—

Nīderlandes valdības vārdā – C. Wissels un B. Koopman, pārstāves,

—

Eiropas Komisijas vārdā – R. Troosters un V. Savov, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 1984. gada 22. novembrī Strasbūrā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 7. protokola (turpmāk tekstā – “7. protokols”) 2. pantu, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. un 48. pantu, kā arī LESD 67. un 82. pantu un 91. panta 1. punkta c) apakšpunktu, Konvenciju par vadītāja tiesību atņemšanu, kas sastādīta, pamatojoties uz K3. pantu Līgumā par Eiropas Savienību, un kuras pieņemšana dalībvalstīm tika rekomendēta ar Padomes 1998. gada 17. jūnija aktu (OV C 216, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “Konvencija par vadītāja tiesību atņemšanu”), Nolīgumu par sadarbību tiesas procesos, kas saistīti ar ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem [un ar to saistīto naudas sodu piedziņu], kuru 1999. gada 28. aprīlī apstiprinājusi ar Šengenas Līguma Īstenošanas konvenciju nodibinātā Izpildu Komiteja (OV 2000, L 239, 428. lpp.; turpmāk tekstā – “Nolīgums par sadarbību”), un Padomes 2005. gada 24. februāra Pamatlēmumu 2005/214/TI par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu attiecībā uz finansiālām sankcijām (OV L 76, 16. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatlēmums”).

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp A. Vinkov, Bulgārijas pilsoni, un Nachalnik Administrativno-nakazatelna deynost jautājumā par Bulgārijas ceļu policijas lēmumu piemērot viņam naudas sodu BGN 20 apmērā un reģistrēt [atskaitīt] viņa vadītāja tiesībām konkrētu pārkāpumu uzskaites punktu skaitu.

3

7. protokola 2. pantā par apelācijas tiesībām krimināllietās ir noteikts:

“1.   Ikvienam, kuru tiesa ir atzinusi par vainīgu noziegumā, ir tiesības uz vainas pierādījuma vai soda apmēra pārskatīšanu augstākā instancē. Šo tiesību izmantošanu, ieskaitot pamatu, nosaka likums.

2.   Izņēmumi šo tiesību īstenošanā ir pieļaujami attiecībā uz viegla rakstura pārkāpumiem, kas noteikti likumā [..].”

4

Konvencijas par vadītāja tiesību atņemšanu 2. pantā ir paredzēts:

“Dalībvalstis apņemas sadarboties saskaņā ar šīs konvencijas noteikumiem, lai vadītāji, kuriem atņemtas vadītāja tiesības kādā dalībvalstī, kas nav viņu pastāvīgās dzīvesvietas valsts, neizvairītos no tiesību atņemšanas sekām, atstājot pārkāpuma valsti.”

5

Šīs konvencijas 3. panta 1. punktā ir noteikts:

“Pārkāpuma valsts nekavējoties ziņo dzīvesvietas valstij par vadītāja tiesību atņemšanu, ko uzliek par kādu pārkāpumu, kuru izraisa pielikumā minētās darbības.”

6

Šīs pašas konvencijas 8. panta 1. punktā ir noteikts, ka šim paziņojumam pievieno vairākus informatīvus dokumentus, it īpaši attiecībā uz pārkāpuma dalībvalstī piemērojamām tiesību normām, uz kuru pamata šis pārkāpums ir konstatēts, kā arī par lēmuma par vadītāja tiesību atņemšanu izpildes statusu.

7

Šī 8. panta 3. punktā ir noteikts:

“Ja informācija, kas ir nosūtīta [no pārkāpuma valsts uz dzīvesvietas valsti], nav pietiekama, lai ļautu pieņemt lēmumu [par vadītāja tiesību atņemšanu] saskaņā ar šo konvenciju, jo īpaši, ja konkrētas lietas apstākļos pastāv šaubas, ka attiecīgajai personai ir bijusi pietiekama iespēja sevi aizstāvēt, dzīvesvietas valsts kompetentās iestādes lūdz pārkāpuma valsts kompetentās iestādes nekavējoties sniegt vajadzīgo papildu informāciju.”

8

Nolīguma par sadarbību 2. panta 1. punkts ir izteikts šādi:

“Līgumslēdzējas Puses apņemas, cik iespējams plaši, sadarboties cita ar citu tiesas procesos par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem un par tiem piespriesto finansiālo sodu izpildē saskaņā ar šā nolīguma noteikumiem.”

9

Šī nolīguma 6. panta 1. punktā ir noteikts:

“Lēmuma izpildes pārcelšanu drīkst lūgt tikai saskaņā ar šo nolīgumu, ja

[..]

[..]”

10

Atbilstoši Pamatlēmuma 1. panta a) punktam “lēmums” ir “galīgais lēmums, ar ko fiziskai vai juridiskai personai prasa samaksāt finansiālu sankciju [naudas sodu], ja šo lēmumu ir pieņēmusi [..] izdevējas valsts tiesa attiecībā uz noziedzīgu nodarījumu saskaņā ar izdevējas valsts tiesību aktiem”.

11

Šī paša pamatlēmuma 4. panta 1. punktā ir noteikts, ka šādu lēmumu par soda piemērošanu “var nosūtīt tās dalībvalsts kompetentajām iestādēm, kurā fiziskai vai juridiskai personai, pret kuru ir izvirzīts lēmums, ir īpašums vai ienākumi, kurā tai ir pastāvīgā dzīvesvieta vai, juridiskas personas gadījumā, juridiskā adrese”.

12

Pamatlēmuma 5. panta 1. punktā ir paredzēts, ka lēmumi par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem, “ja izdevējā valstī tie ir sodāmi un kā tos definē izdevējas valsts tiesību akti, saskaņā ar šā pamatlēmuma noteikumiem un nepārbaudot nodarījuma abpusējo sodāmību, ir pamats lēmumu atzīšanai un izpildei”.

13

Šajā nolūkā šī pamatlēmuma 20. panta 3. punktā ir noteikts:

“Katra dalībvalsts var nepiekrist atzīt vai izpildīt lēmumu, ja 4. pantā minētā apliecība rada aizdomas, ka varētu būt pārkāptas Līguma [par ES] 6. pantā paredzētās pamattiesības vai tiesību pamatprincipi [..].”

14

Civilprocesa kodeksa 628. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Ja ir nepieciešama Savienības tiesību normas interpretācija vai nolēmums par Eiropas Savienības iestāžu pieņemta tiesību akta spēkā esamību, lai atbilstoši atrisinātu strīdu, Bulgārijas tiesa Eiropas Savienības Tiesai nosūta lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.”

15

Saskaņā ar 629. pantu pēdējās instances tiesai ir pienākums nosūtīt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par interpretāciju, ja tas šķiet nepieciešams tās izskatāmā strīda atrisināšanai. Ja runa ir par lūgumu izvērtēt spēkā esamību, tad visām tiesām ir pienākums nosūtīt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesai.

16

Likuma par ceļu satiksmi 157. panta 4. punktā ir paredzēts:

“Vadītājs, kuram reģistrēts [atskaitīts] maksimālais pārkāpumu uzskaites punktu skaits, zaudē iegūtās [vadītāja] tiesības, un viņam ir pienākums vadītāja apliecību atdot atpakaļ Iekšlietu ministrijas kompetentajam dienestam.”

17

Saskaņā ar minētā 157. panta 5. punktu personai, kura ir zaudējusi tiesības vadīt [transportlīdzekli], sešus mēnešus pēc vadītāja tiesību nodošanas, ir jānokārto pārbaudījums, lai no jauna iegūtu vadītāja tiesības.

18

Šī paša likuma 171. pantā ir noteikts, ka starp tiem administratīvajiem ietekmēšanas pasākumiem, kas ir piemērojami ceļu satiksmes drošības uzturēšanas jomā, ir arī “vadītāja apliecības konfiscēšana personai, kas nav izpildījusi savu 157. panta 4. punktā paredzēto pienākumu”.

19

Likuma par ceļu satiksmi 189. panta 5. punktā ir noteikts:

“Lēmumi par administratīva soda piemērošanu (“nakazatelni postanovleniya”), ar kuriem tiek uzlikts nauda sods līdz [BGN] 50, tiesā nav pārsūdzami.”

20

2007. gada 27. decembra dekrēta Nr. I3-1959 par mehānisko transportlīdzekļu autovadītāju tiesību pārkāpumu uzskaites punktu sākotnējā maksimālā apmēra noteikšanu, kā arī par apstākļiem, procedūru un ceļu satiksmes pārkāpumu sarakstu, kas ļauj reģistrēt [atskaitīt] šos uzskaites punktus, 2. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Vadītāja apliecības pirmreizējā izsniegšanā tās turētājam tiek noteikta maksimālā pieļaujamā 39 pārkāpumu uzskaites punktu summa, kurus [atskaitot] reģistrējot, tiek uzskaitīti viņa izdarītie Likumā par ceļu satiksmi definētie pārkāpumi.”

21

Šī paša dekrēta 3. panta 1. un 2. punkts ir izteikti šādi:

“1.   Pārkāpumu uzskaites soda punkti tiek reģistrēti [atskaitīti], pamatojoties uz lēmumu, ar kuru galīgi piemēro administratīvo sodu (“nakazatelno postanovlenie”).

2.   Piemērojot sodus par šajā dekrētā minētajiem pārkāpumiem, lēmumā par soda piemērošanu tiek norādīts reģistrēto [atskaitīto] un atlikušo pārkāpumu uzskaites punktu skaits.”

22

Šī dekrēta 4. panta 2. punktā ir noteikts:

“Par vainojamu satiksmes negadījuma izraisīšanu tiek papildus atskaitīti četri pārkāpumu uzskaites punkti.”

23

Likuma par administratīvajiem pārkāpumiem un administratīvajiem sodiem (“Zakon za administrativnite narusheniya i nakazaniya”) 63. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Rayonen sad [rajona tiesa] viena tiesneša sastāvā izskata lietu pēc būtības un lemj, taisot spriedumu, ar kuru lēmumu par soda piemērošanu var atstāt spēkā, grozīt vai atcelt. Šo spriedumu var pārsūdzēt, iesniedzot kasācijas sūdzību Administrativen sad [Administratīvajā tiesā] [..].

2.   Likumā paredzētos gadījumos tiesa var izbeigt tiesvedību, pieņemot lēmumu, kuru var pārsūdzēt [..].”

24

Braucot atpakaļgaitā stāvvietā Sofijā (Bulgārijā), A. Vinkov radīja bojājumus citam transportlīdzeklim.

25

Pēc šī satiksmes negadījuma Nachalnik Administrativno-nakazatelna deynost v otdel “Patna politsiya” na Stolichna direktsia na vatreshnite raboti (“Administratīvo sodu lietu” vadītājs Galvaspilsētas iekšlietu direkcijas nodaļā “Satiksmes policija”) attiecībā uz viņu pieņēma lēmumu, ar kuru tas konstatēja viņa vainu “viegla ceļu satiksmes negadījuma” izraisīšanā un uzlika viņam naudas sodu BGN 20 apmērā, kā arī reģistrēja [atskaitīja] četrus pārkāpuma uzskaites punktus viņa vadītāja apliecībā.

26

A. Vinkov pārsūdzēja šo lēmumu Sofiyski rayonen sad (Sofijas rajona tiesā), kura viņa prasību noraidīja ar rīkojumu, to atzīstot par nepieņemamu. Šī tiesa uzskatīja, ka saskaņā ar šajā lietā piemērojamajām tiesību normām, it īpaši Likuma par ceļu satiksmi 189. panta 5. punktu, lēmums par administratīvā soda, kas mazāks par BGN 50, piemērošanu nav pārsūdzams tiesā.

27

A. Vinkov šo rīkojumu pārsūdzēja Administrativen sad Sofia-grad [Sofijas administratīvajā tiesā], kura saskaņā ar Likuma par ceļu satiksmi 63. pantu ir kasācijas instance lietās par lēmumiem, ar kuriem tiek piemērots administratīvais sods.

28

Lēmumā par prejudiciālu jautājuma uzdošanu šī tiesa norāda, ka no piemērojamajām valsts tiesību normām, kā tās interpretē Varhoven administrativen sad (Augstākā administratīvā tiesa), izriet, ka prasība par lēmumiem, ar kuriem tiek piemērots administratīvais sods – vadītāja pārkāpumu uzskaites punktu reģistrēšana [atskaitīšana] –, var tikt atzīta par nepieņemamu tādēļ, ka nepastāv interese celt prasību. Atbilstoši šīs pēdējās tiesas judikatūrai Bulgārijas tiesību aktos autovadītāja pārkāpumu uzskaites punktu reģistrēšana [atskaitīšana] ir definēta nevis kā autonoms administratīvs sods vai kā administratīvs ietekmēšanas līdzeklis, bet kā pasākums, kuru automātiski piemēro policijas iestādes, kurām ir tikai ar šo jomu saistīta kompetence. Līdz ar to lēmums, kurā ir paredzēts šāds sods un kurš ir pieņemts par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu, ir pārsūdzams tikai tad, ja ar to ir noteikts arī par BGN 50 lielāks naudas sods.

29

Tomēr Administrativen sad Sofia-grad uzsver, ka saskaņā ar Likuma par ceļu satiksmi 157. panta 4. punktu gadījumā, kad tiek reģistrēti [atskaitīti] visi pārkāpumu uzskaites punkti, kas var rasties vairāku nepārsūdzamu lēmumu par pārkāpumu uzskaites punktu reģistrēšanu [atskaitīšanu] rezultātā, autovadītājs automātiski zaudē vadītāja tiesības un viņam ir pienākums savu vadītāja apliecību atdot atpakaļ valsts kompetentajām iestādēm.

30

Ņemot vērā šos elementus, iesniedzējtiesa uzdod jautājumu, vai Savienības tiesību normas brīvības, drošības un tiesiskuma telpas jomā, kuras it īpaši attiecas uz tiesu spriedumu un lēmumu savstarpējas atzīšanas principu (turpmāk tekstā – “savstarpējas atzīšanas princips”), kā arī tiesību normas transporta jomā pieļauj, ka Bulgārijas tiesību aktos netiek atzītas tiesības celt prasību tiesā par lēmumiem par vadītāja pārkāpumu uzskaites punktu reģistrēšanu [atskaitīšanu].

31

Šī tiesa uzsver, ka saskaņā ar valsts tiesu pastāvīgo judikatūru un Bulgārijas tiesību doktrīnu administratīvi lēmumi par tāda veida soda piemērošanu, kāds ir pamatlietā, tiek uzskatīti par tiesu lēmumiem. Iestādes, kas izdod šos lēmumus, pat ja tās nav tiesu sistēmas sastāvdaļa, īsteno tiesu funkcijas.

32

Iesniedzējtiesa norāda, ka Savienības tiesībās – Nolīguma par sadarbību 6. panta 1. punktā, kā arī Konvencijas par vadītāja tiesību atņemšanu 8. panta 3. punktā – dalībvalstij ir paredzēta iespēja atteikties atzīt citas dalībvalsts lēmumu, ar kuru tiek piemērots sods par ceļu satiksmes normu pārkāpumu, ja šajā valstī nav tiesību to pārsūdzēt tiesā.

33

Administrativen sad Sofia-grad uzsver, ka šis nolīgums un šī konvencija nav piemērojami Bulgārijā, jo minētā nolīguma nav starp Šengenas acquis tiesību aktiem, kas Bulgārijas Republikai ir saistoši, un konvencija vēl neesot stājusies spēkā. Tomēr iepriekš minētās normas esot jāuzskata par starptautisko paražu tiesību normu izpausmi, un tādēļ saskaņā ar Tiesas judikatūru tās esot jāpiemēro tādam lēmumam, kāds tiek aplūkots pamatlietā. Šajā ziņā iesniedzējtiesa atsaucas uz Tiesas 1992. gada 24. novembra spriedumu lietā C-286/90 Poulsen un Diva Navigation (Recueil, I-6019. lpp.).

34

Turklāt Administrativen sad Sofia-grad atgādina, ka Pamatlēmumā, it īpaši tā 20. panta 1. punktā, ir paredzēta iespēja neatzīt lēmumus par sodu piemērošanu, ja nav paredzētas tiesības tos pārsūdzēt tiesā, kurai ir jurisdikcija krimināllietās. Līdz ar to iesniedzējtiesa uzskata, ka Bulgārijas tiesību akti šajā jomā atkāpjas no tām valsts tiesību normām, ar kurām šis Pamatlēmums ir transponēts, un jautā, vai šāda atkāpšanās ir pieņemama un – apstiprinošas atbildes gadījumā – vai tā būtu jāinterpretē šauri.

35

Attiecībā uz savu kompetenci uzdot prejudiciālu jautājumu par Pamatlēmuma interpretēšanu Administrativen sad Sofia-grad uzsver, ka pamatlietā tā ir pēdējās instances tiesa. Tā uzskata, ka, lai gan Bulgārijas Republika nav iesniegusi deklarāciju par skaidru Tiesas kompetences pieņemšanu prejudiciālā jomā LES 35. panta 2. punkta izpratnē, Civilprocesa kodeksa, kas stājās spēkā 2007. gada 24. jūlijā, 628. pants, kurā ir paredzēta valsts pirmās instances tiesu kompetence iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, būtu jāinterpretē kā netieša Tiesas kompetences pieņemšana iepriekš minētā LES 35. panta izpratnē.

36

Attiecībā uz LES normām brīvības, drošības un tiesiskuma telpas jomā iesniedzējtiesa norāda, ka no LESD 67. panta 1. punkta un 82. panta 1. punkta izriet, ka savstarpējās atzīšanas princips, uz kuru balstās tiesu sadarbība krimināllietās, var tikt piemērots tikai tad, ja tiek ievērotas pamattiesības un, tātad, tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, kuras reglamentētas Hartas 47. un 48. pantā, kā arī Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta 1950. gada 4. novembrī Romā (turpmāk tekstā – “ECPAK”), 6. pantā.

37

Šajā ziņā Administrativen sad Sofia-grad atgādina, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā 1984. gada 21. februāra spriedumā lietā Öztürk pret Vāciju (A sērija, Nr. 73) ir nospriedusi, ka ECPAK 6. pants pieļauj nesodīšanu par viegliem pārkāpumiem, kā tas ir pamatlietā, bet ka ar tiem saistītajiem sodiem, ja tiem saglabājas soda raksturs, šis pants ir piemērojams. Šajā lietā iesniedzējtiesa norāda, ka attiecībā uz sodiem, kuri tiek piemēroti par viegliem ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem, noteikti varētu tikt piemērots izņēmums no tiesībām celt prasību, kas ir paredzēts 7. protokola 2. panta 2. punktā, bet ka Bulgārijas tiesībās neesot neviena kritērija, kas ļautu tādu pārkāpumu, kāds ir pamatlietā, raksturot kā “vieglu”. Saskaņā ar Likuma par ceļu satiksmi 189. panta 5. punktu piemērotā naudas soda lielums esot vienīgais kritērijs, lai noteiktu, vai lēmums par administratīvā soda piemērošanu attiecas uz smagu pārkāpumu, un lai to varētu pārsūdzēt. Tomēr ar šo kritēriju netiekot ņemtas vērā pārkāpumu uzskaites punktu reģistrēšanas [atskaitīšanas] juridiskās sekas, kuru rezultātā vadītāja tiesības var tikt atņemtas.

38

Visbeidzot, iesniedzējtiesa atsaucas uz konkrētām Savienības tiesību normām kopējās transporta politikas jomā. Tā norāda, ka, kaut gan šī ir dalītās kompetences joma starp Savienību un dalībvalstīm un arī tādas kriminālprocesa normas kā tās, kas attiecas uz sodiem par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem, principā ir dalībvalstu kompetencē, Savienības tiesības aizliedz pieņemt ar izdarītā pārkāpuma smagumu nesamērīgus sodus, jo tas ir brīvas pārvietošanās ierobežojums.

39

Ņemot vērā šos apsvērumus, Administrativen sad Sofia-grad nolēma apturēt tiesvedību lietā un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

40

Ar saviem jautājumiem iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LESD 67. un 82. pants un 91. panta 1. punkta c) apakšpunkts, kā arī atvasinātie tiesību akti brīvības, drošības un tiesiskuma telpas jomā ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds ir piemērojams Bulgārijā un kurā nav atzītas tiesības pārsūdzēt tiesā lēmumus par soda piemērošanu par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem, kas ir kvalificēti kā “viegli”, pat ja ar šiem lēmumiem tiek piemērots ne tikai neliels naudas sods, bet arī reģistrēti [atskaitīti] vadītāja pārkāpumu uzskaites punkti.

41

Attiecībā uz LES noteikumiem, kurus iesniedzējtiesa lūdz interpretēt, ir jānorāda, ka, tā kā visi šie noteikumi ir adresēti tikai Savienības iestādēm un neviens no tiem neattiecas uz sodu režīmu, kas ir piemērojams ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem, pamatlietā tie nav piemērojami.

42

Ar LESD 67. pantu sākas šī Līguma V sadaļas 1. nodaļa ar nosaukumu “Vispārīgi noteikumi” attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu. Šajā pantā ir noteikti Savienības iestāžu darbības minētās telpas pilnīgai īstenošanai priekšmets, mērķis un pamatnormas. LESD 82. pantā, kurš ir šīs pašas sadaļas 4. nodaļā un attiecas uz tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, ir noteikti arī pasākumi, kuri Savienības likumdevējam ir jāpieņem, lai īstenotu pilnīgu sadarbību starp dalībvalstīm krimināltiesību jomā, un tajā ir noteikta norma, atbilstoši kurai šī sadarbība ir jābalsta uz savstarpējo atzīšanu.

43

LESD 91. panta, kurš ir ietverts šī līguma VI sadaļā attiecībā uz transportu, 1. punktā ir noteikti pasākumi, kuri Savienības iestādēm ir jāpieņem, lai īstenotu kopējo transporta politiku. Tajā nav noteikta neviena norma sodīšanai par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem.

44

No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka tai nav kompetences atbildēt uz prejudiciālu jautājumu, ja Savienības tiesību interpretācijai, ko lūgusi valsts tiesa, nav nekāda sakara ar pamata prāvā esošo situāciju vai tās priekšmetu un ja minētās tiesību normas pamatlietā nav piemērojamas (it īpaši skat. Tiesas 2009. gada 1. oktobra spriedumu lietā C-567/07 Woningstichting Sint Servatius, Krājums, I-9021. lpp., 43. punkts, un 2010. gada 22. decembra spriedumu lietā C-245/09 Omalet, Krājums, I-13771. lpp, 11. punkts).

45

Līdz ar to tiktāl, ciktāl prejudiciālie jautājumi attiecas uz LESD 67. un 82. panta un 91. panta 1. punkta c) apakšpunkta interpretāciju, tie ir jāatzīst par nepieņemamiem.

46

Kas attiecas uz atvasinātajiem tiesību aktiem – iesniedzējtiesa sava lēmuma pamatojumā atsaucas uz Nolīgumu par sadarbību, Konvenciju par vadītāja tiesību atņemšanu un Pamatlēmumu.

47

Šajā ziņā tomēr ir jāatgādina, ka šo tiesību aktu juridiskais pamats ir Līguma par ES VI sadaļa redakcijā pirms Lisabonas līguma.

48

Kā izriet no LES 35. panta 1. un 2. punkta, Tiesa prejudiciālu nolēmumu par pamatlēmumu, lēmumu, kā arī konvenciju, kas ir sastādītas saskaņā ar minēto VI sadaļu, interpretāciju būtu kompetenta pieņemt tikai ar nosacījumu, ka attiecīgā dalībvalsts ir sniegusi paziņojumu, ar kuru tā piekrīt šādai kompetencei.

49

Šajā ziņā nav strīda par to, ka Bulgārijas Republika nav sniegusi šādu paziņojumu. Turklāt tādu iekšējo tiesību normu kā Civilprocesa kodeksa 628. panta 1. punkts, uz kuru atsaucas iesniedzējtiesa un kurā pēc būtības ir vienīgi pārņemts LESD 267. pants, nekādā gadījumā nevar uzskatīt par šāda paziņojuma ekvivalentu.

50

Turklāt no LESD pielikumā esošā 36. protokola 10. panta par pārejas noteikumiem izriet, ka attiecībā uz Savienības tiesību aktiem policijas un tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās jomā, kas ir pieņemti pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā, pieņemtie Tiesas nolēmumi atbilstoši Līguma par ES VI sadaļai redakcijā, kas bija spēkā pirms šī datuma, paliek nemainīgi piecus gadus pēc šī paša datuma, ieskaitot gadījumus, kad tie jau tikuši pieņemti atbilstoši minētā līguma 35. panta 2. punktam.

51

No iepriekš minētā izriet, ka Tiesai nav kompetences lemt par iesniedzējtiesas lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja tas ir par Nolīgumu par sadarbību, Konvenciju par vadītāja tiesību atņemšanu vai arī par Pamatlēmumu.

52

Sava lēmuma pamatojumā iesniedzējtiesa norāda arī uz citā dalībvalstī pieņemtu lēmumu par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu savstarpējas atzīšanas principu, lai secinātu, ka, viņasprāt, Savienības tiesības nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā netiek atzītas tiesības celt prasību par lēmumiem reģistrēt [atskaitīt] vadītāja pārkāpumu uzskaites punktus.

53

Šajā ziņā tomēr ir pietiekami norādīt, ka šāds princips pat hipotētiski nevar attiekties uz procedūrām ar pārrobežu raksturu, kuras ir par citā dalībvalstī, kas nav tā, kurā nolēmums ir pieņemts, pieņemta nolēmuma atzīšanu un izpildi.

54

Šajā lietā pamatlietas strīdam ir pilnībā iekšējs raksturs. Tas attiecas uz personu ar dzīvesvietu Bulgārijas Republikā, kas apstrīd lēmumu, ar kuru šīs pašas dalībvalsts iestādes tai ir noteikušas sodu par šai pašā dalībvalstī notikušu ceļu satiksmes negadījumu. Līdz ar to minētā savstarpējās atzīšanas principa interpretācija nekādi neattiecas uz risinājumu šajā strīdā.

55

Turklāt iesniedzējtiesa jautā, vai Savienības tiesības pieļauj tādas Bulgārijas tiesību normas kā pamatlietā tiktāl, ciktāl ar tām tiek pārkāptas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, kuras regulētas ECPAK 6. pantā un Hartas 47. un 48. pantā.

56

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasības, kas izriet no pamattiesību aizsardzības, ir saistošas dalībvalstīm gadījumos, kad tās īsteno Savienības tiesības (skat. Tiesas 2010. gada 12. novembra rīkojumu lietā C-339/10 Asparuhov Estov u.c., Krājums, I-11465. lpp., 13. punkts; 2011. gada 1. marta rīkojumu lietā C-457/09 Chartry, Krājums, I-819. lpp., 25. punkts, kā arī 2011. gada 14. decembra rīkojumu apvienotajās lietās C-483/11 un C-484/11 Boncea u.c., 29. punkts).

57

Turklāt Hartas 51. panta 1. punktā ir noteikts, ka tās noteikumi attiecas uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus, un saskaņā ar LES 6. panta 1. punktu, ar kuru Hartai piešķirts tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem, tā nerada nekādu jaunu Savienības kompetenci.

58

Līdz ar to lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. panta ietvaros, ja valsts tiesiskajam regulējumam ir piemērojamas Savienības tiesības, Tiesai, lemjot prejudiciālā kārtībā, ir jāsniedz visa nepieciešamā interpretācija, lai valsts tiesa varētu izvērtēt šī regulējuma saderību ar pamattiesībām, kuras it īpaši izriet no Hartas (šajā ziņā skat. 1997. gada 29. maija spriedumu lietā C-299/95 Kremzow, Recueil, I-2629. lpp., 15. punkts, kā arī 2011. gada 15. novembra spriedumu lietā C-256/11 Dereci u.c., Krājums, I-11315. lpp, 72. punkts).

59

Šajā lietā no lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu neizriet, ka valsts tiesiskais regulējums būtu Savienības tiesību īstenošanas pasākums vai ka tajā būtu ietverti kādi piesaistes elementi šīm tiesībām. Līdz ar to Tiesas kompetence atbildēt uz šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu tiktāl, ciktāl tas ir par pamattiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību interpretāciju, nav pierādīta (skat. iepriekš minētos rīkojumus lietā Asparuhov Estov u.c., 14., punkts; lietā Chartry, 25. un 26. punkts, kā arī apvienotajās lietās Boncea u.c., 34. punkts).

60

No iepriekš minētā izriet, ka Administrativen sad Sofia-grad iesniegtais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāatzīst par nepieņemamu.

61

Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež:

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko Administrativen sad Sofia-grad (Bulgārija) iesniegusi ar lēmumu, kas pieņemts 2010. gada 27. decembrī, (lieta C-27/11) ir nepieņemams.