—

Belgische Petroleum Unie VZW, Continental Tanking Company NV, Belgische Olie Maatschappij NV, Octa NV, Van Der Sluijs Group Belgium NV, Belgomazout Liège NV, Martens Energie NV, Transcor Oil Services NV, Mabanaft BV, Belgomine NV, Van Raak Distributie NV, Bouts NV, Gabriels & Co NV, Joassin René NV, Orion Trading Group NV, Petrus NV un Argosoil Belgium BVBA vārdā – P. Mallien un M. Deketelaere, advokāti,

—

Belgische Staat vārdā – J. F. De Bock, advokāts,

—

Belgian Bioethanol Association VZW un Belgian Biodiesel Board VZW vārdā – P. De Bandt, advokāts,

—

Beļģijas valdības vārdā – C. Pochet, pārstāve, kurai palīdz J.-F. De Bock, advokāts,

—

Nīderlandes valdības vārdā – C. Wissels un B. Koopman, pārstāves,

—

Eiropas Komisijas vārdā – A. Alcover San Pedro un K. Herrmann, kā arī E. Manhaeve, pārstāvji.

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 13. oktobra Direktīvas 98/70/EK, kas attiecas uz benzīna un dīzeļdegvielu kvalitāti un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/12/EEK (OV L 350, 58. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvu 2009/30/EK (OV L 140, 88. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 98/70”), 3.–5. pantu, LES 4. panta 3. punktu, LESD 26. panta 2. punktu, 28. pantu un 34.–36. pantu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 22. jūnija Direktīvas 98/34/EK, kas nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu, un Informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu sfērā (OV L 204, 37. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 20. jūlija Direktīvu 98/48/EK (OV L 217, 18. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 98/34”), 8. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Belgische Petroleum Unie VZW, Continental Tanking Company NV, Belgische Olie Maatschappij NV, Octa NV, Van Der Sluijs Group Belgium NV, Belgomazout Liège NV, Martens Energie NV, Transcor Oil Services NV, Mabanaft BV, Belgomine NV, Van Raak Distributie NV, Bouts NV, Gabriels & Co NV, Joassin René NV, Orion Trading Group NV, Petrus NV, Argosoil Belgium BVBA (turpmāk tekstā kopā – “BPU u.c.”) un Belgische Staat par 2009. gada 22. jūlija Likumu par pienākumu pievienot biodegvielu brīvā apgrozībā laistajai fosilajai degvielai (2009. gada 3. augustaBelgisch Staatsblad, 51920. lpp.; turpmāk tekstā – “likums par pienākumu pievienot biodegvielu”).

3

Direktīvas 98/34 1. pantā ir noteikts:

“Šajā direktīvā piemēro šādus terminus:

[..]

[..]

[..]”

4

Šīs direktīvas 8. panta 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts:

“Saskaņā ar 10. pantu dalībvalstis nekavējoties dara Komisijai zināmu jebkuru tehnisko noteikumu projektu, izņemot gadījumus, ja tas pārņem visu starptautiskā vai Eiropas standarta tekstu. Šajā gadījumā pietiek ar informāciju par attiecīgo standartu; tās paziņo Komisijai pamatojumu šādu tehnisku noteikumu pieņemšanas vajadzībai, ja tas jau nav paskaidrots projektā.”

5

Minētās direktīvas 10. panta 1. punktā ir paredzēts:

“8. un 9. pants neattiecas uz tiem dalībvalstu normatīvajiem un administratīvajiem aktiem vai brīvprātīgiem nolīgumiem, ar kuru palīdzību dalībvalstis:

[..]

6

Direktīvas 98/70 3. panta, kura nosaukums ir “Benzīns”, 1.–3. punktā ir noteikts:

“1.   Ne vēlāk kā līdz 2000. gada 1. janvārim dalībvalstis savā teritorijā aizliedz pārdot etilētu benzīnu.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka benzīnu to teritorijā drīkst laist tirgū tikai tad, ja tas atbilst I pielikumā noteiktajai vides specifikācijai.

Dalībvalstis attiecībā uz attālākajiem reģioniem tomēr drīkst īpaši paredzēt ieviest benzīnu ar maksimālo sēra saturu 10 mg/kg. Dalībvalstis, kas izmanto šo noteikumu, par to informē Komisiju.

3.   Dalībvalstis pieprasa līdz 2013. gadam laist tirgū benzīnu ar maksimālo skābekļa saturu 2,7 % un maksimālo etanola saturu 5 % un, ja tās uzskata par vajadzīgu, var pieprasīt laist tirgū šādu benzīnu ilgākā laikposmā. Tās nodrošina patērētājus ar attiecīgu informāciju par biodegvielas saturu benzīnā, un jo īpaši par dažādu benzīna maisījumu atbilstīgu izmantošanu.”

7

Direktīvas 98/70 I pielikumā, kura nosaukums ir “Vides specifikācijas tirdzniecībā pieejamām degvielām, ko lieto transportlīdzekļos, kuri aprīkoti ar dzirksteļaizdedzes dzinēju”, etanola maksimālā robežvērtība benzīnā ir noteikta 10 % v/v apmērā.

8

Šīs direktīvas 4. panta, kura nosaukums ir “Dīzeļdegviela”, 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka dīzeļdegvielu var laist tirgū to teritorijā tikai tad, ja tā atbilst II pielikumā noteiktajām specifikācijām.

Neatkarīgi no II pielikuma prasībām dalībvalstis var ļaut laist tirgū dīzeļdegvielu ar taukskābes metilesteru (FAME) saturu, kas lielāks par 7 %.

Dalībvalstis nodrošina patērētājus ar attiecīgu informāciju par biodegvielas, jo īpaši FAME, saturu dīzeļdegvielā.”

9

Saskaņā ar minētās direktīvas II pielikumu, kura nosaukums ir “Vides specifikācijas tirdzniecībā pieejamajām degvielām, ko izmanto transportlīdzekļos ar kompresijaizdedzes dzinējiem”, FAME saturs dīzeļdegvielā ir noteikts 7 % v/v apmērā.

10

Šīs pašas direktīvas 5. pants, kura nosaukums ir “Laišana brīvā apgrozībā”, ir formulēts šādi:

“Neviena dalībvalsts nedrīkst aizliegt, ierobežot vai aizkavēt laist tirgū degvielu, kas pilnībā atbilst šīs direktīvas prasībām.”

11

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 8. maija Direktīvas 2003/30/EK par biodegvielas un citu atjaunojamo veidu degvielas izmantošanas veicināšanu transportā (OV L 123, 42. lpp.) preambulas 19. un 21. apsvērumu:

[..]

12

Šīs direktīvas mērķis atbilstoši tās 1. pantam ir veicināt biodegvielas un citu atjaunojamo veidu degvielas izmantošanu, aizstājot dalībvalstu transportā izmantojamo dīzeļdegvielu un benzīnu, lai īstenotu tādus mērķus kā saistību izpilde attiecībā uz klimata izmaiņām, videi nekaitīgas, drošas piegādes un atjaunojamas enerģijas avotu izmantošanas veicināšana.

13

Minētas direktīvas 3. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

14

Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvas 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK (OV L 140, 16. lpp.) preambulas devītajā apsvērumā ir noteikts:

“Eiropadome 2007. gada marta sanāksmē atkārtoti apstiprināja Kopienas saistības pēc 2010. gada ieviest enerģijas ražošanu no atjaunojamajiem energoresursiem visā Kopienā. Eiropadome apstiprināja gan obligāto mērķi, saskaņā ar kuru līdz 2020. gadam jāpanāk 20 % atjaunojamo energoresursu īpatsvars kopējā Kopienas energopatēriņā, gan arī obligāto minimālo mērķi, saskaņā ar kuru līdz 2020. gadam visām dalībvalstīm jāpanāk vismaz 10 % biodegvielas īpatsvars transporta benzīna un dīzeļdegvielas patēriņā, un minētie mērķi jāsasniedz, izmantojot izmaksu efektīvus paņēmienus. Eiropadome paziņoja, ka biodegvielai noteiktais mērķis ir saistošs ar nosacījumu, ka tās ražošana ir ilgtspējīga, ka otrās paaudzes biodegvielas kļūst komerciāli pieejamas un ka tiek izdarīti grozījumi [Direktīvā 98/70], lai atļautu atbilstošu piemaisījuma līmeni. [..]”

15

Saskaņā ar Direktīvas 2009/28 1. pantu:

“Ar šo direktīvu izveido vienotu sistēmu no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas izmantošanas veicināšanai. Tajā paredz valstu obligātos mērķus no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas kopējā īpatsvara sasniegšanai elektroenerģijas bruto galapatēriņā, kā arī mērķi šādas enerģijas īpatsvaram transporta nozarē. [..]”

16

Minētās direktīvas 3. panta 4. punkta pirmajā daļā ir noteikts:

“Katra dalībvalsts nodrošina, ka no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas īpatsvars visā transportā 2020. gadā ir vismaz 10 % no enerģijas galapatēriņa transportā attiecīgajā dalībvalstī.”

17

Šīs pašas direktīvas 26. panta 2. un 3. punktā ir paredzēts:

“2.   No 2010. gada 1. aprīļa Direktīvā 2003/30/EK svītro 2. pantu, 3. panta 2., 3. un 5. punktu, kā arī 5. un 6. pantu.

3.   No 2012. gada 1. janvāra atceļ Direktīvu 2001/77/EK un Direktīvu 2003/30/EK.”

18

Saskaņā ar likuma par pienākumu pievienot biodegvielu 4. panta 1. punktu:

“Visām reģistrētām naftas sabiedrībām, kuras laiž brīvā apgrozībā benzīna produktus un/vai dīzeļdegvielas produktus, ir pienākums tajā pašā kalendārajā gadā laist brīvā apgrozībā šādu daudzumu ilgtspējīgas biodegvielas:

19

Likuma par pienākumu pievienot biodegvielu 5. pants ir formulēts šādi:

“4. pantā norādītās ilgtspējīgās biodegvielas laišana brīvā apgrozībā notiek, sajaucot to ar brīvā apgrozībā laistiem benzīna produktiem un/vai dīzeļdegvielas produktiem, ievērojot NBN EN 590 produkta standartu dīzeļdegvielas produktiem un NBN EN 228 – benzīna produktiem.”

20

Ar prasības pieteikumu, kas iesniedzējtiesā tika iesniegts 2009. gada 15. oktobrī, BPU u.c. lūdza atcelt likumu par pienākumu pievienot biodegvielu.

21

Šādā kontekstā Grondwettelijk Hof [Konstitucionālā tiesa] nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

22

Belgian Bioethanol Association VZW un Belgian Biodiesel Board VZW apgalvo, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams, jo tiesvedības laikā iesniedzējtiesā BPU u.c. vispār nav norādījuši uz Direktīvu 98/34 un 98/70 pārkāpumu, līdz ar to iesniedzējtiesas lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai acīmredzami nav nekādas saiknes ar pamatlietas priekšmetu.

23

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka tas, ka pamatlietas dalībnieki iesniedzējtiesā nav norādījuši ar Savienības tiesībām saistītu problēmu, neliedz šai tiesai iespēju vērsties Tiesā. Paredzot vēršanos Tiesā ar prejudiciāliem jautājumiem, ja “šādu jautājumu ierosina valsts tiesā”, LESD 267. panta otrās un trešās daļas mērķis nav attiecināt šo iespēju vērsties Tiesā tikai uz gadījumiem, kad kāds pamatlietas dalībnieks pēc savas ierosmes ir ierosinājis jautājumu par Savienības tiesību interpretāciju vai spēkā esamību. Minētās normas attiecas arī uz gadījumiem, kad šādu jautājumu, uzskatot, ka Tiesas nolēmums šajā jautājumā tai ir “vajadzīgs sprieduma taisīšanai”, ir ierosinājusi pati valsts tiesa (1981. gada 16. jūnija spriedums lietā 126/80 Salonia, Recueil, 1563. lpp., 7. punkts, un 2012. gada 8. marta spriedums lietā C-251/11 Huet, 23. punkts).

24

Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā noteiktās procedūras ietvaros tikai valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kas, ņemot vērā lietas īpatnības, var noteikt, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai šī tiesa varētu taisīt spriedumu, un cik atbilstīgi ir Tiesai uzdotie jautājumi. Tātad, ja uzdotie jautājumi skar Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (2007. gada 18. decembra spriedums lietā C-341/05 Laval un Partneri, Krājums, I-11767. lpp., 45. punkts, kā arī 2010. gada 18. marta spriedums apvienotajās lietās no C-317/08 līdz C-320/08 Alassini u.c., Krājums, I-2213. lpp., 25. punkts).

25

Turklāt tiktāl, ciktāl Direktīvā 98/70 ir ietvertas normas, kurās ir paredzētas vides specifikācijas attiecībā uz to, kāds ir benzīna un dīzeļdegvielas – kā laišana brīvā apgrozībā Eiropas Savienībā ir šīs direktīvas mērķis – sastāvs, un ciktāl iesniedzējtiesa uzskata, ka tas, ka ar Beļģijas tiesisko regulējumu tiek pārkāptas šīs normas, ir pretrunā tirdzniecības un ražošanas brīvībai, kā arī vienlīdzības un nediskriminācijas principiem, nevar tikt apgalvots, ka minētās tiesas lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai acīmredzami nav nekādas saiknes ar pamatlietas priekšmetu.

26

Šādos apstākļos lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

27

Vispirms ir jāatgādina, ka, ja jautājums Savienības līmenī ir regulēts saskaņoti, ikviens ar to saistīts valsts pasākums ir jāizvērtē, ņemot vērā saskaņošanas tiesību akta normas (skat. 1993. gada 12. oktobra spriedumu lietā C-37/92 Vanacker un Lesage, Recueil, I-4947. lpp., 9. punkts; 2001. gada 13. decembra spriedumu lietā C-324/99 DaimlerChrysler, Recueil, I-9897. lpp., 32. punkts, kā arī 2009. gada 30. aprīļa spriedumu lietā C-132/08 Lidl Magyarország, Krājums, I-3841. lpp., 42. un 46. punkts).

28

Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 98/70 3.–5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, saskaņā ar kuru naftas sabiedrībām, kuras laiž tirgū benzīnu un/vai dīzeļdegvielu, ir noteikts pienākums tajā pašā kalendārajā gadā laist tirgū arī noteiktu daudzumu biodegvielas, kas aprēķināts procentuāli no šo sabiedrību gada laikā tirgoto minēto produktu kopējā daudzuma.

29

Direktīvas 98/70 3. panta 2. punktā, skatot to kopsakarā ar tās I pielikumu, etanola maksimālā robežvērtība benzīnā ir noteikta 10 % v/v apmērā.

30

Saskaņā ar šīs direktīvas 4. panta 1. punktu, skatot to kopsakarā ar šīs pašas direktīvas II pielikumu, maksimālā FAME satura robežvērtība dīzeļdegvielā, ievērojot minētā punkta otrajā daļā paredzēto atļauju, ir noteikta 7 % v/v apmērā.

31

Līdz ar to, uzliekot pienākumu naftas sabiedrībām tirgot minimālo daudzumu bioetanola un FAME, proti, 4 % v/v apmērā attiecīgi no benzīna un dīzeļdegvielas daudzuma, ko tās laiž tirgū, likumā par pienākumu pievienot biodegvielu paredzētā obligātā minimālā biodegvielas procentuālā daļa ir zemāka par maksimālajām robežvērtībām, kādas paredzētas Direktīvas 98/70 3.–4. pantā.

32

No tā izriet, ka šī procentuālā daļa ir saderīga ar minēto 3.–4. pantu un ka šīm normām nav pretrunā tāds tiesiskais regulējums kā pamatlietā.

33

Ņemot vērā iepriekš teikto, ir jānorāda, ka Direktīvā 98/70 nav noteiktas biodegvielas satura benzīnā un dīzeļdegvielā minimālās robežvērtības un ka saskaņā ar šīs direktīvas 5. pantu nevar tikt aizliegta, ierobežota vai kavēta šīs direktīvas 5. pantam atbilstošas degvielas laišana tirgū.

34

Likumā par obligāto biodegvielas pievienošanu ir paredzēta obligātā minimālā biodegvielas procentuālā daļa, kas saskaņā ar tā 5. pantu ir jālaiž tirgū, piejaucot biodegvielu benzīnam vai dīzeļdegvielai.

35

Likumā par biodegvielas pievienošanu paredzētā biodegvielas obligātā minimālā procentuālā daļa ir piemērojama nevis attiecībā uz katru tirgū laisto degvielas litru, bet gan attiecībā uz kopējo gada laikā pārdoto degvielas daudzumu.

36

Šāds pienākums, kā to ir norādījusi arī ģenerāladvokāte savu secinājumu 48.–52. punktā, var ierobežot ar Direktīvas 98/70 prasībām saderīgas degvielas tirdzniecību.

37

Tomēr Direktīvas 98/70 normas, it īpaši tās 5. pants, nebūtu interpretējamas neatkarīgi no pamatlietas faktu rašanās laikā un brīdī, kad tika iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, spēkā esošo Direktīvu 2003/30 un 2009/28 normām.

38

Faktiski apstāklis, ka Direktīvas 2009/28 un 2009/30 – ar pēdējo no tām tika grozīta Direktīva 98/70 – tika pieņemtas un stājās spēkā vienā un tajā pašā dienā, kā arī tas, ka tās kopā ar Direktīvu 2003/30 ietilpa tādu pasākumu kopumā, kas vērsti uz to, lai veicinātu atjaunojamās enerģijas ražošanu un izmantošanu, liecina par to, ka Savienības likumdevējs vēlējās nodrošināt nepieciešamo atbilstību starp šīm direktīvām.

39

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Direktīvā 2003/30, kuras mērķis atbilstoši tās 1. pantam ir veicināt biodegvielas izmantošanu, lai aizstātu dalībvalstu transportā izmantojamo dīzeļdegvielu un benzīnu, dalībvalstīm nav noteikts, kādi līdzekļi tām ir jāievieš šo orientējošo šīs direktīvas 3. panta 1. punktā valstīm paredzēto mērķu sasniegšanai, bet tām šajā ziņā ir dotas brīvas izvēles iespējas attiecībā uz veicamo pasākumu raksturu (skat. 2009. gada 10. septembra spriedumu lietā C-201/08 Plantanol, Krājums, I-8343. lpp., 35. punkts).

40

No minētās direktīvas preambulas 19. apsvēruma izriet, ka dalībvalstu rīcībā ir dažādi līdzekļi, lai sasniegtu tajā paredzētos mērķus, tostarp, piemēram, nodokļu atbrīvojuma režīms, finansiāls atbalsts pārstrādes rūpniecībai vai obligātās biodegvielas procentuālās daļas noteikšana naftas kompānijām (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Plantanol, 36. punkts).

41

No tā izriet, ka Direktīvas 98/70 5. pantam, skatot to kopsakarā ar Direktīvas 2003/30 normām, nav pretrunā, ka dalībvalsts uzliek pienākumu naftas kompānijām laist tās tirgū obligātu biodegvielas procentuālo daļu transporta vajadzībām, lai sasniegtu orientējošos saskaņā ar šīs pēdējās minētās direktīvas 3. panta 1. punktu valstij noteiktos mērķus.

42

Šāds secinājums vēl jo vairāk ir jāizdara tad, ja minētais 5. pants tiek skatīts kopsakarā ar Direktīvas 2009/28 normām; tajā, kā tas izriet no tās preambulas devītā apsvēruma un 1. panta, ir noteikti valstu obligātie mērķi attiecībā uz no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas īpatsvaru transporta nozarē.

43

Šajā ziņā minētajā preambulas apsvērumā ir norādīts mērķis, kuru Eiropadome apstiprinājusi 2007. gada martā un saskaņā ar kuru līdz 2020. gadam visām dalībvalstīm jāpanāk vismaz 10 % biodegvielas īpatsvars benzīna un dīzeļdegvielas, kas domāta transporta vajadzībām, kopējā patēriņā, un minētais mērķis jāsasniedz, izmantojot efektīvus izmaksu paņēmienus.

44

Šis mērķis ir apstiprināts Direktīvas 2009/28 3. panta 4. punkta pirmajā daļā, kurā ir paredzēts, ka no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas īpatsvaram visos transporta veidos 2020. gadā ir jābūt vismaz 10 % no enerģijas galapatēriņa transporta nozarē katrā dalībvalstī.

45

Šāds bija konteksts, kādā Direktīva 98/70 tika grozīta ar Direktīvu 2009/30 saskaņā ar pēdējā minētajā direktīvā, kā arī Direktīvās 2003/30 un 2009/28 dalībvalstīm noteikto mērķi tostarp paredzēt tādu atbilstošu biodegvielas un dīzeļdegvielas piemaisījumu līmeni, kāds izriet no Direktīvas 98/70 3. panta 2. punkta un 4. panta 1. punkta, skatot tos kopsakarā ar attiecīgi šīs direktīvas I un II pielikumu, prasībām.

46

Līdz ar to nevar tikt uzskatīts, ka valsts tiesiskais regulējumus, ar kuru naftas sabiedrībām ir noteikts ievērot obligāto biodegvielas procentuālo daļu, lai sasniegtu Direktīvās 2003/30 un 2009/28 valstīm paredzētos mērķus, ir pretrunā Direktīvas 98/70 3.–5. pantam, ja šī procentuālā daļa atbilst šajā direktīvā noteiktajām maksimālajām robežvērtībām un ja tā ir piemērojama nevis attiecībā uz katru tirgū laisto degvielas litru, bet gan uz kopējo degvielas daudzumu, ko šīs sabiedrības pārdevušas gada laikā.

47

Šādos apstākļos uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 98/70 3.–5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, ar kuru atbilstoši dalībvalstīm Direktīvās 2003/30, 2009/28 un 2009/30 noteiktajam mērķim veicināt biodegvielas izmantošanu transporta nozarē naftas sabiedrībām, kuras laiž tirgū benzīnu un/vai dīzeļdegvielu, ir uzlikts pienākums tā paša kalendārā gada laikā laist tirgū arī noteiktu daudzumu biodegvielas, piejaucot to minētajiem produktiem, ja šis daudzums tiek aprēķināts procentuāli no šo sabiedrību gada laikā pārdoto minēto produktu kopējā daudzuma un ja šī procentuālā daļa atbilst Direktīvā 98/70 noteiktajām maksimālajām robežvērtībām.

48

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 98/34 8. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to ir uzlikts pienākums paziņot tādu valsts tiesiskā regulējuma projektu, saskaņā ar kuru naftas sabiedrībām, kuras laiž tirgū benzīnu un/vai dīzeļdegvielu, tā paša kalendārā gada laikā ir jālaiž tirgū arī noteikta procentuālā daļa biodegvielas.

49

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka Direktīvas 98/34 mērķis ir ar preventīvu kontroli aizsargāt preču brīvu apriti, kas ir viens no Eiropas Savienības pamatiem, un ka šāda kontrole ir lietderīga, jo tehniskie noteikumi, uz kuriem attiecas šī direktīva, var radīt šķēršļus tirdzniecībai starp dalībvalstīm, un šādi šķēršļi ir pieļaujami tikai tad, ja tie ir nepieciešami vispārējo interešu mērķu obligāto prasību izpildei (skat. 2005. gada 8. septembra spriedumu lietā C-303/04 Lidl Italia, Krājums, I-7865. lpp., 22. punkts; 2010. gada 15. aprīļa spriedumu lietā C-433/05 Sandström, Krājums, I-2885. lpp., 42. punkts, kā arī 2011. gada 9. jūnija spriedumu lietā C-361/10 Intercommunale Intermosane un Fédération de l’industrie et du gaz, Krājums, I-5079. lpp., 10. punkts).

50

Tā kā Direktīvas 98/34 8. panta 1. punkta pirmajā daļā minētais paziņošanas pienākums ir būtisks līdzeklis, lai īstenotu minēto kontroli, tās efektivitāti jo vairāk pastiprinātu tāda šīs direktīvas interpretācija, ka paziņošanas pienākuma pārkāpums tiek uzskatīts par būtisku procesuālo noteikumu pārkāpumu, kura dēļ attiecīgie tehniskie noteikumi kļūst nepiemērojami, liedzot attiecīgos tehniskos noteikumus piemērot personām (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Lidl Italia, 23. punkts, un lietā Sandström, 43. punkts).

51

Šādā kontekstā ir jāatgādina, ka no Direktīvas 98/34 1. panta 11. punkta izriet, ka jēdziens “tehniskie noteikumi” ir iedalāms trīs kategorijās, proti, pirmkārt, “tehniskie parametri” saskaņā ar šīs direktīvas 1. panta 3. punktu, otrkārt, “citas prasības”, kādas ir noteiktas minētās direktīvas 1. panta 4. punktā, un, treškārt, aizliegums preci ražot, ievest, tirgot vai izmantot, kas noteikts šīs pašas direktīvas 1. panta 11. punktā (skat. 2005. gada 21. aprīļa spriedumu lietā C-267/03 Lindberg, Krājums, I-3247. lpp., 54. punkts; 2007. gada 8. novembra spriedumu lietā C-20/05 Schwibbert, Krājums, I-9447. lpp., 34. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Intercommunale Intermosane un Fédération de l’industrie et du gaz, 11. punkts).

52

Pat ja tiktu pieņemts, ka likuma par pienākumu pievienot biodegvielu normas attiecas uz vienu no šīm trim kategorijām, vispirms ir jāizvērtē, vai tādā situācijā kā pamatlietā ir piemērojams Direktīvas 98/34 8. panta 1. punkta pirmajā daļā paredzētais paziņošanas pienākums.

53

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 98/34 10. panta 1. punkta pēdējo ievilkumu tās 8. pants neattiecas uz tiem dalībvalstu normatīvajiem un administratīvajiem aktiem, ar kuru palīdzību tās ierobežo sevi tehnisko noteikumu grozīšanai šīs pašas direktīvas 1. panta 11. punkta izpratnē saskaņā ar Komisijas pieprasījumu, lai likvidētu šķērsli tirdzniecībai.

54

Runājot par pamatlietu, no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka, piemērojot Direktīvas 98/34 8. panta 1. punkta pirmo daļu, Beļģijas Karaliste 2007. gadā paziņoja Komisijai tiesiskā regulējuma par pienākuma laist tirgū biodegvielu ieviešanu projektu un Komisija par to saskaņā ar attiecīgi minētās direktīvas 9. panta 2. punktu un 8. panta 2. punktu sniedza detalizētu atzinumu un apsvērumus attiecībā uz šajā projektā noteikto minimālo biodegvielas procentuālo daļu, kā arī attiecībā uz šīs procentuālās daļas piemērošanas noteikumiem.

55

No minētajiem lietas materiāliem arī izriet, ka pēc šī detalizētā atzinuma un apsvērumiem Beļģijas Karaliste 2009. gadā paziņoja likuma par pienākumu pievienot biodegvielu provizorisku projektu; tajā normas attiecībā uz obligāto minimālo biodegvielas procentuālo daļu un šīs procentuālās daļas piemērošanas noteikumiem bija grozītas, lai ņemtu vērā Komisijas atzinumu un apsvērumus.

56

No tā izriet, ka Beļģijas Karaliste šādos apstākļos ierobežoja sevi ar tiesiskā regulējuma projekta noteikumu grozīšanu saskaņā ar Komisijas pieprasījumu, lai likvidētu šķērsli tirdzniecībai, tādējādi, ka saskaņā ar Direktīvas 98/34 10. panta 1. punkta pēdējo ievilkumu attiecībā uz likuma par pienākumu pievienot biodegvielu projektu nav jāpiemēro šīs direktīvas 8. panta 1. punkta pirmajā daļā minētais paziņošanas pienākums.

57

Šādos apstākļos uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 98/34 8. pants, skatot to kopsakarā ar šīs direktīvas 10. panta 1. punkta pēdējo ievilkumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to nav uzlikts pienākums paziņot tādu valsts tiesiskā regulējuma projektu, saskaņā ar kuru naftas sabiedrībām, kuras laiž tirgū benzīnu un/vai dīzeļdegvielu, tā paša kalendārā gada laikā ir jālaiž tirgū arī noteikta procentuālā daļa biodegvielas, ja šis projekts – pēc tam, kad tas tika paziņots atbilstoši minētā 8. panta 1. punkta pirmajai daļai, – ticis grozīts, lai ņemtu vērā Komisijas apsvērumus attiecībā uz to, un šādi grozītais projekts arī pēc tam ticis paziņots Komisijai.

58

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav pamatlietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: