1. 

Šī lieta sniedz Tiesai iespēju valsts atbalsta jomā pārskatīt jēdzienus “valsts līdzekļi” un “valsts vainojamība”.

2. 

Proti, Conseil d’État [Valsts Padome] (Francija) lūdz precizēt Pearle u.c. ( 2 ) lietas piemērojamību, lai noskaidrotu, vai valsts iestādes lēmums, ar kuru uz visiem valsts atzītas starpnozaru organizācijas locekļiem attiecina nolīgumu, kurā paredzētas obligātas iemaksas pasākumu finansēšanai, tostarp nozares popularizēšana un aizstāvība, “ir saistīts” ar valsts atbalstu.

3.

LESD principā liedz uzņēmumiem saņemt dalībvalstu atbalstu. Tādējādi LESD 107. panta 1. punktā paredzēts:

“Ja vien Līgumi neparedz ko citu, ar iekšējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.”

4.

Lai nodrošinātu šo tiesību normu ieviešanu, LESD 108. pants paredz kontroles procedūru un iepriekšējas valsts atbalsta atļaujas saņemšanu. Saskaņā tostarp ar šīs tiesību normas 3. punktu dalībvalstīm ir jāziņo Eiropas Komisijai par plāniem piešķirt vai mainīt atbalstu, un tās nevar īstenot šādus projektus, kamēr Komisija nav pieņēmusi lēmumu.

5.

Francijas tiesību aktos starpnozaru organizācijas sastāv no lielākajām lauksaimniecības produktu ražošanas, pārstrādes, tirdzniecības un šīs produkcijas izplatīšanas organizācijām.

6.

Vispārējie principi, kas piemērojami lauksaimniecības starpnozaru organizācijām, ir iekļauti 1975. gada 10. jūlija Likumā Nr. 75–600 par lauksaimniecības starpnozaru organizācijām, kas vēlāk tika kodificēts Lauku un jūras zivsaimniecības kodeksa [Code rural et de la pêche maritime] (turpmāk tekstā – “Code rural”) likumdošanas daļas VI grāmatā.

7.

Jānorāda, ka vairāki atbilstošie noteikumi tika grozīti ar 2010. gada 27. jūlija likumu Nr. 2010–874 par lauksaimniecības un zivsaimniecības modernizāciju. Tomēr, ciktāl šis likums bija spēkā pēc tās prasības celšanas, kurā tika iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu šajā lietā, uzskatu, ka jāatsaucas uz spēkā esošā Code rural noteikumiem.

8.

Atbilstoši Code rural L. 611–1. pantam:

“Conseil supérieur d’orientation et de coordination de l’économie agricole et alimentaire [Augstākā lauksaimniecības un pārtikas ekonomijas vadības un koordinācijas padome], kas sastāv no ieinteresēto ministriju, lauksaimniecības produktu ražošanas, lauksamniecības produktu pārstrādes un tirdzniecības nozaru, pārtikas produktu amatniecības un tirdzniecības, patērētāju un apkārtējās vides aizsardzības pilnvaroto asociāciju, lauksaimniecības īpašumu, lauksaimniecībā un pārtikas ražošanā nodarbināto arodbiedrību pārstāvjiem, piedalās tirgus organizācijas un produkcijas orientēšanas politikas īstenošanā, koordinācijā, ieviešanā un izvērtēšanā.

[..]”

9.

Code rural L. 632–1. pantā ir paredzēts:

[..]”

10.

Code rural L. 632–2-I. pantā ir paredzēts:

“[..]

Atzītas starpnozaru organizācijas var iepazīties ar tām attiecināmo nozaru politisku orientāciju un pasākumiem.

Tās piedalās valstu un kopienas ekonomikas politiku īstenošanā un var saņemt prioritātes valsts atbalsta piešķiršanā.

[..]”

11.

Saskaņā ar Code rural L. 632–2-II. pantu:

“[..]

Saskaņā ar L. 632–4. panta pirmās daļas noteikumiem [nolīgumus, ko noslēgusi kāda no specifiskas produkcijas atzītām starpnozaru organizācijām], pieņem vienbalsīgi visi starpnozaru organizāciju locekļi [..].

Par šiem nolīgumiem pēc to noslēgšanas un pirms to stāšanās spēkā paziņo lauksamniecības ministram un ekonomikas un konkurences lietu ministram.

[..]”

12.

Atbilstoši Code rural L. 632–3. pantam:

“Visus nolīgumus vai to daļu, ko noslēgusi kāda no atzītām starpnozaru organizācijām, uz noteiktu laiku var pagarināt kompetenta valsts iestāde, ja tās ar tipveida līgumiem uzsāk kampaņas vai kopīgus pasākumus vai paredz kopējās intereses, kas atbilst vispārējām interesēm un atbilst kopējiem lauksaimniecības politikas noteikumiem, it īpaši, lai veicinātu:

13.

Code rural L. 632–4. pantā ir paredzēts:

“Šādu nolīgumu paplašināšana ir pakārtota to noteikumu pieņemšanai ar starpnozaru organizācijā pārstāvēto profesiju pārstāvju vienbalsīgu lēmumu. [..]

Ja tiek nolemts par paplašināšanu, tad visiem šīs starpnozaru organizācijas profesiju pārstāvjiem attiecīgajā ražošanas zonā paredzētie pasākumi ir obligāti.

No brīža, kad kompetentā iestāde ir saņēmusi starpnozaru organizācijas pieprasījumu par pieņemto paplašināšanu, tās rīcībā ir divi mēneši. Ja šā termiņa laikā tā nav paziņojusi savu lēmumu, tad pieprasījums uzskatāms par pieņemtu.

Lēmumā par pieprasījuma noraidīšanu norāda tā pamatā esošos iemeslus.”

14.

Code rural L. 632–6. pantā ir noteikts:

“L. 632–1. un L. 632–2. pantā minētajām atzītajām starpnozaru organizācijām ir tiesības iekasēt no visiem to veidojošo profesiju pārstāvjiem iemaksas, ko paredz paplašinātie nolīgumi atbilstoši L. 632–3. un L. 632–4. pantā noteiktajai procedūrai, kas, neskatoties uz to obligāto raksturu, paliek kā privāto tiesību saistības.

[..]

Iemaksas var piemērot arī importētajiem produktiem dekrētā noteiktajā kārtībā. Pēc saņēmējas starpnozaru organizācijas pieprasījuma šīs iemaksas iekasē muitā par viņu pašu līdzekļiem. Šīs iemaksas nav atbrīvotas no nodevām pielīdzināmiem maksājumiem.”

15.

Code rural L. 632–8-I. pantā ir noteikts:

“Atzītas starpnozaru organizācijas katru gadu par savām aktivitātēm atskaitās kompetentajām valsts iestādēm un iesniedz:

Kompetentajām valsts iestādēm tās iesniedz visus dokumentus, kurus tās pieprasa, īstenojot savas kontroles pilnvaras.”

16.

Šobrīd Francijā ir nedaudz mazāk par 60 lauksaimniecības starpnozaru organizācijām, kuras ir atzinusi kompetentā pārvaldes iestāde. Tās ir privāto tiesību juridiskas personas, galvenokārt asociācijas, kuru darbību reglamentē 1901. gada 1. jūlija likums par asociācijas līgumu.

17.

Comité interprofessionnel de la dinde française [Francijas Tītaru starpnozaru organizācija] (turpmāk tekstā – “CIDEF”) ir tieši viena no šādām organizācijām. CIDEF ir bezpeļņas organizācija, ko 1974. gadā dibināja tītaru audzētāju nozares dažādus sektorus pārstāvošās profesionālās organizācijas. Tajā ir apvienotas četras profesiju saimes, proti, “ražošana”, “perēšanai paredzēto olu perēšana un importēšana un dzimtas”, “kaušana – pārstrāde” un “dzīvnieku pārtika”.

18.

Ar 1976. gada 24. jūnija starpministriju lēmumu pārvaldes iestāde atbilstoši likumam Nr. 75–600 CIDEF atzina par starpnozaru organizāciju.

19.

CIDEF statūtu 2. pantā ir definēti šīs asociācijas mērķi: konsolidēt visas uzņēmējdarbības iniciatīvas ar mērķi organizēt un stabilizēt tītaru tirgu; šajā saistībā ieviest statistiskās informācijas sistēmu, kas speciālistiem ļautu nepārtraukti veidot saimes, kautuves, krājumus, ārējo tirdzniecību, mājsaimniecību un pašvaldību patēriņu; stabilizēt tītaru ražošanu un tirgu ar piedāvājuma apjomam un pieprasījumam attiecināmām akcijām; piesaistīt nepieciešamos finanšu līdzekļus; noteikt kā obligātu rakstisku līgumu noslēgšanu starp speciālistiem par produktu piegādi un pakalpojumu sniegšanu; pildīt kontaktpersonas lomu starp valsts un Kopienas iestādēm attiecībā uz speciālistu saimju kopējām problēmām saistībā ar tītariem; Eiropas Ekonomikas kopienā starp partnervalstīm izveidot pēc iespējas ciešāku sadarbību starp speciālistiem tītaru nozarē; uzņemties jebkādu lietderīgu iniciatīvu tehnisko problēmu risināšanā un putnu gaļas ražošanas nozares speciālistu saimēm nodrošināt pakalpojumu sniegšanu jomās, kurās tiem ir kopējas intereses.

20.

Atbilstoši Statūtu 8. pantam CIDEF līdzekļos tostarp ietilpst tās locekļu dalība, iespējamās subsīdijas, kā arī jebkuri citi ar likumu vai normatīviem aktiem atļauti līdzekļi.

21.

Ar 2007. gada 18. oktobrī parakstīto starpnozaru nolīgumu starpnozaru organizācijas, CIDEF locekļi, uz trim gadiem noslēdza starpnozaru nolīgumu par CIDEF veicamajiem pasākumiem un starpnozaru iemaksu noteikšanu. Ar šajā pašā dienā noslēgto papildlīgumu 2008. gadam šī iemaksa tika noteikta EUR 14 apmērā par 1000 tītariem. Ar 2008. gada 13. martā diviem pieņemtajiem lēmumiem ekonomikas, finanšu un nodarbinātības ministrs un lauksaimniecības un zivsaimniecības ministrs (turpmāk tekstā – “kompetentā iestāde”) pagarināja starpnozaru nolīgumu uz trim gadiem un papildlīgumu uz vienu gadu. Ar jaunu iepriekš minētā starpnozaru nolīguma papildlīgumu, ko noslēdza 2008. gada 5. novembrī, CIDEF nolēma saglabāt tādu pašu starpnozaru iemaksu arī 2009. gadam. Saskaņā ar Code rural L. 632–4. panta ceturto daļu šis papildlīgums tika pagarināts ar kompetentās iestādes 2009. gada 29. augustā netieši izteiktu pieņemšanas lēmumu (turpmāk tekstā – “2009. gada lēmums”). Saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem par šo lēmumu tika pieņemts Pārtikas, lauksaimniecības un zivsaimniecības ministrijas atzinums, kas publicēts 2009. gada 30. septembraJORF.

22.

Prasītājas pamatlietā – sabiedrība Doux Élevage SNC un Coopérative agricole UKL-ARREE – ir divi tītaru nozares uzņēmumi, kas – tāpat kā citi šīs nozares speciālisti – bija pakļauti ar šo 2009. gada papildlīgumu noteiktajiem starpnozaru maksājumiem. Ar 2009. gada 30. novembra prasības pieteikumu tās cēla prasību par pilnvaru pārsniegšanu Conseil d’État ar mērķi, pirmkārt, atcelt šo netieši izteikto lēmumu par 2008. gada 5. novembra papildlīguma pagarināšanu un, otrkārt, atcelt 2009. gada 30. septembrī publicēto ministrijas atzinumu.

23.

Tās norādīja, ka ar 2008. gada 5. novembra papildlīgumu noteiktās starpnozaru iemaksas, ko ar strīdīgo lēmumu paplašināja un noteica par obligātām visiem starpnozaru organizācijas speciālistiem, tika uzskatītas par valsts atbalstu, un tādēļ saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu par šo lēmumu esot bijis Komisija jāinformē iepriekš.

24.

Tādēļ Conseil d’État nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. pants, to skatot kopā ar Tiesas 2004. gada 15. jūlija spriedumu lietā C-345/02 Pearle u.c., ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds valsts iestādes lēmums, ar kuru attiecībā uz visām vienas nozares speciālistiem paplašina tāda nolīguma darbības jomu, ar kuru tāpat kā ar Comité interprofessionnel de la dinde française (CIDEF) noslēgto nolīgumu ievieš iemaksu valsts iestādes atzītas starpnozaru organizācijas ietvaros, tādējādi to padarot par obligātu, lai būtu iespējams īstenot paziņošanas, ārējo sakaru veicināšanas, kvalitātes nodrošināšanas, izpētes un nozares interešu aizsardzības darbības, kā arī veikt pētījumus un veicināt patērētāju diskusijas, ir saistīts ar valsts atbalstu, ņemot vērā šo darbību raksturu, to finansēšanas kartību un to īstenošanas nosacījumus?”

25.

Pamatojoties uz lietā iesniegtajiem dokumentiem, Francijas tiesām un it īpaši Conseil d’État citās lietās jau bija iespēja izvērtēt, vai atzīto starpnozaru organizāciju noteiktās iemaksas, kas parasti sauktas par “brīvprātīgi obligātām iemaksām” (turpmāk tekstā – “BOI”), kā arī administratīvi akti, ar kuriem šīs iemaksas noteiktas kā obligātas attiecīgās nozares speciālistiem, ir uzskatāmi par valsts atbalstu.

26.

Conseil d’État šajās lietās konsekventi uzskatīja, kas tā nav. Proti, Valsts tiesa, ņemot vērā Pearle u.c. judikatūru, izslēdz, ka BOI varētu uzskatīt par valsts līdzekļiem, ja tās nav saistītas ar nekādiem citiem papildu izdevumiem vai valsts ieņēmumu mazināšanu ( 3 ). Tomēr, ņemot vērā Revīzijas palātas apsvērumus, Francijas valdība 2008. gadā nolēma paziņot Komisijai to pasākumu pamatprogrammu, ko varētu īstenot starpnozaru organizācijas, un tai pievienoja lielāko starpnozaru organizāciju desmit noslēgtos nolīgumus. Francijas valdība, būdama pārliecināta, ka šajās pamatprogrammās nav iekļauts neviens valsts atbalsta elements, norādīja, ka šī paziņošana veikta vienīgi tiesiskās noteiktības labad.

27.

Turpretī ar 2008. gada 10. decembra lēmumu Komisija uzskatīja, ka attiecīgie pasākumi attiecas uz valsts atbalsta jēdzienu. Pēc tam Komisija konstatēja, ka šie pasākumi nav varējuši ietekmēt tirdzniecības nosacījumus, kas būtu pretrunā kopīgām interesēm, un secināja, ka tiem varētu piemērot LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzēto atkāpi ( 4 ). Komisija šādu secinājumu izdarīja arī divos vēlākos – 2011. gada 29. jūnija ( 5 ) un 13. jūlija ( 6 ) – lēmumos. Par visiem šiem lēmumiem gan Francijas Republika, gan noteiktas attiecīgās starpnozaru organizācijas Vispārējā tiesā cēla prasības to atcelšanai, un šīs prasītājas attiecīgajās lietās papildus citiem argumentiem apstrīd šāda veida pasākumu kvalificēšanu kā valsts atbalstu ( 7 ).

28.

Iesniedzējtiesa būtībā ir pieprasījusi precizējumus attiecībā uz jautājumu, vai kompetentās administratīvās iestādes lēmums BOI, ko izveidojusi starpnozaru organizācija, attiecināt uz visiem nozares uzņēmējiem, ir saistīts ar valsts atbalstu, jo tā ir šādu pasākumu finansēšanas metode.

29.

Tādējādi atšķirībā no lielākās daļas tiesvedību, kurās skarti valsts atbalsta kontroles jautājumi, jautājums, ko šajā lietā uzdod Conseil d’État, attiecas – atļaušos atkārtot izteicienu, ko lietojis ģenerāladvokāts Džeikobss [Jacobs], – “nevis uz sistēmas, [ko izveidojusi valsts], “izdevumu” sadaļu, bet gan uz tās “finansējuma” sadaļu” ( 8 ). Šī jautājuma specifiku nosaka pamatlietas īpašie apstākļi. Proti, prasītājas pamatlietā neiebilda pret apgalvoto atbalstu, ciktāl tās būtu saņēmēju konkurentes vai, vispārīgāk, uzņēmumi, kurus negatīvi ietekmē šis pasākums. Gluži pretēji, tiem vajadzētu būt starp piešķirtā atbalsta saņēmējiem. Tomēr šķiet, ka tās uzskata, ka iemaksas, kas tām jāmaksā, lai finansētu minētos pasākumus, ir lielākas par jebkuru labumu, ko tās spētu gūt no šiem pasākumiem ( 9 ).

30.

Šī iemesla dēļ prasītājas pamatlietā ir cēlušas prasības pret kompetentajām administratīvajām iestādēm, lai tiktu atbrīvotas no šīm iemaksām. Lai apstrīdētu 2009. gada lēmuma spēkā esamību, tās ir izmantojušas argumentus, kas balstīti uz Savienības noteikumiem valsts atbalsta jomā.

31.

Faktiski, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru par atbalstu nevar lemt, neņemot vērā tā finansēšanas veida ietekmi. Tādējādi atbalsta pasākuma izskatīšanā noteikti ir jāņem vērā atbalsta finansēšanas veids tajā gadījumā, ja tā ir pasākuma neatņemama sastāvdaļa. Valsts atbalsta finansēšanas veids visu atbalsta shēmu, uz kuru šis finansējuma veids attiecas, var padarīt par nesaderīgu ar kopējo tirgu. Tādēļ, lai nodrošinātu pienākuma ziņot lietderīgo iedarbību, kā arī Komisijas veiktu atbilstošu un pilnīgu valsts atbalsta pārbaudi, dalībvalstij, lai izpildītu minēto pienākumu, ir pienākums informēt ne tikai par pašu plānoto atbalstu, bet arī par atbalsta finansējuma veidu, ciktāl tā ir plānotā pasākuma neatņemama daļa ( 10 ).

32.

Tas nozīmē, ka, ja Tiesa secinātu, ka BOI ir domātas, lai finansētu valsts atbalsta pasākumus, tad 2009. gada lēmums bija jāpaziņo Komisijai saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu.

33.

Līdz ar to, tā kā šis lēmums nekad nav ticis paziņots Komisijai, prasītājas pamatlietā droši vien varētu veiksmīgi savas valsts tiesā apstrīdēt tā spēkā esamību, pamatojoties uz pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru dalībvalstu tiesām “ir jānodrošina, lai iestātos visas [LESD 108. panta 3. punkta pēdējā teikuma] pārkāpuma sekas atbilstoši valsts tiesību aktiem – gan attiecībā uz atbalsta pasākumu īstenošanas aktu spēkā esamību, gan attiecībā uz pretēji šim noteikumam piešķirtā finanšu atbalsta atgūšanu” ( 11 ).

34.

Pirms pievērsties padziļinātākai to jautājumu izpētei, ko ierosinājusi iesniedzējtiesa, der atgādināt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai izvērtētu, vai pasākums ir valsts atbalsts, ir jāpārbauda, vai vienlaikus ir izpildīti četri nosacījumi. Pirmkārt, ir jābūt tā, ka to piešķir valsts vai no valsts līdzekļiem. Otrkārt, tam ir jāiespaido tirdzniecība starp dalībvalstīm. Treškārt, tam ir jārada priekšrocības tā saņēmējam. Ceturtkārt, tam ir jāizkropļo vai jādraud izkropļot konkurenci ( 12 ).

35.

Ir skaidrs, ka mūs interesējošajā gadījumā lielākā uzmanība jāpievērš pirmajam no šiem četriem nosacījumiem.

36.

Šajā ziņā Tiesa vienmēr ir spriedusi, ka LESD 107. panta 1. punkts ietver visus atbalstus, ko piešķīrusi valsts vai no valsts līdzekļiem, neatkarīgi no tā, vai valsts ir piešķīrusi atbalstu tieši vai ar tādu publisko tiesību vai privāto tiesību organizāciju starpniecību, ko valsts ir izveidojusi vai norīkojusi, lai pārvadītu atbalstu ( 13 ). Tiesa arī ir piebildusi, ka “valsts iestādes pasākums, kas ir īpaši labvēlīgs dažiem uzņēmumiem vai dažiem ražojumiem, nezaudē savas bezmaksas priekšrocību īpašības tikai tāpēc, ka tos daļēji vai pilnīgi finansē no valsts iestādes noteiktām iemaksām, kas tiek ieturētas no attiecīgajiem uzņēmumiem” ( 14 ) .

37.

Tiesa ir precizējusi nozīmi un piemērošanas jomu izteicienam [“]atbalsts, ko piešķir valsts vai no valsts līdzekļiem” savos spriedumos lietās PreussenElektra ( 15 ) un Stardust Marine ( 16 ), kuros tā ir centusies sistematizēt savu iepriekšējo judikatūru un skaidrot neatrisinātos jautājumus. It īpaši pirmajā no šīm lietām Tiesa ir uzsvērusi, ka finansējums no valsts līdzekļiem ir valsts atbalsta jēdziena sastāvdaļa LESD 107. panta 1. punkta nozīmē. Tādējādi valsts pasākums noteikti rada slogu valsts finansēm vai nu izdevumu, vai mazāku ieņēmumu veidā ( 17 ). Otrajā lietā Savienības tiesa nosprieda, ka, lai pasākumu varētu kvalificēt kā “valsts atbalstu”, tam jābūt attiecināmam uz valsti un šo saikni nevar izsecināt tikai no vienīgā apstākļa, ka minēto pasākumu ir veikusi valsts iestāde. Papildus jāpārbauda, vai var uzskatīt, ka valsts iestādes kaut kādā veidā ir piedalījušās šo pasākumu veikšanā ( 18 ).

38.

Šīs divas lietas ir labi zināmas, un uzskatu, ka nav vēl vairāk jāizklāsta Tiesas judikatūra. Toties uzskatu, ka ir īsi jāatgādina Tiesas spriedums iepriekš minētajā lietā Pearle u.c., uz kuru Conseil d’État nepārprotami atsaucas prejudiciālajā jautājumā.

39.

Šajā lietā Tiesa, nemainot savas judikatūras par jēdzieniem “valsts līdzekļi” un “valsts vainojamība” principus, to ir attīstījusi. Šajā ziņā es nepiekrītu Komisijas apgalvojumam, ka spriedums lietā Pearle u.c. ir līdz šim vienīgais izņēmums no šajā judikatūrā Tiesas nodibinātajiem principiem. Manuprāt, lieta Pearle u.c. ir, gluži pretēji, iepriekšējās judikatūras par valsts līdzekļiem vai valsts vainojamību dabiska un loģiska piemērošana.

40.

Šī lieta attiecās uz maksājumu, ko saviem biedriem ir uzlikusi valsts iestāde – Hoofdbedrijfschap Ambachten (Nīderlandes Starpnozaru amatniecības asociācija, turpmāk tekstā – “HBA”), lai finansētu kolektīvo reklāmas kampaņu optikas nozares uzņēmumiem. Nīderlandes likumdevējs tādām organizācijām kā HBA bija piešķīris nepieciešamo kompetenci, lai veiktu savu uzdevumu, tajā skaitā arī pieņemtu noteikumus, kas nosaka uzņēmumiem piemērojamos maksājumus, saistītus ar attiecīgo darbības nozari, lai pieveiktu to izdevumus.

41.

Prasītājas pamatlietā, uzņēmumi, kas darbojas optisko materiālu tirdzniecībā, pēc optiķu privātas asociācijas (Nederlandse Unie van Opticiens (NUVO)) lūguma apstrīdēja maksājumus, ko bija noteikusi HBA. Šajā saistībā prasītājas apgalvoja, ka saskaņā ar reklāmas kampaņu sniegtie pakalpojumi ir atbalsta pasākumi Līguma izpratnē un ka HBA noteikumi, ar kuriem uzlikti maksājumi, kas domāti šī atbalsta finansēšanai, bija nelikumīgi, jo tie iepriekš nebija paziņoti Komisijai.

42.

Spriedumā Tiesa šos apgalvojumus ir noraidījusi, galvenokārt ņemot vērā ģenerāladvokāta Ruiss-Harabo Kolomera [Ruiz-Jarabo Colomer] veikto pasākuma analīzi ( 19 ). Pirmkārt, Tiesa norādīja, ka HBA minētās reklāmas kampaņas finansēšanai izlietotie līdzekļi tika iegūti no tās locekļiem, kuri arī gūst labumu no šīs kampaņas, kā obligātajiem maksājumiem šīs reklāmas kampaņas organizēšanai. Ņemot vērā, ka izmaksas, kas valsts iestādē radušās minētās kampaņas mērķiem, pilnībā tika kompensētas no maksājumiem, kas iekasēti no labumu guvušajiem uzņēmumiem, HBA intervences mērķis nebija radīt priekšrocības, kas būtu papildu slogs valstij vai šai iestādei ( 20 ).

43.

Otrkārt, Tiesa ir norādījusi, ka minētās reklāmas kampaņas organizēšanas un veikšanas iniciatīva piederēja nevis HBA, bet optiķu privātai asociācijai NUVO. HBA ir bijusi tikai instruments tādu līdzekļu iekasēšanai un sadalei, kas radīti tikai komerciāliem mērķiem, kurus iepriekš noteikuši attiecīgie speciālisti un kas nekādi netika iekļauti Nīderlandes iestāžu noteiktajā politikā ( 21 ).

44.

Tādējādi Tiesa ir nošķīrusi šo lietu no tās, kurā tika taisīts iepriekš minētais spriedums Steinike & Weinlig. Proti, pirmkārt, fondi, par kuriem sprieda šajā pēdējā minētajā lietā, vienlaikus tika finansēti no valsts tiešajām subsīdijām un šo dalībnieku uzņēmumu iemaksām, kuru likme un iekasēšanas pamats tika noteikti Likumā par fondu izveidošanu. Otrkārt, attiecīgie fondi bija instruments valsts izstrādātās politikas īstenošanai, proti, – lauksaimniecības, mežkopības un pārtikas rūpniecības veicināšanai ( 22 ).

45.

Tiesa no minētā secināja, ka LESD 107. panta 1. punktā minētais nosacījums par valsts līdzekļiem lietas apstākļos netika izpildīts.

46.

Manuprāt, pasākumi, kas ir pamatlietas strīda priekšmets, ir jāizvērtē, tieši ņemot vērā principus, kas izriet no šīs judikatūras.

47.

Prasītājas pamatlietā un Komisija, pamatojoties uz ļoti līdzīgiem argumentiem, apgalvo, ka Conseil d’États minētie pasākumi ir valsts atbalsts, jo tie atbilst visiem LESD 107. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem. Gan prasītājas pamatlietā, gan Komisija uzskata, ka abi elementi šo lietu padara atšķirīgu no tās, kurā tika pasludināts iepriekš minētais spriedums Pearle u.c.

48.

Pirmkārt, tās uzskata, ka valsts var nodrošināt starpnozaru organizāciju sadarbošanos saskaņā ar tās ekonomisko politiku. Šajā ziņā tās var balstīties uz faktu, ka Code rural L. 632–1. un L. 632–2. pantā vispārējā veidā noteikti mērķi, kas starpnozaru organizācijām būtu jāievēro, ja tās grib, lai valsts šīs organizācijas atzīst, un, konkrētāk, kad tās lūdz savu nolīgumu termiņu pagarināšanu.

49.

Otrkārt, tās atsaucas uz pilnvarām kontrolēt starpnozaru organizācijas, ko valsts iestādes var īstenot dažādos šo organizāciju dzīves momentos, it īpaši tad, kad tās lūdz valsts atzīšanu vai savu nolīgumu attiecināšanu uz visiem attiecīgajiem uzņēmējiem. Turklāt, pastāvot arī ex post kontrole, ciktāl starpnozaru organizācijām katru gadu jāiesniedz valsts iestādēm zināms skaits dokumentu un informācijas saskaņā ar Code rural L. 632–8-I. pantu.

50.

Man uzreiz jānorāda, ka es nepiekrītu tēzei, ko izvirzījušas prasītājas pamatlietā un Komisija. Patiesi, es neesmu pārliecināts, ka apgalvotās atšķirības starp šo lietu un iepriekš minēto lietu Pearle u.c. būtu noteicošas. Tieši pretēji, tāpat kā Francijas valdība un CIDEF, es saskatu būtisku šo abu lietu līdzību vismaz tajos aspektos, kas ir būtiski, lai risinātu tiesību jautājumus, ko izvirzījusi iesniedzējtiesa.

51.

It īpaši man šķiet, gluži kā iepriekš minētajā lietā Pearle u.c., ka attiecīgos pasākumus nevar kvalificēt kā valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, jo nav tikuši konstatēti divi elementi – valsts līdzekļi un valsts vainojamība pasākumu veikšanā.

52.

Es uzskatu, ka šajā lietā analīze ir jāveic trijos posmos. Vispirms, vai starpnozaru organizācijas ir valsts iestādes tādu vienību ziņā, kas ir daļa no valsts pārvaldes? Ja tas tā nav, vai tad finansējums, ko organizācijas izmanto savām darbībām, ir “valsts līdzekļi”, ciktāl tie tieši vai netieši būtu nākuši no valsts vai no citām valsts iestādēm? Vai – pretējā gadījumā – šos fondus nevarētu kvalificēt kā “valsts līdzekļus” un uzskatīt par piedēvējamiem valstij, jo, kaut arī tie nāk no privātiem uzņēmumiem, to finansētās darbības faktiski ir pakļautas efektīvai kontrolei, ko veic valsts vara?

53.

Runājot par pirmo posmu, es domāju, ka nav nekādu šaubu, ka tādas starpnozaru organizācijas kā pamatlietā nevar uzskatīt par valsts pārvaldei piederīgām: tās ir privāttiesību organizācijas, radītas pēc to locekļu iniciatīvas, un tikai viņi lemj par šo organizāciju darbību. Cik zināms, neviens valsts pārvaldes pārstāvis nav šo organizāciju valdē, nevienam valsts pārvaldes pārstāvim nav piešķirtas izpildvaras vai vadības pilnvaras šajās organizācijās.

54.

Otrajā posmā es gribētu pievērst uzmanību būtiskam priekšnoteikumam, uz kuru ir balstīta mana argumentācija. Prasītāju pamatlietā tiesā celtās prasības mērķis, kā es to jau uzsvēru, ir valsts iejaukšanās, kas visiem vienas profesijas locekļiem uzliek pienākumu veikt BOI, ko izveidojušas starpnozaru organizācijas. Iesniedzējtiesa šīs iemaksas min kā finansēšanas avotu dažādām “komunikācijas, reklāmas, ārējo sakaru, kvalitātes nodrošināšanas, pētījumu, nozares interešu aizstāvības, kā arī pētījumu iegādes un patērētāju diskusiju veicināšanas” darbībām, ko veic starpnozaru organizācijas. Līdz ar to, pamatojoties uz šo priekšnoteikumu, tās finansē vienīgi no BOI, un es izvērtēšu šīs valsts iejaukšanās iespējamo atbilstību valsts atbalsta jēdzienam.

55.

Manas analīzes rezultātā var izdarīt arī citus secinājumus, ja šīs darbības bija pilnībā vai daļēji finansētas no valsts līdzekļiem. Šajā ziņā man jāpiebilst, ka saskaņā ar Code rural L. 632–2-I. pantu “atzītas starpnozaru organizācijas [..] var baudīt prioritāti, kad tiek piešķirts valsts atbalsts”. Tāpat CIDEF statūtu 8. pantā starp organizācijas līdzekļiem minētas “subsīdijas, ko tai varētu piešķirt”.

56.

Acīmredzot, nosacījums attiecībā uz valsts līdzekļiem LESD 107. panta 1. punkta izpratnē būtu izpildīts, ja minētie pasākumi būtu valsts finansēti vai līdzfinansēti ar valsts subsīdijām, pat tad, ja būtu sarežģīti nošķirt tās darbības, ko finansēja vienīgi no BOI, un tās, ko finansēja ar valsts subsīdijām tādā gadījumā kā šajā lietā, kur starpnozaru organizācijām nav atsevišķas grāmatvedības ( 23 ).

57.

Tomēr privātie fondi, ko izmanto starpnozaru organizācijas, nekļūst par “valsts līdzekļiem” tikai tāpēc vien, ka tie tiek izmantoti kopā ar summām, kas nākušas no valsts budžeta. Citiem vārdiem sakot, tas, ka daži fondi nāk no valsts, neliek tos automātiski attiecināt uz citiem finansējuma avotiem, kas principā neatbilst LESD 107. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem.

58.

Valsts un privāto fondu precīzas attiecības budžetā un starpnozaru organizāciju darbībās katrā ziņā būtu elements, kas būtu jāizvērtē valsts tiesai (vai Komisijai – procedūrā atbilstoši LESD 108. pantam).

59.

Es vēlreiz atgādinu, ka Conseil d’État šajā lietā uzdod Tiesai jautājumus tikai saistībā ar valsts lēmuma attiecināt uz visu nozari starpnozaru organizācijas lēmumu izveidot iemaksas, kas ļautu īstenot nozares reklāmas akcijas, saistību ar valsts atbalsta jēdzienu. Līdz ar to, lai atbildētu uz Conseil d’États jautājumu, izskatīšu tikai BOI būtību no LESD 107. panta 1. punkta aspekta.

60.

Šajā ziņā es uzskatu, ka BOI nav valsts līdzekļi, jo tās nerada papildu izdevumus valstij vai jebkurai citai valsts vienībai. Patiesi, BOI nāk tieši no starpnozaru organizāciju attiecīgajos tirgos ekonomiski aktīvajiem uzņēmējiem.

61.

Turklāt BOI nav līdzekļi, kas parasti būtu jāiemaksā valsts budžetā, kā tas ir atbrīvojuma no nodokļiem gadījumā. Valstij nav nekādu tiesību pieprasīt šīs summas. Vēl jo vairāk, starpnozaru organizācijām jāvēršas tiesā, ja kāds no nozares profesijas locekļiem atsakās maksāt BOI. Valsts šajā tiesas procesā nekādi nepiedalās.

62.

Code rural teksts apstiprina interpretāciju šim L. 623–6. pantam, kurā paredzēts, ka BOI “neatkarīgi no to obligātā rakstura paliek privāttiesību prasība” un ka tās “nav atbrīvotas no nodevām pielīdzināmajiem maksājumiem”. To nav apstrīdējusi nedz Komisija, nedz prasītāji pamatlietā. Turklāt BOI privāto raksturu vēl nesen vēlreiz apstiprināja Conseil Constitutionnel [Konstitucionālā padome], kas 2012. gada 17. februāra lēmumā ir izslēgusi, ka šīs iemaksas varētu uzskatīt par “jebkāda veida nodokļiem” Francijas konstitūcijas 34. panta izpratnē ( 24 ).

63.

Paliek trešais posms: vai starpnozaru organizāciju saņemtās summas galu galā nav summas, kas ir nodotas valsts varas rīcībā, ciktāl valsts iestādes varētu konkrētajā brīdī veikt savu līdzekļu pārbaudi ( 25 )? Vai šīs valsts iestādes ir kādā veidā iesaistītas ar minētajām summām finansēto pasākumu veikšanā?

64.

Manuprāt, šajā lietā tas tā nav, jo lietas dalībnieku minētajās valsts tiesību normās nav nekādas norādes, ka valsts vara varētu veikt reālu BOI un to finansēto darbību kontroli.

65.

Tieši otrādi, lēmums ieviest BOI un noteikt to aprēķinu bāzi, likmes un finansēšanas nosacījumus pilnīgi ir starpnozaru organizāciju ziņā. Valsts iejaukšanās, lai BOI piemērošanu attiecinātu uz visiem nozarē aktīvajiem uzņēmējiem, ir nepārprotami domāta, lai izvairītos no “free riders”, proti, uzņēmumiem, kas gūst labumu no starpnozaru organizāciju veiktajiem pasākumiem, tajos neko neieguldot. Ciktāl šīs darbības patiesi norit visas nozares interesēs un pieņemot, ka visi šajā nozarē aktīvie uzņēmumi kādā veidā var gūt priekšrocības, es uzskatu, ka valsts iejaukšanās ir vienkārši domāta, lai nodrošinātu “level playing field” (citiem vārdiem sakot, izdarītu tā, lai uzņēmumi varētu konkurēt ar vienlīdzīgiem noteikumiem).

66.

Ar Code rural iedibinātā sistēma, šķiet, ir “slēgta” sistēma tajā ziņā, ka iesaistītās summas visu laiku pārvalda un kontrolē privātās iestādes: tām maksā starpnozaru organizāciju nozaru speciālisti, kuri tās izmanto darbībām, kurām ir jādod labums šiem profesionāļiem. Nevienā brīdī pār šīm summām netiek veikta valsts kontrole.

67.

Turklāt, ir jānorāda, ka – atšķirībā no Steinkine & Weinlig un Pearle u.c. – šajā lietā BOI pat neievāc kāda struktūra, kas būtu daļa no valsts pārvaldes.

68.

Turklāt es nepiekrītu prasītāju pamatlietā un Komisijas tēzei, kurā tie apgalvo, ka ir jāuzskata, ka pār BOI tiek veikta valsts kontrole, jo valsts vienmēr var atteikties paplašināt to piemērojamību, neraugoties uz starpnozaru organizāciju attiecīgu lūgumu, vai nolemt tikai daļēji paplašināt nolīguma piemērojamību, vai tikai uz ierobežotu laiku. Manuprāt, iespēja vien, ka valsts varētu pateikt “nē” starpnozaru organizācijām, automātiski neizraisa to kontroles veidu, ko Tiesa uzskatījusi par būtisku savā judikatūrā ( 26 ). “Kontroles” jēdziens šīs judikatūras nozīmē, manuprāt, jāsaprot kā vara noteikt vai vismaz ietekmēt brīdi vai veidu, kā attiecīgie līdzekļi tiek izmantoti.

69.

Mans secinājums varētu būt citāds, ja Francijas valdībai būtu bijusi iespēja dot labvēlīgu atbildi ar nosacījumu, ka summas tiktu izmantotas valsts pārvaldes iestāžu noteiktām darbībām. Tādā gadījumā, patiešām, valsts varētu īstenot savu politiku, izmantojot starpnozaru organizāciju ievākto finansējumu.

70.

Es tā nedomāju, ka tā tas ir šajā gadījumā. Code rural attiecīgajos noteikumos vienkārši ir paredzēts, ka valsts var paplašināt to nolīgumu piemērošanu, ar ko iedibina BOI, un ka “lēmumiem atteikt to paplašināšanu ir jābūt pamatotiem” ( 27 ). Nevienā noteikumā kompetentajai varas iestādei nav piešķirtas pilnvaras vadīt vai ietekmēt līdzekļu pārvaldību.

71.

Turklāt Conseil d’État divos nesenos spriedumos ir nospriedusi, ka Code rural noteikumi neļauj valsts iestādēm pakļaut BOI “citai kontrolei kā vien likumības un atbilstības likumam kontrolei” ( 28 ). Man šķiet, ka tādējādi tiek izslēgta jebkāda politiskās lietderības vai atbilstības valsts iestāžu politikai kontrole ( 29 ). Informācija, ko Francijas valdība iesniegusi Tiesai tiesas sēdē, apstiprina šo secinājumu ( 30 ).

72.

Jānorāda, ka Code rural L. 632–4. pantā minētais noteikums, ka tikai tās vienošanās, ko vienbalsīgi noslēgušas dažādu starpnozaru grupas, var tikt paplašinātas, valstij sagādā grūtības patiesi ietekmēt šo vienošanos saturu. Tik tiešām, pietiktu, ja tikai viena grupa no tām, kuras veido starpnozaru organizāciju, nepiekrīt, ka valsts vara eventuāli varētu ieteikt vai ierosināt, lai padarītu neiespējamu vienošanās noslēgšanu un tādējādi – to paplašināšanu.

73.

Tas fakts, ka valstij saskaņā ar Code rural L. 632–8-I. pantu ir pilnvaras iegūt informāciju no starpnozaru organizācijām par veidu, kā ir izmantotas BOI, nešķiet esam pretrunā šim secinājumam. Šīs pilnvaras veikt a posteriori pārbaudi, šķiet, ir cieši saistītas ar faktu, ka BOI ir padarītas obligātas ar valsts lēmumu. Tā kā valsts ir tā, kas atļauj iemaksu paplašināšanu, likumā tai uzlikts pienākums arī pārbaudīt, vai tās lēmums nav ticis nepareizi vai nelikumīgi piemērots. Līdz ar to šīs pilnvaras nepiešķir valstij konkrētas iespējas izdarīt spiedienu uz līdzekļu izlietojumu, bet to mērķis ir tikai novērst krāpšanu un ļaunprātīgu izmantošanu.

74.

Šo iemeslu dēļ valsts pārbaudes a posteriori man šķiet ne tikai likumīgas, bet pat vēlamas. Varētu teikt, ka valsts tādējādi tikai uzņemas savu atbildību pret uzņēmumiem, kas bijuši pakļauti BOI, jo valsts ir nolēmusi paplašināt vienošanās, ar kuru izveidotas šīs iemaksas, ietekmi.

75.

Vēl jo vairāk es neredzu nedz kādu Francijas likuma pantu, nedz faktiskos apstākļus, kas varētu likt domāt, ka valsts patiešām ir izmantojusi noteicošo ietekmi uz starpnozaru organizāciju darbību, un it īpaši, ka valsts vara būtu kādā veidā iesaistīta šīs organizācijas pasākumu veikšanā. Turklāt neviens lietas dalībnieks nav norādījis, ka valsts iestādes būtu mēģinājušas izdarīt šādu ietekmēšanu, kaut vai ar neformāliem līdzekļiem.

76.

Pirmkārt, ir jāatgādina, ka Code rural paredzēta klusējot izteiktas piekrišanas procedūra vienošanās paplašināšanai. Turklāt prasītāju pamatlietā apstrīdētais 2009. gada lēmums ir šādas procedūras rezultāts. Tas man šķiet grūti savienojams ar domu, ka valsts pārvalde gribētu vadīt un kontrolēt starpnozaru organizācijas darbību vispār, bet, precīzāk, līdzekļu izlietojumu.

77.

Otrkārt, jāteic, ka nav iespējams pieņemt, ka šīm organizācijām būtu “jāņem vērā vadošie norādījumi” ( 31 ), ko izteikusi valsts vara, vai ka tās nevarētu lemt, “neņemot vērā [valsts varas] prasības” ( 32 ).

78.

Šajā saistībā prasītājas pamatlietā un Komisija vispirms atsaucas uz Code rural L. 632–1. pantu, saskaņā ar kuru valsts var atzīt starpnozaru organizācijas tikai tad, ja to uzdevumā ir ietverti šajā pantā minētie mērķi. Pēc tam tās min Code rural L. 632–3. pantā uzskaitītos nosacījumus, kas jāizpilda, lai valsts varētu vienošanos attiecināt uz visu nozari.

79.

Šajā saistībā jākonstatē, ka mērķi, kurus starpnozaru organizācijām ir pienākums ( 33 ) vai iespēja ( 34 ) sasniegt atbilstoši Code rural L. 632–1. pantam, lai iegūtu atzīšanu, tur ir aprakstīti ļoti vispārīgi un attiecas uz dažādām darbībām, kas ir raksturīgas organizācijām, kuras apvieno vienas ekonomikas nozares dalībniekus. Kādā no visiem šajā tiesību normā uzskaitītajiem mērķiem vienmēr var atrast apvienības biedru tiešas komerciālas intereses. No šī noteikuma nebūt nevar izsecināt, ka šīm apvienībām nepieciešams līdzsvarot savas intereses ar visas sabiedrības interesēm vai uzsākt darbības, kas nedod nekādu labumu to locekļiem, pat tad, ja attiecībā uz vairākiem mērķiem (piemēram, pārtikas drošība) sabiedrības un privātās intereses var sakrist.

80.

To pašu var konstatēt attiecībā uz mērķiem, ka saskaņā ar Code rural L. 632–3. pantu starpnozaru organizāciju noslēgtajiem nolīgumiem ir jāturpinās, lai kompetentā iestāde varētu paplašināt to ietekmi.

81.

Pirmkārt, šo mērķu saraksts ir ļoti garš un daudzveidīgs un, otrkārt, tas nav visaptverošs (“it īpaši”).

82.

Tālāk, ja ir taisnība, kā to uzskata Komisija, ka šie mērķi bieži var sakrist ar valsts vispārējās politikas mērķiem, tad arī ir taisnība, ka šie mērķi atbilst vispirms jau tām interesēm, kas ir kopīgas visiem starpnozaru organizācijas locekļiem. Tas izriet no paša Code rural teksta, kurā runa ir par “kopīgu rīcību vai rīcību, kas attiecas uz kopīgām interesēm”, kas vienlaikus “atbilst vispārējām interesēm un ir saderīga ar noteikumiem par kopējo lauksaimniecības politiku”. Galu galā būtu pārsteidzoši, ja attiecīgā uzņēmējdarbības nozares locekļu vispārējās komerciālās intereses tikai retumis saskanētu ar vispārējām valsts interesēm šajā nozarē. Jebkurā ekonomikas jomā valsts interesēs ir arī stiprināt un atbalstīt uzņēmumus tirgū.

83.

Galu galā – un, manuprāt, tas ir vissvarīgākais – fakts, ka valsts iestādēm un starpnozaru organizācijām var būt dažas kopīgas intereses, nenozīmē, ka starpnozaru organizāciju veiktos šo interešu īstenošanas veicināšanas un aizsardzības pasākumos noteikti ir jāņem vērā valsts iestāžu vēlmes un prasības vai jāievēro to noteiktā politika.

84.

Tādēļ mani nepārliecina Komisija, kas BOI uzskata par valsts politikas instrumentu, jo ar tām finansētajām darbībām nav “tikai privāts komerciāls mērķis”. Šajā ziņā pietiek norādīt, ka pasākums, kas bija lietas PreussenElektra priekšmets, tika skaidri veikts, lai īstenotu sabiedrisko interešu mērķi (CO2 emisiju samazināšanu) ( 35 ). Līdzīgi Nīderlandes likums noteica HBA darbības iepriekš minētajā lietā Pearle u.c., liekot šai organizācijai ņemt vērā vispārējās intereses vienlaikus ar attiecīgās nozares uzņēmumu un to darbinieku interesēm ( 36 ).

85.

Ņemot vērā visus apstākļus, man šķiet, ka tad, kad Tiesa savā spriedumā lietā Pearle u.c. norādīja uz valsts noteiktu (vai definētu) politiku ( 37 ), tā atsaucās uz kaut ko konkrētāku un precīzāku par vienkāršu norādi uz vispārējiem mērķiem, kas ir jāievēro. Manuprāt, nevar runāt par “valsts politiku”, ja tiek vienkārši uzskaitīti vispārīgie mērķi, nenosakot pasākumus vai konkrētas darbības, kas jāveic šo mērķu sasniegšanai. Man šķiet, ka šis pēdējais minētais elements šajā lietā noteikti nav konstatējams.

86.

Treškārt, prasītājas un Komisija apgalvo, ka saskaņā ar Code rural L. 632–2-I. pantu “atzītās starpnozaru organizācijas var saņemt norādījumus par politikas virzieniem un pasākumiem tajā nozarē, kas uz tām attiecas” un ka “tās veicina valsts un Kopienas ekonomiskās politikas īstenošanu”.

87.

Pretēji prasītājām pamatlietā un Komisijai un neraugoties uz Code rural L. 632–2-I. pantā ietvertajām atsaucēm uz valsts politiku, es šajā tiesību normā saskatu vienīgi tās realitātes atspulgu, kas ir kopīga daudzām valstīm (un arī pašai Savienībai): ir normāli, ja kādas tautsaimniecības nozares vai tirgus dalībnieku kategoriju pārstāvošās organizācijas ar vienādām komerciālām interesēm ir arī starpnieki sarunās ar valsts varu. Pārvaldītāju un pārvaldāmo dialogs ir raksturīgs daudzām mūsdienu demokrātijām neatkarīgi no tā, vai tas veidojas neformālos vai oficiālākos apstākļos. Šāda dialoga institucionalizācija nenozīmē, ka valsts vara var izmantot šos sarunu partnerus kā savu longa manus vai kā tās politikas īstenošanas līdzekļus.

88.

Tāpat man šķiet, ka atsauce Code rural L. 632–2-I. pantā uz faktu, ka starpnozaru organizācijas “veicina valsts un Kopienas ekonomiskās politikas īstenošanu”, nav izšķiroša. Man šķiet, ka būtībā šis noteikums tikai izsaka aksiomu: ja starpnozaru organizācijas īsteno intereses, kas patiešām ir kopīgas visiem attiecīgās darbības jomas dalībniekiem un kas bieži vien sakrīt ar to, ko varētu definēt kā valsts vispārējās intereses, tās nenoliedzami sniedz pozitīvu ieguldījumu valsts un Savienības ekonomiskās politikas īstenošanā šajā nozarē.

89.

Jāsecina, ka no tiem Code rural noteikumiem, ko minējušas prasītājas pamatlietā un Komisija, neizriet nedz tas, ka starpnozaru organizācijām būtu piešķirta patiesa valsts loma, nedz tas, ka valsts iestādēm būtu piešķirtas pilnvaras kontrolēt šo organizāciju darbību.

90.

Šajā saistībā piebildīšu, ka – tāpat kā iepriekš minētajā lietā Pearle u.c. – ierosinājums veikt BOI vienmēr nāk tieši no privātā sektora. Tātad valsts iestādes rīkojas tikai – es atkārtošu spriedumā lietā Pearle u.c. ( 38 ) minēto terminu – kā “instruments”, lai padarītu obligātas iemaksas, ko iedibinājušas starpnozaru organizācijas, lai sasniegtu pašu noteiktos mērķus.

91.

Protams, es ļoti labi apzinos, ka daudzus valsts atbalsta pasākumus nosaka valstis pēc attiecīgo uzņēmumu pieprasījuma. Tas pat ir raksturīgi grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanas un restrukturēšanas gadījumos. Tātad ir taisnība, ka privāta iniciatīva neizslēdz visos gadījumos valsts vainojamību kāda pasākuma veikšanā. Šīs lietas apstākļi tomēr ir ļoti atšķirīgi, jo pasākumu iniciatīva pieder uzņēmumiem, kas tajā pašā laikā ir arī finansējuma devēji un saņēmēji.

92.

Visu šo iemeslu dēļ es šajā lietā neredzu nekādas norādes par to, ka starpnozaru organizāciju veikto darbību vadību un atbildību varētu piedēvēt kādam citam, nevis šīm organizācijām.

93.

Ņemot vērā visu iepriekš teikto, es secinu, ka BOI nav valsts līdzekļi un ka lēmumi par to izmantošanu nav piedēvējami valstij.

94.

Mana pirmā piezīme ir saistīta ar faktu, ka Francijā (un citur Savienībā) ir daudz starpnozaru organizāciju, kam ir ļoti dažādi juridiskie statusi. Arī pati CIDEF to norāda savos rakstveida apsvērumos.

95.

Turklāt, ja secinājumus, pie kuriem es nonāku šajā lietā, var attiecināt uz ļoti daudzām lietām, tos nevar attiecināt uz visām lietām. Kā minēts iepriekš, var būt gadījumi, kad starpnozaru organizācijas saņem valsts līdzekļus, kas paredzēti atsevišķu tādu darbību finansēšanai vai līdzfinansēšanai, kas varētu sniegt ekonomiskas priekšrocības tirgus dalībniekiem. Tāpat nevar izslēgt, ka atsevišķos gadījumos valsts (piemēram, ar tādu organizāciju palīdzību kā Conseil supérieur d’orientation et de coordination de l’économie agricole et alimentaire, kas dibināta, balstoties uz Code rural L. 611–1. pantu) var de jure vai de facto patiesi ietekmēt to, kā starpnozaru organizācijas izmanto ar BOI savāktos līdzekļus.

96.

Šis konstatējums liek pievērsties katra atsevišķā gadījuma analīzei. Bet konkrētajā gadījumā ir redzams, ka nevar pastāvēt pieņēmums, ka visi pasākumi, ko veic starpnozaru organizācija un kas finansēti ar BOI, atbilst valsts līdzekļu un valsts vainojamības kritērijiem.

97.

Mana otrā piezīme ir vispārīgāka un attiecas konkrēti uz valsts atbalsta jēdzienu. Es vēlētos piekrist to ģenerāladvokātu uzskatam, kas pagātnē ir izteikuši brīdinājumus par valsts atbalsta jēdziena pārmērīgu izplešanu ( 39 ).

98.

Šajā kontekstā es uzsveru, ka prasītājas pamatlietā un Komisija norāda, ka CIDEF, vismaz pagātnē, ir īstenojusi franču gaļas reklāmas kampaņas. Turpretī es novēroju, ka saskaņā ar Code rural L. 632–6. pantu BOI “var arī iekasēt par produktiem, kas importēti, ievērojot dekrētā minētos nosacījumus. Pēc starpnozaru saņēmējorganizāciju lūguma šīs iemaksas tiek iekasētas muitā par to līdzekļiem”.

99.

Tādās situācijās, kā aprakstīts iepriekšējā punktā, manuprāt, nav norādīts, ka ir jāpaplašina valsts līdzekļu jēdziens un tātad arī valsts atbalsta jēdziens ārpus LESD 107. panta 1. punktā noteiktajām robežām. Valsts līdzekļu trūkums vai fakts, ka valsts nekontrolē atsevišķu privāto fondu izmantošanu, nenozīmē, ka jebkurš pasākums, ko īsteno starpnozaru organizācijas, atbilst visiem Savienības noteikumiem.

100.

Pirmkārt, starpnozaru organizāciju īstenotie pasākumi var būt pretrunā iekšējā tirgus noteikumiem. Tas apstāklis, ka tādas asociācijas kā CIDEF nekontrolē valsts, pats par sevi nav šķērslis līgumu noteikumu par iekšējo tirgu piemērošanai. Piemēram, attiecībā uz LESD 56. pantu Tiesa konstanti ir spriedusi, ka šīs tiesību normas ievērošana “ir obligāta arī attiecībā uz tiesisko regulējumu, ko nepieņem valsts un kuru mērķis ir regulēt pakalpojumu sniegšanu kolektīvā veidā. Personu brīvas pārvietošanās starp dalībvalstīm šķēršļu atcelšana tiktu apdraudēta, ja valstiskās izcelsmes barjeru likvidēšanu varētu neitralizēt ar šķēršļiem, kas izriet no tādu organizāciju vai subjektu tiesiskās autonomijas izmantošanas, kuri nav publisko tiesību subjekti” ( 40 ). Tiesa atsaucās uz analogu argumentāciju attiecībā uz personu brīvu pārvietošanos ( 41 ) un tiesībām veikt uzņēmējdarbību ( 42 ).

101.

It īpaši tas, ka valsts izlemj padarīt par obligātām iemaksas, ko izmanto tādu reklāmas un veicināšanas kampaņu atbalstam, ko pārvalda starpnozaru organizācijas un kuru mērķis ir reklamēt valsts ražošanu vai valsts produktus, arī varētu būt pretrunā iekšējā tirgus noteikumiem, neatkarīgi no izmantoto fondu izcelsmes. Piemēram, saskaņā ar iedibināto judikatūru maksājumu, kas tiek iekasēts par valsts un importētām precēm, pamatojoties uz identiskiem kritērijiem, var aizliegt, ja ieņēmumi no šī maksājuma ir paredzēti, lai finansētu darbības, kuras rada priekšrocības īpaši ar maksājumu apliktajām valsts precēm. Ja priekšrocības, kas tiek radītas šīm precēm, kompensē visu par tām noteikto maksājumu, šī maksājuma sekas izpaužas tikai attiecībā uz importētajām precēm, un tādā gadījumā tas ir atzīstams par maksājumu ar līdzvērtīgu iedarbību LESD 30. panta izpratnē. Savukārt, ja šīs priekšrocības kompensē tikai daļu no izdevumiem, kas radušies saistībā ar valsts precēm, attiecīgais maksājums ir uzskatāms par diskriminējošu nodokli LESD 110. panta nozīmē, kura iekasēšana ir aizliegta saistībā ar tā daļu, kas tiek izmantota kompensācijai, kura attiecas uz valsts produktiem ( 43 ).

102.

Turklāt slavenajā lietā “Pērciet Īrijas produktus” Tiesa secināja, ka ir noticis LESD 34. panta pārkāpums, jo Īrijas valdība sniedza atbalstu privātai organizācijai, kas bija uzsākusi valsts produktu pārdošanas un pirkšanas veicināšanas kampaņu, kuras mērķis bija bremzēt Kopienas iekšējo tirdzniecību ( 44 ).

103.

Otrkārt, starpnozaru organizāciju pasākumi, kas tiek īstenoti bez valsts atbalsta, varētu būt diskriminējoši attiecībā uz citu dalībvalstu ražotājiem un tādējādi izrādīties pretrunā kopējās lauksaimniecības politikas noteikumiem (LESD 40. panta 2. punkta otrais teikums).

104.

Visbeidzot, arī uz valsts lēmumu paplašināt atsevišķu starp starpnozaru organizāciju biedriem noslēgtu nolīgumu iedarbību varētu attiekties LESD 101. pants, ko lasa kopā ar Līguma par Eiropas Savienību 4. panta 3. punktu, ja šo nolīgumu mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci iekšējā tirgū. Saskaņā ar iedibināto judikatūru šajos noteikumos dalībvalstīm ir noteikts pienākums neveikt vai atcelt tādus pasākumus, kas – pat ja tiem ir normatīvs vai administratīvs raksturs – var sagraut uzņēmumiem piemērojamo konkurences noteikumu lietderīgo iedarbību. Tas tā ir, ja kāda dalībvalsts uzspiež vai veicina LESD 101. pantam pretrunā esošu aizliegto vienošanos noslēgšanu vai pastiprina tādu aizliegto vienošanos iedarbību, vai arī pašas regulējumam atņem tā valstisko raksturu, deleģējot privātiem tirgus dalībniekiem tiesības pieņemt lēmumus iejaukties ekonomikas jomā ( 45 ).

105.

Tie ir tikai daži acīmredzami piemēri. Nav vērts papildus analizēt šos jautājumus, jo konkrētajā gadījumā tie nav tik lietderīgi. Tomēr tas ļauj uzsvērt, ka Savienības noteikumi valsts atbalsta kontroles jomā ir tikai viens no instrumentiem, ko var piemērot pasākumiem, ko īsteno tādas organizācijas kā pamatlietā, un kas varētu pasliktināt iekšējā tirgus pareizu darbību. Turklāt es uzvēršu arī to, ka fakts, ka nevar izmantot citus instrumentus, nevar attaisnot valsts atbalsta jēdziena pārmērīgu paplašināšanu.

106.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Conseil d’État uzdoto jautājumu atbildēt šādi:

LESD 107. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds valsts iestādes lēmums kā tas, uz kuru atsaucas iesniedzējtiesa, ar kuru attiecībā uz visiem vienas nozares speciālistiem attiecina nolīgumu, ar kuru ievieš iemaksu valsts iestādes atzītas starpnozaru organizācijas ietvaros, tādējādi to padarot par obligātu, lai būtu iespējams īstenot paziņošanas, reklāmas, ārējo sakaru, kvalitātes nodrošināšanas, izpētes un nozares interešu aizsardzības darbības, kā arī iegūt pētījumus un veicināt patērētāju diskusijas, nav saistīts ar valsts atbalstu.