1. 

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pirmā lieta, kurā Tiesai lūgts interpretēt Direktīvu 2002/92/EK ( 2 ), kura nosaka normas par piekļuvi apdrošināšanas starpniecības darbībām un to, kā tās veic fiziskas un juridiskas personas Eiropas Savienībā.

2. 

Uzdotā jautājuma mērķis būtībā ir saņemt precizējumus par “apdrošināšanas starpniecības” jēdzienu minētās direktīvas 2. panta 3. punkta otrās daļas izpratnē ( 3 ). Atbilstīgi šim noteikumam šādas darbības, ja tās veic apdrošināšanas sabiedrība vai apdrošināšanas sabiedrības darbinieks, par kura rīcību atbildīga ir apdrošināšanas sabiedrība, neuzskata par apdrošināšanas starpniecību.

3. 

Lietas pamatā ir strīds starp Enosi Epangelmation Asfaliston Ellados (EEAE) (Grieķijas Apdrošināšanas profesionāļu savienība) un pārējām apdrošināšanas starpniecības profesionālajām apvienībām, proti, Syllogos Asfalistikon Praktoron N. Attikis (SPATE), Panellinios Syllogos Asfalistikon Symvoulon (PSAS), Syndesmos Ellinon Mesiton Asfaliseon (SEMA) un Panellinios Syndesmos Syntoniston Asfalistikon Symboulon (PSSAS) (turpmāk tekstā visas kopā sauktas – “EEAE u.c.”) un, no otras puses, Ypourgos Anaptyxis, Antagonistikotitas kai Naftilias (Attīstības ministrija) un Omospondia Asfalistikon Syllogou Ellados (Grieķijas Apdrošinātāju apvienību federācija, turpmāk tekstā – “OASE”).

4. 

Šajā strīdā EEAE u.c. ir apstrīdējušas valsts transponēšanas pasākumu atbilstību Direktīvai 2002/92, jo šie pasākumi aizskarot neatkarīga apdrošināšanas starpnieka darbību profesijā Grieķijā. Kā izriet no lietas materiāliem, atbilstīgi valsts tiesiskajam regulējumam, par kuru ir strīds, ikkatram apdrošināšanas uzņēmumam darbiniekam ir ļauts ik pa laikam, un ievērojot ienākumu maksimālo limitu, veikt apdrošināšanas starpniecību, uz viņu neattiecinot atbilstīgi šai direktīvai piemērojamās prasības.

5.

Atbilstoši Direktīvas 2002/92 preambulas 9., 13. un 14. apsvērumā teiktajam:

[..]

6.

Direktīvas 2002/92 1. panta 1. punktā ir noteikts:

“Šajā direktīvā ir izklāstīti noteikumi attiecībā uz apdrošināšanas un pārapdrošināšanas starpniecības darbību sākšanu un veikšanu, ko īsteno fiziskas un juridiskas personas, kuras ir reģistrētas kādā dalībvalstī vai vēlas tajā reģistrēties.”

7.

Atbilstīgi Direktīvas 2002/92 2. panta 3. punktam:

“Šajā direktīvā lietotas šādas definīcijas:

[..]

Šādas darbības, ja tās veic apdrošināšanas sabiedrība vai apdrošināšanas sabiedrības darbinieks, par kura rīcību atbildīga ir apdrošināšanas sabiedrība, neuzskata par apdrošināšanas starpniecību.

Informācijas sniegšanu kā papildpakalpojumu citas profesionālās darbības gaitā, ja šīs darbības mērķis nav palīdzēt klientam apdrošināšanas līguma noslēgšanā vai izpildē, apdrošināšanas sabiedrības prasību profesionālu pārvaldību, kā arī zaudējumu novērtēšanu un ekspertu veiktu apdrošināšanas atlīdzības aprēķinu arī neuzskata par apdrošināšanas starpniecību.”

8.

Minētās direktīvas 3. panta ar nosaukumu “Reģistrācija” 6. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka apdrošināšanas sabiedrības izmanto tikai reģistrētu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas starpnieku un 1. panta 2. punktā minēto personu pakalpojumus.”

9.

Atbilstīgi šīs pašas direktīvas 4. panta 1. punktam:

“Apdrošināšanas un pārapdrošināšanas starpniekiem ir jābūt starpnieka piederības dalībvalsts noteiktām zināšanām un prasmei [prasmēm].

[..]

Dalībvalstīm nav jāpiemēro prasība, kas minēta šā punkta pirmajā daļā, visām fiziskajām personām, kas strādā uzņēmējsabiedrībā un veic apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas starpniecības darbību. Dalībvalstis nodrošina, ka pietiekami daudz darbiniek[u] no vadības struktūras šādās uzņēmējsabiedrībās, kas ir atbildīgas par starpniecību attiecībā uz apdrošināšanas pakalpojumiem, un visas citas personas, kuras ir tieši iesaistītas apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas starpniecībā, ir ar zināšanām un prasmēm, kas vajadzīgas savu pienākumu izpildei.”

10.

Direktīva 2002/92 ir transponēta Grieķijas tiesībās ar Prezidenta dekrētu 190/2006 ( 4 ), kura 2. panta 3. punkta otrajā daļā ir noteikts:

“Ar “apdrošināšanas starpniecību” saprot jebkuru darbību, ar kuru ievieš, piedāvā vai veic priekšdarbus, lai noslēgtu apdrošināšanas līgumu, vai noslēdz šādu līgumu, vai darbības, ar kurām palīdz šādu līgumu pārvaldībā un izpildē, jo īpaši, iestājoties apdrošināšanas gadījumam. Šādas darbības, ja tās veic apdrošināšanas sabiedrība vai apdrošināšanas sabiedrības darbinieks, kuru ar to saista darba līgums un par kura rīcību tā ir atbildīga, neuzskata par apdrošināšanas starpniecību [..].”

11.

Prezidenta dekrēts 190/2006 tika grozīts ar Likumu 3557/2007 ( 5 ), kura 15. panta 2. punkts papildināja šī dekrēta 2. panta 3. punktu ar jaunu daļu šādā redakcijā:

“Izņēmuma kārtā apdrošināšanas sabiedrības darbinieks iepriekšējās daļas nozīmē var veikt apdrošināšanas starpniecības darbības, uz viņu neattiecinot šī likuma noteikumus, ja viņa ikgadējie bruto ienākumi no šīm darbībām kopā nepārsniedz EUR 5000.”

12.

Atbilstīgi Likuma 3557/2007 11. panta 3. punkta b) apakšpunktam ar attīstības ministra dekrētu, kas tiek pieņemts 30 dienu laikā kopš šī likuma publicēšanas, tiek precizēti dokumenti, kas pierāda apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas starpnieku, nolīgto apdrošināšanas un pārapdrošināšanas starpnieku, apdrošināšanas sabiedrību darbinieku un apdrošināšanas un pārapdrošināšanas starpniecības sabiedrību darbinieku pretendentu vispārīgās komerciālās vai profesionālās zināšanas, kā arī gadījumi, kuros šīm personām ir papildu izglītošanās pienākums.

13.

Attīstības valsts sekretāra 2007. gada 8. augusta lēmums K3‑8010 ( 6 ) tika pieņemts, pamatojoties uz Likuma 3557/2007 11. panta 3. punkta b) apakšpunktu. Minētā lēmuma XX punktā ir paredzēts:

“Apdrošināšanas sabiedrības darbinieks var veikt apdrošināšanas starpniecības darbības bez pienākuma reģistrēties kompetentajā Tirdzniecības kamerā, ja viņa ikgadējie bruto ienākumi, ko viņš gūst no šīm darbībām un saņem komisijas maksas veidā, kopā nepārsniedz summu piecu tūkstošu euro (EUR 5000) apmērā. Ja viņa ikgadējie bruto ienākumi no šīm darbībām pārsniedz norādīto summu, darbiniekam ir jāreģistrējas kompetentajā Tirdzniecības kamerā saskaņā ar nosacījumiem, kas ir spēkā attiecībā uz apdrošināšanas starpniecības kategoriju, kurā viņš vēlas reģistrēties. Apdrošināšanas darbinieka statuss nav savienojams ar apdrošināšanas konsultanta statusu.”

14.

EEAE u.c. pārstāv profesionālās apvienības, kuru mērķis ir aizstāvēt to biedru, kuri darbojas apdrošināšanas starpniecībā kā brīvās profesijas pārstāvji, profesionālās un finanšu intereses. 2007. gada 29. oktobrīEEAE u.c. cēla prasību iesniedzējtiesā atcelt tiesību aktu par tostarp Lēmuma K3‑8010 XX punktu. Ar šo prasību tās apstrīdēja šī punkta atbilstību Direktīvai 2002/92, ciktāl ar to zināmos apstākļos direktīvu nepiemēro visiem apdrošināšanas uzņēmuma darbiniekiem, kuri veic apdrošināšanas starpniecību bez šīs direktīvas 4. panta 1. punktā prasītajām kvalifikācijām.

15.

Kā izriet no iesniedzējtiesas lēmuma, iesniedzējtiesa pauž šaubas par prasības par Lēmuma K3‑8010 XX punkta atcelšanu pamatotību. Kā uzskata šī tiesa, tā kā Grieķijas tiesiskais regulējums, to interpretējot atbilstīgi Direktīvai 2002/92, ļauj pārliecināties, ka apdrošināšanas uzņēmuma darbinieks, kurš laiku pa laikam veic starpniecības darbības, šo darbību mērķu labad vienmēr rīkojas uzņēmuma atbildībā un uzraudzībā, kurš viņam sniedz arī nepieciešamo izglītību, šajā direktīvā esošās prasības esot jāuzskata par izpildītām, [un] niecīga nozīme esot saiknei, kas pastāv starp attiecīgo darbinieku un viņa uzņēmumu, darbiniekam īstenojot šīs darbības.

16.

Tomēr, tā kā otra šīs tiesas palāta, šķiet, nepiekrīt šai nostājai, Symvoulio tis Epikrateias [Augstākā administratīvā tiesa] (Grieķija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīvas 2002/92 [2.] panta 3. punkta otrā daļa, kurā noteikts: “Šādas darbības, ja tās veic apdrošināšanas sabiedrība[, kas norādīta šī noteikuma pirmajā daļā,] vai apdrošināšanas sabiedrības darbinieks, par kura rīcību atbildīga ir apdrošināšanas sabiedrība, neuzskata par apdrošināšanas starpniecību”, ir jāinterpretē tādējādi, ka tā ļauj apdrošināšanas sabiedrības darbiniekam, kurš neatbilst [šīs] direktīvas 4. panta 1. punktā izvirzītajām prasībām, laiku pa laikam un ne kā profesionālo pamatdarbību veikt apdrošināšanas starpniecības darbības, arī ja šis darbinieks nav padotības attiecībās ar sabiedrību, precizējot, ka katrā ziņā pēdējā minētā uzrauga viņa darbības, vai arī [šī] direktīva pieļauj šādu darbību veikšanu tikai tad, ja tās tiek veiktas padotības attiecībās?”

17.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā tika reģistrēts 2011. gada 3. novembrī. Rakstveida apsvērumus iesniedza EEAE u.c., OASE, Grieķijas, Beļģijas, Kipras un Austrijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. OASE, Grieķijas valdība, kā arī Komisija piedalījās tiesas sēdē, kura norisinājās 2013. gada 20. jūnijā.

18.

Ievada vietā norādīšu, ka no lietas materiāliem šķietami izriet, ka atbilstošo Direktīvas 2002/92 noteikumu gramatiska interpretācija nenoved pie nepārprotama rezultāta, kas ļautu iesniedzējtiesai izlemt tās izskatīšanā esošo lietu. Tādējādi ir jābalstās uz pastāvīgo judikatūru, atbilstīgi kurai, lai noteiktu Savienības tiesību normas piemērojamību, ir jāņem vērā gan tās mērķi, gan konteksts, gan arī tās formulējums ( 7 ).

19.

Šajā ziņā ir skaidrs, ka apdrošināšanas starpnieki ir galvenie spēlētāji apdrošināšanas produktu izplatīšanā Savienībā. Kā izriet no tās preambulas 6. un 7. apsvēruma, Direktīvas 2002/92 mērķis ir novērst šķēršļus, kas šiem šie starpniekiem var rasties, īstenojot uzņēmējdarbības brīvību un pakalpojumu brīvu sniegšanu. Apdrošināšanas starpniekiem ir arī būtiska loma apdrošināšanas ņēmēju interešu aizsardzībā, ne tikai izplatot dažādu apdrošināšanas uzņēmumu tirgotus apdrošināšanas produktus, bet galvenokārt konsultējot un palīdzot apdrošināšanas ņēmējiem to īpašo vajadzību analīzē ( 8 ).

20.

Paredzēta kā saskaņojoša norma, kas pauž jaunu pieeju, lai diktētu noteikumus atkarībā no darbības, un nevis atkarībā no attiecīgā subjekta ( 9 ), Direktīva 2002/92 tādējādi ir noteikusi normas par piekļuvi apdrošināšanas starpniecības darbībām un to īstenošanu, nosakot tostarp apdrošināšanas starpniekam tādus pienākumus kā reģistrācija un minimālo profesionālo prasību ievērošana ( 10 ). Šī direktīva ir arī apdrošināšanas ņēmēju aizsardzības instruments, un tās mērķis ir atvieglot apdrošināšanas produktu piedāvājumu patērētājiem.

21.

Ar šādu Direktīvas 2002/92 mērķi ir ieviesta savstarpējās atzīšanas sistēma ( 11 ), kura ir pamatota ar saskaņotām kvalifikācijām un ierobežotu iespēju izmantot starpniekus, kas izpaužas kā apdrošināšanas uzņēmumu pienākums izmantot tikai reģistrēto starpnieku sniegtos apdrošināšanas starpniecības pakalpojumus ( 12 ).

22.

Jaunajai funkcionālajai pieejai, kas noteikta Direktīvā 2002/92, sekas ir tādas, ka tās piemērojamību nosaka, vai nu definējot starpniecības darbības jēdzienu ( 13 ), vai no šīs piemērojamības izslēdzot personas, kuras piedāvā noteikta veida starpniecības pakalpojumus ( 14 ).

23.

Kas attiecas uz Direktīvas 2002/92 2. panta 3. punktā esošo “apdrošināšanas starpniecības” darbību definīciju, attiecīgais jēdziens aptver darbības, ar kurām ievieš, piedāvā vai veic citus priekšdarbus pirms apdrošināšanas līgumu noslēgšanas, vai šādu līgumu noslēgšanu, vai darbības, ar kurām palīdz šādu līgumu pārvaldībā un izpildē, it īpaši prasības gadījumā, [iestājoties apdrošināšanas gadījumam].

24.

Tomēr atbilstīgi šīs direktīvas 2. panta 3. punktam, ja šīs darbības veic apdrošināšanas sabiedrība vai apdrošināšanas sabiedrības darbinieks, par kura rīcību atbildīga ir apdrošināšanas sabiedrība, tās neuzskata par apdrošināšanas starpniecību. No tā izriet, ka šo kategoriju personām nepiemēro ar šo direktīvu noteiktās prasības, vienlaicīgi tām ir ļauts veikt darbības, kuras veido apdrošināšanas līgumu piedāvāšana, to noslēgšana vai palīdzība to pārvaldībā. Turklāt man šķiet, ka šajā pašā direktīvā izmantotā atšķirība starp uzņēmuma darbībām un tās darbinieku darbībām ir lieka, izņemot, ja tiek noslēgti līgumi bez personiska kontakta ar uzņēmuma pārstāvi ( 15 ).

25.

Savukārt šī paša 3. panta trešajā daļā Direktīva 2002/92 izslēdz starpniecības darbības, kuras tiek veiktas laiku pa laikam un kuras veido informācijas sniegšana citas profesionālās darbības gaitā ( 16 ).

26.

Turklāt atsevišķas darbības, lai arī tās ietilpst apdrošināšanas starpniecības jēdzienā, ir izslēgtas no Direktīvas 2002/92 piemērojamības atbilstīgi tās 1. panta 2. punktam. Tā ir ar tās kategorijas personām, kuras piedāvā apdrošināšanas līgumus, kuri kumulatīvi atbilst visiem noteiktajiem nosacījumiem, tajā skaitā nosacījumam par de minimis normu saistībā ar gada prēmijas maksimālo apmēru, kas nevar pārsniegt EUR 500, kā arī nosacījumam par līguma ilgumu, kam nebūtu jāpārsniedz pieci gadi.

27.

Tā Direktīvā 2002/92 ir funkcionāla starpniecības jēdziena definīcija, lai aptvertu dažādās starpnieku kategorijas (brokeris, aģents, apakšaģents), vienlaicīgi iekļaujot tādus citus izplatīšanas kanālus kā bankapdrošināšana (bancassurance) ( 17 ). Kā izriet no šīs direktīvas preambulas 9. apsvēruma, apdrošināšanas pakalpojumus var izplatīt ļoti dažādas personas vai iestādes ( 18 ).

28.

Kas attiecas uz Direktīvas 2002/92 2. panta 5. punktā esošo apdrošināšanas starpnieka jēdzienu, tajā ietilpst jebkura fiziska vai juridiska persona, kura pret atlīdzību piekļūst apdrošināšanas starpniecībai vai veic to. Tas paredz, pirmkārt, ka runa tādējādi ir par darbību, kas tiek veikta profesionāli, un, otrkārt, ka personas, kuras veic starpniecību bez finansiālas un ekonomiskas atlīdzības, netiek uzskatītas par starpniekiem šīs direktīvas izpratnē.

29.

Šajā ziņā uzsvēršu, ka apdrošināšanas starpnieka profesija var tikt īstenota nolīgtas starpniecības veidā. Atbilstīgi minētās direktīvas 2. panta 7. punktam persona, kura veic šādu darbību, rīkojas vienas vai vairāku apdrošināšanas sabiedrību vārdā vai interesēs.

30.

Turklāt piebildīšu, ka atbilstīgi jaunai pieejai Direktīva 2002/92 neizmanto valsts līmenī izmantoto nošķīrumu starp dažādu veidu starpniecību. Sākot ar sagatavojošo dokumentu posmu, nošķīrums starp aģentiem un brokeriem ( 19 ) nevarēja tikt konstatēts visās dalībvalstīs. Tādējādi apdrošināšanas starpnieka arods minētās direktīvas izpratnē dalībvalstīs atbilst vairākām profesionālām apakškategorijām ( 20 ). Tomēr, tā kā minētā direktīva paredz minimālās prasības attiecībā uz kārtību un informācijas saturu, kas apdrošināšanas starpniekiem jāsniedz saviem potenciālajiem klientiem, pēdējiem minētajiem ir jāspēj identificēt starpniecības veidu, ar kuru tiem ir darīšana ( 21 ).

31.

Ir lietderīgi norādīt, ka, ņemot vērā Direktīvas 2002/92 piemērojamības īpatnības un tajā esošās definīcijas, dalībvalstis ir izmantojušas dažādus risinājumus šīs direktīvas transponēšanai. Tā atbilstīgi Francijas tiesību aktiem ir jānošķir, no vienas puses, darbības, kuras ir ārpus starpniecības perimetra, un darbības, kuras ietilpst apdrošināšanas starpniecības definīcijā, bet kuras ir atbrīvotas no ar to saistītajiem pienākumiem, no otras puses ( 22 ). Somijas tiesiskais regulējums savukārt paredz vispārēju starpniecības definīciju, vienlaicīgi precizējot darbības, kas tiek kvalificētas kā “nestarpniecība”, kuras attiecas uz apdrošināšanas sabiedrību un to darbinieku darbībām ( 23 ).

32.

Dalībvalstis ir arī paredzējušas izņēmumus no pienākuma reģistrēties valsts apdrošināšanas starpnieku reģistrā, kā, piemēram, Beļģijas tiesībās, attiecībā uz pašas starpniecības sabiedrības apdrošināšanas riskiem vai tādas starpniecības gadījumā, kura attiecas uz apdrošināšanas līgumiem, kuri atbilst visiem ar Direktīvas 2002/92 1. panta 2. punktu noteiktajiem nosacījumiem ( 24 ). Tā ir arī Apvienotās Karalistes tiesību aktos attiecībā uz informācijas sniegšanu pret atlīdzību apdrošināšanas jomā vai pastāvot apdrošināšanas līgumu piedāvājumiem, kuri papildina pamatdarbību, ar nosacījumu par līguma ilgumu un ienākumu maksimālo lielumu ( 25 ).

33.

Uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ņemot vērā šos apsvērumus.

34.

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā cenšas noskaidrot, vai Direktīvas 2002/92 2. panta 3. punktā esošā starpniecības definīcija attiecas uz situāciju, kurā uzņēmuma darbiniekam ( 26 ), kurš neatbilst nosacījumiem par apdrošināšanas starpniekiem piemērojamām kvalifikācijām atbilstīgi šai direktīvai un kurš nerīkojas padotības ietvaros, bet kura darbības tiek uzraudzītas, ir ļauts laiku pa laikam veikt apdrošināšanas starpniecības darbības.

35.

Uzreiz ir jāprecizē, ka Grieķijas tiesībās apdrošināšanas starpniecības darbību regulē dažādi atšķirīga ranga tiesību akti, kuru formulējums rada zināmus jautājumus. Apdrošināšanas starpniecības definīcija ir Prezidenta dekrētā 190/2006, kurš pēdējo reizi ir grozīts ar likumu 3557/2007. Ar šo likumu tika ieviesta atkāpe no iepriekš minētās definīcijas, kura pamatota ar maksimālo ienākumu daudzumu, kas piemērojams visiem apdrošināšanas sabiedrības darbiniekiem. Šis noteikums tādējādi, šķiet, atbrīvo pēdējos minētos no formalitātēm saistībā ar starpniecības darbību veikšanu, tomēr neprecizējot, uz kuru gulstas pienākumi, kas saistīti ar tādējādi izslēgtajām darbībām. Visbeidzot, atbilstīgi Likumā 3557/2007 esošajam pilnvarojumam tika pieņemts lēmums K3‑8010 un tika noteikta kārtība saistībā ar neskaidrībām šīs atkāpes ieviešanā.

36.

Tomēr, tā kā iesniedzējtiesā izskatāmā prasība ir tikai par lēmuma K3‑8010 noteikumu atcelšanu, šī analīze aprobežojas tikai ar šo lēmumu un, konkrētāk, tā XX punktu.

37.

No lietas materiāliem izriet, ka ar valsts tiesisko regulējumu, kas apstrīdēts iesniedzējtiesā, ir ieviests izņēmums, kura piemērojamība atšķiras no Direktīvas 2002/92 2. panta 3. punktā esošā izņēmuma piemērojamības, jo tas piešķir iespēju visiem apdrošināšanas sabiedrību darba ņēmējiem laiku pa laikam veikt apdrošināšanas starpniecības darbības pret atlīdzību, kam noteikts maksimālais apmērs – EUR 5000, bez pienākuma atbilst īpašiem nosacījumiem, kuri ir piemērojami atbilstīgi minētās direktīvas 4. panta 1. punktam. Turklāt no lietas materiāliem izriet, ka apdrošināšanas sektora darbinieks nevar uzsākt apdrošinātāja padomdevēja darbības, lai gan tam ir ļauts veikt starpniecības darbības.

38.

Šajā ziņā es norādīšu, ka lietas dalībnieki, kuri šajā lietā ir iesnieguši rakstveida apsvērumus, aizstāv atšķirīgu nostāju. Tā, kā uzskata EEAE u.c., tā kā tas pielīdzina apdrošināšanas sabiedrības darbinieku apdrošināšanas starpniekam, lēmuma K3‑8010 XX punkts neatbilst Direktīvai 2002/92. Kā uzskata Beļģijas un Austrijas valdības, minētās direktīvas 2. panta 3. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka apdrošināšanas sabiedrības darbinieks, kuram nav šīs direktīvas 4. panta 1. punktā paredzētās kvalifikācijas, nevar laiku pa laikam veikt apdrošināšanas starpniecības darbības.

39.

OASE, kā arī Grieķijas un Kipras valdības piedāvā uzskatīt, ka atbilstīgi Direktīvas 2002/92 2. panta 3. punkta otrajai daļai apdrošināšanas sabiedrības darbinieks, kuram nav šīs direktīvas 4. panta 1. punktā paredzēto kvalifikāciju, var laiku pa laikam veikt apdrošināšanas starpniecības darbības, bet ne kā savu pamata profesionālo darbību.

40.

Visbeidzot, Komisija savukārt apgalvo, ka minētās direktīvas 2. panta 3. punktā paredzētā atkāpe ir piemērojama darbībām, kuras veic apdrošināšanas sabiedrību darbinieki to darba devēja atbildībā, pat ja tās neizriet tieši no to “darbinieka līguma”.

41.

Man šķiet, ka, ņemot vērā Direktīvas 2002/92 piemērojamību, ir jānošķir trīs galvenie scenāriji saistībā ar starpniecības darbības veikšanu.

42.

Pirmkārt, ir jāņem vērā pamata lietas gadījums, proti, apdrošināšanas sabiedrības darbinieks. Šajā gadījumā, pat ja darbinieks varētu atbilst apdrošināšanas starpniecības pamatdefinīcijai, no šīs direktīvas izriet, ka darbinieki netiek uzskatīti par tādiem.

43.

Kā to norāda Austrijas valdība, viens no iemesliem šo darbību izslēgšanai no Direktīvas 2002/92 piemērojamības un tādējādi šīs darbības veicošo personu izslēgšanai no šīs direktīvas prasībām ir fakts, ka apdrošināšanas sabiedrības vai to darbinieki tiek uzskatīt par tādiem, kuri atbilst profesionālajām prasībām, kuras garantē apdrošinājuma ņēmēju aizsardzību, it īpaši tādēļ, ka atbilstīgi šai direktīvai apdrošināšanas sabiedrības tiek uzskatītas par tādām pēc tam, kad iepriekš ir saņēmušas administratīvo atļauju, kas paredzēta Padomes 1979. gada 5. marta Pirmās direktīvas 79/267/EEK par to, kā koordinē tiesību aktu, normatīvo aktu un administratīvo aktu noteikumus attiecībā uz piekļuvi tiešās dzīvības apdrošināšanas darbībai un tās veikšanai, 6. pantā (OV L 63, 1. lpp.).

44.

Manuprāt, šādas Direktīvas 2002/92 piemērojamības ierobežošanas galvenais mērķis ir, pirmkārt, ļaut apdrošināšanas sabiedrībām tirgot savus apdrošināšanas produktus un, otrkārt, spēt rīkoties kā starpniekam, lai tirgotu citu apdrošināšana sabiedrību produktus, piemēram, tās pašas grupas dalībnieki vai saistīti ar tiem ar komerclīgumiem vai citādi. Šie apsvērumi ir attiecināmi arī uz šo sabiedrību darbiniekiem.

45.

Tā kā sabiedrība var rīkoties tikai ar tās darba ņēmēju palīdzību, ir jāuzskata, ka, ja pēdējie minētie rīkojas sava darba devēja vārdā un viņa interesēs, tie ir jāpielīdzina sabiedrībai un tādējādi to darbībām nepiemēro šo direktīvu. Šādā gadījumā līgumiskā saikne, kas izveidota apdrošināšanas starpniecībā ar pārdošanu, tādējādi saista attiecīgo apdrošināšanas sabiedrību ar apdrošinājuma ņēmēju, darbiniekam rīkojoties tikai kā tās pilnvarotajam.

46.

Turklāt, kas attiecas uz juridisko saikni starp apdrošināšanas sabiedrību un darba ņēmēju, Komisija pareizi norāda, ka Direktīvas 2002/92 2. panta 3. punkts ir jāinterpretē kā tāds, kurā ietilpst darbības, kuras apdrošināšanas sabiedrības darbinieki veic sava darba devēja atbildībā, pat ja tās neizriet tikai no to “darbinieka līguma” valsts darba tiesību izpratnē. Ņemot vērā līgumattiecību, kas var saistīt darbinieku ar tā darba devēju, dažādību dažādās dalībvalstīs, tiekot izslēgta attiecīgās atkāpes vienota interpretācija ( 27 ). Turklāt algas samaksas kārtība man šķiet nebūtiska, ņemot vērā šajā direktīvā sniegtās definīcijas.

47.

Savukārt, manuprāt, Direktīvas 2002/92 lietderīgā iedarbība nepieļauj, ka apdrošināšanas sabiedrības darbinieki savā vārdā var uzsākt starpniecības darbības, neizpildot šajā direktīvā noteiktos nosacījumus. Kā to norāda Beļģijas valdība, uzsākot apdrošināšanas starpniecības darbību, kura tiek veikta laiku pa laikam un pilnībā ārpus darba līguma, kas saista darbinieku ar apdrošināšanas sabiedrību, valsts tiesiskais regulējums, par kuru ir pamatlieta, iziet ārpus minētās direktīvas 2. panta 3. punkta otrās daļas. Nav arī runas par apdrošināšanas produktu tiešo pārdošanu, bet apdrošināšanas starpniecību patiesajā nozīmē.

48.

No lietas materiāliem izriet, ka ar tiesisko regulējumu, par kuru ir pamatlieta, apdrošināšanas sabiedrības darba ņēmējam tiek piešķirta “dubulta cepure”, kādēļ viņš var paralēli rīkoties, pirmkārt, kā pie sava darba devēja piederošs darba ņēmējs un, no otrkārt, kā neatkarīgs nekvalificēts aģents, ar nosacījumu, ka viņš nepārsniedz noteiktu ienākumu maksimālo līmeni ( 28 ). Uzskatu, ka šī tiesiskā regulējuma rezultātā tiek ļauts veidot līgumisku trīsstūri, kura struktūrā ietilpst, pirmkārt, darbinieks un apdrošinājuma ņēmējs, otrkārt, šis apdrošinājuma ņēmējs un apdrošināšanas sabiedrība un, treškārt, darbinieks un apdrošināšanas sabiedrība. Turklāt ar šo tiesisko regulējumu tiek ieviests sajukums, kas skar atbildības sadales normas attiecībā uz starpnieka raksturīgajiem pienākumiem attiecībā pret apdrošinājuma ņēmēju.

49.

Šādas iespējas pieļaušana, manuprāt, būtu pielīdzināma Direktīvas 2002/92 mērķa apiešanai, visupirms, ņemot vērā tās piemērojamību saistībā ar apdrošināšanas starpniecības jēdzienu, prasību par starpnieku profesionālo kvalifikāciju, kā arī obligāto prasību par apdrošinājuma ņēmēju aizsardzību.

50.

Šādā ziņā ir jāuzsver, ka atšķirība starp sabiedrības darba ņēmēju, kam piemēro prasību par lojalitāti pret savu darba devēju, un apdrošināšanas starpnieku tostarp ir neatkarības un objektivitātes pakāpē, jo starpniekam ir ļauts sniegt padomus, pamatojoties uz savu objektīvās analīzes pienākumu, kas tā nav darbinieka gadījumā, kurš rīkojas sabiedrības vārdā un tās interesēs. Piedāvāto interpretāciju nostiprina Direktīvas 2002/92 mērķis, proti, ļaut starpniekiem vieglāk izmantot uzņēmējdarbības brīvību un pakalpojumu sniegšanas brīvību. Uzņēmuma darbinieka statuss pats par sevi šo izslēdz.

51.

Protams, ka Grieķijas valdība pareizi norāda, ka minētā direktīva neveic saskaņošanu pilnībā. Tomēr tam nav nekādas ietekmes uz tās mērķi noteikt minimālās prasības attiecībā uz starpnieku zināšanām un profesionālajām spējām, lai izveidotu patiesu Eiropas apdrošināšanas starpniecības tirgu. Šī direktīva tādējādi atstāj rīcības brīvību attiecībā uz kārtību, nevis uz pašu principu par minimālo prasību līmeni gadījumā, kad tiek veiktas apdrošināšanas starpniecības darbības.

52.

Katrā ziņā Direktīvas 2002/92 4. panta 1. punkta ceturtās daļas noteikumi, saskaņā ar kuriem dalībvalstīm nav jāpiemēro prasības par pienācīgām zināšanām un prasmēm visām uzņēmumā strādājošām personām, ir pierādījums prasību pielāgošanai, kas ir analoga tai, kas tiek īstenota reglamentēto profesiju gadījumā. Tā ir skaidrs, ka tāpat kā advokātu birojs nodarbina juristus, kas nav uzņemti advokatūrā, un personālu, kam nav pilnīgas juridiskās izglītības, tāpat ne visiem apdrošināšanas uzņēmuma darba ņēmējiem ir jāatbilst profesionālās kvalifikācijas prasībām.

53.

Otrkārt, ir jāņem vērā nolīgta apdrošināšanas starpnieka gadījums Direktīvas 2002/92 2. panta 7. punkta izpratnē, kad tas darbojas pilnībā apdrošināšanas sabiedrības atbildībā vai cita starpnieka atbildībā ( 29 ).

54.

No juridiskā viedokļa runa ir par tādu šādas sabiedrības aģentu vai citu starpnieku, kurš sava neatkarīgā statusa dēļ nav pielīdzināts pēdējiem minētajiem ( 30 ). Atbilstīgi Direktīvas 2002/92 12. panta 1. punktam apdrošināšanas starpniekiem ir tomēr jāinformē klients par faktoriem, kas varētu ietekmēt to objektivitāti, tostarp, vai viņi balsta savus padomus uz objektīvas analīzes pienākumu. Nolīgtajiem starpniekiem ir jāatklāj savs objektivitātes trūkums, kas tā nav apdrošināšanas sabiedrību vai to darbinieku gadījumā.

55.

Tomēr uzsvēršu, ka nolīgtajam starpniekam ir jārīkojas kā starpniekam apdrošināšanas uzņēmuma vārdā un tā interesēs. Tas, manuprāt, izslēdz to, ka darbinieks vienlaicīgi var rīkoties kā tāds un kā sava darba devēja nolīgts starpnieks.

56.

Nolīgtā starpnieka funkcija noteikti paredz, ka starpniecība ir papildus citai darbībai. Gadījumā, ja tiktu pieļauts, ka šī “cita darbība” var būt saistīta ar darba attiecībām ar apdrošināšanas sabiedrību, rastos jautājums, kādas sekas tam būtu, lai saglabātu apdrošinājuma ņēmēju aizsardzību un lai izvairītos no šo dažādo lomu sajaukšanas.

57.

Pamatlietā aplūkotais tiesiskais regulējums ļauj katram apdrošināšanas sabiedrības darba ņēmējam, proti, tulkojot gramatiski, arī tehniskajam personālam, apsardzei vai uzkopējiem, tikt atalgotiem kā tādiem labuma nesējiem kā brokeris saistību tiesību izpratnē ( 31 ). Turklāt norādīšu, ka tiesas sēdē Grieķijas valdības pārstāvis, šķiet, apstrīdēja šādu valsts tiesiskā regulējuma noteikumu iztulkošanu, nepierādot, ka valsts tiesībās ir noteikumi, kuri atstātu šo iespēju tikai apdrošināšanas uzņēmuma specializētiem darbiniekiem.

58.

Treškārt, visbeidzot ir jāņem vērā neatkarīga apdrošināšanas starpnieka gadījums, kurš attiecībā pret apdrošināšanas sabiedrību rīkojas kā klienta pārstāvis. Direktīva 2002/92 pilnībā attiecas uz šādu gadījumu, un dalībvalstīm ir jānosaka prasības par zināšanām un spējām, kurām ir jābūt starpniekiem.

59.

Šajā sakarā norādīšu, ka, pārskatot Direktīvu 2002/92, tika paredzēts paplašināt tās piemērojamību, lai ietvertu apdrošināšanas līgumu pārdošanu, ko veic apdrošināšanas un pārapdrošināšanas uzņēmumi, nepiedaloties apdrošināšanas starpniekam. Pārskatītās direktīvas priekšlikums arī attiecas uz visiem izplatīšanas kanāliem (tiešajiem parakstītājiem, automašīnu iznomātājiem utt.) ( 32 ). Ir jāuzsver, ka šī pārskatītā direktīva paredz apdrošināšanas polises, papildinot pakalpojumu pārdošanu, kas izriet no pārskatītās direktīvas ( 33 ).

60.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai atbildēt uz Symvoulio tis Epikrateias uzdoto jautājumu tādējādi, ka:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 9. decembra Direktīvas 2002/92/EK par apdrošināšanas starpniecību 2. panta 3. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka apdrošināšanas uzņēmuma darbinieks, kuram nav šīs direktīvas 4. panta 1. punktā paredzēto kvalifikāciju, nevar laiku pa laikam veikt apdrošināšanas starpniecības darbības ārpus padotības, kura izriet no līgumsaistībām, kas viņu saista ar šo uzņēmumu, un ievērojot ikgadējo ienākumu maksimālo apmēru. Savukārt apdrošināšanas uzņēmuma darbinieka, kurš rīkojas sava darba devēja vārdā un viņa labā, darbības ir izslēgtas no šīs direktīvas piemērojamības.