1. 

Saistībā ar tiesvedību tajā Elegktiko Synedrio (Revīzijas tiesa) (Grieķija) lūdz atbildes uz četriem jautājumiem par to, vai ar Eiropas Savienības (turpmāk tekstā – “ES”) tiesībām ir saderīgas valsts tiesības, kuru dēļ, kad civildienesta darbiniekiem ir tiesības uz atvaļinājumu arodbiedrības darbībai, šo atvaļinājumu apmaksā vai neapmaksā atbilstoši darba attiecību klasifikācijai, it īpaši ņemot vērā, vai tās ir uz nenoteiktu laiku vai uz noteiktu laiku.

2. 

Rīkojumā par prejudiciālo jautājumu uzdošanu Elegktiko Synedrio vēlas arī konstatēt, ka šajā tiesvedībā tā ir “dalībvalsts tiesa” LESD 267. panta izpratnē, kā to interpretē Tiesa. Tādējādi šis jautājums ir jāpārbauda.

3. 

Savus secinājumus sadalīšu divās daļās: pirmkārt, Elegktiko Synedrio kompetence lūgt nolēmumu saskaņā ar LESD 267. pantu, otrkārt, nolēmuma taisīšanai uzdotie jautājumi.

4. 

Rakstveida apsvērumus ir iesnieguši K. Antonopoulos, par kura atvaļinājuma apmaksu ir šī lieta, Grieķijas valdība un Komisija. 2012. gada 14. jūnija tiesas sēdē šie paši lietas dalībnieki iesniedza mutvārdu apsvērumus, kuros tie tika aicināti koncentrēties uz Elegktiko Synedrio kompetenci lūgt prejudiciālu nolēmumu.

5.

Saskaņā ar LESD 267. panta pirmo daļu Tiesai ir kompetence sniegt prejudiciālu nolēmumu par ES tiesību interpretāciju. Šī paša panta otrajā daļā ir noteikts: “Ja šādu jautājumu ierosina kādas dalībvalsts tiesā, šī tiesa, ja tā uzskata, ka ir vajadzīgs Tiesas lēmums par šo jautājumu, lai šī tiesa varētu sniegt spriedumu, var lūgt, lai Tiesa sniedz nolēmumu par šo jautājumu”.

6.

Elegktiko Synedrio tika izveidota drīz pēc tam, kad Grieķija ieguva neatkarību no Osmaņu impērijas, ar 1833. gada 27. septembra rīkojumu kā iestāde, kas apvieno gan administratīvas, gan tiesiskas funkcijas atbilstoši Francijas Cour des Comptes (Revīzijas palāta) modelim.

7.

Grieķijas 1975. gada konstitūcijas I sadaļas trešā daļa ar grozījumiem attiecas uz valsts struktūru. Šīs sadaļas 26. pantā ir noteikta likumdošanas pilnvaru, izpildvaras pilnvaru un tiesu pilnvaru nošķiršana. V sadaļa (87.–100.A pants) attiecas uz tiesu varu.

8.

87. pantā ir noteikts, ka tiesu varu īsteno tiesas, kuras veido profesionāli tiesneši, kuriem ir jābauda funkcionāla un personiska neatkarība, un ka, pildot savus pienākumus, tiesnešiem jābūt pakļautiem tikai Konstitūcijai un likumiem.

9.

Konstitūcijas 93. pantā it īpaši ir noteikts:

“2.   Jebkura tiesas sēde ir atklāta, izņemot, ja tiesa nolemj, ka publicitāte būtu pretrunā pieņemtajiem morāles standartiem vai īpaši iemesli prasa aizsargāt lietas dalībnieku privāto vai ģimenes dzīvi.

3.   Visiem tiesu spriedumiem ir jābūt īpaši un pilnībā pamatotiem un pasludinātiem atklātā tiesas sēdē. [..]”

10.

Konstitūcijas 98. pantā ir noteikts:

“1.   Elegktiko Synedrio it īpaši ir piekritīga:

2.   Elegktiko Synedrio pilnvaras tiek noteiktas un īstenotas atbilstoši likumam.

93. panta 2. un 3. punkta normas netiek piemērotas iepriekšējā punkta a) līdz d) apakšpunktā norādītajos gadījumos.

3.   Elegktiko Synedrio lēmumi 1. punktā norādītajos gadījumos nav pārskatāmi Simvoulio tis Epikratias [Valsts padomē].”

11.

Elegktiko Synedrio regulējums ir kodificēts Prezidenta dekrētā Nr. 774/1980 (turpmāk tekstā – “Prezidenta dekrēts”).

12.

Saskaņā ar šī dekrēta 3. pantu Elegktiko Synedrio veido priekšsēdētājs, zināms skaits priekšsēdētāja vietnieku un zināms skaits divu rangu tiesnešu ( 2 ).

13.

4. pantā ir noteikts, ka, īstenojot savu darbu, Elegktiko Synedrio ir jāpalīdz tiesu personālam. Tās tīmekļa vietnē ( 3 ) šī iestāde piebilst: “Revīzijas biroji, kurus vada Tiesas komisāri (t.i., tiesu darbinieki ar universitātes izglītību, ar vairāk nekā 15 gadu pieredzi un kam ir nodaļas vadītāja pakāpe), atrodas ministrijās, prefektūrās un lielākās pašvaldībās un ir pilnvaroti veikt gan a priori, gan a posteriori revīziju. [..]”

14.

7. pants attiecas uz Elegktiko Synedrio tiesas formējumu sastāvu. Saskaņā ar 7. panta 1. punktu tā var darboties plēnumā, palātās vai “klimakia” (kas šķiet esam sui generis formējums ar tiesas un administratīvām funkcijām). Saskaņā ar 7. panta 3. punktu katru palātu vada priekšsēdētāja vietnieks (vai priekšsēdētājs), to veido četri tiesneši – divi pirmā ranga (“symvouloi”) un divi otrā ranga (“paredroi”); ar pēdējiem minētajiem tikai konsultējas un viņiem nav ietekmes uz galīgo nolēmumu.

15.

Prezidenta dekrēta 17. pants attiecas uz Elegktiko Synedrio kompetenci pārbaudīt, ka valsts izdevumi ir pienācīgi atļauti un atbilst visām atbilstošajām tiesību normām (17. panta 1. punkts). Šādi rīkojoties, tā var izskatīt jebkuru nejaušu jautājumu, kurš rodas, neskarot normas par res judicata (17. panta 3. punkts), bet tai nav kompetences pārskatīt administratīvo aktu piemērotību (17. panta 5. punkts).

16.

Prezidenta dekrēta 19. panta 1. punktā ir noteikts, ka ministriju izdevumu maksājuma uzdevumu a priori revīziju veic Elegktiko Synedrio otrā ranga tiesneši vai komisāri, atkarībā no gadījuma noturot sēdi attiecīgās ministrijas galvenajā ēkā.

17.

Saskaņā ar Prezidenta dekrēta 21. panta 1. punktu kompetentajam otrā ranga tiesnesim vai komisāram ir jāatsakās atļaut izdevumus, kas neatbilst 17. panta 1. punkta nosacījumiem. Ja izdevumi tiek viņam iesniegti atkārtoti un viņš uzskata, ka tie vēl arvien neatbilst šiem nosacījumiem, viņam ir jāiesniedz šis jautājums kompetentajai Elegktiko Synedrio, kurai ir jāsniedz galīgais lēmums.

18.

Iesniedzējtiesas rīkojumā ir norādīts, ka saskaņā ar Prezidenta dekrēta Nr. 1225/1981 141. pantu (un neraugoties uz Konstitūcijas 98. panta 2. punktu) šajā lēmumā ir jānorāda pamatojums, uz ko tas ir balstīts. Tiesas sēdē tomēr tika norādīts, ka nav prasības, lai tiesvedība būtu atklāta, un ka procedūra neparedzēja procesuālo rakstu apmaiņu.

19.

Iesniedzējtiesas rīkojumā arī tiek izskaidrots, ka process Elegktiko Synedrio tādās lietās kā izskatāmā attiecas ne tikai uz komisāru un iestādi, kuras izdevumi nav tikuši atļauti – starp kuriem šis lēmums ir saistošs –, bet arī uz trešām personām, kuras apgalvo labuma gūšanu no šiem izdevumiem. Šo personu intereses pārstāv attiecīgā iestāde, bet nelabvēlīga attiecīgās palātas lēmuma gadījumā persona ar noteiktu pamatojumu var vērsties šajā pašā palātā, lai tā atceltu savu lēmumu. Izņemot šos ierobežotos gadījumus, šis lēmums ir galīgs un nav pārsūdzams.

20.

Tiesas sēdē tomēr gan K. Antonopoulos pārstāvis, gan Grieķijas valdības pārstāvis piekrita, ka trešā persona faktiski nav lietas dalībniece procesā Elegktiko Synedrio, kurš attiecas tikai uz viedokļu atšķirību starp komisāru un iestādi, kas cenšas panākt izdevumu veikšanu, par paredzēto izdevumu un ievērotās procedūras tiesiskumu.

21.

Elegktiko Synedrio turklāt paskaidro – un tiesas sēdē tam tika piekrists –, ka tās lēmums nav res judicata, ja indivīds, kurš cenšas panākt no administratīvas iestādes neatļautas summas maksājumu, uzsāk tiesvedību administratīvā tiesā. Šādos gadījumos Likuma Nr. 2145/1993 17. pants prasa indivīdam uzrādīt atbilstošo attiecīgās palātas lēmumu (vai apliecinājumu, ka atļauju atsakošs lēmums nav ticis pārsūdzēts vai ka pārsūdzība palātā tiek izskatīta), un šāds lēmums ir jāņem vērā tiesai, kurā iesniegts strīds, pirms tā pieņem savu nolēmumu.

22.

Process Elegktiko Synedrio ir par maksājuma uzdevumu, ko izdevis Grieķijas Kultūras un tūrisma ministrijas Revīzijas dienests (turpmāk tekstā – “ministrija”) par summas samaksu K. Antonopoulos, kura atbilst darba algai, par atvaļinājumu, ko viņš tika paņēmis arodbiedrības darbību veikšanai. Nav strīda, ka šis process ietilpst kompetencē, ko regulē Grieķijas Konstitūcijas 98. panta 1. punkta a) apakšpunkts un Prezidenta dekrēta 17. pants. Tomēr Elegktiko Synedrio norāda savā iesniedzējtiesas rīkojumā, ka saskaņā ar valsts tiesībām tikai jurisdikcija, kuru regulē Konstitūcijas 98. panta 1. punkta f) un g) apakšpunkts, tiek strikti uzskatīta par tiesu jurisdikciju ( 4 ).

23.

Apstrīdēto maksājuma uzdevumu a priori revīzijai iesniedza Elegktiko Synedrio komisārs, kurš atbild par ministriju (turpmāk tekstā – “komisārs”). Komisārs liedza atļauju, pamatojot ar to, ka saskaņā ar valsts tiesībām K. Antonopoulos nodarbinātā statuss kā valsts sektora darbiniekam uz noteiktu laiku, kas neieņem pastāvīgu amatu, nedod viņam tiesības uz apmaksātu atvaļinājumu arodbiedrības darbību veikšanai ( 5 ).

24.

Tā kā rīkojums attiecās uz maksājumu, ko viņš jau bija atteicis atļaut, saskaņā ar Prezidenta dekrēta 21. panta 1. punktu komisārs pārsūtīja šo jautājumu izlemšanai Elegktiko Synedrio pirmajai palātai.

25.

Šī palāta uzskata, ka nepieciešama ES tiesību interpretācija, lai tā varētu izlemt, vai komisāra nostāja un valsts tiesības, uz kurām tā balstīta, atbilst ES normām par vienlīdzīgu attieksmi, it īpaši starp darbiniekiem uz noteikto laiku un pastāvīgajiem darbiniekiem.

26.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tā, lai izvērtētu Savienības tiesību jautājumu par to, vai iesniedzējiestāde ir tiesa LESD 267. panta izpratnē, orientējas uz virkni aspektu, kā, piemēram, vai iestāde ir izveidota ar likumu, vai tā ir pastāvīga, vai tās pieņemtie nolēmumi ir saistoši, vai procedūra tajā notiek atbilstoši sacīkstes principam, vai tā piemēro tiesību normas, kā arī, vai tā ir neatkarīga. Turklāt dalībvalsts tiesa var uzdot jautājumu Tiesai tikai, ja tā izskata strīdu un tai ir lūgts taisīt spriedumu procesā, kuras noslēgumā paredzēts pieņemt tiesas nolēmumu ( 6 ).

27.

Jautājums par to, vai veidojums var uzdot jautājumu Tiesai, tādējādi ir nosakāms, pamatojoties uz kritērijiem saistībā gan ar tā izveidi, gan tā funkcijām. Veidojums var būt “tiesa”, kad veic tiesas funkcijas, bet ne, kad veic administratīva rakstura funkcijas. Tādējādi ir jānosaka, ar kādām pilnvarām tā rīkojas konkrētā tiesiskajā kontekstā, kura ietvaros tā lūdz prejudiciālo nolēmumu. Šim mērķim ir nebūtiski tas, ka, izveidojot to citādi vai veicot citas funkcijas, attiecīgais veidojums ir klasificējams kā tiesa LESD 267. panta mērķiem. Tiesa tādējādi ir nospriedusi, ka Itālijas Corte dei Conti (Revīzijas palāta) neveic tiesas funkciju, a posteriori pārskatot valsts iestāžu izdevumus – administratīva loma, kuru veido administratīvās darbības rezultātu novērtējums un pārbaude ( 7 ).

28.

Šis ir otrais gadījums, kad Elegktiko Synedrio ir lūgusi Tiesas prejudiciālu nolēmumu. Pirmajā gadījumā ( 8 ) netika apšaubīta tās kompetence šādi rīkoties. Pamattiesvedībā minētajā lietā Elegktiko Synedrio bija jāizšķir tiesisks strīds par pensijas piešķiršanu personai, kuru šim mērķim uzskatīja par ierēdni. Tās jurisdikcija ietilpa Konstitūcijas 98. panta 1. punkta f) apakšpunktā attiecībā uz tiesisku strīdu izšķiršanu, kamēr šajā lietā tās jurisdikcija ietilpst Konstitūcijas 98. panta 1. punkta a) apakšpunktā un attiecas uz valsts izdevumu revīziju. Šķiet, ka pirmā kompetence saskaņā ar valsts tiesībām tiek uzskatīta par pilnībā tiesas kompetenci, kamēr pēdējā nē ( 9 ).

29.

Šaubas, kas tādējādi var rasties attiecībā uz Elegktiko Synedrio kompetenci lūgt prejudiciālu nolēmumu šajā lietā, neattiecas uz tās raksturīgo būtību. Pats galvenais, ka tā neapstrīdami ir pastāvīgs ar likumu izveidots veidojums, kuru veido tiesneši ar neapstrīdētu neatkarību, kuras jurisdikcija (tādās lietās kā šī) ir obligāta un kura piemēro tiesību normas, tostarp (tādās lietās kā šī) ES tiesību normas. Šādas šaubas drīzāk attiecas uz tās funkciju pamattiesvedībā. Konkrētāk, šķiet būtiski pārbaudīt, vai Elegktiko Synedrio tiek lūgts kā tiesu iestādei izšķirt strīdu starp pusēm neatkarīgi vai administratīvi pārskatīt tās pašas locekļa pieņemtu lēmumu, un vai tās lēmumam būs tāds pats statuss un iedarbība kā parastas likuma tiesas nolēmumam.

30.

Pirms šo punktu izvērtēšanas varētu būt lietderīgi īsi atspoguļot Tiesas judikatūras šajā jomā vēsturi. Iesniedzējiestādes kvalifikācija kā dalībvalsts tiesai nebija jautājums, kas bieži radās pirmajos Tiesas pastāvēšanas gados ( 10 ), bet šajās pēdējās apmēram trīs desmitgadēs ir bijuši 50 nolēmumi šaubu gadījumos ( 11 ).

31.

Pamācošākās ir 11 lietas, kurās Tiesa ir nonākusi pie ģenerāladvokāta viedoklim pretēja viedokļa. Ir apmēram vienāds skaits lietu, kurās ģenerāladvokāts ir ieņēmis nostāju, ka iesniedzējiestāde nebūtu jāuzskata par dalībvalsts tiesu, bet Tiesa ir uzskatījusi, ka ir jāuzskata (sešas lietas ( 12 )), un tās, kurās ir noticis pretējais (piecas lietas ( 13 )). Pārsteidzoši ir tas, ka pirmajā lietu grupā trīs ģenerāladvokāti ar romiešu civiltiesību pieredzi ( 14 ) būtībā ir aizstāvējuši pieeju, ka tikai likuma tiesas stricto sensu ir kompetentas uzdot jautājumus prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai, kamēr otrajā grupā četri ģenerāladvokāti ar neromiešu, galvenokārt ar paražu tiesību pieredzi ( 15 ) ir būtībā apgalvojuši, ka procesuālās ekonomikas un vienveidīgas ES tiesību piemērošanas interesēs Tiesai parasti būtu jāatbild uz būtiskiem jautājumiem no veidojumiem, kuriem ir tiesas īpašības un kuriem ir jāpiemēro tiesības, lai atrisinātu patiesu problēmu.

32.

Varētu domāt, ka, izvairoties no abām šīm pieejām, Tiesa ir nokļuvusi vidusceļā starp Vidusjūras formālismu un anglo-skandināvu neformālismu – lai gan varētu būt vienkārši tā, kā ģenerāladvokāts Ruiz-Jarabo Colomer ierosināja lietā De Coster  ( 16 ), ka visaptveroši pieeja ir bijusi drīzāk kazuistiska nekā zinātniska. Man šķiet, ka būtu piemēroti Tiesai šajā lietā vai citā piemērotā gadījumā netālā nākotnē norādīt, vai, ņemot vērā šobrīd jau ievērojamo judikatūru, ko tā ir uzkrājusi, tā izmanto vienu no tās ģenerāladvokātu piedāvātajām pieejām iepriekš minētajās lietās, vai tā vadās no vadošā principa, kas no tām atšķiras, vai vienkārši katra lieta ir jāizskata no jauna un atbilstoši tās apstākļiem.

33.

Es šeit necentīšos izklāstīt Tiesas judikatūras attīstību pilnībā; tas ir jau vairākkārt darīts atzinumos agrāk izlemtās lietās, it īpaši tajās, kas minētas iepriekš 12. un 13. zemsvītras piezīmē. Es tikai uzsvēršu trīs aspektus, kurus Tiesai, manuprāt, būtu jāņem vērā.

34.

Pirmkārt, lai gan lēmums, vai veidojums ir “dalībvalsts tiesa”, ir tikai ES tiesību (un šīs Tiesas) jautājums, tas var tikt pieņemts, tikai pamatojoties uz attiecīgo veidojumu un tajā notiekošo procedūru regulējošo tiesību pamata. Tie ir valsts tiesību jautājumi. Tādējādi Tiesai ir jāpamato savs lēmums ar attiecīgā veidojuma darbību regulējošām normām, lai gan tai nav kompetences interpretēt šīs normas. Pat ja nepareiza priekšstata vai pārpratuma iespējamība šajā aspektā ir neliela, to nevar izslēgt. Tādējādi man šķiet, ka, ja Tiesai būtu jākļūdās, ja tā vispār kļūdās, tad mazākā, nevis lielākā riska pusē. Mazākais risks ir atbildēt veidojumam, kura kompetence lūgt prejudiciālu nolēmumu nav skaidri noteikta, kamēr lielāks risks ir atstāt neatrisinātu ES tiesību jautājumu ar iespējamu neatbilstību piemērošanā valsts līmenī.

35.

Otrkārt, esmu minējusi piecas lietas, kurās ģenerāladvokāti ir uzskatījuši, ka lūgums ir pieņemams, bet Tiesa nolēma citādi. Atbilstoši trim no šīm lietām neatbildētie jautājumi tika atkal uzdoti Tiesai citā, tomēr saistītā tiesvedībā un uz tiem bija jāatbild. Visās trīs lietās bija nepieciešams vēl viens atzinums (divās no tām no cita ģenerāladvokāta), tādējādi katrā lietā ģenerāladvokāts divreiz analizēja būtiskos jautājumus un Tiesa uz tiem atbildēja kādus divus vai trīs gadus pēc tās pirmā sprieduma ( 17 ). Šādi apstākļi nav raksturīgi procesuālai ekonomijai.

36.

Treškārt, atceros ģenerāladvokāta Ruiz-Jarabo Colomer vārdus viņa atzinumā lietā Österreichischer Rundfunk  ( 18 ): “iestāžu, kas nav tiesas, iesaistīšanās dialogā ir vēlama tikai tad, ja to lēmumi nav turpmāk pārsūdzami tiesas ceļā, tām esot apveltītām ar galavārdu valsts tiesību sistēmā; šis apstāklis nodrošina iespēju izmantot prejudiciālo tiesvedību, lai novērstu draudus, ka dažas [ES] tiesību jomas paliktu ārpus Tiesas vienojošās iejaukšanās”.

37.

Vēlreiz aplūkojot šos apsvērumus, ņemot vērā Tiesas judikatūru šajā jomā, dodu priekšroku liberālai pieejai lietās, kurās Tiesas attīstīto kritēriju piemērošana ( 19 ) vēl arvien atstāj vietu šaubām.

38.

Atgriežoties pie pašreizējās lietas, redzu četrus faktorus, kas varētu likt Tiesai uzskatīt, ka Elegktiko Synedrio nav kompetenta lūgt prejudiciālu nolēmumu šajā tiesvedībā. Pirmkārt, minētais process netiek uzskatīts tikai par tiesas procesu saskaņā ar valsts tiesībām. Otrkārt, valsts izdevumu a priori pārskatīšana, ko veic Elegktiko Synedrio, var tikt pielīdzināta a posteriori pārskatīšanai, ko Tiesa uzskatīja drīzāk par administratīvu nekā tiesas lomu spriedumā lietā ANAS un lietā RAI  ( 20 ). Treškārt, viens no pamattiesvedības dalībniekiem – komisārs – ir pašas Elegktiko Synedrio ierēdnis. Ceturtkārt, lai gan palātas pieņemamais lēmums ir galīgs attiecībā uz attiecīgo izdevumu a priori atļaušanu un nav pārsūdzams augstākā iestādē, tas nav galīgs attiecībā uz K. Antonopoulos tiesībām saņemt samaksu; nelabvēlīga lēmuma gadījumā šķiet, ka viņš vēl var vērsties ar savu prasījumu administratīvajās tiesās un lūgt, lai ministrijai piespriež viņam samaksāt; šādā gadījumā, ja prasību apmierinātu, izdevumi būtu jāatļauj.

39.

Pirmais punkts nekādi nav izšķirošs. Tiesa ir konsekventi spriedusi, ka iestādes vai procesa klasifikācija ES tiesībās, nevis valsts tiesībās, ir tā, kas nosaka, vai lūgums ir iesniegts atbilstoši kompetencei ( 21 ).

40.

Ne arī man šķiet, ka Tiesas nolēmumi lietās ANAS un RAI var tikt efektīvi pārnesti uz šo lietu. Ir tiesa, ka valsts izdevumu pārbaudei vienmēr būs daudzas vienas un tās pašas īpašības, vai tā ir a priori vai a posteriori. Tomēr no rīkojumiem agrākajās lietās ir skaidrs, ka Tiesa īpaši atsaucās uz Itālijas valdības un Komisijas, kuras uzsvēra atšķirības starp a priori un a posteriori, pārbaudi, ko bija veikusi Corte dei Conti. Konkrētāk, kamēr pirmā daudzos aspektos bija līdzīga tiesas funkcijai, pēdējā bija ne tikai jau ieviestu pasākumu sekojoša izvērtēšana, bet to vadīja ne tikai likuma kritēriji ( 22 ). Šajā lietā Elegktiko Synedrio ir jānosaka, vai ir jāatļauj plānotie izdevumi tikai saskaņā ar tiesību normām.

41.

Kas attiecas uz trešo punktu, lieta var tikt salīdzināta ar lietu Corbiau  ( 23 ), kurā jautājumu uzdeva Luksemburgas Lielhercogistes Directeur des Contributions Directes et des Accises (Nodokļu un akcīzes nodevu direktors) administratīvās apelācijas lietā, ko nodokļa maksātājs bija iesniedzis par direktora uzraudzībā esoša departamenta lēmumu. Tiesa nosprieda, ka direktors, lai gan Luksemburgas valdība, gan Komisija uzskatīja, ka viņš minētajā tiesvedībā veica funkciju, kas ir tiesas funkcija, nerīkojās kā trešā persona attiecībā pret departamentu, kurš pieņēma lēmumu, kas bija tiesvedības priekšmets, jo viņam bija skaidra organizatoriska saikne ar departamentiem, kas izdeva paziņojumu par nodokļiem, par kuru bija viņam iesniegta sūdzība. Līdzīgi lietā Syfait  ( 24 ) Tiesa uzsvēra operatīvo saikni starp Epitropi Antagonismou (Konkurences komisija), lēmumpieņēmēju iestādi, un tās sekretariātu, izmeklēšanas struktūru, pamatojoties uz kuras priekšlikumiem, tā pieņēma lēmumus.

42.

Šajā lietā Grieķijas valdība savos rakstveida apsvērumos apšauba to, vai Elegktiko Synedrio rīkojas kā trešā persona attiecībās ar komisāru. Elegktiko Synedrio pati savā rīkojumā uzsver pilnīgo funkcionālo nodalījumu starp attiecīgo palātu un komisāru, kura loma ir ierobežota ar i) sākotnējā novērtējuma sniegšanu un apstiprināšanu, ii) strīda nodošanu palātai un iii) tikai faktu un viņa motivācijas sniegšanu izmaksu neapstiprināšanai. Palāta tad atbilstoši visiem iesniegumiem lemj par to, kas ir norādīts rīkojumā lūgt prejudiciālo nolēmumu kā trīspusējs strīds starp komisāru, valsts aģentūru, kuras izdevumi nav apstiprināti, un šķietamo izdevumu saņēmēju.

43.

Lai gan funkcionālais nošķīrums starp attiecīgo palātu un komisāru netika apšaubīts, no tā, kas tika teikts tiesas sēdē, šķiet, ka rodas šaubas, vai tiešām var teikt, ka pastāv trīspusējs strīds. Procesuāli drīzāk šķiet, ka palāta tiek aicināta izlemt starp diviem pretējiem ministrijas un komisāra viedokļiem ( 25 ). Lai gan K. Antonopoulos interese iznākumā ir nenoliedzama, viņš, tā teikt, ir tikai procesa vērotājs. Grieķijas valdība un Komisija tādējādi uzskata, ka palātai ir iekšēja, administratīva rakstura loma. Komisija salīdzināja to ar Skatterättsnämnden pamattiesvedībā lietā Victoria Film  ( 26 ), attiecībā uz kuru Tiesa (pretēji ģenerāladvokātam) nosprieda, ka tā, sniedzot iepriekšēju saistošu lēmumu, darbojas administratīvā kapacitātē.

44.

Lai gan saprotu apsvērumus, kuri liek Grieķijas valdībai un Komisijai uzskatīt šādi, man šķiet, ka situācija nav pilnībā skaidra un ka pienācīga nozīme ir jāpiešķir arī faktam, ka attiecīgā Elegktiko Synedrio palāta ir funkcionāli neatkarīga gan no ministrijas, gan no komisāra un ka tās loma ir izšķirt strīdu starp tām juridiski saistoši, balstoties uz tiesību normām. Tā kā ir vieta šaubām, tādēļ iesaku, ka šīs šaubas tiek atrisinātas par labu tam, lai ļautu, nevis lai neļautu lūgt prejudiciālu nolēmumu ( 27 ).

45.

Visbeidzot, kas attiecas uz ceturto aspektu – vai būtībā lēmumam, ko Elegktiko Synedrio pieņems pamatprocesā, ir tāds pats statuss kā vienkāršas tiesas nolēmumam –, šķiet noderīgi aplūkot abus iespējamos iznākumus.

46.

Ja tiek nolemts, ka maksājums nav jāatļauj, tas, šķiet, neliegs K. Antonopoulos lūgt – un, iespējams, saņemt – atlīdzinājumu no administratīvajām tiesām, kam lēmums nebūs saistošs ( 28 ). Jebkādas tiesības uz darba samaksu, kas K. Antonopoulos var būt, šķiet, tādējādi nekādā saistošā veidā neietekmē nelabvēlīgs Elegktiko Synedrio lēmums. Šādos apstākļos varētu šķist saprātīgi uzskatīt, ka tikai administratīvajām tiesām, kuru nolēmums būtu galīgs un saistošs visiem lietas dalībniekiem, būtu jāuzdod jautājums Tiesai. Tomēr tā tas nav pretējā gadījumā – proti, komisārs nevar vērsties administratīvajās tiesās, lai saņemtu rīkojumu, ar ko aizliedz izdevumus, neraugoties uz pretēju palātas lēmumu ( 29 ). Ja palāta nolemj, ka izdevumi ir jāatļauj, komisārs tās lēmumu nevar apstrīdēt un atbilstoši strīda būtībai – ne ministrija, ne K. Antonopoulos to neapstrīdēs. Katrā ziņā būs jāpieņem tiesiski galīgs un saistošs lēmums, nebūs iespējas vērsties jebkurā citā tiesu iestādē vai iesniedzot apelāciju, vai jebkādas citas tiesvedības ceļā – un tādējādi, ja Elegktiko Synedrio netiek uzskatīta par dalībvalsts tiesu, nav iespēju vērsties Tiesā ( 30 ).

47.

Nešķiet iespējams veidojuma kompetenci lūgt Tiesai prejudiciālu nolēmumu – un tādējādi tā dalībvalsts tiesas statusu LESD 267. panta izpratnē – padarīt atkarīgu no tā, vai lēmums, ko tas pieņem, lai izšķirtu izskatāmo lietu, ir pozitīvs vai negatīvs, kad tam ir nepieciešams šāds nolēmums lēmuma pieņemšanai. Tā kā vienam no iespējamajiem lēmumiem, ko Elegktiko Synedrio var pieņemt, ir statuss, kas pielīdzināms ierindas tiesas spriedumam, nedomāju, ka tai būtu jāliedz lūgt prejudiciālu nolēmumu, pamatojoties ar to, ka otram iespējamajam lēmumam šāds statuss nebūtu.

48.

Visi iepriekš minētie apsvērumi – it īpaši 34.–37. punktā izklāstītie – liek man uzskatīt, ka tajā notiekošā procesa ietvaros Elegktiko Synedrio būtu jāuzskata šajā lietā par dalībvalsts tiesu, kas ir kompetenta lūgt Tiesai prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar LESD 267. pantu.

49.

Pamattiesvedība ir par darba attiecībām, kuras izbeidzās, pirms stājās spēkā Lisabonas līgums. Tajā laikā EKL 136. panta pirmajā daļā bija noteikts ( 31 ):

“Kopiena un dalībvalstis, apzinoties sociālās pamattiesības, tostarp tās, kas izklāstītas Eiropas Sociālajā hartā, kura parakstīta Turīnā 1961. gada 18. oktobrī, un 1989. gada Kopienas Hartā par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām, par saviem mērķiem izvirza nodarbinātības veicināšanu, dzīves un darba apstākļu uzlabošanu nolūkā tos saskaņot, turpinot ieviest uzlabojumus, kā arī pienācīgu sociālo aizsardzību, dialogu starp darba devējiem un darba ņēmējiem, cilvēkresursu attīstību, kas vērsta uz pastāvīgi augstas nodarbinātības uzturēšanu un cīņu pret sociālo atstumtību.”

50.

Konkrētāk, EKL 137. pantā bija paredzēts ( 32 ):

“1.   Lai sasniegtu 136. pantā izvirzītos mērķus, Kopiena atbalsta un papildina dalībvalstu darbības šādās jomās:

[..]

[..]

5.   Šā panta noteikumi neattiecas uz darba samaksu, uz tiesībām apvienoties, uz tiesībām streikot vai uz tiesībām pieteikt lokautus.”

51.

Konkrētāk, EKL 139. pantā bija paredzēts ( 33 ):

“1.   Ja darba devēji un darba ņēmēji to vēlas, viņu dialogs Kopienas līmenī var radīt līgumattiecības, tostarp nolīgumus.

2.   Kopienas līmenī noslēgtus nolīgumus īsteno vai nu saskaņā ar procedūrām un praksi, kas raksturīga darba devējiem un darba ņēmējiem, kā arī dalībvalstīm, vai – jautājumos, uz ko attiecas 137. pants, – pēc parakstītāju pušu kopīga lūguma, Padomei pieņemot lēmumu pēc Komisijas priekšlikuma.

[..]”

52.

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 12. panta 1. punktā ir garantētas “tiesības uz mierīgas pulcēšanās un biedrošanās brīvību visos līmeņos, jo īpaši politiskajā, arodbiedrību un pilsoniskajā jomā, kas nozīmē tiesības ikvienam veidot arodbiedrības un stāties tajās savu interešu aizstāvībai”.

53.

Hartas 20. pants garantē vienlīdzību likuma priekšā un ar 21. panta 1. punktu ir aizliegta jebkāda veida diskriminācija “dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes, ģenētisko īpašību, valodas, ticības vai pārliecības, politisko vai jebkuru citu uzskatu dēļ, diskriminācija saistībā ar piederību nacionālai minoritātei, diskriminācija īpašuma, izcelsmes, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ”, kamēr 21. panta 2. punktā ir aizliegta diskriminācija pilsonības dēļ.

54.

Hartas 28. pantā ir paredzēts:

“Darba ņēmējiem un darba devējiem vai attiecīgām to organizācijām saskaņā ar Savienības tiesību aktiem un valstu tiesību aktiem un praksi ir tiesības iesaistīties sarunās un slēgt koplīgumus attiecīgajos līmeņos, kā arī interešu konflikta gadījumā kolektīvi rīkoties, tostarp streikot, lai aizstāvētu savas intereses.”

55.

1999. gada 18. martā trīs Eiropas starpnozaru organizācijas ( 34 ) noslēdza Pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku (turpmāk tekstā – “Pamatnolīgums”). Pamatnolīgums ir Direktīvas 1999/70 (turpmāk tekstā – “Direktīva”) ( 35 ), kas tika pieņemta, pamatojoties uz EKL 139. panta 2. punktu, pielikums. Direktīvas 2. pantā dalībvalstīm tika prasīts noteikt pasākumus, kas vajadzīgi Pamatnolīguma izpildei, līdz 2001. gada 10. jūlijam (vai, vēlākais, 2002. gada 1. jūlijam).

56.

Pamatnolīguma 3. klauzulas 2. punktā ir definēts “salīdzināmais pastāvīgais darba ņēmējs” kā “darba ņēmējs, kam tajā pašā uzņēmumā ir darba attiecības vai darba līgums uz nenoteiktu laiku un kas nodarbināts tajā pašā vai līdzīgā profesijā, pienācīgi ņemot vērā kvalifikācijas/iemaņas”.

57.

Pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punktā paredzēts:

“Darba nosacījumi, ko piemēro noteikta laika darba ņēmējiem, neskatoties uz to, ka ar viņiem slēgts līgums vai darba attiecības uz noteiktu termiņu, nav mazāk izdevīgi par tiem, ko piemēro salīdzināmiem pastāvīgajiem darba ņēmējiem, ja vien atšķirīgiem nosacījumiem nav objektīva pamata.”

58.

Saskaņā ar iesniedzējtiesas rīkojumu Konstitūcijas 103. pantā, kas regulē valsts un citu publisko darbinieku statusu, ir nošķirtas trīs kategorijas atbilstoši darba attiecību raksturam. Būtībā:

59.

Ar Likumu Nr. 1264/1982 tika izveidota sistēma diferencēta ilguma atvaļinājumiem arodbiedrības darbību veikšanai – līdz 15 dienām mēnesī zināmos gadījumos – atkarībā no arodbiedrības nozīmības un arodbiedrības biedra ieņemamā stāvokļa tajā. Šāds atvaļinājums bija jāaplūko kā darba laiks visiem mērķiem, izņemot atalgojumu, arodbiedrībai atbildot par attiecīgo sociālā nodrošinājumu iemaksu samaksu ( 36 ). Šis lēmums šādiem mērķiem nenodalīja darbiniekus ar dažādām nodarbinātības attiecībām.

60.

Pēc tam Likums Nr. 1400/1983 noteica, ka civildienesta ierēdņiem un publiskā sektora darbiniekiem, kas ieņem pastāvīgu amatu atbilstoši privāttiesiskām attiecībām (iepriekš 58. punktā norādītā a) un b) kategorija), attiecīgais atvaļinājums arodbiedrības darbību veikšanai ir apmaksājams. Tomēr pamattiesvedības rašanās laikā nebija šādu tiesību uz atalgojumu publiskā sektora darbiniekiem ar privāttiesību līgumu uz noteiktu laiku, kuri ir pieņemti darbā, lai nodrošinātu neparedzētas un steidzamas vajadzības, un kuri neieņem pastāvīgu amatu (iepriekš 58. punktā norādītā c) kategorija).

61.

Ministrija nodarbināja K. Antonopoulos saskaņā ar privāttiesību līgumu uz noteiktu laiku (ietilpst iepriekš minētajā c) kategorijā) no 2008. gada novembra līdz 2009. gada oktobrim. Viņš bija arodbiedrības biedrs, un šajā laikposmā viņam tika ļauts ņemt 34 atvaļinājuma dienas sakarā ar darbību arodbiedrībā. Ministrija bija iecerējusi samaksāt viņam algu par šīm 34 dienām, bet komisārs liedza piekrišanu šim maksājumam, pamatojot ar to, ka K. Antonopoulos nodarbinātības statuss nedod viņam tiesības uz šādu samaksu.

62.

Elegktiko Synedrio Pirmajai palātai ir jānosaka, vai mazāk labvēlīga attieksme pret K. Antonopoulos pozīcijā esošajiem atbilst ES tiesību prasībām. Tā lūdz lemt par šādiem jautājumiem:

63.

K. Antonopoulos, Grieķijas valdība un Komisija būtībā ir vienisprātis attiecībā uz atbildēm uz pirmajiem trim jautājumiem. Būtībā tie uzskata, ka 1) darba samaksa vai nesamaksa, esot atvaļinājumā sakarā ar darbību arodbiedrībā, ir “darba nosacījums” vai “nodarbinātības nosacījums” atbilstošo ES noteikumu izpratnē; 2) abas aplūkotās darbinieku kategorijas ir “salīdzināmas” Pamatnolīguma izpratnē un 3) atšķirīgā attieksme pret tām ir “nelabvēlīgāka” attieksme pret otro kategoriju, ko neattaisno objektīvi iemesli.

64.

Piedāvātās atbildes uz ceturto jautājumu nedaudz atšķiras pēc formas, bet ne pēc pamatā esošā satura. K. Antonopoulos uzskata, ka atšķirīgā attieksme pārkāpj arī nediskriminācijas principu, īstenojot arodbiedrības tiesības atbilstoši Hartai; Grieķijas valdība vienkārši uzskata, ka Harta apstiprina tās secinājumu, ka pastāv neattaisnota diskriminācija, un Komisija uzskata, ka, pierādot aizliegtu diskrimināciju Pamatnolīguma kontekstā, nav jāpārbauda tā saskaņā ar Hartu, bet, ka katrā ziņā aplūkotie valsts noteikumi, šķiet, neregulē arodbiedrības tiesības tieši.

65.

Šie apsvērumi – kuri lielākajā daļā sakrīt ar nostāju, ko sliecas ieņemt pati Elegktiko Synedrio, – saskan ar Tiesas konsekvento judikatūru un tos var aplūkot īsumā.

66.

Ir jāatceras, ka Pamatnolīgums attiecas uz visiem darbiniekiem uz noteiktu laiku, nenošķirot publisko un privāto sektoru ( 37 ).

67.

Norma, ka darba samaksa tiek vai netiek veikta par atvaļinājumu, ko ar likumu piešķir darbiniekiem, kuri ir arodbiedrību pārstāvji, par prombūtni no darba darbībai arodbiedrībā, ir, prima facie un tieši interpretējot tekstu, šādu darbinieku nodarbinātības vai darba nosacījumi. Jautājums ir par to, vai šādu interpretāciju var ietekmēt Pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punkta noteikumi vai EKL 137. panta 5. punkta (tagad LESD 153. panta 5. punkts) noteikumi, kuri netieši nosaka juridisko pamatu, uz kura tika pieņemta Direktīva, kas Pamatnolīgumu iekļauj ES tiesībās.

68.

Nekas Pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punktā nedod iemeslu, lai atkāptos no šīs interpretācijas.

69.

Turpretī, EKL 136., 137. un 139. pants, aplūkojot tos kopsakarā, neļauj Kopienai (un LESD 153., 155. un 159. pants, aplūkojot tos kopsakarā, neļauj Savienībai) rīkoties arodbiedrības tiesību jomā.

70.

Tomēr, kā piekrīt visi apsvērumu iesniedzēji, šis ierobežojums attiecas tikai uz tiešu iejaukšanos šajos jautājumos. Tas nekavē noteikt pasākumus, kuri attiecas uz tiem tikai netieši. Pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punkta jēga nav būtiski regulēt darba samaksu vai tiesības apvienoties. Tas tikai prasa, ka, lai kādas normas regulētu nodarbinātības nosacījumus dalībvalstīs, tās ir jāpiemēro bez diskriminācijas starp darbiniekiem uz noteiktu laiku un pastāvīgajiem darbiniekiem. Tiesa ir skaidri pateikusi, ka EKL 137. panta 5. punkts, kas ir interpretējams šauri, nevar liegt uz noteiktu laiku nodarbinātam darbiniekam atsaukties uz prasību par nediskrimināciju Pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punktā, lai baudītu nodarbinātības nosacījumu, kas ir rezervēts tikai pastāvīgajiem darbiniekiem, pat ja tas ietekmē darba samaksu ( 38 ). Šāds pats secinājums ir jāpiemēro pēc analoģijas, ciktāl apstrīdētā atšķirība attieksmē ir saistīta ar apvienošanās tiesību īstenošanu.

71.

Tādējādi attieksme, kas tiek aplūkota procesā Elegktiko Synedrio, ir jāuzskata par tādu, kas ietilpst “nodarbinātības nosacījumu” jēdzienā Pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punktā, uz kuru neattiecas ierobežojums EKL 137. panta 5. punktā.

72.

Šādos apstākļos Elegktiko Synedrio ir jāizvērtē, vai abu kategoriju darbinieki, pret kuriem ir atšķirīga attieksme, ir salīdzināmi Pamatnolīguma nozīmē. Tas ir faktu jautājums, ko var izlemt tikai tā pati, bet Tiesa var sniegt vadlīnijas Pamatnolīguma pareizai interpretācijai, ņemot vērā faktorus, kuri, kā ierosina Elegktiko Synedrio, var padarīt kategorijas nesalīdzināmas: fakts, ka darbinieki vienā kategorijā ieņem pastāvīgos amatus, kamēr citi – nē; un ka īpaša nodarbinātības kārtība ir noteikta pirmajiem, ne otrajiem.

73.

No Pamatnolīguma 3. klauzulas 2. punkta formulējuma ir skaidrs, ka šādi aspekti ir nebūtiski, nosakot, vai darbinieki ir salīdzināmi vai nav. Definīcija šajā noteikumā aprobežo salīdzinājumu ar tās iestādes būtību, kurā darbinieki tiek nodarbināti, un darba, kurā tie ir iesaistīti, identiskumu vai līdzību, pienācīgi ņemot vērā viņu kvalifikāciju un iemaņas. Kā to norāda Komisija, tā ir funkcionāla pieeja, kurā statusa jautājums ir nebūtisks.

74.

Tādējādi, ja, kāds šķietami ir šis gadījums, Elegktiko Synedrio uzskata, ka K. Antonopoulos bija iesaistīts ministrijā darbā, kas bija tāds pats vai līdzīgs tam, ko veic darbinieki ar privāttiesību darba attiecībām uz nenoteiktu laiku, kas ieņem pastāvīgu amatu, pienācīgi ņemot vērā katra kvalifikāciju un iemaņas, tad ir jāsecina, ka attiecībā uz K. Antonopoulos – pēdējie minētie bija salīdzināmi darbinieki Pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punkta izpratnē.

75.

Elegktiko Synedrio būtībā jautā: a) vai aplūkotā atšķirīgā attieksme ir nelabvēlīgāka attieksme pret tiem, kuri ir K. Antonopoulos situācijā, un b) vai atšķirības starp darba attiecībām, kuras noslēgtas uz noteiktu laiku (lai apmierinātu laika ziņā ierobežotas vajadzības) un kuras noslēgtas uz nenoteiktu laiku, un atšķirības starp nodarbinātības režīmiem vispār var būt objektīvs pamatojums, kas attaisno atšķirīgu attieksmi.

76.

Kas attiecas uz pirmo aspektu, nevar būt šaubu, ka tad, ja divu darbinieku kategorijām ir tiesības uz atvaļinājumu darbībai arodbiedrībā, bet vienai kategorijai ir tiesības uz darba samaksu attiecībā uz šo atvaļinājumu, kamēr otrai nav tiesību, attieksme pret pēdējo ir nelabvēlīgāka.

77.

Kas attiecas uz otro aspektu, no pastāvīgās judikatūras ir skaidrs, ka atšķirīga attieksme nevar tikt attaisnota ar objektīviem pamatiem Pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punkta mērķiem, pamatojot ar to, ka to nosaka tāda vispārēja abstrakta norma kā likums vai koplīgums. Drīzāk ir jābūt precīziem un īpašiem faktoriem, kas raksturo attiecīgo nodarbinātības nosacījumu tā konkrētajā kontekstā vienlaikus ar objektīviem un pārraugāmiem kritērijiem, no kā var konstatēt, ka nevienlīdzīga attieksme faktiski atbilst patiesai nepieciešamībai, ir piemērota iecerētā mērķa sasniegšanai un ir nepieciešama šim mērķim. Šādi faktori var būt veicamo uzdevumu īpašais raksturs vai raksturīgās īpašības vai tiekšanās uz leģitīmu sociālās politikas mērķi. Nodarbinātības pagaidu raksturs nevar radīt objektīvu pamatojumu šiem mērķiem – ja varētu, Direktīvas un Pamatnolīguma mērķi zaudētu nozīmi un tas būtu līdzvērtīgi uz noteiktu laiku nodarbinātu darbinieku nelabvēlīgas situācijas nostiprināšanai ( 39 ). Tas pats attiecas uz nodarbinātības ierobežoto laiku, kas ir vēl viena īpašība, kura atrodama uz noteiktu laiku noslēgtos līgumos.

78.

Kā ir norādījusi Grieķijas valdība un Komisija, fakts, ka personāls ir nodarbināts uz noteiktu laiku, lai apmierinātu neparedzētas un svarīgas vajadzības – ka tādēļ šajā laikposmā viņu pakalpojumi tiek izmantoti maksimāli –, varētu attaisnot normu, kas piešķīra viņiem īsāku atvaļinājumu darbībai arodbiedrībā nekā pastāvīgajam personālam. Tomēr, ja viņiem ir ļauts saņemt tik pat ilgu atvaļinājumu kā pastāvīgajam personālam uz tiem pašiem pamatiem, šāds fakts neattaisno darba samaksas atņemšanu viņiem par šādu atvaļinājumu, ja pastāvīgajiem darbiniekiem tiek maksāts.

79.

Elegktiko Synedrio jautā, vai apstrīdētā atšķirīgā attieksme pārkāpj nediskriminācijas principu, īstenojot arodbiedrības tiesības saskaņā ar Hartas 12., 20., 21. un 28. pantu, vai tā ir attaisnojama ar tādu pamatojumu, ka abām darbinieku kategorijām ir dažāds nodarbinātības statuss.

80.

Ciktāl apstrīdētā atšķirīgā attieksme skaidri rada nelabvēlīgāku attieksmi pret uz noteiktu laiku nodarbinātajiem pretēji Pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punktā noteiktajam nediskriminācijas principam, nav jāizvērtē, vai, šādai normai neesot, tā pārkāptu to pašu Hartā noteikto principu. Kā būtībā norāda Komisija, nav nepieciešamības atsaukties uz Hartu, kad ES tiesības jau ir precīzi formulētas šajā jautājumā. Ne arī a fortiori Harta var sniegt pamatu nevienlīdzīgas attieksmes attaisnojumam, ja citādi šāda pamata nebūtu.

81.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uzskatu, ka Tiesai uz Elegktiko Synedrio uzdotajiem jautājumiem būtu jāatbild šādi: