1.

Šis Austrijas Asylgerichtshof [Augstākās tiesas patvēruma lietās] lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Padomes 2003. gada 18. februāra Regulas (EK) Nr. 343/2003, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm ( 2 ), interpretāciju. Uzdodot pirmo prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa galvenokārt vēlas noskaidrot, vai dalībvalstij, piemērojot Regulas Nr. 343/2003 15. pantā paredzēto “humāno klauzulu”, arī tad, ja nav atbilstoši vispārējam noteikumam atbildīgās dalībvalsts attiecīga lūguma, var būt pienākums tās vietā izskatīt patvēruma pieteikumu, ja ģimenes locekļi, kuriem nepieciešama palīdzība, pirmajā minētajā dalībvalstī ir atkarīgi no patvēruma meklētāja palīdzības. Uzdodot otro prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa jautā, vai atbilstoši Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktam patvēruma pieteikuma izskatīšanas pienākums var rasties dalībvalstij, kura nav atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, ja citas dalībvalsts atbildība, kas faktiski ir noteikta regulā, radītu Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 3. vai 8. panta vai attiecīgi Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Pamattiesību harta” vai “Harta”) 4. vai 7. panta pārkāpumu. Turklāt iesniedzējtiesa vēlas zināt, kā šajā ziņā ir jāņem vērā Eiropas Cilvēktiesību Tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) judikatūra.

2.

Hartas 4. pantā ar virsrakstu “Spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodu aizliegums” ir noteikts:

“Nevienu nedrīkst pakļaut spīdzināšanai, necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei vai sodiem.”

3.

Hartas 7. pantā ar virsrakstu “Privātās un ģimenes dzīves neaizskaramība” ir paredzēts:

“Ikvienai personai ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un saziņas neaizskaramību.”

4.

Regulas Nr. 343/2003 2. panta i) punkts ir izteikts šādi:

“Šajā regulā:

5.

Regulas Nr. 343/2003 3. pantā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis izskata visus patvēruma pieteikumus, ko kādai no šīm valstīm pie robežas vai to teritorijā iesniedz trešo valstu pilsoņi. Pieteikumu izskata viena dalībvalsts, kas saskaņā ar III nodaļā izklāstītajiem kritērijiem ir noteikta par atbildīgo.

2.   Atkāpjoties no 1. punkta, katra dalībvalsts var izskatīt patvēruma pieteikumu, ko tai iesniedzis trešās valsts pilsonis, pat ja saskaņā ar šajā regulā noteiktajiem kritērijiem šāda izskatīšana nav attiecīgās dalībvalsts pienākums. Tādā gadījumā minētā dalībvalsts kļūst par atbildīgo dalībvalsti šās regulas nozīmē un uzņemas ar šo atbildību saistītos pienākumus. Attiecīgā gadījumā tā informē pirms tam atbildīgo dalībvalsti, dalībvalsti, kas veic procedūru, lai noteiktu atbildīgo dalībvalsti, vai dalībvalsti, kura saņēmusi pieprasījumu par pieteikuma iesniedzēja uzņemšanu vai par viņa atpakaļuzņemšanu.

[..]”

6.

Regulas Nr. 343/2003 15. panta redakcija ir šāda:

“1.   Ikviena dalībvalsts, pat ja tā nav atbildīga saskaņā ar šajā regulā izklāstītajiem kritērijiem, var sapulcināt ģimenes locekļus, kā arī citus apgādājamus radiniekus, pamatojoties uz humāniem un, jo īpaši, ģimenes vai kultūras apsvērumiem. Tādā gadījumā minētā dalībvalsts pēc citas dalībvalsts lūguma izskata attiecīgās personas patvēruma pieteikumu. Attiecīgās personas dod savu piekrišanu.

2.   Ja attiecīgā persona ir atkarīga no citu palīdzības grūtniecības, jaundzimuša bērna, nopietnas saslimšanas, smagas invaliditātes vai vecuma dēļ, dalībvalstis parasti patur patvēruma meklētāju kopā ar citiem radiniekiem vai apvieno ar tiem kādā no dalībvalstu teritorijām, ja vien ģimenes saites ir pastāvējušas jau izcelsmes valstī.

[..]

4.   Ja pieprasījumu saņēmusī dalībvalsts, kurai izteikts šāds lūgums, tam piekrīt, pieņem šo pieprasījumu, atbildību par pieteikuma izskatīšanu uztic tai.

[..]”

7.

Prasītāja pamatlietā (turpmāk tekstā – “prasītāja”) nelikumīgi ieceļoja Polijā un tur iesniedza pirmo patvēruma pieteikumu. Viņa devās prom no šīs dalībvalsts, nesagaidot procedūras noslēgumu, un nelikumīgi ieceļoja Austrijā, kur viņa iesniedza otro patvēruma pieteikumu.

8.

Prasītājas dēls ar savu sievu un kopīgajiem nepilngadīgajiem bērniem dzīvo Austrijā.

9.

Sievai pirms vairākiem gadiem trešajā valstī bija īpaši traumatiska pieredze un šajā ziņā viņa uzticējās prasītājai.

10.

Prasītāja ir vienīgā persona ģimenē, kas zina par traumatisko pieredzi, un tagad ir savas vedeklas tuvākā padomdevēja un uzticības persona.

11.

Ja kļūs zināms par traumatisko pieredzi, vedeklai draud briesmas, ka ģimenes goda šķietamas atjaunošanas nolūkos viņai tiks nodarīti smagi miesas bojājumi vai viņa pat tiks nogalināta.

12.

Vedekla atrodas pastāvīgā psihiatra, psihoterapeita un medicīniskā aprūpē. Viņa tiek ārstēta ar stipras iedarbības medikamentiem, un viņa cieš no daudzām veselības problēmām.

13.

Vedekla savu slimību dēļ nevar vadīt savu mājsaimniecību, un viņa nespēj rūpēties par saviem bērniem, tāpēc bērnu aizsardzības iestāde draud ar bērnu ievietošanu aprūpes iestādē. Pēc prasītājas ierašanās tā uz laiku atteicās no tādas ievietošanas aprūpes iestādē.

14.

Prasītāja pēc savas ieceļošanas Austrijā laiku pa laikam dzīvoja ar sava dēla ģimeni. Šobrīd prasītāja vairs nedzīvo kopā ar vedeklu un mazbērniem.

15.

Bundesasylamt [Federatīvā patvēruma pārvalde] prasītājas Austrijas patvēruma pieteikumu noraidīja kā nepieņemamu, norādot uz Polijas kā atbildīgās dalībvalsts atbildību. Polija pēc attiecīga Austrijas lūguma piekrita uzņemt prasītāju. Prasītājas sūdzība par lēmumu, ar ko tika noraidīts viņas patvēruma pieteikums, ir iesniedzējtiesas tiesvedības priekšmets.

16.

Ņemot vērā, ka iesniedzējtiesai radās šaubas par Regulas Nr. 343/2003 15. un 3. panta piemērojamību tādā situācijā, kāda ir aplūkota pamatlietā, tā apturēja tiesvedību un uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

17.

2011. gada 20. maija lēmums par prejudiciālu jautājumu uzdošanu Tiesas kancelejā tika saņemts 2011. gada 23. maijā. Rakstveida procesā savus apsvērumus sniedza prasītāja, Čehijas Republika, Polija Republika, Austrijas Republika, Ungārijas Republika, Itālijas Republika, Francijas Republika, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, kā arī Eiropas Komisija. 2012. gada 8. maija tiesas sēdē piedalījās prasītājas, Austrijas Republikas un Komisijas pārstāvji.

18.

Atbildot uz prejudiciālajiem jautājumiem, Čehijas un Austrijas valdības uzskata, ka Regulas Nr. 343/2003 15. pants neesot piemērojams, ja patvēruma meklētājs jau atrodas tās dalībvalsts teritorijā, kurā viņš cenšas panākt atkalapvienošanos ar ģimenes locekļiem un tur ir arī iesniedzis patvēruma pieteikumu. Turpretim Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā esot regulēti gadījumi, kuros patvēruma meklētājs atrodas tādas dalībvalsts teritorijā, kurai atbilstoši regulas III nodaļai nav jāizskata patvēruma pieteikums. Tātad izskatāmajā lietā nozīme esot tikai regulas 3. panta 2. punktam. Arī Francijas, Ungārijas, Lielbritānijas un Itālijas valdības uzskata, ka tādā lietā kā pamatlieta esot piemērojams vienīgi Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punkts, taču pamatojumam norāda uz atbildīgās dalībvalsts neiesniegto lūgumu par atbildības pārņemšanu. Francijas un Ungārijas valdības jautājumā par Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punkta piemērošanu uzskata, ka 3. panta 2. punktā noteikto pašizskatīšanas tiesību [izmantošana] principā ir dalībvalsts rīcības brīvības ziņā, taču pienākums izmantot šīs pašizskatīšanas tiesības varētu rasties, ja ir pārkāpti Pamattiesību hartas vai ECPAK noteikumi. Čehijas, Lielbritānijas un Itālijas valdība uzskata, ka dalībvalsts rīcības brīvība atbilstoši Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktam uzņemties patvēruma pieteikuma izskatīšanu nav pakļauta Savienības tiesībām. Tomēr Čehijas un Lielbritānijas valdības uzsver, ka Eiropas Savienības dalībvalstīm kā ECPAK dalībvalstīm ir jāievēro šis starptautiskais līgums.

19.

Polijas valdība, kā arī Komisija un prasītāja, atbildot uz pirmo prejudiciālo jautājumu, uzskata, ka tādā situācijā, kāda ir aplūkota pamatlietā, ir piemērojams Regulas Nr. 343/2003 15. panta 2. punkts. Kamēr Polijas valdība, atbildot uz otro prejudiciālo jautājumu, uzskata, ka dalībvalstīm esot visas iespējas izmantot tām Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā piešķirto rīcības brīvību, Komisija un prasītāja uzskata, ka pamattiesību pārkāpumu gadījumā var rasties atbildības pārņemšanas pienākums.

20.

Iesniedzējtiesa savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu lūdz skaidrojumu gan par Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzētās “suverenitātes klauzulas” piemērošanu, gan arī par šīs regulas 15. pantā paredzētās “humānās klauzulas” piemērošanu tādā lietā kā pamatlieta.

21.

Turpinājumā vispirms es aplūkošu Regulas Nr. 343/2003 mērķus un 3. panta 2. punkta un 15. panta vietu Regulas Nr. 343/2003 [sistēmā]. Balstoties uz to, pēc tam es pievērsīšos konkrētu atbilžu sniegšanai uz abiem prejudiciālajiem jautājumiem.

22.

Ar Regulu Nr. 343/2003 tika aizstāta 1990. gada 15. jūnijā Dublinā parakstīta Konvencija, ar ko nosaka dalībvalsti, kura ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kurš iesniegts kādā no Eiropas Kopienu dalībvalstīm ( 3 ) (turpmāk tekstā – “Dublinas Konvencija”).

23.

Regulas Nr. 343/2003 pamatmērķus Komisija jau ir paskaidrojusi savā 2001. gada 26. jūlija regulas priekšlikumā ( 4 ). Tā pamatojuma 2.1. punktā ar virsrakstu “Mērķi”, pirmkārt, ir norādīts uz patvēruma tiesību nodrošināšanu ātrā, uz objektīviem kritērijiem balstītā un attiecībā uz konkrētu personu taisnīgā procedūrā, lai noteiktu par patvēruma pieteikuma izskatīšanu atbildīgo dalībvalsti, un otrkārt, arī uz ļaunprātīgas rīcības, iesniedzot vairākus pieteikumus dažādās dalībvalstīs, novēršanu.

24.

Šie Komisijas formulētie pamatmērķi ir atspoguļoti Regulā Nr. 343/2003. Preambulas 3. un 4. apsvērumā kā svarīgs mērķis ir minēta ātra atbildīgās dalībvalsts noteikšana, pamatojoties uz skaidru un praktiski realizējamu metodi, lai nodrošinātu faktisku procedūras pieejamību. Turklāt Regulas Nr. 343/2003 3. panta 1. punkta otrajā teikumā ir noteikts pamatprincips, ka ikvienu patvēruma pieteikumu izskata tikai viena dalībvalsts. Tādējādi, pirmkārt, tiek novērsta tā dēvēto refugees in orbit iespējamība, proti, ka patvēruma meklētāji tiek sūtīti no vienas valsts uz otru un viņu patvēruma tiesībām zūd nozīme. Otrkārt, tiek liegts arī tā saucamais asylum shopping, aizliedzot nekontrolētu tālākceļošanu ES ar paralēlu vai secīgu patvēruma procedūru palīdzību ( 5 ).

25.

Regulas Nr. 343/2003 preambulas 6. apsvērumā turklāt tiek uzsvērta ģimenes vienotības saglabāšana, ciktāl tā ir savienojama ar pārējiem regulas mērķiem. Preambulas 7. apsvērumā ir formulēts mērķis, ka, lai humānu apsvērumu dēļ varētu apvienot ģimenes locekļus, viena dalībvalsts, arī atkāpjoties no faktiskajiem atbildības kritērijiem, var kopīgi izskatīt vairāku ģimenes locekļu patvēruma pieteikumus.

26.

Šajā nolūkā Regulas Nr. 343/2003 III nodaļā – atbilstoši regulas 5. panta 1. punktam – ar hierarhiski strukturētu atbildības regulējumu lejupejošā secībā ir iekļauti diferencēti kritēriji, lai noteiktu dalībvalsti, kas ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu. Turklāt regulas 6.–8. pantā ģimenes vienotības saglabāšana ir prioritāte un tikai tālāk, proti, regulas 9.–12. pantā, tiek minēti kritēriji, kas pamato dalībvalsts atbildību, pamatojoties uz apstākli, ka tā ir atļāvusi patvēruma meklētāja ieceļošanu Savienības teritorijā. Šo atbildības kritēriju hierarhijai, pirmkārt, ir jāpalīdz īstenot prasība par atbildīgās dalībvalsts noteikšanu, pamatojoties vienīgi uz objektīviem kritērijiem, un jāņem vērā ģimenes saglabāšanas mērķis. Otrkārt, tādējādi ir jānovērš ļaunprātīga rīcība, kas iespējama vairāku vienlaicīgi vai citu pēc cita iesniegtu patvēruma pieteikumu gadījumā, un visbeidzot par atbildīgu jāatzīst tikai viena dalībvalsts.

27.

Likumdevējs nav ignorējis, ka var būt gadījumi, kuros atbildības noteikšana pēc stingra atbildības uzskaitījuma var radīt nepieļaujamu iznākumu. Lai izvairītos no tāda iznākuma, tika iekļautas divas normas, kas, atkāpjoties no minētā diferencētā atbildības uzskaitījuma, atļauj citas dalībvalsts atbildību īpašu apsvērumu dēļ, proti, “suverenitātes klauzulas” Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā un “humānās klauzulas” 15. pantā dēļ.

28.

Komisija savā 2001. gada 26. jūlija priekšlikumā regulai humāno klauzulu ir pamatojusi ar to, ka tā galvenokārt ir domāta, lai novērstu vai atsauktu ģimenes locekļu izšķiršanu, ko varētu radīt atbildības kritēriju burtiska piemērošana. Kaut arī plānotā regula paredzot vairākus saistošus noteikumus, lai ļautu vairāk satuvināt ģimenes locekļus vai attiecīgi saglabāt ģimenes vienotību, tomēr esot iedomājamas tik dažādas situācijas, ka ne katrai no tām varētu paredzēt īpašu noteikumu. Šī iemesla dēļ gan dalībvalstu, gan arī patvēruma meklētāju interesēs humānās klauzulas noteikšana ( 6 ).

29.

Tādējādi Regulas Nr. 343/2003, kā liecina tās izstrādes vēsture, 15. pantā ir ietverta atkāpe no hierarhiski strukturētā atbildības uzskaitījuma atbilstoši regulas III nodaļai.

30.

Tas pats attiecas uz pašizskatīšanas tiesībām, kas ir paredzētas Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā. Šajā ziņā no Komisijas 2001. gada 26. jūlija priekšlikuma regulai var secināt, ka pašizskatīšanas tiesību izmantošanā nozīmīgi varētu būt gan politiskie, gan arī humānie vai arī tikai praktiskie dalībvalsts, kura atbilstoši vispārējam noteikumam nav atbildīgā dalībvalsts, apsvērumi ( 7 ).

31.

Tiklab Regulas Nr. 343/2003 15. pants, kā arī 3. panta 2. punkts līdz ar to ir izņēmumus no regulas III nodaļā paredzētā atbildības uzskaitījuma ietverošas normas. Kamēr regulas 15. pants IV nodaļā tika ietverts ar virsrakstu “Humānā klauzula”, 3. panta 2. punkts tomēr ir iekļauts II nodaļā ar virsrakstu “Vispārīgi principi”. To, ka šis izņēmuma sistēmiskais izvietojums starp regulas II nodaļas vispārīgajiem principiem un citu izņēmumu izvietojums atsevišķā IV nodaļā nav optimāls, pierāda Komisijas priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Regulas Nr. 343/2003 pārstrādāšanu ( 8 ). Tajā skaidrības labad pēc pārstrādāšanas tiek ierosināta suverenitātes un humāno klauzulu apvienošana vienā nodaļā ar virsrakstu “Diskrecionārās klauzulas” ( 9 ).

32.

Līdz šim ir palicis neatbildēts jautājums, kāda ir Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punkta un 15. panta savstarpējā saistība.

33.

Čehijas un Austrijas valdības uzskata patvēruma meklētāja dzīvesvietu par nozīmīgu norobežošanas kritēriju šo tiesību normu piemērošanā un vēlas Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktu piemērot gadījumos, ja patvēruma meklētājs atrodas valstī, kas patiesībā nav atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kurpretim Regulas Nr. 343/2003 15. pants ir jāpiemēro gadījumos, kad patvēruma meklētājs uzturas valstī, kas ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, taču patvēruma pieteikuma procedūru ir nepieciešams veikt citā valstī. Šo pieeju es nevaru atbalstīt.

34.

Tāda interpretācija, kas, neņemot vērā citus apstākļus, pamatojas tikai uz patvēruma meklētāja dzīvesvietu, neatbilstu jau minētajam Regulas Nr. 343/2003 15. panta mērķim.

35.

Kā jau norādīts, Regulas Nr. 343/2003 15. panta ievadā runa bija par ģimenes vienotības saglabāšanu vai attiecīgi atjaunošanu vispārīgu noteikumu izpratnē tajos gadījumos, kad III nodaļā paredzētie atbildības noteikumi patvēruma meklētājiem var nozīmēt humānu netaisnīgumu. Jau pirmajā Komisijas 2001. gada 26. jūlija regulas priekšlikumā bija ietverts mērķis paredzēt vispārīgu klauzulu ar mērķi novērst ģimenes locekļu izšķiršanu ( 10 ). Visbeidzot pieņemtā Regulas Nr. 343/2003 15. panta versija ir nepārprotami balstīta uz šo priekšlikumu. Būtisks humānās klauzulas piemērošanas priekšnoteikums ir ģimenes locekļu atkalapvienošana vai attiecīgi izšķiršanas novēršana ( 11 ).

36.

Tātad Regulas Nr. 343/2003 15. pants, ņemot vērā tā rašanās ģenēzi un arī tā tekstu, ir speciāla norma attiecībā uz humāniem ģimenes apstākļiem, kamēr Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punkts ir vispārēja ārkārtas apstākļu klauzula. Tas it īpaši ir skaidrs arī no apstākļa, ka Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punkta individuāli piemērošanas gadījumi – pretēji tam, kā ir Regulas Nr. 343/2003 15. pantā, – precīzāk nav definēti.

37.

Būtiska atšķirība starp Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktu un 15. pantu ir arī tā, ka 3. panta 2. punkta gadījumā patvēruma pieteikums jau ir iesniegts dalībvalstī, kas pēc vispārēja noteikuma nav atbildīgā dalībvalsts, kurpretim 15. panta gadījumā tas nav obligāts [nosacījums].

38.

Tātad kopumā ir jāsecina, ka tiklab Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punkts, kā arī 15. pants ir speciālas normas attiecībā uz dalībvalstu lēmumiem, kas tiek pieņemti, īstenojot rīcības brīvību, kuru piemērošanas jomas var saplūst un – ja pastāv attiecīgi piemērošanas nosacījumi – var būt piemērojamas paralēli. Turklāt Regulas Nr. 343/2003 15. pants ir speciāla norma attiecībā uz lēmumiem, kas tiek pieņemti, īstenojot rīcības brīvību, jomā, kas attiecas uz ģimenes atkalapvienošanu humānu apsvērumu dēļ – šajā ziņā nav nozīmes patvēruma meklētāja dzīvesvietai –, kurpretim pašizskatīšanas tiesību piemērošanai atbilstoši šīs regulas 3. panta 2. punktam noteicošie var būt nevis humāni apsvērumi, bet arī citi apsvērumi. No tā izriet, ka 15. pantā noteiktā humānā klauzula nav vispārējs ārkārtas apstākļu noteikums, bet gan ir obligāti pakārtota tam, ka patvēruma meklētāja dalībvalstu teritorijā ir ģimenes locekļi.

39.

Uzdodot savu pirmo prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā lūdz skaidrojumu par to, vai tādā gadījumā, kāds aplūkots pamatlietā, Austrijas Republikai saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 15. pantu var uzlikt pienākumu izskatīt prasītājas patvēruma pieteikumu dalībvalsts, kas atbilstoši 6.–14. panta noteikumiem ir primāri atbildīga, vietā, un vai tā tas ir arī gadījumā, ja nav primāri atbildīgās dalībvalsts lūguma par atbildības pārņemšanu.

40.

Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms es aplūkošu savstarpējo saistību starp Regulas Nr. 343/2003 15. panta 1. punktu un 15. pantu 2. punktu. Pēc tam, ņemot to vērā, es pārbaudīšu, vai 15. panta 2. punkts var tikt piemērots tādā gadījumā, kāds aplūkots pamatlietā. Tā kā uz šo jautājumu, manuprāt, ir jāsniedz noliedzoša atbilde, visbeidzot es atbildēšu uz pirmo prejudiciālo jautājumu, pamatojoties uz Regulas Nr. 343/2003 15. panta 1. punktu.

41.

Regulas Nr. 343/2003 15. panta 1. punkts nodrošina dalībvalstīm iespēju humānu iemeslu dēļ apvienot ģimenes locekļus un citus apgādājamus radiniekus un šajā nolūkā izskatīt patvēruma pieteikumus, kuru izskatīšana saskaņā ar III nodaļas atbildības noteikumiem nav to atbildība. Turklāt saskaņā ar 15. panta 1. punkta otro teikumu ir nepieciešams citas dalībvalsts lūgums. Tāpat 15. panta 1. punkta trešajā teikumā tiek prasīta patvēruma meklētāja piekrišana.

42.

Regulas Nr. 343/2003 15. panta 2. punktā ir ietverti humānu apsvērumu regulējuma piemēri. Turklāt no regulējuma un tā izstrādes vēstures kopējā konteksta izriet, ka 15. panta 1. punktā ir regulēti gan nosacījumi, gan arī procedūra humāno apsvērumu pastāvēšanas gadījumā, kamēr 15. panta 2. punktā ir ilustrētas situācijas, kurās principā ir jāpieņem, ka pastāv humāni apsvērumi šīs normas izpratnē, un tādējādi būtu jāpiemēro humānā klauzula.

43.

Komisija jau savā 2001. gada 26. jūlija priekšlikumā regulai ir rekomendējusi precīzāk definēt, atbilstoši kādiem principiem ir jābūt pieļaujamai atkāpei no atbildības kritērijiem ar mērķi apvienot ģimeni ( 12 ). Šī rekomendācija tāpat kā galu galā Regulas Nr. 343/2003 15. panta 2. punkta galīgā versija ir izskaidrojama ar Komitejas, kas izveidota saskaņā ar Dublinas konvencijas 18. pantu, 2000. gada 31. oktobra Lēmuma Nr. 1/2000 2. panta 2. punkta ceturto teikumu ( 13 ), kurā bija paredzēts, ka ģimenes apvienošana atbilstoši Dublinas konvencijai parasti bija jāveic tad, ja pastāvēja viens no gadījumiem, kuri tagad ir minēti arī Regulas Nr. 343/2003 15. panta 2. punktā.

44.

Regulas Nr. 343/2003 15. panta 1. punkta un 15. panta 2. punkta nošķiršanas pamats ir saskatāms apstāklī, ka likumdevējam bija zināms, ka humānās klauzulas piemērošanā ir iespējams nepārredzams daudzveidīgu situāciju skaits un katrai situācijai nevar paredzēt īpašu noteikumu ( 14 ). Šajā gadījumā varētu iedomāties, piemēram, patvēruma meklētāju no kādreizējās koloniālo lielvaru teritorijas, kurām vēl šodien ir dominējoša ietekme uz kultūras apstākļiem dažu patvēruma meklētāju izcelsmes valstīs, vai uz viņu valodu zināšanām, kas var piešķirt īpašu nozīmi apvienošanas ģimeniskajam aspektam ( 15 ). To, vai tādos gadījumos pastāv humāni apsvērumi, kas prasa ģimenes apvienošanu, dalībvalstīm ir jāizvērtē Regulas Nr. 343/2003 15. panta 1. punkta kontekstā. Turpretim minētās regulas 15. panta 2. punktā ir ietverts būtisks to faktisko apstākļu precizējums, kuros īpaši apstākļi ir tik svarīgi, ka parasti ir jāpieņem humāno apsvērumu pastāvēšana un līdz ar to parasti ir jāveic apvienošana atbilstoši regulas 15. panta 1. punktam.

45.

Šo analīzi apstiprina konstatējums, ka Regulas Nr. 343/2003 15. panta 2. punktā – pretēji 15. panta 1. punktam –, izņemot to atsevišķo gadījumu uzskaitījumu, kuros konsekventi ir jāatzīst humānie apsvērumi, nav ietverti citi priekšnoteikumi. 15. panta 2. punktā ir skaidri paredzēts, ka atbildības par patvēruma pieteikuma izskatīšanu pārņemšanai ir jānotiek pēc citas dalībvalsts lūguma un ar attiecīgās personas piekrišanu. Ja abi pirmie 15. panta punkti tiktu aplūkoti kā viens no otra neatkarīgi regulējumi, tas radītu situāciju, kurā tieši īpaši smagos gadījumos [patvēruma pieteikumu] izskatītu dalībvalsts, kas atbilstoši III nodaļas kritērijiem nav atbildīgā dalībvalsts, un patvēruma meklētājam nebūtu iespējas par to izteikties. Ir acīmredzams, ka šādu risinājumu likumdevējs nebija vēlējies.

46.

Tādējādi Regulas Nr. 343/2003 15. panta 2. punktā ir uzskaitīti un precizēti 15. pantā minētie humānie apsvērumi.

47.

Būtiskas atšķirības starp Regulas Nr. 343/2003 15. panta 1. punktu un 15. panta 2. punktu izpaužas dalībvalstu rīcības brīvībā. Salīdzinot ar 15. panta 1. punktu, lemjošo iestāžu rīcības brīvība tiek ievērojami ierobežota 15. panta 2. punkta minētajos gadījumos. 15. panta 2. punktā ir paredzētas situācijas, kurās parasti ir jāveic apvienošana. Ja tāda situācija pastāv, no lēmuma par apvienošanu var atteikties tikai tad, ja pastāv īpaši apstākļi, kuri to izņēmuma kārtā attaisno ( 16 ). Ja, lai gan ir kāds no 15. panta 2. punktā noteiktajiem dzīves apstākļiem, ir jānoliedz humāna apsvēruma pastāvēšana, tam līdz ar to ir nepieciešams īpašs pamatojums.

48.

Turpretim Regulas Nr. 343/2003 15. panta 1. punkta regulējums piešķir dalībvalstīm rīcības brīvību individuālos gadījumos, kuros dalībvalstij pašai ir jāapsver visi atbilstošie faktori, jo jēdzieni “humāni” un “ģimenes vai kultūras apsvērumi” ir nenoteikti juridiski jēdzieni, kas ļauj tos elastīgi piemērot dažādās situācijās ģimenes kontekstā. Šī – pretēji 15. panta 2. punkta regulējumam – ievērojami plašā rīcības brīvība ir saprotama kā humānās klauzulas mērķis, ņemot vērā Pamattiesību hartas un ECPAK prasības, aptvert faktiskos apstākļus, kurus iespējamo situāciju un apstākļu lielā skaita dēļ ex ante detalizēti nevar definēt.

49.

Regulas Nr. 343/2003 15. panta 2. punktā atbilstoši tā tekstam ir noteikts, ka, ja “attiecīgā persona” ir atkarīga no “citu” palīdzības grūtniecības, jaundzimuša bērna, nopietnas saslimšanas, smagas invaliditātes vai vecuma dēļ, dalībvalstis parasti patur patvēruma meklētāju kopā ar citiem radiniekiem vai apvieno ar tiem kādā no dalībvalstu teritorijām, ja vien ģimenes saites ir pastāvējušas jau izcelsmes valstī.

50.

Uz jautājumu, kas ir domāts ar “attiecīgo personu” un “citiem” Regulas Nr. 343/2003 15. panta 2. punkta izpratnē, ņemot vērā šīs regulas 15. panta 1. punktu, ir viegli atbildēt. Tā ir tāpēc, ka atbilstoši 15. panta 1. punkta otrajam teikumam dalībvalsts, kas nav primāri atbildīga, var izskatīt “attiecīgās personas” patvēruma pieteikumu pēc citas dalībvalsts lūguma, ņemot vērā šajā punktā minētos priekšnoteikumus. Tādējādi “attiecīgā persona” 15. panta 1. punkta izpratnē ir patvēruma meklētājs.

51.

Tāpēc, ņemot vērā sistēmisko kopsakaru starp Regulas Nr. 343/2003 15. panta 1. punktu un 15. panta 2. punktu, ir jāuzskata, ka ar “attiecīgo personu” 15. panta 2. punkta izpratnē ir domāts patvēruma meklētājs, kamēr “citi” šīs normas izpratnē ir patvēruma meklētāja ģimenes loceklis.

52.

Tādējādi Regulas Nr. 343/2003 15. panta 2. punkts atbilstoši tā tekstam nav piemērojams tādā situācijā, kāda ir aplūkota pamatlietā. Tā ir tāpēc, ka pamatlietā nevis patvēruma meklētāja ir atkarīga no ģimenes locekļa, kas atrodas dalībvalstī, palīdzības, bet gan, tieši pretēji, ģimenes loceklis, kuram ir nepieciešama patvēruma meklētājas palīdzība.

53.

Manuprāt, nav nekādu teleoloģisku apsvērumu tam, lai papildinātu šo interpretāciju atbilstoši Regulas Nr. 343/2003 15. panta 2. punkta tekstam un sistēmai tādējādi, ka šis atkāpes noteikums ir jāpiemēro arī tad, ja patvēruma meklētāja palīdzība ir nepieciešama ģimenes loceklim, kas atrodas dalībvalstī.

54.

Šo viedokli neietekmē arī apstāklis, ka Komisija Regulas (EK) Nr. 1560/2003, ar kuru paredz sīki izstrādātus noteikumus, lai piemērotu Padomes Regulu Nr. 343/2003 ( 17 ), 11. panta 1. punktā ir norādījusi, ka Regulas Nr. 343/2003 15. panta 2. punkts ir piemērojams tiklab tad, ja patvēruma meklētājs ir atkarīgs no radinieka, kurš uzturas dalībvalstī, palīdzības, kā arī tad, ja radinieks, kurš uzturas dalībvalstī, ir atkarīgs no patvēruma meklētāja palīdzības. Tas tāpēc, ka Regulas Nr. 1560/2003 ir īstenošana regula, kas tikai papildina vai precizē galvenās regulas noteikumus, taču būtiski tos negroza.

55.

Šādos apstākļos ir skaidrs, ka Regulas Nr. 343/2003 15. panta 2. punkts nav piemērojams tādā situācijā, kāda ir aplūkota pamatlietā.

56.

Saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 15. panta 1. punktu ikviena dalībvalsts var sapulcināt ģimenes locekļus un citus apgādājamus radiniekus, pamatojoties uz tajā minētiem humāniem apsvērumiem arī tad, ja tā nav atbildīga saskaņā ar šīs regulas III nodaļā izklāstītajiem kritērijiem; saistībā ar ko tā izskata patvēruma pieteikumu pēc citas dalībvalsts lūguma un ar attiecīgās personas piekrišanu. Regulas Nr. 343/2003 15. panta 4. punktā ir apstiprināts, ka tādā gadījumā dalībvalstij, kurai ir izteikts lūgums, tiek uzticēta atbildība par pieteikuma izskatīšanu.

57.

Lai atbildētu uz jautājumu, vai šī tiesību norma tādā situācijā, kāda ir aplūkota pamatlietā, var būt pamats Austrijas Republikas pienākumam izskatīt prasītājas patvēruma pieteikumu, it īpaši ir jānoskaidro,

58.

Šiem trim jautājumiem es pievērsīšos turpinājumā.

59.

Saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 15. panta 1. punktu dalībvalsts, ja pastāv tajā minētie priekšnoteikumi, var sapulcināt “ģimenes locekļus, kā arī citus apgādājamus radiniekus”, lai izskatītu patvēruma pieteikumus.

60.

Regulas Nr. 343/2003 2. panta i) punktā ir ietverta samērā šaura jēdziena “ģimenes locekļi” juridiskā definīcija, kas neattiecas uz saistību starp vīramāti un vedeklu. Tas rada jautājumu, vai ģimenes locekļu kategorijas pamatā atbilstoši 15. panta 1. punktam var likt plašāku ģimenes jēdzienu, nekā ir paredzēts 2. panta i) punktā.

61.

Manuprāt, uz šo jautājumu ir jāatbild apstiprinoši. Salīdzinot Regulas Nr. 343/2003 vācu valodas versiju ar regulas citu valodu versijām, var secināt, ka “ģimenes locekļa” [“Familienmitglied”] jēdziens 15. panta 1. punktā atbilst “ģimenes locekļu” [“Familienangehörigen”] jēdzienam Regulas Nr. 343/2003 2. panta i) punktā ( 18 ). Taču no fakta, ka turklāt tiek minēti arī “citi” radinieki [andere Familienangehörige], tomēr izriet, ka šajā gadījumā 2. panta i) punktā minētā definīcija nevar būt izšķiroša. Tam atbilst arī angļu valodas versija, kurā šajā vietā ir minēti “other dependent relatives”.

62.

Šie apsvērumi ļauj man secināt, ka prasītāja var tikt iekļauta “ģimenes locekļu, kā arī citu apgādājamu radinieku” kategorijā Regulas Nr. 343/2003 15. panta 1. punkta izpratnē.

63.

Kā esmu norādījusi savos 2011. gada 22. septembra secinājumos lietā N.S. ( 19 ) un kā tas ir ticis apstiprināts Tiesas 2011. gada 21. decembra spriedumā šajā lietā ( 20 ), dalībvalsts lēmums izskatīt patvēruma pieteikumu saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktu Hartas 51. panta 1. punkta vajadzībām ir jākvalificē kā dalībvalsts akts, ar kuru tiek īstenota Regula Nr. 343/2003, tāpēc dalībvalstīm, pieņemot šādu lēmumu, ir jāievēro Pamattiesību hartas prasības.

64.

Šo vērtējumu var attiecināt uz Regulas Nr. 343/2003 15. pantā paredzēto humāno klauzulu. Atbilstoši tam arī dalībvalsts lēmums izskatīt patvēruma pieteikumu saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 15. panta 1. punktu Hartas 51. panta 1. punkta vajadzībām ir jākvalificē kā dalībvalsts akts, ar kuru tiek īstenota Regula Nr. 343/2003, un [, to pieņemot,] dalībvalstij ir jāievēro Pamattiesību hartas prasības.

65.

Saistībā ar šo prasības par Pamattiesību hartas ievērošanu dalībvalstīm īpašos apstākļos var būt pienākums īstenot savas patvēruma pieteikuma izskatīšanas tiesības humānu apsvērumu dēļ atbilstoši Regulas Nr. 343/2003 15. panta prasībām, ja ir skaidrs, ka pretējā gadījumā pastāvētu nopietns risks nepamatoti ierobežot Pamattiesību hartā garantētās patvēruma meklētāja tiesības ( 21 ).

66.

Šajā ziņā savā lūgumā sniegt prejudiciālo nolēmumu iesniedzējtiesa atsaucas uz iespējamo Hartas 4. pantā garantētā necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizlieguma pārkāpumu, no vienas puses, un uz Hartas 7. pantā garantēto privātās un ģimenes dzīves aizsardzību, no otras puses.

67.

Par iespējamo Hartas 4. panta pārkāpumu iesniedzējtiesa norāda, ka pamatlietā prasītāja tiktu pārsūtīta uz Poliju, ja Austrija nebūtu atbildīga par prasītājas patvēruma procedūras norisi. Sekas tam būtu prasītājas un vedeklas, kurai ir nepieciešama palīdzība, izšķiršana, kā dēļ varētu pasliktināties vedeklas veselība un viņai varētu rasties apdraudējums. Attiecībā uz iespējamo Hartas 7. panta pārkāpumu iesniedzējtiesa vēl arī norāda, ka prasītājas pārsūtīšana uz Poliju nozīmētu izšķiršanu no nepilngadīgajiem mazbērniem, kuriem pēc tam nepietiekamas aprūpes dēļ draudētu izšķiršana no viņu mātes ( 22 ).

68.

Kaut gan lēmums par to, vai pamatlietā pastāv nopietns Hartas 4. panta pārkāpuma risks, galu galā ir jāpieņem iesniedzējtiesai, ir jāuzsver, ka Pamattiesību hartā garantētā necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizlieguma pārkāpums prasa fizisku vai garīgu sāpju vai ciešanu nodarīšanu, kurām intensitātes un ilguma ziņā ir jābūt pietiekami smagām ( 23 ). Tieši no valsts iestāžu puses prasītājai tāpat kā viņas vedeklai tāda izturēšanās nedraud. Bažas varētu rasties vienīgi par netiešu ietekmi uz vedeklas dzīvi un eksistenci.

69.

Lai gan šajā ziņā ir jāuzskata, ka Hartas 4. pants var uzlikt pienākumu dalībvalstīm arī aizsargāt no spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās, ko nodara privātpersonas ( 24 ), manuprāt, pastāv šaubas, vai prasītājas pārsūtīšanas uz Poliju negatīvajai ietekmei uz vedeklas dzīvi un eksistenci tādā situācijā, kāda ir aplūkota pamatlietā, ir Hartas 4. panta pārkāpuma konstatēšanai prasītais [sāpju un ciešanu] smagums. Tādējādi iesniedzējtiesai ir skrupulozi jāpārbauda, vai prasītājas pārcelšanas uz Poliju ietekme uz vedeklas dzīvi un eksistenci Austrijā ir jākvalificē kā pilnīgi necilvēcīga un pazemojoša Hartas 4. panta izpratnē.

70.

Ja gadījumā iesniedzējtiesa tomēr secinātu, ka vedeklai nopietni draud Hartas 4. pantā garantēto tiesību pārkāpums, Austrijas Republikai aizsardzības pasākumu pret iespējamiem aizskārumiem izvēlē ir jāpiešķir pietiekama rīcības brīvība ( 25 ). Pat tad, ja tādā situācijā, kāda ir aplūkota pamatlietā, no Hartas 4. panta varētu secināt pozitīvu Austrijas Republikas pienākumu nepieļaut, ka vedekla pēc prasītājas pārsūtīšanas uz Poliju tiek apdraudēta, Austrijas Republika varētu izvēlēties piemērotus aizsardzības pasākumus.

71.

No minētā tieši izriet, ka prasītājas pārsūtīšanas uz Poliju aizliegumu nevar secināt no Hartas 4. panta arī tad, ja šīs pamattiesības tādā situācijā, kāda ir aplūkota pamatlietā, prasītu pozitīvu Austrijas Republikas darbību vedeklas aizsardzībai. Tā ir tāpēc, ka šajā gadījumā Austrijas Republika varētu brīvi izlemt par citu piemērotu vedeklas aizsardzības pasākumu.

72.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, nav detalizētāk jāpārbauda arī jautājums, vai Austrijas Republikai, lai novērstu Hartas 4. pantā aizliegto necilvēcīgo vai pazemojošo izturēšanos pret citu personu, nevis prasītāju, var būt pienākums izskatīt tās patvēruma pieteikumu humānu apsvērumu dēļ atbilstoši Regulas Nr. 343/2003 15. panta prasībām.

73.

Kas attiecas uz Hartas 7. pantā garantēto tiesību uz ģimenes dzīves neaizskaramību iespējamo pārkāpumu, iesniedzējtiesa, pirmkārt, norāda uz prasītājas kā vecmāmiņas attiecībām ar viņas mazbērniem. Otrkārt, tā uzsver, ka prasītājas pārsūtīšanas gadījumā uz Poliju bērnu aizsardzības pasākumu dēļ būtu sagaidāma mazbērnu izšķiršana no viņu mātes.

74.

Lai piemērotu Hartas 7. pantu tādā situācijā, kāda ir aplūkota pamatlietā, ir jāņem vērā, ka uz prasītājas kā vecmāmiņas attiecībām ar viņas mazbērniem var attiecināt tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību jo vairāk tādēļ, ka ģimenes locekļu kopdzīve šajā ziņā nav obligāti nepieciešama ( 26 ). Līdz ar to nevar izslēgt, ka prasītājas pārsūtīšana uz Poliju varētu aizskart viņas tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību Hartas 7. panta izpratnē.

75.

Šāda tiesību aizskaršana varētu tomēr tikt attaisnota atbilstoši Hartas 52. panta 1. punkta un 3. panta prasībām. Šajā ziņā Hartas 52. panta 1. punktā ir īpaši paredzēts, ka visiem tiesību uz ģimenes dzīves neaizskaramību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos ( 27 ) un ir jāievēro šo tiesību būtība, kā arī proporcionalitātes princips. Tā kā prasītājas pārsūtīšana uz Poliju notiktu, īstenojot Regulā Nr. 343/2003 paredzēto regulējumu par dalībvalsts noteikšanu, kas ir atbildīga par viņas patvēruma pieteikuma izskatīšanu, tam būtu juridisks pamats. Turklāt Tiesa spriedumā lietā N.S. u.c. ir uzsvērusi, ka Regulas Nr. 343/2003 III nodaļā paredzētie atbildības noteikumi arī tad, ja pastāv pamattiesību ierobežojums, var tikt grozīti vienīgi ārkārtas apstākļos ( 28 ). Tādā situācijā, kāda ir aplūkota pamatlietā, šis apsvērums ir jāņem vērā saistībā ar tiesību uz ģimenes dzīves neaizskaramību aizskaršanas samērīguma pārbaudi ( 29 ), kā arī saistībā ar šo tiesību būtības respektēšanas pārbaudi ( 30 ). Tādējādi tikai tiesību uz ģimenes dzīves neaizskaramību īpašu aizskārumu radošs ierobežojums varētu tikt kvalificēts kā neatļauts ierobežojums, kas varētu ietekmēt Regulas Nr. 343/2003 atbildības noteikumus.

76.

Attiecībā uz iesniedzējtiesas apgalvojumiem par mazbērnu draudošo izšķiršanu no vedeklas prasītājas pārsūtīšanas uz Poliju gadījumā turklāt ir jāuzsver, ka iesniedzējtiesa norāda, ka tāda izšķiršana esot sagaidāma bērnu aizsardzības pasākumu dēļ ( 31 ). Turklāt iesniedzējtiesa min, ka šajā ziņā tā būtu likumīga vedeklas izšķiršana no viņas bērniem ( 32 ). Ņemot vērā apstākli, ka Austrijas Republika ir ECPAK dalībvalsts, ir jāuzskata, ka atbilstoši Austrijas tiesību aktiem likumīga mazbērnu izšķiršana no viņu mātes, kas notikusi, veicot bērnu aizsardzības pasākumus, parastā gadījumā nav mazbērnu un vedeklas tiesību uz ģimenes dzīves neaizskaramību neattaisnots ierobežojums Hartas 7. panta izpratnē. Šajos apstākļos nav detalizēti jāpārbauda arī jautājums, vai Austrijas Republikai, lai novērstu nevis prasītājas, bet citas personas pamattiesību uz ģimenes dzīves neaizskaramību pārkāpumu, var uzlikt pienākumu izskatīt viņas patvēruma pieteikumu humānu apsvērumu dēļ saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 15. panta prasībām.

77.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, kopsavilkumā var uzskatīt, ka dalībvalstīm ārkārtas apstākļos var būt pienākums izmantot savas tiesības izskatīt patvēruma pieteikumu humānu apsvērumu dēļ saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 15. panta prasībām, ja ir skaidrs, ka pretējā gadījumā Pamattiesību hartā garantētajām patvēruma meklētāja tiesībām nopietni draudētu neattaisnots aizskārums.

78.

Saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 15. panta 1. punktu dalībvalsts saskaņā ar tajā minētiem humāniem apsvērumiem var sapulcināt ģimenes locekļus un citus apgādājamus radiniekus patvēruma pieteikumu izskatīšanas nolūkā, ja vien attiecīgās personas tam piekrīt un ir citas dalībvalsts lūgums par atbildības pārņemšanu.

79.

Tātad atbilstoši regulas tekstam, lai piemērotu humāno klauzulu, ir jābūt citas dalībvalsts lūgumam par atbildības pārņemšanu.

80.

Lūguma par atbildības pārņemšanu nepieciešamība, manuprāt, ir izskaidrojama ar vajadzību savstarpēji saskaņot atsevišķu dalībvalstu rīcību patvēruma pieteikumu izskatīšanā. Turklāt it īpaši ir jāņem vērā, ka atbildības jautājums patvēruma piešķiršanas procedūras izskatīšanai saskaņā ar Regulu Nr. 343/2003 ir jāizlemj pēc iespējas ātri un vienveidīgi. Šajā ziņā, kā man šķiet, lūguma par atbildības pārņemšanu nozīme ir tā, ka ar šo lūgumu dažādu dalībvalstu, kas piedalās patvēruma piešķiršanas procedūrā, vidū ir nešaubīgi jānoskaidro, kura dalībvalsts pārņems patvēruma pieteikuma izskatīšanu atbilstoši Regulas Nr. 343/2003 prasībām.

81.

Šajos apstākļos no lūguma par atbildības pārņemšanu nepieciešamības nevar atteikties arī tad, ja dalībvalstij ārkārtas apstākļos būtu pienākums izmantot savas tiesības izskatīt patvēruma pieteikumu humānu apsvērumu dēļ atbilstoši Regulas Nr. 343/2003 15. panta prasībām. Tādā gadījumā 15. panta 1. punktā noteiktā lūguma par atbildības pārņemšanu nepieciešamība tomēr būtu jāsaprot tādā nozīmē, ka dalībvalstij, kurai ir jāpārņem atbildība, Regulas Nr. 343/2003 15. panta pamattiesībām atbilstošas interpretācijas un piemērošanas kontekstā būtu pienākums informēt otru patvēruma piešķiršanas procedūrā iesaistīto dalībvalsti par faktisko un tiesisko situāciju un lūgt tai tās piekrišanu atbildības par patvēruma piešķiršanas procedūru pārņemšanai.

82.

Ņemot vērā manus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka dalībvalstij ārkārtas apstākļos var būt pienākums izmantot savas tiesības izskatīt patvēruma pieteikumu humānu apsvērumu dēļ atbilstoši Regulas Nr. 343/2003 15. panta prasībām, ja ir skaidrs, ka pretējā gadījumā Pamattiesību hartā garantētajām patvēruma meklētāja tiesībām nopietni draudētu neattaisnots aizskārums. Ja tādā gadījumā nebūtu saņemts lūgums par atbildības pārņemšanu Regulas Nr. 343/2003 15. panta 1. punkta otrā teikuma izpratnē, dalībvalstij, kurai ir jāpārņem atbildība, būtu pienākums informēt otru patvēruma piešķiršanas procedūrā iesaistīto dalībvalsti par faktisko un tiesisko situāciju un lūgt šai dalībvalstij tās piekrišanu atbildības par patvēruma piešķiršanas procedūru pārņemšanai.

83.

Uzdodot savu otro prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa lūdz paskaidrot, vai Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzētās Austrijas Republikas tiesības tādā situācijā, kāda ir aplūkota pamatlietā, izskatīt prasītājas patvēruma pieteikumu var kļūt par izskatīšanas pienākumu, ja atbildība, kuru turklāt paredz Regula Nr. 343/2003, radītu ECPAK 3. vai 8. panta vai attiecīgi Hartas 4. vai 7. panta pārkāpumu. Iesniedzējtiesa jautā arī par ECT judikatūras par ECPAK 3. panta un 8. panta nozīmi Hartas 4. panta vai attiecīgi 7. panta interpretācijā.

84.

Lai atbildētu uz jautājumu, vai un ar kādiem nosacījumiem Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzētās pašizskatīšanas tiesības var kļūt par pašizskatīšanas pienākumu, ir jābalstās uz jau minēto spriedumu apvienotajās lietās N.S. u.c., kurā Tiesa ir secinājusi, ka dalībvalsts lēmums atbilstoši Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktam izskatīt patvēruma pieteikumu Hartas 51. panta 1. punkta vajadzībām ir jākvalificē kā dalībvalsts akts, ar kuru tiek īstenota Regula Nr. 343/2003, tāpēc dalībvalstīm, pieņemot šādu lēmumu, ir jāievēro Pamattiesību hartas prasības ( 33 ).

85.

No tā Tiesa ir secinājusi, ka dalībvalsts, kurā atrodas patvēruma meklētājs un kura atbilstoši Regulas Nr. 343/2003 III nodaļas noteikumiem nav atbildīga par viņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, nedrīkst pārsūtīt patvēruma meklētāju uz dalībvalsti, kas atbilstoši Regulas Nr. 343/2003 III nodaļai ir atbildīgā dalībvalsts, ja tā nevar nezināt, ka tas izraisītu šī patvēruma meklētāja Pamattiesību hartā garantēto tiesību pārkāpumu ( 34 ). Tādā gadījumā dalībvalstij, kurā atrodas patvēruma meklētājs, saglabājot tiesības pašai izskatīt pieteikumu šīs regulas 3. panta 2. punkta izpratnē, nav jāpiemēro III nodaļā noteiktais kritērijs, saskaņā ar kuru atbildīga ir cita dalībvalsts, un ir jānoskaidro, vai, pamatojoties uz kādu no pārējiem kritērijiem, par atbildīgu patvēruma pieteikuma izskatīšanā var noteikt citu dalībvalsti, uz kuru patvēruma meklētāju var pārsūtīt, nepārkāpjot viņa pamattiesības ( 35 ). Dalībvalstij, kurā atrodas patvēruma meklētājs, tomēr ir jārūpējas par to, lai situācija, kurā tiek pārkāptas viņa pamattiesības, netiktu pasliktināta, veicot nesaprātīgi ilgu atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procesu. Vajadzības gadījumā tai ir pašai jāizskata pieteikums saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzētajiem nosacījumiem ( 36 ).

86.

Lai atbildētu uz jautājumu, kādā veidā ir jāņem vērā ECT judikatūra par ECPAK 3. un 8. pantu, interpretējot un piemērojot Hartas 4. un 7. pantu, ir jābalstās uz Hartas 52. panta 3. punktu. Tajā ir paredzēts, ka Pamattiesību hartā ietverto tiesību, kuras atbilst ECPAK garantētajām tiesībām, nozīme un piemērojamība ir tāda pati kā ECPAK noteiktajām tiesībām. Turklāt Hartas 52. panta 3. punktā ir skaidri precizēts, ka šī tiesību norma neliedz Savienības tiesībās paredzēt plašāku aizsardzību.

87.

Kā jau esmu norādījusi savos secinājumos apvienotajās lietās N.S. ( 37 ), šī norma ir jāsaprot tādējādi, ka atbilstoši Hartas 52. panta 3. punktam ir jānodrošina, lai Pamattiesību hartas garantētā aizsardzība jomās, kurās Pamattiesību hartas noteikumi pārklājas ar ECPAK noteikumiem, nebūtu mazāka par ECPAK garantēto aizsardzību. Tā kā ECT judikatūrā ir precizēts ECPAK garantētās aizsardzības apmērs un piemērojamība, šai judikatūrai ir īpaša nozīme un tā ir ļoti svarīga attiecīgo Hartas normu Tiesas interpretācijā.

88.

Visbeidzot uz iesniedzējtiesas jautājumu, vai tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, lai pārbaudītu Hartas 4. vai 7. panta neattaisnotu ierobežojumu, ir jāizmanto “necilvēcīgas izturēšanās” un “ģimenes” jēdzieni, kas atšķiras no ECT judikatūrā par ECPAK 3. vai attiecīgi 8. pantu izmantotajiem jēdzieniem, manuprāt, ir jāatbild noliedzoši.

89.

Kā jau esmu norādījusi ( 38 ), Hartas 4. pantā garantētā necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizlieguma pārkāpuma priekšnoteikums ir fizisku vai garīgu sāpju vai ciešanu nodarīšana, kurām intensitātes un ilguma ziņā ir jābūt pietiekami smagām. Tādējādi jēdziens “necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās” Hartas 4. panta izpratnē būtībā atbilst jēdzienam “cietsirdīga vai pazemojoša apiešanās” ECPAK 3. panta izpratnē. Arī saskaņā ar ECT pastāvīgo judikatūru, lai uz sliktu izturēšanos attiecinātu ECPAK 3. panta piemērošanas jomu, tai ir jāsasniedz [pārkāpuma] smaguma minimālais apmērs. Tāda minimālā apmēra novērtēšana ir atkarīga no visiem lietas apstākļiem, tostarp no izturēšanās ilguma un tās fiziskās un garīgās ietekmes, kā arī atsevišķos gadījumos no upura dzimuma, vecuma un veselības stāvokļa ( 39 ).

90.

Saistībā ar jēdziena “ģimenes dzīve” interpretāciju iesniedzējtiesa it īpaši vēlētos zināt, vai no Hartas 7. pantā ir aizsargāta tikai “efektīva” ģimenes dzīve, kā tas ECT judikatūrā tiek pieprasīts attiecībā uz ECPAK 8. pantu, vai Hartas 7. pants aizsargā arī ģimenes attiecības, kas ECT judikatūras izpratnē nav “efektīva” ģimenes dzīve. Šis jautājums pamatlietā ir radies tāpēc, ka prasītāja Austrijā ir dzīvojusi kopā ar savu vedeklu un mazbērniem tikai ierobežotu [laikposmu] un šobrīd tas tā vairs nav.

91.

Šī norma atbilstoši ECT judikatūrai par ECPAK 8. pantu nodrošina tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību un tāpēc tiek prezumēta ģimenes pastāvēšana. Turklāt izšķirošais aspekts ir tas, ka attiecīgo personu vidū ir bijusi faktiska ģimenes dzīve ( 40 ), un it īpaši ir jāpārbauda, vai patiešām faktiski ir bijušas ciešas personiskās saites ( 41 ).

92.

Manuprāt, šis ECT judikatūrā izklāstītais skaidrojums, ka ar ECPAK 8. pantu ir aizsargāta tikai faktiska ģimenes dzīve, ir automātiski attiecināms uz Hartas 7. pantā garantētajām tiesībām par ģimenes dzīves neaizskaramību. Šajā ziņā ir jānorāda uz Paskaidrojumiem attiecībā uz Pamattiesību hartu ( 42 ) un it īpaši uz paskaidrojumiem par Hartas 7. pantu, kuros ir uzsvērts, ka 7. pantā noteiktās tiesības atbilst ECPAK 8. pantā garantētajām tiesībām ( 43 ). Tātad ir jāuzskata, ka arī Hartas 7. panta izpratnē ģimenes dzīve ir balstīta uz faktiski pastāvošām, ciešām personiskām saitēm attiecīgo personu vidū.

93.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Asylgerichtshof prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: