1. 

Komisija 2001. gadā pieņēma sešus lēmumus, kuros konstatēja, ka kādi nodokļu pasākumi Comunidad Autónoma del País Vasco (turpmāk tekstā – “Basku Zeme”) ir ar kopējo tirgu nesaderīgs valsts atbalsts, un pieprasīja Spānijas Karalistei atgūt šo atbalstu. 2006. gadā Komisija panāca Tiesas nolēmumu, ka Spānija nav izpildījusi šos lēmumus. Tagad tā lūdz atzīt, ka Spānija nav laikus izpildījusi šo pēdējo minēto nolēmumu, un piemērot tai kavējuma naudu par neizpildes laiku.

2. 

Spānija apgalvo, ka Komisija esot pārvērtējusi summas, kuras būtu jāatgūst, un ka jebkādam uzliktajam sodam katrā ziņā jābūt mazākam par to, ko Komisija lūdz piemērot.

3.

No 1994. līdz 1997. gadam katra no trim Basku Zemes provincēm – Alava [Álava], Biskaja [Vizcaya] un Gipuskoja [Guipúzcoa] ( 2 ) – ieviesa divu veidu fiskālus pasākumus, kas bija spēkā līdz 1999. vai 2000. gadam: nodokļa atlaides uzņēmumiem 45 % apmērā no ieguldījumiem un degresīvu nodokļu bāzes samazināšanu četros taksācijas gados jauniem uzņēmumiem, abos gadījumos pakārtoti nosacījumiem.

4.

Šie pasākumi netika paziņoti Komisijai. Līdzko Komisija par tiem uzzināja, tā nolēma ierosināt procedūru saskaņā ar EKL 88. panta 2. punktu ( 3 ). 2001. gada 11. jūlijā tā pieņēma sešus lēmumus ( 4 ).

5.

Katrā lietā Komisija konstatēja, ka pasākums ir atbalsta shēma. Nezinot sīkāku informāciju par patiesajiem labuma guvējiem, bija pietiekami, ka potenciālie saņēmēji varētu gūt labumu no atbalsta, kas nebija savienojams ar piemērojamām direktīvām, pamatnostādnēm un pamatprincipiem ( 5 ). Pirms secināt, ka shēmas ir nelikumīgi īstenotas un nesaderīgas ar kopējo tirgu, Komisija norādīja, ka šie lēmumi “neskāra to, vai individuālu atbalstu pēc būtības var uzskatīt par pilnībā vai daļēji saderīgu ar kopējo tirgu, vai nu vēlāk pieņemtā Komisijas lēmumā, vai saskaņā ar atbrīvojošiem noteikumiem” ( 6 ). Tādējādi nevienā no lēmumiem par nesaderīgu ar kopējo tirgu nedz tika identificēts kāds konkrēts atbalsts, nedz izslēgta iespēja, ka kāds atbalsts varētu būt saderīgs ar kopējo tirgu. Tomēr par nesaderīgām tika atzītas visas atbalsta shēmas.

6.

Visos trijos lēmumos vērtējums lielākoties ir vienāds ( 7 ). Atbalstu varētu uzskatīt par atbalstu ieguldījumiem 1998. gada Pamatnostādņu par valstu reģionālo atbalstu ( 8 ) izpratnē, ja tā pamatā būtu reģionā ieguldītā summa un augšējā robeža, kas izteikta procentos no šīs summas. Tomēr reģiona IKP līmenis uz vienu iedzīvotāju bija pārāk augsts EKL 87. panta 3. punkta a) apakšpunkta paredzētā reģionālā izņēmuma piemērošanai, un 87. panta 3. punkta c) apakšpunktam netika ievērota attiecīgā neto dotācijas ekvivalenta (turpmāk tekstā – “NDE”) augšējā robeža. Turklāt par pamatnostādnēm atbilstošiem būtu kvalificējami tikai sākotnējie ieguldījumi, turpretim šīs shēmas varētu attiekties arī uz citiem izdevumiem. Bija jāizpilda arī papildu prasības ( 9 ). Piemērojamajiem kritērijiem neatbilstošais atbalsts bija jāuzskata par darbības atbalstu, nevis atbalstu ieguldījumiem. Taču darbības atbalstam jāatbilst kritērijiem, kas minēti 1998. gada reģionālā atbalsta pamatnostādņu 4.15.–4.17. punktā, tomēr tā tas nebija, jo Basku Zemes provinces nebija visattālākie reģioni vai reģioni ar zemu iedzīvotāju blīvumu. Līdz ar to šīs atbalsta shēmas neatbilda noteikumiem par reģionālo atbalstu. Turklāt atbalstu ieguldījumiem, kas veikti ārpus reģiona, nevarēja uzskatīt par reģionālu, un iespējamais izņēmuma statuss atbalstam maziem un vidējiem uzņēmumiem (turpmāk tekstā – “MVU”) nebija pieejams, jo atbalsts netika ierobežots attiecīgi līdz 7,5 % vai 15 % no bruto dotācijas ekvivalenta (turpmāk tekstā – “BDE”). Lai kā arī nebūtu, konkrētas nozares bija izslēgtas no 1998. gada reģionālā atbalsta pamatnostādnēm, bet ne no apskatāmajām atbalsta shēmām.

7.

Arī šajā ziņā vērtējums visos trijos lēmumos lielākoties ir vienāds ( 10 ) un līdzīgs 45 % nodokļu atlaižu shēmu vērtējumam. IKP līmenis uz vienu iedzīvotāju bija pārāk augsts, lai tiktu piemērots EKL 87. panta 3. punkta a) apakšpunkta izņēmums. Lai gan atbalsts reģionālajai attīstībai varētu būt saderīgs saskaņā ar 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu, šīs shēmas ir jāuzskata nevis par atbalstu ieguldījumiem un nodarbinātībai, bet par darbības atbalstu. Tomēr, tāpat kā ar 45 % nodokļu atlaižu shēmām un to pašu iemeslu dēļ tās neatbilda noteikumiem par reģionālo atbalstu. Atbalstu arīdzan nevarēja uzskatīt par saderīgu, ciktāl tas bija pieejams saņēmējiem, ievērojot konkrēto nozaru noteikumus, it īpaši tāpēc, ka tas neatbilda nosacījumam neveicināt jaunas ražošanas jaudas. Visbeidzot, nebija piemērojams neviens cits no EKL 87. panta 2. un 3. punktā paredzētajiem izņēmumiem.

8.

Abu veidu nodokļu shēmas Komisija tādējādi vērtēja kopumā, ņemot vērā nevis apstākļus, kādos tās tika piemērotas, bet apstākļus, kādos tās varētu tikt piemērotas.

9.

Katra lēmuma 1. pantā tika konstatēts, ka attiecīgā atbalsta shēma bijusi īstenota nelikumīgi un bijusi nesaderīga ar kopējo tirgu. 2. pantā Spānijai tika pieprasīts atcelt šo shēmu. 3. panta 1. punktā tika pieprasīts, lai Spānija “veic visus vajadzīgos pasākumus, lai no saņēmējiem atgūtu 1. pantā minēto atbalstu, kas jau nelikumīgi nodots to rīcībā” un pārtrauc maksāt vēl neizmaksāto atbalstu. Saskaņā ar 3. panta 2. punktu atbalsts ir jāatgūst nekavējoties saskaņā ar tūlītējām un efektīvām valsts procedūrām, un šīm summām jāpieskaita procenti.

10.

Basku Zemes provinču pārvaldes iestādes cēla prasību Pirmās instances tiesā, lūdzot atcelt šos sešus lēmumus.

11.

Tā kā ar minēto tiesvedību netika apturēta lēmumu izpilde, Komisija atgādināja Spānijas pārvaldes iestādēm to pienākumu atgūt atbalstu, kas ar 2001. gada lēmumiem tika atzīts par nelikumīgu. Pēc aptuveni divu gadu ilgas viedokļu apmaiņas, kurā netika panākts nekāds rezultāts, Komisija 2003. gada novembrī pret Spānijas Karalisti cēla sešas prasības sakarā ar valsts pienākumu neizpildi.

12.

2006. gada 14. decembra spriedumā ( 11 ) Tiesa atzina, ka, noteiktajā termiņā neveicot visus pasākumus šo sešu lēmumu 2. un 3. panta izpildei, Spānijas Karaliste nav izpildījusi savus no šiem lēmumiem izrietošos pienākumus. Proti, Spānija nav veikusi vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu piešķirto atbalstu ( 12 ). Tomēr 2006. gada spriedumā attiecīgais atbalsts netika identificēts, un jautājums par tā identificēšanu arīdzan netika iztirzāts tiesvedības gaitā.

13.

Turpmākajā informācijas apmaiņā no 2006. gada decembra līdz 2010. gada novembrim tika konstatētas domstarpības jautājumā par atgūstamajām summām. Šajā laikā Spānija atguva daļu no atbalsta. Komisija arī uzskatīja, ka Spānija nebija sniegusi pietiekamu informāciju. Saskaņā ar EKL 228. panta 2. punktu tā 2007. gada 11. jūlijā nosūtīja brīdinājuma vēstuli, kam 2008. gada 26. jūnijā sekoja argumentētais atzinums, pieprasot pilnīgu 2006. gada sprieduma izpildi divu mēnešu laikā, t.i., līdz 2008. gada 26. augustam.

14.

2009. gada 9. septembrī Pirmās instances tiesa noraidīja iepriekš minētās prasības atcelt lēmumus ( 13 ). Basku provinču pārvaldes iestāžu apelācijas sūdzības tika noraidītas 2011. gada 28. jūlijā ( 14 ).

15.

Spriedumā par 45 % nodokļu atlaižu shēmām Tiesa atgādināja, ka, vispārēji un abstrakti lemjot par valsts atbalsta shēmu, Komisijai nav nepieciešams analizēt atsevišķus gadījumus. Tikai atgūšanas stadijā dalībvalstij ir jāpārbauda katra uzņēmuma individuālā situācija, it īpaši, vai atbalsta saņēmējam piešķirtā priekšrocība varēja izkropļot konkurenci un ietekmēt Kopienas iekšējo tirdzniecību ( 15 ).

16.

2011. gada 18. aprīlī Komisija cēla šo prasību. 2013. gada 30. oktobrī tā mainīja prasījumus. Tagad tā būtībā lūdz Tiesai

17.

Pat pēc rakstveida procesa pabeigšanas ievērojami atšķīrās lietas dalībnieku apgalvojumi par atbalsta summām, kādas tika piešķirtas, kādas bija jāatgūst, kādas bija atgūtas un kādas vēl arvien bija atgūstamas. Tādēļ Tiesa pieprasīja, lai katrs no lietas dalībniekiem tabulā norādītu aprēķinus saistībā ar katru no 2001. gada lēmumiem, katru no tajos ietvertajiem juridiskajiem jautājumiem un katru attiecīgo uzņēmumu. Lietas dalībnieki tika arī aicināti norādīt savus aprēķinus pamatojošo Tiesā iesniegto dokumentu konkrētās lappuses, un tika darīts zināms, ka pierādījumus, uz ko nav skaidri norādīts, var atstāt bez ievērības. Lietas dalībnieku atbildes tika saņemtas 2013. gada martā (turpmāk tekstā – “2013. gada tabulas”). Tā kā vēl arvien saglabājās pretrunas un neskaidrības, tad tika rakstiski uzdoti papildu jautājumi un atbildēts uz tiem, tomēr nekliedējot visas neskaidrības.

18.

Tiesas sēdē 2013. gada 10. septembrī lietas dalībnieki tika aicināti koncentrēt uzmanību uz jautājumiem, ko uzdeva Spānijas Karaliste savā atbildē uz repliku, uz ko Komisijai nebija pilnvērtīgas iespējas atbildēt.

19.

2013. gada 30. oktobrī Komisija informēja Tiesu, ka tā bija pārliecinājusies, ka atbalsts tagad ir pilnībā atgūts līdz ar procentiem, un pēdējais maksājums tika veikts 2013. gada 15. oktobrī.

20.

Komisija apgalvo, ka Spānijas pārvaldes iestādes laikus neatguva visu attiecīgo atbalstu. Tā norāda, ka sākotnēji

21.

Lietas dalībniekiem ir izteiktas domstarpības jautājumā par atbalsta summām, kādas vēl bija jāatgūst 2006. gada sprieduma dienā un dienā, kad celta prasība šajā lietā, kaut gan tie tagad ir vienisprātis, ka viss atbalsts ir atgūts līdz 2013. gada 15. oktobrim. 2006. gada sprieduma dienā Komisija uzskatīja, ka vēl jāatgūst EUR 358 miljoni plus EUR 270 miljoni procentos, bet Spānijas aprēķini bija attiecīgi – EUR 120,7 miljoni un EUR 48,4 miljoni. Dienā, kad šajā lietā tika iesniegts prasības pieteikums, Komisija uzskatīja, ka Spānija vēl nav samaksājusi EUR 321 miljonu un vēl EUR 248 miljonus procentos; Spānijas aprēķini bija attiecīgi – EUR 60 miljoni un EUR 31 miljons.

22.

Spānija atzīst, ka atbalsts lielākoties ir atgūts kopš prasības celšanas šajā lietā. Tā uzsver, ka apstrīdētais atbalsts ir atgūts tālab, lai mazinātu jebkādu Tiesas piemēroto kavējuma naudu, taču neatzīstot, ka attiecīgo atbalstu tiesiski jāatgūst.

23.

Lietas dalībniekiem turklāt ir nesaskaņas par jebkādu uzliekamā soda summu. Komisijas aprēķinā tiek ievērots tās Paziņojums par EK līguma 228. panta īstenošanu ( 16 ). Spānija argumentē, ka par katru no 2001. gada lēmumiem esot jāpiemēro atsevišķs sods, ņemot vērā faktu, ka Basku Zeme veido tikai 6,24 % no Spānijas IKP, un jāpiemēro mazāki smaguma un ilguma koeficienti.

24.

Pirmkārt, šajā lietā diskutējamie jautājumi lielā mērā izriet no fakta, ka nesaderīgais atbalsts netika identificēts ne 2001. gada lēmumos, ne 2006. gada spriedumā. Turklāt 2011. gadā, izskatot apelācijas sūdzības par apstrīdēto atbalstu, šī Tiesa apstiprināja, ka Komisijai nebija jāanalizē atsevišķie atbalsta piešķiršanas gadījumi un ka katra saņēmēja situācija un tas, vai piešķirtās priekšrocības varēja izkropļot konkurenci un ietekmēt tirdzniecību, atgūšanas posmā bija jāpārbauda valsts pārvaldes iestādēm ( 17 ). Šādu viedokli – atbilstoši Spānijas Karalistes teiktajam, ko Komisija nav atspēkojusi, – Komisija jau tika izteikusi Spānijas pārvaldes iestādēm 2007. gada 3. oktobrī.

25.

Savukārt neviens no šiem atbalstiem netika paziņots Komisijai pirms tā īstenošanas. Tāpēc tas bija “nelikumīgs atbalsts” Regulas Nr. 659/1999 ( 18 ) izpratnē. Ņemot to vērā, kāda atbalsta neatgūšana saskaņā ar 2001. gada lēmumiem un 2006. gada spriedumu ir nākamais pārkāpums, ja vien Spānija nevar pierādīt, ka tā pareizi uzskatījusi šo atbalstu par saderīgu.

26.

Tāpēc Tiesai – lai arī viss atbalsts jau atgūts – ir jānosaka, cik daudz no tā Spānijai bija jāatgūst, un jāņem šī summa par pamatu, lai noteiktu apmēru, kādā par kavēšanos atgūt piemērojams naudas sods.

27.

Otrkārt, Komisija sūdzas, ka pirmstiesas procedūras gaitā Spānijas pārvaldes iestādes gan vai nu nesniedza, vai kavējās sniegt būtisku informāciju, gan appludināja to ar nebūtiskiem dokumentiem. Zināms, ka Tiesai iesniegti daudzi desmiti tūkstoši lappušu (no abiem lietas dalībniekiem) un ka daudzu no tām lietderība, labākajā gadījumā, ir apšaubāma. Turpretim Tiesa ir veikusi atkārtotu iztaujāšanu, lai gūtu kaut kādu izpratni par pretrunīgajiem aprēķiniem, ar ko katrs lietas dalībnieks pamato savus argumentus. Manuprāt, neviens no lietas dalībniekiem nav bijis labs palīgs Tiesai tās uzdevumu izpildē, kas tādā tiesvedībā kā šī ietver faktu, kā arī tiesību jautājumu izskatīšanu. Tāpēc šķiet gandrīz neizbēgami, ka jebkuras summas, ko pēc Tiesas uzskata Spānija neattaisnoti nav atguvusi, un ar ko Tiesai jāpamato savs novērtējums par jebkādu piemērojamo finansiālo sodu, būs aptuvenas vērtības.

28.

Treškārt, Spānijas Karaliste saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 16. panta trešo daļu ir izmantojusi savas tiesības panākt, lai šo lietu izskata virspalāta. Man tomēr šķiet, ka tik liels Tiesas sastāvs – 15 tiesneši – nav atbilstošs lietā, kas ir atkarīga no tik daudzām faktoloģiskām detaļām kā šī, ja vien kāds no lietas dalībniekiem nelūdz mainīt līdzšinējo judikatūru. Tādēļ uzskatu, ka Tiesas procesuālās efektivitātes interesēs dalībvalstīm būtu jāpatur prātā šie apsvērumi, lemjot, vai izmantot savas tiesības.

29.

Tagad pievēršos diskutējamajiem tiesību jautājumiem. Apskatu: pirmkārt, vispārīgos jautājumus, kas attiecas uz pienākumu atgūt atbalstu (1998. gada reģionālā atbalsta pamatnostādnes, stimulējošās ietekmes prasība, de minimis noteikumi, nozaru un daudznozaru noteikumi, nodokļu atlaides ar atpakaļejošu spēku); otrkārt, par katru lēmumu informāciju par nepieciešamo atgūšanu, tai skaitā jebkādu prasību necelšanu, un, visbeidzot, jebkāda piemērojamā soda summu.

30.

Komisija apgalvo, ka attiecībā uz 45 % nodokļu atlaižu shēmām Spānijas pārvaldes iestādes nav ievērojušas 1998. gada reģionālā atbalsta pamatnostādnēs esošo “stimulējošās ietekmes prasību” (ka atbalsta pieteikums ir jāiesniedz, pirms uzsākts darbs projektā). Spānija apgalvo, ka pamatnostādnes nebija piemērojamas un, alternatīvi, ka Komisijas piemērotā stimulējošās ietekmes prasības interpretācija ir pārāk šaura.

31.

Spānija apgalvo, ka, tā kā apspriežamais atbalsts tika īstenots pirms 1998. gada, tad piemērojamas ir 1979. gada Paziņojumā par reģionālā atbalsta sistēmām ( 19 ) esošās pamatnostādnes. Tā citē Komisijas 2002. gada paziņojumu par noteikumu noteikšanu, kas piemērojami nelikumīga valsts atbalsta novērtēšanai ( 20 ), kurā teikts: “Komisija vienmēr novērtē nelikumīga valsts atbalsta saderību ar kopējo tirgu saskaņā ar substanciālajiem kritērijiem, kas noteikti atbalsta piešķiršanas laikā spēkā esošajos dokumentos.” Turklāt ar 2000. gada grozījumu 1998. gada reģionālā atbalsta pamatnostādnēs tika apstiprināts, ka viss jaunais atbalsts, kas īstenots, nepaziņojot Komisijai, būtu “jāvērtē atbilstoši noteikumiem un pamatnostādnēm, kas ir spēkā atbalsta piešķiršanas laikā”. Taču gan lēmumos uzsākt oficiālu izmeklēšanas procedūru, gan 2001. gada lēmumos Komisija norādīja, ka 1998. gada reģionālā atbalsta pamatnostādnes piemērojamas tikai laika posmam pēc 1999. gada 1. janvāra.

32.

Komisija iebilst, ka pašu 1998. gada reģionālā atbalsta pamatnostādņu 6.1. punktā ir paredzēts, ka “Komisija novērtēs reģionālā atbalsta atbilstību kopējam tirgum, pamatojoties uz šīm pamatnostādnēm, tiklīdz tās būs piemērojamas. Tomēr atbalsta ierosinājumus, par kuriem paziņots, pirms šīs pamatnostādnes ir darītas zināmas dalībvalstīm, un par kuriem Komisija vēl nav pieņēmusi galīgu lēmumu, novērtēs, pamatojoties uz paziņojuma laikā spēkā esošajiem kritērijiem”. Tā kā par attiecīgo atbalstu nav paziņots, tam bija piemērojamas 1998. gada reģionālā atbalsta pamatnostādnes. Turklāt kādā saistītā lietā ( 21 ) Tiesa 2011. gadā nosprieda, ka attiecīgais nepaziņotais atbalsts bijis jāizvērtē, ņemot vērā 1998. gada reģionālā atbalsta pamatnostādnes.

33.

Spānijas paustajam viedoklim nevaru piekrist.

34.

Komisijas 2001. gada lēmumi diemžēl patiešām bija neskaidri, jo tā atsaucās dažkārt uz 1998. gada reģionālā atbalsta pamatnostādnēs un dažkārt uz savos agrākajos paziņojumos teikto ( 22 ). Arī tās vispārīgākie paziņojumi nav bijuši skaidri ( 23 ). Tomēr pretēji Spānijas norādītajam, ierosinot oficiālo izmeklēšanas procedūru un 2001. gada lēmumos Komisija skaidri izteikti atsaucās uz tās 1998. gada reģionālā atbalsta pamatnostādnēs rodamo stimulējošās ietekmes prasību ( 24 ).

35.

Turklāt Tiesa ir nospriedusi, ka apskatāmais nepaziņotais atbalsts bija jāvērtē, ņemot vērā 1998. gada reģionālā atbalsta pamatnostādnes ( 25 ). Šo pamatnostādņu piemērojamība arī netika apstrīdēta tiesvedībā, kurā tika taisīts 2006. gada spriedums. Gluži pretēji, Spānija centās iegūt apstiprinājumu, ka 1998. gada reģionālā atbalsta pamatnostādnes bija piemērojamas ( 26 ). Tā nevar pirmoreiz izvirzīt šo jautājumu diskusijai tad, kad tā tiek vainota 2006. gada sprieduma nepildīšanā. Ņemot vērā, ka atbilstība 1998. gada reģionālā atbalsta pamatnostādnēm ir bijis skaidri izteikts kritērijs jau no paša sākuma, Spānija arīdzan nevar iebilst, ka šajā lietā esošajā argumentētajā atzinumā netika īpaši minētas šīs pamatnostādnes.

36.

Saskaņā ar 1998. gada reģionālā atbalsta pamatnostādņu 4.2. punkta trešo daļu pieteikums par atbalstu ir jāiesniedz, pirms sācies darbs projektos ( 27 ). Komisija norāda, ka šī prasība netika izpildīta daudzu 45 % nodokļu atlaides saņēmēju gadījumā, tomēr Spānijas pārvaldes iestādes ir uzskatījušas attiecīgo atbalstu par saderīgu.

37.

Spānija norāda uz Komisijas 2001. gada lēmumos ( 28 ) konstatēto, ka 45 % nodokļu atlaide bija “atbalsts, kas pakārtots ieguldījumiem” 1979. gada Paziņojuma par reģionālā atbalsta sistēmām izpratnē ( 29 ), kas liecina par stimulējošu ietekmi. Komisijas uzskats, ka atbalsts ir jāpieprasa pirms darbu uzsākšanas, ir formāls. Fiskālās procedūras ir dažādas: Regulas Nr. 1628/2006 ( 30 ) 5. panta 2. punktā un Regulas Nr. 800/2008 ( 31 ) 8. panta 4. punkta b) apakšpunktā tiek pieprasīts vienīgi, lai fiskālais pasākums tiktu pieņemts pirms darbu uzsākšanas. Līdz Regulai Nr. 1628/2006 nav stingrāka kritērija. Turklāt kādā citā lēmumā ( 32 ) Komisija atzina atbalstu saskaņā ar 45 % nodokļu atlaižu shēmu Alavā par saderīgu, ja vien tas nepārsniedz 25 % NDE augšējo robežu reģionālajam atbalstam Basku Zemē. Vienlīdzīgas attieksmes princips paredz vienādu pieeju visiem saņēmējiem.

38.

Komisija noliedz, ka būtu rīkojusies pārmērīgi formāli, proti, tā piekrita, ka saderīgs bija atbalsts vienam uzņēmumam, kas bija uzsācis pētniecisko darbu pirms iesniegt savu pieteikumu. Turklāt šeit nav piemērojamas Regulas Nr. 1628/2006 un Nr. 800/2008. Jebkuru Regulas Nr. 800/2008 8. panta 4. punkta b) apakšpunkta piemērošanu pēc analoģijas izslēdz pati šī regula ( 33 ), kas nebija paredzēta piemērošanai gadījumiem, kad prasīts detalizēts novērtējums. Turklāt šī norma kā priekšnoteikumu paredz automātiskas tiesības saņemt atbalstu, turpretim šajās lietās bija vajadzīga administratīva apstiprināšana. Spriedumā lietā HGA ( 34 ) Tiesa noteica, ka ir jāpierāda, ka bez plānotā atbalsta ieguldījumi netiktu veikti; pretējā gadījumā atbalsts kalpo tikai saņēmēju stāvokļa uzlabošanai. Jautājumā par vienlīdzīgu attieksmi jānorāda, ka nekāda Komisijas agrāk veikta Līguma normas interpretācija nevar ietekmēt tās veiktās šīs normas interpretācijas pareizību strīdīgajos lēmumos ( 35 ).

39.

Spānija atbild, ka 45 % nodokļu atlaides nebija pakārtotas kādai administratīvai rīcības brīvībai, tās nevarēja atteikt nevienam uzņēmumam, kas atbilst tiesību aktos minētajiem nosacījumiem, un tādēļ tām bija skaidra stimulējoša ietekme. Turklāt, atsaucoties uz judikatūru, kuras uzskatāms piemērs ir spriedums apvienotajās lietās Freistaat Sachsen u.c. ( 36 ), nevar neņemt vērā vienlīdzīgas attieksmes principu, kas ir ES tiesību vispārējs princips.

40.

Šeit ir trīs diskutējami jautājumi. Pirmkārt, vai Komisija 2001. gada lēmumos piekrita, ka šoreiz bija stimulējoša ietekme, un, ja tā ir, vai tas nozīmē, ka 45 % nodokļu atlaižu shēmas atbalstu nebija jāatgūst? Otrkārt, vai stimulējošās ietekmes prasība būtu jāpiemēro atšķirīgi shēmu fiskālā rakstura dēļ, un, ja tā ir, vai ir izpildīts automātisko tiesību kritērijs? Treškārt, vai šo analīzi ietekmē vienlīdzīgas attieksmes princips?

41.

Pirmajā jautājumā Komisija skaidri atsaucās uz stimulējošās ietekmes prasību 2001. gada lēmumos kā vienu no kritērijiem, kas jāizpilda, lai varētu konstatēt, ka 45 % nodokļu atlaižu shēmas ir saderīgas ar kopējo tirgu ( 37 ). Taču tā nekonstatēja, ka šis kritērijs nav izpildīts. Gluži pretēji, tā atsaucās uz shēmām ne tikai kā “atbalstu, kas pakārtots ieguldījumiem”, bet arī kā “nodokļu atvieglojumiem” ( 38 ). Jautājums par stimulējošās ietekmes prasību ievērošanu netika izvirzīts arī tiesvedībā, kurā tika taisīts 2006. gada spriedums. Turpretim Komisija 2001. gada lēmumos konstatēja, ka nebija izpildīti citi 1998. gada reģionālā atbalsta pamatnostādnēs minētie kritēriji ( 39 ), un, pamatojoties uz to, konstatēja, ka 45 % nodokļu atlaižu shēmas nevar uzskatīt par saderīgām ar kopējo tirgu saskaņā ar Līgumā paredzētajām reģionālajām atkāpēm, jo tās neatbilst noteikumiem par reģionālo atbalstu ( 40 ).

42.

Ņemot to vērā, Spānijas arguments liekas kaut cik ticams. Ne 2001. gada lēmumos, ne 2006. gada spriedumā netika norādīts, ka 45 % nodokļu atlaižu shēmas neatbilda stimulējošās ietekmes prasībai, un 2001. gada lēmumu formulējums, kas varētu likt noprast, ka tās šai prasībai atbilda.

43.

Tomēr uzskatu, ka Komisijai ir taisnība, apgalvojot, ka, tā kā atbalsta shēmas kopumā bija nelikumīgas un tika atzītas par nesaderīgām ar iekšējo tirgu, dalībvalsts nevar, izvērtējot atsevišķus gadījumus, nepārbaudīt, vai ir izpildīta stimulējošās ietekmes prasība.

44.

Par otro jautājumu jānorāda, ka turpmākajās regulās Komisija fiskālajiem pasākumiem stimulējošās ietekmes prasību ir izteikusi ne tik stingri ( 41 ). Komisijas pieejā ir skaidra loģika. Ja uzņēmums nolemj ieguldīt projektā, tad tas piesakās un saņem diskrecionāru atbalstu (par kā saņemšanu tas nevarētu būt droši pārliecināts) pēc tam, kad tas uzsācis darbu ar šo projektu, un maz ticams, ka atbalsts ir ietekmējis tā lēmumu veikt ieguldījumus. Turpretī, ja tas atliek savu lēmumu līdz brīdim, kad ir pārliecināts, ka tam tiks piešķirts kāds atbalsts, uz ko tas pieteicies, tad var uzskatīt, ka lēmums ir bijis atkarīgs no atbalsta piešķiršanas. Ja nodokļu režīmā ir paredzēts piešķirt automātisku atbalstu jebkuriem ieguldījumiem, kas atbilst noteiktiem kritērijiem, tad šī atšķirība nav būtiska, un pašu režīmu var uzskatīt par ieguldījumus stimulējošu.

45.

Man šķiet, ka šo loģiku var piemērot vienmēr, kad jāizpilda stimulējošās ietekmes prasība. Tālab nav vajadzīgs pēc analoģijas pilnībā piemērot Regulu Nr. 1628/2006 vai Regulu Nr. 800/2008, atsakoties no prasības, ka atbalsts ir jāpaziņo un jāizskata Komisijai gadījumos, uz kuriem šīs regulas neattiektos. Jautājums vienkārši ir par to, vai ar zināmiem nosacījumiem atzīt, ka piemērojamā nodokļu shēma ir pietiekams stimuls ieguldījumiem, lai saistība starp darba uzsākšanas dienu un atbalsta lūgšanas dienu zaudētu savu nozīmīgumu. Aplūkotajā gadījumā stimulējošās ietekmes prasība ir jāizpilda, un piekrītu Spānijai, ka šīs prasības izpildes izvērtēšanā jāņem vērā fiskālo pasākumu īpašais raksturs šajā ziņā.

46.

Tomēr piekrītu Komisijai, ka fiskāla pasākuma automātiska darbība ir būtiska tā stimulējošās ietekmes sastāvdaļa un ka tādos apstākļos kā šie dalībvalstij ir pienākums pierādīt, ka šis kritērijs ir izpildīts.

47.

Jautājumā par to, vai atlaides bija automātiskas, lietas dalībnieki nav vienisprātis un abi atsaucas uz attiecīgajiem provinču tiesību aktiem, kuru noteikumi būtībā ir identiski:

“Ieguldījumiem jaunos materiālajos pamatlīdzekļos [..], kas pārsniedz ESP 2500 miljonus, ar [..] provinces padomes lēmumu, ir tiesības saņemt nodokļu atlaidi, kas līdzvērtīga 45 % no ieguldījumu summas, atbilstoši [..] provinces padomes noteiktajam, kas tiktu ieskaitīta [personas] nodokļu saistībās.

[..]

[Minētajā lēmumā] tiek noteikti katrā atsevišķā gadījumā piemērojamie termiņi un ierobežojumi ( 42 ).”

48.

Komisija uzsver, ka nepieciešams provinces padomes lēmums, un norāda, ka Tiesa 2006. gada spriedumā par 2001. gada lēmumiem secināja, ka atbalsta saņemšana bija pakārtota administratīvam lēmumam ( 43 ). Spānija uzsver, ka darbības vārda formas “ir tiesības saņemt” (“gozarán”) lietošana nepieļauj provinces padomes rīcības brīvību šajā jautājumā.

49.

Šis pēdējais arguments šķiet pārliecinošs (lai gan, protams, interpretēt valsts tiesību normas nav šī Tiesas kompetencē). Tomēr to tik un tā vājina fakts, ka, pat ja provinces padomei likumā tiek prasīts pieņemt lēmumu par atbalsta piešķiršanu, tai arī jānosaka tiesības saņemt atbalstu piešķirošā ieguldījumu summa un jānosaka termiņi un ierobežojumi. Šie faktori pirmšķietami lēmumā ievieš nozīmīgu diskrecionāru elementu, ko Spānija savā argumentā nav apskatījusi. Manuprāt, konkrētās pieejas loģiskajā pamatojumā stimulējošas ietekmes novērtējumam fiskālo pasākumu kontekstā jāizslēdz šī pieeja, kad atbalsta apjoms un nosacījumi, ar kādiem tas ir jāizmanto, ir atkarīgi no šādas administratīvas rīcības brīvības.

50.

Tāpēc uzskatu, ka Komisija pareizi uzsver, ka atbalsts, kas piešķirts pēc darba uzsākšanas ar attiecīgo projektu, neatbilst 1998. gada reģionālā atbalsta pamatnostādņu 4.2. punkta trešajā daļā rodamajai stimulējošās ietekmes prasībai. Turklāt jānorāda, ka tikai četru Gipuskojā esošo uzņēmumu gadījumā Spānija apgalvoja, ka atbalsts faktiski tika pieteikts pirms darba uzsākšanas, un ka Komisija ir atzinusi, ka tā bijis triju no tiem gadījumā ( 44 ).

51.

Visbeidzot, šajā kontekstā pievēršos vienlīdzīgas attieksmes principam. 1999. gadā, bez atsauces uz stimulējošās ietekmes prasību, Komisija uzskatīja, ka atbalsts, kas piešķirts saskaņā ar 45 % nodokļu atlaižu shēmu Alavā, ir “saderīgs ar kopējo tirgu attiecībā uz to atbalsta daļu, kas [..] nepārsniedz augšējo robežu 25 % NDE reģionālajam atbalstam Basku Zemē” ( 45 ). Spānija apgalvo, ka vienlīdzīgas attieksmes princips ir ES tiesību vispārējs princips, ka ar to tiek pieprasīts izmantot vienu un to pašu pieeju visos gadījumos, kas ietver saskaņā ar 45 % nodokļu atlaižu shēmu piešķirto atbalstu, un ka Regulas Nr. 659/1999 14. panta 1. punktā noteikts: “Komisija neprasa atbalsta atgūšanu, ja tas būtu pretrunā ar kādu Kopienas tiesību vispārēju principu.”

52.

Šim argumentam nevaru piekrist. Manis iepriekš secinātais nozīmē, ka, neapskatot apspriežamā atbalsta neatbilstību stimulējošās ietekmes prasībai 1999. gadā, Komisija ir nepareizi piemērojusi 1998. gada reģionālā atbalsta pamatnostādnes. Spānijas pieeja nozīmētu, ka Komisija vairs nevarētu piemērot šajās pamatnostādnēs esošo stimulējošās ietekmes prasību attiecībā uz jebkuru atbalstu, kas piešķirts saskaņā ar vienu no 45 % nodokļu atlaižu shēmām vai pat, iespējams, saskaņā ar jebkuru vēlāku tai līdzīgu shēmu.

53.

Pēc manām domām, tas būtu pretrunā Tiesas judikatūrai, ka vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošana ir jāsaskaņo ar tiesiskuma principu, ka neviens savā labā nevar atsaukties uz prettiesisku darbību, kas ir izdarīta trešās personas labā ( 46 ). Patiešām, 1998. gada reģionālā atbalsta pamatnostādnēm atšķirībā no dažiem vēlākiem pasākumiem nav normatīva spēka, tomēr, kā Spānija ir argumentējusi, tās ir saistošas pašai Komisijai. Ja tās pareizi nepiemēro vienā gadījumā un tas nav apstrīdēts, tad tas vienlīdzīgas attieksmes principa vārdā neliedz Komisijai piemērot tās pareizi turpmākajos gadījumos.

54.

Tādējādi secinu, ka Spānijas apgalvojums, ka 1998. gada reģionālā atbalsta pamatnostādnes neattiecās uz atbalstu, kas piešķirts saskaņā ar 45 % nodokļu atlaižu shēmām, vai ka atbalsts bija atbilstošs šīm pamatnostādnēm, ir jānoraida. Tāpēc summas, uz ko attiecās šis apgalvojums, nevar tikt izslēgtas no pienākuma atgūt atbalstu.

55.

Prasības pieteikumā Komisija norāda, ka atbalsts vairākiem saņēmējiem saskaņā ar trim 45 % nodokļu atlaižu shēmām tika izslēgts no 1998. gada reģionālā atbalsta pamatnostādnēm ( 47 ). Tam bija jāatbilst, drīzāk, konkrētu nozaru vai daudznozaru noteikumiem. Tomēr Spānija nav nedz atguvusi attiecīgo atbalstu, nedz pierādījusi, ka šie noteikumi tika ievēroti.

56.

Lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka no 45 % nodokļu atlaides saņēmējiem Alavā 12 bija lauksaimniecības (vīna ražošanas) nozarē. Komisija it īpaši min, ka Comercializadora de la Rioja Alta SLU (turpmāk tekstā – “Rioja Alta”) izslēgta no 1998. gada reģionālā atbalsta pamatnostādnēm. Savos rakstveida paskaidrojumos lietas dalībnieki pauž atšķirīgus viedokļus par noteikumiem, kas piemērojami dažādiem pasākumiem vīna ražošanas nozarē un par to ievērošanu.

57.

No 2013. gada tabulām tomēr secinu, ka ar nelielām atšķirībām kopumā par dažiem tūkstošiem euro lietas dalībnieki ir vienisprātis par atgūstamajām summām un par summām, kas līdz 2013. gada martam jau bija atgūtas un vēl bija jāatgūst visos attiecīgajos 12 gadījumos, izņemot 2 no tiem. Šie divi gadījumi ir Rioja Alta un Familia Martínez Bujanda SL (turpmāk tekstā – “Martínez Bujanda”).

58.

Rioja Alta gadījumā par kopējo atgūstamo summu, šķiet, nav nekādu domstarpību. Vienīgā neatbilstība (apmēram EUR 4 miljoni) skar līdz 2013. gada martam jau atgūto summu.

59.

Martínez Bujanda gadījumā nevienā no dokumentiem, uz ko atsaucas kāds no lietas dalībniekiem, nekonstatēju nekādus pārliecinošus pierādījumus, kas būtu būtiski strīdus jautājumam par piemērojamiem noteikumiem vai pamatnostādnēm. Turklāt Komisijas 2013. gada tabulā veiktie aprēķini nav saskanīgi. Tāpēc ierosinu, ka Tiesai vajadzētu vienkārši ņemt vērā Spānijas saskanīgākos aprēķinus.

60.

Secinu, ka starp lietas dalībniekiem nav tāda strīda, kura dēļ būtu jāizlemj, vai apstrīdētais atbalsts ir jāvērtē, ņemot vērā 1998. gada reģionālā atbalsta pamatnostādnes vai arī īpašus vīna ražošanas nozarē piemērojamus noteikumus vai pamatnostādnes.

61.

Prasības pieteikumā Komisija norādīja, ka vairāki 45 % nodokļu atlaides saņēmēji Alavā darbojās tērauda ražošanas nozarē, uz kuru neattiecas 1998. gada reģionālā atbalsta pamatnostādnes. Spānija neatzina, ka kāds no tiem būtu darbojies attiecīgās apakšnozarēs ( 48 ). Komisija tad uzskaitīja sešus uzņēmumus, kurus tā uzskatīja par ieinteresētiem. Spānija atbildēja, ka piemērojamos noteikumos, kad tika piešķirts apskatāmais atbalsts, tika prasīts vienīgi paziņot par atbalstu atsevišķās apakšnozarēs un divas reizes gadā iesniegt atskaites ( 49 ). Jebkurā gadījumā pieci no minētajiem uzņēmumiem vai nu neražo tērauda izstrādājumus, kas pēc klasifikācijas atbilst 1988. gada tērauda pamatprincipiem, vai arī uz tiem neattiecas nekāda paziņošanas prasība.

62.

2013. gada tabulās Komisija norāda septiņus uzņēmumus, kas darbojas tērauda ražošanas nozarē, bet Spānija norāda sešus uzņēmumus, uz kuriem attiecoties šis jautājums. Par Spānijas nenorādīto uzņēmumu Komisija nav iepriekš apgalvojusi, ka tas īpaši aktīvi darbotos tērauda ražošanas nozarē, un neviens no pierādījumiem, uz ko tā atsaucas, nešķiet saistīts ar uzņēmuma darbību. Citādi valda pilnīga vienprātība par attiecīgajām summām un datumiem trijos gadījumos, divos gadījumos vērojamas nebūtiskas atšķirības atgūšanas datumos un vienā gadījumā ( 50 ) pastāv uzskatu atšķirība par summu, kas jāizslēdz no atbalsta atgūšanas un ir apmēram EUR 4 miljoni. Tomēr lietas dalībnieku minētajos dokumentos nekas nenorāda, ka atšķirība ir saistīta ar tās nozares raksturu, kurā atbalsta saņēmējs darbojas.

63.

Prasības pieteikumā Komisija arī norādīja trīs 45 % nodokļu atlaides saņēmējus Gipuskojā, ko tā uzskatīja par aktīviem tērauda ražošanas nozarē. Savai aizstāvībai Spānija uzrādīja sertifikātus par šo atbalsta saņēmēju darbību, kurus prezumējami ir akceptējusi Komisija, jo 2013. gada tabulā tā nenorāda, ka uz kādu no šiem trijiem uzņēmumiem attiektos diskutējamais tiesiskais jautājums par darbību tērauda ražošanas nozarē.

64.

Secinu, ka jautājumā par to, vai atbalsts tika piešķirts tērauda ražošanas nozarē strādājošajiem uzņēmumiem, vairs nav nekas jāiztirzā.

65.

Par vienu 45 % nodokļu atlaides saņēmēju Biskajā ( 51 ) Komisija prasības pieteikumā apgalvoja, ka Spānijas pārvaldes iestādes no atgūstamās summas ir atskaitījušas proporcionāli lielāku daļu, nekā atļauts 1998. gada daudznozaru pamatprincipos ( 52 ). Neraugoties uz manāmajām domstarpībām rakstveida procesuālajos dokumentos, no 2013. gada tabulām šķiet skaidrs, ka lietas dalībnieki tagad ir vienisprātis par summu, kas bija jāatgūst, pamatojoties vienalga uz kādu novērtējumu, un Komisija piekrīt, ka šī summa faktiski ir atgūta 2011. gada 20. jūlijā.

66.

Savā atbildē Komisija turklāt apgalvoja, ka divi 45 % nodokļa atlaižu saņēmēji Alavā bija īstenojuši lielus ieguldījumu projektus, bet Spānijas pārvaldes iestādes nav pierādījušas, ka tika ievēroti 1998. gada daudznozaru pamatprincipu nosacījumi. Šī pretenzija neizriet no Komisijas 2013. gada tabulas, un, manuprāt, Tiesā nav uzturama.

67.

Tātad jautājumā par 1998. gada daudznozaru pamatprincipu piemērojamību vairs nav nekas jāiztirzā.

68.

Saskaņā ar Regulas Nr. 69/2001 2. pantu ( 53 ) tika uzskatīts, ka atbalsta pasākumi neatbilst visiem LESD 107. panta 1. punkta kritērijiem, un tiem nav piemērojama LESD 108. panta 3. punkta prasība par paziņošanu, it īpaši, ja vienam uzņēmumam piešķirtā atbalsta kopapjoms nepārsniedz EUR 100 000 bruto (vai BDE) jebkurā trīsgadu laikposmā. Šīs regulas 3. pantā ir prasība, ka dalībvalstīm jāpārbauda, vai šāda de minimis atbalsta piešķiršana ikreiz atbilst minētajiem kritērijiem, un jāsaglabā attiecīgā dokumentācija 10 gadus, to pēc pieprasījuma uzrādot. Līdzīgi noteikumi iepriekš bija noteikti 1996. gada Komisijas paziņojumā par de minimis noteikumu valsts atbalstam ( 54 ), lai gan tajā nebija lietvedības prasības.

69.

Atgūstot atbalstu, kas izpaužas kā nodokļu bāzes samazināšana jauniem uzņēmumiem, Spānijas pārvaldes iestādes sākotnēji par katru trīsgadu periodu atskaitīja EUR 100 000 no summas, kas jāatgūst no katra saņēmēja, lielākajai daļai no kuriem atbalsts pārsniedza šo summu.

70.

Komisija uzskata, ka par de minimis atbalstu var atzīt tikai tādu atbalstu, kura kopsumma trīsgadu laikposmā ir mazāka par EUR 100 000; turklāt Spānijas pārvaldes iestādes nav iesniegušas nevienu dokumentu, ar ko pierādīt, ka atbalsts bija de minimis. Atbalstu nevar sadalīt daļā, kas mazāka, un daļā, kas lielāka par de minimis robežu. De minimis atvieglojums kā izņēmums no LESD 107. panta 1. punkta ir jāinterpretē šauri saistībā gan ar 1996. gada paziņojumu, gan ar Regulu Nr. 69/2001. Tās procedūru vienkāršošanas mērķis netiktu sasniegts, ja to attiecinātu uz lielākām summām, kas jebkurā gadījumā ir jāizpēta. Ja saņēmēji būtu pārliecināti, ka saglabās atbalsta daļu zem augšējās robežas, tad netiktu veicināta summu ierobežošana vai atturēšanās no atbalsta īstenošanas pirms tā apstiprināšanas ( 55 ). Spānijas minētais lēmums par WAM ( 56 ) nebija vienīgais rīcībā esošais precedents ( 57 ).

71.

Spānija apgalvo, ka piemērojamais tiesību akts ir 1996. gada paziņojums, kurā nebija noteikts pienākums kārtot de minimis statusu trīsgadu laikposmā apliecinošu lietvedību. Jauniem uzņēmumiem tik un tā nevarētu būt uzkrāts iepriekšējais atbalsts. Turklāt atgūšanas mērķis ir atjaunot stāvokli, kurā nav konkurences izkropļojumu, un de minimis izņēmuma loģiskais pamats ir tāds, ka atbalsts, kas mazāks par augšējo robežu, neietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm ( 58 ). Tā kā tiek uzskatīts, ka atbalsts, kas nepārsniedz EUR 100 000 trīsgadu laikposmā, neizkropļo konkurenci, tad pietiek atgūt apjomu, kas pārsniedz šo summu. Nebūtu samērīgi, ja par EUR 100 000 atbalstu nevajadzētu paziņot, turpretim nepaziņotais EUR 100 000,01 atbalsts būtu pilnībā atgūstams. Lēmumā par WAM Komisija pieprasīja atgūt tikai to atbalstu, kas pārsniedza augšējo robežu. Šis lēmums tika atcelts, taču ne ar de minimis noteikumu saistītu iemeslu dēļ. Visbeidzot, Spānija apgalvo, ka ir pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips. Iepriekšējā gadījumā ( 59 ) Spānija bija atguvusi tikai tās summas, kas pārsniedza EUR 100 000 par katriem trīs gadiem, kas ir procedūra, ar kuru Komisija bija bijusi apmierināta.

72.

Pirmkārt, uzskatu, ka šis jautājums ir jāizvērtē, ņemot vērā 1996. gada paziņojumu. Katrā no trim lēmumiem par nodokļu bāzes samazināšanu Komisija īpaši atsaucās uz šo paziņojumu, konstatējot, ka atbalsts saskaņā ar attiecīgajām shēmām neatbilda de minimis noteikumam ( 60 ). Tā arī norādīja, ka rezultāts būtu tas pats saskaņā ar Regulu Nr. 69/2001 ( 61 ), bet ka minētā regula attiecās tikai uz atbalstu, kas piešķirts pēc tās stāšanās spēkā 2001. gada 2. februārī ( 62 ). Komisija nav izteikusi nekādas konkrētas pretenzijas saistībā ar atbalstu, kas piešķirts pēc šī datuma līdz apstrīdēto atbalsta shēmu darbības apturēšanai ( 63 ).

73.

1996. gada paziņojumā nebija ietverts pienākums glabāt un uzrādīt dokumentus. Tomēr nevaru piekrist, ka Spānijai nevajadzēja konstatēt, ka trīs gadu kumulatīvā augšējā robeža ir ievērota attiecībā uz atbalstu, kas, pamatojoties uz de minimis noteikumu, netika atgūts. Tādēļ tai bija jāuzrāda attiecīga dokumentācija. Arguments, ka shēmas esot attiekušās tikai uz jaunajiem uzņēmumiem, ir veltīgs, jo tās visas tika piemērotas “četros sekojošos taksācijas periodos, sākot no pirmā, kad četru gadu laikā no darbības uzsākšanas [uzņēmumos] tiek iegūtas pozitīvas nodokļu bāzes [..]” ( 64 ), tātad tās bija saistītas ar laika posmiem, kas pārsniedz trīs gadus. Komisija apgalvo, ka netika uzrādīta nekāda dokumentācija. Spānijas vienīgais atspēkojums tam ir, ka tā esot nosūtījusi Komisijai attiecīgo uzņēmumu nodokļu deklarācijas, kurās citu atbalstu piešķiršana neesot konstatēta. Neuzskatu, ka ar atbalsta esamību neapliecinošu dokumentu iesniegšanu ir pietiekami, lai pierādītu atbalsta neesamību, vai arī lai konstatētu, ka kopējais atbalsts kādā trīsgadu laikposmā nav pārsniedzis atbalsta de minimis augšējo robežu.

74.

Par iespēju atbalsta de minimis daļu nošķirt no tā pārējās daļas, kas nav de minimis, Regulas Nr. 1998/2006 2. panta 2. punkta otrajā daļā ( 65 ) bija noteikts: “ja kopējais atbilstoši atbalsta pasākumam piešķirtā atbalsta apjoms pārsniedz šo augšējo robežu, šim atbalsta apjomam nevar piemērot šo regulu pat tad, ja tā atsevišķa daļa nepārsniedz šo robežu. [..]” Tātad šīs Tiesā notiekošās tiesvedības laikā – vai vismaz līdz dienai, kad atgūts viss strīdīgais atbalsts ( 66 ), – tiesiskā situācija bija tāda, kā apgalvo Komisija, bet šāds skaidri formulēts noteikums 2006. gadā bija kas jauns.

75.

Komisija arī ne vienmēr ir izmantojusi šoreiz izmantoto pieeju, un lēmums par WAM nav vienīgais gadījums. Piemēram, 2005. gadā tā paziņoja: “atbalstu atmaksāšanas saistības [..] neizslēdz iespēju, ka daļa vai visi atbalsti, kas ir izsniegti atsevišķiem saņēmējiem, ir saskaņā ar Komisijas 2001. gada 12. janvāra Regulas (EK) Nr. 69/2001 2. pantu [..]” ( 67 ). Turklāt kādā lietā par tāda atbalsta atgūšanu, kas, izņemot, ciktāl tas atbilda de minimis nosacījumiem, ir atzīts par nesaderīgu ar kopējo tirgu, Komisija jautāja, kāpēc nevajadzētu būt iespējai prasīt visas atbalsta summas atgūšanu, ļaujot saņēmējam pierādīt, ka tā daļa faktiski atbilda atbrīvojumiem attiecībā uz de minimis atbalstu ( 68 ).

76.

Tādējādi, lai gan slavējami, ka ar Regulu Nr. 1998/2006 tika ieviests skaidrs noteikums, nevar pieņemt, ka šīs normas saturs bija piemērojams jau pirms tās oficiālas pieņemšanas. Bet kāda norma tad bija piemērojama?

77.

De minimis normu divējādie mērķi – identificēt atbalstu, kam nav nekādas manāmas ietekmes uz konkurenci vai tirdzniecību starp dalībvalstīm, un ļaut Komisijai koncentrēties uz atbalstu, kas pārsniedz augšējo robežu, – izraisa pretrunīgus lietas dalībnieku viedokļus, kas abi zināmā mērā ir pamatoti.

78.

Tomēr uzskatu, ka taisnība ir Komisijai. Tās argumentam skaidri un detalizēti ir piekritusi Vispārējā tiesa spriedumā lietā Regione autonoma della Sardegna/Komisija ( 69 ), kas jāuzskata par pareizu skaidrojumu jautājumā par tiesiskā regulējuma stāvokli, kāds tas bija pat pirms Regulas Nr. 1998/2006. Šis formulējums attiecās uz Regulu Nr. 69/2001, kas šajā lietā nav piemērojama, bet tās argumentācija tika balstīta uz vispārējiem principiem, kas pamatoja de minimis izņēmumu. Fakts, ka konkrētais spriedums nav ticis taisīts laikā, kad Spānijai bija jāatgūst apskatāmais atbalsts, nepadara to nederīgu kā pareizu agrākā tiesiskā regulējuma stāvokļa skaidrojumu. Spānija arī nevar atsaukties ne uz vienu skaidru norādi, ka situācija pirms Regulas Nr. 1998/2006 atšķīrās no tagadējās, bet tikai uz skaidrības trūkumu par šo situāciju. Šajos apstākļos tā varētu tikai sadarboties ar Komisiju saskaņā ar lojālas sadarbības principu, kas tagad ietverts LES 4. panta 3. punktā, lai kliedētu jebkādas neskaidrības.

79.

Visbeidzot, jautājumu par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu Spānija izvirzīja tikai atbildē uz repliku, nesniedzot nekādus pierādījumus tam, ka atbilstoši iepriekšējā gadījumā minētajam tā faktiski bija atguvusi tikai summas, kas pārsniedz EUR 100 000 katrā trīsgadu laikposmā. Tādēļ šo argumentu nevar pieņemt.

80.

Paturot prātā arī to, ka atbalsta shēmas kopumā bija nelikumīgas, tādējādi secinu, ka Spānijas pārvaldes iestādes nebija tiesīgas atgūšanu neattiecināt uz atbalsta summām, kas bija mazākas par piemērojamo de minimis robežu EUR 100 000, ja saņēmējam sniegtais atbalsts kopumā pārsniedza šo robežu.

81.

Komisija norāda, ka Spānija ir samazinājusi atgūstamo atbilstoši 45 % nodokļu atlaižu shēmai Alavā un Gipuskojā un atbilstoši nodokļu bāzes samazināšanai jaunajiem uzņēmumiem Alavā sniegtā atbalsta summu, ar atpakaļejošu spēku piemērodama noteiktus nodokļu atskaitījumus vai nu neievērojot piemērojamos tiesību aktos, proti, Alavas Provinces likuma Nr. 24/1996 37. un 45. pantā un tam “praktiski identiskajā” Gipuskojas Provinces likuma Nr. 7/1996 37. pantā, noteiktās prasības, vai nepierādot, ka tās ir ievērotas.

82.

Katra no šiem likumiem 37. pantā uzņēmumiem tiek piešķirts nodokļu atskaitījums apmērā, kas vienāds ar 15 % no ieguldījumiem jaunos pamatlīdzekļos (izņemot zemi) to saimnieciskās darbības izvēršanai pakārtoti zināmiem nosacījumiem. Alavas likuma 45. panta 1. punktā ir paredzēta ESP 600 000 (EUR 3606) atlaide par katru jaunizveidoto darba vietu, ja vien tā tiek saglabāta divus gadus. Ja 10 % darbinieku skaita palielinājums ir saistīts ar 10 % darba laika samazinājumu, tad 45. panta 2. punktā tiek noteikts, ka vairāki no 37. pantā izvirzītajiem nosacījumiem nav piemērojami un tiek palielināts atskaitījums atbilstoši abiem pantiem, ar noteikumu, ka nodokļu administrācijai ir iesniegti detalizēti plāni.

83.

Komisija nenoliedz iespēju piemērot šos atskaitījumus ar atpakaļejošu spēku. Tomēr Komisija apgalvo, ka vairāku par nelikumīgu atzītā atbalsta saņēmēju gadījumā Spānija neesot sniegusi pierādījumus, ka šie atskaitījumi bija saskaņoti atbilstoši piemērojamiem nosacījumiem. Spānija atbild, ka attiecīgie pierādījumi tika iesniegti pirmstiesas procedūras gaitā, un ir iesniegusi papildu dokumentāciju šajā tiesvedībā. Komisija nepiekrīt, ka šie pierādījumi ir pietiekami Alavas gadījumā, bet piekrīt, ka aizstāvības materiālu iesniegšanas brīdī pārkāpums Gipuskojas gadījumā bija izbeigts.

84.

Man šķiet, ka šis Komisijas argumentācijas aspekts būtu jānoraida. Netiek apgalvots, ka apskatāmie atskaitījumi ietilpst kādās nodokļu atlaižu shēmās, kurās ir konstatēts nelikumīgs valsts atbalsts. Tie nav minēti 2001. gada lēmumos vai 2006. gada spriedumā, un šajā lietā piedēvētais pārkāpums ir minētā sprieduma neizpildīšana. Tātad jautājums par to, vai atskaitījumi bija (vai ir pierādīts, ka tie bija) pareizi piešķirti saskaņā ar valsts tiesību aktiem, šajā tiesvedībā nav iztirzājams.

85.

Jāatzīst, ka Komisijas sūdzība šajā ziņā nav gluži nesaistīta ar tā atbalsta atgūšanu nodokļu atlaižu veidā, kura nelikumība konstatēta 2001. gada lēmumos. Tā attiecas uz tā atbalsta summām, kas nav atgūtas, pamatojoties uz to, ka atbalsta saņēmēji varētu pieprasīt līdzīgas summas, ja nelikumīgais atbalsts nebūtu saņemts, bet tiem netika ļauts tās prasīt, jo tie saņēma šo atbalstu. Taču tajā netiek apgalvots, ka šīs summas esot nepareizi atzītas par atbilstošu atbalstu, un tāpēc tās neesot bijis jāatgūst.

86.

Turklāt Komisija piekrīt, ka Spānijas pieeja principā ir pamatota. Tā, piemēram, neprasa, ka vispirms jāatgūst viss nelikumīgais atbalsts, un tad apskatāmie atskaitījumi jāievieš atsevišķi (kas arī varētu būt pamatota pieeja). Ja Komisija būtu piemērojusi šādu pieeju vai uzstājusi uz to, tad nevar būt šaubu, ka apstākļi, kādos šie atskaitījumi tika īstenoti, pilnīgi nebija saistīti ar 2006. gada sprieduma izpildi (pat ja, vērtējot atsevišķi, šie atskaitījumi paši par sevi izrādījušies esam nelikumīgs atbalsts). Neredzu, ka analīze var būt atšķirīga tādēļ vien, ka vieni nodokļa atvieglojumi (atskaitījumi) tika ieskaitīti citos (atlaidēs), ja ieskaits ir akceptēts kā likumīga procedūra.

87.

Esmu izdarījusi šādus secinājumus: 1) vajadzība atgūt apstrīdēto atbalstu jāvērtē saskaņā ar 1998. gada reģionālā atbalsta pamatnostādnēm; 2) šajās pamatnostādnēs esošā stimulējošās ietekmes prasība pieļauj neatgūt tikai tādu atbalstu, par ko ir konstatēts, ka pieteikums ir iesniegts pirms ieguldījumu projekta darbu uzsākšanas; 3) starp lietas dalībniekiem nav neatrisinātu juridisku jautājumu par konkrētu nozaru un daudznozaru noteikumu piemērojamību; 4) Spānijas pārvaldes iestādes nebija tiesīgas izslēgt no atgūšanas apstrīdētā atbalsta summas, kas ir mazākas par de minimis robežu EUR 100 000 trīsgadu laikposmā, bet 5) Komisija kļūdās, apgalvodama, ka ir jāatgūst summas, kas atbilst ar atpakaļejošu spēku piešķirtajiem nodokļu atskaitījumiem, uz ko saņēmējiem nebija tiesību, jo tie saņēma apstrīdēto atbalstu.

88.

Ņemot vērā secināto, vēl jānosaka, uz cik lielu atbalstu attiecās tiesiskais pienākums veikt atgūšanu saistībā ar katru no 2001. gada lēmumiem. Tālab būs jāizskata abu lietas dalībnieku 2013. gada tabulās izklāstītie aprēķini, vajadzības gadījumā un cik vien iespējams novēršot to pretrunas.

89.

Tālāk atsaucos uz aprēķiniem, ne visus no kuriem ir norādījuši lietas dalībnieki, bet kas atsevišķos gadījumos izriet no salīdzinājumiem starp to iesniegtajiem aprēķiniem.

90.

2013. gada tabulās redzams, ka, pirmkārt, vienīgās domstarpības attiecībā uz sākotnēji piešķirtā atbalsta summu ir par EUR 2048,87 starpību Martínez Bujanda gadījumā. Par šo starpību ierosinu izspriest Spānijas labā ( 70 ). Otrkārt, Komisija uzskata, ka EUR 10 683 553,22 būtu bijis jāatgūst attiecībā uz nodokļu atlaidēm ar atpakaļejošu spēku. Ierosinu šo summu atstāt bez ievērības ( 71 ). Citādi (atbilstība 1998. gada reģionālā atbalsta pamatnostādnēm) Komisija uzskata, ka bija jāatgūst EUR 207 461 498,01. Uzskatu, ka bez ievērības jāatstāj tikai tās summas, par ko Spānija ir pierādījusi, ka pieteikums ir iesniegts pirms ieguldījumu projekta darbā uzsākšanas ( 72 ). Spānija nav atsaukusies uz kādu no šādiem gadījumiem Alavā.

91.

Tātad, pieļaujot starpību Martínez Bujanda gadījumā, uzskatu, ka bija jāatgūst EUR 207 459 449,14.

92.

Nav strīda, ka visa šī summa (kopā ar procentiem) bija atgūta līdz 2013. gada 15. oktobrim. No lietas dalībnieku norādītajiem datumiem redzams, ka atgūšana notikusi lielākoties sākot no 2012. gada marta un bija apmēram 90 % apmērā pabeigta līdz 2013. gada martam.

93.

Attiecībā uz Spānijas sākotnējiem atskaitījumiem, pamatojoties uz de minimis noteikumiem, 2013. gada tabulās parādīta lietas dalībnieku vienprātība par kopējo summu EUR 2 316 461,49, kas atgūta no 2011. gada septembra līdz 2012. gada septembrim vai decembrim. Nelielas domstarpības ir par nodokļu atlaidēm ar atpakaļejošu spēku, tomēr ierosinu šīs summas tik un tā atstāt bez ievērības ( 73 ).

94.

Vēl arvien ir domstarpības par EUR 2 586 312,37 ar procentiem atgūšanu no kādas likvidācijā esošas sabiedrības ( 74 ). Komisija apgalvo, ka tā līdz 2013. gada 21. janvārim nebija informēta par to, ka pārvaldes iestāžu prasība ir bijusi pienācīgi iesniegta, turpretim Spānija apgalvo, ka tā tika informēta 2010. gada 28. jūnijā. Tās abas pamatojas uz kādu vēstuli, ko Spānijas pārvaldes iestādes esot nosūtījušas Komisijai, kuru desmitiem tūkstošos Tiesai iesniegto pierādījumu lappušu tomēr tā arī neizdevās atrast. Ņemot vērā šos apstākļus, piedāvāju Tiesai ņemt vērā agrāko datumu.

95.

Vienīgais diskutējamais jautājums saistībā ar šo lēmumu attiecas uz datumu, kad Spānijas pārvaldes iestādes apliecināja, ka summa EUR 6 194 944,87 tikusi pareizi atskaitīta no summas, kas atgūta no Norbega ( 75 ). No paskaidrojumiem un 2013. gada tabulām secinu, ka patiesībā atgūstamā summa ( 76 ) faktiski atgūta 2007. gada novembrī, bet pierādījums par atskaitījumu pareizību tika iesniegts tikai 2012. gada jūlijā kopā ar atbildi uz prasību. Strīdīgā atbalsta summa (abi lietas dalībnieki piekrīt, ka tā ir EUR 59 247 555,26) attiecībā uz stimulējošās ietekmes prasību ir jāuzskata par atgūstamu ( 77 ).

96.

Tātad, ņemot vērā lietas materiālus, iesaku Tiesai atzīt, ka EUR 66 664 908,29 bija jāatgūst saskaņā ar Lēmumu 2003/27, no kuriem EUR 54 261 801,88 bija atgūti laikā no 2011. gada septembra līdz novembrim, EUR 7 417 353,03 – 2012. gada jūlijā, bet EUR 4 985 753,38 ( 78 ) – 2013. gada februārī kopā ar procentiem.

97.

Vienīgais jautājums šī lēmuma kontekstā attiecas uz atskaitījumiem, ko Spānija sākotnēji veikusi, pamatojoties uz de minimis noteikumiem. Ir vienprātība par to, ka to kopsumma ir EUR 2 004 658,60, kas pilnībā atgūta (kopā ar procentiem) laikā no 2011. gada 30. septembra līdz 14. novembrim ( 79 ).

98.

Strīdīgie jautājumi saistībā ar šo lēmumu, ir: pirmkārt, izslēgti trīs uzņēmumi, kas darbojas tērauda ražošanas nozarē, un tas ir diskutējamais jautājums, no kā, manuprāt, Komisija ir atteikusies ( 80 ); otrkārt, citu nodokļu atlaides ar atpakaļejošu spēku par summu EUR 4 110 495,50, ko iesaku atstāt bez ievērības ( 81 ); treškārt, atbilstība stimulējošās ietekmes prasībai attiecībā uz atbalstu EUR 5 909 830,30 uzņēmumam GKN ( 82 ); ceturtkārt, Kopienas pamatnostādņu par valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai ( 83 ) piemērošana apmēram EUR 20 miljonu atbalstam uzņēmumam Papresa ( 84 ).

99.

2013. gada tabulās redzamas vairākas neatbilstības starp lietas dalībnieku iesniegtajiem aprēķiniem, Spānijas iesniegtie aprēķini dažos gadījumos ir iekšēji visnotaļ pretrunīgi, bet Komisijas iesniegtie aprēķini reizēm ir labvēlīgāki Spānijai. Šādos apstākļos, labprātāk izvēlos ņemt par pamatu Komisijas aprēķinus. Tā uzskata, ka bija jāatgūst EUR 39 900 773,41. Pieņemu, ka šajā gadījumā tā ir, ievērojot viedokļu atšķirības par EUR 5 909 830,30 GKN un EUR 20 miljoniem Papresa gadījumā.

100.

Par GKN Spānija apgalvo, ka vienīgie izdevumi pirms atbalsta pieteikuma iesniegšanas bija nenozīmīgi un attiecās uz tehniski ekonomisko pamatojumu; Komisija nepiekrīt iesniegtajiem pierādījumiem. Spānija atsaucas uz dokumentiem, kas pievienoti Komisijas prasības pieteikuma pielikumā, ko neesmu spējusi atrast pēc tās norādījumiem ( 85 ). Tādēļ nepiekrītu, ka Spānija ir pierādījusi stimulējošās ietekmes prasības ievērošanu.

101.

Par Papresa Spānija apgalvo, ka šis uzņēmums ir La Papelera Espańola SA saistību pārņēmējs, kura kā grūtībās nonākuša uzņēmuma statusu Komisija ir atzinusi 1993. gadā ( 86 ). Tas attiecas uz Lēmuma 2002/894 99. punktu, kurā Komisija atsaucās uz savu formulējumu 1999. gada glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādnēs, –tā “uzskata, ka atbalsts grūtībās nonākušiem uzņēmumiem var sekmēt saimnieciskās darbības attīstību, negatīvi neietekmējot tirdzniecību, kas būtu pretrunā Kopienas interesēm, tikai tad, ja tiek izpildīti šajās pamatnostādnēs paredzētie nosacījumi”.

102.

Tomēr šis arguments tika minēts tikai atbildē uz repliku, un Komisijai nebija iespējas atbildēt uz to. Spānija turklāt nav norādījusi Lēmuma 2002/894 99. punkta turpinājumā teikto: “Ja šie nosacījumi nav izpildīti, tad atbalsts nav saderīgs ar kopējo tirgu, ja tas ir paredzēts grūtībās nonākušiem uzņēmumiem. Tāpēc Komisija secina, ka nodokļu atbalsta pasākums, kas piešķirts grūtībās nonākušiem uzņēmumiem, nav saderīgs ar kopējo tirgu saskaņā ar izņēmumu, kas paredzēts Līguma 87. panta 3. punkta c) apakšpunktā, par noteiktu darbību veicināšanu.” Lai pierādītu atbilstību 1994. gada glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu nosacījumiem, Spānija iesniedz eksperta ziņojumu, ar kuru domāts apliecināt atbilstību vispārīgiem nosacījumiem šo pamatnostādņu 3.2.2. punktā. Tomēr, rūpīgi iepazīstoties ar šo ziņojumu, redzams, ka šie nosacījumi ir citēti tikai saīsināti un ka daži aspekti nebija pārbaudīti.

103.

Šajos apstākļos neuzskatu, ka Spānija ir pierādījusi, ka atbalstu Papresa var uzskatīt par atbilstošu glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu nosacījumiem.

104.

Secinu, ka saskaņā ar Lēmumu 2002/894 bija jāatgūst EUR 39 900 773,41. Lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka, izņemot Papresa gadījumā sniegto atbalstu, attiecīgās summas tika ar procentiem atgūtas laikā no 2011. gada novembra līdz 2012. gada oktobrim. Neatgūtais atbalsts Papresa (EUR 19 448 623,59, ar procentiem) tika atgūts laikā no 2013. gada marta līdz septembrim.

105.

2013. gada tabulās Komisija apgalvo, ka atgūšana, ar atpakaļejošu spēku veicot nodokļu atskaitījumus, esot nepamatoti neattiecināta uz EUR 211 159,23. Ierosinu šo summu atstāt bez ievērības ( 87 ).

106.

Lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka attiecīgā summa ar de minimis atskaitījumiem bija EUR 1 344 192,60, kas atbilstoši manai analīzei bija jāatgūst. Komisija uzskata, ka visa summa līdz ar procentiem tika atgūta 2012. gada laikā. Spānija norāda agrākus datumus atgūšanas pabeigšanai, tomēr tie šķiet attiecināmi uz līdzekļu atgūšanu, kas nav atskaitīti kā de minimis. Tādēļ ierosinu akceptēt Komisijas datumus.

107.

Visbeidzot, ir kāda interesanta summa EUR 8,74, par ko Komisija uzskata, ka maksājuma uzdevums neesot izpildīts. Tā kā Komisija citā tabulā arī paziņo, ka tāda pati summa bija jāizslēdz no atgūšanas, ierosinu to atstāt bez ievērības.

108.

Secinu, ka, noapaļojot, 2006. gada sprieduma dienā kopumā bija jāatgūst EUR 322 miljonu pamatsumma, kas ir apmēram par 10 % mazāk nekā Komisijas prasītie EUR 358 miljoni. Pienākošos procentu summu precīzi aprēķināt nevaru, bet ierosinu Tiesai uzskatīt, ka arī tā ir par 10 % mazāka nekā Komisijas iesniegtie aprēķini.

109.

Pēc Komisijas teiktā aptuveni 13 % no kopsummas ir bijusi atgūta līdz šīs tiesvedības sākuma dienai. Ņemot vērā Komisijas nespēju skaidri pierādīt savus prasījumus attiecībā uz Gasteiz Desarrollo ( 88 ), ierosinu uzskatīt, ka patiesībā tie bija 14 %. Atlikušie 86 % bija atgūti jau pēc šīs tiesvedības uzsākšanas laikā no 2011. gada septembra līdz 2013. gada oktobrim.

110.

Komisija atsaucas uz savām pašreizējām pamatnostādnēm par LESD 260. panta piemērošanu ( 89 ), kurās tā paziņo, ka prasīs gan naudas sodu, sodot par pārkāpuma turpināšanu laikā starp pirmo un otro spriedumu, gan kavējuma naudu par katru turpmāko kavējuma dienu pēc otrā sprieduma. Šoreiz tā ir atteikusies no šīs pēdējās minētās kavējuma naudas prasīšanas. Komisija aprēķina naudas sodu vai nu kā minimumu, kas noteikts katrai dalībvalstij, pamatojoties uz tās “n” reizinātāju ( 90 ), vai reizinot summu par vienu dienu ( 91 ) ar dienu skaitu no pirmā sprieduma dienas līdz pārkāpuma beigu dienai, ja šī reizinājuma rezultātā tiek iegūta lielāka kopsumma.

111.

Šoreiz Komisija uzskata, ka koeficients par smagumu jānosaka kā 9, vērtējuma skalā no 1 līdz 20. Tā uzsver valsts atbalsta noteikumu būtiskumu un vajadzību novērst šā atbalsta izraisītos konkurences kropļojumus, ka labumu guvuši vairāk nekā 100 saņēmēju, vēl neatgūto summu laikā, kad tika celta šī prasība (pēc Komisijas aprēķiniem tā ir EUR 569 miljoni), un to, ka jau divreiz ir atzīts, ka Spānija nav atguvusi nelikumīgo atbalstu Basku Zemē ( 92 ).

112.

Tādēļ tā ierosina noteikt paušālsummu EUR 25 817,40 ( 93 ) dienā par laiku no 2006. gada sprieduma dienas līdz pārkāpuma izbeigšanai 2013. gada 15. oktobrī. Pēc tās aprēķiniem attiecīgo dienu skaits ir 2500 un tādējādi kopsumma – EUR 64 543 500.

113.

Spānija apgalvo, ka sešas dažādas shēmas ir pieņēmušas trīs dažādas valsts administratīvā iedalījuma vienības pārvaldes iestādes, no kurām katrai būs jāsedz daļa no šiem sodiem. Tā kā šis atbalsts attiecās tikai uz Basku Zemi, kas veido 6,24 % no Spānijas IKP, pašreizējā dienas summa EUR 210 jāreizina ar 6,24 %, iegūstot EUR 13 dienā.

114.

Jautājumā par smagumu Spānija apgalvo, ka jāpiemēro minimālais koeficients, jo Komisija nekad iepriekš 40 gadu laikā nebija īstenojusi savas pilnvaras attiecībā uz valsts atbalstu nodokļu pasākumu formā. Turklāt visi apskatāmie pasākumi tika pieņemti pirms Komisijas paziņojuma par valsts atbalsta noteikumu piemērošanu pasākumiem attiecībā uz tiešajiem nodokļiem uzņēmējdarbībai ( 94 ), un Basku Zemes pārvaldes iestādes atcēla šīs shēmas, līdzko uzzināja, ka Komisija uzskata tās par valsts atbalstu.

115.

Pamatojoties uz to, Spānija ierosina naudas sodu EUR 177,58 ( 95 ) dienā.

116.

Komisija nepiekrīt, ka pamatsumma būtu jāreizina ar 6,24 %. Šīs summas ir vienādas visām dalībvalstīm (un tām jābūt pietiekami augstām, lai uz šīm valstīm izdarītu spiedienu) ( 96 ), un Tiesa iepriekš nav koriģējusi sankcijas, lai ņemtu vērā, ka pārkāpums noticis kādā ierobežotā teritorijā.

117.

Jautājumā par smagumu Komisija noliedz, ka tā iepriekš nebūtu izmantojusi savas pilnvaras attiecībā uz valsts atbalstu nodokļu pasākumu formā ( 97 ) vai ka situācija būtu mainījusies 1998. gada paziņojuma dēļ ( 98 ).

118.

Atbildē uz repliku Spānija atsaucas uz spriedumu lietā Komisija/Itālija ( 99 ), uzsverot, ka naudas soda apmēru var noteikt vienīgi pati Tiesa. Ja atbalsts jāatgūst no liela saņēmēju skaita, tad sods, kurā ņem vērā sekmes, ko guvusi dalībvalsts, izpildot savus pienākumus, var būt atbilstošs un tādējādi samērīgs ar pārkāpumu ( 100 ). Piemērojot smaguma kritērijus un dalībvalsts maksātspēju, Tiesai ir jāņem vērā nepildīšanas ietekme uz publiskajām un privātajām interesēm un dalībvalsts izpildes steidzamību ( 101 ). Paušālsummai ir jābūt atkarīgai no visiem faktoriem, kas attiecas uz pārkāpuma raksturu un dalībvalsts uzvedību, un Tiesa ir apveltīta ar plašu novērtējuma brīvību ( 102 ). Šajā gadījumā pārvaldes iestādes ir rīkojušās apzinīgi. Ievērojot gan Basku Zemes pārvaldes iestāžu autonomiju ( 103 ), gan samērīguma principu, jebkurš sods Tiesai būtu jāpielāgo tā, lai tiktu ņemta vērā attiecīgā ģeogrāfiskā teritorija.

119.

Savukārt par smagumu Spānija īpaši apgalvo, ka spriedums ( 104 ), uz kuru atsaucas Komisija saistībā ar 1998. gada paziņojumu, bijis taisīts gluži atšķirīgos apstākļos, un jebkādu precedentu neesamība par līdzīgiem gadījumiem apgrūtina gan aprēķinus par atgūstamajām summām, gan iekasējamajiem procentiem, sarežģījot 2006. gada sprieduma izpildi. Turklāt valsts pārvaldes iestādes centušās labticīgi ievērot kritērijus, ko tās uzskatīja par pareiziem, lemjot, vai konkrētais atbalsts jāatgūst.

120.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ņemot vērā apstākļus un prevencijas pakāpi, kas šķiet nepieciešama, Tiesai jānosaka naudas sods, lai novērstu līdzīgu pārkāpumu atkārtošanos. Komisijas pamatnostādnes un ieteikumi Tiesai nevar būt saistoši, tomēr var būt lietderīgs atskaites punkts un palīdzēt nodrošināt to, ka pašas Komisijas darbības ir atklātas, paredzamas un saskanīgas ar tiesisko noteiktību. Tiesa nosaka naudas sodus apmērā, kas ir atbilstošs apstākļiem un samērīgs ar pārkāpumu un dalībvalsts maksātspēju. Šajā ziņā ir būtiski ņemt vērā pārkāpuma smagumu un to, cik ilgi tas turpinājies pēc to konstatējošā sprieduma taisīšanas ( 105 ).

121.

Šajā gadījumā man šķiet skaidrs, ka paušālsummas piespriešana ir piemērots preventīvs pasākums. Gan attiecīgā nelikumīgā atbalsta summa, gan kavēšanās to atgūt ir ievērojamas, un neskaitāmajos lietas materiālos redzams, ka Spānijas pārvaldes iestādes ir veltījušas daudz laika un enerģijas, mēģinot mazināt atgūstamās summas, bieži pārmērīgi iedziļinoties sīkumos un tādējādi vēl vairāk paildzinot kavēšanos.

122.

Komisija prasa naudas sodu EUR 64 543 500, ko iegūst, reizinot pamatlikmi EUR 210 ar koeficientu 9 (par smagumu), ar “n” reizinātāju 13,66 un ar 2500 dienām.

123.

Pašas Komisijas publicēto kritēriju ietvaros nav iespējas mainīt pamatlikmi EUR 210 dienā. Šī likme ir palikusi nemainīga tajā publicētajiem kritērijiem visā šajā tiesvedībā aplūkotajā laikposmā. Spānijas priekšlikumu, ka tā būtu jāreizina ar 6,24 %, Tiesa ir noraidījusi lietā C‑610/10 ( 106 ).

124.

Tomēr koeficients par smagumu varētu tikt proporcionāli samazināts no 9 līdz 8, vērtējuma skalā no 1 līdz 20, ja Tiesa piekristu manam vērtējumam par summām, kas faktiski bija jāatgūst ( 107 ). Koeficientu “n” varētu arī samazināt līdz 13,28, ņemot vērā Komisijas precizētos aprēķinus ( 108 ). Tā tiktu aprēķināta paušālsumma EUR 22 310,40 dienā, pretēji Komisijas sākotnēji prasītajiem EUR 25 817,40.

125.

Komisija lēš, ka no 2006. gada sprieduma taisīšanas 2006. gada 14. decembrī līdz galīgai un pilnīgai šā atbalsta atgūšanai ir pagājušas 2500 dienas. Man šķiet, ka šis aprēķins ir pareizs, ja ņem vērā visu laika posmu līdz 2013. gada 18. oktobrim, kad Komisija uzskatīja, ka ir pārliecinājusies par visa atbalsta un tam uzkrāto procentu atgūšanu. Tā rezultātā tiktu iegūti EUR 22 310,40 dienā un naudas soda kopsumma EUR 55 776 000.

126.

Tomēr no judikatūras izriet, ka, nosakot paušālsummas apmēru, Tiesa nekad nemēdz piekrist Komisijas detalizētiem aprēķiniem, bet, ņemot vērā visus apstākļus, mēdz noteikt atbilstošu noapaļotu summu. Šādi rīkojoties, tā nemēdz sīki izklāstīt savu argumentāciju, bet tikai norāda uz dažādiem vērā ņemtiem vainu pastiprinošiem un mīkstinošiem faktoriem (piemēram, attiecīgi, valsts pārvaldes iestāžu novēloto rīcību vai labticību). Turklāt to lietu analīze, kad Komisija ir pieprasījusi un Tiesa ir piemērojusi šādu sodu, liecina, ka katrā no lietām Tiesas piemērotā summa ir bijusi ievērojami mazāka nekā Komisijas prasītā summa – atšķiroties par 8 %–62 % no šīs summas un caurmērā atbilstot aptuveni 40 % no tās ( 109 ). Nekādā ziņā neapgalvojot, ka Tiesai būtu jebkā saistoša tās līdzšinējā prakse šajā jautājumā ( 110 ), uzskatu, ka šie aprēķini varētu būt noderīgs pamats, īpaši apsverot faktorus, piemēram, pārkāpuma smagumu un ilgumu, ko Tiesa ir ņēmusi vērā.

127.

Šī lieta ir ceturtā reize, kad Komisija lūdz piespriest dalībvalstij samaksāt paušālsummas naudas sodu par nelikumīga valsts atbalsta neatgūšanu (pārējos gadījumos piespriest šādu sodu tā prasījusi saistībā ar direktīvu netransponēšanu vai valsts tiesību aktu neatbilstību ES tiesību aktiem, un tādējādi tie ir mazāk salīdzināmi). Šis gadījums saistīts ar summu, kas pēc mana vērtējuma ir EUR 322 miljoni, un pārkāpums ildzis 6 gadus un 10 mēnešus.

128.

Salīdzinājumam: lietā C‑369/07 Komisija/Grieķija ( 111 ) apmēram EUR 23 miljonu neatgūšanas vairāk nekā četru gadu laikā rezultātā tika noteikts paušālsummas maksājums EUR 2 miljonu apmērā (aptuveni 13 % no Komisijas prasītās summas), lietā C‑496/09 Komisija/Itālija ( 112 ) apmēram EUR 188 miljonu neatgūšanas vairāk nekā septiņu ar pusi gadu laikā rezultātā tika noteikts pienākums maksāt EUR 30 miljonus (aptuveni 43 % no Komisijas prasītās summas) un lietā C‑610/10 Komisija/Spānija ( 113 ) apmēram EUR 23 miljonu neatgūšanas vairāk nekā 10 gadu laikā rezultātā tika piespriests naudas sods EUR 20 miljonu apmērā (aptuveni 38 % no Komisijas prasītās summas).

129.

Raugoties citādi, summas par kavējuma mēnesi un par atgūstamo vienu miljonu euro ir ievērojami līdzīgas pirmajos divos gadījumos (no EUR 1730 līdz EUR 1740), savukārt otrajā gadījumā summa ir ievērojami lielāka (aptuveni EUR 8333). Pamatojoties uz pirmo no šiem skaitļiem, aprēķinātā summa būtu aptuveni EUR 50 miljoni, savukārt, izmantojot otro – aptuveni EUR 220 miljoni.

130.

Šķiet, ka nozīmīgs vainu pastiprinošs apstāklis, ko Tiesa ņēma vērā lietā C‑610/10 Komisija/Spānija, bija fakts, ka pirmā sprieduma izpildei “nevajadzēja sastapties ar būtiskām grūtībām, jo attiecīgā nelikumīgā atbalsta saņēmēju skaits bija neliels, to nosaukumi tika identificēti un atgūstamās summas tika precizētas minētajā lēmumā” ( 114 ).

131.

Šajā lietā tā tas nav. Saņēmēju bija daudz, un atbalsta summas, kas attiecīgi bija jāatgūst vai jāizslēdz no atgūšanas, nebija identificētas un nebija tūlīt acīmredzamas. Tāpēc es ieteiktu Tiesai izmantot līdzīgu pieeju kā lietā C‑369/07 Komisija/Grieķija un lietā C‑496/09 Komisija/Itālija, balstoties uz summu EUR 50 miljoni.

132.

Neredzu arī nevienu pārliecinošu iemeslu palielināt vai samazināt šo summu. Tā ir ievērojama summa – lielāka par Tiesas jebkad līdz šim uzlikto naudas sodu – kam, iespējams, būs spēcīga preventīva ietekme uz visām dalībvalstīm, un nav nekādas vajadzības to paaugstināt. Tomēr šis pārkāpums ir smags, saistīts ar valsts atbalstu par summām, kas lielākas nekā jebkad iepriekš apskatītas jebkurā līdzīgā gadījumā un ievērojami ilgi nopietni ietekmētu tirdzniecību starp dalībvalstīm (manāma atgūšana tika uzsākta tikai tad, kad kopš 2006. gada sprieduma bija pagājuši jau vairāk nekā četri gadi).

133.

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, manuprāt, Tiesai vajadzētu: