1. 

Šīs tiesvedības priekšmets ir apelācijas sūdzība, ko Helena Rubinstein SNC un L’Oréal SA (turpmāk tekstā – “Helena Rubinstein” un “L’Oréal”, un abas kopā – “apelācijas sūdzības iesniedzējas”) ir iesniegušas par spriedumu, ar kuru Vispārējā tiesa ir noraidījusi prasības, ko pēdējās minētās bija iesniegušas par Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) Apelāciju pirmās padomes lēmumiem, kuros par spēkā neesošām ir atzītas tām piederošās Kopienas preču zīmes “BOTOLIST” un “BOTOCYL”.

2.

Pārsūdzētajā spriedumā aprakstītie fakti un tiesvedība ITSB īsumā ir izklāstīti turpmāk tekstā.

3.

Attiecīgi 2002. gada 6. maijā un 2002. gada 9. jūlijāHelena Rubinstein un L’Oréal iesniedza ITSB Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumu saskaņā ar Regulu Nr. 40/94 un tās turpmākajiem grozījumiem ( 2 ). Tās lūdza reģistrēt vārdiskus apzīmējumus “BOTOLIST” (Helena Rubinstein) un “BOTOCYL” (L’Oréal) attiecībā uz precēm, kas ietilpst 3. klasē Nicas nolīguma ( 3 ) izpratnē, tostarp attiecībā uz tādiem kosmētikas līdzekļiem kā sejas, ķermeņa un roku krēmiem, pieniņiem, losjoniem, želejām un pūderiem. Kopienas preču zīmes “BOTOLIST” un “BOTOCYL” tika reģistrētas attiecīgi 2003. gada 19. novembrī un 2003. gada 14. oktobrī. 2005. gada 2. februārī Allergan, Inc. (turpmāk tekstā – “Allergan”) attiecībā uz katru no minētajām preču zīmēm ITSB iesniedza pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu, kas pamatots ar dažādām agrākām grafiskām un vārdiskām, Kopienas un valsts preču zīmēm, kuru priekšmets ir apzīmējums “BOTOX” un kuras ir reģistrētas laikposmā no 1991. gada 12. aprīļa līdz 2003. gada 7. augustam, īpaši attiecībā uz precēm, kuras ietilpst 5. klasē Nicas nolīguma izpratnē, tostarp šajā gadījumā – farmācijas produktiem, kas ir paredzēti cīņai pret grumbām. Pieteikumi bija pamatoti ar Regulas Nr. 40/94 52. panta 1. punkta a) apakšpunktu, aplūkojot to kopā ar šīs regulas 8. panta 1. punkta b) apakšpunktu un 8. panta 4. un 5. punktu. Ar 2007. gada 28. marta (“BOTOLIST”) un 2007. gada 4. aprīļa (“BOTOCYL”) lēmumiem ITSB Anulēšanas nodaļa noraidīja pieteikumus par spēkā neesamības atzīšanu. 2007. gada 1. jūnijāAllergan pārsūdzēja šos lēmumus atbilstoši Regulas Nr. 40/94 57.–62. pantam. Ar 2008. gada 28. maija (“BOTOLIST”) un 2008. gada 5. jūnija (“BOTOCYL”) lēmumiem ITSB Apelāciju pirmā padome apmierināja Allergan prasības daļā, kura bija pamatota ar Regulas Nr. 40/94 8. panta 5. punktu (turpmāk tekstā – “apstrīdētie lēmumi”).

4.

Helena Rubinstein un L’Oréal minētos lēmumus pārsūdzēja Vispārējā tiesā, lūdzot tos atcelt. Savas prasības tās pamatoja ar diviem pamatiem, kas attiecās uz, pirmkārt, Regulas Nr. 40/94 8. panta 5. punkta pārkāpumu un, otrkārt, šīs regulas 73. panta pārkāpumu. ITSB iesniedza atbildes rakstu abās lietās, lūdzot prasības noraidīt un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Allergan tiesvedībā nepiedalījās.

5.

Vispārējā tiesa lietas apvienoja un ar 2010. gada 16. decembra spriedumu (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”) abas prasības noraidīja un piesprieda apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus ( 4 ). Pārsūdzētais spriedums tika paziņots ne tikai apelācijas sūdzības iesniedzējām un ITSB, bet arī Allergan.

6.

Ar aktu, kas Tiesas kancelejā tika iesniegts 2011. gada 2. martā, Helena Rubinstein un L’Oréal minēto spriedumu pārsūdzēja. Apelācijas sūdzība tika paziņota ITSB un Allergan, kas savos atbildes rakstos lūdza to noraidīt, kā arī piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Apelācijas sūdzības iesniedzēju un Allergan pārstāvji, kā arī ITSB pārstāvis tika uzklausīti 2012. gada 11. janvāra tiesas sēdē.

7.

Savas apelācijas sūdzības pamatošanai apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirza četrus pamatus. Ar pirmo pamatu tās norāda uz Regulas Nr. 40/94 52. panta 1. punkta, kas aplūkots kopā ar šīs pašas regulas 8. panta 5. punktu, pārkāpumu. Ar otro apelācijas pamatu tās norāda uz Regulas Nr. 40/94 115. panta un Komisijas 1995. gada 13. decembra Regulas (EK) Nr. 2868/95, ar ko īsteno Regulu Nr. 40/94 (OV L 303, 1. lpp.), 38. noteikuma 2. punkta pārkāpumu. Trešais pamats attiecas uz Regulas Nr. 40/94 63. panta pārkāpumu. Visbeidzot ar ceturto apelācijas pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda uz Regulas Nr. 40/94 73. panta pārkāpumu.

A –Par pirmo apelācijas pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 40/94 8. panta 5. punkta un 52. panta pārkāpumu

8.

Regulas Nr. 40/94 52. panta ar nosaukumu “Relatīvs spēkā neesamības pamats” 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka “Kopienas preču zīmi paziņo par spēkā neesošu, ja Birojā iesniegts attiecīgs iesniegums, [..] ja pastāv 8. panta 2. punktā minēta agrāka preču zīme un ir izpildīti 8. panta [..] 5. punkta nosacījumi [..]”. Regulas Nr. 40/94 8. panta ar nosaukumu “Relatīvs atteikuma pamatojums” 5. punktā ir noteikts, ka, ja [..] agrākās preču zīmes īpašnieks iebilst, “pieprasīto preču zīmi nereģistrē, ja tā ir identiska vai līdzīga agrākajai preču zīmei un to reģistrē precēm vai pakalpojumiem, kas nav līdzīgi tiem, attiecībā uz kuriem ir reģistrēta agrākā preču zīme, ja attiecībā uz agrāku Kopienas preču zīmi tā ir Kopienā pazīstama, un attiecībā uz agrāku valsts preču zīmi, tā ir pazīstama attiecīgajā dalībvalstī, un ja pieteiktās preču zīmes izmantošanā bez pietiekama iemesla varētu netaisnīgi gūt labumu no agrākās preču zīmes atšķirīguma vai atpazīstamības [atšķirtspējas vai reputācijas] vai tai kaitēt”.

9.

Ar savu pirmo apelācijas pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīd pārsūdzēto spriedumu tajā daļā, kurā Vispārējā tiesa ir atzinusi agrāko preču zīmju reputāciju un ir secinājusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju preču zīmju izmantošanas bez pietiekama iemesla dēļ netaisnīgi tiek gūts labums no agrāko preču zīmju atšķirtspējas vai reputācijas vai tā tām kaitē. Pamatam ir četras daļas.

10.

Pirmās daļas ietvaros apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, savu analīzi pamatojot ar divām agrākām Apvienotajā Karalistē reģistrētām preču zīmēm, ko neesot ņēmusi vērā Apelāciju padome. Kā uzskata apelācijas sūdzības iesniedzējas, Apelāciju padome esot pamatojusies tikai uz 2002. gada 12. februārī reģistrētu Kopienas vārdisku un grafisku preču zīmi Nr. 2015832 (turpmāk tekstā – “agrākā Kopienas preču zīme” vai “Kopienas preču zīme “BOTOX””). ITSB šo daļu interpretē kā atsaukšanos uz faktu sagrozīšanu, kas tomēr neizrietot no lietas materiāliem. Turklāt tas apgalvo, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas nav norādījušas, kā izvēle, kādas agrākās preču zīmes ņemt vērā, būtu varējusi ietekmēt strīda risinājumu. Allergan uzskata, ka šī daļa ir nepamatota, jo no apstrīdētajiem lēmumiem izriet, ka Apelāciju padome ir balstījusies uz visām agrākajām tiesībām, kas ir minētas, lai pamatotu pieteikumus par spēkā neesamības atzīšanu.

11.

Šī daļa ir aplūkota pārsūdzētā sprieduma 38.–40. punktā. Tā 38. punktā Vispārējā tiesa vispirms ir norādījusi, ka ITSB iesniegtie pieteikumi par spēkā neesamības atzīšanu ir pamatoti ar vairākām Kopienas un valsts, grafiskām un vārdiskām preču zīmēm, kurās ir ietverts apzīmējums “BOTOX” un kuras gandrīz visas ir reģistrētas pirms preču zīmju “BOTOLIST” un “BOTOCYL” reģistrācijas pieteikumu iesniegšanas. Tā precizē, ka visas šīs preču zīmes, nevis tikai agrākā Kopienas preču zīme, veido agrākās tiesības, uz kurām ir atsaukusies persona, kas iesniegusi pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu. Pārsūdzētā sprieduma 39. punktā Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka Apelāciju padome “netieši, bet noteikti” ir norobežojusies no pieejas, ko ir izmantojusi Anulēšanas nodaļa, kura savus lēmumus bija balstījusi tikai uz vienu agrāko Kopienas preču zīmi. Vispārējā tiesa uzskata, ka Apelāciju padomes nostāju raksturo fakts, ka apstrīdētajos lēmumos tā nav atsaukusies uz agrākās Kopienas preču zīmes grafisko elementu. Pārsūdzētā sprieduma 40. punktā Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka no dažādām minētajām agrākajām tiesībām tā esot ņēmusi vērā tikai divas Apvienotajā Karalistē reģistrētas preču zīmes ( 5 ), un savu izvēli ir pamatojusi ar secinājumu, ka lielākā daļa Allergan iesniegto pierādījumu attiecās uz minētās dalībvalsts teritoriju.

12.

Vispirms ir jānorāda, ka agrāko tiesību, kas ir jāņem vērā, lai novērtētu, vai attiecīgā gadījumā ir izpildīts Regulas Nr. 40/94 8. panta 5. punktā paredzētais nosacījums par reputāciju, definīcija var ietekmēt šādas pārbaudes rezultātu. Kopienas preču zīme “BOTOX”, kas, kā apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējas, ir vienīgās agrākās tiesības, kuras ņēma vērā Apelāciju padome, tika reģistrēta tikai dažus mēnešus pirms preču zīmju “BOTOCYL” un “BOTOLIST” reģistrācijas pieteikumu iesniegšanas ( 6 ). Tādējādi to, ka minētā preču zīme bija ieguvusi reputāciju minēto pieteikumu iesniegšanas brīdī, ir grūti pierādīt tāpēc, ka to nav iespējams pierādīt attiecībā uz Vispārējā tiesā aplūkotajām valsts preču zīmēm ( 7 ).

13.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jānorāda, ka argumenti, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas ir izvirzījušas šajā pamata daļā, ir tikai neapgāžami apgalvojumi, kuros nav neviena elementa, kas ļautu apstiprināt to izvirzīto tēzi, ka Apelāciju padome tāpat kā Anulēšanas nodaļa savu analīzi esot balstījusi tikai uz agrāko Kopienas preču zīmi. Turklāt šķiet, ka šāda tēze ir pretrunā apstrīdēto lēmumu tekstam vai vismaz tā nav apstiprināta šajā tekstā, kurā Apelāciju padome vispārīgi atsaucas uz “preču zīmi “BOTOX””, lai norādītu uz visām tiesībām, uz kurām ir atsaukusies Allergan. Tas, manuprāt, pietiekami skaidri izriet no apstrīdēto lēmumu 3. punkta, kurā pēc Allergan minēto Kopienas un valsts preču zīmju uzskaitīšanas Apelāciju padome pauž argumentus, ko tā ir izvirzījusi, atsaucoties uz “preču zīmi “BOTOX”” kā uz tādu, kas ietver valsts, Kopienas un starptautisku reģistrāciju ( 8 ). Turpmāk lēmumos Apelāciju padome pastāvīgi atsaucas uz “preču zīmi “BOTOX”” gan tad, kad min Allergan argumentus, gan tad, kad pauž pati savu argumentāciju (skat., piem., lēmuma lietā Helena Rubinstein 34. punktu un lēmuma lietā L’Oréal 35. punktu). Turklāt minēto lēmumu 23. punktā Apelāciju padome apgalvo, ka “la marque contestée [..] est à comparer avec la marque BOTOX, enregistrée sous différentes versions (verbale, figurative, accompagnée de la légende “Botulinum Toxin” [apstrīdētā preču zīme [..] ir jāsalīdzina ar preču zīmi “BOTOX”, kas ir reģistrēta dažādos variantos (vārdiska, grafiska, papildināta ar apzīmējumu “Botulinum Toxin”])”. Tāpat arī šāds apgalvojums ir pretrunā tam, ko ir apgalvojušas apelācijas sūdzības iesniedzējas – proti, ka Apelāciju padome tāpat kā Anulēšanas nodaļa ir ņēmusi vērā tikai Kopienas preču zīmi Nr. 2015832 – jo pēdējā minētā vienlaikus ir vārdiska un grafiska preču zīme un nav papildināta ne ar kādu apzīmējumu. Minētajā apstrīdēto lēmumu punktā Apelāciju padome skaidri atsaucas uz visām Allergan minētajām tiesībām, nevis tikai uz apelācijas sūdzības iesniedzēju norādīto preču zīmi. Visbeidzot, kā ir norādījuši gan ITSB, gan Allergan, apelācijas sūdzības iesniedzēju tēzi atspēko apstāklis, ka, novērtējot aplūkojamo preču zīmju līdzību, Vispārējā tiesa nekādā veidā nav ņēmusi vērā Kopienas preču zīmes grafisko elementu.

14.

Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, uzskatu, ka pirmā apelācijas pamata pirmā daļa ir jānoraida.

15.

Ar otro daļu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi vairākas kļūdas tiesību piemērošanā, secinot, ka agrāko preču zīmju reputācija bija pierādīta. Šī kritika – kuras pieņemamību vai pamatotību ITSB un Allergan apstrīd ar lielā mērā saskanīgiem argumentiem – turpmāk tiks aplūkota atsevišķi.

16.

Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka, lai gan lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka konkrēto sabiedrību veido pašreizējie vai potenciālie “BOTOX” terapijas lietotāji un veselības aprūpes speciālisti, Vispārējā tiesa agrāko preču zīmju reputāciju attiecībā uz šīm divām kategorijām nav novērtējusi atsevišķi.

17.

Šajā ziņā vispirms ir jāprecizē, ka atbilstoši tam, ko pārsūdzētā sprieduma 26. punktā ir konstatējusi Vispārējā tiesa, lietas dalībnieki uzskata, ka konkrēto sabiedrību šajā gadījumā veido plaša sabiedrība (un tātad ne tikai, kā apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējas, pašreizējie vai potenciālie “BOTOX” procedūru izmantotāji) un veselības aprūpes speciālisti. Ņemot vērā iepriekš teikto, apelācijas sūdzības iesniedzēju paustajai kritikai, manuprāt, nevar piekrist, ņemot vērā galvenokārt tādu acīmredzamu apsvērumu, kam piekrīt ITSB un Allergan, ka, veselības aprūpes speciālistu kategoriju iekļaujot vispārīgākajā plašas sabiedrības kategorijā, nebija vajadzības veikt atsevišķu agrāko preču zīmju reputācijas vērtējumu saistībā ar vienu vai otru kategoriju. Katrā ziņā pretēji tam, ko norāda apelācijas sūdzības iesniedzējas, Vispārējā tiesa saglabāja šādu nošķīrumu, jo, pārbaudot pierādījumus, ko Allergan bija sniegusi, lai pamatotu savu pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu, tā atsevišķi izskatīja tos pierādījumus, kuru mērķis bija pierādīt agrāko preču zīmju reputāciju no plašas sabiedrības viedokļa (atspoguļojums tādos plašsaziņas līdzekļos kā vispārējie preses izdevumi), un tos, kuru mērķis savukārt bija pierādīt šādu reputāciju medicīnas speciālistu vidū (reklāmas darbība, publicējot rakstus specializētajos žurnālos).

18.

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka pārsūdzētajā spriedumā tāpat kā apstrīdētajos lēmumos nav neviena secinājuma par teritoriju, saistībā ar kuru tika novērtēta preču zīmju “BOTOX” reputācija.

19.

Arī šī kritika nav faktiski pamatota. Pretēji tam, ko ir apgalvojušas apelācijas sūdzības iesniedzējas, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 40. un 41. punktā ir precizējusi, ka Regulas Nr. 40/94 8. panta 5. punktā paredzētie nosacījumi esot tikuši pārbaudīti no Apvienotās Karalistes patērētāju uztveres viedokļa, jo tā bija teritorija, attiecībā uz kuru Allergan bija iesniegusi visvairāk pierādījumu.

20.

Treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot pieļāvusi vairākas kļūdas, novērtējot pierādījumus, kas bija iesniegti, lai pierādītu agrāko preču zīmju reputāciju. Pirms pāriet pie atsevišķu iebildumu pārbaudes, ir lietderīgi norādīt, ka pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa minētos pierādījumus ir pārbaudījusi atsevišķi, lai atbildētu uz dažādiem argumentiem, ar kuriem apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīdēja to pieņemamību, piemērotību vai pierādījuma spēku. Tomēr, kā pareizi norādīja ITSB un Allergan, no pārsūdzētā sprieduma pamatojuma skaidri izriet, ka secinājumi, ko Vispārējā tiesa ir izdarījusi attiecībā uz agrāko preču zīmju reputāciju, ir pamatoti ar visu šo pierādījumu vērtējumu, līdz ar to pat tad, ja Tiesai par pamatotiem būtu jāatzīst daži no argumentiem, kurus apelācijas sūdzības iesniedzējas ir izvirzījušas attiecībā uz vienu vai otru no šiem pierādījumiem, tas nebūt neatspēkotu iepriekš minētos secinājumus, jo vēl būtu jānosaka, kāda nozīme Vispārējās tiesas veiktajā vispārējā novērtējumā ir pierādījumam, kas ir jānoraida. Taču šādu vērtējumu apelācijas tiesvedībā nav paredzēts veikt.

21.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, vēl ir jānorāda, ka liela daļa apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzīto iebildumu būtībā ir vērsti uz to, lai tiktu veikta pierādījumu jauna pārbaude, t.i., pārskatīšana, ko, izņemot pierādījumu sagrozīšanas gadījumu, Tiesa nevar veikt apelācijas tiesvedības ietvaros ( 9 ). Šī iemesla dēļ, manuprāt, nav pieņemami argumenti, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirza, lai apstrīdētu pierādījuma spēku, kas piemīt, pirmkārt, datiem, kas attiecas uz pārdošanas apjomu Apvienotajā Karalistē, kāds ir precēm, uz kurām attiecas agrākās preču zīmes (pārsūdzētā sprieduma 46. un 47. punkts), un, otrkārt, rakstiem, kas publicēti zinātniskajos žurnālos (pārsūdzētā sprieduma 48. un 49. punkts).

22.

Attiecībā uz pierādījumiem, ko Vispārējā tiesa ir pārbaudījusi pārsūdzētā sprieduma 50.–54. punktā un ko veido daži raksti, kas ir publicēti žurnālos “Newsweek” un “The International Herald Tribune”, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka tiem būtu bijis jāpievieno tādi papildu pierādījumi kā šādu žurnālu “izplatīšanas tīkls”, jo pretējā gadījumā tie būtu sagrozīti. Tāpat arī apelācijas sūdzības iesniedzējas atsaucas uz pierādījumu sagrozīšanu saistībā ar tirgus izpēti, kas tika veikta 2004. gada septembrī un oktobrī Apvienotajā Karalistē un ko Allergan ir ietvērusi to prasību pielikumā, kuras tika iesniegtas ISTB Apelāciju padomē. Konkrētāk, apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīd šāda pētījuma atbilstību, jo nav pierādījumu, kas bija jāiesniedz Allergan, attiecībā uz tajā ietverto datu spēju sniegt norādes par situāciju, kāda pastāvēja dienā, kad tika iesniegti apstrīdēto preču zīmju reģistrācijas pieteikumi. Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzējas atsaucas uz faktu sagrozīšanu, lai apstrīdētu to pierādījumu atbilstību, ko veido ieraksta “BOTOX” ieviešana dažādās vārdnīcās, kuras publicētas Apvienotajā Karalistē, un kas ir pārbaudīti pārsūdzētā sprieduma 55. un 56. punktā.

23.

Attiecībā uz visiem iepriekšējā punktā izklāstītajiem iebildumiem atgādinu, ka, pamatojoties uz pastāvīgo judikatūru, faktu vai pierādījumu sagrozīšanai ir acīmredzami jāizriet no lietas materiāliem, nepastāvot vajadzībai veikt jaunu faktu vai pierādījumu vērtējumu ( 10 ). Šajā gadījumā argumentācija, kas nebūt neatbilst stingrajam pierādījumu standartam, kurš ir paredzēts, lai varētu pierādīt, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi pierādījumus vai sagrozījusi faktus, un ko apelācijas sūdzības iesniedzējas ir izvirzījušas apelācijas sūdzībā, izpaužas tikai kā vispārīgi, nevis konkrēti apgalvojumi, kas var likt šaubīties par to atbilstību, jo nav izpildītas prasības par to, ka apelācijas sūdzības pamatojumam ir jābūt izklāstītam skaidri un precīzi.

24.

Visbeidzot apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīd “United Kingdom Intellectual Property Office”2005. gada 26. aprīļa lēmuma atbilstību, kas tika pieņemts procedūrā, kuru Allergan bija ierosinājusi, lai panāktu, ka tiek atcelta preču zīmes “BOTOMASK” reģistrācija attiecībā uz kosmētiku Apvienotajā Karalistē. Tās apgalvo, ka par pierādījumu strīdā, kas radies starp tām un Allergan, nevar būt lēmums, kurš ir pieņemts citā tiesvedībā, kas ir norisinājusies starp citiem lietas dalībniekiem. Pamatojoties uz šo, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

25.

Šāds iebildums, manuprāt, ir jānoraida kā nepamatots. Faktiski, kaut arī atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Vispārējai tiesai nav saistošs valsts tiesu vai administratīvo iestāžu lēmumu saturs, ja šādus lēmumus ir iesnieguši lietas dalībnieki, tajos ietvertos secinājumus, ja tie ir atbilstīgi, Vispārējās tiesas veikta faktu vērtējuma ietvaros var ņemt vērā kā pierādījumu, ko tā var brīvi novērtēt. Tam, ka runa ir par lēmumiem, kas ir pieņemti saistībā ar strīdiem, kuros lietas dalībnieki un priekšmets nav tas pats, kas strīdā, kurš tiek izskatīts Vispārējā tiesā, šajā gadījumā nav nozīmes. Turklāt ir jānorāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas ne ITSB, ne Vispārējā tiesā nav izvirzījušas nevienu argumentu, lai apstrīdētu attiecīgajā United Kingdom Intellectual Property Office lēmumā ietverto secinājumu pareizību, kā tas izriet no pārsūdzētā sprieduma 58. punkta. Apelācijas sūdzības iesniedzējas šajā lietā neapstrīd arī to, vai Vispārējā tiesa pareizi ir interpretējusi minētā lēmuma saturu.

26.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, es uzskatu, ka pirmā apelācijas pamata otrā daļa ir jānoraida kopumā.

27.

Ar pirmā apelācijas pamata trešo daļu apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīd pārsūdzētajā spriedumā ietverto secinājumu, ka konkrētā sabiedrība veido saikni starp agrākajām preču zīmēm “BOTOX” un tām piederošajām preču zīmēm “BOTOLIST” un “BOTOCYL”. Šāda saikne nevarētu tikt pamatota ar kopīgo elementu “BOT” vai “BOTO”, jo runa ir par aprakstošu elementu, kas norāda uz botulīna toksīnu. Tās atsaucas uz tiesībām savā preču zīmē ietvert šādu elementu, kas vispārīgi tiek izmantots, lai apzīmētu attiecīgo toksīnu, un šī iemesla dēļ netikt vainotām vēlmē savas preču zīmes saistīt ar Allergan preču zīmēm.

28.

Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentu mērķis ir panākt, ka Tiesa lemj par preču zīmes “BOTOX” vai tās sastāvdaļu iespējami aprakstošo raksturu, tie tomēr ir nepieņemami, jo ir saistīti ar faktu vērtējumu Tiesā. Savukārt ar tiesību jautājumu ir saistīts arguments, saskaņā ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzējas esot tiesīgas savās preču zīmēs izmantot elementu, kas ir raksturīgs arī citai preču zīmei, ja šim elementam ir aprakstošs raksturs. Tomēr šāds arguments ir balstīts uz apgalvojumu, ka elementam “BOT” vai elementam “BOTO”, kas ir kopīgs apelācijas sūdzības iesniedzēju preču zīmēm un agrākajām preču zīmēm, faktiski piemīt aprakstošs raksturs, un šāds apgalvojums ne vien nav apstiprināts pārsūdzētajā spriedumā ( 11 ), bet ir skaidri noliegts apstrīdētajos lēmumos ( 12 ), un par to, kā tikko tika norādīts, Tiesai nav jālemj.

29.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, arī pirmā apelācijas pamata trešā daļa, manuprāt, ir jānoraida.

30.

Visbeidzot sava pirmā apelācijas pamata ietvaros apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīd pārsūdzētā sprieduma 87. un 88. punktā pausto pamatojumu attiecībā uz apstrīdēto preču zīmju “izmantošanas sekām”. Pirms izklāstīt minētos iebildumus, īsumā ir jāatgādina principi, ar kuriem, ņemot vērā pastāvošo judikatūru, ir pamatota preču zīmju, kam ir reputācija, aizsardzība it īpaši tā sauktā “parazītisma” gadījumā, jo šim aspektam ir nozīme šajā gadījumā.

31.

Šādus principus tiktāl, ciktāl tie mūs interesē šajā gadījumā, Tiesa ir noteikusi trīs prejudiciālos nolēmumos lietās Intel, L’Oréal un Interflora ( 13 ), kas ir taisīti saistībā ar Direktīvas 89/104 4. panta 4. punkta a) apakšpunkta un 5. panta 2. punkta, kuros, kā zināms, ir ietverti noteikumi, kas ir līdzīgi Regulas Nr. 40/94 8. panta 5. punktam, interpretāciju. Kā būs redzams turpmāk, šīs lietas apstākļi neprasa veikt ne sīku minēto spriedumu pārbaudi, ne arī pēc būtības izvērtēt Tiesas veikto izvēli, kura izraisīja kritiku it īpaši britu doktrīnā tiktāl, ciktāl tā tika atzīta par pārmērīgi labvēlīgu preču zīmju ar reputāciju īpašniekiem ( 14 ). Šajā ziņā pietiek vispārīgi atgādināt, ka minētajos spriedumos Tiesa precizēja, ka īpašo tās aizsardzības nosacījumu, kas minētajās Direktīvas 89/104 tiesību normās ir piešķirta preču zīmēm ar reputāciju, “veido vēlākas preču zīmes negodīga izmantošana, ar kuru netaisnīgi gūst vai varētu gūt labumu no agrākās preču zīmes atšķirtspējas vai reputācijas, vai nodara vai varētu tām nodarīt kaitējumu” ( 15 ). Kaitējums, kas no tā rodas agrākajai preču zīmei, kā uzskata Tiesa, ir “sekas zināmas pakāpes līdzībai starp [pēdējo minēto] un vēlāku [preču zīmi], kuras dēļ konkrētā sabiedrības daļa sasaista šīs preču zīmes, proti, izveido starp tām saikni, pat ja šī sabiedrības daļa tās nesajauc” ( 16 ). Tas, ka konkrētās sabiedrības uztverē pastāv šāda saikne, ir obligāts nosacījums, bet tas pats par sevi nav pietiekams, lai secinātu, ka ir izpildīti nosacījumi, kas attiecas uz preču zīmēm ar reputāciju piešķirto aizsardzību ( 17 ). Turklāt agrākās preču zīmes īpašniekam ir jāpierāda, ka vēlāka apzīmējuma vai preču zīmes izmantošana “bez pienācīga iemesla kaitētu agrākās preču zīmes atšķirtspējai vai reputācijai vai to negodīgi izmantotu”. Šajā ziņā tam ir jāpierāda nevis reāla un pastāvoša kaitējuma esamība, bet drīzāk tas, ka “pastāv elementi, kas ļauj secināt, ka pastāv nopietna šāda kaitējuma rašanās iespēja nākotnē” ( 18 ). Ja šāds pierādījums ir sniegts, vēlāka apzīmējuma vai preču zīmes īpašniekam ir jāpierāda, ka preču zīmes izmantošana ir pietiekami pamatota ( 19 ).

32.

Konkrēti attiecībā uz jēdzienu “no preču zīmes atšķirtspējas vai reputācijas netaisnīgi gūts labums” (ko apzīmē arī kā “parazītismu” vai “free-riding”) Tiesa spriedumā lietā L’Oréal ir precizējusi, ka šis jēdziens ir saistīts nevis ar kaitējumu, kas ir nodarīts preču zīmei, bet drīzāk “ar labumu, kuru trešā persona ir guvusi no identiska vai līdzīga apzīmējuma izmantošanas”. Tiesa uzskata, ka tas attiecas uz “gadījumiem, kad, ņemot vērā preču zīmes tēla vai tās īpašību pārnešanu uz precēm, kas apzīmētas ar identisku vai līdzīgu apzīmējumu, pastāv acīmredzama preču zīmes ar reputāciju tēla ekspluatācija”. No tā izriet, ka “labums, ko trešā persona guvusi no preču zīmes atšķirtspējas vai reputācijas, var izrādīties nepamatots pat tad, ja identiska vai līdzīga apzīmējuma izmantošana nerada kaitējumu ne preču zīmes atšķirtspējai, ne reputācijai vai, vispārīgāk, tās īpašniekam” ( 20 ). Pēc tam, kad tika taisīts spriedums lietā Intel, Tiesa paskaidroja, ka, lai noteiktu, vai apzīmējuma izmantošanas dēļ netaisnīgi tiek gūts labums no agrākās preču zīmes atšķirtspējas vai reputācijas, ir jāveic vispārējs novērtējums, kurā ir ņemti vērā visi atbilstošie attiecīgam gadījumam raksturīgie faktori, kuru skaitā ir preču zīmes reputācijas intensitāte un atšķirtspējas pakāpe, konfliktējošo preču zīmju līdzības pakāpe, kā arī attiecīgo preču vai pakalpojumu raksturs un pielīdzināmības pakāpe ( 21 ). Attiecībā uz preču zīmes reputācijas intensitāti un atšķirtspējas pakāpi tā ir precizējusi, ka, jo nozīmīgāka ir preču zīmes atšķirtspēja un reputācija, jo vieglāk var pieļaut kaitējuma esamību ( 22 ), un, jo ātrāk un spēcīgāk vēlākā preču zīme atsauc atmiņā agrāko preču zīmi, jo nozīmīgāks ir risks, ka vēlākās preču zīmes faktiskās vai nākotnē iespējamās izmantošanas dēļ netaisnīgi gūst labumu no agrākās preču zīmes atšķirtspējas vai reputācijas vai nodara tām kaitējumu ( 23 ). Veicot šādu vispārēju vērtējumu, attiecīgā gadījumā var ņemt vērā arī to, vai pastāv preču zīmes “atšķaidīšanas” vai “aptraipīšanas” risks ( 24 ). Visbeidzot Tiesa ir precizējusi, ka, ja no šāda vispārēja vērtējuma izriet, ka “trešā persona, izmantojot ar reputāciju apveltītajai preču zīmei līdzīgu apzīmējumu, mēģina sev izveidot saikni ar tās tēlu, lai izmantotu tās pievilkšanas spēju, reputāciju un prestižu, kā arī lai bez jebkādas finansiālas kompensācijas un bez pienākuma pielikt savas pūles šajā sakarā savā labā izmantotu komerciāla rakstura pūles, ko preču zīmes īpašnieks ir pielicis, lai izveidotu un uzturētu šīs preču zīmes tēlu, ir jāuzskata, ka minētās izmantošanas dēļ no minētās preču zīmes atšķirtspējas vai reputācijas gūtās priekšrocības ir gūtas negodīgi” ( 25 ). Spriedumā lietā Interflora Tiesa ir apstiprinājusi iepriekš minētos principus ( 26 ). Tā īpaši ir uzsvērusi, ka tikko aprakstītais labums ir jāuzskata par netaisnīgi gūtu tad, ja nav “pienācīga iemesla” saskaņā ar attiecīgajiem Direktīvas 89/104 ( 27 ) noteikumiem. Attiecībā uz lietu, kuru izskatīšanai Tiesā bija nodevusi iesniedzējtiesa un kuras priekšmets bija reklāmas paziņojums, kas internetā bija pieejams, izmantojot preču zīmei ar reputāciju atbilstošu atslēgvārdu, Tiesa atzina, ka tad, ja, nepiedāvājot šīs preču zīmes īpašnieka preču vai pakalpojumu vienkāršu atdarinājumu ( 28 ), nevājinot, neaptraipot un nekā citādi nekaitējot minētās preču zīmes funkcijām, reklāma piedāvā alternatīvu preču zīmes īpašnieka precēm vai pakalpojumiem, šāda izmantošana principā atbilst veselīgai un godīgai konkurencei attiecīgo preču vai pakalpojumu nozarē un tātad tai ir “pienācīgs iemesls” iepriekš minēto tiesību normu nozīmē ( 29 ).

33.

Pēc tam, kad Vispārējā tiesa par “lakonisku” atzina Apelāciju padomes lēmumu pamatojumu saistībā ar kaitējuma esamību Regulas Nr. 40/94 8. panta 5. punkta nozīmē (87. punkts), šīs apelācijas tiesvedības ietvaros apstrīdētajos pārsūdzētā sprieduma punktos tā norādīja, ka šajā jautājumā “administratīvās procedūras ietvaros un tiesvedībā Vispārējā tiesā ir notikušas būtiskas izmaiņas”. Pēc tam tā precizēja, ka Allergan“ir norādījusi, ka L’Oréal grupas reģistrēto preču zīmju “BOTOLIST” un “BOTOCYL” mērķis ir gūt labumu no “BOTOX” atšķirtspējas un reputācijas saistībā ar cīņu ar grumbām, līdz ar to tiek mazināta šīs preču zīmes vērtība”. Vispārējā tiesa uzskata, ka “šāds risks ir pietiekami būtisks, nevis tikai hipotētisks, lai pamatotu Regulas Nr. 40/94 8. panta 5. punkta piemērošanu”. Pēc tam tā atgādināja, ka tiesas sēdē apelācijas sūdzības iesniedzējas atzina, ka, kaut arī to precēs nebija iekļauts botulīna toksīns, to mērķis tomēr bija gūt labumu no šīs preces tēla, ko radīja preču zīme “BOTOX”, kura šajā ziņā ir unikāla preču zīme ( 30 ) (88. punkts).

34.

Pārsūdzētā sprieduma 80. punktā ir papildināts 87. un 88. punktā izklāstītais pamatojums. Tajā Vispārējā tiesa vispirms norāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas nav sniegušas nevienu pierādījumu, lai pierādītu, ka preču zīmju “BOTOCYL” un “BOTOLIST” izmantošanai ir “pienācīgs iemesls” un ka, tā kā pēdējais minētais ir līdzeklis aizstāvībai, apelācijas sūdzības iesniedzējām bija jānorāda tā saturs. Jānorāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas nav paudušas nekādus iebildumus ne pret to, ka tika konstatēts, ka nav izvirzīts nevienas pamats saistībā ar “pienācīgu iemeslu”, ne pret apgalvojumu, kas turklāt atbilst judikatūrai ( 31 ), ka pierādījumi par minēto iemeslu bija jāsniedz apelācijas sūdzības iesniedzējām ( 32 ). Tādējādi jautājums, vai šajā gadījumā apelācijas sūdzības iesniedzēju preču zīmju izmantošanai ir pienācīgs iemesls, neietilpst šīs tiesvedības priekšmetā ( 33 ).

35.

Iebildumi, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas ir paudušas saistībā ar izskatāmo pamatu, apelācijas sūdzībā ir izklāstīti ārkārtīgi īsi. Tās būtībā tikai apgalvo, ka nav pierādījumu to iespējamam nodomam gūt labumu no preču zīmes “BOTOX” atšķirtspējas un reputācijas. Turklāt tās apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir nepareizi interpretējusi to aizstāvju apgalvojumus tiesas sēdē un ka, kaut arī to preču zīmēs varēja būt ietverta norāde uz botulīna toksīnu, nebija nodoma tās saistīt ar preču zīmi “BOTOX”, ne arī tās varēja pretendēt uz šādu sasaisti, jo runa bija par preču zīmi, kas reģistrēta attiecībā uz farmācijas produktiem, kuri ir pieejami tikai, uzrādot ārsta recepti.

36.

No pārsūdzētā sprieduma pamatojuma kopumā izriet, ka tas, ka pastāv parazītisks nodoms, izriet no vairākiem konstatējumiem, kas attiecas, pirmkārt, uz apelācijas sūdzības iesniedzēju izvēli savās preču zīmēs izmantot priedēkli, kurā gandrīz pilnībā ir pārņemta agrākā preču zīme – t.i., izvēli, kas, kā uzskata Vispārējā tiesa un vēl pirms tās arī Apelāciju padome ( 34 ), nav attaisnojama ar nodomu atsaukties uz botulīna toksīnu, kas turklāt neietilpst to preču sastāvā, uz kurām attiecas apstrīdētās preču zīmes ( 35 ), - un, otrkārt, uz agrākās preču zīmes īpašībām, t.i., tās spēcīgo atšķirtspēju, kas ir saistīta arī ar tās unikalitāti, un tās ievērojamo reputāciju. Tādējādi pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējas, Vispārējā tiesa saskaņā ar iepriekš minēto Tiesas judikatūru ir veikusi vispārēju attiecīgo lietas apstākļu vērtējumu. Šajos apstākļos apelācijas sūdzības iesniedzēju arguments, saskaņā ar kuru apgalvojumu, ka pastāv parazītisks nodoms, neapstiprina neviens pierādījums, ir nepamatots. Secinājumus, uz kuriem ir balstīts šis apgalvojums, ņemot vērā to faktisko raksturu ( 36 ), Tiesa nevar izskatīt.

37.

Atsaucoties tikai uz Apelāciju padomes lēmumiem, apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīd uz preču zīmes “BOTOX”“specifiskumu” un “unikalitāti” izdarītās atsauces atbilstību, kas, viņuprāt, ir atbilstoši elementi preču zīmes vājināšanas gadījumā, nevis parazītisma gadījumā. Kaut arī ir jāuzskata, ka iebildumi attiecas arī uz pārsūdzēto spriedumu, kurā arī Vispārējā tiesa atsaucas uz šiem elementiem un uz “preču zīmes vērtības zuduma” risku (88. punkts), tie ir jānoraida. Faktiski, kā tika norādīts iepriekš, Tiesai jau ir bijusi iespēja precizēt, ka risks radīt kaitējumu preču zīmes atšķirtspējai vai reputācijai, kaut arī tas nav obligāts nosacījums, lai varētu atzīt parazītismu, attiecīgā gadījumā ir elements, kas ir jāņem vērā, vērtējot, vai pastāv netaisnīgi gūts labums.

38.

Ņemot vērā izklāstītos apsvērumus, uzskatu, ka arī pirmā apelācijas pamata ceturtā daļa ir jānoraida.

39.

Pamatojoties uz visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem, pirmais apelācijas pamats, manuprāt, ir jānoraida kopumā.

40.

Saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 115. panta 5. punktu paziņojumu par iebildumiem un pieteikumu par atcelšanu vai spēkā neesamību iesniedz vienā no ITSB valodām.

41.

Regulas Nr. 2868/95 38. noteikuma 2. punktā ir paredzēts, ka, ja pierādījumi pieteikuma par atcelšanu vai spēkā neesamību atbalstam nav iesniegti valodā, kādā notiek procedūra, pieteicējs iesniedz šo pierādījumu tulkojumu šajā valodā divos mēnešos no šādu pierādījumu iesniegšanas. Noteikumos, kas attiecas uz šīm procedūrām, nav precizētas šī pienākuma neizpildes sekas. Savukārt attiecībā uz iebildumu procedūrām Regulas Nr. 2868/95 19. noteikuma 4. punktā, kas ir grozīts ar Regulu Nr. 1041/2005 ( 38 ), ir paredzēts, ka “Birojs neņem vērā rakstiskus iesniegumus vai dokumentus, vai to daļas, kas Biroja noteiktajā termiņā nav iesniegti vai nav pārtulkoti procedūras valodā”.

42.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka, par pieņemamiem pierādījumiem apstiprinot atsevišķus rakstus, kas angļu valodā publicēti specializētajos un vispārējos preses izdevumos un kas nav tulkoti franču valodā, kura ir procedūras valoda, kā arī, pamatojoties uz šādiem dokumentiem, Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Regulas Nr. 40/94 115. pantu un Regulas Nr. 2868/95 38. noteikumu. ISTB atbild, ka pretēji tam, kas ir paredzēts Regulas Nr. 2868/95 19. noteikumā attiecībā uz iebildumu procedūrām, šīs pašas regulas 38. noteikuma 2. punktā nav paredzēts nekāds sods gadījumā, ja pieteikuma par atcelšanu vai spēkā neesamības atzīšanu iesniedzējs neiesniedz dokumentu, kas iesniegti kā pierādījumi, tulkojumu procedūras valodā. ITSB uzskata, ka šie dokumenti ir pieņemami, izņemot gadījumu, kad pēc savas iniciatīvas vai pēc lietas dalībnieka lūguma noteiktajā termiņā tiek pieprasīts to tulkojums un tas netiek iesniegts vai netiek iesniegts termiņā. Turklāt ITSB, ko šajā jautājumā atbalsta Allergan, uzsver, ka attiecīgo tulkojumu neesamība nekādā veidā nav radījusi šķēršļus lietas dalībniekiem īstenot savas tiesības uz aizstāvību ne administratīvajā procesā, ne tiesvedībā Vispārējā tiesā.

43.

Pārsūdzētā sprieduma 54. punktā Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka attiecīgo rakstu “esamība pati par sevi”“ir atbilstošs elements, lai pierādītu ar preču zīmi “BOTOX” tirgoto preču reputāciju no plašas sabiedrības viedokļa neatkarīgi no šo rakstu pozitīvā vai negatīvā satura”. Pēc tam tā ir apgalvojusi, ka “šo dokumentu pierādījuma spēks kā tāds nevar būt atkarīgs no to tulkojuma procedūras valodā [..]” un ka “šāds tulkojums [..] nevar tikt izvirzīts kā nosacījums dokumenta, kas ir iesniegts kā pierādījums, pieņemamībai”.

44.

ITSB tēze – kas turklāt neiekļaujas Vispārējās tiesas argumentācijā, kura nav lēmusi par tulkojuma neiesniegšanas sekām Regulas Nr. 2868/95 38. noteikuma nozīmē, bet būtībā tikai ir apgalvojusi, ka šajā gadījumā tulkojums nebija nepieciešams, – mani nepārliecina. Tā atbalsta šīs tiesību normas interpretāciju, kas ir pretēja šīs pašas regulas 19. noteikumam, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu Nr. 1041/2005. Jāatgādina, ka ar pēdējo minēto regulu tika grozīts arī Regulas Nr. 2868/95 98. noteikums ar nosaukumu “Tulkojumi”. Pamatojoties uz šī noteikuma jauno tekstu, izņemot gadījumus, kad Regulā Nr. 40/94 vai Regulā Nr.2868/95 ir paredzēts citādi, “uzskata, ka dokumentu, kura tulkojums jāiesniedz, Birojs nav saņēmis, ja Birojs saņem tulkojumu pēc termiņa, kad iesniedzams dokumenta oriģināls vai tā tulkojums”. Tādējādi, pat ja pieņem, ka lietas faktiskajiem apstākļiem ir piemērojama Regulas Nr. 2868/95 grozītā redakcija, manuprāt, no tā, ka 38. noteikumā nav paredzēts skaidrs sods gadījumā, ja nav iesniegts dokumenta tulkojums, un no 19. noteikumā paredzētās atšķirīgās kārtības iebildumu procedūrām, nav iespējams secināt, ka šāds dokuments tomēr ir pieņemams, ja ITSB nav noteicis citādi. Patiesībā šādu interpretāciju nepieļauj minētais 98. noteikums, kas ir izslēdzošs noteikums tulkojuma novēlotas iesniegšanas gadījumos un kas a fortiori ir piemērojams tulkojuma neiesniegšanas gadījumā. Turklāt ir jāatgādina, ka pirms grozījumiem, kas tika izdarīti ar Regulu Nr. 1041/2005, 19. noteikums bija formulēts gandrīz identiski 38. noteikumam, un Vispārējā tiesa to interpretēja tā, ka dokuments, kuram nav iesniegts tulkojums procedūras valodā, kļūst nepieņemams ( 39 ).

45.

Tomēr es nevaru pilnībā piekrist arī pārsūdzētajā spriedumā paustajai argumentācijai vismaz tiktāl, ciktāl tā ir piemērota šīs lietas apstākļiem. Kaut arī es pilnībā neizslēdzu to dokumentāro pierādījumu pieņemamību, kuru vārdiskajiem elementiem nav nepieciešams tulkojums vai pilnīgs tulkojums, ja to pierādījuma spēks faktiski nav atkarīgs no šādu elementu satura vai ja pēdējie minētie ir uzreiz saprotami, man tomēr nešķiet, ka tā tas ir žurnālu rakstu gadījumā, kuru mērķis ir pierādīt ar farmācijas produkta ārstnieciskajām īpašībām saistītas informācijas izpaušanu, kā arī to, ka šāda informācija bija plaši zināma specializētai sabiedrībai un/vai plašai sabiedrībai jau pirms dienas, kad attiecīgie raksti tika publicēti (skat. pārsūdzētā sprieduma 51. un 52. punktu).

46.

Tomēr, pat ja, pamatojoties uz tikko minētajiem iemesliem, būtu jāatzīst, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, par pieņemamiem pierādījumiem atzīstot attiecīgos rakstus, šādu kļūdu, ciktāl tā ir saistīta ar pierādījumu vērtējumu ( 40 ), nevar apstrīdēt šajā apelācijas tiesvedībā. Pat tad, ja šo kļūdu varētu atzīt par kļūdu “tiesību piemērošanā”, ar to vien nepietiek, lai pamatotu pārsūdzētā sprieduma atcelšanu. Noteikums, saskaņā ar kuru pierādījumi, kas ir iesniegti, lai pamatotu oponējošās puses vai pieteikuma par preču zīmes atcelšanu vai spēkā neesamības atzīšanu iesniedzēja apgalvojumus, ir jāiesniedz valodā, kurā notiek procedūra, vai tiem ir jāpievieno tulkojums šajā valodā, ir attaisnojams ar vajadzību ievērot sacīkstes principu, kā arī procesuālo tiesību vienlīdzības principu inter partes procesos ( 41 ). Šajā gadījumā Apelāciju padomes izdarītais pārkāpums, ko Vispārējā tiesa nav pamanījusi, nav liedzis apelācijas sūdzības iesniedzējām pienācīgi aizstāvēties abās instancēs. Patiesībā tās pašas ir atzinušas, ka ir sapratušas attiecīgo rakstu saturu. Turklāt, kā izriet no to iesniegtajiem dokumentiem Vispārējā tiesā un Tiesā, tās pilnībā ir sapratušas, kādu pierādījuma spēku minētajiem rakstiem piešķīra vispirms Apelāciju padome un pēc tam Vispārējā tiesa.

47.

Šādos apstākļos es uzskatu, ka otrais apelācijas pamats, kaut arī tas ir daļēji pamatots, ir jānoraida.

48.

Ar trešo apelācijas pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ar savu vērtējumu ir aizstājusi Apelāciju padomes vērtējumu, pārkāpjot Regulas Nr. 40/94 63. pantu, kurā ir noteiktas robežas Tiesas kontrolei pār ITSB lēmumiem.

49.

Vispirms Vispārējā tiesa ir aizstājusi Apelāciju padomi, preču zīmes “BOTOX” reģistrāciju Lielbritānijā atzīstot par attiecīgajām agrākajām tiesībām. Šis iebildums ir jānoraida, jo tas ir balstīts uz nepareizu pieņēmumu, ka atšķirībā no Vispārējās tiesas Apelāciju padome savu analīzi ir balstījusi tikai uz vienu no Allergan piederošajām Kopienas preču zīmēm ( 42 ).

50.

Vispārīgi – apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir veikusi pastāvīgu pierādījumu vērtējumu, ar ko tā ir aizstājusi neesošo Apelāciju padomes vērtējumu. Arī šis arguments man šķiet noraidāms. Faktiski, ja pārsūdzētā sprieduma pamatojumā ir minēta to pierādījumu analīze, ko Allergan ir sniegusi tiesvedībās ITSB un kas ir sīkāka nekā tā, kura izriet no apstrīdēto lēmumu pamatojuma, tas tā ir tāpēc, ka pirmajā instancē apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīdēja ikviena šī elementa pieņemamību un/vai pierādījuma spēku. Secinājumi, ko Vispārējā tiesa ir izdarījusi šīs analīzes beigās, proti, ka analizētie dokumenti apstiprina plašu informāciju par “BOTOX” precēm plašsaziņas līdzekļos, neatšķiras no Apelāciju padomes secinājumiem. Šajos apstākļos apelācijas sūdzības iesniedzējas nav pierādījušas savu apgalvojumu pamatotību.

51.

Visbeidzot, konkrētāk, apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pamatojusies uz dažiem dokumentiem – kāda Allergan vadītāja paziņojumu un 2004. gadā veiktu tirgus pētījumu –, kas pirmoreiz tika iesniegti Apelāciju padomē un ko, kā uzskata apelācijas sūdzības iesniedzējas, pēdējā minētā neesot ņēmusi vērā to novēlotā rakstura dēļ. Vispārējā tiesa esot pārsniegusi savas kontroles pilnvaras, secinot, ka Apelāciju padome “netieši, bet noteikti” šos pierādījumus uzskatījusi par pieņemamiem.

52.

Šajā ziņā ir jānorāda, ka pēc tam, kad tika atgādināts, ka saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 74. panta 2. punktu ITSB ir plaša rīcības brīvība lemt par to pierādījumu pieņemamību, kas nav tikuši iesniegti laikus, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 62. punktā ir paskaidrojusi, ka, tā kā Apelāciju padome par pieņemamiem nav skaidri atzinusi pierādījumus, ko veido minētie dokumenti, tā tos noteikti, kaut arī netieši, uzskatīja par pieņemamiem. Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzēju apstrīdētais secinājums izriet no tā, ka šim gadījumam tiek piemērota Regulas Nr. 40/94 74. panta 2. punkta interpretācija, ko pārsūdzētajā spriedumā ir pieņēmusi Vispārējā tiesa. No apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentiem nevar saprast, kādā veidā Vispārējā tiesa būtu varējusi pārkāpt Regulas Nr. 40/94 63. pantā paredzētās kontroles pār ITSB Apelāciju padomes lēmumiem robežas, veicot tikai šādu tiesību aktu interpretāciju un piemērošanu. Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzēju iebildumi ir jānoraida.

53.

Savukārt šaubas rada tas, vai pareiza ir 74. panta 2. punkta interpretācija, ko Vispārējā tiesa ir sniegusi pārsūdzētajā spriedumā. Patiesībā šķiet, ka pēdējā minētā šo tiesību normu saprot tā, ka tā uzliek ITSB struktūrām pienākumu skaidri paziņot tikai par pierādījumu, kas nav iesniegti laikus, nepieņemamību, nevis arī par to pieņemamību. Šāda interpretācija ir pretrunā tai, ko ir veikusi Tiesa un kas neapšaubāmi ir atbilstošāka atšķirīgajām interesēm, kuras tiek aplūkotas inter partes procesos, kas notiek ITSB. Tiesa virspalātas pasludinātajā spriedumā lietā Kaul skaidri norādīja, ka ITSB ir jānorāda sava lēmuma pamatojums gan tad, ja tā nolemj neņemt vērā šo pierādījumu, gan tad, ja tā savukārt nolemj to ņemt vērā ( 43 ). Tā kā tomēr savā apelācijas sūdzībā apelācijas sūdzības iesniedzējas minēto iemeslu dēļ nav atsaukušās uz Regulas Nr. 40/94 74. panta 2. punkta pārkāpumu, Vispārējās tiesas pieļauto interpretācijas kļūdu nevar apstrīdēt šīs apelācijas tiesvedības ietvaros.

54.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, trešais apelācijas pamats, manuprāt, ir jānoraida.

55.

Ar ceturto apelācijas pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda uz to, ka ir pārkāpts Regulas Nr. 40/94 73. pants, saskaņā ar kuru ITSB lēmumos norāda to pamatojumu. Vispārējā tiesa esot nepamatoti atturējusies noteikt sodu par to, ka apstrīdētajos lēmumos nebija pamatojuma saistībā ar diviem jautājumiem: preču zīmju “BOTOX” reputācijas konstatāciju un konstatāciju, ka pastāv kaitējums, kas nodarīts šīm preču zīmēm tāpēc, ka tiek izmantotas apelācijas sūdzības iesniedzēju preču zīmes.

56.

Regulas Nr. 40/94 73. panta piemērošanas joma ir nosakāma, atsaucoties uz judikatūru par pienākumu Savienības iestāžu aktos norādīt pamatojumu. Tas pats attiecas uz principiem, kas ir piemērojami attiecībā uz šī pienākuma izpildes pārbaudi. Tādējādi šajā tiesību normā prasītajā pamatojumā skaidrā un nepārprotamā veidā ir jānorāda akta autora argumentācija. ITSB struktūrām noteiktajam pienākumam norādīt pamatojumu ir divi mērķi, pirmkārt, ļaut ieinteresētajām personām noskaidrot pieņemtā lēmuma pamatojumu, lai aizstāvētu savas tiesības, un, otrkārt, ļaut Vispārējai tiesai veikt lēmuma tiesiskuma pārbaudi.

57.

Pārsūdzētā sprieduma 93. punktā Vispārējā tiesa apgalvo, ka apstrīdēto lēmumu pamatojums ļauj saprast iemeslus, kuru dēļ, kā uzskata Apelāciju padome, preču zīmei “BOTOX” ir reputācija. Apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti, manuprāt, neļauj atspēkot šādu apgalvojumu. No minētajiem lēmumiem patiesībā izriet, ka Apelāciju padome atzina, ka preču zīmei “BOTOX” ir reputācija visās dalībvalstīs, ka šī reputācija esot sekas ne tikai “BOTOX” preču tirdzniecībai, bet arī sekas šo preču netiešajai reklāmai, kas īstenota plašsaziņas līdzekļos, un, visbeidzot, ka šī reklāma esot iepazīstinājusi plašu sabiedrību ar botulīna toksīnu un tā izmantošanu cīņā ar grumbām (lēmuma lietā L’Oréal 35. punkts un lēmuma lietā Helena Rubinstein 34. punkts). Šāds pamatojums ļauj atjaunot Apelāciju padomes loģisko argumentāciju un noskaidrot iemeslus, kas tai likuši konstatēt agrākās preču zīmes reputāciju. Pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējas, Apelāciju padomei nebija pienākuma pamatot katra Allergan iesniegtā pierādījuma pārbaudi, īpaši ņemot vērā, ka no minētā pamatojuma izriet, ka Apelāciju padome atzina, ka lielākā daļa šo pierādījumu kopumā palīdz apstiprināt attiecīgo faktu, proti, informāciju par “BOTOX” precēm plašsaziņas līdzekļos.

58.

Pārsūdzētā sprieduma 94. punktā Vispārējā tiesa apgalvo, ka, lai gan apstrīdēto lēmumu pamatojums attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju preču zīmju izmantošanas sekām esot “lakonisks”, tas tomēr pēdējām minētajām ļāva uzzināt informāciju, kas nepieciešama, lai apstrīdētu Apelāciju padomes secinājumus šajā jautājumā. Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējas ir tikai norādījušas, ka tas, ko Vispārējā tiesa sauc par pamatojumu, ir tikai divi teikumi, un ir hipotētiski apgalvojušas, ka tas neveido “pamatojumu juridiskā nozīmē”. Pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējas, lēmuma lietā Helena Rubinstein 42. un 43. punkts un lēmuma lietā L’Oréal 44. un 45. punkts ļauj saprast iemeslus, kas ir likuši Apelāciju padomei, pirmkārt, secināt, ka nav pienācīga iemesla apelācijas sūdzības iesniedzēju preču zīmju izmantošanai, un, otrkārt, atzīt, ka pēdējās minētās netaisnīgi guva labumu no preču zīmes “BOTOX” atšķirtspējas.

59.

Pamatojoties uz iepriekš minēto, uzskatu, ka arī ceturtais un pēdējais apelācijas pamats ir jānoraida.

60.

Pamatojoties uz visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem, es ierosinu Tiesai apelācijas sūdzību noraidīt un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.