1. 

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz to, kā ir interpretējama Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 14. jūnija Regula (EK) Nr. 1013/2006 par atkritumu sūtījumiem [pārvadājumiem] ( 2 ), ar grozījumiem, kas paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvā 2009/31/EK ( 3 ).

2. 

Verwaltungsgericht Mainz [Maincas Administratīvā tiesa] (Vācija) uzdod Tiesai četrus jautājumus, kas būtībā ir par to, vai regulas 18. panta 1. punktā paredzēto pienākumu nodrošināt informāciju var ierobežot tiesības uz komercnoslēpuma aizsardzību.

3. 

Šajā lietā Tiesai ir jāizvērtē, kāda ir piemērošanas joma 18. panta 4. punktā norādītajai atsaucei uz noteikumiem, kuros paredzēta informācijas konfidencialitāte, un jāpievēršas jautājumam par to, kā Eiropas Savienības tiesībās ir atzītas tiesības uz komercnoslēpuma aizsardzību, pirms to, attiecīgā gadījumā, pretstata informācijas prasībām, kuras ir noteiktas vides regulējumā.

4. 

Šajos secinājumos es izklāstīšu iemeslus, kādēļ es uzskatu, pirmkārt, ka noteikumus, uz kuriem ir atsauce regulas 18. panta 4. punktā, nevar piemērot attiecībās starp pārvadājuma darījuma dalībniekiem, otrkārt, ka regulas 18. panta 1. punktam ir pretrunā dalībvalsts regulējums, kas saistībā ar tiesībām uz komercnoslēpuma aizsardzību ir ierobežota atkritumu saņēmēja piekļuve informācijai par atkritumu radītāju, kas paredzēta minētās regulas VII pielikumā minētā dokumenta 6. punktā, un, visbeidzot, ka iepriekš minētie noteikumi atbilst primārajām tiesībām.

5.

Regulas, kas pieņemta, pamatojoties uz EKL 175. panta 1. punktu, mērķis ir nodrošināt saskaņotu procedūru sistēmu atkritumu aprites ierobežošanai, lai nodrošinātu vides aizsardzību.

6.

Ar to tiek atcelta un aizstāta Padomes 1993. gada 1. februāra Regula (EEK) Nr. 259/93 ( 4 ), ar kuru atceļ Padomes 1984. gada 6. decembra Direktīvu 84/631/EEK ( 5 ).

7.

Šā jaunā regulējuma mērķis galvenokārt ir ieviest grozījumus, kas izdarīti atkritumu sarakstos, kuri pievienoti 1989. gada 22. martā Bāzelē parakstītajai Konvencijai par bīstamo vielu pārrobežu kustības kontroli un to apglabāšanu, kas Kopienas vārdā apstiprināti ar Padomes 1993. gada 1. februāra Lēmumu 93/98/EEK ( 6 ), kā arī saturu Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) Padomes Lēmumam C(2001) 107, galīgā redakcija, par Lēmuma C(92) 39, galīgā redakcija, par atkritumu, kas paredzēti reģenerācijas darbībām, pārrobežu kustības kontroli pārskatīšanu.

8.

Šim mērķim regulā ir noteiktas kontroles procedūras un kārtība, kas piemērojama atkritumu pārvadājumiem, pamatojoties galvenokārt uz nosūtīto atkritumu veidu, atkritumu nosūtītājvalsti un saņēmējvalsti, atkarībā no tā, vai runa ir par apglabāšanu vai reģenerāciju.

9.

Precīzāk, atkritumi ir iedalīti trīs kategorijās atkarībā no to bīstamības un līdz ar to no kontroles procedūras, kas attiecībā uz tiem jāievēro. Regulas III pielikumā ir izveidots zaļais saraksts, kurā ir iekļauti atkritumi, kas to sūtīšanas laikā varētu cilvēka veselībai un apkārtējai videi radīt vienīgi nenozīmīgu risku. Principā uz šiem atkritumiem attiecas tikai informēšanas procedūra. Šās regulas IV pielikumā ar nosaukumu “oranžais saraksts” ir uzskaitīti atkritumi, kas ir bīstami cilvēka veselībai un apkārtējai videi, tādēļ uz tiem attiecas stingrāka paziņošanas procedūra un par tiem ir jāsaņem iepriekšēja rakstveida piekrišana. Visbeidzot, minētās regulas V pielikumā ir iekļauts nenosaukts saraksts ar visbīstamākajiem atkritumiem, kurus ir aizliegts izvest.

10.

Regulas 3. panta 2. punktā ir paredzēts, ka uz Eiropas Savienības iekšienē notiekošajiem zaļajā sarakstā iekļauto atkritumu, kuri paredzēti reģenerācijai ( 7 ), pārvadājumiem, gan šķērsojot, gan nešķērsojot trešās valstis, attiecas vispārējas informēšanas prasības, kas noteiktas minētās regulas 18. pantā.

11.

Saskaņā ar regulas 18. panta noteikumiem:

“1.   Uz atkritumiem, kas minēti 3. panta 2. un 4. punktā un ko paredzēts sūtīt, attiecas šādas procedūras prasības:

3.   Pārbaudes, izpildes, plānošanas un statistikas nolūkā dalībvalstis var saskaņā ar saviem tiesību aktiem pieprasīt 1. punktā minēto informāciju par sūtījumiem [pārvadājumiem], uz kuriem attiecas šis pants.

4.   Uz informāciju, kas minēta 1. punktā, attiecas konfidencialitātes prasības saskaņā ar Kopienas un valstu tiesību aktiem.”

12.

Regulas VII pielikumā, uz kuru ir ietverta atsauce tās 18. pantā, ir uzskaitīta informācija, kurai ir jābūt pievienotai atkritumu sūtījumiem, it īpaši 6. punktā norādot, ka ir jābūt norādītam atkritumu radītājam (sākotnējais radītājs, jaunais radītājs vai savācējs), viņa vārdam [nosaukumam], adresei, kontaktpersonai, tālruņa numuram, faksa numuram un e-pasta adresei.

13.

Vācijas Federatīvās Republikas pamatlikumā (Grundgesetz für die Bundesrepublik Deutschland) ir noteikts, ka, piemērojot tā 12. pantu par brīvu profesionālās darbības īstenošanu un 14. pantu par īpašumtiesībām, informācija, kas attiecas uz komercnoslēpumu, ir uzskatāma par konfidenciālu. Saskaņā ar judikatūru uzņēmuma piegādes avoti ir komercnoslēpums, kas izriet no pamattiesību aizsardzības.

14.

2007. gada 19. jūlija Likuma par Regulas Nr. 1013/2006 un 1989. gada 22. marta Bāzeles Konvencijas par kontroli pār kaitīgo atkritumu robežšķērsojošo transportēšanu un to aizvākšanu īstenošanu ( 8 ) ( 9 ) 5. panta 1. punktā ir noteikts, ka attiecībā uz pārvadājumiem saskaņā ar regulas 18. pantu, tāpat saistībā ar regulas 37. panta 3. punktu, 38. panta 1. punktu, 40. panta 3. punktu, 42. panta 1. punktu, 44. panta 1. punktu, 45. pantu, 46. panta 1. punktu, 47. pantu vai 48. pantu, personai, kas organizē pārvadājumu, ir pēc iespējas jāaizpilda tās VII pielikumā minētā veidlapa.

15.

Pamatlietā piedalās Interseroh Scrap and Metal Trading GmbH (turpmāk tekstā – “Interseroh”), kas specializējas tērauda un metāla atkritumu tirdzniecībā, pret Sonderabfall-Management-Gesellschaft Rheinland-Pfalz mbH (SAM), kuru Reinzemes-Pfalcas federālā zeme ir pilnvarojusi uzraudzīt īpašo atkritumu plūsmu.

16.

Interseroh kā starpnieks iegādājas no atkritumu radītājiem vai savācējiem atkritumus, kuri ir iekļauti zaļajā sarakstā, un pārdod tos tērauda lietuvēm, kausētavām un metālapstrādes rūpnīcām, un preci saņēmējam nogādā tieši radītājs vai savācējs.

17.

Šāda komercprakse izpaužas, noslēdzot divus atsevišķus līgumus, vienu – starpniekam vienojoties ar atkritumu radītāju, otru – ar saņēmēju.

18.

Piemērojot regulas 18. panta 1. punkta a) apakšpunkta noteikumus, Interseroh VII pielikumā minētajā dokumentā ir jānorāda dažāda veida informācija, kas ļauj identificēt atkritumu radītāju.

19.

Interseroh uzskata, ka šā pienākuma dēļ tai būtu jāizpauž informācija par saviem piegādes avotiem, kura saistīta ar komercnoslēpumu, kas, viņasprāt, tās klientiem ļautu slēgt līgumus tieši ar ražotāju, izslēdzot atkritumu reģenerācijas līgumus.

20.

Tādēļ šī sabiedrība nolēma regulas VII pielikumā minētā dokumenta 6. punktā kā radītāju vai savācēju norādīt pati sevi vai neaizpildīt šo lauku nemaz, jo patiesā radītāja vai savācēja identitāte, viņasprāt, katrā ziņā ir saprotama no piegādes un svēršanas dokumentācijas, kurai arī ir jābūt kopā ar transportu.

21.

Pēc SAM2009. gada 7. maijā veiktās kontroles un uzliktā naudas soda Interseroh iesniedza prasību Verwaltungsgericht Mainz, lūdzot atzīt, ka tai kā starpniekam nav savam klientam jānorāda atkritumu radītāja identitāte.

22.

Verwaltungsgericht Mainz nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

23.

Pirms sniedzu atbildes uz uzdotajiem jautājumiem, es uzskatu par lietderīgu izklāstīt iesniedzējtiesas sniegto juridisko informāciju, kā arī to juridisko problēmu būtību, kuras tā vēlas noskaidrot.

24.

Valsts tiesa norāda, ka, lai gan Vācijas tiesību aktos, kuri pārvalda atkritumu nosūtīšanu, nav izvirzīta prasība informāciju par atkritumu radītāju vai savācēju uzskatīt par konfidenciālu, šāda konfidencialitāte savukārt ir prasīta Vācijas Federatīvās Republikas pamatlikumā, kopsakarā piemērojot tā 12. un 14. pantu, tādēļ ka ir vispārīgi atzīts, ka uzņēmuma sagādes avoti ir uzskatāmi par komercnoslēpumu, kas izriet no pamattiesību aizsardzības. Es šo valsts tiesas sniegto pārskatu par tiesībām izmantošu nemainītā veidā.

25.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka ir jāsāk ar pieņēmumu, ka regulas 18. panta 4. punktā tiek ļauts veikt konfidenciālu šās regulas 18. panta 1. punktā paredzētās informācijas apstrādi vienīgi tad, ja to prasa vienlaikus gan Eiropas Savienības, gan valsts tiesību akti. Tā šo vērtējumu pamato ar šā 18. panta 4. punkta versiju angļu un franču valodā salīdzināšanu ar regulas 21. punktu, kurā ir atsauce uz “valsts vai Kopienas” tiesību aktiem.

26.

Ņemot vērā to, ka Vācijas tiesību aktos ir prasīts informāciju attiecībā uz piegādes avotiem uzskatīt par konfidenciālu, iesniedzējtiesa uzskata, ka ir jāizpēta, vai šādu konfidencialitāti prasa arī Eiropas Savienības tiesību akti.

27.

Tādēļ tā izvirza jautājumu par to, cik plaša ir komercnoslēpuma aizsardzība, kas atļauta regulas 18. panta 4. punktā, un kāds ir primāro tiesību saturs un iespējamā piemērošana, lai atrisinātu pamatlietu.

28.

Citiem vārdiem sakot, Verwaltungsgericht Mainz vaicā, vai regulas 18. panta 4. punkts pats par sevi ir ierobežojums pienākumam paziņot atkritumu saņēmējam šīs regulas 18. panta 1. punktā paredzēto informāciju un, ja tā nav, vai šāds ierobežojums izriet no Eiropas Savienības primārajām tiesībām un vispārējiem principiem.

29.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tikai iesniedzējtiesa nosaka jautājumu, kurus tā vēlas uzdot, priekšmetu. Vienīgi valsts tiesu, kuras izskata lietu un kurām ir jāuzņemas atbildība par tiesas nolēmuma pieņemšanu, ziņā ir, ņemot vērā katras lietas īpatnības, novērtēt gan to, cik nepieciešams ir prejudiciāls nolēmums šīs tiesas sprieduma pieņemšanai, gan to, cik atbilstoši ir Tiesai uzdotie jautājumi ( 10 ).

30.

Es uzskatu, ka no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka, ja jautājumu priekšmets formāli ir regulas 18. panta 1. un 4. punkta interpretācija, Verwaltungsgericht Mainz, uzdodot savu otro jautājumu par to, kā primārās tiesības ietekmē regulas 18. panta 1. punktā paredzētā pienākuma piemērošanas jomu, noteikti pauž šaubas par šā noteikuma likumību tādēļ, ka jautājuma priekšmets liek pievērsties likumības novērtējumam.

31.

Es ierosinu Tiesai sākt šās lietas izvērtēšanu ar pirmo, trešo un ceturto jautājumu, kuri visi trīs attiecas uz regulas 18. panta 4. punkta noteikumu interpretāciju, uz kuriem, manuprāt, ir viena atbilde. Tad es pievērstos otrajam jautājumam, kas saistīts ar regulas 18. panta 1. punkta atbilstību tiesībām uz komercnoslēpuma aizsardzību un kas netieši ietver likumības novērtēšanu. Manuprāt, jautājumu izvērtēšanu šādā secībā attaisno tas, ka, lai varētu novērtēt akta likumību, tas vispirms ir jāinterpretē.

32.

Iesniedzējtiesa savā pirmajā, trešajā un ceturtajā jautājumā lūdz Tiesai lemt par regulas 18. panta 4. punkta, kurā ir paredzēta šā panta 1. punktā norādītās informācijas konfidencialitāte “saskaņā ar Kopienas un valsts tiesību aktiem”, piemērošanas jomu ( 11 ).

33.

Tā tātad uzskata, ka regulas 18. panta 4. punkts ir jāaplūko kā noteikums, kurā noteikti pienākumi, kam ir jāprecizē piemērošanas joma, lai varētu noteikt, vai tie attiecas vienīgi uz trešām personām vai arī uz personām, kas iesaistās atkritumu pārvadājuma darījumā.

34.

Pamatojoties uz šādu loģiku, Beļģijas, Austrijas un Portugāles valdības saista 4. punktu ar tā paša panta 3. punktu un tādēļ uzskata, ka regulējumi, uz kuriem ir atsauce minētajā 4. punktā, ir tādi, kas piemērojami iestādēm, kuras pieprasa informāciju pārbaudes, piemērošanas kontroles, plānošanas un statistikas mērķiem. Tātad atsauce uz šiem regulējumiem var attiekties vienīgi uz noteikumiem, kas saistīti ar to, lai attiecīgās dalībvalstu kompetentās iestādes ievērotu informācijas konfidencialitāti.

35.

Savukārt Interseroh, pamatojoties uz regulas 18. panta 4. punkta formulējumu, tā izvietojumu šā panta citā punktā un tā mērķi nodrošināt komercnoslēpumu, apgalvo, ka informācijas konfidencialitātes ievērošanas pienākums ir piemērojams arī personām, kas piedalās pārvadājumā.

36.

Eiropas Komisija, pieņemot starpniecisku nostāju, uzskata, ka pienākums ievērot konfidencialitāti ir piemērojams ne vien attiecīgajām dalībvalstu kompetentajām iestādēm, bet arī uzņēmumiem, kas piedalās atkritumu pārvadājumos, taču vienīgi viņu attiecībās ar trešām personām, un šie uzņēmumi savā starpā var līgumiski vienoties par to, kādas ir sekas neatļautai informācijas izpaušanai.

37.

Pirms sniedzu atbildi, es uzskatu, ka būtu lietderīgi ievadā norādīt divus precizējumus attiecībā uz nozīmi, kas jāpiešķir regulas 18. panta 4. punktam.

38.

Pirmkārt, ir būtiski norādīt, ka šis noteikums pats par sevi nerada nekādas konfidencialitātes saistības, kurām būtu jānosaka piemērošanas joma.

39.

Tas nedaudz atšķirīgā redakcijā, jo atsaucas vienīgi uz valstu tiesību aktiem, jau ir atrodams Regulā Nr. 259/93, kuras 11. panta 2. punktā ir noteikts, ka informācija, kas pievienota atkritumu pārvadājumiem, ir uzskatāma “par konfidenciālu saskaņā ar esošajiem attiecīgās valsts tiesību aktiem”.

40.

Jānorāda, ka ne regulas 18. panta 4. punkts, ne Regulas Nr. 259/93 11. panta 2. punkts, kuram tas sekoja, paši par sevi nerada nekādas konfidencialitātes saistības, bet gan tikai attiecībā uz informācijas, kas iegūta saskaņā ar tā 1. punktu, konfidencialitāti atsaucas uz šajā jomā spēkā esošo Eiropas Savienības un valstu noteikumu piemērošanu. Tātad informācijas konfidencialitāte ir paredzēta kā izņēmums, kas atkarīgs no īpaša regulējuma.

41.

Otrkārt, es neuzskatu, ka tādēļ, ka ir izmantots saiklis “un”, konfidencialitātei ir jābūt paredzētai gan Eiropas Savienības tiesību aktos, gan valsts tiesību aktos.

42.

Ir tiesa, regulas 18. panta 4. punktu varētu būt lietderīgi saskaņot ar tās 21. pantu par sabiedrības piekļuvi paziņojumiem, kas paredz, ka kompetentās nosūtītājiestādes vai saņēmējiestādes ar attiecīgiem līdzekļiem, piemēram, internetu, nodrošina publisku pieejamību informācijai par to pārvadājumu paziņojumiem, kuriem tās ir devušas piekrišanu, “ja attiecīgā informācija nav konfidenciāla saskaņā ar attiecīgās valsts vai [ ( 12 )] Kopienas tiesību aktiem”. Tātad abi šie elementi šajā pantā ir skaidri norādīti kā alternatīvi, izmantojot saikli “vai”, lai arī regulas 18. panta 4. punktā ir izmantots saiklis “un”.

43.

Tomēr no valodniecības viedokļa saiklim “un” var būt gan kumulatīva, gan distributīva nozīme, tādēļ tas ir lasāms tādā nozīmē, kādā tas ir lietots ( 13 ). Eiropas Parlamenta un Padomes priekšlikuma regulai par atkritumu sūtījumiem ( 14 ) 19. panta 6. punkts bija rediģēts atšķirīgi tādēļ, ka tajā bija paredzēts, ka informācija, kas norādīta tā 1. punktā, ir uzskatāma par konfidenciālu “saskaņā ar Kopienas un valsts tiesību aktiem”. Ņemot vērā regulas 18. panta 4. punkta mērķi, es uzskatu, ka saiklis “un” nav jāsaprot tādējādi, ka tas nosaka dubultu prasību. Manuprāt, pietiek ar to, ka informācijas konfidencialitāte ir prasīta valsts tiesību aktos, bet, protams, ka šiem valsts tiesību aktiem ir jābūt saskaņā ar Eiropas Savienības tiesību aktiem un tātad jāietilpst šā 18. panta 4. punkta atsauces piemērošanas jomā.

44.

Tādēļ ir precīzāk jāizvērtē šajā pantā iekļautās atrunas par valsts un Eiropas Savienības tiesību aktu piemērošanu piemērošanas joma.

45.

Šis vērtējums ir jāveic, ņemot vērā, ka tiesības uz konfidencialitāti nav pasludinātas kā princips, bet gan pretēji – noteiktas kā izņēmums, kas tātad ir jāinterpretē šauri.

46.

Noteikums par interpretāciju, kuru es iesaku izmantot, atbilst Tiesas judikatūrai, saskaņā ar kuru 2003. gada 26. jūnija spriedumā lietā Komisija/Francija ( 15 ) tiek uzskatīts, ka Francijas likums ir pārāk vispārīgs, jo tas ļauj sniegt atteikumu, pamatojoties uz to, ka informācijas izplatīšana “kopumā [apdraudētu] noslēpumus, kurus aizsargā likums”. Tas katrā atsevišķā gadījumā liek līdzsvarot sabiedrības intereses, kas atkarīgas no izpaušanas, ar interesēm, kas atkarīgas no izpaušanas atteikuma ( 16 ).

47.

Jautājums par regulas 18. panta 4. punkta piemērošanas jomu ir iedalāms divos jautājumos.

48.

Pirmkārt, ir jānoskaidro, vai noteikumi, uz kuriem ir izdarīta atsauce regulas 18. panta 4. punktā, ir tādi, kas ierobežo pienākumu šās regulas VII pielikumā minētā dokumenta 6. punktā norādīt atkritumu radītāju.

49.

Otrkārt, gadījumā, ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša, ir jānoskaidro, vai šie noteikumi var attaisnot to, ka regulas VII pielikumā minētajā dokumentā minētā informācija par radītāju netiek paziņota atkritumu saņēmējam.

50.

Es uzskatu, ka var apstiprināt, ka no regulas 18. panta noteikumiem izriet, ka šā panta 4. punktā nav noteikta nekāda atkāpe no pienākumiem, kas noteikti minētā panta 1. punktā. Patiesībā šiem diviem noteikumiem pat nav viens priekšmets, jo vienā ir noteikta informācija, savukārt otra mērķis ir precizēt tās apstrādes veidu. Citiem vārdiem sakot, regulas 18. panta 4. punktu var piemērot vienīgi tad, ja informācija pirms tam ir minēta šās regulas VII pielikumā minētajā dokumentā atbilstoši šā panta 1. punktā noteiktajam.

51.

Šāda interpretācija ir secināma no paša regulas 18. panta 1. un 4. punkta formulējuma.

52.

Tāpat tā atbilst regulas noteiktajai rezolutīvās daļas vispārējai struktūrai, kas nepieļauj nekādus izņēmumus pienākumam sniegt informāciju par atkritumu radītāju vai savācēju, ja persona, kas organizē pārvadājumu, ir starpnieks. Regulas VII pielikuma 3. zemsvītras piezīmē ir skaidri precizēts, ka, ja persona, kas organizē pārvadājumu, nav ražotājs vai savācējs, tik un tā ir jāiesniedz informācija par radītāju vai savācēju. Šim precizējumam nebūtu nekādas nozīmes, ja regulas 18. panta 4. punkts būtu interpretējams kā tāds, kas starpniekam ļauj nenorādīt radītāja vai savācēja kontaktinformāciju. Tādēļ, skaidri apzinoties komercdarbības paraugu, uz kura pamatojas Interseroh darbība, regulā šajā konkrētajā gadījumā netiek pieļautas nekādas atkāpes.

53.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu secināt, ka regulas 18. panta 4. punktā nekādā veidā netiek ļauts atkāpties no pienākuma, kas paredzēts šās regulas 18. panta 1. punkta a) apakšpunktā, personai, kura organizē pārvadājumu, nodrošināt, lai atkritumiem būtu pievienots minētās regulas VII pielikumā minētais dokuments.

54.

Tātad es uzskatu, ka starpnieks, kāds šajā lietā ir Interseroh, nevar izvairīties no tā, ka dokumenta 6. punktā ir jānorāda atkritumu radītāja vai savācēja vārds un kontaktinformācija, kā iemeslu izvirzot to, ka tāda pati informācija ir atrodama arī citos dokumentos, piemēram, piegādes un svēršanas dokumentācijā.

55.

Tātad vēl ir jānosaka, vai regulas 18. panta 4. punktā ir atrunāta tādu noteikumu piemērošana, kuri, neatbrīvojot personu, kas organizē pārvadājumu, no pienākuma aizpildīt minētā dokumenta 6. punktu, ierobežotu šās informācijas paziņošanu atkritumu saņēmējam, it īpaši saistībā ar piegādes avotu noslēpuma aizsardzību.

56.

Man šķiet, ka regulas 18. panta 4. punkts nebūtu interpretējams ne saskaņā ar ierobežojošu izpratni, kā to dara Beļģijas, Austrijas un Portugāles valdības, ne saskaņā ar Interseroh piedāvāto paplašināto pieeju. Es uzskatu, ka turpmāk minēto iemeslu dēļ ir jāsaglabā Komisijas ierosinātā vidusceļa interpretācija.

57.

Ir tiesa, ka šis noteikums galvenokārt atsaucas uz Eiropas Savienības tiesību aktu noteikumiem vai uz valstu tiesību aktu noteikumiem, kuri ļauj dalībvalstīm atkāpties no Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 28. janvāra Direktīvā 2003/4/EK ( 17 ) paredzētā brīvas piekļuves vides informācijai principa.

58.

Šādu interpretāciju apstiprina regulas 23. apsvērums, kurā ir precizēts, ka dalībvalstīm ir jāraugās, lai saskaņā ar Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju vērsties tiesu iestādēs jautājumos par vidi, kas noslēgta 1998. gada 25. jūnijā un Eiropas Kopienu vārdā apstiprināta ar Padomes 2005. gada 17. februāra Lēmumu 2005/370/EK ( 18 ), attiecīgās kompetentās iestādes, izmantojot attiecīgus līdzekļus, publiskotu informāciju par paziņojumiem par pārvadājumiem, “ja attiecīgā informācija nav konfidenciāla saskaņā ar attiecīgās valsts vai Kopienu tiesību aktiem”.

59.

Direktīvas 2003/4, kuras mērķis tieši ir saskaņot Eiropas Savienības tiesību aktu noteikumus ar minēto konvenciju, 4. panta 2. punkta d) apakšpunktā ir noteikts, ka dalībvalstis var paredzēt, ka vides informācijas pieprasījumu var noraidīt, ja informācijas izpaušana var kaitēt “komerciālas vai rūpnieciskas informācijas konfidencialitātei, ja šādu konfidencialitāti paredz valsts vai Kopienu tiesību akti, lai aizsargātu likumīgas saimnieciskas intereses, tostarp sabiedrības intereses, nodrošinot statistikas datu konfidencialitāti un nodokļu slepenību”.

60.

Kombinējot šos atšķirīgos noteikumus, es secinu, līdzīgi kā Beļģijas, Austrijas un Portugāles valdības, ka regulas 18. panta 4. punkts atsaucas uz noteikumiem, kas atkāpjas no principa par sabiedrības tiesībām piekļūt vides informācijai, kura ir valsts iestāžu rīcībā.

61.

Šāda, ņemot vērā Komisijas 2011. gada 12. aprīļa ziņojumu ( 19 ) par regulas 18. panta un VII pielikuma piemērošanu, ir priekšrocība, ko kopīgi ir pieņēmušas iestādes, kuras dalībvalstis ir pilnvarojušas īstenot regulu.

62.

Tomēr es uzskatu, ka šajā pantā norādītajai atsaucei noteikti ir plašāka piemērošanas joma. Faktiski ir jāsecina, ka minētā panta 4. punkts ir formulēts vispārīgi un ka tas ir atsevišķs un atšķirīgs no tā paša panta 3. punkta par informācijas paziņošanu dalībvalstu iestādēm. Šis dubultais apsvērums, kas pamatojas gan uz regulas 18. panta 4. punkta formulējumu, gan tā vietu šajā pantā, man šķiet tāds, kas nepieļauj nekādu pārmērīgi ierobežojošu tā izpratni.

63.

Es tāpēc domāju, ka noteikumi, uz kuriem ir atsauce regulas 18. panta 4. punktā, var būt piemērojami visām personām, kuru rīcībā varētu būt 18. panta 1. punktā paredzētā informācija, proti, ne tikai nosūtītājiestādēm vai saņēmējiestādēm, bet arī tām fiziskām vai juridiskām personām, kas piedalās atkritumu pārvadājumā.

64.

Tomēr, manuprāt, regulas 18. panta 4. punkts ir piemērojams personām, kas pārvadājumā piedalās vienīgi saistībā ar savām attiecībām ar trešām personām, nevis to attiecībām savā starpā, tātad šis noteikums nevar atļaut starpniekam slēpt informāciju no atkritumu saņēmēja. Šādu nostāju atbalsta divas apsvērumu grupas.

65.

Pirmā pamatojas uz regulas vispārējo struktūru, kuras vairāki noteikumi man šķiet nesaderīgi ar iespēju starpniekam noslēpt no saņēmēja informāciju par radītāja identitāti.

66.

Regulā ir paredzēts izmantot vienu dokumentu, kura saturs ir noteikts tās VII pielikumā, un tajā nav paredzēta nekāda alternatīva, kas atļautu izmantot divas dažādas veidlapas, vienu, kas paredzēta kontroles iestādei, un otru – saņēmējam ( 20 ), vai kādu kodu, kuru atšifrēt varētu vienīgi kontroles iestāde. Attiecībā uz to es vēlos precizēt, ka, pretēji Beļģijas valdības apgalvotajam, regulas 26. panta 3. punkts, kurā ir paredzēta vien iespēja sagatavot tās VII pielikumā minēto dokumentu elektroniskā formātā ar noteikumu, ka ar to jebkurā brīdī ir iespējams iepazīties transportēšanas laikā, man nekādā veidā nešķiet tāds, kas varētu ļaut apslēpt datus par atkritumu radītāju. Vēl jo vairāk es neuzskatu, ka Tiesai būtu pienākums aizstāt Eiropas Savienības likumdevēju, pašai paredzot mehānismus, kas ļautu izvairīties no atkritumu radītāja identitātes izpaušanas to saņēmējam.

67.

Regulas 18. panta 1. punkta b) apakšpunktā citu starpā ir noteikts, ka dokumentu, kas minēts VII pielikumā, paraksta reģenerācijas uzņēmums vai laboratorija un saņēmējs, kad attiecīgie atkritumi ir saņemti, savukārt regulas 20. panta 2. punktā ir precizēts, ka informāciju, kura sniegta saskaņā ar tās 18. panta 1. punktu, saņēmējs un uzņēmums, kas pieņem atkritumus, glabā vismaz trīs gadus pēc pārvadājuma uzsākšanas dienas. Kā parakstītājs un dokumenta turētājs saņēmējs nevar saņemt saīsinātu versiju.

68.

Otrā apsvērumu grupa attiecas uz regulas lietderīgo iedarbību.

69.

Pirmkārt, regulā ir noteikts, ka dalībvalstis ir atbildīgas par kontroles pasākumu piemērošanu attiecībā uz atkritumu pārvadājumiem, un precizēts, ka šie pasākumi ietver izlases veidā veiktas kontroles, kuras var īstenot ne tikai izcelsmes vietā, pie radītāja, turētāja vai ziņotāja, nosūtīšanas laikā, bet arī galamērķī, pie saņēmēja vai uzņēmumā. Šīs kontroles, papildus fiziskai atkritumu kontrolei, ietver arī dokumentu pārbaudi un dalībnieku identitātes pārbaudi.

70.

No šiem noteikumiem izriet, ka saņēmējvalsts iestādēm ir jāspēj īstenot kontroli vietā, kurp tiek piegādāti atkritumi. Lai šāda kontrole būtu efektīva, iestādēm ir jāspēj pie saņēmēja piekļūt vienam dokumentam, kurā pilnībā ir aizpildīti dažādie informācijas lauki.

71.

Turklāt ir jānorāda, ka atbilstoši vides regulējuma kopumam regula uzliek atkritumu radītājam īpašu atbildības slogu, tādēļ viņa identificēšana ir ļoti būtiska.

72.

Regulas 49. panta 1. punktā ir noteikts, ka radītājam ir jāīsteno nepieciešamie pasākumi, lai visi atkritumi, kurus viņš nosūta, visa pārvadājuma laikā un reģenerācijas un apglabāšanas laikā tiktu pārvaldīti, neradot draudus cilvēku veselībai un ekoloģiski pamatotā veidā. Tātad radītāja atbildība nebeidzas brīdī, kad darījums ir pabeigts.

73.

Pretēji Interseroh apgalvotajam – atkritumu pārvadājuma organizatora atbildība nav nodalīta no radītāja atbildības. Ja nelikumīga pārvadājuma gadījumā atgūšanas atbildība vispirms ir jāuzņemas pārvadājuma organizatoram ( 21 ), ne mazāk nozīmīgi ir tas, ka regula, ar kuru nosaka, ka atgūšanas pienākums un ar to saistītie izdevumi ir attiecināmi saskaņā ar ķēdes mehānismu, sākot no personas, kas kompetentajai iestādei paziņoja par pārvadājumu, turpinot ar “citām fiziskām vai juridiskām personām”, ļauj pieprasīt atbildību no radītāja gadījumā, ja nav iespējams panākt organizatora atbildību ( 22 ). Atbildot uz nepieciešamību nodrošināt, ka nekādi atkritumi netiks pamesti un ka būs, kas par tiem maksā, ja faktiskais atkritumu turētājs nebūs maksātspējīgs, vides tiesību aktos nav izslēgta sākotnējā radītāja atbildība arī tad, ja atkritumi vairs nav tā īpašumā ( 23 ).

74.

Tiklīdz tiek atklāts nelikumīgs pārvadājums, taču tā nav saņēmēja vaina, kā arī nav iespējams pieprasīt atbildību no personas, kas organizējusi pārvadājumu, piemēram, tādēļ, ka šī persona ir maksātnespējīga vai arī notiek tās likvidācijas process, kompetentajām iestādēm ir jābūt iespējai vērsties pie saņēmēja vai reģenerācijas uzņēmumā, lai uzzinātu radītāja identitāti, lai vajadzības gadījumā varētu pieprasīt no tā atbildību vai likt tam atlīdzināt atgūšanas izmaksas.

75.

Šādu iemeslu dēļ ir jāņem vērā, ka:

76.

Savā otrajā jautājumā par primāro tiesību ietekmi iesniedzējtiesa netieši uzdod jautājumu par to, vai regulas 18. panta 1. punktā noteiktais pienākums ir saderīgs ar prasībām par komercnoslēpuma aizsardzību, kas izriet no šīm tiesībām un Eiropas Savienības tiesību vispārējiem principiem.

77.

Šādos apstākļos ir jāpārbauda, vai pamattiesību ievērošana ir pretrunā regulas interpretācijai, kas izklāstīta šo secinājumu 75. punktā.

78.

Šis jautājums liek izvērtēt, vai komercnoslēpums Eiropas Savienības tiesībās ir aizsargāts un, attiecīgā gadījumā, kāds ir šās aizsardzības līmenis.

79.

Var atbildēt, ka tiesības uz komercnoslēpuma aizsardzību Eiropas Savienības tiesībās ir nostiprinātas kā princips.

80.

Šīs tiesības ir ierakstītas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, kas tās padara par daļu no tiesībām uz labu pārvaldību. Saskaņā ar Pamattiesību hartas 41. panta 2. punktu tiesības uz labu pārvaldību ietver “ikvienas personas tiesības piekļūt materiāliem, kas uz to attiecas, ievērojot konfidencialitātes, kā arī profesionālā noslēpuma un komercnoslēpuma likumīgas aizsardzības apsvērumu”. Minētās tiesības ir norādītas arī LESD 339. pantā, ar ko tiek uzlikts Eiropas Savienības iestāžu locekļiem pienākums neizpaust informāciju, uz kuru attiecas pienākums glabāt dienesta noslēpumu, “jo īpaši informāciju par uzņēmumiem, to darījumu attiecībām vai to ražošanas izmaksām”.

81.

Savā judikatūrā Tiesa vairākkārt ir atsaukusies uz tiesībām uz komercnoslēpuma aizsardzību, kuras tā ir noteikusi par vispārēju principu.

82.

Savā 1986. gada 24. jūnija spriedumā lietā AKZO Chemie un AKZO Chemie UK/Komisija ( 24 ) Tiesa, norādot, ka šajā lietā piemērojamie noteikumi bija saistīti ar īpašiem pieņēmumiem, tomēr norādīja, ka tie esot vispārēja principa izpausme, kas piemērojama administratīvā procesa norises laikā ( 25 ). Savā 1994. gada 19. maija spriedumā lietā SEP/Komisija ( 26 ) tā vēlreiz apstiprināja, ka pastāv “uzņēmumu tiesību uz to komercnoslēpumu aizsardzību vispārējs princips” ( 27 ).

83.

Tā kā komercnoslēpuma aizsardzība ir tieši paredzēta kā vispārējs princips, man nešķiet nepieciešams pētīt, vai tas būtu jāaizsargā kā daļa no īpašumtiesībām vai tiesībām brīvi veikt saimniecisko darbību.

84.

Katrā ziņā šis princips nav absolūts, bet ir jāņem vērā saistībā ar tā funkciju sabiedrībā. Tādēļ tam var piemērot ierobežojumus, ar nosacījumu, ka tie ir pamatoti arī ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem, ka ierobežojumi ir piemēroti, lai nodrošinātu izvirzītā mērķa sasniegšanu, un nepārsniedz šā mērķa sasniegšanai vajadzīgo.

85.

Tā iepriekš minētajā spriedumā lietā Varec Tiesai, piemēram, bija jāsamēro uzņēmēju tiesības uz viņu konfidenciālās informācijas un komercnoslēpumu aizsardzību ar tiesībām piekļūt informācijai, kas saistīta ar piedalīšanos publiskajos iepirkumos ( 28 ).

86.

Veicot samērošanu, ir jāņem vērā, ka saskaņā ar LESD 191. panta 2. punktu Eiropas Savienības politika vides jomā paredz pastiprinātu aizsardzību. Šī politika pamatojas uz piesardzības un preventīvas darbības principu, uz principu, ka videi nodarīts kaitējums jālabo, vispirms novēršot tā cēloni, un uz principu, ka maksā piesārņotājs. Turklāt saskaņā ar LESD 11. pantu, “nosakot un īstenojot Savienības politiku un darbības, tajās jāparedz vides aizsardzības prasības, lai veicinātu noturīgu attīstību”.

87.

Manuprāt, veicot vides aizsardzības un tiesību uz komercnoslēpumu samērošanu, noteicošajiem elementiem ir jābūt, no vienas puses, labumam, kādu attiecīgā informācija sniedz vides aizsardzībai, un, no otras puses, tam, cik lielā mērā tiek nodarīts kaitējums komercnoslēpumam, ja šī informācija tiek izpausta.

88.

Starpnieka pienākums atklāt radītāja identitāti atbilst vides aizsardzības vispārējo interešu mērķim.

89.

Kopumā, kā Tiesa to ir norādījusi savā 2009. gada 8. septembra spriedumā lietā Komisija/Parlaments un Padome ( 29 ), šī regula gan mērķa, gan satura ziņā ir vērsta galvenokārt uz cilvēku veselības un apkārtējās vides aizsardzību pret nelabvēlīgām sekām, kas varētu rasties saistībā ar atkritumu starptautiskajiem pārvadājumiem ( 30 ).

90.

Lai gan paziņošanas un iepriekšējas rakstveida piekrišanas procedūra, kas regulā ir paredzēta bīstamiem atkritumiem, ir tipisks vides politikas instruments ( 31 ), arī informēšanas procedūra, kas paredzēta zaļajā sarakstā iekļautajiem atkritumiem, atbilst šim mērķim. Tiesa norādīja, ka “tas, ka [..] regula ir piemērojama arī tādiem atkritumiem, kas nav bīstami, un atkritumiem, kurus paredzēts reģenerēt, nepiešķir tai tirdzniecības raksturu un nemazina tās nozīmi attiecībā uz vides politiku, jo atkritumi, lai kādi tie arī būtu, pēc savas būtības ir bīstami videi [ ( 32 )]” ( 33 ).

91.

Lai arī kāda būtu to bīstamība, atkritumus nevar uzskatīt par parastu preci. To apgrozība notiek “uzraudzībā” ( 34 ), to pārvietošanai noteikti ir jāatbilst vides aizsardzības obligātajām prasībām.

92.

Šķiet, ka, lai sasniegtu šo mērķi, ir jāizpilda prasība atkritumu saņēmējam nodotajos dokumentos norādīt kontaktinformāciju.

93.

Tā ir dubulta lietderīguma ķīla kontroles iestādēm un saņēmēju, kas atbildīgi par atkritumu reģenerāciju, drošībai.

94.

Lai atkritumu kontrole transportēšanas laikā vai tiem ierodoties galamērķī būtu efektīva, tranzītvalsts vai mērķa valsts iestādēm ir jābūt iespējai, iepazīstoties ar atkritumiem pievienoto dokumentu, nekavējoties noskaidrot radītāja identitāti, bez vajadzības vērsties pie personas, kas organizē pārvietošanu un kas, piemērojot regulas 18. panta 1. punkta a) apakšpunktu, atrodas nosūtītājvalstī. Kā to norādījusi Beļģijas valdība, šāda informācija ir uzskatāma par kritēriju, kurš ļauj novērtēt, vai ir jāveic fiziska kontrole, kas noteikti ir ilgstošs un dārgs process, jo nākas apturēt preci. Nepieciešamība vērsties pie starpnieka, lai uzzinātu radītāja identitāti, palēninātu kontroles procedūru, un tas savukārt radītu nopietnas neērtības darbības nozarēm, piemēram, jūras transportam, kas pakļaujas principam “tieši laikā” un strādā pēc saspringta grafika.

95.

Ir jāuzsver, ka, ja atkritumus, kas iekļauti zaļajā sarakstā, uzskata par tādiem, kas videi un cilvēku veselībai rada minimālu apdraudējumu, regulas 18. panta 1. punktā paredzētais informēšanas pienākums ir paredzēts, lai novērstu riskus, kuri varētu rasties, neizpildot paziņošanas un iepriekšējas rakstveida piekrišanas procedūru, kas paredzēta bīstamiem atkritumiem. Tādēļ ir svarīgi, lai dalībvalstu iestādes varētu veikt nepārtrauktu uzraudzību atkritumu virzības laikā, sākot ar to radīšanu un beidzot ar to galīgu reģenerāciju, lai būtu iespējams pārbaudīt, vai tie tiešām atbilst zaļajam sarakstam un, ja tas ir nepieciešams, vai tie nav sajaukti ar citiem materiāliem tādā mērā, ka tas varētu traucēt to reģenerāciju, ievērojot vides prasības.

96.

Attiecībā uz apstrādes drošību Austrijas valdība pamatoti uzsver, ka, vienīgi zinot atkritumu būtību un sastāvu, saņēmējs un kontroles iestādes var būt pārliecināti, ka atkritumus varēs apstrādāt ekoloģiski pamatotā veidā. Atkritumu radītāja norādīšana pati par sevi var būt būtiska norāde, piemēram, ja ir noskaidrots, ka parasti šis radītājs rada bīstamus atkritumus. Turklāt, ja reģenerācijas rūpnīca vai saņēmējvalsts kontroles iestādes uzskata, ka tām pietrūkst informācijas, tās var tam lūgt papildu precizējumus.

97.

Tātad zināšanas par radītāja identitāti ir informācija, kura nepieciešama atkritumu saņēmējam un kuru tam nevar nesniegt, ja tas ir pieprasījis starpniekam organizēt pārvadājumu.

98.

Kaitējums tiesībām uz tādu datu aizsardzību, uz kuriem attiecas komercnoslēpums, kas tādēļ varētu rasties, manuprāt, ir ierobežots.

99.

Es piekrītu Komisijas analīzei, kura apgalvo, ka nosūtīšanas darījuma dalībnieki savā starpā ar zināmiem nosacījumiem varētu paredzēt līgumsaistības, kas novērstu neskaidrības, kuras varētu rasties, ja saņēmējs informāciju par radītāja identitāti izmantotu citiem mērķiem, nekā tas ir paredzēts.

100.

Savukārt man rodas jautājums par kaitējuma, kas, izpaužot radītāju identitāti, varētu rasties starpniekam, īstenību un smagumu. Informācija, kas sniegta rakstveida procesa ietvaros un tiesas sēdes laikā, neļauj veikt precīzu novērtējumu.

101.

No šiem apsvērumiem izriet, ka informēšanas kārtība, kuru attiecībā uz zaļajā sarakstā iekļautajiem atkritumiem nosaka šī regula, ir samērīga.

102.

Tādēļ es secinu, ka otrā jautājuma izvērtēšana nav atklājusi nekādas pazīmes, kas varētu ietekmēt regulas 18. panta 1. un 4. punkta, tā, kā es ierosinu tos interpretēt, likumību.

103.

Iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ es iesaku Tiesai uz Verwaltungsgericht Mainz uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi: