EUR-Lex Access to European Union law
This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 62010CP0491
View of Advocate General Bot delivered on 7 December 2010. # Joseba Andoni Aguirre Zarraga v Simone Pelz. # Reference for a preliminary ruling: Oberlandesgericht Celle - Germany. # Case C-491/10 PPU.
Ģenerāladvokāta Bot viedoklis sniegts 2010. gada 7. decembris.
Joseba Andoni Aguirre Zarraga pret Simone Pelz.
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu: Oberlandesgericht Celle - Vācija.
Lieta C-491/10 PPU.
Ģenerāladvokāta Bot viedoklis sniegts 2010. gada 7. decembris.
Joseba Andoni Aguirre Zarraga pret Simone Pelz.
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu: Oberlandesgericht Celle - Vācija.
Lieta C-491/10 PPU.
Judikatūras Krājums 2010 I-14247
ECLI identifier: ECLI:EU:C:2010:749
ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT] VIEDOKLIS,
sniegts 2010. gada 7. decembrī (1)
Lieta C‑491/10 PPU
Joseba Andoni Aguirre Zarraga
pret
Simone Pelz
(Oberlandesgericht Celle (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Steidzamības prejudiciāla nolēmuma tiesvedība – Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Regula (EK) Nr. 2201/2003 – Pagaidu aizgādības tiesības – Bērna nolaupīšana – Apliecināts spriedums, ar kuru piespriež bērna atpakaļatdošanu pēc sprieduma par neatdošanu atpakaļ pasludināšanas – Apliecības izsniegšanas nosacījumi – Bērnam sniegta iespēja tikt uzklausītam – Pamattiesību harta – Bērna uzklausīšana, ko izpildes dalībvalsts tiesu iestādes veic tiesvedībā, kurā pasludināts spriedums par neatdošanu atpakaļ – Izpildes dalībvalsts tiesas kompetence nepieļaut tāda sprieduma izpildi, ar kuru piespriež bērna atpakaļatdošanu pēc sprieduma par neatdošanu atpakaļ pasludināšanas
1. Strīdi, ko risina šķiršanās prasību iesniedzis pāris, lai izlemtu jautājumu par kopīgiem bērniem, var radīt sāpīgu un pat traumējošu pārdzīvojumu šiem bērniem. Šis pārdzīvojums var būt vēl lielāks tad, ja pārī, kur katra puse nāk no savas valsts, viens no vecākiem, kurš neatzīst pasākumus, ko attiecībā uz bērniem piemērojusi tās dalībvalsts tiesa, kurā šis pāris dzīvoja, dodas uz savu izcelsmes valsti un cenšas panākt, lai šīs valsts tiesa lemtu citādi. Ja tas tā notiek, tad bērnu situāciju nosaka pretrunīgi tiesu spriedumi, visbiežāk uz īsāku vai ilgāku laiku pārtraucot jebkādas attiecības vai normālas attiecības ar otru vecāku.
2. Ņemot vērā ar šādu rīcību bērniem nodarītā kaitējuma būtiskumu, dalībvalstis, vispirms noslēdzot vienošanos, proti, 1980. gada 25. oktobra Hāgas Konvenciju (2), kā arī Eiropas Savienības līmenī noslēdzot vienošanos un pieņemot tiesību aktus, izveidoja dažādu dalībvalstu tiesu iestāžu sadarbības sistēmas, lai situācijās, kad viens no vecākiem ir nelikumīgi aizvedis vai aizturējis bērnu, iespējami ātrāk panāktu šī bērna atgriešanos tajā vietā, kas bijusi bērna dzīvesvieta pirms nolaupīšanas.
3. Tādējādi Padomes Regulā (EK) Nr. 2201/2003 (3), kas attiecas uz šo lietu, ir paredzēta sistēma, saskaņā ar kuru tad, ja tās dalībvalsts tiesa, no kuras bērns nelikumīgi aizvests, pasludina spriedumu, ar kuru tā iebilst pret viņa atpakaļatdošanu, bērna dzīvesvietas dalībvalsts tiesai zināmā mērā pieder galavārds un tā var izdot rīkojumu par atgriešanos, pasludinot spriedumu, kas citās dalībvalstīs ir izpildāms pēc likuma un nav apstrīdams.
4. Šī sprieduma stingrāka izpildāmība nozīmē, ka tiesa, kas pasludinājusi šo spriedumu, izsniedz apliecību, tostarp apstiprinot, ka bērnam ir sniegta iespēja tikt uzklausītam, ja vien to pieļauj viņa vecums vai brieduma pakāpe, un ka šī tiesa ir ņēmusi vērā pierādījumus, atbilstoši kuriem tās valsts tiesa, no kuras bērns ir nelikumīgi aizvests, ir pieņēmusi spriedumu par neatdošanu atpakaļ.
5. Šādi apliecinātu spriedumu izpilde jau ir radījusi vairākas interpretācijas grūtības, ļaujot Tiesai apstiprināt un precizēt iespēju piemērot šo spriedumu īpašo izpildāmību (4). Piemēram, iepriekš minētajā spriedumā lietā Povse tā nosprieda, ka saskaņā ar kompetences sadalījumu starp izcelsmes dalībvalsts un izpildes dalībvalsts tiesu šī pēdējā var tikai konstatēt apliecinātā sprieduma izpildāmību, jo prasības par apliecības apstrīdēšanu var iesniegt tikai izcelsmes dalībvalstī (5).
6. Šajā lietā Oberlandesgericht Celle [Federālās zemes augstākā tiesa, Celle] (Vācija) vēlas noskaidrot, vai, neskatoties uz apliecinātā sprieduma īpašo izpildāmību, tā var nepieļaut šī sprieduma izpildi, ja, neuzklausot bērnu, ir īpaši smagi pārkāptas viņa pamattiesības, tādējādi pārkāpjot Regulas Nr. 2201/2003 noteikumus, kas interpretēti saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (turpmāk tekstā – “Pamattiesību harta”). Tā pakārtoti jautā, cik lielā mērā tai ir jāizpilda šāds spriedums, ja tam pievienotajā apliecībā ietvertas acīmredzami nepareizas ziņas par bērna uzklausīšanu.
7. Turklāt iesniedzējtiesa precizēja, ka tā nelūdz piemērot steidzamības prejudiciāla nolēmuma tiesvedību, pamatojot ar to, ka abi tās uzdotie jautājumi ir būtiski un tie ir jāizskata padziļinātā prejudiciāla nolēmuma tiesvedībā.
8. Saskaņā ar pilnvarām, kas tai piešķirtas Tiesas Reglamenta 104.b panta 1. punkta trešajā un pēdējā daļā, Tiesa tomēr uzskatīja, ka steidzamības tiesvedības piemērošanas nosacījumi ir izpildīti, un nolēma šo lietu izskatīt atbilstoši šai procedūrai.
9. Šajos secinājumos es ierosinu Tiesai pirms prejudiciālo jautājumu izskatīšanas izlemt par šo jautājumu pamatā esošā pieņēmuma pamatotību. Minētie jautājumi ir balstīti uz pieņēmumu, saskaņā ar kuru bērnam nebija iespējas tikt uzklausītam, bet tas ir pretrunā informācijai, kas norādīta spriedumam par bērna atpakaļatdošanu pievienotajā apliecībā, un līdz ar to izcelsmes dalībvalsts tiesa nav ievērojusi šādas apliecības izsniegšanas nosacījumus.
10. Tomēr, lai arī no lietas materiāliem faktiski izriet, ka šajā tiesā bērnam nebija iespējas tikt uzklausītam, no tiem arī izriet, ka pēc izpildes dalībvalsts tiesu iestāžu pieprasījuma šāda uzklausīšana ir veikta tiesvedībā, kurā pasludināts spriedums par neatdošanu atpakaļ, un ka šajā uzklausīšanā bērna paustais viedoklis ir norādīts strīdīgajā apliecinātajā spriedumā.
11. Tādēļ šajos secinājumos es ierosinu Tiesai vispirms izvērtēt iesniedzējtiesas pieņēmuma pamatotību un tādējādi izlemt, vai šādos apstākļos ir izpildīts nosacījums, saskaņā ar kuru spriedumu par bērna atpakaļatdošanu var apliecināt vienīgi tad, ja bērnam ir sniegta iespēja tikt uzklausītam.
12. Es izklāstīšu iemeslus, kas, manuprāt, liek secināt, ka šis nosacījums ir izpildīts.
13. Pēc tam es pakārtoti norādīšu, ka, pat pieņemot, ka minētais nosacījums nav izpildīts, tās dalībvalsts tiesa, kurā ir prasīta atzīšana, nevar nepieļaut apliecinātā sprieduma izpildi. Atgādināšu, ka attiecīgo dalībvalstu tiesu kompetence ir stingri jānodala un tādēļ tiesības celt prasības pret šādu spriedumu un saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 42. pantu izsniegtu apliecību ietilpst izcelsmes dalībvalsts tiesu ekskluzīvā kompetencē.
I – Atbilstošās tiesību normas
14. Atbilstošās tiesību normas ir 1980. gada Hāgas konvencija, Regula Nr. 2201/2003, kā arī Pamattiesību harta.
15. 1980. gada Hāgas konvenciju, kas stājās spēkā 1983. gada 1. decembrī, ir ratificējušas visas dalībvalstis. Dalībvalstis turpina piemērot konvenciju, bet tās noteikumus papildina Regulas Nr. 2201/2003 noteikumi. Dalībvalstu attiecībās šie regulas noteikumi prevalē pār šīs konvencijas noteikumiem (6).
A – 1980. gada Hāgas konvencija
16. 1980. gada Hāgas konvencija ir balstīta uz pieņēmumu, ka, jebkādā veidā pēkšņi aizvedot nepilngadīgu personu no tās pastāvīgās dzīvesvietas bez aizgādības tiesību turētāja piekrišanas, ievērojami tiek apdraudētas bērna intereses, turklāt tā ir nelikumīga rīcība, ko ir svarīgi novērst iespējami ātrāk, neizvērtējot vecāku strīdu pēc būtības.
17. Saskaņā ar 1. pantu šīs konvencijas mērķis ir nodrošināt, ka aizgādības tiesības saskaņā ar vienas līgumslēdzējas puses likumiem tiek respektētas arī citās līgumslēdzējās pusēs, un nodrošināt bērnu, kuri nelikumīgi aizvesti vai aizturēti, ātru atgriešanos šajā līgumslēdzējā pusē.
18. Atbilstoši šīs konvencijas 3. pantam aizvešana tiek uzskatīta par nelikumīgu, ja saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem vai tiesas spriedumu, kurā bērns pastāvīgi dzīvoja tieši pirms aizvešanas, tas ir personas aizgādības tiesību pārkāpums.
19. “Bērna interesēm” ir primāra nozīme visos jautājumos, kas saistīti ar aizgādību. Bērnam ir tiesības uz stabilitāti, tiesības palikt savā pastāvīgajā dzīvesvietā, kas tiek uzskatīts par būtisku priekšnoteikumu viņa līdzsvarotībai un attīstībai. Ja starp vecākiem ir radies strīds, viņi nedrīkst bērnu izmantot par instrumentu tā risināšanā.
20. Šādos apstākļos, tiklīdz ir konstatēta nelikumīga aizvešana, tiek izdots rīkojums par tūlītēju bērna atgriešanos viņa pastāvīgajā dzīvesvietā. Tādējādi spriedumu par atpakaļatdošanu nodala no aizgādības tiesību piešķiršanas, un to vislabāk var izlemt pastāvīgās dzīvesvietas valsts tiesa.
21. 1980. gada Hāgas konvencijas 12. pantā ir paredzēts:
“Ja bērns ir ticis nelikumīgi aizvests vai aizturēts atbilstoši 3. pantā minētajiem noteikumiem un ja, uzsākot lietu, tās Līgumslēdzējas Puses, kurā atrodas bērns, tiesā vai administratīvajā iestādē ir pagājis mazāk nekā gads kopš nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas datuma, iestādei, kurai lieta ir piekritīga, jādod rīkojums par bērna atgriešanos nekavējoties.
Tiesai vai administratīvajai iestādei, pat ja lietas izskatīšana uzsākta pēc šī panta pirmajā daļā minētā viena gada termiņa beigām, jādod rīkojums par bērna atgriešanos, ja vien netiek pierādīts, ka bērns ir iedzīvojies jaunajā vidē.
[..]”
22. Tomēr šīs konvencijas izstrādātāji ir vēlējušies ierobežot gandrīz automātisko atpakaļatdošanas mehānismu, ieviešot izņēmumus, kas ļauj ņemt vērā bērna intereses un apstākļus. Tādējādi minētās konvencijas 13. pantā paredzēts, ka valsts, kurā ir prasīta atzīšana, tiesai vai administratīvajai iestādei nav pienākuma dot rīkojumu par bērna atgriešanos, ja persona, institūcija vai kāda cita iestāde, kas iebilst pret bērna atgriešanos, pierāda, ka:
– vecāks, kura atsevišķā aizgādībā atrodas bērns, viņa aizvešanas laikā nav izmantojis savas aizgādības tiesības vai ir piekritis aizvešanai, vai nav iebildis pret to; vai
– pastāv nopietns risks, ka viņa vai viņas atdošana sagādās bērnam fizisku vai psiholoģisku kaitējumu vai radīs neciešamu situāciju; vai arī
– bērns iebilst pret atgriešanos un ir sasniedzis attiecīgu vecumu un brieduma pakāpi, lai spētu atbildēt par saviem uzskatiem.
23. 1980. gada Hāgas konvenciju, kā noteikts tās 4. pantā, vairs nepiemēro, ja bērns sasniedzis 16 gadu vecumu. Turklāt, kā noteikts konvencijas 20. pantā, bērna atgriešanos saskaņā ar šīs konvencijas 12. panta noteikumiem var atteikt, ja to nepieļauj valsts, kurā ir prasīta atzīšana, pamatprincipi par cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzību.
B – Regula Nr. 2201/2003
24. Regulā Nr. 2201/2003 tāpat kā 1980. gada Hāgas konvencijā noteikts mērķis novērst bērnu nolaupīšanu, nodrošinot nolaupītā bērna ātru atgriešanos izcelsmes dalībvalstī. Tas saistīts ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kuras pamatā, kā minēts regulas preambulas otrajā apsvērumā, ir tiesas spriedumu savstarpējas atzīšanas princips.
25. Tādēļ Kopienas likumdevējs vēlējās izveidot šādu sistēmu:
– izcelsmes dalībvalsts tiesas joprojām ir kompetentas. Bērna nelikumīga aizvešana nenozīmē kompetences nodošanu;
– tās valsts tiesām, kurā ir prasīta atzīšana, jānodrošina bērna ātra atgriešanās;
– ja tās valsts tiesa, kurā ir prasīta atzīšana, nolemj nedot rīkojumu par bērna atgriešanos, savs spriedums un šī sprieduma pamatā izmantotie pierādījumi tai jānosūta izcelsmes dalībvalsts kompetentajai tiesai un abām tiesām ir jāsadarbojas;
– ja izcelsmes dalībvalsts tiesa dod rīkojumu par bērna atgriešanos, tās spriedums, ja šī tiesa to apliecina, valstī, kurā ir prasīta atzīšana, ir izpildāms pēc likuma un nav apstrīdams.
26. Regulas Nr. 2201/2003 preambulas 17. apsvēruma redakcija ir šāda:
“Ja bērns ir nelikumīgi aizvests vai aizturēts, nekavējoties jāpanāk bērna atpakaļatdošana, un šai nolūkā piemēro 1980. gada [..] Hāgas konvenciju, kuru papildina šīs regulas noteikumi, jo īpaši tās 11. pants. Tiesām dalībvalstī, uz kuru bērns ir nelikumīgi aizvests vai kurā bērns nelikumīgi aizturēts, jāspēj iestāties pret viņa atpakaļatdošanu īpašos, attiecīgi pamatotos gadījumos. Tomēr šāds lēmums var tikt aizstāts ar turpmāku lēmumu, ko pieņem tās dalībvalsts tiesa, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta pirms nelikumīgas aizvešanas vai aizturēšanas. Ja minētais lēmums nosaka bērna atpakaļatdošanu, atpakaļatdošanai jānotiek, nepieprasot nekādu īpašu minētā sprieduma atzīšanas un izpildes procedūru dalībvalstī, uz kuru bērns ir aizvests vai kurā viņš ir aizturēts.”
27. Šīs regulas preambulas 21. apsvērumā noteikts, ka “dalībvalstī taisītu spriedumu atzīšana un izpilde jābalsta uz savstarpējas uzticēšanās principu, un neatzīšanas iemesli jāsaglabā noteiktā minimuma līmenī”.
28. Saskaņā ar šīs regulas preambulas 23. apsvērumu “spriedumi par saskarsmes tiesībām un spriedumi par atpakaļatdošanu, kas izcelsmes dalībvalstī apstiprināti atbilstoši šīs regulas noteikumiem, jāatzīst un jāizpilda visās pārējās dalībvalstīs, nepieprasot nekādu turpmāku procedūru. Pasākumus šādu spriedumu izpildei arī turpmāk reglamentē valsts tiesību akti”. Regulas Nr. 2201/2003 preambulas 24. apsvērumā noteikts, ka “apliecībai, kas izsniegta, lai veicinātu sprieduma izpildi, nevajadzētu būt pārsūdzamai. Tā ir labojama tikai gadījumos, kad pieļauta būtiska kļūda, proti, ja tā neprecīzi atspoguļo spriedumu”.
29. Turklāt šajā regulā atzīta bērna uzklausīšanas nozīme. Piemēram, regulas preambulas 19. apsvērumā noteikts, ka “bērna uzklausīšanai ir būtiska loma, piemērojot šo regulu, kaut arī šis dokuments nav paredzēts, lai pārveidotu piemērojamās valsts procedūras”.
30. Saskaņā ar minētās regulas preambulas 20. apsvērumu “bērna uzklausīšana citā dalībvalstī var notikt saskaņā ar kārtību, kas noteikta Padomes 2001. gada 28. maija Regulā (EK) Nr. 1206/2001 par sadarbību starp dalībvalstu tiesām pierādījumu iegūšanā civillietās un komerclietās [(7)]”.
31. Visbeidzot, Regulas Nr. 2201/2003 preambulas 33. apsvērumā ir precizēts, ka “šajā regulā atzītas pamattiesības un respektēti [..] Pamattiesību hartas principi. Jo īpaši ar to tiek izdarīti centieni nodrošināt to bērna pamattiesību ievērošanu, kas noteiktas [..] Pamattiesību hartas 24. pantā”.
32. Šie dažādie likumdevēja nodomi ir īstenoti Regulas Nr. 2201/2003 pantos, kā izklāstīts turpmāk.
33. Saskaņā ar šīs regulas 2. panta 11. punktu, kurā būtībā ir pārņemta 1980. gada Hāgas konvencijā izmantotā definīcija, ar “bērna nelikumīgu aizvešanu vai aizturēšanu” saprot nelikumīgu aizvešanu vai aizturēšanu, ja ar to tiek pārkāptas aizgādības tiesības, kas iegūtas ar spriedumu saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms aizvešanās vai aizturēšanas, un šīs aizgādības tiesības tika faktiski īstenotas.
34. Minētās regulas 11. pantā ar nosaukumu “Bērna atpakaļatdošana” ir noteikts:
“1. Ja persona, iestāde vai cita struktūra, kam ir uzraudzības [aizgādības] tiesības, piesakās kompetentajās iestādēs dalībvalstī ar nolūku saņemt spriedumu, pamatojoties uz [1980. gada Hāgas konvenciju], lai panāktu tā bērna atpakaļatdošanu, kurš ir nelikumīgi aizvests vai aizturēts dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas, piemēro 2. līdz 8. punktu.
2. Piemērojot 1980. gada Hāgas konvencijas 12. un 13. pantu, nodrošina to, ka bērnam tiek sniegta iespēja tikt uzklausītam tiesvedībā, ja vien tas nešķiet [ne]piemēroti, ņemot vērā tā vecumu vai brieduma pakāpi.
3. Tiesa, kurā iesniegts 1. punktā minētais pieteikums par bērna atpakaļatdošanu, rīkojas paātrināti tiesas procesos attiecībā uz šo pieteikumu, izmantojot ātrākās procedūras, kas paredzētas valsts tiesību aktos.
Neskarot pirmo daļu, tiesa izdod savu spriedumu ne vēlāk kā sešas nedēļas pēc pieteikuma iesniegšanas, ja vien nepastāv ārkārtēji apstākļi, kas padara to par neiespējamu.
4. Tiesa nevar atteikt bērna atpakaļatdošanu, pamatojoties uz 1980. gada Hāgas konvencijas 13.b pantu [13. panta b) punktu], ja ir noskaidrots, ka attiecīgi [pietiekami] pasākumi ir veikti, lai nodrošinātu bērna aizsardzību pēc tā atpakaļatdošanas.
[..]
6. Ja tiesa izdod rīkojumu par neatdošanu atpakaļ saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvencijas 13. pantu, tiesai nekavējoties tieši vai ar centrālās iestādes starpniecību jānosūta tiesas rīkojuma par neatdošanu atpakaļ un saistīto dokumentu kopijas, jo īpaši tiesas sēžu stenogrammu kopijas, piekritības tiesai vai centrālai iestādei dalībvalstī, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas, kā noteikts valsts tiesību aktos. Tiesa saņem visus minētos dokumentus viena mēneša laikā pēc dienas, kad izdots rīkojums par neatdošanu atpakaļ.
7. Ja viena no pusēm ir iesniegusi prasību tiesās dalībvalstī, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas, tiesai vai centrālai iestādei, kas saņem 6. punktā minēto informāciju, jāpaziņo pusēm un jāaicina tās izdarīt iesniegumus [iesniegt apsvērumus] tiesā saskaņā ar valsts tiesību aktiem trīs mēnešu laikā pēc paziņošanas dienas, lai tiesa var izskatīt jautājumu par bērna uzraudzību [aizgādību].
Neierobežojot šajā regulā ietvertos noteikumus par piekritību [jurisdikciju], tiesa slēdz lietu, ja attiecīgajā termiņā nav saņēmusi nekādus iesniegumus [apsvērumus].
8. Neatkarīgi no sprieduma par neatdošanu atpakaļ, kas pieņemts, ievērojot 1980. gada Hāgas konvencijas 13. pantu, visi turpmākie spriedumi, kas pieprasa bērna atpakaļatdošanu un ko pasludina tiesa, kurai saskaņā ar šo regulu ir piekritība [jurisdikcija], jāizpilda saskaņā ar III nodaļas 4. iedaļu, lai nodrošinātu bērna atpakaļatdošanu.”
35. Regulas Nr. 2201/2003 42. pantā, kas ietverts III nodaļas 4. iedaļā, noteikts:
“1. Bērna atpakaļatdošanu, kas minēta 40. panta 1. punkta b) apakšpunktā un ko paredz ar izpildāmo spriedumu, kurš taisīts kādā dalībvalstī, atzīst un realizē [var izpildīt] citā dalībvalstī bez nepieciešamības pēc izpildes pasludināšanas un bez iespējas pretoties sprieduma atzīšanai, ja spriedums ir apstiprināts izcelsmes dalībvalstī saskaņā ar 2. punktu.
Pat ja valsts tiesību akti neparedz tā sprieduma izpildi pēc likuma, kas pieprasa bērna atpakaļatdošanu, kura minēta 11. panta 8. punktā, tiesa, kas pasludinājusi spriedumu, var pasludināt spriedumu par izpildāmu neatkarīgi no jebkādas pārsūdzības.
2. Izcelsmes tiesas tiesnesis, kas pieņēmis 40. panta 1. punkta b) apakšpunktā minēto spriedumu, izsniedz 1. punktā minēto apliecību tikai tad, ja:
a) bērnam tika sniegta iespēja tikt uzklausītam, ja vien uzklausīšana netika uzskatīta par [ne]lietderīgu, ņemot vērā viņa vai viņas vecumu vai brieduma pakāpi;
b) visām pusēm tika sniegta iespēja tikt uzklausītām; un
c) tiesa, pasludinot savu spriedumu, ir ņēmusi vērā iemeslus un pierādījumus, kādi ir par pamatu rīkojumam, kas izdots atbilstoši 1980. gada Hāgas konvencijas 13. pantam.
Ja tiesa vai kāda cita iestāde veic pasākumus, lai nodrošinātu bērna aizsardzību pēc tā atgriešanās pastāvīgās dzīvesvietas valstī, apliecībā ietver informāciju par šādiem pasākumiem.
Izcelsmes tiesnesis pēc savas ierosmes izsniedz minēto apliecību, izmantojot veidlapas paraugu, kas dots IV pielikumā (apliecība par bērna (bērnu) atpakaļatdošanu).
Apliecību aizpilda valodā, kādā taisīts spriedums.”
36. Saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 47. panta 2. punktu “jebkuru spriedumu, ko pieņēmusi citas dalībvalsts tiesa un kas pasludināts par izpildāmu [..] vai kas apstiprināts atbilstoši [..] 42. panta 1. punktam, izpilda izpildes dalībvalstī tādos pašos apstākļos, kādi būtu, ja to pieņemtu šajā dalībvalstī”.
C – Pamattiesību harta
37. Pamattiesību hartas, kam saskaņā ar LES 6. pantu ir tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem, 24. pantā ir paredzētas bērnu tiesības šādā redakcijā:
“1. Bērniem ir tiesības uz viņu labklājībai nepieciešamo aizsardzību un gādību. Viņi drīkst brīvi paust savu viedokli. Šis viedoklis atbilstīgi bērnu vecumam un briedumam jāņem vērā jautājumos, kas skar bērnu intereses.
2. Visās darbībās, kas attiecas uz bērniem, neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts iestādes vai privātas iestādes, pirmkārt [vispirms] jāņem vērā bērna intereses.
3. Katram bērnam ir tiesības regulāri uzturēt personiskas attiecības un tiešus sakarus ar abiem vecākiem, izņemot gadījumus, kad tas ir pretrunā viņa interesēm.”
II – Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi
38. Pamata prāvas rašanās faktus, kādus iesniegusi iesniedzējtiesa, var rezumēt, kā norādīts turpmāk.
39. H. A. Agirs Zaraga [J. A. Aguirre Zarraga] un S. Pelca [S. Pelz] laulību noslēdza 1998. gada 25. septembrī Erandio (Spānija). Šajā laulībā 2000. gada 31. janvārī ir dzimusi viņu meita Andrea [Andrea]. Bērna vecāku kopīgā ģimenes dzīvesvieta bija Sondikā (Spānija).
40. Vecāki izšķīrās 2007. gada beigās. Katra puse iesniedza laulības šķiršanas pieteikumus un pieprasīja, lai tai piešķirtu tiesības ņemt Andreu atsevišķā aizgādībā.
41. Ar 2008. gada 12. maija lēmumu Juzgado de Primera Instancia e Instrucción No 5 de Bilbao [Bilbao Pirmās instances un izmeklēšanas tiesa Nr. 5] (Spānija) aizgādības tiesības provizoriski piešķīra tēvam. Līdz ar to Andrea pārcēlās dzīvot pie tēva. 2008. gada jūnijā Andreas māte pārcēlās uz dzīvi Vācijā. Pēc 2008. gada vasaras brīvlaika, kad Andrea ciemojās pie mātes, māte paturēja meitu pie sevis. Kopš 2008. gada 15. augusta Andrea dzīvo pie mātes Vācijā. Tajā pašā dienā Juzgado de Primera Instancia e Instrucción No 5 de Bilbao pasludināja spriedumu, aizliedzot Andreai izbraukt no Spānijas.
42. Pamatojoties uz 1980. gada Hāgas konvenciju, Andreas tēvs pieprasīja, lai meita atgrieztos pie viņa Spānijā. Viņa prasība tika noraidīta ar 2009. gada 1. jūlija lēmumu, pamatojot to ar šīs konvencijas 13. panta otro daļu. No tajā laikā veiktās Andreas uzklausīšanas izrietēja, ka viņa uzstājīgi un kategoriski iebilst pret atgriešanos Spānijā. Pēc šīs uzklausīšanas tiesa pieaicināja ekspertu, un no viņa atzinuma izrietēja, ka Andreas viedoklis atbilstoši viņas vecumam un briedumam ir jāņem vērā.
43. Vācijas Tieslietu ministrija ar 2009. gada 8. jūlija vēstuli šo lēmumu nosūtīja Spānijas centrālajai iestādei.
44. Tajā pašā mēnesī Juzgado de Primera Instancia e Instrucción No 5 de Bilbao sākās tiesvedība par aizgādības tiesību piešķiršanu. Šī tiesa uzskatīja, ka ir nepieciešama jauna ekspertīze un Andreas personiska uzklausīšana, tāpēc noteica attiecīgus termiņus Bilbao. Noteiktajos termiņos neieradās ne Andrea, ne viņas māte. Spānijas tiesa neapmierināja arī mātes iepriekš iesniegto pieteikumu, lai viņai un meitai pēc ekspertīzes un Andreas uzklausīšanas tiktu dota atļauja brīvi izbraukt no Spānijas teritorijas. Spānijas tiesa neapmierināja arī mātes skaidri izteikto prasību Andreas uzklausīšanu veikt videokonferencē.
45. Ar 2009. gada 16. decembra spriedumu Juzgado de Primera Instancia e Instrucción No 5 de Bilbao atzina tēva tiesības ņemt bērnu atsevišķā aizgādībā.
46. Bērna māte šo spriedumu pārsūdzēja un it īpaši apgalvoja, ka ir jāuzklausa Andreas viedoklis. Ar 2010. gada 21. aprīļa spriedumu Audiencia Provincial de Biscaye [Biskajas provinces tiesa] (Spānija) noraidīja prasību veikt bērna uzklausīšanu.
47. 2010. gada 5. februārī Juzgado de Primera Instancia e Instrucción No 5 de Bilbao apliecināja 2009. gada 16. decembra spriedumu, piemērojot Regulas Nr. 2201/2003 42. pantu.
48. Savukārt bērna māte prasīja, lai piespiedu izpilde netiktu veikta un šis spriedums netiktu atzīts.
49. Ar 2010. gada 28. aprīļa spriedumu Amtsgericht – Familiengericht – Celle (Celles Pirmās instances tiesa – ģimenes lietu tiesa, Vācija) apmierināja šo prasību, pamatojot, ka Juzgado de Primera Instancia e Instrucción No 5 de Bilbao pirms sava sprieduma pieņemšanas neesot uzklausījusi Andreu.
50. 2010. gada 18. jūnijā bērna tēvs šo spriedumu pārsūdzēja.
51. Oberlandesgericht Celle, kurā celta šī prasība, uzskata, ka tā ir saskārusies ar turpmāk izklāstītajiem jautājumiem.
52. Lai gan 2009. gada 16. decembra spriedums ir lēmums, ar kuru nosaka bērna atpakaļatdošanu pēc sprieduma par neatdošanu atpakaļ pasludināšanas, attiecībā uz kuru izpildes dalībvalsts tiesai principā nav nekādas pārbaudes pilnvaras, turklāt ņemot vērā iepriekš minētos spriedumus lietā Rinau un lietā Povse, šī tiesa uzskata, ka gadījumā, kad pamattiesības ir pārkāptas īpaši smagi, tai būtu jābūt atbilstošām pārbaudes pilnvarām, lai tā varētu nepieļaut šāda sprieduma izpildi.
53. Oberlandesgericht Celle uzskata, ka pamata prāvā, kurā izcelsmes dalībvalsts tiesa nav uzklausījusi Andreu, ir pārkāpts Pamattiesību hartas 24. panta 1. punkts. Runa ir par pārkāpumu, kas ir tik būtisks, ka, interpretējot Regulas Nr. 2201/2003 42. panta 1. punktu atbilstoši Pamattiesību hartai, ir jāatzīst izpildes dalībvalsts tiesas pārbaudes pilnvaras.
54. Turklāt Oberlandesgericht Celle ir šaubas par to, vai gadījumā, ja, neskatoties uz šādu pamattiesību pārkāpumu, izpildes dalībvalsts tiesai nebūtu nekādu pārbaudes pilnvaru, tai būtu saistoša saturiski acīmredzami kļūdaina apliecība, kas paredzēta Regulas Nr. 2201/2003 42. pantā. Šāda situācija izveidojusies arī šajā lietā, kad apliecībā ir sniegtas acīmredzami nepareizas ziņas, proti, norādīts, ka bērnu ir uzklausījusi Juzgado de Primera Instancia e Instrucción No 5 de Bilbao.
55. Tādēļ Oberlandesgericht Celle nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai, interpretējot Regulas [Nr. 2201/2003] 42. pantu atbilstoši Pamattiesību hartai, izpildes dalībvalsts tiesai izņēmuma kārtā pašai ir pārbaudes pilnvaras, ja izpildāmajā izcelsmes dalībvalsts spriedumā ir pieļauti smagi pamattiesību pārkāpumi?
2) Vai izpildes dalībvalsts tiesai ir pienākums izpildīt izcelsmes dalībvalsts tiesas spriedumu arī tad, ja no lietas materiāliem izriet, ka apliecībā, ko saskaņā ar Regulas [Nr. 2201/2003] 42. pantu ir izdevusi izcelsmes dalībvalsts tiesa, ir acīmredzami nepareizas ziņas?”
III – Mans vērtējums
56. Uzdodot savus jautājumus, iesniedzējtiesa vispirms vēlas noskaidrot, vai Regula Nr. 2201/2003 ir jāinterpretē tādējādi, ka tās valsts tiesa, kurā ir prasīta atzīšana, var nepieļaut tāda sprieduma izpildi, ar kuru piespriež bērna atpakaļatdošanu un kurš pieņemts, pamatojoties uz šīs regulas 11. panta 8. punktu, ja izrādās, ka konkrētais bērns nav uzklausīts, tādējādi pārkāpjot minētās regulas 42. panta noteikumus, kas interpretēti atbilstoši Pamattiesību hartas 24. pantā minētajām pamattiesībām. Iesniedzējtiesa arī jautā, vai tad, jau uz pirmo jautājumu sniegta noliedzoša atbilde, šai tiesai ir jānodrošina šī izpilde, ja izrādās, ka attiecīgajam spriedumam pievienotā apliecība ir acīmredzami nepareiza un tajā kļūdaini norādīts, ka bērns ticis uzklausīts.
57. Tādējādi abi šie jautājumi ir balstīti uz pieņēmumu, saskaņā ar kuru pamata prāvā bērnam nav bijusi iespēja tikt uzklausītam, tādējādi pārkāpjot Regulas Nr. 2201/2003 42. pantu, kas skatīts saistībā ar Pamattiesību hartas 24. pantu.
58. Tomēr no iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm un lietas materiāliem izriet, ka bērna uzklausīšanu 2009. gada 20. marta tiesas sēdē veikusi Amtsgericht – Familiengericht – Celle tiesvedībā, kurā 2009. gada 1. jūlijā šī tiesa pasludināja spriedumu par neatdošanu atpakaļ.
59. Izvērtējot Juzgado de Primera Instancia e Instrucción No 5 de Bilbao 2009. gada 16. decembrī pasludināto spriedumu, ar kuru piespriež bērna atpakaļatdošanu pēc sprieduma par neatdošanu atpakaļ pasludināšanas, jāsecina, ka šī tiesa ir ņēmusi vērā šo uzklausīšanu, minot iemeslus, kādēļ tā uzskatīja, ka bērna atpakaļatdošana būtu nepilngadīgās personas interesēm atbilstošāks risinājums, neskatoties uz bērna atteikšanos atgriezties uz dzīvi Spānijā.
60. Iesniedzējtiesa norāda, ka minētā uzklausīšana un atsaukšanās uz to 2009. gada 16. decembra spriedumā neļauj uzskatīt, ka ir ievērotas bērna pamattiesības, kas noteiktas Regulas Nr. 2201/2003 42. panta 2. punkta a) apakšpunktā. Atgādināšu, ka šajā normā paredzēts, ka izcelsmes dalībvalsts tiesas tiesnesis, kas nolēmis dot rīkojumu par bērna atgriešanos, neskatoties uz spriedumu par bērna neatdošanu atpakaļ, savu spriedumu var apliecināt un tādējādi nodrošināt tā stingrāku izpildāmību tikai tad, ja bērnam ir sniegta iespēja tikt uzklausītam, ja vien uzklausīšana netika uzskatīta par nelietderīgu, ņemot vērā viņa vai viņas vecumu vai brieduma pakāpi.
61. Tādējādi iesniedzējtiesa savu pieņēmumu balstījusi uz Regulas Nr. 2201/2003 42. panta interpretāciju, saskaņā ar kuru izcelsmes dalībvalsts tiesa nevarēja atsaukties tikai uz bērna uzklausīšanu, ko tiesvedībā, kurā pasludināts spriedums par neatdošanu atpakaļ, veikušas tās valsts tiesu iestādes, kurā ir prasīta atzīšana, jo tai pašai bija no jauna jāuzklausa bērns, lai nepieļautu, ka tiek smagi pārkāptas šī bērna pamattiesības, kas paredzētas Pamattiesību hartas 24. pantā.
62. Manuprāt, ir svarīgi, lai Tiesa pirms iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu izskatīšanas izlemtu par šāda pieņēmuma derīgumu, jo, no vienas puses, tas nosaka šo jautājumu atbilstību, un, no otras puses, tas attiecas uz būtisku Regulā Nr. 2201/2003 paredzētās sistēmas aspektu un garantijām.
A – Prejudiciālo jautājumu pamatā esošā pieņēmuma pamatotība
63. Es ierosinu Tiesai vispirms izlemt šādu jautājumu:
“Vai bērna uzklausīšana, ko izpildes dalībvalsts tiesu iestādes veikušas tiesvedībā, kurā pasludināts spriedums par neatdošanu atpakaļ, un ko izcelsmes dalībvalsts tiesa ir ņēmusi vērā savā spriedumā par bērna atpakaļatdošanu, kurš pieņemts atbilstoši Regulas Nr. 2201/2003 11. panta 8. punktam, ļauj uzskatīt, ka ir izpildīts šīs regulas 42. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētais nosacījums, saskaņā ar kuru bērnam jāsniedz iespēja tikt uzklausītam?”
64. Lai ievērotu sacīkstes principu, par šo jautājumu tika aicināti izteikties lietas dalībnieki pamata prāvā, kā arī citi lietas dalībnieki, kam atļauts rakstiski vai mutvārdu procesā iesniegt apsvērumus Tiesā.
65. Vācijas valdība, kā arī Eiropas Komisija uzskata, ka uz šo jautājumu jāatbild noliedzoši. Šie lietas dalībnieki savu nostāju pamato ar vairākiem argumentiem, kurus var rezumēt, kā norādīts turpmāk.
– Uzklausīšanai izpildes dalībvalsts tiesā un Regulas Nr. 2201/2003 42. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētajai uzklausīšanai ir divi dažādi mērķi, jo pirmajā gadījumā tā attiecas uz bērna atpakaļatdošanu, bet otrajā gadījumā mērķis ir dot iespēju izlemt jautājumu par galīgas aizgādības tiesībām, tādējādi skarot plašāku problemātiku.
– Pieņemot, ka Regulas Nr. 2201/2003 42. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētais nosacījums ir izpildīts, ja izpildes dalībvalsts tiesa ir uzklausījusi bērnu, izcelsmes dalībvalsts tiesa būtu sistemātiski atbrīvota no pienākuma uzklausīt bērnu un tādējādi šo noteikumu varētu apiet. Tas arī būtu pretrunā minētās tiesību normas struktūrai, jo tās a) apakšpunktā ir noteikts pienākums uzklausīt bērnu, turklāt c) apakšpunktā – pienākums ņemt vērā pierādījumus, kādi ir par pamatu rīkojumam par neatdošanu atpakaļ.
– Komisija norādījusi, ka šajā lietā laiks, kas pagājis no bērna uzklausīšanas tās valsts tiesā, kurā ir prasīta atzīšana, līdz sprieduma par bērna neatdošanu atpakaļ pieņemšanas, proti, gandrīz deviņi mēneši, neļāva uzskatīt, ka Regulas Nr. 2201/2003 42. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētais nosacījums ir izpildīts.
66. 2010. gada 6. decembra tiesas sēdē S. Pelca, kā arī Grieķijas, Francijas un Latvijas valdības arī atbalstīja šādu nostāju.
67. Pretēji šajā lietā iestājušos lietas dalībnieku un iesniedzējtiesas viedoklim es tāpat kā Agirs Zaraga un Spānijas valdība uzskatu, ka uz attiecīgo jautājumu jāatbild apstiprinoši. Mana nostāja ir šāda, jo to nosaka, no vienas puses, to bērna pamattiesību saturs, kas attiecas uz bērna uzklausīšanu un ir noteiktas Regulas Nr. 2201/2003 42. panta 2. punkta a) apakšpunktā, un, no otras puses, dažādu dalībvalstu tiesu sadarbības sistēma, kas paredzēta šajā regulā.
1. Bērna pamattiesību tikt uzklausītam saturs
68. Attiecībā uz bērna pamattiesībām tikt uzklausītam, kā to nosaka Regulas Nr. 2201/2003 42. panta 2. punkta a) apakšpunkts, mans uzskats ir šāds: pirmkārt, tās ir autonomi interpretējamas; otrkārt, to mērķis ir sniegt bērnam, kam ir atbilstošas spriešanas spējas, iespēju paust savu viedokli par savu atpakaļatdošanu; un, treškārt, šis viedoklis tiesai nav saistošs, bet tikai sniedz informāciju, kas ļauj tai novērtēt, vai šī atpakaļatdošana nav pretrunā bērna interesēm.
a) Autonoma interpretācija
69. Ir skaidrs, ka Regula Nr. 2201/2003 tāpat kā visi Eiropas Savienības tiesību akti jāīsteno saskaņā ar pamattiesībām. Kā norādīts tās preambulas 33. apsvērumā, šajā regulā ir respektēti Pamattiesību hartas principi un it īpaši ar to tiek izdarīti centieni nodrošināt to bērna pamattiesību ievērošanu, kas noteiktas Pamattiesību hartas 24. pantā. Turklāt, kā norādīts šīs regulas preambulas 19. apsvērumā, bērna uzklausīšanai ir būtiska loma, piemērojot šo regulu.
70. Tādējādi Regulā Nr. 2201/2003 ir ietverti četri noteikumi, kas paredz, ka bērnam jābūt iespējai tikt uzklausītam, proti, 11. panta 2. punkts un 42. panta 2. punkta a) apakšpunkts par nelikumīgi aizvesta vai aizturēta bērna atpakaļatdošanu, 23. panta b) punkts par neatzīšanas pamatu attiecībā uz spriedumiem, kas saistīti ar vecāku atbildību, un 41. panta 2. punkta c) apakšpunkts par to spriedumu atzīšanu, kas nosaka saskarsmes tiesības.
71. Protams, šie noteikumi neparedz uzklausīšanas procesuālo kārtību. Kā norādīts Regulas Nr. 2201/2003 preambulas 19. apsvērumā, šo kārtību joprojām nosaka katra dalībvalsts saskaņā ar procesuālās autonomijas principu. Tomēr, manuprāt, tas nenozīmē, ka jautājums par to, vai ir ievērotas bērna pamattiesības, izpildot šīs regulas 42. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzēto nosacījumu, jāizvērtē saistībā ar katras dalībvalsts sabiedrisko kārtību.
72. Izvērtējot dažādus Regulas Nr. 2201/2003 pantus, kuros paredzēta šī uzklausīšana, jāsecina, ka vienīgi tās 23. pantā iekļauta skaidra atsauce uz izpildes dalībvalsts sabiedrisko kārtību. Šajā pantā noteikts, ka spriedumu, kas saistīts ar vecāku atbildību, neatzīst, ja tas, izņemot steidzamus gadījumus, ir taisīts, nesniedzot bērnam iespēju tikt uzklausītam, “pārkāpjot procesa pamatprincipus dalībvalstī, kurā lūgta atzīšana”.
73. Savukārt ne Regulas Nr. 2201/2003 42. panta 2. punkta a) apakšpunktā, ne abos pārējos iepriekš minētajos pantos šāda atsauce nav iekļauta. Šī atšķirīgā redakcija, manuprāt, pierāda, ka šajā normā paredzētā nosacījuma, saskaņā ar kuru bērnam ir sniegta iespēja tikt uzklausītam, ievērošana nav atkarīga no to bērna pamattiesību ievērošanas, kas paredzētas izpildes dalībvalsts tiesību sistēmā. Uz Regulas Nr. 2201/2003 42. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētās prasības izpildi neattiecas nosacījums, ka bērnam jābūt iespējai tikt uzklausītam atbilstoši tās dalībvalsts pamatlikumam, uz kuru bērns ir nelikumīgi aizvests vai kurā bērns tiek nelikumīgi turēts.
74. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Kopienu tiesību norma, kurā tās satura un piemērošanas jomas noskaidrošanai nav nevienas norādes uz dalībvalstu tiesību sistēmu, ir interpretējama autonomi (8). Tiesa jau ir piemērojusi šo judikatūru saistībā ar Regulu Nr. 2201/2003, proti, šīs regulas 1. panta 1. punktā minēto jēdzienu “civillietas” (9) un tās 8. panta 1. punktā minēto jēdzienu “pastāvīgā dzīvesvieta” (10).
75. Turklāt Regulas Nr. 2201/2003 42. panta 2. punkta a) apakšpunktā minētā nosacījuma satura autonomo raksturu, manuprāt, apstiprina arī sprieduma, ar kuru piespriež bērna atpakaļatdošanu pēc sprieduma par neatdošanu atpakaļ pasludināšanas, izpildāmības procesuālā autonomija (11). Lai nodrošinātu bērna efektīvu un ātru atgriešanos, atbilstoši šīs regulas 11. panta 8. punktam šāds spriedums ir izpildāms saskaņā ar šīs regulas III nodaļas 4. iedaļu, un tas nozīmē, ka tas ir atzīstams un izpildāms tajā dalībvalstī, uz kuru bērns ir nelikumīgi aizvests vai kurā bērns nelikumīgi aizturēts, bez nepieciešamības šajā valstī pasludināt tā izpildāmību un bez iespējas iebilst pret sprieduma atzīšanu (12).
76. Tādējādi Regula Nr. 2201/2003 atšķiras no 1980. gada Hāgas konvencijas, kuras 20. pantā paredzēts, ka bērna atgriešanos var atteikt, ja to nepieļauj valsts, kurā ir prasīta atzīšana, pamatprincipi. Tādējādi salīdzinājumā ar šo konvenciju Regulas Nr. 2201/2003 “pievienotā vērtība” ir tāda, ka tā ļauj izkļūt no bezizejas situācijām, ko var radīt bērna interešu atšķirīgais vērtējums, ja to, ņemot vērā savas valsts pamattiesības, veic izcelsmes dalībvalsts tiesa un tās valsts tiesa, kurā ir prasīta atzīšana.
77. Tādējādi šīs regulas lietderīgā iedarbība būtu apdraudēta, ja izcelsmes dalībvalsts tiesai būtu jāpārbauda apliecības izsniegšanas nosacījumu ievērošana, kas nodrošina tās sprieduma īpašo izpildāmību attiecībā uz tās dalībvalsts pamattiesībām, uz kuru bērns ir nelikumīgi aizvests vai kurā bērns nelikumīgi aizturēts.
78. Manuprāt, no tā izriet, ka bērna pamattiesībām tikt uzklausītam, kādas paredzētas Regulas Nr. 2201/2003 42. pantā, jābūt autonomam saturam. Šajā lietā tas nozīmē, ka jautājums par to, vai ir ievērots Regulas Nr. 2201/2003 42. panta 2. punkta a) apakšpunkts, jāizvērtē, ņemot vērā nevis Vācijas pamatlikuma prasības, bet gan šī nosacījuma saturu, kas visās dalībvalstīs jāuztver vienveidīgi saskaņā ar Tiesas sniegto interpretāciju. Šajā saistībā jānorāda, ka Vācijas valdība piekrīt šim vērtējumam.
b) Tiesību tikt uzklausītam saturs
79. Regulas Nr. 2201/2003 42. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzēts, ka izcelsmes dalībvalsts tiesnesis var apliecināt savu spriedumu, ar kuru piespriež bērna atpakaļatdošanu pēc sprieduma par neatdošanu atpakaļ pasludināšanas, tikai tad, ja “bērnam tika sniegta iespēja tikt uzklausītam, ja vien uzklausīšana netika uzskatīta par [ne]lietderīgu, ņemot vērā viņa vai viņas vecumu vai brieduma pakāpi”.
80. No šīs saistībā ar Pamattiesību hartas 24. panta 1. punktu skatītās tiesību normas formulējuma izriet, ka bērnam, attiecībā uz kuru atbilstoši Regulas Nr. 2201/2003 11. panta 8. punktam pasludināts spriedums par atpakaļatdošanu, jābūt iespējai brīvi paust savu viedokli par šo atpakaļatdošanu. Bērnu nolaupīšanas jomā šis pants nozīmē starptautisko un Eiropas tiesību mūsdienīgu attīstību, saskaņā ar kuru spriestspējīga bērna viedoklis tagad ir jāņem vērā spriedumos, kas attiecas uz šo bērnu (13).
81. Vairākas mazliet precīzākas atziņas var gūt no to pamattiesību formulējuma, kas noteiktas Regulas Nr. 2201/2003 42. panta 2. punkta a) apakšpunktā. Svarīgi uzreiz uzsvērt, ka šīm pamattiesībām jāpalīdz aizsargāt bērna intereses.
82. Saistībā ar Regulas Nr. 2201/2003 noteikumiem, kas piemērojami bērna nelikumīgas aizvešanas vai aizturēšanas gadījumā, bērna interesēs principā ir ātra atgriešanās iepriekšējā dzīvesvietā, jo nelikumīgā rīcība, par kuras upuri viņš ir kļuvis, apdraud viņa pamattiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar abiem vecākiem (14). Tādējādi attiecībā uz šo atgriešanos izņēmumu var piemērot vienīgi tad, ja izrādās, ka tā ir pretrunā bērna interesēm.
83. Tādējādi tiesību, kas bērnam piešķirtas Regulas Nr. 2201/2003 42. panta 2. punkta a) apakšpunktā, mērķis ir ļaut šim bērnam piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā, pirms tiek pieņemts galīgais spriedums par šī bērna atpakaļatdošanu, tomēr šī piedalīšanas arī nedrīkst būt pretrunā paša bērna interesēm. Manuprāt, saspīlējums starp šīm tiesībām un interesēm ļauj gūt turpmāk izklāstītās atziņas.
84. Pirmkārt, Regulas Nr. 2201/2003 42. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir nostiprinātas tiesības, attiecībā uz kurām izņēmumu var piemērot vienīgi šajā normā paredzētā iemesla dēļ, proti, ja uzklausīšana izrādās “nelietderīga”, ņemot vērā bērna vecumu vai brieduma pakāpi. Interesanti, ka dokumentā lietots vārds “[ne]lietderīga” un tajā nav paredzēta fiziska objektīva nespēja, kas konstatēta medicīniski. Šis nelietderīguma raksturs norāda uz tiesas vērtējumu attiecībā uz bērna spējām izteikt savu personisko viedokli. Veicot šādu vērtējumu, jāņem vērā princips, saskaņā ar kuru ikvienam spriestspējīgam bērnam jābūt iespējai paust savu viedokli. Tomēr šķiet, ka būtu pamats pieņemt, ka bērns, kurš nav sasniedzis noteiktu vecumu, nav spējīgs paust savu personisko viedokli, kas ir jāņem vērā (15).
85. Šajā lietā izpildes dalībvalsts tiesa un izcelsmes dalībvalsts tiesa nesniedz atšķirīgus vērtējumus par Andreas iespēju tikt uzklausītai, jo izcelsmes dalībvalsts tiesa uzaicināja Andreu uz uzklausīšanu.
86. Turklāt Regulas Nr. 2201/2003 42. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir nostiprinātas bērna tiesības uz iespēju tikt uzklausītam. Tas neparedz, ka bērns ir jāuzklausa. No šī formulējuma, manuprāt, izriet divi secinājumi. Pirmkārt, bērns, kam ir atbilstošas spriešanas spējas, bija jāinformē, ka viņam ir tiesības brīvi paust savu viedokli. Ciktāl bērna, it īpaši maza bērna, uzklausīšana fiziski ir atkarīga no tā vecāka vēlmes sadarboties, kurš ir nelikumīgi aizvedis vai aizturējis bērnu, dalībvalstīm ir jānodrošina tiesai tādas iespējas, lai vajadzības gadījumā varētu pārvarēt šķēršļus, kas liedz uzklausīt šo bērnu, kurš var iebilst šim vecākam.
87. Otrkārt, minētais formulējums nozīmē, ka bērnam ir arī tiesības neizteikties. Bērnu nedrīkst piespiest izvēlēties starp to vecāku, kurš viņu ir nelikumīgi aizvedis vai aizturējis, un otru vecāku. Bērnu arī nedrīkst nostādīt situācijā, kurā viņam varētu rasties iespaids, ka viņš vienīgais ir atbildīgs par lēmumu attiecībā uz savu atgriešanos un līdz ar to par ciešanām, ko šis lēmums attiecīgā gadījumā varētu radīt vienam no viņa vecākiem. Bērna uzklausīšanas nosacījumi jāpielāgo apstākļiem, kā arī bērna vecumam un brieduma pakāpei, lai neradītu bērnam traumējošu pieredzi (16). Tādēļ valsts tiesai, manuprāt, bija jāspēj nodrošināt, ka bērnu uzklausa attiecīgajā jomā kompetenta persona, ja šī tiesa uzskata, ka tai pašai nebūtu vēlams veikt šo uzklausīšanu. Tāpat, manuprāt, arī Juzgado de Primera Instancia e Instrucción No 5 de Bilbao bija tiesīga uzskatīt, ka šajā lietā maza bērna, proti, Andreas, uzklausīšana videokonferencē ir nelietderīga.
88. Pirms sava sprieduma apliecināšanas, piemērojot Regulas Nr. 2201/2003 42. pantu, saistībā ar šiem nosacījumiem izcelsmes dalībvalsts tiesai bija jāpārbauda, vai bērnam ir sniegta iespēja tikt uzklausītam šī panta 2. punkta a) apakšpunkta nozīmē.
c) Bērna viedoklis nav saistošs izcelsmes dalībvalsts tiesai
89. Visbeidzot, uzklausīšanā bērna paustais viedoklis nav saistošs izcelsmes dalībvalsts tiesai, kas ir kompetenta pieņemt spriedumu, pamatojoties uz Regulas Nr. 2201/2003 11. panta 8. punktu. 1980. gada Hāgas konvencijā, proti, tās 13. pantā, ir skaidri norādīts, ka bērna iebildumi pret savu atgriešanos ir viens no iemesliem, uz ko pamatojoties var pieņemt spriedumu par neatgriešanos (17), tomēr neparedzot, ka tas ir saistošs izpildes dalībvalsts tiesai. Regulā Nr. 2201/2003 šī norma nav pārņemta noteikumos, kas izcelsmes dalībvalsts tiesai piešķir pilnvaras lemt pēc šāda sprieduma pasludināšanas.
90. Regulas Nr. 2201/2003 42. panta 2. punkta c) apakšpunktā vienīgi noteikts, ka šajā gadījumā izcelsmes dalībvalsts tiesai, kas dod rīkojumu par bērna atgriešanos, ir jāapliecina, ka tā ir pasludinājusi savu spriedumu, ņemot vērā iemeslus un pierādījumus, uz kuriem pamatojoties izpildes dalībvalsts ir pasludinājusi savu spriedumu par neatdošanu atpakaļ.
91. Tādējādi Regulas Nr. 2201/2003 formulējums vēl skaidrāk nekā 1980. gada Hāgas konvencijas formulējums apliecina, ka bērna viedoklis ir tāds vērtējuma kritērijs, kas tiesai jāņem vērā, bet kas tai nav saistošs.
92. Ja, kā tas ir šajā lietā, izpildes dalībvalsts tiesā notiekošajā uzklausīšanā bērns ir paziņojis, ka iebilst pret savu atgriešanos, un ja, izmantojot savu suverēno rīcības brīvību, šī tiesa uzskatīja, ka tai jāpieņem spriedums par neatdošanu atpakaļ, tad izcelsmes dalībvalsts tiesai, pieņemot galīgo spriedumu, šis bērna viedoklis, protams, jāņem vērā, tomēr tas šai tiesai nav saistošs.
93. Tai nav arī pienākuma veikt jaunu bērna uzklausīšanu pirms šī galīgā sprieduma pieņemšanas, bet šo situāciju es izklāstīšu vērtējuma otrajā daļā, kas attiecas uz Regulas Nr. 2201/2003 sistēmu.
2. Regulas Nr. 2201/2003 sistēma
94. Vispirms jāuzsver, ka Regulas Nr. 2201/2003 42. panta 2. punkta a) apakšpunktā nav paredzēts, ka izcelsmes dalībvalsts tiesai pašai ir jāveic bērna uzklausīšana. Tajā vienīgi noteikts, ka bērnam jāsniedz iespēja tikt uzklausītam. Tādējādi šo nosacījumu var izpildīt tad, ja bērnu uzklausa citas dalībvalsts tiesu iestādes, kā to apstiprina šīs regulas preambulas 20. apsvērums, saskaņā ar kuru bērna uzklausīšana citā dalībvalstī var notikt saskaņā ar kārtību, kas noteikta Regulā Nr. 1206/2001 par sadarbību starp dalībvalstu tiesām pierādījumu iegūšanā civillietās un komerclietās.
95. Ja attiecīgo bērnu ir uzklausījušas izpildes dalībvalsts tiesu iestādes tiesvedībā, kurā pasludināts spriedums par neatdošanu atpakaļ, nevis pēc izcelsmes dalībvalsts tiesas pieprasījuma saskaņā ar Regulu Nr. 1206/2001, tad, ņemot vērā Regulā Nr. 2201/2003 paredzēto sistēmu, es neuzskatu, ka saskaņā ar šīs regulas 42. panta 2. punkta a) apakšpunktu izcelsmes dalībvalsts tiesai būtu obligāti jāveic jauna uzklausīšana.
96. Saistībā ar bērnu nolaupīšanu šajā regulā paredzētās sistēmas būtiska iezīme ir tāda, ka izpildes dalībvalsts tiesā notiekošā tiesvedība, kurā pasludināts spriedums par neatdošanu atpakaļ, un tiesvedība izcelsmes dalībvalsts tiesā, kurai jāpieņem galīgais spriedums par šo atpakaļatdošanu, nav nošķirta viena no otras. Tie ir vienu un to pašu tiesvedību papildinoši elementi; šī tiesvedība attiecas uz bērna, kura vecāki risina strīdu par aizgādību, situāciju, un tajā abām dažādo dalībvalstu tiesām saskaņā ar Regulu Nr. 2201/2003 ir sevišķi svarīgs uzdevums strādāt kopā, lai nonāktu pie risinājuma, kas būtu vislabākais šī bērna interešu aizsardzības ziņā.
97. Atbilstoši šai sistēmai tad, ja viens no bērna, kurš ir nelikumīgi aizvests uz citu dalībvalsti vai tajā aizturēts, vecākiem ir pieprasījis šī bērna atpakaļatdošanu, prasība par vienu un to pašu jautājumu ir iesniegta vispirms izpildes dalībvalsts tiesā, bet pēc tam izcelsmes dalībvalsts tiesā. Ir jānoskaidro, vai pastāv kāds likumīgs un īpaši svarīgs iemesls, uz kuru atsaucoties varētu iebilst pret šī bērna atgriešanos. Kā Tiesa ir norādījusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Povse, šī sistēma ietver jautājuma par bērna atpakaļatdošanu atkārtotu pārbaudi, tādējādi nodrošinot vislabāko lēmuma pamatojumu un bērna interešu stingrāku aizsardzību (18).
98. Ar savstarpējo uzticēšanos un atzīšanu, kas ir raksturīga Regulai Nr. 2201/2003, tādējādi ir paredzēts Eiropas tiesiskajā telpā izveidot sistēmu, kas pēc iespējas ir pietuvināta tādai situācijai, kāda valda vienas dalībvalsts ietvaros gadījumos, ja viens no vecākiem atsakās izpildīt pagaidu tiesību aizsardzības pasākumus attiecībā uz kopīga bērna aizgādību. Tīri valsts iekšējā lietā šāda atteikuma vērtējums tiesā notiek prasības ietvaros, kas ir saistīta ar šķiršanās pamata tiesvedību.
99. Tādēļ, manuprāt, paredzot vienlaicīgi gan Regulas Nr. 2201/2003 11. panta 2. punktā, gan šīs pašas regulas 42. panta 2. punkta a) apakšpunktā, ka bērnam jābūt iespējai tikt uzklausītam, Kopienas likumdevējs nav vēlējies šo bērna uzklausīšanu noteikt par formālu prasību, kas būtu obligāti piemērojama visās attiecībā uz atpakaļatdošanu ierosinātās tiesvedības stadijās. Likumdevējs ir vēlējies, lai bērnam, uz kuru attiecas šī tiesvedība, patiešām būtu iespēja paust savu viedokli saistībā ar šīs tiesvedības vispārējo kārtību, proti, sākot ar tajā valstī uzsāktās tiesvedības stadiju, kurā ir prasīta atzīšana. Likumdevējs nav noteicis, ka bērns sistemātiski jāuzklausa no jauna izcelsmes dalībvalsts tiesai, kurai jāpieņem spriedums, pamatojoties uz Regulas Nr. 2201/2003 11. panta 8. punktu.
100. Šai tiesai jāspēj atsaukties uz izpildes dalībvalsts tiesas veikto uzklausīšanu, ja tā atklāj informāciju, kas vajadzīga, lai tā pati varētu pieņemt spriedumu.
101. Mans vērtējums, no vienas puses, ir balstīts uz Regulas Nr. 2201/2003 11. panta 6. punktu, saskaņā ar kuru visa izpildes dalībvalsts tiesas apkopotā informācija, uz ko pamatojoties šī tiesa nolēma pieņemt spriedumu par neatdošanu atpakaļ, it īpaši tiesas sēžu stenogrammas, jānosūta izcelsmes dalībvalsts tiesai, kas ir kompetenta pieņemt galīgo spriedumu par šo atpakaļatdošanu (19).
102. No otras puses, mans vērtējums balstīts uz to, ka saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 42. panta 2. punkta c) apakšpunktu izcelsmes dalībvalsts tiesai jāņem vērā iemesli un pierādījumi, kādi ir par pamatu tās dalībvalsts tiesas izdotajam spriedumam par neatdošanu atpakaļ, kurā ir prasīta atzīšana.
103. Tādējādi stenogramma no bērna uzklausīšanas, kas jāveic izpildes dalībvalsts tiesai tiesvedībā, kurā pasludināts spriedums par neatdošanu atpakaļ, ir neatņemama to dokumentu daļa, kas jānosūta attiecīgajā teritorijā kompetentajai izcelsmes dalībvalsts tiesai un kas tai ir jāņem vērā.
104. Visbeidzot, šķiet, ka manu vērtējumu apstiprina steidzamības prasība, kas nosaka šo tiesvedību. Bērna, kurš ir nelikumīgi aizvests vai aizturēts, atpakaļatdošana vispārīgi nozīmē, ka šim bērnam pagaidām nav bijis laika pilnībā iedzīvoties jaunajā vidē. Tādēļ Regulā Nr. 2201/2003 noteikts, ka tiesām, kurās iesniegts pieteikums par bērna atpakaļatdošanu, ir pienākums pieņemt lēmumu paātrināti, izmantojot ātrākās procedūras, kas paredzētās valsts tiesību aktos, un ne vēlāk kā sešas nedēļas pēc pieteikuma iesniegšanas (20). Loģiski, ka šī steidzamības prasība jāievēro arī izcelsmes dalībvalsts tiesai, kurai jāpieņem galīgais spriedums par šo atpakaļatdošanu.
105. Protams, šī tiesa var uzskatīt, ka pirms galīgā sprieduma pieņemšanas ir lietderīgi vai piemēroti uzklausīt bērnu no jauna. Atzīmēšu, ka šajā lietā Juzgado de Primera Instancia e Instrucción No 5 de Bilbao pēc tam, kad Amtsgericht – Familiengericht – Celle bija pieņēmusi spriedumu par neatdošanu atpakaļ, uzaicināja bērnu un viņa māti uz uzklausīšanu Spānijā.
106. Tomēr, tā kā ne Andrea, ne viņas māte neieradās uz šo uzklausīšanu, tas, ka šī tiesa pasludināja galīgo spriedumu par bērna atgriešanos, neveicot šī bērna uzklausīšanu videokonferencē, kā arī nemēģinot uzklausīšanu noorganizēt Vācijā, tur ierodoties pašiem vai šajā nolūkā pilnvarojot Vācijas tiesu iestādes, izriet no tās suverēnās rīcības brīvības un tādējādi šī rīcība nav vērtējama kā to pamattiesību pārkāpums, kas bērnam dod iespēju tikt uzklausītam.
107. Es arī neuzskatu, ka būtu iespējams izdarīt citādu secinājumu, lai gan savā 2009. gada 16. decembra spriedumā Juzgado de Primera Instancia e Instrucción No 5 de Bilbao nevis vienkārši izdeva rīkojumu par Andreas atpakaļatdošanu, bet pieņēma lēmumu par šī bērna aizgādību, piešķirot šīs tiesības tēvam.
108. Regula Nr. 2201/2003, kā Tiesa norādījusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Povse, ļauj izcelsmes dalībvalsts tiesai izdot rīkojumu par bērna atpakaļatdošanu pēc sprieduma par neatdošanu atpakaļ pasludināšanas, neparedzot pienākumu vispirms pieņemt lēmumu par šī bērna galīgu aizgādību (21). Tomēr šī regula arī ļauj tai apvienot abus spriedumus, jo, pieņemot lēmumu par bērna galīgo aizgādību, kā tas skaidri izriet no regulas 11. panta 7. punkta, lēmumu par bērna atpakaļatdošanu pieņem pēc šo aizgādības tiesību piešķiršanas.
109. Šādas pieejas priekšrocība ir iespēja izvairīties no tā, ka bērns tiek sūtīts no vienas attiecīgās dalībvalsts uz otru, ja izcelsmes dalībvalsts tiesa uzskatītu, ka galu galā aizgādības tiesības jāpiešķir tam vecākam, kas ir nelikumīgi aizvedis vai aizturējis bērnu. Tomēr tiek pieņemts, ka šīs tiesas rīcībā ir pietiekama informācija, lai lemtu par šo tiesību piešķiršanu, tostarp jautājumu par bērna uzklausīšanu, ja viņam ir atbilstošas spriešanas spējas.
110. Pretēji Vācijas valdības un Komisijas viedoklim es neuzskatu, ka šajā gadījumā bērna uzklausīšana, ko izpildes dalībvalsts tiesa veica tiesvedībā, kurā pasludināts spriedums par neatdošanu atpakaļ, noteikti būs nepietiekams iemesls, lai varētu uzskatīt, ka ir ievērotas bērna tiesības tikt uzklausītam, jo šī pasākuma mērķis ir daudz šaurāks, kas attiecas tikai uz atpakaļatdošanu.
111. Jautājumi par atpakaļatdošanu un galīgo aizgādību nav viens no otra nodalīti. Tas tā ir it īpaši tādēļ, ka šajā lietā Andrea ir paziņojusi, ka nevēlas atgriezties Spānijā, un tas a fortiori nozīmē viņas iebildumus pret aizgādības tiesību piešķiršanu tēvam. Tādējādi izcelsmes dalībvalsts tiesa varētu uzskatīt, ka bērns varēja būt uzklausīts par šo aizgādības tiesību piešķiršanu tikai tad, ja to ļautu apstākļi un izpildes dalībvalstī veiktās bērna uzklausīšanas saturs. Manuprāt, ir svarīgi šajā jomā valsts tiesai saglabāt pilnvaras novērtēt, vai šajā uzklausīšanā ir pietiekami pierādījumi, kas ļautu jautājumu par bērna galīgo aizgādību izlemt spriedumā, kas pieņemts, pamatojoties uz Regulas Nr. 2201/2003 11. panta 8. punktu.
112. Turklāt jāpiebilst – kā Spānijas valdība ir norādījusi tiesas sēdē –, ka tāds lēmums par bērna aizgādību kā Juzgado de Primera Instancia e Instrucción No 5 de Bilbao 2009. gada 16. decembra spriedums par “galīgu” noteikts vienīgi tādēļ, lai nošķirtu laulības šķiršanas procesā veiktos pagaidu pasākumus un lai principā šādu lēmumu vienmēr varētu pārskatīt, piemēram, ja vecāki izlīgst vai lietā tiek sniegta jauna informācija.
113. Visbeidzot, Komisija uzskata, ka šajā lietā Juzgado de Primera Instancia e Instrucción No 5 de Bilbao nevarēja juridiski korekti uzskatīt, ka Regulas Nr. 2201/2003 42 panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētais nosacījums ir izpildīts, jo kopš bērna uzklausīšanas Vācijā bija pagājuši gandrīz deviņi mēneši.
114. Protams, šāds laika posms var šķist ilgs saistībā ar atpakaļatdošanas procedūru, tomēr vēlreiz norādīšu, ka ir grūti iedomāties, kādu informāciju varētu sniegt bērna uzklausīšana no jauna pēc tam, kad šis bērns ir paziņojis, ka nevēlas atgriezties Spānijā.
115. Ņemot vērā visus šos apsvērumus, es ierosinu Tiesai nospriest, ka Regulas Nr. 2201/2003 42. panta 2. punkta a) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka šajā normā paredzētais nosacījums ir izpildīts tad, ja bērnu ir uzklausījušas izpildes dalībvalsts tiesu iestādes tiesvedībā, kurā pasludināts spriedums par neatdošanu atpakaļ, un ja spriedumā par bērna atpakaļatdošanu, kas pieņemts atbilstoši šīs pašas regulas 11. panta 8. punktam, kompetentā dalībvalsts tiesa ir ņēmusi vērā šo uzklausīšanu.
B – Prejudiciālo jautājumu izvērtēšana
116. Ņemot vērā, kāda ir mana nostāja attiecībā uz pieņēmumu, uz kuru balstīti Oberlandesgericht Celle uzdotie prejudiciālie jautājumi, šos jautājumus es izskatīšu tikai pakārtoti.
117. Uzdodot minētos jautājumus, ko es ierosinu izskatīt kopā, šī tiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regula Nr. 2201/2003 jāinterpretē tādējādi, ka tās valsts tiesa, kurā ir prasīta atzīšana, var nepieļaut tāda apliecināta sprieduma izpildi, ar kuru piespriež bērna atpakaļatdošanu pēc sprieduma par neatdošanu atpakaļ pasludināšanas, ja izrādās, ka pretēji informācijai, kas norādīta atbilstoši minētās regulas 42. pantam izsniegtajā apliecībā, konkrētajam bērnam nav bijusi iespēja tikt uzklausītam, tādējādi pārkāpjot šī panta noteikumus un pamattiesības, kas paredzētas Pamattiesību hartas 24. panta 1. punktā.
118. Tādējādi, izvērtējot šos jautājumus, pārliecinoši jāatzīst, ka bērnam, uz kuru attiecas atbilstoši Regulas Nr. 2201/2003 11. panta 8. punktam pieņemtais spriedums, nav bijusi iespēja tikt uzklausītam, kas ir pretrunā šim spriedumam pievienotajā apliecībā sniegtajai informācijai.
119. Tāpat kā Komisija, bet pretēji Vācijas valdības viedoklim es uzskatu, ka pat šādā gadījumā izpildes dalībvalsts tiesa nebūtu tiesīga nepieļaut attiecīgā sprieduma izpildi. Pie šāda viedokļa esmu nonācis, pamatojoties uz Regulā Nr. 2201/2003 paredzēto sistēmu, kas ir interpretēta judikatūrā.
120. Kā jau iepriekš norādīts, šī regula tāpat kā 1980. gada Hāgas konvencija ir balstīta uz pieņēmumu, saskaņā ar kuru bērna nelikumīga aizvešana vai aizturēšana, pārkāpjot tiesas lēmumu, ievērojami apdraud šī bērna intereses un tādēļ bērnam jāatgriežas iepriekšējā dzīvesvietā iespējami ātrāk.
121. Iepriekš arī norādīts, ka minētas regulas pievienotā vērtība salīdzinājumā ar konvenciju ir tādas sistēmas izveide, saskaņā ar kuru situācijā, kad bērna pastāvīgās dzīvesvietas tiesa un tās valsts tiesa, kurā šis bērns atrodas nelikumīgi, sniedz atšķirīgus vērtējumus, kompetence un zināmā mērā arī galavārds pieder pastāvīgās dzīvesvietas tiesai, kura var nolemt, vai bērnam faktiski ir vai nav jāatgriežas savā iepriekšējā dzīvesvietā.
122. Šī izcelsmes dalībvalsts tiesas kompetence ir balstīta uz pieņēmumu, ka šī tiesa vislabāk var pieņemt galīgo spriedumu par šo atpakaļatdošanu, jo no bērnam pietuvinātām personām un visām tām personām, ar kurām šis bērns ir sazinājies, tā var savākt visu informāciju, kas ļauj izvērtēt, vai ir kāds likumīgs iemesls nepieļaut bērna atpakaļatdošanu.
123. Šīs sistēmas jēgu un mērķi Tiesa ļoti saprotami izskaidrojusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Povse, atbildot uz jautājumu, vai spriedums, ar kuru piešķir pagaidu aizgādības tiesības, kuru izpildes dalībvalsts tiesa taisa vēlāk un kurš ir uzskatāms par izpildāmu saskaņā ar šīs valsts tiesībām, nav ļāvis izpildīt iepriekš taisītu spriedumu, ar kuru tiek nospriests bērnu atdot atpakaļ, kurš pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 11. panta 8. punktu un kurš apliecināts saskaņā ar šīs pašas regulas 42. pantu.
124. Tiesa norādīja:
“73. No [Regulas Nr. 2201/2003 42. panta 1. punkta un 43. panta 1. un 2. punkta], kuros izcelsmes dalībvalsts jurisdikcija ir skaidri nodalīta no izpildes dalībvalsts jurisdikcijas un kuru mērķis ir panākt ātru bērna atdošanu, izriet, ka atbilstoši [šīs] regulas 42. pantam izdoto apliecību, kas padara šādi apstiprinātu spriedumu par izpildāmu, nevar apstrīdēt. Tiesa, kurā ir prasīta atzīšana, var tikai konstatēt sprieduma izpildāmību, attiecībā uz šādu apliecību var celt tikai prasību par koriģēšanu vai izteikt šaubas par tās autentiskumu atbilstoši izcelsmes dalībvalsts tiesībām (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Rinau, 85., 88. un 89. punkts). Piemērojamas ir tikai tās dalībvalsts, kurā ir prasīta atzīšana, tiesību normas, kuras regulē procesuālos jautājumus.
74. Savukārt jautājumi par nolēmuma pamatotību, it īpaši jautājums, vai ir izpildīti pieprasītie nosacījumi, lai kompetentā tiesa varētu taisīt šo spriedumu, ieskaitot iespējamās prasības par jurisdikciju, ir jāiesniedz izcelsmes dalībvalsts tiesā saskaņā ar tās tiesību sistēmu. Tāpat pieteikumu apturēt ar apliecību apstiprināta sprieduma izpildi var iesniegt tikai izcelsmes dalībvalsts kompetentajā tiesā saskaņā ar tās tiesību sistēmu.
75. Tādējādi bērna aizvešanas dalībvalsts tiesās nevar celt nekādu prasību pret šāda sprieduma izpildi, jo šīs dalībvalsts tiesību normas reglamentē tikai procesuālos jautājumus [šīs] regulas 47. panta 1. punkta izpratnē, proti, sprieduma izpildes kārtību. Procedūra, par kuru ir uzdots šis prejudiciālais jautājums, neattiecas nedz uz formas prasībām, nedz procesuālajiem jautājumiem, bet uz jautājumiem pēc būtības.
76. Tādējādi tas, vai pastāv pretruna Regulas [Nr. 2201/2003] 47. panta 2. punkta otrās daļas izpratnē starp ar apliecību apstiprinātu spriedumu un vēlāku izpildāmu spriedumu, jāpārbauda tikai attiecībā uz iespējamajiem spriedumiem, kurus vēlāk ir taisījusi [taisījušas] izcelsmes dalībvalsts [kompetentās tiesas].”
125. Rezumējot, izpildes dalībvalsts tiesa tādējādi nevar nepieļaut tā apliecinātā sprieduma izpildi, kas pasludināts, pamatojoties uz Regulas Nr. 2201/2003 11. panta 8. punktu.
126. Es uzskatu, ka šāda minētās regulas interpretācija jāattiecina arī uz situāciju, kad ārkārtējā gadījumā izdota kļūdaina apliecība tādā nozīmē, ka bērnam nav sniegta iespēja tikt uzklausītam.
127. Šajā regulā Kopienas likumdevējs ir guvis atziņas no 1980. gada Hāgas konvencijas sistēmas trūkumiem, jo šajā konvencijā līgumslēdzēju pušu tiesu atšķirīgais vērtējums attiecībā uz bērna interesēm, ja šīs intereses ir izvērtētas saistībā ar katras dalībvalsts sabiedrisko kārtību, ļautu legalizēt bērna nolaupīšanu.
128. Tādējādi, no vienas puses, Kopienas likumdevējs paredzēja, ka saistībā ar Regulas Nr. 2201/2003 42. pantu šo pamattiesību saturam jābūt autonomam, tās visās dalībvalstīs jāinterpretē vienveidīgi, proti, atbilstoši Pamattiesību hartai. No otras puses, Kopienas likumdevējs secināja, ka dalībvalstu savstarpējās uzticēšanās līmenis, ciktāl tas attiecas uz citu dalībvalstu tiesu spēju nodrošināt minēto tiesību patiesu aizsardzību, ļāva izmantot šo loģikas ceļu līdz galam un attiecīgajā teritorijā kompetentās tiesas pieņemto galīgo spriedumu pasludināt par īpaši izpildāmu, kas nav apstrīdams citās dalībvalstīs.
129. Šajā sakarā pietiek salīdzināt Regulas Nr. 2201/2003 III nodaļas 4. iedaļas noteikumus, kuros paredzēta šī īpašā izpildāmība, un to pantu redakciju, kas iekļauti Padomes Pamatlēmumā 2002/584/JAI par Eiropas apcietināšanas orderi (22). Šajā pamatlēmumā ir skaidri noteikts, ka Eiropas apcietināšanas orderī paredzētā personas nodošana jāveic saskaņā ar izpildes dalībvalsts tiesas spriedumu, un tajā uzskaitīti iemesli, uz kuriem pamatojoties šī tiesa var iebilst vai šai tiesai ir jāiebilst pret šo nodošanu (23). Tādējādi pamatlēmumā Eiropas Savienības likumdevējs ir vēlējies pamattiesību ievērošanai piemērot atkārtotu pārbaudi, ko veic prasītājas dalībvalsts tiesa un tās dalībvalsts tiesa, kurā ir prasīta atzīšana.
130. Savukārt Regulā Nr. 2201/2003 Kopienas likumdevējs ir spēris vēl vienu soli savstarpējās atzīšanas virzienā, jo tas nav paredzējis šo atkārtoto pārbaudi. Tomēr šis papildu solis nedrīkst samazināt bērna pamattiesību aizsardzības līmeni. Jau norādīts, ka šīs regulas preambulas 33. apsvērumā Kopienas likumdevējs ir atgādinājis, cik ļoti svarīgi ir ievērot šīs tiesības. Taču tas ir uzskatījis, ka izcelsmes dalībvalsts tiesas varētu aizsargāt šīs tiesības.
131. Tādējādi tam vecākam, kas uzskata, ka spriedums par bērna atpakaļatdošanu ir pieņemts, lai arī bērnam nav sniegta iespēja tikt uzklausītam, tādējādi pārkāpjot šī bērna pamattiesības, un līdz ar to apliecībā ir sniegta kļūdaina informācija, ir tiesības pārsūdzēt šo spriedumu izcelsmes dalībvalsts kompetentajā tiesā, lai arī, izmantojot šādu tiesību aizsardzības līdzekli, nav iespējams pamatot minētā sprieduma izpildes apturēšanu izpildes dalībvalstī.
132. Vācijas valdība aicina Tiesu paplašināt savus apsvērumus, paredzot pieņēmumu, saskaņā ar kuru tās izcelsmes dalībvalsts kompetentās tiesas nav izpildījušas savus pienākumus un nav grozījušas spriedumu, kurā pieļauts acīmredzams pamattiesību pārkāpums.
133. Tādējādi šī valdība uzskata, ka tās dalībvalsts tiesai, kurā ir prasīta atzīšana, vajadzēja būt iespējai nepieļaut šāda sprieduma izpildi, ja izcelsmes dalībvalsts tiesā prasība nav apmierināta, lai gan bērna pamattiesības ir acīmredzami pārkāptas. Minētā valdība norāda, ka šādā gadījumā Regula Nr. 2201/2003 nedrīkst noteikt tāda sprieduma izpildi, ar kuru acīmredzami pārkāptas pamattiesības. Pamatojot savus argumentus, tā norāda, ka šajā lietā ir izrādījies, ka Andreas mātes Spānijā iesniegtā sūdzība par 2009. gada 16. decembra spriedumu nav apmierināta.
134. Es uzskatu, ka šajā lietā patlaban vēl nav iespējams noformulēt viedokli par šādu pieņēmumu. No vienas puses, ja Tiesa piekrīt manam vērtējumam par prejudiciālo jautājumu pamatā esošo pieņēmumu, tad bērna pamattiesības tikt uzklausītam nav acīmredzami pārkāptas. Šīs tiesības ir ievērotas. No otras puses, Spānijas valdība tiesas sēdē ir apstrīdējusi apgalvojumu, ka bērna māte esot izsmēlusi visus tiesību aizsardzības līdzekļus Spānijā. Šī valdība turklāt ir norādījusi, ka tās tiesību sistēmā ir pieejams tāds tiesību aizsardzības līdzeklis, kas ir paredzēts īpaši gadījumam, ja viena puse apgalvo tās pamattiesību pārkāpumu.
135. Šajā ziņā uzskatu, ka tādu tiesību aizsardzības līdzekļu (šajā lietā tādi ir) esamība izcelsmes dalībvalsts tiesību sistēmā, kas ieinteresētajām personām sniedz iespēju apstrīdēt tāda lēmuma, kas ir apliecināts saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 42. pantu, pamatotību un līdz ar to pamattiesību ievērošanu tiesā, kura šādu lēmumu ir pieņēmusi, ir neatņemams pretmets jebkādai šāda lēmuma apstrīdēšanas neiespējamībai izpildes dalībvalstī.
136. Katrā ziņā un principā Vācijas valdības raksturotajai situācijai nemaz nevajadzētu īstenoties. Valsts tiesām Eiropas Savienības tiesības ir jāpiemēro saskaņā ar pamattiesībām un, ja tām ir šaubas par šo tiesību piemērojamību, jāuzdod Tiesai jautājumi lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu. Turklāt dalībvalstīm savās tiesību sistēmās jāparedz pietiekami tiesību aizsardzības līdzekļi, lai nodrošinātu šo tiesību ievērošanu praksē. Visbeidzot, šo pienākumu ievērošanu pārbauda Komisija, kas tostarp pret dalībvalsti var celt prasību par pienākumu neizpildi, ja šīs valsts tiesas un it īpaši augstākā tiesa nav ievērojušas šos pienākumus (24).
137. Šajā lietā nav pamata apšaubīt, ka ikviena dalībvalsts savā tiesību sistēmā spēj piemērot Regulu Nr. 2201/2003, tādējādi ievērojot bērna pamattiesības.
138. Tieši pretēji – šī lieta pierāda, ka tiesības izvirzīt iebildumus pret izpildes dalībvalsts tiesu lēmumiem varētu no jauna radīt iespēju nepamatoti apturēt vai kavēt to spriedumu izpildi, ar kuriem piespriež bērna atpakaļatdošanu un kuri pieņemti, pamatojoties uz Regulas Nr. 2201/2003 11. panta 8. punktu. Kā jau norādīju, īpašajā un ļoti sāpīgajā bērnu nolaupīšanas jautājumā katrs mēnesis, kas tiek iekavēts attiecībā uz sprieduma par atpakaļatdošanu izpildi, vēl jo vairāk to sarežģī un tādējādi pasliktina situāciju. Tādējādi Regulas Nr. 2201/2003 lietderīgā iedarbība būtu nopietni apdraudēta, ja šāda sprieduma izpildi tā vai citādi varētu apstrīdēt izpildes dalībvalsts tiesu iestādēs, un tādējādi būtu atkarīga no tiesvedības šajās tiesās.
139. Ņemot vērā šos apsvērumus, es ierosinu Tiesai papildināt iepriekš sniegto atbildi un piebilst, ka, pat pieņemot, ka pretēji informācijai, kas minēta saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 42. pantu izsniegtajā apliecībā, bērnam nav bijusi iespēja tikt uzklausītam, tādējādi pārkāpjot šī panta noteikumus un Pamattiesību hartas 24. panta 1. punktā paredzētās pamattiesības, šī regula ir jāinterpretē tādējādi, ka tās dalībvalsts tiesa, kurā ir prasīta atzīšana, nevar nepieļaut tā apliecinātā sprieduma izpildi, ar kuru piespriež bērna atpakaļatdošanu un kas pieņemts, pamatojoties uz minētās regulas 11. panta 8. punktu.
IV – Secinājumi
140. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es ierosinu uz Oberlandesgericht Celle uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:
Padomes 2003. gada 27. novembra Regulas Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu 42. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā normā paredzētais nosacījums ir izpildīts, ja bērnu ir uzklausījušas izpildes dalībvalsts tiesu iestādes tiesvedībā, kurā pasludināts spriedums par neatdošanu atpakaļ, un kompetentā dalībvalsts tiesa ir ņēmusi vērā šo uzklausīšanu savā spriedumā par atpakaļatdošanu, kas pieņemts atbilstoši šīs regulas 11. panta 8. punktam.
Pat pieņemot, ka pretēji informācijai, kas minēta saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 42. pantu izsniegtajā apliecībā, bērnam nav bijusi iespēja tikt uzklausītam, tādējādi pārkāpjot šī panta un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. panta 1. punktā paredzētās pamattiesības, šī regula ir jāinterpretē tādējādi, ka tās dalībvalsts tiesa, kurā ir prasīta atzīšana, nevar nepieļaut tā apliecinātā sprieduma izpildi, ar kuru piespriež bērna atpakaļatdošanu un kas pieņemts, pamatojoties uz minētās regulas 11. panta 8. punktu.
1 – Oriģinālvaloda – franču.
2 – Konvencija par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem (turpmāk tekstā – “1980. gada Hāgas konvencija”).
3 – 2003. gada 27. novembra regula par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu (OV L 338, 1. lpp.).
4 – Skat. 2008. gada 11. jūlija spriedumu lietā C‑195/08 PPU Rinau (Krājums, I‑5271. lpp.) un 2010. gada 1. jūlija spriedumu lietā C‑211/10 PPU Povse (Krājumā vēl nav publicēts).
5 – Iepriekš minētais spriedums lietā Povse (73.–75. punkts).
6 – Šīs regulas 60. un 62. pants.
7 – OV L 174, 1. lpp.
8 – 2009. gada 2. aprīļa spriedums lietā C‑523/07 A (Krājums, I‑2805. lpp., 34. punkts).
9 – 2007. gada 27. novembra spriedums lietā C‑435/06 C (Krājums, I‑10141. lpp., 46. punkts).
10 – Iepriekš minētais spriedums lietā A (35.–37. punkts).
11 – Iepriekš minētais spriedums lietā Rinau (63. punkts) un iepriekš minētais spriedums lietā Povse (56. punkts).
12 – Iepriekš minētais spriedums lietā Rinau (68. punkts).
13 – Piemēram, starptautiskās Konvencijas par bērna tiesībām, ko Apvienoto Nāciju Organizācija pieņēmusi 1989. gada 20. novembrī, 12. pantā ir paredzēts:
“1. Dalībvalstis nodrošina bērnam, kas spējīgs formulēt savus uzskatus, tiesības brīvi paust šos uzskatus visos jautājumos, kas skar bērnu [..].
2. Šai nolūkā bērnam tiek arī dota iespēja tikt uzklausītam jebkādas ar bērnu saistītas iztiesāšanas vai administratīvās izmeklēšanas gaitā vai nu tieši, vai ar pārstāvja vai attiecīga orgāna starpniecību nacionālās likumdošanas procesuālajās normās paredzētajā kārtībā.”
Eiropas 1996. gada 25. janvāra Konvencijas par bērnu tiesību ievērošanu 3. pantā un Eiropas 2003. gada 15. maija Konvencijas par personiskām attiecībām ar bērniem 6. pantā ir paredzētas bērna tiesības saņemt informāciju, apspriesties un paust savu viedokli tiesvedībā. Skat. tostarp Gouttenoire, A. “L’audition de l’enfant dans le règlement ‘Bruxelles II bis’”, Le nouveau droit communautaire du divorce et de la responsabilité parentale, Dalloz, 2005, 201. un nākamās lpp.
14 – 2009. gada 23. decembra spriedums lietā C‑403/09 PPU Detiček (Krājumā vēl nav publicēts, 54. punkts). Skat. arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2003. gada 29. aprīļa spriedumu lietā Iglesias Gil un A.U.I. pret Spāniju (Recueil des arrêts et décisions, 2003‑V).
15 – Skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2004. gada 22. jūnija spriedumu lietā Pini, Bertani, Manera un Atripaldi pret Rumāniju (Recueil des arrêts et décisions, 2004‑IV), kurā Eiropas Cilvēktiesību tiesa pauda uzskatu, ka valsts iestādes nav pārsniegušas savas rīcības brīvības robežas, nosakot, ka attiecībā uz adoptēšanu sava piekrišana jāsniedz bērnam no 10 gadu vecuma.
16 – Skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2003. gada 8. jūlija spriedumu lietā Sahin pret Vāciju (Recueil des arrêts et décisions 2003‑VIII), kurā Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzskatīja, ka tiesvedībā, kurā jāizlemj jautājums par tā vecāka saskarsmes tiesībām, kuram nav piešķirtas bērna aizgādības tiesības, tiesai nevar būt pienākuma bērnu sistemātiski uzklausīt tiesas sēdē, bet tai jābūt rīcības brīvībai, kas ļautu noteikt šīs uzklausīšanas nosacījumus atkarībā no īpašiem apstākļiem, kā arī attiecīgā bērna vecuma un brieduma pakāpes (73. punkts).
17 – 1980. gada Hāgas konvencijas 13. panta otrajā daļā ir noteikts:
“Tiesa vai administratīvā iestāde var atteikties dot rīkojumu par bērna atgriešanos, ja tai kļūst zināms, ka bērns iebilst pret atgriešanos un ir sasniedzis attiecīgu vecumu un brieduma pakāpi, lai spētu atbildēt par saviem uzskatiem.”
18 – 60. punkts.
19 – Atgādināšu, ka Regulas Nr. 2201/2003 11. panta 6. punktā noteikts:
“Ja tiesa izdod rīkojumu par neatdošanu atpakaļ saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvencijas 13. pantu, tiesai nekavējoties tieši vai ar centrālās iestādes starpniecību jānosūta tiesas rīkojuma par neatdošanu atpakaļ un saistīto dokumentu kopijas, jo īpaši tiesas sēžu stenogrammu [autora izcēlums] kopijas piekritības tiesai vai centrālai iestādei dalībvalstī, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas, kā noteikts valsts tiesību aktos. Tiesa saņem visus minētos dokumentus viena mēneša laikā pēc dienas, kad izdots rīkojums par neatdošanu atpakaļ.”
20 – Skat. Regulas Nr. 2201/2003 11. panta 3. un 6. punktu.
21 – Šī sprieduma 54. punkta redakcija ir šāda:
“Tāpat Regulas [Nr. 2201/2003] 40. un 42.–47. pantā sprieduma, kurš ir taisīts saskaņā ar Regulas 11. panta 8. punktu un attiecībā uz kuru ir izdota [šīs regulas] 42. panta 1. punktā minētā apliecība, izpilde nekādā veidā netiek saistīta ar iepriekšēju sprieduma par aizgādību taisīšanu.”
22 – 2002. gada 13. jūnija Pamatlēmums par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (OV L 190, 1. lpp., turpmāk tekstā – “pamatlēmums”).
23 – Skat. pamatlēmuma 3. un 4. pantu.
24 – 2003. gada 9. decembra spriedums lietā C‑129/00 Komisija/Itālija (Recueil, I‑14637. lpp., 32. punkts).