1

Savā apelācijas sūdzībā Usha Martin Ltd lūdz Tiesu atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2010. gada 9. septembra spriedumu lietā T-119/06 Usha Martin/Padome un Komisija (Krājums, II-4335. lpp.; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru tā noraidīja prasītājas prasību atcelt, pirmkārt, Komisijas 2005. gada 22. decembra Lēmumu 2006/38/EK, ar kuru groza Lēmumu 1999/572/EK, ar ko pieņem piedāvātās saistības sakarā ar antidempinga procedūrām attiecībā uz tādu tērauda stiepļu trošu un kabeļu importu, kuru izcelsme, cita starpā, ir Indijā (OV 2006, L 22, 54. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), un, otrkārt, Padomes 2006. gada 23. janvāra Regulu (EK) Nr. 121/2006, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 1858/2005, ar ko nosaka galīgu antidempinga maksājumu par Indijas izcelsmes tērauda trošu un tauvu importu (OV L 22, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “strīdīgā regula”).

2

Tiesību normas, kas reglamentē to, kā Eiropas Savienība piemēro antidempinga pasākumus, ir ietvertas Padomes 1995. gada 22. decembra Regulā (EK) Nr. 384/96 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV 1996, L 56, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2004. gada 8. marta Regulu (EK) Nr. 461/2004 (OV L 77, 12. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatregula”).

3

Pamatregulas 8. panta ar nosaukumu “Saistības” 1., 7. un 9. punktā ir noteikts:

“1.   Gadījumā, ja provizoriski ir konstatēts, ka dempings pastāv un ka tas ir radījis zaudējumus, Komisija var piekrist, ka eksportētāji brīvprātīgi uzņemas pietiekamas saistības pārskatīt savas cenas vai pārtraukt eksportu par dempinga cenām, ja pēc īpašām konsultācijām ar Padomdevēju komiteju tā ir pārliecināta, ka tādējādi tiek novērsta dempinga zaudējumus radošā ietekme. Šādā gadījumā un tikmēr, kamēr saistības ir spēkā, attiecīgi vai nu pagaidu maksājumi, kurus Komisija piemērojusi saskaņā ar 7. panta 1. punktu, vai galīgie maksājumi, kurus Padome piemērojusi saskaņā ar 9. panta 4. punktu, neattiecas uz tādu attiecīgo produktu importu, kurus ražojis uzņēmums, kas minēts Komisijas lēmumā, ar kuru tā piekrīt uzņemtajām saistībām, ar vēlākiem grozījumiem. Saskaņā ar šādām saistībām cenu paaugstinājums nav lielāks, kā nepieciešams, lai likvidētu dempinga starpību, bet tam jābūt mazākam par dempinga starpību, ja šāds paaugstinājums ir pietiekams, lai novērstu zaudējumus Kopienas ražošanas nozarei.

[..]

7.   Komisija pieprasa, lai katrs eksportētājs, kura cenu labojumi ir pieņemti, regulāri sniedz informāciju par savu cenu labojumu izpildīšanu un atļauj pārbaudīt attiecīgos datus. Šādas prasības neievērošanu uzskata par cenu labojumu laušanu.

[..]

9.   Gadījumā, ja kāda puse neizpilda vai atsauc saistības, vai gadījumā, ja Komisija atsauc savu piekrišanu saistībām, tad pēc konsultēšanās šo piekrišanu pēc vajadzības atsauc vai nu ar Komisijas lēmumu, vai ar Komisijas regulu, un automātiski uzliek vai nu pagaidu maksājumu, kuru Komisija piemērojusi saskaņā ar 7. pantu, vai galīgo maksājumu, kuru Padome piemērojusi saskaņā ar 9. panta 4. punktu, ar nosacījumu, ka attiecīgajam eksportētājam ir bijusi iespēja sniegt komentārus, izņemot gadījumā, ja viņš pats ir atsaucis saistības.

Ikviena ieinteresētā puse var iesniegt informāciju, kas sniedz prima facie pierādījumus par saistību neizpildi. Turpmāka izmeklēšana, lai konstatētu, vai saistības ir vai nav izpildītas, parasti jāpabeidz sešu mēnešu laikā, bet ne vēlāk kā deviņus mēnešus pēc tam, kad iesniegts attiecīgi pamatots pieprasījums. Saistību izpildes novērošanai Komisija var pieprasīt dalībvalstu kompetento iestāžu palīdzību.”

4

Tiesvedības priekšvēsture ir izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 2.–19. punktā šādi:

[..]

5

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2006. gada 19. aprīlī, prasītāja cēla šo prasību atcelt, pirmkārt, lēmumu un strīdīgo regulu, ciktāl šie Savienības tiesību akti uz to attiecas, un, otrkārt, piespriest Padomei un Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

6

Prasības pirmajā instancē pamatojumam prasītāja izvirzīja divus pamatus attiecīgi par samērīguma principa pārkāpumu un kļūdu tiesību piemērošanā, pamatojuma nenorādīšanu un pilnvaru nepareizu izmantošanu saistībā ar attiecīgo preču izcelsmi.

7

Savā pirmajā pamatā prasītāja apgalvo, ka saskaņā ar samērīguma principu divi pārkāpumi, ko ir atklājusi Komisija, proti, attiecīgi atskaites neiesniegšana par pārdošanas gadījumiem, uz kuriem neattiecas saistības, un atbilstošu uzņēmuma rēķinu izmantošana, nav būtiski saistību pārkāpumi, kas Komisijai ļautu piemērot prasītājai tik lielu sodu kā piekrišanas saistībām atsaukšana.

8

Vispārējā tiesa šo pirmo pamatu noraidīja, pārsūdzētā sprieduma 53.–55. punktā būtībā nospriežot, ka saistību pārkāpums pats par sevi ir pietiekams, lai saistības tiktu atsauktas, un ka samērīguma princips nav piemērojams, izvērtējot jautājumu par pašu antidempinga maksājumu piemērošanu pēc šīs atsaukšanas. Proti, šāda piekrišanas saistībām atsaukšana izraisa galīga antidempinga maksājuma noteikšanu attiecībā uz attiecīgo importu, un pats piekrišanas saistībām atsaukšanas tiesiskums nevar tikt apstrīdēts, pamatojoties uz samērīguma principu.

9

Attiecībā uz otro prasītājas savas prasības pamatojumā izvirzīto pamatu Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 58. punktā to noraidīja kā neefektīvu un tādēļ noraidīja visu prasību kopumā.

10

Savā apelācijas sūdzībā apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdz Tiesu:

11

Savā atbildes rakstā Padome lūdz Tiesu:

12

Savā atbildes rakstā Komisija lūdz noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies gan saistībā ar apelācijas tiesvedību, gan tiesvedību pirmajā instancē.

13

Izvirzot vienu vienīgu pamatu, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir nepareizi nospriedusi, ka ar saistību pārkāpumu vien pietiek, lai varētu tās atsaukt, un ka, tā kā šāda atsaukšana ir pielīdzināma pašai antidempinga maksājumu uzlikšanai, kurai nav piemērojams samērīguma princips, piekrišanas saistībām atsaukšana pati par sevi nevar tikt apstrīdēta, atsaucoties uz šo principu.

14

Tāpat apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 48. punktā nospriežot, ka “netiek apstrīdēts, ka prasītāja [..] nav ievērojusi attiecīgās saistības”, ir acīmredzami sagrozījusi faktus, jo šis apgalvojums liek kļūdaini saprast, ka tā ir atzinusi saistību pamatregulas 8. panta izpratnē pārkāpumu, bet šajā gadījumā tā neesot noticis. Proti, tā nekad nav piekritusi, ka pieļautās kļūdas vai trūkumi bija pietiekami būtiski, lai tiktu uzskatīti par saistību šā pamatregulas 8. panta 9. punkta izpratnē pārkāpumu. Turklāt visas tās preces, uz kurām attiecās saistības, esot tikušas pārdotas virs minimālās cenas, bet par citām precēm, uz kurām saistības neattiecas, patiesībā tika samaksāti atbilstoši antidempinga maksājumi un tās sadarbības dēļ pārbaudes process noritēja efektīvi.

15

Konkrētāk, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka lēmums par piekrišanas saistībām atsaukšanu, piemērojot pamatregulas 8. panta 9. punktu, ir posms pirms antidempinga maksājumu uzlikšanas un ir līdzvērtīgs Savienības iestāžu aktam, kas ir pakļaujams tiesas kontrolei saistībā ar samērīguma principa ievērošanu. Tā uzskata, ka jebkurš lēmums par saistībām, kurš ir pieņemts, piemērojot šo 8. pantu, tostarp par piekrišanu saistībām, par atbilstoši šīm saistībām paredzētajiem nosacījumiem un par piekrišanas pagaidu atsaukšanu var tikt pakļauts tiesas kontrolei saistībā ar samērīguma principa ievērošanu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka citādas pieejas rezultātā Savienības iestādēm, it īpaši Komisijai, tiktu piešķirta neierobežota rīcības brīvība šā paša 8. panta piemērošanā. Turklāt, ja minētais princips netiktu piemērots saistību īstenošanai, tāpat zustu vajadzība norādīt pamatojumu lēmumos, ar kuriem Komisija atsauc saistības, un nebūtu iespējams pakļaut tiesas kontrolei jautājumu par šo aktu spēkā esamību un to pamatojuma atbilstību.

16

Attiecībā uz argumentiem par apgalvoto faktu sagrozīšanu pārsūdzētā sprieduma 48. punktā Padome atgādina, ka administratīvās izmeklēšanas un tiesvedības Vispārējā tiesā laikā apelācijas sūdzības iesniedzēja nevienā brīdī neapstrīdēja Komisijas secinājumu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja, pirmkārt, Komisijai adresētajās atskaitēs nebija norādījusi informāciju par attiecīgās preces, uz kuru neattiecās saistības, pārdošanas gadījumus un, otrkārt, atbilstošajos rēķinos bija iekļāvusi attiecīgās preces, uz kuru neattiecās saistības, pārdošanas gadījumus un ka tādēļ tā nebija ievērojusi savas saistības. Līdz ar to Vispārējās tiesas apgalvojums minētajā 48. punktā esot precīzs. Attiecībā uz pieņēmumu, ka minētā sprieduma 51. punkta otrais teikums varētu likt saprast, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja bija atzinusi, ka saistību pārkāpumi bija būtiski, Padome uzskata, ka šajā punktā atsauce ir tikai uz Vispārējās tiesas 2002. gada 4. jūlija spriedumu lietā T-340/99 Arne Mathisen/Padome (Recueil, II-2905. lpp.) un uz diviem nosacījumiem, kas ir jāizpilda, lai Komisija likumīgi varētu atsaukt piekrišanu saistībām un uzlikt galīgu antidempinga maksājumu.

17

Padome uzskata, ka no pamatregulas 8. panta 9. panta teksta viennozīmīgi izriet, ka piekrišanu saistībām atsaukšana ir šo saistību pārkāpuma tiešas sekas, un tāpat antidempinga maksājuma uzlikšana – piekrišanas saistībām atsaukšanas tiešas sekas. Nepastāvot nekādas atšķirības starp būtiskiem saistību pārkāpumiem un nenozīmīgiem saistību pārkāpumiem. Ja eksportētājs piedāvā saistības un ja Komisija tām piekrīt, šim eksportētājam ir jāievēro visi šo saistību nosacījumi. Padome atgādina, ka saistības ir balstītas uz uzticības attiecībām starp eksportētāju, kuram atbilstoši saistībām ir iespēja neveikt maksājumus, un Komisiju. Komisijai attiecībā uz Savienības rūpniecību ir pienākums nodrošināt, lai saistības būtu tikpat iedarbīgas kā antidempinga maksājumu uzlikšana.

18

Padome uzskata, ka lēmums par piekrišanas saistībām atsaukšanu šo saistību pārkāpuma gadījumā nav pakļauts atsevišķai tiesas kontrolei saistībā ar šāda atsaukšanas lēmuma samērīgumu. Tomēr tā atgādina, ka Komisija var atsaukt piekrišanu saistībām tikai tad, ja tā konstatē, ka ir tikuši pārkāpti saistībās paredzētie nosacījumi. Šāds konstatējums gan ir pakļauts parastai tiesas kontrolei.

19

Visbeidzot Padome apgalvo, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nekad nav apgalvojusi, ka, paredzot, ka jebkurš saistību pārkāpums ir pietiekams, lai Komisija varētu atsaukt piekrišanu šīm saistībām, pamatregulas 8. panta 9. punkts pats par sevi apdraud samērīguma principu.

20

Komisija piekrīt Padomes izvirzītajiem apsvērumiem par strīda būtību. Turklāt tā atgādina, ka pamatregulas 8. pantā apelācijas sūdzības iesniedzējai nav piešķirtas nekādas tiesības gūt labumu no saistībām un ka šai iestādei ir plaša rīcības brīvība, izlemjot, vai pieņemt uzņēmuma piedāvātās saistības. Patiesībā apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītajā pamatā tiekot apstrīdēta pašas pamatregulas spēkā esamība saistībā ar samērīguma principu, ciktāl no šīs regulas teksta skaidri izrietot, ka Komisija ir tiesīga uzlikt antidempinga maksājumus, ja saistības ir tikušas pārkāptas. Tā apgalvo, ka, ja pieņemtu apelācijas sūdzības iesniedzējas piedāvāto šī 8. panta interpretāciju, tiktu būtiski apdraudēta to saistību efektivitāte, kas ir paredzētas tāda paša rezultāta panākšanai kā antidempinga maksājumi, proti, novēršot dempinga radītos zaudējumu.

21

Komisija apgalvo, ka tai ir jāpārtrauc kaitīgais dempings un ka šajā ziņā būtiska nozīme ir saistību izpildes kontrolei. Tādēļ tehniski pārkāpumi saistībā ar pienākumu sniegt informāciju esot ļoti būtiski, jo to mērķis esot ļaut Komisijai izpildīt savu pienākumu kontrolēt saistību ievērošanu. Pamatregulas 8. panta 7. punkta pirmajā daļā, kurā noteikts, ka kontroles ietvaros atteikums izpildīt saistību pienākumus ir jāuzskata par šo saistību pārkāpumu, Komisijai šajā ziņā esot paredzēta ļoti neliela rīcības brīvība.

22

Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pamatregulas 8. panta 1. punktu gadījumā, ja ir konstatēts dempings un zaudējumi, Komisijai ir iespēja pieņemt piedāvājumus, ar kuriem eksportētāji brīvprātīgi uzņemas pietiekamas saistības pārskatīt savas cenas, lai pārtrauktu attiecīgo preču eksportu par dempinga cenām, ja tā ir pārliecināta, ka ar šīm saistībām tiks novērsti dempinga radītie zaudējumi.

23

Šajā gadījumā no pārsūdzētā sprieduma 12. punkta izriet, ka Komisija ir nolēmusi pieņemt apelācijas sūdzības iesniedzējas piedāvātās saistības, atbilstoši kurām šī sabiedrība apņemas ievērot noteiktās minimālās cenas tērauda trošu un tauvu eksportam uz Savienību, lai nodrošinātu dempinga kaitīgo radīto zaudējumu novēršanu.

24

Proti, atbilstoši pamatregulas 8. panta mērķim saskaņā ar saistībām, kuras apņēmās izpildīt apelācijas sūdzības iesniedzēja, tai ne tikai bija jānodrošina to efektīva ievērošana, bet arī, sadarbojoties ar Komisiju, efektīvi jāuzrauga šo saistību izpilde to uzticības attiecību ietvaros, uz kurām balstīta piekrišana šādām saistībām.

25

Pārsūdzētā sprieduma 48. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka prasītāja nav ievērojusi attiecīgās saistības, pirmkārt, neizpildot savu pienākumu iesniegt ceturkšņa atskaites par attiecīgo preču, uz kurām neattiecas saistības, pārdošanas gadījumiem un, otrkārt, neizpildot savu pienākumu neizsniegt atbilstošus rēķinus precēm, uz kurām neattiecas šīs saistības.

26

Sava vienīgā pamata otrajā daļā, kas ir jāizvērtē vispirms, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka, konstatējot, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja bija atzinusi, ka ir pārkāpusi saistības pamatregulas 8. panta izpratnē, lai arī tā vienmēr ir apgalvojusi, ka nav noticis šo saistību būtisks pārkāpums, Vispārējā tiesa ir acīmredzami sagrozījusi faktus.

27

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka sagrozīšanai acīmredzami jāizriet no lietas materiāliem, no jauna neizvērtējot faktus un pierādījumus (2009. gada 3. septembra spriedums lietā C-535/06 P Moser Baer India/Padome, Krājums, I-7051. lpp., 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

28

Tāpat ir jānorāda, ka no pārsūdzētā sprieduma izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nekad nav apstrīdējusi Komisijas secinājumu, ka tā, pirmkārt, Komisijai adresētajās atskaitēs nebija norādījusi informāciju par attiecīgās preces, uz kuru neattiecās saistības, pārdošanas gadījumiem un, otrkārt, atbilstošajos rēķinos bija iekļāvusi attiecīgās preces, uz kuru neattiecās saistības, pārdošanas gadījumus. Līdz ar to Vispārējā tiesa pamatoti nosprieda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nebija ievērojusi saistību nosacījumus.

29

Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēja mēģina apstrīdēt Vispārējās tiesas faktu vērtējumu, galvenokārt apstrīdot Vispārējās tiesas uzskatu, ka saistību nosacījumi nav ievēroti, šis arguments ir jāatzīst par nepieņemamu, jo šādā veidā tā cenšas panākt, lai tiktu pārskatīts Vispārējās tiesas veiktais faktiskais vērtējums, kas nav Tiesas kompetencē apelācijas tiesvedībā.

30

Pārmetums, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 51. punktā esot likusi saprast, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nebija apstrīdējusi, ka ir pieļāvusi būtiskas kļūdas, ir jānoraida, jo tas izriet no minētā punkta kļūdaina lasījuma. Proti, Vispārējās tiesas konstatējums, ka “prasītāja neapstrīd, ka [..] šie nosacījumi ir izpildīti”, nekādi nenozīmē, ka Vispārējā tiesa uzskata, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja bija atzinusi, ka ir pieļāvusi būtiskas kļūdas. Tieši otrādi, Vispārējās tiesas argumentācija 51. punktā ir balstīta uz apsvērumu, ka “jebkurš saistību pārkāpums” nozīmē automātisku piekrišanas saistībām atsaukšanu un nav jānosaka izdarīto pārkāpumu apmērs.

31

Apelācijas sūdzības iesniedzējas vienīgā pamata pirmajā daļā tā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot kļūdaini nospriedusi tostarp pārsūdzētā sprieduma 51. punktā, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja neapstrīd, ka ir izdarījusi saistību pamatregulas 8. panta 9. punkta – tiesību normas, kas Komisijai ļauj atsaukt saistības, – izpratnē būtisku pārkāpumu. Tā uzskata, ka lēmums par piekrišanas saistībām atsaukšanu, piemērojot šo tiesību normu, ir posms pirms antidempinga maksājuma uzlikšanas un ir saistīts ar Komisijas rīcības brīvību, kas pakļauta Savienības tiesas kontrolei saistībā ar samērīguma principa ievērošanu.

32

Protams, no pamatregulas 8. panta 9. punkta izriet, ka antidempinga maksājuma piemērošana notiek automātiski gadījumā, ja Komisija atsauc piekrišanu saistībām. Turpretī Komisijai ir minētā rīcības brīvība, izvērtējot, kāda veida saistības ir pārkāptas, un saskaņā ar samērīguma principu nosakot, vai ir jāatsauc piekrišana saistībām. Šādos apstākļos, pretēji tam, ko pārsūdzētā sprieduma 51. un 55. punktā nosprieda Vispārējā tiesa, Savienības tiesa pārbauda tieši rīcības brīvības izmantošanu.

33

Proti, pamatregulas 8. panta 9. punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka Komisijas vērtējums, lai noteiktu, vai ir pārkāptas saistības, parasti ir jāpabeidz sešu mēnešu laikā, bet ne vēlāk kā deviņus mēnešus pēc tam, kad ar mērķi izvērtēt, vai šāds pārkāpums pastāv, ir iesniegts jebkuras ieinteresētās personas vai jebkuras dalībvalsts attiecīgi pamatots pieteikums.

34

Šajā gadījumā, kā atgādināts šā sprieduma 28. punktā, no pārsūdzētā sprieduma 48. punkta izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav izpildījusi savas saistības, neizpildot pienākumu, pirmkārt, iesniegt vajadzīgās ceturkšņa atskaites un, otrkārt, neizsniegt atbilstošus rēķinus precēm, uz kurām neattiecas saistības. Šajā ziņā no apstrīdētā lēmuma preambulas 26. apsvēruma izriet, ka Komisija “neuzskata, ka pienākumam iesniegt precīzus pārdošanas ziņojumus vai preču, uz kurām neattiecas saistības, iekļaušanai uzņēmuma rēķinos būtu otršķirīga nozīme attiecībā pret citiem saistību noteikumiem”. Saskaņā ar šo pašu apsvērumu tā uzskata, ka “Komisija var efektīvi pārraudzīt saistības un konstatēt, vai tās tiek ievērotas un vai dempinga radītais kaitējums novērsts, tikai tad, ja tās rīcībā ir pilnīga un detalizēta informācija par attiecīgā ražojuma pārdošanu Kopienā. Ja pārdošanas ziņojumi nav pilnīgi vai ir neprecīzi, tas rada šaubas par to, vai attiecīgais uzņēmums ievēro saistības kopumā. Ziņošanas formalitāšu ievērošana tādēļ ir uzskatāma par vienu no attiecīgo uzņēmumu primārajiem pienākumiem”.

35

Turklāt ir acīmredzams, ka tas, vai Komisija uzrauga saistību izpildi, ir atkarīgs no dokumentu, kurus, izpildot parakstītās saistības, iesniedz attiecīgais eksportētājs, ticamības. Neizpildot šādu pienākumu sniegt informāciju, kurš izriet no tādām saistībām kā šajā gadījumā, eksportētājs pārtrauc uzticības saikni, kas ir vajadzīga ar šādām saistībām izveidotajām sadarbības attiecībām. Tādējādi šāda minēto saistību nosacījumu pārkāpuma gadījumā šīm saistībām var tikt atņemta lietderīgā iedarbība. Šādos apstākļos pienākums sniegt informāciju ir jāuzskata par galveno saistību sistēmas labas darbības aspektu, kas ļauj novērst antidempinga maksājuma piemērošanu.

36

Ir jāatgādina, ka pamatregulas 8. panta mērķis nodrošināt dempinga Savienības rūpniecībai radītā kaitējuma novēršanu galvenokārt ir balstīts uz eksportētāja sadarbības pienākumu, kā arī uz tā parakstīto saistību pareizas izpildes uzraudzību.

37

Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzēja nav pierādījusi, ka šis Komisijas vērtējums, atbilstoši kuram tā nav izpildījusi galveno pienākumu, ir kļūdains.

38

Proti, apelācijas sūdzības iesniedzējas argumenti, kas izklāstīti pārsūdzētā sprieduma 27.–43. punktā, nevar likt apstrīdēt Komisijas kvalifikāciju, atbilstoši kurai apelācijas sūdzības iesniedzējas pārkāptie pienākumi ir galvenie pienākumi.

39

Ņemot vērā, ka netiek apstrīdēts, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav ievērojusi savas saistības attiecībā gan uz savu pienākumu iesniegt ceturkšņa atskaites par attiecīgo preču, uz kurām neattiecas saistības, pārdošanas gadījumiem, gan savu pienākumu neizsniegt atbilstošus rēķinus precēm, uz kurām saistības neattiecas, un ka tādēļ vērtējums par šo saistību galvenā pienākuma pārkāpuma pastāvēšanu nevar tikt uzskatīts par kļūdainu, Komisija ir pamatoti atsaukusi piekrišanu apelācijas sūdzības iesniedzējas parakstītajām saistībām un, to darīdama, tā nav pārkāpusi samērīguma principu. Turklāt tādēļ saskaņā ar pamatregulas 8. panta 9. punktu tai ir jāuzliek apelācijas sūdzības iesniedzējai galīgs antidempinga maksājums.

40

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, apelācijas sūdzības iesniedzējas vienīgais savas apelācijas pamatojumam izvirzītais pamats nevar tikt apstiprināts un tādēļ apelācijas sūdzība ir jānoraida.

41

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācija nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem. Saskaņā ar šā paša reglamenta 138. panta 1. punktu, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējai spriedums ir nelabvēlīgs un tā kā Padome un Komisija ir prasījušas piespriest atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, jāpiespriež apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: