TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2010. gada 22. decembrī (*)

Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Regula (EK) Nr. 2201/2003 – Jurisdikcija, spriedumu atzīšana un izpilde laulības lietās un lietās par vecāku atbildību – Vecāku atbildība – Aizgādības tiesības – Bērna nolaupīšana – 42. pants – Kompetentās tiesas (Spānija) taisīta apliecināta sprieduma, ar kuru ir noteikta bērna atpakaļatdošana, izpilde – Izpildes tiesas (Vācija) kompetence atteikties izpildīt minēto spriedumu smaga bērna tiesību pārkāpuma gadījumā

Lieta C‑491/10 PPU

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Oberlandesgericht Celle (Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2010. gada 30. septembrī un kas Tiesā reģistrēts 2010. gada 15. oktobrī, tiesvedībā

Joseba Andoni Aguirre Zarraga

pret

Simone Pelz.

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ticano [A. Tizzano] (referents), tiesneši Ž. Ž. Kāzels [J.‑J. Kasel], M. Ilešičs [M. Ilešič], E. Levits un M. Safjans [M. Safjan],

ģenerāladvokāts Ī. Bots [Y. Bot],

sekretārs K. Malaceks [K. Malacek], administrators,

ņemot vērā Tiesas priekšsēdētāja 2010. gada 19. oktobra lūgumu saskaņā ar Tiesas Reglamenta 104.b panta 1. punkta trešo daļu izvērtēt, vai šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāpiemēro steidzamības tiesvedība,

ņemot vērā pirmās palātas 2010. gada 28. oktobra lēmumu piemērot šim lūgumam minēto tiesvedību,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 6. decembra tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Agirra Sarragas [Aguirre Zarraga], ko pārstāv Bundesamt für Justiz, vārdā – A. Šulca [A. Schulz], pārstāve,

–        S. Pelcas [S. Pelz] vārdā – K. Nīthammere-Jirgensa [K. Niethammer-Jürgens], Rechtsanwältin,

–        Vācijas valdības vārdā – T. Hence [T. Henze] un J. Kempere [J. Kemper], pārstāvji,

–        Grieķijas valdības vārdā – T. Papadopulu [T. Papadopoulou], pārstāve,

–        Spānijas valdības vārdā – H. M. Rodrigess Karkamo [J. M. Rodríguez Cárcamo], pārstāvis,

–        Francijas valdības vārdā – B. Bopēra‑Manoka [B. Beaupère‑Manokha], pārstāve,

–        Latvijas valdības vārdā – M. Borkoveca un D. Palčevska, pārstāves,

–        Eiropas Komisijas vārdā – A. M. Rušo‑Žoē [A.‑M. Rouchaud‑Joët] un V. Bogensbergers [W. Bogensberger], pārstāvji,

uzklausījusi ģenerāladvokātu,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2003. gada 27. novembra Regulu (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu (OV L 338, 1. lpp.).

2        Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp H. A. Agirru Sarragu [J. A. Aguirre Zarraga] un S. Pelcu [S. Pelz] jautājumā par viņu meitas Andreas [Andrea], kura pašlaik dzīvo ar savu māti Vācijā, atgriešanos Spānijā.

 Atbilstošās tiesību normas

 Regula Nr. 2201/2003

3        Atbilstoši Regulas Nr. 2201/2003 preambulas 17. apsvērumam:

“Ja bērns ir nelikumīgi aizvests vai aizturēts, nekavējoties jāpanāk bērna atpakaļatdošana, un šai nolūkā piemēro 1980. gada 25. oktobra Hāgas Konvenciju [par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem (turpmāk tekstā – “Hāgas 1980. gada konvencija”)], kuru papildina šīs regulas noteikumi, jo īpaši tās 11. pants. Tiesām dalībvalstī, uz kuru bērns ir nelikumīgi aizvests vai kurā bērns nelikumīgi aizturēts, jāspēj iestāties pret viņa atpakaļatdošanu īpašos, attiecīgi pamatotos gadījumos. Tomēr šāds lēmums var tikt aizstāts ar turpmāku lēmumu, ko pieņem tās dalībvalsts tiesa, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta pirms nelikumīgas aizvešanas vai aizturēšanas. Ja minētais lēmums nosaka bērna atpakaļatdošanu, atpakaļatdošanai jānotiek, nepieprasot nekādu īpašu minētā sprieduma atzīšanas un izpildes procedūru dalībvalstī, uz kuru bērns ir aizvests, vai kurā viņš ir aizturēts.”

4        Šīs regulas preambulas 19. apsvērumā ir noteikts:

“Bērna uzklausīšanai ir būtiska loma, piemērojot šo regulu, kaut arī šis dokuments nav paredzēts, lai pārveidotu piemērojamās valsts procedūras.”

5        Regulas Nr. 2201/2003 preambulas 21. apsvērumā ir noteikts:

“Dalībvalstī taisītu spriedumu atzīšana un izpilde jābalsta uz savstarpējas uzticēšanās principu, un neatzīšanas iemesli jāsaglabā noteiktā minimuma līmenī.”

6        Atbilstoši šīs regulas preambulas 24. apsvērumam:

“Apliecībai, kas izsniegta, lai veicinātu sprieduma izpildi, nevajadzētu būt pārsūdzamai. [Tā] ir [labojama] tikai gadījumos, kad pieļauta būtiska kļūda, proti, ja [tā] neprecīzi atspoguļo spriedumu.”

7        Šīs regulas preambulas 33. apsvērumā ir noteikts:

“Šajā regulā atzītas pamattiesības un respektēti Eiropas Savienības Pamattiesību hartas[, kas 2000. gada 7. decembrī proklamēta Nicā (OV C 364, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamattiesību harta”),] principi. Jo īpaši ar to tiek izdarīti centieni nodrošināt to bērna pamattiesību ievērošanu, kas noteiktas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. pantā [..].”

8        Regulas Nr. 2201/2003 11. pantā ar nosaukumu “Bērna atpakaļatdošana” ir noteikts:

“1.      Ja persona, iestāde vai cita struktūra, kam ir uzraudzības [aizgādības] tiesības, piesakās kompetentajās iestādēs dalībvalstī ar nolūku saņemt spriedumu, pamatojoties uz [1980. gada] Hāgas Konvencij[u] [..], lai panāktu tā bērna atpakaļatdošanu, kurš ir nelikumīgi aizvests vai aizturēts dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas, piemēro 2. līdz 8. punktu.

2.      Piemērojot 1980. gada Hāgas Konvencijas 12. un 13. pantu, nodrošina to, ka bērnam tiek sniegta iespēja tikt uzklausītam tiesvedībā, ja vien tas nešķiet [ne]piemēroti, ņemot vērā tā vecumu vai brieduma pakāpi.

[..]

8.      Neatkarīgi no sprieduma par neatdošanu atpakaļ, kas pieņemts, ievērojot 1980. gada Hāgas Konvencijas 13. pantu, visi turpmākie spriedumi, kas pieprasa bērna atpakaļatdošanu un ko pasludina tiesa, kurai saskaņā ar šo regulu ir piekritība [jurisdikcija], jāizpilda saskaņā ar III nodaļas 4. iedaļu, lai nodrošinātu bērna atpakaļatdošanu.”

9        Runājot par nolēmumu atzīšanu, šīs regulas 21. pantā ir noteikts:

“1.      Dalībvalstī pasludināts spriedums pārējās dalībvalstīs atzīstams bez kādas īpašas procedūras.

[..]

3.      Neskarot šīs nodaļas 4. iedaļu, jebkura ieinteresētā puse, ievērojot šīs nodaļas 2. iedaļā paredzētās procedūras, var pieprasīt lēmumu par to, lai spriedums tiktu vai netiktu atzīts.

[..]”

10      Šīs regulas 23. pantā ir noteikts:

“Spriedumu, kas saistīts ar vecāku atbildību, neatzīst:

a)      ja šāda atzīšana, ņemot vērā bērna intereses, ir klaji pretrunā tās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai, kurā tiek lūgta atzīšana;

b)      ja tas, izņemot steidzamus gadījumus, ir taisīts, nesniedzot bērnam iespēju tikt uzklausītam, pārkāpjot procesa pamatprincipus dalībvalstī, kurā lūgta atzīšana;

[..].”

11      Šīs regulas 42. pantā ar nosaukumu “Bērna atpakaļatdošana” ir noteikts:

“1.      Bērna atpakaļatdošanu, kas minēta 40. panta 1. punkta b) apakšpunktā un ko paredz ar izpildāmo spriedumu, kurš taisīts kādā dalībvalstī, atzīst un realizē [var izpildīt] citā dalībvalstī bez nepieciešamības pēc izpildes pasludināšanas un bez iespējas pretoties [iebilst] sprieduma atzīšanai, ja spriedums ir apstiprināts [apliecināts] izcelsmes dalībvalstī saskaņā ar 2. punktu.

Pat ja valsts tiesību akti neparedz tā sprieduma izpildi pēc likuma, kas pieprasa bērna atpakaļatdošanu, kura minēta 11. panta 8. punktā, tiesa, kas pasludinājusi spriedumu, var pasludināt spriedumu par izpildāmu neatkarīgi no jebkādas pārsūdzības.

2.      Izcelsmes tiesas tiesnesis, kas pieņēmis 40. panta 1. punkta b) apakšpunktā minēto spriedumu, izsniedz 1. punktā minēto apliecību tikai tad, ja:

a)      bērnam tika sniegta iespēja tikt uzklausītam, ja vien uzklausīšana netika uzskatīta par lietderīgu [nepiemērotu], ņemot vērā viņa vai viņas vecumu vai brieduma pakāpi;

b)      visām pusēm tika sniegta iespēja tikt uzklausītām; un

c)      tiesa, pasludinot savu spriedumu, ir ņēmusi vērā iemeslus un pierādījumus, kādi ir par pamatu rīkojumam, kas izdots atbilstoši 1980. gada Hāgas Konvencijas 13. pantam.

Ja tiesa vai kāda cita iestāde veic pasākumus, lai nodrošinātu bērna aizsardzību pēc tā atgriešanās pastāvīgās dzīvesvietas valstī, apliecībā ietver informāciju par šādiem pasākumiem.

Izcelsmes tiesnesis pēc savas ierosmes izsniedz minēto apliecību, izmantojot veidlapas paraugu, kas dots IV pielikumā (apliecība par bērna (bērnu) atpakaļatdošanu).

Apliecību aizpilda valodā, kādā taisīts spriedums.”

12      Regulas Nr. 2201/2003 43. pantā ar nosaukumu “Apliecības koriģēšana” ir noteikts:

“1.      Izcelsmes dalībvalsts tiesību akti ir piemērojami jebkādai apliecības koriģēšanai.

2.      Pārsūdzību nevar iesniegt par apliecības izsniegšanu, kas veikta, ievērojot 41. panta 1. punktu vai 42. panta 1. punktu.”

13      Regulas 60. pantā ar nosaukumu “Saistība ar dažām daudzpusējām konvencijām” ir noteikts, ka dalībvalstu attiecībās šī regula aizstāj citu starpā Hāgas 1980. gada konvenciju.

 Regula (EK) Nr. 1206/2001

14      Padomes 2001. gada 28. maija Regulas (EK) Nr. 1206/2001 par sadarbību starp dalībvalstu tiesām pierādījumu iegūšanā civillietās un komerclietās (OV L 174, 1. lpp.) 10. panta 4. punktā par moderno sakaru tehnoloģiju izmantošanu ir noteikts:

“Tiesa, kas iesniedz pieprasījumu, var lūgt tiesai, kas saņem pieprasījumu, pierādījumu iegūšanā izmantot sakaru tehnoloģijas, jo īpaši videokonferences vai telekonferences.

Tiesa, kas saņem pieprasījumu, izpilda šādu prasību, ja vien tā nav pretrunā tiesas, kas saņem pieprasījumu, dalībvalsts tiesību aktiem un ja nav būtisku praktisko grūtību.

[..]”

 Pamata lieta un prejudiciālie jautājumi

15      No lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu un tiesvedības materiāliem, ko iesniedzējtiesa nosūtījusi Tiesai, izriet, ka pamata lietas priekšvēsturi, kā arī dažādos procesus, kuros iesaistīti pamata lietas dalībnieki, var rezumēt šādi.

 Pamata tiesvedības priekšvēsture

16      Spānijas pilsonis H. A. Agirrs Sarraga un Vācijas pilsone S. Pelca apprecējās 1998. gada 25. septembrī Erandio (Spānija). Šajā laulībā 2000. gada 31. janvārī piedzima meita Andrea. Ģimenes pastāvīgā dzīvesvieta bija Sondikā (Spānija).

17      2007. gada beigās S. Pelcas un H. A. Agirra Sarragas attiecības pasliktinājās, viņi pašķīrās un katrs no viņiem Spānijas tiesās iesniedza laulības šķiršanas pieteikumu.

 Tiesvedība Spānijas tiesās

18      Gan S. Pelca, gan H. A. Agirrs Sarraga lūdza piešķirt viena vecāka atsevišķu aizgādību par kopīgo bērnu. Ar 2008. gada 12. maija lēmumu Juzgado de Primera Instancia e Instrucción n° 5 de Bilbao (Bilbao Pirmās instances un izmeklēšanas tiesa Nr. 5) aizgādības tiesības provizoriski piešķīra Agirram Sarragam, bet S. Pelcai tika piešķirtas saskarsmes tiesības. Pēc šī lēmuma Andrea pārcēlās uz dzīvi pie tēva.

19      Šis lēmums bija pamatots ar Equipo Psicosocial Judicial (Tiesu psihosociālais dienests) rekomendācijām, kuras bija paustas lietu izskatošās tiesas pieprasītajā atzinumā. Saskaņā ar šo atzinumu aizgādība esot jāpiešķir tēvam, jo viņš bērnam varot vislabāk nodrošināt ģimenes, skolas un sociālās vides saglabāšanu. Tā kā S. Pelca bija atkārtoti izteikusi savu vēlmi pārcelties kopā ar savu jauno partneri un meitu uz dzīvi Vācijā, minētā tiesa uzskatīja, ka aizgādības piešķiršana mātei būtu pretrunā minētā atzinuma secinājumiem un pretēji bērna labklājībai.

20      2008. gada jūnijā S. Pelca pārcēlās un iekārtojās uz dzīvi Vācijā, kur tagad dzīvo kopā ar savu jauno partneri. 2008. gada augustā, beidzoties vasaras brīvlaikam, kuru Andrea pavadīja kopā ar māti, Andrea palika pie viņas Vācijā. Kopš tā laika viņa vairs nav atgriezusies pie tēva Spānijā.

21      Tā kā kopš 2008. gada 15. augusta Andrea dzīvo pie savas mātes Vācijā, turklāt pretēji Juzgado de Primera Instancia e Instrucción n° 5 de Bilbao 2008. gada 12. maija lēmumam, šī tiesa pēc Agirra Sarragas pieteikuma 2008. gada 15. oktobrī pieņēma jaunu lēmumu par pagaidu pasākumiem, tostarp aizliedzot Andreai izbraukt no Spānijas teritorijas mātes, jebkura cita viņas ģimenes locekļa vai citas S. Pelcai pietuvinātas personas pavadībā. Turklāt ar šo lēmumu līdz galīga sprieduma taisīšanai tika apturētas mātei iepriekš piešķirtās saskarsmes tiesības.

22      2009. gada jūlijā tajā pašā tiesā notika tiesvedība par Andreas aizgādības tiesībām. Tiesa uzskatīja, ka ir nepieciešama jauna ekspertīze un Andreas personiska uzklausīšana, tāpēc tā gan vienam, gan otram pasākumam noteica attiecīgus izpildes termiņus Bilbao. Taču ne Andrea, ne viņas māte šajos datumos neieradās. Saskaņā ar iesniedzējtiesas teikto Spānijas tiesa neapmierināja S. Pelcas pieteikumu, lai viņai un meitai tiktu dota atļauja pēc ekspertīzes un Andreas uzklausīšanas brīvi izbraukt no Spānijas teritorijas. Minētā tiesa neapmierināja arī S. Pelcas skaidri izteikto prasību Andreas uzklausīšanu veikt videokonferencē.

23      Ar 2009. gada 16. decembra spriedumu Juzgado de Primera Instancia e Instrucción n° 5 de Bilbao piešķīra tēvam atsevišķu aizgādību par Andreu. S. Pelca šo spriedumu pārsūdzēja Audiencia Provincial de Bizkaya (Biskajas provinces tiesa), tostarp prasīdama, lai tiktu veikta Andreas uzklausīšana.

24      Ar 2010. gada 21. aprīļa spriedumu šī pēdējā tiesa minēto prasību noraidīja, pamatodama to tādējādi, ka saskaņā ar Spānijas procesuālajām tiesībām pierādījumu savākšana apelācijas instancē esot iespējama tikai atsevišķos likumā skaidri noteiktos gadījumos. Vienas puses, kas pienācīgi aicināta ierasties uz tiesas sēdi pirmajā instancē, apzināta neierašanās neesot šāds gadījums. Attiecībā uz pārējo daļu minētajā tiesā joprojām norit tiesvedība.

 Tiesvedības Vācijas tiesās

25      Vācijā ir notikušas divas tiesvedības.

26      Pirmā tiesvedība attiecās uz Agirra Sarragas centieniem panākt viņa meitas atgriešanos Spānijā, ceļot prasību, pamatojoties uz Hāgas 1980. gada konvenciju. Šo prasību vispirms apmierināja Amtsgericht Celle (Celles pirmās instances tiesa) ar 2009. gada 30. janvāra nolēmumu.

27      S. Pelca šo nolēmumu pārsūdzēja. Ar 2009. gada 1. jūlija spriedumu Oberlandesgericht Celle [Federālās zemes augstākā tiesa Cellē] šo sūdzību apmierināja, līdz ar to atceļot minēto nolēmumu un noraidot Agirra Sarragas prasību, pamatojoties uz Hāgas 1980. gada konvencijas 13. panta otro daļu.

28      Oberlandesgericht Celle tostarp norādīja, ka tiesas veiktā Andreas uzklausīšana liecinot, ka viņa uzstājīgi iebilst pret tēva prasīto atpakaļatdošanu un kategoriski atsakās atgriezties Spānijā. Šīs tiesas pieaicinātais eksperts pēc minētās uzklausīšanas secināja, ka Andreas viedoklis, ievērojot viņas vecumu un briedumu, ir jāņem vērā.

29      Otra tiesvedība Vācijas tiesās tika ierosināta, pamatojoties uz apliecību, ko 2010. gada 5. februārī bija izdevusi Juzgado de Primera Instancia e Instrucción n° 5 de Bilbao saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 42. pantu, pamatojoties uz šīs tiesas 2009. gada 16. decembrī pasludināto spriedumu par laulības šķiršanu, kurā tiesa bija izlēmusi arī par Andreas aizgādības tiesībām.

30      Ar 2010. gada 26. marta vēstuli Bundesamt für Justiz (Federālā tieslietu pārvalde) šo spriedumu un apliecību nosūtīja Vācijas Federatīvās Republikas kompetentajai tiesai, proti, Amtsgericht Celle. Šī pārvalde vērsa minētās tiesas uzmanību uz to, ka saskaņā ar Likuma par noteiktu tiesību instrumentu starptautisko ģimenes tiesību jomā izpildi un piemērošanu (Gesetz zur Aus- und Durchführung bestimmter Rechtsinstrumente auf dem Gebiet des internationalen Familienrechts) 44. panta 3. punktu Spānijas tiesas piespriestā bērna atpakaļatdošana ir jāizpilda automātiski.

31      S. Pelca iebilda pret minētā apliecinātā nolēmuma piespiedu izpildi, prasīdama, lai tas netiktu atzīts.

32      Ar 2010. gada 28. aprīļa nolēmumu Amtsgericht Celle atzina, ka Juzgado de Primera Instancia e Instrucción n° 5 de Bilbao spriedums nav ne atzīstams, ne izpildāms, pamatojot to tādējādi, ka minētā tiesa pirms sava sprieduma pasludināšanas nav uzklausījusi Andreu.

33      2010. gada 18. jūnijā Agirrs Sarraga par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Oberlandesgericht Celle, prasīdams, lai tas tiktu atcelts, lai S. Pelcas prasības tiktu noraidītas un lai Juzgado de Primera Instancia e Instrucción n° 5 de Bilbao 2009. gada 16. decembra spriedums tiktu izpildīts automātiski tiktāl, ciktāl tajā ir noteikta Andreas atgriešanās pie viņas tēva.

34      Lai gan Oberlandesgericht Celle atzīst, ka dalībvalsts tiesai, kura izpilda saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 42. pantu noformētu apliecību, principā pašai nav pārbaudes kompetences saskaņā ar šīs pašas regulas 21. pantu, tā tomēr uzskata, ka sevišķi smaga pamattiesību pārkāpuma gadījumā būtu jārīkojas citādāk.

35      Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka, pirmkārt, Juzgado de Primera Instancia e Instrucción n° 5 de Bilbao nav uzzinājusi Andreas tābrīža viedokli un līdz ar to savā 2009. gada 16. decembra spriedumā par viņas aizgādības tiesībām nav varējusi to ņemt vērā. Otrkārt, Spānijas tiesas centieni viņu uzklausīt, ņemot vērā nozīmi, kāda piešķirta Pamattiesību hartas 24. panta 1. punktā garantētajai bērna viedokļa ievērošanai, neesot bijuši pietiekami.

36      Turklāt Oberlandesgericht Celle vaicā, vai gadījumā, ja, neraugoties uz šādu pamattiesību pārkāpumu, izpildes dalībvalsts tiesai nav pārbaudes pilnvaru, šai dalībvalstij var būt saistoša saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 42. pantu noformēta apliecība, kura saturiski ir acīmredzami kļūdaina. Kā norāda iesniedzējtiesa, Juzgado de Primera Instancia e Instrucción n° 5 de Bilbao 2010. gada 5. februāra apliecībā esot acīmredzami kļūdaina deklarācija, jo tajā esot norādīts, ka šī Spānijas tiesa ir uzklausījusi Andreu, lai gan tas nav ticis izdarīts.

37      Šādos apstākļos Oberlandesgericht Celle nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai, interpretējot Regulas [Nr. 2201/2003] 42. pantu atbilstoši Pamattiesību hartai, izpildes dalībvalsts tiesai izņēmuma kārtā pašai ir pārbaudes pilnvaras, ja izpildāmajā izcelsmes dalībvalsts spriedumā ir pieļauti smagi pamattiesību pārkāpumi?

2)      Vai izpildes dalībvalsts tiesai ir pienākums izpildīt izcelsmes dalībvalsts tiesas spriedumu arī tad, ja no lietas materiāliem izriet, ka apliecībā, ko saskaņā ar Regulas [Nr. 2201/2003] 42. pantu ir izdevusi izcelsmes dalībvalsts tiesa, ir acīmredzami nepareizas ziņas?”

 Par steidzamības tiesvedību

38      Ar 2010. gada 19. oktobra memorandu Tiesas priekšsēdētājs, piemērojot Tiesas Reglamenta 104.b panta 1. punkta trešo daļu, lūdza pirmajai palātai izvērtēt, vai šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu nebūtu jāpiemēro steidzamības tiesvedība.

39      Šajā ziņā jāprecizē, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka lēmuma pieņemšanas steidzamību bērna aizvešanas gadījumos Tiesa atzīst tostarp tad, ja bērna šķiršana no vecāka, kuram, tāpat kā pamata lietā, iepriekš, pat ja tikai provizoriski, ir piešķirtas aizgādības tiesības, draud pasliktināt viņu savstarpējās attiecības vai arī kaitēt šīm attiecībām un rada psiholoģiska kaitējuma izraisīšanas risku (šajā ziņā skat. 2008. gada 11. jūlija spriedumu lietā C‑195/08 PPU Rinau, Krājums, I‑5271. lpp., 44. punkts; 2009. gada 23. decembra spriedumu lietā C‑403/09 PPU Detiček, Krājums, I‑12193. lpp., 30. punkts; 2010. gada 1. jūlija spriedumu lietā C‑211/10 PPU Povse, Krājums, I‑0000. lpp., 35. punkts, un 2010. gada 5. oktobra spriedumu lietā C‑400/10 PPU McB., Krājums, I‑0000. lpp., 28. punkts).

40      No lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu izriet, ka Andrea no tēva ir šķirta jau vairāk nekā divus gadus un attāluma, kā arī pamata lietas dalībnieku saspīlēto attiecību dēļ ir nopietns un konkrēts risks, ka Andreai ar tēvu nebūs nekādas saskarsmes visas iesniedzējtiesā notiekošās tiesvedības laikā. Šādos apstākļos parastas tiesvedības izmantošana šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izskatīšanai var būtiski vai pat neatgriezeniski kaitēt Agirra Sarragas un viņa meitas attiecībām, kā arī apdraudēt viņas integrēšanos ģimenes un sociālajā vidē gadījumā, ja viņa galu galā atgrieztos Spānijā.

41      Šajos apstākļos 2010. gada 28. oktobrī pirmā palāta, pamatojoties uz tiesneša referenta priekšlikumu un uzklausījusi ģenerāladvokātu, nolēma šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu piemērot steidzamības tiesvedību.

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

42      Ar prejudiciālajiem jautājumiem, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai tādos apstākļos kā pamata lietā izpildes dalībvalsts kompetentā tiesa izņēmuma kārtā var iebilst pret tāda nolēmuma izpildi, ar kuru ir noteikta bērna atpakaļatdošana, par ko izcelsmes dalībvalsts tiesa saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 42. pantu ir izdevusi apliecību, ar pamatojumu, ka šī pēdējā tiesa šajā apliecībā ir apliecinājusi, ka laulības šķiršanas tiesvedības ietvaros tā ir izpildījusi pienākumu uzklausīt bērnu pirms nolēmuma par šī bērna aizgādības tiesību piešķiršanu pieņemšanas, lai gan šāda uzklausīšana nav notikusi, tādējādi pārkāpjot minētās regulas 42. panta, kas tiek interpretēts saskaņā ar Pamattiesību hartas 24. pantu, prasības.

43      Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, vispirms ir jākonstatē, ka pamata lietas kontekstā runa ir par bērna nelikumīgu aizturēšanu Regulas Nr. 2201/2003 2. panta 11. punkta nozīmē.

44      Ģenerāladvokāts sava viedokļa 120. un 121. punktā jau ir norādījis, ka šīs regulas pamatā ir pieņēmums, ka bērna nelikumīga aizvešana vai aizturēšana, pārkāpjot citā dalībvalstī pieņemtā tiesas lēmumā noteikto, ievērojami apdraud šī bērna intereses, un tādēļ regulā ir paredzēti pasākumi, lai bērnam iespējami ātrāk ļautu atgriezties viņa pastāvīgajā dzīvesvietā. Šajā ziņā ar minēto regulu ir izveidota sistēma, saskaņā ar kuru situācijā, kad bērna pastāvīgās dzīvesvietas tiesa un tās vietas tiesa, kurā šis bērns atrodas nelikumīgi, sniedz atšķirīgus vērtējumus, pirmajai tiesai ir ekskluzīva kompetence lemt par bērna atpakaļatdošanu.

45      Šādas sistēmas pamatā esošā steidzamības prasība paredz, ka šādos apstākļos valsts tiesas, kurās iesniegts pieteikums par bērna atpakaļatdošanu, lēmumu pieņem nekavējoties. Turklāt tieši šī iemesla dēļ Regulas Nr. 2201/2003 11. panta 3. punktā ir noteikts, ka šīm tiesām ir jāizmanto ātrākās procedūras, kas paredzētas valsts tiesību aktos, un spriedums jātaisa ne vēlāk kā sešas nedēļas pēc pieteikuma iesniegšanas, ja vien nav ārkārtēji apstākļi, kas to padara neiespējamu.

46      Vēl jāpiebilst, ka, lai sasniegtu šo mērķi, ar Regulu Nr. 2201/2003 izveidotā sistēma ir balstīta uz tiesai, kuras kompetencē ir lietas izskatīšana pēc būtības, piešķirto galveno lomu, piemērojot šīs regulas noteikumus, un ka atšķirībā no šīs regulas preambulas 21. apsvēruma, saskaņā ar kuru dalībvalstī taisītu spriedumu atzīšana un izpilde jābalsta uz savstarpējās uzticēšanās principu, neatzīšanas iemeslus saglabājot nepieciešamā minimuma līmenī, šīs regulas 17. apsvērumā ir noteikts, ka bērna nelikumīgas aizturēšanas gadījumā sprieduma par bērna atpakaļatdošanu izpildei ir jānotiek, nepieprasot nekādu minētā sprieduma atzīšanas vai izpildes procedūru dalībvalstī, kurā bērns atrodas.

47      Tātad, lai panāktu tostarp tādu spriedumu ātru izpildi, ar kuriem nosaka bērna atpakaļatdošanu un kas taisīti, kā pamata lietā, Regulas Nr. 2201/2003 11. panta 8. punktā paredzētajos apstākļos, šīs regulas 40.–45. pantā ir paredzēta īpaša kārtība, kas ļauj nodrošināt šādu spriedumu izpildāmību dalībvalstī, kurā tiem jārada tiesiskas sekas.

48      Tādējādi no Regulas Nr. 2201/2003 42. panta 1. punkta un 43. panta 2. punkta, interpretējot tos šīs regulas preambulas 17. un 24. apsvēruma kontekstā, izriet, ka saskaņā ar šo regulu izcelsmes dalībvalstī kompetentās tiesas taisīts spriedums par bērna atpakaļatdošanu, ja tas ir izpildāms un tā rezultātā ir izdota minētā 42. panta 1. punktā paredzētā apliecība, tiek atzīts un automātiski kļūst izpildāms citā dalībvalstī un pret tā atzīšanu nevar iebilst (šajā ziņā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Rinau, 84. punkts, un lietā Povse, 70. punkts).

49      Līdz ar to izpildes dalībvalsts tiesai atliek tikai konstatēt šādi apliecināta sprieduma izpildāmību.

50      Papildus tam prasību par izcelsmes tiesas izdotas apliecības koriģēšanu var celt vai šaubas par šādas apliecības autentiskumu var izteikt tikai saskaņā ar izcelsmes dalībvalsts tiesību normām (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Povse, 73. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt, lai nodrošinātu attiecīgo nolēmumu izpildes steidzamību un lai novērstu, ka Regulas Nr. 2201/2003 noteikumu efektivitāte tiktu apdraudēta ar tiesvedības ļaunprātīgu izmantošanu, nekāda prasība pret apliecības izdošanu saskaņā ar šīs regulas 42. pantu, izņemot prasību par koriģēšanu šīs regulas 43. panta 1. punkta nozīmē, nav atļauta, tostarp pat izcelsmes dalībvalstī (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Rinau, 85. punkts).

51      Turklāt no judikatūras izriet arī tas, ka izcelsmes dalībvalsts tiesu un izpildes dalībvalsts tiesu kompetenču skaidrā sadalījuma ietvaros, kas ir noteikts Regulā Nr. 2201/2003 un kas paredz bērna ātru atpakaļatdošanu, jautājumi par nolēmuma, ar kuru ir noteikta šāda atpakaļatdošana, likumību pašu par sevi, tostarp jautājums, vai ir izpildīti vajadzīgie nosacījumi, lai kompetentā tiesa varētu pieņemt šādu nolēmumu, ir jāizvirza izcelsmes dalībvalsts tiesās saskaņā ar tās tiesību sistēmas normām (iepriekš minētais spriedums lietā Povse, 74. punkts).

52      Tieši šo principu kontekstā ir jāinterpretē Regulas Nr. 2201/2003 42. panta 2. punkta pirmā daļa, saskaņā ar kuru izcelsmes dalībvalsts tiesa izsniedz šī panta 1. punktā minēto apliecību tikai tad, ja bērnam ir tikusi sniegta iespēja tikt uzklausītam, ja vien uzklausīšana nav tikusi uzskatīta par nepiemērotu, ņemot vērā viņa vai viņas vecumu vai brieduma pakāpi (a) apakšpunkts), ja visām pusēm tikusi sniegta iespēja tikt uzklausītām (b) apakšpunkts) un ja minētā tiesa, pasludinot savu spriedumu, ir ņēmusi vērā iemeslus un pierādījumus, kādi ir pamatā rīkojumam, kas izdots atbilstoši Hāgas 1980. gada konvencijas 13. pantam (c) apakšpunkts).

53      Vispirms ir jānorāda, ka šīs regulas 42. panta 2. punkta pirmās daļas vienīgais mērķis ir norādīt izcelsmes dalībvalsts tiesai minimālo tāda nolēmuma nepieciešamo saturu, pamatojoties uz kuru ir jāizdod minētā 42. panta 1. punktā paredzētā apliecība.

54      Papildus tam, ņemot vērā šī sprieduma 48., 50. un 51. punktā atgādināto judikatūru, jākonstatē, ka šī 42. panta 2. punkta pirmajā daļā izpildes dalībvalsts tiesa nekādi nav pilnvarota veikt pārbaudi par tajā noteiktajiem apliecības izdošanas nosacījumiem.

55      Šāds pilnvarojums varētu apdraudēt ar Regulu Nr. 2201/2003 izveidotās sistēmas lietderīgo iedarbību, kā tā ir raksturota šī sprieduma 44.–51. punktā.

56      No tā izriet, ka, ja dalībvalsts tiesa izdod minētajā 42. pantā paredzēto apliecību, izpildes dalībvalsts tiesai ir jāizpilda šādi apliecināts nolēmums un tā nevar iebilst ne pret šāda nolēmuma atzīšanu, ne pret tā izpildāmību.

57      Šādu interpretāciju apstiprina fakts, ka Regulas Nr. 2201/2003 23. un 31. pantā paredzētie iemesli, kas izpildes dalībvalsts tiesu pilnvaro neatzīt spriedumu par vecāku atbildību vai atzīt to par neizpildāmu, tostarp acīmredzams šīs dalībvalsts sabiedriskās kārtības aizskārums un šīs dalībvalsts tādu procesuālo pamatnoteikumu pārkāpums, kas paredz bērnam dot iespēju tikt uzklausītam, nav pārņemti kā pamati, kas varētu attaisnot šīs dalībvalsts tiesas iebildumu šīs regulas III nodaļas 4. iedaļā paredzēto procedūru ietvaros (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Rinau, 91., 97. un 99. punkts).

58      Tomēr iesniedzējtiesa ar savu pirmo jautājumu vēlas noskaidrot, vai šāda interpretācija ir jāpiemēro arī tad, ja izcelsmes dalībvalsts tiesas nolēmumā, kas ir jāizpilda saskaņā ar apliecību, kura par to izdota, ir pieļauts smags pamattiesību pārkāpums.

59      Šajā ziņā jānorāda, ka izcelsmes dalībvalsts tiesas un izpildes dalībvalsts tiesas kompetenču skaidrais sadalījums, kas ir paredzēts Regulas Nr. 2201/2003 III nodaļas 4. iedaļā (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Povse, 73. punkts), ir balstīts uz pieņēmumu, ka šīs tiesas savās attiecīgajās kompetences jomās respektē pienākumus, kas tām ar šo regulu ir noteikti, ievērojot Pamattiesību hartu.

60      Tā kā Regula Nr. 2201/2003 nevar būt pretrunā šai hartai, šajā ziņā minētās regulas 42. panta noteikumi, ar ko tiek īstenotas bērna tiesības tikt uzklausītam, ir jāinterpretē šīs hartas 24. panta gaismā (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā McB., 60. punkts).

61      Turklāt Regulas Nr. 2201/2003 preambulas 19. apsvērumā ir norādīts, ka bērna uzklausīšanai ir būtiska loma, piemērojot šo regulu, un tās 33. apsvērumā vispārīgi ir uzsvērts, ka šajā regulā ir atzītas pamattiesības un ar to tiek ievēroti Pamattiesību hartā iekļautie principi, it īpaši cenšoties nodrošināt Pamattiesību hartas 24. pantā noteikto bērna pamattiesību ievērošanu.

62      Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka no šīs hartas 24. panta, kā arī no Regulas Nr. 2201/2003 42. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunkta izriet, ka šajās normās ir paredzēta nevis bērna uzklausīšana pati par sevi, bet gan bērna iespēja tikt uzklausītam.

63      Pirmkārt, minētā 24. panta 1. punktā ir noteikts, ka bērni drīkst brīvi paust savu viedokli un ka šis viedoklis jautājumos, kas skar bērnu intereses, ir jāņem vērā vienīgi “atbilstīgi bērnu vecumam un briedumam”, un šī panta 2. punktā ir noteikts, ka visās darbībās, kas attiecas uz bērnu, jāņem vērā augstākās bērna intereses, tādēļ šādas intereses var būt attaisnojums bērna uzklausīšanas neveikšanai. Otrkārt, minētā 42. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktā ir noteikts, ka bērnam jāsniedz iespēja tikt uzklausītam, “ja vien uzklausīšana netika [nav tikusi] uzskatīta par [nepiemērotu], ņemot vērā viņa vai viņas vecumu vai brieduma pakāpi”.

64      Tas nozīmē, ka tiesai, kurai ir jālemj par bērna atpakaļatdošanu, ir jānovērtē šādas uzklausīšanas lietderība, jo konflikti, kuru dēļ ir vajadzīgs nolēmums par bērna aizgādības tiesību piešķiršanu vienam no vecākiem, un ar tiem saistītie saspīlējumi ir situācijas, kurās bērna uzklausīšana, it īpaši gadījumā, ja ir vajadzīga bērna fiziska klātbūtne tiesā, var izrādīties nepiemērota vai pat nelabvēlīga tāda bērna garīgajai veselībai, kurš bieži ir pakļauts šādiem saspīlējumiem un cieš to kaitējošo seku dēļ. Tātad, lai gan bērnam joprojām ir tādas tiesības, uzklausīšana nevar būt absolūts pienākums, bet tā ir jānovērtē saskaņā ar prasībām, kas katrā atsevišķā gadījumā ir saistītas ar primārajām bērna interesēm, kā tas paredzēts Pamattiesību hartas 24. panta 2. punktā.

65      No tā izriet – kā jau ir paredzēts Pamattiesību hartas 24. pantā un Regulas Nr. 2201/2003 42. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktā – ka bērna tiesības tikt uzklausītam neprasa, lai izcelsmes dalībvalsts tiesā obligāti notiktu uzklausīšana, bet gan prasa, lai šī bērna rīcībā būtu likumīgas procedūras un nosacījumi, kas viņam ļautu brīvi paust savu viedokli, un lai tiesa to noskaidrotu.

66      Citiem vārdiem, lai gan Pamattiesību hartas 24. pantā un Regulas Nr. 2201/2003 42. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktā patiešām nav noteikts, ka izcelsmes dalībvalsts tiesai visos gadījumos bērns uzklausīšanas ietvaros ir jāuzklausa, tādējādi šai tiesai atstājot zināmu rīcības brīvību, tomēr, ja tiesa nolemj bērnu uzklausīt, šie noteikumi prasa, lai tā saskaņā ar primārajām bērna interesēm un, ievērojot katras atsevišķas lietas apstākļus, veiktu visus atbilstošos pasākumus šādas uzklausīšanas vajadzībām, tādējādi ievērojot šo noteikumu lietderīgo iedarbību, un piedāvātu bērnam faktisku un efektīvu iespēju izteikties.

67      Ar šādu pašu mērķi izcelsmes dalībvalsts tiesai iespēju robežās un, vienmēr ievērojot primārās bērna intereses, ir jābūt pieejamiem visiem līdzekļiem, kas ir tās rīcībā saskaņā ar tās valsts tiesībām, kā arī saskaņā ar pārrobežu tiesiskās sadarbības instrumentiem, pie kuriem vajadzības gadījumā pieder Regulā Nr. 1206/2001 paredzētie līdzekļi.

68      No tā izriet, ka izcelsmes dalībvalsts tiesa Regulas Nr. 2201/2003 42. panta prasībām atbilstošu apliecību var izdot tikai pēc tam, kad tā ir pārbaudījusi, ka saskaņā ar primārajām bērna interesēm un, ievērojot visus konkrētās lietas apstākļus, nolēmums, uz kuru attiecas šī apliecība, ir ticis pieņemts, ievērojot bērna tiesības brīvi izteikties, un ka šim bērnam, ņemot vērā valsts procesuālos līdzekļus un starptautiskās tiesiskās sadarbības instrumentus, ir piedāvāta faktiska un efektīva iespēja izteikties.

69      Tomēr, kā jau ir precizēts šī sprieduma 51. punktā, tikai izcelsmes dalībvalsts tiesu ziņā ir pārbaudīt šāda nolēmuma likumību, ievērojot prasības, kas tostarp ir noteiktas Pamattiesību hartas 24. pantā un Regulas Nr. 2201/2003 42. pantā.

70      Kā jau ir uzsvērts šī sprieduma 46. punktā, ar šo regulu izveidotās dalībvalstī pieņemtu nolēmumu atzīšanas un izpildes sistēmas ir balstītas uz dalībvalstu savstarpējās uzticēšanās principu attiecībā uz faktu, ka to attiecīgās valsts tiesību sistēmas var nodrošināt līdzvērtīgu un efektīvu tādu pamattiesību aizsardzību, kuras ir atzītas Eiropas Savienības līmenī, it īpaši Pamattiesību hartā.

71      Šādā kontekstā, kā jau ģenerāladvokāts ir norādījis sava viedokļa 135. punktā, ieinteresētajām personām tieši izcelsmes dalībvalsts tiesību sistēmā ir jāmeklē tiesību aizsardzības līdzekļi, kas ļautu apstrīdēt saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 42. pantu apliecināta nolēmuma likumību.

72      Runājot par pamata tiesvedību, jānorāda, pirmkārt, ka no Tiesai iesniegtajiem materiāliem izriet, ka Audiencia Provincial de Bizkaya vēl joprojām notiek apelācijas tiesvedība. Otrkārt, Spānijas valdība mutvārdu procesā ir precizējusi, ka minēto tiesas nolēmumu būs iespējams pārsūdzēt saskaņā ar iekšēju pārsūdzības līdzekli, proti, par to Konstitucionālajā tiesā varēs iesniegt vismaz “recurso de amparo”, kura ietvaros it īpaši var izvirzīt iespējamus pamattiesību, tostarp bērna tiesību tikt uzklausītam, pārkāpumus.

73      Tādēļ šīm izcelsmes dalībvalsts tiesām ir jāpārbauda, vai nolēmumā, uz kuru attiecas saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 42. pantu izdota apliecība, ir pieļauts bērna tiesību tikt uzklausītam pārkāpums.

74      No visa iepriekš minētā izriet, ka tādos apstākļos kā pamata lietā jautājums par iespējamu izcelsmes dalībvalsts tiesas, kas ir pieņēmusi apliecinātu nolēmumu, pieļautu Regulas Nr. 2201/2003 42. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunkta pārkāpumu ir vienīgi šīs dalībvalsts tiesu kompetencē un ka izpildes dalībvalsts kompetentā tiesa, ņemot vērā izcelsmes dalībvalsts tiesas izdotu apliecību, nevar iebilst pret šāda nolēmuma atzīšanu vai izpildi.

75      Ņemot vērā visus apstākļus, uz iesniegtajiem jautājumiem ir jāatbild, ka tādos apstākļos kā pamata lietā izpildes dalībvalsts kompetentā tiesa nevar iebilst pret apliecināta nolēmuma izpildi, ar kuru ir noteikta nelikumīgi aizturēta bērna atpakaļatdošana, ar pamatojumu, ka izcelsmes dalībvalsts tiesa, kura ir pieņēmusi šo nolēmumu, esot pārkāpusi Regulas Nr. 2201/2003 42. pantu, kas interpretēts saskaņā ar Pamattiesību hartas 24. pantu, un šāda pārkāpuma esamības vērtējums ir tikai un vienīgi izcelsmes dalībvalsts tiesu kompetencē.

 Par tiesāšanās izdevumiem

76      Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

Tādos apstākļos kā pamata lietā izpildes dalībvalsts kompetentā tiesa nevar iebilst pret apliecināta nolēmuma izpildi, ar kuru ir noteikta nelikumīgi aizturēta bērna atpakaļatdošana, ar pamatojumu, ka izcelsmes dalībvalsts tiesa, kura ir pieņēmusi šo nolēmumu, esot pārkāpusi Padomes 2003. gada 27. novembra Regulas (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu 42. pantu, kas interpretēts saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. pantu, un šāda pārkāpuma esamības vērtējums ir tikai un vienīgi izcelsmes dalībvalsts tiesu kompetencē.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – vācu.