—

Asociación para la Calidad de los Forjados (Ascafor) un Asociación de Importadores y Distribuidores de Acero para la Construcción (Asidac) vārdā – A. Vázquez Guillén, procurador, kam palīdz J. M. Sala Arquer, abogado,

—

Calidad Siderúrgica SL vārdā – M. del Valle Gili Ruiz, procuradora, kurai palīdz C. L. Rubio Soler, abogado,

—

Asociación Española de Normalización y Certificación (AENOR) vārdā – L. Cazorla González-Serrano, abogado,

—

Asociación de Investigación de las Industrias de la Construcción (Aidico) Instituto Tecnológico de la Construcción vārdā – C. Tejada Marcelino, procuradora, kurai palīdz A. Albert Mora, abogado,

—

Asociación Nacional Española de Fabricantes de Hormigón Preparado (Anefhop) vārdā – C. Hidalgo Senén un E. Hidalgo Martínez, procuradores,

—

Asociación de Aceros Corrugados Reglamentarios y su Tecnología y Calidad (Acerteq) vārdā – R. Martínez Solís, abogada,

—

Spānijas valdības vārdā – S. Centeno Huerta un B. Plaza Cruz, pārstāves,

—

Nīderlandes valdības vārdā – C. M. Wissels, pārstāve,

—

Eiropas Komisijas vārdā – L. Banciella un G. Zavvos, kā arī A. Alcover San Pedro, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par LESD 34. un 36. panta interpretāciju.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā Asociación para la Calidad de los Forjados (Ascafor) un Asociación de Importadores y Distribuidores de Acero para la Construcción (Asidac) pret Administración del Estado, Calidad Siderúrgica SL, Colegio de Ingenieros Técnicos Industriales, Asociación Española de Normalización y Certificación (AENOR), Consejo General de Colegios Oficiales de Aparejadores y Arquitectos Técnicos, Asociación de Investigación de las Industrias de la Construcción (Aidico) Instituto Tecnológico de la Construcción, Asociación Nacional Española de Fabricantes de Hormigón Preparado (Anefhop), Ferrovial Agromán SA, Agrupación de Fabricantes de Cemento de España (Oficemen) un Asociación de Aceros Corrugados Reglamentarios y su Tecnología y Calidad (Acerteq) par prasību atcelt 2008. gada 18. jūlija Karalisko dekrētu Nr. 1247/2008, ar ko tiek apstiprināti būvniecības betona noteikumi (EHE-08) (BOE Nr. 203, 2008. gada 22. augusts, 35176. lpp.).

3

Padomes 1988. gada 21. decembra Direktīva 89/106/EEK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz būvizstrādājumiem (OV 1989, L 40, 12. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar 1993. gada 22. jūlija Direktīvu 93/68/EEK (OV L 220, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 89/106”), saskaņā ar tās 1. panta 1. punktu ir piemērojama “būvizstrādājumiem”.

4

Šīs direktīvas 6. panta 2. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis savā teritorijā tomēr ļauj laist tirgū ražojumus, uz kuriem neattiecas 4. panta 2. punkts, ja tie atbilst valsts normatīvajiem un administratīvajiem aktiem, kas ir saskaņā ar Līgumu, līdz tam laikam, kad Eiropas tehniskās specifikācijas, kuras minētas II un III nodaļā, neparedz ko citu. [..]”

5

Saskaņā ar minētās direktīvas 16. panta noteikumiem:

“1.   Ja kādam konkrētam ražojumam nav 4. pantā definēto tehnisko specifikāciju, galamērķa dalībvalsts pēc pieprasījuma atsevišķos gadījumos uzskata ražojumu par atbilstošu valstī spēkā esošajiem tiesību aktiem, ja tas izturējis testus un inspekciju, ko veikusi apstiprināta iestāde ražotājā dalībvalstī atbilstoši galamērķa dalībvalstī spēkā esošajām metodēm vai metodēm, ko minētā dalībvalsts atzinusi par līdzvērtīgām.

2.   Ražotāja dalībvalsts informē galamērķa dalībvalsti, saskaņā ar kuras noteikumiem veicami testi un inspekcija, par iestādi, kuru tā paredzējusi apstiprināt šim mērķim. Galamērķa dalībvalsts un ražotāja dalībvalsts sniedz viena otrai visu vajadzīgo informāciju. Pēc šīs informācijas apmaiņas ražotāja dalībvalsts apstiprina šādi izraudzīto iestādi. Ja dalībvalstij ir bažas, tā pamato savu nostāju un informē Komisiju.

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka izraudzītās iestādes cita citai sniedz visu vajadzīgo palīdzību.

4.   Ja kāda dalībvalsts konstatē, ka apstiprināta iestāde neveic testus un inspekciju atbilstoši valsts tiesību aktiem, tā ziņo par to dalībvalstij, kurā iestāde ir apstiprināta. Minētā dalībvalsts pieņemamā termiņā informē ziņotāju dalībvalsti par šajā sakarā paveikto. Ja ziņotāja dalībvalsts neuzskata, ka paveiktais ir pietiekams, tā var aizliegt attiecīgo ražojumu laist tirgū un izmantot vai var attiecināt uz to īpašus nosacījumus. Par to tā informē pārējās dalībvalstis un Komisiju.”

6

Šīs pašas direktīvas 17. pantā ir noteikts:

“Galamērķa dalībvalstis atbilstības ziņojumus un apliecinājumus, ko sniegusi ražotāja dalībvalsts saskaņā ar procedūru, kura minēta 16. pantā, uzskata par līdzvērtīgiem to atbilstošajiem valsts dokumentiem.”

7

Direktīvas 89/106 VII nodaļā ar nosaukumu “Apstiprinātās iestādes” 18. panta 2. punktā ir noteikts:

“Sertifikācijas iestādes, inspekcijas iestādes un testēšanas laboratorijas atbilst kritērijiem, kas noteikti IV pielikumā.”

8

Direktīvas 89/106 IV pielikumā ir norādīti obligātie nosacījumi, kuri ir jāizpilda dalībvalstu izraudzītajām testēšanas laboratorijām, inspekcijas iestādēm un sertifikācijas iestādēm, lai tās varētu tikt apstiprinātas šīs direktīvas izpratnē.

9

Būvniecības betona noteikumos (EHE-08), kuri ir apstiprināti ar Karalisko dekrētu Nr. 1247/2008 (turpmāk tekstā – “betona noteikumi”), ir paredzētas tehniskās specifikācijas, kurām ir jāatbilst betona izstrādājumiem, lai tos Spānijā varētu izmantot būvniecības nozarē.

10

Tāpat šajos noteikumos ir paredzēta izpildāmo tehnisko specifikāciju pārbaudes kārtība.

11

Betona noteikumu 87. pantā saistībā ar armatūras tēraudu ir paredzētas divas iespējas, kā apliecināt izstrādājuma atbilstību tehniskajām specifikācijām.

12

Pirmkārt, tiek apliecināts, ka armatūras tērauds atbilst kvalitātes un drošības standartiem, ja tam ir saskaņā ar šo noteikumu 19. pielikumu oficiāli atzīts kvalitātes apliecinājums.

13

Otrkārt, šāda atzīta kvalitātes apliecinājuma neesamības gadījumā atbilstība minētajām specifikācijām tiek konstatēta, īstenojot pārbaudes un testus pēc katras armatūras tērauda partijas saņemšanas.

14

Par armatūras tēraudu, kas ražots citā dalībvalstī, nevis Spānijas Karalistē, betona noteikumu 4.1. pantā ir paredzēts:

“Ciktāl ir piemērojami šie noteikumi, Eiropas Savienības dalībvalstīs [..] likumīgi ražotus vai pārdotus būvizstrādājumus var izmantot, ja tie atbilst šo valstu tiesiskajam regulējumam un, izmantoti tiem paredzētajiem mērķiem, garantē šiem noteikumiem atbilstošu drošuma līmeni.

Minētais atbilstības līmenis tiek apstiprināts saskaņā ar 4.2. panta vai vajadzības gadījumā Direktīvas 89/106/EEK [..] 16. panta noteikumiem.

[..]

Visu Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalstu būvniecības nozarē kompetentās valsts pārvaldes iestādes var atzīt brīvprātīgus kvalitātes apliecinājumus, kuri atvieglo šo noteikumu prasību ievērošanu un kuros var norādīt struktūras projektus, izstrādājumus, būvniecības procesu vai vides aizsardzības prasību ievērošanu.”

15

Šo noteikumu 81. pantā ar nosaukumu “Garantijas apmērs un kvalitātes apliecinājumi” ir paredzēts:

“Lai izstrādājumi un ražošanas process atbilstu šajos noteikumos izvirzītajām pamatprasībām, to garantijas apmēram ir pietiekamā mērā jāatbilst visām specifikācijām.

[Ražotājas valstis] var izstrādājumiem un procesiem nodrošināt lielāku garantijas apmēru par obligāto, izveidojot sistēmas (piemēram, kvalitātes apliecinājumus), kas ar atbilstošu pārbaudes, inspekciju un testu palīdzību nodrošina, ka kvalitātes sistēmas un ražošanas kontrole atbilst kritērijiem šādu apliecinājumu piešķiršanai.

Tāpat šādas papildu garantijas, kas ir lielākas par obligātajām likumā noteiktajām, var pierādīt šādi:

Šajos noteikumos ir paredzēta zināmu speciālu kritēriju piemērošana, lai akceptētu tādus izstrādājumus un procesus, kuriem ir lielāka garantija, kas apliecināta, izmantojot kādu no abām iepriekšējā daļā minētajām procedūrām.

Akceptēšanas kontrolē var ņemt vērā garantijas, kas ir saistītas ar apliecinājuma iegūšanu, ja vien tas atbilst zināmiem nosacījumiem. Gan tādu procesu, gan izstrādājumu gadījumā, kuriem saskaņā ar Direktīvu 89/106/EEK nav vajadzīga EK zīme, ja tiem ir brīvprātīgs kvalitātes apliecinājums, ko ir oficiāli atzinusi būvniecības un sabiedrisko būvdarbu nozarē kompetenta iestāde, kas ietilpst kādas Eiropas Savienības dalībvalsts vai valsts, kura ir Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu līgumslēdzēja puse, valsts pārvadē, akceptēšanai ir atļauts piemērot speciālus kritērijus.

Iepriekšējā daļā minētais ir piemērojams arī tādiem būvmateriāliem, kas ir likumīgi ražoti vai pārdoti valstī, kura ar Eiropas Savienību ir noslēgusi muitas asociācijas līgumu, ja līgumā šādiem izstrādājumiem ir paredzēts piemērot tādu pašu attieksmi kā Eiropas Savienības dalībvalstīs ražotiem vai pārdotiem izstrādājumiem. Tādos gadījumos atbilstības apmērs ir nosakāms Direktīvā 89/106/EEK noteiktajā kārtībā.

Lai atbilstu šajos noteikumos izvirzītajām pamatprasībām, kvalitātes apliecinājumiem ir jāatbilst 19. pielikumā norādītajiem oficiālās atzīšanas kritērijiem.

[..]”

16

Betona noteikumu 19. pielikums ar nosaukumu “Garantijas apmērs un kvalitātes apliecinājumu oficiālās atzīšanas kritēriji” it īpaši ietver noteikumus par standartizācijas iestāžu organizāciju un darbību, kā arī kompetentās pārvaldes iestādes pilnvarām attiecībā uz šīm iestādēm.

17

Šī pielikuma 1. pantā ir noteikts:

“Šajos noteikumos Direccíon Facultativa ir atļauts piemērot speciālus kritērijus zināmiem izstrādājumiem un procesiem gadījumos, kad tiem brīvprātīgi saskaņā ar 81. pantu ir papildu garantija, kas pārsniedz likumā noteikto obligāto.

Principā šādu papildu garantiju pierāda ar kvalitātes apliecinājumu, kuru ir oficiāli atzinusi kādas Eiropas Savienības dalībvalsts vai valsts, kas ir Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu līgumslēdzēja puse, vai arī valsts, kas ir noslēgusi līgumu par muitas savienības izveidošanu ar Eiropas Savienību, būvniecības nozarē kompetenta iestāde, un tādā gadījumā atbilstības apmērs ir nosakāms saskaņā ar Direktīvā 89/106/EEK paredzēto kārtību.”

18

Saskaņā ar betona noteikumu 19. pielikuma 2. panta noteikumiem:

“[..] Tādu izstrādājumu vai procesu gadījumā, kuriem nav paredzēta EK zīme, likumā prasītās garantijas apmērs ir tas, kas ir paredzēts šajos noteikumos.

Turklāt izstrādājuma ražotājs, persona, kas atbild par jebkuru procesu, vai būvuzņēmējs var brīvprātīgi izlemt iegūt kvalitātes apliecinājumu, kas nodrošina lielāku garantijas apmēru par šajos noteikumos obligāti noteikto. Tādu izstrādājumu gadījumā, kuriem ir EK zīme, šādiem kvalitātes apliecinājumiem ir papildu vērtība attiecībā uz iezīmēm, uz kurām EK zīme neattiecas.

Tā kā kvalitātes apliecinājumi ir brīvprātīgi, to piešķiršanai var būt atšķirīgas procedūras un kritēriji. Tāpēc šajā pielikumā ir noteikti nosacījumi, kas ļauj noteikt, vai tie sniedz tādu garantijas apmēru, kas pārsniedz obligāto likumā noteikto, un tāpēc kompetentās iestādes tos var oficiāli atzīt.”

19

Šī pielikuma 3. pants ir formulēts šādi:

“Kompetentajai valsts pārvaldes iestādei, kura oficiāli atzīt apliecinājumu, ir jāpārbauda, vai ir izpildīti šajā pielikumā noteiktie oficiālās atzīšanas kritēriji, un ir jāpārliecinās, vai tie turpina tikt izpildīti. Šī mērķa sasniegšanai valsts pārvaldes iestāde, nodrošinot vajadzīgo konfidencialitāti, var iesaistīties jebkurās darbības, ko tā uzskata par vajadzīgām apliecinājuma atzīšanai.

[..]”

20

Betona noteikumu 19. pielikuma 4. pantā ir paredzēts:

“Lai apliecinājumu varētu oficiāli atzīt, tam ir jābūt:

Minētajam regulējumam

21

Ascafor biedri ir uzņēmumi, kuru galvenā darbība ir betonam paredzēta armatūras tērauda ražošana un pārdošana Spānijā. Asidac biedri ir Spānijas būvniecībai paredzēta tērauda importētāji.

22

Šīs apvienības uzskata, ka ar betona noteikumiem, it īpaši ar šo noteikumu 81. pantu un 19. pielikumu, tiek ierobežotas to iespējas importēt armatūras tēraudu, kas nāk no citām dalībvalstīm, nevis Spānijas Karalistes.

23

Iesniedzējtiesa precizē, ka, lai armatūras tēraudu varētu izmantot būvniecībā, Spānijā tam ir jāatbilst zināmam skaitam tehnisko specifikāciju.

24

Tādējādi, lai pierādītu, ka šīs prasības ir izpildītas, betona noteikumos ir paredzētas divas iespējas, tas ir, vai nu armatūras tērauda atbilstība tehniskajām specifikācijām tiek konstatēta pēc katras no šī izstrādājuma partijas saņemšanas veiktos testos un inspekcijās, vai arī armatūras tēraudam ir jābūt oficiāli atzītam kvalitātes apliecinājumam, proti, ir jābūt pierādītam, ka ražotājs kopš ražošanas procesa ir bijis pakļauts šajos noteikumos paredzētajiem ierobežojumiem.

25

Iesniedzējtiesa uzsver, ka pirmajā gadījumā testi un atbilstības inspekcija ir daudz dārgāka un par to maksā tērauda galaizmantotājs, nevis ražotājs, kā tas ir atbilstības procedūras gadījumā, kad tiek iegūts oficiāli atzīts kvalitātes apliecinājums.

26

Iesniedzējtiesa no tā secina, ka armatūras tērauda izmantotāji tiek mudināti izmantot sertificētus izstrādājumus, proti, tādus, kuriem ir oficiāli atzīts kvalitātes apliecinājums, lai izvairītos no neērtībām un izmaksām, kas saistītas ar atbilstības inspekciju pēc katras armatūras tērauda partijas saņemšanas, kas nozīmē, ka citu dalībvalstu, nevis Spānijas Karalistes ražotāji arī tiekot mudināti pārdot savus izstrādājumus Spānijas tirgū ar šādu Spānijas iestāžu oficiāli atzītu kvalitātes apliecinājumu palīdzību.

27

Šajā ziņā, atgādinot citu dalībvalstu, nevis Spānijas Karalistes izdotu kvalitātes apliecinājumu atzīšanas procedūru, kas ir paredzēta betona noteikumu 81. pantā, to lasot kopā ar šo noteikumu 19. pielikumu, iesniedzējtiesa izsaka šaubas par to, vai uzskaitītie nosacījumi, kuriem šo dalībvalstu sertifikācijas iestādēm ir jāatbilst, lai to izdotie sertifikāti tiktu oficiāli atzīti Spānijā, ir saderīgi ar LESD 34. un 36. pantu.

28

Šajos apstākļos Tribunal Supremo [Augstākā tiesa] nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai 2008. gada 18. jūlija Karaliskā dekrēta Nr. 1247/08 19. pielikumā, lasot to kopā ar tā 81. pantu, ietvertais pilnīgais regulējums kvalitātes apliecinājumu oficiālai atzīšanai nav pārmērīgs un nesamērīgs ar izvirzīto mērķi? Vai tas neietver nepamatotu ierobežojumu, kas apgrūtina sertifikātu atbilstības atzīšanu, un neveido šķērsli vai ierobežojumu importētu preču pārdošanai pretēji [LESD 34.] un [36.] pantā noteiktajam?”

29

Calidad Siderúrgica SL, Aidico Instituto Tecnológico de la Construcción un Acerteq ceļ iebildi par prejudiciālā jautājuma nepieņemamību.

30

Pirmkārt, iesniedzējtiesa būtībā lūdzot Tiesu izlemt lietu pēc būtības, interpretējot valsts tiesības. Tāpēc Tiesai esot jāatzīst, ka lietas izskatīšana nav tās kompetencē.

31

Otrkārt, jautājums esot formulēts hipotētiski un realitātei neatbilstošā formā, jo iesniedzējtiesa neesot norādījusi, kuras apstrīdētajā valsts tiesiskajā regulējumā paredzētās prasības ir nesamērīgas ar šī tiesiskā regulējuma mērķi.

32

Vispirms jāatgādina, ka LESD 267. pantā paredzētā procedūra balstās uz skaidru kompetences sadalījumu starp valsts tiesām un Tiesu. Tikai valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas lēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, novērtē gan prejudiciālā nolēmuma nepieciešamību sprieduma taisīšanai, gan Tiesai uzdoto jautājumu atbilstību. Tātad gadījumā, ja uzdotie jautājumi ir par Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (skat. 2006. gada 5. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C-290/05 un C-333/05 Nádasdi un Németh, Krājums, I-10115. lpp., 28. punkts, kā arī 2008. gada 16. decembra spriedumu lietā C-213/07 Michaniki, Krājums, I-9999. lpp., 32. punkts).

33

Tomēr prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā Tiesai nav jāizvērtē valsts tiesību aktu atbilstība Savienības tiesībām, ne arī jāinterpretē valsts tiesību vai normatīvie akti (skat. it īpaši 2003. gada 9. septembra spriedumu lietā C-151/02 Jaeger, Recueil, I-8389. lpp., 43. punkts; 2008. gada 31. janvāra spriedumu lietā C-380/05 Centro Europa 7, Krājums, I-349. lpp., 49. punkts; 2009. gada 17. septembra rīkojumu apvienotajās lietās C-404/08 un C-409/08 Investitionsbank Sachsen-Anhalt, 25. punkts, kā arī 2010. gada 13. janvāra rīkojumu apvienotajās lietās C-292/09 un C-293/09 Calestani un Lunardi, 15. punkts).

34

Tomēr Tiesa ir atkārtoti atzinusi, ka tās kompetencē ir iesniedzējtiesai sniegt visas ar Savienības tiesību interpretāciju saistītas norādes, kuras tai ļautu izlemt jautājumu par šādu atbilstību, taisot spriedumu izskatāmajā lietā (skat. it īpaši 1993. gada 15. decembra spriedumu lietā C-292/92 Hünermund u.c., Recueil, I-6787. lpp., 8. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Centro Europa 7, 50. punkts, kā arī iepriekš minēto rīkojumu apvienotajās lietās Calestani un Lunardi, 16. punkts).

35

Šajā gadījumā, pirmkārt, prejudiciālais jautājums skaidri attiecas uz LESD 34. un 36. panta interpretāciju, jo iesniedzējtiesai ir šaubas par apstrīdēto valsts tiesību aktu saderību ar minētajiem pantiem.

36

Otrkārt, kaut gan šī tiesa tiešām nav norādījusi, kuras apstrīdētajā valsts tiesiskajā regulējumā norādītās prasības sertifikācijas iestādēm var pārsniegt izvirzītā mērķa sasniegšanai nepieciešamo, ir jāuzsver, ka minētās tiesas šaubas attiecas uz norādīto prasību izsmeļošo raksturu, nevis uz kādu konkrētu prasību.

37

Tāpēc iesniedzējtiesai lietderīga atbilde ir jāsniedz tieši šajā aspektā.

38

Ievadā ir jāatgādina, ka Direktīvas 89/106 pamatmērķis ir novērst šķēršļus tirdzniecībai, radot tādus apstākļus, kas ļauj brīvi pārdot būvizstrādājumus Savienības teritorijā. Šim nolūkam šajā direktīvā ir precizētas galvenās prasības, kādām ir jāatbilst būvizstrādājumiem un kuras tiek īstenotas ar saskaņotu standartu un valsts transpozīcijas standartu, Eiropas tehnisko standartu un Savienības mērogā atzītu valsts tehnisko specifikāciju palīdzību (šajā ziņā skat. 2008. gada 13. marta spriedumu lietā C-227/06 Komisija/Beļģija, 31. punkts).

39

Ir noskaidrots, ka betonam paredzētais armatūras tērauds ir “būvizstrādājums” Direktīvas 89/106 izpratnē, uz kuru neattiecas neviens saskaņots standarts vai Eiropas tehniskais standarts un neviena Savienības mērogā atzīta valsts tehniskā specifikācija šīs direktīvas 4. panta 2. punkta izpratnē.

40

Taču attiecībā uz būvizstrādājumiem, uz kuriem neattiecas Direktīvas 89/106 4. panta 2. punkts, tās 6. panta 2. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis savā teritorijā ļauj tos laist tirgū, ja tie atbilst Līgumam atbilstošām valsts tiesību normām, līdz tam laikam, kad Eiropas tehniskās specifikācijas paredzēs ko citu (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Beļģija, 33. punkts).

41

Kā izriet no lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu, saskaņā ar Spānijas tiesisko regulējumu pastāv divas iespējas, kā apliecināt betonam paredzēta armatūras tērauda atbilstību Spānijas rūpnieciskā drošuma un kvalitātes standartiem, proti, ar testu un inspekcijas palīdzību pēc tērauda partijas saņemšanas būvlaukumā vai uzrādot kvalitātes apliecinājumu, pēc kā tiek pieņemts, ka tērauda ražotājs ir atbildis augstākām tehniskām specifikācijām.

42

Prasītājas pamatlietā, apstiprinot iesniedzējtiesas vērtējumu, ir uzsvērušas, ka pirmais variants ietver inspekciju izmaksu palielināšanos, un Spānijas valdība uzsver, ka šajā ziņā pārbaudes tiek vismaz palielinātas un ar tām saistītās izmaksas sedz galaizmantotāji.

43

Šajos apstākļos otrajam armatūras tērauda atbilstības apliecināšanas variantam Spānijā ir īpaša nozīme, jo galaizmantotājiem ir ekonomisks stimuls izmantot ar kvalitātes apliecinājumu sertificētu armatūras tēraudu.

44

Šajā ziņā ir jānorāda, ka betona noteikumu 81. pantā ir paredzēta citu dalībvalstu, nevis Spānijas Karalistes iestāžu izdotu tajās ražota armatūras tērauda kvalitātes apliecinājumu atzīšanas procedūra. Šajā pantā ir it īpaši noteikts, ka dalībvalsts izdotam kvalitātes apliecinājumam, lai to varētu oficiāli atzīt, ir jāatbilst šo noteikumu 19. pielikumā noteiktajiem nosacījumiem.

45

Šajā pielikumā ir ietverti, pirmkārt, nosacījumi, kādiem armatūras tēraudam ir jāatbilst pēc būtības, un, otrkārt, procesuālās un formālās prasības kvalitātes apliecinājuma izdošanai.

46

It īpaši betona noteikumu 19. pielikuma 4. pantā ir paredzētas prasības, kādām ir jāatbilst citu dalībvalstu, nevis Spānijas Karalistes sertifikācijas iestādēm, lai to izdotie kvalitātes apliecinājumi tiktu oficiāli atzīti Spānijā.

47

Šajos apstākļos ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 89/106 16. panta 1. punktu, kas ir piemērojams būvizstrādājumiem, kuru tehniskās specifikācijas nav saskaņotas, galamērķa dalībvalsts šos izstrādājumus uzskata par atbilstošiem spēkā esošajām valsts tiesību normām, ja tie ir izturējuši testus un inspekciju, kuru ražotājā dalībvalstī ir veikusi apstiprināta iestāde atbilstoši galamērķa dalībvalstī esošajām metodēm vai par tām līdzīgām atzītām metodēm.

48

Šajā ziņā šīs direktīvas IV pielikumā ir noteikti nepieciešamie obligātie nosacījumi, kuriem ir jāatbilst sertifikācijas iestādēm, inspekcijas iestādēm un testēšanas laboratorijām, lai tās varētu tikt apstiprinātas.

49

Ir jākonstatē, ka betona noteikumu 19. pielikuma 4. pantā sertifikācijas iestādēm noteiktās prasības pārsniedz šos obligātos nosacījumus.

50

Taču ir noskaidrots, ka dalībvalsts tāda būvizstrādājuma, uz kuru neattiecas saskaņota vai Savienības mērogā atzīta tehniskā specifikācija, tirdzniecībai savā teritorijā var piemērot tikai tādas valsts normas, kas atbilst pienākumiem, kuri izriet no Līguma, it īpaši preču brīvas aprites principam, kas ietverts LESD 34. un 36. pantā (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Beļģija, 34. punkts).

51

Tāpēc ir jāpārbauda, vai, kā apgalvo prasītājas pamatlietā, pilnīga šo prasību piemērošana citu dalībvalstu, nevis Spānijas Karalistes sertifikācijas iestādēm rada brīvas preču aprites šķērsli.

52

Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai ikviens dalībvalsts tiesiskais regulējums attiecībā uz tirdzniecību, kas var tieši vai netieši, faktiski vai iespējami traucēt Savienības iekšējo tirdzniecību, ir jāuzskata par pasākumu ar kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību LESD 34. panta izpratnē (skat. it īpaši 1974. gada 11. jūlija spriedumu lietā 8/74 Dassonville, Recueil, 837. lpp., 5. punkts, un 2010. gada 2. decembra spriedumu lietā C-108/09 Ker-Optika, Krājums, I-12213. lpp., 47. punkts).

53

No pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka LESD 34. pantā atspoguļots pienākums ievērot citās dalībvalstīs likumīgi saražotu un tirgotu preču nediskriminācijas un savstarpējās atzīšanas principus, kā arī nodrošināt Savienības precēm brīvu pieeju valstu tirgiem (skat. 2009. gada 10. februāra spriedumu lietā C-110/05 Komisija/Itālija, Krājums, I-519. lpp., 34. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Ker-Optika, 48. punkts).

54

Šajā gadījumā saskaņā ar betona noteikumu 19. pielikuma 4. pantu citu dalībvalstu, nevis Spānijas Karalistes iestādēm, kas izdod kvalitātes sertifikātus armatūras tēraudam, ir jāatbilst visiem tajos paredzētajiem nosacījumiem, lai minētie sertifikāti tiktu oficiāli atzīti Spānijā.

55

Visu šo prasību uzlikšana var radīt situāciju, ka citās dalībvalstīs, nevis Spānijas Karalistē izdotu kvalitātes sertifikātu atzīšanas lūgums tiek noraidīts, ja iestāde, kas tos izdod, neatbilst šīm prasībām vēl jo vairāk tāpēc, ka betona noteikumu 19. pielikuma 4. pantā ir paredzēti plašāki nosacījumi par Direktīvas 89/106 IV pielikumā paredzētajiem obligātajiem standartiem, kuriem ir jāatbilst apstiprinātām iestādēm šīs direktīvas izpratnē.

56

Tāpēc apstrīdētās prasības var ierobežot pieeju Spānijas tirgum tādam armatūras tēraudam, kas ir ražots un sertificēts citā dalībvalstī, nevis Spānijas Karalistē, ciktāl ražotājas valsts sertifikācijas iestāde ne vienmēr tām atbildīs.

57

Tā kā Spānijas Karalistē esošie saimnieciskās darbības subjekti tiek atturēti no citā dalībvalstī ražota armatūras tērauda importēšanas, kaut gan betona noteikumu 19. pielikuma 4. panta prasības attiecas gan uz citu dalībvalstu, nevis Spānijas Karalistes, gan uz Spānijas sertifikācijas iestādēm, apstrīdētais valsts tiesiskais regulējums ir uzskatāms par pasākumu ar importa kvantitatīvajiem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību LESD 34. panta izpratnē.

58

Preču brīvas aprites šķērslis var būt attaisnots ar LESD 36. pantā uzskaitītajiem vispārējo interešu apsvērumiem vai imperatīvām prasībām. Vienā vai otrā gadījumā valsts pasākumam ir jābūt piemērotam, lai nodrošinātu attiecīgā mērķa sasniegšanu, un tas nedrīkst pārsniegt to, kas ir nepieciešams šā mērķa sasniegšanai (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Ker-Optika, 57. punkts).

59

Šajā gadījumā Spānijas valdība uzsver, ka apstrīdēto valsts tiesisko regulējumu attaisno cilvēku veselības un dzīvības aizsardzības mērķis, jo ar to ir paredzēts nodrošināt mākslas darbu un ēku lietotāju drošību.

60

Šajā ziņā ir noskaidrots, ka saskaņotu standartu trūkuma gadījumā dalībvalstīm ir jāizlemj, kādā mērā tās nodrošina cilvēku veselības un dzīvības aizsardzību un vajadzību pārbaudīt attiecīgos izstrādājumus to izmantošanas laikā (šajā ziņā skat. 1996. gada 27. jūnija spriedumu lietā C-293/94 Brandsma, Recueil, I-3159. lpp., 11. punkts, un 2005. gada 10. novembra spriedumu lietā C-432/03 Komisija/Portugāle, Krājums, I-9665. lpp., 44. punkts).

61

Šajos apstākļos ir jānorāda uz tiesas sēdē aktualizētajām atšķirībām starp kvalitātes apliecinājumu sistēmas izpratni, kuru ir mutvārdos aizstāvējuši vairāki ieinteresētie lietas dalībnieki, un, otrkārt, pašu apstrīdēto valsts tiesību normu formulējumu, kā arī dažu no šo lietas dalībnieku rakstveida apsvērumiem.

62

Tādējādi betona noteikumu 19. pielikuma 2. pantā ir noteikts, ka “turklāt izstrādājuma ražotājs, persona, kas atbild par jebkuru procesu, vai būvuzņēmējs var brīvprātīgi izlemt iegūt kvalitātes apliecinājumu, kas nodrošina lielāku garantijas apmēru par šajos noteikumos obligāti noteikto. [..] Šajā pielikumā ir noteikti nosacījumi, kas ļauj noteikt, vai tie sniedz tādu garantijas apmēru, kas pārsniedz obligāto likumā noteikto, un tāpēc kompetentās iestādes tos var oficiāli atzīt.” Spānijas valdība un Acerteq rakstveida apsvērumos ir norādījušas, ka oficiāli atzīti kvalitātes apliecinājumi ļauj pierādīt, ka sertificētajam izstrādājumam ir lielāka vai daudz lielāka garantija, nekā vispārīgi tiek prasīts betona noteikumos.

63

Ja iesniedzējtiesa piekristu šādai kvalitātes apliecinājumu sistēmas koncepcijai Spānijā, no tā izrietētu, ka Spānijā oficiāli atzīti kvalitātes apliecinājumi ir domāti, lai pierādītu, ka sertificētais izstrādājums atbilst prasībām, kas pārsniedz betona noteikumos paredzētos obligātos standartus rūpnieciskās drošības nodrošināšanai.

64

Šajos apstākļos betona noteikumu 19. pielikumā noteiktās prasības kvalitātes apliecinājumu izsniegšanas iestādēm, kā arī kārtībai, kādā šādi apliecinājumi tiek oficiāli atzīti Spānijā, pārsniegtu to, kas ir nepieciešams, lai apliecinātu armatūras tērauda atbilstību cilvēka dzīvības un veselības aizsardzību garantējošajiem obligātajiem standartiem. Tāpēc šāds mērķis nevarētu attaisnot no apstrīdētā valsts tiesiskā regulējuma izrietošo preču brīvas aprites šķērsli.

65

Daži ieinteresētie lietas dalībnieki tiesas sēdē turpretim apgalvoja, ka Spānijas kvalitātes apliecinājumu sistēma ļauj sertificētā izstrādājuma labā izdarīt pieņēmumu par atbilstību betona noteikumos paredzētajiem obligātajiem standartiem.

66

Iesniedzējtiesai ir jānosaka, kura no šīm abām valsts tiesību interpretācijām ir atbilstošākā. Ja tā izvēlētos to, kuru ir aizstāvējuši lietas dalībnieki tiesas sēdē Tiesā, būtu jānošķir, pirmkārt, kvalitātes sertifikāti, kurus citās dalībvalstīs, nevis Spānijas Karalistē ir izdevušas iestādes, kas ir apstiprinātas Direktīvas 89/106 izpratnē, un, otrkārt, tie, kurus ir izdevušas citas iestādes.

67

Tādējādi pēdējā gadījumā būtu pavisam leģitīmi, ja dalībvalsts, ievērojot cilvēku veselības un dzīvības aizsardzības mērķi, pārliecinātos, ka iestāde, kas ir izdevusi kvalitātes sertifikātu, atbilst tādām prasībām attiecībā uz kontroles darbībām, kādas ir paredzētas betona noteikumu 19. pielikumā.

68

Par kvalitātes sertifikātiem, ko citās dalībvalstīs, nevis Spānijas Karalistē ir izdevušas iestādes, kas ir apstiprinātas Direktīvas 89/106 izpratnē, Tiesa jau ir spriedusi, ka sertifikātu atbilstības atzīšanai ir nepieciešama aktīva rīcība no valsts iestādes puses, kurai iesniegts preces atbilstības atzīšanas pieprasījums. Turklāt šāda aktīva rīcība vajadzības gadījumā ir jāveic arī iestādei, kura izdevusi sertifikātu, un dalībvalstu pienākums šajā ziņā ir nodrošināt, lai kompetentās apstiprinātās iestādes savstarpēji sadarbotos nolūkā atvieglot procedūras, kas jāveic, lai iegūtu pieeju tirgum dalībvalstī, kurā tiek importētas preces (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Portugāle, 47. punkts).

69

Turklāt Direktīvas 89/106 16. panta 2. un 3. punkta beigās ir uzsvērts šādas sadarbības svarīgums.

70

Šajos apstākļos ir jāatzīst, ka, ņemot vērā šādu sadarbību, kā arī šī sprieduma 53. punktā atgādināto savstarpējās atzīšanas principu, dažas betona noteikumu 19. pielikuma 4. pantā paredzētās prasības var pārsniegt to, kas ir nepieciešams, lai nodrošinātu, ka tiek ievēroti betona noteikumos paredzētie obligātie standarti, kas garantē cilvēku dzīvības un veselības aizsardzību, bet tas pamatlietā ir jāizvērtē iesniedzējtiesai.

71

Tāpēc uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka LESD 34. un 36. pants ir interpretējami tādējādi, ka betona noteikumu 81. pantā, lasot to kopā ar šo noteikumu 19. pielikumu, paredzētās prasības citā valstī, nevis Spānijas Karalistē izdotu betonam paredzēta armatūras tērauda kvalitātes apmēru apliecinošu sertifikātu oficiālai atzīšanai rada preču brīvas aprites šķērsli. Šādu šķērsli var attaisnot ar cilvēku veselības un dzīvības aizsardzības mērķi, ciktāl paredzētās prasības nepārsniedz obligātos standartus, kas tiek prasīti betonam paredzēta armatūras tērauda izmantošanai Spānijā. Šajā lietā, ja iestāde, kura izdod kvalitātes sertifikātu, kas ir oficiāli jāatzīst Spānijā, ir apstiprināta iestāde Direktīvas 89/106 izpratnē, iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, kuras no šīm prasībām pārsniedz cilvēku veselības un dzīvības aizsardzības mērķa sasniegšanai nepieciešamo.

72

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

LESD 34. un 36. pants ir interpretējami tādējādi, ka Būvniecības betona noteikumos (EHE-08), kuri ir apstiprināti ar 2008. gada 18. jūlija Karalisko dekrētu Nr. 1247/2008, 81. pantā, lasot to kopā ar šo noteikumu 19. pielikumu, paredzētās prasības citā valstī, nevis Spānijas Karalistē izdotu betonam paredzēta armatūras tērauda kvalitātes apmēru apliecinošu sertifikātu oficiālai atzīšanai rada preču brīvas aprites šķērsli. Šādu šķērsli var attaisnot ar cilvēku veselības un dzīvības aizsardzības mērķi, ciktāl paredzētās prasības nepārsniedz obligātos standartus, kas tiek prasīti betonam paredzēta armatūras tērauda izmantošanai Spānijā. Šajā lietā, ja iestāde, kura izdod kvalitātes sertifikātu, kas ir oficiāli jāatzīst Spānijā, ir apstiprināta iestāde Padomes 1988. gada 21. decembra Direktīvas 89/106/EEK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz būvizstrādājumiem, kurā grozījumi izdarīti ar 1993. gada 22. jūlija Direktīvu 93/68/EEK, izpratnē, iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, kuras no šīm prasībām pārsniedz cilvēku veselības un dzīvības aizsardzības mērķa sasniegšanai nepieciešamo.