Lieta C‑465/10

Ministre de l’Intérieur, de l’Outre‑mer, des Collectivités territoriales et de l’Immigration

pret

Chambre de commerce et d’industrie de l’Indre

(Conseil d’État (Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Eiropas Savienības finanšu interešu aizsardzība – Regula (EK, Euratom) Nr. 2988/95 – 3. pants – Struktūrfondi – Regula (EEK) Nr. 2052/88 – Regula (EKK) Nr. 4253/88 – Līgumslēdzēja iestāde, kas ir struktūrfondu finansējuma saņēmēja – ERAF finansējuma saņēmēja izdarīts publiskā iepirkuma procedūras noteikumu pārkāpums – Pienākuma atgūt Savienības finansējumu pārkāpuma gadījumā pamats – “Pārkāpuma” jēdziens – “Nepārtraukta pārkāpuma” jēdziens – Atgūšanas kārtība – Noilguma termiņš – Valsts tiesībās paredzēti garāki noilguma termiņi – Samērīguma princips

Sprieduma kopsavilkums

1.        Ekonomiskā un sociālā kohēzija – Strukturālā palīdzība – Kopienas finansējums – Finanšu atbalsta atcelšana pārkāpumu dēļ – Atgūšanas pienākums – Juridiskais pamats

(Padomes Regulas Nr. 2052/88 7. panta 1. punkts un Regulas Nr. 4253/88 23. panta 1. punkta trešais ievilkums; Padomes Direktīva 92/50)

2.        Eiropas Savienības pašu resursi – Regula par Savienības finanšu interešu aizsardzību – Pārkāpums – Jēdziens

(Padomes Regulas Nr. 2988/95 1. pants; Padomes Direktīva 92/50)

3.        Eiropas Savienības pašu resursi – Regula par Savienības finanšu interešu aizsardzību – Nepārtraukts pārkāpums – Noilguma termiņš – Pārtraukšana

(Padomes Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta otrā un trešā daļa; Padomes Direktīva 92/50)

4.        Eiropas Savienības pašu resursi – Regula par Savienības finanšu interešu aizsardzību – Lietas par pārkāpumiem – Noilguma termiņš

(Padomes Regulas Nr. 2988/95 3. panta 3. punkts)

1.        Regulas Nr. 4253/88, ar ko paredz īstenošanas noteikumus Regulai Nr. 2052/88, pirmkārt, attiecībā uz struktūrfondu un, otrkārt, attiecībā struktūrfondu un Eiropas Investīciju bankas un citu pastāvošo finansēšanas instrumentu darbības koordināciju, kas grozīta ar Regulu Nr. 2082/93, 23. panta 1. punkta trešais ievilkums, interpretējot to kopsakarā ar Regulas Nr. 2052/88 par struktūrfondu uzdevumiem un efektivitāti un to darbības savstarpēju koordināciju un koordināciju ar Eiropas Investīciju banku un citiem pastāvošajiem finansēšanas instrumentiem, kas grozīta ar Regulu Nr. 2081/93, 7. panta 1. punktu, veido tādu juridisku pamatu, kas ļauj valsts iestādēm – nepastāvot nepieciešamībai piešķirt pilnvaras valsts tiesību aktos – atgūt no finansējuma saņēmēja Eiropas Reģionālās attīstības fonda atbalstu, pamatojoties uz to, ka šis finansējuma saņēmējs kā līgumslēdzēja iestāde Direktīvas 92/50 par procedūru koordinēšanu valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanai, kas grozīta ar Direktīvu 93/36, izpratnē nav ievērojis šajā direktīvā noteiktās prasības attiecībā uz valsts pakalpojumu līguma piešķiršanu, kura mērķis ir darbības, kurai finansējuma saņēmējam piešķirts šis atbalsts, īstenošana.

(sal. ar 41. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2.        Tas, ka līgumslēdzēja iestāde, kura ir Eiropas Reģionālās attīstības fonda finansējuma saņēmēja, nav ievērojusi Direktīvas 92/50 par procedūru koordinēšanu valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanai, kas grozīta ar Direktīvu 93/36, publisko iepirkumu līgumu piešķiršanu regulējošās tiesību normas, kad tika piešķirts līgums par atbalstītās darbības īstenošanu, ir atzīstams par pārkāpumu Regulas Nr. 2988/95 par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību 1. panta izpratnē, pat ja kompetentā valsts iestāde nevarēja nezināt šī atbalsta piešķiršanas brīdī, ka finansējuma saņēmējs jau bija izvēlējies pakalpojuma sniedzēju, kam tas uzticēs atbalstītās darbības īstenošanu.

(sal. ar 49. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

3.        Ciktāl Eiropas Reģionālās attīstības fonda finansējuma saņēmējs kā līgumslēdzēja iestāde, piešķirot līgumu par atbalstītās darbības īstenošanu, nav ievērojis Direktīvas 92/50 par procedūru koordinēšanu valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanai, kas grozīta ar Direktīvu 93/36, publisko iepirkumu līgumu noslēgšanu regulējošās tiesību normas:

– pārkāpums ir jāuzskata par nepārtrauktu pārkāpumu Regulas Nr. 2988/95 par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību 3. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē, un līdz ar to šajā tiesību normā paredzētais četru gadu noilguma termiņš nepamatoti finansējuma saņēmējam samaksātā atbalsta atgūšanai sākas dienā, kad prettiesiski piešķirtais publiskā iepirkuma līgums ticis izpildīts;

– audita ziņojuma, kurā konstatēti publisko iepirkumu regulējošo tiesību normu pārkāpumi un kurā rekomendēts valsts iestādei panākt samaksāto summu atmaksu, nosūtīšana finansējuma saņēmējam ir uzskatāma par pietiekami precīzu darbību, kas attiecas uz “pārkāpuma” izmeklēšanu vai iztiesāšanu Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta trešās daļas izpratnē.

(sal. ar 62. punktu un rezolutīvās daļas 3) punktu)

4.        Regulas Nr. 2988/95 par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību 3. panta 3. punktā dalībvalstīm dotās iespējas ieviešanā ar samērīguma principu nav saderīga 30 gadu noilguma termiņa piemērošana nepamatoti saņemtu Savienības budžeta līdzekļu atgūšanā.

Faktiski, ņemot vērā Savienības finanšu interešu aizsardzības mērķi, Savienības likumdevējs uzskatīja, ka noilguma termiņš četri gadi, pat trīs gadi, jau ir pietiekams, lai valsts iestādēm ļautu izmeklēt pret šīm finanšu interesēm vērsto pārkāpumu un tās varētu veikt pasākumu, tādu kā nepamatoti izmaksātā atbalsta atgūšana, šķiet, ka paredzēt 30 gadu noilguma termiņu minētajām iestādēm pārsniedz rūpīgai iestādei vajadzīgo.

(sal. ar 65. un 66. punktu un rezolutīvās daļas 4) punktu)

TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)

2011. gada 21. decembrī (1)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Eiropas Savienības finansiālo interešu aizsardzība – Regula (EK, Euratom) Nr. 2988/95 – 3. pants – Struktūrfondi – Regula (EEK) Nr. 2052/88 – Regula (EKK) Nr. 4253/88 – Līgumslēdzēja iestāde, kas ir struktūrfondu finansējuma saņēmēja – ERAF finansējuma saņēmēja izdarītais publiskā iepirkuma procedūras pārkāpums – Pienākuma atgūt Savienības finansējumu pārkāpuma gadījumā tiesiskais pamats – “Pārkāpuma” jēdziens – “Turpināta pārkāpuma” jēdziens – Atgūšanas kārtība – Noilguma termiņš – Valsts tiesībās paredzēti ilgāki termiņi – Samērīguma princips

Lieta C‑465/10

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar LESD 267. pantu, ko Conseil d’État (Francija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2010. gada 5. jūlijā un kas Tiesā reģistrēts 2010. gada 27. septembrī, tiesvedībā

Ministre de l’Intérieur, de l’Outre‑mer, des Collectivités territoriales et de l’Immigration

pret

Chambre de commerce et d’industrie de l’Indre.

TIESA (ceturtā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot], tiesneši K. Šīmans [K. Schiemann], L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen], K. Toadere [C. Toader] (referente) un E. Jarašūns [E. Jarašiūnas],

ģenerāladvokāte E. Šarpstone [E. Sharpston],

sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Francijas valdības vārdā – Ž. de Bergess [G. de Bergues] un B. Kabuā [B. Cabouat], pārstāvji,

–        Polijas valdības vārdā – M. Špunars [M. Szpunar], pārstāvis,

–        Eiropas Komisija vārdā – A. Steiblīte [A. Steiblytė] un Ž. P. Kepenns [J.‑P. Keppenne], pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus tiesas sēdē 2011. gada 15. septembrī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu galvenokārt ir par to, kā interpretēt Padomes 1995. gada 18. decembra Regulu (EK, Euratom) Nr. 2988/95 par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību (OV L 312, 1. lpp.), kā arī par Padomes 1988. gada 19. decembra Regulu (EEK) Nr. 4253/88, ar ko paredz īstenošanas noteikumus Regulai (EEK) Nr. 2052/88, pirmkārt, attiecībā uz struktūrfondu un, otrkārt, attiecībā uz struktūrfondu un Eiropas Investīciju bankas un citu pastāvošo finansēšanas instrumentu darbības koordināciju (OV L 374, 1. lpp.), kas grozīta ar Padomes 1993. gada 20. jūlija Regulu (EEK) Nr. 2082/93 (OV L 193, 20. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 4253/88”).

2        Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp ministre de l’Intérieur, de l’Outre‑mer, des Collectivités territoriales et de l’Immigration [iekšlietu, aizjūras teritoriju, vietējo un reģionālo iestāžu un migrācijas lietu ministru] un Chambre de commerce et d’industrie de l’Indre [Endras Tirdzniecības un rūpniecības kameru] (turpmāk tekstā – “Endras CCI”) galvenokārt par finansējuma, ko tā ir saņēmusi no Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) (turpmāk tekstā – “ERAF finansējums”), atmaksu.

 Atbilstošās tiesību normas

 Struktūrfondus regulējošās tiesību normas

3        Padomes 1988. gada 24. jūnija Regulā (EEK) Nr. 2052/88 par struktūrfondu uzdevumiem un efektivitāti un to darbības savstarpēju koordināciju un koordināciju ar Eiropas Investīciju banku un citiem pastāvošajiem finansēšanas instrumentiem (OV L 185, 9. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 1993. gada 20. jūlija Regulu (EEK) Nr. 2081/93 (OV L 193, 5. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 2052/88”), 7. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Saderīgums un kontrole

1.      Struktūrfondu, [Eiropas Investīciju bankas (EIB)] vai citu finanšu instrumentu finansētajiem pasākumiem ir jāatbilst Līgumu tiesību normām, atbilstoši tiem pieņemtajiem tiesību aktiem, kā arī Kopienas politikai, tai skaitā attiecībā uz [..] valsts līgumu piešķiršanu [..].” [Neoficiāls tulkojums]

4        Regulas Nr. 4253/88 23. pantā ir noteikts:

“Finanšu kontrole

1.      Lai nodrošinātu, ka valsts vai privāto ieguldītāju īstenotās darbības ir veiksmīgas, dalībvalstis darbību īstenošanas laikā veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai:

–        regulāri pārbaudītu, vai Kopienas finansētās darbības ir veiktas pareizi,

–        novērstu pārkāpumus un uzliktu par tiem sodus,

–        atgūtu līdzekļus, kas zaudēti pārkāpuma vai nolaidības rezultātā. Izņemot gadījumus, kad dalībvalsts un/vai starpnieks, un/vai ieguldītājs pierāda, ka nav vainīgs pārkāpumā vai nolaidībā, dalībvalsts ir pakārtoti atbildīga par nepamatoti izmaksāto summu atmaksāšanu. [..]

Dalībvalstis informē Komisiju par šajā nolūkā veiktajiem pasākumiem un it īpaši paziņo Komisijai to kontroles un pārvaldības sistēmu aprakstu, kas izveidotas, lai nodrošinātu efektīvu darbību izpildi. Dalībvalstis regulāri informē Komisiju par administratīvo un tiesas procesu gaitu.

[..]” [Neoficiāls tulkojums]

5        Komisijas 1994. gada 16. decembra Lēmumā 94/1060/EK, ar ko apstiprina vienoto programmdokumentu Kopienas strukturālajai palīdzībai Centra reģionā atbilstoši mērķim Nr. 2 Francijā (OV L 384, 83. lpp.), ir paredzēts:

“Vienoto programmdokumentu īsteno atbilstoši Kopienas tiesību normām un īpaši [..] Kopienas direktīvām, ar kurām koordinē valsts līgumu piešķiršanas procedūras.”

 Direktīva 92/50/EEK

6        Padomes 1992. gada 18. jūnija Direktīvas 92/50/EEK par procedūru koordinēšanu valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanai (OV L 209, 1. lpp.), kas grozīta ar Padomes 1993. gada 14. jūnija Direktīvu 93/36/EEK (OV L 199, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 92/50”), 1. panta a) punkta pirmajā daļā “valsts pakalpojumu līgumi” principā ir definēti kā līgumi, kas peļņas nolūkos rakstiski noslēgti starp pakalpojumu sniedzēju un līgumslēdzēju iestādi, savukārt šīs direktīvas 1. panta b) punkta pirmajā daļā ir norādīts, ka “līgumslēdzējas iestādes” principā ir valsts, reģionālās vai vietējās iestādes, publisko tiesību subjekti vai apvienības, ko izveidojusi viena vai vairākas šādas iestādes vai publisko tiesību subjekti.

7        Direktīvas 92/50 7. pantā paredzēts, ka tā attiecas uz valsts pakalpojumu līgumiem, kuru paredzamā vērtība bez PVN ir vismaz EUR 200 000.

 Regula Nr. 2988/95

8        Regulas Nr. 2988/95 trešā un piektā apsvēruma izpratnē “visās jomās jāapkaro darbības, kas kaitē Kopienu finansiālajām interesēm,” un “šai regulai atbilstošajos nozaru noteikumos paredzēta nelikumīga rīcība un ar to saistītie administratīvie pasākumi un sodi”.

9        Regulas Nr. 2988/95 1. pantā noteikts:

“1.      Eiropas Kopienu finansiālo interešu aizsardzībai ar šo tiek pieņemti vispārīgi noteikumi par vienveida pārbaudēm un administratīviem pasākumiem un sodiem, kas saistīti ar Kopienas tiesību pārkāpumiem.

2.      “Pārkāpums” nozīmē Kopienas tiesību normas pārkāpumu, ko rada kāda saimnieciskās darbības subjekta rīcība vai nolaidība, kas kaitē vai varētu kaitēt Kopienu budžetam vai to pārvaldītiem budžetiem, mazinot vai zaudējot ienākumus no Kopienu vārdā tieši izveidotajiem pašu resursiem vai veicot nepamatotus izdevumus.”

10      Regulas Nr. 2988/95 3. pantā noteikts:

“1.      Lietas noilguma termiņš ir četri gadi no 1. panta 1. punktā minētā pārkāpuma izdarīšanas brīža. Nozaru noteikumos tomēr var paredzēt īsāku laiku, kas nevar būt mazāks par trim gadiem.

Ja pārkāpums ir nepārtraukts vai vairākkārtējs, noilguma termiņš sākas dienā, kad pārkāpums beidzies. Vairākgadu programmās noilguma termiņš visos gadījumos ir līdz programmas pilnīgai pabeigšanai.

Noilguma termiņu pārtrauc kompetento iestāžu lēmumi, kas attiecas uz pārkāpumu izmeklēšanu vai iztiesāšanu un kuri konkrētajām personām darīti zināmi. Noilguma termiņš pēc katra pārtraukuma atsākas.

[..]

3.      Dalībvalstis patur iespēju piemērot termiņus, kas ir ilgāki par [..] 1. punktā paredzētajiem [..].”

11      Minētās regulas 4. panta 1. un 4. punktos ir noteikts :

“1.      Pārkāpuma gadījumā nelikumīgi iegūtais labums atgūstams:

– uzliekot pienākumu samaksāt vai atmaksāt summas, kas nav samaksātas vai ir nelikumīgi saņemtas,

[..]

4.      Šajā pantā paredzētie pasākumi nav uzskatāmi par sodiem.”

 Pamata tiesvedība un prejudiciālie jautājumi

12      1995. gada 5. decembrī Endras CCI iesniedza Endras departamenta prefektam ERAF projekta pieteikumu par finansējumu darbībai ar nosaukumu “Objectif Entreprises” ar mērķi veikt pētījumu, lai noteiktu, vai Francijas un ārvalstu uzņēmumi varētu vēlēties investēt un veikt uzņēmējdarbību Endras departamentā.

13      Šis projekta pieteikums tika atbalstīts, un 1996. gada 20. decembrī tika parakstīts līgums starp Endras departamenta prefektu un Endras CCI par ERAF finansējuma piešķiršanu FRF 400 000 (EUR 60 979,60) apmērā. Līgumā galvenokārt bija atsauces uz Regulām Nr. 2081/93 un Nr. 2082/93. Šī atbalsta summa tika samaksāta divās daļās – pirmā FRF 100 000 apmērā 1997. gada 17. decembrī un otrā FRF 300 000 apmērā 1998. gada 8. decembrī.

14      No lēmuma lūgt sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Endras CCI šai pašai darbībai divreiz saņēmusi valsts finansiālo atbalstu. Arī citas pašvaldības sniegušas papildu finansiālo atbalstu konkrētajai darbībai.

15      Darbības “Objectif Entreprises” īstenošana tika pakļauta auditam, kas tika veikts, īstenojot Centra reģiona prefekta 2000. gada 9. maija rīkojumu. Šis 2000. gada 14. jūnijā CCI telpās veiktais audits beidzās 2001. gada 14. martā ar audita ziņojuma parakstīšanu, kas 2001. gada 18. jūlijā tika nosūtīts Endras CCI. Šajā ziņojumā ar nosaukumu “Audit sur l’utilisation des Fonds structurels européens” tika konstatēti valsts līgumus regulējošo tiesību normu pārkāpumi saistībā Endras CCI piešķirto valsts līgumu par šīs darbības īstenošanu sabiedrībai DDB‑Needham.

16      Šajā ziņā minētajā ziņojumā bija norādīts, ka Endras CCI izsludināja atklātu konkursu, 1995. gada 4. novembrī publicējot to Bulletin officiel des annonces des marchés publics (BOAMP) [Publisko Iepirkumu Uzaicinājumu Oficiālais Vēstnesis]. No Endras CCI publisko iepirkumu komisijas ziņojuma izriet, ka 1995. gada 8. decembra sanāksmē tika izlemts piešķirt konkrēto līgumu sabiedrībai DDB‑Needham, norādot, ka projekta satura pievilcības un piedāvātās zemākās cenas dēļ bija jāizvēlas DDB‑Needham piedāvājums, noraidot citu pieņemamu piedāvājumu.

17      Tomēr no ziņojuma izrietēja, pirmkārt, ka starp Endras CCI un sabiedrību DDB‑Needham noslēgtajā līgumā nebija norādīts tā parakstīšanas datums un, otrkārt, kopsavilkumu, kurā bija ietverts darbības apraksts, 1995. gada 27. septembrī Endras CCI nosūtīja Endras departamenta prefektam, norādot, ka “[CCI] esot izvēlējies aģentūru DDB‑Needham”.

18      Minētajā ziņojumā tika norādīts, ka “šie elementi ļauj noprast, ka ārpus publiskā iepirkuma veiktās procedūras mērķis bija formāla, jau ar līgumu (bez datuma) izveidotas situācijas padarīšana par tiesisku”. Ciktāl šīs datumu nesakritības izraisītu faktisku pārkāpumu, šajā pašā ziņojumā bija norādīts, ka valsts līgumu piešķiršanu regulējošās tiesību normas, it īpaši publicēšana Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī, varēja radīt iespēju līdzvērtīgam piedāvājumam par zemāku cenu. Līdz ar to šī ziņojuma autori uzskatīja, ka šis pieņēmums varēja pamatot lūgumu par ERAF finansējuma atmaksu pilnībā.

19      Ar 2002. gada 23. janvāra lēmumu Endras departamenta prefekts Endras CCI norādīja, ka, ņemot vērā valsts līgumu piešķiršanu regulējošo tiesību normu neievērošanu līguma noslēgšanā ar pakalpojuma sniedzēju darbības “Objectif Entreprises” īstenošanai, saņemtais ERAF finansējums ir jāatmaksā.

20      Endras CCI iesniedza paziņojumu par iebildumu par Endras prefekta izdotajiem maksājuma pieprasījuma dokumentiem un prasīto summas apmēru. Šo iebildumu Valsts Kase ar netiešu lēmumu noraidīja.

21      Endras CCI secīgi iesniedza prasību Tribunal administratif de Limoges [Limožas Administratīvajā tiesā] (Francija) galvenokārt ar mērķi panākt Endras prefekta 2002. gada 23. janvāra lēmuma atcelšanu, kuru tā noraidīja ar 2004. gada 3. jūnija spriedumiem.

22      Cour administrative d’appel de Bordeaux [Bordo Administratīvā apelācijas tiesa] (Francija) ar 2007. gada 12. jūnija spriedumu atcēla šīs pēdējās spriedumus, kā arī īpaši Endras prefekta 2002. gada 23. janvāra lēmumu. Šajā ziņā jāmin, ka atbilstoši judikatūrai prefektūras dienesti ar Endras CCI 1995. gada 27. septembra vēstuli tika informēti par šīs pēdējās izvēli par labu sabiedrības DDB‑Needham pakalpojumiem. Tādējādi šie dienesti bija informēti par šo izvēli pirms publiskā iepirkuma procedūras uzsākšanas, ciktāl, pirmkārt, publisko iepirkumu komisija ierosināja šīs sabiedrības kandidatūru 1995. gada 8. decembra sanāksmē un, otrkārt, 1996. gada 29. maijā minētā prefekta klātbūtnē tika parakstīts valsts pakalpojumu līgums.

23      Konstatējot, ka Endras CCI neievēroja uz konkurences nodrošināšanu vērstās tiesību normas, kuras tai bija jāpiemēro šajā publiskajā iepirkumā, kurš tostarp nebija publicēts Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī, Cour administrative d’appel de Bordeaux tomēr uzskatīja, ka starp Endras prefektu un Endras CCI noslēgtajā līgumā par ERAF finansējuma piešķiršanu nebija nevienas atsauces uz publisko iepirkumu, ka šis līgums neparedzēja visu pierādījumu, kas ļautu pārbaudīt valsts līgumu piešķiršanu regulējošo tiesību normu ievērošanu, iesniegšanu un ka, visbeidzot, Regulas Nr. 2988/95 4. punkta mērķis vai sekas nebija ļaut valsts iestādēm atgūt Kopienas fondu finansiālo atbalstu gadījumos, kas nav paredzēti valsts tiesību aktos.

24      Tādējādi Cour administrative d’appel de Bordeaux secināja, no vienas puses, ka neviena no atbildētāja iestādes norādītajām tiesību normām, ne arī kāda no 1996. gada 20. decembra līguma par ERAF finansējumu noteikumi neparedzēja pakļaut šī atbalsta piešķiršanu nosacījumam, ka Endras CCI līgumu noslēgšanā šīs darbības īstenošanai ievēro valsts līgumu piešķiršanu regulējošās tiesību normas. No otras puses, šī jurisdikcija uzskatīja, ka, ciktāl valsts dienesti kopš 1995. gada 27. septembra bija informēti par izvēli par labu sabiedrībai DDB‑Needham, šajā gadījumā pirms publiskās iepirkuma procedūras uzsākšanas, vēlāk piešķirtais atbalsts nevar tikt uzskatīts par tādu, kurš netieši ir pakļauts šādam nosacījumam.

25      Ar 2007. gada 16. augustā Conseil d’État [Valsts Padomē] iesniegto prasības pieteikumu ministre de l’Intérieur, de l’Outre‑mer, des Collectivités territoriales et de l’Immigration iesniedza kasācijas sūdzību par Cour administrative d’appel de Bordeaux 2007. gada 12. jūnija spriedumu.

26      Šajos apstākļos Conseil d’État nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Saistībā ar juridiska pamata esamību, no kura izrietētu pienākums atgūt atbalstu, kas piešķirts CCI:

ja līgumslēdzēja iestāde, kas bija ERAF finansējuma saņēmēja, nav ievērojusi vienu vai vairākas valsts līgumu piešķiršanu regulējošās tiesību normas atbalstītās darbības īstenošanai, pat ja tostarp netiek apstrīdēts, ka darbība ir atbalstāma šī fonda ietvaros un ka tā tikusi īstenota, vai pastāv Kopienas tiesību norma, īpaši Regulā (EEK) Nr. 2052/88 [..] un (EEK) Nr. 4253/88 [..], kas rada pienākumu atgūt atbalstu? Ja tāda ir, vai tā attiecas uz visām publisko iepirkumu regulējošām tiesību normām vai tikai attiecībā uz dažām no tām? Šajā pēdējā gadījumā – uz kurām?

2)      Kaut daļēji apstiprinošas atbildes gadījumā uz pirmo jautājumu attiecībā uz nepamatoti samaksātā atbalsta atgūšanas nosacījumiem:

a)      Vai tas, ka līgumslēdzēja iestāde, kas ir ERAF finansējuma saņēmēja, neievēroja vienu vai vairākas valsts līgumu piešķiršanu regulējošas tiesību normas saistībā ar pakalpojumu sniedzēja atbalstītās darbības īstenošanai izvēli Regulas Nr. 2988/95 izpratnē, ir uzskatāms par pārkāpumu? Vai apstāklim, ka kompetentā valsts iestāde nevarēja nezināt brīdī, kad tā nolēma piešķirt atbalstu ERAF ietvaros, ka finansējuma saņēmējs nav ievērojis attiecīgās valsts līgumu piešķiršanu regulējošās tiesību normas, lai pat pirms atbalsta piešķiršanas noslēgtu līgumu ar pakalpojumu sniedzēju par atbalstītās darbības īstenošanu, ir ietekme uz šī pārkāpuma kvalifikāciju Regulas Nr. 2988/95 izpratnē?

b)      Apstiprinošas atbildes gadījumā uz [..] 2) jautājuma a) [punktu] un gadījumā ja, tā kā Tiesa [2009. gada 29. janvāra spriedumā apvienotajās lietās no C‑278/07 līdz C‑280/07 Hauptzollamt Hamburg-Jonas/Josef Vosding Schlacht‑, Kühl‑ und Zerlegebetrieb GmbH & Co, Krājums, I‑457. lpp.] nolēma, ka Regulas Nr. 2988/95 3. pantā paredzētais noilguma termiņš ir piemērojams tādiem administratīvajiem pasākumiem kā darbības īstenotājam nepamatoti samaksātā atbalsta atgūšana viņa izdarītu pārkāpumu gadījumā:

–        Vai noilguma termiņa sākuma datums ir jānosaka dienā, kad finansējums samaksāts tā saņēmējam, vai dienā, kad tas, neievērojis vienu vai vairākas valsts līgumu piešķiršanu regulējošas tiesību normas, izmanto saņemto finansējumu, lai to pārskaitītu nolīgtajam pakalpojuma sniedzējam?

–        Vai šis noilguma termiņš uzskatāms par pārtrauktu brīdī, kad kompetentā valsts iestāde nosūtījusi finansējuma saņēmējam audita ziņojumu, kurā konstatēti valsts līgumu piešķiršanu regulējošo tiesību normu pārkāpumi un kurā rekomendēts valsts iestādei panākt samaksātā finansējuma atmaksu?

–        Vai, ja dalībvalsts izmanto tai Regulas Nr. 2988/95 3. panta 3. punktā paredzēto iespēju piemērot ilgāku noilguma termiņu, it īpaši, kad Francijā tiek piemērots civiltiesiskajās attiecībās paredzētais noilguma termiņš, kas atbilstoši Civilkodeksa 2262. pantam sākas strīdus faktu rašanās brīdī, saskaņā ar kuru “visām prasībām – gan mantiskām, gan personiskām – noilguma termiņš ir 30 gadi [..]”, vai tāda termiņa atbilstība Kopienas tiesībām, it īpaši samērīguma principam, ir jāizvērtē, ņemot vērā maksimālo valsts tiesību aktos paredzēto noilguma termiņu, kurš ir kā pamats valsts iestādes atgūšanas pieprasījumā, vai arī ņemot vērā konkrētajā gadījumā piemēroto faktisko termiņu?

c)      Gadījumā, ja uz 2. jautājuma a) [punktu] tiek sniegta noliedzoša atbilde, vai Kopienu finanšu intereses rada šķērsli tam, lai tāda atbalsta, kāds ir apskatīts šajā lietā, atmaksai tiesa piemērotu tādus valsts noteikumus par lēmumu, ar kuriem tiek piešķirtas tiesības, atcelšanu, saskaņā ar kuriem valsts iestāde indivīdam adresētu prettiesisku lēmumu, ar kuru tiek piešķirtas tiesības, var atsaukt tikai četru mēnešu laikā no šī lēmuma pieņemšanas brīža, izņemot gadījumus, ja šis lēmums nav spēkā, ir iegūts krāpnieciskā veidā, kā arī pēc adresāta lūguma, tomēr individuālam administratīvajam lēmumam, ja tas ir uzskatāms par atbalsta piešķiršanu, var pievienot atceļoša rakstura nosacījumus, kuru īstenošana ļauj attiecīgo atbalstu atgūt bez termiņa nosacījuma – precizējot, ka Conseil d’Etat ir nospriedusi, ka šis valsts noteikums ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda nepamatoti samaksāta finansējuma, kurš ir piešķirts, piemērojot Kopienu [tiesību akta] tekstu, saņēmējs uz to var atsaukties tikai tad, ja ir labticīgs?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Par pirmo jautājumu

27      Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai tādos apstākļos, kādi tie ir pamatlietā, Regulas Nr. 4253/88 23. panta 1. punkta trešais ievilkums, to interpretējot kopsakarā ar Regulas Nr. 2052/88 7. panta 1. punktu, ir uzskatāms par pietiekamu tiesisku pamatu, lai ļautu valsts iestādēm atgūt no finansējuma saņēmēja ERAF finansējumu pilnībā, pamatojoties uz to, ka finansējuma saņēmējs kā “līgumslēdzēja iestāde” Padomes 1992. gada 18. jūnija Direktīvas 92/50 par procedūru koordinēšanu valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanai, kas grozīta ar Padomes 1993. gada 14. jūnija Direktīvu 93/36/EEK, izpratnē nav ievērojis šajā direktīvā noteiktās prasības attiecībā uz valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanu, kuras mērķis ir darbības, kuras ietvaros finansējuma saņēmējam piešķirts atbalsts, īstenošana.

28      Ir jānorāda, ka pamatlietā Endras CCI sistemātiski bija līgumslēdzējas iestādes statuss, ka konkrētā valsts pakalpojumu līguma vērtība ir augstāka par Direktīvas 92/50 7. pantā paredzēto slieksni EUR 200 000 apmērā un ka šī līguma piešķiršanā Endras CCI nav ievērojis šāda tipa līgumiem Direktīvā 92/50 paredzētās tiesību normas, īpaši tādēļ, ka tā jau bija izraudzījusi sev līgumslēdzējpusi pirms uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu publiskajam iepirkumam publicēšanas un ka šāds uzaicinājums vispār nav ticis publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

29      Šajā ziņā atbilstoši Regulas Nr. 2052/88 7. panta 1. punktam projekta Kopienas finansējums ir pakļauts “valsts pakalpojumu līgumu” piešķiršanas procedūrām Direktīvas 92/50 izpratnē no finansējuma saņēmēja puses, ja finansējuma saņēmējs šīs direktīvas izpratnē ir “līgumslēdzēja puse” un ja publiskais iepirkums, ar kura palīdzību finansējuma saņēmējs plāno īstenot minēto projektu, pārsniedz Direktīvas 92/50 7. panta prasību izpratnē (šajā ziņā skat. 1998. gada 15. janvāra spriedumu lietā C‑44/96 Mannesmann Anlagenbau Austria u.c., Recueil, I‑73. lpp., 48. un 49. punkts).

30      Piemērojot Regulas Nr. 4253/88 23. panta 1. punktu, lai nodrošinātu, ka valsts vai privāto ieguldītāju veiktās darbības ir veiksmīgas, dalībvalstis minēto darbību īstenošanas laikā veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai regulāri pārbaudītu, vai Kopienas finansētās darbības ir veiktas pareizi, novērstu pārkāpumus un uzliktu par tiem sodus, atgūtu līdzekļus, kas zaudēti pārkāpuma vai nolaidības rezultātā (skat. 2008. gada 13. marta spriedumu apvienotajās lietās no C‑383/06 līdz C‑385/06 Vereniging Nationaal Overlegorgaan Sociale Werkvoorziening u.c., Krājums, I‑1561. lpp., 37. punkts).

31      Ciktāl no Regulas Nr. 2052/88 7. panta 1. punkta skaidri izriet, ka no Savienības budžeta finansētie pasākumi ir jāveic, nodrošinot pilnīgu atbilstību valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanu regulējošajām direktīvām, Savienības finansējuma saņēmēja kā līgumslēdzējas iestādes Direktīvā 92/50 paredzēto tiesību normu pārkāpums darbības, kura ir šī finansējuma priekšmets, īstenošanā ir uzskatāms par neatbilstību Regulas Nr. 4253/88 23. panta 1. punkta izpratnē un šī finansējuma saņēmēja rīcība atkarībā no apstākļiem šīs tiesību normas izpratnē kvalificējama kā “pārkāpums” vai “nolaidība”.

32      Piemērojot Regulas Nr. 4253/88 23. panta 1. punkta pirmo daļu, interpretējot to kopsakarā ar Regulas Nr. 2052/88 7. panta 1. punktu, ja ERAF finansētā pasākuma pārbaudē tiek atklāta šī pasākuma īstenošanai paredzēto nosacījumu neievērošana, konkrētajā gadījumā nosacījuma neievērošana par Savienības tiesību aktu par valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanu ievērošanu, ja finansējuma saņēmējs ir līgumslēdzēja iestāde, dalībvalsts, kura tam ir piešķīrusi ERAF finansējumu, var, lai novērstu pārkāpumus un uzliktu par tiem sodus, atsaukt minēto atbalstu un lūgt finansējuma saņēmējam atmaksāt minēto finansējumu (šajā ziņā skat. 2004. gada 22. janvāra spriedumu lietā C‑271/01 COPPI, Recueil, I‑1029. lpp., 48. punkts).

33      Šajā ziņā Regula Nr. 4253/88, nevis Regula Nr. 2988/95, ar kuru tikai paredz vispārīgus noteikumus par kontroli un sankcijām Kopienas finanšu interešu aizsardzības nolūkā, ir atbilstošs tiesiskais pamats atgūšanai. Tātad atgūšana ir jāveic, pamatojoties uz minēto 23. panta 1. punktu. (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Vereniging Nationaal Overlegorgaan Sociale Werkvoorziening u.c., 39. punkts).

34      Tomēr ir jāatgādina, ka jebkāda dalībvalsts rīcības brīvības izmantošana attiecībā uz iespēju prasīt vai neprasīt tādu Kopienas līdzekļu atmaksu, kas piešķirti nepamatoti vai pieļaujot pārkāpumus, būtu pretrunā Regulas Nr. 4253/88 23. panta 1. punkta pirmajā daļā noteiktajam valsts pārvaldes iestāžu pienākumam atgūt nepamatoti vai nepareizi izmaksātos līdzekļus (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Vereniging Nationaal Overlegorgaan Sociale Werkvoorziening u.c., 38. punkts).

35      No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka ar Regulas Nr. 4253/88 23. panta 1. punktu ir radīts pienākums dalībvalstīm atgūt līdzekļus, kas zaudēti pārkāpuma vai nolaidības rezultātā, un tam nav nepieciešama pilnvaru piešķiršana valsts tiesību aktos (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Vereniging Nationaal Overlegorgaan Sociale Werkvoorziening u.c., 40. punkts).

36      Šajā ziņā ir jāsecina, ka, gluži kā to norāda Francijas valdība, šāda pārkāpuma gadījumā nepamatoti izmaksātos līdzekļus var uzskatīt par “zaudējumiem pārkāpuma vai nolaidības dēļ”, ko pieļāvis finansējuma saņēmējs šīs tiesību normas izpratnē. Patiesībā, atsaucoties uz pienākumu atgūt “pārkāpuma vai nolaidības dēļ zaudētos līdzekļus”, Regulas Nr. 4253/88 23. panta 1. punktā attiecīgi ir precizēts, ka, ja vien dalībvalsts un/vai starpniekinstitūcija un/vai ieguldītāji pierāda, ka tiem nevar tikt piedēvēts pārkāpums vai nolaidība, dalībvalsts ir subsidiāri atbildīga par “nepamatoti izmaksāto līdzekļu” atmaksu. Tādējādi šī tiesību norma pielīdzina abus šos jēdzienus.

37      Pamatlietā rodas arī jautājums, vai tas, ka darbības īstenošanā iesaistītais finansējuma saņēmējs kā līgumslēdzēja iestāde nav ievērojis piemērojamās valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanu regulējošās tiesību normas, valsts iestāde var, pamatojoties uz Regulas Nr. 4253/88 23. panta 1. punkta trešo ievilkumu, lūgt minētā atbalsta atmaksu pilnībā, pat ja daļēji ERAF finansētā darbība tikusi faktiski īstenota.

38      Šajā ziņā ir jāuzsver, pirmkārt, ka pienākumu, kuru ievērošanai ir būtiska nozīme Kopienas izveidotās sistēmas pienācīgai darbībai un kuri izriet no Direktīvas 92/50, nepildīšana attiecībā uz ERAF finansēto pasākumu īstenošanu var tikt sodīta ar to, ka tiek zaudētas Savienības tiesiskajā regulējumā paredzētās tiesības (šajā ziņā skat. 1995. gada 12. oktobra spriedumu lietā C‑104/94 Cereol Italia, Recueil, I‑2983. lpp., 24. punkts; 2002. gada 24. janvāra spriedumu lietā C‑500/99 Conserve Italia/Komisija, Recueil, I‑867. lpp., 100.–102. punkts, kā arī 2004. gada 16. decembra rīkojumu lietā C‑222/03 P APOL un AIPO/Komisija, 53. punkts).

39      Otrkārt, pārkāpuma vai nolaidības dēļ zaudēto līdzekļu atgūšana neattiecas vienīgi uz gadījumiem, kad struktūrfondu finansētā darbība nav tikusi realizēta pilnībā vai daļēji (šajā ziņā skat. 2006. gada 19. janvāra spriedumu lietā C‑240/03 P Comunità montana della Valnerina/Komisija, Krājums, I‑731. lpp., 77. punkts).

40      Ja, protams, tas nav izslēgts, kā arī to norāda Komisija, ka, piemērojot samērīguma principu, neliela pārkāpuma konstatēšanas sekas ir tikai daļēja pārskaitīto līdzekļu atmaksa, tomēr ir jāatzīmē, ka jebkurā gadījumā, ja ERAF finansēto darbību ietvaros ir konstatēts, ka finansējuma saņēmējs pārkāpis vienu no Direktīvā 92/50 paredzētajiem būtiskajiem pienākumiem, kā, piemēram, izšķiršanās par valsts pakalpojuma līguma piešķiršanu pirms publiskā iepirkuma procedūras uzsākšanas un tostarp tā nepublicēšana Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, iespēja, ka tāds pārkāpums tiek sodīts ar pilnīgu konkursa atcelšanu, ir vienīgā, kas veido nepieciešamo atturošo iedarbību pareizai struktūrfondu vadībai (skat. pēc analoģijas iepriekš minēto spriedumu lietā Conserve Italia/Komisija, 101. punkts).

41      Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka apstākļos, kādi tie ir pamatlietā, Regulas Nr. 4253/88 23. panta 1. punkta trešais ievilkums, interpretējot to kopsakarā ar Regulas Nr. 2052/88 7. panta 1. punktu, veido tādu juridisku pamatu, lai ļautu valsts iestādēm, nepastāvot nepieciešamībai piešķirt pilnvaras valsts tiesību aktos, atgūt no finansējuma saņēmēja piešķirto ERAF atbalstu pilnībā, pamatojoties uz to, ka šis finansējuma saņēmējs kā līgumslēdzēja iestāde Padomes 1992. gada 18. jūnija Direktīvas 92/50 par procedūru koordinēšanu valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanai, kas grozīta ar Padomes 1993. gada 14. jūnija Direktīvu 93/36/EEK, izpratnē nav ievērojis šajā direktīvā noteiktās prasības attiecībā uz valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanu, kura mērķis ir darbības, kurai finansējuma saņēmējam piešķirts atbalsts, īstenošana.

 Par otrā jautājuma a) punktu

42      Ar sava otrā jautājuma a) punktu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai tas, ka līgumslēdzēja iestāde, kura saņēma ERAF atbalstu, nebija ievērojusi Direktīvā 92/50 paredzētās valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanu regulējošās tiesību normas, kad tā piešķīra līgumu ar mērķi īstenot atbalstīto pasākumu, ir uzskatāms par “pārkāpumu” Regulas Nr. 2988/95 1. panta izpratnē, un apstiprinošas atbildes gadījumā, vai apstāklim, ka kompetentā valsts iestāde nevarēja nezināt, piešķirot šo atbalstu, proti, ka finansējuma saņēmējs jau bija izlēmis, kurš būs pakalpojumu sniedzējs, kuram tas uzticēs atbalstītā pasākuma īstenošanu, ir ietekme uz šādu kvalifikāciju.

43      Atbilstoši Regulas Nr. 2988/95 1. pantam pārkāpums ir Kopienas tiesību pārkāpums, ko rada kāda saimnieciskās darbības subjekta rīcība vai bezdarbība, kas kaitē vai varētu kaitēt Savienības budžetam vai tās pārvaldītiem budžetiem vai nu mazinot, vai zaudējot ienākumus no pašu resursiem, kas tiek saņemti Savienības labā, vai veicot nepamatotus izdevumus.

44      Jēdziens “pārkāpums” Regulas Nr. 2988/95 izpratnē attiecas uz Savienības tiesību normas pārkāpumu, ko rada kāda saimnieciskās darbības subjekta rīcība vai bezdarbība tādējādi, ka minētās regulas 3. panta 1. punkta pirmajā daļā paredzētā tiesību norma par noilgumu tādu prasījumu, kas izriet no pārkāpumiem, kuru pamatā ir valsts iestāžu kļūdas finansējuma piešķiršanā no Savienības budžeta un tā vārdā, īstenošanai nav piemērojama (šajā ziņā skat. 2009. gada 15. janvāra spriedumu lietā C‑281/07 Bayerische Hypotheken‑ und Vereinsbank, Krājums, I‑91. lpp., 20.–22. punkts).

45      Apstākļos, kādi tie ir pamatlietā, neņemot vērā tā publisko tiesību juridiskās personas statusu, Endras CCI kā Savienības budžeta atbalsta saņēmējs Regulas Nr. 2988/95 piemērošanas nolūkos var tikt pielīdzināts saimnieciskās darbības subjektam, kuram tiek piedēvēts Savienības tiesību normas pārkāpums. Šajā ziņā nav strīda par to, piedēvētais Direktīvas 92/50 valsts pakalpojumu līguma piešķiršanu regulējošo tiesību normu pārkāpums patiešām izriet no Endras CCI rīcības, nevis no iestādes, kura piešķīra ERAF atbalstu no Savienības budžeta un tā vārdā.

46      Ciktāl, kā tas izriet no Regulas Nr. 2052/88 7. panta 1. punkta, struktūrfondi nav paredzēti pasākumiem, kas īstenoti, pārkāpjot Direktīvu 92/50, ERAF finansējuma saņēmēja kā līgumslēdzējas iestādes pieļautais valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanu regulējošo tiesību normu pārkāpums izraisa nepamatotus izdevumus un tādējādi nodara kaitējumu Savienības budžetam.

47      Patiesībā ir jāuzsver, ka pat pārkāpumi, kuriem nav konkrētas finansiālas ietekmes, var būtiski ietekmēt Savienības finansiālās intereses (skat. 2005. gada 15. septembra spriedumu lietā C‑199/03 Īrija/Komisija, Krājums, I‑8027. lpp., 31. punkts).

48      Saistībā ar apstākli, ka kompetentās iestādes esot bijušas informētas par līgumslēdzējpuses izraudzīto atbalsta saņēmēju pat pirms publiskā iepirkuma procedūras ar mērķi piešķirt konkrēto līgumu uzsākšanas, tam pašam par sevi nav ietekmes uz “pārkāpuma” kvalifikāciju Regulas Nr. 2988/95 1. panta otrās daļas izpratnē (skat. pēc analoģijas 2006. gada 16. marta spriedumu lietā C‑94/05 Emsland-Stärke, Krājums, I‑2619. lpp., 62. punkts).

49      Ievērojot iepriekš minēto, uz otrā jautājuma a) apakšpunktu ir jāatbild, ka tas, ka līgumslēdzēja iestāde, kura ir ERAF finansējuma saņēmēja, nav ievērojusi Direktīvas 92/50 par valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanu regulējošās tiesību normas, kad tika piešķirts līgums par atbalstītās darbības īstenošanu, ir atzīstams par “pārkāpumu” Regulas Nr. 2988/95 1. panta izpratnē, pat ja kompetentā valsts iestāde nevarēja nezināt šī atbalsta piešķiršanas brīdī, ka finansējuma saņēmējs jau bija izvēlējies pakalpojuma sniedzēju, kam tas uzticēs atbalstītās darbības īstenošanu.

 Par otrā jautājuma b) punkta pirmo un otro ievilkumu

50      Ar sava otrā jautājuma b) punkta pirmo un otro ievilkumu iesniedzējtiesa vēlas būtībā noskaidrot, kurā brīdī, apstākļos, kad ERAF finansējuma saņēmējs kā līgumslēdzēja iestāde nav ievērojis Direktīvas 92/50 valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanu regulējošās tiesību normas, piešķirot līgumu par atbalstītās aktivitātes īstenošanu, sākas Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta pirmajā daļā paredzētais četru gadu noilguma termiņš un vai tāds noilguma termiņš tiek pārtraukts minētā 3. panta 1. punkta izpratnē ar audita ziņojuma, kurā konstatēta valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanu regulējošo tiesību normu neievērošana un kurā rekomendēts valsts iestādei panākt pārskaitīto summu atmaksu, nosūtīšanu finansējuma saņēmējam.

51      Ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 2988/95 1. panta 1. punktā ir ieviesti “vispārīgi noteikumi par vienveida pārbaudēm un administratīviem pārkāpumiem un sodiem, kas saistīti ar Kopienas tiesību pārkāpumiem” un, kā tas izriet no šīs regulas preambulas trešā apsvēruma, lai “visās jomās [apkarotu] darbības, kas kaitē Kopienu finansiālajām interesēm”.

52      Pieņemot Regulu Nr. 2988/95, un it īpaši tās 3. panta 1. punkta pirmo daļu, Savienības likumdevējs paredzēja ieviest vispārēju noilguma normu, kas ir piemērojama šajā jomā un ar kuru tas ir paredzējis, no vienas puses, noteikt minimālu visās dalībvalstīs piemērotu termiņu un, no otras puses, liegt iespēju piedzīt nepamatoti saņemtus Savienības budžeta maksājumus, ja ir pagājis četru gadu termiņš pēc to pārkāpumu izdarīšanas, kas ir saistīti ar strīdīgajiem maksājumiem (2010. gada 22. decembra spriedums lietā C‑131/10 Corman, Krājums, I‑14199. lpp., 39. punkts, kā arī 2011. gada 5. maija spriedums apvienotajās lietās C‑201/10 un C‑202/10 Ze Fu Fleischhande un Vion Trading, Krājums, I‑0000. lpp., 24. punkts).

53      Šīs noteikums par noilguma termiņu ir piemērojams attiecībā uz minētās regulas 4. pantā paredzētajiem pārkāpumiem, kas kaitē Savienības finansiālajām interesēm (skat. 2004. gada 24. jūnija spriedumu lietā C‑278/02 Handlbauer, Krājums, I‑6171. lpp., 34. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Josef Vosding Schlacht‑, Kühl‑ und Zerlegebetrieb u.c., 22. punkts).

54      Pamatā lietā un ņemot vērā tās apstākļus, iesniedzējtiesa attiecībā uz noilguma termiņa sākuma datuma noteikšanu vēlas noskaidrot, vai tas ir dienā, kad finansējums samaksāts tā saņēmējam, vai dienā, kad tas izmanto saņemto atbalstu, lai to pārskaitītu nolīgtajam pakalpojuma sniedzējam, neievērojot Direktīvas 92/50 valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanu regulējošās tiesību normas.

55      Šajā ziņā, ievērojot to, ka Savienības budžeta fondi nav paredzēti tādu darbību finansēšanai, kuras īstenotas, pārkāpjot Direktīvas 92/50 tiesību normas, ir jāuzskata, ka apstākļos, kādi tie ir pamatlietā, finansējuma saņēmējam piešķirtie līdzekļi iegūst nepamatoti veiktu maksājumu raksturu sākot no brīža, kad finansējuma saņēmējs izdarījis šo tiesību normu pārkāpumu.

56      Saistībā ar šādu Direktīvā 92/50, kura tika pieņemta ar mērķi izskaust šķēršļus brīvai pakalpojumu apritei, kas pieņemta, lai atceltu ierobežojumus brīvai pakalpojumu kustībai un aizsargātu to dalībvalsts tirgus dalībnieku intereses, kas vēlas sniegt pakalpojumus citas dalībvalsts līgumslēdzējai iestādei (skat. it īpaši 2001. gada 18. oktobra spriedumu lietā C‑19/00 SIAC Construction, Recueil, I‑7725. lpp., 32. punkts), paredzēto noteikumu pārkāpumu ir jāatgādina, ka brīvai pakalpojumu kustībai nodarītais kaitējums, neievērojot Direktīvas 92/50 tiesību normas, turpinās visā līgumu, kuri noslēgti, pārkāpjot šo direktīvu, izpildes laikā (skat. 2003. gada 10. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās C‑20/01 un C‑28/01 Komisija/Vācija, Recueil, I‑3609. lpp., 36. punkts, kā arī 2007. gada 18. jūlija spriedumu lietā C‑503/04 Komisija/Vācija, Krājums, I‑6153. lpp., 29. punkts).

57      Lai gan ir taisnība, ka atsevišķas direktīvu par valsts līgumu piešķiršanu tiesību normas atļauj dalībvalstīm paturēt spēkā tādus līgumus, kas noslēgti pretrunā šīm direktīvām, un tādējādi ar minēto noteikumu tiek aizsargāta līgumslēdzējpušu tiesiskā paļāvība, šī noteikuma sekas, nesašaurinot EK līguma, ar ko izveido iekšējo tirgu, noteikumu piemērošanas jomu, nevar būt tādas, ka līgumslēdzējas iestādes rīcība pēc šādu līgumu noslēgšanas attiecībā pret trešajām personām būtu uzskatāma par saderīgu ar Kopienu tiesībām (šajā ziņā skat. iepriekš minēto 2003. gada 10. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās Komisija/Vācija, 39. punkts, un iepriekš minēto 2007. gada 18. jūlija spriedumu lietā Komisija/Vācija, 33. punkts).

58      No minētā izriet, ka apstākļos, kādi tie ir pamatlietā, ERAF finansējuma saņēmēja izdarīts Direktīvā 92/50 paredzēto tiesību normu atbalstītās darbības īstenošanai pārkāpums, kurš rada nepamatotus izdevumus un tādējādi rada kaitējumu Savienības budžetam, turpinās visā līguma starp pakalpojuma sniedzēju un šī finansējuma saņēmēju, kurš noslēgts, pārkāpjot šo direktīvu, izpildes laikā, tādējādi tāds pārkāpums jāuzskata par “turpinātu pārkāpumu” Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē.

59      Atbilstoši šai tiesību normai nepamatoti samaksātā finansējuma atgūšanai piemērojamais noilguma termiņš sākas dienā, kad pārkāpums izbeigts. Līdz ar to, apstākļos, kādi tie ir pamatlietā, ciktāl līgums vērsts uz ERAF finansētās darbības īstenošanu nav ticis lauzts, bet ir īstenots, Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta pirmajā daļā paredzētais četru gadu noilguma termiņš sākas no dienas, kad prettiesiski piešķirtais pakalpojumu līgums ir izpildīts.

60      Lai noskaidrotu, vai audita ziņojums, kurā konstatēti publisko iepirkumu regulējošo tiesību normu pārkāpumi, ir pārkāpuma iepriekšēja izmeklēšana vai procesuāla darbība ar nolūku pārtraukt Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta trešās daļā noteikto noilguma termiņu, ir jāatgādina, ka noilguma termiņi vispārīgi pilda tiesiskās drošības nodrošināšanas funkciju un ka šāda funkcija nebūs pilnībā izpildīta, ja valsts iestādes vispārējā pārbaude, nepastāvot aizdomām par pārkāpumiem, kas skar ar pietiekamu precizitāti noteiktas darbības, pārtrauktu Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punktā noteikto noilguma termiņu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Handlbauer, 40. punkts).

61      Tomēr, kad valsts iestādes nodod kādai personai ziņojumus, kuros ir norādīts pārkāpums, kurā tā ir piedalījusies saistībā ar konkrētu darbību, un pieprasa no šīs personas papildu informāciju par šo darbību vai arī tai piemēro sodu par šo darbību, tās pieņem pietiekami precīzus lēmumus, kas attiecas uz pārkāpumu izmeklēšanu vai iztiesāšanu Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta trešās daļas izpratnē (2010. gada 28. oktobra spriedums lietā C‑367/09 SGS Belgium u.c., Krājums, I‑10761. lpp., 69. punkts).

62      Ievērojot iepriekš minēto, uz otrā jautājuma b) punkta pirmo un otro ievilkumu ir jāatbild, ka apstākļos, kādi tie ir pamatlietā, kad ERAF finansējuma saņēmējs kā līgumslēdzēja iestāde nav ievērojis Direktīvā 92/50 noteiktās publisko iepirkumu līgumu noslēgšanu regulējošās tiesību normas, piešķirot līgumu par atbalstītās darbības īstenošanu:

–        konkrētais pārkāpums ir jāuzskata par “turpinātu pārkāpumu” Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē, un līdz ar to šajā tiesību normā paredzētais četru gadu noilguma termiņš nepamatoti finansējuma saņēmējam samaksātā atbalsta atgūšanai sākas dienā, kad prettiesiski piešķirtais publiskā iepirkuma līgums ticis izpildīts;

–        audita ziņojuma, kurā konstatēti publisko iepirkumu regulējošo tiesību normu pārkāpumi un kurā rekomendēts valsts iestādei panākt samaksāto summu atmaksu, nosūtīšana finansējuma saņēmējam ir uzskatāma par pietiekami precīzu, lai tiktu atzīta par “pārkāpuma” izmeklēšanu vai iztiesāšanu Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta trešās daļas izpratnē.

 Par otrā jautājuma b) punkta trešo ievilkumu

63      Ar sava otrā jautājuma b) punkta trešo ievilkumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai, ievērojot samērīguma principu, dalībvalsts Savienības budžeta nepamatoti veikto maksājumu atmaksā var piemērot noteikto 30 gadu noilguma termiņu kā ilgāku termiņu Regulas Nr. 2988/95 3. panta 3. punkta izpratnē.

64      Šajā tiesību normā paredzētās iespējas ietvaros dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība ilgāku noilguma termiņu noteikšanā, kurus tās vēlas piemērot tādu pārkāpumu gadījumā, ar kuriem ir nodarīts kaitējums Savienības finanšu interesēm (iepriekš minētais spriedums lietā Corman, 54. punkts).

65      Tomēr, ņemot vērā Savienības finanšu interešu aizsardzības mērķi, Savienības likumdevējs uzskatīja, ka noilguma termiņš četri gadi, pat trīs gadi jau ir pietiekams, lai valsts iestādēm ļautu izmeklēt pret šīm finanšu interesēm vērsto pārkāpumu un tās varētu pieņemt pasākumu kā nepamatoti izmaksātā atbalsta atgūšana, šķiet, ka paredzēt 30 gadu noilguma termiņu minētajām iestādēm pārsniedz rūpīgai iestādei nepieciešamo (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Ze Fu Fleischhandel un Vion Trading, 43. punkts).

66      Tātad uz otrā jautājuma b) punkta trešo ievilkumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 2988/95 3. panta 3. punkta ieviešanā dalībvalstīm dotās iespējas ietvaros ar samērīguma principu nav saderīga 30 gadu noilguma termiņa piemērošana nepamatoti saņemtu Savienības budžeta līdzekļu atgūšanā.

 Par otrā jautājuma c) punktu

67      Šis jautājums tika uzdots tikai gadījumam, ja uz otrā jautājuma a) punktu atbilde ir noliedzoša.

68      Ņemot vērā uz šo pēdējo jautājumu sniegto atbildi, nav jāatbild uz iesniedzējtiesas uzdotā otrā jautājuma c) punktu.

 Par tiesāšanās izdevumiem

69      Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

1)      apstākļos, kādi tie ir pamatlietā, Padomes 1988. gada 19. decembra Regulas (EEK) Nr. 4253/88, ar ko paredz īstenošanas noteikumus Regulai (EEK) Nr. 2052/88, pirmkārt, attiecībā uz struktūrfondu un, otrkārt, attiecībā struktūrfondu un Eiropas Investīciju bankas un citu pastāvošo finansēšanas instrumentu darbības koordināciju, kas grozīti ar Padomes 1993. gada 20. jūlija Regulu (EEK) Nr. 2082/93, 23. panta 1. punkta trešais ievilkums, interpretējot to kopsakarā ar Padomes 1988. gada 24. jūnija Regulas (EEK) Nr. 2052/88 attiecībā uz struktūrfondu, struktūrfondu un Eiropas Investīciju bankas un citu pastāvošo finansēšanas instrumentu darbības koordināciju, kas grozīta ar 1993. gada 20. jūlija Regulu (EEK) Nr. 2082/93, 7. panta 1. punktu, veido tādu juridisku pamatu, lai ļautu valsts iestādēm bez nepieciešamības piešķirt pilnvaras valsts tiesību aktos atgūt no finansējuma saņēmēja Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) atbalstu, pamatojoties uz to, ka šis finansējuma saņēmējs kā līgumslēdzēja iestāde Padomes 1992. gada 18. jūnija Direktīvas 92/50 par procedūru koordinēšanu valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanai, kas grozīta ar Padomes 1993. gada 14. jūnija Direktīvu 93/36/EEK, izpratnē nav ievērojis šajā direktīvā noteiktās prasības attiecībā uz valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanu, kuru mērķis ir darbības, kurai finansējuma saņēmējam piešķirts šis atbalsts, īstenošana;

2)      tas, ka līgumslēdzēja iestāde, kura ir ERAF finansējuma saņēmēja, nav ievērojusi Direktīvas 92/50, kas grozīta ar Direktīvu 93/36, publisko iepirkumu līgumu piešķiršanu regulējošās tiesību normas, kad tika piešķirts līgums par atbalstītās darbības īstenošanu, ir atzīstams par “pārkāpumu” Padomes 1995. gada 18. decembra Regulas (EK, Euratom) Nr. 2988/95 par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību 1. panta izpratnē, pat ja kompetentā valsts iestāde nevarēja nezināt šī atbalsta piešķiršanas brīdī, ka finansējuma saņēmējs jau bija izvēlējies pakalpojuma sniedzēju, kam tas uzticēs atbalstītās darbības īstenošanu;

3)      apstākļos, kādi tie ir pamatlietā, kad ERAF finansējuma saņēmējs kā līgumslēdzēja iestāde, piešķirot līgumu par atbalstītās darbības īstenošanu, nav ievērojis Direktīvas 92/50, kas grozīta ar Direktīvu 93/36, publisko iepirkumu līgumu noslēgšanu regulējošās tiesību normas, piešķirot līgumu par atbalstītās darbības īstenošanu:

–        konkrētais pārkāpums ir jāuzskata par “turpinātu pārkāpumu” Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē, un līdz ar to šajā tiesību normā paredzētais četru gadu noilguma termiņš nepamatoti finansējuma saņēmējam pārskaitītā atbalsta atgūšanai sākas dienā, kad prettiesiski piešķirtais publiskā iepirkuma līgums ticis izpildīts;

–        audita ziņojuma, kurā konstatēti publisko iepirkumu regulējošo tiesību normu pārkāpumi un kurā rekomendēts valsts iestādei panākt samaksāto summu atmaksu, nosūtīšana finansējuma saņēmējam ir uzskatāma par pietiekami precīzu, lai tiktu atzīta par izmeklēšanu vai iztiesāšanu Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta trešās daļas izpratnē;

4)      Regulas Nr. 2988/95 3. panta 3. punkta ieviešanā dalībvalstīm dotās iespējas ietvaros ar samērīguma principu nav saderīga 30 gadu noilguma termiņa piemērošana nepamatoti saņemtu Savienības budžeta līdzekļu atgūšanā.

[Paraksti]

---

1 Tiesvedības valoda – franču.