TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2010. gada 16. septembrī (*)

Sociālā politika – Direktīva 96/34/EK – Pamatnolīgums par bērna kopšanas atvaļinājumu – Pamatnolīguma 2. noteikuma 1. punkta interpretācija – Tiesību uz bērna kopšanas atvaļinājumu saņēmējs – Bērna kopšanas atvaļinājums dvīņu piedzimšanas gadījumā – Jēdziens “piedzimšana” – Dzimušo bērnu skaita ņemšana vērā – Vienlīdzīgas attieksmes princips

Lieta C‑149/10

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Dioikitiko Efeteio Thessalonikis (Grieķija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2010. gada 15. martā un kas Tiesā reģistrēts 2010. gada 29. martā, tiesvedībā

Zoi Chatzi

pret

Ypourgos Oikonomikon.

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ticano [A. Tizzano], tiesneši E. Levits, M. Ilešičs [M. Ilešič], M. Safjans [M. Safjan] un M. Bergere [M. Berger] (referente),

ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott],

sekretāre L. Hjūleta [L. Hewlett], galvenā administratore,

ņemot vērā Tiesas priekšsēdētāja 2010. gada 12. maija rīkojumu, ar kuru nolemts lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu piemērot paātrināto procesu saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 23.a pantu un Tiesas Reglamenta 104.a panta pirmo daļu,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 7. jūlija tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Grieķijas valdības vārdā – M. Apesoss [M. Apessos], E. M. Mamuna [E.‑M. Mamouna], G. Papagjani [G. Papagianni] un G. Papadaki [G. Papadaki], pārstāvji,

–        Čehijas valdības vārdā – M. Smoleks [M. Smolek], pārstāvis,

–        Vācijas valdības vārdā – K. Blaške [C. Blaschke], pārstāvis,

–        Igaunijas valdības vārdā – M. Lintama [M. Linntam], pārstāve,

–        Kipras valdības vārdā – D. Kalli [D. Kallí], pārstāve,

–        Polijas valdības vārdā – M. Špunars [M. Szpunar] un J. Faldiga [J. Faldyga], pārstāvji,

–        Apvienotās Karalistes valdības vārdā – E. Dženkinsone [E. Jenkinson] un R. Palmers [R. Palmer], pārstāvji,

–        Eiropas Komisijas vārdā – M. Patakja [M. Patakia] un M. van Bēks [M. van Beek], pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāti,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 2. noteikuma 1. punktu 1995. gada 14. decembrī noslēgtajā Pamatnolīgumā par bērna kopšanas atvaļinājumu (turpmāk tekstā – “Pamatnolīgums”), kurš iekļauts Padomes 1996. gada 3. jūnija Direktīvas 96/34/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu attiecībā uz bērna kopšanas atvaļinājumu (OV L 145, 4. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīvu 97/75/EK (OV 1998, L 10, 24. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 96/34”), pielikumā.

2        Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Z. Hadzi [Chatzi] un viņas darba devēju Ypourgos Oikonomikon (Finanšu ministrija) par Saloniku (Grieķija) nodokļu iestādes Nr. 1 direktora lēmumu, ar kuru atteiktas tiesības uz papildu bērna kopšanas atvaļinājumu saistībā ar dvīņu piedzimšanu.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesiskais regulējums

3        Direktīva 96/34 tika pieņemta saskaņā ar procedūru, kas paredzēta Nolīguma par sociālo politiku, kas pievienots 14. protokolam par sociālo politiku, kurš savukārt ar Līgumu par Eiropas Savienību pievienots Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam (turpmāk tekstā – “Nolīgums par sociālo politiku”), 4. panta 2. punktā.

4        Pamatnolīguma, kurš tiek īstenots ar Direktīvu 96/34, preambulas pirmā daļa ir izteikta šādi:

“Šis pamatnolīgums parāda UNICE, CEEP un EAK apņemšanos noteikt minimālās prasības attiecībā uz bērna kopšanas atvaļinājumu prombūtni no darba force majeure dēļ kā svarīgu līdzekli, lai saskaņotu ģimenes dzīvi ar darbu un veicinātu vienādas iespējas un vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm.”

5        Šī pamatnolīguma vispārīgo apsvērumu 4., 5., 6. un 9. punktā ir noteikts:

“4.      Tā kā Kopienas Hartas par sociālajām pamattiesībām 16. punktā, kas attiecas uz vienlīdzīgu attieksmi, ir noteikts, ka būtu jāizstrādā pasākumi, lai dotu iespēju vīriešiem un sievietēm saskaņot viņu profesionālos un ģimenes pienākumus;

5.      Tā kā Padomes 1994. gada 6. decembra rezolūcijā ir atzīts, ka efektīvai vienādu iespēju politikai vajadzīga integrēta vispārēja stratēģija, kas ļautu labāk organizēt darba laiku un nodrošinātu lielāku elastību un vieglāku atgriešanos darbā, kā arī ir uzsvērta darba devēju un darbinieku nozīmīgā loma šajā jomā, lai sniegtu gan vīriešiem, gan sievietēm iespēju saskaņot viņu darba un ģimenes pienākumus;

6.      Tā kā pasākumiem darba un ģimenes dzīves saskaņošanai būtu jāveicina tādu jaunu elastīgu darba un laika organizēšanas paņēmienu ieviešana, kas būtu labāk piemēroti sabiedrības mainīgajām vajadzībām un ņemtu vērā gan uzņēmumu, gan strādnieku vajadzības;

[..]

9.      Tā kā šis nolīgums ir pamatnolīgums, kurā izvirzītas minimālās prasības un noteikumi bērna kopšanas atvaļinājumam, kas nav grūtniecības atvaļinājums, un prombūtnei no darba force majeure dēļ, un tas uzdod dalībvalstīm un darba devējiem un darba ņēmējiem noteikt šādu atvaļinājumu pieejamības nosacījumus un sīki izstrādātus piemērošanas noteikumus, lai ņemtu vērā stāvokli katrā dalībvalstī.”

6        Pamatnolīguma 1. noteikumā ir paredzēts:

“1.      Šis nolīgums izvirza minimālās prasības, kas izstrādātas, lai veicinātu vecāku un profesionālo pienākumu saskaņošanu strādājošiem vecākiem.

2.      Šo nolīgumu piemēro visiem darba ņēmējiem gan vīriešiem, gan sievietēm, uz kuriem attiecas darba līgums vai darba attiecības, ko nosaka likumi, koplīgumi vai prakse, kura ir spēkā katrā dalībvalstī.”

7        Pamatnolīguma 2. noteikuma 1., 3. un 5. punktā ir noteikts:

“1.      Ievērojot 2.2. punktu [2. noteikuma 2. punktu], šis nolīgums piešķir darba ņēmējiem – gan vīriešiem, gan sievietēm – individuālas tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu saistībā ar bērna piedzimšanu vai adopciju, lai dotu viņiem iespēju vismaz trīs mēnešus rūpēties par šo bērnu līdz attiecīgam vecumam, nepārsniedzot 8 gadus, kurš jānosaka dalībvalstīm un/vai darba devējiem un darba ņēmējiem.

[..]

3.      Bērna kopšanas atvaļinājuma pieejamības nosacījumus un sīki izstrādātus noteikumus tā piemērošanai nosaka dalībvalstu likumos un/vai koplīgumā, ciktāl tajos ievērotas šajā nolīgumā izvirzītās minimālās prasības. Dalībvalstis un/vai darba devēji un darba ņēmēji var:

a)      izlemt, vai bērna kopšanas atvaļinājumu piešķir, pamatojoties uz pilnu darba laiku vai nepilnu darba laiku, pa daļām vai summētā darba laika veidā;

[..]

c)      pielāgot bērna kopšanas atvaļinājuma pieejamības nosacījumus un sīki izstrādātus piemērošanas noteikumus īpašajiem adopcijas apstākļiem;

[..]

5.      Beidzoties bērna kopšanas atvaļinājumam, darba ņēmējiem ir tiesības atgriezties tajā pašā darbā vai, ja tas nav iespējams, līdzvērtīgā vai līdzīgā darbā, kas atbilst viņu darba līgumam vai darba attiecībām.”

8        Pamatnolīguma 4. noteikuma 6. punktā ir paredzēts:

“Neskarot Komisijas, valstu tiesu un Eiropas Kopienu Tiesas attiecīgo lomu, Komisijai visi jautājumi, kas saistīti ar šā nolīguma interpretāciju Eiropas līmenī, pirmajā instancē [vispirms] būtu jānodod parakstītājām pusēm atzinuma sniegšanai.”

9        Atbilstoši Direktīvas 96/34 2. panta 1. punktam dalībvalstis vēlākais līdz 1998. gada 3. jūnijam ievieš normatīvus un administratīvus aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības.

 Valsts tiesiskais regulējums

10      No iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka Direktīvas 96/34 noteikumi Grieķijas tiesiskajā regulējumā tika transponēti pakāpeniski.

11      Pamata lietā esošajiem faktiem piemērojamais tiesiskais regulējums ir 53. pants jaunajā kodeksā attiecībā uz pārvaldes iestāžu ierēdņu un publisko tiesību juridisko personu ierēdņu tiesisko stāvokli – redakcijā, kāda izriet no Likuma 3528/2007.

12      Minētā 53. panta, kura virsraksts ir “Ierēdņiem, kuriem ir ģimenes pienākumi, piešķirtās tiesības”, 2. punktā ir noteikts:

“Ierēdņu, kuri ir vecāki bērnam, darba laiks tiek samazināts par divām stundām dienā, ja viņu bērnu vecums ir līdz diviem gadiem, un par vienu stundu, ja viņu bērni ir vecumā no diviem līdz četriem gadiem. Ierēdņi, kuri ir vecāki bērnam, ir tiesības uz deviņu mēnešu apmaksātu bērna kopšanas atvaļinājumu, lai audzinātu savu bērnu, ja vien viņi nav izvēlējušies iepriekšējā daļā paredzēto samazināto darba laiku. [..]”

13      No iesniedzējtiesas lēmuma arī izriet, ka Grieķijas iestādes šo noteikumu interpretē tādējādi, ka ierēdņiem, kas ir vecāki bērnam, ir tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu vienīgi līdz brīdim, kad attiecīgais bērns ir sasniedzis četru gadu vecumu.

 Pamata lieta un prejudiciālie jautājumi

14      Prasītāja pamata lietā Z. Hadzi, būdama ierēdne, ir nodarbināta Saloniku (Grieķija) nodokļu iestādē Nr. 1.

15      2007. gada 21. maijā viņai piedzima dvīņi.

16      Ar Saloniku nodokļu iestādes Nr. 1 direktora 2008. gada 27. jūnija lēmumu viņai pēc viņas lūguma tika piešķirts apmaksāts bērna kopšanas atvaļinājums uz deviņiem mēnešiem, sākot no 2007. gada 20. septembra.

17      2009. gada 30. janvārī viņa lūdza piešķirt otru apmaksātu bērna kopšanas atvaļinājumu uz deviņiem mēnešiem, sākot no 2009. gada 1. marta, par otro bērnu no dzimušajiem dvīņiem. Šis lūgums tika noraidīts ar Saloniku nodokļu iestādes Nr. 1 direktora 2009. gada 14. maija lēmumu.

18      Z. Hadzi šo lēmumu pārsūdzēja Dioikitiko Efeteio Thessalonikis (Saloniku Administratīvā apelācijas tiesa).

19      Iesniedzējtiesa norāda, ka Symvoulio tis Epikrateias (Valsts padome) 2008. gadā ir atzinusi, ka ierēdņa daudzaugļu grūtniecība nerada tiesības uz tāda daudzuma bērna kopšanas atvaļinājuma laikposmiem, kas ir vienāds ar piedzimušo bērnu skaitu.

20      Iesniedzējtiesai tomēr ir šaubas par to, kā interpretēt Direktīvu 96/34, ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (turpmāk tekstā – “Harta”), kura kopš Lisabonas līguma spēkā stāšanas brīža 2009. gada 1. decembrī ir juridiski saistoša.

21      Šādos apstākļos Dioikitiko Efeteio Thessalonikis nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai var uzskatīt, ka ar [Pamatnolīguma] 2. noteikuma 1. punktu, lasot to kopā ar [..] Hartas 24. pantu, kas attiecas uz bērnu tiesībām, un ņemot vērā augsto aizsardzības pakāpi, kas šīm tiesībām tiek piešķirta saskaņā ar [..] Hartu, tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu rodas arī bērnam, kā rezultātā viena bērna kopšanas atvaļinājuma laikposma piešķiršana dvīņu piedzimšanas gadījumā ir uzskatāma par [..] Hartas 21. panta pārkāpumu, jo tiek radīta diskriminācija atkarībā no dzimušo skaita un pretēji samērīguma principam tiek ierobežotas piedzimušo dvīņu tiesības?

2)      Noraidošas atbildes uz iepriekšējo jautājumu gadījumā, vai [Pamatnolīguma] 2. noteikuma 1. punktā minētais jēdziens “piedzimšana” ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka attiecībā uz strādājošiem vecākiem tiek radītas divkāršas tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu, pamatojoties uz to, ka dvīņu grūtniecības rezultātā notiek divas sekojošas piedzimšanas (dvīņi), vai arī bērna kopšanas atvaļinājums tiek piešķirts tikai par pašu piedzimšanas faktu neatkarīgi no piedzimušo bērnu skaita un šajā pēdējā minētajā gadījumā netiek pārkāpts Hartas 20. pants?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Ievada apsvērumi

 Par Tiesas pilnvarām interpretēt Pamatnolīgumu

22      Vācijas valdība norāda, ka darba devēju un darba ņēmēju tiesības iesaistīties sarunās un slēgt koplīgumus, kuras viņiem ir atzītas ar Hartas 28. pantu, un šobrīd LESD 155. pantā ietvertās tiesības noslēgt tādus nolīgumus par sociālās politikas jautājumiem, kuri Eiropas Savienības līmenī var tikt īstenoti ar Padomes lēmumu, nozīmē, ka darba devēji un darba ņēmēji neatkarīgi var noteikt šo nolīgumu piemērošanas jomu, nebaidoties, ka tā tiktu paplašināta, neievērojot attiecīgā nolīguma noteikumus un mērķi.

23      Šajā sakarā jānorāda, ka ideja par darba devēju un darba ņēmēju piedalīšanos Pamatnolīguma interpretācijā ir izteikta tā 4. noteikuma 6. punktā, saskaņā ar kuru Komisijai visi jautājumi, kas saistīti ar šā nolīguma interpretāciju Eiropas līmenī, vispirms būtu jānodod parakstītājām pusēm atzinuma sniegšanai. Komisija uz Tiesas jautājumu par to, vai Pamatnolīguma parakstītājas puses ir iesniegušas atzinumu par šajā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā apspriestajiem jautājumiem, atbildēja noliedzoši. Komisija paskaidroja, ka, pirmkārt, paātrinātajā procesā paredzēto saistošo termiņu dēļ šāda apspriešanās nebija iespējama un, otrkārt, šāda apspriešanās nebūtu bijusi nedz efektīva, nedz konstruktīva, jo šajā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā izvirzītie jautājumi nekad nav tikuši apspriesti Eiropas līmenī.

24      Katrā ziņā, kā expressis verbis precizēts Pamatnolīguma 4. noteikuma 6. punktā, apspriešanās ar minētā nolīguma parakstītājām pusēm nevar ietekmēt Komisijas, valstu tiesu un [Eiropas Kopienu] Tiesas attiecīgo lomu.

25      Tiesa norāda, ka tās pilnvaras interpretēt direktīvas izriet no LESD 267. panta. Pamatnolīgums neapšaubāmi ir izstrādāts tāda dialoga rezultātā, kurš, pamatojoties uz Nolīgumu par sociālo politiku, ir noticis starp sociālajiem partneriem Kopienas līmenī, bet kas atbilstoši šī nolīguma par sociālo politiku 4. panta 2. punktam ir īstenots ar Padomes direktīvu, kuras neatņemama sastāvdaļa tas ir (šajā ziņā skat. 2009. gada 16. jūlija spriedumu lietā C‑537/07 Gómez‑Limón Sánchez‑Camacho, Krājums, I‑6525. lpp., 34. punkts).

26      No tā izriet, ka Tiesas pilnvaras interpretēt Pamatnolīgumu neatšķiras no Tiesas vispārējām pilnvarām interpretēt citus direktīvās ietvertus noteikumus.

 Par Pamatnolīguma piemērojamību personām

27      Tā kā Z. Hadzi ir ierēdņa statuss, vispirms ir jāpārbauda, vai Direktīva 96/34 un tai pievienotais Pamatnolīgums ir piemērojami arī ierēdņiem.

28      Šajā ziņā jānorāda, ka šo abu tiesību aktu noteikumi neietver nekādu norādi, no kuras varētu secināt, ka to piemērošanas joma izslēdz ierēdņus.

29      Tieši pretēji, kā izriet no paša Pamatnolīguma 1. noteikuma 2. punkta, Pamatnolīguma piemērošanas joma ir paredzēta plaša, vispārīgi attiecoties uz “visiem darba ņēmējiem [..], uz kuriem attiecas darba līgums vai darba attiecības, ko nosaka likumi, koplīgumi vai prakse, kura ir spēkā katrā dalībvalstī.” Turklāt Pamatnolīguma 2. noteikuma 1. punktā ir minēti “darba ņēmēji”, nenošķirot, vai darba devējs, ar kuru viņi ir saistīti, ir valsts iestāde vai privāts uzņēmums, tādējādi aptverot visus darba ņēmējus (attiecībā uz Pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku, kurš iekļauts Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīvas 1999/70/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku (OV L 175, 43. lpp.) pielikumā, skat. 2006. gada 4. jūlija spriedumu lietā C‑212/04 Adeneler u.c., Krājums, I‑6057. lpp., 54. un nākamie punkti, kā arī 2006. gada 7. septembra spriedumu lietā C‑180/04 Vassallo, Krājums, I‑7251. lpp., 32. punkts).

30      Šo interpretāciju turklāt apstiprina apsvērums, kā izriet no Pamatnolīguma preambulas pirmās daļas un vispārīgo apsvērumu 4. punkta, par to, ka Pamatnolīguma mērķis ir veicināt vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības jomā. Tiesa ir lēmusi, ka vienlīdzīgas attieksmes pret vīriešiem un sievietēm principam, kurš ir paredzēts Līguma noteikumos par sociālo politiku, ir vispārēja piemērojamība un tas ir piemērojams nodarbinātībai valsts sektorā (šajā ziņā skat. 1997. gada 2. oktobra spriedumu lietā C‑1/95 Gerster, Recueil, I‑5253. lpp., 18. punkts, un 2000. gada 11. janvāra spriedumu lietā C‑285/98 Kreil, Recueil, I‑69. lpp., 18. punkts).

 Par pirmo jautājumu

31      Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Pamatnolīguma 2. noteikuma 1. punkts var tikt interpretēts tādējādi, ka tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu tiek piešķirtas bērnam un ka līdz ar to atteikums piešķirt otru bērna kopšanas atvaļinājuma laikposmu dvīņu piedzimšanas gadījumā pārkāpj tiesības, kuras dvīņiem paredz Eiropas Savienības tiesiskais regulējums.

32      Kā norādījušas visas iesaistītās personas, kuras Tiesā iesniegušas apsvērumus, gan saskaņā ar Pamatnolīguma formulējumu, gan tā mērķi uz šo jautājumu jāatbild noliedzoši.

33      Pamatnolīguma 2. noteikuma 1. punktā expressis verbis ir noteikts, ka individuālas tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu tiek piešķirtas “darba ņēmējiem – gan vīriešiem, gan sievietēm”. Runājot arī par Pamatnolīguma piemērošanas jomu šī nolīguma 1. noteikuma 2. punktā ir precizēts, ka šis nolīgums ir piemērojams “visiem darba ņēmējiem gan vīriešiem, gan sievietēm, uz kuriem attiecas darba līgums vai darba attiecības”.

34      No šī formulējuma nepārprotami izriet, ka tiesību uz bērna kopšanas atvaļinājumu saņēmēji ir vienīgi vecāki kā darba ņēmēji.

35      Šo gramatisko interpretāciju apstiprina bērna kopšanas atvaļinājuma mērķis.

36      Saskaņā ar Pamatnolīguma 1. noteikuma 1. punktu šī nolīguma mērķis ir “veicināt vecāku un profesionālo pienākumu saskaņošanu strādājošiem vecākiem”, kas, kā atgādināts minētā nolīguma vispārīgo apsvērumu 4. punktā, noteikts Kopienas Hartas par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām, kas pieņemta Eiropadomes sanāksmē Strasbūrā 1989. gada 9. decembrī, 16. punktā.

37      Tieši ar šādu pašu mērķi tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu tika iekļautas Hartas 33. panta 2. punktā kā vienas no sociālajām pamattiesībām, kuras sagrupētas IV sadaļā ar nosaukumu “Solidaritāte”.

38      Hartas 24. pants, uz kuru atsaucas iesniedzējtiesa, nevar izmainīt iepriekš minēto analīzi.

39      Šajā pantā, kurš ir iekļauts Hartas III sadaļā ar nosaukumu “Vienlīdzība”, ir noteikts, ka bērniem ir tiesības uz viņu labklājībai nepieciešamo aizsardzību un gādību. Tomēr šīs tiesības uz aizsardzību un gādību uzreiz nenozīmē, ka bērniem tiek atzītas individuālas tiesības uz to, ka viņu vecāki saņem bērna kopšanas atvaļinājumu. Pietiek, ka šādas tiesības tiek piešķirtas pašiem vecākiem. Tieši vecāki ir tie, kuriem ir gan tiesības, gan pienākums nodrošināt savu bērnu audzināšanu un kuri šajā ziņā var izlemt, kāds ir labākais veids, kā pildīt savus vecāku pienākumus, izvēloties vai neizvēloties izmantot tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu.

40      Līdz ar to uz pirmo jautājumu jāatbild šādi: Pamatnolīguma 2. noteikuma 1. punkts nedrīkst tikt interpretēts tādējādi, ka ar to bērnam tiek piešķirtas individuālas tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu.

 Par otro jautājumu

41      Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Pamatnolīguma 2. noteikuma 1. punkts var tikt interpretēts tādējādi, ka dvīņu piedzimšanas gadījumā rodas tiesības uz tāda daudzuma bērna kopšanas atvaļinājuma laikposmiem, kas ir vienāds ar piedzimušo bērnu skaitu, vai šis noteikums ir jāinterpretē tādējādi, ka šādas piedzimšanas gadījumā tāpat kā viena bērna piedzimšanas gadījumā tiesības ir tikai uz viena bērna kopšanas atvaļinājuma laikposmu.

42      Saskaņā ar iedibinātu judikatūru, interpretējot Kopienu tiesību normu, jāņem vērā ne tikai tās formulējums, bet arī tās konteksts un tiesiskā regulējuma, kura sastāvdaļa tā ir, mērķi (skat. it īpaši 2006. gada 7. decembra spriedumu lietā C‑306/05 SGAE, Krājums, I‑11519. lpp., 34. punkts, un 2009. gada 19. novembra spriedumu apvienotajās lietās C‑402/07 un C‑432/07 Sturgeon u.c., Krājums, I‑0000. lpp., 41. punkts).

43      Turklāt saskaņā ar vispārējo interpretācijas principu Kopienu tiesību akts, cik vien iespējams, ir jāinterpretē tādējādi, lai netiktu apdraudēta tā spēkā esamība, un saskaņā ar visām primārajām tiesībām (skat. it īpaši 2008. gada 22. maija spriedumu lietā C‑361/06 Feinchemie Schwebda un Bayer CropScience, Krājums, I‑3865. lpp., 49. un 50. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Sturgeon u.c., 47. un 48. punkts), tostarp vienlīdzīgas attieksmes principu.

44      Šo judikatūru var attiecināt uz nolīgumiem, kuri, kā, piemēram, Pamatnolīgums, ir tikuši īstenoti ar Padomes direktīvu, kuras neatņemama sastāvdaļa tie ir (skat. šī sprieduma 25. punktu).

 Par Pamatnolīguma 2. noteikuma 1. punkta formulējumu

45      Atbilstoši Pamatnolīguma 2. noteikuma 1. punktam darba ņēmējiem – vīriešiem un sievietēm – ir “individuālas tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu saistībā ar bērna piedzimšanu vai adopciju, lai dotu viņiem iespēju vismaz trīs mēnešus rūpēties par šo bērnu”. Līdzīgi ir formulēts Hartas 33. panta 2. punkts, jo tajā it īpaši ir paredzēts, ka “ikvienam ir [..] tiesības [..] uz bērna kopšanas atvaļinājumu pēc bērna piedzimšanas vai bērna adoptēšanas”.

46      Kipras valdība un Apvienotās Karalistes valdība norāda, ka vienskaitļa izmantošana (“bērna piedzimšana [..]”, “lai dotu iespēju rūpēties par šo bērnu”) nozīmē, ka darba ņēmējam ir tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu atsevišķi par katru bērnu.

47      Saskaņā ar Kipras valdības teikto interpretāciju, saskaņā ar kuru noteicošais kritērijs, pamatojoties uz kuru rodas tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu, ir bērns, nevis piedzimšanas fakts, apstiprina 2005. gada 14. aprīļa spriedums lietā C‑519/03 Komisija/Luksemburga (Krājums, I‑3067. lpp., 47. punkts), kurā Tiesa nolēma, ka formulējums, atbilstoši kuram bērna kopšanas atvaļinājums tiek piešķirts “saistībā ar [bērna] piedzimšanu”, atspoguļo vien to, ka bērna kopšanas atvaļinājuma piešķiršana ir pakļauta nosacījumam par to, ka ir piedzimis bērns.

48      Iepriekš piedāvātā gramatiskā interpretācija nav pasargāta no šaubām.

49      Nevar tikt izslēgts, ka vienskaitļa izmantošanai Pamatnolīguma 2. noteikuma 1. punktā ir nevis skaitliska, bet gan vispārēja nozīme un ka šī vienskaitļa forma nav saistīta ar bērnu skaitu un bērna kopšanas atvaļinājuma laikposmiem, bet gan apzīmē visus bērnus kā personu kategoriju, kurām ir tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu.

50      Runājot par iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Luksemburga piemērojamību, no šī sprieduma 47. punkta formulējuma izriet, ka, interpretējot Pamatnolīguma 2. noteikuma 1. punktu tādējādi, ka bērna kopšanas atvaļinājuma piešķiršana ir atkarīga nevis no piedzimšanas fakta, bet gan no tā, ka ir piedzimis bērns, Tiesa vēlējās norādīt, ka tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu nav saistītas ar piedzimšanas datumu un ka nav nepieciešams, lai bērna piedzimšana būtu notikusi pēc tam, kad attiecīgajā dalībvalstī stājās spēkā Direktīva 96/34. Tiesa līdz ar to lēma par Direktīvas 96/34 piemērojamību laikā, nevis par to, vai vairāku bērnu piedzimšanas gadījumā ir jāpiešķir tāds daudzums bērna kopšanas atvaļinājuma laikposmu, kas ir vienāds ar piedzimušo bērnu skaitu.

51      Tādējādi jākonstatē, ka, atbildot uz šo jautājumu, Pamatnolīguma 2. noteikuma 1. punkts ir neskaidrs un tas pats par sevi neļauj sniegt atbildi uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu.

52      Līdz ar to ir jāņem vērā tā tiesiskā regulējuma mērķis, kurā iekļauts šis noteikums.

 Par Direktīvas 96/34 kontekstu un mērķiem

53      No Pamatnolīguma 2. noteikuma 1. punkta izriet, ka bērna kopšanas atvaļinājuma mērķis ir dot vecākiem iespēju aprūpēt savus bērnus.

54      Kipras valdība uzskata, ka bērna kopšanas atvaļinājums ir saistīts ar vecāku spēju pilnībā nodoties bērnam. Dvīņu gadījumā tas, ka ir jāaprūpē katrs bērns, līdz ar to pamatotu atsevišķa atvaļinājuma par katru no bērniem piešķiršanu.

55      Šo viedokli apstrīd Grieķijas, Čehijas, Vācijas, Igaunijas un Polijas valdības, kuras uzskata, ka bērna kopšanas atvaļinājuma mērķi neietekmē to bērnu skaits, kuri vecākiem ir jāaprūpē šajā laikposmā. Šīs valdības norāda, ka dvīņu gadījumā vecākiem uzreiz un vienlaicīgi ir jāapmierina šo dvīņu vajadzības. Tā kā šādu vecāku situācija no vecāku, kuriem ir viens bērns, situācijas atšķiroties vienīgi ar veicamo uzdevumu intensitāti, nevis ilgumu, divkāršs bērna kopšanas atvaļinājuma laikposms nebūtu pamatots.

56      Kā izriet no Pamatnolīguma preambulas pirmās daļas un tā vispārīgo apsvērumu 5. punkta, šis pamatnolīgums ir sociālo partneru apņemšanās ieviest, nosakot minimālās prasības, pasākumus, lai veicinātu vienādas iespējas un vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, sniedzot viņām iespēju saskaņot ģimenes dzīvi ar darbu (2009. gada 22. oktobra spriedums lietā C‑116/08 Meerts, Krājums, I‑0000. lpp., 35. punkts).

57      Ņemot to vērā, ar Pamatnolīgumu jaunie vecāki var pārtraukt savu profesionālo darbību, lai nodotos ģimenes dzīvei, un tajā pašā laikā šis Pamatnolīgums viņiem sniedz šī nolīguma 2. noteikuma 5. punktā iekļauto garantiju, ka pēc šī atvaļinājuma viņi var atgriezties darbā. Laikposmā, kuru ir tiesības noteikt katrai dalībvalstij, ievērojot minimālos trīs mēnešus, un kurš tiek noteikts saskaņā ar sīki izstrādātiem noteikumiem, kuru pieņemšana ir atstāta valstu likumdevēju ziņā, jaunajiem vecākiem ir iespēja savam bērnam sniegt palīdzību, ko prasa viņa vecums, un plānot ģimenes dzīves organizatoriskos pasākumus, ievērojot, ka viņi atgriezīsies darbā.

58      Attiecībā uz to, vai, ņemot vērā šo mērķi, dvīņu vecākiem būtu jābūt tiesībām uz tāda daudzuma bērna kopšanas atvaļinājuma laikposmiem, kas ir vienāds ar piedzimušo bērnu skaitu, jānorāda, kā minējušas Grieķijas, Čehijas, Vācijas, Igaunijas un Polijas valdības, ka pienākumu daudzums, kurš jāveic dvīņu vecākiem, ir kvantitatīvs, jo viņiem vienlaicīgi ir jāapmierina divu bērnu vajadzības, bet šīs papildu pūles nav ilgākas laikā, jo dvīņi principā vienā un tajā pašā laikposmā atrodas vienās un tajās pašās attīstības stadijās.

59      Tādējādi jāatzīst, ka divkāršs bērna kopšanas atvaļinājuma laikposms uzreiz nav vienīgais atbilstošais pasākums, kuru dalībvalstis var izmantot, lai veicinātu dvīņu vecāku ģimenes dzīves un profesionālās darbības sakārtošanu, bet ir jāņem vērā visa sistēma, kurā ietilpst pasākumi, kuru mērķis ir apmierināt šiem vecākiem esošās neērtības.

60      Šādu vērtējumu apstiprina apsvērums, ka, ņemot vērā Pamatnolīguma prasību minimālo raksturu un rīcības brīvību, kas no tā izriet dalībvalstīm attiecībā uz bērna kopšanas atvaļinājuma īstenošanu, valsts veiktie transponēšanas pasākumi katrā dalībvalstī ievērojami atšķiras.

61      Šādos apstākļos jākonstatē, ka, ņemot vērā kontekstu, kādā ir ietverts Pamatnolīguma 2. noteikuma 1. punkts, un ar Pamatnolīgumu sasniedzamo mērķi, minētā nolīguma 2. noteikuma 1. punkts dvīņu piedzimšanas gadījumā uzreiz neprasa atzīt tiesības uz tāda daudzuma bērna kopšanas atvaļinājuma laikposmiem, kas ir vienāds ar piedzimušo bērnu skaitu.

62      Tomēr jāizvērtē sekas, kādas var radīt dvīņu vecāku situācija, ņemot vērā vienlīdzīgas attieksmes principu.

 Par vienlīdzīgas attieksmes principu

63      Vienlīdzīgas attieksmes principa, kas ir viens no Savienības tiesību vispārīgajiem principiem un kura pamatprincipa raksturs ir atzīts Hartas 20. pantā, ievērošana, ieviešot tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu, ir daudz svarīgāka par to, ka šo sociālo tiesību pamattiesību raksturs pats par sevi ir atzīts Hartas 33. panta 2. punktā.

64      Saskaņā ar šo principu līdzīgās situācijās nedrīkst piemērot atšķirīgus noteikumus un atšķirīgās situācijās nedrīkst piemērot vienādus noteikumus, ja vien tāda pieeja nav objektīvi pamatota (skat. it īpaši 2008. gada 5. jūnija spriedumu lietā C‑164/07 Wood, Krājums, I‑4143. lpp., 13. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Sturgeon u.c., 48. punkts).

65      Ņemot to vērā, Komisija uzskata, ka dvīņu vecāki atrodas līdzīgā situācijā ar tādu bērnu vecākiem, kuriem ir ļoti maza vecuma starpība, jo visiem šiem vecākiem kopīgs ir tas, ka viņiem savi bērni ir jāaudzina vienlaicīgi. Līdz ar to dvīņu vecākiem tāpat kā tādu bērnu vecākiem, kuriem ir ļoti maza vecuma starpība, būtu jāsaņem bērna kopšanas atvaļinājums par katru bērnu.

66      Komisijas salīdzinājumā izmantotais kritērijs atklāj grūtības, kādas ir, lai noteiktu to personu kategoriju, ar kurām var tikt salīdzināti dvīņu vecāki. Šis kritērijs balstās uz grūti aprēķināmu faktu, proti, “maza vecuma starpība”.

67      Turklāt, kaut arī nevar noliegt, ka dvīņu audzināšana prasa vairāk pūles un līdz ar to tā nevar tikt salīdzināta ar viena bērna aprūpi, nevar arī nenovērtēt, ka tas, ka dvīņi aug un attīstās vienlaicīgi, ir sinerģijas sekas un ka tādējādi to audzināšana nav uzreiz salīdzināma ar divu atšķirīga vecuma bērnu audzināšanu.

68      Šādos apstākļos jākonstatē, ka dvīņu vecāki atrodas īpašā situācijā, kuru vispirmām kārtām ir jāņem vērā valsts likumdevējam, veicot Direktīvas 96/34 transponēšanas pasākumus.

69      Ņemot vērā iepriekš minēto, vēlreiz ir jāuzsver, kā tas ir atgādināts Pamatnolīguma 1. noteikuma 1. punktā un 2. noteikuma 1. punktā, ka ar Pamatnolīgumu ir noteiktas vienīgi minimālās prasības. Papildus bērna kopšanas atvaļinājuma ilgumam, kuru dalībvalstis ir tiesīgas noteikt, ievērojot vienīgi minimālo trīs mēnešu slieksni, dalībvalstīm ir pilnīga rīcības brīvība paredzēt šī atvaļinājuma pieejamības nosacījumus un sīki izstrādātus noteikumus. Pamatnolīguma 2. noteikuma 3. punkts šajā ziņā atsaucas uz dalībvalstu likumu un/vai koplīgumiem, šādu atsauci atbilstoši Pamatnolīguma vispārīgo apsvērumu 9. punktam pamatojot ar nepieciešamību ņemt vērā katras dalībvalsts stāvokli.

70      Tādējādi dalībvalstis, ievērojot attiecībā uz bērna kopšanas atvaļinājuma ilgumu ar Pamatnolīgumu noteikto minimālo trīs mēnešu slieksni, var noteikt īslaicīgi piemērojamus sīki izstrādātus noteikumus, saskaņā ar kuriem šāds atvaļinājums var tikt paņemts. Šī rīcības brīvība tostarp nozīmē, ka dalībvalstis, izlemjot noteikt ilgāku bērna kopšanas atvaļinājumu nekā ar Pamatnolīgumu paredzētais minimālais atvaļinājuma laiks, var pieņemt pielāgojušus noteikumus pēc kārtas dzimušu bērnu gadījumā.

71      No tā izriet, ka valsts likumdevējam, nosakot dvīņu vecākiem piemērojama bērna kopšanas atvaļinājuma kārtību un attiecoties pret šiem vecākiem tādējādi, ka pienācīgi tiek ņemtas vērā viņu īpašās vajadzības, ir plaša rīcības brīvība.

72      Ņemot vērā iepriekš minēto, jānorāda, ka, vispārīgi skatoties, ievērojami ilgāks laikposms par Pamatnolīgumā paredzēto minimālo laikposmu un vecākiem atstātā zināmā elastība šī atvaļinājuma izmantošanā atkarībā no bērna vecuma var labāk absorbēt pienākumu daudzumu, kas ir saistīts ar dvīņu audzināšanu. Tāpat, tā kā sīki izstrādāti piemērošanas noteikumi saskaņā ar Pamatnolīguma vispārīgo apsvērumu 6. punktu lielākoties ietver elastīgus darba organizācijas veidus, šie noteikumi var veicināt darba prasību un īpašo neērtību, kuras rodas no dvīņu audzināšanas, saskaņošanu.

73      Tomēr ir arī iespējams paredzēt un noteikt citus pasākumus, kuri ir piemēroti, lai apmierinātu dvīņu vecāku īpašās vajadzības, kā, piemēram, materiāla rakstura palīdzība, piemēram, nodrošinot tiesības piekļūt bērnu izmitināšanas iestādēm, vai finansiāla palīdzība, tostarp, piemēram, īpaši pabalsti, kuri ļauj brīvi izvēlēties aprūpes veidu.

74      Valsts tiesai, kas ir vienīgā, kuras kompetencē ir izvērtēt tajā izskatīšanai iesniegtās lietas faktus, ir jāizvērtē, vai valsts tiesiskais regulējums kopumā piedāvā pietiekamas iespējas, lai šajā lietā apmierinātu dvīņu vecāku īpašās vajadzības viņu darba un ģimenes dzīvē.

75      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu jāatbild šādi: Pamatnolīguma 2. noteikuma 1. punkts nedrīkst tikt interpretēts tādējādi, ka dvīņu piedzimšana rada tiesības uz tāda daudzuma bērna kopšanas atvaļinājuma laikposmiem, kas ir vienāds ar piedzimušo bērnu skaitu. Tomēr, ņemot vērā vienlīdzīgas attieksmes principu, šis noteikums valsts likumdevējam nosaka pienākumu ieviest tādu bērna kopšanas atvaļinājuma kārtību, saskaņā ar kuru atkarībā no pastāvošās situācijas attiecīgajā dalībvalstī pret šiem vecākiem tiek nodrošināta attieksme, kas pienācīgi ņem vērā viņu īpašās vajadzības. Valsts tiesai ir jāizvērtē, vai valsts tiesiskais regulējums izpilda šo prasību, un attiecīgā gadījumā, cik vien iespējams, jāinterpretē minētais valsts tiesiskais regulējums saskaņā ar Savienības tiesībām.

 Par tiesāšanās izdevumiem

76      Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

1)      2. noteikuma 1. punkts 1995. gada 14. decembrī noslēgtajā Pamatnolīgumā par bērna kopšanas atvaļinājumu, kurš iekļauts Padomes 1996. gada 3. jūnija Direktīvas 96/34/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu attiecībā uz bērna kopšanas atvaļinājumu, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīvu 97/75/EK, pielikumā, nedrīkst tikt interpretēts tādējādi, ka ar to bērnam tiek piešķirtas individuālas tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu;

2)      minētā pamatnolīguma 2. noteikuma 1. punkts nedrīkst tikt interpretēts tādējādi, ka dvīņu piedzimšana rada tiesības uz tāda daudzuma bērna kopšanas atvaļinājuma laikposmiem, kas ir vienāds ar piedzimušo bērnu skaitu. Tomēr, ņemot vērā vienlīdzīgas attieksmes principu, šis noteikums valsts likumdevējam nosaka pienākumu ieviest tādu bērna kopšanas atvaļinājuma kārtību, saskaņā ar kuru atkarībā no pastāvošās situācijas attiecīgajā dalībvalstī pret šiem vecākiem tiek nodrošināta attieksme, kas pienācīgi ņem vērā viņu īpašās vajadzības. Valsts tiesai ir jāizvērtē, vai valsts tiesiskais regulējums izpilda šo prasību, un attiecīgā gadījumā, cik vien iespējams, jāinterpretē minētais valsts tiesiskais regulējums saskaņā ar Savienības tiesībām.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – grieķu.