Lieta C‑115/10

Bábolna Mezőgazdasági Termelő, Fejlesztő és Kereskedelmi Zrt.

pret

Mezőgazdasági és Vidékfejlesztési Hivatal Központi Szerve

(Fővárosi Bíróság lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Kopējā lauksaimniecības politika – Regula (EK) Nr. 1782/2003 – Valsts papildu tiešais atbalsts – Piešķiršanas nosacījumi

Sprieduma kopsavilkums

Lauksaimniecība – Kopējā lauksaimniecības politika – Integrētā administrācijas un kontroles sistēma konkrētām atbalsta shēmām – Valsts papildu atbalsts

(Padomes Regula Nr. 1782/2003; Padomes Lēmums 2004/281)

Regula (EK) Nr. 1782/2003, ar ko izveido kopīgus tiešā atbalsta shēmu noteikumus saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, kas grozīta ar Lēmumu 2004/281, ar ko, ņemot vērā kopējās lauksaimniecības politikas reformu, pielāgo Aktu par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem Līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru valsts papildu atbalstu nepiešķir juridiskām personām, kas attiecīgajā dalībvalstī nodarbojas ar lauksaimniecību un ir iesaistītas brīvprātīgā likvidācijas procedūrā, tiktāl, ciktāl attiecībā uz nosacījumu par šādas procedūras neesamību nav saņemta iepriekšēja Komisijas atļauja.

Kaut arī Regula Nr. 1782/2003 piešķir jaunajām dalībvalstīm noteiktu rīcības brīvību valsts papildu atbalsta ieviešanas ietvaros, šī rīcības brīvība tomēr ir ierobežota tiktāl, ciktāl saskaņā ar minētās regulas 143.c panta 7. punktā paredzēto ir jāsaņem iepriekšēja Komisijas atļauja attiecībā uz summu, līdz kādai var izmaksāt valsts papildu atbalstu, šī atbalsta likmi un eventuālajiem šī atbalsta piešķiršanas nosacījumiem.

(sal. ar 36., 38. un 41. punktu un rezolutīvo daļu)

TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2011. gada 9. jūnijā (*)

Kopējā lauksaimniecības politika – Regula (EK) Nr. 1782/2003 – Valsts papildu tiešais atbalsts – Piešķiršanas nosacījumi

Lieta C‑115/10

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Fővárosi Bíróság (Ungārija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2009. gada 31. augustā un kas Tiesā reģistrēts 2010. gada 3. martā, tiesvedībā

Bábolna Mezőgazdasági Termelő, Fejlesztő és Kereskedelmi Zrt.

pret

Mezőgazdasági és Vidékfejlesztési Hivatal Központi Szerve.

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ticano [A. Tizzano], tiesneši E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet] (referents), M. Ilešičs [M. Ilešič], M. Safjans [M. Safjan] un M. Bergere [M. Berger],

ģenerāladvokāts J. Mazaks [J. Mazák],

sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehērs [M. Z. Fehér] un K. Sījārto [K. Szíjjártó], pārstāvji,

–        Eiropas Komisijas vārdā – E. Cerepa-Lakombe [H. Tserepa‑Lacombe] un A. Siposs [A. Sipos], pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2011. gada 10. februāra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1992. gada 27. novembra Regulu (EEK) Nr. 3508/92, ar ko izveido integrētu administrācijas un kontroles sistēmu konkrētām Kopienas atbalsta shēmām (OV L 355, 1. lpp.), un Padomes 1999. gada 17. maija Regulu (EK) Nr. 1259/1999, ar ko paredz kopīgus noteikumus tieša atbalsta shēmām saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku (OV L 160, 113. lpp.).

2        Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Bábolna Mezőgazdasági Termelő, Fejlesztő és Kereskedelmi Zrt. (turpmāk tekstā – “Bábolna”) un Mezőgazdasági és Vidékfejlesztési Hivatal Központi Szerve (Lauksamniecības un lauku attīstības birojs, turpmāk tekstā – “Hivatal”) saistībā ar to, ka Bábolna tika piešķirts valsts papildu atbalsts 2004. gadam.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesiskais regulējums

 Lēmums 2004/281/EK

3        Padomes 2004. gada 22. marta Lēmums 2004/281/EK, ar ko, ņemot vērā kopējās lauksaimniecības politikas reformu, pielāgo Aktu par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem Līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā (OV L 93, 1. lpp.), tika pieņemts saskaņā ar Līguma par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai, kas tika parakstīts Atēnās 2003. gada 16. aprīlī (OV L 236, 17. lpp.), 2. panta 3. punktu un ar to saistītā Pievienošanās akta (OV L 236, 33. lpp.; turpmāk tekstā – “Pievienošanās akts”) 23. pantu.

4        Šajā lēmumā, it īpaši tā 1. panta 5. punktā, lai ņemtu vērā pielāgojumus, kas ir ieviesti tiesību aktos par kopējo lauksaimniecības politiku (KLP), Pievienošanās akta, ar kuru tiek grozīta Regula Nr. 1259/1999, II pielikuma 6. sadaļas A iedaļas 27. punktu ir paredzēts aizstāt ar noteikumiem, ar kuriem groza Padomes 2003. gada 29. septembra Regulu Nr. 1782/2003, ar ko izveido kopīgus tiešā atbalsta shēmu noteikumus saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, un groza Regulas (EEK) Nr. 2019/93, (EK) Nr. 1452/2001, (EK) Nr. 1453/2001, (EK) Nr. 1454/2001, (EK) Nr. 1868/94, (EK) Nr. 1251/1999, (EK) Nr. 1254/1999, (EK) Nr. 1673/2000, (EEK) Nr. 2358/71 un (EK) Nr. 2529/2001 (OV L 270, 1. lpp., un labojums – OV 2004, L 94, 70. lpp.), pēc pievienošanās dokumentu parakstīšanas pieņemot šo pēdējo regulu.

5        Lēmuma 2004/281 preambulas 10. apsvērumā ir noteikts:

“Lai saglabātu valsts papildu tiešo maksājumu saskaņotību, pēc vienreizējā maksājuma shēmas ieviešanas ir jāveic daži pielāgojumi. Jo īpaši ir nepieciešams pielāgot Pievienošanās aktā paredzētos pasākumus, lai nodrošinātu, ka šādi papildu maksājumi darbojas kā plānots, īstenojot trīs dažādus scenārijus: pirmkārt, “klasisko” tiešo maksājumu shēmu, otrkārt, jaunas vienreizējā maksājuma shēmas reģionālo versiju un, treškārt, vienotā platībmaksājuma shēmu.”

 Regula Nr. 1782/2003

6        Ar Regulu Nr. 1782/2003 no 2004. gada 1. maija ir atceltas Regulas Nr. 3508/92 un Nr. 1259/1999.

7        Atbilstoši Regulas Nr. 1782/2003 preambulas 21. apsvērumam:

“Atbalsta shēmas saskaņā ar [KLP] paredz tiešu atbalstu ienākumiem, jo īpaši, lai nodrošinātu pietiekami augstu dzīves līmeni lauku iedzīvotājiem. Šis mērķis ir cieši saistīts ar lauku rajonu uzturēšanu. [..]”

8        Regulas Nr. 1782/2003, kas grozīta ar Lēmumu 2004/281 (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1782/2003”), 1. pantā ir noteikts:

“Šajā regulā nosaka:

–        kopīgus noteikumus par tiem tiešajiem maksājumiem saskaņā ar ienākumu atbalsta shēmām [KLP] ietvaros, ko finansē Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) Garantiju nodaļa un kas ir uzskaitītas I pielikumā, izņemot tos, kuri paredzēti saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1257/1999, [kopīgus noteikumus tiem tiešajiem maksājumiem saskaņā ar ienākumu atbalsta shēmām, kas ietilpst [KLP], kurus finansē Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) Garantiju nodaļa un kuri ir uzskaitīti I pielikumā, izņemot tos, kuri paredzēti Regulā (EK) Nr. 1257/1999],

–        ieņēmumu atbalstu lauksaimniekiem (še turpmāk “vienreizējo maksājumu shēma”),

–        vienkāršot[u] pagaidu atbalst[u] lauksaimniekiem jaunajās dalībvalstīs (turpmāk “vienotā platībmaksājuma shēma”),

[..].”

9        Atbilstoši Regulas Nr. 1782/2003 2. pantam:

“[..] piemēro šādas definīcijas:

a)      “lauksaimnieks” ir fiziska vai juridiska persona vai fizisku vai juridisku personu grupa neatkarīgi no grupai un tās locekļiem valsts tiesību aktos piešķirtā juridiskā statusa, kuras saimniecība atrodas Kopienas teritorijā, kā minēts [EKL] 299. pantā, un kura veic lauksaimniecisku darbību;

b)      “saimniecība” ir visas ražošanas vienības, ko pārvalda kāds lauksaimnieks un kas atrodas vienas dalībvalsts teritorijā;

c)      “lauksaimnieciska darbība” ir lauksaimniecības produktu ražošana vai audzēšana, ieskaitot ražas novākšanu, slaukšanu, dzīvnieku audzēšanu un turēšanu lauksaimniecības nolūkiem, vai labu lauksaimniecības un vides apstākļu saglabāšana zemē, kā noteikts saskaņā ar 5. pantu.”

10      Regulas Nr. 1782/2003 II sadaļā “Vispārīgi noteikumi” ietvertā 22. panta ar nosaukumu “Atbalsta pieteikumi” 1. punktā ir paredzēts:

“Katru gadu lauksaimnieki iesniedz pieteikumus par tiešajiem maksājumiem, uz kuriem attiecas integrētā sistēma, attiecīgā gadījumā norādot:

–        visus lauksaimniecībā izmantojamās zemes gabalus saimniecībā,

–        tiesību uz maksājumu skaitu un summu [uz cik daudz un cik lieliem maksājumiem ir tiesības],

–        jebkuru citu informāciju, ko paredz šī regula vai attiecīgā dalībvalsts.”

11      Minētās regulas 28. panta ar nosaukumu “Maksājums” 1. punktā ir noteikts:

“Ja vien šajā regulā nav paredzēts citādi, maksājumus saskaņā ar I pielikumā uzskaitītajām atbalsta shēmām [atbalsta] saņēmējiem izmaksā pilnībā.”

12      Regulas Nr. 1782/2003 III sadaļa ir veltīta vienreizējo maksājumu shēmai. Atbilstoši minētās regulas 44. panta 1.–3. punktam:

“1.      Jebkuras tiesības uz maksājumu saistībā ar hektāru, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu, dod tiesības uz tādas summas maksājumu, kas noteikta ar tiesībām uz maksājumu.

2.      “Hektārs, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu” ir jebkura saimniecības lauksaimniecības zeme, ko aizņem aramzeme un pastāvīgās ganības, izņemot zemes, uz kurām atrodas ilggadīgās kultūras, meži vai kuras izmanto ar lauksaimniecību nesaistītām darbībām.

3.      Lauksaimnieks deklarē zemes gabalus, kuri atbilst hektāram, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu, saistībā ar visām tiesībām uz maksājumu. Izņemot force majeure gadījumu vai ārkārtas apstākļus, minētie zemes gabali ir lauksaimnieka rīcībā vismaz 10 mēnešus no datuma, kas jānosaka dalībvalstij, bet ne agrāk kā tā kalendārā gada 1. septembrī, kas ir pirms gada, kad iesniedz pieteikumu par dalību vienreizējā maksājuma shēmā.”

13      Regulas Nr. 1782/2003 IV A sadaļas nosaukums ir “Atbalsta shēmu īstenošana jaunajās dalībvalstīs”.

14      Atbilstoši minētās regulas 143.a pantam:

“Jaunajās dalībvalstīs tiešos maksājumus ievieš saskaņā ar turpmāk paredzēto pieaugumu tabulu, izsakot kā procentuālo daļu no šādu maksājumu apjoma, ko attiecīgajā laikā piemēro Kopienā un ko nosaka 2004. gada 30. aprīlī:

–      2004. gadā – 25 %,

–      2005. gadā – 30 %,

–      2006. gadā – 35 %,

–      2007. gadā – 40 %,

–      2008. gadā – 50 %,

–      2009. gadā – 60 %,

–      2010. gadā – 70 %,

–      2011. gadā – 80 %,

–      2012. gadā – 90 %,

–      no 2013. gada – 100 %.”

15      Regulas Nr. 1782/2003 143.b panta ar nosaukumu “Vienotā platībmaksājuma shēma” 1.–3. punktā ir paredzēts:

“1.      Vēlākais pievienošanās dienā jaunās dalībvalstis var nolemt, ka 9. punktā minētajā piemērošanas laikposmā maksājumus aizstāj ar vienotu platībmaksājumu, ko aprēķina atbilstīgi 2. punktam.

2.      Vienoto platībmaksājumu veic reizi gadā. To aprēķina, gada finanšu līdzekļu kopapjomu, kas noteikts atbilstīgi 3. punktam, dalot ar katras jaunās dalībvalsts lauksaimniecības zemes platību, kas noteikta atbilstīgi 4. punktam.

3.      Katrai jaunajai dalībvalstij Komisija nosaka gada finanšu līdzekļu kopapjomu:

–        kā līdzekļu summu, kas attiecīgā kalendārajā gadā būs pieejama tiešo maksājumu piešķiršanai jaunajā dalībvalstī,

–        saskaņā ar attiecīgajiem Kopienas noteikumiem un kvantitatīviem parametriem, piemēram, pamatplatībām, prēmijas maksimālo apjomu un maksimālo garantēto daudzumu (MGD), kas katrai atbalsta shēmai norādīts Pievienošanās aktā un turpmākos Kopienas tiesību aktos, un

–        kas tiek pielāgots, izmantojot 143.a pantā norādītās atbilstīgās procentuālās daļas, lai pakāpeniski ieviestu tiešos maksājumus.”

16      Minētās regulas 143.c pantā ar nosaukumu “Valsts papildu tiešie maksājumi un tiešie maksājumi” ir noteikts:|

“[..]

2.      Jaunajām dalībvalstīm ir iespēja, iepriekš saņemot Komisijas atļauju, papildināt tiešos maksājumus, piešķirot:

[..]

Kopējais tiešais atbalsts, ko lauksaimniekiem jaunajās dalībvalstīs var piešķirt pēc pievienošanās un saskaņā ar atbilstīgajiem tiešajiem maksājumiem, ieskaitot valsts papildu tiešos maksājumus, nepārsniedz tiešā atbalsta līmeni, ko lauksaimnieks būtu varējis saņemt saskaņā ar atbilstīgo tiešo maksājumu, kuru attiecīgajā laikā piemēro Kopienā un kāds tas ir 2004. gada 30. aprīlī.

[..]

4.      Ja kāda jaunā dalībvalsts izlemj piemērot vienotā platībmaksājuma shēmu, šī jaunā dalībvalsts var piešķirt valsts papildu tiešo atbalstu saskaņā ar nosacījumiem, kas izklāstīti 5. un 8. punktā.

5.      Attiecībā uz 2004. gadu valsts papildu atbalsta kopapjoms katrā nozarē un apakšnozarē konkrētajā gadā, kad piemēro vienotā platībmaksājuma shēmu, nepārsniedz katrai nozarei un apakšnozarei noteikto līdzekļu kopapjomu. Šis līdzekļu kopapjoms ir starpība starp:

–        atbalsta kopapjomu attiecīgajā nozarē un apakšnozarē, kas izriet no attiecīgi 2. punkta a) vai b) apakšpunkta piemērošanas, un

–        tiešā atbalsta kopapjomu, kas attiecīgajā jaunajā dalībvalstī tajā pašā nozarē un apakšnozarē būtu bijis pieejams attiecīgajā gadā atbilstīgi vienotā platībmaksājuma shēmai.

Sākot ar 2005. gadu, attiecībā uz jebkuru turpmāko gadu prasība ievērot minēto ierobežojumu, piemērojot nozaru un apakšnozaru noteiktos finanšu līdzekļu kopapjomus, nav spēkā. Tomēr jaunajām dalībvalstīm ir tiesības izmantot īpašus nozaru un apakšnozaru finanšu līdzekļu kopapjomus, ar nosacījumu, ka šāds īpašs nozares vai apakšnozares finanšu līdzekļu kopapjoms attiecas vienīgi uz

–        tiešajiem maksājumiem, kas apvienoti ar vienreizējā maksājuma shēmu, un/vai

–        vienu vai vairākiem tiešajiem maksājumiem, kuri ir vai var tikt izslēgti no vienreizējā maksājuma shēmas saskaņā ar 70. panta 2. punktu, vai arī kurus var piemērot daļēji, kā paredzēts 64. panta 2. punktā.

6.      Attiecīgā jaunā dalībvalsts var, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem un iepriekš saņemot Komisijas atļauju, lemt par piešķiramā valsts papildu atbalsta apjomu.

7.      Komisijas atļauja:

–        gadījumos, uz ko attiecas 2. punkta b) punkts, ietver norādi uz atbilstīgām KLP veida valsts tiešo maksājumu shēmām,

–        paredz līmeni, līdz kuram var izmaksāt valsts papildu atbalstu, kā arī valsts papildu atbalsta procentuālo apjomu un, attiecīgos gadījumos, tā piešķiršanas nosacījumus,

–        tiek piešķirta, ņemot vērā jebkādas korekcijas, kas varētu būt vajadzīgas, ievērojot [KLP] attīstību.

8.      Valsts papildu maksājumus vai atbalstu nepiešķir lauksaimniecības darbībām, kurām Kopienā 2004. gada 30. aprīlī nav paredzēti tiešie maksājumi.

[..]”

Valsts tiesiskais regulējums

17      Valdības 2004. gada 22. janvāra Lēmuma Nr. 6/2004 par Eiropas Savienības lauksaimniecības atbalsta, tā papildu atbalsta no valsts budžeta un valsts kompetencē ietilpstoša lauksaimniecības atbalsta vispārējiem piešķiršanas nosacījumiem (Magyar Közlöny 2004/7) 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka minētā lēmuma piemērošanas jomā ietilpstošo atbalstu, tostarp valsts papildu atbalstu, ir tiesīgas saņemt tādas juridiskas personas un komercsabiedrības bez juridiskas personas statusa, kuras nav iesaistītas bankrota procedūrā (“csődeljárás”), likvidācijas procedūrā (“felszámolás”), kolektīvas parādsaistību nokārtošanas procedūrā (“adósságrendezés”) vai brīvprātīgas likvidācijas procedūrā (“végelszámolás”).

 Pamata lieta un prejudiciālie jautājumi

18      2004. gada 28. maijā Bábolna iesniedza Hivatal pieteikumu par vienotā platībmaksājuma un ar to saistītā valsts papildu atbalsta piešķiršanu.

19      2004. gada 1. septembrī atbilstoši valdības 2004. gada 22. jūlija Lēmumam Nr. 2186/2004 par sabiedrības Bábolna Mezőgazdasági Termelő, Fejlesztő és Kereskedelmi Zrt. kapitāla reorganizāciju un privatizāciju [22. jūlija Határozatok Tára n° 2004/33] tika uzsākta Bábolna brīvprātīgās likvidācijas procedūra.

20      Ar 2005. gada 17. maija lēmumu Havital daļēji apmierināja Bábolna pieteikumu, piešķirot tai HUF 174 410 400 kā vienotu platībmaksājumu un HUF 70 677 810 kā valsts papildu atbalstu aramzemei.

21      Tomēr konstatējusi, ka Bábolna kopš 2004. gada 1. septembra ir iesaistīta brīvprātīgās likvidācijas procedūrā, Hivatal pieņēma jaunu lēmumu, ar kuru tika grozīts 2005. gada 17. maija lēmums. Ar šo grozīto lēmumu tā, pamatojoties uz valdības Lēmuma Nr. 6/2004 3. panta 1. punkta a) apakšpunktu, noraidīja pieteikumu par valsts papildu atbalsta aramzemei piešķiršanu un pieprasīja Bábolna atmaksāt summu HUF 15 829 789 apmērā, kas tai šāda atbalsta veidā jau bija izmaksāta.

22      Bábolna cēla prasību atcelt minēto grozīto lēmumu un saglabāt spēkā 2005. gada 17. maija lēmumu.

23      Fővárosi Bíróság (Budapeštas apgabaltiesa) tā apgalvoja, ka šajā gadījumā piemērojamās Kopienu tiesību normas neparedzot nekādu izslēgšanas iespēju saistībā ar brīvprātīgās likvidācijas situāciju. Atbalsta piešķiršana esot atkarīga vienīgi no nosacījuma, ka attiecīgajam uzņēmumam ir jāatrodas Kopienas teritorijā, un pieteikuma iesniedzēja juridiskajam statusam saskaņā ar valsts tiesībām šajā gadījumā neesot nozīmes.

24      Hivatal prasīja noraidīt prasību.

25      Saskaņā ar iesniedzējtiesas apgalvoto, lai atrisinātu tajā iesniegto lietu, ir jānoskaidro, vai komercsabiedrībai, kas dalībvalstī nodarbojas ar lauksaimniecību, ir tiesības saņemt valsts papildu atbalstu, kamēr tā ir iesaistīta brīvprātīgās likvidācijas procedūrā.

26      Fővárosi Bíróság it īpaši prasa, vai valsts papildu atbalstu var reglamentēt atsevišķi, proti, neatkarīgi no Savienības tiesību principiem un normām. Šī tiesa tādējādi jautā, vai dalībvalsts var pakļaut valsts papildu atbalsta piešķiršanu stingrākiem nosacījumiem nekā tie, kas ir paredzēti Savienības tiesībās regulētās vienotās platībmaksājuma shēmas ietvaros.

27      Turklāt minētā tiesa saistībā ar tās uzdoto piekto prejudiciālo jautājumu norāda, ka Ungārijas tiesībās ir paredzēti atšķirīgi juridiskie statusi bankrota, likvidācijas un brīvprātīgās likvidācijas procedūru gadījumā.

28      Uzskatot, ka strīda, kuru tā izskata, atrisināšana ir atkarīga no piemērojamo Savienības tiesību interpretācijas, Fővárosi Bíróság nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai var nošķirt nosacījumus, kuriem pakļauts Kopienu atbalsts (no ELVGF) [KPL] ietvaros, no vienas puses, un valsts papildu atbalsts, no otras puses, jeb – citiem vārdiem sakot – vai valsts papildu atbalsta piešķiršanas nosacījumus var paredzēt ar citām tiesību normām, kas būtu stingrākas nekā normas, kas nosaka ELVGF finansēto atbalstu?

2)      Vai piemērojamību atbalsta saņēmējiem, kas noteikta [Regulas Nr. 3508/92] 1. panta 4. punktā un [Regulas Nr. 1259/1999] 10. panta a) punktā, var interpretēt tādējādi, ka atbalsta saņēmējiem, lai saņemtu šādu atbalstu, jāatbilst tikai diviem nosacījumiem, proti, a) jābūt lauksaimnieku grupai (vai atsevišķam lauksaimniekam) un b) saimniecībai jāatrodas Kopienas teritorijā?

3)      Vai iepriekš minētās regulas var interpretēt tādējādi, ka lauksaimniekam, kura saimniecība atrodas Kopienas teritorijā, bet kurš plāno izbeigt savu darbību nākotnē (pēc subsīdijas izlietošanas), nav tiesību saņemt šādu atbalstu?

4)      Kā ir jāinterpretē valsts tiesību aktos noteiktais šāda ražotāja juridiskā statusa jēdziens minēto divu regulu izpratnē?

5)      Vai šāds valsts tiesību aktos noteikts statuss attiecas arī uz lauksaimnieka (to grupas), kuram uzsākta kāda no darbības izbeigšanas procedūrām, juridisko statusu? [..]

6)      Vai pieteikumu uz, pirmkārt, [Kopienas] vienoto platībmaksājumu un, otrkārt, valsts papildu atbalstu nosacījumiem var paredzēt atšķirīgu un savstarpēji nesaistītu regulējumu? Kāda ir saistība, kas pastāv (vai var pastāvēt) starp šo abu atbalsta veidu principiem, mehānismu un mērķiem?

7)      Vai grupai (vai individuālam ražotājam) var atteikt piešķirt valsts papildu atbalstu, ja tajā pašā laikā tie atbilst vienotā platībmaksājuma shēmā paredzētajiem nosacījumiem?

8)      Vai Regulas Nr. 1259/1999 piemērošanas jomā saskaņā ar tās 1. pantu ietilpst arī valsts papildu atbalsts, ņemot vērā apstākli, ka, ja ELVGF piešķir tikai daļēju finansējumu, valsts atbalsts nodrošina atbilstošo finansējumu?

9)      Vai lauksaimniekam, kura saimniecība juridiski un faktiski darbojas un atrodas Kopienas teritorijā, ir tiesības saņemt valsts papildu atbalstu?

10)      Gadījumā, ja saskaņā ar valsts tiesību aktiem komercsabiedrību darbības pārtraukšanai tiek piemēroti atšķirīgi nosacījumi, vai tie ir jāņem vērā, piešķirot Kopienas atbalstu (un ar to saistīto valsts atbalstu)?

11)      Vai Kopienu un valsts tiesību normas, kas regulē [KLP], var interpretēt tādējādi, ka tām ir jāveido sarežģīta tiesiskā sistēma, kuru var interpretēt vienveidīgi un kura darbojas, pamatojoties uz identiskiem principiem un nosacījumiem?

12)      Vai piemērojamību, kas noteikta Regulas Nr. 3508/92 1. panta 4. punktā un Regulas Nr. 1259/1999 10. panta a) punktā, var interpretēt tādējādi, ka no atbalsta viedokļa gan lauksaimnieka nodoms nākotnē izbeigt darbību, gan šāda nodoma rezultātā radies juridiskais statuss nav atbilstoši?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Sākotnējie apsvērumi

29      Eiropas Savienības 2004. gadā notikušās paplašināšanās kontekstā ar Pievienošanās aktu Regulā Nr. 1259/1999 bija paredzēts iekļaut noteikumus par tiešo maksājumu ieviešanu jaunajās dalībvalstīs un vienotā platībmaksājuma shēmu. Ar Lēmumu 2004/281 tie tika iekļauti Regulā Nr. 1782/2003, ar kuru no 2004. gada 1. maija tika atceltas Regulas Nr. 3508/92 un Nr. 1259/1999.

30      Šādos apstākļos pamata strīdam, ņemot vērā faktu rašanās brīdi, ir piemērojama Regula Nr. 1782/2003.

31      Tā kā Tiesas uzdevums ir interpretēt visas Savienības tiesību normas, kas vajadzīgas valsts tiesām, lai izskatītu tām iesniegtās lietas, pat ja šīs tiesību normas nav tieši norādītas jautājumos, kurus tai ir uzdevušas šīs tiesas (it īpaši skat. 2007. gada 8. marta spriedumu lietā C‑45/06 Campina, Krājums, I‑2089. lpp., 31. punkts), tad prejudiciālie jautājumi ir jāsaprot tā, ka uz tiem attiecas Regula Nr. 1782/2003 vai ka tie ietilpst šīs regulas kontekstā.

 Par visiem prejudiciālajiem jautājumiem

32      Ar saviem divpadsmit jautājumiem, kas ir jāapskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regula Nr. 1782/2003 nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas neparedz piešķirt valsts papildu atbalstu juridiskajām personām, kas nodarbojas ar lauksaimniecību attiecīgās dalībvalsts teritorijā, tāpēc ka tās ir iesaistītas brīvprātīgās likvidācijas procedūrā.

33      Regulā Nr. 1782/2003 saskaņā ar tās 1. pantu cita starpā ir paredzēti kopīgi noteikumi tiem tiešajiem maksājumiem saskaņā ar ienākumu atbalsta shēmām, kas ietilpst KLP, ieņēmumu atbalsts lauksaimniekiem (vienreizējo maksājumu shēma), kā arī vienkāršots pagaidu atbalsts lauksaimniekiem jaunajās dalībvalstīs (vienotā platībmaksājuma shēma).

34      Saskaņā ar Regulas Nr. 1782/2003 143.a un 143.b pantu tiešie maksājumi vai – nepieciešamības gadījumā – vienotā platībmaksājuma shēma jaunajās dalībvalstīs tiek ieviesta pakāpeniski. Šīs atbalsta shēmu pakāpeniskās ieviešanas jaunajās dalībvalstīs mērķis ir nepalēnināt šajās dalībvalstīs vajadzīgo lauksaimniecības nozares pārstrukturēšanu un, piešķirot nesamērīgus atbalstus, neizraisīt būtiskas ienākumu atšķirības un sociālo nelīdzsvarotību, salīdzinot lauksaimnieku un vispārējās sabiedrības ienākumu līmeni (pēc analoģijas skat. 2007. gada 23. oktobra spriedumu lietā C‑273/04 Polija/Padome, Krājums, I‑8925. lpp., 69. punkts).

35      Atbilstoši Regulas Nr. 1782/2003 143.c panta 1. un 2. punktam jaunajām dalībvalstīm tomēr ir iespēja papildināt tiešos maksājumus vai vienoto platībmaksājumu, piešķirot valsts papildu atbalstu, kas vismaz daļēji tiek finansēts no valsts budžeta.

36      Šajā ziņā Regula Nr. 1782/2003 piešķir minētajām dalībvalstīm noteiktu rīcības brīvību valsts papildu atbalsta ieviešanas ietvaros. It īpaši minētās regulas 143.c panta 6. punktā ir paredzēts, ka jaunās dalībvalstis, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem un pēc Komisijas atļaujas saņemšanas, var lemt par piešķiramajām valsts papildu atbalsta summām.

37      Tomēr, ņemot vērā, ka tāda valsts tiesiskā regulējuma pieņemšana, kāds ir piemērojams pamata lietā, ietilpst KLP ietvaros, šādu tiesisko regulējumu nevar noteikt vai piemērot tā, ka ar to tiek apdraudēti šīs politikas izvirzītie mērķi (šajā ziņā skat. 2011. gada 5. maija spriedumu apvienotajās lietās C‑230/09 un C‑231/09 Kurt und Thomas Etling u.c., Krājums, I‑0000. lpp., 74. un 75. punkts), it īpaši mērķi, kādi Regulā Nr. 1782/2003 ir paredzēti šīm atbalsta shēmām.

38      Turklāt jauno dalībvalstu rīcības brīvība ir ierobežota tiktāl, ciktāl saskaņā ar minētās regulas 143.c panta 7. punktā paredzēto ir jāsaņem iepriekšēja Komisijas atļauja attiecībā uz summu, līdz kādai var izmaksāt valsts papildu atbalstu un kura nedrīkst pārsniegt šī panta 2. punktā paredzēto apmēru vai vajadzības gadījumā – 5. punktā paredzēto apmēru, kā arī attiecībā uz šī atbalsta procentuālo apjomu un, attiecīgos gadījumos, tā piešķiršanas nosacījumiem.

39      Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka no lietas materiāliem izriet, ka Ungārijas Republikas 2004. gada 18. maija programma par valsts papildu tiešajiem maksājumiem, kas ir apstiprināta ar Komisijas 2004. gada 29. jūnija Lēmumu (C(2004) 2295), neietver nosacījumu, saskaņā ar kuru valsts papildu atbalstu var piešķirt tikai tiem lauksaimniekiem Regulas Nr. 1782/2003 izpratnē, kas nav iesaistīti brīvprātīgā likvidācijas procedūrā.

40      Tāpēc ir pietiekami konstatēt, ka Regula Nr. 1782/2003 attiecībā uz tāda valsts papildu atbalsta piešķiršanu, kāds ir pamata lietā, nepieļauj tāda nosacījuma noteikšanu, kuru nav atļāvusi Komisija, un nav jālemj par šī nosacījuma saderību ar šīs regulas mērķiem un, vispārīgi runājot, ar Savienības tiesību vispārīgajiem principiem, kuri arī dalībvalstīm ir jāievēro (skat. iepriekš minētā sprieduma apvienotajās lietās Kurt und Thomas Etling u.c. 74. punktu).

41      Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz prejudiciālajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Regula Nr. 1782/2003 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru valsts papildu atbalstu nepiešķir juridiskām personām, kas attiecīgajā dalībvalstī nodarbojas ar lauksaimniecību un ir iesaistītas brīvprātīgā likvidācijas procedūrā, tiktāl, ciktāl attiecībā uz nosacījumu par šādas procedūras neesamību nav saņemta iepriekšēja Komisijas atļauja.

 Par tiesāšanās izdevumiem

42      Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

2003. gada 29. septembra Regula (EK) Nr. 1782/2003, ar ko izveido kopīgus tiešā atbalsta shēmu noteikumus saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, un groza Regulas (EEK) Nr. 2019/93, (EK) Nr. 1452/2001, (EK) Nr. 1453/2001, (EK) Nr. 1454/2001, (EK) Nr. 1868/94, (EK) Nr. 1251/1999, (EK) Nr. 1254/1999, (EK) Nr. 1673/2000, (EEK) Nr. 2358/71 un (EK) Nr. 2529/2001, kas grozīta ar Padomes 2004. gada 22. marta Lēmumu 2004/281/EK, ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru valsts papildu atbalstu nepiešķir juridiskām personām, kas attiecīgajā dalībvalstī nodarbojas ar lauksaimniecību un ir iesaistītas brīvprātīgā likvidācijas procedūrā, tiktāl, ciktāl attiecībā uz nosacījumu par šādas procedūras neesamību nav saņemta iepriekšēja Komisijas atļauja.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – ungāru.