1. 

Oberster Gerichtshof [Austrijas Augstākā tiesa] ir uzdevusi Tiesai divus prejudiciālus jautājumus attiecībā uz Austrijas tiesu starptautiskās jurisdikcijas noteikšanu gadījumā, ja internetā ir noticis šķietams Austrijas preču zīmes pārkāpums. Konkrēti, prasītāja – Austrijas preču zīmes īpašniece – apgalvo, ka šķietamais pārkāpums ir izdarīts Vācijā tādēļ, ka atbildētāja – šajā valstī dibināta konkurente – ir reģistrējusi prasītājas nosaukumu “Wintersteiger” kā “atslēgvārdu”AdWord programmā, kuru Google piedāvā savā pirmā līmeņa domēnā attiecībā uz Vāciju.

2. 

Šī lieta sniedz Tiesai iespēju noskaidrot jautājumu, kas ietekmē gan to, kā ir jāinterpretē Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās ( 2 ) 5. panta 3. punkts, kura formulējumā ir noteikta gan jurisdikcija lietu izskatīšanai saistībā ar ārpuslīgumisko atbildību par kaitējumu, gan intelektuālā īpašuma tiesības. Visbeidzot, tā kalpo, lai atrisinātu sarežģījumus, ko rada preču zīmes valsts–teritoriālais raksturs un iespēja it visur sastapties ar pārkāpumu, kurš izdarīts interneta tīklā, bet no citas dalībvalsts.

3.

Regulas (EK) Nr. 44/2001 5. panta 3. punktā ir paredzēts, ka personas, kuru domicils atrodas kādā dalībvalstī, citā dalībvalstī var iesūdzēt “lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu – tās vietas tiesās, kur iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu”.

4.

Wintersteiger AG ir uzņēmums, kas ražo un izplata visā pasaulē slēpju un sniegadēļu apkopes iekārtas un to rezerves daļas un piederumus. Tā juridiskā adrese ir Austrijā, kur tas ir Austrijas preču zīmes “Wintersteiger” īpašnieks kopš 1993. gada. Lai gan iesniedzējtiesa norāda, ka preču zīme ir reģistrēta vienīgi Austrijā, uzņēmums savos rakstveida apsvērumos ir norādījis, ka preču zīme ir aizsargāta arī citās valstīs, tostarp pašā Vācijā.

5.

Products 4U Sondermaschinenbau GMBH (turpmāk tekstā – “Products 4U”) ir uzņēmums, kas atrodas Vācijā, kur tas ražo un no kurienes izplata slēpju un sniegadēļu apkopes iekārtas visā pasaulē. Tas pārdod tostarp iekārtu, kuras ražojis Wintersteiger, piederumus. Iesniedzējtiesas lēmumā konstatēts, ka Wintersteiger nepiegādā savas preces pārdošanai Products 4U, ne arī atļauj tam pārdot savas preces. Neraugoties uz to, Vācijas uzņēmums 2008. gada 1. decembrī ir reģistrējis Google piedāvātajā reklāmu ietverošajā meklētājprogrammā “atslēgvārdu”“Wintersteiger”, tomēr ierobežojot reģistrāciju attiecībā uz meklējumiem, kas tiek veikti pirmā līmeņa domēnā attiecībā uz Vāciju (“.de”).

6.

Saskaņā ar iesniedzējtiesas izklāstu attiecīgā “atslēgvārda” reģistrācija nozīmē, ka ikreiz, kad Google meklētājprogrammā, kas atbilst pirmā līmeņa domēnam “.de”, tiek ievadīts vārds “Wintersteiger”, papildus saitei uz uzņēmuma “Wintersteiger” tīmekļa lapu labajā pusē zem sadaļas ar nosaukumu “Reklāma” parādās reklāma. Šīs reklāmas tekstā ir ietverti tādi vārdu salikumi kā “slēpju darbnīcu piederumi”, “slēpju un sniegadēļu iekārtas” un “apkope un remonts”. Uzklikšķinot uz reklāmas nosaukuma, lietotājs nonāk Products 4U tīmekļa lapas sadaļā ar nosaukumu “Wintersteiger piederumi”.

7.

Kā ir uzsvērusi iesniedzējtiesa, lai gan Google izmanto Austrijas pirmā līmeņa domēnu (“.at”), interneta lappuse www.google.de ir pieejama arī Austrijā.

8.

Wintersteiger ir cēlusi Austrijas tiesās prasību par aizliegumu turpināt prettiesisku darbību, saistībā ar kuru iesniegusi pieteikumu par aizsardzības pasākumu noteikšanu ar mērķi panākt, lai Products 4U atturētos no preču zīmes “Wintersteiger” kā “atslēgvārda” izmantošanas google.de meklētājprogrammā. Pirmās instances tiesa noraidīja prasītājas pieteikumu [par aizsardzības pasākumiem] starptautiskās piekritības neesamības dēļ, uzskatot, ka, izmantojot “atslēgvārdu” vienīgi tīmekļa vietnē google.de, nepastāv pietiekama saikne ar Austrijas teritoriju. Apelācijas instances tiesa Oberlandesgericht Linz [Lincas Augstākā tiesa] noraidīja šo vērtējumu un apstiprināja Austrijas tiesu jurisdikciju, tomēr noraidīja pieteikumu pēc būtības. Kad apelācijas instances tiesas spriedums tika pārsūdzēts Oberster Gerichtshof, lietas faktiskie apstākļi radīja šai tiesai šaubas par tās jurisdikciju, tādēļ tā uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

9.

Rakstveida apsvērumus ir iesniegušas prasītāja un atbildētāja pamatlietā, kā arī Austrijas, Spānijas, Apvienotās Karalistes un Itālijas valdības un Komisija.

10.

Vispirms ir jāaplūko atsevišķi aspekti, no kuriem būs atkarīga uzdoto prejudiciālo jautājumu analīze pēc būtības.

11.

Kā jau ir norādīts, Oberster Gerichtshof radušās šaubas par to, kā interpretējams Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkts, kas tiek piemērots, izskatot prasību par aizliegumu turpināt prettiesisku darbību, kas vērsta pret internetā veiktām darbībām, kas iespējami kaitē valsts preču zīmei. Šajā nolūkā iesniedzējtiesa uzdod divus jautājumus, pirmais no kuriem savukārt iedalās trīs apakšjautājumos, katrā no kuriem ir apsvērtas dažādas interpretācijas, kuras ļauj veikt attiecīgā tiesību norma. Tomēr tā vietā, lai analizētu un piedāvātu atbildi uz katru no minētajiem jautājumiem, uzskatu, ka Tiesa piedāvās nevainojami lietderīgu risinājumu, ja vienīgi izklāstīs kritērijus, kuri savukārt var pamatot valsts tiesas starptautisko jurisdikciju tādā gadījumā, kāds ir šajā lietā. Tādēļ risināšu šo lietu, apvienojot šos jautājumus vienā.

12.

Turpinot, šķiet arī lietderīgi uzsvērt, ka prasītāja pamatlietā, uzņēmums Wintersteiger, pirmās instances tiesā lūdza pieņemt nolēmumu pēc būtības, kā arī lemt par aizsardzības pasākumiem. Iesniedzējtiesa vairākkārt atsaucas uz šo apstākli, lai gan tās jautājumi attiecas vienīgi uz Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta interpretāciju.

13.

Kā ir zināms, aizsardzības pasākumu noteikšana Eiropas pārrobežu kontekstā nozīmē minētās regulas 31. panta piemērošanu un izraisa specifiskas problēmas. Tomēr, neraugoties uz to, ka pamatlietas izskatīšanā dažādās instancēs šis jautājums, šķiet, ir ticis aplūkots, ir skaidrs, ka šajā tiesvedībā uzdotais prejudiciālais jautājums aprobežojas vienīgi ar prasību par aizliegumu veikt prettiesisku darbību un tātad ar minētā 5. panta 3. punkta interpretāciju. Tādēļ šajos secinājumos es strikti aprobežošos ar jautājuma priekšmetu, distancējoties no pamatlietā acīmredzami esošām problēmām saistībā ar aizsardzības pasākumiem ( 3 ).

14.

Visbeidzot, ir jānoskaidro arī punkts, kas var grozīt lietas atrisināšanai nepieciešamo pieeju. Iesniedzējtiesa informē, ka prasītāja ir Austrijas preču zīmes īpašniece, un no nolēmuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu ir secināms, ka šīs ir vienīgās rūpnieciskā īpašuma tiesības, kas šobrīd aizsargā preču zīmi “Wintersteiger”. Tomēr prasītājas apsvērumu rakstā ir skaidri atspēkots šis faktu apraksts un ir uzsvērts, ka prasītāja ir “vairāku starptautisku preču zīmju, kas ietver vārdisku elementu “Wintersteiger”” īpašniece. Šajā nolūkā prasītāja atsaucas uz “starptautiskajām preču zīmēm 615.770 “WINTERSTEIGER” (WB) un 992.008 “WINTERSTEIGER” (WB), kas ir aizsargātas vairākās valstīs, tostarp Vācijā”.

15.

Lai gan ir skaidrs, ka šis apstāklis – gadījumā, ja tas apstiprināsies – grozīs pamatlietas robežas, nevar noliegt, ka iesniedzējtiesa uzdod jautājumu vienīgi par Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta interpretāciju tādā kontekstā, ka Austrijā ir reģistrēta viena preču zīme. Iedziļināties citos faktiskajos apstākļos nozīmētu nonākt situācijā, par kuru neviens no lietas dalībniekiem, izņemot prasītāju, nav paudis viedokli. Tādēļ es vienīgi sniegšu atbildi uz radušos jautājumu, kā to ir uzdevusi iesniedzējtiesa.

16.

Šajā lietā interpretācijas problemātiskais punkts ir noteikt vietu vai vietas, kur iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu, minētā 5. panta 3. punkta izpratnē tādā kontekstā, ka darbība, kas iespējami pārkāpj valsts preču zīmi, ir notikusi, izmantojot tādu līdzekli kā internets.

17.

Vispirms ir jāatgādina, ka gadījumā, kad pastāv vienoti faktiskie apstākļi, bet atšķiras kaitējuma izcelsmes un seku iestāšanās vieta, Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkts, kā to ir interpretējusi Tiesa kopš sprieduma lietā Handelskwekerij Bies (turpmāk tekstā – “Kālija hlorīda raktuvju lieta”), noteic, ka jurisdikcija ir divām dažādām tiesām: tiesai, kas atrodas vietā, kurā faktiski notiek (materializējas) kaitējums, un tiesai, kas atrodas vietā, kurā noticis kaitējumu izraisījušais notikums, kas prasītājai liek izvēlēties tiesu, kas ir vispiemērotākā tās interesēm ( 4 ). Šis risinājums garantē minētajā tiesību aktā ietvertās normas lietderīgu iedarbību, vienlaikus piešķirot personai, kurai nodarīts kaitējums, rīcības brīvību, kas tāpat nodrošina tiesas un strīda faktisko apstākļu, kam ir nozīme lietā, tuvumu. Galvenais jautājums, kas ir jāizanalizē šajā lietā, ir par šīs doktrīnas piemērošanu gadījumā, kad apgalvoto kaitējumu izraisošais fakts ir īstenots, lietojot internetu. Šajā nolūkā tomēr ir jāizklāsta vairāki papildu apsvērumi.

18.

Principam, kas iedibināts ar spriedumu Kālija hlorīda raktuvju lietā, ir daži izņēmumi, it īpaši tad, kad kaitējums ir nodarīts vienai un tai pašai personai dažādās valstīs. Tas tā notiek, kad pārkāpums aizskar personiskās tiesības. Saistībā ar šādiem gadījumiem Tiesa spriedumā lietā Shevill u.c. ir ieviesusi ierobežojumu attiecībā uz kompetentās tiesas jurisdikcijas robežām ( 5 ). Ar minēto spriedumu ir ieviests tā sauktais “mozaīkas noteikums”, saskaņā ar kuru prasītājs var vērsties kaitējuma izcelsmes valsts tiesās, lūdzot atlīdzināt visu [ar to saistīto] kaitējumu, vai valstu, kur faktiski ir materializējies kaitējums, tiesās, bet lūdzot atlīdzināt vienīgi attiecīgās valsts teritorijā radušos kaitējumu.

19.

Spriedumā lietā Shevill u.c. iedibinātā pieeja nesen ir tikusi pielāgota īpatnībām, kas saistītas ar internetu. Tiesa spriedumā apvienotajās lietās eDate Advertising un Martinez ( 6 ) uzskatīja, ka gadījumā, kad personiskās tiesības ir aizskartas internetā, aizskārumam ir īpaši smags raksturs aizskarošās informācijas ģeogrāfiskās ietekmes dēļ. Līdz ar to spriedumā lietā Shevill u.c. izklāstītie saiknes kritēriji ir paplašināti, lai gan vienīgi attiecībā uz personisko tiesību aizskārumu. Papildus iepriekšējā punktā izklāstītajiem kritērijiem spriedums apvienotajās lietās eDate Advertising un Martinez ļauj personai, kurai nodarīts iespējamais kaitējums, prasīt atlīdzināt visu radušos kaitējumu valsts, kurā šai personai ir “interešu centrs”, tiesās.

20.

Tomēr ar spriedumiem lietā Shevill u.c. un apvienotajās lietās eDate Advertising un Martinez iedibinātā pieeja nav piemērojama šajā lietā. Abi spriedumi faktiski attiecas uz personisko tiesību aizskārumiem; personiskās tiesības būtiski atšķiras no rūpnieciskā īpašuma tiesībām, kurām ir teritoriāla aizsardzība un kuru priekšmets ir īpašuma ekonomiskā izmantošana ( 7 ). Tādēļ 5. panta 3. punktā paredzētos saiknes kritērijus nevar vienādi piemērot attiecībā uz tādām situācijām, kādas ir iepriekš minētajās lietās un šajā lietā, bet minētās normas interpretācija ir jāveic, pielāgojot to īpašajiem rūpnieciskā īpašuma tiesību apstākļiem.

21.

Šajā īpašajā kontekstā ir jāsāk ar to, ka gadījumā, ja ir veikta darbība, kas potenciāli pārkāpj valsts preču zīmi, Regula Nr. 44/2001 parasti piešķir prasītājam iespēju vērsties atbildētāja dzīvesvietas tiesā saskaņā ar tās 2. pantā paredzēto vispārīgo noteikumu par jurisdikciju vai vietas, kur iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu, tiesā saskaņā ar minētā 5. panta 3. punktu. Šī norma, šķiet, mainās gadījumā, ja kaitējums ir izraisīts vienā valstī un materializējies citā valstī; šādā gadījumā ir piemērojams spriedumā Kālija hlorīda raktuvju lietā iedibinātais kritērijs. Tādējādi gadījumā, ja Austrijas preču zīme ir tikusi pārkāpta, Vācijā ražojot viltotas Austrijas tirgum paredzētas preces, proti, ārpus atbildētāja dzīvesvietas jurisdikcijas, nekas neliedz preču zīmes īpašniekam pamatoties uz Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktu, lai ierosinātu tiesvedību Vācijā (vietā, kur noticis kaitējumu izraisījušais fakts) vai Austrijā (vietā, kur kaitējums ir materializējies) ( 8 ).

22.

Šis risinājums izrādās problemātisks tad, ja kaitējumu izraisošā darbība notiek, izmantojot interneta tehniskos līdzekļus. Šādā gadījumā būtu saprotams, ka aizskarošās informācijas pieejamība vien jau izraisa kaitējumu, tādējādi vairojot tiesu jurisdikciju visās Savienības dalībvalstīs. Līdzīgi persona, kas izplata kaitējumu izraisošo informāciju internetā, rīkojas kā kaitējuma izraisītājs, tādējādi saskaldot pārkāpuma izcelsmes vietu ( 9 ).

23.

Šo iemeslu dēļ Tiesa, lai gan ar rūpnieciskā īpašuma tiesībām nesaistītos apstākļos, ir vairākkārt noraidījusi iespēju, ka kaitējumu izraisošas informācijas vienkārša pieejamība vai aprite vien internetā būtu pietiekama, lai pamatotu Regulas Nr. 44/2001 normu attiecībā uz jurisdikcijas piemērošanu ( 10 ).

24.

Tādēļ ir jāatgādina, ka, lai noteiktu teritoriju, kurā ir iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu, ja tas ir veikts internetā, Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkts ir jāinterpretē atbilstoši spriedumā Kālija hlorīda raktuvju lietā iedibinātajai judikatūrai tādā nozīmē, ka tas nosaka tiesas jurisdikciju, pirmkārt, valstī, kurā notiek kaitējumu izraisījušais fakts, un, otrkārt, valstī, kurā materializējas kaitējums, saskaņā ar īpašiem kritērijiem, kas tiks detalizēti.

25.

Attiecībā uz vietu, kurā materializējas kaitējums, iepriekš jau ir norādīts, ka tā gandrīz visos gadījumos būs preču zīmes reģistrācijas valstī, jo aizskārums rodas vienīgi tur, kur eksistē juridiska aizsardzība. Tomēr kaitējumu izraisošās informācijas esamība internetā vien nav pietiekama, lai piešķirtu jurisdikciju reģistrācijas vietas tiesai. Lai tas būtu iespējams, manuprāt, ir vajadzīgs, lai attiecīgā informācija varētu nodarīt reālu kaitējumu preču zīmei.

26.

Līdzīgi Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkts ļauj pamatot valsts, kurā notiek kaitējumu izraisījušais fakts, tiesu jurisdikciju. Specifiskajā rūpnieciskā īpašuma kontekstā uzskatu, ka minētā vieta ir tur, kur ir izmantoti nepieciešamie līdzekļi, lai rastos faktiskais preču zīmes pārkāpums. Šis kritērijs neņem vērā ne pārkāpēja nodomu, ne personas, kam nodarīts kaitējums, interešu centru, bet gan iepriekš minēto līdzekļu efektivitāti, lai nodarītu reālu kaitējumu preču zīmei citā dalībvalstī, izmantojot internetu. Protams, vairumā gadījumu šī vieta sakritīs ar atbildētāja domicilu, tomēr ir arī jāuzsver, ka var rasties situācijas, kurās minētais domicils un vieta, kurā notiek kaitējumu izraisījušais fakts, neatrodas vienā un tajā pašā valstī.

27.

Lai noteiktu gan vietu, kurā notiek kaitējumu izraisījušais fakts, gan vietu, kurā materializējas kaitējums, ir jāņem vērā kritēriju virkne, kas sniegs precīzu abu šo gadījumu notikuma vietu. Kā turpmāk tiks secināts, aplūkojamie kritēriji ir izmantojami arī, lai noteiktu gan vietu, kurā notiek kaitējumu izraisījušais fakts, gan vietu, kurā materializējas kaitējums, jo tie attiecas uz faktiskajiem apstākļiem, kas ir piemērojami abiem situācijas kontekstiem.

28.

Galvenais faktors vai elements ir tas, vai internetā izplatītās informācijas mērķis patiešām ir radīt sekas teritorijā, kurā reģistrēta preču zīme ( 11 ). Nepietiek ar to, ka informācijas saturs rada preču zīmes pārkāpuma risku, bet ir jākonstatē objektīvu elementu esamība, kas ļauj atpazīt rīcību, kam pašai par sevi ir ārpusteritoriāla orientācija. Šim nolūkam var būt lietderīgi dažādi kritēriji, kā, piemēram, valoda, kurā izklāstīta informācija, tās pieejamība vai atbildētāja komerciālā klātbūtne tirgū, kurā ir aizsargāta valsts preču zīme.

29.

Tāpat ir jānosaka tirgus, kurā darbojas atbildētājs, un vietas, kurā internetā ir tikusi izplatīta informācija, teritoriālais apjoms ( 12 ). Šajā nolūkā ir jāizvērtē tostarp tādi apstākļi kā domēna pirmais līmenis, domicils un citi tīmekļa vietnē sniegtie dati par atrašanās vietu vai vieta, kurā atrodas personas, kas atbildīga par informāciju, darbības internetā operatīvais centrs.

30.

Kā izriet no šī vērtējuma, tiesa secinās, vai pastāv nepieciešamie līdzekļi, lai a priori radītu faktisku kaitējumu preču zīmei otrā dalībvalstī, izmantojot internetu. Tādējādi būs iespējams noskaidrot gan kaitējumu izraisījušo faktu vietu, gan faktiskās kaitējuma rašanās vietu. Šis risinājums ir saderīgs ar valsts preču zīmes teritoriālo raksturu tādēļ, ka nevienā brīdī no redzesloka nepazūd tas, ka kaitīgā iedarbība ir radusies valstī, kurā īpašumtiesības ir aizsargātas. Tāpat tas ļauj prasītājai vērsties tās valsts tiesā, kurā pastāv cieša saikne starp kaitējumu izraisījušajiem faktiem un jurisdikciju, bet neveicot tiesu kompetences saskaldīšanu, kas varētu apdraudēt Regulas Nr. 44/2001 jēgu. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, var secināt, ka šis risinājums ir pielāgots intelektuālā īpašuma īpatnībām, bet ir atbilstošs garam, kas iedvesmo līdz šim brīdim izveidoto Tiesas judikatūru.

31.

Jāatzīst, ka šai analīzei ir jāveic faktu rūpīga izvērtēšana, izskatot lietu pēc būtības, tomēr ir acīmredzams, ka abi līmeņi ir atšķirīgi un ir svarīgi tos nesajaukt ( 13 ). Nepieciešamo līdzekļu kritērijā, kas attiecas vienīgi uz jurisdikcijas noteikšanas stadiju, netiek ņemts vērā izdarītais un pabeigtais pārkāpums, bet gan iespēja, ka attiecīgā rīcība veido potenciālu pārkāpumu. Izskatāmajā lietā šī atšķirība starp diviem līmeņiem ir acīmredzama – ir jāatgādina, ka Austrijas tiesa, kas izskatīja lietu otrajā instancē, atzina savu jurisdikciju un pēc tam izskatīja prasību pēc būtības.

32.

Kad noteikts Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta interpretācijas kritērijs un lai sniegtu iesniedzējtiesai noderīgu atbildi, es analizēšu ierosinājuma sekas izskatāmās lietas konkrētajā kontekstā.

33.

Ņemot vērā, ka prasītāja pamatlietā ir preču zīmes “Wintersteiger” īpašniece Austrijā, iepriekš izklāstītie kritēriji ļauj atsaukties uz Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktu, lai pamatotu Austrijas tiesu jurisdikciju. Tiklīdz ir konstatēts, ka ir izmantoti nepieciešamie līdzekļi, lai attiecīgā gadījumā izdarītu faktisku preču zīmes pārkāpumu, ir apstiprināta tiesu jurisdikcija vietā, kur ir veikta kaitējumu izraisījusī darbība, un arī vietā, kur ir materializējies kaitējums, proti, teritorijā, kurā ir aizsargāta preču zīme, un šajā lietā tā ir Austrijas teritorija.

34.

Kā ir redzams lietas materiālos, Products 4U ir uzņēmums, kas atrodas Vācijā un veic darbību visā pasaulē. Tomēr tā darbības centrs ir izveidots Vācijā un atsevišķas ar reklāmu saistītas darbības notiek šajā teritorijā, kā tas ir atsevišķu “atslēgvārdu” reģistrācijas Google gadījumā. “Atslēgvārda”“Wintersteiger” reģistrācija, ko lūdza veikt atbildētāja, ir ierobežota attiecībā uz meklētājprogrammas pakalpojumiem, kurus Google piedāvā veikt pirmā līmeņa domēnā, kas teritoriāli aptver un attiecas uz Vāciju (“.de”).

35.

Austrijas preču zīmes pārkāpuma iespējamība ir acīmredzama.

36.

Kā Tiesa ir apstiprinājusi spriedumā apvienotajās lietās Google France un Google attiecībā uz prejudiciālo jautājumu, kas, atgādināšu, bija saistīts ar preču zīmes pārkāpumu pēc būtības, nevis tiesas jurisdikciju, preču zīmes funkcija var tikt apdraudēta, “kad lietotājiem, izmantojot preču zīmei identisku atslēgvārdu, tiek parādīta trešās personas, kas ir šīs preču zīmes īpašnieka konkurents, reklāma” ( 14 ). Ir taisnība, ka turpinājumā spriedumā apvienotajās lietās Google France un Google ir piebilsts, ka pārkāpums tomēr ir atkarīgs no veida, kādā tiek pasniegta reklāma. Bet katrā ziņā preču zīmes izcelsmes norādes funkcija tiek apdraudēta tad, “kad reklāma neļauj vai tikai ar lielām grūtībām ļauj samērā informētam un apdomīgam lietotājam zināt, vai reklāmā atainotās preces vai pakalpojumi pieder preču zīmes īpašniekam vai ar to ekonomiski saistītam uzņēmumam, vai, tieši pretēji, trešai personai” ( 15 ).

37.

Jāatgādina, ka iepriekš minētā judikatūra attiecas uz reāli notikušiem pārkāpumiem, reģistrējot “atslēgvārdus”. Šī lieta, kas attiecas vienīgi uz jurisdikcijas noteikšanu, savukārt skar tikai potenciālu kaitējumu, kā tas jau ir norādīts šo secinājumu 31. punktā. Šajā kontekstā šķiet skaidrs, ka “atslēgvārda” reģistrācija, kas attiecas tikai uz pirmā līmeņa domēnu “.de”, kurā informācija tiek sniegta vācu valodā un kurš ir pieejams Austrijā, t.i., Vācijas kaimiņvalstī, a priori var radīt faktisku Austrijas preču zīmes pārkāpumu.

38.

Faktiski, kā prasītāja ir konstatējusi savos rakstveida apsvērumos, tas, ka “atslēgvārda” reģistrācijai ir ģeogrāfiski ierobežota orientācija uz Vāciju, nekādi neliedz preču zīmes “Wintersteiger” klientiem Austrijā izmantot meklētājprogrammas google.de pakalpojumus neatkarīgi no tā, vai tas notiek Austrijā vai Vācijā. Tas, ka prasītājas tirgus ir starptautisks, un tas, ka tās Vācijas konkurente darbojas kaimiņvalstī, izmantojot tādu līdzekli kā Google.de, kurš ir brīvi pieejams Austrijā un kurā informācija tiek sniegta tajā pašā valodā, ir apstāklis, kas skaidri atklāj ietekmi, kāda objektīvi ir atbildētājas rīcībai uz preču zīmi “Wintersteiger” Austrijā.

39.

Tāpat fakts, ka “atslēgvārds”“Wintersteiger” ietver saiti, kas lietotāju tieši savieno ar atbildētājas tīmekļa vietni, bez jebkādas norādes uz faktu, ka runa ir par valsts preču zīmi, kas saistīta ar Austrijas uzņēmumu, ir otrs faktors, kas var objektīvi veicināt to, ka lietotājam, kurš Austrijā var bez jebkāda ierobežojuma piekļūt Google.de, rodas iespēja sajaukt abus uzņēmumus, kuri konkurē Eiropas iekšējā tirgū.

40.

Līdz ar to uzskatu, ka izskatāmās lietas kontekstā atbildētāja ir izmantojusi nepieciešamos līdzekļus, lai Austrijā reģistrētajai preču zīmei objektīvi varētu rasties faktisks kaitējums. Tādēļ ir jāapstiprina, ka Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktā paredzēto noteikumu piemērošanas mērķim vieta, kurā ir radies kaitējums, nav tikai Vācija – vieta, kurā veikta kaitējumu izraisījusī darbība –, bet arī Austrija, jo atbildētāja ir rīkojusies veidā, kas a priori var radīt kaitējumu Austrijas preču zīmei.

41.

Ņemot vērā iepriekš minēto, piedāvāju Tiesai uz Oberster Gerichtshof (Austrija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkts gadījumā, kad, izmantojot internetu, tiek veiktas darbības, kas var pārkāpt kādā dalībvalstī reģistrētu valsts preču zīmi, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas piešķir jurisdikciju: