ĢENERĀLADVOKĀTA PAOLO MENGOCI [PAOLO MENGOZZI]

SECINĀJUMI,

sniegti 2011. gada 3. februārī (1)

Lieta C‑122/10

Konsumentombudsmannen KO

pret

Ving Sverige AB

(marknadsdomstolen lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu (Zviedrija))

Patērētāju tiesību aizsardzība – Negodīga komercprakse – Direktīva 2005/29/EK – Uzaicinājuma veikt pirkumu jēdziens – Prasība saistībā ar reklamēto produktu un tā cenu norādīt informāciju, kas ļauj patērētājam veikt pirkumu – Produkta īpašību jēdziens – Sākumcenas norādīšana presē publicētā komerciālā paziņojumā – Maldinoša noklusēšana

I –    Ievads

1.        Līguma par Eiropas Savienības darbību 169. pantā ir paredzēts, ka Savienība atbalsta patērētāju intereses un nodrošina augstu līmeni to aizsardzībā. Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīva 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (turpmāk tekstā – “negodīgas komercprakses direktīva”) (2), nenoliedzami paredzēta, lai sasniegtu šo mērķi un radītu efektīvu līdzekli negodīgas komercprakses novēršanai un cīņai pret to.

2.        Ar Direktīvu 2005/29 Savienības likumdevējs ir izvēlējies tirgotājiem uzlikt pienākumu sniegt papildu informāciju, ja tie izplata komerciālu paziņojumu uzaicinājuma veikt pirkumu īpašajā formā. Šī lieta sniedz iespēju Tiesai pirmo reizi interpretēt šo jēdzienu.

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Savienības tiesības

3.        Direktīvas 2005/29 preambulas 14. apsvērumā ir paredzēts, ka “attiecībā uz noklusējumiem šajā direktīvā ir noteikts ierobežots apjoms būtiskas informācijas, kas vajadzīga patērētājam, lai pieņemtu uz informāciju balstītu lēmumu veikt darījumu. Tāda informācija nebūs jāizpauž visās reklāmās, bet tikai, ja tirgotājs nāk klajā ar uzaicinājumu veikt pirkumu, kas ir šajā direktīvā skaidri definēts jēdziens”.

4.        Direktīvas 2005/29 1. pantā paredzēts, ka “šīs direktīvas mērķis ir dot ieguldījumu iekšējā tirgus pareizā darbībā un sasniegt augsta līmeņa patērētāju tiesību aizsardzību, tuvinot dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus, kas attiecas uz negodīgu komercpraksi, kura rada kaitējumu patērētāju ekonomiskajām [saimnieciskajām] interesēm”.

5.        Saskaņā ar Direktīvas 2005/29 2. panta i) punktu ar “uzaicinājumu veikt pirkumu” ir jāsaprot “komerciālās saziņas forma, kas norāda produkta īpašības un cenu izmantotajai komerciālās saziņas formai piemērotā veidā un tādējādi dod iespēju patērētājam veikt pirkumu”.

6.        Direktīvas 2005/29 2. panta k) punkts noteic, ka lēmums veikt darījumu ir “jebkurš patērētāja pieņemts lēmums par to, vai, kā un pēc kādiem noteikumiem veikt pirkumu, vai veikt pilnus vai daļējus maksājumus, paturēt produktu vai no tā atbrīvoties, vai attiecībā uz to izmantot līgumtiesības, neatkarīgi no tā, vai patērētājs nolemj rīkoties vai no rīcības atturēties”.

7.        Direktīvas 2005/29 4. pants noteic, ka “dalībvalstis neierobežo nedz pakalpojumu sniegšanas brīvību, nedz brīvu preču apriti tādu iemeslu dēļ, kas ir šīs direktīvas tuvinātajā jomā”.

8.        Direktīvas 2005/29 5. pantā noteikts:

“1.      Negodīga komercprakse ir aizliegta.

2.      Komercprakse ir negodīga, ja:

a)      tā ir pretrunā profesionālās rūpības prasībām

un

b)      tā attiecībā uz produktu būtiski kropļo vai var būtiski kropļot tā vidusmēra patērētāja saimniecisko rīcību, kuru produkts sasniedz vai kuram tas adresēts, vai vidusmēra grupas pārstāvja saimniecisko rīcību attiecībā uz produktu, ja komercprakse ir vērsta uz īpašu patērētāju grupu.

[..]”

9.        Direktīvas 2005/29 7. pants par maldinošu noklusēšanu ir izteikts šādi:

“1.      Komercpraksi uzskata par maldinošu, ja attiecībā uz tās faktiem, ņemot vērā visas īpašības un apstākļus un saziņas līdzekļa nepilnības, tā noklusē būtisku informāciju, kas vidusmēra patērētājam ir vajadzīga, lai varētu pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu, un tādējādi vidusmēra patērētājam liek vai var likt pieņemt lēmumu veikt darījumu, ko viņš citādi nebūtu pieņēmis.

2.      Par maldinošu noklusēšanu arī uzskata gadījumus, ja tirgotājs, ņemot vērā 1. punktā aprakstīto, tajā minēto būtisko informāciju slēpj vai sniedz neskaidri, nesaprotami, divdomīgi vai nepiemērotā laikā vai nenorāda uz komercprakses komercnolūku, ja tas jau no konteksta nav skaidrs, un ja tas jebkurā no minētajiem gadījumiem liek vai var likt vidusmēra patērētājam pieņemt tādu lēmumu par darījuma veikšanu, kādu viņš citādi nebūtu pieņēmis.

3.      Ja komercpraksē izmantotā saziņas līdzekļa dēļ rodas vietas vai laika ierobežojumi, tad, konstatējot to, vai informācija ir noklusēta, ņem vērā tādus ierobežojumus un jebkurus tirgotāja veiktus pasākumus, lai informētu patērētājus ar citiem līdzekļiem.

4.      Ja īsteno uzaicinājumu veikt pirkumu, šādu informāciju uzskata par būtisku, ja tas jau no konteksta nav skaidrs:

a)      produkta galvenās īpašības, ciktāl tas ir piemērots saistībā ar saziņas līdzekli un pašu produktu;

b)      tirgotāja ģeogrāfiskā adrese un identitāte, piemēram, viņa tirdzniecības nosaukums un vajadzības gadījumā tā tirgotāja ģeogrāfiskā adrese un identitāte, kura uzdevumā viņš darbojas;

c)      cena, tostarp visi nodokļi, vai, ja produkta iedabas dēļ cenu nevar pamatoti aprēķināt iepriekš, cenas aprēķināšanas veids, kā arī vajadzības gadījumā visi papildu kravas, piegādes vai pasta maksājumi, vai, ja tādus maksājumus nevar pamatoti aprēķināt iepriekš, fakts, ka šādi papildu maksājumi var būt iekasējami;

d)      maksāšanas, piegādes, darbības un sūdzību izskatīšanas procedūras, ja tās ir citādas, nekā to paredz profesionālā rūpība;

e)      atcelšanas vai atsaukšanas tiesību esamība, ja tās saistītas ar produktiem vai darījumiem.

5.      Kopienas tiesību aktos noteiktās prasības informācijai, kuras attiecas uz komerciālo saziņu, tostarp reklāmu un tirgdarbību [mārketingu], un kuru nepilnīgs uzskaitījums atrodams II pielikumā, uzskata par būtiskām.”

B –    Valsts tiesības

10.      Direktīva 2005/29 ir transponēta Zviedrijas tiesību sistēmā ar Likumu 2008:486 par komercpraksi (turpmāk tekstā – “Komercprakses likums”), kura 12. pantā par uzaicinājumu veikt pirkumu noteikts šādi:

“Tirdzniecības pasākums ir maldinošs, ja tirgotājs komerciālā paziņojumā patērētājus aicina pirkt konkrētu produktu, norādot cenu, bet nenorādot šādu būtisku informāciju:

1)      produkta galvenās īpašības, ciktāl tas ir piemērots saistībā ar izmantoto saziņas līdzekli un pašu produktu;

2)      cenu un mērvienības cenu, kas norādīta [Likuma par informāciju par cenu 2004:347] 7.–10. pantā noteiktajā veidā;

3)      pārdevēja identitāti un ģeogrāfisko adresi;

4)      maksājuma, piegādes, izpildes un sūdzību izskatīšanas kārtības noteikumus, ja tie atšķiras no attiecīgās nozares vai produkta parastajiem nosacījumiem,

5)      saskaņā ar likumu patērētājam sniedzamo informāciju par tiesībām atteikties no pirkuma vai atsaukt pirkumu.

Tirdzniecības pasākums ir maldinošs arī tad, ja tirgotājs komerciālā paziņojumā aicina patērētājus pirkt vairākus konkrētus produktus, norādot kopējo cenu, bet piedāvājumā nenorāda būtisko informāciju, kas minēta pirmās daļas 1.–5. punktā.”

III – Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi

11.      Ving Sverige AB (turpmāk tekstā – “Ving”) organizē un pārdod kompleksus ceļojumus ar čartera un regulāriem lidojumiem. Tāpat arī tā tirgo aviobiļetes un viesnīcas rezervācijas individuāli ceļojošiem pasažieriem. Ceļojumu komplektus, biļetes un rezervācijas tā pārdod gan Ving aģentūrās un atsevišķās tūrisma aģentūrās Zviedrijā, gan pa telefonu vai internetā.

12.      2008. gada 13. augustā Ving Zviedrijas ikdienas laikrakstā Svenska Dagbladet ievietoja sludinājumu, kuru veidoja: augšā lieliem burtiem teksts “Uz Ņujorku no SEK 7820”; zemāk mazākiem burtiem teksts “Lidojumi no Ārlandas ar British Airways, divas naktis viesnīcā “Bedford”. Cena norādīta vienai personai divvietīgā istabā, lidojuma nodokļi iekļauti cenā. Papildu nakts no SEK 1320. Attiecas uz atsevišķiem ceļojumiem laikā no septembra līdz decembrim. Vietu skaits ierobežots.”. Paziņojuma apakšā minēta Ving mājaslapas adrese un telefona numurs.

13.      Zviedrijas patērētāju tiesību aizsardzības iestādes ģenerāldirektors ir arī tiesībsargs, kam uzdots tostarp uzraudzīt, lai uzņēmumi ievērotu Komercprakses likumu. Attiecībā uz šo tiesībsargs uzskatīja, ka publicētais sludinājums ir komerciāls paziņojums, proti, uzaicinājums veikt pirkumu, kurā ir maldinošs noklusējums, jo minēta tikai sākumcena, neprecizējot vai nepietiekami precizējot piedāvātā produkta galvenās īpašības. Tātad 2009. gada 27. februārī tas cēla prasību marknadsdomstolen (komerctiesa) (Zviedrija), ar kuru būtībā tiek prasīts, lai Ving tiktu uzlikts pienākums, izvietojot komerciālu paziņojumu par ceļojumiem, ko tā reklamē, savā sludinājumā norādīt noteiktu cenu un papildus precizēt, kā ceļojuma galvenās īpašības, kā datumi vai patērētājiem piedāvātās iespējas, var ietekmēt norādīto sākumcenu. Tiesībsargs tāpat arī lūdz iesniedzējtiesu aizliegt Ving turpmāk norādīt sākumcenu, paredzot par to piespiedu naudu.

14.      Iesniedzējtiesā tiesībsargs apgalvoja, ka strīdīgais paziņojums ir jākvalificē kā uzaicinājums veikt pirkumu un ka tam ir maldinošs raksturs, tā kā trūkst informācijas par ceļojuma galvenajām īpašībām. Tādējādi paziņojums neatbilst Komercprakses likuma 12. panta prasībām. Turklāt ceļojuma galvenās īpašības ir aprakstītas maldinoši, jo ir norādīta tikai sākumcena. Visbeidzot, Ving publicētais sludinājums ir negodīga prakse tiktāl, ciktāl tā kropļo vai var kropļot patērētāja spēju pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu veikt darījumu.

15.      Ving savukārt uzskata, ka tikai ar to vien, ka tā publicējusi sludinājumu, tā nav uzaicinājusi patērētājus pirkt konkrētu produktu, un līdz ar to apstrīd, ka tas būtu uzaicinājums veikt pirkumu. Pakārtoti Ving iesniedzējtiesai norādīja, ka produkta galvenās īpašības ir norādītas atbilstoši izmantotajam saziņas līdzeklim un pašam produktam. Turklāt cena ir minēta atbilstoši Likumam par informāciju par cenām, uz kuru izdarīta atsauce Likumā par komercpraksi. Ving uzskata, ka nav noklusēta nekāda būtiska informācija. Jebkurā gadījumā, ja tiktu uzskatīts, ka ir notikusi informācijas noklusēšana, tas nav mazinājis un nespēj arī mazināt patērētāju spēju pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu veikt darījumu un strīdīgais paziņojums nevar veidot negodīgu praksi.

16.      Niansētāk rodas jautājums, vai Ving publicētais sludinājums var tikt uzskatīts par uzaicinājumu veikt pirkumu, un iespējamas apstiprinošas atbildes gadījumā – vai tas veido negodīgu komercpraksi, šiem diviem jēdzieniem esot ieviestiem Zviedrijas tiesību sistēmā, transponējot Direktīvu 2005/29.

17.      Saskaroties ar grūtībām Savienības tiesību interpretēšanā, marknadsdomstolen nolēma apturēt tiesvedību lietā un ar lēmumu, kas Tiesas kancelejā reģistrēts 2010. gada 8. martā, pamatojoties uz LESD 267. pantu, nolēma uzdot Tiesai šādus septiņus prejudiciālus jautājumus:

«1)      Vai [..] Direktīvas 2005/29 [..] 2. panta i) punktā minētais nosacījums, kas izteikts kā “tādējādi dod iespēju patērētājam veikt pirkumu”, ir interpretējams tādējādi, ka uzaicinājums veikt pirkumu pastāv, tiklīdz ir pieejama pietiekama informācija par reklamēto produktu un tā cenu, lai patērētājs varētu pieņemt lēmumu veikt pirkumu, vai arī ir vajadzīgs, lai komerciālais paziņojums arī sniegtu reālu iespēju nopirkt produktu (piemēram, pasūtījuma veidlapa) vai lai šāda iespēja būtu pieejama (piemēram, reklāma pie veikala)?

2)      Ja atbilde uz iepriekšējo jautājumu ir tāda, ka komerciālajam paziņojumam arī jāsniedz reāla iespēja nopirkt produktu, vai šis nosacījums ir uzskatāms par izpildītu, ja paziņojumā ir ietverts telefona numurs vai interneta vietne, kurus izmantojot šo produktu var pasūtīt?

3)      Vai Direktīvas [2005/29] 2. panta i) punkts ir interpretējams tādējādi, ka cenas nosacījums ir izpildīts, ja komerciālajā paziņojumā ir ietverta sākumcena, tas ir, vismazākā cena, par kuru var nopirkt reklamēto produktu vai produktu veidu, bet reklamētais produkts vai produktu veids ir pieejams arī citos variantos vai ar citādu saturu par cenām, kuras nav norādītas?

4)      Vai Direktīvas [2005/29] 2. panta i) punkts ir interpretējams tādējādi, ka nosacījums par produkta īpašībām ir izpildīts, ja komerciālajā paziņojumā ir vārdiska vai vizuāla norāde uz produktu (“verbal or visual reference to the product”), tas ir, produkts ir identificēts, bet nav tuvāk aprakstīts?

5)      Ja atbilde uz iepriekš minēto jautājumu ir apstiprinoša, vai tas attiecas arī uz gadījumu, kad reklamētais produkts tiek piedāvāts vairākos variantos, bet komerciālajā paziņojumā uz tiem tiek norādīts tikai ar kopēju apzīmējumu?

6)      Ja pastāv uzaicinājums veikt pirkumu, vai Direktīvas [2005/29] 7. panta 4. punkta a) apakšpunkts ir interpretējams tādējādi, ka ir pietiekami, ja ir norādītas tikai dažas produkta galvenās īpašības un tirgotājs norāda uz interneta vietni ar nosacījumu, ka šajā vietnē ir pieejama būtiskā informācija par produkta galvenajām īpašībām, cenu un citiem nosacījumiem saskaņā ar [Direktīvas 2005/29] 7. panta 4. punkta prasībām?

7)      Vai Direktīvas [2005/29] 7. panta 4. punkta c) apakšpunkts ir interpretējams tādējādi, ka, lai būtu izpildītas prasības attiecībā uz cenu, pietiek norādīt sākumcenu?”

IV – Tiesvedība Tiesā

18.      Atbildētāja pamata lietā, Zviedrijas, Vācijas, Spānijas, Nīderlandes, Polijas, Apvienotās Karalistes un Norvēģijas valdība, kā arī Eiropas Komisija iesniedza Tiesai rakstveida apsvērumus.

V –    Juridiskais vērtējums

A –    Par uzaicinājuma veikt pirkumu jēdzienu (pirmais līdz piektais jautājums)

19.      Ar pieciem pirmajiem uzdotajiem jautājumiem iesniedzējtiesa vēlas, lai Tiesa precizē jēdzienu “uzaicinājums veikt pirkumu” Direktīvas 2005/29 izpratnē. Tā kā šīs direktīvas 2. panta i) punktā uzaicinājums veikt pirkumu definēts kā “komerciālās saziņas forma, kas norāda produkta īpašības un cenu izmantotajai komerciālās saziņas formai piemērotā veidā un tādējādi dod iespēju patērētājam veikt pirkumu”, pirmie pieci jautājumi jāpārgrupē atbilstoši kritērijiem, kas izklāstīti šīs direktīvas sniegtajā definīcijā.

20.      Turklāt vēlos iepriekš izteikt trīs piezīmes.

21.      Vispirms atgādināšu, ka, lai arī Direktīvas 2005/29, ar kuru ir veikta pilnīga noteikumu par negodīgu uzņēmumu komercpraksi pret patērētājiem saskaņošana (3), mērķis neapšaubāmi ir nodrošināt patērētājiem augstu aizsardzības līmeni (4), Savienības likumdevējs ir parūpējies arī par tirgotājiem. Tā Direktīvas 2005/29 preambulas 12. apsvērumā noteikts, ka “saskaņošana būtiski stiprinās juridisku noteiktību gan patērētājiem, gan uzņēmējiem. Gan patērētāji, gan uzņēmēji varēs paļauties uz vienotu regulatīvu sistēmu, kas balstās uz skaidri definētiem juridiskiem jēdzieniem, kas visā Eiropas Savienībā reglamentē visus negodīgās komercprakses aspektus”. Tātad, interpretējot Direktīvu 2005/29, būs jāpatur prātā šie divi mērķi un jāsaglabā līdzsvars, kas ar to ieviests.

22.      Turpinot, saskaņā ar Direktīvu 2005/29 uzaicinājums veikt pirkumu ir īpaša reklāmas forma, kurai atbilstoši šīs direktīvas 7. panta 4. punktam ir pastiprināts pienākums norādīt informāciju. Pastāv arī citas reklāmas formas, un tirgotājs apzināti izvēlas izplatīt uzaicinājumu veikt pirkumu, uzņemoties risku tikt pakļauts pastiprinātam pienākumam norādīt informāciju.

23.      Tiesas uzdevumam sniegt interpretāciju, manuprāt, jācenšas ievērot līdzsvaru divos jautājumos – starp patērētāju tiesībām un tirgotāju tiesībām, bet arī starp vispārīgu reklāmu un konkrēti uzaicinājumu veikt pirkumu. Visas ieinteresētās personas, kas Tiesā iesniedza rakstveida apsvērumus, uzsvēra risku, kas saistīts vai nu ar pārāk šauru uzaicinājuma veikt pirkumu jēdziena interpretāciju – kas ierobežotu gadījumus, kuros būtu jāpiemēro Direktīvas 2005/29 7. panta 4. punkts –, vai arī pārāk plašu – kas tad nemudinātu tirgotājus izvēlēties šo īpašo komerciālās saziņas veidu.

24.      Visbeidzot atgādināšu, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas, gan no vienlīdzības principa izriet, ka tādas Savienības tiesību normas teksts, kurā nav nekādas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu tās jēgu un piemērojamību, parasti ir jāinterpretē autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā normas kontekstu un attiecīgā regulējuma, kurā tā ir iekļauta, mērķi (5). Tā kā Direktīvā 2005/29, ar kuru tiek veikta pilnīga saskaņošana, un atbilstošās normās attiecībā uz uzaicinājumu veikt pirkumu nav atsauces uz dalībvalstu tiesībām, Tiesai šis jēdziens Savienības tiesību sistēmā ir jāinterpretē autonomi un vienveidīgi (6), interpretējot Direktīvas 2005/29 2. panta i) punktu, ņemot vērā ne vien šos jēdzienus, bet arī tās kontekstu un minētās direktīvas mērķus (7).

1)      Par produktu īpašību pienācīgas norādes kritēriju (ceturtais un piektais jautājums)

25.      No visām ieinteresētajām personām, kas iesniegušas Tiesā rakstveida apsvērumus, vienīgi Ving uzskata, ka vārdiska vai vizuāla norāde uz produktu, ja tas nav tuvāk aprakstīts, nav pietiekama, lai tiktu izpildīts nosacījums par produkta īpašību norādi Direktīvas 2005/29 2. panta i) punkta izpratnē un līdz ar to lai būtu izteikts uzaicinājums veikt pirkumu. Taču šajā jautājumā vairāki faktori mani pārliecina par pretējo.

26.      Direktīvas 2005/29 2. panta i) punkta formulējums prasa tikai, lai būtu norādītas “produkta īpašības”, neprecizējot ne informācijas veidu, ne apjomu. Līdz ar to komerciāls paziņojums, kurā ir vārdiska vai vizuāla norāde uz produktu, var izpildīt Direktīvas 2005/29 2. panta i) punkta noteikumu par norādi uz produkta īpašībām.

27.      Tas, ka Savienības likumdevējs Direktīvas 2005/29 2. panta i) punktā nespēj tiekties uz lielāku precizitāti, izriet no apstākļa, ka saskaņā ar šo pašu pantu atkarībā no tirgotāja izvēlētā saziņas līdzekļa produkta aprakstam ir dabiski jābūt vairāk vai mazāk detalizētam. Pa radio izplatītā komerciālā paziņojumā noteikti būs mazāk produkta īpašību detaļu nekā līdzīgā paziņojumā, kas publicēts pa veselu valsts ikdienas laikraksta lapu. Direktīvas 2005/29 6. panta 1. punkta b) apakšpunktā, kas veltīts maldinošām darbībām, likumdevējs ir precizējis, ko tas saprot ar “produkta galvenajām īpašībām” (8), taču jāatzīst, ka nekas nav precizēts par īpašībām, kas minētas Direktīvas 2005/29 2. panta i) punktā (9).

28.      Līdz ar to runa ir ne tik daudz par visām produkta galvenajām vai būtiskajām īpašībām, cik par centieniem noteikt, vai attiecībā uz konkrēto produktu un izmantoto paziņojuma līdzekli komerciālā paziņojumā sniegtā informācija ir pietiekama, lai patērētājs spētu identificēt šo produktu. Tikai vārdiska vai vizuāla norāde uz produktu dažos gadījumos tātad var būt pietiekama. Visiem produktiem nebūt nav nepieciešama vienlīdz detalizēta norāde; atkarībā no izvēlētā paziņojuma līdzekļa vienam un tam pašam produktam mainīsies apraksta veids. Līdz ar to dalībvalsts tiesām katrā konkrētā gadījumā atsevišķi ir jāizvērtē, vai komerciāls paziņojums, kas iesniegts to kontrolei, atbilst šīs pirmās pārbaudes kritērijiem (10).

29.      Neatkarīgi no tā, vai sākumcenas norāde ir pietiekama, lai izpildītu nosacījumu attiecībā uz cenu, kas izklāstīts Direktīvas 2005/29 2. panta i) punktā – šis jautājums tiks aplūkots vēlāk –, jākonstatē, ka sākumcenas norāde tāpat var ļaut patērētājam saprast, ka produkts, ko viņš ir spējis identificēt, eksistē arī citos paveidos, lai arī tiem dots viens apzīmējums. Šāda koncepcija man šķiet racionāla, ciktāl saskaņā ar Direktīvas 2005/29 18. apsvērumu “tajā par atsauces lielumu izmantots pietiekami labi informēts, kā arī pietiekami vērīgs un piesardzīgs vidusmēra patērētājs, ņemot vērā sociālos, kultūras un valodas faktorus, kā to interpretējusi Tiesa” (11). Līdz ar to atkarībā no produkta iedabas vai formas, kas atklājas cenas norādē, ir ticams uzskats, ka kopīga apzīmējuma lietojums komercpraksē attiecībā uz produktu, kurš eksistē dažādos paveidos, var izrādīties pietiekams, lai produkta īpašību kritērijs Direktīvas 2005/29 2. panta i) punkta izpratnē būtu izpildīts.

30.      Šai ziņā, necenšoties skart jomu, kas ir tikai iesniedzējtiesas kompetencē, es gribētu uzsvērt, ka Ving komerciālo paziņojumu pamata prāvā publicēja izvēlētā laikraksta laukumā, kas mazāks par ceturtdaļlappusi; to ilustrē Brīvības statujas attēls; tajā minēta izbraukšanas lidosta, mērķa pilsēta, aviolīnija, viesnīcas nosaukums galamērķī un sākumcena (12), kā arī laikposms, kurā piedāvājums ir spēkā, ar norādi, ka vietu skaits ir ierobežots. Tieši uz šo faktu pamata iesniedzējtiesai vajadzēs noteikt, vai patērētājs ar šo informāciju spējis pietiekami precīzi saprast, kāds produkts viņam tiek piedāvāts. Komisijas piedāvātā interpretācija saistībā ar pamatnostādnēm Direktīvas 2005/29 piemērošanā ir līdzīga, lai gan 2. panta i) punktam, gan 7. panta 4. punktam minētajā direktīvā saglabātos lietderīga iedarbība (13).

31.      Šajos apstākļos jāuzskata, ka Direktīvas 2005/29 2. panta i) punkts neliedz komercpraksē izmantot tādu vārdisku vai vizuālu norādi uz produktu, kas var būt pietiekama, lai tiktu izpildīts nosacījums attiecībā uz produkta īpašībām. Tas turklāt principā neliedz lietot arī kopēju produkta apzīmējumu, ja no komerciālā paziņojuma var racionāli izsecināt, ka produkts eksistē vairākos paveidos. Iesniedzējtiesai tomēr katrā konkrētā gadījumā atsevišķi jāizvērtē, vai, ņemot vērā attiecīgā produkta iedabu un paziņojuma līdzekli, kopējā komerciālajā paziņojumā lietotā norāde un apzīmējums ļauj vidusmēra patērētājam, kas ir pietiekami labi informēts, kā arī pietiekami vērīgs un piesardzīgs, identificēt produktu.

2)      Par produkta cenas pienācīgas norādes kritēriju (trešais jautājums)

32.      Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai sākumcenas norāde ir pietiekama atbilstīgi Direktīvas 2005/29 2. panta i) punkta otrajam elementam.

33.      Jautājums par to, vai komerciālā paziņojumā sākumcenas norāde ir pietiekama cenas norādes nosacījuma izpildei, ir šķirams no jautājuma par to, vai sākumcena ir vai nav maldinoša. Direktīvas 2005/29 2. panta i) punkta nosacījumu pārbaude ir jāveic atsevišķi no pārbaudes, vai ir izpildīts informācijas pienākums saskaņā ar 7. panta 4. punktu. Apgalvot, ka ar sākumcenas norādi pietiek, lai varētu runāt par uzaicinājumu veikt pirkumu, nenozīmē apgalvot, ka šīs cenas norāde atbilst iepriekš minētajam pienākumam. Lai gan arī dažos Tiesai iesniegtajos rakstveida apsvērumos saistībā ar 2. panta i) daļas nosacījumu pārbaudi iztirzāts jautājums par to, vai sākumcena ir maldinoša, jākonstatē, ka šiem argumentiem nav nozīmes stadijā, kad jānosaka, vai runa ir par uzaicinājumu veikt pirkumu.

34.      Attiecībā uz sākumcenu var izvēlēties līdzīgu domu gājienu tam, kas jau tika izvērsts attiecībā uz iepriekšējo nosacījumu – proti, nosacījumu saistībā ar produkta īpašībām.

35.      Vispirms, tāpat kā Direktīvas 2005/29 2. panta i) punktā nav precizēta produkta īpašību norādes prasība, arī prasības norādīt cenu formulējums ir diezgan neprecīzs, kas ļauj uzreiz secināt, ka šī direktīva principā neizslēdz to, ka uzaicinājums veikt pirkumu var ietvert arī sākumcenas norādi. Likumdevēja nenoteiktība šajā ziņā ļauj paturēt samērā plašu prasības norādīt cenu izpratni. Vācijas, Nīderlandes un Norvēģijas valdības pamatoti norādījušas, ka, ja Tiesa uzskatītu, ka ar sākumcenas norādi nav pietiekami, lai izpildītu cenas nosacījumu, tad tirgotājiem pietiktu katrā no komerciāliem paziņojumiem norādīt sākumcenu, lai tos nekad nevarētu kvalificēt kā uzaicinājumu veikt pirkumu, un līdz ar to uz tiem nekad nebūtu attiecināms minētās direktīvas 7. panta 4. punktā norādītais pastiprinātās informācijas nosacījums. Tas neapšaubāmi ietekmētu šīs normas lietderīgo iedarbību.

36.      Turklāt atkarībā no produktiem ir visnotaļ pieļaujama situācija, kad tirgotājs komerciālā paziņojumā nemaz nespēj norādīt produkta galīgo cenu. Šādu iespēju turklāt ir paredzējis arī Savienības likumdevējs (14). Galīgā cena dažiem kompleksiem – kā automašīnām – vai saliktiem – kā ceļojumiem, kuros ir gan transportlīdzeklis, gan mītne, – produktiem varēs atšķirties atkarībā no faktoriem, pār kuriem komerciāla paziņojuma publikācijas vai izplatīšanas dienā tirgotājam nav teikšanas (15). Sākumcena, kā to norāda vārda sākuma daļa, proti, “sākot no”, ir minimālā cena, vislētākā cena, par kuru var iegādāties vismaz vienu no produkta paveidiem. Vienlaikus tas patērētājam norāda, ka pastāv arī citi produkta paveidi, ko var iegādāties par augstāku cenu nekā minētā sākumcena.

37.      Tas, ka tiek pieļauts sākumcenas minējums (“sākot no”), man šķiet pilnīgi saskanam ar manu priekšlikumu par to, kā interpretēt produkta īpašību nosacījumu: pieļaujot, ka komerciāla paziņojuma pamatā var būt vārdiska vai vizuāla norāde, kurā izmantots kopējs apzīmējums produktam, kas eksistē dažādos paveidos, un papildus hipotēzei, ka tirgotājs nudien nemaz nespēj aprēķināt galīgo cenu, kā secinājums jāpieņem arī tas, ka tirgotājs norāda tikai sākumcenu, jo nevar norādīt katru cenu, kas atbilstu katram no pastāvošajiem produkta paveidiem.

38.      Uzaicinājumā veikt pirkumu Direktīvas 2005/29 2. panta i) punkta izpratnē produkta cena jānorāda “izmantotajai komerciālās saziņas formai piemērotā veidā”. Cenas jēdziena neprecizitāte kopā ar apstākli, ka patērētājam sniegtās norādes ir mainīgas atkarībā no izmantotajiem līdzekļiem, liecina par labu plašai cenas norādes nosacījuma interpretācijai. Šajos apstākļos ir jāanalizē katrs konkrētais gadījums atsevišķi. Iesniedzējtiesai tātad ir jāpārbauda, vai sākumcenas norāde, no vienas puses, ir izrādījusies piemērota izmantotajam saziņas līdzeklim, un, no otras, vai tā ir pietiekama, lai patērētājs, identificējis konkrēto produktu, spētu saprast, ka aprakstītais vai attēlotais produkts ir iegādājams par šo cenu.

3)      Par izteikumu “un tādējādi dod iespēju patērētājam veikt pirkumu” (pirmais un otrais jautājums)

39.      Ar pirmo un otro jautājumu iesniedzējtiesa cenšas izdibināt, vai izteikums “un tādējādi dod iespēju patērētājam veikt pirkumu”, kas atrodams Direktīvas 2005/29 2. panta i) punktā, ir papildu kritērijs, lai komerciālo paziņojumu varētu uzskatīt par uzaicinājumu veikt pirkumu, vai arī tikai piemērota produkta īpašību norāde kopā ar cenas norādi ir uzskatāma par pietiekamu, lai patērētājs attiecīgi varētu pieņemt lēmumu par pirkumu. Tā vaicā Tiesai, vai atbilstīgi Direktīvas 2005/29 2. panta i) punktam uzaicinājumā veikt pirkumu obligāti jāietilpst konkrētam līdzeklim pirkuma veikšanai.

40.      No visiem dalībniekiem, kas snieguši rakstveida apsvērumus, var atvasināt divas pretējas tēzes. No vienas puses, Zviedrijas, Vācijas, Spānijas, Polijas un Norvēģijas valdības piekrīt pamatnostādnēs saistībā ar Direktīvas 2005/29 2. panta i) punktu (16) sniegtajai Komisijas interpretācijai un uzskata, ka, lai pastāvētu uzaicinājums veikt pirkumu, nav nepieciešams, lai komerciāls paziņojums ļautu faktiski veikt pirkumu vai dotu iespēju to eventuāli veikt. Izteikums “un tādējādi dod iespēju patērētājam veikt pirkumu” tikai ilustrē sekas tam, ka patērētājam ir pieejama pietiekama informācija saistībā ar produktu un tā cenu, lai izdarītu vai neizdarītu pirkumu, nevis papildu kritērijs. Zviedrijas, Vācijas un Polijas valdības uzskata, ka šeit ir runa par to, kā tiek konstatēta ietekme, kas piemīt paziņojumam, kurā minētas produkta īpašības un cena, uz lēmumu veikt pirkumu, kam nebūt nav jātiek pieņemtam uzreiz pēc patērētāja iepazīšanās ar komerciālo paziņojumu. Uzaicinājuma veikt pirkumu jēdziens turklāt neliedz patērētājam veikt vēl citus pasākumus pirms šīs faktiskās pirkuma veikšanas (17). No otras puses, Ving un Nīderlandes valdība uzskata, ka ir nepieciešams, lai paziņojumā tiktu ietverts konkrēts pirkšanas līdzeklis. Tās tomēr nav vienisprātis par minētā līdzekļa definīciju – ja Ving izpratnē tas prasa tiešu tirdzniecības punkta tuvumu, tad Nīderlandes valdība turpretim uzskata, ka telefona numurs vai interneta vietnes adrese var būt pietiekami, lai veidotu šādu līdzekli. Visbeidzot, Apvienotās Karalistes valdība piedāvā vidusceļa risinājumu. Tā savukārt uzskata, ka uzaicinājums veikt pirkumu var būt tāds, ka tas patērētājam ļauj vai atvieglo pieņemt galīgo lēmumu. Principā Apvienotās Karalistes valdība uzskata, ka tas, ka ir minētas tikai produkta īpašības un cena, vēl neļauj patērētājam iegādāties šo produktu. Tikai tādi komerciālie paziņojumi, kuri var jūtami ietekmēt lēmumu veikt pirkumu, būtu jākvalificē kā uzaicinājumi veikt pirkumu Direktīvas 2005/29 izpratnē, lai netiktu izraudzīta pārāk plaša jēdziena koncepcija, kas izjauktu Savienības likumdevēja iecerēto līdzsvaru starp patērētāju un tirgotāju interesēm. Tātad būtu jāvērtē tieši komerciālā paziņojuma ietekme uz lēmumu veikt pirkumu, kas var tikt pieņemts arī vēlāk, tādējādi, ka komerciālais paziņojums, kurā ir konkrēts pirkšanas līdzeklis, vienmēr nozīmēs arī uzaicinājumu veikt pirkumu, turpretim tas to nozīmēs retāk attiecībā uz tādiem paziņojumiem, kuros nav šāda līdzekļa. Citiem vārdiem sakot, konkrēta pirkšanas līdzekļa klātbūtne nebūs nepieciešams priekšnosacījumus, lai varētu runāt par uzaicinājumu veikt pirkumu.

41.      Savukārt es uzskatu, ka tikai burtiska Direktīvas 2005/29 2. panta i) punkta interpretācija liecina, ka iespēja veikt pirkumu patērētājam izriet no tā, ka viņa rīcībā ir pietiekama informācija, lai identificētu reizē produktu un cenu. Šī cēloņa (pieejama informācija saistībā ar produktu un cenu) un seku (pirkuma veikšana) sakarība turklāt ir izteikta ar apstākļa vārdu “tādējādi”. Ja paliek tikai pie šīs burtiskās interpretācijas, komerciālā paziņojumā nav jāiekļauj vai jānorāda konkrēts pirkšanas līdzeklis, lai tas būtu uzskatāms par uzaicinājumu veikt pirkumu.

42.      Tāpat arī piebildīšu, ka Savienības likumdevējs Direktīvas 2005/29 2. panta i) punkta definīcijā nav pārņēmis šo izteicienu, tomēr nedaudz tālāk definē “lēmumu veikt darījumu” (18), tā kā runa ir par to, ka patērētājs var izdarīt pirkumu, nevis pieņemt lēmumu veikt darījumu, kas ir plašāks jēdziens (19). Direktīva 2005/29 attiecas “uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem [..] pirms komercdarījuma, kas attiecas uz kādu produktu, pēc tā un tā laikā” (20). Saskaņā ar Direktīvu 2005/29 lēmums veikt darījumu var rasties dažādos laikposmos un nav reducējams tikai uz lēmumu veikt pirkumu (21); turpretim ir skaidrs, ka uzaicinājums veikt pirkumu ir iespējams tikai pirms paša pirkuma veikšanas.

43.      Atliek noteikt, vai uzaicinājumam veikt pirkumu noteikti un tūlītēji jāseko lēmumam veikt pirkumu, proti, pārejai uz līgumiskām attiecībām, kas attiecībā uz konkrēto produktu saista patērētāju un tirgotāju ar noteiktu pirkuma līdzekli, kas ietver uzaicinājumu veikt pirkumu. Par to neesmu pārliecināts divu galveno iemeslu dēļ. Vispirms – ir skaidrs, ka šāda interpretācija būtiski sašaurinātu iespējamos gadījumus, kuros komerciāls paziņojums veidotu uzaicinājumu veikt pirkumu. Turklāt šāda interpretācija, saskaņā ar kuru uzaicinājumam veikt pirkumu seko tūlītējs lēmums veikt pirkumu, būtu grūti savienojama ar Direktīvas 2005/29 7. pantā paredzēto iespēju, saskaņā ar kuru komerciālā paziņojumā var nebūt norādīta visa uzskaitītā būtiskā informācija vai galīgā cena (22), un, visticamāk, lēmums veikt pirkumu noteikti tiek atlikts, tā kā patērētāja rīcībā nav visi vajadzīgie elementi, lai spētu veikt pirkumu (23).

44.      Manuprāt, ir sarežģīti Savienības tiesību atsevišķa jēdziena definīciju padarīt atkarīgu no tādiem subjektīviem apstākļiem kā psiholoģisku īpašību kopums, kas piemīt katrai personai un kas noteiktā brīdī ļauj nolemt pirkt vai nepirkt konkrētu produktu. Līdz ar to izteikums “un tādējādi dod iespēju patērētājam veikt pirkumu” būtu vairāk jāsaprot kā tāds, kas ievieš vispārīgu kritēriju, kas ļauj noteikt, vai objektīvi patērētājam ir pieejama pietiekama informācija, lai būtu iespējams izdarīt pirkumu. Piemēram, papildus nosacījumam attiecībā uz produkta īpašībām un cenu 2. panta i) punktā nav minēta nekāda informācija attiecībā uz pārdevēja identitāti. Līdz ar to šķiet nepārprotami, ka papildus tam, kas burtiski izriet no 2. panta i) punkta, bet kas šajā pantā nav skaidri pateikts, šie dati kopā ar atkarībā no pārdevēja reputācijas nepieciešamajiem precizējumiem (24) ir pamatinformācija, kam jābūt uzaicinājumā veikt pirkumu.

45.      Tas nozīmē, ka nosacījums, kas izteikts ar vārdiem “un tādējādi dod iespēju patērētājam veikt pirkumu”, nav jāinterpretē tādējādi, ka uzaicinājums veikt pirkumu pastāv vienīgi tad, ja komerciālais paziņojums arī sniedz reālu iespēju nopirkt produktu vai tas ir izlikts tirdzniecības vietas tuvumā. Minētais izteikums, gluži pretēji, jāinterpretē tādējādi, ka vienīgi tāds komerciāls paziņojums uzskatāms par uzaicinājumu veikt pirkumu, kurā ir pietiekama informācija par produktu, cenu un pārdevēja identitāti, kā tā saprotama šo secinājumu kontekstā, lai patērētājs spētu izdarīt izvēli veikt pirkumu.

46.      Ja tomēr Tiesa nolemtu, ka izteikums “un tādējādi dod iespēju patērētājam veikt pirkumu” nozīmē, ka komerciālajam paziņojumam jāsniedz reāla iespēja nopirkt attiecīgo produktu, lai šis paziņojums būtu uzskatāms par uzaicinājumu veikt pirkumu, principā telefona numurs vai interneta vietne var tikt uzskatīti par reālu iespēju izdarīt pirkumu un iesniedzējtiesai jāpārbauda, vai patiešām iespējams veikt pirkumu, zvanot uz norādīto telefona numuru vai apmeklējot norādīto interneta vietni.

B –    Maldinošas noklusēšanas jēdziens (sestais un septītais jautājums)

1)      Par būtisko informāciju saistībā ar produkta galvenajām īpašībām (sestais jautājums)

47.      Sestais jautājums ir par to, vai, pastāvot uzaicinājumam veikt pirkumu Direktīvas 2005/29 2. panta i) punkta izpratnē, minētās direktīvas 7. panta 4. punkta a) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka ir pietiekami, ja tiek norādītas tikai dažas produkta galvenās īpašības un tirgotājs attiecībā uz pārējām sniedz norādi uz savu interneta vietni, ja vien tajā ir būtiska informācija par produkta galvenajām īpašībām, cenu un citiem nosacījumiem atbilstīgi iepriekšminētā 7. panta 4. punkta prasībām.

48.      Vispirms jāatgādina, ka Direktīvas 2005/29 mērķis ir cīņa pret negodīgu komercpraksi, kas principā ir aizliegta (25). Šai pašā direktīvā norādītas divas atšķirīgas komercprakses kategorijas, proti, negodīga komercprakse un agresīva komercprakse (26). Turklāt Savienības likumdevējs pievienojis Direktīvai 2005/29 pielikumu ar 31 komercprakses veidu, ko jebkādos apstākļos uzskata par negodīgu. Tikai šādu praksi var uzskatīt par negodīgu, neveicot katra konkrētā gadījuma izvērtējumu saskaņā ar minētās direktīvas 5.–9. panta noteikumiem (27). Uzreiz jāpiebilst, ka tirgotāja sniegta atsauce uz savu interneta vietni būtiskas informācijas iegūšanai nav minēta pielikumā sniegtajā sarakstā un tātad uzdotais jautājums ir jāpārbauda, pamatojoties uz Direktīvas 2005/29 7. pantu.

49.      Šīs direktīvas 7. panta 4. punktā uzskaitīta informācija, kuru, pastāvot uzaicinājumam veikt pirkumu, uzskata par būtisku (28). Konkrētāk, saskaņā ar 7. panta 4. punkta a) apakšpunkta noteikumiem būtiska informācija ir “produkta galvenās īpašības, ciktāl tas ir piemērots saistībā ar saziņas līdzekli un pašu produktu”, turklāt ja tas jau no konteksta nav skaidrs (29). Minētais 7. panta 4. punkta a) apakšpunkts jālasa kopsakarā ar 7. panta 1. punktu, kur teikts, ka “komercpraksi uzskata par maldinošu, ja attiecībā uz tās faktiem, ņemot vērā visas īpašības un apstākļus un saziņas līdzekļa nepilnības, tā noklusē būtisku informāciju, kas patērētājam ir vajadzīga, lai varētu pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu, un tādējādi vidusmēra patērētājam liek vai var likt pieņemt lēmumu veikt darījumu, ko viņš citādi nebūtu pieņēmis”.

50.      Direktīvā 2005/29 nav sniegta nekāda “galveno īpašību” definīcija. 7. panta 4. punkts ļauj skaidri nojaust, ka galveno īpašību norāde ir atkarīga no trim faktoriem. Vispirms jāpārbauda, vai produkta galvenās īpašības jau skaidri neizriet no konteksta (30), jo tādā gadījumā to papildu norāde līdztekus komerciālam paziņojumam, kas kalpo par atbalstu uzaicinājumam veikt pirkumu, būs lieka. Šī norāde būs atkarīga arī no produkta iedabas un izmantotā saziņas līdzekļa. Direktīvas 2005/29 7. panta 4. punkta a) apakšpunktā noteiktais informācijas pienākums saistībā ar produkta īpašībām tātad būs vairāk vai mazāk izteikts atkarībā no tā, vai runa ir par vienkāršu vai sarežģītu produktu, attiecībā uz kuru uzaicinājums veikt pirkumu ir ticis izplatīts, piemēram, veselā avīzes lapā vai ar radio palīdzību.

51.      Turklāt Direktīvas 2005/29 7. panta 4. punkta a) apakšpunktā ir minētas tikai galvenās īpašības, kas izslēdz tādu šīs direktīvas interpretāciju, kas prasītu uzaicinājumā veikt pirkumu ietvert visu produkta īpašību izsmeļošu aprakstu (31). Tāpat nav iedomājama tāda 7. panta 4. punkta a) apakšpunkta interpretācija, kas prasītu galveno īpašību izsmeļošu aprakstu, jo tas būtu pretrunā iespējai pielāgot to informācijas pienākumu, ko tas ietver.

52.      Tātad Tiesai nekas neliedz uzskatīt, ka Direktīvas 2005/29 7. panta 4. punkta a) apakšpunktu var interpretēt tādējādi, ka ir iespējams minēt tikai dažas galvenās produkta īpašības. Šī direktīva turklāt skaidri paredz gadījumu, kad tirgotājs, vietas vai laika trūkuma dēļ būdams spiests minēt tikai dažas no galvenajām īpašībām, var to kompensēt, norādot uz kādu citu līdzekli (32). Līdz ar to tirgotājs principā var norādīt patērētājam uz savu interneta vietni, ja vien patērētājs tur var atrast būtisku informāciju par produkta galvenajām īpašībām. Visbeidzot, runājot par visiem šiem mainīgajiem kritērijiem (kontekstu, produkta iedabu, izmantoto saziņas līdzekli), ir jāatzīmē viena konstante – visos gadījumos patērētājam ir jābūt spējīgam pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu. Tad, kad viņš to vairs nespēj, 7. panta 4. punktā minētās būtiskās informācijas noklusējums kļūst maldinošs un līdz ar to uzaicinājums veikt pirkumu kļūst par negodīgu komercpraksi. Ņemot vērā lomu, ko dalībvalstu tiesām atzīst Direktīva 2005/29 saistībā ar tās ieviešanu un piemērošanu, ņemot vērā tās preambulas 18. apsvērumu (33) un 7. panta 1. punktā sniegto atsauci uz faktiskajiem apstākļiem, minētajām tiesām acīmredzot arī ir jāizšķir šis jautājums.

53.      Līdz ar to uzaicinājumā veikt pirkumu var minēt tikai dažas attiecīgā produkta galvenās īpašības. Pārējās galvenās īpašības var norādīt ārpus uzaicinājumam veikt pirkumu izmantotā saziņas līdzekļa, ja to norāde pašā uzaicinājumā vai nu nav nepieciešama (ņemot vērā kontekstu un attiecīgo produktu), vai nav iespējama (ņemot vērā izmantoto saziņas līdzekli) un ja tirgotājs attiecībā uz pārējo atsaucas uz savu interneta vietni vai citu līdzīgu līdzekli, ciktāl šī vietne vai līdzeklis ļauj patērētājam efektīvi piekļūt papildu informācijai par galvenajām īpašībām. Iesniedzējtiesai ir jāizvērtē šie elementi kopumā, lai pārliecinātos, ka jebkurā gadījumā tas, ka uzaicinājumā veikt pirkumu nav minētas dažas galvenās īpašības, neliedz patērētājam pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu veikt darījumu.

2)      Par būtisko informāciju saistībā ar cenu (septītais jautājums)

54.      Septītais jautājums ir par to, vai Direktīvas 2005/29 7. panta 4. punkta c) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka prasības attiecībā uz cenu var uzskatīt par izpildītām, ja vien ir norādīta sākumcena.

55.      Direktīvas 2005/29 7. panta 4. punkta a) apakšpunkta analīzes pieejai līdzīga pieeja, manuprāt, mutatis mutandis jāizmanto arī saistībā ar šīs pašas direktīvas 7. panta 4. punkta c) apakšpunkta prasības pārbaudi.

56.      Vispirms, tas, ka uzaicinājumā veikt pirkumu ir minēta tikai sākumcena, nav visos apstākļos uzskatāms par negodīgu komercpraksi, jo šis gadījums nav minēts Direktīvas 2005/29 I pielikumā.

57.      Tālāk, arī pats Direktīvas 2005/29 7. panta 4. punkta c) apakšpunkts paredz tādu gadījumu, kad, ņemot vērā produkta iedabu, tirgotājs nav spējīgs reāli aprēķināt galīgo cenu. Tomēr šādā gadījumā minētais pants uzliek tirgotājam pienākumu minēt cenas aprēķina veidu, kā arī, vajadzības gadījumā, jebkādas papildu izmaksas, kuras var rasties patērētājam, vai norādi, ka viņam var nākties segt šīs izmaksas.

58.      Līdz ar to Direktīvas 2005/29 7. panta 4. punkta c) apakšpunkta formulējums pats par sevi vēl neizslēdz gadījumu, kad sākumcena var būt pietiekama, ja vien pēc tās norādes seko papildu norādes saistībā ar izmaksām un to, kurš tās sedz. Tagad vēl jāatbild uz jautājumu, vai uzaicinājumā veikt pirkumu var norādīt sākumcenu, neminot šīs papildu norādes, vai arī 7. panta 4. punkta c) apakšpunkts jāsaprot tā, ka tad, ja uzaicinājumā veikt pirkumu ir norādīta sākumcena, tai obligāti jāpievieno iepriekšminētās papildu norādes.

59.      Šajā ziņā Zviedrijas valdība norāda, ka pretēji Direktīvas 2005/29 7. panta 4. punkta a) apakšpunktam tās 7. panta 4. punkta c) apakšpunkts neparedz nekādi mīkstināt pienākumu sniegt informāciju, lai ņemtu vērā izmantotajam saziņas līdzeklim raksturīgos ierobežojumus, kas attiecīgi runātu par labu šaurai c) apakšpunkta interpretācijai. Tomēr, tāpat kā a) apakšpunktu, arī c) apakšpunktu nevar interpretēt atrauti no visa 7. panta. Tātad, kad ir runa par pārbaudi, cenšoties noteikt, vai ir runa par maldinošu noklusējumu, 7. panta 3. punktā ir izklāstīts vispārīgs princips, proti, “ja komercpraksē izmantotā saziņas līdzekļa dēļ rodas vietas vai laika ierobežojumus, tad, konstatējot to, vai informācija ir noklusēta, ņem vērā tādus ierobežojumus un jebkurus tirgotāja veiktus pasākumus, lai informētu patērētājus ar citiem līdzekļiem”. Būtiskās informācijas apjomu saistībā ar cenu nosaka pēc produkta iedabas (7. panta 4. punkta c) apakšpunkts), bet arī pēc uzaicinājumā veikt pirkumu izmantotā saziņas līdzekļa, ņemot vērā tirgotāja eventuāli sniegto papildu informāciju (Direktīvas 2005/29 7. panta 3. punkts).

60.      Tādējādi, neskarot vērtējumu, ko veiks dalībvalsts tiesa, kurai ir dots uzdevums piemērot Savienības tiesības pamata prāvas tiesvedībā, jāatzīmē, ka šai tiesai, novērtējot, vai Ving komerciālajā paziņojumā tikai vienreiz minētā sākumcena ir maldinoša prakse, nāksies izvērtēt arī to, cik būtiski ir argumenti, kurus izvirzījusi atbildētāja pamata prāvā. Ving ir apliecinājusi, ka attiecīgā produkta galīgā cena, no vienas puses, ir atkarīga no vidusmēra patērētājam tik labi zināmiem faktoriem (34) un, no otras puses, tie ir tik sarežģīti (35), ka prasība, lai paziņojums būtu saprotams, un princips, pēc kura sniegtās informācijas saturs ir jāvērtē, ņemot vērā izraudzītā saziņas līdzekļa piedāvātās iespējas, ļauj tirgotājam šos faktorus neminēt.

61.      Ving turklāt ir norādījusi, ka skaidrojumi saistībā ar dažādajiem faktoriem, kas ietekmē tādu ceļojumu galīgo cenu, kādi piedāvāti apstrīdētajā komerciālajā paziņojumā, bijuši pieejami internetā, kā arī tā minējusi, ka pastāv vietne, ko izstrādājusi kāda patērētāju asociācija. Tomēr man jāprecizē, ka, ņemot vērā Direktīvas 2005/29 7. panta 3. punktu, nepietiek tikai ar to, ka uzaicinājumā veikt pirkumu neiekļautā būtiskā informācija ir pieejama citviet, kādā citā medijā, bet, gluži pretēji, jābūt tā, ka trūkstošās būtiskās informācijas pieejamības nodrošināšana ir tirgotāja pozitīvās rīcības sekas.

62.      Visbeidzot, lai gan Direktīva 2005/2 dod zināmas pielaides, tomēr tā nepieļauj noklusēt nekādu būtisku informāciju, kas minēta šīs direktīvas 7. panta 4. punktā, ja šāda noklusējuma rezultātā vidusmēra patērētājs pieņem vai var pieņemt tādu lēmumu veikt pirkumu, kādu viņš citādi nebūtu pieņēmis. Tā kā cena vidusmēra patērētāja skatījumā principā ir galvenais, par ko viņš domā, pieņemot lēmumu veikt pirkumu, tad arī šis aspekts ir jāpārbauda dalībvalsts tiesai. Šajā ziņā tā varētu ņemt vērā to produktu skaitu, kas ir faktiski pārdoti par norādīto sākumcenu (36).

63.      Sākumcenas norāde tādējādi var būt pietiekama, lai Direktīvas 2005/29 7. panta 4. punkta c) apakšpunkta prasība par pienākumu sniegt informāciju par cenu būtu uzskatāma par izpildītu tikai un vienīgi tad, ja galīgās cenas aprēķinu kārtības un iespējamo papildu izmaksu un to sedzēju norāde vai nu nav nepieciešama (ņemot vērā kontekstu un attiecīgo produktu), vai nav iespējama (ņemot vērā izmantoto saziņas līdzekli) un ja tirgotājs attiecībā uz pārējo atsaucas uz savu interneta vietni vai citu līdzīgu līdzekli, ciktāl šī vietne vai līdzeklis ļauj patērētājam efektīvi piekļūt šai norādei. Iesniedzējtiesai ir jāizvērtē šie elementi kopumā, lai pārliecinātos, ka jebkurā gadījumā tas, ka uzaicinājumā veikt pirkumu nav norādīta galīgās cenas aprēķina kārtība vai iespējamās papildu izmaksas un to sedzējs, nav liedzis patērētājam pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu veikt darījumu.

VI – Secinājumi

64.      Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz marknadsdomstolen uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      2. panta i) punkts Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvā 2005/29, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (“negodīgas komercprakses direktīva”), neliedz komerciālā paziņojumā izmantot vārdisku vai vizuālu norādi uz produktu, kas var būt pietiekama, lai tiktu izpildīts nosacījums attiecībā uz produkta īpašībām. Tas tāpat neliedz izmantot kopīgu produkta apzīmējumu, ja no komerciālā paziņojuma var racionāli izsecināt, ka eksistē vairāki šā produkta paveidi. Iesniedzējtiesai tomēr katrā konkrētā gadījumā atsevišķi jāizvērtē, vai, ņemot vērā attiecīgā produkta iedabu un saziņas līdzekli, kopējā komerciālajā paziņojumā lietotā norāde un apzīmējums ļauj vidusmēra patērētājam, kas ir pietiekami labi informēts, kā arī pietiekami vērīgs un piesardzīgs, identificēt šo produktu;

2)      tāpat iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai sākumcenas norāde, no vienas puses, ir izrādījusies piemērota izvēlētajam saziņas līdzeklim un, no otras puses, vai tā ir pietiekama, lai, noteicis attiecīgo produktu, patērētājs spētu saprast, ka aprakstītais vai attēlotais produkts ir iegādājams par minēto cenu;

3)      – Direktīvas 2005/29/EK 2. panta i) punktā minētais nosacījums, kas izteikts kā “un tādējādi dod iespēju patērētājam veikt pirkumu”, nav interpretējams tādējādi, ka uzaicinājums veikt pirkumu pastāv tikai tad, kad komerciālajā paziņojumā ir ietverts konkrēts iegādes līdzeklis vai ja šāds paziņojums ir izvietots tirdzniecības vietas tuvumā. Gluži otrādi, šis izteikums jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek ieviests vispārīgs kritērijs, kas ļauj noteikt, vai objektīvi patērētājam ir pieejama pietiekama informācija par produktu, cenu un pārdevēju, lai būtu iespējams izdarīt pirkumu.

      – Ja Tiesa pieprasītu, ka, lai komerciāls paziņojums varētu tikt uzskatīts par uzaicinājumu veikt pirkumu, tajā ir jābūt arī konkrētam iegādes līdzeklim, tad telefona numurs vai interneta vietne var tikt uzskatīti par konkrētu iegādes līdzekli, un iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai patiešām ir iespējams izdarīt pirkumu, piezvanot uz attiecīgo telefona numuru vai pieslēdzoties minētajai vietnei;

4)      Direktīvas 2005/29 7. panta 4. punkta a) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka uzaicinājumā veikt pirkumu var minēt tikai dažas galvenās produkta īpašības. Pārējās galvenās īpašības var norādīt ārpus uzaicinājumam veikt pirkumu izmantotā saziņas līdzekļa, ja to norāde pašā uzaicinājumā vai nu nav nepieciešama (ņemot vērā kontekstu un attiecīgo produktu), vai nav iespējama (ņemot vērā izmantoto saziņas līdzekli) un ja tirgotājs attiecībā uz pārējo atsaucas uz savu interneta vietni vai citu līdzīgu līdzekli, ciktāl šī vietne vai līdzeklis ļauj patērētājam efektīvi piekļūt papildu informācijai par galvenajām īpašībām. Iesniedzējtiesai ir jāizvērtē šie elementi kopumā, lai pārliecinātos, ka jebkurā gadījumā tas, ka uzaicinājumā veikt pirkumu nav minētas dažas galvenās īpašības, neliedz patērētājam pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu veikt darījumu;

5)      sākumcenas norāde var būt pietiekama, lai Direktīvas 2005/29 7. panta 4. punkta c) apakšpunkta prasība par pienākumu sniegt informāciju par cenu būtu uzskatāma par izpildītu tikai un vienīgi tad, ja galīgās cenas aprēķinu kārtības un iespējamo papildu izmaksu un to sedzēju norāde vai nu nav nepieciešama (ņemot vērā kontekstu un attiecīgo produktu), vai nav iespējama (ņemot vērā izmantoto saziņas līdzekli) un ja tirgotājs attiecībā uz pārējo atsaucas uz savu interneta vietni vai citu līdzīgu līdzekli, ciktāl šī vietne vai līdzeklis ļauj patērētājam efektīvi piekļūt šai norādei. Iesniedzējtiesai ir jāizvērtē šie elementi kopumā, lai pārliecinātos, ka jebkurā gadījumā tas, ka uzaicinājumā veikt pirkumu nav norādīta galīgās cenas aprēķina kārtība vai iespējamās papildu izmaksas un to sedzējs, nav liedzis patērētājam pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu veikt darījumu.

---

1 –      Oriģinālvaloda – franču.

---

2 – OV L 149, 22. lpp.

---

3 – 2009. gada 23. aprīļa spriedums apvienotajās lietās C‑261/07 un 299/07 VTB-VAB (Krājums, I‑2949. lpp., 52. punkts), 2010. gada 14. janvāra spriedums lietā C‑304/08 Plus Warenhandelsgesellschaft (Krājums, I‑217. lpp., 41. punkts) un 2010. gada 9. novembra spriedums lietā C‑540/08 Mediaprint Zeitungs- und Zeitschriftenverlag (Krājums, I‑0000. lpp., 27. punkts).

---

4 – Skat. Direktīvas 2005/29 preambulas 5., 20. un 24. apsvērumu, kā arī 1. pantu.

---

5 – No plaša judikatūras klāsta skat. 2009. gada 16. jūlija spriedumu lietā C‑168/08 Hadadi (Krājums, I‑6871. lpp., 38. punkts), 2009. gada 29. oktobra spriedumu lietā C‑174/08 NCC Construction Danmark (Krājums, I‑10567. lpp., 24. punkts) un 2009. gada 3. decembra spriedumu lietā C‑433/08 Yaesu Europe (Krājums, I‑11487. lpp., 18. punkts).

---

6 – Spriedums lietā Yaesu Europe, minēts iepriekš (23. punkts).

---

7 – Spriedums lietā Yaesu Europe, minēts iepriekš (24. punkts un tajā minētā judikatūra).

---

8 – Saskaņā ar minēto pantu produkta galvenās īpašības var būt “pieejamība, labumi, riski, izpildījums, sastāvs, piederumi, garantijas apkalpošana un sūdzību izskatīšanas procedūra, izgatavošanas vai sniegšanas metode un laiks, piegāde, atbilsme nolūkam, pielietojums, daudzums, sīks apraksts, ģeogrāfiskā un komerciālā izcelsme vai rezultāti, ko var gaidīt, to lietojot, vai ar šo produktu veikto testu vai pārbaužu rezultāti vai būtiskas īpašības”.

---

9 – Šajā sakarā piebildīšu, ka priekšlikuma direktīvai sākotnējā tekstā noteikumos, kas veltīti uzaicinājuma veikt pirkumu definīcijai, bija precizēts, ka ir runa par galvenajām īpašībām, taču Direktīvas 2005/29 pieņemšanas procedūras laikā šis precizējums tika svītrots (skat. 2. panta k) punktu Priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par uzņēmumu negodīgu komercpraksi pret patērētājiem iekšējā tirgū, kas groza Direktīvu 84/450/EEK, 97/7/EK un 98/27/EK, COM(2003) 356, galīgā redakcija).

---

10 – Direktīvas 2005/29 preambulas 7. apsvērumā cita starpā noteikts, ka “šīs direktīvas, un jo īpaši tās galveno klauzulu, piemērošanā būtu jāņem vērā katra atsevišķā gadījuma konteksts”.

---

11 – Skat. it īpaši 1992. gada 16. janvāra spriedumu lietā C‑373/90 X (Recueil, I‑131. lpp., 15. punkts), 2000. gada 13. janvāra spriedumu lietā C‑220/98 Estée Lauder (Recueil, I‑117. lpp., 27. un 30. punkts), 2003. gada 8. aprīļa spriedumu lietā C‑44/01 Pippig Augenoptik (Recueil, I‑3095. lpp., 55. punkts) un 2006. gada 19. septembra spriedumu lietā C‑356/04 Lidl Belgium (Krājums, I‑8501. lpp., 77. un 78. punkts). Lai gan vidusmēra patērētājs ir patērētājs, uz kuru atsaucas Direktīva 2005/29, tā arī paredz, taču precīzāk, īpašu aizsardzību patērētājiem, kuri, ņemot vērā vecumu, fiziskus vai garīgus traucējumus vai lētticību, ir īpaši viegli ietekmējami ar negodīgu komercpraksi vai attiecīgu produktu (skat. Direktīvas 2005/29 preambulas 19. apsvērumu, kā arī 5. panta 3. punktu).

---

12 – Šī sākumcenas norāde Direktīvas 2005/29 2. panta i) punkta kontekstā tiks aplūkota šo secinājumu 32. un nākamajos punktos.

---

13 – Skat. dokumentu “Guidance on the implementation/application of directive 2005/29/EC on unfair commercial practices” (2009. gada 3. decembra SEC(2009) 1666, 47. lpp.), kurā teikts – tiklīdz eksistē vārdiska vai vizuāla norāde uz produktu, nosacījums attiecībā uz produkta īpašībām Direktīvas 2005/29 2. panta i) punkta izpratnē jāuzskata par izpildītu. Komisija uzskata, ka citādāka interpretācija varētu pamudināt uzņēmējus savos komerciālajos piedāvājumos sniegt plašus aprakstus vai noklusēt informāciju, lai apietu prasības informācijai, kas noteiktas minētās direktīvas 7. panta 4. punktā.

---

14 – Skat. Direktīvas 2005/29 7. panta 4. punkta c) apakšpunktu.

---

15 – Piemēram, parasti automobiļu ražotāji komerciālajos paziņojumos norāda tikai sākumcenu, tā kā viens un tas pats modelis ir pieejams ar dažādiem dzinējiem un patērētājam ir iespēja izvēlēties dažādu aprīkojumu. Attiecībā uz ceļojumiem Ving atgādina, ka galīgās cenas noteikšana ir atkarīga galvenokārt no trim faktoriem: datuma, kurā veikta rezervācija, attiecīgā ceļojuma laika perioda un, protams, galamērķa.

---

16 – Minētas iepriekš 13. zemsvītras piezīmē.

---

17 – Šajā ziņā minēto valdību apsvērumi var šķist esam pretrunā Komisijas nostājai, kura saskaņā ar pausto definīciju tās pamatnostādnēs, uz kurām tā atsaucas rakstveida apsvērumos, uzskata, ka uzaicinājums veikt pirkumu ir “noteicošais brīdis, kad patērētājam jāpieņem lēmums veikt darījumu. Tā savstarpēji ir tieša un tūlītēja produkta reklāmas forma, kas patērētājam izraisa impulsīvu reakciju un lielāku riska uzņemšanos.” (skat. Komisijas rakstveida apsvērumu 18. punktu un šo pamatnostādņu 2.6.3. punkta beigu daļu).

---

18 – Skat. šo secinājumu 6. punktu.

---

19 – Direktīvā 2005/29 ir ietverts dubultjēdziens: lēmums veikt darījumu ir patērētāja saimnieciskās rīcības īpaša izpausme (skat. it īpaši Direktīvas 2005/29 preambulas 11. un 13. apsvērumu) un iespēja patērētājam veikt pirkumu ir tikai viens lēmumu veikt darījumu piemērs.

---

20 – Direktīvas 2005/29 3. panta 1. punkts.

---

21 – Komisijas sniegtais piemērs šajā ziņā ir samērā nozīmīgs: skat. iepriekš 13. zemsvītras piezīmē minēto pamatnostādņu 2.1.1.–2.1.3. punktu.

---

22 – Šie punkti tiks izskatīti, analizējot sesto un septīto jautājumu.

---

23 – Tādējādi apšaubu, ka, nezinot galīgo cenu, vidusmēra patērētājs, kas minēts Direktīvā 2005/29, pieņemtu lēmumu veikt pirkumu.

---

24 – Lai patērētājs varētu veikt pirkumu, viņa rīcībā jābūt pietiekamai informācijai, lai identificētu produktu un tā cenu. Bet vēl ir jāspēj arī identificēt pārdevēju, konkrēti, tā atrašanās vietu. Atkarībā no pārdevēja reputācijas reizēm pietiktu tikai ar pārdevēja firmas zīmi, lai patērētājs to identificētu un tūlīt pat saistītu ar vietu, kur minētais produkts pieejams par zināmo cenu. Citreiz pārdevēja reputācija nav tik plaši zināma, un tad, lai varētu uzskatīt, ka patērētājs spējis identificēt pārdevēju, komerciālajā paziņojumā būtu jāiekļauj arī informācija par tirdzniecības vietu atrašanos. Katrā ziņā ir runa par papildu elementu, un tā ietekme uz to, vai tas tiešām ļāvis patērētājam veikt pirkumu, būtu jāizvērtē iesniedzējtiesai.

---

25 – Direktīvas 2005/29 5. panta 1. punkts.

---

26 – Direktīvas 2005/29 5. panta 4. punkts, tālāk 6. un 7. pants (par negodīgu komercpraksi), kā arī 8. un 9. pants (par agresīvu komercpraksi).

---

27 – Spriedums lietā Plus Warenhandelsgesellschaft, minēts iepriekš (45. punkts).

---

28 – Direktīvas 2005/29 7. panta 5. punktā norādīts, ka “Kopienas tiesību aktos noteiktās prasības informācijai, kuras attiecas uz komerciālo saziņu, tostarp reklāmu un tirgdarbību, un kuru nepilnīgs uzskaitījums atrodams II pielikumā, uzskata par būtiskām”. Taču minētajā pielikumā dota atsauce uz Padomes 1990. gada 13. jūnija Direktīvas 90/314/EEK par kompleksiem ceļojumiem, kompleksām brīvdienām un kompleksām ekskursijām (OV L 158, 59. lpp.) 3. pantu. Neapšaubāmi Ving piedāvājums līdzinās kompleksam ceļojumam. Tomēr šajā 3. pantā uzskaitīta tikai būtiskā informācija, kurai jābūt iekļautai organizatoru vai to pārstāvju izplatītajās brošūrās. Tā kā pamata prāvas paziņojumam nepiemīt šāda forma, Direktīvas 90/314 3. pants uz šo gadījumu nav attiecināms.

---

29 – Direktīvas 2005/29 7. panta 4. punkta sākums.

---

30 – Direktīvas 2005/29 7. panta 4. punkta sākums.

---

31 – Turklāt prasība tirgotājiem sniegt informāciju, kad tā nav nepieciešama (ņemot vērā kontekstu vai to, ko vidusmēra patērētājs, tāds, kāds tas ir definēts Tiesas judikatūrā, spēj saprast vai izsecināt), var izraisīt to, ka komerciālais paziņojums tiktu uztverts “neskaidri, nesaprotami [vai] divdomīgi” un tas gandrīz paradoksālā kārtā varētu radīt maldinošu noklusējumu Direktīvas 2005/29 7. panta 2. punkta izpratnē.

---

32 – Direktīvas 2005/29 7. panta 3. punkts.

---

33 – Šajā apsvērumā saistībā ar vidusmēra patērētāja jēdzienu, uz kuru atsaucas Direktīva 2005/29, paredzēts, ka “attiecīgo valstu tiesām un iestādēm būs jāizmanto pašu lemtspēja, lai [ņemot vērā Tiesas judikatūru] noteiktu vidusmēra patērētāja tipisko reakciju katrā konkrētā gadījumā”.

---

34 – Proti, galamērķa pievilcīgums, brīdis, kad patērētājs veic rezervāciju, un ceļojumam izvēlētais laika periods.

---

35 – Ving min arī noteikumus, pēc kuriem aviosabiedrības nosaka lidmašīnas biļešu cenu.

---

36 – Ving apgalvo, ka 80 % reģistrēto rezervāciju tika veiktas par komerciālajā paziņojumā norādīto sākumcenu un ka šādos apstākļos sākumcenas norādīšana, neminot tās aprēķināšanas veidu, nav novedusi pie patērētāja maldināšanas Direktīvas 2005/29 7. panta izpratnē. Turklāt atzīmēšu, ka jebkurā gadījumā, ja komerciālā uzaicinājumā bijusi norādīta sākumcena, bet tirgotājs nav spējis piegādāt attiecīgo produktu par patērētājam norādīto sākumcenu, rodas jautājums, vai šāda prakse nav maldinoša komercprakse, kas jebkādos apstākļos jāsauc par negodīgu saskaņā ar Direktīvas 2005/29 I pielikuma 5. punktu.