21

Ar prasības pieteikumu, kurš Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2009. gada 25. februārī, prasītāja cēla šo prasību.

22

Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2009. gada 11. jūnijā, Land Hessen [Hesenes federālā zeme] lūdza atļaut iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.

23

Ar Vispārējās tiesas trešās palātas priekšsēdētāja 2009. gada 22. septembra rīkojumu Land Hessen pieteikums par iestāšanos lietā tika akceptēts.

24

Land Hessen savu iestāšanās rakstu iesniedza 2009. gada 3. decembrī. Prasītāja savus apsvērumus par šo rakstu iesniedza 2010. gada 22. janvārī un Komisija – 2010. gada 21. janvārī atbilstoši noteiktajam termiņam.

25

Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas pirmajā palātā, kurai līdz ar to tika nodota šī lieta.

26

Pēc tiesneša referenta ziņojuma uzklausīšanas Vispārējā tiesa (pirmā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu un tās reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros lietas dalībniekiem rakstveidā uzdeva jautājumus un lūdza iesniegt dažus dokumentus. Lietas dalībnieki prasīto izpildīja noteiktajā termiņā.

27

Vispārējā tiesa 2014. gada 18. septembra tiesas sēdē uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un to atbildes uz tās uzdotajiem jautājumiem.

28

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

29

Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

30

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

[..]

64

Jāatgādina – kā tas tostarp izriet no pārsūdzētā lēmuma 12., 46. un 59. apsvēruma a) punkta, ka Komisija, uzskatot, ka dotācija ieguldījumam tika piešķirta 2006. gada decembrī, uzskatīja, ka tā ir individuāls pasākums, kas pieņemts, pamatojoties uz shēmu N 642/2002. Komisija tādēļ pārsūdzētajā lēmumā ir secinājusi, ka dotācija ieguldījumam ir pastāvošs atbalsts Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punkta ii) apakšpunkta izpratnē.

65

Saskaņā ar iedibinātu judikatūru, ja vispārēja atbalsta shēma ir apstiprināta, tad individuālie īstenošanas pasākumi nav Komisijai jāpaziņo, izņemot gadījumus, kad tā apstiprinošajā lēmumā ir sniegusi attiecīgas atrunas. Tā kā individuālie pasākumi ir vispārējas atbalsta shēmas individuālie īstenošanas pasākumi, faktori, kas Komisijai jāņem vērā, lai tos izvērtētu, ir tādi paši kā tie, kurus tā ir ņēmusi vērā, izvērtējot vispārējo atbalsta shēmu. Līdz ar to nav lietderīgi, ja Komisija pārbaudītu individuālo atbalstu (spriedumi, 1994. gada 5. oktobris, Itālija/Komisija, C‑47/91, Krājums, EU:C:1994:358, 21. punkts; 2008. gada 24. septembris, Kahla/Thüringen Porzellan/Komisija, T‑20/03, Krājums, EU:T:2008:395, 92. punkts).

66

Savienības tiesa arī apstiprināja, ka tad, kad Komisijai jāizvērtē individuāls atbalsts, kurš, iespējams, piešķirts saskaņā ar iepriekš apstiprinātu programmu, tā nevar uzreiz izvērtēt to tieši saskaņā ar Līgumu. Pirms jebkādas procedūras uzsākšanas tai vispirms jāpārbauda, vai atbalsts atbilst vispārējai shēmai un nosacījumiem, kas izvirzīti lēmumā par tā apstiprināšanu. Ja Komisija to nav izdarījusi, tad, izvērtējot katru individuālu atbalstu, tā var atgriezties pie sava lēmuma, ar kuru apstiprinājusi atbalsta programmu, kas jau ietvēra izvērtējumu saskaņā ar Līguma 87. pantu. Tas apdraudētu tiesiskās paļāvības un tiesiskās drošības aizsardzības principus gan no dalībvalstu, gan no tirgus dalībnieku viedokļa, jo Komisija varētu jebkurā laikā apšaubīt individuālu atbalstu, kas strikti atbilst atbalsta programmas apstiprinājuma lēmumam (spriedumi Itālija/Komisija, minēts 65. punktā, EU:C:1994:358, 24. punkts, un 2005. gada 10. maijs, C‑400/99, Itālija/Komisija, C‑400/99, Krājums, EU:C:2005:275, 57. punkts).

67

Lai arī šāda ierobežota vērtējuma rezultātā Komisija konstatē, ka individuālais atbalsts ir saderīgs ar tās atbalsta programmas apstiprinājuma lēmumam, tas būtu jāuzskata par apstiprinātu atbalstu, tātad par pastāvošu atbalstu. Un otrādi – ja Komisija konstatē, ka uz individuālo atbalstu neattiecas atbalsta programmas apstiprinājuma lēmums, tad atbalsts būtu jāuzskata par jaunu atbalstu (spriedumi Itālija/Komisija, minēts 65. punktā, EU:C:1994:358, 25. un 26. punkts, un Itālija/Komisija, minēts 66. punktā, EU:C:2005:275, 57. punkts).

68

Šajā lietā Komisija izvērtēja individuālu atbalstu, proti, strīdīgo dotāciju ieguldījumam, saistībā ar kuru Vācijas iestādes minēja, ka tas tika pieņemts, pamatojoties uz Komisijas apstiprinātu shēmu N 642/2002. Piemērojot iepriekš minētos principus, Komisijai vajadzēja izvērtēt, vai uz šo pasākumu attiecās aplūkotā shēma un – apstiprinošas atbildes gadījumā – vai tas atbilda nosacījumiem, kas izvirzīti tā apstiprinājuma lēmumā. Apstrīdētajā lēmumā Komisija secināja, ka tā tas ir (apstrīdētā lēmuma 44.–46. apsvērums).

69

Ciktāl Komisija atbilstoši iepriekš 66. un 67. punktā minētajiem principiem šajā lietā veica kontroli, pārbaudot paziņotā pasākuma saderību ar shēmu N 642/2002, tā pamatoti ņēma vērā šī atbalsta piešķiršanas datumu. Ņemot vērā to, ka, piemērojot iepriekš 65. punktā minēto judikatūru, uz šo pasākumu neattiecās paziņošanas pienākums un ka Komisijai principā nebija pienākums to vērtēt (ja vien tas nav pēc tam, kad prasītāja ir iesniegusi sūdzību, un šis pasākums pēc tam ir paziņots Vācijas Federatīvai Republikai), tūlītēji šī pasākuma vērtējumu veikt piemērojamā tiesiskā regulējuma gaismā, kas bija spēkā pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas brīdī, būtu pretrunā tiesiskās paļāvības un tiesiskās noteiktības principam, jo šo pasākumu, kas būtu saderīgs ar apstiprinājuma lēmumu ar shēmu N 642/2002, Komisija jebkurā brīdī varētu apstrīdēt atkarībā no tiesiskā regulējuma, kas piemērojams datumā, kad tā pieņēmusi lēmumu.

70

Nav pieņemams apelācijas sūdzības iesniedzējas arguments, saskaņā ar kuru, atzīstot atbalsta piešķiršanas datumu kā brīdi, kas ir noteicošais piemērojamajā juridiskajā situācijā, dalībvalstis, veicot paziņošanu pēc atbalsta piešķiršanas “tiesiskās paļāvības” nolūkos, būtībā var noteikt piemērojamās tiesības ratione temporis. Faktiski ne jau pasākuma paziņošana nosaka šim pasākuma piemērojamo tiesisko režīmu ratione temporis, bet pasākuma kā pastāvoša atbalsta būtība, uz kuru principā neattiecas paziņošanas pienākums, vai pasākuma kā jauna atbalsta būtība, uz kuru attiecas paziņošanas pienākums un aizliegums to īstenot saskaņā ar EKL 88. panta 3. punktu. Paziņošana ir vien procesuāls instruments, kas ļauj Komisijai izvērtēt aplūkoto pasākumu, un tai nav tiesību radītāja funkcija (šajā ziņā skat. spriedumu, 2008. gada 11. decembris, Komisija/Freistaat Sachsen, C‑334/07 P, Krājums, EU:C:2008:709, 52. punkts).

71

Visbeidzot ir jānorāda, ka iepriekš 70. punktā minētajā spriedumā Komisija/Freistaat Sachsen (EU:C:2008:709), uz ko atsaucas prasītāja, nav apstiprināts tās minētais par perioda noteikšanu, kurā Komisija ir jāiekļaujas, lai izvērtētu dotāciju ieguldījumam. Lietā, saistībā ar kuru ir taisīts šis spriedums, Komisijai bija jāizvērtē Vācijas Federatīvās Republikas paziņotā jaunā atbalsta projekts, savukārt, šajā lietā bija jāizvērtē atbalsta pasākums, saistībā ar kuru tika apgalvots, ka tas pastāvošs atbalsts.

72

Šķiet, ka kontrole, kas Komisijai bija jāveic lietā, kurā tika taisīts iepriekš 70. punktā minētais spriedums Komisija/Freistaat Sachsen (EU:C:2008:709), atšķīrās no kontroles, kas tai ir jāveic šajā lietā, jo pasākumi šajās lietās ir atšķirīgi. Tādēļ šajā lietā nav nozīmes Tiesas apgalvojumam, kas minēts iepriekš 70. punktā minētā sprieduma Komisija/Freistaat Sachsen (EU:C:2008:709) 50. punktā.

73

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, jāsecina, ka Komisija pamatoti vērtējumu ir veikusi dotācijas ieguldījumam piešķiršanas dienā un saistībā ar šo problemātiku tai nav bijušas nopietnas grūtības.

[..]

149

Ir jāpārbauda, vai Komisija izvērtēšanas sākotnējā posmā un, neuzsākot EKL 88. panta 2. punktā paredzēto formālas izmeklēšanas procedūru strīdīgo garantiju atbalsta elementa noteikšanas nolūkos, varēja piekrist tam, ka Vācijas iestādes piemēro garantētās summas fiksēto likmi 0,5 % apmērā. Šim iepriekš minētās likmes apstiprinājumam bija svarīga nozīme pārsūdzētā lēmuma sistēmā tiktāl, ciktāl, tieši piemērojot minēto likmi, strīdīgā garantija tika kvalificēta kā de minimis atbalsts.

150

Attiecībā uz Vispārējās tiesas veiktās kontroles iedabu ir jānorāda, ka, pirmkārt, Savienības tiesai principā ir pienākums, ņemot vērā gan konkrētos tajā izskatāmās lietas apstākļus, gan Komisijas veiktā novērtējuma tehnisko vai komplekso raksturu, veikt pilnīgu pārbaudi, lai noskaidrotu, vai pasākums ietilpst EKL 87. panta 1. punkta piemērošanas jomā (skat. iepriekš 47. punktu), un, otrkārt, Vispārējās tiesas īstenotā likumības pārbaude saistībā ar nopietnu grūtību pastāvēšanu pēc savas iedabas ir kas vairāk nekā tikai centieni noteikt, vai ir notikusi acīmredzama kļūda novērtējumā (skat. iepriekš 49. punktu).

151

Ir arī jānorāda, ka Komisija, pieņemot rīcības noteikumus un ar to pasludināšanu paziņojot, ka turpmāk šie noteikumi tiks piemēroti ar tiem saistītajos gadījumos, pati ierobežo novērtējuma brīvības izmantošanas iespējas un nevar atkāpties no šiem noteikumiem, ja vien tā nevēlas attiecīgā gadījumā tikt sodīta par tādu vispārējo tiesību principu kā vienlīdzīgas attieksmes princips vai tiesiskās paļāvības aizsardzības princips pārkāpumu, izņemot, ja tā, ievērojot šos pašus principus, norāda iemeslus, kādēļ tā no saviem noteikumiem atkāpjas (šajā ziņā skat. spriedumus, 2005. gada 28. jūnijs, Dansk Rørindustri u.c./Komisija, C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P, Krājums, EU:C:2005:408, 211. punkts, un 2008. gada 11. septembris, Vācija u.c./Kronofrance, C‑75/05 P un C‑80/05 P, Krājums, EU:C:2008:482, 60. punkts).

152

Īpašajā valsts atbalsta jomā Savienības tiesai jau ir bijusi iespēja uzsvērt, ka Komisija var noteikt pamatnostādnes savu izvērtēšanas pilnvaru īstenošanai un, lai arī tajās nav atkāpe no Līguma noteikumiem, tajās ietvertie indikatīvie noteikumi iestādei ir saistoši (skat. spriedumu, 2002. gada 13. jūnijs, Nīderlande/Komisija, C‑382/99, Krājums, EU:C:2002:363, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

153

Šajā lietā no lietas materiāliem izriet, ka abas strīdīgās garantijas tika piešķirtas, pamatojoties uz Land Hessen pamatnostādnēm par garantiju piešķiršanu rūpniecības nozarē. Šajās pamatnostādnēs skaidri ir paredzēts, ka valsts atbalsta daļa garantijās, ko uzņēmumiem, kas nav grūtībās nonākuši uzņēmumi, piešķir Land Hessen iestādes, sasniedz 0,5 % no garantētās summas un ka tādējādi šādiem uzņēmumiem piešķirtās garantijas, kas attiecas uz summu līdz EUR 20 000 000, ir valsts atbalsts de minimis, kas ietilpst Regulas Nr. 69/2001 tvērumā.

154

Ir skaidrs, ka uz strīdīgajām garantijām neattiecas Komisijas atļautā valsts atbalsta shēma, jo to piešķiršanas laikā (2006. gada decembris) iepriekš minētās Land Hessen pamatnostādnes Komisijai nebija paziņotas un tādējādi, lai tās apstiprinātu, ir vajadzīgs lēmums.

155

Tā kā strīdīgās garantijas neietilpst apstiprināta atbalsta shēmā, tās ir jāvērtē EKL 87. panta 1. punkta gaismā (šajā ziņā skat. spriedumu Kahla/Thüringen Porzellan/Komisija, minēts 65. punktā, EU:T:2008:395, 93. un 94. punkts un tajos minētā judikatūra).

[..]

157

Ņemot vērā to, ka valsts garantijas ir atbalsta veids, kas tiek piešķirts citādi nevis kā dotācija, un saskaņā ar Regulas Nr. 69/2001 2. panta 3. punkta pirmo daļu būtu jāaprēķina šajās garantijās esošo atbalsta elementu. Tieši šī atbalsta elementa apmērs būs tas, kas būs noteicošais, vai šīs garantijas ietilpst vai neietilpst de minimis noteikuma tvērumā, ko piemēro tā piešķiršanas brīdī. Regulā Nr. 69/2001 nav ietverti precizējumi par šī atbalsta elementa aprēķināšanas kārtību.

158

Komisija tomēr savu praksi, kas ir saistīta ar valsts atbalsta garantijā aprēķināšanu, precizēja savā paziņojumā par EK līguma 87. un 88. panta piemērošanu valsts atbalstam garantiju veidā (OV 2000, C 71, 14. lpp.; turpmāk tekstā – “2000. gada paziņojums par garantijām”).

[..]

167

Saskaņā ar iepriekš 151. un 152. punktā minētajiem principiem 2000. gada paziņojums par garantijām bija daļa no atbilstošajām tiesību normām, kuru gaismā Komisijai šajā lietā bija jāvērtē strīdīgās garantijas. Tas tā ir vēl jo vairāk tādēļ, ka šī paziņojuma 1.4. punktā Komisija uzsver, ka paziņojuma mērķis ir sniegt dalībvalstīm sīkāku paskaidrojumu par principiem, kurus Komisija gatavojas izmantot, interpretējot EKL 87. un 88. pantu un piemērojot šos pantus valsts garantijām, tādējādi nodrošinot tās lēmumu paredzamību un garantējot vienlīdzīgu attieksmi.

168

Taču ir jākonstatē – kā tas izriet no pārsūdzētā lēmuma 14. un 47. apsvēruma un Komisijas paskaidrojumiem tiesas sēdē, ka Komisija šajā lietā aplūkotajām garantijām nav piemērojusi 2000. gada paziņojumu par garantijām. Komisija tiesas sēdē norādīja, ka šo paziņojumu piemēro, ja aplūkotā atbalsta apmērs pārsniedz minimālo slieksni un tādējādi kļūst par atbalstu, uz kuru attiecas paziņošanas pienākums. Šajā lietā Komisijas skatījumā uz strīdīgajām garantijām attiecas de minimis shēma, kas izveidota ar Regulu Nr. 69/2001, un tādējādi un tām neattiecas paziņošanas pienākums, kā arī tās nav jāvērtē iepriekš minētā paziņojuma gaismā.

169

Šī Komisijas analīze ir apļveida un tādēļ kļūdaina. No secinājuma, saskaņā ar kuru uz strīdīgajām garantijām šajā lietā attiecas de minimis shēma, izriet, ka iepriekš ir jāizvērtē šajā lietā piemērotās 0,5 % likmes likumība, jo tieši minētās likmes piemērošanas dēļ tika secināts, ka atbalsta elementa minētajās garantijās apmērs ir zemāks par de minimis robežu. Kā jau tika norādīts, iepriekš minētās likmes pielietošanas likumības vērtējums būtu jāveic 2000. gada paziņojuma par garantijām gaismā, kurā ir ietverti precizējumi par valsts atbalsta elementa valsts garantijās aprēķinu. Taču Komisija šādu vērtējumu nav veikusi.

170

Ir arī jānorāda, ka Komisija šajā lietā pamatojumā nav atsaukusies uz savu praksi, saskaņā ar kuru tiek atzīta 0,5 % likmes piemērošana, lai aprēķinātu valsts atbalsta elementu garantijās, ko Vācijas iestādes ir piešķīrušas uzņēmumiem, kas nav grūtībās nonākuši uzņēmumi (skat. iepriekš 148. punktu).

[..]

173

No šīs informācijas izriet, ka Komisijas pieminētā prakse radās pirms 2000. gada paziņojuma par garantijām īpašā procedūrā par pastāvīgu pastāvoša atbalsta kontroli. Otrkārt, šī procedūra nevienā brīdī neattiecās uz pamatnostādnēm par Land Hessen garantijām.

174

Vispārējā tiesa arī norāda, ka Komisijas atzītai praksei par 0,5 % likmes pielietošanu – kā tas izriet no 1998. gada 11. novembra vēstules (skat. iepriekš 172. punktu) – bija pagaidu raksturs un situācijas atkārtota izvērtēšana bija paredzēta, pirmkārt, pēc grozījumiem Kopienas Pamatnostādnēs par valsts atbalstu grūtībās nonākušu nefinanšu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai un, otrkārt, pēc tam, kad, “pamatojoties uz papildu pētījumiem, precīzāk tiks nodefinēta valsts atbalsta intensitāte”, kā tas minēts iepriekš minētajā vēstulē.

175

No tā izriet, ka piekrišanas 0,5 % likmes piemērošanai iepriekš minētajā kontekstā mērķis vai sekas nav bijušas ierobežot Komisijas vērtējumu saistībā ar valsts garantijām, kādas minētas šajā lietā un kas piešķirtas pēc 2000. gada paziņojuma par garantijām, un uz kurām neatticas jau apstiprināta shēma. Savukārt, kā jau tas tika minēts, sākot no 2000. gada, 2000. gada paziņojums par garantijām bija daļa no atbilstošajām tiesību normām, kuru gaismā Komisijai bija jānovērtē tās garantijas, uz kurām atļautā shēma neattiecas, kā tas ir šajā gadījumā.

[..]

178

Iepriekš minētos secinājumus arī neapšauba ar 2008. gada 10. decembra spriedums Kronoply un Kronotex/Komisija (T‑388/02, EU:T:2008:556), uz ko Vispārējā tiesā atsaucas Komisija. Minētā sprieduma 145. punktā Vispārēja tiesa vien izdarīja iepriekš 171. un 172. punktā minētos secinājumus, proti, pirmkārt, Vācijas iestāžu izmantotā 0,5 % likme shēmā N 207/91, ko apstiprinājusi Komisija (kas grozīta procedūrā par pastāvoša valsts atbalsta E 24/95 novērtēšanu), un, otrkārt, minētās likmes piemērošana kopš tā brīža no Vācijas iestāžu puses visām piešķirtajām garantijām. Vispārējā tiesa nekad nav paudusi savu nostāju par minētās likmes izmantošanas likumību tādā kā aplūkotā gadījuma kontekstā, kur uz strīdīgajām garantijām neattiecas atļautā atbalsta shēma, un tādējādi tas ir jāvērtē EKL 87. panta 1. punkta un 2000. gada paziņojuma par garantijām gaismā.

[..]

186

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka šajā gadījumā Komisijas vērtējuma par 0,5 % likmes piemērošanu garantētajai summai, lai noteiktu, vai strīdīgajās garantijās 2000. gada paziņojumā par garantijām kontekstā ir valsts atbalsta elements, neesamība ir norāde uz nopietnu grūtību pastāvēšanu saistībā ar jautājumu par to, vai strīdīgās garantijas varēja kvalificēt kā de minimis valsts atbalstu. Šādu grūtību esamības dēļ Komisijai vajadzēja sliekties uzsākt formālas izmeklēšanas procedūru. Tādējādi trešais pamats ir jāpieņem daļā, kas attiecas uz strīdīgajām valsts garantijām.

[..]

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)

nospriež: