1

Ar savu apelācijas sūdzību Polijas Republika lūdz atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2009. gada 10. jūnija rīkojumu lietā T-258/04 Polija/Komisija (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais rīkojums”), ar kuru tā noraidīja tās prasību atcelt 5. pantu, 6. panta 1.–3. punktu, 7. panta 1. punktu un 8. panta 2. punkta a) apakšpunktu Komisijas 2004. gada 14. janvāra Regulā (EK) Nr. 60/2004, ar ko nosaka pārejas posma pasākumus cukura nozarē sakarā ar Čehijas, Igaunijas, Kipras, Latvijas, Lietuvas, Ungārijas, Maltas, Polijas, Slovēnijas un Slovākijas pievienošanos (OV L 9, 8. lpp.).

2

2. panta 3. punktā Līgumā starp Beļģijas Karalisti, Dānijas Karalisti, Vācijas Federatīvo Republiku, Grieķijas Republiku, Spānijas Karalisti, Francijas Republiku, Īriju, Itālijas Republiku, Luksemburgas Lielhercogisti, Nīderlandes Karalisti, Austrijas Republiku, Portugāles Republiku, Somijas Republiku, Zviedrijas Karalisti, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti (Eiropas Savienības dalībvalstīm) un Čehijas Republiku, Igaunijas Republiku, Kipras Republiku, Latvijas Republiku, Lietuvas Republiku, Ungārijas Republiku, Maltas Republiku, Polijas Republiku, Slovēnijas Republiku, Slovākijas Republiku par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai (OV 2003, L 236, 17. lpp.; turpmāk tekstā – “Pievienošanās līgums”), kas parakstīts Atēnās 2003. gada 16. aprīlī un kuru Polijas Republika ratificēja 2003. gada 23. jūlijā, ir paredzēts:

“Neskarot šā panta 2. punktu, Savienības iestādes var pirms pievienošanās paredzēt pasākumus, kas minēti [Akta par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem Līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā (OV L 236, 33. lpp.; turpmāk tekstā – “2003. gada Pievienošanās akts”), kas pievienots Pievienošanās līgumam], 41. pantā. Šie pasākumi stājas spēkā, vienīgi stājoties spēkā [Pievienošanās līgumam].”

3

2003. gada Pievienošanās akta 41. pantā ir noteikts:

“Ja tādēļ, lai veicinātu pāreju no jaunajās dalībvalstīs pastāvošajām sistēmām uz sistēmu, ko paredz kopējās lauksaimniecības politikas piemērošana atbilstīgi [2003. gada Pievienošanās aktā] paredzētajiem nosacījumiem, ir vajadzīgi pārejas posma pasākumi, tad tādus paredz Komisija saskaņā ar procedūrām, kas minētas Padomes [2001. gada 19. jūnija] Regulas (EK) Nr. 1260/2001 par cukura tirgu kopīgo organizāciju [(OV L 178, 1. lpp.)] 42. panta 2. punktā vai arī – attiecīgos gadījumos – saskaņā ar procedūrām, kas minētas attiecīgajos pantos citās regulās par lauksaimniecības tirgu kopīgo organizāciju vai attiecīgās komitejas procedūrās, kuras noteiktas spēkā esošajos tiesību aktos. Šajā pantā minētos pārejas posma pasākumus var īstenot trīs gados pēc pievienošanās dienas, un tos piemēro tikai minētajā laikposmā. Padome pēc Komisijas priekšlikuma, apspriedusies ar Eiropas Parlamentu, ar vienprātīgu lēmumu var pagarināt šo laikposmu.

[..]”

4

Pievienošanās akta IV pielikuma 4. nodaļas ar nosaukumu “Lauksaimniecība”, kas attiecas uz 22. pantā paredzēto sarakstu, 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Valsts rezerves, kas uz pievienošanās dienu ir izveidotas jaunajās dalībvalstīs, pamatojoties [uz] šo valstu tirgus atbalsta politiku, pārņem Kopiena atbilstīgi vērtībai, kuru nosaka, piemērojot 8. pantu Padomes Regulā (EEK) Nr. 1883/78, ar ko paredz vispārīgus noteikumus intervences finansēšanai, kuru veic Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda Garantiju nodaļa [OV L 216, 1. lpp.]. Minētās rezerves pārņem vienīgi tad, ja valsts intervence attiecībā uz konkrētajiem produktiem ir paredzēta Kopienas noteikumos un ja rezerves atbilst Kopienas intervences prasībām.

2.   Jebkādas produktu privātas vai valsts rezerves, kas pievienošanās dienā ir brīvā apgrozībā jaunajās dalībvalstīs un kas pārsniedz daudzumu, kuru varētu uzskatīt par normālu rezervju pārņemšanu, ir jālikvidē uz jauno dalībvalstu rēķina.”

5

Minētā pielikuma 5. nodaļā ar nosaukumu “Muitas savienība” ir paredzēts:

“[..]

Uz jaunajām dalībvalstīm [Padomes 1992. gada 12. oktobra] Regula Nr. 2913/92 [par Muitas kodeksa izveidi (OV L 302, 1. lpp.)] un [Komisijas 1993. gada 2. jūlija] Regula (EEK) Nr. 2454/93[, ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 2913/92 (OV L 253, 1. lpp.),] attiecas, ievērojot šādus īpašos noteikumus:

[..]”

6

2004. gada 14. janvārī Komisija pieņēma Regulu Nr. 60/2004, ar kuru būtībā un tiktāl, ciktāl tas attiecas uz šo prāvu, cita starpā ir ieviesta nodokļu iekasēšanas sistēma cukura nozarē, pārejas posmā atkāpjoties no pretējā gadījumā piemērojamām Kopienu tiesību normām.

7

Minētās regulas 5. pantā ir paredzēts:

“Atliktais režīms

1.   Atkāpjoties no Pievienošanās akta IV pielikuma 5. nodaļas un Padomes Regulas (EEK) Nr. 2913/92 20. un 214. panta, produktiem, kas atbilst KN kodiem 1701, 1702, 1704, 1904, 1905, 2006, 2007, 2009, 2101 12 92, 2101 20 92, 2105 un 2202, izņemot tos, kuri uzskaitīti Komisijas [2003. gada 10. novembra] Regulas (EK) Nr. 1972/2003 [par pārejas posma pasākumiem, kas jānosaka attiecībā uz lauksaimniecības produktu tirdzniecību Čehijas Republikas, Igaunijas, Kipras, Latvijas, Lietuvas, Ungārijas, Maltas, Polijas, Slovēnijas un Slovākijas pievienošanās dēļ (OV L 293, 3. lpp.)] 4. panta 5. punktā, piemēro erga omnes ievedmuitas nodokļa likmi, ieskaitot papildu ievedmuitas nodokli, kurš piemērojams dienā, kad produkti laisti brīvā apgrozībā, ja:

Izņemot rafinētu biešu C cukuru, C izoglikozes sīrupu un C inulīna sīrupu, kas attiecīgi atbilst KN kodiem 1701 99 10, 1701 99 90, 1702 30 10, 1702 40 10, 1702 60 10, 1702 90 30, 1702 60 80 un 1702 90 80, šī pirmā daļa neattiecas uz produktiem, kas tiek izvesti no piecpadsmit valstu Kopienas, ja ievedējs sniedz pierādījumus, ka eksportētājvalsts produktiem nav pieprasītas nekādas eksporta kompensācijas. Pēc ievedēja pieprasījuma izvedējs nokārto, ka kompetentā iestāde apstiprina eksporta deklarāciju, ka par produktiem nav pieprasīta eksporta kompensācija eksportētājvalstī.

2.   Atkāpjoties no Pievienošanās akta IV pielikuma 5. nodaļas un Padomes Regulas (EEK) Nr. 2913/92 20. un 214. panta, produktiem ar KN kodiem 1701, 1702, 1704, 1904, 1905, 2006, 2007, 2009, 2101 12 92, 2101 20 92, 2105 un 2202 (izņemot Komisijas Regulas (EK) Nr. 1972/2003 4. panta 5. punktā uzskaitītos produktus), ko ieved no trešām valstīm, piemēro ievedmuitas nodokli, ieskaitot papildu ievedmuitas nodokli, kurš piemērojams dienā, kad produkti laisti brīvā apgrozībā, ja:

8

Regulas Nr. 60/2004 6. pantā ir noteikts:

“Virsnormas krājumi

1.   Vēlākais līdz 2004. gada 31. oktobrim Komisija katrai jaunajai dalībvalstij saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1260/2001 42. panta 2. punktā paredzēto procedūru nosaka paša cukura vai pārstrādes produktos esošā cukura, izoglikozes un fruktozes daudzumu, ko uzskata par tādu, kas pārsniedz parasto pārejošo krājumu 2004. gada 1. maijā un kas ir jāizņem no tirgus uz jaunās dalībvalsts rēķina.

Lai noteiktu šo pārpalikuma daudzumu, ņem vērā attīstību, kādā gadā pirms pievienošanās notikusi, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem šādos aspektos:

2.   Vēlākais līdz 2005. gada 30. aprīlim attiecīgās jaunās dalībvalstis bez Kopienas iejaukšanās nodrošina tāda cukura vai izoglikozes daudzuma izņemšanu no tirgus, kas ir vienlīdzīgs ar 1. punktā minēto pārpalikuma daudzumu:

3.   Šā panta 2. punkta piemērošanai jauno dalībvalstu kompetentās iestādes 2004. gada 1. maijā izveido sistēmu, ar kuru galveno attiecīgo uzņēmēju līmenī nosaka ražotos vai tirgotos pārpalikuma daudzumus pašam cukuram vai cukuram pārstrādes produktos, izoglikozei un fruktozei. [..]

Jaunās dalībvalstis izmanto šo sistēmu, lai piespiestu attiecīgos uzņēmējus uz sava rēķina izņemt no tirgus to noteiktajam individuālajam pārpalikuma daudzumam līdzvērtīgu cukura vai izoglikozes daudzumu. Attiecīgie uzņēmēji sniedz jaunajai dalībvalstij pieņemamu apliecinājumu par to, ka vēlākais līdz 2005. gada 30. aprīlim produkti tika izņemti no tirgus.

Ja šāds apliecinājums nav sniegts, jaunā dalībvalsts iekasē summu, kuru aprēķina attiecīgo daudzumu sareizinot ar augstāko ievedmaksājumu, kas piemērojams attiecīgajam produktam laika posmā no 2004. gada 1. maija līdz 2005. gada 30. aprīlim, palielinot to par EUR 1,21 uz 100 kg baltā cukura vai sausnas ekvivalenta.

Summa, kas minēta trešajā daļā, jāieskaita jaunās dalībvalsts valsts budžetā.

[..]”

9

Saskaņā ar Regulas Nr. 60/2004 9. pantu:

“Šī regula stājas spēkā 2004. gada 1. maijā, pēc tam, kad spēkā stājies [..] Pievienošanās līgums.

[..]”

10

Ar Vispārējās tiesas kancelejā 2004. gada 28. jūnijā iesniegto prasības pieteikumu Polijas Republika atbilstoši EKL 230. pantam cēla prasību nolūkā atcelt Regulas Nr. 60/2004 5. pantu, 6. panta 1.–3. punktu, 7. panta 1. punktu un 8. panta 2. punkta a) apakšpunktu.

11

Savā iebildumu rakstā Komisija norāda, ka prasība tika celta pēc termiņa beigām.

12

Pārsūdzētajā rīkojumā Vispārējā tiesa, lemjot paplašinātā sastāvā, minēto prasību atzina par nepieņemamu.

13

Norādīdama, ka EKL 230. panta piektajā daļā minētais divu mēnešu termiņš prasības celšanai bija jārēķina sākot no Regulas Nr. 60/2004 publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī dienas, proti, no 2004. gada 15. janvāra, Vispārējā tiesa, ņemdama vērā dažādos procesuālos termiņus, nosprieda, ka kopējais termiņš prasības par Regulas Nr. 60/2004 atcelšanu celšanai beidzās 2004. gada 8. aprīļa pusnaktī.

14

Tā kā Polijas Republika prasību cēla 2004. gada 28. jūnijā, Vispārējā tiesa to pasludināja par novēlotu.

15

Tādēļ prasība tika noraidīta.

16

Ar savu apelācijas sūdzību Polijas Republika lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto rīkojumu.

17

Eiropas Komisija prasa Tiesai apelācijas sūdzību noraidīt un piespriest Polijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

18

Savas apelācijas sūdzības, kas iesniegta par pārsūdzēto rīkojumu, atbalstam Polijas Republika min piecus pamatus. Šie pamati ir saistīti, pirmkārt, ar nepilnīgu Regulas Nr. 60/2004 publicēšanu, otrkārt, kļūdainu EKL 230. panta ceturtās daļas interpretāciju, treškārt, tiesiskas kopienas principu pārkāpumu un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa pārkāpumu, ceturtkārt, solidaritātes un labas ticības principu pārkāpumu, un, piektkārt, pamatojuma neesamību.

19

Sākumā būtu jāizvērtē pamats, kas saistīts ar tiesiskas kopienas principu pārkāpumu un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa pārkāpumu.

20

Polijas Republika norāda, ka Vispārējā tiesa, atzīdama par nepieņemamu tās prasību atcelt tiesību aktu, jaunajām dalībvalstīm ir liegusi īstenot to tiesības, pamatojoties uz EKL 230. panta otro daļu tiesas kontrolei pakļaut Regulas Nr. 60/2004 noteikumus, neskatoties uz to, ka šī regula tām tika adresēta kā dalībvalstīm.

21

Atgādinot, ka Kopienu tiesību noteikumu par procesuālajiem termiņiem šaura piemērošana atbilst tiesiskās drošības prasībai un vajadzībai izvairīties no jebkāda veida diskriminācijas un patvaļīgas rīcības tiesu administrācijā, Polijas Republika uzskata, ka šāda piemērošana tomēr nepamato nevienlīdzību attiecībā uz tiesību aizsardzību tiesā, kas izriet no tā, ka jaunās dalībvalstis nevarēja apstrīdēt Regulas Nr. 60/2004 tiesiskumu kā dalībvalstis, lai arī tieši tās šī regula skar.

22

Sava pamata atbalstam Polijas Republika, pirmkārt, atsaucas uz 1986. gada 23. aprīļa spiedumu lietā 294/83 Les Verts/Parlaments (Recueil, 1339. lpp., 23. punkts), no kura izrietot, ka Eiropas Ekonomikas kopiena ir tiesiska kopiena, kur nedz tās dalībvalstis, nedz tās iestādes nav pasargātas no to tiesību aktu saderības ar konstitucionālo pamathartu, kas ir EK līgums, pārbaudes. Otrkārt, Polijas Republika atsaucas uz ģenerāladvokāta Pojareša Maduru [Poiares Maduro] secinājumiem lietā C-273/04 Polija/Padome, kurā spriedums tika pasludināts 2007. gada 23. oktobrī (Krājums, I-8925. lpp., 50. punkts), lai secinātu, ka Vispārējā tiesa atklāti ir pārkāpusi tiesiskas kopienas principus, kā arī efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu.

23

Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa, noraidīdama kā nepieņemamu novēloti celtu prasību, nav pārkāpusi nedz efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu, nedz arī tiesiskas kopienas principus. Tāpat atšķirībā no Polijas Republikas apgalvojuma fakts, ka šai pēdējai minētai prasītājas statuss ir pārtapis privileģētas prasītājas statusā tādēļ, ka spēkā ir stājies Pievienošanās līgums, kā arī 2003. gada Pievienošanās akts, neļauj atkāpties no principa par procesuālo termiņu striktu piemērošanu.

24

Ar šo pamatu Polijas Republika pārmet Vispārējai tiesai, ka tā neesot ņēmusi vērā pirmās minētās argumentu, saskaņā ar kuru Regula Nr. 60/2004 tika adresēta visām dalībvalstīm, ieskaitot Polijas Republiku, tādēļ kā prasītāja tā to varēja apstrīdēt saskaņā ar EKL 230. panta otro daļu.

25

Šai sakarā Vispārējā tiesa vispirms pārsūdzētā rīkojuma 54. punktā minēja, ka 2003. gada Pievienošanās aktā Kopienu iestādēm ir īpaši paredzēta iespēja veikt noteiktus pasākumus laikposmā starp minētā akta parakstīšanu un jauno dalībvalstu pievienošanās datumu, tomēr neparedzot pagaidu atkāpes no Kopienu tiesību aktu likumības kontroles sistēmas.

26

Tālāk šī rīkojuma 55. punktā Vispārējā tiesa, atsaukdamās uz 1987. gada 15. janvāra spriedumu lietā 152/85 Misset/Padome (223. lpp., 11. punkts), atgādināja, ka Kopienu regulējums par procesuālajiem termiņiem ir jāpiemēro šauri.

27

Visbeidzot, Vispārējā tiesa minētā rīkojuma 56. punktā norādīja, ka, “ja Polijas Republikas arguments būtu bijis jāsaprot tādējādi, ka tā uzskatīja, ka tai, lai celtu savu prasību, bija jānogaida, līdz tā iegūst dalībvalsts statusu, būtu jāuzsver, ka EKL 230. pantā paredzētais termiņš prasības celšanai ir vispārpiemērojams” un ka “attiecībā uz Polijas Republiku dalībvalsts statuss nav vajadzīgs”. Vispārējā tiesa piebilda, ka “termiņš prasības celšanai tai katrā ziņā ir piemērojams kā juridiskai personai”.

28

Lai izlemtu jautājumu par to, vai Polijas Republika tik tiešām var apstrīdēt Regulu Nr. 60/2004 kā prasītāja atbilstoši EKL 230. panta otrai daļai, ir jāatgādina, ka Pievienošanās līguma 2. panta 3. punktā Savienības iestādēm ir skaidri paredzēta iespēja pieņemt noteiktus pasākumus pirms pievienošanās.

29

Šo pasākumu starpā ir atrodams 2003. gada Pievienošanās akta 41. pants, saskaņā ar kuru Komisija var pieņemt visus pārejas pasākumus, kas vajadzīgi, lai atvieglotu pāreju no jaunajās dalībvalstīs spēkā esošā režīma uz režīmu, kas izriet no kopējās lauksaimniecības politikas piemērošanas.

30

Regula Nr. 60/2004 tika pieņemta uz šī panta pamata un – kā to savu secinājumu 27. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts – uz to tiesību aktu pamata, kuru pieņemšana ir atkarīga no iestāšanās [Savienībā].

31

Tā kā Regula Nr. 60/2004 tika pieņemta starp Pievienošanās līguma, kā arī 2003. gada Pievienošanās akta parakstīšanas datumu un to spēkā stāšanās datumu, tā atšķiras no citiem acquis communautaire ietilpstošajiem noteikumiem, kas jau bija spēkā minētā Pievienošanās līguma un Pievienošanās akta parakstīšanas brīdī.

32

Tāpat par spīti tam, ka Regula Nr. 60/2004 tika publicēta Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī pirms jauno dalībvalstu pievienošanās, ir skaidrs, ka ar šo regulu noteiktie pasākumi tika atgādināti kā prioritāri piemērojami šajās dalībvalstīs, tiklīdz tās pievienojušās Savienībai. Tā saskaņā ar minētās regulas 9. pantu tās iedarbība bija jūtama tikai spēkā stāšanās datumā un ar nosacījumu, ka spēkā stāsies Pievienošanās līgums.

33

No visa iepriekš minētā izriet – kā savu secinājumu 39. un 40. punktā norādījis arī ģenerāladvokāts –, ka Regulas Nr. 60/2004 noteikumi jaunās dalībvalstis kā dalībvalstis skar tikai to pievienošanās brīdī un tikai šādā statusā tām šie noteikumi ir jāapstrīd.

34

Šajā gadījumā izrādās, ka Regulas Nr. 60/2004 publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī datuma – 2004. gada 15. janvāra – dēļ minētais EKL 230. pantā paredzētais divu mēnešu termiņš prasības celšanai jau bija beidzies, pirms Polijas Republika tās pievienošanās Savienībai dienā, proti, 2004. gada 1. maijā, ieguva dalībvalsts statusu.

35

Jaunajām dalībvalstīm tātad nebija iespējams noteiktajā termiņā kā prasītājām atbilstoši EKL 230. panta otrai daļai celt prasību par tiesību aktiem, kas pieņemti, pamatojoties uz Pievienošanās līguma 2. panta 3. punktu.

36

Jāatgādina, ka Savienība ir tiesiska savienība, kurā tiek pārbaudīta iestāžu aktu atbilstība tostarp LESD un vispārīgiem tiesību principiem (skat. 2008. gada 3. septembra spriedumu apvienotajās lietās C-402/05 P un C-415/05 P Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, Krājums, I-6351. lpp., 281. punkts un 2010. gada 29. jūnija spriedumu lietā C-550/09 E un F, Krājums, I-6213. lpp., 44. punkts).

37

Šie principi ir pats Savienības pamats, un to ievērošana nozīmē – kā tas skaidri paredzēts LES 4. panta 2. punktā –, ka jaunās dalībvalstis tiek vērtētas tāpat kā vecās dalībvalstis.

38

Tātad jaunajām dalībvalstīm attiecībā uz visiem tiesību aktiem – par spīti tam, kas apstrīdēts šajā gadījumā –, kas tikuši pieņemti, pamatojoties uz Pievienošanās līguma 2. panta 3. punktu, un kuri tās skar kā dalībvalstis, ir tiesības kā prasītājām celt prasību atbilstoši EKL 230. panta otrai daļai.

39

Tā kā šis statuss jaunajām dalībvalstīm radās tikai dienā, kad spēkā stājās Pievienošanās līgums, kā arī 2003. gada Pievienošanās akts, jāņem vērā, ka to sakarā EKL 230. panta piektajā daļā minētais termiņš prasības celšanai tādu tiesību aktu kā šajā gadījumā aplūkotais kontekstā sākās tikai šajā datumā – tātad 2004. gada 1. maijā.

40

Tātad Vispārējā tiesa, neskatoties uz šī gadījuma īpašo kontekstu, kļūdaini nosprieda, ka EKL 230. pantā paredzētās prasības celšana attiecībā uz Polijas Republiku neprasa tai būt dalībvalstij, un no minētā kļūdaini secināja, ka šīs valsts 2004. gada 28. jūnijā par Regulu Nr. 60/2004 celtā prasība ir novēlota un tādējādi nepieņemama.

41

No iepriekš minētā izriet, ka trešais pamats ir jāuzskata par pamatotu.

42

Tādēļ pārsūdzētais rīkojums ir jāatceļ, nepastāvot nepieciešamībai spriest par pārējiem četriem Polijas Republikas izvirzītajiem pamatiem.

43

Tā kā šajā tiesvedības stadijā Tiesa nevar izskatīt Polijas Republikas celto prasību pēc būtības, lieta saskaņā ar Tiesas Statūtu 61. pantu ir jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai un lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana jāatliek.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: