ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT] SECINĀJUMI,

sniegti 2011. gada 9. februārī (1)

Lieta C‑442/09

Karl Heinz Bablok,

Stefan Egeter,

Josef Stegmeier,

Karlhans Müller,

Barbara Klimesch

pret

Freistaat Bayern

(Bayerischer Verwaltungsgerichtshof (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Ģenētiski modificēti pārtikas produkti – Regula (EK) Nr. 1829/2003 – Biškopības produkti – No ģenētiski modificētiem augiem iegūtu ziedputekšņu klātbūtne – Sekas – Tirdzniecība – Jēdzieni “ģenētiski modificēts organisms” un “ražots no ĢMO”

1.        Bayerischer Verwaltungsgerichtshof [Bavārijas Augstākā administratīvā tiesa] (Vācija) uzdod Tiesai vairākus prejudiciālos jautājumus attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 22. septembra Regulas (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību (2) normu interpretāciju.

2.        Šie jautājumi attiecas uz tiesisko statusu tādiem pārtikas produktiem, kāds ir medus un ziedputekšņu uztura bagātinātāji, kuros nelielā daudzumā ir konstatēti nevēlami ziedputekšņi no ģenētiski modificētiem augiem, piemēram, no kukurūzas MON 810, ko ir ražojusi Monsanto un kas satur ģenētiski modificētu DNS , kā arī ģenētiski modificētus proteīnus.

3.        Minēto jautājumu mērķis pēc būtības ir noskaidrot, vai uz šādiem pārtikas produktiem attiecas ģenētiski modificēto pārtikas produktu atļauju, marķēšanas un uzraudzības sistēma, kas ieviesta ar Regulu Nr. 1829/2003.

4.        No atbildēm, ko Tiesa sniegs pamata lietā, ir atkarīgas tiesības uz finansiālo kompensāciju biškopjiem (3), kuri apsaimnieko dravas, kas atrodas netālu no zemesgabaliem, kuri pieder Bavārijas brīvvalstij [Freistaat Bayern] un kuros pēdējos gados izmēģinājuma mērķiem tika audzēta ģenētiski modificētā kukurūza MON 810.

5.        Tādējādi šajā lietā Tiesai tiek lūgts pievērsties problēmām, kas ir saistītas ar ģenētiski modificēto kultūru un tām apkārt esošo tradicionālo produktu līdzāspastāvēšanu. Savienības likumdevējs pašlaik atbilstoši subsidiaritātes principam ir izvēlējies ļaut dalībvalstīm paredzēt noteikumus šīs līdzāspastāvēšanas nodrošināšanai. Kā liecina pamata lietā aplūkojamās valsts normas, šādi noteikumi var ietvert ar to saistītas īpašas atbildības sistēmas ieviešanu. Lai ieviestu šādu atbildības sistēmu un, konkrēti, lai konstatētu zaudējumus, kas nodarīti lauksaimniekam, kura produktiem kaitē piemaisījumi, var būt nepieciešamība noteikt, vai attiecīgais produkts ir vai nav jākvalificē kā ģenētiski modificēts pārtikas produkts, uz kuru šī ģenētiski modificētā rakstura dēļ attiektos laišanas tirgū atļaujas pienākums, uzraudzības pienākums un marķēšanas pienākums saskaņā ar Regulu Nr. 1829/2003. Šis kvalifikācijas jautājums ir viena no šīs lietas galvenajām problēmām.

6.        Šajos secinājumos vispirms piedāvāšu Tiesai uzskatīt, ka 2. panta 1. punkts Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 12. marta Direktīvā 2001/18/EK par ģenētiski modificētu organismu (4) apzinātu izplatīšanu vidē un Padomes Direktīvas 90/220/EEK atcelšanu (5) un Regulas Nr. 1829/2003 2. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka no ģenētiski modificēta auga iegūti ziedputekšņi, kuri brīdī, kad tie nokļūst medū vai tiek izmantoti kā uztura bagātinātājs, vairs nespēj pildīt savu funkciju augu reproduktīvajā procesā, nav “organisms” šo normu nozīmē.

7.        Tad ierosināšu Tiesai nospriest, ka Regulas Nr. 1829/2003 2. panta 10. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai uzskatītu pārtikas produktu par “ražot[u] no [ĢMO]”, pietiek ar to, ka šis produkts satur ģenētiski modificētu augu materiālu. Turklāt norādīšu, ka minētās regulas 3. panta 1. punkta c) apakšpunkts, manuprāt, ir jāinterpretē tādējādi, ka medus, kas satur ziedputekšņus, kuri iegūti no ģenētiski modificēta auga, kā arī uztura bagātinātāji no šiem ziedputekšņiem ir pārtikas produkti, kuri satur sastāvdaļu, kas ražota no ĢMO. Precizēšu, ka šajā ziņā nav svarīgi tas, vai šādos produktos no ģenētiski modificēta auga iegūtais materiāls ir ietverts apzināti vai nav.

8.        Visbeidzot piedāvāšu Tiesai nospriest, ka Regulas Nr. 1829/2003 3. panta 1. punkts un 4. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādu ziedputekšņu nevēlama esamība medū, kas ir iegūti no kukurūzas šķirnes, kāda ir kukurūza MON 810, par ko ir saņemta laišanas tirgū atļauja, pamatojoties uz Padomes 1990. gada 23. aprīļa Direktīvu 90/220/EEK par ģenētiski modificētu organismu apzinātu izplatīšanu vidē (6), un attiecībā uz kuru tikai atsevišķi atvasinātie produkti ir atļauti kā esoši produkti atbilstoši šīs regulas 8. panta 1. punkta a) apakšpunktam, izraisa to, ka šī medus laišanai tirgū ir vajadzīga atļauja, kas izsniegta saskaņā ar minēto regulu. Piebildīšu, ka Regulas Nr. 1829/2003 12. panta 2. punktā un 47. panta 1. punktā paredzētās pielaides robežvērtības nav pēc analoģijas piemērojamas prasībai par laišanas tirgū atļauju, kas izriet no šīs regulas 4. panta 2. punkta.

I –    Atbilstošās tiesību normas

A –    Savienības tiesības

1)      Direktīva 2001/18

9.        Saskaņā ar tās 1. pantu, it īpaši aplūkojot to kopā ar tās preambulas divdesmit astoto apsvērumu, Direktīva 2001/18 ar grozījumiem, kas izdarīti ar Regulu Nr. 1829/2003 un Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 22. septembra Regulu (EK) Nr. 1830/2003, kas attiecas uz ģenētiski modificētu organismu izsekojamību un marķēšanu, kā arī no ģenētiski modificētiem organismiem ražotu pārtikas un lopbarības [dzīvnieku barības] produktu izsekojamību (7), reglamentē ĢMO apzinātu izplatīšanu vidē tādos nolūkos, kas nav laišana tirgū Eiropas Kopienā, kā arī produktu, kas satur ĢMO vai sastāv no tiem, laišana tirgū, ja to paredzētais lietojums ir saistīts ar šo organismu apzinātu izplatīšanu vidē.

10.      Šīs direktīvas preambulas ceturtajā apsvērumā ir noteikts:

“Dzīvi organismi, ko lielos vai mazos daudzumos izplata vidē eksperimentālos vai komerciālos nolūkos, vidē var vairoties un nokļūt ārpus dalībvalsts robežām, un skart citas dalībvalstis. Šādas izplatīšanas iedarbe vidē var būt neatgriezeniska.”

11.      Saskaņā ar minētās direktīvas preambulas piekto apsvērumu “cilvēka veselības un vides aizsardzība prasa pievērst pienācīgu uzmanību to risku kontrolei, ko rada [ĢMO] apzināta izplatīšana vidē”.

12.      Turklāt Direktīvas 2001/18 preambulas trīspadsmitajā apsvērumā ir paredzēts, ka “[tajā] ir pienācīgi ņemta vērā starptautiskā pieredze šajā jomā un starptautiskās tirdzniecības saistības, un tai būtu jārespektē prasības, kas noteiktas Kartahenas protokolā par bioloģisko drošību[ (8)] pie Konvencijas [kas pievienots Konvencijai] par bioloģisko daudzveidību[ (9)]”.

13.      Šīs direktīvas 4. panta 1. punktā ir noteikts, ka ĢMO var apzināti izplatīt vidē vai laist tirgū tikai saskaņā ar noteikumiem, kas ir paredzēti attiecīgi minētās direktīvas B vai C daļā, proti, galvenokārt pēc tam, kad šajā saistībā ir paziņots atbilstošs lūgums, novērtēti riski cilvēku veselībai un videi, un tad saņemta kompetentās iestādes atļauja.

14.      Direktīvas 2001/18 4. panta 3. punktā ir paredzēts, ka novērtējums, kas ir jāveic katrā atsevišķā gadījumā, attiecas uz iespējamo nelabvēlīgo ietekmi uz cilvēku veselību un vidi, kuru tieši vai netieši var izraisīt ar gēnu pārnesi no ĢMO uz citiem organismiem.

2)      Regula Nr. 1829/2003

15.      Regulas Nr. 1829/2003 preambulas pirmajā apsvērumā ir norādīts, ka “nekaitīgas un veselīgas pārtikas un lopbarības [dzīvnieku barības] brīva aprite ir būtisks iekšējā tirgus aspekts, un tā ievērojami uzlabo iedzīvotāju veselību un labklājību, kā arī viņu sociālās un ekonomiskās intereses”.

16.      Šīs regulas preambulas otrajā apsvērumā ir uzsvērts, ka, “īstenojot Kopienas politiku, jānodrošina augsts cilvēku dzīvības un veselības aizsardzības līmenis”.

17.      Tādējādi minētās regulas preambulas trešajā apsvērumā ir paredzēts, ka, “lai aizsargātu cilvēku un dzīvnieku veselību, pārtikai un barībai, kas sastāv no [ĢMO], satur tos vai ražotas no tiem (turpmāk saukta par ģenētiski modificētu pārtiku un barību), pirms laišanas Kopienas tirgū jāveic drošības novērtēšana, izmantojot Kopienas procedūras”.

18.      Regulas Nr. 1829/2003 preambulas devītajā apsvērumā ir precizēts, ka “atļauj[a] jāizsniedz vienīgi ģenētiski modificētas pārtikas un barības laišanai Kopienas tirgū pēc zinātniskas izvērtēšanas augstākajā iespējamajā līmenī, par kuras veikšanu atbild Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde [(10)], izvērtējot visus aspektus, kādos šī pārtika vai barība apdraud cilvēku un dzīvnieku veselību un attiecīgā gadījumā – vidi”.

19.      Saskaņā ar šīs regulas preambulas vienpadsmito apsvērumu, “ja saskaņā ar šo regulu izsniegta atļauja ĢMO, ko izmanto pārtikas un/vai barības ražošanai, pārtikai vai barībai, kas sastāv no šiem ĢMO, satur tos vai ražoti no tiem, nebūs vajadzīga atļauja saskaņā ar šo regulu, bet būs jāizpilda prasības, kas minētas atļaujā, kura izsniegta attiecībā uz šo ĢMO”.

20.      Atbilstoši minētās regulas preambulas sešpadsmitajam apsvērumam šai regulai “jāattiecas uz pārtiku un barību, ko ražo “no” ĢMO, bet ne uz pārtiku un barību[, ko ražo] “ar” ĢMO. Noteicošais kritērijs ir tas, vai pārtikā vai barībā ir viela, kas ražota no ģenētiski modificētas izejvielas, vai ne”.

21.      Regulas Nr. 1829/2003 2. pantā ir izveidots saraksts ar definīcijām jēdzieniem, kas ir svarīgi šīs regulas piemērošanā, attiecīgā gadījumā ar atsauci uz šo jēdzienu definīcijām, kuras ir sniegtas Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 20. marta Direktīvā 2000/13/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz pārtikas produktu marķēšanu, noformēšanu un reklāmu (11), Direktīvā 2001/18 vai Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 28. janvāra Regulā (EK) Nr. 178/2002, ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (12).

22.      Minētajā sarakstā tostarp ir ietvertas šādas definīcijas:

–        “pārtika” [pārtikas produkts] ir jebkura apstrādāta, daļēji apstrādāta vai neapstrādāta viela vai produkts, kas paredzēts cilvēkiem uzturam vai ko saprātīgi paredzamos apstākļos cilvēki varētu lietot uzturā;

–        “organisms” ir jebkurš reproducētspējīgs vai ģenētisko materiālu nodot spējīgs bioloģisks veselums;

–        “ĢMO” ir organisms – izņemot cilvēku –, kurā ģenētiskais materiāls izmainīts tādā veidā, kas nav dabiskā kopulācija vai dabiskā krustmija;

–        “apzināta izplatīšana” ir jebkura ĢMO vai ĢMO kombinācijas ievadīšana vidē ar nodomu, neveicot īpašus lokalizācijas pasākumus, lai ierobežotu to saskari ar vispārējo populāciju un vidi un nodrošinātu abu pēdējo augsta līmeņa drošību;

–        “vides risku novērtējums” ir tādu tiešu vai netiešu, tūlītēju vai kavētu cilvēku veselības un vides risku novērtējums, ko var radīt ĢMO apzināta izplatīšana vai laišana tirgū;

–        “ģenētiski modificēta pārtika [pārtikas produkti]” ir pārtika [pārtikas produkti], kas sastāv no ĢMO, satur tos vai ražota no tiem;

–        “ĢMO izmantošanai pārtikā” ir ĢMO, ko var izmantot pārtikā vai kā izejmateriālu pārtikas ražošanā;

–        “ražots no ĢMO” nozīmē to, ka produkts iegūts pilnīgi vai daļēji no ĢMO, bet nesatur ĢMO vai nesastāv no tiem;

–        “sastāvdaļa” nozīmē jebkuru vielu, ieskaitot piedevas, ko izmanto, ražojot vai izgatavojot pārtikas produktu, un kas vēl arvien ietilpst galaproduktā, kaut arī pārveidotā veidā.

23.      Regulas Nr. 1829/2003 piemērošanas joma attiecībā uz ģenētiski modificētajiem pārtikas produktiem ir noteikta minētās regulas 3. panta 1. punktā. Tajā ir precizēts, ka iedaļa ar nosaukumu “Atļauju izsniegšana un uzraudzība” attiecas uz:

“a)      ĢMO izmantošanai pārtikā;

b)      pārtiku [pārtikas produktiem], kas sastāv no ĢMO vai satur tos;

c)      pārtiku [pārtikas produktiem], kas ražota no ĢMO vai kuras sastāvā ir sastāvdaļas, kas ražotas no ĢMO.”

24.      Atbilstoši minētās regulas 4. panta 2. punktam:

“Nav atļauts laist tirgū ĢMO lietošanai pārtikā vai 3. panta 1. punktā minēto pārtiku, ja tai nav izsniegta atļauja saskaņā ar šo iedaļu un ja nav izpildīti attiecīgie atļaujas izsniegšanas nosacījumi.”

25.      Regulas Nr. 1829/2003 4. panta 3. punktā atļaujas izsniegšanai ir izvirzīts nosacījums, ka ir jāpierāda tas, ka ĢMO vai ģenētiski modificētajam pārtikas produktam nav nelabvēlīgas ietekmes uz cilvēku veselību, dzīvnieku veselību vai vidi.

26.      Saskaņā ar tās pašas regulas 7. panta 5. punktu atļauja, kas piešķirta saskaņā ar šajā regulā minēto procedūru, ir derīga visā Kopienā desmit gadus un ir atjaunojama.

27.      Attiecībā uz esošiem produktiem minētās regulas 8. pantā ir paredzēts:

“1.      Atkāpjoties no 4. panta 2. punkta, produkti, uz kuriem attiecas šī iedaļa un kuri likumīgi laisti Kopienas tirgū pirms šīs regulas piemērošanas dienas, var palikt tirgū, tos var izmantot un pārstrādāt, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

a)      ja produkti laisti tirgū saskaņā ar Direktīvu 90/220 [..] līdz Regulas (EK) Nr. 258/97 (13) [Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 27. janvāra regula, kas attiecas uz jauniem pārtikas produktiem un jaunām pārtikas produktu sastāvdaļām] stāšanās spēkā [brīdim] vai saskaņā ar noteikumiem, kas minēti Regulā [..] Nr. 258/97, tirgus dalībnieki, kas atbild par attiecīgo produktu laišanu tirgū, sešu mēnešu laikā pēc šīs regulas piemērošanas dienas paziņo Komisijai par datumu, kurā tie [minētie produkti] pirmoreiz laisti Kopienas tirgū;

b)      ja produkti likumīgi laisti Kopienas tirgū, bet uz tiem neattiecas a) punkts, tirgus dalībnieki, kas atbild par attiecīgo produktu laišanu tirgū, sešu mēnešu laikā pēc šīs regulas piemērošanas dienas paziņo Komisijai, ka produkti laisti Kopienas tirgū pirms šīs regulas piemērošanas dienas.

2.      Paziņojumam, kas minēts 1. punktā, pievieno attiecīgi 5. panta 3. un 5. punktā minēto informāciju, ko Komisija tālāk nosūta Iestādei un dalībvalstīm. Iestāde nosūta Kopienas references laboratorijai 5. panta 3. punkta i) un j) apakšpunktā minēto informāciju. Kopienas references laboratorija pārbauda un apstiprina pieteikuma iesniedzēja ieteiktās noteikšanas un identifikācijas metodes.

3.      Viena gada laikā no šīs regulas piemērošanas dienas un pēc pārliecināšanās, ka visa pieprasītā informācija ir iesniegta un pārbaudīta, attiecīgos produktus ievada Reģistrā. [..]

4.      Deviņu gadu laikā no dienas, kad 1. punkta a) apakšpunktā minētie produkti pirmoreiz laisti tirgū, bet ne ātrāk kā trīs gadus pēc šīs regulas piemērošanas dienas, tirgus dalībnieki, kas atbild par to laišanu tirgū, iesniedz pieteikumu saskaņā ar 11. pantu, ko piemēro mutatis mutandis.

Trīs gadu laikā pēc regulas piemērošanas dienas tirgus dalībnieki, kas atbild par 1. punkta b) apakšpunktā minēto produktu laišanu tirgū, iesniedz pieteikumu saskaņā ar 11. pantu, ko piemēro mutatis mutandis.

[..]”

28.      Atbilstoši Regulas Nr. 1829/2003 9. panta 1. punktam pēc tam, kad saskaņā ar šo regulu ir izsniegta atļauja, atļaujas turētājs un attiecīgās personas ievēro visus nosacījumus vai ierobežojumus, kas noteikti ar atļauju, un jo īpaši nodrošina, ka tirgū kā pārtikas produkti vai barība netiek laisti produkti, kas nav ietverti atļaujā.

29.      Šīs regulas 12. pantā, kas ir iekļauts tās II nodaļas 2. iedaļā ar nosaukumu “Marķēšana”, ir paredzēts:

“1.      Šī iedaļa attiecas uz pārtikas produktiem, kurus kā pārtikas produktus piegādā galapatērētājam vai sabiedriskās ēdināšanas iestādēm Kopienā un kuri:

a)      satur ĢMO vai sastāv no tiem vai

b)      kuri ražoti no ĢMO vai kuri satur sastāvdaļas, kas ražotas no ĢMO.

2.      Šī iedaļa neattiecas uz pārtikas produktiem, kas satur vielas, kuras sastāv no ĢMO, satur tos vai ražotas no tiem ar īpatsvaru, kas nepārsniedz 0,9 % no pārtikas sastāvdaļām, kuras uzskata [aplūko] atsevišķi, vai pārtikas, kas sastāv no vienas sastāvdaļas, ar noteikumu, ka šī klātbūtne ir nejauša vai tehniski nenovēršama.

[..]”

30.      Minētās regulas 47. pantā ar nosaukumu “Pārejas pasākumi attiecībā uz tāda ģenētiski modificēta materiāla nejaušu vai tehniski nenovēršamu klātbūtni, kas saņēmis labvēlīgu riska novērtējumu” ir noteikts:

“1.      Ja pārtika vai barībā ir viela, kas satur ĢMO, sastāv no tiem vai ražota no tiem, ar īpatsvaru, kas nepārsniedz 0,5 %, to neuzskata par 4. panta 2. punkta [..] pārkāpumu, ja:

a)      šī klātbūtne ir nejauša vai tehniski nenovēršama;

b)      ģenētiski modificētais materiāls saņēmis Kopienas Zinātniskās(‑o) komitejas(‑u) vai Iestādes labvēlīgu atzinumu pirms šīs regulas piemērošanas dienas;

c)      pieteikums atļaujas saņemšanai nav noraidīts atbilstīgi attiecīgajiem Kopien[u] tiesību aktiem un

d)      noteikšanas metodes ir publiskotas.

[..]

5.      Šo pantu turpina piemērot trīs gadu laika posmā pēc šīs regulas piemērošanas dienas.”

3)      Direktīva 2001/110/EK

31.      Padomes 2001. gada 20. decembra Direktīvas 2001/110/EK, kas attiecas uz medu (14), 1. pantā ir noteikts:

“Šī direktīva attiecas uz I pielikumā definētajiem produktiem. Šie produkti atbilst II pielikumā noteiktajām prasībām.”

32.      Šīs direktīvas I pielikuma 1. punktā ir ietverta šāda definīcija:

“Medus ir dabīga, salda viela, ko ražo Apis mellifera bites no augu nektāra vai no augu dzīvo daļu sekrēta, vai sūcējinsektu izdalījumiem uz augu dzīvajām daļām, kurus bites vāc, pārveido, papildinot ar savām īpašām vielām, nogulsnē, dehidrē, uzglabā un atstāj medus šūnās nobriest un nogatavoties.”

33.      Tās pašas direktīvas II pielikumā, no pirmās līdz trešajai daļai, ir precizēts:

“Medus lielākoties sastāv no dažādiem cukura veidiem, galvenokārt fruktozes un glikozes, kā arī citām vielām, piemēram, organiskām skābēm, enzīmiem un cietām daļiņām, kas medū radušās, to vācot. [..]

Medum, ko laiž tirgū kā medu vai izmanto kādā produktā, kurš paredzēts lietošanai pārtikā, nav pievienotas nekādas pārtikas sastāvdaļas, tostarp pārtikas piedevas, ne kādas citas piedevas, kas nav medus. Medum, cik vien iespējams, jābūt bez organiskām un neorganiskām vielām, kas nav raksturīgas tā sastāvam. [..]

Neskarot I pielikuma 2. punkta b) apakšpunkta viii) daļu, nedrīkst atdalīt putekšņus vai medum raksturīgas sastāvdaļas, izņemot gadījumus, kad tas ir neizbēgami, atdalot svešas izcelsmes neorganiskas vai organiskas vielas.”

B –    Valsts tiesības

34.      Gēnu inženierijas likuma (Gentechnikgesetz; turpmāk tekstā – “GenTG”), kas ieviests ar 2004. gada 21. decembra likumu (15), 36.a pantā ir noteikts:

“(1)      Organisma īpašību, kuras ir radītas ar ģenētisku manipulāciju palīdzību, pārnešana vai citi [ĢMO] piemaisījumi ir būtiskā negatīvā ietekme Civilkodeksa [Bürgerliches Gesetzbuch, turpmāk tekstā – “BGB”] 906. panta izpratnē gadījumā, ja [šīs pārnešanas vai šo citu piemaisījumu dēļ] pretēji personas, kurai ir tiesības gūt augļus, nodomam produktus it īpaši:

1.      nedrīkst laist tirgū vai

2.      saskaņā ar šī likuma normām vai atbilstoši citām normām drīkst laist tirgū, tikai marķējot un norādot uz ģenētiskajiem grozījumiem [..].”

35.      BGB 906. panta 2. punktā, redakcijā, kas publicēta 2002. gada 2. janvārī (16), ir noteikts:

“Tas pats ir piemērojams gadījumā, ja būtiskā negatīvā ietekme tiek radīta, atbilstoši vietas paražām pienācīgi izmantojot citu [nekustamo īpašumu], un to nevar novērst ar pasākumiem, kas šāda veida lietotājiem ir saimnieciski saprātīgi. Ja atbilstoši minētajam īpašniekam ir jācieš šī ietekme, tas no cita [nekustamā īpašuma] īpašnieka var prasīt samērīgu atlīdzību naudā, ja minētā ietekme pārmērīgā veidā negatīvi iedarbojas uz [pirmā minētā īpašnieka] [nekustamā īpašuma] izmantošanu, kura tiek pienācīgi veikta atbilstoši vietas apstākļiem, vai šī [nekustamā īpašuma] augļiem.”

II – Pamata lieta un prejudiciālie jautājumi

36.      1998. gadā Monsanto, izpildot Komisijas 1998. gada 22. aprīļa Lēmumu 98/294/EK par ģenētiski modificētas kukurūzas (Zea mays L. līnija MON 810) laišanu tirgū saskaņā ar Padomes Direktīvu 90/220/EEK (17), saņēma atļauju laist tirgū ģenētiski modificēto kukurūzu MON 810 (18).

37.      Vairāki no līnijas MON 810 atvasinātie produkti bija atļauti atbilstoši Regulai Nr. 258/97, un vēlāk par tiem tika paziņots kā par esošiem produktiem saskaņā ar Regulas Nr. 1829/2003 8. panta 1. punkta a) apakšpunktu. Runa ir par kukurūzas miltiem, kukurūzas glutīnu, kukurūzas putraimiem, kukurūzas cieti, kukurūzas glikozi un kukurūzas eļļu.

38.      Monsanto 2007. gadā lūdza šīs atļaujas atjaunot. Šis lūgums joprojām tiek izskatīts. Saskaņā ar Regulas Nr. 1829/2003 11. panta 4. punktu atļaujas termiņu pagarina līdz brīdim, kad tiek pieņemts lēmums.

39.      Tomēr kukurūzas kultūra MON 810 Vācijā tika aizliegta ar Bundesamt für Verbraucherschutz und Lebensmittelsicherheit (Federālais patērētāju aizsardzības un pārtikas nekaitīguma birojs) 2009. gada 17. aprīļa lēmumu uz laiku apturēt laišanas tirgū atļauju.

40.      Ģenētiski modificētās kukurūzas MON 810 sastāvā ir augsnes baktērijas Bacillus thuringiensis (Bt) gēns, kas izraisa Bt toksīnu veidošanos kukurūzas augā. Šie Bt toksīni ļauj cīnīties pret kukurūzas sviļņa – kukurūzai kaitīgās taureņu sugas – kāpuriem, kuri, uzbrūkot kukurūzas augam, vājina tā attīstību. Bt toksīni iznīcina šūnas insekta kāpuru gremošanas traktā un tādējādi izraisa to nāvi.

41.      Bavārijas brīvvalsts īpašumā ir dažādi zemesgabali, kuros pēdējos gados izmēģinājuma mērķiem tika audzēta MON 810 kukurūza. Tā neizslēdz iespēju tad, kad attiecībā uz Vācijas Federatīvās Republikas teritoriju izdotais audzēšanas aizliegums zaudēs spēku, atkal atsākt šīs kultūras audzēšanu.

42.      K. H. Babloks ir biškopis amatieris. Viņš netālu no Bavārijas brīvvalsts zemesgabaliem ražo medu pārdošanai un paša patēriņam. Līdz 2005. gadam viņš ražoja arī ziedputekšņus, lai tos tirgotu kā pārtikas produktu uztura bagātinātāju veidā. Viņš plāno atsākt ražot ziedputekšņus, tiklīdz zudīs ģenētiski modificētu ziedputekšņu piemaisījumu risks.

43.      Š. Egeters, J. Štegmeijers un K. Millers, kā arī B. Klimeša valsts tiesas procesā ir iestājušies apelācijas stadijā. Viņi arī ir biškopji amatieri, daži no viņiem [ražo] tikai personiskajam patēriņam. Viņu bišu stropi atrodas viena līdz triju kilometru attālumā no Bavārijas brīvvalsts zemesgabaliem.

44.      Ziedputekšņi, ko bites savāc savam uzturam, var nokļūt medū vai nu nejauši – faktiski no bitēm, kamēr tās ražo medu –, vai arī tehniski, izsviežot medu no kārēm tā ievākšanas gaitā, kā rezultātā līdzās to šūnu saturam, kurās ir medus, var tikt izsviests tām blakus esošo ziedputekšņiem paredzēto šūnu saturs.

45.      2005. gadā kukurūzas ziedputekšņos, ko K. H. Babloks ievācis no bišu stropiem, kuri atrodas aptuveni 500 m attālumā no Bavārijas brīvvalstij piederošās eksperimentālās saimniecības, tika konstatēta, pirmkārt, MON 810 DNS – 4,1 % attiecībā pret kopējās kukurūzas DNS – un, otrkārt, transgēnie proteīni (Bt toksīns).

46.      Turklāt dažos K. H. Babloka medus paraugos tika konstatēts ļoti neliels daudzums MON 810 DNS, ko radījuši šīs kukurūzas ziedputekšņu piemaisījumi.

47.      Dienā, kad pieņemts iesniedzējtiesas lēmums, pārējo prasītāju biškopības produktos MON 810 DNS nebija konstatēta.

48.      Saistībā ar tiesvedību pamata lietā starp K. H. Babloku u.c. un Bavārijas brīvvalsti, ko atbalsta Monsanto Technology LLC, Monsanto Agrar Deutschland GmbH un Monsanto Europe SA, iesniedzējtiesai tostarp ir jāizlemj, vai kukurūzas MON 810 ziedputekšņu dēļ attiecīgie biškopības produkti tiek “būtiski negatīvi ietekmēti” GenTG 36.a panta un BGB 906. panta 2. punkta izpratnē un ka tādējādi tie kļūst nederīgi tirdzniecībai vai patēriņam (19).

49.      Pirmajā instancē ar 2008. gada 30. maija spriedumu Bayerisches Verwaltungsgericht Augsburg [Bavārijas Augsburgas administratīvā tiesa] ir uzskatījusi, ka kukurūzas MON 810 ziedputekšņu piemaisījumi padara medu un ziedputekšņu uztura bagātinātājus par pārtikas produktiem, kuriem ir vajadzīga atļauja, tāpēc saskaņā ar Regulas Nr. 1829/2003 4. panta 2. punktu šos produktus bez šādas atļaujas nevarēja laist tirgū (20).

50.      K. H. Babloks, Bavārijas brīvvalsts, kā arī Monsanto Technology LLC un Monsanto Agrar Deutschland GmbH pārsūdzēja Bayerisches Verwaltungsgericht Augsburg spriedumu Bayerischer Verwaltungsgerichtshof.

51.      Šajā tiesā Bavārijas brīvvalsts, kā arī Monsanto Technology LLC un Monsanto Agrar Deutschland GmbH apgalvo, ka Regula Nr. 1829/2003 nav piemērojama attiecībā uz kukurūzas šķirnes MON 810 ziedputekšņiem, kas ir medū vai kas tiek izmantoti kā uztura bagātinātājs, jo līdz ar atļauju izplatīt to vidē atbilstoši Direktīvai 2001/18 dabisku un nenozīmīgu piemaisījumu pārtikas produktos sekas esot tikušas pārbaudītas un tādējādi [to rašanās] arī atļauta.

52.      Minētie lietas dalībnieki arī aizstāv viedokli, saskaņā ar kuru ziedputekšņi, kas ir medū vai kas tiek izmantoti kā uztura bagātinātājs, nav “ĢMO” Regulas Nr. 1829/2003 izpratnē, jo brīdī, kad ziedputekšņi nokļūst medū vai tiek paredzēti lietošanai pārtikā, tostarp kā uztura bagātinātājs, tiem vairs nav konkrētu un individuālu reproducēšanās spēju, un vienīgi transgēnās DNS un/vai transgēnu proteīnu esamība šim nolūkam nav pietiekama.

53.      Saskaņā ar šo pašu lietas dalībnieku viedokli Regula Nr. 1829/2003 katrā ziņā nav piemērojama medum, jo tas ir dzīvnieku izcelsmes pārtikas produkts. Ja uzskatītu, ka šī regula ir piemērojama, tad tajā ietvertos atļaujas saņemšanas noteikumus vajadzētu interpretēt sašaurināti. Ja pastāv dabā likumīgi sastopamie kukurūzas šķirnes MON 810 ziedputekšņu nejaušie piemaisījumi, atļauja laist tirgū medu esot nepieciešama tikai tad, ja pārsniegta robežvērtība 0,9 % apmērā, kas saistībā ar marķēšanu paredzēta minētās regulas 12. panta 2. punktā.

54.      Bayerischer Verwaltungsgerichtshof norāda, ka kukurūzas šķirnes MON 810 kultūra, kāda audzēta līdz šim un kuras audzēšana nākotnē varētu atsākties, ir juridiski pieļaujama, ja ir atjaunota laišanas tirgū atļauja, un ka tādējādi K. H. Bablokam u.c. tā ir jāakceptē saskaņā ar BGB 906. panta 2. punktu.

55.      Ņemot vērā šo pēdējo minēto normu, [Bayerischer Verwaltungsgerichtshof] skaidro, ka jautājums, kas ir noteicošais pamata lietas atrisināšanai, – vai biškopības produkti ir būtiski negatīvi ietekmēti – ir atkarīgs no tā, vai, pastāvot kukurūzas šķirnes MON 810 ziedputekšņu piemaisījumiem, saskaņā ar Regulas Nr. 1829/2003 4. panta 2. punktu šos produktus, ja nav atļaujas, vairs nevar laist tirgū kā ģenētiski modificētus pārtikas produktus vai katrā ziņā, tos drīkst laist tirgū tikai ar marķējumu, kurā ir norādīts uz ģenētiskajiem grozījumiem.

56.      Minētā tiesa uzsver, ka kukurūzas šķirnes MON 810 ziedputekšņu esamība šādas sekas var izraisīt vienīgi tad, ja biškopības produkti, kas satur šos ziedputekšņus, ietilpst Regulas Nr. 1829/2003 piemērošanas jomā.

57.      Bayerischer Verwaltungsgerichtshof konstatē, ka šis jautājums vispirms ir atkarīgs no tā, vai tādi kukurūzas ziedputekšņi, kādi ir attiecīgie ziedputekšņi, ir “organisms” minētās regulas 2. panta 4. punkta izpratnē un “ĢMO” tās pašas regulas 2. panta 5. punkta izpratnē; abās normās ir atsauces uz šo abu jēdzienu definīcijām, kas sniegtas Direktīvā 2001/18.

58.      Tā uzskata, ka kukurūzas ziedputekšņi ir organisms, jo, ja tie paši nav reproducētspējīgi, tad kā vīrišķās dzimumšūnas tie var dabīgos apstākļos nodot ģenētisko materiālu sievišķajām dzimumšūnām.

59.      Tomēr Bayerischer Verwaltungsgerichtshof piebilst, ka kukurūzas ziedputekšņi izžūšanas dēļ ļoti īsā laikā zaudē spēju apaugļot kukurūzas sievišķo ziedu, tāpēc tie vairs nav tāds dzīvs organisms, kas spētu funkcionēt visu laika posmu, kurā medus nogatavojas, sākot no brīža, kad tas, ieskaitot ziedputekšņus, ir salikts kārēs un pārklāts. Minētā tiesa piebilst, ka tāpat ir attiecībā uz ziedputekšņiem, ko satur ziedputekšņu produkti brīdī, kad tie tiek paredzēti lietošanai pārtikā, it īpaši uztura bagātinātāju veidā.

60.      Kā norāda iesniedzējtiesa, zināmi apstākļi mudina domāt, ka organisma un ĢMO jēdzienus var saprast tikai kā funkcionētspējīgu vienību, proti, kā dzīvu bioloģisko vienību. Nepietiekot ar to, ka mirušie kukurūzas ziedputekšņi satur transgēno DNS vai transgēnos proteīnus. Atbilstoši Direktīvā 2001/18 sniegtajām “organisma” un “ĢMO” definīcijām tiekot prasīts, lai ietvertā ģenētiskā informācija varētu konkrēti tikt nodota attiecīgajam saņēmējam, lai notiktu krustmija. Par labu šādai analīzei liecina minētās direktīvas preambulas ceturtais apsvērums. Tādējādi šķiet, ka minētās direktīvas atbalsta punkts ir divi kritēriji, kas esot savstarpēji saistīti, proti, dzīvotspējas kritērijs, kā arī vairošanās spējas kritērijs, nevis vienkārša DNS transportēšana, kura dabiskā veidā vairs patstāvīgi nevar reproducēties.

61.      Tomēr Bayerischer Verwaltungsgerichtshof vēlas noskaidrot, vai šāda interpretācija nebūtu pretrunā mērķim aizsargāt cilvēku un dzīvnieku veselību, kas izvirzīts Regulā Nr. 1829/2003, kurā saskaņā ar tās preambulas pirmo līdz trešo apsvērumu, kā arī devīto apsvērumu tiekot pausta griba ļaut laist tirgū tikai drošus, veselīgus un visaugstākajām prasībām atbilstošus pārtikas produktus un dzīvnieku barību. Tas, ka pārtikas produkti, kuri neierobežotā daudzumā ietver ģenētiski modificēto DNS vai proteīnus, no regulas piemērošanas jomas tiek izslēgti, varētu izrādīties nesaderīgi ar šādu mērķi. Tāpēc saistībā ar minēto regulu un konkrētāk – ar pārtikas produktu nekaitīgumu cilvēkiem – nozīme varētu būt ne tik daudz jautājumam par ĢMO konkrēto spēju reproducēties, cik jautājumam par ģenētiski modificēta materiāla esamību.

62.      Šādos apstākļos Bayerischer Verwaltungsgerichtshof nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai [..] Regulas [..] Nr. 1829/2003 [..] 2. panta 5. punktā minētais [..] [“ĢMO”] jēdziens ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to ir aptverts ģenētiski modificētu augu (šajā gadījumā – ģenētiski modificētas kukurūzas šķirnes MON 810 ziedputekšņi) materiāls, kas gan satur ģenētiski modificētu DNS un ģenētiski modificētus proteīnus (šajā gadījumā – Bt toksīnu), bet brīdī, kad tas nonāk pārtikas produktā (šajā gadījumā – medū) vai tiek paredzēts lietošanai kā pārtikas produkts [vai] uztura bagātinātājs, tam (vairs) nav konkrētas un individuālas reproducēšanās spējas?

2)      Gadījumā, ja uz pirmo jautājumu tiek sniegta noraidoša atbilde:

a)      vai katrā ziņā, lai pārtikas produktus varētu uzskatīt par tādiem, kas Regulas [..] Nr. 1829/2003 2. panta 10. punkta izpratnē ir “izgatavoti no ĢMO” [“ražoti no ĢMO”], ir pietiekami, ka pārtikas produkti satur ģenētiski modificētu augu materiālu, kuram kādā agrākā brīdī ir bijušas konkrētas un individuālas reproducēšanās spējas?

Ja atbilde uz šo jautājumu ir apstiprinoša:

b)      vai jēdziens “izgatavoti no ĢMO” [“ražoti no ĢMO”] Regulas [..] Nr. 1829/2003 2. panta 10. punkta un 3. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka attiecībā uz ĢMO tajā netiek prasīts nekāds apzināts mērķtiecīgs ražošanas process un šis jēdziens aptver arī nevēlamus un nejaušus (agrāko) ĢMO piemaisījumus pārtikas produktā (šajā gadījumā – medū vai ziedputekšņos kā uztura bagātinātājā)?

3)      Gadījumā, ja uz pirmo vai otro jautājumu tiek sniegta apstiprinoša atbilde:

vai Regulas [..] Nr. 1829/2003 3. panta 1. punkts kopā ar 4. panta 2. punktu ir jāinterpretē tādējādi, ka jebkādi dabā likumīgi esošā ģenētiski modificētā materiāla piemaisījumi tādā dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktā kā medus ir pamats atļaujas saņemšanas un uzraudzības pienākumam, vai arī attiecīgi var atsaukties uz citos gadījumos spēkā esošajām robežvērtībām (piemēram, regulas 12. panta 2. punkts)?”

III – Analīze

63.      Divu pirmo jautājumu, ko uzdevusi Bayerischer Verwaltungsgerichtshof, mērķis ir uzzināt, vai Regula Nr. 1829/2003 attiecas uz situāciju, kurā šķirnes MON 810 ģenētiski modificētās kukurūzas ziedputekšņi nokļūst medū vai tiek izmantoti kā uztura bagātinātājs. Savukārt trešā jautājuma mērķis ir precizēt to, kādas sekas rastos, ja šādi produkti tiktu iekļauti šīs regulas piemērošanas jomā.

A –    Par pirmo jautājumu

64.      Ar pirmo jautājumu Bayerischer Verwaltungsgerichtshof būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2001/18 2. panta 1. punkts un Regulas Nr. 1829/2003 2. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka no ģenētiski modificēta auga iegūti ziedputekšņi, kuri brīdī, kad tie nokļūst medū vai tiek izmantoti kā uztura bagātinātājs, vairs nespēj pildīt savu funkciju augu reproduktīvajā procesā, ir “organisms” šo normu nozīmē.

65.      Atgādinu, ka Regulas Nr. 1829/2003 2. panta 4. punktā ir atsauce uz jēdziena “organisms” definīciju, kas ir ietverta Direktīvā 2001/18. Šīs direktīvas 2. panta 1. punktā ir noteikts, ka organisms ir “jebkurš reproducētspējīgs vai ģenētisko materiālu nodot spējīgs bioloģisks veselums”.

66.      Regulā Nr. 1829/2003 ietvertā skaidrā atsauce tādējādi liecina, ka saistībā ar šiem abiem normatīvajiem aktiem organisma jēdziena nozīmei ir jābūt vienādai.

67.      Pats Direktīvas 2001/18 2. panta 1. punkta formulējums neļauj sniegt acīmredzamu atbildi uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu. Tomēr, tā kā spēja reproducēties vai spēja nodot ģenētisko materiālu ir viena no īpašībām, pēc kurām var identificēt dzīvu būtni, – tāpat kā tās spēja palikt dzīvai un attīstīties atkarībā no vides, kādā tā attīstās, – es, jau tikai izlasot Direktīvas 2001/18 2. panta 1. punktu, tiektos domāt, ka Kopienu likumdevējs ir izvēlējies formulējumu, kurā kā organismi ir definēti vienīgi bioloģiski veselumi, kuriem brīdī, kad tie jākvalificē kā ĢMO, faktiski ir spēja reproducēties vai spēja nodot ģenētisko materiālu. Tā kā bioloģiju var definēt kā zinātni par dzīvību un precīzāk kā mācību par dzīvo sugu reproduktīvo ciklu, tad frāzes “bioloģisks veselums” un teikuma daļas “reproducētspējīgs vai ģenētisko materiālu nodot spējīgs” salīdzināšana varētu likties nedaudz liekvārdīga, ja vien to nebūtu paredzēts attiecināt tikai uz aktīviem bioloģiskiem veselumiem, kuri vēl spēj reproducēties vai nodot savu ģenētisko materiālu.

68.      Citas Direktīvas 2001/18 normas mani mudina domāt, ka “organisms” tās 2. panta 1. punkta izpratnē attiecas tikai uz dzīviem organismiem, proti, veselumiem, kuriem vēl darbojas dzīvībai svarīgās funkcijas, pirmām kārtām reproduktīvā funkcija.

69.      Vispirms šīs direktīvas preambulas ceturtajā apsvērumā ir precizēts, ka “dzīvi organismi [(21)], ko lielos vai mazos daudzumos izplata vidē eksperimentālos vai komerciālos nolūkos, vidē var vairoties un nokļūt ārpus dalībvalsts robežām, un skart citas dalībvalstis. Šādas izplatīšanas iedarbe vidē var būt neatgriezeniska”. Tādējādi, ja interpretējam minētās direktīvas 2. panta 1. punktu, ņemot vērā šo apsvērumu, mēs varam secināt – tā kā tas attiecas tikai uz “reproducētspējīg[iem] vai ģenētisko materiālu nodot spējīg[iem] bioloģisk[iem] veselum[iem]”, Kopienu likumdevējs domā vienīgi tos veselumus, kuriem brīdī, kad tie tiek izplatīti vidē, vēl ir dzīvībai svarīgās funkcijas un kuri it īpaši vēl spēj reproducēties un nodot ģenētiskās īpašības.

70.      Tāpat no Direktīvas 2001/18 preambulas trīspadsmitā apsvēruma izriet, ka “[tajā] ir pienācīgi ņemta vērā starptautiskā pieredze šajā jomā un starptautiskās tirdzniecības saistības, un tai būtu jārespektē prasības, kas noteiktas [..] Protokolā [..] pie Konvencijas[, kas pievienots Konvencijai] par bioloģisko daudzveidību”.

71.      Protokola mērķis ir līdzdarboties, lai nodrošinātu atbilstoša līmeņa aizsardzību attiecībā uz tādu mūsdienu biotehnoloģijas radīto dzīvo modificēto organismu, kuri varētu radīt nevēlamu ietekmi uz bioloģisko daudzveidību, drošu pārvietošanu, apstrādi un izmantošanu, ņemot vērā arī risku cilvēku veselībai. Protokola piemērošanas jomā nepārprotami ietilpst tikai dzīvie organismi. Interesanti, ka sniegtā definīcija attiecībā uz to, kas ir “dzīvs organisms” Protokola nozīmē, ir ļoti līdzīga Direktīvas 2001/18 2. panta 1. punktā ietvertajai definīcijai. Proti, atbilstoši Protokola 3. panta h) punktam dzīvs organisms “ir jebkurš bioloģisks veidojums, kam piemīt spēja nodot vai reproducēt ģenētisko materiālu, tostarp sterili organismi, vīrusi un viroīdi”.

72.      Vēlos arī norādīt, ka Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 15. jūlija Regulā (EK) Nr. 1946/2003 par ģenētiski modificētu organismu pārvietošanu pāri robežām (22), kuras mērķis ir Eiropas Savienībā īstenot ar Protokolu paredzētās procedūras, ir norādīts uz jēdzienu “organisms”, kas definēts Direktīvas 2001/18 2. panta 1. punktā; ar to tiek pieņemta doma, ka “organisma” definīcija šīs normas izpratnē un “dzīva organisma” definīcija Protokola 3. panta h) punkta izpratnē sakrīt.

73.      No šiem apstākļiem secinu, ka īpašības vārds “spējīgs”, kas ir minēts gan Direktīvas 2001/18 2. panta 1. punktā, gan Protokola 3. panta h) punktā, apzīmē bioloģiskos veselumus, kuriem vēl konkrēti piemīt īpašības, kas nepieciešamas, lai reproducētos vai nodotu ģenētisko materiālu. No šāda viedokļa īpašības vārdu “spējīgs” nedrīkstētu interpretēt tādējādi, ka tas plašāk norāda uz vispārēju un abstraktu spēju reproducēties vai nodot ģenētisko materiālu, kas būtu raksturīgs kādai sugai.

74.      K. H. Babloks u.c. šim secinājumam nepiekrīt. Viņi, gluži pretēji, uzskata, ka noteicošais apstāklis, definējot, kas ir organisms, ir organisma vispārēja un abstrakta spēja reproducēties. Tas skaidri izrietot no Protokola 3. panta h) punkta, kurā sterilie organismi ir skaidri iekļauti “dzīvo organismu” kategorijā. Viņi uzskata – ja noteicošais apstāklis esot konkrētā un individuālā reproducēšanās spēja, tad sterili ģenētiski modificēti augi (tātad augi, kuri nespēj reproducēties), protams, joprojām esot augi, bet vairs neesot organismi. Tādējādi “organisma” jēdziens Direktīvas 2001/18 izpratnē būtu šaurāks par organisma bioloģisko jēdzienu, kas esot pretrunā Kopienu likumdevēja nodomam.

75.      Šie argumenti mani nepārliecina, jo tajos ir izlaists fakts, ka tad, ja sterilie organismi nevar reproducēties dzimumvairošanās ceļā, tie, neraugoties ne uz ko, var reproducēt savu ģenētisko materiālu, vairojoties bezdzimumvairošanās jeb veģetatīvajā procesā. Tādējādi sterilu organismu var pilnībā uzskatīt par veselumu, kam ir konkrēta spēja nodot ģenētisko materiālu (23).

76.      Pamatojot savu domu, ka Direktīvas 2001/18 2. panta 1. punktā ietvertā definīcija attiecas uz organisma vispārēju un abstraktu spēju reproducēties, K. H. Babloks u.c. norāda uz vīrusiem un viroīdiem. Šie mikroorganismi neesot dzīvi. Tie arī neesot spējīgi reproducēties patstāvīgi. Norāde uz vīrusiem un viroīdiem, kas sniegta 2. panta a) punktā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 6. maija Direktīvā 2009/41/EK par ģenētiski modificētu mikroorganismu ierobežotu izmantošanu (24) un Protokola 3. panta h) punktā, pierādot, ka organisma jēdziens attiecas ne tikai uz dzīvajiem organismiem.

77.      Šeit neaplūkošu jautājumu par to, vai vīrusi un viroīdi ir dzīvas būtnes vai nav, jo šis jautājums izraisa lielas zinātniskas domstarpības. Raugoties pēc to spējas nodot ģenētisko materiālu, šķiet, ka frāzes “nodot ģenētisko materiālu”, kura atrodama iepriekš minētajos pantos, mērķis ir tieši ietvert organisma definīcijā tādus veselumus, kādi ir vīrusi un viroīdi, lai gan ir fakts, ka tie paši nevar aktīvi reproducēt ģenētisko materiālu. Vīrusi ir bezšūnu mikroorganismi, kas sastāv no proteīniem un nukleīnskābēm (DNS vai RNS), kuros ir ģenētiskais materiāls, kuri paši nespēj reproducēties, bet var ievadīt savu ģenētisko materiālu citās (dzīvnieku, augu vai mikrobu) šūnās, kur to reproducē šo šūnu mehānismi. Savukārt viroīdi ir patogēni, kas ierosina augu infekcijas, kuros ir mazas atklātas RNS molekulas (proti, molekulas, kuras neietver proteīnus). Vīrusi, tāpat kā viroīdi, izmanto saimniekorganismu šūnas, lai reproducētu savu ģenētisko materiālu (25). Manuprāt, šī atkarība tomēr neizslēdz to, ka bioloģiski aktīviem vīrusiem un viroīdiem ir konkrēta spēja “nodot ģenētisko materiālu”.

78.      Ņemot vērā šos apstākļus, neesmu pārliecināts, ka sterilu organismu, kā arī vīrusu un viroīdu iekļaušana definīcijās, kuras ir līdzīgas Direktīvas 2001/18 2. panta 1. punktā ietvertajai definīcijai, izslēgtu to, ka šajā pantā minētajiem organismiem atbilst vienīgi bioloģiski aktīvi veselumi, kas faktiski ir spējīgi reproducēties vai nodot ģenētisko materiālu.

79.      Turklāt šie piemēri, manuprāt, ļauj izprast to nozīmi, kāda ir norādei uz ģenētiskā materiāla nodošanu līdzās norādei uz reproducēšanos. Tādējādi Kopienu likumdevējs – tāpat kā valstis starptautiskā mērogā saistībā ar Protokolu, norādot uz reproducēšanu un ģenētiskā materiāla nodošanu, – ir vēlējies aptvert dažādos ģenētiskā materiāla nodošanas veidus – neatkarīgi no tā, vai tā notiktu reproducējoties vai nododot ģenētisko materiālu.

80.      K. H. Babloks u.c., kuriem šajā jautājumā pievienojusies Grieķijas valdība, sniedz citus argumentus, apgalvojot, ka Direktīvas 2001/18 2. panta 1. punktā ir ietverta plaša organismu definīcija, kas ir plašāka par dzīvām būtnēm, kam ir konkrēta spēja reproducēties vai nodot ģenētisko materiālu. Tie uzskata, ka gan piesardzības princips, gan vides un veselības aizsardzības mērķi liecina par labu šādai koncepcijai. Tādējādi apstāklis, ka Kopienu likumdevējs ir norādījis ne tikai reproducēšanos, bet arī ģenētiskā materiāla nodošanu, drīzāk nozīmējot to, ka šajā definīcijā ietilpst pat tādi organismi, kas zaudējuši dzīvībai svarīgās funkcijas. Galvenais arguments, ar ko pamatota to veiktā analīze, ir balstīts uz horizontālās ģenētiskās pārnešanas jēdzienu.

81.      Faktiski jāzina, ka, lai gan par šī fenomena patieso [būtību] un mērogu joprojām notiek zinātniskas diskusijas, ģenētiskā materiāla nodošana var būt vai nu vertikāla, proti, vienas sugas ietvaros, vai horizontāla, proti, no vienas sugas uz citu.

82.      Starp hipotēzēm par ģenētiskā materiāla horizontālu nodošanu ir hipotēze, ka ģenētiski modificēta auga ģenētisko materiālu absorbē mikroorganismi, piemēram, baktērijas. Jautājums var būt, piemēram, par tādām augu daļām kā lapas, kuras, sadaloties augsnē, ļauj augsnē saglabāties to ģenētiskajam materiālam, ko pēc tam var absorbēt šajā ekosistēmā esošās baktērijas. Jautājums var būt arī par hipotēzi, saskaņā ar kuru ģenētiski modificēta auga materiālu uzņem cilvēka gremošanas sistēmā esošās baktērijas. Zināmos apstākļos pēc šīs nodošanas varētu notikt (un zinātnieku domas šajā jautājumā joprojām dalās) ģenētiska krustmija recipientā organismā.

83.      Saskaņā ar K. H. Babloka u.c. viedokli apstāklis, ka bioloģiska veseluma nāve nav šķērslis, lai tam raksturīgais ģenētiskais materiāls turpinātu pastāvēt tā atliekās, tādējādi saglabājoties iespējai nodot ģenētisko materiālu, nozīmē, ka jēdziens “organisms” Direktīvas 2001/18 2. panta 1. punkta izpratnē attiecas arī uz mirušajiem bioloģiskajiem veselumiem. Tāpat, tā kā mirušie ziedputekšņi, kas atrodami medū vai kas tiek izmantoti kā uztura bagātinātājs, nav sistemātiski, pēc pārveidošanās – piemēram, izžūšanas – zaudējuši savu ģenētisko materiālu, un tā kā tādējādi tie joprojām var izplatīties uz citiem organismiem vai mikroorganismiem, tad šos ziedputekšņus vēl vajadzētu uzskatīt par “organismu” šī panta izpratnē. Īsumā, kamēr atsevišķs materiāls – kaut arī tas vairs nav aktīvs – vēl satur ģenētisku informāciju (DNS vai RNS), ko var uzņemt citi veselumi, to joprojām vajadzētu uzskatīt par “organismu” minētā panta izpratnē.

84.      Es šai analīzei nepiekrītu šādu iemeslu dēļ.

85.      Vispirms vēlos norādīt, ka, izskatot Protokolu, kā arī tā sagatavojošos un paskaidrojošos dokumentus, drīzāk nākas pieņemt domu, atbilstoši kurai norāde uz ģenētiskā materiāla nodošanu – līdzās reproducēšanai – ir paredzēta, lai aptvertu dažādos veidus, kādos bioloģiski aktīvs veselums nodod savu ģenētisko materiālu. Ņemot vērā līdzību starp definīcijām, kas ietvertas Protokola 3. panta h) punktā un Direktīvas 2001/18 2. panta 1. punktā, šaubos par to, ka norāde uz ģenētiskā materiāla nodošanu varētu būt plašāk piemērojama saistībā ar pēdējo minēto pantu, jo aptvertu arī hipotēzes par ģenētiskā materiāla horizontālu nodošanu, ko veic miruši bioloģiski veselumi.

86.      Tāpat, kad bioloģisks veselums ir zaudējis dzīvībai svarīgās funkcijas, tas vairs nevar aktīvi piedalīties ģenētiskā materiāla nodošanā. Tam šajā nodošanā vairs nav nekādas lomas. Ja tā ģenētiskā materiāla izplatīšana notiek, baktērijām to uzņemot, tad jautājums ir par pilnīgi pasīvu šī materiāla nodošanu, kas ir atkarīga no apstākļiem, kādos minētais materiāls atrodas. Šajā gadījumā bioloģisko veselumu, manuprāt, nevar uzskatīt par tādu, kas vēl ir “spējīgs” nodot ģenētisko materiālu. Citiem vārdiem sakot, tikai DNS esamība bioloģiskā materiālā, kura dzīvībai svarīgās funkcijas ir zudušas, un iespējamā šīs DNS pievienošana, ko veic citi organismi, manuprāt, nelīdzinās bioloģiskā veseluma spējai nodot ģenētisko materiālu Direktīvas 2001/18 2. panta 1. punkta izpratnē.

87.      Turklāt K. H. Babloka u.c. izklāstītie argumenti, kuros it uzsvērts tas, ka ģenētiskais materiāls zināmos apstākļos turpina pastāvēt pēc bioloģiskā veseluma nāves, varētu izraisīt organisma un tā ģenētiskā materiāla – proti, galvenokārt tā DNS – pilnīgu pielīdzināšanu tāpēc, ka šo DNS – kamēr tā nebūs iznīcināta – joprojām varētu iekļaut cits organisms. Tomēr abus jēdzienus nedrīkst jaukt. Par to liecina skaidrojums, kas ietverts Komisijas izveidotajā Direktīvas 90/220 piemērošanas rokasgrāmatā (26), kurā ir precizēts:

“The definition of ‘organism’ covers: micro-organisms, including viruses and viroids; plants and animals; including ova, seeds, pollen, cell cultures and tissue cultures from plants and animals. This definition does not cover naked r DNA and naked r‑plasmids [(27)] (28).”

88.      Saprotu rūpes, kas nomāc K. H. Babloku u.c., – tās ir rūpes, lai, plaši uztverot organisma jēdzienu, tiktu garantēts, ka joprojām tiek izvērtēti ar ģenētiskā materiāla horizontālu nodošanu saistītie riski. Tomēr ar šīm leģitīmajām rūpēm nepietiek, lai organisma jēdzienā ietvertu visus bioloģiskos veselumus – dzīvos vai mirušos –, kas pieder kādai sugai, kura ir spējīga reproducēties vai nodot ģenētisku materiālu.

89.      Ja, pēc manām domām, Kopienu likumdevējs ir vēlējies jēdzienu “organisms” Direktīvas 2001/18 2. panta 1. punkta izpratnē ierobežot ar bioloģiski aktīvajiem veselumiem, tas nenozīmē, ka, piešķirot atļauju izplatīt vidē kādu ĢMO, netiktu izvērtēti riski, kas ir saistīti ar tāda ģenētiskā materiāla horizontālu nodošanu, kas šim organismam piemīt dzīvam esot vai pēc tā nāves. Par to liecina Komisijas 2002. gada 24. jūlija Lēmums 2002/623/EK, ar ko nosaka metodiskas norādes, kuras papildina II pielikumu Direktīvā 2001/18 (29) (pats pielikums ir par “Vides risku novērtēšanas principiem”). Veicot to pazīmju identifikāciju, kas var radīt kaitīgu ietekmi, Komisija ir skaidri minējusi ģenētiskā materiāla nodošanu – gan vertikālu, gan horizontālu (30). Šajā ziņā interpretācija, kādu Tiesai ierosinu sniegt attiecībā uz Direktīvas 2001/18 2. panta 1. punktu, nav pretrunā nedz piesardzības principam, nedz vides un veselības aizsardzības mērķim.

90.      No visiem šiem apstākļiem izriet, ka ziedputekšņus, kas ir iegūti no kukurūzas MON 810 [un] kas vairs nav dzīvotspējīgi, un kas tādējādi vairs nespēj nodrošināt savu funkciju šīs augu šķirnes reproducēšanā, manuprāt, nevar uzskatīt par “organismu” Direktīvas 2001/18 2. panta 1. punkta un Regulas Nr. 1829/2003 2. panta 4. punkta izpratnē. No tā izriet, ka šie ziedputekšņi nav ĢMO šīs direktīvas 2. panta 2. punkta izpratnē (31) un šīs regulas 2. panta 5. punkta izpratnē. Tādējādi šāda situācija, kāda ir pamatā iesniedzējtiesas jautājumiem, proti, no ģenētiski modificēta auga iegūtu ziedputekšņu, kas nav dzīvotspējīgi, esamība medū vai uztura bagātinātājos, neietilpst nedz kategorijā “ĢMO izmantošanai pārtikā” Regulas Nr. 1829/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, nedz kategorijā “pārtika, kas sastāv no ĢMO vai satur tos” tās pašas regulas 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē (32).

91.      Lai izdarītu šo secinājumu, pamatojos uz to pašu postulātu, kādu ir piedāvājusi iesniedzējtiesa, proti, ka ziedputekšņi, kas ir medū vai kas tiek izmantoti kā uztura bagātinātājs, vairs nav dzīvs bioloģisks veselums, bet gan ir nedzīvs materiāls pretēji, piemēram, sēklai, kura joprojām, iespējams, spētu dīgt pat pēc tam, kad tā iekļauta barības ķēdē. Visbeidzot iesniedzējtiesai, pamatojoties uz zinātniskiem pētījumiem, kas tai attiecīgi tiks iesniegti, protams, ir jāpārbauda, ka iepriekš minētajos apstākļos izmantotie ziedputekšņi vairs nav dzīvs bioloģisks veselums.

92.      Kā tagad redzēsim, atbilde, ko ierosinu Tiesai sniegt uz pirmo jautājumu, nenozīmē, ka no ģenētiski modificēta auga iegūtu ziedputekšņu esamība pārtikas produktos būtu izslēgta no Regulas Nr. 1829/2003 piemērošanas jomas. Šādu situāciju minētajā regulā varēs izprast un šai produktu kategorijai ar horizontālu ģenētisko nodošanu saistīto risku novērtējumu varēs veikt, par starpposmu izmantojot no ĢMO ražota pārtikas produkta jēdzienu (33).

B –    Par otro jautājumu

93.      Otrajam iesniedzējtiesas uzdotajam jautājumam ir divi aspekti. Šī tiesa vispirms pēc būtības lūdz, lai Tiesa nospriestu, vai Regulas Nr. 1829/2003 2. panta 10. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai uzskatītu, ka pārtikas produkts ir “ražots no ĢMO”, pietiek ar to, ka šis produkts satur ģenētiski modificētu augu materiālu, kuram kādā agrākā brīdī ir bijusi konkrēta un individuāla reproducēšanās spēja. Ja atbilde uz šo jautājumu ir apstiprinoša, iesniedzējtiesa pēc tam lūdz Tiesu precizēt, vai pārtikas produkta, kas “ražots no ĢMO”, jēdziens prasa, lai no ĢMO iegūtais materiāls šajā produktā būtu ietverts apzināti, vai arī tas attiecas arī uz šī materiāla nevēlamiem piemaisījumiem minētajā produktā.

94.      Kā izriet no preambulas trešā apsvēruma, Regula Nr. 1829/2003 ir balstīta uz pamatdomu, saskaņā ar kuru, lai aizsargātu cilvēku un dzīvnieku veselību, ģenētiski modificētajiem pārtikas produktiem, kā arī ģenētiski modificētajai barībai pirms laišanas Savienības tirgū ir jāveic drošības novērtēšana saskaņā ar Kopienu procedūru.

95.      Ar “ģenētiski modificētiem pārtikas produktiem” tās pašas regulas 2. panta 6. punktā ir paredzēti “pārtika[s produkti], kas sastāv no ĢMO, satur tos vai ražot[i] no tiem”.

96.      Regulas Nr. 1829/2003 piemērošanas joma ir precizēta šīs regulas 3. panta 1. punktā. Regula attiecas, pirmkārt, uz ĢMO izmantošanai pārtikā, otrkārt, uz pārtikas produktiem, kas sastāv no ĢMO vai satur tos, un, treškārt, uz pārtikas produktiem, kas ražoti no ĢMO vai kuru sastāvā ir sastāvdaļas, kas ražotas no ĢMO. Šī piemērošanas joma ir ļoti plaša, jo no tās ir izslēgti tikai tie pārtikas produkti, kas ražoti “ar” ĢMO.

97.      Regulas Nr. 1829/2003 preambulas sešpadsmitais apsvērums ļauj izprast nošķīrumu starp pārtikas produktu, kurus ražo “no” ĢMO, kategoriju un pārtikas produktu, kurus ražo “ar” ĢMO, kategoriju. Saskaņā ar šo apsvērumu “noteicošais kritērijs ir tas, vai pārtik[as] [produktā] [..] ir viela, kas ražota no ģenētiski modificētas izejvielas, vai ne (34)” (35). Ņemot vērā šo kritēriju, minētajā apsvērumā kā piemērs produktiem, kas tiek iegūti “ar” ĢMO un kas tādējādi ir izslēgti no Regulas Nr. 1829/2003 piemērošanas jomas, ir minēti “produkt[i], kas iegūt[i] no dzīvniekiem, kuri baroti ar ģenētiski modificētu barību vai ārstēti ar ģenētiski modificēt[ām] zālēm”. Ievērojot pašreizējās zinātniskās atziņas, nav pierādīts, ka ģenētiski modificētā pārtikas produktā esošā DNS vai, plašāk, no šī pārtikas produkta iegūta viela, vai arī ģenētiski modificētās zāles varētu būt atrodamas gaļā, kas iegūta no dzīvnieka, kurš barots ar šādu barību vai ārstēts ar šādām zālēm.

98.      Ņemot vērā šo noteicošo kritēriju par vielas, kas ražota no ģenētiski modificētas izejvielas, esamību pārtikas produktā, uzskatu, ka gan medus, kurā var atklāt ziedputekšņu, kas iegūti no kukurūzas MON 810, esamību, gan ziedputekšņu uztura bagātinātāji, kas satur ziedputekšņus, kuri iegūti no šīs pašas kukurūzas šķirnes, ir jāuzskata par pārtikas produktiem, kas ražoti “no” ĢMO.

99.      Pretēji Komisijas atbalstītajai nostājai domāju, ka nedz nošķīrumam starp šīm divām produktu kategorijām, nedz nošķīrumam starp to, kas ir medus dabīga sastāvdaļa un kas ir tā sastāvdaļa [vispār], nav nozīmes attiecībā uz to kvalifikāciju par pārtikas produktiem, kas “ražoti no ĢMO”.

100. Komisija uzskata – ja uztura bagātinātāji, kas satur ziedputekšņus, kuri ir iegūti no ĢMO, tiešām ietilpst Regulas Nr. 1829/2003 piemērošanas jomā kā pārtikas produkti, kas ražoti no ĢMO, tad savukārt medus, kurā tiktu atklāts no ģenētiski modificēta auga iegūtu ziedputekšņu piejaukums, minētajā piemērošanas jomā neietilpst. Šajā ziņā Komisija atbalsta viedokli, saskaņā ar kuru šos ziedputekšņus vajadzētu uzskatīt par medus dabīgu sastāvdaļu, nevis par tā sastāvdaļu [vispār].

101. Šis Komisijas arguments mudina mani pievērsties Regulas Nr. 1829/2003 3. panta 1. punkta c) apakšpunkta formulējumam, ar kuru šīs regulas piemērošanas jomā ir iekļauta “pārtik[a], kas ražota no ĢMO vai kuras sastāvā ir sastāvdaļas, kas ražotas no ĢMO”. Šajā pantā attiecībā uz pārtikas produktiem (36) ir izvērsta definīcija, kas ir ietverta minētās regulas 2. panta 10. punktā, atsaucoties uz jēdzienu “sastāvdaļas”.

102. Tādējādi ir jāpārbauda, vai ziedputekšņus, kas ir medū vai ko izmanto kā uztura bagātinātāju, var kvalificēt kā “sastāvdaļu” attiecībā uz šī termina definīciju, kas sniegta Regulas Nr. 1829/2003 2. panta 13. punktā, ar atsauci uz Direktīvas 2000/13 6. panta 4. punktu. Saskaņā ar pēdējo minēto normu “sastāvdaļa” nozīmē “jebkuru vielu, ieskaitot piedevas, ko izmanto, ražojot vai izgatavojot pārtikas produktu, un kas vēl arvien ietilpst galaproduktā, kaut arī pārveidotā veidā”.

103. Ja ir viegli pierādīt, ka ziedputekšņi, ko satur ziedputekšņu uztura bagātinātāji, nenoliedzami ir šo uztura bagātinātāju sastāvdaļa, tad tādam pašam pierādījumam attiecībā uz ziedputekšņu esamību medū ir vajadzīgi daži paskaidrojumi.

104. Direktīvas 2001/110 II pielikumā, kas attiecas uz medu, ir izklāstīti “medus sastāva kritēriji”. Saskaņā ar šī pielikuma pirmo daļu medus sastāv ne tikai no dažādiem cukura veidiem, bet arī no “citām vielām”, piemēram, “cietām daļiņām, kas medū radušās, to vācot”.

105. Saskaņā ar paskaidrojumiem, kurus sniedzis K. H. Babloks u.c., ziedputekšņus, kas ir svarīga uzturviela jaunajām bitēm, bites no ziediem savāc ar savu apvalku, kas klāts ar matiņiem. Bitēm uz visām kājiņām ir no spalviņām veidotas ķemmītes un birstītes, kas ļauj tām ziedputekšņus savākt un piešķirt tiem kamolu formu. Stropa iekšienē šie kamoli tiek noņemti un ievietoti īpašās uzglabāšanas šūnās. Tās atrodas uz kāru virsmas, kas tieši robežojas ar medus uzglabāšanas šūnām.

106. Lai ievāktu medu, biškopis izņem no bišu stropa medus kāres izsviešanai. Tad medus tiek no kārēm iztukšots ar sviedes spēku. Tomēr uz medus kārēm vienmēr neizbēgami atrodas arī šūnas ar ziedputekšņiem. Tāpēc ziedputekšņu šūnas iztukšojas vienlaicīgi ar medus šūnām, un ziedputekšņi sajaucas ar medu (37).

107. Jāuzsver, ka saskaņā ar Direktīvas 2001/110 II pielikuma trešo daļu, “neskarot I pielikuma 2. punkta b) apakšpunkta viii) daļu (38), nedrīkst atdalīt putekšņus vai medum raksturīgas sastāvdaļas, izņemot gadījumus, kad tas ir neizbēgami, atdalot svešas izcelsmes neorganiskas vai organiskas vielas”.

108. No šīs normas var secināt, ka ziedputekšņi ir medus sastāvam raksturīgas organiskas vielas. Tie ir nevis svešķermenis, medus piemaisījums, bet gan tā parasta sastāvdaļa, ko principā nevar atdalīt (39). Šis medum raksturīgas sastāvdaļas statuss nav atkarīgs no to nokļūšanas medū periodiskuma un daudzuma, kādā tie atrodami medū, jo šie elementi ir atkarīgi no atsevišķām nejaušībām medus ievākšanas un izstrādes gaitā.

109. Ja tagad atsaucamies uz jēdzienu “sastāvdaļa”, kas izriet no Direktīvas 2000/13 6. panta 4. punkta, tad šķiet visai viegli atzīt, ka ziedputekšņi vienlaikus ir medus īpaša sastāvdaļa un [arī] viela, “ko izmanto, ražojot vai izgatavojot” medu, kura “vēl arvien ietilpst galaproduktā”.

110. Ja Komisijas piedāvātajam nošķīrumam starp “sastāvdaļu” un “dabīgu sastāvdaļu” būtu ne vien teorētisks raksturs, bet ar šo nošķīrumu arī tiktu izslēgta no ģenētiski modificēta auga iegūtu ziedputekšņu esamība medū, tas būtu pretrunā gribai, ko Kopienu likumdevējs ir skaidri apstiprinājis Regulas Nr. 1829/2003 preambulas sešpadsmitajā apsvērumā – kā uz noteicošo kritēriju pamatojoties uz to, vai pārtikas produktā ir viela, kas ražota no ģenētiski modificētas izejvielas, vai nav. Turklāt, ja vajadzētu uzskatīt – kā ierosina Komisija –, ka, lai kvalificētu kādu vielu kā “sastāvdaļu”, tai ir jābūt ietvertai pārtikas produktā cilvēku darbības rezultātā, tad jākonstatē, ka medus ievākšana izsviežot, kas izraisa ziedputekšņu piejaukšanos medum, tiešām ir šāda darbība.

111. Manuprāt, tāpat var viegli atzīt, ka kukurūzas MON 810 ziedputekšņi, kas ir medū, ir sastāvdaļa, kura “ražot[a] no ĢMO” tās pašas regulas 3. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē. Saskaņā ar minētās regulas 2. panta 10. punktā ietverto definīciju attiecīgie ziedputekšņi ir “iegūti” no ĢMO un, ņemot vērā iztirzājumu, ko sniedzu saistībā ar pirmo jautājumu, tos nedrīkst uzskatīt nedz par tādiem, kas sastāv no ĢMO, nedz tādiem, kas satur ĢMO.

112. Visbeidzot, kad ir atzīts, ka ziedputekšņi ir medus sastāvdaļa un ka runa ir par sastāvdaļu, kura ražota no ĢMO, domāju, ka pamata prāvā aplūkotais medus saskaņā ar Regulas Nr. 1829/2003 3. panta 1. punkta c) apakšpunktu ir jāuzskata par pārtikas produktu, kas “satur” šādu sastāvdaļu. Tādējādi saistībā ar šo normu ir droši, ka šis medus ietilpst minētās regulas piemērošanas jomā.

113. Šajā ziņā – un jautājums ir par otrā prejudiciālā jautājuma otro aspektu – nav svarīgi tas, vai biškopim ir nodoms pievienot medum ziedputekšņus, kas iegūti no ģenētiski modificēta auga, vai nav.

114. Paskaidrojumi par veidu, kādā ziedputekšņi nokļūst medū, pierāda, ka šī pievienošana, kuras apjoms ir nejaušs, notiek nevis pēc biškopja gribas, bet gan medus ražošanas procesam raksturīga notikuma dēļ.

115. Regulas Nr. 1829/2003 piemērojamība, kas sākas ar ĢMO vai no ģenētiski modificētas izejvielas ražotas vielas esamību pārtikas produktā (objektīvais kritērijs), nevar būt atkarīga no subjektīva kritērija, kas balstīts uz to, vai šī esamība ir apzināta vai nav. Šāds subjektīvs kritērijs būtu pretrunā Regulā Nr. 1829/2003 noteiktajam cilvēku veselības aizsardzības mērķim, jo risks, ko ģenētiski modificēts pārtikas produkts var radīt cilvēku veselībai, nav atkarīgs no tā, vai attiecīgā viela ir iekļauta apzināti vai neapzināti.

116. Turklāt, kā pamatoti norāda K. H. Babloks u.c., jēdziena “ražots no ĢMO” sašaurināta interpretācija, kas pamatota ar subjektīvu kritēriju, ierobežotu Regulas Nr. 1829/2003 normu par ģenētiski modificētu pārtikas produktu marķēšanu piemērošanas jomu tiktāl, ka [tās] būtu pretrunā to skaidrajam normatīvajam saturam. Saskaņā ar šīs regulas 12. panta 1. punkta b) apakšpunktu pārtikas produkti, kas ražoti no ĢMO, ir jāmarķē kā ražoti no ĢMO. Šis marķēšanas pienākums zūd tikai tad, ja no ĢMO iegūtā materiāla procentuālā daļa nepārsniedz 0,9 %, ar nosacījumu, ka šī klātbūtne ir nejauša vai tehniski nenovēršama. Norādei uz pēdējo minēto nosacījumu zustu visa jēga, ja ar to vien, ka no ĢMO iegūtā materiāla klātbūtnei pārtikas produktā ir nejaušs vai tehniski nenovēršams raksturs, pietiktu, lai pārtikas produkts zaudētu statusu “ražots no ĢMO” un tādējādi minētā rakstura dēļ tiktu izslēgts no Regulas Nr. 1829/2003 piemērošanas jomas.

117. No visiem šiem apsvērumiem es secinu, ka Regulas Nr. 1829/2003 2. panta 10. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai uzskatītu, ka pārtikas produkts ir “ražots no ĢMO”, pietiek ar to, ka šis produkts satur ģenētiski modificētu augu materiālu. Turklāt tās pašas regulas 3. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka medus, kas satur ziedputekšņus, kuri iegūti no ģenētiski modificēta auga, kā arī uztura bagātinātāji no šiem ziedputekšņiem ir pārtikas produkti, kuri satur sastāvdaļu, kas ražota no ĢMO. Šajā ziņā nav svarīgi tas, vai šādos produktos no ģenētiski modificēta auga iegūtais materiāls ir ietverts apzināti un mērķtiecīgi vai nav.

118. Visbeidzot ir jāatbild uz argumentu, saskaņā ar kuru medus kā dzīvnieku izcelsmes produkts šī iemesla dēļ neietilpstot Regulas Nr. 1829/2003 piemērošanas jomā. Iesniedzējtiesa šajā ziņā atsaucas uz viedokli, ko Pastāvīgā pārtikas aprites un dzīvnieku veselības komiteja paudusi 2004. gada 23. jūnija sanāksmē; saskaņā ar šo viedokli medus, dzīvnieku izcelsmes produkts, neietilpstot šīs regulas piemērošanas jomā, ja to neražo ģenētiski modificētas bites. Manuprāt, jautājums šeit nav par izšķirošu nosacījumu.

119. No Direktīvas 2001/110 I pielikuma 1. punkta izriet – ja medus tiešām ir viela, ko ražo bites, tad izejviela ir vienlaikus augu izcelsmes (augu nektārs un augu dzīvo daļu sekrēts) un dzīvnieku izcelsmes (sūcējinsektu izdalījumi uz augu dzīvajām daļām) viela. Turklāt, kā redzējām, atbilstoši tās pašas direktīvas II pielikuma pirmajai daļai “medus [tostarp] sastāv no [..] cietām daļiņām, kas medū radušās, to vācot.” Jau precizēju, ka noteicošais kritērijs, lai medu iekļautu Regulas Nr. 1829/2003 piemērošanas jomā, ir no ģenētiski modificēta auga iegūta materiāla esamība tajā, šajā gadījumā ziedputekšņu esamība (40).

120. Turklāt neesmu vienisprātis ar Komisijas viedokli, saskaņā ar kuru Regulas Nr. 1829/2003 preambulas sešpadsmitais apsvērums esot jāinterpretē tādējādi, ka tas nozīmē, ka no tās piemērošanas jomas ir izslēgti visi dzīvnieku izcelsmes produkti. To piemēru, ko šajā apsvērumā minējis Kopienu likumdevējs, – piemēram, produkti, kas iegūtu no dzīvniekiem, kuri baroti ar ģenētiski modificētu barību, – mērķis esot tikai ilustrēt to, kas ietilpst “ar” ĢMO ražotu pārtikas produktu kategorijā, kuros nevar atklāt vielas, kas ražota no ģenētiski modificētas izejvielas, esamību. Manuprāt, tie nevar paust to, ka Kopienu likumdevējs būtu gribējis izslēgt no Regulas Nr. 1829/2003 piemērošanas jomas dzīvnieku izcelsmes produktus, kuri – kā medus – var saturēt vielu, kas ražota no ģenētiski modificētas izejvielas.

121. Noslēdzot analīzi par abiem pirmajiem prejudiciālajiem jautājumiem, man šķiet lietderīgi apkopot to, kāda ir mana interpretācija Regulas Nr. 1829/2003 3. panta 1. punktā ietvertajam iedalījumam, kurā ir noteikta šīs regulas piemērošanas joma.

122. Saskaņā ar to, ko esmu izklāstījis, analizējot pirmo jautājumu, ĢMO ir tikai dzīvi vai – ja vēlaties – bioloģiski aktīvi organismi. Tādējādi kategorijām, kas ir aprakstītas šīs regulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā (“ĢMO izmantošanai pārtikā”), kā arī minētās regulas 3. panta 1. punkta b) apakšpunktā (“pārtik[a], kas sastāv no ĢMO vai satur tos”), ir nepieciešama vēl dzīvu organismu – proti, reproducētspējīgu vai ģenētisko materiālu nodot spējīgu organismu – esamība.

123. Ja pārtikas produkts satur no ĢMO iegūtus nedzīvus jeb mirušus fragmentus, tas ietilpst Regulas Nr. 1829/2003 piemērošanas jomā atbilstoši šīs regulas 3. panta 1. punkta c) apakšpunktam. Tāpat saskaņā ar minētās regulas 2. panta 10. punktu tas ir jāuzskata par tādu, kas “iegūts pilnīgi vai daļēji no ĢMO, bet nesatur ĢMO vai nesastāv no tiem”.

124. Šajā ziņā ir svarīgi atkārtot to, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1829/2003 preambulas sešpadsmito apsvērumu noteicošais apstāklis, lai pārtikas produktu iekļautu šajā kategorijā, ir vielas, kas iegūta no ģenētiski modificētas izejvielas, esamība tajā. Pēdējā minētā frāze ir plašāka par vienkāršu ģenētiska materiāla šaurā nozīmē esamību; šī frāze specifiski attiecas uz nukleīnskābēm, kas satur iedzimtības funkcionālās vienības (DNS). Plašāk runa ir par augu izcelsmes, dzīvnieku izcelsmes vai citas izcelsmes vielu, kas ir atvasināta no ĢMO un kas vēl var vai nevar saturēt DNS vai proteīnus, kuri ir ģenētisko grozījumu rezultāts. Šo ģenētiskā materiāla saglabāšanos pārtikas produktā ir grūti paredzēt, un tā ir atkarīga no katra produkta veida atkarībā no tā, vai ģenētiski modificētās izejvielas pārveidošanās process būs vai nebūs iznīcinājis ģenētisko materiālu (41).

125. Sadalījums trijās pārtikas produktu kategorijās, ko tādējādi var veikt, ļauj saglabāt pēdējās kategorijas lietderīgo iedarbību. Ja vajadzētu uzskatīt, ka pirmā un otrā kategorija ietver arī ĢMO vai tās ĢMO daļas, kas nav bioloģiski aktīvas, tad kategorijai “pārtik[a], kas ražota no ĢMO vai kuras sastāvā ir sastāvdaļas, kas ražotas no ĢMO”, tiktu sašaurināta, ietverot tajā tikai pārtikas produktus, kuros nevar konstatēt DNS. Kā it īpaši teikts Regulas Nr. 1829/2003 preambulas divdesmit pirmajā apsvērumā saistībā ar marķēšanu, nešķiet, ka Kopienu likumdevējs būtu vēlējies, ka tiktu ņemts vērā tas, vai galaproduktā ir nosakāma DNS vai proteīns, kas rodas ģenētiskās modifikācijas rezultātā.

126. Tādējādi, attālinoties no kritērija par DNS vai ģenētisko grozījumu rezultātā radušos proteīnu esamību pārtikas galaproduktā, kas bija spēkā iepriekš (par to it īpaši liecina Regula Nr. 1139/98), Kopienu likumdevējs ir vēlējies paplašināt Regulas Nr. 1829/2003 piemērošanas jomu, ar šīs regulas 3. panta 1. punkta c) apakšpunktu iekļaujot tajā visus no ĢMO atvasinātos produktus, neatkarīgi no tā, vai galaproduktā ir DNS vai proteīni, kas radušies ģenētisko grozījumu rezultātā, vai nav.

C –    Par trešo jautājumu

127. Lēmumā lūgt prejudiciālu nolēmumu Bayerischer Verwaltungsgerichtshof vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 1829/2003 3. panta 1. punktu kopā ar 4. panta 2. punktu, pretēji to formulējumam, var interpretēt šauri – tādējādi, ka prasība attiecībā uz laišanas tirgū atļauju neattiektos uz pārtikas produktu, piemēram, medu, kas satur ļoti nelielu daudzumu, kurš tikai nedaudz pārsniedz pierādāmības robežu, – vielu, kas iegūta no ģenētiski modificēta auga, šajā gadījumā – šķirnes MON 810 ģenētiski modificētās kukurūzas ziedputekšņus.

128. Iesniedzējtiesa norāda, ka šajā regulā ietverto atļaujas saņemšanas noteikumu sašaurināta interpretācija varētu attaisnoties attiecībā uz samērīguma principu, kas pausts minētās regulas preambulas divdesmit ceturtajā apsvērumā saistībā ar marķēšanu. Tā atgādina, ka no ģenētiski modificētas kukurūzas iegūtu ziedputekšņu ļoti niecīgie piemaisījumi [nenokļūst pārtikas produktā] plānveidā un attiecībā uz izplatītajām šī kukurūzas veida kultūrām praksē ir nenovēršami.

129. Turklāt iesniedzējtiesa norāda, ka, tā kā, izsniedzot laišanas tirgū atļauju saskaņā ar Direktīvu 90/220, šķirnes MON 810 kukurūzai ir veikts risku novērtējums, kurā ir ņemta vērā visa iespējami kaitīgā ietekme uz vidi, tad risinājums – uzskatīt, ka uz medus, kas satur no šīs kukurūzas šķirnes iegūtus ziedputekšņus, laišanu tirgū, ja [šo ziedputekšņu daudzums] nepārsniedz zināmu robežu, neattiecas Regulas Nr. 1829/2003 4. panta 2. punktā noteiktais aizliegums, – varētu atbilst šajā regulā izvirzītajam aizsardzības mērķim. Turklāt jāmin tas, ka Kopienu mērogā jau pastāv atļauja attiecībā uz dažādiem pārtikas produktiem, kas ražoti no kukurūzas MON 810 vai kas satur no šīs kukurūzas ražotas sastāvdaļas, piemēram, kukurūzas milti un kukurūzas glutīns.

130. Tomēr Bayerischer Verwaltungsgerichtshof atzīst, ka Regulas Nr. 1829/2003 redakcija un sistēma, kā arī šajā regulā izvirzītais veselības aizsardzības mērķis varētu liegt šādi šauri interpretēt šo laišanas tirgū atļaujas prasību, kas paredzēta minētās regulas 4. panta 2. punktā.

131. Kopumā ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa pēc būtības lūdz Tiesai nospriest, vai Regulas Nr. 1829/2003 3. panta 1. punkts un 4. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādu ziedputekšņu nevēlama esamība medū, kas ir iegūti no kukurūzas šķirnes, kāda ir kukurūza MON 810, par ko ir saņemta laišanas tirgū atļauja, pamatojoties uz Direktīvu 90/220, un attiecībā uz kuru tikai atsevišķi atvasinātie produkti ir atļauti kā esoši produkti atbilstoši Regulas Nr. 1829/2003 8. panta 1. punkta a) apakšpunktam, nozīmē vai nenozīmē to, ka par šo medu ir jāsaņem laišanas tirgū atļauja. Minētā tiesa lūdz Tiesai precizēt to, vai šīs regulas 12. panta 2. punktā un 47. panta 1. punktā paredzētās pielaides robežvērtības ir iespējams pēc analoģijas piemērot prasībai par laišanas tirgū atļauju, kas izriet no minētās regulas 4. panta 2. punkta.

132. Lai atbildētu uz šo jautājumu īpašajā gadījumā, kāds ir medus, kurš satur ziedputekšņus, kas ir iegūti no kukurūzas MON 810 (42), vispirms ir īsumā jāaplūko šīs augu šķirnes un no tās atvasināto pārtikas produktu tiesiskais statuss saistībā ar Kopienu tiesisko regulējumu, pirmkārt, par ĢMO apzinātu izplatīšanu vidē un, otrkārt, par ģenētiski modificētajiem pārtikas produktiem.

133. No ĢMO apzinātas izplatīšanas vidē viedokļa, proti, galvenokārt ĢMO kultūras viedokļa, par kukurūzu MON 810 ir pieņemts Lēmums 98/294, kas pieņemts, pamatojoties uz Direktīvu 90/220, kura – atgādināšu – ir atcelta un aizstāta ar Direktīvu 2001/18.

134. No pārtikas viedokļa vairāki no līnijas MON 810 atvasinātie produkti bija atļauti atbilstoši Regulai Nr. 258/97, un vēlāk par tiem tika paziņots kā par esošiem produktiem saskaņā ar Regulas Nr. 1829/2003 8. panta 1. punkta a) apakšpunktu (43). Jautājums ir par kukurūzas miltiem, kukurūzas glutīnu, kukurūzas putraimiem, kukurūzas cieti, kukurūzas glikozi un kukurūzas eļļu.

135. Monsanto saskaņā ar Regulas Nr. 1829/2003 11. pantu iesniedza lūgumu atjaunot šo atļauju attiecībā uz minētajiem produktiem. Šis lūgums joprojām tiek izskatīts (44). Saskaņā ar minētās regulas 11. panta 4. punktu atļaujas termiņu automātiski pagarina līdz brīdim, kad tiek pieņemts lēmums.

136. Monsanto un Polijas valdība apgalvo, ka tiktāl, ciktāl ĢMO ir atļauts atbilstoši Direktīvai 2001/18 vai iepriekšējam tiesiskajam regulējumam, proti, Direktīvai 90/220, tas nozīmē, ka ir izvērtēta visa šīs ĢMO kultūras iespējamā ietekme uz vidi – tostarp ietekme, kas saistīta ar to, ka ģenētiski modificētie augi izplata ziedputekšņus, kā arī ar šo ziedputekšņu piemaisījumiem pārtikas produktos, piemēram, medū. Tāpēc šajā situācijā nebūtu nepieciešams saņemt laišanas tirgū atļauju atbilstoši Regulas Nr. 1829/2003 4. panta 2. punktam.

137. Šim viedoklim es nepiekrītu. Nedomāju, ka atļauja, kas izsniegta saskaņā ar Direktīvu 2001/18, attiektos uz visām ĢMO izplatīšanas [vidē] vai laišanas tirgū sekām. Ja tā būtu, tad būtu apdraudēta Regulas Nr. 1829/2003 lietderība, un bez ierobežojumiem un bez īpaša novērtējuma no pārtikas nekaitīguma viedokļa ĢMO varētu būt pārtikas produkti vai būt iekļauti šādos produktos.

138. Direktīva 2001/18 ir standarts ar horizontālu piemērojamību, kas ir piemērojama tiktāl, ciktāl nozaru tiesību akti nereglamentē ĢMO izmantošanu atsevišķā nozarē. Kā norādīts virsrakstā, tā pirmām kārtām ir vērsta uz ĢMO iespējamās ietekmes uz vidi novērtēšanu, pirms tiek atļauta to izplatīšana vidē.

139. Savukārt Regula Nr. 1829/2003 ir nozares tiesību akts, kas veltīts ģenētiski modificētajiem pārtikas produktiem. Ņemot vērā tās priekšmetu, šajā regulā vispirms ir paredzēts zinātniski novērtēt risku, kādu šie produkti rada cilvēku un dzīvnieku veselībai. Nav izslēgts arī riska videi novērtējums, bet tas netiks veikts sistemātiski (45).

140. Tādējādi Direktīva 2001/18 un Regula Nr. 1829/2003 šķiet kā divi papildinoši standarti – pirmā ir vērsta uz riskiem, kas saistīti ar ĢMO apzinātu izplatīšanu vidē; otrā ir koncentrēta uz riskiem, ko ģenētiski modificētie pārtikas produkti var radīt cilvēku un dzīvnieku veselībai. Ņemot vērā to, cik specifiska ir Regulā Nr. 1829/2003 paredzētās analīzes sistēma, nevar uzskatīt, ka ĢMO laišanas tirgū atļauja, kas tiek izsniegta atbilstoši Direktīvai 2001/18, var attiekties uz visiem pārtikas produktiem, kas satur šo ĢMO, sastāv no šī ĢMO vai ir ražoti no tā. Citiem vārdiem sakot, atļauja, kas piešķirta saskaņā ar Direktīvu 2001/18, neliedz veikt ģenētiski modificētu pārtikas produktu “drošības novērtēšanu”; šī novērtēšana, kā paredzēts Regulas Nr. 1829/2003 preambulas trešajā apsvērumā, ir jāveic atbilstoši minētajai regulai.

141. No šīs regulas 4. panta 2. punkta skaidri izriet, ka ĢMO lietošanai pārtikā vai minētās regulas 3. panta 1. punktā norādīta pārtikas produkta laišanai tirgū, pirmkārt, ir jāsaņem atļauja, kas izsniegta saskaņā ar Regulas Nr. 1829/2003 II nodaļas 1. iedaļu, un, otrkārt, laižot to tirgū, ir jāievēro atbilstīgie atļaujas nosacījumi.

142. Runa var būt vai nu par jaunu atļauju, kas izsniegta saskaņā ar šīs regulas 7. pantu, vai par tādas atļaujas pagarināšanu, kura attiecībā uz produktiem iepriekš izsniegta, ievērojot esošiem produktiem piemērojamo sistēmu saskaņā ar minētās regulas 8. pantu.

143. Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 1829/2003 preambulas vienpadsmito apsvērumu, “ja saskaņā ar šo regulu izsniegta atļauja ĢMO, ko izmanto pārtikas un/vai barības ražošanai, pārtikai vai barībai, kas sastāv no šiem ĢMO, satur tos vai ražoti no tiem, nebūs vajadzīga atļauja saskaņā ar [minēto] regulu, bet būs jāizpilda prasības, kas minētas atļaujā, kura izsniegta attiecībā uz šo ĢMO”.

144. Vai tādējādi var uzskatīt, ka medus, kas satur no kukurūzas iegūtu ziedputekšņu piejaukumu, ir ģenētiski modificēts pārtikas produkts, kuru var aplūkot kā pienācīgi atļautu atbilstoši Regulai Nr. 1829/2003?

145. Es tiektos uz šo jautājumu atbildēt apstiprinoši, ja pastāvētu Komisijas lēmums, ar ko bez uzskatījuma vai īpašiem ierobežojumiem būtu atļauti pārtikas produkti, kuri ražoti no ģenētiski modificēta produkta, kāda ir kukurūza MON 810, piemēram, pēc parauga, kāds ir Komisijas 2009. gada 30. novembra Lēmums 2009/866/EK, ar ko atbilstoši [..] Regulai [..] Nr. 1829/2003 atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētu kukurūzu MIR604 (SYN‑IR6Ø4‑5), sastāv vai ir ražoti no tās (46).

146. Bet šāda lēmuma nav attiecībā uz kukurūzu MON 810, saistībā ar kuru vienīgie produkti, ko var uzskatīt par atļautiem atbilstoši šai regulai, ir kukurūzas milti, kukurūzas glutīns, kukurūzas putraimi, kukurūzas ciete, kukurūzas glikoze un kukurūzas eļļa. Nevaru izslēgt [iespēju], ka faktam, ka atļauja aprobežojas ar šiem produktiem, ir nozīme saistībā ar pārtikas nekaitīgumu, tāpēc labprātāk uzskatīšu, ka atļauja nav pielīdzināma vispārējai atļaujai laist tirgū pārtikas produktus, kas ražoti no kukurūzas MON 810.

147. Tādējādi, ņemot vērā pašreizējo stāvokli saistībā ar atļaujām attiecībā uz kukurūzu MON 810 un tās atvasinātajiem produktiem, uzskatu, ka par visiem pārtikas produktiem – izņemot iepriekš minētos –, ko var uzskatīt par ražotiem no šīs augu šķirnes, vajadzētu saņemt laišanas tirgū atļauju saskaņā ar Regulu Nr. 1829/2003. Ja šī prasība izrādītos pārmērīga saistībā ar riskiem, kādus no kukurūzas MON 810 atvasinātie produkti rada cilvēku veselībai, tad kompetentajām iestādēm vajadzētu vispārēji atļaut laist tirgū pārtikas produktus, kas ražoti no šīs ģenētiski modificētās kukurūzas šķirnes.

148. Katrā ziņā neērtības un praktiskās grūtības, ko var izraisīt šāda prasība par laišanas tirgū atļauju, nevar atsvērt ar tādu Regulas Nr. 1829/2003 interpretāciju, kuras rezultātā tiktu ieviesta pielaides robežvērtība, kas ļautu atbrīvot tirgus dalībnieku no šādas atļaujas.

149. Tomēr nav tā, ka šajā regulā nebūtu nekādu pielaides robežvērtību. Taču tās ir piemērojamas precīzi noteiktos gadījumos.

150. Pirmkārt, Regulas Nr. 1829/2003 12. panta 2. punktā ir paredzēts, ka marķēšanas pienākums “neattiecas uz pārtikas produktiem, kas satur vielas, kuras sastāv no ĢMO, satur tos vai ražotas no tiem ar īpatsvaru, kas nepārsniedz 0,9 % no pārtikas sastāvdaļām, kuras uzskata atsevišķi, vai pārtikas [produktiem], kas sastāv no vienas sastāvdaļas, ar noteikumu, ka šī klātbūtne ir nejauša vai tehniski nenovēršama”. Šī pielaides robežvērtība attiecas tikai uz pienākumu marķēt ģenētiski modificētus pārtikas produktus. Tāpēc – tā kā Kopienu likumdevējs to nav norādījis – [pielaides robežvērtību] nevar pēc analoģijas attiecināt uz pienākumu saņemt laišanas tirgū atļauju, kas izriet no Regulas Nr. 1829/2003 4. panta 2. punkta.

151. Otrkārt, ar šīs regulas 47. panta 1. punktu ir ieviesta robežvērtība 0,5 % apjomā attiecībā uz tāda ģenētiski modificēta materiāla nejaušu vai tehniski nenovēršamu klātbūtni pārtikas produktos, kas nav atļauta saskaņā ar Kopienu tiesību aktiem, bet kam veikts risku novērtējums un par ko saņemts kompetento iestāžu labvēlīgs atzinums. Attiecībā uz pārtikas produktiem ir precizēts, ka tad, ja šī klātbūtnes īpatsvars nepārsniedz 0,5 %, ar to nav pārkāpts minētās regulas 4. panta 2. punkts.

152. Tādējādi jautājums ir par izņēmumu no pienākuma saņemt laišanas tirgū atļauju, bet šis izņēmums ir vienīgi pārejas pasākums (47), kurš, kā precizēts Regulas Nr. 1829/2003 47. panta 5. punktā, bija piemērojams tikai trīs gadu laika posmā pēc šīs regulas piemērošanas dienas. Tātad to nevar pēc analoģijas piemērot tādā gadījumā, kāds aplūkots šajā pamata lietā.

153. Ņemot vērā to, kāds pašlaik ir stāvoklis Savienības tiesiskajā regulējumā ĢMO jomā, valsts iestādēm ir atbilstoši subsidiaritātes principam jāparedz noteikumi un procesuālie mehānismi, kas spētu mazināt neērtības, kādas varētu rasties saistībā ar ģenētiski modificēto kultūru un tradicionālo produktu līdzāspastāvēšanu gadījumos, kad risinājums šādām neērtībām tieši neizriet no Savienības tiesībām. Biškopim, kuram ir liegta iespēja laist tirgū savus produktus, nodarītā ekonomiskā kaitējuma atlīdzība ir viens no šiem risinājumiem.

IV – Secinājumi

154. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, piedāvāju Tiesai uz Bayerischer Verwaltungsgerichtshof uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 12. marta Direktīvas 2001/18/EK par ģenētiski modificētu organismu apzinātu izplatīšanu vidē un Padomes Direktīvas 90/220/EEK atcelšanu 2. panta 1. punkts un Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 22. septembra Regulas (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību 2. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka no ģenētiski modificēta auga iegūti ziedputekšņi, kuri brīdī, kad tie nokļūst medū vai tiek izmantoti kā uztura bagātinātājs, vairs nespēj pildīt savu funkciju augu reproduktīvajā procesā, nav “organisms” šo normu nozīmē;

2)      Regulas Nr. 1829/2003 2. panta 10. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai uzskatītu pārtikas produktu par “ražot[u] no [ģenētiski modificētiem organismiem]”, pietiek ar to, ka šis produkts satur ģenētiski modificētu augu materiālu. Turklāt regulas 3. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka medus, kas satur ziedputekšņus, kuri iegūti no ģenētiski modificēta auga, kā arī uztura bagātinātāji no šiem ziedputekšņiem ir pārtikas produkti, kuri satur sastāvdaļu, kas ražota no ģenētiski modificētiem organismiem. Šajā ziņā nav svarīgi tas, vai šādos produktos no ģenētiski modificēta auga iegūtais materiāls ir ietverts apzināti un mērķtiecīgi vai nav;

3)      Regulas Nr. 1829/2003 3. panta 1. punkts un 4. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādu ziedputekšņu nevēlama esamība medū, kas iegūti no kukurūzas šķirnes, kāda ir kukurūza MON 810, par ko saņemta laišanas tirgū atļauja, pamatojoties uz Padomes 1990. gada 23. aprīļa Direktīvu 90/220/EEK par ģenētiski modificētu organismu apzinātu izplatīšanu vidē, un attiecībā uz kuru tikai atsevišķi atvasinātie produkti ir atļauti kā esoši produkti atbilstoši šīs regulas 8. panta 1. punkta a) apakšpunktam, izraisa to, ka šī medus laišanai tirgū ir vajadzīga atļauja, kas izsniegta saskaņā ar minēto regulu. Regulas Nr. 1829/2003 12. panta 2. punktā un 47. panta 1. punktā paredzētās pielaides robežvērtības nav pēc analoģijas piemērojamas prasībai par laišanas tirgū atļauju, kas izriet no šīs regulas 4. panta 2. punkta.

---

1 – Oriģinālvaloda – franču.

---

2 – OV L 268, 1. lpp.

---

3 – K. H. Bablokam [Bablok], Š. Egeteram [Egeter], J. Štegmeijeram [Stegmeier] un K. Milleram [Müller], kā arī B. Klimešai [Klimesch] (turpmāk tekstā kopā saukti – “K. H. Babloks u.c.”).

---

4 – Turpmāk tekstā – “ĢMO”.

---

5 – OV L 106, 1. lpp.

---

6 – OV L 117, 15. lpp.

---

7 – OV L 268, 24. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 2001/18”.

---

8 – Kartahenas protokols par biotehnoloģisko risku novēršanu saistībā ar Konvenciju par bioloģisko daudzveidību, kurš noslēgts Monreālā 2000. gada 29. janvārī, turpmāk tekstā – “Protokols”.

---

9 – Konvencija tika atvērta parakstīšanai ANO Konferences par vidi un attīstību (CNUED) laikā Riodežaneiro 1992. gada 5. jūnijā. Tā stājās spēkā 1993. gada 29. decembrī.

---

10 – Turpmāk tekstā – “Iestāde”.

---

11 – OV L 109, 29. lpp.

---

12 – OV L 31, 1. lpp.

---

13 –      OV L 43, 1. lpp.

---

14 – OV 2002, L 10, 47. lpp.

---

15 – BGBl. 2005 I, 186. lpp.

---

16 – BGBl. 2002 I, 42. lpp.

---

17 – OV L 131, 32. lpp.

---

18 – Izpildot šī lēmuma 1. pantu un saskaņā ar šīs direktīvas 13. panta 4. punktu Francijas lauksaimniecības un zivsaimniecības ministrs [ministre de l’Agriculture et de la Pêche] ar 1998. gada 3. augusta lēmumu rakstveidā piekrita šai laišanai tirgū (skat. 1998. gada 3. augusta lēmumu par rakstveida piekrišanu atbilstoši 1990. gada 23. aprīļa Direktīvas 90/220/EEK 13. panta 4. punktam, 1998. gada 22. aprīļa Lēmumiem 98/293/EK un 98/294/EK par ģenētiski modificētas kukurūzas (Zea mays L. T 25 un MON 810) laišanu tirgū (1998. gada 5. augusta JORF, 11985. lpp.)).

---

19 – K. H. Babloks u.c. precizē, ka viņi prasa, lai Bavārijas brīvvalstij tiktu dots rīkojums veikt visus atbilstošos pasākumus, lai novērstu kukurūzas MON 810 ziedputekšņu piemaisījumus viņu biškopības produktos un lai novērstu zaudējumus, kas no tā izrietētu tādēļ, ka attiecīgos produktus vairs nebūtu iespējams tirgot vai patērēt.

---

20 – K. H. Babloks u.c. precizē, ka, pamatojoties uz šo konstatējumu, viņi var tikai prasīt atlīdzināt zaudējumus vai prasīt piešķirt pabalstu un ka šī tiesa nav vēlējusies atzīt tiesības uz aizsardzību vai tiesības panākt aizliegumu, jo šajā konkrētajā gadījumā dominēja kultūras aizsardzības intereses (šajā gadījumā – kultūru izmēģinājuma mērķiem).

---

21 – Mans izcēlums.

---

22 – OV L 287, 1. lpp.

---

23 – Šajā ziņā skat. Mackenzie, R. u.c., “Guide explicatif du Protocole de Cartagena sur la prévention des risques biotechnologiques” [“Paskaidrojošā rokasgrāmata par Kartahenas protokolu par biotehnoloģisko risku novēršanu”], 51. lpp., 205. punkts. Šo dokumentu var aplūkot interneta vietnē: http://bch.cbd.int/protocol/publications/iucn_guide_fr.pdf.

---

24 – OV L 125, 75. lpp. Šīs direktīvas 2. panta a) punktā mikroorganisms ir definēts kā “jebkād[a] mikrobioloģisk[ā] vienīb[a], šūnu vai bezšūnu, kas ir spējīga vairot vai pārnest ģenētisko materiālu, tostarp vīrusus, viroīdus, dzīvnieku un augu šūnu kultūras”.

---

25 – Skat. Mackenzie, R. u.c., iepriekš minēts, 51. lpp., 204. punkts.

---

26 – Handbook for the implementation of directive 90/220/EEC on the deliberate release of genetically modified organisms to the environment, 1. sējums, 1992. gada maijs, 17. lpp.

---

27 –      Mans izcēlums.

---

28 –      Neoficiāls tulkojums:

---

      “Jēdziena “organisms” definīcija ietver mikroorganismus, tostarp vīrusus un viroīdus, augus un dzīvniekus, tostarp sēklaizmetņus [olšūnas], sēklas, ziedputekšņus, augu un dzīvnieku šūnu kultūras un in vitro kultūras. Šī definīcija neietver nedz atklātas DNS, ar kurām notiek krustmija, nedz atklātas plazmīdas, ar kurām notiek krustmija.”

---

29 – OV L 200, 22. lpp.

---

30 – Turpat, 28. un 29. lpp. Tādējādi ar gēnu horizontālu pārnešanu saistītais risks ir daļa no rezultātiem, kas ir jāņem vērā, veicot jebkādu ĢMO novērtējumu. Tas tomēr nenozīmē, ka runa būtu par kādu elementu definīcijā par to, kas ir ĢMO.

---

31 – Šajā ziņā skat. arī preambulas trešo apsvērumu Padomes 1998. gada 26. maija Regulā (EK) Nr. 1139/98 par obligātu atzīmi, marķējot noteiktus pārtikas produktus, kas ražoti no ģenētiski modificētu organismu daļiņām, kādas nav paredzētas Direktīvā 79/112/EEK (OV L 159, 4. lpp.), kurā ir precizēts, ka Direktīva 90/220, kas ir aizstāta ar Direktīvu 2001/18, negrozot tās piemērošanas jomu, “neattiecas uz dzīvotnespējīgiem produktiem, kas iegūti no [ĢMO]”.

---

32 – Turklāt vēlos norādīt – un tas ir papildu arguments par labu domai, saskaņā ar kuru ĢMO ir dzīvi organismi –, ka otrajam lasījumam [iesniegtajā] projektā Ieteikumam par Padomes kopējo nostāju nolūkā pieņemt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu attiecībā uz ģenētiski modificētajiem pārtikas produktiem un dzīvnieku barību Eiropas Parlaments, nosakot kategoriju pārtikas produktiem un dzīvnieku barībai, kas sastāv no ĢMO vai satur tos, norāda, ka jautājums ir par “dzīviem ĢMO” (skat. pamatojuma izklāstu, b) punkts, 34. lpp.).

---

33 – To varēs izvērtēt tādā pašā veidā kā citas nevēlamās sekas, piemēram, alerģijas.

---

34 – Mans izcēlums.

---

35 – Tādējādi pamatojuma izklāstā priekšlikumam Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par ģenētiski modificētu pārtiku un barību (COM(2001) 425, galīgā redakcija) ir paskaidrots, ka tas “attiecas uz produktiem, “kas iegūti no ĢMO”, bet neattiecas uz produktiem, kas “iegūti, izmantojot ĢMO”. Pirmā frāze nozīmē, ka daļa no galaprodukta – vai nu pārtikas produkta, vai dzīvnieku barības, vai kādas no to sastāvdaļām – ir atvasināta no ģenētiski modificēta sākotnējā materiāla. Otrā frāze nozīmē, ka jautājums ir par produktu, kas izgatavots ar [ĢMO], bet galaproduktā nav nekāda no [ĢMO] atvasināta materiāla”. [Neoficiāls tulkojums] Priekšlikumā kā piemērs šai otrajai kategorijai ir minēts siers, kas ražots, izmantojot ģenētiski modificētu enzīmu, kurš galaproduktā nesaglabājas (5. lpp.).

---

36 – Savukārt jautājumā par ģenētiski modificētu [dzīvnieku] barību šīs regulas 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā nekur nav atsauču uz jēdzienu “sastāvdaļas”.

---

37 – Attiecībā uz ziedputekšņiem, kas paredzēti pārtikai uztura bagātinātāju veidā, K. H. Babloks u.c. skaidro, ka ziedputekšņi tiek iegūti, izmantojot “ziedputekšņu lūkas”, kas novietotas pie bišu stropu ieejas. Jautājums galvenokārt ir par režģi, caur kuru medus bitēm, kas atgriežas stropā, ir jāizlauž eja; tā rezultātā tās ar berzi pazaudē ziedputekšņu groziņu. Tad kamoli iekrīt uztvērējā, kur tie jāsavāc, jānotīra un jāizžāvē.

---

38 – Šī tiesību norma attiecas tieši uz kāstu medu, proti, medu, kas iegūts, svešas izcelsmes neorganiskas vai organiskas vielas atdalot tādā veidā, kura rezultātā tiek atdalīts nozīmīgs ziedputekšņu daudzums. Direktīvas 2001/110 preambulas sestajā apsvērumā ir norādīts, ka ar atbilstīgu norādi uz etiķetes par to pareizi jāinformē patērētājs.

---

39 – Medū esošie ziedputekšņi ļauj identificēt medus botānisko izcelsmi. Melisopalinoloģija, proti, mācība par medū esošiem ziedputekšņiem, ļauj atklāt piejaukumus un viltojumus, kā arī apstiprināt sertificēta medus atbilstību attiecībā uz tā sastāvu.

---

40 – Šo jautājumu varētu aplūkot arī no tāda viedokļa, vai medū ir no ģenētiski modificēta auga iegūts nektārs. Tomēr šajā lietā šī problēma nerodas, jo kukurūza MON 810 nektāru neražo.

---

41 – Piemēram, ir iespējams, ka produkts ar augstu attīrīšanas pakāpi, piemēram, eļļa, kas iegūta no ģenētiski modificētas kukurūzas, vairs nesaturēs DNS piejaukumu. Tomēr uz šo produktu turpina attiekties Regulas Nr. 1829/2003 3. panta 1. punkta c) apakšpunkts.

---

42 – Taču turpmāk sniegtais iztirzājums ir spēkā arī attiecībā uz ziedputekšņu uztura bagātinātājiem.

---

43 – Norādu vienīgi paziņojumus par pārtikas produktiem, neminot paziņojumus par [dzīvnieku] barību, kas ražota no kukurūzas MON 810. Pilnīgam priekšstatam ir jāskatās Kopienu ģenētiski modificēto pārtikas produktu un dzīvnieku barības reģistrs, kas pieejams interneta vietnē: http://ec.europa.eu/food/dyna/gm_register/gm_register_auth.cfm?pr_id=11.

---

44 – Šajā ziņā skat. Iestādes zinātnisko viedokli par minēto lūgumu (EFSA Journal (2009) 1149, 1‑85), kas pieejams interneta vietnē: http://www.efsa.europa.eu/fr/efsajournal/doc/1149.pdf.

---

45 – Tas tikts veikts attiecībā uz ĢMO vai pārtikas produktiem, kas satur ĢMO vai sastāv no šādiem organismiem (skat. it īpaši Regulas Nr. 1829/2003 5. panta 5. punktu un 6. panta 4. punktu).

---

46 – OV L 314, 102. lpp.

---

47 – Skat. Regulas Nr. 1829/2003 preambulas divdesmit sesto apsvērumu.