ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT] SECINĀJUMI,

sniegti 2010. gada 9. septembrī ¹(1)

Apvienotās lietas no C‑307/09 līdz C‑309/09

Vicoplus SC PUH (C‑307/09),

BAM Vermeer Contracting sp. zoo (C‑308/09),

Olbek Industrial Services sp. zoo (C‑309/09)

pret

Minister van Sociale Zaken en Werkgelegenheid

(Raad van State (Nīderlande) lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Darba ņēmēju norīkošana darbā – 2003. gada pievienošanās akts – Pārejas pasākumi attiecībā uz Polijas pilsoņu piekļuvi jau esošo Savienības dalībvalstu darba tirgum – Direktīva 96/71/EK – 1. pants – Prasība saņemt darba atļauju nodošanai darba ņēmēju rīcībā

1.        Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko Tiesai iesniegusi Raad van State [Valsts padome] (Nīderlande), ir par to, kā interpretēt EKL 49. un 50. pantu, kā arī 1. panta 3. punkta c) apakšpunktu Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 16. decembra Direktīvā 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā (2).

2.        Šie lūgumi ir iesniegti saistībā ar prāvām starp Vicoplus SC PUH (turpmāk tekstā – “Vicoplus”), BAM Vermeer Contracting sp. zoo (turpmāk tekstā – “BAM Vermeer”) un Olbek Industrial Services sp. zoo (turpmāk tekstā – “Olbek”) un Minister van Sociale Zaken en Werkgelegenheid (sociālo lietu un nodarbinātības ministrs) par naudas sodiem, kas tiem noteikti par to, ka tie norīkojuši Polijas darba ņēmējus darbā Nīderlandē, nesaņemot darba atļauju (3).

3.        Šajos secinājumos ierosinu Tiesai vērst analīzi uz to, kā interpretēt pārejas noteikumu, kas ietverts XII pielikuma 2. nodaļas 2. punktā Aktā par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā (4). Šis pārejas noteikums ļāva Nīderlandes Karalistei laikā, kad radās pamata lietas faktiskie apstākļi, attiecībās ar Polijas Republiku atkāpties no 1.–6. panta Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulā (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā (5).

4.        Vēlos apgalvot, ka, ņemot vērā minētā pārejas noteikuma mērķi un lai saglabātu tā lietderīgo iedarbību, šis pārejas noteikums jāinterpretē tādējādi, ka tā piemērošanas jomā ietilpst darbaspēka nodošana [trešās personas] rīcībā.

5.        Tad izklāstīšu kritērijus, kas, manuprāt, ļauj identificēt darbaspēka nodošanu [trešās personas] rīcībā, piemērojot pārejas noteikumu, kas ietverts 2003. gada pievienošanās akta XII pielikuma 2. nodaļas 2. punktā. Tādējādi paskaidrošu, ka darbaspēka nodošanai [trešās personas] rīcībā ir raksturīga, pirmkārt, darba attiecību saglabāšana starp uzņēmumu, kas nodod darba ņēmēju [trešās personas] rīcībā, un darba ņēmēju, otrkārt, apstāklis, ka darba ņēmējs, kurš nodots lietotājuzņēmuma rīcībā, pilda pienākumus minētā uzņēmuma kontrolē un vadībā un, treškārt, fakts, ka darba ņēmēju pārvietošanās mērķis ir tikai pakalpojumu sniegšana.

I –    Atbilstošās tiesību normas

A –    Savienības tiesības

6.        2003. gada pievienošanās akta 24. pantā tiktāl, ciktāl tas attiecas uz Polijas Republiku, ir paredzēts tā XII pielikumā minēto pārejas pasākumu saraksts.

7.        Šī pielikuma 2. nodaļā ar nosaukumu “Personu brīva pārvietošanās” ir noteikts:

“[..]

1.      Attiecībā uz darba ņēmēju pārvietošanās brīvību un pakalpojumu sniegšanas brīvību, kas saistīta ar darba ņēmēju pagaidu pārvietošanos, kā tā definēta Direktīvas 96/71[..] 1. pantā, EK līguma 39. pantu un 49. panta pirmo daļu Polijas attiecībās ar Beļģiju, Čehijas Republiku, Dāniju, Vāciju, Igauniju, Grieķiju, Spāniju, Franciju, Īriju, Itāliju, Latviju, Lietuvu, Luksemburgu, Ungāriju, Nīderlandi, Austriju, Portugāli, Slovēniju, Slovākiju, Somiju, Zviedriju un Apvienoto Karalisti pilnībā piemēro, ievērojot 2. līdz 14. punktā paredzētos pārejas noteikumus.

2.      Atkāpjoties no Regulas [..] Nr. 1612/68 1. līdz 6. panta, pašreizējās dalībvalstis divus gadus pēc pievienošanās dienas piemēros attiecīgo valstu pasākumus vai pasākumus, kas izriet no divpusējiem nolīgumiem, kuri reglamentē Polijas pilsoņu pieeju šo valstu darba tirgiem. Pašreizējās dalībvalstis var turpināt šo pasākumu īstenošanu piecus gadus pēc pievienošanās dienas.

[..]

13.      Lai atsevišķās jutīgās pakalpojumu jomās darba tirgū novērstu nopietnus traucējumus vai šādu traucējumu rašanās iespēju, ko dažos reģionos var izraisīt transnacionāla [starptautiska] pakalpojumu sniegšana, kā tā definēta Direktīvas 96/71[..] 1. pantā, un tiktāl, ciktāl tās atbilstīgi iepriekš izklāstītajiem pārejas noteikumiem attiecībā uz Polijas darba ņēmējiem īsteno savas valsts pasākumus vai pasākumus, kas izriet no divpusējiem nolīgumiem, Vācija un Austrija var – iepriekš par to informējot Komisiju – atkāpties no EK līguma 49. panta 1. daļas, lai saistībā ar pakalpojumiem, kurus sniedz sabiedrības, kas veic uzņēmējdarbību Polijā, ierobežotu tādu darba ņēmēju pagaidu pārvietošanos, kuru tiesībām strādāt Vācijā un Austrijā piemērojami šo valstu iekšējie pasākumi.

[..]”

8.        Direktīvas 96/71 1. panta ar nosaukumu “Darbības joma” 3. punktā ir paredzēts:

“Šo direktīvu piemēro, ciktāl 1. punktā minētie uzņēmumi veic vienu no šādiem starptautiskiem pasākumiem:

a)      norīko darbā darba ņēmējus dalībvalstī uz to atbildību un to vadībā saskaņā ar līgumu, kas noslēgts starp uzņēmumu, kas veic norīkojumu, un pusi, kam pakalpojumi domāti un kas darbojas minētajā dalībvalstī, ar noteikumu, ka starp uzņēmumu, kas veic norīkojumu, un darba ņēmējiem norīkojuma laikā ir darba attiecības, vai

[..]

c)      kā pagaidu darbavieta vai darbā iekārtošanas aģentūra [uzņēmums, kas darba ņēmēju norīko] izīrē [nodod] darba ņēmēju [lietotāj]uzņēmumam, kas ir reģistrēts vai darbojas dalībvalstī, ar noteikumu, ka starp pagaidu darbavietu [darba uzņēmumu] vai darbā iekārtošanas aģentūru [uzņēmumu, kas darba ņēmēju norīko] un darba ņēmēju norīkojuma laikā ir darba attiecības.”

B –    Valsts tiesības

9.        Saskaņā ar Wet arbeid vreemdelingen (Likums par ārvalstnieku darbu) (6) 2. panta 1. punktu Nīderlandē darba devējam nav atļauts nodarbināt ārvalstniekus, ja tiem nav darba atļaujas.

10.      Besluit uitvoering Wav (Wav īstenošanas regula) (7) 1.e panta 1. punkts ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2005. gada 10. novembra regulu (8), ir izteikts šādi:

“Aizliegumu, kas paredzēts Wav 2. panta 1. punktā, nepiemēro ārvalstniekam, kas starptautiska pakalpojuma sniegšanas ietvaros uz laiku strādā Nīderlandē pie darba devēja, kurš ir reģistrēts citā Eiropas Savienības dalībvalstī, kas nav Nīderlandes Karaliste, ciktāl

a)      ārvalstnieku kā darba ņēmēju drīkst nodarbināt valstī, kurā darba devējs ir reģistrēts,

b)      darba devējs par darbību Nīderlandē iepriekš rakstveidā ir ziņojis Centrale Organisatie voor werk en inkomen [Centrālajā darba un ieņēmumu organizācijā] un

c)      runa nav par pakalpojumu sniegšanu, kas izpaužas kā darbaspēka nodošana [trešās personas] rīcībā.”

II – Pamata prāvas un prejudiciālie jautājumi

A –    Lieta C‑307/09

11.      Darba inspekcijas pārbaudē tika konstatēts, ka trīs Vicoplus nodarbinātie Polijas pilsoņi strādā Maris, Nīderlandes sabiedrībā, kura nodarbojas ar pumpju labošanu citiem uzņēmumiem. Atbilstoši līgumam, ko Maris noslēdzis ar citu sabiedrību, minētajām [personām] darbu vajadzēja veikt laika posmā no 2005. gada 15. augusta līdz 30. novembrim.

B –    Lieta C‑308/09

12.      Saskaņā ar ziņojumu, ko Darba inspekcija sagatavojusi 2006. gada 31. jūlijā, divi Polijas pilsoņi kopš 2006. gada 10. janvāra strādā par montētājiem sabiedrības Flevoservice en Flevowash BV tehniskās apkopes stacijā. Viņus bija sākusi nodarbināt BAM Vermeer, kura bija noslēgusi līgumu ar minēto Nīderlandes uzņēmumu, lai remontētu un pielāgotu kravas automašīnas un piekabes.

C –    Lieta C‑309/09

13.      2005. gada 15. novembrī sabiedrība, kas ir Olbek priekštece, noslēdza līgumu ar HTG Nederveen BV, lai nodotu tai personālu atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumu veikšanai vairākus mēnešus ilgā laika posmā. HTG Nederveen BV telpās veiktajā pārbaudē tika atklāts, ka [tajās] bija 20 Polijas pilsoņi, kas veica šo darbu. Saskaņā ar Polijas reģistriem minētā priekštece sabiedrība darbojās gan metāla konstrukciju jomā, gan kā pagaidu darba aģentūra.

14.      Pēc tam, kad bija atklāti iepriekš minētie Polijas pilsoņi, [visām] trim prasītājām pamata lietā tika piemēroti naudas sodi par Wav 2. panta 1. punkta pārkāpumu, jo tās bija likušas Polijas pilsoņiem veikt darbu Nīderlandē bez darba atļaujas saņemšanas.

15.      Noraidot sūdzības, kas iesniegtas par šiem naudas sodiem, Minister van Sociale Zaken en Werkgelegenheid (un lietā C‑307/09 – Staatsecretaris van Sociale Zaken en Werkgelegenheid (sociālo lietu un nodarbinātības valsts sekretārs)) uzskatīja, ka pakalpojumu sniegšana, ko veica attiecīgi Vicoplus, BAM Vermeer un Olbek, ir izpaudusies kā darbaspēka nodošana rīcībā īstenošanas regulas 1.e panta 1. punkta c) apakšpunkta nozīmē. Lai nonāktu pie šī secinājuma, viņš it īpaši uzskatīja, ka minētie pilsoņi darbu veikuši, attiecīgajai Nīderlandes sabiedrībai tos uzraugot un par tiem atbildot, izmantodami tās līdzekļus un materiālus, un ka šis darbs neietilpstot minēto Polijas uzņēmumu pamatdarbībā.

16.      Tā kā Rechtbank ’s‑Gravenhage [Hāgas apgabaltiesa] noraidīja prasības, ko tās bija cēlušas attiecībā uz šiem lēmumiem, visas prasītājas pamata prāvā iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā.

17.      Tā uzskata, ka no 1990. gada 27. marta sprieduma lietā Rush Portuguesa (9), 1994. gada 9. augusta sprieduma lietā Vander Elst (10), 2004. gada 21. oktobra sprieduma lietā Komisija/Luksemburga (11), 2006. gada 19. janvāra sprieduma lietā Komisija/Vācija (12) un 2006. gada 21. septembra sprieduma lietā Komisija/Austrija (13) izriet, ka pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu, kāds aplūkots pamata prāvās, it īpaši var pamatot ar vispārējo interešu mērķi, kas izpaužas kā valsts darba tirgus aizsardzība, ja norīkošanas darbā mērķis ir attiecīgā darba ņēmēja pieeja uzņemošās dalībvalsts darba tirgum vai darba ņēmēja brīvas pārvietošanās ierobežojumu apiešana – bez jau līguma izpildei nepieciešamās norīkošanas darbā uz laiku. Tā parasti nav gadījumā, ja darbā norīkoto darba ņēmēju nodarbina pakalpojuma sniedzējs, ja šis darba ņēmējs veic galveno darbību izcelsmes dalībvalstī un ja tas pēc pakalpojumu sniegšanas atgriežas šajā dalībvalstī.

18.      Tomēr iesniedzējtiesa vērš uzmanību uz to, ka Tiesa iepriekš minētā sprieduma lietā Rush Portuguesa 16. punktu nav atkārtoti apstiprinājusi minētajos vēlākajos spriedumos. Tāpēc iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Savienības tiesības pašlaik nepieļauj to, ka darbaspēka nodošanai [trešās personas] rīcībā tiktu izvirzīta prasība saņemt darba atļauju apstākļos, kādi ir pamata lietās, turklāt norādot, ka pēdējos minētajos spriedumos attiecīgo pakalpojumu raksturs nav precizēts un ka tajos jautājums ir nevis par jaunas dalībvalsts pilsoņiem pārejas perioda laikā, bet gan par trešās valsts pilsoņiem. Turklāt neesot skaidra iepriekš minētajā spriedumā lietā Rush Portuguesa ietvertā jēdziena “nodošana [trešās personas] rīcībā” piemērojamība.

19.      Līdz ar to iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai, lai aizsargātu valsts darba tirgu, darba atļauja, kas saskaņā ar Wav 2. panta 1. punktu prasīta pakalpojumu sniegšanai, kuri izpaužas darbaspēka nodošanā [trešās personas] rīcībā, ir samērīgs pasākums attiecībā uz EKL 49. un 50. pantu, ņemot vērā arī ierunu, kas ir noteikta 2003. gada pievienošanās akta XII pielikuma 2. nodaļas 2. punktā.

20.      Ja tas tā ir, tad iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot darbaspēka nodošanas [trešās personas] rīcībā jēdziena piemērojamību un, konkrēti, to, kāda nozīme ir jāpiešķir tās pamatdarbības raksturam, kuru attiecīgais pakalpojumu sniedzējs veic reģistrācijas valstī.

21.      Šādos apstākļos Raad van State nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus, kas visām trim lietām, no C‑307/09 līdz C‑309/09, ir formulēti identiski:

“1)      Vai EKL 49. un 50. pants ir interpretējami tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums kā [Wav] 2. pants apvienojumā ar īstenošanas regulas 1.e panta 1. punkta c) apakšpunktu, saskaņā ar kuru, lai darba ņēmējus norīkotu darbā Direktīvas 96/71[..] 1. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē, ir nepieciešama [darba atļauja]?

2)      Pēc kādiem kritērijiem var noteikt, ka runa ir par darba ņēmēju norīkošanu darbā Direktīvas 96/71[..] 1. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē?”

22.      Rakstiskus apsvērumus iesniedza Vicoplus, BAM Vermeer un Olbek, kā arī Nīderlandes, Čehijas, Vācijas, Austrijas un Polijas valdība, kā arī Komisija. Šīs pašas personas, kas iestājušās lietā, izņemot Vicoplus, bet pievienojoties Dānijas valdībai, sniedza mutvārdu apsvērumus tiesas sēdē, kura notika 2010. gada 8. jūlijā.

III – Analīze

23.      Šajās lietās galvenā problēma ir noteikt, kādos apstākļos darbaspēka nodošana [trešās personas] rīcībā, kas ir pakalpojumu sniegšana EKL 49. un 50. panta izpratnē, 2003. gada pievienošanās akta pārejas noteikumu ietvaros varētu attiekties arī uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos.

24.      Šo lietu specifika ir apstāklī, ka pamata lietas faktisko apstākļu rašanās laikā bija piemērojami 2003. gada pievienošanās akta pārejas noteikumi, kuros attiecībā uz Polijas darba ņēmējiem bija noteikta atkāpe no darba ņēmēju brīvas pārvietošanās principa, tomēr attiecībā uz Nīderlandes Karalisti nebija šādas atkāpes no pakalpojumu sniegšanas brīvības, līdz ar to bija iespējama darba ņēmēju pagaidu pārvietošanās Direktīvas 96/71 1. panta izpratnē.

25.      Šai kontekstā, manuprāt, pirmais iesniedzējtiesas uzdotais jautājums būtu jāpārformulē, lai interpretācija pievērstos 2003. gada pievienošanās akta pārejas noteikumiem. Tātad uzskatu, ka Tiesai ir jāpārbauda, vai uz darbaspēka nodošanu [trešās personas] rīcībā attiecas 2003. gada pievienošanas akta XII pielikuma 2. nodaļas 2. punktā norādītā atkāpe. Tikai noraidošas atbildes gadījumā ir jāizskata, vai attiecīgie Nīderlandes tiesību aktos paredzētie pasākumi ir pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums, kam iespējams attaisnojums.

26.      Lai atbildētu uz manis pārformulēto pirmo jautājumu, ir jāpaskaidro, ka tad, ja darbaspēka nodošana [trešās personas] rīcībā ir pakalpojumu sniegšana EKL 49. un 50. panta izpratnē, tad šo pakalpojumu sniegšanas īpašais raksturs neizbēgami noved pie mijiedarbības ar noteikumiem par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos.

A –    Darbaspēka nodošana [trešās personas] rīcībā – pakalpojumu sniegšana EKL 49. un 50. panta izpratnē

27.      Saskaņā ar EKL 50. panta pirmo daļu pakalpojumus uzskata par “pakalpojumiem”, ja tos parasti sniedz pret atlīdzību, ciktāl uz tiem neattiecas noteikumi par preču un kapitāla brīvu apriti un personu brīvu pārvietošanos. EKL 50. panta otrajā daļā kā piemēri ir uzskaitītas dažas darbības, uz kurām ir attiecināms pakalpojuma jēdziens.

28.      Šai sakarā Tiesa spriedumā lietā Webb (14) ir norādījusi, ka darbība, ar kuru uzņēmums pret atlīdzību nodod [trešās personas] rīcībā darbaspēku, kas vienlaikus turpina strādāt tā paša uzņēmuma labā, nenoslēdzot ar darbaspēka izmantotāju nekādu darba līgumu, ir profesionāla darbība, kas atbilst EKL 50. panta pirmās daļas nosacījumiem. Līdz ar to tā ir jāuzskata par pakalpojumu šīs normas izpratnē (15).

29.      Piemēram, tas izskaidro, kāpēc saistībā ar EK līguma noteikumiem par brīvu pakalpojumu sniegšanu par nesaderīgu tika pasludināta kāda Vācijas tiesību norma, kas izvirzīja citās dalībvalstīs reģistrētiem pagaidu darba uzņēmumiem prasību rakstveidā sazināties ar Vācijas kompetentajām iestādēm ne tikai darba ņēmēju nodošanas lietotājuzņēmumam Vācijā sākumā un beigās, bet arī paziņot par šī darba ņēmēja darba vietu vai tās maiņu, savukārt tāda paša veida Vācijā reģistrētiem uzņēmumiem šāds papildu pienākums nebija paredzēts; šis pienākums vienmēr tika uzlikts uzņēmumiem, kas izmanto darbaspēku (16).

30.      Līdz ar to Tiesa vairākkārt ir uzsvērusi šī pakalpojumu sniegšanas veida īpašo raksturu.

B –    Darbaspēka nodošana [trešās personas] rīcībā – īpašs pakalpojumu sniegšanas veids

31.      Jau redzējām, ka iepriekš minētajā spriedumā lietā Webb Tiesa norādīja, ka uz darbaspēka nodošanu [trešās personas] rīcībā attiecas to Līguma normu piemērošanas joma, kuras ir saistītas ar pakalpojumu sniegšanas brīvību. Tā tomēr divkārt ir atzinusi, ka šeit ir runa par īpašu pakalpojumu sniegšanas veidu.

32.      Pirmkārt, Tiesa atzīst, ka uz darba ņēmējiem, kurus nodarbina uzņēmumi, kas nodod darbaspēku [trešo personu] rīcībā, pēc analoģijas var attiecināt Līguma noteikumus par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, kā arī to piemērošanai pieņemtās regulas (17).

33.      Otrkārt, pārbaudot, cik pamatots ir dalībvalsts pasākums, ar kuru tā no citā dalībvalstī reģistrēta uzņēmuma pieprasa atļauju darbaspēka nodošanai [trešās personas] rīcībā savā teritorijā, Tiesa ir norādījusi, ka ir jāatzīst, ka darbaspēka nodošana [trešās personas] rīcībā profesionālā un sociālā skatījumā ir īpaši jutīga joma. Tā ir paskaidrojusi, ka sakarā ar šai darbībai iekšēji piemītošo darba attiecību īpašo raksturu, tās veikšana tieši skar gan attiecības darba tirgū, gan arī konkrēto darba ņēmēju likumīgās intereses (18).

34.      Iepriekš minētajā spriedumā lietā Rush Portuguesa Tiesa tāpat uzsvēra darbaspēka nodošanas [trešās personas] rīcībā īpašo raksturu. Šai lietā tika aplūkota problēma saistībā ar attiecībām starp pakalpojumu sniegšanas brīvību, kas ir garantētas EKL 49. un 50. pantā, kā arī atkāpēm no darba ņēmēju pārvietošanās brīvības, kas paredzētas 215. un nākamajos pantos Aktā par Spānijas Karalistes un Portugāles Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem Līgumā (19), kura radās sakarā ar Portugāles darba ņēmēju norīkošanu darbā, ko veica kāds Portugālē reģistrēts uzņēmums, kurš Francijā sniedza pakalpojumus, konkrēti, runa bija par dzelzceļa līnijas būvdarbu izpildi Rietumfrancijā.

35.      Minētajā spriedumā Tiesa secināja, ka EKL 49. un 50. pantā netiek pieļauts dalībvalstij liegt kādā citā dalībvalstī reģistrētam pakalpojumu sniedzējam ar savu personālu brīvi pārvietoties pa šīs pirmās minētās dalībvalsts teritoriju vai arī izvirzīt minētā personāla pārvietošanās ierobežojošus nosacījumus, piemēram, prasību, ka personāls ir jāpieņem darbā uz vietas, vai arī uzlikt pienākumu saņemt darba atļauju.

36.      Ciktāl 1985. gada pievienošanās akta 216. pantā līdz 1993. gada 1. janvārim bija paredzēta atkāpe no Regulas Nr. 1612/68 1.–6. panta piemērošanas, Tiesai vajadzēja precizēt, kādā mērā šis pārejas noteikums ietekmēs minēto lietu. Šajā sakarā tā norādīja, ka 1985. gada pievienošanās akta 216. panta mērķis bija nepieļaut, ka pēc Portugāles Republikas pievienošanās rodas traucējumi darba tirgū – kā Portugālē, tā arī citās dalībvalstīs – sakarā ar tūlītēju un būtisku darba ņēmēju pārvietošanos, līdz ar to ar šo pantu tika izdarīta atkāpe no EKL 39. pantā pasludinātā darba ņēmēju brīvas pārvietošanās principa. Tiesa piebilda, ka šī atkāpe ir jāinterpretē, paturot prātā minēto mērķi (20).

37.      Tiesa precizēja, ka minētā atkāpe ir piemērojama tad, kad ir runa par Portugāles darba ņēmēju piekļuvi citu dalībvalstu darba tirgum, kā arī par Portugāles darba ņēmēju iebraukšanas un uzturēšanās kārtību, kad tie vēlas piekļūt minētajam tirgum, un tas pats attiecas arī uz viņu ģimenes locekļiem. Tiesa norādīja, ka atkāpes piemērošana ir attaisnojama tad, ja šajos apstākļos pastāv risks, ka varētu rasties traucējumi uzņemošās dalībvalsts darba tirgū (21).

38.      Tiesa turklāt nosprieda, ka situācija ir pavisam atšķirīga tad, ja runa ir par darba ņēmēju pagaidu pārvietošanos, kurus uz citu dalībvalsti nosūta veikt būvdarbus vai publiskos būvdarbus, kur pakalpojumus sniedz viņu darba devējs. Tiesa precizēja, ka šādi darba ņēmēji pēc sava uzdevuma izpildes beigām atgriežas izcelsmes dalībvalstī un ne brīdi nenonāk uzņemošās dalībvalsts darba tirgū (22).

39.      Šai pamatojuma stadijā Tiesa tomēr izteica iebildi sakarā ar darbaspēka nodošanas [trešās personas] rīcībā specifiku.

40.      Tiesa precizēja, ka tiktāl, ciktāl “pakalpojumu sniegšanas” jēdziens EKL 50. panta izpratnē attiecas uz ļoti dažāda rakstura darbībām, visos gadījumos nav izdarāmi vieni un tie paši secinājumi. Konkrēti, Tiesa uzskata, ka ir jāatzīst, ka uzņēmums, kas nodod rīcībā darbaspēku, pat ja tas ir pakalpojumu sniedzējs Līguma izpratnē, veic darbības, kuru mērķis ir panākt, ka darba ņēmēji piekļūst uzņemošās dalībvalsts darba tirgum. Pēc Tiesas domām, šādā gadījumā ar 1985. gada pievienošanās akta 216. pantu netiek pieļauts, ka pakalpojumus sniedzošs uzņēmums nodod [trešās personas] rīcībā Portugāles darbaspēku (23).

41.      Tādējādi Tiesa nošķīra darba ņēmēju pārvietošanos, kas ir sekundāra pakalpojumu sniegšanai, no pakalpojumu sniegšanas, kuras mērķis ir panākt, ka darba ņēmēji piekļūst uzņemošās dalībvalsts darba tirgum. Atsaukties uz pārejas normu, kas aptur darba ņēmēju brīvās pārvietošanās noteikumus, drīkst tikai šai pēdējā gadījumā.

42.      Vispārīgāk raugoties, un tātad arī ārpus jebkādām pārejas normām Tiesa turpina nošķirt darba ņēmēju nodošanu [trešās personas] rīcībā no citiem pakalpojumu sniegšanas veidiem. Tiesa ir atzinusi, ka, ja vien ir ievērots samērīguma princips, dalībvalsts var pārbaudīt, vai citas dalībvalsts teritorijā reģistrēts uzņēmums, kas norīko darbā tās teritorijā darba ņēmējus – trešās valsts pilsoņus, neizmanto pakalpojumu sniegšanas brīvību citam, nevis ar attiecīgā pakalpojuma sniegšanu saistītam mērķim, piemēram, iekārto vai kā darbaspēku [trešās personas] rīcībā nodod savu personālu (24).

43.      Šie no judikatūras atvasinātie elementi ļauj secināt, ka darbaspēka nodošana [trešās personas] rīcībā ir īpašs pakalpojumu sniegšanas veids, jo to raksturo mērķis panākt, lai darba ņēmēji varētu piekļūt uzņemošās dalībvalsts darba tirgum. Šādā aspektā darba ņēmēju nodošana [trešās personas] rīcībā, pat ja tā ir saimnieciska darbība, kas pirmām kārtām ietilpst to Līguma normu piemērošanas jomā, kuras ir saistītas ar pakalpojumu sniegšanas brīvību, nav aplūkojama pavisam atstatus no problēmām, kas ir saistītas ar darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Savienībā (25).

44.      Tagad ir jāpārbauda, vai sakarā ar savu īpašo raksturu un pēc analoģijas ar Tiesas iebildi, ko tā sniegusi iepriekš minētā sprieduma Rush Portuguesa 16. punktā, var uzskatīt, ka uz darbaspēka nodošanu [trešās personas] rīcībā attiecas 2003. gada pievienošanās akta XII pielikuma 2. nodaļas 2. punkta piemērošanas joma.

45.      Manuprāt, ņemot vērā šī pārejas noteikuma mērķi un nepieciešamību saglabāt tā lietderīgo iedarbību, šeit sniedzama apstiprinoša atbilde.

C –    Pārejas noteikuma par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos mērķa ņemšana vērā un nepieciešamība saglabāt šī noteikuma lietderīgo iedarbību

46.      Pārejas noteikums kā atkāpe no tūlītējas Savienības tiesību normu piemērošanas jaunajās dalībvalstīs pilnā apmērā atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai ir jāinterpretē šauri, turklāt tā, lai būtu vieglāk īstenot Līguma mērķus un piemērot visus tā noteikumus (26).

47.      Tā kā pastāv pārejas noteikums, kas uz noteiktu laiku aptur Regulas Nr. 1612/68 1.–6. panta piemērošanu un uz laiku ļauj dalībvalstīm reglamentēt Polijas pilsoņu pieeju viņu darba tirgum, man šķiet, ir jāpārbauda, kāds ir šī pārejas noteikuma mērķis, lai noteiktu tam piemērošanas jomu.

48.      No iepriekš minētā sprieduma lietā Rush Portuguesa izriet, ka pārejas noteikumam, kas aptur Savienības tiesību noteikumus saistībā ar darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, ir mērķis nepieļaut, ka pēc jaunas dalībvalsts pievienošanās rodas traucējumi darba tirgū – kā šai jaunajā dalībvalstī, tā arī citās dalībvalstīs – sakarā ar tūlītēju un būtisku darba ņēmēju pārvietošanos.

49.      Pēc Tiesas domām, šāda atkāpe ir jāinterpretē, paturot prātā minēto mērķi (27).

50.      Līdz ar to, kā Tiesa ir norādījusi, tā kā darbaspēks tiek nodots kāda rīcībā, lai darba ņēmēji varētu piekļūt uzņemošās dalībvalsts darba tirgum, tad teleoloģiska 2003. gada pievienošanās akta XII pielikuma 2. nodaļas 2. punkta interpretācija neizbēgami liek iekļaut šo darbību pārejas noteikuma piemērošanas jomā.

51.      Ņemot vērā minētā noteikuma mērķi, manuprāt, ir aplami nošķirt darba ņēmējus, kas tieši un autonomi piekļūst uzņemošās dalībvalsts darba tirgum, no darba ņēmējiem, kas tam piekļūst ar tāda uzņēmuma starpniecību, kurš nodarbojas ar darbaspēka nodošanu [trešās personas] rīcībā. Abos gadījumos faktiski ir runa par potenciāli būtisku darba ņēmēju pārvietošanos, kas pēc jaunām pievienošanās kārtām var radīt traucējumus dalībvalstu darba tirgū. Līdz ar to izslēgt darbaspēka nodošanu [trešās personas] rīcībā no 2003. gada pievienošanās akta XII pielikuma 2. nodaļas 2. punkta piemērošanas jomas, manuprāt, nozīmētu vērsties pret šī pārejas noteikuma mērķi, padarot to lielā mērā nelietderīgu.

52.      Tātad es ierosinu Tiesai paturēt spēkā tādu 2003. gada pievienošanās akta XII pielikuma 2. nodaļas 2. punkta interpretāciju, kas ne tikai atbilst tā mērķim, bet arī saglabā tā lietderīgo iedarbību, proti, nospriest, ka šī pārejas noteikuma piemērošanas jomā ietilpst arī darbaspēka nodošana [trešās personas] rīcībā.

53.      Atšķirībā no iesniedzējtiesas man nerodas nekādas šaubas par to, vai Tiesas pamatojums iepriekš minētā sprieduma lietā Rush Portuguesa 16. punktā ir paturēts spēkā arī iepriekš minētajos vēlākajos spriedumos, proti, 2006. gada 19. janvāra spriedumā lietā Komisija/Luksemburga, spriedumā lietā Komisija/Vācija un spriedumā lietā Komisija/Austrija, ciktāl tas, ka attiecīgajā punktā nav sniegta skaidra atsauce, ir izskaidrojams ar prasību par pienākumu neizpildi īpašajiem apstākļiem, konkrēti, ar to, ka runa bija par trešo valstu pilsoņiem un ka netika izskatīts neviens pārejas pasākums saistībā ar darba ņēmēju brīvu pārvietošanos. Līdz ar to nekas neliecina par to, ka Tiesa būtu atteikusies no savas judikatūras, saskaņā ar kuru uzņēmums, kas nodod [trešās personas] rīcībā darbaspēku, veic darbību, kuras mērķis ir panākt, ka darba ņēmēji piekļūst uzņemošās dalībvalsts darba tirgum.

54.      Turklāt nedomāju, ka, pieņemot Direktīvu 96/71, un it īpaši tās 1. pantu, Kopienu likumdevējs būtu gribējis apdraudēt jau esošo Savienības dalībvalstu iespējas kontrolēt vai ierobežot jauno dalībvalstu darba ņēmēju piekļuvi viņu darba tirgum, lai nepieļautu, ka sakarā ar tūlītēju un būtisku darba ņēmēju pārvietošanos tajā rodas traucējumi.

55.      Iepriekš minētās, pēc sprieduma lietā Rush Portuguesa pieņemtās Direktīvas 96/71 juridiskais pamats patiesi ir Līguma noteikumi par pakalpojumu sniegšanas brīvību, un tās 1. panta 3. punkta c) apakšpunkts, šķiet, attiecas uz īpašo norīkošanas darbā veidu, kas ir darbaspēka nodošana [trešās personas] rīcībā. Tomēr man šķiet, ka vienam šīs direktīvas mērķim, proti, darba ņēmēju aizsardzībai, atbilst Kopienu likumdevēja centieni integrēt minētās direktīvas piemērošanas jomā iespējami plašu tādu situāciju uzskaitījumu, kas raksturīgas to darba ņēmēju norīkošanai darbā, kuri sniedz pakalpojumus, lai iespējami lielāks darba ņēmēju skaits varētu izmantot Direktīvas 96/71 noteikumu sniegtās priekšrocības. Tas, ka darbaspēka nodošana [trešās personas] rīcībā tiek iekļauta tās piemērošanas jomā, tātad, manuprāt, neliedz uz šo darbības veidu attiecināt arī pārejas noteikumu, kas izklāstīts 2003. gada pievienošanās akta XII pielikuma 2. nodaļas 2. punktā, ja ņem vērā atšķirīgos mērķus, kurus cenšas panākt katrs no abiem aktiem.

56.      Vairākas personas, kas iestājušās lietā, tāpat norādīja, ka 2003. gada pievienošanās akta XII pielikums atsaucas uz Direktīvas 96/71 1. pantu, paredzot skaidri formulētu atkāpi attiecībā uz tur minēto pakalpojumu sniegšanu tikai Vācijas Federatīvajai Republikai un Austrijas Republikai. Šie dalībnieki uzskata, ka no tā varētu secināt, ka, ja šīs direktīvas 1. pants kopumā tiek minēts arī 2003. gada pievienošanās akta XII pielikuma 2. nodaļas 13. punktā, kas attiecas tikai uz Vācijas Federatīvo Republiku un Austrijas Republiku, tad tas nozīmē, ka darbaspēka nodošana [trešās personas] rīcībā minētās direktīvas 1. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē nevar ietilpt 2003. gada pievienošanās akta XII pielikuma 2. nodaļas 2. punkta piemērošanas jomā saistībā ar darba ņēmēju brīvu pārvietošanos.

57.      Es nepiekrītu šādai analīzei. Manuprāt, atsauce uz Direktīvas 96/71 1. pantu pārejas noteikumā, kas izklāstīts 2003. gada pievienošanās akta XII pielikuma 2. nodaļas 13. punktā, ir sniegta tādēļ, lai uzsvērtu, ka Vācijas Federatīvā Republika un Austrijas Republika ir risinājušas sarunas ne tikai par to, lai tiktu apturēti noteikumi par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, bet arī noteikumi par pakalpojumu sniegšanas brīvību dažās delikātās nozarēs attiecībā uz visa veida pakalpojumu sniegšanu, kura ir saistīta ar darba ņēmēju pārvietošanos. Šādas atsauces mērķis – izņemot atkāpi, kas skaidri noteikta 2003. gada pievienošanās akta XII pielikuma 2. nodaļas 2. punktā, – manuprāt, nav atņemt dalībvalstīm iespēju savā teritorijā un pārejas laikposmā pieprasīt atļauju darbaspēka nodošanai [trešās personas] rīcībā.

58.      Ciktāl uzskatu, ka darbaspēka nodošana [trešās personas] rīcībā ietilpst 2003. gada pievienošanās akta XII pielikuma 2. nodaļas 2. punkta piemērošanas jomā, tagad, lai sniegtu iesniedzējtiesas tiesvedībā esošo, apturēto prāvu izskatīšanai derīgu atbildi, ir jānosaka, kādi ir galvenie kritēriji, kas ļauj identificēt šo īpašo pakalpojumu sniegšanas veidu.

D –    Galvenie kritēriji, kas ļauj identificēt darbaspēka nodošanu [trešās personas] rīcībā

59.      Atvasinātajās tiesībās ir norādes, kas ļauj definēt, kas tad ir šī darbaspēka nodošana [trešās personas] rīcībā.

60.      Jau iepriekš atsaucos uz Direktīvas 96/71 1. panta 3. punkta c) apakšpunktu, kurā ir minēts gadījums, kad uzņēmumi izlemj “kā pagaidu darbavieta vai darbā iekārtošanas aģentūra [uzņēmums, kas darba ņēmēju norīko] izīrē [nodod] darba ņēmēju [lietotāj]uzņēmumam, kas ir reģistrēts vai darbojas dalībvalstī, ar noteikumu, ka starp pagaidu darbavietu [pagaidu darba uzņēmumu] vai darbā iekārtošanas aģentūru [uzņēmumu, kas darba ņēmēju norīko] un darba ņēmēju norīkojuma laikā ir darba attiecības”.

61.      Pirmais kritērijs, kas izriet no šīs definīcijas, ir tāds, ka tad, kad uzņēmums nodod darba ņēmēju [trešās personas] rīcībā, darba attiecības starp uzņēmumu, kas veic norīkojumu, un darba ņēmēju, kas tiek nodots [trešās personas] rīcībā, saglabājas. Citiem vārdiem sakot, darbaspēka nodošana lietotājuzņēmuma rīcībā neizraisa darba līguma noslēgšanu starp šo uzņēmumu un [trešās personas] rīcībā nodoto darba ņēmēju.

62.      Līdz ar to tas, ka nav minēts Direktīvas 96/71 1. panta 3. punkta c) apakšpunktā izklāstītais, ka darba ņēmēja norīkošana notiek uz tā uzņēmuma rēķina un tā uzņēmuma vadībā, kurš norīko darba ņēmēju, ļauj saprast, ka uzņēmums, kas nodod darba ņēmēju [trešās personas] rīcībā, neietekmē viņam uzticēto uzdevumu izpildes veidu.

63.      Šeit ir runa par otro kritēriju, kas ļauj noteikt darbaspēka nodošanu [trešās personas] rīcībā, proti, tā ir darba ņēmēja pakļautība lietotājuzņēmumam attiecībā uz darba organizāciju, izpildi un apstākļiem. Citiem vārdiem sakot, manuprāt, darbaspēka nodošanu [trešās personas] rīcībā raksturo situācija, kurā darba devējs ar lietotājuzņēmumu noslēdz līgumu, ar kuru pirmais otrajam deleģē varu, kura tam ir kā darba devējam, lai tiktu izpildīti darba ņēmējam uzticētie uzdevumi.

64.      Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 19. novembra Direktīva 2008/104/EK par pagaidu darba aģentūrām (28) apliecina šo analīzi. No šīs direktīvas 1. panta 1. punkta izriet, ka tā “attiecas uz darba ņēmējiem, kam ir darba līgums vai darba attiecības ar pagaidu darba aģentūru un kas norīkoti lietotājuzņēmumos veikt pagaidu darbu to uzraudzībā un vadībā” (29). Šī pēdējā raksturiezīme ļauj nošķirt darbaspēka nodošanu [trešās personas] rīcībā no apakšuzņēmuma līgumiem. Apakšuzņēmuma līgumos faktiski abi uzņēmumi saglabā kontroli pār savu personālu un netiek nodota vara saistībā ar darba ņēmējiem uzticēto uzdevumu izpildi.

65.      Trešais kritērijs ir saistīts ar sniegtā pakalpojuma mērķi. Lai noteiktu, ka ir runa par darbaspēka nodošanu [trešās personas] rīcībā, faktiski ir jāpārbauda, vai pakalpojumu sniegšanas mērķis ir tikai darbaspēka nodošana kāda uzņēmuma rīcībā, kas šo darbaspēku lieto, vai arī darba ņēmēju pārvietošanās ir tikai pakārtota sniegtajiem pakalpojumiem, kurus valstī A reģistrēts uzņēmums ir apņēmies nodrošināt valstī B reģistrētam uzņēmumam. Uzskatu, ka, piemēram, situācija, kad uzņēmums, kas specializējas datorprogrammu instalēšanā, ir līgumtiesiski apņēmies sūtīt savus inženierus uz citu uzņēmumu, lai tam tiktu izveidota informātikas sistēma, nav gluži vienkārši tikai darbaspēka nodošana [trešās personas] rīcībā. Šeit pamatelements ir informātikas pakalpojumi, ko sniedz uzņēmuma, kas specializējies informātikā, darba ņēmēji, kas nodrošina minētos pakalpojumus šī uzņēmuma kontrolē. Šai gadījumā darba ņēmēju pārvietošanās ir tikai sekas, kas nepieciešami izriet no zinātības jeb know-how īstenošanas saistībā ar tiešo pakalpojumu sniedzēja uzņēmuma specializāciju.

66.      No šiem elementiem tātad ir jāsecina, ka saistībā ar pārejas noteikumu, kas norādīts 2003. gada pievienošanās akta XII pielikuma 2. nodaļas 2. punktā, darbaspēka nodošanu [trešās personas] rīcībā raksturo, pirmkārt, saglabātas darba attiecības starp uzņēmumu, kas nodod darba ņēmēju [trešās personas] rīcībā, un šo darba ņēmēju, otrkārt, tas, ka lietotājuzņēmuma rīcībā nodotais darba ņēmējs pilda savus darba uzdevumus šī uzņēmuma vadībā un kontrolē, un, treškārt, tas, ka darba ņēmēju pārvietošanās vienīgais mērķis ir tikai pakalpojumu sniegšana. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai katrā izskatāmajā prāvā šie kritēriji ir izpildīti.

67.      Toties citi elementi man neliekas pietiekami droši, lai tos izmantotu par darbaspēka nodošanas [trešās personas] rīcībā kritērijiem.

68.      Tā attiecībā uz nozīmi, kas piešķirama galvenās darbības, ko pakalpojumu sniedzējs veic reģistrācijas valstī, raksturam, uzskatu, ka tas ir tikai rādītājs, pēc kura var noteikt, vai ir izpildīts trešais kritērijs, proti, vai pakalpojumu sniegšanas mērķis ir tikai nodot darba ņēmējus lietotājuzņēmuma rīcībā, vai arī darba ņēmēju pārvietošanās ir pakārtota kaut kāda cita veida pakalpojumu sniegšanai, kas, piemēram, atbilst tā uzņēmuma darbības jomai, kurš ir nosūtījis darba ņēmējus.

69.      Turklāt uzskatu, ka tas, ka darba ņēmēji pēc sava uzdevuma paveikšanas atgriežas izcelsmes dalībvalstī, nav būtisks apstāklis, lai raksturotu darbaspēka nodošanu [trešās personas] rīcībā. Manuprāt, svarīgi ir tas, ka viņi – pat ja uz laiku – ir nosūtīti uz darbavietām, ko tiem faktiski piedāvā uzņemošajā dalībvalstī esošs uzņēmums, un tātad kādu laiku ir piekļuvuši minētās dalībvalsts darba tirgum.

70.      Tiesas sēdes laikā Komisija paskaidroja, ka tā uzskata, ka [trešās personas] rīcībā nodots darba ņēmējs nepiekļūst uzņemošās dalībvalsts darba tirgum, jo starp šo darba ņēmēju un lietotājuzņēmumu nav noslēgts nekāds darba līgums. Nevaru piekrist šādai argumentācijai, ciktāl tajā nav ņemts vērā ne darbaspēka nodošanas [trešās personas] rīcībā īpašais raksturs, ne ietekme, ko tā var atstāt uz uzņemošās dalībvalsts darba tirgu.

71.      Darbaspēka nodošana [trešās personas] rīcībā izraisa darba attiecību dublēšanos. Kā jau norādīju iepriekš, darba ņēmējs turpina būt piesaistīts savam sākotnējam darba devējam, vienlaikus materiālo darbu viņam nodrošina uzņemošajā dalībvalstī esošs darba devējs sava uzņēmuma vajadzībām un darbs tiek veikts šī pēdējā kontrolē un vadībā. [Trešās personas] rīcībā nodotais darba ņēmējs ir pieņemts darbā tāpat, kā būtu pieņemts pašmāju darba ņēmējs, un līdz ar to viņš tieši konkurē ar vietējiem darba ņēmējiem uzņemošās dalībvalsts darba tirgū, kuru viņš neizbēgami ietekmē. Straujš [trešās personas] rīcībā nodotu darba ņēmēju pieplūdums, ko var izraisīt jaunas dalībvalsts pievienošanās, nevar neradīt uzņemošās dalībvalsts darba tirgus destabilizācijas risku, ko ar šais lietās iesaistītajām pārejas normām tieši ir paredzēts novērst.

IV – Secinājumi

72.      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es Tiesai ierosinu uz Raad van State uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      XII pielikuma 2. nodaļas 2. punkts Aktā par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā, ir jāinterpretē tā, ka šī pārejas noteikuma piemērošanas joma ietver darbaspēka nodošanu [trešās personas] rīcībā;

2)      piemērojot minēto pārejas noteikumu, darbaspēka nodošanu [trešās personas] rīcībā raksturo, pirmkārt, saglabātas darba attiecības starp uzņēmumu, kas nodod darba ņēmēju [trešās personas] rīcībā, un šo darba ņēmēju, otrkārt, tas, ka lietotājuzņēmuma rīcībā nodotais darba ņēmējs pilda savus darba uzdevumus šī uzņēmuma vadībā un kontrolē, un, treškārt, tas, ka darba ņēmēju pārvietošanās vienīgais mērķis ir tikai pakalpojumu sniegšana.

Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai katrā izskatāmajā prāvā šie kritēriji ir izpildīti.

---

1 – Oriģinālvaloda – franču.

---

2 – OV 1997, L 18, 1. lpp.

---

3 – Jānorāda, ka Tiesā pašlaik izskatīšanā ir divas citas lietas, kuras ir apturētas, līdz tiks taisīts spriedums šajās lietās, proti, lieta C‑158/10 Johan van Leendert Holding, kā arī lieta C‑241/10 Jung un Hellweger.

---

4 – OV 2003, L 236, 33. lpp.; turpmāk tekstā – “2003. gada pievienošanās akts”.

---

5 – OV L 257, 2. lpp.

---

6 – Stb. 1994, Nr. 959; turpmāk tekstā – “Wav”.

---

7 – Stb. 1995, Nr. 406.

---

8 – Stb. 2005, Nr. 577; turpmāk tekstā – “īstenošanas regula”.

---

9 – C‑113/89 (Recueil, I‑1417. lpp.).

---

10 – C‑43/93 (Recueil, I‑3803. lpp.).

---

11 – C‑445/03 (Krājums, I‑10191. lpp.).

---

12 – C‑244/04 (Krājums, I‑885. lpp.).

---

13 – C‑168/04 (Krājums, I‑9041. lpp.).

---

14 – 1981. gada 17. decembra spriedums lietā 279/80 (Recueil, 3305. lpp.).

---

15 – Saistībā ar darbaspēka nodošanu rīcībā skat. arī 1979. gada 18. janvāra spriedumu apvienotajās lietās 110/78 un 111/78 van Wesemael u.c. (Recueil, 35. lpp., 7. punkts), kā arī 2007. gada 11. janvāra spriedumu lietā C‑208/05 ITC (Krājums, I‑181. lpp., 54. punkts).

---

16 – 2007. gada 18. jūlija spriedums lietā C‑490/04 Komisija/Vācija (Krājums, I‑6095. lpp., 83.–89. punkts).

---

17 – Iepriekš minētais spriedums lietā Webb (10. punkts).

---

18 – Turpat (18. punkts).

---

19 – OV 1985, L 302, 23. lpp.; turpmāk tekstā – “1985. gada pievienošanās akts”.

---

20 – Iepriekš minētais spriedums lietā Rush Portuguesa (13. punkts un tajā minētā judikatūra).

---

21 – Turpat (14. punkts).

---

22 – Turpat (15. punkts).

---

23 – Turpat (16. punkts).

---

24 – Skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Austrija (56. punkts un tajā minētā judikatūra).

---

25 – Kā vēl vienu piemēru mijiedarbībai starp pakalpojumu sniegšanas brīvību un darba ņēmēju brīvu pārvietošanos skat. iepriekš minēto spriedumu lietā ITC, kurā Tiesa pārbaudīja, cik Līgumam atbilstošas ir dalībvalsts normas par darbaspēka nodošanu rīcībā saistībā ar šīm abām brīvībām.

---

26 – Skat. it īpaši 1998. gada 3. decembra spriedumu lietā C‑233/97 KappAhl (Recueil, I‑8069. lpp., 18. punkts un tajā minētā judikatūra).

---

27 – Iepriekš minētais spriedums lietā Rush Portuguesa (13. punkts un tajā minētā judikatūra).

---

28 – OV L 327, 9. lpp.

---

29 – Varu minēt arī Padomes 1991. gada 25. jūnija Direktīvu 91/383/EEK, kas papildina pasākumus, kuru mērķis ir veicināt uzlabojumus darba drošībā un veselības aizsardzībā attiecībā uz darba ņēmējiem, kas pieņemti darbā uz noteiktu laiku vai arī īslaicīgā darbā (OV L 206, 19. lpp.), kas grozīta ar Padomes un Parlamenta 2007. gada 20. jūnija Direktīvu 2007/30/EK (OV L 165, 21. lpp.), kuras 1. panta 2. punktā noteikts, ka to piemēro “īslaicīgām darba attiecībām starp uzņēmumu, kas nodrošina darba ņēmējus īslaicīgiem darbiem un ir darba devējs, un darba ņēmēju, kurš ir norīkots darbā un kuru kontrolē uzņēmums un/vai iestāde, kas izmanto viņa pakalpojumus”.