ĢENERĀLADVOKĀTA PAOLO MENGOCI

[PAOLO MENGOZZI] SECINĀJUMI,

sniegti 2010. gada 17. novembrī (1)

Lieta C‑275/09

Brussels Hoofdstedelijk Gewest

P. De Donder

F. De Becker

K. Colenbie

Ph. Hutsebaut

B. Kockaert

VZW Boreas

F. Petit

V.S. de Burbure de Wezembeek

L. Van Dessel

pret

Vlaamse Gewest

(Raad van State (Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Ietekmes uz vidi novērtējums – Jēdziens lidostu “būve”

1.        Viena no sarežģītākajām problēmām ietekmes uz vidi novērtējuma jomā ir labi zināmā problēma, kas ir saistīta ar to sarakstā iekļauto darbību interpretāciju, kuras var būt vai kurām ir jābūt procedūras, kuras rezultātā ir jāveic attiecīgais novērtējums, priekšmetam; šis saraksts ir iekļauts direktīvas, ar kuru regulē attiecīgo jomu, pielikumos. Šajā lietā, kas attiecas uz Briseles lidostu, Tiesai būs jālemj par jēdzienu lidostu “būve”. It īpaši būs jānosaka, vai šis jēdziens ir piemērojams arī attiecībā uz jau esošās lidostas infrastruktūras, kurā nav veiktas nekādas fiziska rakstura izmaiņas, apsaimniekošanu.

I –    Atbilstošās tiesību normas

2.        Ietekmes uz vidi novērtēšanas joma tiek regulēta ar Direktīvu 85/337/EEK (2) (turpmāk tekstā – “direktīva”). It īpaši pamata lietas faktiskajiem apstākļiem ir piemērojama tā direktīvas redakcija, kura tika pieņemta pēc grozījumu izdarīšanas, kas attiecīgajā direktīvā tika veikti ar Direktīvu 97/11/EK (3).

3.        Direktīvas 1. panta 2. punktā ir paredzētas šādas definīcijas:

“[..]

“projekts” nozīmē:

–        celtniecības darbu vai citu ierīkošanu vai programmu izpildi;

–        citu iejaukšanos dabiskajā apkārtnē un ainavā, to skaitā iejaukšanos, kas saistīta ar minerālo resursu ieguvi;

[..]

“attīstības piekrišana” nozīmē:

kompetentās iestādes vai iestāžu lēmumu, kas piešķir attīstītājam tiesības turpināt projektu.

[..]”

4.        Direktīvas I un II pielikumā ir iekļauti dažādu projektu veidu detalizēti saraksti. Direktīvas 4. pantā vispārēji ir paredzēts, ka ietekmes uz vidi novērtējumu vienmēr ir jāveic attiecībā uz I pielikumā uzskaitītajiem projektiem. Savukārt attiecībā uz projektiem, kuri ir iekļauti II pielikumā, dalībvalstis, izvērtējot katru gadījumu atsevišķi vai pamatojoties uz robežvērtībām vai kritērijiem, nosaka, attiecībā uz kuriem projektiem ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums.

5.        I pielikuma, kurā ir iekļauts to projektu saraksts, attiecībā uz kuriem vienmēr ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums, 7.a) punktā ir noteikta “[..] tādu lidostu būve, kam pamata skrejceļa garums ir 2100 m vai vairāk” (4).

6.        II pielikuma attiecībā uz projektiem, saistībā ar kuriem novērtējumu varētu veikt, bet tā veikšana nav obligāta, 10. punkta d) apakšpunktā ir iekļauta “lidostu būve (projekti, kas nav uzskaitīti I pielikumā)” un 13. punktā “jebkādas izmaiņas vai papildinājumi projektos, kas uzskaitīti I vai II pielikumā, kas jau ir apstiprināti, paveikti vai ir veikšanas procesā un kam var būt būtiska nelabvēlīga ekoloģiska ietekme”.

II – Fakti, tiesvedība valsts tiesās un prejudiciālie jautājumi

7.        Valsts tiesā izskatāmais strīds ir saistīts ar Briseles lidostu. Šai lidostai ir trīs skrejceļi, kas atrodas Flāmu reģionā (Vlaamse Gewest).

8.        Saskaņā ar Flāmu reģionā pašreiz spēkā esošo tiesisko regulējumu, lai veiktu tādu lidostas apsaimniekošanu kā šajā lietā, ir jāsaņem “vides atļauja” (milieuvergunning). Tā ir administratīva atļauja uz noteiktu laiku un maksimāli uz 20 gadiem, kuras saņemšana lidostām ir obligāta kopš 1999. gada. Šī atļauja Savienības tiesībās nav paredzēta, un līdz ar to šo vides aizsardzības pasākumu Beļģija ir ieviesusi pēc savas ierosmes.

9.        Citiem vārdiem sakot, šajā lietā galvenā uzmanība ir vērsta uz divām atsevišķām atļaujas izsniegšanas procedūrām, kurām ir vides aizsardzības funkcijas: vides atļauja, kas ir paredzēta tikai valsts tiesībās, un ietekmes uz vidi novērtējums, kas ir paredzēts Savienības tiesībās un attiecīgi līdz ar direktīvas transponēšanu ir ieviests arī valsts tiesībās.

10.      Briseles lidosta darbojas jau vairākus gadu desmitus, un 2000. gadā tā saņēma pirmo vides atļauju uz 5 gadiem. 2004. gadā šo atļauju pagarināja uz 20 gadiem, neveicot nekādas izmaiņas apsaimniekošanā. Kā izriet no lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu un kā apstiprināts tiesas sēdē, administratīvās procedūras laikā tika ņemta vērā iespēja veikt atsevišķas izmaiņas lidostas infrastruktūrā (5), tomēr valsts administratīvās iestādes izslēdza šādu iespēju un līdz ar to pagarināja atļauju, nemainot lidostas apsaimniekošanas veidu. Atļaujas pagarināšanas pasākums ir akts, kas ir apstrīdēts valsts tiesā.

11.      Galvenais arguments, uz kuru iesniedzējtiesā norādīja vairāki lietas dalībnieki, ir tas, ka papildus vides atļaujas pagarināšanai bija jāveic ietekmes uz vidi novērtējums direktīvas nozīmē. Šādos apstākļos valsts tiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Ja lidostas, kuras pamata skrejceļa garums ir 2100 m vai vairāk, infrastruktūras izveidei, no vienas puses, un šādas lidostas apsaimniekošanai, no otras puses, tiek prasītas dažādas atļaujas un šī pēdējā minētā atļauja – vides atļauja – tiek izsniegta tikai uz noteiktu laikposmu, vai jēdziens “būve” [Direktīvas 85/337/EEK], kas grozīta ar [Direktīvu 97/11/EK], I pielikuma 7.a) punkta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka ietekmes uz vidi novērtējums ir jāveic ne tikai attiecībā uz infrastruktūras izveidi, bet arī lidostas apsaimniekošanu?

2)      Vai pienākums veikt minēto ietekmes uz vidi novērtējumu attiecas arī uz vides atļaujas termiņa pagarināšanu lidostai, t.i., gadījumā, ja termiņa pagarināšana vienlaicīgi nav saistīta ar izmaiņām apsaimniekošanā vai tās paplašināšanu, tāpat kā gadījumā, kad šādas izmaiņas vai paplašināšana tiek plānota?

3)      Vai pienākums veikt ietekmes uz vidi novērtējumu, ja vides atļaujas termiņš lidostai tiek pagarināts, ir jāvērtē citādi, ja ietekmes uz vidi novērtējums ir jau veikts pirms tam, piemēram, saistībā ar apsaimniekošanas atļaujas izsniegšanu, vai ja brīdī, kad Kopienu vai valsts likumdevējs ieviesa ietekmes uz vidi novērtēšanas pienākumu, lidosta jau tika apsaimniekota?”

12.      Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā tika iesniegts 2009. gada 21. jūlijā. Tiesas sēde notika 2010. gada 6. oktobrī.

III – Vērtējums

A –    Sākotnējie apsvērumi

13.      Lai gan iesniedzējtiesa savus jautājumus nav formulējusi šādā veidā, tomēr ir acīmredzams, ka otrais un trešais jautājums ir pakārtoti pirmajam.

14.      Ar pirmo jautājumu, kā iepriekš redzams, Tiesai tiek lūgts paskaidrot, vai jēdzienā lidostas “būve” iekļaujas arī pašas lidostas apsaimniekošana. Uzdodot otro un trešo jautājumu, kuru pamatā ir pieņēmums, ka atbilde uz pirmo jautājumu būs apstiprinoša un ka līdz ar to tādā gadījumā kā šajā lietā papildus Beļģijas tiesiskajā regulējumā paredzētajai vides atļaujai attiecībā uz lidostas apsaimniekošanu ir jāveic arī ietekmes uz vidi novērtējums saskaņā ar direktīvu, valsts tiesa vēlas noskaidrot, vai ir nozīme tam, ka:

a)      pieteikums par vides atļaujas izsniegšanu ir saistīts tikai ar šīs atļaujas pagarināšanu, neveicot apsaimniekošanas apstākļos nekādas izmaiņas (otrais jautājums);

b)      ietekmes uz vidi novērtējums tika veikts saistībā ar iepriekšējo pieteikumu par vides atļaujas izsniegšanu (trešā jautājuma pirmā daļa);

c)      lidosta jau darbojās pirms tiesību normu attiecībā uz ietekmes uz vidi novērtējumu spēkā stāšanās (trešā jautājuma otrā daļa).

15.      Ja uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbild noraidoši, proti, ka direktīvas I pielikumā paredzētais jēdziens “būve” neiekļauj lidostas apsaimniekošanu, tad vairs nav vajadzīgs atbildēt uz otro un trešo jautājumu.

B –    Par pirmo prejudiciālo jautājumu

1)      Lietas dalībnieku nostājas

16.      Kā iepriekš norādīts, galvenais arguments, uz kuru iesniedzējtiesā norādījuši prasītāji, lūdzot atcelt apstrīdēto atļauju, ir saistīts ar apgalvojumu, ka pirms vides atļaujas attiecībā uz lidostas apsaimniekošanu izsniegšanas bija jāveic ietekmes uz vidi novērtējums. Gan iesniedzējtiesā, gan Tiesā prasītāji pamata lietā īpaši uzstāja uz vajadzību, kas pastāvīgi ir uzsvērta arī judikatūrā, interpretēt direktīvu plaši, lai pilnībā tiktu īstenoti likumdevēja noteiktie dabas aizsardzības mērķi. Šāda plaša ar teoloģisko interpretāciju pamatota interpretācija dotu iespēju atļauju attiecībā uz lidostas “būvi” uzskatīt par tādu atļauju, kura pati par sevi attiecas tikai uz šīs lidostas apsaimniekošanu.

17.      Šajā kontekstā prasītāji tāpat norāda uz Tiesas judikatūru attiecībā uz to, ka ietekmes uz vidi novērtējums attiecas ne tikai uz kādas konkrētas atļaujā minētās darbības radītajām sekām uz vidi, bet arī uz tām sekām, kuras var rasties netieši.

18.      Savukārt atbildētāji pamata lietā, kuru nostāju Tiesā atbalsta Austrijas un Itālijas valdības, kā arī lielā mērā Komisija, apgalvo, ka darbības saistībā ar lidostas “būvēm” nozīmē fizisku būvdarbu veikšanu un tādējādi tajās neiekļaujas lidostas infrastruktūras “apsaimniekošana”.

2)      Vērtējums

a)      Par nepieciešamību veikt ietekmes uz vidi novērtējumu

19.      Vispārēji, lai noteiktu, vai konkrētajai darbībai ir jāpiemēro ietekmes uz vidi novērtējums direktīvas nozīmē, ir jāveic no diviem posmiem sastāvoša pārbaude. Pirmkārt, jāpārbauda, vai attiecīgā darbība ir uzskatāma par “projektu” direktīvas 1. panta 2. punkta izpratnē. Apstiprinošas atbildes gadījumā ir jāpārliecinās, vai šī darbība ir viena no tām darbībām, kas ir uzskaitītas direktīvas I un II pielikumā. Faktiski pienākums izvērtēt ietekmi attiecas tikai uz tām darbībām, kuras ir īpaši norādītas sarakstā, un šo darbību saraksts ir izsmeļošs (6).

i)      Par atļautās darbības “projekta” raksturu

20.      Atgādinu, ka šajā lietā darbība, kas ir valsts iestāžu izsniegtās atļaujas priekšmets, ir vienīgi Briseles lidostas apsaimniekošana, kuras rezultātā netiek veikti nekādi fiziski darbi, kas varētu pārmainīt esošo lidostas infrastruktūru.

21.      Manuprāt, šādu darbību nevar uzskatīt par “projektu” direktīvas izpratnē. Jēdziens “projekts”, kā tas ir definēts 1. pantā, norāda uz to, ka tiek veikta tāda darbība, ar kuru tiek izmainīts noteiktas vietas fiziskais izskats. Tāpat tas acīmredzami izriet no judikatūras, saskaņā ar kuru “termins “projekts” nozīmē darbu veikšanu vai fizisku iejaukšanos” (7).

22.      Daži dalībnieki ir norādījuši uz precedentu judikatūrā, saskaņā ar kuru jēdzienu “projekts” var interpretēt plašāk, proti, spriedumu lietā C‑127/02, kas ir tā sauktais “Waddenzee” spriedums, kurā Tiesa uzskatīja, ka gliemežu mehāniskā zveja ir “projekts” direktīvas izpratnē (8). Lai gan sākotnēji var šķist, ka ar šo spriedumu tiek apstiprināta prasītāju pamata lietā nostāja, ar to tomēr netiek atspēkota nostāja, uz kuru norādīju iepriekšējā punktā. Faktiski jānorāda, ka spriedumā lietā Waddenzee, kas turklāt attiecās nevis uz direktīvu par ietekmes uz vidi novērtējumu, bet gan uz tā saukto “dzīvotņu” direktīvu (9), lietas dalībnieki neapstrīdēja iespēju gliemežu mehānisko zveju uzskatīt par “projektu” Direktīvas 85/337 nozīmē, jo šīs darbības rezultātā tiek ietekmēta jūras gultne un tā ir pielīdzināma “gultnē esošo resursu izmantošanai”, uz ko ir īpaši norādīts direktīvas 1. panta 2. punktā (10). Turklāt ar šo mehānisko zveju tika radītas fiziskas izmaiņas vidē, jo tā tika veikta, noskrāpējot vairākus centimetrus gultnes (11).

23.      Tomēr nekas tāds, kā iepriekš redzams, nav noticis šajā gadījumā, kurā atļaujas rezultātā netiek fiziski izmainīta Briseles lidosta vai tās apkārtne (12).

24.      Līdz ar to jau šobrīd uz pirmo jautājumu var atbildēt noraidoši, jo vides atļaujas attiecībā uz Briseles lidostas apsaimniekošanu pagarināšanai nav tādu raksturiezīmju, kas ļautu to uzskatīt par “projektu” direktīvas izpratnē. Tomēr pilnības labad un gadījumā, ja Tiesa nepiekristu šai manu secinājumu pirmajai daļai, turpmāk izvērtēšu, vai lidostas apsaimniekošanu var uzskatīt par tādu darbību, kura ir uzskaitīta direktīvas pielikumos.

ii)    Par iespēju atļauto darbību uzskatīt par direktīvas pielikumos uzskaitītu darbību

25.      Pat ja absurdā gadījumā uzskatītu, ka Briseles lidostas apsaimniekošana ir “projekts” direktīvas izpratnē, manuprāt, ir acīmredzami, ka to nevar uzskatīt par saistītu ar lidostas “būves” jēdzienu direktīvas I pielikuma izpratnē (13).

26.      Faktiski, no vienas puses, direktīvā izmantotā terminoloģija nerada neskaidrību un, salīdzinot vairākas valodu redakcijas (14), ir skaidri noprotams, ka I pielikuma 7.a) punktā likumdevējs ir vēlējies norādīt uz “būvi” šī termina patiesajā nozīmē. Būtībā šis termins attiecas uz tādu būvdarbu veikšanu, kuri iepriekš netika veikti vai ar kuriem fiziskā nozīmē tiek pārveidotas iepriekš pastāvošās būves.

27.      No otras puses, judikatūrā ir norādīts, ka arī Tiesa šo tiesību noteikumu ir interpretējusi šādi. Patiešām, terminam lidostas “būve” Tiesa ir piešķīrusi plašu nozīmi. Konkrētāk, Tiesa ir tikai apstiprinājusi, ka šajā jēdzienā papildus būvdarbiem, kas ir saistīti ar lidostas skrejceļiem, tāpat ietilpst “visi darbi, kas saistīti ar kādas lidostas ēkām, instalācijām un aprīkojumu” (15). Līdz ar to, kā judikatūrā pastāvīgi ir sekots šim virzienam, termins “būve” faktiski nevar nozīmēt neko citu kā vien “būvi”. Kādā citā spriedumā attiecībā uz direktīvas I pielikuma 7.b) un 7.c) punktu, kuros arī tiek lietots termins “būve”, Tiesa ir precizējusi, ka šis termins var ietvert arī vienkārši “pārbūves projektu” (ja tas ir būtisks), bet nemainīgs saglabājās uzskats, ka darbībām, uz kurām norāda termins, ir jābūt fiziskām raksturiezīmēm (16).

28.      Ja terminā “būve” iekļautu arī vienkāršu lidostas apsaimniekošanu, tas nozīmētu, ka tiek ignorēts direktīvas formulējums, kā to līdz šim ir interpretējusi arī Tiesa. Lai arī pastāvīgajā judikatūrā ir apstiprināts, ka Direktīvai 85/337/EEK ir plaša piemērojamība (17), pamatojoties uz tās teoloģisko interpretāciju, nevar neievērot likumdevēja skaidri izteikto gribu.

29.      Šajā ziņā man šķiet būtiski minēt vēl vienu, pēdējo apsvērumu attiecībā uz norādēm, uz kurām prasītāji pamata lietā norādīja tieši saistībā ar Tiesas spriedumiem, kuros tika apstiprināts, ka, izvērtējot vajadzību veikt ietekmes uz vidi novērtējumu, ir jāņem vērā ne tikai tiešās sekas, kuras videi var radīt paredzētās darbības, bet arī netiešās sekas. Piemēram, veicot dzelzceļa līniju dubultošanu, darbību ietekmes uz vidi novērtējumam ir jāattiecas ne tikai uz sekām, kuras radīs paši būvdarbi, bet arī ilgtermiņa sekām, kas videi var tikt radītas ar vilcienu satiksmes palielināšanos (18). Prasītāji pamata lietā uzskata, ka, tā kā lidostas apsaimniekošanas atļaujas pagarināšana var radīt būtisku ietekmi uz vidi, arī uz šo atļauju vienmēr būtu jāattiecina ietekmes novērtējums.

30.      Manuprāt, ir acīmredzami, ka prasītāju nostāja ir ne tikai – kā iepriekš redzams – nesaderīga ar direktīvas formulējumu, bet tā ietver arī kļūdu pēc būtības. Tajā tiek jauktas divas atšķirīgas lietas, proti, ietekmes novērtējuma priekšmets, no vienas puses, un apstākļi, kuros ir jāpiemēro ietekmes novērtējums, no otras puses. Citiem vārdiem sakot, ir acīmredzami, ka lidostas būves vai būtisku izmaiņu gadījumā pastāv pienākums veikt ietekmes novērtējumu un novērtējuma priekšmets būs ne tikai tiešā būvdarbu ietekme, bet arī netiešās sekas, kuras videi varētu rasties lidostas vēlākās darbības dēļ. Tomēr, ja, kā tas ir šajā gadījumā, nav ietekmes novērtējuma veikšanai nepieciešamā pamatnosacījuma, jo netiek veikti faktiski būvdarbi vai netiek izmainīta lidostas infrastruktūra, tad priekšmeta trūkuma dēļ nevar arī rasties problēma saistībā ar ietekmes novērtējuma piemērojamību.

b)      Par judikatūru attiecībā uz “pakāpeniski” izsniegtām atļaujām

31.      Jautājums, par kuru ir jādiskutē atsevišķi un uz kuru it īpaši tika norādīts Komisijas rakstveida apsvērumos, ir saistīts ar to, vai šajā lietā ir piemērojama Tiesas judikatūra attiecībā uz “pakāpeniski” izsniegtām atļaujām. Saskaņā ar šo judikatūru arī saistībā ar tādu pasākumu, ar kuru tiek piešķirtas atļaujas un kas tieši neattiecas uz darbību, attiecībā uz kuru ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums saskaņā ar direktīvas pielikumiem, var rasties pienākums veikt ietekmes novērtējumu, ja tas ir viens no “atļaujas izsniegšanas procedūras” “posmiem” (19). Tāpat, ja valsts tiesiskajā regulējumā ir paredzēta atļaujas izsniegšanas procedūra, kas ir sadalīta vairākos posmos un kas sastāv no viena galvenā lēmuma un otra izpildes lēmuma, ietekmes novērtējums attiecībā uz galveno lēmumu principā ir jāveic pat tad, ja akts, ar kuru tiek atļautas tādas darbības, kuras var ietekmēt vidi, ir izpildes lēmums (20).

32.      Nav pamata apstrīdēt šo Tiesas judikatūru, un līdz ar to iesniedzējtiesas kompetencē ir pārbaudīt, vai, pamatojoties uz valsts tiesībās noteikto atļauju piešķiršanas procesu, ir izpildīti tās piemērošanas nosacījumi.

33.      Tomēr, manuprāt, ir būtiski norādīt uz svarīgu elementu, kura ietekmē šajā lietā varētu nebūt piemērojama šī judikatūra. Jānorāda, ka tad, kad tika noskaidrots, vai atļauju, kas tika piešķirta, pamatojoties uz valsts tiesisko regulējumu, var uzskatīt par “pakāpeniski” regulēta atļauju piešķiršanas procesa posmu, Tiesa to veica tāda procesa kontekstā, kas bija paredzēts, lai tā rezultātā tiktu veiktas tādas darbības, kuras iekļaujas vai nu projekta definīcijā, vai vienā no direktīvas pielikumos uzskaitītajām kategorijām.

34.      Citiem vārdiem sakot, atļauja, kurai ir jābūt papildinātai ar ietekmes uz vidi novērtējumu, nav jebkāda atļauja, bet gan atļauja, kas iekļaujas procedūrā, kuras galīgais rezultāts ir darbība, attiecībā uz kuru saskaņā ar direktīvu ir attiecināms pienākums veikt ietekmes novērtējumu. Direktīvas nozīme tiktu pilnībā sagrozīta, ja, piemērojot judikatūru attiecībā uz atļaujām, kuras ir sadalītas vairākos posmos, ietekmes uz vidi novērtējumu nebūtu jāveic, neņemot vērā, vai ir izpildīti faktiskie priekšnosacījumi, lai to veiktu, un attiecīgi nepastāvot tādiem projektiem, attiecībā uz kuriem direktīvā ir paredzēts pienākums veikt ietekmes novērtējumu.

35.      Faktiski jānorāda, ka šīs judikatūras pamatmērķis ir izvairīties no tā, ka valstu atļauju procedūru daudzveidība varētu radīt nepilnības direktīvas piemērošanā. Tā tas varētu notikt, ja ietekmes novērtējums: a) tiktu veikts posmā, kurā tam vairs nav nekādas jēgas, jo lēmums par darbu veikšanu tika pieņemts jau iepriekš; b) pat tiktu ignorēts, pamatojoties uz to, ka kāda no to projekta atļaujām, kurām ir piemērojama direktīva, faktiski ir uzskatāma tikai par iepriekš pieņemta lēmuma izpildes aktu, kas tika pieņemts laikā, kad direktīva vēl nebija spēkā (21). Tādēļ tādu atļauju izsniegšanas procedūru gadījumā, kuras ir sadalītas vairākos posmos, var izrādīties, ka ietekmes novērtējums ir jāveic, piemēram, jau tad, kad tiek veikts sākotnējais plānojums, lai gan īstā atļauja tiks izsniegta tikai vēlāk.

36.      Līdz ar to judikatūra attiecībā uz atļaujām, kuras tiek piešķirtas vairākos posmos, ir sastopama tajos spriedumos, kuros Tiesa vēlējās izvairīties no direktīvas apiešanas vai katrā ziņā no tās jēgas sagrozīšanas. Citi tipiski judikatūru apstiprinoši piemēri, kas attiecas uz šo jomu, ir spriedumi attiecībā uz projektu mākslīgu sadalīšanu ar mērķi izvairīties no direktīvā vai valsts tiesiskajā regulējumā noteikto robežvērtību sasniegšanas (22), kā arī spriedumi, kuros ir precizēts dalībvalstīm atzītās rīcības brīvības ierobežotais apmērs saistībā ar direktīvas II pielikumā paredzētajiem projektiem (23).

37.      Tomēr, kā iepriekš redzams, šajā gadījumā ar vides atļauju, kas tika piešķirta attiecībā uz Briseles lidostas apsaimniekošanu, netika radītas fiziskas izmaiņas pašā lidostā, kā arī tā nav tādas procedūras posms, kuras rezultātā varētu veikt šādas izmaiņas. Briseles lidosta ir pastāvējusi jau vairākus gadu desmitus, pirms tika pieņemtas tiesību normas par ietekmes uz vidi novērtējumu, kā arī valsts tiesību normas par vides atļauju. Turklāt, kā tas ir redzams, nav īstenots neviens “projekts”, attiecībā uz kuru pastāv pienākums veikt ietekmes novērtējumu direktīvas nozīmē.

38.      Līdz ar to judikatūra attiecībā uz no vairākiem posmiem sastāvošām atļauju izsniegšanas procedūrām, manuprāt, šajā lietā nav piemērojama, jo vides atļaujas izsniegšana, kas ir šī strīda priekšmets, ne tagad, ne nākotnē, ne arī pagātnē nav bijusi saistīta ne ar vienu no direktīvā uzskaitītajiem projektiem.

39.      Līdz ar to pirmā prejudiciālā jautājuma izvērtēšanas noslēgumā piedāvāju Tiesai uz šo jautājumu atbildēt tādējādi, ka tādos apstākļos kā pamata lietā direktīva par ietekmes uz vidi novērtējumu nav piemērojama attiecībā uz tādu lidostas apsaimniekošanas atļauju, ar kuru netiek izdarītas fiziskas izmaiņas lidostas infrastruktūrā.

C –    Par otro un trešo prejudiciālo jautājumu

40.      Ņemot vērā, ka uz pirmo prejudicālo jautājumu atbilde ir noraidoša, pamatojoties uz divkāršo iemeslu, ka šajā lietā nav “projekta” direktīvas izpratnē un “apsaimniekošana” nav uzskatāma par lidostas “būvi”, otro un trešo jautājumu, manuprāt, nav jāizskata.

41.      Šiem diviem jautājumiem, kā iepriekš redzams, zūd nozīme, ja piekrīt pieņēmumam, ka lidostas apsaimniekošana, kurai papildus netiek veikta neviena tāda darbība, ar kuru fiziski tiktu izmainīts reālais lidostas izskats, nav uzskatāma par lidostas “būvi” direktīvas I pielikuma 7. punkta izpratnē.

42.      Turklāt, ja atbilde uz pirmo jautājumu būtu pretēja, tad atbildes uz pārējiem diviem jautājumiem ir atrodamas Tiesas judikatūrā.

43.      Tas, ka attiecībā uz darbību, kas ir projekts direktīvas izpratnē, ir periodiski ir jāsaņem atļauja, vispārēji nenozīmē, ka pie katras atļaujas atkārtotas pagarināšanas ir jāveic attiecīgās darbības ietekmes uz vidi novērtējums (24).

44.      Turklāt, ja piekristu, ka lidostas “apsaimniekošana” ir “būve” direktīvas izpratnē, tad tam, ka lidosta ir veikusi savu darbību jau pirms attiecīgo tiesību normu attiecībā uz ietekmes uz vidi novērtējumu spēkā stāšanās, nebūtu nekādas nozīmes; izšķiroša nozīme būtu tam, ka ar attiecīgo darbību, attiecībā uz kuru ir jāveic ietekmes novērtējums (darbība, kas saskaņā ar šo pieņēmumu ir lidostas apsaimniekošana), saistītās atļaujas pagarināšana ir notikusi pēc datuma, kurā stājās spēkā attiecīgās tiesību normas (25). Savukārt, ja direktīvu interpretē (kā iepriekš ieteikts) tādā nozīmē, ka tikai tādu darbību, ar kuru tiek veiktas fiziskas izmaiņas, var uzskatīt par lidostas “būvi”, tad tas, ka attiecīgā infrastruktūra ir pastāvējusi jau pirms tiesību normu attiecībā uz ietekmes novērtējumu spēkā stāšanās, automātiski atbrīvotu to no šī ietekmes uz vidi novērtēšanas pienākuma. Protams, tā tas ir tikai tiktāl, ciktāl šī infrastruktūra nav nekādu būvniecības darbu un/vai darbu, ar kuriem tiek veiktas izmaiņas, priekšmets (26).

IV – Secinājumi

45.      Pamatojoties uz izklāstītajiem apsvērumiem, ierosinu Tiesai uz Raad van State uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Padomes 1985. gada 27. jūnija Direktīva 85/337/EEK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu nav piemērojama attiecībā uz tādu lidostas apsaimniekošanas atļauju, kuras ietvaros netiek veiktas nekādas fiziskas izmaiņas lidostas infrastruktūrā.

---

1 –      Oriģinālvaloda – itāļu.

---

2 – Padomes 1985. gada 27. jūnija Direktīva 85/337/EEK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV L 175, 40. lpp.).

---

3 – Padomes 1997. gada 3. marta Direktīva 97/11/EK, ar kuru groza Direktīvu 85/337/EEK, par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV L 73, 5. lpp.).

---

4 – Viena no norādēm tekstā precizē, ka direktīvas izpratnē jēdziens lidosta “nozīmē lidostas, kas atbilst definīcijai 1944. gada Čikāgas Starptautiskās civilās aviācijas organizācijas dibināšanas konvencijā”. Šajā lietā lietas dalībnieku viedokļi nav atšķirīgi attiecībā uz to, ka Briseles lidosta iekļaujas šajā iepriekš norādītajā “lidostas” definīcijā.

---

5 – It īpaši savos rakstveida apsvērumos un tiesas sēdē sabiedrība Bruxelles Airport Company, kas apsaimnieko lidostu, norādīja, ka procedūras pirmajā posmā tai tika dots uzdevums būvēt skrejceļu un uz jau esošajiem skrejceļiem uzstādīt instrumentālo lidojumu sistēmas ILS; tomēr abu šo darbu veikšanas pienākums tika atcelts pirms galīgā lēmuma pieņemšanas. Savukārt no lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu izriet, ka minētā sabiedrība lūdza paplašināt lidostas platības, bet šis lūgums tika noraidīts. Pēc valsts iestāžu uzskatiem šo iemeslu dēļ neradās vajadzība veikt ietekmes uz vidi novērtējumu.

---

6 – 2008. gada 10. jūlija rīkojums lietā C‑156/07 Aiello u.c. (Krājums, I‑5215. lpp., 34. punkts).

---

7 – 2008. gada 28. februāra spriedums lietā C‑2/07 Abraham u.c. (Krājums, I‑1197. lpp., 23. punkts). Autora uzsvērums.

---

8 – 2004. gada 7. septembra spriedums lietā C‑127/02 Waddenvereniging un Vogelbeschermingsvereniging (Krājums, I‑7405. lpp., 24. un 25. punkts).

---

9 – Padomes 1992. gada 21. maija Direktīva 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (OV L 206, 7. lpp.).

---

10 – Šajā ziņā skat. ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumus, kas tika sniegti 2004. gada 29. janvārī lietā C‑127/02 (minēti 8. zemsvītras piezīmē, 31. punkts).

---

11 – Turpat (10. punkts).

---

12 – Turklāt, kā iepriekš norādīts, lidostas apsaimniekošanas veids netika mainīts, jo vides atļauja tika pagarināta bez jebkādām izmaiņām.

---

13 – Šajos secinājumos neizskatīšu iespēju lidostas apsaimniekošanai piemērot II pielikumu; pat iesniedzējtiesa savā lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu ir skaidri izslēgusi šo iespēju (6.11. punkts). Vienīgā II pielikumā minētā kategorija, kurai varētu būt nozīme šajā lietā, ir tā, kura ir minēta 13. punktā un kurā tostarp ir norādīts uz “jebkād[ām] izmaiņ[ām] vai papildinājum[iem] projektos, kas uzskaitīti I pielikumā”, citiem vārdiem sakot, tā kā jautājums šeit nav par jebkādām “izmaiņām” vai “papildinājumiem” lidostas infrastruktūrā, atkal rodas problēma, kā definēt direktīvas I pielikumā noteikto jēdzienu lidostas “būve”.

---

14 – Skat., piemēram, terminu franču valodā “construction”, angļu valodā “construction”, vācu valodā “Bau” utt.

---

15 – Spriedums lietā Abraham u.c. (iepriekš minēts 7. zemsvītras piezīmē, 36. punkts).

---

16 – 2008. gada 25. jūlija spriedums lietā C‑142/07 Ecologistas en Acción-CODA (Krājums, I‑6097. lpp., 36. punkts).

---

17 – Skat., piemēram, 1996. gada 24. oktobra spriedumu lietā C‑72/95 Kraaijeveld u.c. (Recueil, I‑5403. lpp., 31. punkts), 1999. gada 16. septembra spriedumu lietā C‑435/97 WWF u.c. (Recueil, I‑5613. lpp., 40. punkts) un spriedumu lietā Ecologistas en Acción-CODA (minēts 16. zemsvītras piezīmē, 28. punkts).

---

18 – 2004. gada 16. septembra spriedums lietā C‑227/01 Komisija/Spānija (Krājums, I‑8253. lpp., 49. punkts). Skat. arī spriedumu lietā Abraham u.c. (minēts 7. zemsvītras piezīmē, 45. punkts) un spriedumu lietā Ecologistas en Acción-CODA (minēts 16. zemsvītras piezīmē, 39.–42. punkts).

---

19 – Spriedums lietā Abraham u.c. (minēts 7. zemsvītras piezīmē, 25. un 26. punkts). Šis nolēmums ir loģisks vairāku iepriekš pieņemtu Tiesas nolēmumu iznākums, un it īpaši 1998. gada 18. jūnija sprieduma lietā C‑81/96 Gedeputeerde Staten van Noord-Holland (Recueil, I‑3923. lpp., 20. punkts) un 2004. gada 7. janvāra sprieduma lietā C‑201/02 Wells (Recueil, I‑723. lpp., 52. punkts) iznākums.

---

20 – Spriedums lietā Wells (minēts 19. zemsvītras piezīmē, 52. punkts). Turklāt ar Savienības tiesībām nav saderīga tāda valsts tiesību norma, saskaņā ar kuru ietekmes uz vidi novērtējums ir jāveic vienīgi un tikai atļaujas piešķiršanas sākotnējā posmā un to nekad nevajag veikt pēc izpildes lēmuma pieņemšanas; skat. 2006. gada 4. maija spriedumu lietā C‑508/03 Komisija/Apvienotā Karaliste (Krājums, I‑3969. lpp., 104. un 105. punkts).

---

21 – Šāda situācija bija radusies lietā Wells (minēts 19. zemsvītras piezīmē).

---

22 – Skat., piemēram, 1999. gada 21. septembra spriedumu lietā C‑392/96 Komisija/Īrija (Recueil, I‑5901. lpp., 76. punkts).

---

23 – Kā norādīts, attiecībā uz II pielikumā minētajiem projektiem direktīvā ir paredzēts, ka dalībvalstis var, pamatojoties uz katra gadījuma atsevišķu izskatīšanu vai pamatojoties uz robežvērtībām un kritērijiem, noteikt, kuros gadījumos ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums. Tomēr Tiesas judikatūrā ir precizēts, ka dalībvalsts nevar noteikt robežvērtības, pamatojoties tikai uz projektu apmēru, neņemot vērā, piemēram, to veidu un/vai atrašanās vietu; skat. spriedumu lietā Komisija/Īrija (minēts 22. zemsvītras piezīmē, 65. un 67. punkts). Turklāt šīm robežvērtībām nedrīkst būt tādas sekas, ka saistībā ar veselām projektu klasēm jau iepriekš tiek izslēgts pienākums veikt ietekmes uz vidi novērtējumu; skat. spriedumu lietā WWF u.c. (minēts 17. zemsvītras piezīmē, 37. punkts).

---

24 – Pēc analoģijas skat. spriedumu lietā Waddenvereniging un Vogelbeschermingsvereniging (minēts 8. zemsvītras piezīmē, 28. punkts).

---

25 – Skat. 1995. gada 11. augusta spriedumu lietā C‑431/92 Komisija/Vācija (Recueil, I‑2189. lpp., 32. punkts) un lietā Gedeputeerde Staten van Noord-Holland (minēts 19. zemsvītras piezīmē, 27. punkts).

---

26 – Tiesas judikatūra ir pastāvīga attiecībā uz tiesību normu ietekmes uz vidi novērtējuma jomā piemērošanas laikā ierobežojumu; skat., piemēram, 1994. gada 9. augusta spriedumu lietā C‑396/92 Bund Naturschutz in Bayern u.c. (Recueil, I‑3717. lpp.) un spriedumu lietā Gedeputeerde Staten van Noord-Holland (minēts 19. zemsvītras piezīmē, 23. punkts). Turklāt, ņemot vērā tiesas sēdē sniegtās norādes, Briseles lidosta jau ir bijusi ietekmes uz vidi novērtējuma priekšmets, kad iepriekšēji tika veiktas izmaiņas tās infrastruktūrā.