This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 62009CC0240
Opinion of Advocate General Sharpston delivered on 15 July 2010. # Lesoochranárske zoskupenie VLK v Ministerstvo životného prostredia Slovenskej republiky. # Reference for a preliminary ruling: Najvyšší súd Slovenskej republiky - Slovakia. # Environment - Aarhus Convention - Public participation in the decision-making process and access to justice in environmental matters - Direct effect. # Case C-240/09.
Ģenerāladvokātes Sharpston secinājumi, sniegti 2010. gada 15.jūlijā.
Lesoochranárske zoskupenie VLK pret Ministerstvo životného prostredia Slovenskej republiky.
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu: Najvyšší súd Slovenskej republiky - Slovākija.
Vide - Orhūsas konvencija - Sabiedrības dalība lēmumu pieņemšanā un iespēja vērsties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem - Tieša iedarbība.
Lieta C-240/09.
Ģenerāladvokātes Sharpston secinājumi, sniegti 2010. gada 15.jūlijā.
Lesoochranárske zoskupenie VLK pret Ministerstvo životného prostredia Slovenskej republiky.
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu: Najvyšší súd Slovenskej republiky - Slovākija.
Vide - Orhūsas konvencija - Sabiedrības dalība lēmumu pieņemšanā un iespēja vērsties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem - Tieša iedarbība.
Lieta C-240/09.
ECLI identifier: ECLI:EU:C:2010:436
ĢENERĀLADVOKĀTES ELEANORAS ŠARPSTONES [ELEANOR SHARPSTON] SECINĀJUMI,
sniegti 2010. gada 15. jūlijā (1)
Lieta C‑240/09
Lesoochranárske zoskupenie VLK
pret
Ministerstvo životného prostredia Slovenskej republiky
(Najvyšší súd Slovenskej republiky (Slovākija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
(Vide – Orhūsas konvencija – Sabiedrības dalība lēmumu pieņemšanas procesā un iespēja vērsties tiesu iestādēs vides jautājumos)
1. Šis Najvyšší súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Augstākā tiesa) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz ANO un EEK Konvencijas par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (turpmāk tekstā – “Orhūsas konvencija”) 9. panta 3. punkta juridisko spēku (2), it īpaši – jautājumu, vai tam ir, vai arī tas būtu jāinterpretē tādejādi, ka šim pantam ir tieša iedarbība attiecīgās dalībvalsts tiesību sistēmā.
2. Šī lieta liek apsvērt svarīgus jautājumus par to, kā starp dalībvalstu valsts tiesām un Tiesu sadalīt kompetenci, kas attiecas uz jauktu nolīgumu noteikumu interpretēšanu.
Orhūsas konvencija
3. Orhūsas konvencijas preambulā atzīts, ka katrai personai ir tiesības dzīvot vidē, kas atbilst šīs personas veselības stāvoklim un labklājībai, un pienākums gan individuāli, gan sadarbībā ar citiem aizsargāt un uzlabot vidi pašreizējo un nākamo paaudžu labā. Lai īstenotu šīs tiesības un pildītu šo pienākumu, pilsoņiem jābūt pieejamai informācijai, jābūt tiesībām piedalīties lēmumu pieņemšanā un iespējai vērsties tiesā saistībā ar vides jautājumiem.
4. Orhūsas konvencijas 3. pants nosaka tās vispārīgos noteikumus. It īpaši 3. panta 1. punkts paredz, ka, “lai izveidotu un uzturētu skaidru, atklātu un saskaņotu struktūru šīs konvencijas noteikumu īstenošanai, katra Puse veic vajadzīgos pasākumus likumdošanas un valsts pārvaldes jomā un citus pasākumus, tostarp tādus, kuru mērķis ir nodrošināt tādu noteikumu savstarpējo saderību, ar kuriem īsteno šīs konvencijas noteikumus par informāciju, sabiedrības dalību un iespēju griezties tiesu iestādēs, kā arī atbilstošus piespiedu izpildes pasākumus”.
5. 6. pants ietver vairākus elementus, kas regulē sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanas procesā. Tā attiecīgie noteikumi ir šādi:
“1. Katra Puse:
a) piemēro šā panta noteikumus attiecībā uz lēmumiem par to, vai atļaut veikt ierosinātās darbības, kas uzskaitītas I pielikumā;
b) saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem piemēro šā panta noteikumus arī attiecībā uz lēmumiem par ierosinātajām darbībām, kuras nav uzskaitītas I pielikumā un kurām var būt nozīmīga ietekme uz vidi. Šādā gadījumā Puses nosaka, vai šie noteikumi attiecas uz ierosināto darbību [..].”
6. 9. panta nosaukums ir “Iespēja griezties tiesu iestādēs”. Tā attiecīgie noteikumi ir šādi:
“2. Katra Puse saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nodrošina to, ka ieinteresētās sabiedrības pārstāvjiem,
a) kuriem ir pamatota interese,
vai arī
b) kuri uzskata, ka noticis tiesību aizskārums, ja šādu priekšnosacījumu paredz attiecīgās Puses administratīvā procesa normas, ir iespēja pārskatīšanas nolūkā griezties tiesā un/vai kādā citā neatkarīgā un objektīvā institūcijā, kas izveidota ar likumu, lai – pamatojoties uz materiāliem vai procesuāliem aspektiem – apstrīdētu jebkura tāda lēmuma, darbības vai bezdarbības likumību, uz ko attiecas 6. panta noteikumi, ja šāda apstrīdēšana paredzēta attiecīgās valsts tiesību aktos, kā arī neskarot šā panta 3. punktu un citus attiecīgus šīs konvencijas noteikumus.
To, vai interese ir pamatota un vai ir noticis tiesību aizskārums, nosaka saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem un ar mērķi nodrošināt ieinteresētajai sabiedrībai plašas iespējas griezties tiesu iestādēs saistībā ar šīs konvencijas piemērošanu. Tādēļ a) apakšpunkta piemērošanas nolūkā par pamatotu uzskata ikvienas tādas nevalstiskas organizācijas interesi, kura atbilst 2. panta 5. punktā minētajām prasībām. Šādas organizācijas uzskata arī par tādām, attiecībā uz kurām ir iespējams tiesību aizskārums, kā paredzēts b) apakšpunktā.
Šā panta 2. punkta noteikumi neizslēdz iespēju pārskatīšanas nolūkā iepriekš griezties administratīvā iestādē, kā arī neiespaido prasību, ka pirms vēršanās tiesā ir jāizmanto visas administratīvas pārskatīšanas procedūras, ja šāda prasība paredzēta attiecīgās valsts tiesību aktos.
3. Turklāt, neskarot 1. un 2. punktā minētās pārskatīšanas procedūras, katra Puse nodrošina to, ka sabiedrības pārstāvjiem, kas atbilst attiecīgās valsts tiesību aktos noteiktajiem kritērijiem, ja tādi būtu, ir pieejamas administratīvas vai tiesas procedūras, lai apstrīdētu fizisku personu vai valsts iestāžu darbību vai bezdarbību, kas pārkāpj attiecīgās valsts tiesību aktus vides jomā.
[..]”
7. 19. pants paredz ratifikācijas noteikumus. 19. panta 5. punktā noteikts, ka “šīs konvencijas 17. pantā minētās reģionālās ekonomiskās integrācijas organizācijas (3) attiecīgajos ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentos norāda, kādas ir to pilnvaras jautājumos, uz kuriem attiecas šī konvencija. Šīs organizācijas informē depozitāriju arī par jebkādām nozīmīgām izmaiņām to pilnvarās”.
ES tiesības (4)
EK dibināšanas līgums
8. Lietas izskatīšanas laikā EKL 174. pants (5) regulēja Kopienas politiku vides jomā. Tas nosaka, ka pieņemtajai politikai jāveicina noteiktu mērķu sasniegšana, proti, saglabāt, aizsargāt un uzlabot vides kvalitāti, aizsargāt cilvēku veselību, apdomīgi un racionāli izmantot dabas resursus, un starptautiskā mērogā veicināt pasākumus, kas risina reģionu vai pasaules mēroga vides problēmas. EKL 175. panta 1. punktā (6) noteikts, ka “Padome saskaņā ar [EKL] 251. pantā minēto procedūru, apspriedusies ar Ekonomikas un sociālo lietu komiteju un Reģionu komiteju, pieņem lēmumu par to, kā jārīkojas Kopienai, lai sasniegtu [EKL] 174. pantā minētos mērķus”.
9. EKL 300. panta 2. punkta pirmās daļas pirmais teikums un EKL 300. panta 3. punkta pirmā daļa nosaka procesuālas prasības, noslēdzot nolīgumu starp Kopienu un vienu vai vairākām valstīm vai starptautiskām organizācijām, kas saskaņā ar EKL 300. panta 7. punktu uzliek saistības Kopienas iestādēm un dalībvalstīm (7).
Orhūsas konvencijas iekļaušana Kopienu tiesību aktos
10. Pirms Orhūsas konvencijas apstiprināšanas nepieciešamos pasākumus šīs konvencijas 9. panta 2. punkta iekļaušanai Kopienu tiesību aktos faktiski paredzēja Direktīva 2003/35 (8).
Direktīva 2003/35
11. Piemērojamie apsvērumi ir šādi:
“(5) Kopiena 1998. gada 25. jūnijā parakstīja [Orhūsas konvenciju]. Lai minēto konvenciju ratificētu, atbilstīgi jāpieskaņo Kopienu tiesību akti.
[..]
(9) Orhūsas konvencijas 9. panta 2. un 4. punktā paredzēta tiesas procesu vai citu procedūru pieejamība, lai apstrīdētu tādu lēmumu, darbību vai bezdarbību būtības vai procesuālo likumību, uz kurām attiecas konvencijas 6. panta noteikumi par sabiedrības dalību.
(10) Attiecībā uz atsevišķām vides jomas direktīvām, kurās ir prasība dalībvalstīm izstrādāt vides plānus un programmas, bet nav pietiekami izstrādātu sabiedrības līdzdalības noteikumu, šādi noteikumi ir jāparedz, lai nodrošinātu sabiedrības līdzdalību saskaņā ar Orhūsas konvencijas, jo īpaši tās 7. panta, noteikumiem. Citos attiecīgos Kopienu tiesību aktos sabiedrības līdzdalība plānu un programmu izstrādē jau ir paredzēta, un turpmāk sabiedrības līdzdalības prasības, kas ir saskaņā ar Orhūsas konvenciju, attiecīgajos tiesību aktos jāiestrādā jau pašā sākumā.
(11) Padomes Direktīva 85/337/EEK (9) un Padomes Direktīva 96/61/EK (10) ir jāgroza, lai nodrošinātu pilnīgu to saderību ar Orhūsas konvencijas noteikumiem, jo īpaši tās 6. pantu un 9. panta 2. un 4. punktu.
(12) Tā kā iecerētās darbības mērķi – veicināt no Orhūsas konvencijas izrietošo saistību īstenošanu – nevar pietiekami sekmīgi īstenot dalībvalstu līmenī, bet minētās darbības mēroga un seku dēļ šo mērķi var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var noteikt pasākumus saskaņā ar subsidiaritātes principu, kā noteikts Līguma 5. pantā [..].”
12. Lai ES tiesībās transponētu Orhūsas konvencijas 9. panta 2. punkta prasības, Direktīva 2003/35 papildināja Direktīvu 85/337 ar 10.a pantu un Direktīvu 96/61 ar 15.a pantu.
Padomes Lēmums 2005/370/EK
13. Orhūsas konvencija tika apstiprināta 2005. gada 17. februārī Eiropas Kopienas vārdā ar Padomes Lēmumu 2005/370/EK (11). Šo lēmumu pieņēma, pamatojoties uz EKL 175. pantu, EKL 300. panta 2. punkta pirmās daļas pirmo teikumu un EKL 300. panta 3. punkta pirmo daļu.
14. Padomes Lēmuma 2005/370 pielikums ietver Eiropas Kopienas Deklarāciju saskaņā ar Orhūsas konvencijas 19. pantu (12). Deklarācijas otrajā daļā paziņots, ka “spēkā esošie juridiskie instrumenti pilnībā neaptver to pienākumu izpildi, kas izriet no Konvencijas 9. panta 3. punkta, un ka tie attiecas uz administratīvām un tiesu procedūrām, lai apstrīdētu privātpersonu un valsts iestāžu, kas nav Eiropas Kopienas iestādes, darbību vai bezdarbību saskaņā ar Konvencijas 2. panta 2. punkta d) apakšpunktu [..] Tādējādi laikā, kad Eiropas Kopiena Konvenciju apstiprina, par šo pienākumu izpildi ir atbildīgas dalībvalstis, un tās turpina būt atbildīgas, ja vien Kopiena, īstenojot pilnvaras saskaņā ar EK līgumu, nepieņem Kopienu tiesību aktus, kuri attiecas uz šo saistību izpildi, un kamēr Kopiena nepieņem šādus tiesību aktus”.
15. Regula (EK) Nr. 1367/2006 (13), kas tomēr attiecas vienīgi uz ES iestādēm, ES tiesībās Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktu ietver tikai daļēji. Lai gan Komisija 2003. gada 24. oktobrī ierosināja priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai (14) par iespēju vērsties tiesu iestādēs vides aizsardzības lietās, šis priekšlikums nav apstiprināts un tas nav ieguvis likuma spēku.
16. Visbeidzot, ņemot vērā apstākļus, kas bija pamats tiesvedības uzsākšanai valsts tiesā, jāmin, ka saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas (15) II pielikumu brūnais lācis (ursus arctos) ir noteikts kā Kopienā nozīmīga suga, kuras aizsardzībai jānosaka īpaši aizsargājamas dabas teritorijas, un saskaņā ar IV pielikumu – kā Kopienā nozīmīga suga, kam vajadzīga stingra aizsardzība.
Valsts tiesības
17. Ar 2005. gada 23. septembra Dekrētu Nr. 1840 Slovākijas Republikas Valsts Padome piekrita pievienoties Orhūsas konvencijai. Slovākijas Republikā konvencija stājās spēkā 2006. gada 5. martā.
18. Slovākijas Republikā administratīvo procesu cita starpā regulē Likums Nr. 71/1967 par administratīvi procesuālajām tiesībām (turpmāk tekstā – “Administratīvā procesa kodekss”). Šī kodeksa 14. pants personām paredz tiesības prasīt, lai tām tiktu piešķirts dalībnieka statuss tādā administratīvajā procesā, kas tieši skar to tiesības un likumīgās intereses.
19. Līdz 2007. gada 30. novembrim Likuma Nr. 543/2002 83. panta 3. punkta otrais teikums piešķīra “procesa dalībnieka” statusu apvienībām, kuru mērķis bija vides aizsardzība. Šo statusu varēja iegūt apvienības, kas līdz noteiktā termiņa beigām bija iesniegušas rakstisku lūgumu par atļauju dalībai procesā. Saskaņā ar šī likuma 6. punktu šādas apvienības varēja lūgt, lai tās informē par ikvienu procesu, kas varētu ietekmēt vidi. Saskaņā ar 7. punktu valsts iestādēm apvienības bija attiecīgi jāinformē. Saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 250. panta 2. punktu šādām apvienībām bija arī tiesības apstrīdēt jebkuru pieņemto lēmumu.
20. Tomēr Likums Nr. 554/2007, kas stājās spēkā 2007. gada 1. decembrī, grozīja Likumu Nr. 543/2002. Šī grozījuma sekas, ciktāl tas ir svarīgi šajā gadījumā, bija tādas, ka vides aizsardzības apvienības (tādas kā prasītāja šajā lietā) tagad tiek klasificētas kā “ieinteresētās personas”, nevis kā “procesa dalībnieki”. Pēc būtības, kā tiesas sēdē norādīja Slovākijas valdība, statusa maiņa neļauj šīm apvienībām pašām tieši uzsākt procedūru, lai pārbaudītu lēmumu likumību. Tā vietā apvienībām jālūdz prokuroram rīkoties to vārdā.
Faktiskie apstākļi un uzdotie jautājumi
21. Lietā iesniedzējtiesā prasītāja, Lesoochranárske zoskupenie VLK (turpmāk tekstā – “LZ”), ir personu apvienība, kuras mērķis ir vides aizsardzība. LZ lūdza atbildētāju, Ministerstvo životného prostredia Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Vides aizsardzības ministrija) informēt to par jebkuru administratīvu lēmumu pieņemšanas procedūru, kas varētu ietekmēt vides aizsardzību vai kas attiecas uz atkāpes no atsevišķu sugu vai teritoriju aizsardzības piešķiršanu.
22. 2008. gada sākumā LZ tika informēta par vairākiem uzsāktiem administratīviem procesiem, ko cita starpā bija ierosinājušas dažādas mednieku apvienības. 2008. gada 21. aprīlī ministrija pieņēma lēmumu apmierināt mednieku apvienības lūgumu par atkāpes no brūnajam lācim noteiktās aizsardzības sistēmas atļaušanu. Šī procesa un tam sekojošo procesu ietvaros LZ informēja ministriju par to, ka tā vēlas piedalīties procesā, lūdzot saskaņā ar Administratīvā procesa kodeksa 14. pantu to atzīt par administratīvā procesa dalībnieku. It īpaši LZ norādīja, ka šī procedūra tieši skar tās tiesības un likumīgās intereses, kas izriet no Orhūsas konvencijas. Tā arī uzskatīja, ka konvencijai ir tieša iedarbība.
23. Savā 2008. gada 26. jūnija lēmumā (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), ministrija apstiprināja tās 2008. gada 21. aprīļa lēmumu. Turklāt tā konstatēja, ka LZ nebija procesa dalībnieka statusa. Tāpēc LZ nevarēja pārsūdzēt 2008. gada 21. aprīļa lēmumu. Turklāt Ministrija uzskatīja, ka Orhūsas konvencija ir starptautisks nolīgums, kam jābūt ieviestam valsts tiesību aktos, pirms tas varētu iegūt juridisku spēku. Saskaņā ar tās viedokli Orhūsas konvencijas 9. panta 2. un 3. punkts ir adresēti Slovākijas Republikai un to tekstā nav nepārprotami atzītas pamattiesības vai brīvība, kas būtu tieši – starptautisko tiesību “self-executing effect” [tiešas piemērojamības] teorijas nozīmē – saistoša valsts iestādēm.
24. LZ Krajský súd v Bratislave [Bratislavas pirmās instances apgabaltiesā] (turpmāk tekstā – “Bratislavas apgabaltiesa”) ierosināja prasību par apstrīdēto lēmumu. Šī tiesa izskatīja apstrīdēto lēmumu un administratīvo procesu pirms tā pieņemšanas un noraidīja LZ prasību.
25. Nonākot pie šāda viedokļa, Bratislavas apgabaltiesa nolēma, ka loģiskā un gramatiskā 9. panta 2. un 3. punkta interpretācija nepiešķir prasītājam tiesības piedalīties administratīvos un tiesas procesos šo procesu dalībnieka statusā. Toties Orhūsas konvencija tās Līgumslēdzējām pusēm uzliek pienākumu – laika periodā, kas nav precizēts, – pieņemt valsts tiesību aktus, kuri ļautu attiecīgajai sabiedrības daļai tiesā vai citās administratīvās iestādēs piedalīties pārskatīšanas procedūrās attiecībā uz lēmumiem par tās 6. pantā minētajām darbībām.
26. LZ pārsūdzēja lietu Augstākajā tiesā, kas apturēja tiesvedību un uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai ir iespējams atzīt, ka Orhūsas konvencijas 9. pantam, it īpaši tā 3. punktam – saistībā ar minētā starptautiskā līguma galveno mērķi, kas ir pārveidot klasisko izpratni par tiesībām būt prasītājam tiesā, procesa dalībnieka statusu atzīstot arī sabiedrībai, proti, attiecīgajai sabiedrības daļai, – piemīt starptautisko līgumu tieša iedarbība (“self‑executing effect”) apstākļos, kuros Eiropas Savienība pievienojās šim starptautiskajam līgumam 2005. gada 17. februārī, bet vēl nav pieņēmusi normas, ar kurām tas tiktu transponēts Kopienu tiesību sistēmā?
2) Vai ir iespējams atzīt Orhūsas konvencijas 9. pantam, it īpaši tā 3. punktam, kas tagad ir ietverts Kopienu tiesību sistēmā, Kopienu tiesību tiešu piemērojamību vai tiešu iedarbību atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai?
3) Ja atbilde uz pirmo vai otro jautājumu ir apstiprinoša, vai ir iespējams Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktu – saistībā ar minētā starptautiskā līguma galveno mērķi – interpretēt tādējādi, ka ar “valsts iestāžu darbību” jāsaprot arī lēmumu pieņemšana; proti, vai sabiedrības tiesības piedalīties tiesas procesā ietver arī tiesības apstrīdēt valsts iestādes lēmumus, kuru nelikumība ietekmē vidi?”
27. LZ un Vācijas, Grieķijas, Francijas, Polijas, Somijas, Zviedrijas, Slovākijas Republikas un Apvienotās Karalistes valdības un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. Visi šie lietas dalībnieki , izņemot Grieķijas un Zviedrijas valdības, piedalījās 2010. gada 4. maija tiesas sēdē un sniedza mutvārdu apsvērumus.
Ievada piezīmes
Pieņemamība
28. Pirmie divi Tiesai iesniegtie jautājumi attiecas uz Orhūsas konvencijas “9. panta un it īpaši 9. panta 3. punkta” interpretāciju. Trešais jautājums attiecas vienīgi uz 9. panta 3. punktu. 9. panta nosaukums ir “Iespēja griezties tiesu iestādēs”. Tā secīgie punkti aplūko dažādus šī jautājuma aspektus.
29. Tādējādi 9. panta 1. punkts paredz iespēju pārskatīt procedūras, ja lūgums pēc informācijas ir atteikts. 9. panta 2. punkts uzliek pienākumu līgumslēdzējām pusēm to valsts tiesiskā regulējuma ietvaros nodrošināt, ka ieinteresētās sabiedrības pārstāvjiem, kas atbilst noteiktiem kritērijiem, ir iespēja pārskatīt attiecīgo procedūru, lai apstrīdētu jebkura tāda lēmuma, darbības vai bezdarbības materiālo vai procesuālo likumību, uz ko attiecas konvencijas 6. panta noteikumi (16). 9. panta 3. punkts katrai līgumslēdzējai pusei uzliek papildu pienākumu nodrošināt, ka sabiedrības pārstāvjiem, kas atbilst valsts tiesību aktos noteiktiem kritērijiem, ir pieejamas administratīvas vai tiesas procedūras, lai apstrīdētu valsts iestāžu darbību vai bezdarbību, kas pārkāpj attiecīgās valsts tiesību aktus vides jomā. 9. panta 4. punkts paredz, ka pirmajos trīs punktos minētajām procedūrām jānodrošina pamatoti un efektīvi tiesiskie līdzekļi, un nosaka noteiktus standartus, kuriem šīm procedūrām ir jāatbilst. Visbeidzot, 9. panta 5. punkts uzliek līgumslēdzējām pusēm pienākumu informēt sabiedrību par administratīvajām vai tiesas procedūrām, kas tai pieejamas pārskatīšanas nolūkā, kā arī lemj par atbilstošu palīdzības sistēmu ieviešanu, lai nodrošinātu lielākas iespējas vērsties tiesu iestādēs.
30. Polijas un Apvienotās Karalistes valdības savos apsvērumos izvirzīja jautājumu par pieņemamību. Tās uzskata, ka iesniegto prejudiciālo jautājumu jēga attiecas tikai uz 9. panta 3. punktu, un tāpēc Tiesai ierosina atzīt lūgumu par prejudiciālu nolēmumu par nepieņemamu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz Orhūsas konvencijas 9. panta citiem punktiem.
31. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, sniedzot lūgumu par prejudiciālu nolēmumu, tikai iesniedzējtiesa var noteikt gan prejudiciāla nolēmuma nepieciešamību, gan Tiesai uzdoto jautājumu atbilstību. Gadījumā, ja šie jautājumi attiecas uz Kopienu tiesību interpretāciju, principā Tiesai ir pienākums pieņemt nolēmumu. Tomēr ārkārtas apstākļos Tiesa var pārbaudīt apstākļus, kādos valsts tiesa tai ir iesniegusi lietu, lai pārliecinātos par savu kompetenci. It īpaši Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu, ja (cita starpā) problēma ir hipotētiska (17).
32. Iesniedzējtiesā LZ paļāvās tikai uz Orhūsas konvencijas 9. panta 2. un 3. punktu. Jebkura atbilde, ko Tiesa varētu sniegt par 9. panta 1., 4. un 5. punktu, nebūtu saistīta ar valsts tiesā izskatāmo lietu. Tāpēc šīs tiesas lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu par citiem 9. panta punktiem ir hipotētisks un līdz ar to nepieņemams.
33. Orhūsas konvencija saskaņā ar 9. panta 2. punktu nodrošina personām, kas vēlas apstrīdēt jebkuru lēmumu, darbību vai bezdarbību, uz ko attiecas konvencijas 6. panta noteikumi, iespēju vērsties tiesu iestādēs. 6. pantu piemēro darbībām, kas minētas konvencijas I pielikumā (sarakstā cita starpā minēti rūpnieciski projekti, metālu apstrāde un atkritumu apsaimniekošana) un darbībām, kam saskaņā ar valsts tiesību aktiem var būt svarīga ietekme uz vidi.
34. 9. panta 2. punkta darbības joma ir tāda pati kā tā, uz ko attiecas IVN direktīva un PINK direktīva (kura darbojas neatkarīgi un neizslēdz IVN direktīvas piemērošanu).
35. Šī jomu saderība liecina par to, ka 9. panta 2. punkts ir pilnībā ieviests ES tiesībās. Turklāt Direktīvas 2003/35 10. un 11. apsvērums norāda uz to, ka likumdevējs ir uzskatījis, ka šīs direktīvas veiktie grozījumi ir pietiekami, lai pilnībā ieviestu šo noteikumu.
36. Šādos apstākļos nerodas jautājums par to, vai 9. panta 2. punktam ir tieša iedarbība (18).
37. Tāpēc es Tiesai ierosinu atbildēt uz uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem tikai tiktāl, ciktāl tie attiecas uz 9. panta 3. punktu.
38. Visbeidzot, kā Apvienotā Karaliste pareizi norādīja, lai gan iesniedzējtiesa savā jautājumā lieto abus terminus – “tieša iedarbība” un “tieša piemērojamība”, pirmie divi Tiesai uzdotie prejudiciālie jautājumi attiecas uz 9. panta 3. punkta tiešo iedarbību (19). Tāpēc ierosinu pirmos divus jautājumus apskatīt tikai attiecībā uz tiešo iedarbību.
39. Skaidrības labad es piebildīšu, ka “tiešas iedarbības” pārbaude, kas svarīga šajā lietā, ir tā, kas ir piemērojama starptautisko tiesību noteikumiem, – pārbaude, kas nedaudz atšķiras no pārbaudes, ko piemēro ES tiesību “iekšējiem” noteikumiem. Vēlāk es īsumā aplūkošu atšķirību (20).
Par pirmo prejudiciālo jautājumu
40. Ar savu pirmo un otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai iespējams atzīt, ka Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktam ir tieša iedarbība.
41. Kā vairāki lietas dalībnieki, kas Tiesai iesniedza apsvērumus, ir norādījuši, pirmais jautājums netieši izraisa jautājumus par jauktu nolīgumu interpretēšanas kompetenci un piekritību. Patiešām, Eiropas Komisija un Somijas un Zviedrijas valdības īpaši apsvēra jautājumu par to, vai Tiesas kompetencē ietilpst šajā lietā uzdoto jautājumu lemšana.
42. Šos kompetences un piekritības jautājumus Tiesa ir aplūkojusi ilgstošā un dažkārt grūti saprotamā judikatūrā, kas sasniedza savu kulmināciju nesenajā lēmumā lietā Merck Genéricos (21). Es ierosinu sākt ar šīs judikatūras izvērtēšanu.
Tiesas judikatūra attiecībā uz jauktiem nolīgumiem
43. Kā norādījusi virkne zinātnieku, Eiropas tiesībās jauktie nolīgumi ir īpaši strīdīgs normatīvo instrumentu veids (22). Sākotnēji Tiesa koncentrējās uz kompetences sadalījumu starp Kopienu un dalībvalstīm. Lietā ERTA Tiesa ieviesa noteikumu, ka dalībvalstu ārējā kompetence tiek samazināta, Kopienai iegūstot ekskluzīvu ārējo kompetenci. Kopiena var iegūt šādu ekskluzīvu kompetenci, pieņemot iekšējas normas (23). Lietā ERTA ieviestais noteikums joprojām ir vispārējs sākumpunkts jebkurai jaukto nolīgumu izvērtēšanai (24).
44. Vai tādējādi Tiesas pilnvaras interpretēt jauktus nolīgumus attiecas tikai uz tiem jauktu nolīgumu noteikumiem, kas ir Kopienas kompetencē?
45. Tāpat judikatūras pirmsākumos radās jautājums par Tiesas kompetenci attiecībā uz prejudiciālu nolēmumu par jauktu nolīgumu spēkā esamību un interpretāciju pieņemšanu. Spriedumā lietā Haegeman Tiesa nolēma, ka tai ir šāda kompetence. Šādi tā izlēma, pamatojoties uz to, ka tās kompetencē ietilpst Kopienas iestāžu pieņemti akti un ka starptautiskie nolīgumi, kas noslēgti saskaņā ar EKL 300. pantu, ir šādi akti (25).
46. Sākotnēji jautājums par kompetences ierobežošanu netika tieši apskatīts (26). Tad lietā Demirel (27) Tiesa apsvēra, vai tai ir kompetence attiecībā uz EEK un Turcijas Asociācijas līguma interpretēšanu. Pamatojoties uz to, ka lietā izskatāmais jautājums par brīvu kustību ietilpst Kopienas kompetencē, Tiesa nolēma, ka tai ir šāda kompetence (28). Pēc tam kādu laiku Tiesa piemēroja plašu pieeju attiecībā uz tās kompetenci šādu noteikumu interpretēšanā (29).
47. Tomēr 1996. gadā prāvā lietā Hermès (30), kas attiecas uz TRIPS līguma noteikumu interpretēšanu, Tiesas pieeja tika mainīta. Šajā tiesvedībā, kas attiecās uz jautājumu par to, vai valsts pagaidu pasākums ir “pagaidu pasākums” TRIPS līguma 50. panta nozīmē, Tiesas kompetence tika apstrīdēta, pamatojoties uz to, ka Kopiena nav pieņēmusi lēmumu jaukta nolīguma ietvaros īstenot kompetenci, kas nav ekskluzīva (31).
48. Pamatojoties uz to, ka Regula (EK) Nr. 40/94 (32), kas bija saistīta ar (un ko ietekmēja) TRIPS līguma 50. pantu, līguma parakstīšanas brīdī jau bija stājusies spēkā, Tiesa nolēma, ka tās kompetencē ietilpst attiecīgā panta interpretēšana. Tā kā uz šo situāciju attiecās gan valsts tiesību akti, gan Kopienu tiesības, tā bija Tiesas kompetencē galvenokārt tāpēc, lai novērstu interpretācijas atšķirības, kas varētu rasties nākotnē, ja šis jautājums tiktu atstāts izskatīšanai valsts tiesās (33). Pieņemot šādu slēdzienu, Tiesa īpaši pamatojās uz spriedumiem lietā Giloy (34) un lietā Leur-Bloem (35) (abas lietas attiecas uz Kopienu tiesību un valsts tiesību aktu vienveidīgu interpretēšanu, neņemot vērā papildu sarežģījumus, kas saistīti ar jaukto nolīgumu kopīgo kompetenci).
49. Šādu pieeju Tiesa apstiprināja pāris gadus vēlāk spriedumā apvienotajās lietās Dior u.c. (36), kas ir vēl viena lieta par TRIPS līguma 50. panta interpretēšanu. Šajā spriedumā tā paplašināja savu kompetenci attiecībā uz TRIPS līguma 50. panta interpretēšanu, aptverot arī pārējās intelektuālā īpašuma tiesības, bet pašreizējās lietas sakarā daudz interesantāks jauninājums ir ietverts šī sprieduma 49. punktā, kur Tiesa nošķīra preču zīmes no rūpnieciskā dizaina, pamatojoties uz to, ka Kopiena ir pieņēmusi tiesību aktus preču zīmju jomā, bet nav pieņēmusi tiesību aktus rūpnieciskā dizaina jomā. Tādējādi, ja attiecībā uz TRIPS līguma noteikumiem par preču zīmēm Tiesa atzina, ka tiem nav tiešas iedarbības (lai gan valsts tiesām ir pienākums nodrošināt saskaņotu interpretēšanu), attiecībā uz rūpniecisko dizainu tā nolēma, ka Kopienu tiesības nepieprasa un arī neaizliedz tiešu iedarbību (37).
50. Spriedumi lietā Hermès un apvienotajās lietās Dior nesniedza atbildi uz daudziem jautājumiem. Piemēram, šīs lietas ne īpaši izskaidroja, kāda ir saikne starp kompetenci un piekritību, ne arī to, uz kādiem pamatiem balstoties, Tiesa pati noteikusi savu kompetences apmēru šajā jomā (38).
51. Diemžēl spriedums lietā Schieving-Nijstad, kurā Tiesa noteica atšķirību starp piekritību noteikumu interpretēšanā un tiesībām noteikt procesuālās normas, kas realizēs šo noteikumu, nepalīdzēja atrisināt meklējumus pēc skaidrības (39). Spriedumi lietā Étang de Berre un lietā Mox Plant (40), ņemot vērā tiešas darbības saskaņā ar EKL 226. pantu, nevis prejudiciālus nolēmumus saskaņā ar EKL 234. pantu, neietekmēja iepriekš veikto analīzi. Šajās lietās Tiesa galvenokārt izvairījās no jautājuma par kompetenci, tikai nosakot, ka jauktiem līgumiem ir tāds pats statuss kā Kopienas iekšējiem līgumiem tiktāl, ciktāl uz to noteikumiem attiecas Kopienas kompetence (41).
52. Tāpēc pirms sprieduma lietā Merck Genéricos (42) bija kļuvis grūti noteikt jomas, kuras attiecībā uz jauktiem nolīgumiem ietilpst Tiesas kompetencē. Šī problēma ir atspoguļota vairākos šajā lietā izvirzītajos argumentos, īpaši Somijas un Zviedrijas valdību argumentos, kuras savos apsvērumos par attiecīgā noteikuma materiāli tiesisko interpretāciju aplūkoja šo jautājumu.
53. Šajā kontekstā spriedums lietā Merck Genéricos bija svaiga vēsma. Pati lieta attiecās uz TRIPS līguma 33. panta interpretēšanu, bet tā izraisīja to pašu jautājumu, kas šobrīd nodarbina Tiesu: kura tiesa vislabāk var noteikt, vai jaukta nolīguma attiecīgajam noteikumam ir vai varētu būt tieša iedarbība?
54. Tiesa stingri nolēma, ka kompetence noteikt, vai noteikumam ir tieša iedarbība, ir atkarīga no tā, vai šis noteikums regulē jomu, kurā Kopiena ir pieņēmusi tiesību aktus. Ja tas tā ir, Kopienu tiesības (kā tās interpretē Tiesa) būtu piemērojamas; ja nē, dalībvalsts tiesību sistēmai netiek ne prasīts, ne aizliegts piešķirt personām tiesības, tieši pamatojoties uz attiecīgo noteikumu. Turklāt Tiesa nosprieda, ka jautājuma par kompetences sadali starp Kopienu un tās dalībvalstīm pārbaude prasa vienotu atbildi Kopienas līmenī, kuru var sniegt vienīgi Tiesa, un tādēļ tās kompetencē ietilpst šādas pārbaudes veikšana (43).
55. Neskatoties uz diezgan lakonisko pamatojumu, man šķiet, ka Tiesa spriedumā lietā Merck Genéricos pārcirta Gordija mezglu un sniedza skaidru atbildi uz jautājumu, vai Tiesai ir kompetence norādīt, kura tiesa vislabāk var noteikt, vai attiecīgam noteikumam ir tieša iedarbība. Tā nolēma, ka tai ir šāda kompetence.
56. Ar cieņu es piekrītu Tiesas secinājumiem lietā Merck Genéricos. Sprieduma priekšrocība ir tāda, ka tam ir ļoti praktiska pieeja jautājumam, kas bieži rodas politiski jūtīgā kontekstā. Kā daži zinātnieki ir norādījuši, jauktu nolīgumu pašu par sevi rada pragmatiski spēki – tas ir līdzeklis, lai risinātu problēmas, ko rada vajadzība pēc starptautiskiem līgumiem daudzpakāpju sistēmā (44).
57. Sekojošā analīze cieši atspoguļo spriedumu lietā Merck Genéricos. Es tikai pievienošu dažus papildinājumus, kad es uzskatīšu, ka Tiesai tie varētu būt noderīgi.
Kompetence interpretēt jauktu nolīgumu
58. EKL 300. panta 7. punkts paredz, ka saskaņā ar šo pantu noslēgtie instrumenti uzliek saistības Kopienas iestādēm un dalībvalstīm. Orhūsas konvencija ir tieši šāds instruments. Tās noteikumi tagad ir Kopienu tiesību sistēmas neatņemama sastāvdaļa (45). Jauktiem nolīgumiem, kas noslēgti starp Kopienu, tās dalībvalstīm un trešām valstīm, ir tāda pati iedarbība Kopienas iekšējā tiesību sistēmā kā iekšējiem Kopienas līgumiem tiktāl, ciktāl to noteikumi ietilpst Kopienas kompetencē (46).
59. Spriedums lietā Merck Genéricos – tāpat kā šī lieta – attiecās uz jauktiem nolīgumiem, kuros nebija noteikti Kopienas un dalībvalstu atbilstošie pienākumi attiecībā pret citām līgumslēdzējām pusēm. Tiesa lēma, ka tās kompetencē ietilpst – un tā patiešām ir vispiemērotākā – pārbaudīt jautājumu par kompetences sadali starp Kopienu un tās dalībvalstīm un noteiktu saistības, ko Kopiena tādā veidā ir uzņēmusies (47).
60. Es piekrītu šim viedoklim. Man šķiet skaidrs, ka Tiesa ir vienīgā iestāde, kas spēj uzņemties šāda novērtējuma veikšanu (48). Mākslīga Tiesas ierobežošana uzņemties sākotnēju tiesību aktu interpretēšanu kopumā, lai visas jaukta nolīguma puses zinātu savus pienākumus un to, kādas ir to materiālās tiesības interpretēt, šķiet, nav pareiza nostāja. Šāda nostāja ne tikai nevajadzīgi līdzsvarotu eņģeļus uz kniepadatas galviņas, bet arī apgādātu šos eņģeļus ar liesmojošiem zobeniem.
61. Turklāt citāds lēmums varētu izraisīt tiesības aktu piemērošanas nevienveidību. Tas attiecīgi varētu palielināt tiesisko neskaidrību Kopienai, tās dalībvalstīm, trešām valstīm un iespējamiem prasītājiem. Turklāt pastāv iespēja, ka šāda pieeja varētu Kopienai radīt stāvokli, kas ir atvērts apsūdzībām par to, ka tā kā līgumslēdzēja puse nepilda savas saistības.
62. Šo iemeslu dēļ šķiet saprātīgi piemērot pieeju, ko Tiesa izmantoja lietā Merck Genéricos: ka Tiesai ir vismaz pietiekama kompetence lemt par to, kas – pati Tiesa vai dalībvalsts kompetentā tiesa – vislabāk var noteikt, vai konkrētajam noteikumam ir tieša iedarbība.
Kura tiesa vislabāk var noteikt, vai Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktam ir tieša iedarbība?
63. Spriedumā lietā Merck Genéricos Tiesas noteiktais kritērijs šī jautājuma izlemšanai (49) ir, vai attiecībā uz jomu, kas regulē pārbaudāmo noteikumu, Kopiena ir pieņēmusi tiesisko regulējumu.
64. Šī pārbaude atspoguļo atšķirību, ko Tiesa noteica spriedumā lietā ERTA (50), tas ir, ka to, vai noteikums ietilpst, vai neietilpst Kopienas ekskluzīvajā kompetencē, nosaka, pamatojoties uz to, vai šajā jomā ir pieņemtas pietiekami vispusīgas iekšējās normas. Tas arī saglabā vienu no sprieduma lietā Hermès pozitīvajiem aspektiem, proti, novērš interpretācijas atšķirības, kas varētu rasties nākotnē, gadījumos, kad tiek skartas Kopienu tiesības un kad attiecīgi vajag nodrošināt vienveidību.
65. Vai Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punkts ir norma, kas ietilpst jomā, kurai Kopiena ir noteikusi tiesisko regulējumu?
66. Šajā brīdī kļūst acīmredzama viena no sprieduma lietā Merck Genéricos problēmām. Šis spriedums neietver nekādus ieteikumus par to, kādā mērā Kopienas pilnvaru īstenošana ir uzskatāma par “pietiekami svarīgu”, lai pieņemtu slēdzienu, ka Kopiena attiecībā uz konkrēto “jomu” ir noteikusi tiesisko regulējumu.
Vai “standarta” tiesiskais regulējums varētu palīdzēt?
67. Atsaucoties uz “standarta” tiesisko regulējumu, es domāju tiesisko regulējumu par administratīva lēmuma saturu (t.i., attiecīgās aizsargājamās sugas), nevis tiesisko regulējumu, kas tieši paredz iespēju vērsties tiesu iestādēs attiecībā uz šo lēmumu. Pieņemot savu iespējamo lēmumu, tiesa noteikti vēlēsies ņemt vērā šādu tiesisko regulējumu, bet tas izraisa jautājumu, vai šāda tiesiskā regulējuma esamībai ir nozīme saistībā ar piekļuvi tiesai saskaņā ar Orhūdas konvenciju.
68. Kasācijas sūdzība iesniedzējtiesā attiecas uz brūno lāci. Tāpēc ir uzdots jautājums par to, vai apstāklis, ka brūnais lācis ir minēts sugu, ko aizsargā Dzīvotņu direktīva, sarakstā, ir būtisks, lai noteiktu, vai Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punkts ietilpst jomā, ko regulē Kopienu tiesības.
69. Manuprāt, tas tā nav.
70. Ja šādu “standarta” tiesisko regulējumu ņemtu vērā, 9. panta 3. punkta interpretēšana varētu kļūt nevienveidīga. Tā būtu atkarīga no konkrētajiem lietas apstākļiem interpretējošā tiesā. Piemēram, šajā lietā jautājums, kuras tiesas – Tiesas vai valsts tiesas – kompetencē ietilpst Orhūsas konvencijas interpretēšana, būtu atkarīgs no tā, vai suga, attiecībā uz kuru tiek prasīta medību atļauja, ir minēta Dzīvotņu direktīvas attiecīgajā sarakstā. Tas ir pārāk nejaušs un patvaļīgs veids, lai tas būtu pietiekams pamats kompetences noteikšanai.
71. Protams, liela daļa “standarta” tiesiskā regulējuma var ierobežot valsts tiesas rīcības brīvību attiecīgā gadījumā neatkarīgi no 9. panta 3. punkta. Tādējādi šajā tiesvedībā būtu piemēroti atsaukties uz Dzīvotņu direktīvu, kas nosaka brūno lāci kā aizsargājamu sugu (51). Šai direktīvai nav nekādas tiešas saistības ar Tiesai uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem un nekādas nozīmes, lai noteiktu, vai Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktam varētu būt tieša iedarbība. Tomēr Slovākijas Republikai ir pienākums nodrošināt Dzīvotņu direktīvas efektīvu īstenošanu (52).
“Jomas” noteikšana
72. Cik cieši būtu jānosaka joma, kurā Kopienai bija jāpieņem tiesību akti? Var paredzēt vairākas iespējas – sākot no plašas abstraktas koncepcijas (“tiesību akti, kas ietekmē vidi”) (53), līdz definīcijai, kas atbilst Orhūsas konvencijas saturam vai tās daļai (“pieeja informācijai, sabiedrības dalība lēmumu pieņemšanā un iespēja griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem”) (54), līdz tam, vai attiecīgā noteikuma konkrētais saturs ir ietverts ES tiesībās ar normatīvu līdzekli.
73. Kompetences sadali jauktos nolīgumos gan mīkstina pragmatisms, gan tai ir tendence attīstīties. Jauktie nolīgumi dažkārt ir likumdošanas kompromiss, kas izriet no politiskas vajadzības noslēgt vienošanos. Tādēļ šķiet saprātīgi, ka Tiesa nosaka “jomas” attiecībā uz konkrētā noteikuma īstenošanu pragmātiskā veidā, ņemot vērā gan pašu starptautisko konvenciju, gan to, vai ir pieņemts ES tiesību akts, kas attiecībā uz dalībvalstīm ievieš konkrēto noteikumu.
74. 9. panta 3. punkts Orhūsas konvencijas līgumslēdzējām pusēm uzliek noteiktu, skaidru pienākumu kopumu. Lai gan šis punkts ietilpst plašajā “vides tiesību” jomā (ko Kopienas līmenī ir skārusi virkne likumdošanas iniciatīvu), pienākumi, ko tas uzliek, ir pietiekami atšķirīgi no tiem pienākumiem, kas noteikti 9. panta citos punktos (kā to uzsvēra Padome Deklarācijā), lai Tiesai būtu jāpārbauda, vai Kopiena ir pieņēmusi tiesību aktus jomā, ko regulē 9. panta 3. punkts.
Vai Kopiena ir pieņēmusi tiesību aktus jomā, ko regulē 9. panta 3. punkts?
75. Gan Polijas, gan Somijas valdības norāda, ka Kopiena līdz šim brīdim nav pieņēmusi tiesību aktus attiecīgajā jomā, kurā ietilpst 9. panta 3. punkts.
76. Lai gan Direktīva 2003/35 attiecas uz 9. panta 2. punktu, 9. panta 3. punkts vēl nav kļuvis par ES tiesību sastāvdaļu (55). Ar Regulu Nr. 1367/2006 9. panta 3. punkts tika transponēts vienīgi attiecībā uz pašas ES iestādēm. Manuprāt, šeit varētu būt piemērojama atkāpe no vispārīgo tiesību principa inclusio unius est exclusio alterius. Tādēļ regula, kas piemēro 9. panta 3. punktu attiecībā uz iestādēm, tikai uzsver faktu, ka nav ES līdzekļa, kas ietver līdzvērtīgus pienākumus dalībvalstu tiesību sistēmās (56). Komisijas priekšlikums direktīvai, kas ieviestu 9. panta 3. punktu attiecībā uz dalībvalstu pienākumiem, tika noraidīts. Tomēr 9. panta 3. punktā noteiktie pienākumi ir jātransponē valsts tiesību aktos ar ES tiesību aktiem.
77. Man šķiet, ka priekšlikums direktīvai par 9. panta 3. punkta ieviešanu, kas netika virzīts tālāk, ir ļoti svarīgs. Es nedomāju, ka Tiesai būtu jāignorē attiecīgo Kopienu tiesību aktu neesamība un jāpiešķir sev kompetence lemt par to, vai 9. panta 3. punktam ir, vai nav tieša iedarbība. To darot, Tiesa iekāps likumdevēja kurpēs. Bet likumdevējs līdz šim ir apzināti izvēlējies nerīkoties.
78. Turklāt Deklarācija norāda, ka Kopiena uzskatīja, ka “pienākumu izpilde, kas izriet no Konvencijas 9. panta 3. punkta un kas attiecas uz administratīvām un tiesu procedūrām, lai apstrīdētu privātpersonu un valsts iestāžu, kas nav Eiropas Kopienas iestādes, darbību vai bezdarbību”, ietilpst dalībvalstu kompetencē; un ka par šo pienākumu izpildi ir atbildīgas dalībvalstis un tās turpina būt atbildīgas, ja vien un tik ilgi, kamēr Kopiena nerīkojas. Man šķiet, ka tam, ka Kopiena nav rīkojusies, ir izšķiroša nozīme (57).
79. Tiktāl, ciktāl tas attiecas uz pamatpienākumiem, kas ir apskatāmi šajā lietā, es secinu, ka 9. panta 3. punkts neietilpst jomā, ko regulē Kopienu tiesības.
80. Tāpēc dalībvalstu tiesām jānosaka, vai 9. panta 3. punkts ir jātulko tā, ka tam ir tieša iedarbība konkrētās dalībvalsts tiesību sistēmā. ES tiesību akti nepieprasa un neaizkavē šādu interpretāciju. Tādējādi valsts tiesas ziņā ir lemt par jautājumu par normas tiešu piemērošanu saskaņā ar valsts tiesību aktos noteiktajiem nosacījumiem; bet ES tiesību akti to nepieprasa. Drīzāk tiktāl, ciktāl 9. panta 3. punkts uzliek pienākumus dalībvalstīm, tas, lai dalībvalstis pildītu savus pienākumus, ir starptautisko tiesību jautājums.
Secinājums
81. Tāpēc es Tiesai ierosinu lemt, ka valsts tiesām jānosaka, vai Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktam ir tieša iedarbība attiecīgās valsts tiesību sistēmā, apstākļos, kuros Eiropas Savienība 2005. gada 17. februārī ir pievienojusies šim starptautiskajam nolīgumam, bet līdz šim laikam nav pieņēmusi tiesību aktus, kas Eiropas Savienības tiesībās ietvertu nolīguma konkrēto noteikumu attiecībā uz pienākumiem, ko tas uzliek dalībvalstīm (atšķirībā no tā, kā tas ir attiecībā uz Eiropas Savienības iestādēm).
82. Ja Tiesa nepiekristu maniem secinājumiem par pirmo prejudiciālo jautājumu, ir jāapsver otrais un trešais prejudiciālais jautājums.
Par otro prejudiciālo jautājumu
83. Vai 9. panta 3. punktam ir tieša iedarbība?
84. Ja Tiesa uzskatīs, ka uz šo jautājumu ir jāatbild, es tai ierosinu lemt, ka 9. panta 3. punktam nav tiešas iedarbības.
85. ES saistoša starptautiska nolīguma noteikuma tiešo iedarbību (vai citādi) līgumslēdzējas puses var noteikt pašā nolīgumā. Pretējā gadījumā šo pušu tiesām ir jāvērtē, vai noteikumam ir tieša iedarbība. Tādējādi Tiesa ir nolēmusi, ka Kopienas ar trešām valstīm noslēgta starptautiska nolīguma noteikumam ir tieša iedarbība, ja, ņemot vērā tā formulējumu, kā arī šī līguma mērķi un raksturu, noteikums paredz skaidru un precīzu pienākumu, kura ieviešana vai iedarbība nav atkarīga no jebkāda tālāka pasākuma veikšanas (58).
86. 9. panta 3. punkts nosaka, ka “turklāt, neskarot 1. un 2. punktā minētās pārskatīšanas procedūras, katra Puse nodrošina to, ka sabiedrības pārstāvjiem, kas atbilst attiecīgās valsts tiesību aktos noteiktajiem kritērijiem, ja tādi būtu, ir pieejamas administratīvas vai tiesas procedūras, lai apstrīdētu fizisku personu vai valsts iestāžu darbību vai bezdarbību, kas pārkāpj attiecīgās valsts tiesību aktus vides jomā”.
87. Manuprāt, 9. panta 3. punkts nenosaka pienākumus, kas ir pietiekami skaidri un precīzi, lai tieši regulētu personu tiesisko situāciju bez papildu paskaidrojumiem vai precizējumiem.
88. LZ ir taisnība, apgalvojot, ka sabiedrības pārstāvjiem, pamatojoties uz 9. panta 3. punktu, būtu jābūt pieejamām administratīvām vai tiesas procedūrām. Tomēr šīs tiesības rodas tikai tad, ja tie atbilst valsts tiesību aktos noteiktajiem kritērijiem (59). Ne pats 9. panta 3. punkts, ne arī citi Orhūsas konvencijas noteikumi nesniedz ieteikumus par to, kādi varētu būt vai kādiem jābūt šiem kritērijiem. Drīzāk, kā to ir pareizi norādījusi Vācijas valdība, Orhūsas konvencijas sagatavošanas materiāli atklāj, ka autoru nodoms bija šo definīciju atstāt līgumslēdzēju valstu pārziņā (60).
89. Tā kā nav noteikti šādi skaidri ierobežojumi, 9. panta 3. punkta iespējamā darbības joma varētu būt ļoti plaša. Tiešas iedarbības attiecināšana uz 9. panta 3. punktu, tādējādi nedodot dalībvalstīm iespēju noteikt tā piemērošanas kritērijus, būtu līdzvērtīga actio popularis noteikšanai ar tiesas rīkojumu, nevis ar likumdošanas aktu. Apstāklis, ka priekšlikums direktīvai joprojām nav apstiprināts, norāda, ka šajā konkrētajā kontekstā šāds solis patiešām būtu nepiemērots.
90. Tiesas sēdē LZ apgalvoja, ka Tiesa jau ir atzinusi, ka prasība dalībvalstīm noteikt kritērijus katrā ziņā neizslēdz tiešu iedarbību. Tomēr lietas, uz ko tā pamatojās – proti, lieta Deutscher Handballbund (61) un lieta Simutenkov (62), – ir atšķirīgas ar to, ka kritēriji, kas dalībvalstīm bija jānosaka šajās lietās, bija diezgan ierobežoti procesuāli kritēriji, nevis plaša spektra materiāli tiesiski kritēriji.
91. Visbeidzot, kā Komisija pareizi norādīja, tiešas iedarbības piešķiršana 9. panta 3. punktam tādā veidā, ka (nepastāvot kritērijiem, kas noteiktu citādi) jebkurš sabiedrības pārstāvis varētu uz to atsaukties, radītu ievērojamu tiesisko neskaidrību tām institūcijām, kuru darbību vai bezdarbību var apstrīdēt administratīvā vai tiesas procesā. Šādas institūcijas var būt kā fiziskas personas, tā arī valsts iestādes. Manuprāt, tas ir vēl viens iemesls, lai apsvērtu to, ka 9. panta 3. punktam nebūtu jābūt tiešai iedarbībai.
92. Es vienkārši piebildīšu, ka tas, ka starptautiskā nolīguma konkrētajam noteikumam nav tiešas iedarbības, nenozīmē, ka līgumslēdzēju pušu valsts tiesām tas nav jāņem vērā (63).
93. Ja Tiesa uzskatīs, ka tai ir jāatbild uz otro prejudiciālo jautājumu, es ierosinu lemt, ka Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktam ES tiesībās nav tiešas iedarbības.
Par trešo jautājumu
94. Ar savu trešo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktā minētais jēdziens “valsts iestāžu darbība” ietver lēmumus, ko pieņēmusi administratīva iestāde.
95. Skaidrs, ka Tiesas kompetencē ir Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punkta interpretēšana attiecībā uz saistībām, ko šis pants, pamatojoties uz Regulu Nr. 1367/2006, uzliek ES iestādēm. Tā kā valsts tiesām, piemērojot šo noteikumu savu valsts tiesību aktu kontekstā, būtu vēlams – atbilstoši spriedumiem lietā Dzodzi (64) un lietā Leur‑Bloem (65) – saprast, kāda nozīme galvenajiem terminiem tiks piedēvēta ES tiesību kontekstā, Tiesa varētu vēlēties atbildēt uz trešo prejudiciālo jautājumu.
96. Šķiet, ka šajā lietā neskaidrības rodas Orhūsas konvencijas teksta slovāku valodā lingvistiskās īpatnības dēļ. Vārds “akt” – termins, ar ko Slovākijas tiesību aktos parasti apzīmē administratīvu darbību, – tiek lietots 6. pantā un visur citur 9. pantā, izņemot 9. panta 3. punktu. Tā vietā šajā punktā tiek lietots vārds “ukon”. Tādēļ Slovākijas Augstākā tiesa uzskatīja, ka vārdi “darbība vai bezdarbība” 9. panta 3. punktā neietver administratīvo iestāžu individuālus lēmumus.
97. Tomēr tulkojumi citās valodās liek domāt, ka “akt” vienkārši nozīmē pozitīvas darbības, ko administratīva iestāde var veikt, un ka tas ir pretējs “opomenutí” (bezdarbība), kas ietver visu, kas šādai iestādei būtu bijis jādara, bet ko tā nav izdarījusi (66).
98. Apstāklis, ka 9. panta 3. punkta teksts atšķiras no 9. panta 2. punkta teksta (kas runā par “jebkuru lēmumu, darbību vai bezdarbību”), manuprāt, nenozīmē to, ka tas katrā ziņā jālasa tādējādi, ka oficiāli lēmumi vai 9. panta 2. punktā noteiktās darbības vai bezdarbības tiek izslēgti. Ja tāds būtu bijis likumdevēja nodoms, man šķiet, ka tiktu lietots tāds teksts kā “citas, nevis 9. panta 2. punktā minētās”.
99. 9. panta 3. punktā minētā termina “darbības” izpratni tā, ka tas ietver lēmumus, atbalsta vārdi “neskarot 1. un 2. punktā minētās pārskatīšanas procedūras”. 9. panta 3. punkts ir papildu noteikums. To nevajadzētu tulkot ierobežojoši, tādējādi no tā piemērošanas jomas mākslīgi izslēdzot lēmumus, uz ko varētu attiekties procedūras saskaņā ar 9. panta 1. vai 2. punktu.
100. Tāpēc es Tiesai ierosinu uz trešo prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka 9. panta 3. punkts jāinterpretē tā, ka termins “valsts iestāžu darbība” ietver lēmuma izdošanu. Sabiedrības tiesībām pārskatīšanas nolūkā vērsties tiesā 9. panta 3. punktā atļauto ierobežojumu ietvaros jāietver tiesības pārsūdzēt administratīvās iestādes lēmumu, kas pārkāpj dalībvalsts tiesību aktu noteikumus vides jomā.
Secinājumi
101. Tādēļ ierosinu Tiesai uz Najvyšší súd Slovenskej republiky uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) uzdotie prejudiciālie jautājumi ir nepieņemami tiktāl, ciktāl tie neattiecas uz Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktu;
2) valsts tiesām jānosaka, vai Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktam ir tieša iedarbība attiecīgās valsts tiesību sistēmā apstākļos, kuros Eiropas Savienība 2005. gada 17. februārī ir pievienojusies šim starptautiskajam nolīgumam, bet līdz šim laikam nav pieņēmusi tiesību aktus, kas Eiropas Savienības tiesībās transponētu nolīguma konkrēto noteikumu attiecībā uz pienākumiem, ko tas uzliek dalībvalstīm;
3) 9. panta 3. punkts jāinterpretē tā, ka termins “valsts iestāžu darbība” ietver lēmuma izdošanu. Sabiedrības tiesībām 9. panta 3. punktā atļauto ierobežojumu ietvaros pārskatīšanas nolūkā vērsties tiesā jāietver tiesības pārsūdzēt administratīvās iestādes lēmumu, kas pārkāpj dalībvalsts tiesību aktu noteikumus vides jomā.
Ja Tiesa uzskatītu, ka tās kompetencē ietilpst jautājuma par Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punkta tiešo iedarbību lemšana:
4) Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktam ES tiesībās nav tiešas iedarbības.
1 – Oriģinālvaloda – angļu.
2 – Orhūsas konvenciju pieņēma 1998. gada 25. jūnijā un tā stājās spēkā 2001. gada 30. oktobrī. 2009. gada 22. novembrī Orhūsas konvencijai bija 44 līgumslēdzējas puses, ieskaitot Slovākijas Republiku (kas konvencijai pievienojās 2005. gada 5. decembrī) un Eiropas Savienību (ES) (kas pievienojās 2005. gada 17. februārī).
3 – 17. pants definē “reģionālās ekonomiskās integrācijas organizācijas” kā organizācijas, “ko izveidojušas suverēnās Eiropas Ekonomikas komisijas dalībvalstis un kam šīs dalībvalstis nodevušas pilnvaras rīkoties jautājumos, uz ko attiecas šī konvencija, tostarp pilnvaras slēgt līgumus, kas attiecas uz šiem jautājumiem”. Eiropas Savienība ir netieši iekļauta šajā definīcijā.
4 – Tā kā lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika izteikts un visi notikumi radās pirms Lisabonas līguma spēkā stāšanās, es atsaucos uz ES tiesību aktiem un struktūru, kas pastāvēja pirms tā spēkā stāšanās brīža. Tomēr, ņemot vērā, ka šajā lietā izvirzītajiem jautājumiem ir tālejoša nozīme, es atbilstošā situācijā atsaucos arī uz šobrīd spēkā esošiem ES tiesību aktiem, turpmāk tekstā – “ES tiesību akti”.
5 – Tagad LESD 191. pants.
6 – Tagad LESD 192. pants.
7 – 300. panta noteikumi tika aizstāti ar LESD 218. pantu.
8 – 2003. gada 26. maija Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2003/35/EK, ar ko paredz sabiedrības līdzdalību dažu ar vidi saistītu plānu un programmu izstrādē un ar ko attiecībā uz sabiedrības līdzdalību un iespēju griezties tiesās groza Padomes Direktīvas 85/337/EEK un 96/61/EK (OV L 156, 17. lpp.).
9 – 1985. gada 27. jūnija Direktīva par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV L 175, 40. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 853/337” vai “IVN direktīva”).
10 – 1996. gada 24. septembra Direktīva par piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli (OV L 257, 26. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 96/61” vai “PINK direktīva”).
11 – 2005. gada 17. februāra Lēmums par to, ka Eiropas Komisijas vārdā noslēdz Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (OV L 124, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Lēmums 2005/370”). Orhūsas konvencijas teksts ir publicēts šī Oficiālā Vēstneša numura 4. lpp. un nākamajās lpp.
12 – Turpmāk tekstā – “Deklarācija”.
13 – 2006. gada 6. septembra Eiropas Parlamenta un Padomes Regula Nr. 1367/2006/EK par to, kā Kopienas iestādēm un struktūrām piemērot Orhūsas Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (OV L 264, 13. lpp.).
14 – COM(2003) 624, galīgā redakcija.
15 – Padomes 1992. gada 21. maija Direktīva 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (OV L 206, 7. lpp.; turpmāk tekstā – “Dzīvotņu direktīva”).
16– “Lēmuma, darbības vai bezdarbības” veidu valsts tiesību akti var paplašināt.
17 – Skat. nesenu piemēru – 2009. gada 19. novembra spriedumu lietā C‑314/08 Filipiak (Krājums, I‑11049. lpp., 40.–42. punkts un tajos minētā judikatūra).
18 – Var apspriest, vai LZ uzsāktajā tiesvedībā ir piemērojams Orhūsas konvencijas 6. pants (un tādējādi 9. panta 2. punkts). Tā attiecas uz lēmumu par atkāpi no brūnajam lācim kā sugai noteiktās aizsardzības sistēmas. Pat ja tā attiecas uz lēmumu, kas varētu ietekmēt brūnā lāča dzīvotni, man nešķiet, ka šādam lēmumam būtu piemērojams IVN direktīvas I pielikums. Nešķiet arī, ka Dzīvotņu direktīvā būtu ietverti noteikumi, kas regulē atsevišķu projektu iespējamo būtisko ietekmi uz vidi. Tomēr tie visi ir jautājumi, kas jānosaka valsts tiesai.
19 – Termins “tieša iedarbība” norāda, ka persona valsts tiesā var atsaukties uz noteikumu, turpretim termins “tieša piemērojamība” norāda, ka līgums ir piemērojams automātiski bez tā, ka ir vajadzīgi Eiropas Savienības vai valsts tiesību akti, lai to īstenotu.
20 – Skat. šo secinājumu 85. punktu.
21 – 2007. gada 11. septembra spriedums lietā C‑431/05 Merck Genéricos Produtos Farmacêuticos (Recueil, I‑7001. lpp.). Ģenerāladvokāts Ruiss‑Harbo Kolomers [Ruíz‑JaraboColomer] savos secinājumos sniedza rūpīgu pārskatu par attiecīgo judikatūru. Tomēr, tā kā šajā tiesvedībā jautājums ir atkal izvirzīts, es vēlreiz minēšu tos avotus, ko viņš iztirzāja.
22 – Pārskatam skat. ievaddaļu Heliskoski, J., Mixed Agreements as a Technique for Organizing the International Relations of the European Community and its Member States, Hāga: Kluwer Law International, 2001.
23 – 1970. gada 14. oktobra spriedums lietā 22/70 Komisija/Padome (Recueil, I‑263. lpp., 17.–19. punkts; turpmāk tekstā – “ERTA”).
24 – Piemēram, skat. 1978. gada 14. novembra nolēmumu 1/78 par Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras Konvencijas par kodolmateriālu, kodoliekārtu un transporta fizisko aizsardzību projektu (Recueil, I‑2151. lpp., 31.–35. punkts), bet pēc tam arī – 1994. gada 15. novembra atzinumu 1/94 (Recueil, I‑5267. lpp., 77. punkts). Lietā ERTA ieviestais noteikums ir paredzēts arī Lisabonas līguma 25. protokolā, kur aplūkots LESD 2. panta 2. punkts attiecībā uz kopīgu kompetenci.
25 – 1974. gada 30. aprīļa spriedums lietā 181/73 Haegeman/Beļģija (Recueil, I‑449. lpp., 4.–6. punkts).
26 – Skat., piemēram, 1977. gada 24. novembra spriedumu lietā 65/77 Razanatsimba (Recueil, I‑2229. lpp.).
27 – 1987. gada 30. septembra spriedums lietā Demirel (Recueil, I‑3719. lpp.).
28 – Sprieduma 6.–12. punkts. Kā Ekhouts [Eeckhout] ir norādījis, Demirel lietā Tiesa tomēr atzina, ka nerodas jautājums par to, vai tās piekritībā ir noteikumu, kas ietver vienīgi dalībvalsts saistības, interpretēšana. Tā drīzāk vienkārši apstiprināja, ka pastāv saikne starp Kopienas kompetenci un piekritību (External Relations of the European Union. Oxford University Press, 2004, 236. lpp.).
29 – Šis lēmums radīja pamatu ilgstošai judikatūras attīstībai par EEK un Turcijas Asociācijas līgumu, sākot no 1990. gada 20. septembra sprieduma lietā C‑192/89 Sevince (Recueil, I‑3461. lpp.), 1992. gada 16. decembra sprieduma lietā C‑237/91 Kus (Recueil, I‑6781. lpp.).
30 – 1998. gada 16. jūnija spriedums lietā C‑53/96 (Recueil, I‑3603. lpp.).
31 – Lietā Merck Genéricos ģenerāladvokāts Ruiss-Harabo Kolomers sava atzinuma 52. punktā atkārtoja Ekhouta (iepriekš minēts, 237. lpp.) piezīmi par to, ka Hermès lieta atklāja Kopienas kompetences izmantošanas kā kritērija piekritības noteikšanai vājo pusi: ka piekritība padara kompetenci par tās sarežģītības ķīlnieci. Es arī piekrītu šim novērtējumam.
32 – Padomes 1993. gada 20. decembra Regula Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV L 11, 1. lpp.).
33 – Sprieduma 22.–33. punkts. Šo sprieduma daļu, kas izmanto interpretējošu jurisdikciju jomās, kas attiecas uz Kopienas/dalībvalstu kopīgo kompetenci, ir plaši skaidrojuši pētnieki, kā, piemēram, Dašvuds [Dashwood] (skat., piemēram, “Preliminary Rulings on the Interpretation of Mixed Agreements”, no: O’Keeffe un Bavasso (izd.), Judicial Review in European Union Law: Liber Amicorum in Honour of Lord Slynn of Hadley, Hāga: Kluwer Law International, 2000, 173. lpp.). Tomēr Heliskoskis [Heliskoski] savā darbā Mixed Agreements as a Technique for Organizing the International Relations of the European Community and its Member States, (iepriekš minēts, 59. un 60. lpp.) kritizē šo plašo skaidrojumu. Šķiet, ka spriedums lietā Merck Genéricos izbeidz šo plašo pieeju, lai gan doma par interpretācijas atšķirībām, kas varētu rasties nākotnē, joprojām ir nopietns iemesls, lai atbalstītu spriedumu šajā lietā.
34 – 1997. gada 17. jūlija spriedums lietā C‑130/95 (Recueil, I‑4291. lpp.).
35 – 1997. gada 17. jūlija spriedums lietā C‑28/95 (Recueil, I‑4161. lpp.).
36 – 2000. gada 14. decembra spriedums apvienotajās lietās C‑300/98 un C‑392/98 (Recueil, I‑11307. lpp.[; turpmāk tekstā – “Dior”]).
37 – Lietā C‑89/99 Schieving-Nijstad u.c. (2001. gada 13. septembra spriedums, Recueil, I‑5851. lpp.) ģenerāladvokāts Džeikobss [Jacobs] sava atzinuma 40. punktā kritizēja šo pieeju tās neskaidrības dēļ. Ekhouts piekrīt šai kritikai, prātodams, vai “pašreizējais [2004] viesulis jautājumā par kompetenci un tiesiskajām sekām sekmē efektīvu un praktiski realizējamu PIĪO normu īstenošanu un piemērošanu tiesu līmenī” (iepriekš minēts, 243. lpp.).
38 – Ekhouts piedāvā četrus dažādus iespējamos iemeslus Tiesas kompetencei: Kopienas saistību apmērs; Kopienu tiesību aktu savstarpēja saistība; pieeja, kas virzīta uz valsts tiesu iesniegtajiem prejudiciālajiem jautājumiem, un pienākums sadarboties. Pēc sprieduma apvienotajās lietās Dior, no dažādām pusēm tika izteiktas prasības pēc skaidrāka pamatojuma: skat., piemēram, Koutrakos, P., The Interpretation of Mixed agreements under the Preliminary Reference Procedure, EFA, 2002, 25. lpp., un Heliskoski, J., The Jurisdiction of the European Court to Give Preliminary Rulings on the Interpretation of Mixed Agreements, Nordic Journal of International Law, Nr. 69, 2000, 395. lpp.
39 – Sprieduma 30.–38. punkts. Ekhouts tos īpaši kritizē, spriežot, ka jautājums ir par noteikuma tiesiskajām sekām un ka noteikuma tiesisko seku interpretēšana ir noteikuma interpretēšanas neatņemama sastāvdaļa.
40 – 2004. gada 7. oktobra spriedums lietā C‑239/03 Komisija/Francija (Krājums, I‑9325. lpp.; turpmāk tekstā – “Étang de Berre”) un 2006. gada 30. maija spriedums lietā C‑459/03 Komisija/Īrija (Krājums, I‑4635. lpp.; turpmāk tekstā – “Mox Plant”).
41 – Spriedums lietā Étang de Berre (25. punkts). Tiesa īsumā apskatīja jautājumu par Kopienas kompetences apmēra noteikšanu, lemjot, ka apstāklis, ka attiecībā uz konkrēto vides aizsardzības problēmu jomā (vides aizsardzība), uz ko kopumā attiecas Kopienu tiesiskais regulējums, vēl nav pieņemti Kopienas noteikumi, neietekmē Kopienas kompetenci (27.–31. punkts).
42 – Iepriekš minēts 21. zemsvītras piezīmē.
43 – 33.–38. punkts.
44 – Īpaši skat. De Baere, G. Constitutional Principles of EU External Relations, Oxford University Press, 2008, 264. lpp.
45 – Skat. spriedumu lietā Mox Plant (82. un 84. punkts un tajos minētā judikatūra). Tā ir sen iedibināta judikatūra: skat. spriedumu lietā Demirel (6. punkts un tajā minētā judikatūra).
46 – Spriedums lietā Étang de Berre (25. punkts un tajā minētā judikatūra). Tas attiecas ne tikai uz noteikumiem, kas ietilpst Kopienas ekskluzīvajā kompetencē, bet arī dalītās kompetences noteikumiem. Varētu būt noderīgi uzskatīt, ka, īstenojot apslēptas tiesības, Kopiena iegūst ekskluzīvu kompetenci. Lietā Dior ģenerāladvokāts Kosma [Cosmas] savu secinājumu 43. punktā noteica atšķirību starp Kopienas iespējamo un faktisko kompetenci, ierosinot, ka iespējamā kompetence kļūst par faktisko kompetenci, kad Kopiena nosaka konkrētās jomas tiesisko regulējumu. Ekhouts atkārto šo izvērtējumu (iepriekš minēts, 271. lpp.), un es arī to atbalstu.
47 – Sprieduma 31–33. punkts.
48 – Tomēr lietā Dior ģenerāladvokāts Kosma iebilda pret to, ka Tiesas kompetencē ietilpst jaukto līgumu visunoteikumuinterpretēšana, proti, uzskatīja, ka tādējādi varētu tikt aizskarta valsts iestāžu kompetence un ka Tiesas institucionālā loma neietver likumdošanas iniciatīvu attiecībā uz valsts tiesību aktu harmonizēšanu (skat. 42. un 48. punktu).
49 – Arī saistīts jautājums par pašu noteikumu, vai tiešās iedarbības noteikšana jauktā līguma noteikumam ir pretrunā Kopienu tiesībām.
50 – Lai veiktu ex post kompetenču sadali jauktos līgumos.
51 – Skat. šo secinājumu 16. punktu.
52 – Piemēram, lai gan Dzīvotņu direktīva pati par sevi pusei nenosaka locus standi, lai apstrīdētu administratīvo procesu, iesniedzējtiesai pēc savas iniciatīvas varētu būt pienākums izskatāmajā lietā pieņemt materiāli tiesisku lēmumu, kas ir pretējs Slovākijas Republikas pienākumiem saskaņā ar ES tiesībām. Alternatīvi tai varētu būt pienākums nodrošināt iespēju vērsties tiesu iestādēs saskaņā ar 2004. gada 21. aprīļa Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/35/EK par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu (OV L 143, 56. lpp.) 3. panta 1. punkta b) apakšpunktu, 12. un 13. pantu, ja kaitējums aizsargājamai sugai (brūnajam lācim) ir nodarīts ar “profesionālu darbību” šīs direktīvas 2. panta 7. punkta nozīmē un ja ieinteresētajām personām ir “pamatota interese” saskaņā ar Slovākijas tiesību aktiem, kā to nosaka 12. panta 1. punkta trešā daļa.
53 – Netieši norādīts spriedumā lietā Étang de Berre (28. punkts), lai gan, kā norādīts iepriekš, šī lieta attiecās uz Tiesas jurisdikciju par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi.
54 – Šķiet, ka tas tā bija spriedumā apvienotajās lietās Dior: skat. ģenerāladvokāta Kosmas secinājumu 32. punktu. Tomēr šķiet, ka ģenerāladvokāts 33. punktā ierosina, ka pārbaudei jābūt par to, vai Kopiena šajā jomā ir “īstenojusi savas iespējamās tiesības”. Šajā punktā ģenerāladvokāts 35. punktā arī ierosina pārbaudīt, vai “apspriežamā jautājuma interpretēšana un piemērošana ir ietekmējusi kādu Kopienu tiesību noteikumu”.
55 – Šai ziņā var saskatīt sprieduma lietā Étang de Berre acīmredzami plašo darbības lauku. Kā Polijas valdība norāda, šajā lietā Tiesa noraidīja iebildumus par tās jurisdikciju, pamatojoties uz to, ka vispārīgs tiesiskais regulējums jau bija pieņemts – trūka tikai Tiesā izskatāmās lietas specifiskās problēmas tiesiskā regulējuma. Kas attiecas uz šo lietu, 9. panta 3. punkts ir neatkarīgs noteikums: tas nav 9. panta daļas (9. panta 2. punkts), kas jau ir ieviesta ES tiesībās, apakšdaļa.
56 – Skat. 2008. gada 1. jūlija spriedumu lietā T‑37/04Região autónoma dos Açores/Padome (Krājums II‑103. lpp., 93. punkts), kurā Pirmās instances tiesa nolēma, ka Regulas Nr. 1367/2006 tiesiskās sekas attiecas tikai uz Kopienas iestādēm.
57 – Tas vēl vairāk atšķir apstākļus šajā lietā no apstākļiem, kas ir sprieduma lietas Étang de Berre pamatā.
58 – Skat., piemēram, 2007. gada 13. decembra spriedumu lietā C‑372/06 Asda Stores (Krājums, I‑11223. lpp., 82. punkts un tajā minētā judikatūra). Skat. arī iepriekš 27. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Demirel (14. punkts) un 2008. gada 3. jūnija spriedumu lietā C‑308/06 Intertanko u.c. (Krājums, I‑4057. lpp., 39. punkts). Nedaudz atšķirīga redakcija ir atrodama spriedumā apvienotajās lietās Dior (42. punkts) un lietā C‑120/06 P FIAMM un FIAMMTechnologies/Padome un Komisija (Krājums, I‑6513. lpp.) ģenerāladvokāta Pojareša Maduru [Poiares Maduro] secinājumos, kuru 26. punktā viņš kritizē termina “tieša iedarbība” lietošanu, attiecinot to uz divām dažādām tiesību normām.
59 – Tas, vai LZ to faktiski dara, ir jānosaka valsts tiesām.
60 – Sagatavošanas materiālus var atrast ECE/MP.PP/2005/3/Add.3 2005. gada 8. jūnijs; www.unece.org/env/pp/mop2/mop2.doc.htm. Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām (turpmāk tekstā – “VKSLT”) 31. pants norāda, ka starptautiskās tiesības tiecas piemērot līguma noteikumu raksturīgo un parasto nozīmi. Tomēr gan VKSLT 32. pants, gan starptautisko tiesību vispārīgie principi paredz iespēju izmantot līguma sagatavošanas materiālus, lai noteiktu jēdziena nozīmi, kad iztulkošana, pamatojoties uz noteikuma parasto nozīmi atbilstoši tā objektam un mērķim, piešķir nozīmei divdomīgumu vai neskaidrību. Skat. Sinclair, The Vienna Convention on the Law of Treaties, 2. izd., Manchester University Press, 1984, 141. lpp. un nākamās lpp.
61 – 2003. gada 8. maija spriedums lietā C‑438/00 Deutscher Handballbund (Recueil, I‑4135. lpp., 29. punkts).
62 – 2005. gada 12. aprīļa spriedums lietā C‑265/03 Simutenkov (Krājums, I‑2579. lpp., 24. un 25. punkts).
63 – Pēc analoģijas skat. iepriekš 36. zemsvītras piezīmē minētos ģenerāladvokāta Kosmas secinājumus (80. punkts).
64 – 1990. gada 18. oktobra spriedums apvienotajās lietās C‑297/88 un C‑197/89 Dzodzi/Belgian State (Recueil, I‑3763. lpp.).
65 – Iepriekš minēts 35. zemsvītras piezīmē.
66 – Piemēram, angļu valodā lieto “act or omission”; franču valodā “les actes ou omissions”; vācu valodā “vorgenommenen Handlungen und begangenen Unterlassungen”.