ĢENERĀLADVOKĀTES VERICAS TRSTENJAKAS [VERICA TRSTENJAK] SECINĀJUMI,

sniegti 2010. gada 7. septembrī (1)

Lieta C‑221/09

AJD Tuna Ltd

pret

Direttur tal-Agrikoltura u s-Sajd u Avukat Generali

(Prim’Awla tal-Qorti Civili (Maltas Republika) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Kopējā zivsaimniecības politika – Komisijas Regula (EK) Nr. 530/2008 – Ārkārtas pasākumi – Zilo tunzivju zveja ar apņemošajiem tīkliem – Noteiktām dalībvalstīm adresēts zvejas aizliegums – Aizliegums izkraut, ievietot sprostos vai pārkraut citā kuģī – Kvotas – Nopietnu draudu esamība attiecībā uz zilās tunzivs krājumu saglabāšanu – Pienākums norādīt pamatojumu – Samērīguma princips – Diskriminācijas pilsonības dēļ aizlieguma princips – Efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips – Sacīkstes princips – Pasākuma spēkā esamība

Satura rādītājs

I –IevadsI – 3

II –Atbilstošās tiesību normasI – 4

A –Savienības tiesību normas kopējās zivsaimniecības politikas nozarēI – 4

1)Regula Nr. 2847/93 un Regula Nr. 2371/2002I – 4

B –Starptautisko tiesību pasākumi zilo tunzivju aizsardzībaiI – 8

C –Savienības tiesību normas zilo tunzivju zvejas nozarēI – 8

1)Regula Nr. 1559/2007I – 8

2)Regula Nr. 40/2008I – 9

3)Regula Nr. 446/2008I – 10

4)Regula Nr. 530/2008I – 11

III –Fakti, tiesvedība pamata prāvā un prejudiciālie jautājumiI – 12

IV –Tiesvedība TiesāI – 14

V –Lietas dalībnieku prasījumiI – 15

A –Pirmais un otrais jautājumsI – 15

B –Trešais jautājumsI – 16

C –Ceturtais jautājumsI – 16

D –Piektais jautājumsI – 17

E –Sestais jautājumsI – 17

F –Septītais un astotais jautājumsI – 18

G –Devītais jautājumsI – 18

H –Desmitais jautājumsI – 19

VI –Ģenerāladvokātes vērtējumsI – 19

A –IevadsI – 19

B –Pirmais un otrais jautājumsI – 20

1)Regulas Nr. 2371/2002 7. panta 1. punkta kā apstrīdētās regulas juridiskā pamata atbilstībaI – 21

2)Apstrīdētās regulas pamatojuma piemērotībaI – 24

C –Trešais jautājumsI – 26

D –Ceturtais un piektais jautājumsI – 27

1)Aizlieguma izkraut tās tunzivis, kas nozvejotas pirms zvejas aizlieguma ieviešanas, samērīgumsI – 27

2)Aizlieguma izkraut tās tunzivis, ko nozvejojuši seineri, kuri peld ar kādas trešās valsts karogu, samērīgumsI – 28

a)Vērtēšanas kritērijsI – 28

b)Samērīguma principa neievērošanas izvērtējumsI – 30

i)Pasākuma acīmredzamas neatbilstības pārbaudeI – 30

ii)Pārbaude, vai pasākums nav acīmredzami nevajadzīgsI – 32

iii)Pārbaude, vai ir acīmredzams nesamērīgums vārda šaurā nozīmēI – 32

iv)SecinājumsI – 33

c)Samērīguma principa neievērošanas sekasI – 33

E –Sestais jautājumsI – 33

1)Diferencēšana starp seineriem, kuri peld ar Spānijas karogu, un seineriem, kuri peld ar Grieķijas, Itālijas, Francijas, Kipras un Maltas karoguI – 34

a)Jautājums par to, cik pamatoti ir diferencēt starp Spānijas seineriem un citu valstu seineriemI – 34

b)Diskriminācijas aizlieguma principa neievērošanas sekasI – 37

2)Diferencēšana starp kuģiem, kas minēti Regulā Nr. 530/2008, un pārējiem kuģiemI – 38

F –Septītais, astotais un devītais jautājumsI – 39

1)Vai Regula Nr. 530/2008 pārkāpj efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu un sacīkstes principu?I – 39

a)Efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa iespējams pārkāpumsI – 39

b)Sacīkstes principa iespējams pārkāpumsI – 40

i)Sacīkstes principa ievērošana attiecībā pret dalībvalstīmI – 40

ii)Sacīkstes principa ievērošana attiecībā pret pārējām ieinteresētajām personāmI – 41

2)Vai Regulas Nr. 2371/2002 7. pants pārkāpj efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu un sacīkstes principu?I – 43

a)Efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa iespējams pārkāpumsI – 43

b)Sacīkstes principa iespējams pārkāpumsI – 43

G –Desmitais jautājumsI – 44

VII –SecinājumiI – 45

I –    Ievads

1.        Izskatāmā lieta ietilpst kopējās zivsaimniecības politikas jomā, kurai Eiropas Savienībā piešķir lielu nozīmi un par kuru pastāv savstarpēji ļoti pretrunīgi viedokļi. Minētajā lietā, kas ir pirmais Maltas iesniegtais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, tiek uzdoti daudzi jautājumi par Komisijas 2008. gada 12. jūnija Regulas (EK) Nr. 530/2008, ar ko nosaka ārkārtas pasākumus attiecībā uz seineriem, kas zvejo zilās tunzivis Atlantijas okeānā uz austrumiem no 45°R garuma un Vidusjūrā (2) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 530/2008” vai “apstrīdētā regula”), spēkā esamību un interpretāciju. Precīzāk, saskaņā ar minēto regulu Komisija ir aizliegusi zvejot zilās tunzivis (Thunnus thynnus, thon rouge, bluefin tuna, Rote Thun, sauktas arī par zilspuru tunzivīm) seineriem, kuri izmanto apņemošos tīklus un kuri peld ar Grieķijas, Francijas, Itālijas, Kipras un Maltas, kā arī Spānijas karogu, bet ir vienlaikus aizliegusi arī zilās tunzivis izkraut, ievietot sprostos uzbarošanai vai audzēšanai, kā arī pārkraut citā kuģī. Maltas uzņēmums AJD Tuna, kura darbības joma ir zilo tunzivju uzbarošana un audzēšana, sakarā ar aizliegumu veikt minēto darbību ir iesniedzis Maltas tiesā prasību, saistībā ar kuru Tiesai, pamatojoties uz EKL 234. pantu (3), ir uzdoti vairāki prejudiciāli jautājumi par Regulas Nr. 530/2008 spēkā esamību un interpretāciju.

2.        Uzņēmums AJD Tuna ir apstrīdējis Regulu Nr. 530/2008 arī Vispārējā tiesā (4), tomēr minētā tiesvedība pagaidām ir apturēta saskaņā ar Tiesas Statūtu 54. panta 3. punktu, līdz Tiesa pieņems spriedumu konkrētajā lietā. Tāpat ir apturēta tiesvedība Vispārējā tiesā analogā prāvā, kurā konkrēto regulu apstrīd Itālija (5). Regulu Nr. 530/2008 Tiesā ir apstrīdējuši arī 17 Itālijas uzņēmumi, tomēr visas prasības ir noraidītas kā nepieņemamas (6).

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Savienības tiesību normas kopējās zivsaimniecības politikas nozarē

1)      Regula Nr. 2847/93 un Regula Nr. 2371/2002

3.        Šajā lietā būtiski ir divi Savienības tiesību akti kopējās zivsaimniecības politikas nozarē, proti, Padomes 1993. gada 12. oktobra Regula (EEK) Nr. 2847/93, ar kuru izveido kontroles sistēmu, kas piemērojama kopējai zivsaimniecības politikai (7) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 2847/93”), un Padomes 2002. gada 20. decembra Regula (EEK) Nr. 2371/2002 par zivsaimniecības resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku (8) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 2371/2002”).

4.        Regulas Nr. 2847/93 preambulas divdesmit trešajā apsvērumā ir norādīts, ka tad, kad dalībvalsts kvota ir izsmelta vai kopējā pieļaujamā nozveja (KPN) pati par sevi ir izsmelta, zveja jāaizliedz ar Komisijas lēmumu. Tās pašas regulas preambulas divdesmit ceturtajā apsvērumā ir norādīts, ka ir jānovērš kaitējums, kas rodas dalībvalstij, kura nav izsmēlusi savu kvotu, savus piešķīrumus no krājumu daļas vai krājumu grupas, kad zveja tiek aizliegta sakarā ar KPN izsmelšanu, un ka tādēļ jāparedz kompensāciju sistēma.

5.        Regulas Nr. 2847/93 21. panta 2. un 3. punktā ir noteikts:

“2. Katra dalībvalsts nosaka datumu, sākot ar kuru lomi no krājumiem vai krājumu grupām, uz kuriem attiecas kvota un kurus nozvejojuši zvejas kuģi, kuri peld zem tās karoga vai ir reģistrēti šajā dalībvalstī, tiek uzskatīti par izsmeltiem kvotai, kas tiem piemērojama attiecībā uz šiem krājumiem vai krājumu grupu. Sākot no šā datuma, šādiem kuģiem provizoriski aizliedz zveju no šiem krājumiem vai krājumu grupas, kā arī tādu zivju, kas nozvejotas pēc šā datuma, saglabāšanu uz borta, pārkraušanu un izvešanu krastā [izkraušanu], un nosaka datumu, līdz kuram pārkraušanas un izvešanas krastā [izkraušanas] vai beigu deklarācijas par lomiem ir atļautas. Komisija [Komisijai] tūlīt paziņo par šo pasākumu un tad [tā] informē pārējās dalībvalstis.

3. Pēc paziņošanas saskaņā ar 2. punktu vai pēc pašas iniciatīvas Komisija, pamatojoties uz pieejamo informāciju, nosaka attiecībā uz krājumiem vai krājumu grupu datumu, ar kuru tiek uzskatīts, ka lomi, uz kuriem attiecas TAC [KPN], kvota vai citi kvantitatīvi ierobežojumi, kurus nozvejo zvejas kuģi, kas peld zem kādas dalībvalsts karoga vai reģistrēti kādā no dalībvalstīm, izsmēluši kvotu, piešķīrumu vai šai dalībvalstij vai, attiecīgi – Kopienai, pieejamo daļu.

Kad pirmajā daļā aprakstītās situācijas novērtējums ir veikts, Komisija var paziņot [paziņo] attiecīgajām dalībvalstīm par zvejas plānu apturēšanu, jo TAC ir izsmelts [KPN ir izsmelta].

Sākot no pirmajā daļā minētā datuma, attiecīgā karoga dalībvalsts uz pagaidu laiku aizliedz kuģiem, kas peld zem tās karoga, zvejot šīs sugas vai sugu grupas, kā arī zivju turēšanu uz kuģa, pārkraušanu un izkraušanu, kuras zvejotas pēc šā datuma, un tā pieņem lēmumu attiecībā uz datumu, līdz kuram ir atļaujama pārkraušana un izkraušana vai galīgās nozveju deklarācijas. Komisijai nekavējoties paziņo par šādu pasākumu, un tā pēc tam paziņo to pārējām dalībvalstīm.”

6.        Regulas Nr. 2371/2002 2. pantā (Mērķi) ir paredzēts, ka:

“1. Kopējā zivsaimniecības politika garantē tādu ūdeņu dzīvo resursu izmantošanu, kas nodrošina noturīgus [ilgtspējīgus] ekonomiskos, vides un sociālos apstākļus. Šajā nolūkā Kopiena, veicot pasākumus, kas paredzēti, lai aizsargātu un saglabātu ūdeņu dzīvos resursus, piemēro tālredzīgu pieeju, lai nodrošinātu ilgtspējīgu to izmantošanu un samazinātu zvejas darbību ietekmi uz jūras ekosistēmām. Tās mērķis ir pakāpeniski īstenot uz ekosistēmu balstītu pieeju attiecībā uz zivsaimniecības apsaimniekošanu. Tās mērķis ir veicināt efektīvas zvejas darbības ekonomiski stabilā un konkurētspējīgā zivsaimniecības un akvakultūras nozarē, nodrošinot pietiekami augstu dzīves līmeni tiem, kas ir atkarīgi no zvejas darbībām, un ņemot vērā patērētāju intereses.

2. Kopējā zivsaimniecības politikā ievēro šādus labas valsts pārvaldes principus:

a)      skaidri noteikta kompetence Kopienas, valsts un vietējā līmenī;

b)      lēmumu pieņemšanas process, kas balstīts uz pārdomātiem zinātniskiem ieteikumiem, kuri sniedz savlaicīgus rezultātus;

c)      plaša ieinteresēto personu iesaistīšana visos politikas posmos – no koncepcijas [izstrādes] līdz īstenošanai;

d)      saskaņotība ar citām Kopienas politikām, jo īpaši ar vides, sociālo, reģionālo, attīstības, veselības un patērētāju aizsardzības politiku.”

7.        Regulas Nr. 2371/2002 5. pantā (Atjaunošanas plāni) ir noteikts:

“1. Padome kā prioritāti pieņem atjaunošanas plānus zivsaimniecībām, kas izmanto krājumus, kuri pārsniedz drošas bioloģiskās robežas.

2. Atjaunošanas plānu mērķis ir nodrošināt krājumu atjaunošanu drošās bioloģiskās robežās.

[..]”

8.        Saskaņā ar Regulas Nr. 2371/2002 7. pantu (Komisijas ārkārtas pasākumi):

“1. Ja ir pierādījumi nopietniem draudiem, kas rodas zvejas darbību rezultātā un rada vajadzību pēc tūlītējas rīcības, attiecībā uz ūdeņu dzīvo resursu saglabāšanu vai jūras ekosistēmu, Komisija pēc motivēta dalībvalsts pieprasījuma vai pēc savas iniciatīvas var lemt par ārkārtas pasākumiem, kuri ilgst ne vairāk par sešiem mēnešiem. Komisija var pieņemt jaunu lēmumu pagarināt ārkārtas pasākumus ne vairāk kā par sešiem mēnešiem.

2. Dalībvalsts vienlaicīgi dara zināmu pieprasījumu Komisijai, citām dalībvalstīm un attiecīgajām reģionālajām konsultatīvajām padomēm. Tās var iesniegt savas rakstiskās atsauksmes Komisijai piecu darbdienu laikā pēc pieprasījuma saņemšanas.

Komisija pieņem lēmumu 15 darbdienu laikā pēc 1. punktā minētā pieprasījuma saņemšanas.

[..]”

9.        Saskaņā ar Regulas Nr. 2371/2002 20. pantu (Zvejas iespēju piešķiršana):

“1. Padome ar kvalificētu balsu vairākumu pēc Komisijas priekšlikuma lemj par nozvejas un/vai zvejas intensitātes ierobežojumiem un par zvejas iespēju sadalījumu starp dalībvalstīm, kā arī par nosacījumiem, kas saistīti ar šiem ierobežojumiem. Zvejas iespējas sadala starp dalībvalstīm tādā veidā, lai nodrošinātu katras dalībvalsts zvejas darbību relatīvu stabilitāti attiecībā uz katru krājumu vai zvejniecību.

2. Ja Kopiena nosaka jaunas zvejas iespējas, Padome lemj par šo iespēju sadalījumu, ņemot vērā katras dalībvalsts intereses.

3. Katra dalībvalsts attiecībā uz kuģiem, kas peld ar tās karogu, lemj par metodi, kā sadalīt zvejas iespējas, kas piešķirtas attiecīgajai dalībvalstij atbilstoši Kopienas tiesībām. Dalībvalsts informē Komisiju par sadales metodi.

4. Padome nosaka zvejas iespējas, kas pieejamas ārpuskopienas valstīm Kopienas ūdeņos, un piešķir šīs iespējas katrai ārpuskopienas valstij.

5. Pēc paziņošanas Komisijai dalībvalstis var veikt pilnīgu vai daļēju apmaiņu ar tām piešķirtajām zvejas iespējām”.

10.      Regulas Nr. 2371/2002 26. pantā (Komisijas kompetence) ir noteikts:

“1. Neierobežojot Komisijas kompetenci, kas paredzēta Līgumā, Komisija vērtē un kontrolē, kā dalībvalstis piemēro kopējās zivsaimniecības politikas noteikumus, un veicina koordināciju un sadarbību starp tām.

2. Ja ir pierādījumi tam, ka noteikumi par saglabāšanu, kontroli, pārbaudi vai izpildi saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku netiek ievēroti un ka minētais var izraisīt nopietnus draudus ūdeņu dzīvo resursu saglabāšanai vai efektīvas tās Kopienas kontroles un izpildes sistēmas darbībai, kas nosaka vajadzību pēc steidzamas darbības, Komisija rakstveidā informē attiecīgo dalībvalsti par saviem atzinumiem un nosaka termiņu, ne mazāku par 15 darbdienām, lai tā pierādītu atbilstību un sniegtu savas atsauksmes. Komisija ņem vērā dalībvalstu atsauksmes visās darbībās, ko tā var veikt saskaņā ar 3. punktu.

3. Ja ir pierādījumi riskam, ka zvejas darbības, ko veic attiecīgajā ģeogrāfiskajā apgabalā, var izraisīt nopietnus draudus ūdeņu dzīvo resursu saglabāšanai, Komisija var veikt preventīvus pasākumus.

Šiem pasākumiem ir jābūt samērīgiem ar risku, kāds pastāv attiecībā uz nopietniem draudiem ūdeņu dzīvo resursu saglabāšanai.

To ilgums nepārsniedz trīs nedēļas. Tos var pagarināt ne ilgāk kā par sešiem mēnešiem tiktāl, ciktāl tas vajadzīgs ūdeņu dzīvo resursu saglabāšanai, pieņemot lēmumu saskaņā ar 30. panta 2. punktā noteikto procedūru.

Pasākumus atceļ nekavējoties, ja Komisija secina, ka attiecīgais risks vairs nepastāv.

4. Ja dalībvalsts kvotu, asignējumu vai pieejamo daļu uzskata par izmantotu [izsmeltu], Komisija, pamatojoties uz pieejamo informāciju, var nekavējoties apturēt zvejas darbības”.

B –    Starptautisko tiesību pasākumi zilo tunzivju aizsardzībai

11.      Starptautiska konvencija par tunzivju saglabāšanu Atlantijas okeānā tika parakstīta 1966. gada 14. maijā un stājās spēkā 1969. gada 21. martā (turpmāk tekstā – “Tunzivju saglabāšanas konvencija”) (9). Konvencijas pamatnolūks ir sadarboties, lai uzturētu konkrētās sugas populāciju tādā līmenī, kas atļauj panākt maksimāli ilgtspējīgu nozveju pārtikas un citiem mērķiem. Lai īstenotu konvenciju, līgumslēdzējas puses izveidoja Starptautisko Atlantijas tunzivju saglabāšanas komisiju (International Commission for the Conservation of Atlantic Tunas, turpmāk tekstā – “ICCAT”) (10), kura, pamatojoties uz zinātnisko pētījumu rezultātiem, ir pilnvarota sniegt ieteikumus, lai saglabātu konvencijas zonā nozvejojamās tunzivju populācijas un tām radniecīgās sugas līmenī, kas ļauj panākt maksimāli ilgtspējīgu nozveju (11).

12.      Kopiena pievienojās konkrētajai konvencijai ar Padomes 1986. gada 9. jūnija Lēmumu 86/238/EEK par Kopienas pievienošanos Starptautiskajai konvencijai par tunzivju saglabāšanu Atlantijas okeānā, kas grozīta ar Protokolu, kurš pievienots Nobeiguma aktam, ko 1984. gada 10. jūlijā Parīzē ir parakstījuši minētās konvencijas pušu pilnvarotie (12).

C –    Savienības tiesību normas zilo tunzivju zvejas nozarē

1)      Regula Nr. 1559/2007

13.      Tunzivju aizsardzības nolūkā Savienība ir pieņēmusi Padomes 2007. gada 17. decembra Regulu (EK) Nr. 1559/2007, ar ko izveido daudzgadu plānu zilās tunzivs krājumu atjaunošanai Atlantijas okeāna austrumu daļā un Vidusjūrā un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 520/2007 (13) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1559/2007”).

14.      Saskaņā ar Regulas Nr. 1559/2007 3. pantu:

“ICCAT Līgumslēdzējām pusēm noteiktā kopējā pieļaujamā nozveja no zilās tunzivs krājumiem Atlantijas okeāna austrumu daļā un Vidusjūrā ir šāda:

– 2008. gadā: 28 500 tonnas,

– 2009. gadā: 27 500 tonnas,

– 2010. gadā: 25 500 tonnas.

[..]”

15.      Regulas Nr. 1559/2007 4. pantā ir noteikts:

“1. Katra dalībvalsts veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu attiecīgās dalībvalsts kuģu un to murdu piepūles [zvejas intensitātes] atbilstību zilo tunzivju zvejas iespējām, kas attiecīgai dalībvalstij ir pieejamas Atlantijas okeāna austrumu daļā un Vidusjūrā.

2. Katra dalībvalsts sagatavo gada zvejas plānu kuģiem un murdiem, ar kuriem zvejo zilās tunzivis Atlantijas okeāna austrumu daļā un Vidusjūrā. Dalībvalstis, kuru zilo tunzivju kvota ir mazāka par 5 % no Kopienas kvotas, var pieņemt īpašu metodi, lai pārvaldītu savu kvotu nozvejas plānā; un šajā gadījumā nepiemēro 3. punkta noteikumus.

[..]”

16.      Regulas Nr. 1559/2007 5. panta 2. punktā ir paredzēts:

“No 1. jūlija līdz 31. decembrim Atlantijas okeāna austrumu daļā un Vidusjūrā ir aizliegts zvejot zilās tunzivis, izmantojot riņķvadus.”

2)      Regula Nr. 40/2008

17.      Atbilstoši Padomes 2008. gada 16. janvāra Regulai (EK) Nr. 40/2008, ar ko 2008. gadam nosaka konkrētu zivju krājumu un zivju krājumu grupu zvejas iespējas un ar tām saistītus nosacījumus, kuri piemērojami Kopienas ūdeņos un – attiecībā uz Kopienas kuģiem – ūdeņos, kur nepieciešami nozvejas limiti (14) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 40/2008”), ir noteikta kopējā pieļaujamā nozveja konkrētām zivju sugām, kas sadalīta starp dalībvalstīm. Pamatojoties uz konkrētās regulas ID pielikumu, zilo tunzivju nozvejas kvota Savienībai 2008. gadam ir noteikta 16 210,75 tonnu apmērā, un minētā kvota ir šādi sadalīta starp atsevišķām dalībvalstīm:

–        Kipra: 149,44 tonnas,

–        Grieķija: 277,46 tonnas,

–        Spānija: 5378,76 tonnas,

–        Francija: 5306,73 tonnas,

–        Itālija: 4188,77 tonnas,

–        Malta: 343,54 tonnas,

–        Portugāle: 506,06 tonnas,

–        citas dalībvalstis: 60 tonnas.

18.      Kopējā pieļaujamā nozveja (KPN) (Total Allowable Catch, TAC) zvejas zonā Atlantijas okeānā uz austrumiem no 45°R garuma un Vidusjūrā 2008. gadam ir noteikta 28,500 tonnas.

3)      Regula Nr. 446/2008

19.      Kvotas 2008. gadam, kas bija noteiktas saskaņā ar Regulu Nr. 40/2008, vēlāk tika grozītas ar Komisijas 2008. gada 22. maija Regulu (EK) Nr. 446/2008, ar ko, ievērojot 21. panta 4. punktu Padomes Regulā (EEK) Nr. 2847/93, ar kuru izveido kontroles sistēmu, kas piemērojama kopējai zivsaimniecības politikai, pielāgo dažas zilās tunzivs kvotas 2008. gadam (15) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 446/2008”). Minēto regulu pieņēma, jo Francija un Itālija 2007. gadā bija pārsniegušas zilo tunzivju zvejas kvotas. Kvotas 2008. gadam minētajām dalībvalstīm tika samazinātas, atskaitītos daudzumus iedalot Grieķijai, Spānijai, Kiprai, Maltai un Portugālei.

20.      Kvotas, kas 2008. gadam piešķirtas atsevišķām dalībvalstīm, ir noteiktas šādi:

–        Kipra: 303,54 tonnas,

–        Grieķija: 477,46 tonnas,

–        Spānija: 5428,46 tonnas,

–        Francija: 4894,19 tonnas,

–        Itālija: 4162,71 tonnas,

–        Malta: 365,44 tonnas,

–        Portugāle: 518,96 tonnas,

–        citas dalībvalstis: 60 tonnas.

4)      Regula Nr. 530/2008

21.      Regula Nr. 530/2008 ir pieņemta uz Regulas Nr. 2371/2002 7. panta 1. punkta pamata.

22.      Regulas Nr. 530/2008 preambulas 6., 7. un 8. apsvērumā ir norādīts:

“(6)      Komisijas rīcībā esošā, kā arī Komisijas inspektoru dalībvalstīs veikto pārbaužu laikā gūtā informācija liecina, ka zvejas iespējas, kas iedalītas seineriem, kuri peld ar Grieķijas, Francijas, Itālijas, Kipras un Maltas karogu vai reģistrēti minētajās [citās] valstīs, zilās tunzivs zvejai Atlantijas okeānā uz austrumiem no 45°R garuma un Vidusjūrā, būs uzskatāmas par pilnībā apgūtām 2008. gada 16. jūnijā, bet zvejas iespējas, kas iedalītas seineriem, kuri peld ar Spānijas karogu vai reģistrēti minētajā valstī, zvejai no jau minētā krājuma, būs uzskatāmas par pilnībā apgūtām 2008. gada 23. jūnijā.

(7)      Starptautiskā Atlantijas tunzivju saglabāšanas zinātniskā komiteja (ICCAT) ir konstatējusi, ka flotes pārmērīgā kapacitāte ir galvenais faktors, kas varētu izraisīt zilās tunzivs krājumu izsīkšanu Atlantijas okeāna austrumu daļā un Vidusjūrā. Flotes pārmērīgas kapacitātes dēļ pastāv būtisks risks, ka nozvejas daudzums pārsniegs atļauto daudzumu. Turklāt viena seinera dienas nozvejas kapacitāte ir tik liela, ka atļauto nozvejas līmeni var sasniegt vai pārsniegt ļoti ātri. Minētajos apstākļos, šai flotei pārsniedzot atļauto nozvejas līmeni, tiktu nopietni apdraudēta zilās tunzivs krājumu saglabāšana.

(8)      Zilās tunzivs zvejas laikā 2008. gadā Komisija cieši uzraudzīja, vai dalībvalstis pilda visas attiecīgo Kopienas noteikumu prasības. Komisijas rīcībā esošā, kā arī Komisijas inspektoru iegūtā informācija liecina, ka attiecīgās dalībvalstis nav nodrošinājušas pilnīgu atbilstību prasībām, kas noteiktas Regulā (EK) Nr. 1559/2007.”

23.      Regulas Nr. 530/2008 1., 2. un 3. pantā ir noteikts:

“1. pants

No 2008. gada 16. jūnija ir aizliegts seineriem, kuri peld ar Grieķijas, Francijas, Itālijas, Kipras un Maltas karogu vai ir reģistrēti minētajās valstīs, zvejot zilās tunzivis Atlantijas okeānā uz austrumiem no 45°R garuma un Vidusjūrā.

No minētās dienas ir aizliegts arī paturēt uz kuģa, iesprostot, lai uzbarotu vai audzētu, pārkraut, pārvietot vai izkraut krastā šādus krājumus, ko nozvejojuši minētie kuģi.

2. pants

No 2008. gada 23. jūnija ir aizliegts seineriem, kuri peld ar Spānijas karogu vai ir reģistrēti minētajā valstī, zvejot zilās tunzivis Atlantijas okeānā uz austrumiem no 45°R garuma un Vidusjūrā.

No minētās dienas ir arī aizliegts paturēt uz kuģa, iesprostot, lai uzbarotu vai audzētu, pārkraut, pārvietot vai izkraut krastā šādus krājumus, ko nozvejojuši minētie kuģi.

3. pants

1. Neskarot panta otro daļu [2. punktu], no 2008. gada 16. jūnija Kopienas uzņēmējiem ir aizliegts atļaut izkraut krastā, iesprostot, lai uzbarotu vai audzētu, un pārkraut zilās tunzivis, kuras seineri nozvejojuši Atlantijas okeānā uz austrumiem no 45°R garuma un Vidusjūrā.

2. Līdz 2008. gada 23. jūnijam ir atļauts izkraut krastā, iesprostot, lai uzbarotu vai audzētu, un pārkraut Kopienas ūdeņos vai ostās zilās tunzivis, kuras Atlantijas okeānā uz austrumiem no 45°R garuma un Vidusjūrā nozvejojuši seineri, kuri peld ar Spānijas karogu vai ir reģistrēti minētajā valstī.”

24.      Regula Nr. 530/2008 stājās spēkā 2008. gada 13. jūnijā.

III – Fakti, tiesvedība pamata prāvā un prejudiciālie jautājumi

25.      Prasītājs, Maltā reģistrēts uzņēmums AJD Tuna Ltd, darbojas zilo tunzivju audzēšanas un uzbarošanas jomā. Tam pieder divas zivju audzētavas, kas aprīkotas zilo tunzivju audzēšanai un uzbarošanai, ar kapacitāti attiecīgi 2500 un 800 tonnas. Prasītāja galvenā darbība ir Vidusjūrā nozvejotu dzīvu zilo tunzivju iegāde, to audzēšana un uzbarošana, un pārdošana Kopienas un ārpuskopienas uzņēmējiem. Prasītāja īstenotajai audzēšanas un uzbarošanas darbībai ir saņemta ICCAT atļauja, un tam ir atļauts iegādāties zilās tunzivis gada kvotas – 3200 tonnu – apmērā, lai izmantotu savā audzēšanas un uzbarošanas darbībā.

26.      2008. gada zvejas sezonā Komisija pieņēma Regulu Nr. 530/2008, ar ko nosaka ārkārtas pasākumus attiecībā uz seineriem, kas zvejo zilās tunzivis Atlantijas okeānā uz austrumiem no 45 R garuma un Vidusjūrā. Saskaņā ar minēto regulu zilo tunzivju zveja no 2008. gada 16. jūnija ir aizliegta seineriem, kuri peld ar Grieķijas, Francijas, Itālijas, Kipras un Maltas karogu, bet seineriem, kuri peld ar Spānijas karogu, aizliegums ieviests no 2008. gada 23. jūnija. Tāpēc Maltas Lauksaimniecības ministrijas Lauksaimniecības un zivsaimniecības direktors (turpmāk tekstā – “lauksaimniecības un zivsaimniecības direktors”) aizliedza prasītājam iegādāties un importēt zilās tunzivis savai audzēšanas un uzbarošanas darbībai. Lauksaimniecības un zivsaimniecības direktora noteiktais aizliegums attiecās ne tikai uz Kopienas ūdeņos nozvejotajiem tunzivju lomiem, bet arī tiem, ko ārpus Kopienas ūdeņiem nozvejojuši seineri, kuri peld ar kādas trešās valsts karogu.

27.      Līdz 2008. gada 16. jūnijam prasītājs bija iegādājies 465 500 kilogramus zilo tunzivju un būtu varējis iegādāties vēl 1 369 829 kilogramus, lai sasniegtu tam piešķirto kvotu. Regulas Nr. 530/2008 3. pantā minētā aizlieguma dēļ tas nevarēja iegādāties atlikušo tam piešķirto zilo tunzivju kvotu, pat nomainot [piegādātājus] pret zilo tunzivju ārpuskopienas zvejniekiem. Tāpēc minētais uzņēmums iesniedza iesniedzējtiesā prasību pret lauksaimniecības un zivsaimniecības direktoru par kaitējuma atlīdzināšanu.

28.      Šādos apstākļos iesniedzējtiesa ar 2009. gada 4. jūnija rīkojumu apturēja tiesvedību un saskaņā ar EKL 234. pantu uzdeva Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

“1)      Vai Komisijas Regula Nr. 530/2008 ir spēkā neesoša tādēļ, ka ar to tiek pārkāpts EKL 253. pants, jo šajā regulā nav norādīts pietiekams pamatojums tās 1., 2. un 3. pantā minēto ārkārtas pasākumu veikšanai un nav pietiekami skaidri norādīti šo pasākumu pamatā esošie apsvērumi?

2)      Vai Komisijas Regula Nr. 530/2008 ir spēkā neesoša tādēļ, ka ar to tiek pārkāpts Padomes Regulas Nr. 2371/2002 7. panta 1. punkts, jo tās preambulas apsvērumos nav sniegti pietiekami pierādījumi par i) nopietniem draudiem ūdeņu dzīvo resursu saglabāšanai vai jūras ekosistēmai, ko rada zvejas darbība, un ii) vajadzību veikt tūlītējus pasākumus?

3)      Vai Komisijas Regula Nr. 530/2008 ir spēkā neesoša tādēļ, ka veiktie pasākumi ietekmē tādu Kopienas uzņēmēju kā prasītājs tiesisko paļāvību, kuras pamatā ir Komisijas 2008. gada 22. maija Regulas Nr. 446/2008 1. pants un Padomes 2002. gada 20. decembra Regulas Nr. 2371/2002 2. pants?

4)      Vai Komisijas Regulas Nr. 530/2008 3. pants ir spēkā neesošs tādēļ, ka ar to tiek pārkāpts samērīguma princips tiktāl, ciktāl tajā paredzēts, ka i) neviens Kopienas uzņēmējs nevar veikt darbību, kas ietver tunzivju izkraušanu krastā vai ievietošanu sprostos, lai audzētu un uzbarotu, pat ja tās ir tunzivis, kas nozvejotas agrāk un pilnībā ievērojot Komisijas Regulu Nr. 530/2008, un ii) neviens Kopienas uzņēmējs nevar veikt minētās darbības attiecībā uz tunzivju lomiem, ko nozvejojuši zvejnieki, kuru kuģi nepeld ar kādas no to dalībvalstu karogiem, kuras uzskaitītas Komisijas Regulas Nr. 530/2008 1. pantā, pat ja minētie tunzivju lomi nozvejoti atbilstoši Starptautiskajā Atlantijas tunzivju saglabāšanas konvencijā noteiktajām kvotām?

5)      Vai Komisijas Regula Nr. 530/2008 ir spēkā neesoša tādēļ, ka ar to tiek pārkāpts samērīguma princips, jo Komisija nav pierādījusi, ka pasākumi, ko tā grasījās veikt, būtu veicinājuši tunzivs krājumu atjaunošanu?

6)      Vai Komisijas Regula Nr. 530/2008 ir spēkā neesoša tādēļ, ka veiktie pasākumi ir nesaprātīgi un izraisa diskrimināciju pilsonības dēļ Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 12. panta izpratnē tiktāl, ciktāl minētajā regulā ir nošķirti seineri, kuri peld ar Spānijas karogu, un seineri, kuri peld ar Grieķijas, Itālijas, Francijas, Kipras un Maltas karogu, un šīs sešas valstis ir nošķirtas no citām dalībvalstīm?

7)      Vai Komisijas Regula Nr. 530/2008 ir spēkā neesoša tādēļ, ka nav tikuši ievēroti saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu aizsargājamie tiesību aizsardzības principi, jo ieinteresētajām personām un dalībvalstīm netika dota iespēja iesniegt savus rakstveida apsvērumus pirms lēmuma pieņemšanas?

8)      Vai Komisijas Regula Nr. 530/2008 ir spēkā neesoša tādēļ, ka nav ticis ievērots sacīkstes princips (audi alteram partem), kas ir Kopienu tiesību vispārējs princips, jo ieinteresētajām personām un dalībvalstīm netika dota iespēja iesniegt savus rakstveida apsvērumus pirms lēmuma pieņemšanas?

9)      Vai Padomes Regulas Nr. 2371/2002 7. panta 2. punkts ir spēkā neesošs tādēļ, ka nav ticis ievērots sacīkstes princips (audi alteram partem), kas ir Kopienu tiesību vispārējs princips, un/vai saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu aizsargājamie tiesību aizsardzības principi, un līdz ar to, vai Komisijas Regula Nr. 530/2008 ir spēkā neesoša tādēļ, ka tā ir tikusi pieņemta, pamatojoties uz Padomes Regulu Nr. 2371/2002?

10)      Ja Eiropas Savienības Tiesa uzskatītu, ka Komisijas Regula Nr. 530/2008 ir spēkā, vai šī regula ir interpretējama tādējādi, ka tās 3. pantā noteiktie pasākumi liedz Kopienas uzņēmējiem veikt arī tādu zilo tunzivju lomu izkraušanu, ievietošanu sprostos, lai uzbarotu vai audzētu, vai pārkraušanu Kopienas ūdeņos vai ostās, ko Atlantijas okeānā uz austrumiem no 45°R garuma un Vidusjūrā nozvejojuši seineri, kuri peld ar trešās valsts karogu?”

IV – Tiesvedība Tiesā

29.      Rīkojumu par prejudiciālu jautājumu uzdošanu Tiesa saņēma 2009. gada 17. jūnijā. Rakstveida procesā apsvērumus iesniedza uzņēmums AJD Tuna, Maltas, Grieķijas un Itālijas valdība, kā arī Padome un Komisija. Tiesas sēdē 2010. gada 20. maijā uzņēmuma AJD Tuna pārstāvji, Grieķijas un Itālijas valdības pārstāvji, kā arī Padomes un Komisijas pārstāvji sniedza mutvārdu apsvērumus un atbildēja uz Tiesas jautājumiem.

V –    Lietas dalībnieku prasījumi

A –    Pirmais un otrais jautājums

30.      Pirmais un otrais prejudiciālais jautājums attiecas uz to, vai Regula Nr. 530/2008 ir pietiekami pamatota.

31.      Uzņēmums AJD Tuna, kā arī Maltas, Grieķijas un Itālijas valdība uzskata, ka Regula Nr. 530/2008 nav pietiekami pamatota. Minētās regulas preambulas apsvērumos esot minēta Komisijas rīcībā esoša informācija, tomēr tā nav ne konkrēti norādīta, ne precizēta. Neprecīzas informācijas dēļ ieinteresētajām personām neesot bijis iespējams uzzināt faktiskos iemeslus, kuri ir konkrētās regulas pieņemšanas pamatā. Pienākumam norādīt pamatojumu būtu bijis jābūt vēl jo nozīmīgākam tādēļ, ka Regulā Nr. 530/2008 ir paredzēti ārkārtas pasākumi, ko iespējams veikt tikai ārkārtas apstākļos. Komisijai būtu bijis precīzi jākonstatē nopietna zilo tunzivju saglabāšanas apdraudējuma esamība un vajadzība veikt tūlītējus pasākumus. Šie lietas dalībnieki uzskata, ka vienkārša norāde uz kvotu izsmelšanu nepamato ārkārtas pasākumu noteikšanu.

32.      Komisija uzskata, ka Regula Nr. 530/2008 ir pietiekami pamatota saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru (16). Pēc Komisijas domām, regulas preambulas apsvērumos, bez šaubām, ir skaidri norādīti iemesli, kāpēc tā agrāk par termiņu apturējusi zilo tunzivju zveju ar apņemošajiem tīkliem. Tās pašas regulas preambulas apsvērumos ir norādīts normatīvais pamatojums, t.i., risks, ka var tikt pārsniegtas zvejas kvotas, un tas, ka dalībvalstis var neievērot Regulā Nr. 1559/2007 minēto pienākumu. Pienākums norādīt pamatojumu neesot jāsaprot tā, ka būtu sīki jāapraksta visi Komisijas vērā ņemtie tehniskie un zinātniskie dati. Turklāt pienākums norādīt pamatojumu nedrīkstētu apdraudēt procedūras darbības jomu saskaņā ar Regulas Nr. 2371/2002 7. panta 1. punktu.

33.      Komisija uzsver, ka aizliegums izkraut zilās tunzivis saskaņā ar Regulas Nr. 530/2008 3. pantu bija nepieciešams, lai nostiprinātu aizliegumu zvejot zilās tunzivis ar apņemošajiem tīkliem. Tomēr tā atzīst, ka būtu varējusi veikt zvejas aizlieguma pasākumu gan uz Regulas Nr. 2371/2002 7. panta 1. punkta pamata, gan uz tās pašas regulas 26. panta pamata. Tā norāda, ka sākumā iesākusi procedūru pasākumu veikšanai saskaņā ar Regulas Nr. 2371/2002 26. panta 2. punktu, bet vēlāk nolēmusi veikt ārkārtas pasākumus uz tās pašas regulas 7. panta 1. punkta pamata.

34.      Kas attiecas uz pierādījumu par nopietnu draudu esamību, Komisija norāda, ka tai šajā lietā ir jārīkojas atbilstīgi piesardzības principam, kas minēts Regulas Nr. 2371/2002 2. pantā, un tātad, ņemot vērā draudu vai riska esamību, kas jau saskaņā ar definīciju nevar garantēt noteiktību.

B –    Trešais jautājums

35.      Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai apstrīdētā regula neievēro to uzņēmēju tiesisko paļāvību, kuriem piešķirtas kvotas par 2008. gadu.

36.      Uzņēmums AJD Tuna akcentē faktu, ka, noslēdzot līgumus ar zvejniekiem, tas ir ņēmis vērā dalībvalstīm piešķirtās kvotas. Uzņēmums uzskata, ka Komisija, negaidīti apturot zilo tunzivju zveju, lai gan pat vēl nebija apgūtas kvotas, nav ievērojusi tā tiesisko paļāvību. Turklāt tas uzskata, ka Komisijai nav kompetences, lai aizliegtu uzņēmumu darbību attiecībā uz laikposmu pēc nozvejas veikšanas.

37.      Itālijas valdība uzskata, ka, ja ir ievēroti nosacījumi Regulas Nr. 2371/2002 7. panta 1. punkta piemērošanai, tiesiskā paļāvība nevarētu būt pamats apstrīdētās regulas spēkā neesamībai.

38.      Komisija uzsver, ka uzņēmums AJD Tuna nekad nav saņēmis garantijas, ka zvejnieki, ar kuriem tam bija noslēgti līgumi, būtu katrā ziņā nozvejojuši tiem piešķirto tunzivju daudzumu. Vēl jo vairāk, vienmēr būtu palikusi iespēja apturēt zilo tunzivju zveju gadījumā, ja būtu apgūtas kvotas vai ja pastāvētu nopietni draudi ūdeņu resursu saglabāšanai. Komisija uzskaita vairākas regulas, kurās ir ietverti minētie pasākumi.

C –    Ceturtais jautājums

39.      Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai apstrīdētā regula pārkāpj samērīguma principu, jo, no vienas puses, aizliedz izkraut krastā vai ievietot sprostos uzbarošanai vai audzēšanai tunzivis – arī tos tunzivju lomus, kas nozvejoti pirms 2008. gada 16. jūnija – un, no otras puses, aizliedz šādu darbību arī attiecībā uz seineriem, kuri nav minēti Regulas Nr. 530/2008 1. pantā, lai gan konkrētie lomi nozvejoti, ievērojot Tunzivju saglabāšanas konvencijā noteiktās kvotas.

40.      Uzņēmums AJD Tuna uzskata, ka apstrīdētā regula neatbilst samērīguma principam, jo neīsteno līdzsvaru starp vides aizsardzības prasību un prasību, ka nedrīkst tikt nodarīts pārmērīgs kaitējums uzņēmēju interesēm. Ar apstrīdēto regulu Komisija esot centusies rūpēties tikai par vides aizsardzību, neņemot vērā uzņēmēju intereses.

41.      Grieķijas un Itālijas valdība uzskata, ka aizlieguma pasākums ir nesamērīgs attiecībā pret mērķi saglabāt zilās tunzivs krājumus. Tas neatbilstot samērīguma principam arī tāpēc, ka Spānijas zvejnieki varējuši zvejot vēl septiņas papildu dienas.

42.      Komisija uzsver, ka Regulas Nr. 530/2008 3. panta teksts nav gluži precīzs un ka konkrētā regula attiecas tikai uz nozvejām, kas notikušas pēc 2008. gada 16. jūnija vai pēc 2008. gada 23. jūnija. Šāda interpretācija būtu saprātīga, ievērojot pārējos tās pašas regulas noteikumus. Komisija turklāt norāda, ka Regulas Nr. 530/2008 3. pantā minētais aizliegums faktiski attiecas arī uz seineriem, kuri peld ar citu – regulas 1. un 2. pantā neminētu dalībvalstu karogiem. Pēc Komisijas domām, konkrētais aizliegums atbilst samērīguma principam, jo tās rīcībā bija informācija, atbilstīgi kurai arī citu valstu zvejas kuģi esot izsmēluši savas kvotas un arī neesot ņēmuši vērā ICCAT ieteikumus.

D –    Piektais jautājums

43.      Ar piekto jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai Regula Nr. 530/2008 pārkāpj samērīguma principu, jo Komisija nav pierādījusi, ka pasākumi, ko tā grasījās veikt, būtu veicinājuši tunzivs krājumu atjaunošanu.

44.      Uzņēmums AJD Tuna uzskata, ka aizliegums izkraut un ievietot sprostos zilās tunzivis, kas jau nozvejotas vai ko jau nozvejojuši seineri, kuri peld ar citu – apstrīdētās regulas 1. pantā neminētu – valstu karogiem, ir nenozīmīgs zilās tunzivs krājumu aizsardzības nolūkam. Komisija neesot pierādījusi, ka apstrīdētajā regulā ietvertā aizlieguma neesamība būtu izraisījusi nopietnu apdraudējumu zilās tunzivs krājumiem.

45.      Maltas valdība norāda, ka aizliegums nav ietekmējis zilās tunzivs krājumu saglabāšanu, jo neietekmē zvejnieku darbību ārpus Kopienas.

46.      Komisija pievērš uzmanību tam, ka zilās tunzivs krājumu atjaunošanu garantē KPN sistēma un ICCAT noteiktās kvotas. Nodrošinājumam, ka kvotas 2008. gadā netiek pārsniegtas, tai bija jāveic pasākums krājuma saglabāšanas nolūkā.

E –    Sestais jautājums

47.      Ar sesto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai apstrīdētā regula pārkāpj diskriminācijas pilsonības dēļ aizliegumu, jo tā paredz atšķirīgus datumus, kuros aizliegums stājas spēkā attiecībā uz Spānijas seineriem un citu dalībvalstu seineriem.

48.      Uzņēmums AJD Tuna un Grieķijas valdība uzskata, ka nevienlīdzība starp Spānijas kuģiem un citu dalībvalstu kuģiem nav pamatota. Tāda nevienlīdzība esot vēl mazāk pamatota, ņemot vērā Komisijas pasākumu steidzamību. Ja pasākums bija steidzams un nepieciešams zilās tunzivs krājumu aizsardzībai, būtu bijis nepamatoti atļaut Spānijas kuģiem vēl papildu nedēļu turpināt zvejot un izkraut krastā zilās tunzivis.

49.      Komisija uzsver, ka Spānijas seineri bija citā situācijā salīdzinājumā ar citu dalībvalstu seineriem, ja ņem vērā kuģu skaitu attiecībā pret Spānijai piešķirto kvotu. Attiecībā uz Spānijas seineriem neesot bijis riska, ka kvota tiks apgūta pirms 2008. gada 23. jūnija.

F –    Septītais un astotais jautājums

50.      Ar septīto un astoto jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai ir pārkāptas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta prasības un sacīkstes princips, jo ieinteresētajām personām un dalībvalstīm nav dota nekāda iespēja pirms lēmuma pieņemšanas iesniegt rakstveida apsvērumus.

51.      Uzņēmums AJD Tuna uzskata, ka pirms apstrīdētās regulas pieņemšanas uzņēmums būtu bijis jāuzklausa, tāpēc Komisija esot pārkāpusi sacīkstes principu un Pamattiesību hartas 47. panta prasības.

52.      Pēc Itālijas valdības domām, Komisijai būtu bijis jāveic pasākumi, pamatojoties uz Regulas Nr. 2371/2002 26. pantu, kurā ietverta dalībvalstu informācijas sistēma. Izmantojot minētās regulas 7. panta 1. punktā minēto principu, Komisija esot pārkāpusi Pamattiesību hartas 47. panta prasības un sacīkstes principu.

53.      Komisija un Padome uzsver, ka Regulas Nr. 2371/2002 7. panta 1. punktā nav paredzētas apspriedes ar ieinteresētajām personām. Tās apgalvo, ka Hartas 47. pantā ir reglamentētas tiesības uz objektīvu tiesu, kas konkrētajā gadījumā nav piemērojams. Savukārt Hartas 41. pantā ir reglamentētas tikai individuālas situācijas.

G –    Devītais jautājums

54.      Ar minēto jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai Padomes Regulas Nr. 2371/2002 7. pants ir spēkā neesošs tā iemesla dēļ, ka ārkārtas pasākumus var veikt, nedodot ieinteresētajām personām un dalībvalstīm iespēju iesniegt rakstveida apsvērumus pirms lēmuma pieņemšanas – iemesls, kura dēļ nav ievērots sacīkstes princips un no Hartas izrietošās pamattiesības.

55.      Uzņēmums AJD Tuna uzskata, ka pirms Regulas Nr. 530/2008 pieņemšanas uzņēmums būtu bijis jāuzklausa un ka ar Padomes Regulas Nr. 2371/2002 7. pantu, kurā tāda iespēja nav paredzēta, ir pārkāpts gan sacīkstes princips, gan Hartas 41. un 47. panta prasības.

56.      Komisijai par šo jautājumu ir tāda pati nostāja kā par septīto un astoto jautājumu.

57.      Padome apgalvo, ka Regulas Nr. 2371/2002 7. panta 2. punkts ir spēkā. Tā uzskata, ka sacīkstes princips katrā ziņā ir Kopienu tiesību pamatprincips, kas piemērojams visās administratīvajās procedūrās, tomēr vajadzību ņemt vērā sacīkstes principu nevar transponēt tādā likumdošanas procesā, kurā tiek izdoti vispārpiemērojami tiesību akti.

H –    Desmitais jautājums

58.      Ar desmito jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai Regulas Nr. 530/2008 3. pants jāinterpretē tā, ka tas aizliedz Kopienas pilsoņiem izkraut, ievietot sprostos uzbarošanai vai audzēšanai un pārkraut zilās tunzivis, ko nozvejojuši seineri, kuri peld ar trešās valsts karogu.

59.      Uzņēmums AJD Tuna un Komisija uzskata, ka Regula Nr. 530/2008 jāinterpretē tā, ka aizliegums attiecas arī uz to zilo tunzivju lomu izkraušanu, ko nozvejojuši kuģi, kuri peld ar kādas trešās valsts karogu.

60.      Itālijas valdība turpretī uzskata, ka Regulā Nr. 530/2008 minētais aizliegums attiecas tikai uz aizliegumu veikt nozvejas to dalībvalstu flotēm, kas minētas pašā regulā.

VI – Ģenerāladvokātes vērtējums

A –    Ievads

61.      Konkrēto lietu var skatīt saistībā ar cīņu par zilo tunzivju – kas ir aizvien apdraudētāka dzīvo radību suga – saglabāšanu (17). Apdraudējuma skalā zilās tunzivis atrodas nopietni apdraudēto dzīvo radību kategorijā (18), un attiecīgais krājums šobrīd ir samazinājies par aptuveni 85 % (19). Tāpēc starptautiskā līmenī ir novērojami daudzi centieni, kuru nolūks ir panākt minētās aizsargājamās sugas saglabāšanu, it īpaši ICCAT ietvaros. Zilās tunzivs krājumu atjaunošanas dēļ ICCAT ir paredzējusi pakāpeniski samazināt kopējo pieļaujamo nozveju (KPN) (Total Allowable Catch jeb TAC), ieviest zvejas ierobežojumus noteiktās zonās un laikposmos, ieviest jaunu zilās tunzivs minimālo izmēru, ieviest noteikumus sporta un izklaides zvejas jomā, veikt kontroles pasākumus un īstenot starptautisku ICCAT savstarpējo pārbaužu programmu, kuras mērķis ir garantēt zilās tunzivs krājumu atjaunošanas plāna efektivitāti (20). Turklāt Apvienoto Nāciju Organizācijā šā gada martā ir ierosināts ieviest absolūtu aizliegumu attiecībā uz zilo tunzivju komerciālo tirdzniecību, tomēr minētais priekšlikums netika pieņemts.

62.      Kas attiecas uz zilo tunzivju lielo apdraudējuma pakāpi, arī Savienība cenšas panākt minētās sugas saglabāšanu, un ar Regulu Nr. 1559/2007 ir pieņēmusi daudzgadu plānu zilās tunzivs krājumu atjaunošanai Atlantijas okeāna austrumu daļā un Vidusjūrā. Konkrētajā regulā ir paredzēts ik gadus samazināt kopējo pieļaujamo nozveju (21) un atļaut zvejot zilās tunzivis tikai laikposmā no 1. janvāra līdz 30. jūnijam (22); šajā regulā, piemēram, ir ietverti arī noteikumi par zilās tunzivs minimālo izmēru, ko atļauts nozvejot (23), kā arī paredzēti uzraudzības pasākumi, tostarp obligāts paziņojums par nozveju (24). Atsevišķām dalībvalstīm piešķirtās zilo tunzivju zvejas kvotas Savienībā ir noteiktas ar Regulu Nr. 40/2008 un pievienotas Regulai Nr. 446/2008.

63.      Šajā lietā tiek uzdoti daudzi juridiski jautājumi saistībā ar Regulas Nr. 530/2008 spēkā esamību un arī jautājumi par pašas regulas interpretāciju, kā arī jautājums par Regulas Nr. 2371/2002 7. panta spēkā esamību. Precīzāk, saskaņā ar pirmo regulu Komisija ir aizliegusi zvejot zilās tunzivis Grieķijas, Francijas, Itālijas, Kipras un Maltas seineriem no 2008. gada 16. jūnija, bet Spānijas seineriem – no 2008. gada 23. jūnija. Tā ir arī aizliegusi izkraut, ievietot sprostos uzbarošanai vai audzēšanai un pārkraut zilās tunzivis, ko nozvejojuši gan minētie kuģi, gan trešo valstu kuģi.

B –    Pirmais un otrais jautājums

64.      Iesniedzējtiesas uzdotais pirmais un otrais jautājums, kas to saistības dēļ jāizskata kopā, attiecas uz divām juridiskām problēmām: no vienas puses, vai Regulas Nr. 2371/2002 7. panta 1. punkts ir atbilstošs juridiskais pamats Regulas Nr. 530/2008 pieņemšanai un, no otras puses, vai Regula Nr. 530/2008 ir pienācīgi pamatota (25).

65.      Tāpēc vispirms jāizvērtē, vai Regulas Nr. 2371/2002 7. panta 1. punkts ir atbilstošs juridiskais pamats Regulas Nr. 530/2008 pieņemšanai, un tad, vai konkrētā regula ir pienācīgi pamatota. Citiem vārdiem: vispirms jāpārliecinās, vai Komisija tik tiešām ir konstatējusi nopietnu risku zilās tunzivs krājuma saglabāšanai, kura dēļ ir bijis jāaizliedz minētās zivju sugas zveja saskaņā ar Regulas Nr. 2371/2002 7. panta 1. punktu. Tāpēc – ja minētais apdraudējums patiešām pastāvēja un ja minētais pants ir pienācīgs juridiskais pamats – jāpārliecinās, vai Komisija ir pienācīgi pamatojusi apstrīdēto regulu (26).

1)      Regulas Nr. 2371/2002 7. panta 1. punkta kā apstrīdētās regulas juridiskā pamata atbilstība

66.      Atbilstīgi Regulas Nr. 2371/2002 7. panta 1. punktam Komisija pēc motivēta dalībvalsts pieprasījuma vai pēc savas iniciatīvas var lemt par ārkārtas pasākumiem, ja ir ievēroti divi priekšnoteikumi: pirmkārt, ja ir konstatēti nopietni draudi, kas rodas zvejas darbību dēļ attiecībā uz ūdeņu dzīvo resursu saglabāšanu vai jūras ekosistēmu, un, otrkārt, ja tāds risks rada vajadzību pēc tūlītējas rīcības. Kā pareizi norāda Maltas valdība, otrais konkrētā noteikuma piemērošanas priekšnoteikums ir atkarīgs no pirmā priekšnoteikuma: vajadzība veikt tūlītēju rīcību rodas kā sekas nopietniem draudiem attiecībā uz ūdeņu dzīvo resursu saglabāšanu, un, pretēji, ja minētā nopietnā riska nav, nav arī vajadzības īstenot tūlītēju rīcību.

67.      Minētie priekšnoteikumi Regulas Nr. 2371/2002 7. panta 1. punkta piemērošanai nozīmē, ka uz minētās normas pamata veiktie pasākumi ir ārkārtēji un steidzami un ka tie ir likumīgi veikti situācijās, kurās pilnīgi jāaptur zvejas darbība, respektīvi, tad, ja var rasties nelabojamas sekas noteiktiem ūdeņu resursiem vai jūras ekosistēmai. Minēto pasākumu ārkārtējais raksturs un steidzamība ir atspoguļoti arī regulās, ko Komisija līdz šim brīdim ir pieņēmusi uz minētā noteikuma pamata. Tā, piemēram, Komisija 2003. gadā pieņēma 2003. gada 14. aprīļa Regulu (EK) Nr. 677/2003, ar ko nosaka ārkārtas pasākumus mencu krājumu atjaunošanai Baltijas jūrā (27) un ar kuru uz noteiktu laiku pilnībā aizliedza minētās sugas zveju attiecīgā krājuma apdraudējuma dēļ, ko izraisījusi tralēšana, nozvejojot mazizmēra mencas. Analogi Komisija 2005. gadā ir veikusi ārkārtas pasākumus uz Regulas Nr. 2371/2002 7. panta 1. punkta pamata, ar kuriem pilnīgi aizliedza anšovu zveju noteiktā zonā, jo zinātniskie dati liecināja, ka nepieciešami steidzami pasākumi anšovu krājumu aizsardzībai un atjaunošanai minētajā zonā (28).

68.      Izskatot Regulas Nr. 2371/2002 7. panta 1. punkta kā Regulas Nr. 530/2008 juridiskā pamata atbilstību, vispirms jānoskaidro, vai Komisijai uz veikto vispārīgo pārbaužu un statistikas datu pamata patiešām bija pierādījumi, ka pastāv nopietni draudi zilās tunzivs krājumu saglabāšanai, kuru dēļ bija jāveic ārkārtas pasākumi. Lai veiktu minēto izvērtējumu, jāņem vērā, ka kopējās lauksaimniecības (tostarp zivsaimniecības) politikas īstenošana no Komisijas puses nozīmē, ka tiks vērtēta kompleksa ekonomiskā un sociālā situācija. Tāpēc rīcības brīvība, kas Komisijai ir konkrētās lietas izskatīšanā, neattiecas tikai uz veicamo pasākumu būtību un apjomu, bet zināmā mērā arī uz faktu pārbaudi; šādā kontekstā Komisija, ja nepieciešams, var pamatoties uz vispārīgām pārbaudēm un statistikas datiem (29).

69.      Kas attiecas uz rīcības brīvības apjomu lietas izskatīšanā, jāuzsver arī tas, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, kad Kopienas likumdevējam ir plaša rīcības brīvība – kā lauksaimniecības, tostarp zivsaimniecības, nozarē – būtu tikai jāpārbauda, vai šī iestāde nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu, nepareizi izmantojusi pilnvaras un vai attiecīgā iestāde nav acīmredzami pārsniegusi savas rīcības brīvības robežas (30). Tomēr arī rīcības brīvības ietvaros Kopienas likumdevējam sava izvēle jāpamato ar objektīviem un piemērotiem kritērijiem attiecībā pret mērķi, ko ar konkrēto normatīvo aktu cenšas panākt, ņemot vērā visus faktus un tehniskos un zinātniskos datus, kas pieejami konkrētā tiesību akta pieņemšanas brīdī (31). Īstenojot savu rīcības brīvību, Kopienas likumdevējam pilnīgi jāņem vērā iesaistītās intereses un, izvērtējot šķēršļus, kas saistīti ar dažādajiem iespējamajiem pasākumiem, jāpārbauda, vai, ņemot vērā izvirzītos mērķus, izvēlētais pasākums ir piemērots, lai pamatotu negatīvās ekonomiskās sekas, kas var būt arī ievērojamas, dažiem uzņēmējiem (32).

70.      Saskaņā ar publiski pieejamiem datiem, ko Tiesai iesniedzis uzņēmums AJD Tuna (33), Kopienas flote 2008. gadā esot apguvusi tikai 63,23 % no Kopienai piešķirtās kvotas. Analogi, pamatojoties uz šiem datiem, Vidusjūras zonas valstis, kas nav ES dalībvalstis (34), neesot pārsniegušas attiecīgās kvotas vai arī esot tās pārsniegušas tikai par nelielu procentu (35).

71.      Turklāt jāņem vērā – kā tiesas sēdē pareizi uzsvēra Komisija – ka minētie dati ir tikai provizoriski. Komisija tiesas sēdē ir norādījusi, ka saskaņā ar galīgajiem datiem Kopiena 2008. gadā esot apguvusi 92,3 % no savas kvotas. Turklāt no ICCAT ziņojuma (36) izriet, ka lielākās nozvejas daļas aplēse ir veikta, sākot ar nozveju, kas paziņota ICCAT iestādēm. Tā ICCAT ziņojumā ir minēts, ka zilās tunzivs kopējā pieļaujamā nozveja (KPN) 2008. gadam Atlantijas okeāna austrumu daļā un Vidusjūrā bija vienāda ar 28 500 tonnām (37). Paziņotā nozveja (reported catch) par 2008. gadu bija kopumā vienāda ar 23 868 tonnām, aptuvenā nozveja (best catch estimate) – ar 25 760 tonnām (38). Līdz ar to gan paziņotā, gan aptuvenā nozveja ir mazāka par KPN, bet minētajos datos nav iekļauta nelikumīgā, nepaziņotā un nereglamentētā nozveja: turklāt potenciālā nozveja (potential catch) 2008. gadam bija daudz lielāka par KPN (34 120 tonnas) (39).

72.      Manuprāt, Komisija, ņemot vērā minētos datus, varēja pieņemt Regulu Nr. 530/2008 uz Regulas Nr. 2371/2002 7. panta 1. punkta pamata, kaut arī konkrētās regulas pieņemšanas brīdī tai varbūt vēl nebija pilnīgi ticamas zinātniskās informācijas. Šis juridiskais pamats ir atbilstošs, no vienas puses, jo Komisijai ir zināma rīcības brīvība arī attiecībā uz datu pārbaudi (40), no otras puses, jo ārkārtas pasākuma veikšanas sakarā tā pamatojās uz tālredzīgu pieeju. Tik tiešām, jāņem vērā, ka Kopienai, veicot pasākumus ūdeņu dzīvo resursu aizsardzības un saglabāšanas nolūkā, lai garantētu to ilgtspējīgu izmantošanu un līdz minimumam samazinātu zvejas darbības ietekmi uz jūras ekosistēmām, jāpiemēro tālredzīga pieeja (41). Tālredzīga pieeja zivsaimniecības apsaimniekošanai nozīmē, ka atbilstošas zinātniskās informācijas neesamību nevar izmantot par iemeslu, lai atliktu tādu apsaimniekošanas pasākumu veikšanu, kuru mērķis ir saglabāt zvejojamās sugas, saistītās vai atkarīgās sugas un blakussugas un to vidi, vai lai neveiktu tos (42).

73.      Tāpēc es uzskatu, ka Regulas Nr. 2371/2002 7. panta 1. punkts ir atbilstošs juridiskais pamats Regulai Nr. 530/2008.

2)      Apstrīdētās regulas pamatojuma piemērotība

74.      Turpinājumā es izskatīšu jautājumu par Regulas Nr. 530/2008 pamatojuma piemērotību, kura ietvaros jāizvērtē, vai minētā regula ir spēkā neesoša, jo nav pienācīgi pamatota. Šajā sakarā vispirms jānoskaidro, kāds pienākums Komisijai ir pamatot regulu, ar kuru veic ārkārtas pasākumus ūdeņu dzīvo resursu saglabāšanai.

75.      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru saistībā ar EKL 253. pantu (43) pamatojumam ir jābūt piemērotam attiecīgā akta raksturam un tajā jābūt skaidri un nepārprotami norādītai iestādes, apstrīdētā akta autores, argumentācijai, lai ieinteresētās personas varētu zināt veiktā pasākuma pamatojumu, bet kompetentā tiesa to pārbaudīt (44). Pamatojuma vajadzība ir izvērtējama, ņemot vērā attiecīgās lietas apstākļus, tostarp tiesību akta saturu, norādītā pamatojuma raksturu un adresātu vai citu personu, kuras tiesību akts ietekmē tieši un individuāli, iespējamo ieinteresētību saņemt paskaidrojumus (45). Netiek prasīts, lai pamatojumā būtu uzskaitīti visi atbilstošie faktiskie vai juridiskie elementi, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst EKL 253. panta prasībām, ir izvērtējams, ņemot vērā ne vien tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas attiecīgo jautājumu reglamentējošās tiesību normas (46).

76.      Turklāt no pastāvīgās judikatūras izriet arī tas, ka pienākums norādīt pamatojumu ir atkarīgs no attiecīgā tiesību akta formas un ka, runājot par vispārpiemērojamiem aktiem, pamatojumā pietiek tikai norādīt, no vienas puses, situāciju, kuras dēļ šāds tiesību akts pieņemts, un, no otras puses, vispārējo mērķi, ko ar to paredzēts sasniegt. Šādā kontekstā Tiesa it īpaši precizēja, ka būtu pārmērīgi pieprasīt sniegt īpašu pamatojumu par dažādajām izmantotajām tehniskajām izvēlēm, ja ar apstrīdēto aktu tiek atklāts iestādes nolūks (47).

77.      Tātad no judikatūras izriet, ka Komisijai nebija apstrīdētās regulas pamatojumā jānorāda konkrēti dati par zilās tunzivs krājumu izsīkšanu.

78.      Minēto pieeju apstiprina arī citas regulas, ko Komisija pieņēmusi uz Regulas Nr. 2371/2002 7. panta 1. punkta pamata, piemēram, Regula Nr. 677/2003, ar ko nosaka ārkārtas pasākumus mencu krājumu atjaunošanai Baltijas jūrā (48), Komisijas 2005. gada 1. jūlija Regula (EK) Nr. 1037/2005, ar ko nosaka ārkārtas pasākumus anšovu krājumu aizsardzībai un atjaunošanai ICES VIII apakšapgabalā (49), Komisijas 2005. gada 22. septembra Regula (EK) Nr. 1539/2005, ar ko pagarina ārkārtas pasākumus anšovu krājumu aizsardzībai un atjaunošanai ICES VIII apakšapgabalā (50), Komisijas 2003. gada 20. augusta Regula (EK) Nr. 1475/2003 par dziļūdens koraļļu rifu aizsardzību no tralēšanas ietekmes Skotijas ziemeļrietumu apgabalā (51).

79.      Nevienā no minētajām regulām Komisija nav norādījusi konkrētus datus par nopietnu draudu dzīvo ūdeņu resursu saglabāšanai, kaut gan no visām regulām izriet, ka Komisija ir pamatojusies uz šādiem datiem. Tāpēc nevar piekrist prasītājam pamata prāvā, ka Komisijai apstrīdētajā regulā bija jānorāda konkrēti dati par nopietnu risku tunzivs krājumu saglabāšanai.

80.      Vēl vairāk – kā esmu jau norādījusi šo secinājumu 72. punktā – pat ja Komisijai Regulas Nr. 530/2008 pieņemšanas laikā nebūtu bijis informācijas, atbilstīgi kurai ārkārtas pasākumu neesamības dēļ būtu bijis nopietns attiecīgā krājuma izsīkšanas risks, Komisija vienalga būtu varējusi pieņemt konkrēto regulu, piemērojot tālredzīgu pieeju.

81.      Tāpēc es uzskatu, ka Komisija ir pienācīgi pamatojusi Regulu Nr. 530/2008.

C –    Trešais jautājums

82.      Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regula Nr. 530/2008 ir spēkā neesoša, jo tā kaitē tādu uzņēmēju kā prasītājs tiesiskajai paļāvībai.

83.      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru katrs uzņēmējs, kuram kāda iestāde ir devusi pamatotas cerības, var paļauties uz tiesiskās paļāvības aizsardzību (52). Par šādām garantijām, lai arī kāda būtu forma, kurā tās ir paziņotas, ir uzskatāma precīza, beznosacījumu un saskaņota informācija no pilnvarotiem un ticamiem avotiem (53). Tāpēc neviens nevar apgalvot, ka šis princips ir pārkāpts, ja administrācija nav devusi konkrētus solījumus (54). Arī gadījumā, ja rūpīgs un pieredzējis uzņēmējs var paredzēt tāda Kopienas pasākuma veikšanu, kas var ietekmēt tā intereses, tas uz šo principu nevar atsaukties, kad minētais pasākums tiek īstenots (55).

84.      Kā pareizi uzsver Komisija, AJD Tuna no tās nav saņēmis nekādas garantijas par to, ka zilo tunzivju zveja seineriem būs atļauta līdz 2008. gada 30. jūnijam. Ja uzņēmumam AJD Tuna šajā sakarā atļautu izmantot – bez skaidrām Komisijas garantijām – tiesiskās paļāvības principu, tad Komisija faktiski nespētu veikt nevienu pasākumu, kura nolūks ir provizoriska zvejas darbības apturēšana. Papildus ārkārtas pasākumiem uz Regulas Nr. 2371/2002 7. panta pamata, kā arī uz Regulas Nr. 2371/2002 26. panta pamata Komisijai tāpat varētu liegt veikt pasākumus zvejas darbības reglamentēšanai un provizoriskai apturēšanai saskaņā ar Regulas Nr. 2847/93 21. pantu.

85.      Tāpēc uz trešo jautājumu, manuprāt, jāatbild tā, ka Regula Nr. 530/2008 nepārkāpj tādu uzņēmēju kā prasītājs tiesiskās paļāvības principu.

D –    Ceturtais un piektais jautājums

86.      Ar ceturto un piekto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regula Nr. 530/2008 atbilst samērīguma principam šādu divu iemeslu dēļ:

–        no vienas puses, neviens Kopienas uzņēmējs nevar veikt tunzivju izkraušanu vai ievietošanu sprostos uzbarošanai vai audzēšanai, attiecinot to arī uz lomiem, kas nozvejoti pirms dienas, kad ar Regulu Nr. 530/2008 apturēja tunzivju zveju, un

–        no otras puses, neviens Kopienas uzņēmējs nedrīkst veikt tādas darbības attiecībā uz tunzivju lomiem, ko nozvejojuši zvejnieki no kuģiem, kuri nepeld ar kādas Regulas Nr. 530/2008 1. pantā minētas dalībvalsts karogu.

87.      Turpinot es izskatīšu abus jautājumus par samērīguma principa pārkāpšanu.

1)      Aizlieguma izkraut tās tunzivis, kas nozvejotas pirms zvejas aizlieguma ieviešanas, samērīgums

88.      Vispirms jāizskata, vai ir samērīgs tāds pasākums, atbilstīgi kuram neviens Kopienas uzņēmējs nevar veikt tunzivju izkraušanu vai turpināt to ievietošanu sprostos uzbarošanai vai audzēšanai, arī attiecībā uz tunzivīm, kas nozvejotas pirms dienas, kad zveja tika apturēta saskaņā ar Regulu Nr. 530/2008 attiecībā uz kuģiem ar apņemošajiem tīkliem, kuri peld ar Grieķijas, Francijas, Itālijas, Kipras un Maltas karogu, tātad pirms 2008. gada 16. jūnija.

89.      Attiecībā uz konkrēto pasākumu jāuzsver, ka Regulas Nr. 530/2008 3. pantā tik tiešām ir noteikts, ka Kopienas uzņēmēji no 2008. gada 16. jūnija vai no 2008. gada 23. jūnija (attiecībā uz tunzivīm, ko nozvejojuši Spānijas seineri) nepieņem tādu zilo tunzivju lomu izkraušanu krastā, ievietošanu sprostos uzbarošanai vai audzēšanai un pārkraušanu Kopienas ūdeņos vai ostās, ko nozvejojuši seineri Atlantijas okeānā uz austrumiem no 45°R garuma un Vidusjūrā. Tekstuāli interpretējot minēto pantu, var tik tiešām secināt, ka konkrētais aizliegums attiecas arī uz tiem tunzivju lomiem, kas nozvejoti pirms 2008. gada 16. vai 23. jūnija.

90.      Tomēr vēl rakstveida apsvērumos Komisija ir apgalvojusi, ka uz minētā panta teleoloģiskās interpretācijas pamata jāsecina, ka Kopienas uzņēmēji nepieņem tādu zilo tunzivju lomu izkraušanu krastā, ievietošanu sprostos uzbarošanai vai audzēšanai un pārkraušanu, kas nozvejoti pēc 2008. gada 16. vai 23. jūnija. Regulas Nr. 530/2008 3. pants jāskata kopā ar tās pašas regulas 1. un 2. pantu, kur aizliegts zvejot zilās tunzivis no 2008. gada 16. vai 23. jūnija.

91.      Tā kā es piekrītu Komisijas izmantotajai Regulas Nr. 530/2008 3. panta teleoloģiskajai interpretācijai, es uzskatu, ka attiecībā uz aizliegumu izkraut krastā tos tunzivju lomus, kas nozvejoti pirms 2008. gada 16. vai 23. jūnija, nav jautājuma par konkrēto pasākumu atbilstību samērīguma principam.

2)      Aizlieguma izkraut tās tunzivis, ko nozvejojuši seineri, kuri peld ar kādas trešās valsts karogu, samērīgums

92.      Savukārt nozīmīgāk ir pārliecināties, vai Regulas Nr. 530/2008 3. panta 1. punktā minētais pasākums ir nesamērīgs, jo neviens Kopienas uzņēmējs nevar veikt izkraušanu vai ievietošanu sprostos uzbarošanai vai audzēšanai, vai pārkraušanu (turpmāk tekstā – “tunzivju izkraušanas aizlieguma pasākums”) attiecībā uz tunzivju lomiem, ko nozvejojuši zvejnieki no seineriem, kuri nepeld ar kādas Regulas Nr. 530/2008 1. pantā minētas dalībvalsts karogu.

a)      Vērtēšanas kritērijs

93.      Šajā sakarā jāatgādina, ka samērīguma princips, kas ir viens no vispārīgajiem Kopienu tiesību principiem, prasa, lai Kopienas iestāžu tiesību akti nepārsniegtu to, kas ir atbilstošs un vajadzīgs, lai sasniegtu attiecīgā tiesiskā regulējuma noteiktos mērķus, ņemot vērā, ka, ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais un tā radītie traucējumi nedrīkst būt nesamērīgi ar sasniedzamiem mērķiem (56).

94.      Tāpēc samērīguma izvērtējumā jāpamatojas uz trīspakāpju pārbaudes struktūru, ar kuru nosaka, pirmkārt, pasākuma piemērotību, otrkārt, pasākuma vajadzību un, treškārt, pasākuma samērīgumu šaurā nozīmē (57).

95.      Tiesa tomēr ir atzinusi, ka tad, ja Kopienas likumdevējam ir plaša rīcības brīvība – kā kopējās lauksaimniecības politikas, tostarp zivsaimniecības, nozarē – tiesai ir jāizvērtē tikai tas, vai nav tikusi pieļauta acīmredzama kļūda vai pilnvaru nepareiza izmantošana un vai attiecīgā iestāde nav acīmredzami pārsniegusi savas rīcības brīvības robežas (58). Ņemot vērā plašo rīcības brīvību, kāda ir Kopienas likumdevējam kopējās lauksaimniecības politikas jomā, Tiesa uzskata, ka tikai šajā jomā ieviestā pasākuma acīmredzami neatbilstošais raksturs attiecībā pret mērķi, ko kompetentās iestādes plānojušas sasniegt, var ietekmēt šāda pasākuma likumīgumu (59).

96.      Kā esmu jau uzsvērusi secinājumos, kas sniegti lietā Azienda Agricola (60) un lietā Agrana Zucker (61), un kā paskaidrojusi ģenerāladvokāte Šarpstone [Sharpston] lietā Zuckerfabrik Jülich (62), tāds ierobežots pasākuma samērīguma izvērtējums, kur tiek pārbaudīta tikai pasākuma piemērotība, nav pārliecinošs (63).

97.      Kas attiecas uz piemērotības, vajadzības un samērīguma nosacījumiem, tie nav viena un tā paša elementa nianses, bet tikai ar attiecīgā pasākuma vajadzības un samērīguma šaurā nozīmē pārbaudi “izveidojas saikne” starp Kopienas likumdevēja izvirzīto mērķi un pasākumu, un indivīdu tiesībām, kuru interešu jomā pasākums iejaucas (64). Ierobežojot izvērtējumu tikai ar pasākuma piemērotības pārbaudi, netiek pārbaudīts tā samērīgums, bet tikai objektīvi kontrolēts, kā Kopienas likumdevējs īsteno savu rīcības brīvību (65).

98.      Tāpēc, manuprāt, arī kopējās lauksaimniecības politikas, tostarp zivsaimniecības, nozarē ir jāizmanto samērīguma izvērtējuma trīspakāpju struktūra; minētais izvērtējums tomēr jāierobežo – jo Kopienas likumdevējam ir plaša rīcības brīvība – tikai ar pārbaudi, vai pasākums ir acīmredzami nepiemērots, acīmredzami nevajadzīgs vai acīmredzami nesamērīgs šaurā nozīmē (66). Tādējādi tiek ievērota Kopienas likumdevēja rīcības brīvība attiecībā uz kompleksiem politiskiem, ekonomiskiem un sociāliem lēmumiem un tiek novērsts, ka Tiesa aizstāj šos lēmumus ar savu novērtējumu.

b)      Samērīguma principa neievērošanas izvērtējums

99.      Vispirms jānosaka, kāds ir pretrunīgā pasākuma – tunzivju izkraušanas aizlieguma – mērķis. Kā izriet no Regulas Nr. 530/2008 preambulas 10. apsvēruma, pasākuma mērķis ir stiprināt minēto pasākumu efektivitāti, lai novērstu nopietno apdraudējumu attiecībā uz zilās tunzivs krājumu izsīkšanu.

100. Tad jāpārbauda, vai minētais pasākums ir acīmredzami nepiemērots, acīmredzami nevajadzīgs vai acīmredzami nesamērīgs šaurā nozīmē attiecībā pret iepriekš minēto izvirzīto mērķi.

i)      Pasākuma acīmredzamas neatbilstības pārbaude

101. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pasākums ir piemērots izvirzītā mērķa sasniegšanai tikai tad, ja tas patiešām atbilst vēlmei to sasniegt saskanīgā un sistemātiskā veidā (67). Tāpēc pasākums ir acīmredzami neatbilstīgs, ja jau prima facie nenodrošina paredzētā mērķa sasniegšanu vai ja jau prima facie nenodrošina tā sasniegšanu saskanīgā un sistemātiskā veidā.

102. Es uzskatu, ka tunzivju izkraušanas aizliegums saskaņā ar Regulas Nr. 530/2008 3. panta 1. punktu pats par sevi nav acīmredzami neatbilstīgs, lai sasniegtu mērķi – stiprinātu minēto pasākumu efektivitāti nolūkā novērst nopietno apdraudējumu attiecībā uz zilās tunzivs krājumu izsīkšanu.

103. Minētais Kopienas pasākums būtu bijis pats par sevi acīmredzami neatbilstīgs, ja būtu pilnīgi izslēgts, ka tas var ietekmēt trešo valstu kuģu zvejas darbības. Šajā sakarā jāuzsver, ka Kopienas likumdevējam ir plaša rīcības brīvība lauksaimniecības, tostarp zivsaimniecības, nozarē; tas atbilst politiskajai atbildībai, kura likumdevējam piešķirta saistībā ar kopējās lauksaimniecības politikas organizāciju (68). Savas rīcības brīvības ietvaros Komisija ir acīmredzami uzskatījusi, ka pasākums – tunzivju izkraušanas aizliegums – ietekmē (vai var ietekmēt) arī trešo valstu seineru zvejas darbības, jo – ja izkraušanas aizlieguma nebūtu – ir iespējams, ka seineri no valstīm, uz kurām Regula Nr. 530/2008 neattiecas, būtu sākuši zvejot lielākus tunzivju daudzumus, lai pēc tam tos pārdotu Kopienas uzņēmējiem. Tāpēc es uzskatu, ka minētais pasākums nav pats par sevi acīmredzami neatbilstīgs attiecībā pret izvirzīto mērķi – zilās tunzivs krājumu saglabāšanu.

104. Tomēr, manuprāt, Regulas Nr. 530/2008 3. panta 1. punktā minētais tunzivju izkraušanas aizlieguma pasākums nav īsti konsekvents attiecībā pret tā paša panta 2. punktā minētajiem pasākumiem – izkraušanas aizliegumu. Jāņem vērā, ka Regulā Nr. 530/2008 ir ne tikai tunzivju izkraušanas aizliegums – uz 3. panta 1. punkta pamata, bet minētā panta 2. punktā ir arī analogs aizliegums izkraut krastā tos lomus, ko nozvejojuši seineri, kuri peld ar Spānijas karogu. Tā kā Spānijas seineri varēja zvejot tunzivis septiņas dienas ilgāk, arī aizliegums izkraut tunzivis tiem sākās septiņas dienas vēlāk. Tāpēc, manuprāt, ir pilnīgi nekonsekventi un nesistemātiski tas, ka Kopienas vairumzvejnieki laika posmā no 2008. gada 16. jūnija līdz 23. jūnijam nevarēja iepirkt tunzivis no trešo valstu seineriem, bet tikmēr varēja tās bez ierobežojumiem pirkt no Spānijas seineriem. Tik tiešām, ir iespējams, ka līdz ar to, ka Spānijas kuģiem bija zvejas atļauja, ir īstenojušās šo secinājumu iepriekšējā punktā minētās bažas, proti, ka Spānijas kuģiem bija iespēja nozvejot lielākus tunzivju daudzumus, lai pēc tam tos pārdotu vairumā citu dalībvalstu zvejniekiem. Minētās nekonsekvences dēļ pasākums – izkraušanas aizliegums attiecībā uz trešo valstu kuģiem – faktiski zaudē priekšmetu un tātad kļūst acīmredzami nepiemērots mērķa sasniegšanai.

105. Tāpēc pasākums – Regulas Nr. 530/2008 3. pantā minētais tunzivju izkraušanas aizliegums – ir acīmredzami nepiemērots, lai sasniegtu mērķi – stiprināt minēto pasākumu efektivitāti nolūkā novērst nopietno apdraudējumu attiecībā uz zilās tunzivs krājumu izsīkšanu.

ii)    Pārbaude, vai pasākums nav acīmredzami nevajadzīgs

106. Gadījumā, ja Tiesa nospriestu, ka pasākums – tunzivju izkraušanas aizliegums – nav acīmredzami nepiemērots, lai sasniegtu izvirzīto mērķi – stiprināt minēto pasākumu efektivitāti nolūkā novērst nopietno apdraudējumu attiecībā uz zilās tunzivs krājumu izsīkšanu, jāpārbauda, vai konkrētais aizlieguma pasākums nav acīmredzami nevajadzīgs. Vajadzības izvērtējums nozarēs, kurās likumdevējam ir rīcības brīvība, patiešām būtu jāierobežo ar pārbaudi, vai no vairākiem pasākumiem, kas piemēroti attiecībā pret izvirzīto mērķi, acīmredzami pastāv cits pasākums, kas ir mazāk apgrūtinošs konkrētajām tiesiski aizsargātajām interesēm vai tiesībām.

107. Manuprāt, nav elementu, lai secinātu, ka acīmredzami pastāv cits pasākums, kas ir mazāk apgrūtinošs konkrētajām tiesiski aizsargātajām interesēm vai tiesībām. Patiešām, varētu apgalvot, ka pasākums – trešo valstu seineru nozvejoto tunzivju lomu izkraušanas aizliegums – acīmredzami nebija vajadzīgs mērķa sasniegšanai, jo paša mērķa sasniegšanai būtu pieticis, ja tunzivju izkraušanas aizliegums trešo valstu seineriem būtu stājies spēkā tikai no 2008. gada 23. jūnija tāpat kā Spānijas seineriem. Tomēr ar to no jauna tiktu ieviests pasākums, kas neatbilst tunzivju izkraušanas aizliegumam.

108. Tāpēc es uzskatu, ka nav iespējams konstatēt, ka pasākums – tunzivju izkraušanas aizliegums saskaņā ar Regulas Nr. 530/2008 3. panta 1. punktu – ir acīmredzami nevajadzīgs, lai sasniegtu mērķi – saglabātu zilās tunzivs krājumus.

iii) Pārbaude, vai ir acīmredzams nesamērīgums vārda šaurā nozīmē

109. Pakārtoti, gadījumā, ja Tiesa atzītu, ka tunzivju izkraušanas aizlieguma pasākums nav acīmredzami nepiemērots, un nenolemtu, ka tas ir acīmredzami nevajadzīgs, vēl jāpārbauda samērīgums šaurā nozīmē, respektīvi, jāizsver uzņēmēju ietekmētās intereses attiecībā pret zilo tunzivju aizsardzības interesi. Es uzskatu, ka nav elementu, kuri varētu izraisīt šaubas par minētā pasākuma samērīgumu šaurā nozīmē. Lai gan uzņēmēji, protams, cieš ekonomiskus zaudējumus tunzivju izkraušanas aizlieguma pasākuma dēļ, no minētā aizlieguma izrietošās priekšrocības zilo tunzivju aizsardzībai katrā ziņā gūst pārsvaru. Tāpēc, ja Tiesa atzīs, ka tunzivju izkraušanas aizlieguma pasākums nav acīmredzami nepiemērots, un nenolems, ka tas ir acīmredzami nevajadzīgs, minētais pasākums, manuprāt, nav acīmredzami nesamērīgs vārda šaurā nozīmē.

iv)    Secinājums

110. Tādējādi ir jāsecina, ka Regulas Nr. 530/2008 3. pantā nav paredzēts, ka Kopienas uzņēmēji nevar veikt to zilo tunzivju lomu izkraušanu, ievietošanu sprostos uzbarošanai vai audzēšanai un pārkraušanu, kas iegūti pirms dienas, kad zveja tika apturēta saskaņā ar Regulu Nr. 530/2008, tāpēc attiecībā uz minēto pasākumu samērīguma jautājums nepastāv. Tomēr samērīguma principam neatbilst regulas 3. pantā minētais pasākums, atbilstīgi kuram Kopienas uzņēmēji nevar izkraut, ievietot sprostos uzbarošanai vai audzēšanai vai pārkraut tādus zilo tunzivju lomus, ko nozvejojuši seineri, kuri nepeld ar kādas Regulā Nr. 530/2008 minētas dalībvalsts karogu.

c)      Samērīguma principa neievērošanas sekas

111. Visbeidzot, vēl jāpārbauda, kādu ietekmi uz Regulas Nr. 530/2008 spēkā esamību atstās samērīguma principa neievērošana. Vispirms jāpārbauda, vai samērīguma principa pārkāpšanas dēļ nav spēkā visa regula vai tikai tās 3. pants.

112. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Kopienu aktu var daļēji atcelt tikai tad, ja elementi, kuru atcelšana tiek prasīta, ir nošķirami no pārējā tiesību akta (69). Turklāt nošķiramības nosacījums nav pietiekams, ja tiesību akta daļējas atcelšanas dēļ jāgroza tā saturs (70).

113. Šajā lietā jākonstatē, ka Regulas Nr. 530/2008 3. pants ir izvietots tā, ka to var viegli nošķirt no pārējiem regulas pantiem. Pat ja minēto pantu, kurā iekļauts tunzivju izkraušanas aizliegums, atceltu, tās pašas regulas 1. un 2. pantā minētais zvejas aizliegums turpina būt spēkā bez jebkādām sekām.

114. Tāpēc, manuprāt, Regulas Nr. 530/2008 3. pants ir spēkā neesošs, jo nav ievērots samērīguma princips.

E –    Sestais jautājums

115. Ar sesto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regula Nr. 530/2008 ir spēkā neesoša, jo pārkāpj diskriminācijas pilsonības dēļ aizlieguma principu saskaņā ar EKL 12. pantu, nošķirot starp seineriem, kuri peld ar Spānijas karogu, un seineriem, kuri peld ar Grieķijas, Itālijas, Francijas, Kipras un Maltas karogu, kā arī starp minēto sešu dalībvalstu seineriem un pārējo dalībvalstu seineriem (71).

1)      Diferencēšana starp seineriem, kuri peld ar Spānijas karogu, un seineriem, kuri peld ar Grieķijas, Itālijas, Francijas, Kipras un Maltas karogu

a)      Jautājums par to, cik pamatoti ir diferencēt starp Spānijas seineriem un citu valstu seineriem

116. Vispirms jāizskata jautājums par to, cik pamatoti ir diferencēt starp Spānijas seineriem, no vienas puses, un seineriem, kuri peld ar Grieķijas, Itālijas, Francijas, Kipras un Maltas karogu, no otras puses.

117. Kā izriet no pastāvīgās judikatūras, ievērojot nediskriminācijas principu, līdzīgās situācijās nevajadzētu piemērot atšķirīgus noteikumus un dažādās situācijās savukārt nevajadzētu piemērot vienādus noteikumus, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota (72).

118. Komisija savos rakstveida apsvērumos, kas sagatavoti Komisijas aizsardzībai minētajā jautājumā, vispirms apgalvo, ka attiecībā uz seineriem, kuri peld ar Spānijas karogu, nebija nekādas diskriminācijas, jo, pamatojoties uz nozvejas faktiskā apjoma vērtējumu, neesot bijis nekāda riska, ka Spānijas kuģi pārsniegs Spānijai piešķirto kvotu. Komisija turklāt apgalvo, ka Spānijas flotes objektīvais stāvoklis (kuģu skaits attiecībā pret Spānijai piešķirto kvotu) atšķīrās no citu flošu stāvokļa. Komisija visbeidzot tiesas sēdē apgalvoja, ka Spānijas flotes objektīvais stāvoklis bija atšķirīgs, jo zvejas sezona Spānijā sākoties nedēļu vēlāk. Precīzāk, lielākā daļa Spānijas seineru [ar apņemošajiem tīkliem] veic zilo tunzivju nozveju Baleāru salu rajonā, kur jūras ūdens sasilst līdz zilo tunzivju zvejai piemērotai temperatūrai nedēļu vēlāk nekā citur (73).

119. Kas attiecas uz diferencēšanu starp Spānijas seineriem un pārējo dalībvalstu seineriem, kam piemēro Regulu Nr. 530/2008, Komisija izvirza trīs argumentus: pirmkārt, tas, ka nav konkrēta laikposma, kad Spānijas seineri būtu izsmēluši savu kvotu, otrkārt, Spānijas seineru objektīvi atšķirīgais stāvoklis, līdz ar ko nekādā ziņā neesot bijis iespējams, ka minētie seineri izsmels savu kvotu, un, treškārt, Spānijas seineru objektīvi atšķirīgais stāvoklis, jo tie zvejo ūdeņos, kas sasniedz tunzivju zvejai piemērotu temperatūru nedēļu vēlāk.

120. Es uzskatu, ka Komisijas izvirzītie argumenti konkrētajā gadījumā nepamato atšķirīgu attieksmi pret Spānijas seineriem un pārējiem iesaistītajiem seineriem.

121. Pirmkārt, Komisija ne rakstveida apsvērumos, ne mutvārdu procesā nav iesniegusi datus, no kuriem būtu skaidrs, ka Spānijas flotes kvotas izsmelšanu varēja paredzēt tikai līdz 2008. gada 23. jūnijam, nevis 2008. gada 16. jūnijam. Komisija nav iesniegusi nekādus datus, kas apliecinātu, ka apstrīdētās regulas pieņemšanas laikā Spānijas flotes nozvejas apjoms bijis zemāks par pārējo dalībvalstu flošu nozvejas apjomu. Gluži pretēji, Komisijas rakstveida apsvērumos ir pat norādīts, ka Spānijas seineru nozveja laikposmā no 2008. gada 27. maija līdz 23. jūnijam ir bijusi lielāka nekā Francijas seineru nozveja (74). Protams, šajā sakarā tiek apgalvots, ka ir iespējams, ka norādes par Francijas flotes nozvejas apjomu nav pareizas, jo kuģu uzraudzības satelītsistēmas kādu laiku neesot darbojušās. Lai gan ir tāda domājama neatbilstība, nav tomēr norādīts, kāds ir Francijas flotes nozvejas daudzuma faktiskais vērtējums attiecībā pret Spānijas floti.

122. Turklāt, kas attiecas uz Spānijas flotes konkrētajām nozvejām 2008. gadā (pamatojoties uz visiem zvejas veidiem, ne tikai uz zveju ar apņemošajiem tīkliem), no ICCAT ziņojuma izriet, ka Spānijas flotes veiktā zilo tunzivju nozveja Atlantijas okeāna austrumdaļā bija 2938 tonnas un Vidusjūrā – 2465 tonnas, kopā 5403 tonnas (75). Tas ir 99,3 % no kvotas, kas Spānijai bija piešķirta 2008. gadam un kas kopumā bija 5428,46 tonnas. Ņemot vērā no minētā avota gūto informāciju, Spānija attiecībā uz nozvejas aplēsēm bija daudz vairāk pietuvojusies savai kvotai nekā Francija un Itālija (76).

123. Tā kā nav konkrētu datu, kas pierādītu, ka nebija nekāda riska, ka Spānijas seineri sasniegs vai pārsniegs Spānijai piešķirto kvotu, es uzskatu, ka atšķirīgā attieksme pret seineriem, kuri peld ar Spānijas karogu, un seineriem, kuri peld ar Grieķijas, Itālijas, Francijas, Kipras un Maltas karogu, nav objektīvi pamatota.

124. Otrkārt, jāpārbauda, vai var apgalvot, ka teorētiski nebija iespējams, ka Spānijas seineri līdz 2008. gada 23. jūnijam nebūtu sasnieguši vai pārsnieguši Spānijai piešķirto kvotu. Manuprāt, arī tādus apgalvojumus nevar pieņemt.

125. No vienas puses, no Komisijas rakstveida apsvērumiem izriet, ka katras dalībvalsts kvota bija sadalīta atbilstoši katras dalībvalsts rīcībā esošajam kuģu skaitam. Komisija savos rakstveida apsvērumos apgalvo, ka Kopienā 2008. gadā kopumā bija 131 zvejas kuģis ar apņemošajiem tīkliem, no kuriem 1 piederēja Kiprai, 4 – Maltai, 6 – Spānijai, 16 – Grieķijai, 36 – Francijai un 68 – Itālijai (77). Šajā sakarā Komisija norāda, piemēram, ka 32 Francijas kuģiem, kuri garāki par 24 metriem, 2008. gadā katram kuģim bija noteikta kvota no 110 līdz 120 tonnām. Vienota kvota katram no 68 Itālijas kuģiem bija noteikta 52 tonnu apmērā. Vienota kvota katram no 6 Spānijas kuģiem bija noteikta robežās no 251 tonnas līdz 352 tonnām. No minētajiem datiem izriet, ka attiecība starp kuģu skaitu un Spānijai piešķirto kvotu nevar pamatot atšķirīgu attieksmi pret Spānijas kuģiem un pārējo dalībvalstu kuģiem, jo esošā kvota ir samērīgi sadalīta atbilstoši katras dalībvalsts kuģu skaitam. Turklāt pati Komisija Regulas Nr. 530/2008 preambulas 7. apsvērumā ir apgalvojusi, ka “viena seinera dienas nozvejas kapacitāte ir tik liela, ka atļauto nozvejas līmeni var sasniegt vai pārsniegt ļoti ātri” (78). Tātad, ja kvotu iespējams pārsniegt ar vienu vienīgu seineri [ar apņemošajiem tīkliem], manuprāt, nevar pieņemt argumentu, ka Spānijas seineri [ar apņemošajiem tīkliem] nebūtu varējuši sasniegt piešķirto kvotu.

126. No otras puses, no Komisijas rakstveida apsvērumiem izriet arī tas, ka Spānijas kuģi laikposmā no 2008. gada 27. maija līdz 23. jūnijam (tātad četrās nedēļās) nozvejojuši 1404,427 tonnas zilo tunzivju (79). Tas nozīmē, ka vidējā nozveja nedēļā ir bijusi vienāda ar mazliet vairāk kā 351 tonnu zilo tunzivju. Zilo tunzivju zvejas kvota Spānijai 2008. gadam bija noteikta 5428,46 tonnas (80). Ņemot vērā Komisijas datus, aptuveni 70 % no visas zilo tunzivju nozvejas tiek veikta ar apņemošajiem tīkliem (81); tas nozīmē, ka bija paredzēts, ka Spānijas seineriem ar apņemošajiem tīkliem 2008. gadā bija jānozvejo aptuveni 3800 tonnu zilo tunzivju (tātad 70 % no visas Spānijas kvotas). Ja Spānijas kuģi būtu katru dienu zvejojuši ar tādu kapacitāti kā laikposmā no 2008. gada 27. maija līdz 23. jūnijam, nozvejas daudzums 10 vai 11 nedēļās būtu palielinājies par 3800 tonnām. Ievērojot to, ka zvejas sezona Spānijā ilga 25 nedēļas (82), manuprāt, nevar apgalvot, ka teorētiski nebūtu iespējams, ka Spānijas apņemošie tīkli nebūtu varējuši izsmelt 2008. gadam noteiktās kvotas.

127. Treškārt, Komisija mutvārdu procesa gaitā ir apgalvojusi, ka Spānijas seineru objektīvais stāvoklis ir atšķirīgs, jo ūdeņi, kuros Spānijas seineri zvejo zilās tunzivis, sasniedz zvejai piemērotu temperatūru nedēļu vēlāk. Es uzskatu, ka tādu argumentu nevar pieņemt. Ja minētais Komisijas apgalvojums būtu pārliecinošs, arī zilo tunzivju zvejas sezonai, ko reglamentē Regula Nr. 1559/2007, Spānijā būtu jāilgst nedēļu ilgāk nekā pārējās dalībvalstīs (83). Ja minētais faktors tik tiešām būtu zvejai tik būtisks, kā uzsver Komisija, jau Regulā Nr. 1559/2007 būtu nolemts, ka Spānija var zvejot zilās tunzivis nedēļu ilgāk nekā visas pārējās dalībvalstis.

128. Visbeidzot man jāuzsver, ka nav pārliecinoši apgalvot, ka pastāv nopietns zilās tunzivs krājumu izsīkšanas risks, un vienlaikus atļaut Spānijai turpināt zveju vēl papildu nedēļu tieši zvejas viskarstākajā sezonā. Komisija savas rīcības brīvības ietvaros ir izvērtējusi, ka patiešām pastāv nopietns zilās tunzivs krājumu izsīkšanas risks. Ņemot vērā minēto konstatējumu, Komisijai būtu bijis vienādi jāattiecas pret visām dalībvalstīm, kas minētas Regulā Nr. 530/2008. Ja kādas konkrētas zivju sugas krājums tik tiešām ir apdraudēts, minētā suga ir apdraudēta visā zvejas zonā neatkarīgi no apstākļa, ka dažas dalībvalstis šķietami vēl nav apguvušas savu kvotu (84).

129. Tāpēc es uzskatu, ka Regula Nr. 530/2008, atšķirīgās attieksmes dēļ pret seineriem, kuri peld ar Spānijas karogu, un seineriem, kuri peld ar Grieķijas, Itālijas, Francijas, Kipras un Maltas karogu, pārkāpj diskriminācijas aizlieguma principu.

b)      Diskriminācijas aizlieguma principa neievērošanas sekas

130. Jāpārbauda arī, kādas sekas attiecībā uz Regulas Nr. 530/2008 spēkā esamību rada konstatējums, ka minētā regula neievēro diskriminācijas aizlieguma principu. Precīzāk, jāpārliecinās, vai minētā principa neievērošanas dēļ spēku zaudē visa regula vai tikai daži tās panti.

131. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Kopienu akta daļēja atcelšana ir iespējama tikai tad, ja elementi, kuru atcelšana tiek prasīta, ir nodalāmi no pārējā akta (85). Turklāt ar nodalāmības prasību nepietiek, ja akta daļējas atcelšanas dēļ jāgroza tā būtība (86). Tāpēc, lai veiktu akta daļēju atcelšanu, saskaņā ar Tiesas judikatūru ir jābūt izpildītiem diviem nosacījumiem: atceļamajiem elementiem jābūt nodalāmiem un jābūt saglabātai akta normatīvajai būtībai.

132. Manuprāt, diskriminācijas aizlieguma principa neievērošana šajā lietā vispirms izraisa Regulas Nr. 530/2008 1. un 2. panta spēkā neesamību, jo no tiem izriet, ka attieksme pret Spānijas seineriem ir labvēlīgāka nekā pret pārējiem seineriem, uz kuriem attiecas minētā regula. Regulas 1. un 2. pants, skatīti kopā, neievēro diskriminācijas aizlieguma principu, tāpēc tie jāatceļ.

133. Ja Tiesa, pieņemot spriedumu par atbilstību samērīguma principam (ceturtais un piektais prejudiciālais jautājums), neatcels 3. pantu, manuprāt, minētais pants jāatceļ kā sekas Regulas Nr. 530/2008 1. un 2. panta atcelšanai. Tunzivju izkraušanas aizlieguma pasākumam nav jēgas, ja nepastāv tā juridiskais pamats – pašas tunzivju zvejas aizliegums (87). Tomēr, tā kā es pati uzskatu, ka Regulas Nr. 530/2008 3. pants nav spēkā jau samērīguma principa neievērošanas dēļ, jāatceļ tikai minētās regulas 1. un 2. pants.

134. Tāpēc es uzskatu, ka Regulas Nr. 530/2008 1. un 2. pants nav spēkā, jo nav ievērots diskriminācijas pilsonības dēļ aizlieguma princips saskaņā ar EKL 12. pantu.

2)      Diferencēšana starp kuģiem, kas minēti Regulā Nr. 530/2008, un pārējiem kuģiem

135. Jāizskata arī jautājums par to, cik pamatoti ir diferencēt starp seineriem, kas minēti Regulā Nr. 530/2008 (tātad tiem, kuri peld ar Grieķijas, Itālijas, Francijas, Kipras, Maltas, kā arī Spānijas karogu), un visiem pārējiem seineriem (88).

136. Komisija mutvārdu procesā ir apgalvojusi, ka Portugāle un citas dalībvalstis nezvejo zilās tunzivis ar seineriem, bet citos veidos, un ir apstiprinājusi, ka visas dalībvalstis, kuras zvejo zilās tunzivis ar seineriem, ir iekļautas Regulā Nr. 530/2008.

137. Tāpēc jākonstatē, ka dalībvalstis, uz kurām Regula Nr. 530/2008 neattiecas, atradās objektīvi citā situācijā nekā tās dalībvalstis, uz kurām konkrētā regula attiecas. Tāpēc šajā ziņā Regula Nr. 530/2008 nepārkāpj diskriminācijas aizlieguma principu.

F –    Septītais, astotais un devītais jautājums

138. Ar septīto, astoto un devīto prejudiciālo jautājumu, kuru problēmu analoģijas dēļ jāskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā:

–        pirmkārt, vai Regula Nr. 530/2008 ir spēkā neesoša, jo tās pieņemšanā, no vienas puses, nav ņemts vērā efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips, kas ir garantēts saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu, un, no otras puses, nav ievērots sacīkstes princips, kas ir Kopienu tiesību vispārējs princips, jo ieinteresētajām personām un dalībvalstīm netika dota nekāda iespēja rakstveidā paust savu viedokli pirms apstrīdētās regulas pieņemšanas;

–        otrkārt, vai Regula Nr. 530/2008 ir spēkā neesoša, jo ir pieņemta uz Regulas Nr. 2371/2002 7. panta pamata, kas neievēro efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu, kas ir garantēts saskaņā ar Pamattiesību hartas 47. pantu, un sacīkstes principu, kas ir Kopienu tiesību vispārējs princips.

139. It īpaši attiecībā uz devīto prejudiciālo jautājumu es gribētu uzsvērt, ka – kā tiesas sēdē ir apgalvojusi arī Padome – minētais jautājums patiesībā attiecas tikai uz Regulas Nr. 2371/2002 7. panta 2. punkta spēkā esamību, bet šajā lietā minētais punkts nav būtisks. Tomēr iesniedzējtiesas jautājums jāsaprot tā, ka minētā tiesa vaicā, vai Regulas Nr. 2371/2002 7. pants ir pretrunā efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principam un sacīkstes principam, jo piešķir citām dalībvalstīm tiesības tikt uzklausītām, uzsākot procedūru tieši pēc dalībvalsts motivēta lūguma, nevis tad, kad procedūru sāk pēc Komisijas ierosmes.

140. Tāpēc vispirms jāpārbauda, vai Regula Nr. 530/2008 pārkāpj minētos principus, un tad – vai Regulas Nr. 2371/2002 7. pants pārkāpj minētos principus, abos gadījumos ar priekšnoteikumu, ka Regulas Nr. 2371/2002 7. panta 1. punkts ir attiecīgais juridiskais pamats Regulas Nr. 530/2008 pieņemšanai.

1)      Vai Regula Nr. 530/2008 pārkāpj efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu un sacīkstes principu?

a)      Efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa iespējams pārkāpums

141. Vispirms jāpievērš uzmanība tam, ka, pamatojoties uz pastāvīgo judikatūru, efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips ir Kopienu tiesību vispārējs princips, kas izriet no dalībvalstu kopējām konstitucionālām tradīcijām un ir ietverts 6. un 13. pantā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (89), kā arī 47. pantā Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, ko proklamēja Nicā 2000. gada 7. decembrī (90). Hartas 47. panta 1. punktā ir noteikts, ka ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti šajā pantā.

142. Nesaskatu, kā apstāklis, ka ieinteresētajām personām un dalībvalstīm nav bijusi iespēja iesniegt rakstveida apsvērumus pirms apstrīdētās regulas pieņemšanas, varētu pārkāpt efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu. Minētais princips attiecas uz tiesisko aizsardzību jau pēc tiesību akta pieņemšanas. Minētā tiesiskā aizsardzība ir garantēta gan dalībvalstīm, gan ieinteresētajām personām (fiziskajām un juridiskajām), jo minētie subjekti, ievērojot EKL 230. panta 2. un 4. punkta nosacījumus (91), var apstrīdēt tamlīdzīgu tiesību aktu, iesniedzot prasību par tiesību akta atcelšanu, tāpat kā valsts tiesa tajā izskatāmā tiesas prāvā var uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu par Kopienu tiesību akta spēkā esamību. Tāpēc es uzskatu, ka, nedodot iespēju iesniegt rakstveida apsvērumus Regulas Nr. 530/2008 pieņemšanas procesā, nav pārkāpts efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips.

b)      Sacīkstes principa iespējams pārkāpums

143. Saistībā ar sacīkstes principa iespējamu pārkāpumu jāpārbauda, vai Regula Nr. 530/2008 pārkāpj minēto principu, no vienas puses, attiecībā pret dalībvalstīm un, no otras puses, attiecībā pret ieinteresētajām personām, kas minētas tās pašas regulas 3. pantā.

i)      Sacīkstes principa ievērošana attiecībā pret dalībvalstīm

144. Kas attiecas uz sacīkstes principa ievērošanu attiecībā pret dalībvalstīm, no Tiesas judikatūras izriet, ka šis princips ir piemērojams ne tikai personām, bet arī dalībvalstīm; attiecībā uz dalībvalstīm šis princips tiek atzīts procedūrās, ko Kopienas iestāde uzsāk pret attiecīgo dalībvalsti (92). Tātad sacīkstes princips ir spēkā tikai tad, kad Kopienas iestāde ierosina procedūru pret kādu dalībvalsti, piemēram, procedūru saskaņā ar EKL 228. pantu (93) vai procedūru valsts atbalsta jomā (94). Savukārt Komisijas regula principā ir vispārpiemērojams normatīvais akts, kura pieņemšanas procesā Komisijai, kura to pieņem, nav vispārēja pienākuma atļaut ieinteresētajām personām vai dalībvalstīm tikt uzklausītām par pašu regulu. Saskaņā ar EKL 249. panta 2. punktu (95) regula ir vispārpiemērojama. Tā uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

145. Turklāt jāapsver arī tas, ka juridiskais pamats, uz kura tika pieņemta Regula Nr. 530/2008 – t.i., Regulas Nr. 2371/2002 7. panta 1. punkts – paredz ārkārtas pasākumu veikšanu pēc Komisijas ierosmes (96). Tā kā runa ir par ārkārtas pasākumiem, iespēja dalībvalstīm paust savu viedokli varētu nesamērīgi paildzināt ārkārtas pasākumu veikšanu, un paši pasākumi zaudētu jēgu. Minētos pasākumus raksturo tieši tas apstāklis, ka tos veic ātri un lieki neatliekot, un ar šo elementu tiek nodrošināta pasākumu efektivitāti (97).

146. Tāpēc es uzskatu, ka Regula Nr. 530/2008 nepārkāpj sacīkstes principu attiecībā pret dalībvalstīm.

ii)    Sacīkstes principa ievērošana attiecībā pret pārējām ieinteresētajām personām

147. Kas attiecas uz sacīkstes principa ievērošanu attiecībā pret pārējām ieinteresētajām personām, kas minētas Regulas Nr. 530/2008 3. pantā, jāuzsver, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru sacīkstes princips ir piemērojams ikvienā tiesvedībā, kuras rezultātā Kopienas iestāde var pieņemt lēmumu, kas var būtiski ietekmēt personas intereses (98). Kā minēts šo secinājumu 144. punktā, arī šajā sakarā jāuzsver fakts, ka Komisijas regula principā ir vispārpiemērojams normatīvais akts. Atkarībā no satura tas var faktiski būt individuāls normatīvais akts, ja atklājas, ka īstenībā tajā ir ietverts lēmums vai vairāki lēmumi, kuri tieši un individuāli attiecas uz atsevišķām personām (99). Manuprāt, kritērijs par ietekmi uz indivīdu šajā lietā nav ievērots, jo Regulas Nr. 530/2008 3. pants attiecas vispārīgi uz visiem Kopienas uzņēmējiem, kuri varētu veikt zilo tunzivju izkraušanu, ievietošanu sprostos uzbarošanai vai audzēšanai un pārkraušanu (100). Tāpēc es nevaru uzskatīt Regulu Nr. 530/2008 par lēmumu, bet gan par vispārpiemērojamu tiesību aktu, saistībā ar kuru Komisijai nav pienākuma garantēt ieinteresētajām personām saskaņā ar šīs regulas 3. pantu tiesības tikt uzklausītām.

148. Vēl jāpiebilst, kā izriet no judikatūras, ka pat tad, ja regula tieši un individuāli attiektos uz ieinteresētajām personām, un tās varētu minēto regulu apstrīdēt saskaņā ar EKL 230. panta 4. punktu (101), no šī noteikuma nevar automātiski secināt, ka indivīdiem ir tiesības tikt uzklausītiem pirms tāda akta pieņemšanas (102).

149. Jānorāda arī – analogi šo secinājumu 145. punktam – ka iespēja uzklausīt visas ieinteresētās personas arī nesamērīgi paildzinātu ārkārtas pasākumu veikšanu saskaņā ar Regulas Nr. 2371/2002 7. panta 1. punktu – pasākumu, kuri jāveic ātri un lieki neatliekot, līdz ar ko tiek nodrošināta pasākumu efektivitāte.

150. Tāpēc es uzskatu, ka Regula Nr. 530/2008 nepārkāpj sacīkstes principu attiecībā pret pārējām ieinteresētajām personām, kas minētas tās pašas regulas 3. pantā.

2)      Vai Regulas Nr. 2371/2002 7. pants pārkāpj efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu un sacīkstes principu?

151. Manuprāt, arī Regulas Nr. 2371/2002 7. pants nepārkāpj efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu un sacīkstes principu.

a)      Efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa iespējams pārkāpums

152. Kas attiecas uz jautājumu par efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa neievērošanu, es vēlētos norādīt uz apsvērumiem, kas minēti šo secinājumu 141. un 142. punktā. To pašu tur izklāstīto iemeslu dēļ es uzskatu, ka Regulas Nr. 2371/2002 7. pants nepārkāpj efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu.

b)      Sacīkstes principa iespējams pārkāpums

153. Es domāju, ka arī Regulas Nr. 2371/2002 7. pants nepārkāpj sacīkstes principu vai ieinteresēto personu un dalībvalstu tiesības tikt uzklausītām.

154. Kas attiecas uz ieinteresēto personu (fizisko un juridisko personu) tiesībām tikt uzklausītām, es vēlētos norādīt uz šo secinājumu 145. un 149. punktu. Ja visām pārējām ieinteresētajām personām (fiziskajām un juridiskajām personām) būtu tiesības tikt uzklausītām ārkārtas pasākumu veikšanas procesā, tas nesamērīgi paildzinātu ārkārtas pasākumu veikšanas procesu ūdeņu dzīvo resursu saglabāšanai un ievērojami samazinātu to efektivitāti.

155. Uz Regulas Nr. 2371/2002 7. panta 1. punkta pamata Komisija pēc motivēta dalībvalsts pieprasījuma vai pēc savas iniciatīvas var lemt par ārkārtas pasākumiem ūdeņu dzīvo resursu saglabāšanai. Saskaņā ar Regulas Nr. 2371/2002 7. panta 2. punktu dalībvalsts vienlaikus dara zināmu pieprasījumu Komisijai, citām dalībvalstīm un attiecīgajām reģionālajām konsultatīvajām padomēm, kuras var iesniegt savas rakstiskās atsauksmes Komisijai piecu darbdienu laikā pēc pieprasījuma saņemšanas.

156. Ja lūgumu veikt ārkārtas pasākumus iesniedz kāda no dalībvalstīm, tad pārējās dalībvalstis var saskaņā ar Regulas Nr. 2371/2002 7. panta 2. punktu iesniegt rakstveida apsvērumus. Savukārt, ja Komisija pēc savas ierosmes pieņem ārkārtas pasākumus, tad dalībvalstis nevar nosūtīt rakstveida apsvērumus. Tāds noteikums var prima facie šķist patiesībā nekonsekvents, tomēr, manuprāt, tas, ka dalībvalstis nevar iesniegt apsvērumus, ja Komisija pēc savas ierosmes veic ārkārtas pasākumus, nepārkāpj to tiesības tikt uzklausītām.

157. Jāņem vērā, ka, ja kāda dalībvalsts ierosina pieņemt ārkārtas pasākumus, Komisija nav acīmredzami pamanījusi tādu vajadzību, tāpēc pārējo dalībvalstu nostāja var palīdzēt sagatavot objektīvu atzinumu, vienlaikus novēršot to, ka kāda dalībvalsts var ļaunprātīgi izmantot iespēju ierosināt ārkārtas pasākumu veikšanu. Citādi notiek, ja ārkārtas pasākumus pēc savas ierosmes veic Komisija. Tādā gadījumā vajadzība pēc ārkārtas pasākumiem ir tik acīmredzama, ka tas ir nonācis Komisijas uzmanības lokā, kurai, pamatojoties uz tās rīcībā esošo informāciju, ir tiesības veikt ārkārtas pasākumus.

158. Tāpēc es uzskatu, ka Regulas Nr. 2371/2002 7. pants nekādā veidā nepārkāpj sacīkstes principu.

G –    Desmitais jautājums

159. Desmitais prejudiciālais jautājums tiek uzdots tikai pakārtoti, tāpēc Regulas Nr. 530/2008 atcelšanas gadījumā Tiesai uz to nebūs jāatbild; tomēr turpmāk es izskatīšu šo jautājumu gadījumam, ja Tiesa minēto regulu neatcels.

160. Ar desmito jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai gadījumā, ja Tiesa konstatē Regulas Nr. 530/2008 spēkā esamību, tās 3. panta 1. punkts jāinterpretē tā, ka tas aizliedz Kopienas uzņēmējiem veikt Kopienas ūdeņos un ostās to zilo tunzivju lomu izkraušanu, ievietošanu sprostos uzbarošanai vai audzēšanai un pārkraušanu, ko Atlantijas okeānā uz austrumiem no 45°R garuma un Vidusjūrā nozvejojuši seineri, kuri peld ar kādas trešās valsts karogu.

161. Manuprāt, uz minēto jautājumu jāatbild apstiprinoši.

162. No vienas puses, šādu interpretāciju apstiprina Regulas Nr. 530/2008 3. panta 1. punkta teksts, kurā runāts vispārīgi par “seineriem”, nevis konkrēti par tādiem seineriem, kuri peld ar Grieķijas, Francijas, Itālijas, Kipras un Maltas karogu. Tādējādi minētais noteikums ir apzināti formulēts citādi nekā tās pašas regulas 1. panta 1. punktā, kurā ir konkrēti minētas dalībvalstis, uz kurām pati regula attiecas. Tādējādi Regulas Nr. 530/2008 3. panta 1. punktā parādīts, ka tas attiecas uz visiem seineriem, nevis tikai uz minēto dalībvalstu seineriem.

163. No otras puses, to var secināt arī, sistēmiski interpretējot konkrēto noteikumu. Atšķirībā no Regulas Nr. 530/2008 3. panta 1. punkta, kas ir formulēts vispārīgi, 2. punkts attiecas tikai uz vienu dalībvalsti – uz Spāniju. Līdz ar to, sistēmiski interpretējot, var secināt, ka Komisija – ja tā būtu vēlējusies, ka minētās regulas 3. panta 1. punkts attiecas tikai uz noteiktām dalībvalstīm – to būtu konkrēti norādījusi arī tekstā.

164. Turklāt Komisija ir apstiprinājusi, ka Regulas Nr. 530/2008 3. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas uz aizliegumu izkraut tunzivju lomus no jebkuras valsts seineriem, izņemot Spāniju.

165. Tāpēc, manuprāt, uz desmito prejudiciālo jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka Regulas Nr. 530/2008 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tā, ka tas aizliedz Kopienas uzņēmējiem pieņemt to zilās tunzivs lomu izkraušanu, ievietošanu sprostos uzbarošanai vai audzēšanai un pārkraušanu Kopienas ūdeņos un ostās, kas nozvejoti Atlantijas okeānā uz austrumiem no 45°R garuma un Vidusjūrā no seineriem, kuri peld ar kādas ārpuskopienas valsts karogu.

VII – Secinājumi

166. Ievērojot visus iepriekš minētos apsvērumus, piedāvāju Tiesai uz Prim’Awla tal-Qorti Civili (Maltas Republika) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)         izskatot jautājumu par Komisijas 2008. gada 12. jūnija Regulas (EK) Nr. 530/2008, ar ko nosaka ārkārtas pasākumus attiecībā uz seineriem, kas zvejo zilās tunzivis Atlantijas okeānā uz austrumiem no 45°R garuma un Vidusjūrā, juridiskā pamata un pamatojuma atbilstību, netika atklāts neviens elements, kas varētu ietekmēt šīs regulas spēkā esamību;

2)         Regula Nr. 530/2008 neietekmē tādu uzņēmēju kā prasītājs pamata prāvā tiesisko paļāvību;

3)         Regulas Nr. 530/2008 3. pants ir spēkā neesošs, jo ir pārkāpts samērīguma princips;

4)         Regulas Nr. 530/2008 1. un 2. pants ir spēkā neesošs, jo ir pārkāpts diskriminācijas pilsonības dēļ aizlieguma princips saskaņā ar EKL 12. pantu;

5)         Regula Nr. 530/2008 un Regulas Nr. 2371/2002 7. pants nepārkāpj efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu un sacīkstes principu.

---

1 – Oriģinālvaloda – slovēņu.

---

2 – OV L 155, 13.06.2008., 9. lpp.

---

3 – Pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā, ar kuru groza Līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un kas parakstīts Lisabonā 2007. gada 13. decembrī (OV C 306, 17.12.2007., 1. lpp.) un stājās spēkā 2009. gada 1. decembrī, prejudiciāla nolēmuma tiesvedību reglamentē Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 267. pants.

---

4 – Prasība lietā T‑329/08 AJD Tuna/Komisija, kas celta 2008. gada 12. augustā.

---

5 – Prasība lietā T‑305/08 Itālija/Komisija, kas celta 2008. gada 11. augustā.

---

6 – Skat. Pirmās instances tiesas (pašlaik Vispārējā tiesa) 2009. gada 30. novembra rīkojumu apvienotajās lietās no T‑313/08 līdz T‑318/08 un no T‑320/08 līdz T‑328/08 Veromar di Tudisco Alfio & Salvatore u.c./Komisija.

---

7 – OV L 261, 20.10.1993., 1. lpp., OV Īpašais izdevums latviešu valodā, 02/4. sēj., 70.–85. lpp.

---

8 – OV L 358, 31.12.2007., 59. lpp.

---

9 – Minētās konvencijas teksts ir publicēts OV L 162, 18.06.1986., 34. lpp.

---

10 – Tunzivju saglabāšanas konvencijas 3. panta 1. punkts.

---

11 – Tunzivju saglabāšanas konvencijas 8. panta 1. punkta a) apakšpunkts.

---

12 – OV L 162, 18.06.1986., 33. lpp.

---

13 – OV L 340, 22.12.2007., 8. lpp.

---

14 – OV L 19, 23.01.2008., 1. lpp.

---

15 – OV L 134, 23.05.2008., 11. lpp.

---

16 – Komisija ar to atsaucas uz 2001. gada 25. oktobra spriedumu lietā C‑120/99 Itālija/Padome (Recueil, I‑7997. lpp., 28. un 29. punkts).

---

17 – Par zilo tunzivju apdraudējumu skat., piemēram, ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas 1995. gada publikāciju “Examen de la situation mondiale des especes de grands migrateurs et des stocks chevauchants”, no: FAO document technique sur les pêches 337, 1995, 36. lpp.

---

18 – Skat., piemēram, publikāciju Biodiversity: My Hotel in Action: A Guide to Sustainable Use of Biological Resources. Gland: International Union for Conservation of Nature, 2008, 64. lpp.; Deere, C. Net Gains: Linking Fisheries Management, International Trade and Sustainable Development, IUCN, Vašingtona, 2000, 37. lpp. Sal. arī Barnosky, A. D. Heatstroke: Nature in an Age of Global Warming. Vašingtona: Island Press, 2009, 50. lpp.; Lévêque, C. La biodiversité au quotidien: Le développement durable à l’épreuve des faits. Versaļa: Éditions Quae, 2008, 173. lpp.

---

19 – Jāpiebilst, ka doktrīnā ir arī norādīts, ka zilās tunzivis tiek pārmērīgi ekspluatētas un ka būtu vismaz par 25 % jāsamazina minētās zivju sugas mirstība. Skat. Markus, T., European fisheries law: from promotion to management, Groningena: Europa Law Publishing, 2009, 13. lpp.

---

20 – Skat. Regulas Nr. 1559/2007 preambulas 3. apsvērumu.

---

21 – Skat. Regulas Nr. 1559/2007 3. pantu.

---

22 – Regulas Nr. 1559/2007 5. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts, ka kuģi, kuri paredzēti pelaģiskai lielapjoma zvejai ar āķu jedām un kuru garums pārsniedz 24 m, kā arī zvejai ar riņķa vadiem, nedrīkst zvejot zilās tunzivis Atlantijas austrumu daļā un Vidusjūrā laikposmā no 1. jūlija līdz 31. decembrim.

---

23 – Skat. Regulas Nr. 1559/2007 7. pantu.

---

24 – Skat. Regulas Nr. 1559/2007 17. pantu.

---

25 – Būtu jāpiebilst, ka otrais jautājums ir par to, vai Regula Nr. 530/2008 ir pienācīgi pamatota attiecībā uz esošo juridisko pamatu (Regulas Nr. 2371/2002 7. panta 1. punkts). Tomēr, pirms spriest par minētās regulas pamatojuma piemērotību, jāizvērtē, vai Regulas Nr. 2371/2002 7. panta 1. punkts ir atbilstošs juridiskais pamats Regulas Nr. 530/2008 pieņemšanai.

---

26 – Šajā sakarā būtu jāpiebilst, ka no judikatūras izriet, ka EKL 253. pantā minētais pienākums norādīt pamatojumu jānošķir no pašas pamatojuma pamatotības, kas attiecas uz apstrīdētā tiesību akta pamata tiesiskumu. Skat. šajā ziņā 2002. gada 19. septembra spriedumu lietā C‑113/00 Spānija/Komisija (Recueil, I‑7601. lpp., 47. punkts) un 2009. gada 5. marta spriedumu lietā C‑479/07 Francija/Padome (50. punkts).

---

27 – OV L 97, 15.04.2003., 31. lpp.

---

28 – Komisijas 2005. gada 1. jūlija Regula (EK) Nr. 1037/2005, ar ko nosaka ārkārtas pasākumus anšovu krājumu aizsardzībai un atgūstamībai ICES apakšapgabalā VIII (OV L 171, 02.07.2005., 24. lpp.). Vēlos piebilst, ka Komisija uz šo dienu ir veikusi ne tikai pasākumus konkrētas sugas zivju zvejas aizliegumam, bet arī pasākumus jūras ekosistēmu, piemēram, koraļļu rifu, aizsardzībai. Skat. šajā ziņā, piemēram, Komisijas 2003. gada 20. augusta Regulu (EK) Nr. 1475/2003 par dziļūdens koraļļu rifu aizsardzību no tralēšanas ietekmes Skotijas ziemeļrietumu apgabalā (OV L 211, 21.08.2003., 14. lpp.) un Komisijas 2004. gada 16. februāra Regulu (EK) Nr. 263/2004, ar kuru par sešiem mēnešiem pagarina Regulas (EK) Nr. 1475/2003 par dziļūdens koraļļu rifu aizsardzību no tralēšanas ietekmes Skotijas ziemeļrietumu apgabalā piemērošanu (OV L 46, 17.02.2004., 11. lpp.).

---

29 – Skat. šajā ziņā 1996. gada 29. februāra spriedumu lietā C‑122/94 Komisija/Padome (Recueil, I‑881. lpp., 18. punkts), 1998. gada 19. februāra spriedumu lietā C‑4/96 NIFPO un Northern Ireland Fishermen’s Federation (Recueil, I‑681. lpp., 41. un 42. punkts), 1999. gada 5. oktobra spriedumu lietā C‑179/95 Spānija/Padome (Recueil, I‑6475. lpp., 29. punkts), 2001. gada 25. oktobra spriedumu lietā C‑120/99 Itālija/Padome (Recueil, I‑7997. lpp., 44. punkts) un 2009. gada 2. jūlija spriedumu lietā C‑343/07 Bavaria un Bavaria Italia (84. punkts). Skat. arī manus 2009. gada 3. martā iesniegtos secinājumus lietā C‑34/08 Azienda Agricola Disarò Antonio u.c. (2009. gada 14. maija spriedums, Krājums, I‑4023. lpp., 47. punkts).

---

30 – Skat., piemēram, 2001. gada 12. jūlija spriedumu lietā C‑189/01 Jippes u.c. (Recueil, I‑5689. lpp., 80. punkts), 2004. gada 9. septembra spriedumu lietā C‑304/01 Spānija/Komisija (Krājums, I‑7655. lpp., 23. punkts) un 2006. gada 23. marta spriedumu lietā C‑535/03 Unitymark un North Sea Fishermen’s Organisation (Krājums, I‑2689. lpp., 55. punkts).

---

31 – Skat., piemēram, 2008. gada 16. decembra spriedumu lietā C‑127/07 Arcelor Atlantique un Lorraine u.c. (Krājums, I‑9895. lpp., 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

---

32 – Skat. šajā ziņā, piemēram, 2010. gada 8. jūnija spriedumu lietā C‑58/08 Vodafone u.c. (Krājums, I‑4999. lpp., 53. punkts) un 31. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Arcelor Atlantique un Lorraine u.c.

---

33 – Uzņēmuma AJD Tuna rakstveida apsvērumu 5. pielikums: ICCAT Circular 1995/08.

---

34 – Tā Horvātija attiecībā uz ICCAT paziņotajiem lomiem esot apguvusi 98,91 % no savas kvotas, turpretī Maroka – 87,32 %. Skat. uzņēmuma AJD Tuna rakstveida apsvērumu 5. pielikumu: ICCAT Circular 1995/08.

---

35 – Tunisija esot nozvejojusi 107,20 % attiecībā pret savu kvotu, savukārt Lībija – 105,58 %.

---

36 – Skat. Report for biennal period, 2008-09, II daļa (2009) – 2. sējums, pieejams tīmekļa vietnē www.iccat.int/Documents/BienRep/REP_EN_08-09_II_2.pdf.

---

37 – Turpat, 119. lpp.

---

38 – Turpat, 120. lpp.

---

39 – Turpat, 119. lpp. Jāpiebilst, ka potenciālo nozveju nosaka uz zvejas kuģu jaudas pamata; doktrīnā ir uzsvērts, ka zvejas kuģu pārmērīgās jaudas dēļ (salīdzinājumā ar piešķirtajām kvotām) nozvejas pārsniegums ir lielākā kopējās zivsaimniecības politikas problēma, skat. šajā ziņā Berg, A., Implementing and Enforcing European Fisheries Law: The Implementation and the Enforcement of the Common Fisheries Policy in the Netherlands and in the United Kingdom, Hāga: Kluwer, 1999, 38. lpp.; Markus, T. (iepriekš minēts 19. zemsvītras piezīmē, 13. lpp.). Skat. arī Zaļo grāmatu “Kopējās zivsaimniecības politikas reforma” (COM(2009) 163, galīgā redakcija), 5. lpp., kurā norādīts, ka Eiropas krājumi jau vairāk nekā desmit gadus tiek pārmērīgi nozvejoti, savukārt zvejas flošu skaits ir pārāk liels attiecībā pret rīcībā esošajiem zvejas resursiem.

---

40 – Skat. šo secinājumu 68. punktu.

---

41 – Skat. Regulas Nr. 2371/2002 2. pantu.

---

42 – Skat. Regulas Nr. 2371/2002 3. panta i) ievilkumu.

---

43 – Pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā runa ir par LESD 296. panta 2. punktu.

---

44 – Skat. šajā ziņā 2000. gada 5. oktobra spriedumu lietā C‑288/96 Vācija/Komisija (Recueil, I‑8237. lpp., 82. punkts) un 2000. gada 19. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑15/98 un C‑105/99 (Recueil, I‑8855. lpp., 65. punkts). Doktrīnā skat., piemēram, Schwarze, J. 5 (ed.) EU-Kommentar, 2. izd., Bādenbādene: Nomos, 2009, 1919. lpp., 5. un nākamie punkti.

---

45 – Skat., piemēram, 2001. gada 25. oktobra spriedumu lietā C‑120/99 Itālija/Padome (Recueil, I‑7997. lpp., 29. punkts).

---

46 – Skat. šajā ziņā it īpaši 1996. gada 29. februāra spriedumu lietā C‑56/93 Beļģija/Komisija (Recueil, I‑723. lpp., 86. punkts), 1998. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C‑367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France (Recueil, I‑1719. lpp., 63. punkts), 2002. gada 7. marta spriedumu lietā C‑310/99 Itālija/Komisija (Recueil, I‑2289. lpp., 48. punkts), 2002. gada 12. decembra spriedumu lietā C‑5/01 Beļģija/Komisija (Recueil, I‑11991. lpp., 68. punkts) un 2009. gada 5. marta spriedumu lietā C‑479/07 Francija/Padome (49. punkts).

---

47 – Skat. šajā ziņā 2000. gada 7. novembra spriedumu lietā C‑168/98 Luksemburga/Komisija un Padome (Recueil, I‑9131. lpp., 62. punkts), 2003. gada 9. septembra spriedumu lietā C‑361/01 P Kik (Recueil, I‑8283. lpp., 102. punkts) un 30. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Spānija/Komisija (51. punkts).

---

48 – Minēta iepriekš 27. zemsvītras piezīmē.

---

49 – OV L 171, 02.07.2005., 24. lpp.

---

50 – OV L 247, 23.09.2005., 9. lpp.

---

51 – OV L 211, 21.08.2003., 14. lpp.

---

52 – Skat. šajā ziņā, piemēram, 1987. gada 11. marta spriedumu lietā 265/85 Van den Bergh en Jurgens/Komisija (Recueil, 1155. lpp., 44. punkts), 2004. gada 15. jūlija spriedumu apvienotajās lietās C‑37/02 un C‑38/02 Di Lenardo un Dilexport (Krājums, I‑6911. lpp., 70. punkts), 2005. gada 10. marta spriedumu lietā C‑342/03 Spānija/Padome (Krājums, I‑1975. lpp., 47. punkts) un 2007. gada 25. oktobra spriedumu lietā C‑167/06 P Komninou u.c. (Krājums, I‑141. lpp., 63. punkts).

---

53 – Skat. šajā ziņā, piemēram, 52. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Komninou u.c. (63. punkts).

---

54 – Skat. šajā ziņā, piemēram, 2005. gada 24. novembra spriedumu lietā C‑506/03 Vācija/Komisija (58. punkts) un 2006. gada 22. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑182/03 un C‑217/03 Beļģija un Forum 187/Komisija (Krājums, I‑5479. lpp., 147. punkts), kā arī 52. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Komninou u.c. (63. punkts).

---

55 – Skat. šajā ziņā, piemēram, 52. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Van den Bergh en Jurgens/Komisija (44. punkts), 1997. gada 15. aprīļa spriedumu lietā C‑22/94 Irish Farmers Association u.c./Minister for Agriculture, Food and Forestry, Īrija un Attorney General (Recueil, I‑1809. lpp., 25. punkts) un 54. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Beļģija un Forum 187/Komisija (147. punkts).

---

56 – Skat. šajā ziņā 2009. gada 11. jūnija spriedumu lietā C‑33/08 Agrana Zucker (Krājums, I‑5035. lpp., 31. punkts) un 2006. gada 7. septembra spriedumu lietā C‑310/04 Spānija/Padome (Krājums, I‑7285. lpp., 97. punkts), 30. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Jippes u.c., 81. punkts, kā arī 1994. gada 5. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑133/93, C‑300/93, C‑362/93 Crispoltoni u.c. (Recueil, I‑4863. lpp., 41. punkts) un 1990. gada 13. novembra spriedumu lietā C‑331/88 Fedesa u.c. (Recueil, I‑4023. lpp., 13. punkts).

---

57 – Attiecībā uz šo trīspakāpju kritēriju, lai izvērtētu samērīguma principu, skat., piemēram, manus 2010. gada 21. janvārī sniegtos secinājumus lietā C‑365/08 Agrana Zucker (2010. gada 20. maija spriedums, Krājums, I‑4341. lpp., 60. punkts). Attiecībā uz samērīguma principa trīspakāpju struktūru skat. doktrīnu, piemēram, Simon, D., Le contrôle de proportionnalité exercé par la Cour de Justice des Communautés Européennes, no: Petites affiches, Nr. 46/2009, 17. lpp., 20. un nākamie punkti; de Búrca, G., The Principle of Proportionality and its Application in EC Law, Yearbook of European Law, 13. sējums, 1993, 113. lpp.; Van Gerven, W., The Effect of Proportionality on the Actions of Member States of the European Community: National Viewpoints from Continental Europe, v Ellis, E., The Principle of Proportionality in the Laws of Europe, Oksforda un Portlenda, 1999, 37. lpp.

---

58 – Skat., piemēram, 30. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Jippes u.c. (80. punkts), lietā Spānija/Komisija (23. punkts) un lietā Unitymark e North Sea Fishermen’s Organisation (55. punkts).

---

59 – Skat., piemēram, spriedumus 56. zemsvītras piezīmē minētajā lietā Fedesa u.c. (14. punkts) un lietā Crispoltoni u.c. (42. punkts) un 30. zemsvītras piezīmē minētajā lietā Jippes u.c. (82. punkts), kā arī 2006. gada 10. janvāra spriedumu lietā C‑344/04 IATA un ELFAA (Krājums, I‑403. lpp., 80. punkts).

---

60 – Skat. manus secinājumus 29. zemsvītras piezīmē minētajā lietā Azienda Agricola Disarò Antonio u.c. (61. punkts).

---

61 – Skat. manus secinājumus 57. zemsvītras piezīmē minētajā lietā Agrana Zucker (64. punkts).

---

62 – Ģenerāladvokātes E. Šarpstones [E. Sharpston] secinājumi, kas 2007. gada 14. jūnijā sniegti apvienotajās lietās C‑5/06 un no C‑23/06 līdz C‑36/06 Zuckerfabrik Jülich u.c. (Krājums, I‑3231. lpp., 65. punkts).

---

63 – Jāpiebilst, ka arī Tiesa iepriekš 32. zemsvītras piezīmē minētajā spriedumā lietā Vodafone u.c. (51. un 71. punkts), izskatot Kopienas regulas spēkā esamību, lai gan Kopienu likumdevējam bija plaša rīcības brīvība, ir izmantojusi izvērtēšanas metodi atbilstīgi trijiem samērīguma profiliem, jo tā analizēja pasākuma piemērotību (55.–60. punkts), pasākuma vajadzību (61.–68. punkts) un pasākuma samērīgumu šaurā nozīmē (69. punkts).

---

64 – Skat. manus 29. zemsvītras piezīmē minētos secinājumus lietā Azienda Agricola Disarò Antonio u.c. (63. punkts) un 57. zemsvītras piezīmē minētos secinājumus lietā Agrana Zucker (66. punkts).

---

65 – Skat. manus 29. zemsvītras piezīmē minētos secinājumus lietā Azienda Agricola Disarò Antonio u.c. (63. punkts) un 57. zemsvītras piezīmē minētos secinājumus lietā Agrana Zucker (66. punkts).

---

66 – Skat. manus 29. zemsvītras piezīmē minētos secinājumus lietā Azienda Agricola Disarò Antonio u.c. (64. punkts) un 57. zemsvītras piezīmē minētos secinājumus lietā Agrana Zucker (70. punkts).

---

67 – Skat. šajā ziņā 2007. gada 6. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑338/04, C‑359/04 un C‑360/04 Placanica u.c. (Krājums, I‑1891. lpp., 53. un 58. punkts), 2008. gada 17. jūlija spriedumu lietā C‑500/06 Corporación Dermoestética (Krājums, I‑5785. lpp., 39. un 40. punkts) un 2009. gada 10. marta spriedumu lietā C‑169/07 Hartlauer (Krājums, I‑1721. lpp., 55. punkts), kas tik tiešām attiecas uz spriedumu par valsts normatīvo aktu samērīgumu un ko tomēr pēc analoģijas var piemērot arī Kopienas pasākumu samērīguma izvērtējumam. Sal., piemēram, ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumus, kas sniegti 2010. gada 6. maijā lietā C‑499/08 Andersen (Krājums, I‑0000. lpp., 57. punkts un tajā minētā judikatūra).

---

68 – Skat. manus 29. zemsvītras piezīmē minētos secinājumus lietā Azienda Agricola Disarò Antonio u.c. (37. punkts).

---

69 – Šajā sakarā runa, protams, ir par judikatūru attiecībā uz prasību par tiesību akta atcelšanu, tomēr ir iespējams to pēc analoģijas pārnest kontekstā, kurā tiek analizēts prejudiciāls jautājums par kāda Kopienu akta spēkā esamību; skat., piemēram, 2002. gada 10. decembra spriedumu lietā C‑29/99 Komisija/Padome (Recueil, I‑11221. lpp., 45. un 46. punkts), 2003. gada 21. janvāra spriedumu lietā C‑378/00 Komisija/Parlaments un Padome (Recueil, I‑937. lpp., 30. punkts) un 2003. gada 30. septembra spriedumu lietā C‑239/01 Vācija/Komisija (Recueil, I‑10333. lpp., 33. punkts).

---

70 – Skat., piemēram, 1998. gada 31. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑68/94 un C‑30/95 Francija/Komisija (Recueil, I‑1375. lpp., 257. punkts), kā arī 69. zemsvītras piezīmē minētos spriedumus lietā Komisija/Padome (46. punkts) un Vācija/Komisija (34. punkts).

---

71 – No pārējām Eiropas valstīm runa, pirmkārt, ir par Portugāli, kurai uz Regulas Nr. 446/2008 pielikuma pamata tika piešķirta kvota 518,96 tonnu apmērā; atlikušajām dalībvalstīm, kas minētas Regulā Nr. 530/2008, kopumā ir piešķirta kvota tikai 60 tonnu apmērā.

---

72 – Skat., piemēram, 1995. gada 17. oktobra spriedumu lietā C‑44/94 Fishermen’s Organisations u.c. (Recueil, I‑3115. lpp., 46. punkts), 2006. gada 30. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑87/03 un 100/03 Spānija/Padome (Krājums, I‑2915. lpp., 48. punkts), 2007. gada 19. aprīļa spriedumu lietā C‑134/04 Spānija/Padome (Krājums, I‑54. lpp., 28. punkts) un 2007. gada 8. novembra spriedumu lietā C‑141/05 Spānija/Padome (Krājums, I‑9485. lpp., 40. punkts).

---

73 – Komisija mutvārdu procesā apgalvoja, ka zilo tunzivju klātbūtnes priekšnoteikums ir noteikta jūras ūdens temperatūra, proti, no 17 līdz 24 C.

---

74 – Skat. Komisijas rakstveida apsvērumu 6. pielikuma 35. punktu.

---

75 – Skat. Report for biennal period, 2008-09, II daļa, (2009) – 2. sējums, pieejams tīmekļa vietnē www.iccat.int/Documents/BienRep/REP_EN_08-09_II_2.pdf, str. 125 un 126 (BFT-1. tabula. Zilo tunzivju (Thunnus thynnus) nozvejas aplēse (t) atkarībā no galvenā apgabala, zvejas rīka un karoga).

---

76 – Nozvejas aplēse Francijai 2008. gadā Atlantijas okeāna zonai bija 253 tonnas, bet Vidusjūras zonai – 2670 tonnas, kopumā sasniedzot 2923 tonnas (skat. turpat), kas ir 59,72 % no Francijas kvotas, kas 2008. gadam saskaņā ar Regulas Nr. 446/2008 pielikumu bija vienāda ar 4894,19 tonnām. Nozvejas aplēse Itālijai bija (Vidusjūrā) 2234 tonnas (skat. turpat), kas ir 53,67 % no Itālijas kvotas, kas 2008. gadam saskaņā ar Regulas Nr. 446/2008 pielikumu bija vienāda ar 4162,71 tonnu.

---

77 – Skat. Komisijas rakstveida apsvērumu 32. punktu.

---

78 – Izcēlums mans.

---

79 – Skat. Komisijas rakstveida apsvērumu 6. pielikumu.

---

80 – Skat. Regulas Nr. 446/2008 pielikumu.

---

81 – Skat. Komisijas rakstveida apsvērumu 31. punktu.

---

82 – Kā izriet no Komisijas rakstveida apsvērumu 6. pielikuma.

---

83 – Regulas Nr. 1559/2007 5. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts, ka kuģi, kuri paredzēti pelaģiskai lielapjoma zvejai ar āķu jedām un kuru garums pārsniedz 24 m, kā arī zvejai ar riņķa vadiem, nedrīkst zvejot zilās tunzivis Atlantijas austrumu daļā un Vidusjūrā laikposmā no 1. jūnija līdz 31. decembrim.

---

84 – To pierāda arī pasākumi, kas līdz šim pieņemti uz Regulas Nr. 3271/2002 7. panta 1. punkta pamata. Skat. pasākumus, kas minēti šo secinājumu 67. punktā.

---

85 – Šajā sakarā runa ir par pastāvīgo judikatūru saistībā ar atcelšanas prasībām, tomēr pēc analoģijas to iespējams transponēt situācijā, kad tiek analizēts prejudiciāls jautājums par Kopienu akta spēkā esamību; skat., piemēram, 69. zemsvītras piezīmē minētos spriedumus lietā Komisija/Padome (45. un 46. punkts), lietā Komisija/Parlaments un Padome (30. punkts), lietā Vācija/Komisija (33. punkts).

---

86 – Skat., piemēram, 70. zemsvītras piezīmē minētos spriedumus lietā Francija u.c./Komisija (257. punkts), lietā Komisija/Padome (46. punkts) un lietā Vācija/Komisija (34. punkts).

---

87 – Skat. šo secinājumu 111.–114. punktu.

---

88 – No Regulas Nr. 446/2008 pielikuma izriet, ka Portugālei ir piešķirta kvota 518,96 tonnu apmērā, turpretī visām atlikušajām dalībvalstīm (izņemot Regulā Nr. 530/2008 minētās) ir piešķirta kopējā kvota 60 tonnu apmērā.

---

89 – 1986. gada 15. maija spriedums lietā 222/84 Johnston (Recueil, 1651. lpp., 18. un 19. punkts), 1987. gada 15. oktobra spriedums lietā 222/86 Heylens u.c. (Recueil, 4097. lpp., 14. punkts), 2001. gada 27. novembra spriedums lietā C‑424/99 Komisija/Austrija (Recueil, I‑9285. lpp., 45. punkts), 2002. gada 25. jūlija spriedums lietā C‑50/00 P Unión de Pequeños Agricultores/Padome (Recueil, I‑6677. lpp., 39. punkts), 2003. gada 19. jūnija spriedums lietā C‑467/01 Eribrand (Recueil, I‑6471. lpp., 61. punkts), 2007. gada 13. marta spriedums lietā C‑432/05 Unibet (Krājums, I‑2271. lpp., 37. punkts), 2008. gada 3. septembra spriedums apvienotajās lietās C‑402/05 P un C‑415/05 P Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija (Krājums, I‑6351. lpp., 335. punkts).

---

90 – OV C 83, 30.03.2010., 389. lpp.

---

91 – Pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā runa ir par LESD 263. panta 2. un 4. punktu.

---

92 – Skat., piemēram, 2003. gada 20. marta spriedumu lietā C‑3/00 Dānija/Komisija (Recueil, I‑2643. lpp., 46. punkts) un 2007. gada 13. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑439/05 P un C‑454/05 P Land Oberösterreich un Austrija/Komisija (Krājums, I‑7141. lpp., 36. punkts).

---

93 – Pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā runa ir par LESD 258. pantu.

---

94 – Tā, piemēram, ģenerāladvokāte E. Šarpstone [E. Sharpston] 2007. gada 15. maijā sniegtajos secinājumos apvienotajās lietās C‑439/05 P un C‑454/05 P Land Oberösterreich un Austrija/Komisija (Krājums, I‑7141. lpp., 79. punkts) apgalvo, ka minētais princips tostarp ir piemērojams “arī gadījumos, kad personas tiesības vai intereses var ietekmēt procedūra, ko pret šo personu ir uzsākusi kāda iestāde, kuras ietvaros šai personai jāļauj sniegt atbildes jautājumos, ko minētā iestāde ir plānojusi ņemt vērā”, un ka “šādu gadījumu starpā ietilpst arī izmeklēšana krimināltiesvedībā un daudzas administratīvas procedūras – Kopienas līmenī, piemēram, Komisijas veiktās izmeklēšanas konkurences tiesību vai dempinga jomā, vai līguma pārkāpuma procedūra atbilstoši EKL 226. pantam”.

---

95 – Pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā runa ir par LESD 288. panta 2. punktu.

---

96 – Procedūra ir atšķirīga, ja pasākums veikts pēc kādas dalībvalsts motivēta pieprasījuma. Tādā gadījumā dalībvalsts saskaņā ar Regulas Nr. 2371/2002 7. panta 2. punktu vienlaikus dara zināmu pieprasījumu Komisijai, citām dalībvalstīm un attiecīgajām reģionālajām konsultatīvajām padomēm, kuras var iesniegt savus rakstveida apsvērumus Komisijai piecu darbdienu laikā pēc pieprasījuma saņemšanas.

---

97 – Attiecībā uz jautājumu, vai saistībā ar Regulas Nr. 2371/2002 7. pantu nav ticis ievērots sacīkstes princips, skat. šo secinājumu 153. un nākamos punktus.

---

98 – Skat., piemēram, 2001. gada 10. jūlija spriedumu lietā C‑315/99 P Ismeri Europa/Revīzijas palāta (Recueil, I‑5281. lpp., 28. punkts), 2009. gada 2. decembra spriedumu lietā C‑89/08 P Komisija/Īrija u.c. (Krājums, I‑11245. lpp., 50. punkts), 2009. gada 17. decembra spriedumu lietā C‑197/09 RX‑II M/Agenzia europea dei medicinali (Krājums, I‑12033. lpp., 41. punkts).

---

99 – Skat. 1963. gada 15. jūlija spriedumu lietā 25/62 Plaumann (Recueil, 199. lpp.), kurā Tiesa ir noteikusi, ka “personas, kas nav lēmuma adresāti, var prasīt atzīt, ka lēmums ietekmē tās individuāli tikai tad, ja šis lēmums tās ietekmē šīm personām raksturīgu īpašu pazīmju dēļ vai tādu apstākļu dēļ, kas šīs personas atšķir no visām citām personām, un tad, ja visi šie faktori tās individuāli nošķir tieši tāpat kā lēmuma adresātus”.

---

100 – To attiecībā uz Itālijas seineru īpašniekiem ir apgalvojusi arī Pirmās instances tiesa (tagad Vispārējā tiesa) savā 2009. gada 30. novembra rīkojumā apvienotajās lietās no T‑313/08 līdz T‑318/08 un no T‑320/08 līdz T‑328/08 Veromar di Tudisco Alfio & Salvatore u.c./Komisija, kurā atcelšanas prasība, ko konkrētie seineru īpašnieki cēluši attiecībā uz Regulu Nr. 530/2008, tika atzīta par nepieņemamu, jo katru individuāli minētā regula neskāra. Savā argumentācijā (45. punkts) Pirmās instances tiesa uzsvēra, ka konkrētajā gadījumā Regula Nr. 530/2008 ir vispārpiemērojams akts.

---

101 – Pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā runa ir par LESD 263. panta 4. punktu. Es vēl gribētu norādīt, ka LESD 263. panta 4. punkts ir daļēji grozījis priekšnoteikumus likumīgām tiesībām būt prasītājiem tiesā un ka fiziskās un juridiskās personas var celt prasību ne tikai pret aktiem, kas pieņemti attiecībā uz viņiem vai kas attiecas uz viņiem tieši un individuāli, bet arī pret reglamentējošiem aktiem, kas attiecas uz tām tieši un kuriem neseko izpildes pasākumi. Attiecībā uz jautājumu par indivīdu tiesībām būt prasītājiem tiesā kopējās zivsaimniecības politikas jomā (pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā) skat., piemēram, Markus, T. (iepriekš minēts 19. zemsvītras piezīmē, 251. un nākamās lpp.).

---

102 – Skat., piemēram, 1999. gada 14. oktobra spriedumu lietā C‑104/97 P Atlanta (Recueil, I‑6983. lpp., 35. punkts).