ĢENERĀLADVOKĀTES ELEANORAS ŠARPSTONES [ELEANOR SHARPSTON] SECINĀJUMI,

sniegti 2010. gada 14. oktobrī (1)

Lieta C‑208/09

Ilonka Sayn-Wittgenstein

(Verwaltungsgerichtshof (Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Eiropas Savienības pilsonība – Brīva pārvietošanās un uzturēšanās dalībvalstīs – Aristokrātiju likvidējušas dalībvalsts atteikums reģistrēt savu pilsoni ar citā dalībvalstī iegūtu uzvārdu, kurš ietver aristokrāta titulu

1.        Pēc Pirmā pasaules kara gan Austrija, gan Vācija kļuva par republikām un likvidēja aristokrātiju un visas ar to saistītās privilēģijas un titulus. Kopš tā laika Austrijas konstitucionālās tiesības Austrijas pilsoņiem aizliedz izmantot jebkādu aristokrāta titulu, un šis aizliegums attiecas arī uz tādu partikulu kā “von” vai “zu” kā uzvārda sastāvdaļas izmantošanu. Vācijā tomēr tika izmantots cits risinājums: lai gan pastāvošie tituli vairs nevarēja tikt izmantoti kā tituli, tie kļuva par daļu no uzvārda, kas tiek nodots tālāk visiem bērniem, ar izmaiņām vienīgi atkarībā no bērna dzimuma, ja pastāv titula forma gan vīriešu, gan sieviešu dzimtē, kā, piemēram, Fürst (firsts) and Fürstin (firstiene).

2.        Šī lieta ir par Austrijas pilsoni, kuru kā pilngadīgu personu Vācijā adoptēja Vācijas pilsonis (2), kura uzvārds ietvēra šādu kādreizējo aristokrāta titulu. Šis pats uzvārds sieviešu dzimtē tika ierakstīts civilstāvokļa aktu reģistrā (3) Austrijā. Šobrīd Verwaltungsgerichtshof [Augstākajā administratīvajā tiesā] tiek skatīta viņas sūdzība par administratīvu lēmumu, kurš tika pieņemts aptuveni 15 gadus vēlāk, labot šo ierakstu, atmetot tos uzvārda elementus, kas norāda uz aristokrātiju. Šī tiesa, ņemot vērā spriedumu lietā Grunkin un Paul (4), vēlas zināt, vai Austrijas tiesību akti ir saderīgi ar EKL 18. pantu (tagad – LESD 21. pants) un Savienības pilsoņu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties [dalībvalstīs]. Arī citi Līguma noteikumi var būt šajā lietā nozīmīgi.

 Atbilstošās tiesību normas

 Eiropas Cilvēktiesību konvencija (5)

3.        Konvencijas 8. pantā ir noteikts:

“1.      Ikvienam ir tiesības uz cieņu pret viņa privāto un ģimenes dzīvi, mājokļa neaizskaramību un korespondences noslēpumu.

2.      Valsts iestādes nedrīkst nevienam liegt īstenot šīs tiesības, izņemot gadījumus, kas ir paredzēti tiesību aktos un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts vai sabiedrisko drošību vai valsts ekonomisko labklājību, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību vai tikumību vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības.”

4.        Virknē lietu, it īpaši lietās Burghartz un Stjerna (6), Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir nospriedusi, ka, lai gan konvencijas 8. pantā nav skaidri minēti vārdi, personas vārds attiecas uz tās privāto un ģimenes dzīvi, jo tas ir personiskās identificēšanās veids un saikne ar ģimeni. Tiesa ir arī uzsvērusi nozīmi, kāda personu vārdu jomā ir attiecīgajai valodai, un ir atzinusi, ka no valsts politikas izrietošo valodas likumu noteikšana var būt pamatota (7).

 Eiropas Savienības tiesības

5.        EKL 12. panta pirmajā daļā (tagad – LESD 18. panta pirmā daļa) noteikts:

“Piemērojot šo Līgumu [Līgumus (8)] un neskarot tajā [tajos] paredzētos īpašos noteikumus, ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ.”

6.        EKL 17. pantā (tagad – LESD 20. pants) noteikts:

“1.      Ar šo ir izveidota Savienības pilsonība. Ikviena persona, kam ir kādas dalībvalsts pilsonība, ir Savienības pilsonis. Savienības pilsonība papildina, nevis aizstāj valsts pilsonību.

2.      Savienības pilsoņiem ir ar šo Līgumu piešķirtās tiesības un ar to uzliktie pienākumi [ar Līgumiem piešķirtās tiesības un ar tiem uzliktie pienākumi. Tiem, cita starpā, ir:

a)      tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā;

[..].”

7.        Saskaņā ar EKL 18. panta 1. punktu (tagad – LESD 21. panta 1. punkts):

“Ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs, ievērojot šajā Līgumā [Līgumos] noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī tā [to] īstenošanai paredzētos pasākumus.”

8.        EKL 43. pantā (tagad – LESD 49. pants) un 49. pantā (tagad – LESD 56. pants) ir aizliegti attiecīgi “ierobežojumi kādas dalībvalsts pilsoņu brīvībai veikt uzņēmējdarbību citā dalībvalstī” un “Kopienā [Savienībā] [..] pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumi to dalībvalstu pilsoņiem, kas veic uzņēmējdarbību kādā Kopienas valstī [dalībvalstī], bet sniedz pakalpojumus citas dalībvalsts personai”.

9.        Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (9) 7. pantā noteikts:

“Ikvienai personai ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un saziņas neaizskaramību.”

10.      Paskaidrojumā par šo pantu (10) teikts, ka ar šo pantu garantētās tiesības atbilst tām tiesībām, ko garantē Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pants, un ka ierobežojumi, ko šīm tiesībām var likumīgi uzlikt, tādējādi ir tie paši, kas atļauti ar minētās konvencijas 8. panta 2. punktu.

11.      Tiesai jau ir bijusi iespēja lemt par jautājumiem par atšķirībām tās pašas personas uzvārdā dažādu dalībvalstu civilstāvokļa aktu reģistros lietās Konstantinidis (11), García Avello (12) un Grunkin un Paul (13). Šīs judikatūras būtiskie aspekti var tikt rezumēti šādi (14).

12.      Šobrīd noteikumi par personas uzvārdu lietošanu ir dalībvalstu kompetencē. Dalībvalstīm, īstenojot šo kompetenci, tomēr ir jāievēro Eiropas Savienības [..] tiesības, ja vien runa nav par valstī notiekošu situāciju, kurai nav nekādas saistības ar šīm tiesībām. Šāda saistība pastāv, ja vienas dalībvalsts pilsoņi likumīgi uzturas kādas citas dalībvalsts teritorijā. Šādos apstākļos tie attiecībā pret dalībvalsti, kuras pilsoņi viņi ir, pamatoti principā var atsaukties uz Līgumā piešķirtajām tiesībām neciest no diskriminācijas savas pilsonības dēļ, tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, kā arī tiesībām veikt uzņēmējdarbību.

13.      Uzvārdu dažādība var radīt nopietnas gan profesionāla, gan privāta rakstura neērtības. Vienā dalībvalstī var būt sarežģīti panākt, lai par spēkā esošiem tiktu atzīti diplomi vai dokumenti, kuros ir ietverts citā dalībvalstī atzītais uzvārds. Daudzas ikdienas dzīves darbības gan publiskajā, gan privātajā telpā prasa pierādīt identitāti, ko parasti izdara ar pasi. Ja pilsonības dalībvalstī izsniegtajā pasē ir uzvārds, kurš atšķiras no tā, kurš uzrādīts citā dalībvalstī izsniegtā dzimšanas apliecībā, un ja konkrētā situācijā lietotais uzvārds neatbildīs personas identitāti pierādošā dokumentā ietvertajam uzvārdam, vai ja divos vienlaikus iesniegtos dokumentos iekļautais uzvārds nebūs viens un tas pats, šādi dažādi uzvārdi var radīt šaubas par šīs personas identitāti, kā arī iesniegto dokumentu publisko ticamību vai tajos ietvertās informācijas patiesumu.

14.      Tāds brīvas pārvietošanās ierobežojums, kāds izriet no šīm nopietnajām neērtībām, var tikt attaisnots tikai tad, ja to pamato objektīvi apsvērumi un ja tas ir samērīgs ar leģitīmi sasniedzamo mērķi. Vienīgi administratīva rakstura apsvērumi nevar būt pietiekami šim mērķim, lai gan īpaši sabiedriskās kārtības apsvērumi varētu būt tam pietiekami.

 Austrijas tiesības

15.      1919. gadā ar Likumu par aristokrātijas atcelšanu (15), kuram atbilstoši Federālā konstitucionālā likuma (16) 149. panta 1. punktam ir konstitucionālā likuma statuss, tika likvidēta aristokrātija, sekulārie bruņinieku ordeņi un zināmi citi tituli un nosaukumi, kā arī aizliegta to izmantošana. Saskaņā ar kompetento ministru pieņemto Ieviešanas noteikumu (17) 1. pantu likvidēšana attiecas uz visiem Austrijas pilsoņiem neatkarīgi no tā, kur attiecīgās privilēģijas ir tikušas iegūtas. 2. pantā norādīts, ka šis aizliegums attiecas tostarp uz tiesībām izmantot partikulu “von” kā daļu no vārda un uz tiesībām izmantot jebkādu aristokrāta titulu, tādu kā “Ritter” (bruņinieks), “Freiherr” (brīvkungs), “Graf” (grāfs), “Fürst” (firsts), “Herzog” (hercogs) vai citas atbilstošas norādes uz statusu Austrijā vai ārvalstīs. Saskaņā ar 5. pantu par šī aizlieguma pārkāpumu var tikt uzlikti dažādi sodi.

16.      Saskaņā ar Austrijas valdības sniegto informāciju tiesas šo aizliegumu ir piemērojušas ar zināmiem pielāgojumiem attiecībā uz personām ar vācu uzvārdu, kurš ietver kādreizējo vācu aristokrāta titulu. Ja Vācijas pilsonim ir šāds uzvārds un šī persona iegūst Austrijas pilsonību, šis vārds nevar tikt interpretēts kā tāds, kurš ietver aristokrāta titulu, un nevar tikt mainīts. Turklāt Austrijas pilsonei, kura šādu uzvārdu iegūst sakarā ar laulībām ar Vācijas pilsoni, ir tiesības lietot visu šo vārdu, taču viņai ir jālieto tieši tāds uzvārds kā viņas vīram, nevis šī vārda sieviešu dzimte (18).

17.      Atbilstoši Federālā likuma par starptautiskajām privāttiesībām (19) 9. panta 1. punktam fiziskas personas statuss tiek noteikts saskaņā ar tās pilsonības valsts tiesībām. Atbilstoši 13. panta 1. punktam personu vārdu nosaka viņu statuss neatkarīgi no šī vārda iegūšanas pamata. 26. pantā noteikts, ka adopcijas nosacījumus reglamentē adoptētāja, ja tas ir viens, un adoptējamā statuss, savukārt adopcijas “sekas” reglamentē adoptētāja statuss.

18.      Saskaņā ar Austrijas valdības šajā lietā sniegtajiem apsvērumiem un tajā ietvertajām atsaucēm uz akadēmiskajiem rakstiem tādējādi reglamentētās “sekas” attiecas vienīgi uz sekām ģimenes tiesībās, nevis uz adoptētā bērna vārda noteikšanu (ko turpina reglamentēt 13. panta 1. punkts). Tomēr saskaņā ar Starptautiskās civilā statusa komisijas (turpmāk tekstā – “SCSK”) 2000. gada marta ziņojumu (20) – un tobrīd Austrija bija šīs organizācijas dalībniece – atbildot uz jautājumu – “Kādas tiesības ir piemērojamas adoptēta bērna vārda noteikšanai?”, Austrija paziņoja: “Adoptētā bērna vārda (maiņa) ir vienas no adopcijas sekām, un tās reglamentē adoptētāja vai adoptētāja valsts tiesības. Ja adoptētāji ir laulātie ar dažādu pilsonību, tiek piemērotas viņu kopējās valsts tiesības, vai, ja tādu nav – viņu pēdējās kopējās valsts tiesības, ja tās joprojām ir viena no laulātajiem valsts tiesības. Iepriekš tika piemērotas parastās dzīvesvietas tiesības.”

19.      Atbilstoši Austrijas Civilkodeksa (21) 183. panta 1. punktam, skatītam kopā ar tā 182. panta 2. punktu, bērnam, kuru adoptē viens adoptētājs, tiek piešķirts šī adoptētāja uzvārds, ja tiesiskās saiknes ar otra dzimuma vecāku ir tikušas sarautas.

20.      Likuma par personu statusu (22) 15. panta 1. punktā prasīts labot reģistrācijas ierakstu, ja tas ieraksta izdarīšanas brīdī ir bijis nepareizs.

 Vācijas tiesības

21.      Veimāras Konstitūcijas (23) 109. pantā tostarp tika atceltas visas ar izcelšanos un statusu saistītās privilēģijas un paredzēts, ka aristokrāta tituli var būt vienīgi uzvārda sastāvdaļa. Saskaņā ar šobrīd spēkā esošā Pamatlikuma (24) 123. panta 1. punktu šī tiesību norma joprojām ir spēkā. Nav strīda – lai gan šajā tiesvedībā nav minēta atsauce uz konkrētu tiesību normu – ka saskaņā ar Vācijas tiesībām uzvārds, kurš ietver kādreizējo aristokrāta titulu, joprojām atšķiras atkarībā no tā lietotāja dzimuma, ja tas tā bija attiecībā uz kādreizējo aristokrāta titulu.

22.      Saskaņā ar Likuma par Civillikuma spēkā stāšanos (25) 10. panta 1. punktu personas vārdu nosaka personas pilsonības valsts tiesības. Šī paša likuma 22. panta 1. un 2. punktā noteikts, ka adopciju un tās sekas uz iesaistīto personu tiesiskajām attiecībām ģimenes tiesību jomā reglamentē adoptētāja pilsonības valsts tiesības.

23.      Iepriekš minētajā SCSK ziņojumā (26) norādīts, ka 2000. gadā, atbildot uz jautājumu: “Kādas tiesības ir piemērojamas adoptēta bērna vārda noteikšanai?”, Vācija paziņoja: “Adoptēta bērna vārds ir atkarīgs no viņa izcelsmes valstī spēkā esošajām tiesībām. Vācijas tiesību akti par vārdiem tādējādi ir piemērojami, ja Vācijas pilsonis ir adoptējis ārvalstu izcelsmes bērnu un šis bērns tādējādi ir ieguvis Vācijas pilsonību. Ja bērnu – Vācijas pilsoni – adoptē ārvalstu pilsonis, bērna vārda statuss tādējādi mainās tikai tad, ja viņš ar adopciju ir zaudējis Vācijas pilsonību. (27)” 

24.      Civilkodeksa (28) 1757. panta 1. punktā, to lasot kopā ar 1767. panta 2. punktu, noteikts, ka adoptētie, tostarp pilngadīgie, iegūst adoptētāja uzvārdu kā “uzvārdu, kas tiem bijis piedzimstot”.

 Fakti, procedūra un uzdotais jautājums

25.      Prasītāja pamata lietā (turpmāk tekstā – “prasītāja”) ir Austrijas pilsone, dzimusi Ilonka Kerekesa [Ilonka Kerekes] Vīnē 1944. gadā. 1991. gadā laikā, kad atbilstoši Vācijas tiesībām viņu ar notariālu aktu adoptēja Vācijas pilsonis Lotārs Firsts fon Zains-Vitgenšteins [Lothar Fürst von Sayn-Wittgenstein], kas tika formāli nostiprināts ar Kreisgericht (pirmās instances tiesa) Worbis [Vorbisā] (Vācija), kura darbojās kā adopcijas tiesa, lēmumu, viņas uzvārds tika reģistrēts kā “Havela [Havel], dzimusi Kerekesa”. Kad viņa vēlējās savu jauno identitāti reģistrēt Vīnes iestādēs, tās 1992. gada janvārī vērsās Kreisgericht Worbis, lūdzot sīkāku informāciju. Šī tiesa tad pieņēma papildu lēmumu, precizējot, ka ar adopciju viņa ieguva uzvārdu “Fürstin von Sayn-Wittgenstein”, kas ir viņas adoptētāja tēva uzvārda sieviešu dzimtes forma. Vīnes iestādes prasītājai tad 1992. gada 27. februārī izsniedza dzimšanas apliecību ar vārdu Ilonka Fürstin von Sayn-Wittgenstein. Nav strīda, ka adopcija neietekmēja viņas pilsonību.

26.      Tiesas sēdē tika precizēts, ka prasītāja darbojas prestižo nekustamo īpašumu tirgū, konkrētāk, ar vārdu Ilonka Fürstin von Sayn-Wittgenstein viņa nodarbojas ar piļu un aristokrātisku ēku pārdošanu. Kopš adopcijas viņa ir dzīvojusi un veikusi profesionālo darbību galvenokārt Vācijā (lai gan nelielā apjomā veicot arī pārrobežu darbību), viņai ir Vācijā izdota transporta līdzekļa vadītāja apliecība uz Ilonka Fürstin von Sayn-Wittgenstein vārda, un viņa Vācijā šajā vārdā ir reģistrējusi sabiedrību. Turklāt vismaz vienreiz ir tikusi pagarināta viņas pase (2001. gadā) un Austrijas konsulārās iestādes Vācijā viņai ir izsniegušas divas izziņas par pilsonību, visos šajos gadījumos Ilonka Fürstin von Sayn-Wittgenstein vārdā.

27.      2003. gada 27. novembrī Austrijas Verfassungsgerichtshof (Konstitucionālā tiesa) pasludināja spriedumu lietā, kuras apstākļi bija līdzīgi prasītājas apstākļiem. Tā nosprieda, ka Likums par aristokrātijas atcelšanu Austrijas pilsonim aizliedz ar Vācijas pilsoņa veiktas adopcijas palīdzību iegūt uzvārdu, kurš ietver kādreizējo aristokrāta titulu (29). Ar šo spriedumu tika arī apstiprināta agrākā judikatūra tādā ziņā, ka atšķirībā no Vācijas tiesībām Austrijas tiesības neļauj uzvārdus vīriešiem un sievietēm veidot atbilstoši dažādiem noteikumiem.

28.      Kādu laiku pēc šī sprieduma par civilstāvokļa aktu reģistrāciju atbildīgās Vīnes iestādes secināja, ka prasītājas dzimšanas reģistrācija bija kļūdaina. 2007. gada 5. aprīlī tās prasītājai paziņoja par nodomu viņas uzvārdu dzimšanas reģistrā mainīt uz “Sayn-Wittgenstein”. 2007. gada 24. augustā, par spīti prasītājas iebildumiem, tās apstiprināja savu nostāju. Tā kā prasītājas administratīvā sūdzība par to tika noraidīta, viņa Verwaltungsgerichtshof cēlusi prasību šo lēmumu atcelt.

29.      Verwaltungsgerichtshof prasītāja it īpaši atsaucās uz savām ES līgumos garantētajām tiesībām brīvi pārvietoties un pakalpojumu sniegšanas brīvību. Viņa uzskata, ka prasīt viņai dažādās dalībvalstīs lietot dažādus uzvārdus būtu iejaukšanās šo tiesību īstenošanā. Viņa arī apgalvo, ka pēc 15 gadiem mainīt viņas uzvārdu būtu iejaukšanās viņas ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pantu aizsargātajās tiesībās uz privāto dzīvi.

30.      Atbildētāja iestāde it īpaši apgalvo, ka prasītājai netiek prasīts lietot dažādus uzvārdus, bet gan vienīgi noņemt titulu ietverošo elementu “Fürstin von” no uzvārda “Sayn-Wittgenstein”, kurš netiek mainīts; ka pat tad, ja viņai rastos zināmas neērtības, aristokrātijas likvidēšana Austrijā ir fundamentāls konstitucionāls princips, kas var pamatot atkāpi no Līgumā garantētas brīvības; un ka pat atbilstoši Vācijas tiesībām viņas uzvārds bija jānosaka saskaņā ar Austrijas tiesībām (tādējādi, tā kā forma “Fürstin von Sayn-Wittgenstein” Austrijas tiesībās nav atļauta, tās piešķiršana prasītājai bija nepareiza arī no Vācijas tiesību viedokļa).

31.      Verwaltungsgerichtshof, ņemdama vērā Tiesas spriedumu lietā Grunkin un Paul, uzskata, ka jebkādu šķērsli prasītājas pārvietošanās brīvībai, ko var radīt viņas uzvārda maiņa, tomēr var attaisnot kā tādu, kura pamatā ir objektīvi apsvērumi un kas ir samērīgs attiecībā pret leģitīmo mērķi, kāds ir aristokrātijas likvidēšanai.

32.      Tādējādi tā lūdz Tiesu sniegt prejudiciālu nolēmumu par šādu jautājumu:

“Vai [LESD 21.] pantam ir pretrunā tāds tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru dalībvalsts kompetentās iestādes var atteikties atzīt citā dalībvalstī piešķirtu (pieaugušas) adoptētas personas uzvārdu, ja tajā ir ietverta dalībvalstī nepieļaujama (arī no konstitucionālo tiesību viedokļa) aristokrāta titula norāde?”

33.      Rakstveida apsvērumus iesniedza prasītāja, Vācijas, Itālijas, Lietuvas, Austrijas un Slovākijas valdības un Komisija. 2010. gada 17. jūnija tiesas sēdē mutvārdu apsvērumus sniedza prasītāja, Vācijas, Čehijas un Austrijas valdības un Komisija.

 Vērtējums

34.      Daļa iesniedzējtiesas jautājumā izvirzīto problēmu var tikt atrisinātas vienkārši, pat ja par daļu no tiem Tiesai sniegtajos apsvērumos ir izteikti dažādi viedokļi. Citas problēmas tomēr šķiet sarežģītākas un var prasīt turpmākas faktisko apstākļu vai uz (valsts) tiesībām attiecošās konstatācijas, pirms tās var tikt galīgi atrisinātas. Attiecībā uz šiem jautājumiem es analizēšu atbilstošos Savienības tiesību noteikumus un to piemērošanu dažādām iespējamām hipotēzēm.

 Savienības tiesību piemērojamība

35.      Par šo pirmo jautājumu Tiesai sniegtajos apsvērumos nepastāv viedokļu atšķirības. Pastāv vienprātība, ka prasītāja ir vienas dalībvalsts pilsone, kura dzīvo un veic profesionālo darbību citā dalībvalstī. Tādējādi viņas situācija nav pilnībā iekšēja attiecībā ne uz vienu no šīm dalībvalstīm, un tām abām jāievēro Savienības tiesības, īstenojot kompetenci, kas tām var būt attiecībā uz prasītājas vārda noteikšanu. Šajā kontekstā prasītāja principā pret Austrijas iestādēm var atsaukties uz tai kā Savienības pilsonei un kā dalībvalsts pilsonei, kas veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī, bet sniedz pakalpojumus personām vienā vai vairākās citās dalībvalstīs, Līgumā piešķirtajām tiesībām un brīvībām (30).

36.      Tas nozīmē, ka pat tad, ja dalībvalsts tiesības ir vienīgās tiesības, kas ir piemērojamas tās pilsoņa vārda noteikšanai, tai, piemērojot šīs valsts tiesības, lai mainītu vai labotu ierakstu civilstāvokļa aktu reģistrā, ja attiecīgais pilsonis ir paļāvies uz šo ierakstu saistībā ar savu tiesību brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā izmantošanu, ir jāievēro Savienības tiesības.

 Diskriminācija pilsonības dēļ

37.      Iesniedzējtiesa nevēlas saņemt skaidrojumu jautājumā par diskrimināciju, uzskatīdama, ka šīs lietas apstākļos šis jautājums nav aktuāls. Tāpat uzskata Komisija un visas Tiesai apsvērumus iesniegušās dalībvalstis.

38.      Tomēr prasītāja uzskata, ka Austrijas kolīziju normas (31) rada diskrimināciju pilsonības dēļ tādā ziņā, ka, ja Vācijas pilsonis Austrijā adoptē citu Vācijas pilsoni, visiem adopcijas aspektiem ir piemērojamas Vācijas tiesības un adoptētais tādējādi var iegūt uzvārdu, kurš ietver kādreizējos aristokrāta titulus, savukārt tad, ja adoptētais ir Austrijas pilsonis, vārds tiek noteikts atbilstoši Austrijas tiesībām un šāds uzvārds nevar tikt iegūts.

39.      Neatkarīgi no tā, ka prasītāja nebija šādā situācijā, jo viņa tika adoptēta Vācijā, es šai analīzei nevaru piekrist. Kā tas bija lietā Grunkin un Paul, attiecīgā Austrijas kolīziju norma (32) visos gadījumos atsaucas uz attiecīgās personas pilsonības valsts materiālajām tiesībām. Šī norma arī nekādā ziņā nav konfliktā ar atbilstošo Vācijas tiesību normu (33), kas šķiet būtībā identiska. Šāda norma, kā es norādīju savos secinājumos lietā Grunkin un Paul, paredz atšķirību starp personām atkarībā no to pilsonības, bet nediskriminē pilsonības dēļ. Šāda diskriminācijas aizlieguma mērķis nav likvidēt atšķirības, kuras neizbēgami rada vienas, nevis citas dalībvalsts pilsonības esamība, bet gan novērst turpmāku atšķirīgu attieksmi pilsonības dēļ. Šajā gadījumā attieksme pret visām personām atbilst to pilsonības dalībvalsts tiesībām.

 “Nopietnas neērtības”

40.      Nosakot, vai līdzīgos gadījumos tiek traucēta Līgumos garantēto brīvību īstenošana, Tiesa ir izmantojusi kritēriju par to neērtību pakāpi, kuras tiek radītas personai tādēļ, ka dalībvalstīs tai ir oficiāli reģistrēti atšķirīgi vārdi. Spriedumā lietā Konstantinidis tā uzskatīja, ka noteikumi par transkripciju civilstāvokļa aktu reģistrā bija nesaderīgi ar Līgumā garantētajām tiesībām veikt uzņēmējdarbību, ja to piemērošana personai, kuras vārds tiek transkribēts citā alfabētā, rada “tādas pakāpes neērtības, ka tās faktiski ietekmē” šo tiesību izmantošanu. Tā tas ir gadījumā, ja jaunā rakstība maina šīs personas vārda izrunu un šī sagrozīšana rada risku, ka potenciālie klienti to varētu sajaukt ar citām personām. Spriedumos lietā García Avello un lietā Grunkin un Paul Tiesa vispārīgāk uzsvēra nopietnās neērtības, kas var rasties apstākļos, ja personai ir jāpamato atšķirība vārdā, kas ietverts oficiālos dokumentos, uz kuriem šī persona vēlas atsaukties.

41.      Vairākas dalībvalstis ir apgalvojušas, ka prasītājai viņas uzvārda labošanas Austrijas civilstāvokļa aktu reģistrā dēļ šādas neērtības neradīsies. Pirmkārt, viņai netiks prasīts dažādās dalībvalstīs lietot dažādus uzvārdus, jo labotais ieraksts Austrijas civilstāvokļa aktu reģistrā turpmāk visos apstākļos būs autentisks. Otrkārt, centrālais un identificējošais viņas uzvārda elements – proti, “Sayn-Wittgenstein” – nemainās, līdz ar to nevar rasties nekādas neskaidrības attiecībā uz viņas identitāti, un noņemts tiks vienīgi nebūtiskais apzīmējums “Fürstin von”.

42.      Attiecībā uz pirmo argumentu ir taisnība, ka bērniem lietā García Avello un lietā Grunkin un Paul draudēja perspektīva, ka viņu vārdi visu viņu dzīvi neatsaucami divu dalībvalstu, ar katru no kurām tiem kopš dzimšanas bija cieša saite, civilstāvokļa aktu reģistros būs reģistrēti atšķirīgā veidā. Savukārt šajā lietā šķiet, ka prasītājas vārds ir ietverts vienīgi Austrijas civilstāvokļa aktu reģistrā un ka vienīgi Austrijas iestādes tai var izsniegt tādus oficiālus dokumentus kā pase vai izziņas par pilsonību, līdz ar to izmaiņas viņas vārda ierakstā neradītu konfliktu ar citas dalībvalsts reģistriem vai tās izsniegtiem dokumentiem.

43.      Iespējams, ka kompetentajai valsts tiesai šī faktiskā situācija būtu jāizpēta sīkāk pirms galīgā secinājuma izdarīšanas. Lai gan Vācijas valdība ir paziņojusi, ka tai nav zināms neviens ieraksts attiecībā uz prasītāju Vācijas civilstāvokļa aktu reģistros, prasītājas pārstāvis tiesas sēdē apgalvoja, ka viņš domā, ka viņa Vācijā ir stājusies laulībā un laulību šķīrusi. Šādā gadījumā varētu pastāvēt konflikts starp veidu, kādā viņas uzvārds ir reģistrēts Vācijā un Austrijā, kas varētu radīt sarežģījumus, piemēram, ja viņa vēlētos atkārtoti stāties laulībā.

44.      Neatkarīgi no šī aspekta tomēr ir samērā droši zināms, ka prasītājai Vācijā ir vismaz tikusi izsniegta transportlīdzekļa vadītāja apliecība un ka viņa Vācijā reģistrējusi uzņēmējsabiedrību – abos gadījumos ar vārdu Ilonka Fürstin von Sayn-Wittgenstein. Ir ticams, ka viņai ir bijis jāreģistrējas Vācijas iestādēs kā rezidentam ārvalstniekam. Ir ļoti iespējams, ka viņa ir reģistrēta Vācijas sociālās apdrošināšanas sistēmā veselības un pensiju apdrošināšanas mērķiem. Papildus šādiem oficiāliem viņas vārda ierakstiem viņa neapšaubāmi 15 gadu laikā no viņas uzvārda pirmās reģistrācijas Austrijā kā “Fürstin von Sayn-Wittgenstein” līdz lēmumam to labot uz “Sayn-Wittgenstein” Vācijā ir atvērusi kontus bankās un slēgusi joprojām spēkā esošus līgumus, kā arī iegādājusies apdrošināšanas polisi. Vārdu sakot, viņa ievērojamu laiku dalībvalstī ir dzīvojusi ar konkrētu vārdu, kas ir atstājis daudzas formāla rakstura pēdas gan publiskajā, gan privātajā jomā. Pienākums mainīt šīs pēdas tāpēc, ka viņas oficiālajos identitātes dokumentos šobrīd ir cits vārds, nevar tikt raksturots citādi kā vien nopietnas neērtības. Pat tad, ja [uzvārda] izmainīšana pēc tās veikšanas novērsīs jebkādas atšķirības nākotnē, ir ļoti ticami, ka prasītājas rīcībā ir – un nākotnē būs jāuzrāda – dokumenti, kas ir izsniegti vai sastādīti pirms šīs maiņas un kuros ir uzrādīts uzvārds, kurš atšķirsies no viņas (jaunajos) identitātes dokumentos minētā.

45.      Es piekrītu, ka izmaiņas uzvārdā var notikt dažādos personas dzīves posmos (īpaši, ja šī persona ir sieviete) laulību un laulības šķiršanas dēļ. Prasītājai šajā lietā pagātnē ir bijuši uzvārdi “Kerekesa” un “Havela”, un viņa var būt pieredzējusi (un var turpināt pieredzēt) manis aprakstītās neērtības sakarā ar uzvārda maiņu no “Kerekesa” uz “Havela” un no “Havela” uz “Fürstin von Sayn-Wittgenstein”. Tomēr neatkarīgi no tā, ka stāšanās laulībā un laulības šķiršana parasti ir apzināti soļi, uzvārda maiņa laulības dēļ no likuma viedokļa vairumā ES dalībvalstu ir attiecīgo personu brīva izvēle (34). Nenoliedzami, sociālais spiediens var ierobežot šo izvēles brīvību, bet sociālais spiediens neietilpst Savienības – vai valsts – tiesību darbības jomā. Ir viena lieta, ja persona izjūt neērtības tiesību aktos paredzētas brīvas izvēles dēļ (īpaši tādas, kas ir saistīta ar sociāli akceptētu un pat vēlamu uzvārda maiņu), un pavisam cita, ja šīs neērtības tai tiek radītas ar likumu (īpaši tad, ja tas varētu tikt uztverts kā attiecīgās personas pieļautas pretlikumīgas darbības labošana).

46.      Iespējams, svarīgākais aspekts ir prasītājas profesionālā darbība. Lai arī kāda varēja būt viņas motivācija tikt adoptētai, līdz ar to iegūstot uzvārdu “Fürstin von Sayn-Wittgenstein”, šķiet visai ticami, ka šāds vārds, kurš norāda uz karalisku izcelsmi, rada ievērojamas priekšrocības viņas profesionālajā darbībā (kuras mērķiem viņa ir izmantojusi savu brīvību veikt uzņēmējdarbību un acīmredzot turpina izmantot savu brīvību sniegt pakalpojumus dažādās dalībvalstīs) kā starpniekam darījumos ar nekustamo īpašumu, kuri attiecas uz pilīm un aristokrātiskām ēkām (35).

47.      Tiesas sēdē Vācijas valdības pārstāvis apgalvoja, ka oficiāliem mērķiem prasītājai ir jāizmanto uzvārds, kas ir noteikts atbilstoši tās pilsonības valsts tiesībām, bet ka viņai nebūtu nelikumīgi ikdienas dzīvē izmantot vārdu “Fürstin von Sayn-Wittgenstein”. Pat pieņemot, ka viņa var turpināt izmantot šo vārdu, lai no tā gūtu profesionālas priekšrocības, man šķiet, ka ir būtiska atšķirība starp viņas oficiāli atzītā vārda izmantošanu un vārda, kas būtu pielīdzināms vienkāršam pseidonīmam vai uzņēmējdarbības vārdam un var tikt uztverts par vārda uzurpēšanu, izmantošanu.

48.      Attiecībā uz otro argumentu par neērtību pakāpi mani pārsteidz dažu dalībvalstu nostāja, īpaši Vācijas valdības tiesas sēdē paustā nostāja (36). Ja “Fürstin von Sayn-Wittgenstein” Vācijas tiesībās ir pilns uzvārds, kurš neietver aristokrāta titulu vai partikulu kā tādu, un tādējādi ir pielīdzināms tādam uzvārdam kā “Fürstmann” vai “Vonwald” (kas abi ir atrodami Vācijas un Austrijas telefonu grāmatās), tad kā var apgalvot, ka viena tā daļa (Sayn-Wittgenstein) ir centrālais un noteicošais vārda elements, kamēr (Fürstin von) ir tikai nebūtisks apzīmējums? Ja “Fürstin von” patiešām būtu īsts aristokrāta tituls, analīze būtu citāda, bet šis nav tas pamats, par kuru ir uzdots jautājums šajā lietā.

49.      Man šķiet skaidrs, ka, tā kā “Fürstin von Sayn-Wittgenstein” ir vienots salikts uzvārds, tas atšķiras no uzvārda “Sayn-Wittgenstein” (tāpat kā “Baron-Cohen” ir uzvārds, kas ir atšķirīgs no “Cohen”), un, ja tai pašai personai tiek piemēroti šie abi vārdi, ir sagaidāms sajukums un neērtības. Turklāt, kā tiesas sēdē norādīja Komisija, lai gan vārdu “Fürstin von Sayn-Wittgenstein” vāciski runājošie var uztvert vienā veidā, šajā valodā nerunājošie to var uztvert citādi. Franciski runājoša persona, piemēram, vārda daļu “Fürstin” varētu uztvert kā “Giscard” ekvivalentu vārdā “Giscard d’Estaing”, kur “Giscard” parasti tiek uztverts kā noteicošais elements, savukārt persona, kas runā vienīgi ķīniski, iespējams, šo vārdu vispār nespētu analizēt, tāpat kā vairums eiropiešu nespētu noteikt, vai ķīniešu vārds, ko veido vairāki elementi, iespējams, ietver goda nosaukumu un vai šis nosaukums ir tituls vai priekšvārds.

50.      Tādējādi es uzskatu, ka neērtības pakāpe, kādu personai prasītājas situācijā var radīt labojumi viņas uzvārdā, ir pielīdzināma tai, uz kādu Tiesa atsaucās spriedumos lietā Konstantinidis, lietā García Avello un lietā Grunkin un Paul.

 Vārda maiņas tiesisko seku analīze

51.      Lai gan tiesiskās sekas, kādas ir – ja tādas vispār ir – Kreisgericht Worbis papildu lēmumam, ar kuru prasītājas jaunais dzimšanas uzvārds tika noteikts “Fürstin von Sayn-Wittgenstein”, ir Vācijas un/vai Austrijas tiesību jautājums un Tiesa tās nevar noteikt, uz Verwaltungsgerichtshof jautājumu nevar pienācīgi atbildēt, neatsaucoties uz šīm sekām. Tādēļ ir jāpārliecinās, kādas tās var būt.

52.      Vācijas un Austrijas valdības ir īpaši uzsvērušas, viņuprāt, galveno atšķirību starp situāciju šajā lietā un lietā García Avello un lietā Grunkin un Paul. Šajās minētajās lietās (tāpat kā zināmā mērā lietā Konstantinidis) runa bija par atteikumu vienā dalībvalstī atzīt vārdu formā, kādā to, īstenojot savu likumīgo kompetenci, pienācīgi reģistrējušas citas dalībvalsts civilstāvokļa aktu iestādes. Šajā gadījumā savukārt šķiet, ka Kreisgericht Worbis ne saskaņā ar Vācijas, ne saskaņā ar Austrijas tiesībām nebija kompetences noteikt prasītājas uzvārdu tādā veidā, kādā tā to izdarīja, jo tās noteiktais uzvārds divos aspektos nebija atļauts (kādreizējā aristokrāta titula iekļaušana ar partikulu “von” un sieviešu dzimtes formas izmantošana) Austrijas tiesībās, kuras bija gan Vācijas, gan Austrijas kolīziju normās noteiktas materiālās tiesības. Tādējādi Austrijā labotais ieraksts neattiecas uz uzvārdu, kas citā dalībvalstī ir likumīgi piešķirts, bet gan uz uzvārdu, ko kļūdaini piešķīrusi sākumā Kreisgericht Worbis un tad – Austrijas reģistrācijas iestādes.

53.      Kā es jau teicu, šīs Tiesas kompetencē neietilpst mēģināt noteikt dalībvalstu tiesības. Es tomēr norādīšu, ka manis tikko izklāstītā nostāja, kādu paudušas Vācijas un Austrijas valdības, nav tik nepārprotami izklāstīta lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu un ka zināmi faktori var norādīt, ka tas nav pilnīgs un precīzs izklāsts. Austrijas iestāžu atbilde uz SCSK aptaujas lapu 2000. gada martā (37) norāda, ka tolaik – pēc šo iestāžu domām – Austrijas tiesībās tika uzskatīts, ka adoptējamā vārdu nosaka adoptētāja pilsonības valsts tiesības (kas, ņemot vērā to, ka nešķiet, ka Vācijas tiesībās būtu ietverta atsauce uz adoptējamā pilsonības valsts tiesībām, varētu būt radījis lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu minētās problēmas). Turklāt zināmā mērā pretrunīgā minētā Austrijas judikatūra (38) norāda uz to, ka pirms 2003. gada varēja nebūt skaidrības par to Vācijas pilsoņa adoptēts Austrijas pilsonis varēja iegūt iepriekš minētā uzvārdu (vismaz tajā formā, kādā tas ir adoptētājam), pat ja tas ietvēra Austrijas tiesībās aizliegtus elementus.

54.      Es par šiem jautājumiem nepaudīšu nekādu viedokli, atskaitot to, ka kārtības labad, šķiet, jāapsver trīs hipotēzes (kuru visu pamatā ir premisa, ka abi tiesību normu kopumi atsaucas uz adoptētāja pilsonības valsts tiesībām): i) ka Kreisgericht Worbis papildu lēmumā norādītais uzvārds ir vienmēr bijis likumīgs atbilstoši gan Vācijas, gan Austrijas tiesībām; ii) ka, lai gan tajā laikā tas varēja tikt uzskatīts par likumīgu, vēlākā judikatūra ir atklājusi, ka tas tā nebija; un iii) ka tas nekad nav bijis likumīgs ne no vienas no abām tiesību sistēmām viedokļa.

55.      Pirmā hipotēze attiecas uz situāciju, kas ir pielīdzināma situācijai lietā Grunkin un Paul. Šajā lietā Savienības pilsonis, kuram bija tikai vienas dalībvalsts pilsonība, bija piedzimis un kopš dzimšanas dzīvojis citā dalībvalstī, kurā viņa uzvārds bija ticis noteikts un reģistrēts atbilstoši tās tiesību aktiem. Prasītājas gadījumā Savienības pilsone, kurai ir tikai vienas dalībvalsts pilsonība, tika adoptēta un kopš tā laika dzīvoja citā dalībvalstī, kurā viņas uzvārds tika noteikts atbilstoši tās tiesībām. Ir taisnība, ka dzimšana un adopcija nav viens un tas pats (lai gan adopcija varētu tikt tēlaini aprakstīta kā jauna piedzimšana jaunā ģimenē un, lai gan ne gluži no stingri juridiska viedokļa, abas rada daudzas identiskas tiesības, pienākumus un sekas) un ka prasītājas uzvārds tādējādi netika ierakstīts Vācijas civilstāvokļa aktu reģistros (lai gan tas vēlāk varētu būt ticis reģistrēts virknē vairāk vai mazāk oficiālu reģistru). Tomēr es uzskatu, ka abas situācijas ir pietiekami līdzīgas, lai secinātu, ka, tāpat kā lietā Grunkin un Paul, EKL 18. pants šajā gadījumā Austrijas iestādēm neļauj atteikties atzīt Vācijā noteiktu uzvārdu – ja vien atteikuma pamatā nav objektīvi apsvērumi un tas nav samērīgs attiecībā pret sasniedzamo leģitīmo mērķi.

56.      Otrā hipotēze attiecas uz situāciju, kas atšķiras tādā ziņā, ka uzvārda noteikšana atbilstoši Vācijas tiesībām attiecīgajā laikā šķita likumīga un vēlāk izrādījās nelikumīga. Pieņemot, ka Vācijas tiesas lēmums tika pieņemts un Austrijas iestādes uzvārdu reģistrēja ar pilnīgu un ticamu pārliecību, ka tas bija no likuma viedokļa pareizais risinājums, un ka prasītāja šo uzvārdu lūdza noteikt un reģistrēt labā ticībā, man šķiet, ka jāizmanto tāda pati pieeja kā pirmās hipotēzes gadījumā. Lai gan vēlākiem tiesu nolēmumiem, ar kuriem tiek precizēta tiesiskā nostāja, nenoliedzami var būt atpakaļejošs spēks (ex tunc), Savienības pilsonim situācijā, uz kuru attiecas Savienības tiesības, jāvar atsaukties uz tiesiskās paļāvības, kas ir šo tiesību pamatprincips, aizsardzību. Tādējādi arī šīs hipotēzes gadījumā EKL 18. pants Austrijas iestādēm neļauj atteikties atzīt Vācijā noteiktu uzvārdu, ja vien atteikuma pamatā nav objektīvi apsvērumi un tas nav samērīgs attiecībā pret sasniedzamo leģitīmo mērķi.

57.      Trešā hipotēze, kurai piekrīt Vācijas un Austrijas valdības, nevar tikt analizēta tādā pašā veidā. Šīs hipotēzes gadījumā likums bija skaidrs, bet divas reizes tika kļūdas vai nezināšanas dēļ nepareizi piemērots (vienu reizi to izdarīja Vācijas tiesa un tad – Austrijas reģistra amatpersonas). Nevar pastāvēt tiesiska paļāvība par to, ka turpinās pastāvēt skaidri izteiktiem tiesību aktiem pretēja situācija. Tomēr nelikumīgajai situācijai (Austrijas iestādes, jo tas nebija Vācijas iestāžu kompetencē) ļāva turpināties 15 gadus, kuru laikā to apstiprināja ar vismaz vienas pases un divu izziņu par pilsonību izsniegšanu. Šī laika posma beigās bija skaidrs, ka prasītājas uzvārda labošana tai radīs nopietnas neērtības. Nevar noliegt, ka attiecīgajām iestādēm ir jābūt tiesībām labot civilstāvokļa aktu reģistros atklātās kļūdas. Tomēr, ņemot vērā pagājušo laiku un neizbēgami radīto neērtības pakāpi, rodas jautājums par samērīgumu. Šī labošana (atbilstoši tiesību aktiem) nenoliedzami ir iejaukšanās prasītājas privātajā dzīvē. Vai tā var tikt attaisnota? Ja situācija būtu pilnīgi iekšēja, tā būtu jāaplūko no valsts tiesību viedokļa, ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pantu. Bet, tā kā tā attiecas uz vienas dalībvalsts pilsoni, kas likumīgi dzīvo un veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, tā jāvērtē arī no Savienības tiesību viedokļa.

58.      Tādējādi es nonāku pie secinājuma, ka neatkarīgi no tā, kā tiek analizēta situācija šajā lietā, ir jāpārbauda, vai attiecīgo labojumu pamato leģitīms mērķis un vai tas ir šī mērķa sasniegšanai samērīgs.

 Pamatojums

59.      Šķiet skaidrs, ka aristokrātijas un visu ar to saistīto privilēģiju un nosaukumu likvidēšana ir leģitīms mērķis jaundibinātai republikai – tādai kā Austrija 1919. gadā – kas ir balstīta uz visu pilsoņu vienlīdzību un mēģina izkārpīties no privileģēto klašu dominētas impērijas drupām.

60.      Tas nenozīmē, ka tas ir nepieciešams mērķis, kas ir jāizvirza visās dalībvalstīs. Mantojamas vai cita veida aristokrātijas, vai cita veida sekulāru goda nosaukumu, titulu vai privilēģiju sistēmas saglabāšana, likvidēšana vai pat izveidošana ir vienīgi katras dalībvalsts ziņā, ja vien tā nav pretrunā Savienības tiesībām – piemēram, principiem un noteikumiem par vienlīdzīgu attieksmi – to piemērošanas jomā.

61.      Man arī šķiet, ka šādai republikai ir leģitīmi vēlēties saglabāt stingras garantijas pret jebkādu privileģēto kastu atdzimšanu, kuru likvidēšana bija sākotnējais mērķis un kas leģitīmi var tikt nostiprināts kā konstitucionāls princips.

62.      Vispārīgi arī nešķiet nesamērīgi, ka šāda valsts vēlētos nodrošināt šī mērķa sasniegšanu, aizliedzot saviem pilsoņiem iegūt, saglabāt un izmantot aristokrāta titulus vai statusu, vai nosaukumus, kas varētu citiem likt domāt, ka attiecīgajai personai ir šāds nosaukums.

63.      Šāda veida aizliegums tomēr varētu tikt uzskatīts par nesamērīgu, ja tas skartu vārdus, kuri, lai gan tie varētu ietvert atsauci uz aristokrāta titulu, faktiski tomēr nav no tāda atvasināti vai tā netiek uztverti. Es jau minēju Austrijas telefonu grāmatā sastopamos vārdus “Fürstmann” un “Vonwald”. Šķiet arī, ka Austrijas pilsoņiem var būt vienkārši uzvārdi, tādi kā “Graf” (kura burtiskā nozīme ir “grāfs”) un “Herzog” (“hercogs”), kuru izcelsme, ticamākais, nav aristokrātiska un kas tiek uztverti kā vienkārši uzvārdi (39). Ja tas tā ir un ja tas attiecas arī uz pielīdzināmu vārdu citās valodās (kā, piemēram, “Baron”, “Lecomte”, “Leprince” vai “King”) iegūšanu, šis aizliegums nešķistu nesamērīgs šajā sakarā. Šādos apstākļos aizliegums, kurš attiecas vienīgi uz tādu uzvārdu iegūšanu kā “Fürst (vai Fürstin) von Sayn-Wittgenstein”, kas ir acīmredzami atvasināti no un var tikt uztverti kā īsti aristokrāta tituli, nešķiet pārsniedzam konstitucionāla pamatmērķa sasniegšanai nepieciešamo.

64.      Bet vai šis pamatojums varētu būt piemērojams tādās situācijās kā situācija lietā García Avello vai lietā Grunkin un Paul, citiem vārdiem sakot, ja uzvārds ir likumīgi noteikts saskaņā ar citas dalībvalsts, ar kuru attiecīgajai personai ir īpaši cieša saikne, tāda kā pilsonība, dzimšanas vai dzīves vieta, tiesībām?

65.      Manuprāt – pamatojoties uz konstitucionāla rakstura normu – šis pamatojums šādā gadījumā būtu jāakceptē, līdz ar to Austrijas iestādes principā likumīgi varētu atteikties savos civilstāvokļa aktu reģistros vai jebkādā citā oficiālā dokumentā ierakstīt attiecīgo uzvārdu un aizliegt attiecīgajai personai to izmantot Austrijā.

66.      Tomēr tiktāl, ciktāl šis vārds joprojām būtu likumīgs – un, iespējams, pat obligāts – uzvārds citā dalībvalstī, ar kuru Austrijas pilsonim ir ciešas saites, šķiet nesamērīgi atteikties atzīt tā pastāvēšanu kā to pašu personu identificējošu. Tādēļ būtu jāmīkstina attiecīgais pasākums ar jebkādiem līdzekļiem, kas vislabāk varētu mazināt nopietnās neērtības, kas citādi varētu rasties attiecīgajai personai. Viena iespēja būtu Austrijas iestādēm izsniegt dokumentu, kas līdzinās SCSK paredzētajai “izziņai par atšķirīgiem uzvārdiem” (40), kurā būtu atzīts, ka, lai gan attiecīgajai personai kā Austrijas pilsonim ir tiesības izmantot vienīgi noteiktu vārdu, tā tomēr citā dalībvalstī ir likumīgi reģistrēta ar citu vārdu.

67.      Iepriekš minētie apsvērumi attiecas uz situāciju, kas varētu tikt saukta par “normālu”, kura ir skaidra no paša sākuma. Piemēram, lietā García Avello bērnu uzvārdi no paša sākuma divu dalībvalstu (Beļģijas un Spānijas), kuru pilsoņi tie bija, civilstāvokļa aktu reģistros bija ierakstīti dažādās formās; lietā Grunkin un Paul Vācijas iestādes no paša sākuma paziņoja, ka tās nereģistrēs bērna uzvārdu tādā formā, kādā tas bija ticis reģistrēts Dānijā. Tomēr šajā lietā man šķiet, ka 15 gadu posms, kura laikā prasītāja bija oficiāli reģistrēta Austrijā un viņai tika izsniegti identitātes dokumenti ar uzvārdu “Fürstin von Sayn-Wittgenstein” arī ir jāņem vērā, novērtējot lēmuma labot šo uzvārdu samērīgumu.

68.      Galīgais lēmums par samērīgumu ir jāpieņem kompetentajai valsts tiesai – un te ir virkne tiesisku un faktisku apstākļu, kas tai var būt jāpārbauda. Ja, piemēram, tiktu secināts, ka 1992. gadā likuma nostāja bija tāda, ka prasītāja, Vācijas tiesa un Austrijas iestādes pamatoti varēja domāt, ka prasītājas uzvārds bija jānosaka saskaņā ar vienīgi Vācijas tiesībām, tad 15 gadus vēlāk veikts labojums patiešām var šķist nesamērīgs. Savukārt tad, ja izrādītos, ka prasītāja, vēlēdamās tikt reģistrēta ar uzvārdu, par kuru tā zināja, ka tai nebija uz to tiesību, ir rīkojusies ļaunā ticībā vai ka viņa jebkādā veidā maldināja attiecīgās iestādes, labojuma izdarīšana varētu šķist taisnīga un samērīga. Katrā ziņā laika posma ilgums un prasītājas oficiāli un profesionālā jomā veikta vārda “Fürstin von Sayn-Wittgenstein” izmantošana ir faktori, kas šajā vērtējumā noteikti ir jāņem vērā.

 Formas “Fürstin” izmantošana

69.      Pēdējais jautājums, kas ir izvirzīts Tiesai sniegtajos apsvērumos, bet par kuru ir maz informācijas attiecībā uz divu attiecīgo dalībvalstu tiesību aktu konkrētu nostāju un maz argumentācijas attiecībā uz pamatojumu, ir jautājums par šķietamo atšķirību starp Vācijas un Austrijas noteikumiem attiecībā uz iespēju diferencēt uzvārda vīriešu un sieviešu dzimtes formas.

70.      Tā kā šis ir jautājums, kas ietekmētu uzvārdu sistēmu virknē dalībvalstu (Lietuvas valdība kaismīgi argumentēja par labu savai atšķirīgu uzvārdu noteikšanas sistēmai, kas ir nostiprināta kā konstitucionāla vērtība, un jautājums par atšķirīgiem uzvārdiem Īrijā tika izvirzīts tiesas sēdē) un šajā jautājumā ir izvirzīti ļoti maz argumentu, es uzskatu, ka ir pietiekami, ka Tiesa norādītu, ka tāds noteikums kā Austrijā piemērojamais prima facie nevar pamatot personas tiesību brīvi pārvietoties un dzīvot [dalībvalstīs] ierobežošanu, ja tā pamatā nav konstitucionāla rakstura princips vai citi sabiedriskās kārtības apsvērumi.

 Secinājumi

71.      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka Tiesai uz Verwaltungsgerichtshof uzdoto jautājumu ir jāsniedz šāda atbilde:

Pat tad, ja dalībvalsts tiesības ir vienīgās tiesības, kas ir piemērojamas tās pilsoņa vārda noteikšanai, tai, piemērojot šīs valsts tiesības, lai mainītu vai labotu ierakstu civilstāvokļa aktu reģistrā, ja attiecīgais pilsonis ir paļāvies uz šo ierakstu saistībā ar savu Savienības pilsoņa tiesību brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā izmantošanu, ir jāievēro Eiropas Savienības tiesības.

Noteikums, kuram dalībvalstī ir konstitucionāla rakstura statuss, pamatojoties uz tādiem sabiedriskās kārtības apsvērumiem kā pilsoņu vienlīdzība un privilēģiju atcelšana, principā var pamatot aizliegumu iegūt, saglabāt un izmantot aristokrāta titulus vai statusu, vai nosaukumus, kas varētu citiem likt domāt, ka attiecīgajai personai ir šāds nosaukums, pat ja šāds aizliegums var radīt neērtības šādai personai, kas izmanto savas Savienības pilsoņa tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā, ja vien ir ievērots samērīguma princips un it īpaši:

a)      aizliegums neattiecas uz tādu vārdu iegūšanu, saglabāšanu un izmantošanu, kuri parasti netiktu šādi interpretēti, un

b)      attiecīgā dalībvalsts neatsakās atzīt, ka persona citā dalībvalstī var būt pazīstama ar citu vārdu, kas nebūtu pieļaujams saskaņā ar šīs pirmās valsts tiesībām, un atvieglo personas uzdevumu no šo atšķirību iespējami radīto grūtību pārvarēšanā.

Piemērojot šādu noteikumu, lai mainītu vai labotu ierakstu reģistrā, dalībvalstīm arī jāņem vērā samērīguma princips, kas tām pieprasa ņemt vērā tādus faktorus kā tiesiskā paļāvība, kuru šo iestāžu rīcība var būt radījusi personām, tā laikposma ilgums, kurā attiecīgais vārds var būt ticis izmantots bez iebildumiem no šo iestāžu puses, un personiskā un profesionālā interese, kura personai var likt turpināt lietot iepriekš atzīto vārdu.

Aizliegums iegūt, saglabāt un izmantot vārdu formā, kas atšķiras atkarībā no attiecīgās personas dzimuma, ja tā pamatā nav konstitucionāla rakstura princips vai citi sabiedriskās kārtības apsvērumi attiecīgajā dalībvalstī, principā nevar pamatot izmaiņas vai labojumu civilstāvokļa aktu reģistra ierakstā, ja attiecīgā persona ir paļāvusies uz šo ierakstu saistībā ar savu kā Savienības pilsoņa tiesību brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā izmantošanu.

---

1 – Oriģinālvaloda – angļu.

---

2 – Pastāv vienprātība, ka adopcija nav ietekmējusi viņas Austrijas pilsonību.

---

3 – [Šī piezīme attiecas tikai uz šo secinājumu angļu valodas versiju.]

---

4 – Tiesas 2008. gada 14. oktobra spriedums lietā C‑353/06 (Krājums, I‑7639. lpp.).

---

5 – Parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī. To ir ratificējušas visas Eiropas Savienības dalībvalstis.

---

6 – Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1994. gada 22. februāra spriedums lietā Burghartz pret Šveici (A sērija, Nr. 280-B, 28. lpp., 24. punkts) un 1994. gada 25. novembra spriedums lietā Stjerna pret Somiju (A sērija, Nr. 299-B, 60. lpp., 37. punkts).

---

7 – Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007. gada 11. septembra spriedums lietā Bulgakov pret Ukrainu (pieteikums Nr. 59894/00, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

---

8 –      EK līgums tiek citēts redakcijā, kāda bija spēkā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemšanas laikā. Teksts kvadrātiekavās norāda grozījumus, kas izdarīti ar Lisabonas līgumu un iekļauti Līgumā par Eiropas Savienības darbību (LESD).

---

9 – Pasludināta Nicā 2000. gada 7. decembrī (OV 2000, C 364, 1. lpp.). Eiropas Parlaments 2007. gada 29. novembrī apstiprināja pielāgoto tekstu, no kura ir izņemtas atsauces uz Eiropas Konstitūciju; nesenākā redakcija – pēc Lisabonas līguma – ir publicēta OV 2010, C 83, 389. lpp.

---

10 – OV 2007, C 303, 17., 20. lpp.

---

11 – 1993. gada 30. marta spriedums lietā C‑168/91 (Recueil, I‑1191. lpp.).

---

12 – 2003. gada 2. oktobra spriedums lietā C‑148/02 (Recueil, I‑11613. lpp.).

---

13 – Minēta šo secinājumu 4. zemsvītras piezīmē.

---

14 – Kopsavilkuma pamatā lielā mērā ir spriedums lietā Grunkin un Paul (16.–18., 23.–28., 29., 36. un 38. punkts).

---

15 – Gesetz vom 3. April 1919 über die Aufhebung des Adels, der weltlichen Ritter- und Damenorden und gewisser Titel und Würden(Adelsaufhebungsgesetz).

---

16 – Bundes-Verfassungsgesetz(B-VG).

---

17 – Vollzugsanweisung des Staatsamtes für Inneres und Unterricht und des Staatsamtes für Justiz, im Einvernehmen mit den beteiligten Staatsämtern vom 18. April 1919, über die Aufhebung des Adels und gewisser Titel und Würden.

---

18 – Skat. šo secinājumu 1. punktu un 21. un 27. punktu.

---

19 – Bundesgesetz vom 15. Juni 1978 über das internationale Privatrecht (IPR-Gesetz).

---

20 – “Loi applicable à la détermination du nom”, pieejams http://www.ciec1.org/Documentation/LoiApplicablealaDeterminationduNom.pdf.

---

21 – Allgemeines bürgerliches Gesetzbuch (ABGB).

---

22 – Bundesgesetz vom 19. Jänner 1983 über die Regelung der Personenstandsangelegenheiten einschließlich des Matrikenwesens (Personenstandsgesetz – PStG).

---

23 – Verfassung des Deutschen Reichs vom 11. August 1919 (VDR).

---

24 – Grundgesetz (GG).

---

25 – Einführungsgesetz zum Bürgerlichen Gesetzbuche (EGBGB).

---

26 – Šo secinājumu 18. punkts un 20. zemsvītras piezīme.

---

27 – Šķietamā pretruna starp pirmajiem diviem teikumiem tādējādi, šķiet, ir izskaidrojama ar maldinošo termina “izcelsmes valsts” izmantošanu “(galīgās) pilsonības valsts nozīmē”, pieņemot, ka adopcijas dēļ pilsonība var mainīties, bet tas nenotiek vienmēr. SCSK ziņojums ir pieejams vienīgi franciski un tādējādi nav zināms, kādu formulējumu faktiski izmantoja Vācijas iestādes, atbildot uz jautājumiem.

---

28 – Bürgerliches Gesetzbuch (BGB).

---

29 – Lieta B 557/03. Uzvārds, par kuru bija runa šajā lietā, bija Prinz von Sachsen-Coburg und Gotha, Herzog zu Sachsen (kas tulkojumā būtu “Saksijas-Koburgas un Gotas princis, Saksijas hercogs”).

---

30 – Skat. šo secinājumu 12. punktu.

---

31 – Skat. šo secinājumu 17. punktu.

---

32 – IPR-Gesetz 13. panta 1. punkts; skat. šo secinājumu 17. punktu.

---

33 – EGBGB 10. panta 1. punkts; skat. šo secinājumu 22. punktu.

---

34 – Skat. “Facilitating Life Events, Part I: Country Reports” (Dzīves notikumu atvieglošana, I daļa: Valstu ziņojumi) galīgajā 2008. gada oktobra ziņojumā Eiropas Komisijai, ko iesniedza von Freyhold, Vial & Partner Consultants, par salīdzinošu pētījumu par dalībvalstu tiesību aktiem par civilo statusu, praktiskajām grūtībām, ar kādām jāsastopas personām, kas vēlas izmantot savas tiesības Eiropas civiltiesiskās justīcijas telpā, un šo problēmu risināšanas un personu dzīves atvieglošanas iespējām. Saskaņā ar šo ziņojumu vienīgie izņēmumi attiecībā uz precētas sievietes tiesībām saglabāt savu uzvārdu pastāv Itālijā, kur viņai savam uzvārdam jāpievieno vīra uzvārds, un Kipras turku kopienā, kur viņai jāpieņem vīra uzvārds. Turklāt virkne dalībvalstu pēc laulības šķiršanas neļauj izmantot bijušā laulātā drauga uzvārdu, ja vien nav pārliecinoša iemesla to darīt.

---

35 – Lai gan apstākļi šajā lietā ir visai atšķirīgi, piebildīšu, ka vienā no bieži citētiem spriedumiem par pārvietošanās brīvību (1993. gada 31. marta spriedums lietā C‑19/92 Kraus, Recueil, I‑1663. lpp., kurš tika pasludināts vienu dienu pēc sprieduma lietā Konstantinidis) Tiesa īpaši uzsvēra, ka akadēmiskais tituls, par kuru bija runa šajā lietā, radīja priekšrocības gan attiecībā uz pieeju profesijai, gan attiecībā uz izredzēm tajā gūt sekmes (skat. sprieduma 18. un nākamos punktus).

---

36 – Rakstveida atbildē uz Tiesas uzdoto jautājumu Vācijas valdība tomēr apgalvoja, ka elementi “Fürstin von” un “Sayn-Wittgenstein” uzvārdā kopumā bija vienlīdz nozīmīgi.

---

37 – Skat. šo secinājumu 18. punktu.

---

38 – Skat. šo secinājumu 16. un 27. punktu.

---

39 – Stefānija Grāfa [StephanieGraf], piemēram, ir Austrijas vieglatlēte (vidēja garuma distanču skrējēja), kas pārstāvēja savu valsti gan 2000. gada Olimpiskajās spēlēs, gan 2001. gada Pasaules čempionātā, savukārt Andreass Hercogs [Andreas Herzog] ir austriešu futbolists, kurš laikā no 1988. līdz 2003. gadam spēlēja valsts izlasē.

---

40 – Hāgā 1982. gada 8. septembrī parakstītā SCSK 21. konvencija par izziņas par atšķirīgiem uzvārdiem izsniegšanu. Austrija nav šīs konvencijas dalībniece (no dalībvalstīm līdz šim brīdim to ir ratificējušas cienīgi Spānija, Francija, Itālija un Nīderlande), bet tas tai neliedz izsniegt līdzīga rakstura dokumentu tās šāda veida situācijā nonākušiem pilsoņiem.