ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT] SECINĀJUMI,

sniegti 2010. gada 8. jūnijā ¹(1)

Lieta C‑145/09

Land Baden‑Württemberg

pret

Panagiotis Tsakouridis

(Verwaltungsgerichtshof Baden‑Württemberg (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Direktīva 2004/38/EK – Personu brīva pārvietošanās – Savienības pilsonis – Kriminālsodāmība – Lēmums par izraidīšanu – Nopietni valsts drošības apsvērumi

1.        Ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Verwaltungsgerichtshof Baden‑Württemberg [Bādenes–Virtembergas Augstākā administratīvā tiesa] (Vācija) lūdz Tiesu precizēt, ar kādiem nosacījumiem tiek piešķirta aizsardzība pret izraidīšanu, kas paredzēta Direktīvas 2004/38/EK (2) 28. panta 3. punkta a) apakšpunktā. Šajā tiesību normā ir paredzēts, ka lēmumu par izraidīšanu pret Savienības pilsoni, kurš iepriekšējos desmit gadus ir uzturējies uzņemošajā dalībvalstī, var pieņemt tikai tad, ja to pamato nopietni valsts drošības apsvērumi.

2.        Tiesai it īpaši ir jāatbild, pirmkārt, uz jautājumu, vai nopietnu valsts drošības apsvērumu jēdziens ir jāsaprot tādējādi, ka tas ietver vienīgi ar dalībvalsts un tās iestāžu aizsardzību saistītus apsvērumus, un, otrkārt, uz jautājumu, vai atkārtota un ilgstoša prombūtne no uzņemošās dalībvalsts ietekmē aizsardzības pret izraidīšanu iegūšanai nepieciešamā desmit gadu termiņa aprēķināšanu.

3.        Šajos secinājumos es Tiesai ierosināšu nospriest, ka Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts drošības jēdziens nav jāsaprot tikai šaurā nozīmē attiecībā uz uzņemošās dalībvalsts iekšējo vai ārējo drošību vai tās iestāžu aizsardzību, bet tas ietver arī nopietnus kaitējumus būtiskām sabiedrības interesēm, kā, piemēram, nozīmīgajām vērtībām, kas skar tās pilsoņu aizsardzību un ko dalībvalsts viņu aizsardzībai ir individuāli noteikusi likumpārkāpumu gadījumos.

4.        Es arī norādīšu Tiesai, kādiem īpašiem nosacījumiem, manuprāt, ir jābūt izpildītiem, lai valsts kompetentā iestāde varētu likumīgi pieņemt lēmumu par izraidīšanu, it īpaši tādā situācijā, kāda aprakstīta pamata lietā un kurā šādu lēmumu pieņems pēc kriminālsoda izpildes.

5.        Turklāt es Tiesai minēšu iemeslus, kuru dēļ es uzskatu, ka, vispārīgi raugoties, tāda īslaicīga prombūtne, kas nemazina stipro saikni, kura vieno Savienības pilsoni ar uzņemošo dalībvalsti – apstāklis, kas valsts tiesai ir jāpārbauda –, neietekmē Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punkta a) apakšpunktā noteiktā desmit gadu termiņa aprēķināšanu.

6.        Turpretī tāda prombūtne no uzņemošās dalībvalsts, kas ir ilgāka par sešpadsmit mēnešiem un kas, kā šajā lietā, tikusi pārtraukta tikai ar Savienības pilsoņa atgriešanu piespiedu kārtā pēc šīs valsts kompetento iestāžu pieņemta tiesas nolēmuma, manuprāt, var likt šim pilsonim zaudēt šajā pantā paredzēto paplašināto aizsardzību tiktāl, ciktāl [šī prombūtne] nozīmētu stiprās saiknes, kura vieno šo pilsoni ar minēto dalībvalsti, izbeigšanos, un tas ir jāraksturo valsts tiesai.

I –    Atbilstošās tiesību normas

A –    Primārās tiesības

7.        Līguma par ES 3. panta 2. punkts ir izteikts šādā redakcijā:

“Savienība piedāvā saviem pilsoņiem brīvības, drošības un tiesiskuma telpu bez iekšējām robežām, kur personu brīva pārvietošanās ir nodrošināta saistībā ar piemērotiem pasākumiem, kas attiecas uz ārējo robežu kontroli, patvēruma meklētājiem, imigrāciju un noziedzības novēršanu un apkarošanu.”

B –    Direktīva 2004/38

8.        Pirms Direktīvas 2004/38 stāšanās spēkā bija spēkā vairākas direktīvas un regulas personu brīvas pārvietošanās un citu ES dalībvalstu valstspiederīgo uzturēšanās tiesību jomā. Šajā direktīvā tika apkopoti un vienkāršoti Eiropas Savienības tiesību akti šajā jomā.

9.        Minētā direktīva atceļ prasību Savienības pilsoņiem saņemt uzturēšanās atļauju, ievieš pastāvīgas uzturēšanās tiesības šiem pilsoņiem un nosaka robežas dalībvalstu iespējai ierobežot citu dalībvalstu valstspiederīgo uzturēšanos to teritorijā.

10.      Direktīvas 2004/38 16. panta 1. punktā ir paredzēts, ka Savienības pilsoņiem, kas nepārtraukti ir uzturējušies uzņemošajā dalībvalstī piecus gadus, ir tiesības pastāvīgi uzturēties šajā valstī. Šīs direktīvas 16. panta 3. punktā ir precizēts, ka uzturēšanās nepārtrauktību neietekmē īslaicīga prombūtne, kas nav ilgāka par sešiem mēnešiem gadā.

11.      Saskaņā ar minētās direktīvas 16. panta 4. punktu, tiklīdz pastāvīgas uzturēšanās tiesības ir iegūtas, tās var zaudēt tikai tad, ja prombūtne no uzņemošās dalībvalsts ir ilgāka par diviem secīgiem gadiem.

12.      Savienības pilsoņiem cita starpā ir piešķirta aizsardzība pret izraidīšanu. Direktīva 2004/38 stingri regulē iespēju dalībvalstīm ierobežot Savienības pilsoņu brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības, tieši ņemot vērā Tiesas judikatūru šajā jomā.

13.      Saskaņā ar šīs direktīvas 27. panta 1. punktu dalībvalstis drīkst ierobežot šīs tiesības sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ, bet šādus apsvērumus neizmanto ekonomiskos nolūkos.

14.      Atsaucoties uz Tiesas noteiktajiem kritērijiem, minētās direktīvas 27. panta 2. punktā ir paredzēts, ka pasākumiem, ko veic sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumu dēļ, jāatbilst proporcionalitātes principam (3) un jābūt pamatotiem tikai ar tā indivīda, uz kuru attiecas lēmums par izraidīšanu, personisko darbību (4). Ir precizēts, ka iepriekšēja kriminālsodāmība pati par sevi nepamato šādus pasākumus. Turklāt attiecīgā indivīda personiskajai darbībai jārada faktiski, attiecīgajā brīdī esoši un pietiekami nopietni draudi, kas ietekmē būtiskas sabiedrības intereses (5).

15.      Direktīvas 2004/38 28. pants par aizsardzību pret izraidīšanu ir izteikts šādā redakcijā:

“1.      Uzņēmēja [Uzņemošā] dalībvalsts, pirms pieņem lēmumu par izraidīšanu sabiedriskās kārtības vai valsts drošības dēļ, ņem vērā apsvērumus, piemēram, to, cik ilgi attiecīgais indivīds ir uzturējies tās teritorijā, viņa/viņas vecumu, veselības stāvokli, ģimenes un ekonomisko stāvokli, sociālo un kulturālo integrāciju uzņēmējā [uzņemošajā] dalībvalstī un to, cik stipras saiknes viņu vieno ar izcelsmes valsti.

2.      Uzņēmēja [Uzņemošā] dalībvalsts nedrīkst pieņemt lēmumu par tādu Savienības pilsoņu vai viņu ģimenes locekļu izraidīšanu neatkarīgi no valstiskās piederības, kuriem ir tiesības pastāvīgi uzturēties tās teritorijā, izņemot nopietnu sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumu dēļ.

3.      Lēmumu par izraidīšanu nedrīkst pieņemt pret Savienības pilsoņiem, izņemot, ja lēmums pamatojas uz nopietniem valsts drošības apsvērumiem, ko definējušas dalībvalstis, ja pilsoņi:

a)      ir uzturējušies uzņēmējā [uzņemošajā] dalībvalstī iepriekšējos desmit gadus vai arī

b)      ir nepilngadīgi, izņemot, ja izraidīšana ir vajadzīga bērna interesēs, kā to paredz 1989. gada 20. novembra Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencija par bērna tiesībām.”

C –    Vācijas tiesības

16.      Direktīvas 2004/38 noteikumi ir transponēti Vācijas tiesību sistēmā ar 2004. gada 30. jūlija Likumu par Eiropas Savienības pilsoņu brīvu pārvietošanos (Freizügigkeitsgesetz/EU) (6). It īpaši FreizügG/EU 6. panta 1. punktā ir paredzēts, ka brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesību Vācijas teritorijā zaudēšanu Savienības pilsonim var atzīt tikai sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ. Saskaņā ar FreizügG/EU 6. panta 2. punktu kriminālsodāmību, kas vēl nav dzēsta no centrālā reģistra, var ņemt vērā, lai pamatotu lēmumu par izraidīšanu, ar nosacījumu, ka apstākļi, kas ir pamatā šai sodāmībai, liecina par tādu personas uzvedību, kas joprojām apdraud sabiedrisko kārtību, turklāt tiem ir jābūt faktiskiem un pietiekami nopietniem draudiem, kas ietekmē būtiskas sabiedrības intereses.

17.      FreizügG/EU 6. panta 3. punktā ir precizēts, ka, pieņemot lēmumu par izraidīšu, it īpaši ir jāņem vērā tādi apsvērumi kā, piemēram, tas, cik ilgi attiecīgais indivīds ir uzturējies Vācijas teritorijā, viņa/viņas vecums, veselības stāvoklis, ģimenes un ekonomiskais stāvoklis, sociālā un kulturālā integrācija šajā valstī, kā arī tas, cik stipras saiknes viņu vieno ar izcelsmes valsti.

18.      Saskaņā ar FreizügG/EU 6. panta 4. punktu tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties Vācijas teritorijā zaudēšanu pēc pastāvīgas uzturēšanās tiesību iegūšanas var atzīt tikai nopietnu apsvērumu dēļ.

19.      Saskaņā ar FreizügG/EU 6. panta 5. punktu attiecībā uz Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem, kuri iepriekšējos desmit gadus ir uzturējušies Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā, un attiecībā uz nepilngadīgajiem FreizügG/EU 6. panta 1. punktā minēto atzinumu var veikt tikai tad, ja to pamato nopietni valsts drošības apsvērumi. Šis noteikums neattiecas uz nepilngadīgajiem, ja uzturēšanās tiesību zaudējums ir vajadzīgs bērna interesēs. Nopietni valsts drošības apsvērumi ir tikai tad, ja attiecīgā persona ar spēkā stājušos tiesas spriedumu ir bijusi notiesāta par vienu vai vairākiem tīši izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem, par ko tai piespriests brīvības atņemšanas sods vai sods, kas izciešams jauniešu labošanas iestādēs, vismaz uz pieciem gadiem, vai ja viņa pēdējās galīgās notiesāšanas laikā ticis nolemts piemērot policijas uzraudzību, un ja ir apdraudēta Vācijas Federatīvās Republikas drošība vai arī attiecīgā persona rada terorisma draudus.

II – Fakti un pamata lieta

20.      P. Cakuridis [P. Tsakouridis], kas ir Grieķijas pilsonis, ir dzimis Vācijā 1978. gada 1. martā. Viņš aizvien ir dzīvojis Vācijā un šajā dalībvalstī ir ieguvis izglītību. Kopš 2001. gada oktobra viņam ir beztermiņa uzturēšanās atļauja šajā valstī.

21.      P. Cakuridis ir ticis notiesāts ar naudas sodu 1998. gadā par neatļauta priekšmeta glabāšanu, 1999. gadā par smagu miesas bojājumu nodarīšanu un 2000. gadā, kā arī 2002. gadā par tīšu miesas bojājumu nodarīšanu un vardarbību.

22.      Laikā no 2004. gada marta līdz 2004. gada oktobra vidum P. Cakuridis Rodas salā (Grieķija) strādāja sev piederošā pankūku pārdošanas stendā. Pēc tam viņš atgriezās Vācijā, kur strādāja, sākot no 2004. gada decembra. 2005. gada oktobra vidū viņš atkal devās uz Grieķiju, lai atsāktu darbu sev piederošajā pankūku pārdošanas stendā.

23.      2005. gada 22. novembrī Amtsgericht Stuttgart [Štutgartes Pirmās instances tiesa] izdeva starptautisko aresta orderi P. Cakuriža apcietināšanai. Viņu aizturēja 2006. gada 19. novembrī Rodas salā un 2007. gada 19. martā pārveda uz Vāciju.

24.      Ar Landgericht Stuttgart [Štutgartes Apgabaltiesas] 2007. gada 28. augusta nolēmumu P. Cakuridis tika notiesāts ar brīvības atņemšanas sodu uz 6 gadiem un 6 mēnešiem par nelikumīgu tirdzniecību ar narkotiskajām vielām lielā apmērā noziedzīgā grupā astoņās epizodēs. No tiesas sēdē sniegtās informācijas izriet, ka šobrīd viņš atrodas nosacītā brīvībā.

25.      Regierungspräsidium Stuttgart [Štutgartes valdības prezidijs] ar 2008. gada 19. augusta lēmumu atzina, ka P. Cakuridis ir zaudējis tiesības ieceļot un uzturēties Vācijas teritorijā, draudot viņu izraidīt piespiedu kārtā uz Grieķiju.

26.      Regierungspräsidium Stuttgart uzskatīja, ka ar Landgericht Stuttgart 2007. gada 28. augusta spriedumu ir pārsniegts minimālais 5 gadu brīvības atņemšanas soda mērs, tādēļ ir runa par nopietniem valsts drošības apsvērumiem FreizügG/EU 6. panta 5. punkta izpratnē. Turklāt Regierungspräsidium Stuttgart uzskatīja, ka P. Cakuriža personiskā izturēšanās faktiski apdraud sabiedrisko kārtību, jo viņa izdarītie noziedzīgie nodarījumi, kas saistīti ar narkotisko vielu tirdzniecību, ir vērtējami kā ļoti smagi un pastāv risks, ka P. Cakuridis var atkārtoti izdarīt noziedzīgus nodarījumus. Regierungspräsidium Stuttgart piebilda, ka atbilstoši būtiskajām sabiedrības interesēm ir efektīvi jāapkaro sociālajā ziņā īpaši kaitīgā noziedzība, kas saistīta ar narkotisko vielu izplatīšanu. Regierungspräsidium Stuttgart turklāt uzskatīja, ka, ievērojot to, ka pēdējo gadu laikā P. Cakuridis vairākus mēnešus ir uzturējies Grieķijā, viņam nebūs grūti pierast pie vietējiem dzīves apstākļiem.

27.      2008. gada 17. septembrī P. Cakuridis cēla prasību par šo 2008. gada 19. augusta lēmumu Verwaltungsgericht [Administratīvajā tiesā]. Ievērojot, ka Landgericht Stuttgart savā 2007. gada 28. augusta lēmumā atzina, ka P. Cakuridis ir bijis tikai noziedzīgā grupējuma pakārtots loceklis un noziedzīgajā nodarījumā iesaistīts tikai ģimenes pienākuma dēļ, un ņemot vērā, ka viņš ir uzaudzis Vācijā, kur viņš ieguva izglītību, un ka nav saskatāms sabiedriskās kārtības apdraudējums FreizügG/EU 6. panta 1. punkta izpratnē, un ka viņam ir ciešas saiknes ar tēvu, kurš dzīvo Vācijā, Verwaltungsgericht uzskatīja, ka atzinums par P. Cakuriža tiesību ieceļot un uzturēties Vācijas teritorijā zaudēšanu ir nesamērīgs.

28.      Ar 2008. gada 24. novembra nolēmumu šī tiesa atcēla Regierungspräsidium Stuttgart lēmumu ar pamatojumu, ka Savienības pilsoņiem tiesību uz ieceļošanu un uzturēšanos zaudēšanu var atzīt tikai sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ un tikai kriminālsodāmība vien pati par sevi nav pietiekams pamatojums šādam lēmumam. Minētā tiesa piebilst, ka ir jābūt nopietnam, faktiskam un pietiekamam apdraudējumam, kas ietekmē būtiskas sabiedrības intereses.

29.      Turklāt Verwaltungsgericht norāda, ka, tā kā P. Cakuridis ir uzturējies Vācijā ilgāk nekā desmit gadus un saistībā ar uzturēšanos Grieķijā nav zaudējis pastāvīgas uzturēšanās tiesības, saskaņā ar FreizügG/EU 6. panta 5. punkta pirmo teikumu uzturēšanās tiesību zaudēšanu var atzīt tikai nopietnu valsts drošības apsvērumu dēļ. Tomēr šajā lietā šādu apsvērumu nav, jo valsts drošības jēdziens attiecas tikai uz dalībvalsts iekšējo un ārējo drošību un tādēļ ir šaurāks par sabiedriskās kārtības jēdzienu. Iespējams, ka P. Cakuridis nopietni apdraud sabiedrisko kārtību, tomēr viņš nekādā gadījumā neapdraud dalībvalsts un tās iestāžu pastāvēšanu vai iedzīvotāju izdzīvošanu.

30.      Land Baden‑Württemberg [Bādenes–Virtembergas federālā zeme] cēla prasību par šo lēmumu Verwaltungsgerichtshof Baden‑Württemberg.

III – Prejudiciālie jautājumi

31.      Verwaltungsgerichtshof Baden‑Württemberg nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai [..] Direktīvas 2004/38 [..] 28. panta 3. punktā izmantotais “nopietnu valsts drošības apsvērumu” jēdziens ir interpretējams tādējādi, ka izraidīšanu var pamatot tikai nenovēršams dalībvalsts ārējās vai iekšējās drošības apdraudējums un par tādu ir uzskatāma tikai valsts un tās būtiskāko struktūru eksistence, to funkcionēšana, iedzīvotāju izdzīvošana, kā arī ārējās attiecības un tautu mierīga līdzāspastāvēšana?

2)      Pie kādiem nosacījumiem tiek zaudēta Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punkta a) apakšpunktā noteiktā paplašinātā aizsardzība pret izraidīšanu, kas iegūta, uzturoties uzņemošajā dalībvalstī iepriekšējo desmit gadu laikā? Vai šajā ziņā pēc analoģijas ir jāpiemēro pastāvīgas uzturēšanās tiesību zaudēšanas nosacījums, kas minēts [šīs direktīvas] 16. panta 4. punktā?

3)      Ja atbilde uz otro jautājumu ir apstiprinoša un pēc analoģijas ir piemērojams [minētās direktīvas] 16. panta 4. punkts, vai paplašinātā aizsardzība pret izraidīšanu tiek zaudēta tikai tādēļ, ka ir beidzies termiņš, neatkarīgi no attiecīgajiem prombūtnes iemesliem?

4)      Ja atbilde uz otro jautājumu un jautājumu par to, vai pēc analoģijas ir piemērojams Direktīvas [2004/38] 16. panta 4. punkts, ir apstiprinoša, vai piespiedu atgriešanās uzņemošajā dalībvalstī pirms divu gadu termiņa beigām kriminālvajāšanas ietvaros var būt iemesls paplašinātās aizsardzības pret izraidīšanu saglabāšanai, kaut arī pēc atgriešanās pamatbrīvības nevar tikt izmantotas ilgu laiku?”

IV – Juridiskais pamatojums

32.      Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa jautā Tiesai, vai ir jānošķir valsts drošības un sabiedriskās kārtības jēdziens un vai pirmais minētais jēdziens ir jāinterpretē šaurāk nekā otrais tādā nozīmē, ka tikai tāds lēmums par izraidīšanu pret Savienības pilsoni, kurš apdraud pašas dalībvalsts vai tās iestāžu pastāvēšanu, var tikt uzskatīts par lēmumu par izraidīšanu, ko pamato nopietni valsts drošības apsvērumi.

33.      Ar otro, trešo un ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai atkārtota prombūtne no uzņemošās dalībvalsts un Savienības pilsoņa atgriešana šajā dalībvalstī piespiedu kārtā kriminālvajāšanas ietvaros var ietekmēt tiesības uz paplašināto aizsardzību, kas paredzētas Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punkta a) apakšpunktā.

A –    Ievada apsvērumi

34.      Ievada apsvērumi attieksies uz diviem jautājumiem, proti, pirmkārt, atgādinājumu par Direktīvas 2004/38 ieviestās sistēmas garu un struktūru un, otrkārt, krimināltiesību pamatprincipu transversālo raksturu.

1)      Direktīvas 2004/38 ieviestās sistēmas gars un struktūra

35.      Saskaņā ar Direktīvas 2004/38 preambulas trešo apsvērumu tās mērķis ir vienkāršot un nostiprināt visu Savienības pilsoņu brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības.

36.      Personu brīva pārvietošanās ir viena no pamatbrīvībām, kas raksturīgas iekšējam tirgum, kā tas paredzēts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 45. pantā. Brīva pārvietošanās Savienības teritorijā vispirms attiecās uz darba ņēmējiem, bet tad tika attiecināta uz Savienības pilsoņiem neatkarīgi no viņu statusa un no tā, vai tie veic kādu saimniecisku darbību. Savienības pilsonība tātad piešķir visiem Savienības pilsoņiem pārvietošanās un uzturēšanās tiesības dalībvalstīs ar ierobežojumiem, kas skaidri paredzēti LESD 20. panta 2. punkta pēdējā daļā.

37.      Protams, šīs tiesības uz brīvu pārvietošanos ir jāīsteno, ievērojot katras dalībvalsts tiesību aktus. Tādējādi saskaņā ar Direktīvas 2004/38 27. panta 1. punktu dalībvalsts drīkst ierobežot Savienības pilsoņa tiesības pārvietoties šīs dalībvalsts teritorijā sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ. Tomēr, tā kā šis pārvietošanās brīvības ierobežojums attiecas uz vienu no Savienības tiesību pamatprincipiem, to piemēro ar ļoti stingriem nosacījumiem (7).

38.      Kā jau tika minēts iepriekš, šīs direktīvas 28. pantā ir paredzēta paplašināta aizsardzība Savienības pilsoņiem un – noteiktos gadījumos – viņu ģimenes locekļiem.

39.      Šīs direktīvas 28. panta 1. punktā ir paredzēts, ka, pret kādu Savienības pilsoni pieņemot lēmumu par izraidīšanu sabiedriskās kārtības vai valsts drošības dēļ, dalībvalsts vispirms ņem vērā visus tādus apsvērumus kā, piemēram, to, cik ilgi šis pilsonis ir uzturējies šīs valsts teritorijā, viņa/viņas vecumu, veselības stāvokli, ģimenes un ekonomisko stāvokli, sociālo un kulturālo integrāciju un to, cik stipras saiknes viņu vieno ar izcelsmes valsti.

40.      Saskaņā ar Direktīvas 2004/38 28. panta 2. punktu gadījumā, ja Savienības pilsonim vai kādam viņa ģimenes loceklim ir tiesības pastāvīgi uzturēties uzņemošajā dalībvalstī, šī dalībvalsts drīkst pieņemt lēmumu par izraidīšanu pret šīm personām tikai nopietnu sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumu dēļ.

41.      Savukārt saskaņā ar šīs direktīvas 28. panta 3. punkta a) apakšpunktu tikai ar nopietniem valsts drošības apsvērumiem var pamatot lēmumu par izraidīšanu pret Savienības pilsoni, kas uzņemošajā dalībvalstī ir uzturējies iepriekšējos desmit gadus pirms šī lēmuma pieņemšanas.

42.      Iepazīstoties ar šiem trim punktiem, uzreiz jāsecina, ka uzturēšanās ilgums ir nozīmīgs faktors paplašinātās aizsardzības pret izraidīšanu piešķiršanai Savienības pilsonim.

43.      Tas izskaidrojams tādējādi, ka Savienības likumdevējs ir uzskatījis, ka uzturēšanās ilgums liecina par noteiktu integrāciju uzņemošajā dalībvalstī (8). Jo ilgāks ir uzturēšanās periods šajā valstī, jo saiknes ar šo valsti ir uzskatāmas par ciešākām.

44.      Lēmums par izraidīšanu, kas pieņemts pret Savienības pilsoni, kurš, īstenojot tiesības brīvi pārvietoties, ir faktiski integrējies uzņemošajā dalībvalstī, var tam nopietni kaitēt (9).

45.      Šī iemesla dēļ šis pilsonis saņem aizsardzību pret izraidīšanu, un aizsardzības apmērs ir atkarīgs no viņa integrācijas līmeņa uzņemošajā dalībvalstī. Aprakstītā sistēma patiesībā ietver pieņēmumu, ka integrācijas līmenis ir atkarīgs no uzturēšanās ilguma. Jo ilgāka ir uzturēšanās, jo integrācijas līmeni uzskata par augstāku un jo lielāka ir aizsardzība pret izraidīšanu (10).

2)      Krimināltiesību pamatprincipu transversālais raksturs

46.      Šīs lietas īpatnību dēļ Regierungspräsidium Stuttgart pieņemamajam nolēmumam ir ne tikai jāatbilst Direktīvas 2004/38 prasībām, bet arī, tā kā runa ir par lēmumu, kas pieņemts pēc piespriesta kriminālsoda un pēc šī soda izpildes, tajā ir jāievēro soda funkcijas pamatprincipi.

47.      Lai arī ir skaidrs, ka Tiesas likumīgi izmantotā interpretācijas metode vajadzības gadījumā atkarībā no tā, kāds ir katras direktīvas mērķis, pieļauj specifisku interpretāciju, lai nodrošinātu attiecīgās direktīvas lietderīgo ietekmi, pamattiesības un pamatprincipus nedrīkst piemērot atšķirīgi atkarībā no jomas, kurā tos piemēro, citādi tie zaudē savu fundamentālo raksturu. Noteiktu tiesību vai principu fundamentālais raksturs, gluži pretēji, ir kopīgais standarts, ar kuru saistītos jautājumus it īpaši attiecībā uz Savienības pilsonību brīvības, drošības un tiesiskuma telpā nedrīkst neievērot.

48.      Ideja, kuru kopš seniem laikiem atbalstījuši teologi, filozofi un teorētiķi, par to, ka sodam ir jāpilda notiesātā reintegrācijas funkcija, šodien ir princips, kurš ir atbalstīts un apstiprināts visās modernajās tiesībās, it īpaši dalībvalstu tiesībās (11). 2006. gadā Eiropas Padome pieņēma Ieteikumu par Eiropas cietumu noteikumiem (12), kurā ir paredzēts, ka “jebkurš ieslodzījums tiek pārvaldīts tā, lai atvieglotu to personu, kurām atņemta brīvība, atgriešanos brīvajā sabiedrībā” (13). Arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas pieņemtā un Ņujorkā 1966. gada 16. decembrī parakstītā Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 10. panta 3. punktā ir noteikts, ka “penitenciārajā [režīmā] paredzēts ieslodzīto režīms, kura būtisks mērķis ir viņu labošana un sociālā pāraudzināšana”.

49.      Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir lēmusi, ka “viena no galvenajām brīvības atņemšanas funkcijām ir sabiedrības aizsargāšana, piemēram, neļaujot noziedzniekam atkārtoti izdarīt pārkāpumu un tā nodarīt vēl lielāku kaitējumu. Tajā pašā laikā šī tiesa atzīst progresīvas sociālās reintegrācijas politikas leģitīmo mērķi attiecībā pret personām, kam piespriesta brīvības atņemšana. Šajā skatījumā tā atzīst par pamatotiem tādus pasākumus kā izlaišanu uz laiku, kas sekmē ieslodzītā sociālo reintegrāciju” (14).

50.      Soda reintegrācijas funkcijas principa ievērošana man šķiet neatdalāma no cilvēka cieņas jēdziena, un tāpēc es uzskatu, ka tas ir viens no Savienības tiesību vispārīgajiem principiem.

51.      Šo iemeslu dēļ es uzskatu, ka turpmāk ir jāpievērš Tiesas uzmanība šīs lietas īpatnībām, jo tajā ir paredzēts pieņemt lēmumu par izraidīšanu, beidzoties nosacītas atbrīvošanas – uz reintegrāciju vērsta soda izpildes veida – termiņam.

52.      Ņemot vērā visus šos faktus, ir jāuzdod jautājums, vai pret P. Cakuridi, kurš ir dzimis un gandrīz visu dzīvi uzturējies Vācijā, var pieņemt lēmumu par izraidīšanu no šīs valsts, pamatojoties uz to, ka viņš ticis notiesāts ar brīvības atņemšanas sodu uz 6 gadiem un 6 mēnešiem par nelikumīgu tirdzniecību ar narkotiskajām vielām noziedzīgā grupā.

B –    Par jēdzienu “nopietni valsts drošības apsvērumi”

53.      Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punkta a) apakšpunkta izpratnē iemeslus, kuru dēļ pret P. Cakuridi ir pieņemts lēmums par izraidīšanu, var uzskatīt par nopietniem valsts drošības apsvērumiem.

54.      Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa patiesībā vēlas noskaidrot, vai ir jānošķir valsts drošības un sabiedriskās kārtības jēdzieni un vai pirmais minētais jēdziens ir jāinterpretē šaurāk nekā otrais tādā nozīmē, ka tikai tāds lēmums par izraidīšanu, kas pieņemts pret Savienības pilsoni, kurš apdraud pašas dalībvalsts vai tās iestāžu pastāvēšanu, var tik uzskatīts par lēmumu par izraidīšanu, ko pamato nopietni valsts drošības apsvērumi.

55.      Turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ es neuzskatu, ka valsts drošības jēdziens ir jāinterpretē tikai šaurā nozīmē attiecībā uz dalībvalsts vai tās iestāžu aizsardzību.

56.      Attiecībā uz valsts drošības jēdzienu pastāv Tiesas judikatūra. 80. un 90. gados tai vairākkārt bija jāizvērtē, vai dalībvalsts var pamatot šķērsli preču brīvai apritei ar valsts drošības apsvērumiem (15) Tiesai arī ir bijis jālemj, vai valstu diskriminējošus pasākumus pret sievietēm var pamatot ar apsvērumiem, kas saistīti ar kādas dalībvalsts sabiedrības drošības aizsardzību (16).

57.      Visās šajās lietās Tiesa atzina, ka valstu pasākumus, kas ir pretrunā preču brīvai apritei vai ir diskriminējoši pret sievietēm, var pamatot ar valsts drošības apsvērumiem. Tomēr Tiesa nekad nav precizējusi pašu šī jēdziena saturu, bet ir tikai norādījusi, ka minētais jēdziens saskaņā ar EKL 30. pantu attiecas gan uz dalībvalsts iekšējo, gan ārējo drošību (17).

58.      Ir pilnīgi saprotams, ka ārējās drošības jēdziens attiecas uz dalībvalsts drošību tās attiecībās ar citām valstīm. Iepriekš minētajā spriedumā lietā Leifer u.c., kurā apsprieda pasākumu, ar kuru tika prasīta atļaujas saņemšana ķīmisko preču pārdošanai Irākai, Tiesa norādīja, ka ārējo attiecību vai tautu mierīgas līdzāspastāvēšanas nopietna traucējuma risks var kaitēt dalībvalsts drošībai (18).

59.      Turpretī iekšējās drošības jēdziens paliek grūtāk saprotams. Vai tas ir pilnīgi nošķirams no sabiedriskās kārtības jēdziena, kā to ierosina iesniedzējtiesa, vai arī patiesībā šie abi jēdzieni ir, ja ne nesaraujami, tad vismaz cieši saistīti?

1)      Sabiedriskās kārtības un valsts drošības jēdzieni

60.      Tiesa ir lēmusi, ka dažādās dalībvalstīs un laikos var atšķirties īpašie apstākļi, kas pamato atsaukšanos uz sabiedriskās kārtības jēdzienu, un tāpēc šajā jautājumā valsts kompetentajām iestādēm Līgumā noteiktajās robežās jāpiešķir rīcības brīvība (19). Turklāt Tiesa ir norādījusi, ka nav vienota vērtību līmeņa, kas dalībvalstīm būtu jāievēro attiecībā uz vērtējumu par to, kādu uzvedību var uzskatīt par pretēju sabiedriskajai kārtībai (20).

61.      Šajā sakarā ir jāatzīmē, ka saskaņā ar LES 3. panta 2. punktu personu brīva pārvietošanās ir nodrošināta saistībā ar piemērotiem pasākumiem, kas attiecas noziedzības novēršanu un apkarošanu. Savienības mērķis it īpaši ir radīt drošības telpu. Lai sasniegtu šo mērķi, katrai dalībvalstij vispirms ir pienākums rūpēties par šo drošības telpu savā teritorijā.

62.      Līdz ar to dalībvalstis saskaņā ar savām nacionālajām vajadzībām būtībā var brīvi noteikt sabiedriskās kārtības un valsts drošības prasības (21).

63.      Tādējādi Tiesa ir atzinusi, ka sabiedriskās kārtības jēdziens it īpaši ietver vardarbības novēršanu lielajās pilsētās (22), cīņu pret zagtu mašīnu nelegālu tirdzniecību (23), [monētu] kalšanas tiesību aizsardzību (24), kā arī cilvēka cieņas respektēšanu (25).

64.      Saistībā ar iekšējo drošību Tiesa iepriekš minētajā spriedumā lietā Johnston atzina, ka aizliegums sievietēm policistēm Ziemeļīrijā nēsāt ieročus tika pamatots ar valsts drošības apsvērumiem, jo sievietēm biežāk ir draudi kļūt par upuriem nopietnu iekšējās kārtības traucējumu situācijā (26).

65.      Tomēr, pēc manām domām, šis spriedums ir izņēmums, jo lielākajā daļā lietu par sabiedrisko kārtību un valsts drošību, ko Tiesai ir nācies lemt, tā nav skaidri nošķīrusi šos abus jēdzienus (27).

66.      Vēl skaidrāka šāda dalījuma neesamība ir spriedumā lietā Oteiza Olazabal (28). Šajā lietā Tiesa būtībā norādīja, ka bruņotas un organizētas grupas darbības novēršanu var uzskatīt par valsts drošības nodrošināšanu (29). Tomēr to, vai minētajā lietā pret attiecīgo personu pieņemtā izraidīšana ir pamatota, Tiesa izvērtē no sabiedriskās kārtības viedokļa.

67.      Turklāt Direktīvas 2004/38 27. panta 2. punkta redakcijā, kurā ir atsauce uz Tiesas judikatūru par sabiedriskās kārtības jēdzienu (30), šķiet, ir sajaukti abi jēdzieni. Šajā tiesību normā ir norādīts, ka sabiedriskās kārtības vai valsts drošības pasākumiem ir jāatbilst proporcionalitātes principam, jābūt pamatotiem tikai ar attiecīgā indivīda personisko darbību un šai darbībai jārada faktiski, attiecīgajā brīdī esoši un pietiekami nopietni draudi, kas ietekmē būtiskas sabiedrības intereses, un es uzskatu, ka šis būtisku sabiedrības interešu jēdziens būtībā ir apzīmējums, kas ir kopīgs abiem apspriežamajiem jēdzieniem.

68.      Tādējādi, lai arī, iepazīstoties ar Tiesas judikatūru un it īpaši ar iepriekš minētajiem spriedumiem lietās Johnston un Oteiza Olazabal, ir skaidrs, ka valsts iekšējā drošība attiecas uz cīņu pret terorismu, šķiet grūti, pat mākslīgi, ieslēgt sabiedriskās kārtības un valsts drošības jēdzienus katru savā definīcijā ar izsmeļošu saturu.

69.      Un tas tā ir vēl jo vairāk tāpēc, ka atbilstoši iepriekš minētajam dalībvalstis saskaņā ar savām nacionālajām vajadzībām var brīvi noteikt sabiedriskās kārtības un valsts drošības prasības. Dalībvalstis vienas pašas ir kompetentas sabiedriskās kārtības nodrošināšanā un iekšējās drošības aizsardzībā savā teritorijā, un tām ir rīcības brīvība, atkarībā no sociālā konteksta īpatnībām un nozīmes, kādu tās piešķir kādam likumīgam mērķim, ņemot vērā Savienības tiesības, nosakot pasākumus, kuru iespaidā ir iespējams nonākt pie konkrētiem rezultātiem (31).

70.      Būtībā, kaut gan Tiesas kompetencē, protams, ir raudzīties, lai tik būtiskas tiesības kā pārvietošanās un uzturēšanās tiesības dalībvalstīs tiktu ievērotas, tomēr dalībvalstis paliek vienīgās, kas izvērtē kaitējuma riskus sabiedriskajai kārtībai un valsts drošībai to teritorijā (32).

71.      Šajā sakarā ir skaidrs, ka Savienības likumdevējs, ņemot vērā Tiesas judikatūru, ir vēlējies piešķirt dalībvalstīm noteiktu rīcības brīvību attiecībā uz valsts drošības jēdziena saturu. Tādējādi Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punkta a) apakšpunktā ir norādīts, ka lēmums par izraidīšanu jāpamato ar nopietniem valsts drošības apsvērumiem, ko “definējušas dalībvalstis”.

72.      Līdz ar to, ja dažās dalībvalstīs bruņotas brīvības cīnītāju grupas to teritorijā rada draudus iekšējai drošībai, tad citās dalībvalstīs cīņa pret tādu nelaimi kā narkotisko vielu nelegāla tirdzniecība noziedzīgā grupā ir prioritāte drošības garantēšanai valsts teritorijā.

73.      Būtībā, tā kā Tiesa sabiedriskās kārtības jēdzienā ir iekļāvusi cīņu pret narkotisko vielu nelegālu tirdzniecību (33), es uzskatu, ka bieži vien šis nelegālās tirdzniecības veids tieši apdraud sabiedrības fizisko drošību ar to vien, ka narkotisko vielu tirgoņi apvienojas noziedzīgās grupās, radot vardarbību pilsētās.

74.      Pēc manām domām, ir faktiska atšķirība starp indivīdu, kurš iegādājas narkotiskās vielas personiskam patēriņam un tādējādi traucē sabiedrisko kārtību, un tādu indivīdu, kas piedalās patiesā nelegālās tirdzniecības tīklā ar visām briesmām, ko tas rada sabiedrības fiziskajai drošībai.

75.      Tas pats attiecas uz citām jomām, piemēram, bērnu pornogrāfiju. Ja kāda persona internetā skatās pedofila rakstura fotogrāfijas, nenoliedzami ir kaitējums sabiedriskajai kārtībai, tomēr ir augstāks kaitējuma līmenis, ja ir runa par piedalīšanos pedofilijas tīklā, kas šīs fotogrāfijas ir uzņēmis.

76.      Turklāt Tiesas atzinums, ka cīņa pret dažāda veida noziedzību, kas ir saistīta ar alkohola lietošanu, sekmē iekšējās kārtības nodrošināšanu (34), sniedz apstiprinājumu manam pamatojumam. Iepriekš minētajā lietā Heinonen Somijas valdība pamatoja pasākumu, kas ierobežo alkohola importu, ar to, ka alkohola patēriņš Somijā, kas bija ievērojami pieaudzis, bija izraisījis uzvedības reibuma stāvoklī banalizēšanu, vardarbības pieaugumu un saasināšanos, kā arī nelegālo tirgu rašanos un savairošanos (35).

77.      Pēc manām domām, valsts drošība līdz ar to ir jāsaprot tādējādi, ka tā ietver ne tikai dalībvalsts un tās iestāžu drošību, bet arī visus pasākumus, kuru mērķis ir novērst smagus kaitējumus būtiskajām vērtībām, kas saistītas ar tās pilsoņu aizsardzību.

78.      Līdz ar to es uzskatu, ka motīvi, kurus Tiesa ir uzskatījusi par tādiem, kas ir iekļauti sabiedriskās kārtības jēdzienā, tikpat labi var būt iekļauti arī valsts drošības jēdzienā.

79.      No tā tomēr neizriet, ka mazinātos garantijas, kas regulē iespējas pieņemt lēmumu par izraidīšanu pret Savienības pilsoni.

80.      Tādējādi, ja Savienības pilsonis ir uzturējies uzņemošajā dalībvalstī iepriekšējos desmit gadus pirms lēmuma par izraidīšanu pieņemšanas, šo lēmumu var pamatot tikai nopietni valsts drošības apsvērumi tādā nozīmē, kādā šis jēdziens ir definēts šo secinājumu 77. punktā.

2)      “Nopietnu valsts drošības apsvērumu” jēdziens Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punkta nozīmē

81.      Lai arī Tiesa vairākus apsvērumus ir definējusi kā primārus sabiedrības interešu apsvērumus (36), par jēdzienu “nopietni apsvērumi” nav sniegta atsevišķa definīcija.

82.      Tomēr Tiesa jau ir lēmusi, ka pasākums, kura mērķis ir valsts drošības aizsardzība, ir primārs sabiedrības interešu apsvērums (37), tāpat kā sabiedriskās kārtības un sabiedrības veselības aizsardzība.

83.      Turklāt ir jāatzīmē, ka Direktīvas 2006/123/EK (38) 4. panta 8. punktā kā sevišķi svarīgi iemesli ir definēti “iemesli, kas par tādiem atzīti Tiesas judikatūrā, tostarp šādi iemesli: sabiedriskā kārtība, valsts drošība [un] veselības aizsardzība”.

84.      Ja pēc savas būtības valsts drošības aizsardzības mērķis ir primārs apsvērums, es uzskatu, ka šāda formulējuma lietojuma mērķis patiesībā ir uzsvērt to apsvērumu nepieciešamo un samērīgo raksturu, kas pamato apspriežamo valsts pasākumu.

85.      Būtībā, ja ar kādu valsts pasākumu tiek pārkāptas pamatbrīvības, Tiesa vienmēr ir centusies pārbaudīt, vai šis pasākums ir pamatots, vai tas ir nepieciešams izvirzītā mērķa sasniegšanai un vai šī mērķa sasniegšanai nevarēja izmantot citus, mazāk ierobežojošus pasākumus (39)

86.      Konkrētajā gadījumā, kurā ir runa par uzturēšanās un pārvietošanās tiesību ierobežojumu personai sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumu dēļ, Tiesa lēma, ka valsts kompetentajām iestādēm ir jāveic samērīguma izvērtējums, paturot prātā, ka šādu pasākumu var pamatot šādi apsvērumi tikai tad, ja pasākums ir bijis vajadzīgs, lai aizsargātu intereses, kuras tā tiecas nodrošināt, un šie mērķi nav sasniedzami ar mazāk ierobežojošiem pasākumiem (40)

87.      Valsts kompetentajām iestādēm, tiecoties taisnīgi līdzsvarot attiecīgās leģitīmās intereses, ir jāņem vērā to personu īpašais tiesiskais statuss, uz kurām attiecas Savienības tiesības, un personu brīvas pārvietošanās principa būtiskais raksturs (41).

88.      Tāpat saskaņā ar Direktīvas 2004/38 27. panta 2. punktu lēmumu par izraidīšanu pamato tikai attiecīgā indivīda personiskā darbība, un nav pieņemami apsvērumi, kas atdalīti no konkrētā gadījuma iezīmēm vai pamatoti ar vispārējas profilakses apsvērumiem (42).

89.      Visbeidzot, aizvien saskaņā ar šo pašu tiesību normu draudiem valsts drošībai, ko rada šī rīcība, ir jābūt attiecīgajā brīdī esošiem (43). Šajā sakarā Tiesa ir lēmusi, ka nosacījumam par attiecīgajā brīdī esošiem draudiem ir jābūt spēkā laikā, kad tiek īstenota izraidīšana (44).

90.      Kā tika minēts šo secinājumu 37.–44. punktā, ar šo direktīvu ir paredzēta aizsardzība pret izraidīšanu, kuras intensitāte pieaug atkarībā no Savienības pilsoņa uzturēšanās ilguma [attiecīgajā dalībvalstī]. Minētās direktīvas 28. panta 3. punkts ir pēdējā un tādēļ visspēcīgākā aizsardzības stadija.

91.      Tādējādi, ņemot vērā šī punkta vietu Direktīvas 2004/38 28. panta uzbūvē un iepazīstoties ar attiecīgā Savienības pilsoņa uzturēšanās ilgumu uzņemošajā dalībvalstī, es uzskatu, ka nepieciešamajam pamatojuma kritērijam samērīguma izvērtējumā ir jābūt augstam.

92.      Turklāt jāpiebilst, ka saskaņā ar Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punkta b) apakšpunktu nepilngadīgajiem tiek piešķirta tāda paša līmeņa aizsardzība kā personām, kuras ir uzturējušās uzņemošajā dalībvalstī iepriekšējos desmit gadus pirms lēmuma par izraidīšanu pieņemšanas. Tas labi parāda, ka šādu lēmumu var pieņemt tikai izņēmuma kārtā, ņemot vērā konkrētās rīcības īpašo smagumu.

93.      Tātad vispirms valsts kompetentajai iestādei un vajadzības gadījumā valsts tiesai ir jāpārliecinās par to, ka lēmums par Savienības pilsoņa izraidīšanu ir precīzi pamatots atkarībā no katras lietas faktiem un personām nodarītā kaitējuma smaguma.

94.      Konkrētajā gadījumā, kas attiecas uz lēmumu par izraidīšanu, kurš ir piemērojams pēc soda izpildes beigām, es uzskatu, ka samērīguma izvērtējums ir īpaši nozīmīgs un ir nepieciešams, lai, to veicot, kompetentā iestāde ņemtu vērā faktus, kas apliecinātu, ka pieņemtais lēmums var novērst atkārtota pārkāpuma izdarīšanas riskus.

95.      Pēc manām domām, šai iestādei, kad tā pieņem lēmumu par Savienības pilsoņa izraidīšanu pēc viņa soda izpildes beigām, ir jāraksturo iemesli, kuru dēļ šis lēmums nekaitē likumpārkāpēja reintegrācijai. Man šķiet, ka tikai šāds solis, kas ir saistīts ar soda individualizāciju un kas ir šī soda turpinājums, aizsargā attiecīgā indivīda intereses, kā arī Savienības intereses kopumā. Būtībā arī pēc izraidīšanas no vienas dalībvalsts ar aizliegumu tajā atgriezties atbrīvotais likumpārkāpējs, būdams Savienības pilsonis, varēs īstenot tiesības uz brīvu pārvietošanos pārējās dalībvalstīs. Tāpēc atbilstoši sabiedrības interesēm viņa atbrīvošanas nosacījumiem ir jābūt tādiem, kas to atturētu no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas un jebkurā gadījumā neradītu draudus viņu no jauna uz to pamudināt.

96.      Pamata lietā pārkāpuma atzīšana un piespriestā soda smagums ir kritēriji, kas jāņem vērā, lai novērtētu, cik sabiedrībai būtisks ir aizsargāto interešu raksturs. Tāpat arī piespriestā soda lielums attiecībā pret maksimālo piespriežamo sodu un P. Cakuriža iesaistīšanās pakāpe narkotisko vielu nelegālajā tirdzniecībā, par ko viņam tika piemērots sods, manuprāt, ir citi objektīvi rādītāji, kas palīdzēs valsts tiesai noteikt šīs personas rīcības smaguma pakāpi. No otras puses, lai pieņemtu līdzsvarotu lēmumu, svaru kausos būs jāliek P. Cakuriža personiskā situācija, piemēram, tas, ka viņa ģimene uzturas uzņemošajā dalībvalstī, ka viņš veic saimniecisko darbību šajā valstī un ka viņam ir saiknes ar savu izcelsmes valsti, kā arī reintegrācijas pakāpes sekas un sniegtā informācija vai arī atkārtota pārkāpuma izdarīšanas riski, ko atklāj atbalsta, uzraudzības un kontroles pasākumi, kas saistīti ar nosacīto atbrīvošanu. Šādu pasākumu neizdošanās būtībā varētu pamatot plānoto izraidīšanu.

97.      Līdz ar to, ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, es uzskatu, ka Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts drošības jēdziens nav jāsaprot tikai šaurā nozīmē attiecībā uz uzņemošās dalībvalsts iekšējo vai ārējo drošību vai tās iestāžu aizsardzību, bet tas ietver arī nopietnus kaitējumus būtiskām sabiedrības interesēm, kā, piemēram, nozīmīgajām vērtībām, kas skar tās pilsoņu aizsardzību un ko dalībvalsts viņu aizsardzībai ir individuāli noteikusi likumpārkāpumu gadījumos.

98.      Valsts kompetentajai iestādei, kas pieņem lēmumu par izraidīšanu, ir precīzi jāpamato šis lēmums, ņemot vērā visus faktiskos un tiesību apstākļus, kas raksturo šo kritēriju spēkā esamību.

99.      Turklāt tādā gadījumā kā pamata lietā, kurā lēmums par izraidīšanu tiek pieņemts pēc soda izpildes beigām, valsts kompetentajai iestādei ir jāraksturo iemesli, kuru dēļ šis lēmums nav pretrunā soda reintegrācijas funkcijai.

C –    Par uzturēšanās ilguma nosacījumu

100. Ar otro, trešo un ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai P. Cakuridis var saņemt paplašināto aizsardzību, lai arī viņa uzturēšanos Vācijas teritorijā iepriekšējos desmit gados pirms lēmuma par izraidīšanu pieņemšanas pārtrauca vairākkārtēja prombūtne no šīs valsts un viņa atgriešanās šajā valstī notika tiesas pieņemta nolēmuma rezultātā.

101. Būtībā saskaņā ar Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punkta a) apakšpunktu nosacījums šīs aizsardzības saņemšanai ir uzturēšanās uzņemošajā dalībvalstī iepriekšējos desmit gadus pirms lēmuma par izraidīšanu pieņemšanas. Šajā pantā nekas nav teikts par sekām, ko uz paplašinātas aizsardzības saņemšanu var atstāt prombūtne no šīs dalībvalsts minētajā laika periodā.

102. Līdz ar to iesniedzējtiesa uzdod jautājumu, vai pēc analoģijas ir jāpiemēro piešķiršanas un zaudēšanas nosacījumi, kas paredzēti šīs direktīvas 16. pantā attiecībā uz pastāvīgas uzturēšanās tiesībām.

103. Tādējādi paplašinātās aizsardzības saņemšanu neietekmētu īslaicīga prombūtne, kuras kopējais ilgums nepārsniedz sešus mēnešus gadā (45), un paplašināto aizsardzību varētu zaudēt tikai tad, ja prombūtne no uzņemošās dalībvalsts ir ilgāka par diviem secīgiem gadiem (46).

104. To dalībvalstu valdību viedokļi, kas iesniedza rakstveida apsvērumus šajā lietā, par šo tematu ir atšķirīgi.

105. Pēc Dānijas un Ungārijas valdību domām, īslaicīgai prombūtnei no uzņemošās dalībvalsts nav ietekmes, kamēr netiek izbeigtas saiknes ar šo valsti. Dānijas valdība uzskata, ka pēc analoģijas var piemērot Direktīvas 2004/38 16. panta 4. punktu, savukārt Ungārijas valdība domā, ka šai tiesību normai var būt norādījuma loma, vērtējot saiknes zaudēšanu ar uzņemošo dalībvalsti.

106. Apvienotās Karalistes valdība uzskata, ka Savienības pilsonis saņem paplašināto aizsardzību tad, kad viņš ir ieguvis tiesības pastāvīgi uzturēties uzņemošajā dalībvalstī pēc piecus gadus ilga laika posma nodzīvošanas tajā un pēc tam ir likumīgi uzturējies šajā valstī vēl vienu piecus gadus ilgu laika posmu.

107. Pēc Beļģijas valdības domām, nekāda transponēšana pēc analoģijas nav iespējama. Tā uzskata, ka, tiklīdz kā Savienības pilsonis atstāj uzņemošo dalībvalsti, viņš zaudē tiesības uz paplašināto aizsardzību un nav pieļaujami nekādi izņēmumi.

108. Arī Polijas valdība un Eiropas Komisija abas uzskata, ka Direktīvas 2004/38 16. panta 4. punkta piemērošana pēc analoģijas nav iespējama. Pēc Polijas valdības domām, paplašinātās aizsardzības zaudēšanu pamato tikai pilnīga saiknes izbeigšanās ar uzņemošo dalībvalsti. Savukārt Komisija uzskata, ka ir jāizvērtē, vai Savienības pilsoņa galveno interešu centrs aizvien atrodas uzņemošajā dalībvalstī. Īslaicīga prombūtne tādēļ neietekmē uzturēšanās laika aprēķinu.

109. Pēc manām domām, ņemot vērā Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punkta a) apakšpunkta uzbūvi, tam nav iespējams pēc analoģijas piemērot šīs direktīvas 16. panta 4. punktu. Es uzskatu, ka noteicošā ir stiprās saiknes ar uzņemošo dalībvalsti saglabāšanās.

110. Kā jau tika konstatēts, Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punkta a) apakšpunkta formulējumā nav precizēts, kādas sekas prombūtne no uzņemošās dalībvalsts rada attiecībā uz paplašinātās aizsardzības iegūšanu vai zaudēšanu.

111. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja kādas Savienības tiesību normas formulējums neļauj ar pārliecību noteikt, kā tā ir saprotama, šī tiesību norma ir jāinterpretē, ņemot vērā tā tiesiskā regulējuma sistēmu un mērķus, kurā šī norma ir ietverta (47).

112. Līdz ar to uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ņemot vērā kontekstu, kādā ir iekļauta apspriežamā tiesību norma, kā arī Direktīvas 2004/38 kontekstu un mērķus.

113. Savienības pilsonība ikvienam Savienības pilsonim nodrošina pamattiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā (48). Minētās direktīvas mērķis ir vienkāršot un nostiprināt šīs tiesības (49), lai Savienības pilsoņu pārvietošanās starp dalībvalstīm notiktu ar tādiem pašiem nosacījumiem kā dalībvalsts pilsoņiem, kuri pārvietojas un maina dzīvesvietu vai nodarbošanos savas valsts teritorijā (50).

114. Savienības likumdevējs ar to ir vēlējies panākt, lai Savienības pilsoņi pēc vairāku gadu uzturēšanās dalībvalstī, kas nav viņu izcelsmes dalībvalsts, varētu justies faktiski integrējušies uzņemošajā valstī.

115. Tā kā izraidīšana no uzņemošās dalībvalsts šiem pilsoņiem var nodarīt nopietnu kaitējumu, Savienības likumdevējs, kā jau tika konstatēts, ir ieviesis aizsargmehānismu pret izraidīšanu, kura pamatā ir samērīguma princips (51).

116. Tā kā uzturēšanās ilgums ir viens no integrācijas faktoriem, Savienības likumdevējs ir uzrakstījis Direktīvas 2004/38 28. pantu tā, lai, jo ilgāks ir uzturēšanās laiks uzņemošajā dalībvalstī, jo stingrāki ir apsvērumi, kuru dēļ dalībvalsts var pieņemt lēmumu par izraidīšanu.

117. Saskaņā ar šīs direktīvas 28. panta 1. punktu uzņemošā dalībvalsts var pieņemt lēmumu par izraidīšanu pret Savienības pilsoni, kuram nav pastāvīgas uzturēšanās tiesību (52), sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumu dēļ. Šādu lēmumu pret Savienības pilsoni, kurš ir ieguvis pastāvīgas uzturēšanās tiesības, var pieņemt tikai nopietnu sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumu dēļ atbilstoši Direktīvas 2004/38 28. panta 2. punktam. Saskaņā ar šīs direktīvas 28. panta 3. punkta a) apakšpunktu, ja Savienības pilsonis ir uzturējies uzņemošajā dalībvalstī iepriekšējos desmit gadus pirms lēmuma par izraidīšanu pieņemšanas, šo lēmumu var pamatot tikai nopietni valsts drošības apsvērumi.

118. Jāpiebilst, ka jo vairāk Savienības pilsoņi ir integrējušies uzņemošajā dalībvalstī, ņemot vērā viņu uzturēšanās ilgumu šajā valstī, jo spēcīgākai ir jābūt aizsardzībai pret izraidīšanu (53).

119. Es uzskatu, ka ir jābūt saskaņai starp integrācijas līmeni attiecīgajā valstī un piešķirtās aizsardzības līmeni.

120. Savienības likumdevējs ir vadījies no pieņēmuma, saskaņā ar kuru ilgstoša uzturēšanās uzņemošajā dalībvalstī liecina par spēcīgu integrāciju. Tādējādi domāju, ka pēc vismaz desmit gadus ilgas uzturēšanās uzņemošajā dalībvalstī var pieņemt, ka integrācija ir pilnīga.

121. Šādā integrācijas pakāpē, kas prasīta aizsardzības pret izraidīšanu pēdējā stadijā, pēc manām domām, nav pieļaujama tāda prombūtne no uzņemošās dalībvalsts, kas varētu izbeigt stipro saikni, kura vieno Savienības pilsoni ar šo valsti.

122. Tomēr nav iespējams uzspiest Savienības pilsonim pilnīgu prombūtnes aizliegumu. Tas būtu pretrunā personu brīvas pārvietošanās mērķim, kuru tiecas sasniegt Direktīva 2004/38 (54), ja tiktu samazināta Savienības pilsoņu vēlme izmantot brīvību pārvietoties ar to, ka parasta prombūtne no uzņemošās dalībvalsts varētu ietekmēt viņu tiesības saņemt paplašinātu aizsardzību pret izraidīšanu.

123. Līdz ar to es uzskatu, ka īslaicīgai prombūtnei profesionālu apsvērumu vai brīvdienu dēļ nevajadzētu ietekmēt uzturēšanās ilgumu, kas prasīts aizsardzības pret izraidīšanu pēdējā līmenī. Pēc manām domām, šāda prombūtne nevar ietekmēt stipro saikni, kas vieno Savienības pilsoni ar uzņemošo dalībvalsti.

124. Turpretī es uzskatu, ka prombūtne, kas ir ilgāka par sešpadsmit mēnešiem, kā šajā lietā, var būt par iemeslu tam, ka tiek zaudēta paplašinātā aizsardzība, kas piešķirta saskaņā ar Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punkta a) apakšpunktu, un ka tāpēc nav iespējams pēc analoģijas piemērot šīs direktīvas 16. panta 4. punktu.

125. Šajā lietā iesniedzējtiesa norāda, ka P. Cakuridis ir bijis prombūtnē no Vācijas teritorijas vispirms no 2004. gada marta līdz 2004. gada oktobra vidum, t.i., apmēram sešus ar pusi mēnešus, un otrreiz no 2005. gada oktobra vidus līdz 2007. gada martam, t.i., mazliet vairāk nekā sešpadsmit mēnešus.

126. Attiecībā uz pirmo P. Cakuriža prombūtni no lietas materiāliem izriet, ka viņš atradās prombūtnē, lai veiktu darbību, kas saistīta ar sezonas rakstura darbu Grieķijā.

127. Es uzskatu, ka var pieņemt, ka prombūtne šādu iemeslu dēļ neietekmē termiņu, kas nepieciešams, lai saņemtu paplašināto aizsardzību pret izraidīšanu, kas paredzēta Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punkta a) apakšpunktā. Pēc manām domām, tādā gadījumā būtu jāizvērtē, vai saikne, kas vieno attiecīgo Savienības pilsoni ar uzņemošo dalībvalsti, vēl joprojām ir tikpat stipra, pārbaudot, piemēram, vai, viņam atgriežoties šajā valstī, viņš ir saglabājis saikni ar saviem ģimenes locekļiem, kas arī uzturas šajā valstī, vai viņš ir saglabājis dzīvesvietu, kā arī vai viņš ir saprātīgā termiņā atsācis ilgstošu profesionālo darbību.

128. Turpretī P. Cakuriža otrā prombūtne no 2005. gada oktobra vidus līdz 2007. gada martam, kas tika pārtraukta nevis pēc viņa paša gribas, bet tāpēc, ka viņam bija jāatgriežas uzņemošajā dalībvalstī piespiedu kārtā tiesas pieņemta nolēmuma rezultātā, pārtrauc desmit gadu termiņu. Es uzskatu, ka šāda prombūtne patiesībā parāda, ka Savienības pilsonis ir apmeties citā dalībvalstī un ka tādējādi saikne, kas viņu vieno ar uzņemošo dalībvalsti, vairs nav tik stipra vai pat ir pilnīgi izbeigusies.

129. Ņemot vērā iepriekš minēto, ir grūti iedomāties, ka P. Cakuridis varētu saņemt paplašināto aizsardzību, kas paredzēta Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punkta a) apakšpunktā.

130. Turklāt ir jāuzsver, ka Savienības pilsoņi neatkarīgi no uzturēšanās ilguma uzņemošajā dalībvalstī saņem aizsardzību pret izraidīšanu (55). Turklāt šīs direktīvas 32. panta 1. punktā ir paredzēts, ka personas, kuras ir izraidītas no valsts, pēc pienācīga laikposma un visādā ziņā pēc trīs gadiem no galīgā izbraukšanas rīkojuma izpildes var iesniegt pieteikumu par izbraukšanas rīkojuma atcelšanu un jebkurā gadījumā šo izbraukšanas rīkojumu nevar pieņemt uz mūžu (56).

131. Pamatojoties uz iepriekš minēto, es uzskatu, ka Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, vispārīgi raugoties, tāda īslaicīga prombūtne, kas nemazina stipro saikni, kura vieno Savienības pilsoni ar uzņemošo dalībvalsti – apstāklis, kas ir jāpārbauda valsts tiesai –, neietekmē šajā pantā noteiktā desmit gadu termiņa aprēķināšanu.

132. Turpretī tāda prombūtne no uzņemošās dalībvalsts, kas ir ilgāka par sešpadsmit mēnešiem un kas, kā šajā lietā, tikusi pārtraukta ar Savienības pilsoņa atgriešanu piespiedu kārtā šīs valsts kompetento iestāžu pieņemta tiesas nolēmuma rezultātā, var likt šim pilsonim zaudēt Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punkta a) apakšpunktā paredzēto paplašināto aizsardzību pret izraidīšanu tiktāl, ciktāl šī prombūtne nozīmētu stiprās saiknes, kura saista šo pilsoni ar minēto dalībvalsti, izbeigšanos, un tas ir jāraksturo valsts tiesai.

V –    Secinājumi

133. Pamatojoties uz visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem, iesaku Tiesai sniegt Verwaltungsgerichtshof Baden‑Württemberg šādu atbildi:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā 28. panta 3. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka:

–        valsts drošības jēdziens nav jāsaprot tikai šaurā nozīmē attiecībā uz uzņemošās dalībvalsts iekšējo vai ārējo drošību vai tās iestāžu aizsardzību, bet tas ietver arī nopietnus kaitējumus būtiskām sabiedrības interesēm, kā, piemēram, nozīmīgajām vērtībām, kas skar tās pilsoņu aizsardzību un ko dalībvalsts viņu aizsardzībai ir individuāli noteikusi likumpārkāpumu gadījumos;

–        valsts kompetentajai iestādei, kas pieņem lēmumu par izraidīšanu, ir precīzi jāpamato šis lēmums, ņemot vērā visus faktiskos un tiesību apstākļus, kas raksturo šo kritēriju spēkā esamību;

–        tādā gadījumā kā pamata lietā, kurā lēmums par izraidīšanu tiek pieņemts pēc soda izpildes beigām, valsts kompetentajai iestādei ir jāraksturo iemesli, kuru dēļ šis lēmums nav pretrunā soda reintegrācijas funkcijai;

–        tāda īslaicīga prombūtne, kas nemazina stipro saikni, kura vieno Savienības pilsoni ar uzņemošo dalībvalsti – apstāklis, kas ir jāpārbauda valsts tiesai –, neietekmē Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punkta a) apakšpunktā noteiktā desmit gadu termiņa aprēķināšanu;

–        tāda prombūtne no uzņemošās dalībvalsts, kas ir ilgāka par sešpadsmit mēnešiem un kas, kā šajā lietā, tikusi pārtraukta ar Savienības pilsoņa atgriešanu piespiedu kārtā šīs valsts kompetento iestāžu pieņemta tiesas nolēmuma rezultātā, var likt šim pilsonim zaudēt Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punkta a) apakšpunktā paredzēto paplašināto aizsardzību tiktāl, ciktāl šī prombūtne nozīmētu stiprās saiknes, kura saista šo pilsoni ar minēto dalībvalsti, izbeigšanos, un tas ir jāraksturo valsts tiesai.

---

1 – Oriģinālvaloda – franču.

---

2 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīva par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV L 158, 77. lpp., labojums publicēts OV 2005, L 197, 34. lpp.).

---

3 – Skat. 1982. gada 18. maija spriedumu apvienotajās lietās 115/81 un 116/81 Adoui un Cornuaille (Recueil, 1665. lpp.).

---

4 – Skat. 1975. gada 26. februāra spriedumu lietā 67/74 Bonsignore (Recueil, 297. lpp.).

---

5 – Skat. 1977. gada 27. oktobra spriedumu lietā 30/77 Bouchereau (Recueil, 1999. lpp.).

---

6 – BGB1. 2004 I, 1950. lpp., pēdējo reizi grozīts ar 2008. gada 26. februāra likumu (BGB1. 2008 I, 215. lpp.; turpmāk tekstā – “FreizügG/EU”).

---

7 – Skat. it īpaši 1974. gada 4. decembra spriedumu lietā 41/74 van Duyn (Recueil, 1337. lpp., 18. punkts) un 2006. gada 27. aprīļa spriedumu lietā C‑441/02 Komisija/Vācija (Krājums, I‑3449. lpp., 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

---

8 – Skat. priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā (COM(2001) 257, galīgā redakcija).

---

9 – Skat. Direktīvas 2004/38 preambulas divdesmit trešo apsvērumu.

---

10 – Skat. šīs direktīvas preambulas divdesmit ceturto apsvērumu.

---

11 – Piemēram, Vācijā soda sociālās reintegrācijas funkcija ir uzsvērta ar Sodu izpildes likuma (Strafvollzugsgesetz) 2. pantu. Spānijā 1978. gada Konstitūcijas 25. panta 2. punktā ir paredzēts, ka brīvības atņemšana un drošības līdzekļi ir vērsti uz pāraudzināšanu un sociālo reintegrāciju. Itālijā 1948. gada Konstitūcijas 27. panta trešajā daļā ir noteikts, ka sodi nevar izpausties kā humānisma jūtām pretēja attieksme un to mērķim ir jābūt notiesātā pāraudzināšanai.

---

12 – Dalībvalstīm adresēts Ministru komitejas Ieteikums Rec(2006)2 par Eiropas cietumu noteikumiem, kas pieņemts 2006. gada 11. janvārī.

---

13 – Skat. šī ieteikuma pielikuma I daļas 6. punktu.

---

14 – Skat. ECT 2002. gada 24. oktobra spriedumu lietā Mastromatteo pret Itāliju, Recueil des arrêts et décisions, 2002‑VIII, 72. punkts.

---

15 – Skat. 1984. gada 10. jūlija spriedumu lietā 72/83 Campus Oil u.c. (Recueil, 2727. lpp.), 1991. gada 4. oktobra spriedumu lietā C‑367/89 Richardt un “Les Accessoires Scientifiques” (Recueil, I‑4621. lpp.) un 1995. gada 17. oktobra spriedumu lietā C‑83/94 Leifer u.c. (Recueil, I‑3231. lpp.).

---

16 – Skat. 1986. gada 15. maija spriedumu lietā 222/84 Johnston (Recueil, 1651. lpp.) un 1999. gada 26. oktobra spriedumu lietā C‑273/97 Sirdar (Recueil, I‑7403. lpp.).

---

17 – Skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Richardt un “Les Accessoires Scientifiques”, 22. punkts, iepriekš minēto spriedumu lietā Leifer u.c., 26. punkts, kā arī 2000. gada 11. janvāra spriedumu lietā C‑285/98 Kreil (Recueil, I‑69. lpp., 17. punkts).

---

18 – Skat. sprieduma 28. un 29. punktu.

---

19 – Iepriekš minētais spriedums lietā van Duyn, 18. punkts, un 1975. gada 28. oktobra spriedums lietā 36/75 Rutili (Recueil, 1219. lpp., 28. punkts).

---

20 – Skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Adoui un Cornuaille, 8. punkts.

---

21 – Skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Rutili, 26. punkts, un 2000. gada 14. marta spriedumu lietā C‑54/99 Église de scientologie (Recueil, I‑1335. lpp., 17. punkts).

---

22 – Skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Bonsignore.

---

23 – Skat. 1991. gada 30. aprīļa spriedumu lietā C‑239/90 Boscher (Recueil, I‑2023. lpp.).

---

24 – Skat. 1978. gada 23. novembra spriedumu lietā 7/78 Thompson u.c. (Recueil, 2247. lpp.).

---

25 – Skat. 2004. gada 14. oktobra spriedumu lietā C‑36/02 Omega (Krājums, I‑9609. lpp.).

---

26 – Skat. sprieduma 35. un 36. punktu. Skat. arī iepriekš minēto spriedumu lietā Sirdar, 17. punkts.

---

27 – Skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Bonsignore, 1976. gada 8. aprīļa spriedumu lietā 48/75 Royer (Recueil, 497. lpp.) un 1997. gada 17. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑65/95 un C‑111/95 Shingara un Radiom (Recueil, I‑3343. lpp.).

---

28 – 2002. gada 26. novembra spriedums lietā C‑100/01 (Recueil, I‑10981. lpp.).

---

29 – Skat. sprieduma 35. punktu.

---

30 – Skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Rutili, 28. punkts.

---

31 – Skat. 1997. gada 9. decembra spriedumu lietā C‑265/95 Komisija/Francija (Recueil, I‑6959. lpp., 33. punkts) un 1999. gada 15. jūnija spriedumu lietā C‑394/97 Heinonen (Recueil, I‑3599. lpp., 43. punkts).

---

32 – Šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā van Duyn, 18. punkts.

---

33 – Skat. 1999. gada 19. janvāra spriedumu lietā C‑348/96 Calfa (Recueil, I‑11. lpp.) un 2004. gada 29. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās C‑482/01 un C‑493/01 Orfanopoulos un Oliveri (Recueil, I‑5257. lpp.).

---

34 – Skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Heinonen, 43. punkts.

---

35 – Turpat, 18. punkts.

---

36 – Daļēja saraksta iegūšanai it īpaši attiecībā uz godīgu komercdarbību un patērētāju aizsardzību skat. 1993. gada 18. maija spriedumu lietā C‑126/91 Yves Rocher (Recueil, I‑2361. lpp.); attiecībā uz nodokļu sistēmas saskaņotību skat. 2007. gada 13. marta spriedumu lietā C‑524/04 Test Claimants in the Thin Cap Group Litigation (Krājums, I‑2107. lpp.); attiecībā uz patērētāju aizsardzību un sociālo kārtību spēļu jomā skat. 2007. gada 6. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑338/04, C‑359/04 un C‑360/04 Placanica u.c. (Krājums, I‑1891. lpp.) un attiecībā uz ceļu satiksmes drošību skat. 2007. gada 15. marta spriedumu lietā C‑54/05 Komisija/Somija (Krājums, I‑2473. lpp.).

---

37 –      Skat. it īpaši 2002. gada 13. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑430/99 un C‑431/99 Sea‑Land Service un Nedlloyd Lijnen (Recueil, I‑5235. lpp., 39. un 41. punkts).

---

38 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīva par pakalpojumiem iekšējā tirgū (OV L 376, 36. lpp.).

---

39 – It īpaši preču brīvas aprites jomā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Boscher, 22. un 23. punkts; pakalpojumu sniegšanas brīvības jomā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Omega, 36. punkts, un personu brīvas pārvietošanās jomā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Oteiza Olazabal, 43. punkts.

---

40 – Skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Oteiza Olazabal, 43. punkts. Attiecībā uz brīvu kapitāla apriti skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Église de scientologie, 18. punkts, un attiecībā uz brīvu preču apriti skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Omega, 36. punkts.

---

41 – Skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Orfanopoulus un Oliveri, 96. punkts. Skat. arī Komisijas 1999. gada 19. jūlija Paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam par īpašiem pasākumiem saistībā ar ES pilsoņu pārvietošanos un uzturēšanos sabiedriskās kārtības, valsts drošības un sabiedrības veselības apsvērumu dēļ (COM(1999) 372, galīgā redakcija).

---

42 – Skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Bonsignore, 5. un 6. punkts.

---

43 – Skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Bouchereau, 28. punkts, un 2006. gada 31. janvāra spriedumu lietā C‑503/03 Komisija/Spānija (Krājums, I‑1097. lpp., 44. punkts).

---

44 – Skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Orfanopoulus un Oliveri, 78. un 79. punkts.

---

45 – Skat. Direktīvas 2004/38 16. panta 3. punktu.

---

46 – Skat. šīs direktīvas 16. panta 4. punktu.

---

47 – Šajā sakarā skat. 2009. gada 23. aprīļa spriedumu lietā C‑533/07 Falco Privatstiftung Rabitsch (Krājums, I‑3307. lpp., 19. un 20. punkts). Skat. arī 1983. gada 17. novembra spriedumu lietā 292/82 Merck (Recueil, 3781. lpp., 12. punkts), 2001. gada 14. jūnija spriedumu lietā C‑191/99 Kvaerner (Recueil, I‑4447. lpp., 30. punkts) un 2006. gada 14. decembra spriedumu lietā C‑283/05 ASML (Krājums, I‑12041. lpp., 16. un 22. punkts).

---

48 – Skat. Direktīvas 2004/38 preambulas pirmo apsvērumu.

---

49 – Skat. Direktīvas 2004/38 preambulas trešo apsvērumu.

---

50 – Skat. 8. zemsvītras piezīmē minēto priekšlikumu direktīvai.

---

51 – Skat. Direktīvas 2004/38 preambulas divdesmit trešo apsvērumu.

---

52 – Atgādinu, ka saskaņā ar minētās direktīvas 16. panta 1. punktu tiesības pastāvīgi uzturēties uzņemošajā dalībvalstī iegūst pēc piecu gadu nepārtrauktas uzturēšanās tajā.

---

53 – Skat. Direktīvas 2004/38 preambulas divdesmit ceturto apsvērumu.

---

54 – Skat. šīs direktīvas preambulas otro apsvērumu.

---

55 – Skat. Direktīvas 2004/38 28. panta 1. un 2. punktu.

---

56 – Skat. šīs direktīvas preambulas divdesmit septīto apsvērumu. Skat. arī iepriekš minēto spriedumu lietā Calfa, 18. un 29. punkts.