1

Ar 2008. gada 1. oktobra Lēmumu C(2008) 5476, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/39.181 – Sveču vasks) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) Eiropas Kopienu Komisija ir konstatējusi, ka prasītāja H&R ChemPharm GmbH kopā ar citiem uzņēmumiem ir pārkāpusi EKL 81. panta 1. punktu un Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) līguma 53. panta 1. punktu, piedaloties aizliegtās vienošanās darbībā parafīna vaska tirgū EEZ un Vācijas ogļu putekļu vaska tirgū.

2

Apstrīdētā lēmuma adresātes ir šādas sabiedrības: ENI SpA, Esso Deutschland GmbH, Esso Société anonyme française, ExxonMobil Petroleum and Chemical BVBA un Exxon Mobil Corp. (turpmāk tekstā kopā – “ExxonMobil”), H&R ChemPharm, H&R Wax Company Vertrieb GmbH un Hansen & Rosenthal KG (turpmāk tekstā kopā – “H&R”), Tudapetrol Mineralölerzeugnisse Nils Hansen KG, MOL Nyrt., Repsol YPF Lubricantes y Especialidades SA, Repsol Petróleo SA un Repsol YPF SA (turpmāk tekstā kopā – “Repsol”), Sasol Wax GmbH, Sasol Wax International AG, Sasol Holding in Germany GmbH un Sasol Ltd (turpmāk tekstā kopā – “Sasol”), Shell Deutschland Oil GmbH, Shell Deutschland Schmierstoff GmbH, Deutsche Shell GmbH, Shell International Petroleum Company Ltd, The Shell Petroleum Company Ltd, Shell Petroleum NV un The Shell Transport and Trading Company Ltd (turpmāk tekstā kopā – “Shell”), RWE Dea AG un RWE AG (turpmāk tekstā kopā – “RWE”), kā arī Total SA un Total France SA (turpmāk tekstā kopā – “Total”) (apstrīdētā lēmuma preambulas 1. apsvērums).

3

Parafīna vasks tiek ražots naftas pārstrādes rūpnīcā no jēlnaftas. Tas tiek izmantots, lai ražotu tādas preces kā sveces, ķīmiskie izstrādājumi, riepas un autopreces, kā arī kaučuka nozarē, iesaiņojumu nozarē, līmvielu nozarē un košļājamo gumiju nozarē (apstrīdētā lēmuma preambulas 4. apsvērums).

4

Ogļu putekļu vasks ir izejviela, kas nepieciešama parafīna vaska ražošanai. Tas tiek ražots naftas pārstrādes rūpnīcās kā no jēlnaftas iegūto pamateļļu blakusprodukts. Tas arī tiek pārdots gala klientiem, piemēram, kokskaidu plātņu ražotājiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 5. apsvērums).

5

Komisija sāka izmeklēšanu pēc tam, kad Shell Deutschland Schmierstoff2005. gada 17. marta vēstulē to bija informējusi par aizliegtas vienošanās pastāvēšanu un iesniegusi tai pieteikumu par imunitātes piešķiršanu saskaņā ar Paziņojumu par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu gadījumos (OV 2002, C 45, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “2002. gada paziņojums par sadarbību”) (apstrīdētā lēmuma preambulas 72. apsvērums).

6

2005. gada 28. un 29. aprīlī Komisija saskaņā ar Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.[; Īpašais izdevums latviešu valodā, 8. nod., 2. sēj., 205. lpp.]), 20. panta 4. punktu veica pārbaudes uz vietas “H&R/Tudapetrol”, ENI, MOL telpās, kā arī telpās, kas pieder Sasol, ExxonMobil, Repsol un Total grupu sabiedrībām (apstrīdētā lēmuma preambulas 75. apsvērums).

7

Laikā no 2007. gada 25. maija līdz 29. maijam Komisija nosūtīja paziņojumu par iebildumiem iepriekš 2. punktā minētajām sabiedrībām, tostarp prasītājai (apstrīdētā lēmuma preambulas 85. apsvērums). Ar 2007. gada 14. augusta vēstuli H&R grupā ietilpstošās sabiedrības, tostarp prasītāja, un Tudapetrol nosūtīja kopīgu atbildi uz paziņojumu par iebildumiem.

8

2007. gada 10. un 11. decembrī Komisija sarīkoja uzklausīšanu, kuras laikā H&R grupā ietilpstošās sabiedrības, tostarp prasītāja, un Tudapetrol bija kopīgi pārstāvētas (apstrīdētā lēmuma preambulas 91. apsvērums).

9

Apstrīdētajā lēmumā, ņemot vērā Komisijas rīcībā esošos pierādījumus, tā uzskatīja, ka lēmuma adresātes kā parafīna vaska un ogļu putekļu vaska ražotāju EEZ vairākums ir piedalījušās vienotā, kompleksā un turpinātā EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumā, kurā aptverta EEZ teritorija. Šajā pārkāpumā bija ietverti nolīgumi vai saskaņotas darbības, kuras attiecas uz cenu noteikšanu un komerciālā ziņā delikātas informācijas apmaiņu un atklāšanu, kas skar parafīna vasku (turpmāk tekstā – “pārkāpuma galvenā daļa”). Saistībā ar RWE (pēc tam Shell), ExxonMobil, MOL, Repsol, Sasol un Total pārkāpums, kas skar parafīna vasku, arī ietvēra klientu vai tirgu sadalīšanu (turpmāk tekstā – “pārkāpuma otrā daļa”). Turklāt RWE, ExxonMobil, Sasol un Total izdarītais pārkāpums attiecās arī uz ogļu putekļu vasku, kas tiek pārdots gala klientiem Vācijas tirgū (turpmāk tekstā – “pārkāpuma ogļu putekļu vaska daļa”) (apstrīdētā lēmuma preambulas 2., 95. un 328. apsvērums un 1. pants).

10

Prettiesiskā prakse tika realizēta pret konkurenci vērstās sanāksmēs, kuras dalībnieki sauca par “tehniskām sanāksmēm” vai dažreiz par “Blauer Salon” sanāksmēm, un “ogļu putekļu vaska sanāksmēs”, kas tieši veltītas jautājumiem par ogļu putekļu vasku.

11

Šajā lietā uzliktie naudas sodi tika aprēķināti saskaņā ar Pamatnostādnēm naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “2006. gada pamatnostādnes”), kas bija spēkā, kad iepriekš 2. punktā minētajām sabiedrībām tika paziņots paziņojums par iebildumiem.

12

Apstrīdētajā lēmumā tostarp ir šādas tiesību normas:

“1. pants

Šādi uzņēmumi ir pārkāpuši [EKL] 81. panta 1. punktu un no 1994. gada 1. janvāra ir pārkāpuši EEZ nolīguma 53. pantu, piedaloties norādītajos periodos turpinātā nolīgumā un/vai saskaņotās darbībās parafīna vaska nozarē kopējā tirgū un no 1994. gada 1. janvāra EEZ:

[..]

Tudapetrol Mineralölerzeugnisse Nils Hansen KG: no 1994. gada 24. marta līdz 2002. gada 30. jūnijam;

H&R Wax Company Vertrieb GmbH: no 2001. gada 1. janvāra līdz 2005. gada 28. aprīlim;

Hansen & Rosenthal KG: no 2001. gada 1. jūlija līdz 2005. gada 28. aprīlim;

H&R ChemPharm GmbH: 2001. gada 1. jūlija līdz 2005. gada 28. aprīlim;

[..]

2. pants

Par 1. pantā minētajiem pārkāpumiem uzliek šādu naudas sodu:

Eni SpA: EUR 29 120 000;

Esso Société anonyme française: EUR 83 588 400,

no kuriem solidāri ar

ExxonMobil Petroleum and Chemical BVBA un ExxonMobil Corporation EUR 34 670 400 apmērā, no kuriem solidāri ar Esso Deutschland GmbH EUR 27 081 600 apmērā;

Tudapetrol Mineralölerzeugnisse Nils Hansen KG: EUR 12 000 000;

Hansen & Rosenthal KG solidāri ar H&R Wax Company Vertrieb GmbH: EUR 24 000 000;

no kuriem solidāri ar

H&R ChemPharm GmbH EUR 22 000 000 apmērā;

MOL Nyrt.: EUR 23 700 000;

Repsol YPF Lubricantes y Especialidades SA solidāri ar Repsol Petróleo SA un Repsol YPF SA: EUR 19 800 000 apmērā;

Sasol Wax GmbH: EUR 318 200 000,

no kuriem solidāri ar

Sasol Wax International AG, Sasol Holding in Germany GmbH un Sasol [Ltd] EUR 250 700 000 apmērā;

Shell Deutschland Oil GmbH, Shell Deutschland Schmierstoff GmbH, Deutsche Shell GmbH, Shell International Petroleum Company Limited, The Shell Petroleum Company Limited, Shell Petroleum NV un The Shell Transport and Trading Company Limited: EUR 0;

RWE‑Dea AG solidāri ar RWE AG: EUR 37 440 000;

Total France SA solidāri ar Total SA: EUR 128 163 000.”

13

Apstrīdētajā lēmumā Komisija ir norādījusi:

14

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2008. gada 15. decembrī, prasītāja cēla šo prasību.

15

Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas sekretāram iesniegta 2009. gada 12. augustā, prasītāja iesniedza blakusprasību Vispārējās tiesas Reglamenta 114. panta 1. punkta nozīmē, lai iebilduma raksta labojums, ko Komisija iesniegusi 2009. gada 28. jūlijā, tiktu izņemts no lietas materiāliem.

16

Ar Vispārējās tiesas (ceturtā palāta) 2009. gada 28. oktobra rīkojumu šī blakusprasība tika apvienota ar lietas izskatīšanu pēc būtības.

17

Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (trešā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu. Veicot Reglamenta 64. pantā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus, tā lūdza lietas dalībniekus atbildēt uz dažiem jautājumiem un iesniegt dažus dokumentus. Lietas dalībnieki atbildēja uz jautājumiem noteiktajā termiņā un iesniedza noteiktus dokumentus. Tomēr Komisija norādīja, ka tā nevar iesniegt ne noteiktu konfidenciālu paziņojumu, kuri tika sniegti tās iecietības programmas ietvaros, kopijas, ne to stenogrammas.

18

Ar 2012. gada 12. jūnija rīkojumu, kas, pirmkārt, pieņemts saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 24. panta pirmo daļu un, otrkārt, Reglamenta 65. panta b) punktu un 66. panta 1. punktu, Vispārējā tiesa (trešā palāta) uzdeva Komisijai iesniegt konfidenciālo paziņojumu, kas iepriekš minēti 17. punktā, stenogrammas vai kopijas. Ar šiem dokumentiem prasītājas advokāti varēja iepazīties pie Vispārējās tiesas sekretāra pirms tiesas sēdes.

19

Vispārējā tiesa 2012. gada 10. jūlija tiesas sēdē uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un to atbildes uz tās uzdotajiem jautājumiem.

20

Ņemot vērā faktiskās saiknes ar lietām T‑540/08 Esso u.c./Komisija, T‑541/08 Sasol u.c./Komisija, T‑543/08 RWE un RWE Dea/Komisija, T‑544/08 Hansen & Rosenthal un H&R Wax Company Vertrieb/Komisija, T‑548/08 Total/Komisija, T‑550/08 Tudapetrol/Komisija, T‑558/08 ENI/Komisija, T‑562/08 Repsol Lubricantes y Especialidades u.c./Komisija un T‑566/08 Total Raffinage Marketing/Komisija, kā arī izvirzīto juridisko jautājumu tuvumu un grūtības, Vispārējā tiesa nolēma izspriest šīs saistītās lietas vienīgi pēc pēdējās tiesas sēdes, t.i., 2013. gada 3. jūlija tiesas sēdes, šajā lietā.

21

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

22

Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

23

Saistībā ar prasītājas lūgumu izņemt no lietas materiāliem iebildumu raksta labojumu, kuru Komisija iesniegusi 2009. gada 28. jūlijā, ir jānorāda, ka ar šo labojumu tiek labotas noteiktas pārrakstīšanās kļūdas, kas ir iebildumu rakstā, galvenokārt tās zemsvītras piezīmēs, kuru kļūdaino raksturu varēja viegli identificēt gan prasītāja, gan Vispārējā tiesa, pamatojoties uz apstrīdēto lēmumu un citiem dokumentiem, kurus lietas dalībnieki iesnieguši tiesvedībā Vispārējā tiesā.

24

Turklāt iebildumu raksta oriģinālās versijas 93. punktā Komisija lūdz Vispārējo tiesu “noraidīt kā nepamatotus prasītājas trīs pamatus”, taču atbilstoši labojumam tā lūdz noraidīt četrus pamatus. Sākotnējās versijas kļūdainais raksturs tomēr bija viegli redzams gan Vispārējai tiesai, gan prasītājai, jo iebildumu raksta sākotnējās versijas 94. punktā Komisija lūdz Vispārējo tiesu noraidīt prasību kopumā.

25

Tādēļ ir jāsecina, ka labojuma vienīgais mērķis bija atvieglot Vispārējās tiesas darbu un ka pārrakstīšanās kļūdas, kuras ar to tika paredzēts labot, bija viegli redzamas gan prasītājai, gan Vispārējai tiesai. Turklāt neviens no Komisijas veiktajiem labojumiem neskāra tās argumentācijas būtību, līdz ar to prasītāja nevar pamatoti apgalvot, ka labojuma pievienošana lietas materiāliem ierobežo tās tiesības uz aizstāvību.

26

Katrā ziņā Vispārējā tiesa ir uzdevusi rakstveida jautājumu prasītājai, lai tā varētu izskaidrot iespējamās nelabvēlīgās šī labojuma sekas attiecībā pret tās tiesībām uz aizstāvību. Savā atbildē prasītāja nav norādījusi šādas sekas.

27

Līdz ar to lūgums izņemt no lietas materiāliem iebildumu raksta labojumu ir jānoraida.

28

Savas prasības atbalstam prasītāja izvirza četrus pamatus. Pirmais pamats ir par EKL 81. un 253. panta pārkāpumu, kā arī tās tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, jo apstrīdētajā lēmumā esot sniegts nediferencēts pamatojums saistībā ar H&R grupu un Tudapetrol. Otrais pamats, kas izvirzīts pakārtoti, ir par EKL 81. panta pārkāpumu, jo nav pierādījumu par prasītājas izdarīto pārkāpumu. Trešais pamats, kas arī izvirzīts pakārtoti, ir par Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punkta pārkāpumu, kurš izriet no tā, ka esot kļūdaini noteikts apgrozījums, kas ņemts vērā, aprēķinot naudas soda summu. Ceturtais pamats, kas arī iesniegts pakārtoti, ir par Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punkta pārkāpumu, jo ir pieļautas kļūdas vērtējumā, aprēķinot naudas soda summu.

29

Pirmais prasības pamats ir iedalīts divās daļās. Pirmā daļa ir par EKL 81. panta un 253. panta pārkāpumu. Ar otro daļu tiek apgalvots prasītājas tiesību uz aizstāvību pārkāpums.

30

Prasītāja norāda, ka Komisija ir uzskatījusi H&R grupu un Tudapetrol par diviem atšķirīgiem un neatkarīgiem uzņēmumiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 22. apsvērums). Tomēr apstrīdētajā lēmumā, izvērtējot pierādījumus par pārkāpumu, Komisija ir apskatījusi šos abus uzņēmumus nediferencētā veidā un tos apzīmējusi ar nosaukumu “H&R/Tudapetrol”.

31

Pirmkārt, tā norāda, ka Komisija nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu un ir pārkāpusi EKL 81. pantu, apstrīdētajā lēmumā nesniedzot atsevišķu pamatojumu saistībā ar Tudapetrol iespējamajām pārkāpjošajām rīcībām un H&R grupā ietilpstošo sabiedrību iespējamajām pārkāpjošajām rīcībām.

32

Konkrētāk, tā uzskata, ka, lai gan H&R un Tudapetrol ir divi atšķirīgi uzņēmumi, Komisijai ir jāpierāda, ka katrs no šiem uzņēmumiem ir individuāli un autonomi piedalījies visā EKL 81. panta pārkāpumā šajā lietā. Apstrīdētajā lēmumā Komisija neesot veikusi šādu pierādīšanu.

33

Prasītāja arī kritizē, ka saistībā ar laika posmu no 2001. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 30. jūnijam Komisija ir konstatējusi Tudapetrol paralēlo atbildību, no vienas puses, un Hansen & Rosenthal, vai Hansen & Rosenthal meitasuzņēmuma, H&R Wax Company Vertrieb, paralēlo atbildību, no otras puses, kā arī H&R ChemPharm paralēlo atbildību no 2001. gada 1. jūlija.

34

Jautājums, vai un kādā mērā prasītāja var tikt saukta pie atbildības par EKL 81. panta pārkāpumu līdztekus Tudapetrol, nav izklāstīts apstrīdētā lēmuma pamatojumā sakarā ar Komisijas pieņemto “vienoto skatpunktu”.

35

Otrkārt, prasītāja uzskata, ka tai nav jāmeklē apstrīdētā lēmuma pamatojums informācijā, kurā tas ir ietverts, un jārekonstruē loģika, saskaņā ar kuru Komisija uz to ir attiecinājusi atbildību par noteiktām tehniskajām sanāksmēm un noteiktiem periodiem. Apstrīdētajā lēmumā būtu jābūt tiešam pamatojumam šajā ziņā.

36

Treškārt, vienīgi tas, kas G. ir piedalījies noteiktās tehniskajās sanāksmēs, nevar būt pietiekams, lai pierādītu H&R ChemPharm piedalīšanos aizliegtās vienošanās darbībā, līdz ar to vienkārša norāde uz šo faktu neesot pietiekams pamatojums EKL 253. panta nozīmē. G. neesot bijis nodarbināts prasītājas komerciālajā nodaļā, un viņš strādāja tās labā lielākais 30 % no sava darba laika. Viņa uzdevums kā vienam no trīs prasītājas produktu vadītājiem esot ietvēris parafīna un vaska emulsijas produktu izstrādi ar jauniem ķīmiskiem savienojumiem, tādējādi tas neietver nekādu uzdevumu vai atbildību, kas saistīta ar prasītājas komerciālo darbību. Turklāt attiecīgajā laika posmā H&R ChemPharm esot bijusi holdinga sabiedrība, kura pati līdz ar to nav īstenojusi ražošanu.

37

Tādēļ prasītāja uzskata, ka Komisijai būtu bijis jāizskaidro apstrīdētajā lēmumā, kādēļ G. piedalīšanās nozīmēja H&M ChemPharm piedalīšanos aizliegtās vienošanās darbībā saistībā ar parafīna vaska cenām, ņemot vērā to, ka viņš savā produktu vadītāja statusā nevarēja pieņemt lēmumus šajā ziņā saistībā ar H&M ChemPharm un ka šī sabiedrība neko neražoja un neko nepārdeva.

38

Pirmkārt, ir jāizvērtē prasītājas iebildums par nepietiekamo pamatojumu.

39

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka EKL 253. pantā paredzētais pamatojums jāpielāgo konkrētā tiesību akta raksturam un tam skaidri un nepārprotami jāatspoguļo tās iestādes pamatojums, kas ir tiesību aktu izdevusi, lai ieinteresētās personas varētu iepazīties ar pieņemtā pasākuma pamatojumu un lai kompetentā tiesa varētu veikt attiecīgu pārbaudi (Tiesas 2001. gada 22. marta spriedums lietā C-17/99 Francija/Komisija, Recueil, I-2481. lpp., 35. lpp., un 2011. gada 29. septembra spriedums lietā C-521/09 P Elf Aquitaine/Komisija, Krājums, I-8947. lpp., 145. punkts).

40

Tādējādi no pastāvīgās judikatūras izriet, ka pienākuma pamatot individuālu lēmumu mērķis – papildus ļaut tiesai īstenot pārbaudi – ir sniegt ieinteresētajai personai pietiekamu norādi, lai saprastu, vai lēmumā, iespējams, pieļauta kļūda, kas ļauj apstrīdēt tā likumību (šajā ziņā skat. it īpaši 2003. gada 2. oktobra spriedumu lietā C-199/99 P Corus UK/Komisija, Recueil, I-11177. lpp., 145. punkts, kā arī 2005. gada 28. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C-205/02 P līdz C-208/02 P un C-213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I-5425. lpp., 462. punkts).

41

Tādējādi pamatojums ieinteresētajai personai principā ir jāpaziņo vienlaicīgi ar lēmumu, ar kuru tai ir uzlikts sods. Pamatojuma trūkums nevar tikt novērsts tā, ka ieinteresētā persona par lēmuma pamatojumu uzzina Savienības tiesās notiekošās tiesvedības laikā (Tiesas 1981. gada 26. novembra spriedums lietā 195/80 Michel/Parlaments, Recueil, 2861. lpp., 22. punkts; iepriekš 40. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 463. punkts, un iepriekš 39. punktā minētais 2011. gada 29. septembra spriedums Elf Aquitaine/Komisija, 149. punkts).

42

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasība norādīt pamatojumu ir jāizvērtē, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, tostarp akta saturu, izvirzīto motīvu būtību un akta adresātu vai citu personu, kuras šis akts skar tieši un individuāli, iespējamās intereses saņemt paskaidrojumus. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu precizēti visi atbilstošie faktiskie un tiesību apstākļi, jo jautājums, vai akta pamatojumā ir izpildītas EKL 253. panta prasības, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai šī panta formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jomu (Tiesas 1998. gada 2. aprīļa spriedums lietā C-367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France, Recueil, I-1719. lpp., 63. punkts, un 2008. gada 10. jūlija spriedums lietā C-413/06 P Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala, Krājums, I-4951. lpp., 166. un 178. punkts).

43

Ja, kā šajā lietā, lēmums par Savienības konkurences tiesību noteikumu piemērošanu attiecas uz vairākiem adresātiem un attiecas uz ievainojamību pārkāpumā, tajā ir jābūt ietvertam pietiekamam pamatojumam attiecībā uz katru no tā adresātiem, it īpaši tiem adresātiem, kuri saskaņā ar šī lēmuma noteikumiem ir atzīti par atbildīgiem par šo pārkāpumu (šajā ziņā skat. iepriekš 39. punktā minēto 2011. gada 29. septembra spriedumu Elf Aquitaine/Komisija, 152. punkts un tajā minētā judikatūra).

44

Pirmkārt, šajā lietā ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 22. apsvērumā Komisija ir precizējusi, ka kopīgā nosaukuma “H&R/Tudapetrol” izmantošana bija pamatota, jo starp Tudapetrol un H&R grupu pastāvēja ciešas personiskas saiknes, kā arī tās uzturēja attiecības izplatīšanas jomā.

45

Saistībā ar personiskajām saiknēm no apstrīdētā lēmuma preambulas 28. apsvēruma izriet, ka katra no trīs personām, kas bija piedalījusies pret konkurenci vērstās sanāksmēs, proti, H., G. un W., bija nodarbinātas dažādu attiecīgo periodu laikā Tudapetrol un H&R grupā. Turklāt H. vienlaicīgi bija Tudapetrol komandīts un no 2001. gada un vēl apstrīdētā lēmumu pieņemšanas brīdī bija H&R Wax Company Vertrieb atbildīgais par pārdošanu. Turklāt G. laika posmā no 1999. gada līdz 2000. gadam vienlaicīgi bija produktu vadītājs SRS GmbH (sabiedrības, kas ietilpst H&R grupā un kas netieši pieder H&R ChemPharm) un atbildīgais par pārdošanu Tudapetrol.

46

Saistībā ar komerciālajām saiknēm starp H&R un Tudapetrol Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 22. apsvērumā precizēja, ka Tudapetrol bija uzņēmums, kas H&R labā tirgo un izplata parafīna vasku un ogļu putekļu vasku.

47

Tādēļ ir jākonstatē, ka pamatojums, kādēļ Komisija bieži vien sauca Tudapetrol kopā ar H&R grupu, izmantojot kopēju nosaukumu “H&R/Tudapetrol”, skaidri izriet no apstrīdētā lēmuma.

48

Otrkārt, ir jāizvērtē, vai apstrīdētajā lēmumā ir pietiekams pamatojums saistībā ar uzvedību, kurā attiecīgi vainotas H&R grupas sabiedrības un Tudapetrol.

49

Apstrīdētā lēmuma preambulas 106. apsvērumā Komisija aprakstīja pārkāpuma daļu funkcionēšanu, kuras attiecas uz parafīna vasku (pārkāpuma galvenā daļa un otrā daļa). Tādējādi piedalījušos uzņēmumu pārstāvji ir regulāri satikušies “tehniskajās sanāksmēs”. Šīs sanāksmes “vienmēr ir tikušas iedalītas divās daļās: sākotnējā diskusija par tehniskajiem jautājumiem, kam seko pret konkurenci vērsta rakstura diskusijas, kas tostarp attiecas uz cenu noteikšanu, tirgus un klientu (noteiktos gadījumos) sadali un komerciālā ziņā delikātas informācijas apmaiņu un atklāšanu par tādām tēmām kā pašreizējā un nākotnes cenu politika, klienti, ražošanas kapacitātes un pārdošanas apjomi”.

50

Apstrīdētā lēmuma preambulas 381. un 610. apsvērumā un 625. zemsvītras piezīmē Komisija atsevišķi konstatēja saistībā ar Tudapetrol, no vienas puses, un H&R grupā ietilpstošajām sabiedrībām, no otras puses, piedalīšanās pārkāpumā sākumu un ilgumu. Atbilstoši apstrīdētā lēmuma formulējumam H&R ChemPharm piedalījās pārkāpumā no 2001. gada 1. jūlija līdz 2005. gada 28. aprīlim, t.i., trīs gadus un deviņus mēnešus, un SRS piedalījās pārkāpumā no 2001. gada 22. februāra līdz 2001. gada 1. jūlijam, t.i., trīs mēnešus. Hansen & Rosenthal un H&R Wax Company Vertrieb piedalījās pārkāpumā no 2001. gada 1. janvāra līdz 2005. gada 28. aprīlim, t.i., četrus gadus un trīs mēnešus. Tudapetrol piedalījās pārkāpumā no 1994. gada 24. marta līdz 2002. gada 30. jūnijam, t.i., četrus gadus un trīs mēnešus. Komisija ir arī precizējusi, ka, izvērtējot piedalīšanās pārkāpumā ilgumu, noteicošais apstāklis bija laika posmi, kuros W., H. un G. ieņēma amatus sabiedrībās, kas sauktas pie atbildības par šo pārkāpumu, kā arī zināmā šo personu piedalīšanās tehniskajās sanāksmēs. Komisija šajā ziņā norāda uz apstrīdētā lēmuma pielikumu.

51

Apstrīdētā lēmuma pielikumā Komisija ir identificējusi četrpadsmit tehniskās sanāksmes, kurās atbilstoši pieejamajiem pierādījumiem “H&R/Tudapetrol” bija piedalījusies piedalīšanās pārkāpumā perioda laikā, kurš konstatēts saistībā ar H&R ChemPharm (no 2001. gada 1. jūlija līdz 2005. gada 28. aprīlim). Zemsvītras piezīmēs, kurās ir norādes uz šīm sanāksmēm, Komisija ir identificējusi, ka H&R ChemPharm darbinieks, šajā gadījumā G., piedalījās sanāksmē, un ir precizējusi pierādījuma elementu, kas pierāda viņa piedalīšanos.

52

Tādējādi, kā skaidri izriet no apstrīdētā lēmuma, kas lasīts tā pieņemšanas kontekstā, ka vienīgi tehniskās sanāksmes, kurās “H&R/Tudapetrol” piedalīšanās bija norādīta dokumentācijā, kas ir Komisijas rīcībā, un kurās G., prasītājas darbinieks, piedalījās, ir attiecinātas uz prasītāju.

53

Treškārt, tomēr ir jāizvērtē periods no 2001. gada 1. jūlija līdz 2002. gada 30. jūnijam, par kuru Komisija ir saukusi pie atbildības gan H&R ChemPharm, gan Tudapetrol.

54

Šajā ziņā ir jāatgādina (skat. iepriekš 50. punktu), ka, nosakot piedalīšanās pārkāpumā ilgumu, noteicošais apstāklis, kuru ņēma vērā Komisija, bija periodi, kuros W., H. un G. ieņēma amatus sabiedrībās, kas sauktas pie atbildības par pārkāpumu. Komisija apstrīdētā lēmuma pielikumā ir norādījusi, ka tehniskajās sanāksmēs periodā no 2001. gada 1. jūlija līdz 2002. gada 30. jūnijam vienību “H&R/Tudapetrol” pārstāvēja G. un H. Tā apstrīdētā lēmuma preambulas 28. apsvērumā arī precizēja, ka G. šajā periodā bija H&R Wax Company Vertrieb atbildīgais par pārdošanu un H&R ChemPharm produktu vadītājs, taču H. bija nodarbināts gan Tudapetrol pārdošanu un mārketinga nodaļā (1997–2002), gan bija H&R Wax Company Vertrieb atbildīgais par pārdošanu (kopš 2001. gada un vēl līdz apstrīdētā lēmuma pieņemšanai).

55

Tādēļ no apstrīdētā lēmuma skaidri izriet, ka Komisija ir vienīgi attiecinājusi uz attiecīgajām sabiedrībām pārkāpuma periodus, kuros to attiecīgie darbinieki piedalījās tehniskajās sanāksmēs, un ka iemesls paralēlās atbildības noteikšanai par periodu no 2001. gada 1. jūlija līdz 2002. gada 30. jūnijam bija tas, ka personas, kas piedalījās šajās sanāksmēs, ieņēma amatus gan Tudapetrol, gan H&R grupā ietilpstošajās sabiedrībās, konkrēti pie prasītājas.

56

Ceturtkārt, ir jāizvērtē prasītājas argumenti, kuri norādīti replikā un ar kuriem tā norāda, ka ir tikai viena norāde uz darba attiecībām starp to un G. un tā nevar būt pietiekams pamatojums, jo tā “neko ne pārd[eva], ne ražo[ja]”, ka G. bija produktu vadītājs, nevis komerciālais vadītājs un ka viņš strādāja pie prasītājas vienīgi 30 % no sava darba laika.

57

Šajā ziņā ir jānorāda, ka prasītājas apgalvojums, saskaņā ar kuru tā “neko ne pārdod, ne ražo” ir pretrunā pašas paziņojumiem administratīvās procedūras laikā. Prasītājas 2005. gada 8. decembra vēstulei ir pievienots “parafīna/mikrovasku ražotāju Eiropā” saraksts, kurā tā arī to starpā ir norādīta. Savā 2006. gada 15. decembra vēstulē tā paziņoja, ka “H&R ChemPharm ir vienīgi ražošanas uzņēmums un tas nepārdod parafīnu trešajām personām”. Turklāt savā 2008. gada 31. janvāra vēstulē tā norāda, ka Hansen & Rosenthal un H&R Wax Company Vertrieb GmbH apgrozījums “lielā mērā ir radies no H&R ChemPharm produktu izplatīšanas”.

58

Saistībā ar G. funkcijām prasītāja savā 2007. gada 19. janvāra vēstulē ir precizējusi, ka viņš bija “saskarne starp ražošanu un izplatīšanu, jo viņš īstenoja dubultu funkciju, proti, produktu vadītāja funkciju un pārdošanas vadītāja funkciju. Saskaņā ar šo pašu vēstuli šī dubultā funkcija bija paredzēta darba līgumā, kas noslēgts ar prasītāju.

59

No tā izriet, ka prasītājas apgalvojumi saistībā ar H&R ChemPharm ražošanu un par G. neiesaistīšanos parafīna vaska izplatīšanā neatbilst faktiem. Turklāt tas, ka viņš pavadīja vienīgi 30 % no sava darba laika pie prasītājas, neliedza viņam ietekmēt tās komerciālo darbību, ņemot vērā tehniskajās sanāksmēs iegūto informāciju. Tādēļ apstrīdētā lēmuma pamatojums ir saderīgs ar skaidrojumiem, kurus prasītāja sniegusi administratīvās procedūras laikā, un tas ļauj saprast iemeslus, kādēļ Komisija ir saistījusi prasītājas atbildību par pārkāpumu ar darba attiecībām starp to un G.

60

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka apstrīdētajā lēmumā, lasot to kopumā un tā pieņemšanas kontekstā, ir pietiekams pamatojums saistībā ar faktiem, kas veido pārkāpumu, kurš ir attiecināts uz prasītāju, un šis pamatojums ļauj nošķirt šos faktus no tiem, kas attiecināti uz Tudapetrol.

61

Šo secinājumu nevar atspēkot ar prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru nevar tikt prasīts, lai tā meklētu apstrīdētā lēmuma pamatojumu tā zemsvītras piezīmēs un pielikumos un lai tā rekonstruētu loģiku, saskaņā ar kuru Komisija ir saukusi to pie atbildības par noteiktiem periodiem.

62

Ņemot vērā informācijas un vērtējumu lielo apjomu, kas pamatā lēmuma uzlikt naudas sodu daudzām sabiedrībām, no kurām katrai ir tiesības saņemt pietiekamu pamatojumu saistībā ar pārkāpumu veidojošajiem elementiem, Komisijai nevar tikt pārmests, ka tā ir organizējusi lēmuma pamatojumu vairākos līmeņos. Konkrēti, Komisija nepārkāpj nevienu tiesību normu, norādot tekstā vienīgi galvenos apsvērumus, kas pamato tās lēmumu, kā arī apsvērumus, kas norādīti saistībā ar konkrētiem uzņēmumu argumentiem, kuri apstrīdēti to atbildēs uz paziņojumu par iebildumiem, un sniedzot informāciju vai paskaidrojošus apsvērumus un norādes uz pierādījumiem lēmuma zemsvītras piezīmēs vai pielikumos.

63

Ir jāpiebilst, ka Komisija jau ir izmantojusi kopējo nosaukumu “H&R/Tudapetrol” paziņojumā par iebildumiem, it īpaši saistībā ar pierādījumu izvērtēšanu un kopsavilkuma tabulā, kurā norādīta uzņēmumu piedalīšanās konkrētās tehniskajās sanāksmēs, jo piedalīšanās pārkāpumā ilgums tika norādīts atsevišķi saistībā ar H&R un Tudapetrol. Tomēr prasītāja nav atspēkojusi šo pieeju savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, kuru tā iesniedza kopā ar Tudapetrol un citām H&R grupā ietilpstošajām sabiedrībām, lai gan paziņojums par iebildumiem bija adresēts katrai sabiedrībai atsevišķi. Turklāt minētajā atbildē H&R un Tudapetrol arī tika sistemātiski izmantojušas nosaukumu “H&R/Tudapetrol” savā argumentācijā, izņemot 2.7.2. punktā, kurā ir rindkopa, kurā ir apgalvots, ka Tudapetrol izdarītajam pārkāpumam ir iestājies noilgums, jo tā esot beigusi ar parafīna vasku saistītās darbības 2000. gada 1. maijā. Šajos apstākļos prasītāja nevar pamatoti pārmest Komisijai, ka tā nav sniegusi vēl tiešāku pamatojumu saistībā ar attiecīgajiem aspektiem.

64

Otrkārt, ir jāizvērtē iebildums saistībā ar EKL 81. panta pārkāpumu.

65

Pirmkārt, ir jāizvērtē Komisijas veiktā nosaukuma “H&R/Tudapetrol” izmantošana apstrīdētajā lēmumā.

66

Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir norādījusi uz personiskajām saiknēm starp Tudapetrol un H&R, kuras prasītāja nav apstrīdējusi.

67

Turklāt no piezīmju un protokolu, kuri ir Komisijas rīcībā, izvilkumiem un aizliegtās vienošanās dalībnieku paziņojumiem, kas izklāstīti apstrīdētajā lēmumā, izriet, ka visos lietas materiālos iekļautajos pierādījumos, pie kuriem tai piekļuve pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, citi pārkāpuma dalībnieki ir bieži norādījuši uz kopīgo vienību “SRS/Tudapetrol” vai “H&R/Tudapetrol” vai arī ir citādi asociējuši Tudapetrol un H&R grupā ietilpstošās sabiedrības pārkāpjošās rīcības kontekstā. Līdz ar to ir jānorāda, ka Komisijas veiktā biežā kopējā nosaukumu “H&R/Tudapetrol” izmantošana arī atbilst citu aizliegtās vienošanās dalībnieku uztverei.

68

Pēc tam Komisija ir arī norādījusi uz vertikālajām attiecībām starp H&R grupu un Tudapetrol.

69

Prasītāja nav apstrīdējusi, ka Tudapetrol bija “H&R parafīna vaska un ogļu putekļu vaska pārdošanas un izplatīšanas uzņēmums”, līdz ar to starp abiem uzņēmumiem pastāvēja vertikāla saikne. No šīs vertikālās saiknes izriet, ka abiem uzņēmumiem ir kopīga intereses palielināt peļņu saistībā ar parafīna produktiem, kurus tās ražo vai pārdod. Šīs intereses dēļ bija piedalīšanās attiecīgajā pārkāpumā, kurai tostarp bija mērķis noteikt cenas, tādējādi ļaujot realizēt peļņas maržas, kas būtu izrietējušas no brīvas konkurences. Turklāt, tā kā Tudapetrol pārdoto parafīna vasku ražoja H&R grupa, šī vertikālā saikne varēja pastiprināt citu aizliegtās vienošanās dalībnieku iespaidu, ka šie abi uzņēmumi bija cieši saistīti, līdz ar to tie šos uzņēmumus uztvēra kā vienu vienību, kā tas turklāt izriet no Komisijas rīcībā esošajiem dokumentiem.

70

No tā izriet, ka Komisija varēja pamatoti norādīt vertikālu saikni starp Tudapetrol un H&R grupu to apstākļu starpā, kuri attaisno kopēja nosaukuma “H&R/Tudapetrol” izmantošanu noteiktās apstrīdētā lēmuma daļās.

71

Visbeidzot ir jāatgādina, ka H&R grupā ietilpstošās sabiedrības un Tudapetrol kopīgi iesniedza to atbildi uz paziņojumu par iebildumiem. Tādēļ Komisija īstenoja loģisku pieeju, norādot argumentus, kurus šīs sabiedrības izvirzījušas, kā tādus, kas ir no “H&R/Tudapetrol”.

72

Līdz ar to, ņemot vērā personiskās saiknes starp abiem uzņēmumiem, citu aizliegtās vienošanās dalībnieku uztveri, kā arī vertikālās attiecīgas starp Tudapetrol un H&R un to kopīgo atbildi uz paziņojumu par iebildumiem, ir jāsecina, ka Komisija nav pārkāpusi EKL 81. pantu, izmantojot kopējo nosaukumu “H&R/Tudapetrol” noteiktu pārkāpumu aspektu izvērtēšanā.

73

Otrkārt, ir jāatgādina, ka Komisija ir attiecinājusi uz prasītāju vienīgi tehniskās sanāksmes, kurās piedalījās persona, kas ieņēma amatu H&R ChemPharm, atbilstoši tās rīcībā esošajiem dokumentiem (skat. iepriekš 45.–52. punktu). Darbinieka vai citu pārstāvju piedalīšanās pret konkurenci vērstās sanāksmēs ir fakts, kas ļauj Komisijai konstatēt uzņēmuma atbildību par EKL 81. panta pārkāpumu. Saskaņā ar judikatūru Komisijas pilnvaru piemērot uzņēmumam sankcijas pārkāpuma izdarīšanas gadījumā priekšnoteikums ir tikai personas, kas ir vispārīgi pilnvarota rīkoties uzņēmuma vārdā, pārkāpjoša rīcība (skat. Vispārējās tiesas 2004. gada 29. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās T‑236/01, T‑239/01, no T‑244/01 līdz T‑246/01, no T-251/01 līdz T-252/01 Tokai Carbon u.c./Komisija, Recueil, II-1181. lpp., 277. punkts; 2010. gada 15. decembra spriedumu lietā T-141/08 E.ON Energie/Komisija, Krājums, II-5761. lpp., 258. punkts; šajā ziņā skat. arī Tiesas 1983. gada 7. jūnija spriedumu apvienotajās lietās no 100/80 līdz 103/80 Musique Diffusion française u.c./Komisija, Recueil, 1825. lpp., 97. punkts).

74

Tādēļ, izmantojot kopējo nosaukumu “H&R/Tudapetrol” apstrīdētajā lēmumā ietvertajās vērtējuma daļās, taču vienmēr norādot, ka piedalīšanās tehniskajās sanāksmēs attiecināšana uz prasītāju bija tādēļ, ka kāds no tās darbiniekiem piedalījās šajās sanāksmēs, Komisija nav pārkāpusi EKL 81. pantu.

75

Tā kā prasītāja nav pierādījusi ne pienākumu norādīt pamatojumu neizpildi, ne EKL 81. panta pārkāpumu, pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

76

Prasītāja apgalvo, ka, tā kā apstrīdētā lēmuma pamatojumā nav diferencēta uz to attiecinātā rīcība un uz Tudapetrol attiecinātā rīcība, šis lēmums tai neļauj identificēt tai pārmesto attiecīgo rīcību. Tādēļ tās iespējas iesniegt attaisnojošus pierādījumus esot ierobežotas. Tā kā tā esot uzskatīta par līdzatbildīgu par visām Tudapetrol rīcībām, tai tādēļ, lai pierādītu savu nevainīgumu, būtu jāapstrīd visi attiecīgie iebildumi, kas izvirzīti pret Tudapetrol saistībā ar tās piedalīšanās aizliegtās vienošanās darbībā laiku.

77

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesību uz aizstāvību ievērošana prasa, lai attiecīgais uzņēmums būtu varējis administratīvā procesa laikā pienācīgi darīt zināmu savu nostāju par apgalvoto faktu un apstākļu pastāvēšanu un atbilstību, kā arī par dokumentiem, kurus Komisija izmantojusi, lai pamatotu apgalvojumu, ka ir noticis pārkāpums (iepriekš 73. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Musique Diffusion française u.c./Komisija, 10. punkts; 2004. gada 7. janvāra spriedums apvienotajās lietās C-204/00 P, C-205/00 P, C-211/00 P, C-213/00 P, C-217/00 P un C-219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I-123. lpp., 66. punkts, un 2007. gada 25. janvāra spriedums lietā C-407/04 P Dalmine/Komisija, Krājums, I-829. lpp., 44. punkts).

78

Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. punktā ir paredzēts, ka lietas dalībniekiem nosūtītajā paziņojumā par iebildumiem ir skaidri jānorāda visi būtiskie apstākļi, uz kuriem Komisija pamatojas šajā procesa posmā, lai ļautu ieinteresētajām personām faktiski noskaidrot, kādu rīcību tām pārmet Komisija, un lai tās varētu lietderīgi aizstāvēties, pirms Komisija pieņem galīgo lēmumu. Šāds paziņojums par iebildumiem ir procesuālā garantija, ar ko piemēro Savienības tiesību pamatprincipu, kurš nosaka, ka tiesības uz aizstāvību ir jāievēro jebkurā procesā (Tiesas 2009. gada 3. septembra spriedums apvienotajās lietās C-322/07 P, C-327/07 P un C-338/07 P Papierfabrik August Koehler u.c./Komisija, Krājums, I-7191. lpp., 35. punkts, un Vispārējās tiesas 2011. gada 17. maija spriedums lietā T-299/08 Elf Aquitaine/Komisija, Krājums, II-2149. lpp., 135. punkts).

79

Šis princips tostarp prasa, ka paziņojumam par iebildumiem, ko Komisija adresē uzņēmumam, kuram tā paredz uzlikt sodu par konkurences tiesību normu pārkāpumu, ir jāietver visi norādītie būtiskie fakti par šo uzņēmumu – tādi kā pārmestie fakti, to kvalificēšana un pierādījumi, uz kuriem pamatojas Komisija, – lai šis uzņēmums varētu pienācīgi norādīt savus argumentus pret to uzsāktajā administratīvajā procesā (skat. iepriekš 78. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Papierfabrik August Koehler u.c./Komisija, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

80

It īpaši paziņojumā par iebildumiem ir nepārprotami jāprecizē juridiskā persona, kurai varēs piespriest naudas sodus, paziņojums ir jāadresē šai personai un tajā jābūt norādītam, kādā statusā šai personai tiek pārmesti apgalvotie fakti (iepriekš 78. punktā minētais 2011. gada 17. maija spriedums lietā Elf Aquitaine/Komisija, 137. punkts; šajā ziņā skat. arī iepriekš 78. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Papierfabrik August Koehler u.c./Komisija, 37. un 38. punkts).

81

Pirmkārt, šajā ziņā ir jānorāda, ka ar 2007. gada 29. maija vēstuli Komisija nosūtīja prasītājai paziņojumu par iebildumiem prasītājai.

82

Paziņojuma par iebildumiem 104. punktā Komisija jau ir norādījusi tabulu, kas izklāstīta apstrīdētā lēmuma preambulas 124. apsvērumā un kurā ir precizētas atbilstoši tās informācijai sanāksmes, kurās piedalījusies vienība “H&R/Tudapetrol”.

83

Komisija paziņojuma par iebildumiem 2. un 257. punktā, kā arī zemsvītras piezīmē Nr. 493, kas saistīta ar šo 257. punktu, arī ir precizējusi, ka tā paredz saukt H&R ChemPharm pie atbildības par periodu no 2001. gada 1. jūlija līdz 2005. gada 28. aprīlim par EKL 81. panta pārkāpumu, kas ietver nolīgumus un saskaņotas darbības par cenu noteikšanu komerciālā ziņā jutīgas informācijas apmaiņu un atklāšanu saistībā ar parafīna vaska tirgu. Komisija tajā arī ir norādījusi, ka, definējot piedalīšanās pārkāpumā ilgumu, noteicošais apstāklis bija periodi, kuros W., H. un G. ieņēma amatus sabiedrībās, kas sauktas pie atbildības par pārkāpumu. Paziņojuma par iebildumiem 31. punktā Komisija jau ir precizējusi šo trīs personu nodarbinātības un funkciju ilgumus, tāpat kā tas paveikts apstrīdētā lēmuma 28. apsvērumā. Turklāt izklāstā ar nosaukumu “4.2. Detalizēta informācija par tehniskajām sanāksmēm” ir norādīti pierādījumi, kurus Komisija ņēmusi vērā saistībā ar katru no tehniskajām sanāksmēm.

84

Tādēļ no paziņojuma par iebildumiem skaidri izriet, ka vienīgās tehniskās sanāksmes, kas tika attiecinātas uz H&R ChemPharm, bija tās, kurās piedalījās tās darbinieki. Tādējādi prasītāja nevar pamatoti apgalvot, ka paziņojums par iebildumiem tai neļauj identificēt tai pārmesto rīcību un ka tai, lai pierādītu savu nevainīgumu, bija jāapstrīd visi attiecīgie iebildumi, kas izvirzīti pret Tudapetrol.

85

Papildus ir jāatgādina, ka Tudapetrol un H&R grupas sabiedrības ir kopīgi atbildējušas uz paziņojumu par iebildumiem, lai gan paziņojums par iebildumiem bija adresēts katrai sabiedrībai atsevišķi. Turklāt Tudapetrol un H&R grupas sabiedrības savā atbildē ir izmantojušas kopēju nosaukumu “H&R/Tudapetrol”. Prasītāja nav apgalvojusi, ka šis nosaukums padarīja par neiespējamu tās aizstāvību saistībā ar tikai pret to izvirzītajiem iebildumiem.

86

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jānoraida pirmā pamata pirmā daļa un līdz ar to pirmais pamats kopumā.

87

Otrajam pamatam, kas izvirzīts pakārtoti, ir divas daļas. Pirmajā daļā prasītāja norāda, ko Komisija nav savākusi pietiekamus pierādījumus, lai pierādītu tās individuālo atbildību. Otrajā daļā tā norāda, ka tās atbildība arī nevar tikt izsecināta no pierādījumiem pret citām H&R grupā ietilpstošajām sabiedrībām.

88

Prasītāja uzskata, ka Komisija nav pierādījusi, ka tā personīgi izdarīja pārkāpjošu rīcību.

89

Pirmkārt, Komisija neesot ņēmusi vērā, izvērtējot pierādījumus, to, ka tā nav saukusi prasītāju pie atbildības par vienota pārkāpuma divām daļām, proti, klientu un tirgu sadalīšana (pārkāpuma otrā daļa) un daļu, kas attiecas uz Vācijas ogļu putekļu vaska tirgu (pārkāpuma ogļu putekļu vaska daļa). Vienīgi pārkāpuma galvenā daļa, t.i., cenu noteikšana un komerciāli jutīgas informācijas apmaiņa saistībā ar parafīna vaska tirgu esot tikusi izvirzīta pret prasītāju saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 328. apsvērumu. Tādēļ prasītāja uzskata, ka Komisijas veiktajai pierādījumu izvērtēšanai būtu bijis jābūt precīzākai, lai identificētu pierādījumus, kas attiecas uz prasītāju, un izvairītos no tā, ka pierādījumi, kas var pierādīt pārkāpumu, kurus izdarījušas vienīgi trešās personas, netiek izvirzīti pret to.

90

Otrkārt, saistībā ar konstatēto pārkāpuma periodu no 2001. gada 1. jūlija līdz 2005. gada 28. aprīlim neviens no prasītājas darbiniekiem, kas aktīvi pie tās strādāja, neesot piedalījies pret konkurenci vērstās sanāksmēs. G., prasītājas “produktu vadītājs” kopš 2001. gada, neesot īstenojis funkcijas tās komerciālajā nodaļā. Viņš esot strādājis pie prasītājas lielākais 30 % no sava darba laika. Kā vienam no trīs produktu vadītājiem viņa uzdevumos pie prasītājas esot ietilpusi vaska parafīna un emulsiju ar jaunu ķīmisko sastāvu izstrāde. Tas neesot ietvēris nekādu uzdevumus vai atbildību, kas saistīta ar prasītājas komerciālo darbību, ne a fortiori tās pārstāvēšanu. Šajā ziņā prasītāja piedāvā kā pierādījumu tās vadītāja S. liecību.

91

Prasītāja uzskata, ka 2007. gada 19. janvāra vēstulē esot norādīts, ka G. bija “Sales manager” (atbildīgais par pārdošanu) H&R Wax Company Vertrieb, sabiedrībā, kas ir nošķirta no prasītājas. Tā apstrīd, ka H&R Wax Company Vertrieb esot bijusi tās izplatīšanas sabiedrība. Minētā sabiedrība esot bijusi autonoma juridiskā ziņā, un prasītājai nav bijušas šīs sabiedrības kapitāldaļas, ne vadīšanas pilnvaras. Tā arī apstrīd, ka H&R Wax Company Vertrieb esot bijis asociētās statuss un ka tai bija “īpašas kontroles tiesības” saistībā ar to. Tādēļ uz prasītāju nevar tikt attiecināta H&R Wax Company Vertrieb atbildība.

92

Turklāt prasītāja uzskata, ka Komisija nav pierādījusi, ka G. ir rīkojies tās labā, kad viņš piedalījās tehniskajās sanāksmēs. Tādēļ kopumā nav nekādu pierādījumu par prasītājas personīgu piedalīšanos pārkāpumā.

93

Treškārt, prasītāja apgalvoja, ka pat gadījumā, ja Vispārējā tiesa uzskatītu, ka G. pārstāvēja to tehniskajās sanāksmēs, Komisija katrā ziņā nav sniegusi pierādījumus par tās izdarīto EKL 81. panta pārkāpumu. Šajā ziņā tā sniedz detalizētu analīzi par katru tehnisko sanāksmi, kurā H&R piedalījās atbilstoši apstrīdētajam lēmumam.

94

Saskaņā ar EKL 81. panta 1. punktu ir aizliegti kā nesaderīgi ar kopējo tirgu visi nolīgumi uzņēmumu starpā, uzņēmumu apvienību lēmumi un saskaņotas darbības, kas var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm un kuru mērķis vai iedarbība kopējā tirgū traucē, ierobežo vai izkropļo konkurenci.

95

Lai pastāvētu nolīgums EKL 81. panta 1. punkta izpratnē, pietiek, ja iesaistītie uzņēmumi ir izteikuši kopēju gribu rīkoties tirgū noteiktā veidā (Vispārējās tiesas 1991. gada 17. decembra spriedums lietā T-7/89 Hercules Chemicals/Komisija, Recueil, II-1711. lpp., 256. punkts, un 2002. gada 20. marta spriedums lietā T-9/99 HFB u.c./Komisija, Recueil, II-1487. lpp., 199. punkts).

96

Var uzskatīt, ka ir noslēgts nolīgums EKL 81. panta 1. punkta nozīmē, ja pastāv gribu sakrišana par pašu konkurences ierobežošanas principu, pat ja konkrētie paredzētās ierobežošanas elementi vēl ir sarunu priekšmets (Vispārējās tiesas 2011. gada 16. jūnija spriedums lietā T-240/07 Heineken Nederland un Heineken/Komisija, Krājums, II-3355. lpp., 45. punkts; šajā ziņā skat. arī iepriekš 95. punktā minēto spriedumu lietā HFB u.c./Komisija, 151.–157. un 206. punkts).

97

Saskaņotu darbību jēdziens paredz saskaņošanas formu starp uzņēmumiem, ar kuru, nesasniedzot vienošanos šī vārda tiešā nozīmē, apzināti aizstāj konkurences riskus ar praktisku sadarbību starp tiem (Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedumi lietā C-49/92 P Komisija/Anic Partecipazioni, Recueil, I-4125. lpp., 115. punkts, un lietā C-199/92 P Hüls/Komisija, Recueil, I-4287. lpp., 158. punkts).

98

Šajā ziņā ar EKL 81. panta 1. punktu neļauj veikt nekādu tiešu vai netiešu saziņu, kas varētu vai nu ietekmēt pašreizējā vai potenciālā konkurenta rīcību tirgū, vai arī atklāt šādam konkurentam, kā tas ir izlēmis rīkoties tirgū pats vai attiecībā pret to, ja šīs saziņas mērķis vai sekas ir konkurences ierobežošana (iepriekš 96. punktā minētais spriedums lietā Heineken Nederland un Heineken/Komisija, 47. punkts; skat. šajā ziņā arī iepriekš 97. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 116. un 117. punkts).

99

Saskaņā ar judikatūru Komisijai ir jāsniedz pierādījumi par tās konstatēto pārkāpumu un ar juridiski pietiekamiem pierādījumiem jāpierāda, ka pastāv pārkāpuma sastāvu veidojoši fakti (Tiesas 1998. gada 17. decembra spriedums lietā C-185/95 P Baustahlgewebe/Komisija, Recueil, I-8417. lpp., 58. punkts; Vispārējās tiesas 2006. gada 27. septembra spriedums apvienotajās lietās T‑44/02 OP, T‑54/02 OP, T‑56/02 OP, T‑60/02 OP un T-61/02 OP Dresdner Bank u.c./Komisija, Krājums, II-3567. lpp., 59. punkts un tajā minētā judikatūra).

100

Jautājumā par tiesas pārbaudes apjomu jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gadījumā, ja ir iesniegta prasība atcelt lēmumu par EKL 81. panta 1. punkta piemērošanu, Vispārējai tiesai ir vispārīgi jāveic pilnīga pārbaude, lai noskaidrotu, vai ir izpildīti EKL 81. panta 1. punkta piemērošanas nosacījumi (skat. Vispārējās tiesas 2000. gada 26. oktobra spriedumu lietā T-41/96 Bayer/Komisija, Recueil, II-3383. lpp., 62. punkts un tajā minētā judikatūra).

101

Šajā ziņā, ja tiesai rodas šaubas, tās ir jāinterpretē par labu lēmuma, ar ko konstatēts pārkāpums, adresātam uzņēmumam. Tādējādi tiesa nevar secināt, ka Komisija ir tiesiski pietiekamā veidā pierādījusi attiecīgā pārkāpuma esamību, ja par šo jautājumu tai vēl ir šaubas, it īpaši saistībā ar prasību atcelt lēmumu par naudas soda uzlikšanu (iepriekš 99. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dresdner Bank u.c./Komisija, 60. punkts, un 2011. gada 12. jūlija spriedums lietā T-112/07 Hitachi u.c./Komisija, Krājums, II-3871. lpp., 58. punkts).

102

Šajā pēdējā situācijā ir jāņem vērā nevainīguma prezumpcijas princips, kas tieši izriet no Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 2. punkta un kas ir viena no pamattiesībām, kuras ir Eiropas Savienības tiesību vispārīgie principi. Ņemot vērā attiecīgo pārkāpumu raksturu, kā arī ar tiem saistīto sodu raksturu un smagumu, nevainīguma prezumpcijas princips it īpaši ir piemērojams procesos par uzņēmumiem piemērojamu konkurences tiesību normu pārkāpumiem, kuru rezultātā var tikt noteikts naudas sods vai kavējuma nauda (iepriekš 101. punktā minētais spriedums lietā Hitachi u.c./Komisija, 59. punkts; šajā ziņā skat. arī iepriekš 99. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dresdner Bank u.c./Komisija, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).

103

Tādējādi Komisijai ir jāizklāsta precīzi un saskaņoti pierādījumi, lai konstatētu pārkāpuma pastāvēšanu. Tomēr ir svarīgi uzsvērt, ka katram Komisijas iesniegtajam pierādījumam par katru pārkāpuma aspektu nav noteikti jāatbilst šiem kritērijiem. Pietiek, ka vispārēji novērtēts norāžu kopums, uz kuru atsaucas iestāde, atbilst šai prasībai (skat. iepriekš 99. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dresdner Bank u.c./Komisija, 62. un 63. punkts un tajos minētā judikatūra).

104

Faktiski saskaņā ar judikatūru norādes, uz kurām lēmumā atsaukusies Komisija, lai pierādītu, ka uzņēmums izdarījis EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu, ir jāizvērtē nevis izolēti, bet gan kopumā (skat. Tiesas 2008. gada 8. jūlija spriedumu lietā T-53/03 BPB/Komisija, Krājums, II-1333. lpp., 185. punkts un tajā minētā judikatūra).

105

Jāpiebilst arī, ka praksē Komisijai bieži vien ir pienākums pierādīt pārkāpuma pastāvēšanu apstākļos, kas nebūt nesekmē šo uzdevumu, jo var būt pagājuši vairāki gadi kopš notikumiem, kas veido pārkāpumu, un vairāki uzņēmumi, pret kuriem ierosināta izmeklēšana, nav ar to aktīvi sadarbojušies. Lai gan Komisijai noteikti ir jāpierāda, ka vienošanās par tirgus sadali ir bijusi noslēgta, būtu pārmērīgi prasīt tai iesniegt arī pierādījumus par šā mērķa sasniegšanas konkrēto mehānismu. Uzņēmumam, kas vainīgs pārkāpumā, būtu pārāk viegli izvairīties no jebkādām sankcijām, ja tas pamatojumam varētu atsaukties uz nenoteikto raksturu, kāds ir informācijai, kas sniegta attiecībā uz pretlikumīgā nolīguma darbību situācijā, kurā jau pietiekami ir pierādīta nolīguma pastāvēšana un tā pret konkurenci vērstais mērķis. Uzņēmumi šādos apstākļos var pienācīgi aizstāvēties, ja vien tiem ir dota iespēja sniegt paskaidrojumus par visiem pierādījumiem, ko pret tiem izvirza Komisija (Vispārējās tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedums apvienotajās lietās T-67/00, T-68/00, T-71/00 un T-78/00 JFE Engineering u.c./Komisija, Krājums, II-2501. lpp., 203. punkts).

106

Konkrētāk, saistībā ar pierādījumiem, ko var sniegt, lai pierādītu EKL 81. panta pārkāpumu, ir jāņem vērā, ka Savienības tiesībās prevalē pierādījumu brīvas novērtēšanas princips (Vispārējās tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedums lietā T-50/00 Dalmine/Komisija, Krājums, II-2395. lpp., 72. punkts, un iepriekš 101. punktā minētais spriedums lietā Hitachi u.c./Komisija, 64. punkts).

107

Runājot par dažādu pierādījumu pierādīšanas vērtību, vienīgais atbilstošais kritērijs iesniegto pierādījumu vērtēšanai ir to ticamība (iepriekš 106. punktā minētais spriedums lietā Dalmine/Komisija, 72. punkts).

108

Saskaņā ar vispārīgajiem noteikumiem pierādījumu jomā dokumenta ticamība un tātad pierādījuma spēks ir atkarīgi no tā izcelsmes, sagatavošanas apstākļiem, adresāta un satura (Vispārējās tiesas 2000. gada 15. marta spriedums apvienotajās lietās T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T-68/95 līdz T-71/95, T-87/95, T-88/95, T-103/95 un T-104/95 Cimenteries CBR u.c./Komisija, Recueil, II-491. lpp., 1053. un 1838. punkts, un iepriekš 101. punktā minētais spriedums lietā Hitachi u.c./Komisija, 70. punkts).

109

Ja Komisija, lai pierādītu pārkāpuma pastāvēšanu, pamatojas vienīgi uz attiecīgo uzņēmumu rīcību tirgū, pietiek, ja šie uzņēmumi pierāda, ka pastāv apstākļi, kas sniedz citu skaidrojumu Komisijas konstatētajiem faktiem un kas šādi ļauj aizstāt faktu izskaidrojumu, ko Komisija izmantojusi, lai secinātu Savienības konkurences tiesību normu pārkāpuma esamību (šajā ziņā skat. iepriekš 105. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 186. punkts).

110

Taču gadījumā, ja Komisija pamatojas uz dokumentāriem pierādījumiem, attiecīgajiem uzņēmumiem ir nevis vienkārši jāsniedz ticama Komisijas tēzes alternatīva, bet arī jānorāda uz apstrīdētajā lēmumā pārkāpuma noteikšanai izmantoto pierādījumu nepietiekamību (iepriekš 105. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 187. punkts). Ar pierādījumu par šādu izvērtēšanu netiek pārkāpts nevainīguma prezumpcijas princips (šajā ziņā skat. Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedumu lietā C-235/92 P Montecatini/Komisija, Recueil, I-4539. lpp., 181. punkts).

111

Ņemot vērā konkurenci traucējošu nolīgumu noslēgšanas aizlieguma nepārprotamo raksturu, nevar prasīt, lai Komisija iesniegtu dokumentus, kas skaidri liecina, ka attiecīgie uzņēmēji ir kontaktējušies. Katrā ziņā ir jābūt iespējai fragmentāros un izkliedētos faktus, kuri var būt Komisijas rīcībā, papildināt ar secinājumiem, kas ļauj rekonstruēt atbilstošos apstākļus. Tādējādi par prakses vai nolīguma, kas ir vērsts pret konkurenci, pastāvēšanu var secināt no noteikta to sakritību un norāžu skaita, kas, izvērtētas kopā, var tikt uzskatītas par pierādījumu konkurences tiesību normu pārkāpumam, ja nav cita ticama izskaidrojuma (iepriekš 77. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 55.–57. punkts; skat. arī iepriekš 99. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dresdner Bank u.c./Komisija, 64. un 65. punkts un tajos minētā judikatūra).

112

Izvērtējot dokumentāro pierādījumu pierādījuma spēku, liela nozīme ir jāpiešķir it īpaši tam, ka dokuments ir ticis sagatavots tiešā saistībā ar faktiem (Vispārējās tiesas 1999. gada 11. marta spriedums lietā T-157/94 Ensidesa/Komisija, Recueil, II-707. lpp., 312. punkts, un 2003. gada 16. decembra spriedums apvienotajās lietās T-5/00 un T-6/00 Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied un Technische Unie/Komisija, Recueil, II-5761. lpp., 181. punkts) vai ka šo dokumentu ir sagatavojis šo faktu tiešais liecinieks (iepriekš 105. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 207. punkts).

113

Dokumenta datuma vai paraksta neesamība vai fakts, ka tas ir slikti uzrakstīts, neatņem šis dokumentam pierādījuma spēku, ja tā izcelsme, iespējamais datums un saturs ir nosakāms ar pietiekamu pārliecību (Vispārējās tiesas 2006. gada 13. decembra spriedums apvienotajās lietās T-217/03 un T-245/03 FNCBV/Komisija, Krājums, II-4987. lpp., 124. punkts; šajā ziņā skat. arī Vispārējās tiesas 1992. gada 10. marta spriedumu lietā T-11/89 Shell/Komisija, Recueil, II-757. lpp., 86. punkts).

114

No pierādījumu brīvas izvērtēšanas principa izriet, ka, pat ja dokumentāru pierādījumu trūkums varētu būt nozīmīgs Komisijas izvirzīto norāžu kopuma visaptverošā izvērtēšanā, šis trūkums pats par sevi neļauj attiecīgajam uzņēmumam apšaubīt Komisijas apgalvojumus, sniedzot faktu alternatīvu izskaidrojumu. Tā tas ir tikai tad, ja Komisijas iesniegtie pierādījumi neļauj pārkāpuma esamību pierādīt nepārprotamā veidā un tā, ka nav vajadzības veikt interpretāciju (iepriekš 101. punktā minētais spriedums lietā Hitachi u.c./Komisija, 65. punkts; šajā ziņā skat. arī Vispārējās tiesas 2007. gada 12. septembra spriedumu lietā T‑36/05 Coats Holdings un Coats/Komisija, Krājumā nav publicēts, 74. punkts).

115

Turklāt neviena Savienības tiesību norma vai vispārējs princips neliedz Komisijai attiecībā uz uzņēmumu atsaukties uz citu par iesaistīšanos pārkāpumā apsūdzēto uzņēmumu paziņojumiem. Pretējā gadījumā Komisijas pienākums pierādīt darbības, ar ko pārkāpts EKL 81. pants, būtu neiespējams un nesavienojams ar tai izvirzīto uzdevumu pārraudzīt šo tiesību normu pienācīgu piemērošanu (iepriekš 105. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 192. punkts; iepriekš 101. punktā minētais spriedums lietā Hitachi u.c./Komisija, 67. punkts).

116

Īpaši liels pierādījuma spēks var tikt atzīts tādiem paziņojumiem, kas, pirmkārt, ir ticami, otrkārt, ir sniegti uzņēmuma vārdā, treškārt, nāk no personas, kurai ir profesionāls pienākums rīkoties šī uzņēmuma interesēs, ceturtkārt, ir pretēji paziņojuma sniedzēja interesēm, piektkārt, nāk no paziņojumā izklāstīto apstākļu aculiecinieka un, sestkārt, ir iesniegti rakstveidā, apzināti un pēc rūpīgas apdomāšanas (iepriekš 101. punktā minētais spriedums lietā Hitachi u.c./Komisija, 71. punkts; šajā ziņā skat. arī iepriekš 105. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 205.–210. punkts).

117

Tomēr tāda uzņēmuma paziņojumu, kas apsūdzēts par to, ka ir bijis tādas aizliegtas vienošanās dalībnieks, kuras pareizību savukārt apstrīd vairāki pārējie iesaistītie uzņēmumi, nevar uzskatīt par pietiekamu šo uzņēmumu izdarītā pārkāpuma pierādījumu, ja to neapliecina arī citi pierādījumi, bet nepieciešamās apstiprināšanas apmērs var būt neliels sakarā ar attiecīgo paziņojumu ticamību (iepriekš 105. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 219. un 220. punkts, un iepriekš 101. punktā minētais spriedums lietā Hitachi u.c./Komisija, 68. punkts).

118

Turklāt kaut gan zināma neuzticēšanās prettiesiskas aizliegtas vienošanās galveno dalībnieku brīvprātīgi sniegtajiem materiāliem ir atbilstoša, ievērojot iespēju, ka šie dalībnieki centīsies mazināt sava un palielināt citu dalībnieku ieguldījuma nozīmi pārkāpuma izdarīšanā, tomēr tas, ka ir izteikts lūgums piemērot 2002. gada paziņojumā par sadarbību paredzētās priekšrocības, lai saņemtu atbrīvojumu no naudas soda vai tā summas samazinājumu, ne vienmēr rada mudinājumu sniegt sagrozītus pierādījumus par citu aizliegtās vienošanās dalībnieku dalību. Ikviens mēģinājums maldināt Komisiju var radīt šaubas par lūguma iesniedzēja godīgumu, kā arī sadarbības pilnību un tādējādi apdraudēt tā iespēju saņemt visas 2002. gada paziņojumā par sadarbību paredzētās priekšrocības (iepriekš 101. punktā minētais spriedums lietā Hitachi u.c./Komisija, 72. punkts; šajā ziņā skat. arī Vispārējās tiesas 2006. gada 16. novembra spriedumu lietā T-120/04 Peróxidos Orgánicos/Komisija, Krājums, II-4441. lpp., 70. punkts).

119

Konkrēti, ir jāuzskata, ka, ja persona atzīst, ka ir izdarījusi pārkāpumu, un atzīst faktus, kuri pārsniedz tos, kuri tieši izsecināmi no attiecīgajiem dokumentiem, tad a priori, ja īpaši apstākļi neliecina par pretējo, ir atzīstams, ka persona ir apņēmusies teikt taisnību. Tādējādi paziņojumi, kas ir pret to sniedzēja interesēm, principā ir uzskatāmi par īpaši ticamiem pierādījumiem (šī sprieduma 104. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 211. un 212. punkts; Vispārējās tiesas 2007. gada 26. aprīļa spriedums apvienotajās lietās T-109/02, T-118/02, T-122/02, T-125/02, T-126/02, T-128/02, T-129/02, T-132/02 un T-136/02 Bolloré u.c./Komisija, Krājums, II-947. lpp., 166. punkts, un 2008. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑54/03 Lafarge/Komisija, Krājumā nav publicēts, 59. punkts).

120

Iepriekš minētā judikatūra pēc analoģijas ir piemērojama EEZ līguma 53. pantam.

121

Vispirms ir jāatgādina, ka Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 2. apsvērumā “Pārkāpuma kopsavilkums” ir uzskatījusi, ka adresātes ir piedalījušās vienotā, kompleksā un turpinātā EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumā. Šī pārkāpuma galvenajā daļā bija “ietverti nolīgumi vai saskaņotas darbības, kuras attiecas uz cenu noteikšanu un komerciālā ziņā jutīgas informācijas apmaiņu un atklāšanu”, kas skar parafīna vasku. Šī galvenā daļa bija vienīga pārkāpuma daļa, kurā piedalījās prasītāja saskaņā ar apstrīdēto lēmumu. Noteikti citi uzņēmumi, uz kuriem attiecas apstrīdētais lēmums, piedalījās arī citās pārkāpuma daļās, proti, “klientu un/vai tirgu sadalē” saistībā ar parafīna vasku (pārkāpuma otrā daļa), kā arī “ogļu putekļu vasks, kas pārdots Vācijas gala klientiem” (pārkāpuma ogļu putekļu vaska daļa).

122

Apstrīdētajā lēmumā ar nosaukumiem “4. Notikumu apraksts” un “4.1. Aizliegtās vienošanās pamatprincipi un darbība” Komisija minētā lēmuma preambulas 106. un nākamajos apsvērumos ir aprakstījusi cenu noteikšanas prakses šādi:

“[..]

[..]

[..]

123

Ar nosaukumu “4.2. Detalizētā informācija par tehniskajām sanāksmēm” Komisija apstrīdētajā lēmumā vispirms izklāstīja kopsavilkuma tabulu, kurā norādīta tehnisko sanāksmju vieta un datums, kā arī pārstāvētie uzņēmumi (apstrīdētā lēmuma preambulas 124. apsvērums). Pēc tam tā izvērtēja pierādījumus, kas pieejami saistībā ar katru no tehniskajām sapulcēm (apstrīdētā lēmuma preambulas 126.–177. apsvērums).

124

Ar nosaukumiem “5. [EKL] 81. panta piemērošana šajā lietā” un “5.3. Šajā gadījumā esošā pārkāpuma būtība” Komisija apstrīdētajā lēmumā precizēja principus, kas regulē pret konkurenci vērstas rīcības kvalificēšanu un kas ir piemērojami šajā lietā:

“5.3.1. Principi

[..]

125

Turpinājumā vēl joprojām ar nosaukumu “5.3. Šajā gadījumā esošā pārkāpuma būtība” Komisija apstrīdētajā lēmumā aprakstīja pārkāpuma saturu šādi:

Cenu noteikšana

126

Prasītāja apgalvo, ka G. piedalīšanās tehniskajās sanāksmēs nevar tikt attiecināta uz to. Viņa kā produktu vadītāja uzdevumi esot vienīgi ietvēruši jaunu produktu izstrādi, neietverot komerciālu darbību vai pilnvaras pārstāvēt prasītāju. Katrā ziņā viņš esot pavadījis vienīgi 30 % no sava darba laika pie prasītājas.

127

Saskaņā ar iepriekš 73. punktā norādīto judikatūru Komisijas pilnvaru piemērot uzņēmumam sankcijas pārkāpuma izdarīšanas gadījumā priekšnoteikums ir tikai personas, kas ir vispārīgi pilnvarota rīkoties uzņēmuma vārdā, pārkāpjoša rīcība.

128

Saistībā ar G. pienākumiem prasītāja savā 2007. gada 19. janvāra vēstulē ir norādījusi:

“[G.] bija SRS produktu vadītājs no 1994. gada līdz 2001. gada 1. jūlijam un līdz ar to bija šī uzņēmuma darbinieks. 2001. gada 1. jūlijā viņa darbavieta tika pārcelta uz H&R Management & Service [tagad – H&R ChemPharm]. Līdz ar to [G.] kopš 2001. gada līdz šai dienai ir H&R ChemPharm darbinieks [..], produktu vadītājs. [..]. Kopš 2001. gada 1. janvāra viņš veic Sales Manager pienākumus H&R Wax Company Vertrieb, neesot formāli tās darbinieks [..]. G. kopš 1999. gada ieņem dubultu amatu – produktu vadītājs un Sales Manager. Kā produktu vadītājs viņš ir saskarne starp ražošanu un izplatīšanu. Papildus pastāvīgai ražošanas adaptēšanai tirgus prasībām produktu vadītāja uzdevumos ietilpst tostarp sniegt tehnisku atbalstu klientiem produktu realizēšanai. Šajā dubultajā amatā [G.] uzņēmās klientu tehniskos jautājumus un komandā kopā ar [H.] arī komerciālos jautājumus. Šis dubultais amats ir paredzēts darba līgumā, kas noslēgts ar H&R ChemPharm.”

129

Turklāt savā 2005. gada 8. decembra vēstulē prasītāja ir norādījusi šādi:

“Kopš [H&R ChemPharm] ienākšanas parafīna nozarē 1994. gadā un līdz 2001. gadam [W.] bija atbildīgs par izplatīšanu. [W.] ir pensionējies kopš 2001. gada beigām. Paredzētās [W.] pensionēšanās ietvaros vispirms ieradās [H.] pastiprināt (kopš 1997. gada) šo dienestu, kuram 1999. gadā pievienojās [G.]. Šīs abas personas ir joprojām atbildīgas par parafīnu izplatīšanu.”

130

Pirmkārt, ir jāuzskata, ka H&R ChemPharm produktu vadītāja statusā G. bija atļauts rīkoties tās vārdā. Šādu secinājumu apstiprina prasītājas paziņojums, saskaņā ar kuru viens no G. uzdevumiem bija “sniegt tehnisko atbalstu klientiem produktu realizēšanā”, kas nozīmē, ka viņam bija atļauts rīkoties attiecībā pret klientiem prasītājas vārdā, īstenojot savas funkcijas, kas vienīgi saistītas ar ražošanu.

131

Otrkārt, Vispārējā tiesa uzskata, ka G. funkcijas, kas saistītas ar izplatīšanu, arī ir atbilstošas. Komisija šajā lietā ir iesniegusi pierādījumus, ka prasītājas darbinieks, kura darba līgumā ar prasītāju ir paredzēti uzdevumi, kas saistīti gan ar ražošanu, gan ar izplatīšanu, piedalījās pret konkurenci vērstās sanāksmēs. Būtu pārāk viegli uzņēmumam, kas vainīgs par pārkāpumu, izvairīties no jebkāda soda, ja tas varētu efektīvi iebilst pret šādu konstatāciju, ka tās darbinieks faktiski ir rīkojies sanāksmēs citas sabiedrības vārdā. Šāds risinājums ļautu arī sabiedrībām, kas piedalās aizliegtās vienošanās darbībā, izvairīties no jebkādas atbildības, radot dubulto amatu situācijas kopā ar sabiedrību, kas nav iesaistīta aizliegtās vienošanās darbībā, izvirzot faktu, ka kopējais darbinieks ir vienīgi rīkojies neiesaistītās sabiedrības vārdā.

132

Treškārt, ir jāatgādina, ka prasītāja pati ir paziņojusi, ka G. bija “saskarne starp ražošanu un izplatīšanu” un tā funkcijās ietilpa “pastāvīgi adaptēt ražošanas iespējas tirgus prasībām”, tādējādi arī uzņemoties “komerciālos jautājumus”. Šāda pozīcija ļautu G. ietekmēt prasītājas komerciālo rīcību, ņemot vērā informāciju, kas iegūta tehniskajās sanāksmēs, tostarp par “tirgus prasībām”, uz kuru manipulēšanu turklāt ir bieži vērstas koluzīvās darbības starp konkurentiem, un tādējādi ļautu prasītājai gūt labumu no šādām darbībām.

133

Ceturtkārt, kā ir jau norādīts iepriekš 58. punktā, prasītājas apgalvojumam, saskaņā ar kuru G. pie tās strādāja vienīgi 30 % no sava darba laika, nav nekādas nozīmēs. Pat ļoti īsi periodi saistībā ar sazināšanos ar ražošanas sabiedrību var ļaut nodot informāciju, kas iegūta pret konkurenci vērstās sanāksmēs, vai sniegt noteiktas norādes, ņemot vērā šo informāciju un pret konkurenci vērstās sanāksmēs panāktās vienošanās.

134

Piektkārt, prasītājas tēze, saskaņā ar kuru tā nebija iesaistīta parafīna vaska izplatīšanā, ir pretrunā ne tikai faktam, ka G. kā pārdošanas direktora funkcijas bija paredzētas darba līgumā, kas noslēgts ar prasītāju, bet arī faktam, ka no 2001. gada 28. februāra tā arī nodarbināja W. kā pārdošanas direktoru.

135

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka darba attiecības starp G. un prasītāju attaisno to, ka G. darbības tiek attiecinātas uz prasītāju.

136

Prasītāja piedāvā kā pierādījumu tās vadītāja S. liecību, lai pierādītu, ka G. pienākumi pie tās ietvēra vienīgi jaunu produktu izstrādi.

137

Šajā ziņā ir jānorāda, ka prasītāja pati ir apgalvojusi in tempore non suspecto, ka G. īstenoja uzdevumus, kas saistīti ar izplatīšanu, un ka viņš bija saskarne starp ražošanu un izplatīšanu. Šo paziņojumu pierādījuma spēks ir augstāks par liecību, kas sniegta in tempore suspecto, līdz ar to minētie paziņojumi ļauj Vispārējai tiesai pamatot secinājumu, kas ir izklāstīts iepriekš 135. punktā, un noraidīt šo prasītājas iebildumu. Līdz ar to prasītājas piedāvājums iesniegt pierādījumus ir noraidīts.

138

Pirmkārt, ir jānorāda, ka vairāki uzņēmumi ir atzinuši, ka tehniskajās sanāksmēs notika diskusijas par parafīna vaska cenām ar vispārēju mērķi vienoties par to līmeni.

139

Konkrētāk, saskaņā ar Sasol2005. gada 12. maija paziņojumu tehniskajās sanāksmēs parasti notika koluzīva darbība, ciktāl tajās tika diskutēts par cenu paaugstināšanu vai pazemināšanu un notika apmaiņa ar informāciju par bruto cenām un plānošanu ražošanas jaudu jomā.

140

Saskaņā ar Repsol2005. gada 19. maija paziņojumu diskusija par cenu līmeni, ko piemēro dalībnieki, notika tehniskajās sanāksmēs.

141

Shell paziņoja, ka visas tehniskās sanāksmes attiecās uz cenu noteikšanu. Saskaņā ar tās 2006. gada 14. jūnija paziņojumu vismaz kopš 1999. gada, kad tās pārstāvis, kas sniedzis liecību, sāka piedalīties tehniskajās sanāksmēs, parafīna vaska cenas nekad vairs nav tikušas noteiktas vienpusēji, bet tās vienmēr ir noteikuši konkurenti tehniskajās sanāksmēs.

142

Turklāt šie paši uzņēmumi šajos pašos paziņojumos ir arī apstiprinājuši, ka daudzās tehniskajās sanāksmēs dalībnieki bija vienojušies par minimālajām cenām vai par cenu paaugstināšanu, dažreiz pat par paaugstināšanas pasākumiem.

143

Ir jāuzsver, ka it īpaši paziņojumos, kas norādīti iepriekš 139.–141. punktā, kā arī Sasol2006. gada 18. decembra atbildē uz Komisijas informācijas pieprasījumu ir norādīts uz SRS, SRS/Tudapetrol, H&R/Tudapetrol vai Hansen & Rosenthal piedalīšanos tehniskajās sanāksmēs un ar G., prasītājas darbinieka, vārdu ir norādīts, ka viņš piedalījies šajās sanāksmēs.

144

Piedevām jānorāda, ka Komisija ir norādījusi uz attiecīgajiem paziņojumiem apstrīdētā lēmuma preambulas 107. un 113. apsvērumā.

145

Šie paziņojumi tika veikti, pamatojoties uz personu, kuras bija piedalījušās tehniskajās sanāksmēs, liecībām pēc rūpīgas apdomāšanas, un šie paziņojumi arī inkriminē uzņēmumus, kuru vārdā tie ir izteikti. Turklāt paziņojumi lielā mērā ir saskanīgi ar pārkāpuma apraksta galvenajiem aspektiem un tāpēc ir jo ticamāki. Tādējādi iepriekš 116. punktā minētās judikatūras izpratnē tie ir īpaši ticami.

146

Otrkārt, ir jākonstatē, ka 139.–141. punktā minētos paziņojumus apstiprina daudzas ar roku rakstītas piezīmes, kuras sagatavotas laikā, kad notikušas tehniskās sanāksmes, un kuras Komisija atradusi pārbaužu laikā, un pie kurām prasītājai bija piekļuve administratīvā procesa laikā, un kuras daļēji tostarp ir citētas apstrīdētā lēmuma preambulas 165., 173., 174. un 177. apsvērumā. SC. piezīmes, kas minētas apstrīdētā lēmuma preambulas 173. apsvērumā, Total piezīmē, kas minēta 174. apsvērumā, un MOL piezīme, kas minētā šī paša lēmuma preambulas 177. apsvērumā, ir ar roku rakstītas piezīmes, kuras sagatavojusi persona, kas piedalījās šajā sanāksmēs, un šo piezīmju saturs ir strukturēts un relatīvi detalizēts. Tādēļ to pierādījuma spēks ir ļoti liels. Saistībā ar Sasol“Blauer Salon” protokolu (apstrīdētā lēmuma preambulas 163. apsvērums) un Eni piezīmi (apstrīdētā lēmuma preambulas 165. apsvērums) runa ir par dokumentiem, kas datēti ar pārkāpumu notikšanas laiku, un tie ir sagatavoti in tempore non suspecto, t.i., neilgi pēc tehniskās sanāksmes, uz kuru tajos ir norādīts. Tādēļ to pierādījuma spēks ir liels.

147

Treškārt, ir jānorāda, ka saskaņā ar apstrīdēto lēmumu piedalīšanās pārkāpumā periodā (no 2001. gada 1. jūlija līdz 2005. gada 28. aprīlim) prasītāju pārstāvēja G. katrā no četrpadsmit notikušajām tehniskajām sanāksmēm. Prasītāja neapstrīd, ka G. piedalījās katrā no šīm tehniskajām sanāksmēm.

148

Proti, saistībā ar nolīgumiem, kuri vērsti pret konkurenci, kas, kā šajā lietā, kļūst acīmredzami konkurējošu uzņēmumu sanāksmēs, Tiesa jau ir nospriedusi, ka EKL 81. pants tiek pārkāpts, ja šo sapulču mērķis ir konkurences nepieļaušana, ierobežošana vai traucēšana un tādējādi tajās tiek paredzēts mākslīgi organizēt tirgus darbību. Šādā gadījumā, lai pierādītu kāda uzņēmuma līdzdalību aizliegtas vienošanās noslēgšanā, pietiek ar to, ka Komisija pierāda uzņēmuma piedalīšanos sapulcēs, kurās tika noslēgti pret konkurenci vērsti nolīgumi. Ja piedalīšanās šādās sanāksmēs ir pierādīta, attiecīgā uzņēmuma pienākums ir norādīt uz tādām pazīmēm, kas liecina, ka, piedaloties minētajās sanāksmēs, tam nav bijis nodoma vērsties pret konkurenci, pierādot, ka tas ir vērsis konkurējošu uzņēmumu uzmanību uz to, ka tas sanāksmē piedalās ar atšķirīgu redzējumu (iepriekš 77. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 81. punkts, un Tiesas 2007. gada 25. janvāra spriedums apvienotajās lietās C-403/04 P un C-405/04 P Sumitomo Metal Industries un Nippon Steel/Komisija, Krājums, I-729. lpp., 47. punkts).

149

Apsvērumi, kas ir pamatā šim principam, ir, ka, piedaloties minētajā sanāksmē un publiski nenorobežojoties no tās satura, uzņēmums ir ļāvis pārējiem dalībniekiem domāt, ka tas piekrīt šajā sanāksmē nolemtajam un rīkosies saskaņā ar to (skat. iepriekš 77. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 82. punkts, un iepriekš 148. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Sumitomo Metal Industries un Nippon Steel/Komisija, 48. punkts). Principi, kas izstrādāti šajā judikatūrā, arī ir piemērojami sanāksmēm, kurās notiek saskaņotas darbības, kā tās definētas iepriekš 97. punktā.

150

Taču prasītāja šajā lietā neapgalvo, ka būtu publiski distancējusies no sanāksmju, kas vērstas pret konkurenci, satura.

151

Ceturtkārt, ir jāatgādina, ka uzņēmumam var būt jāatbild par visu aizliegto vienošanos, pat ja tas ir tieši piedalījies tikai vienā vai dažos to veidojošos elementos, ja, pirmkārt, tas ir zinājis, vai tam vajadzēja zināt, ka noruna, kurā tas ņēmis dalību – jo īpaši regulārās sanāksmēs, kas notikušas vairākus gadus, – bija kopēja konkurences deformēšanas plāna daļa un, otrkārt, plānā ietilpa visi aizliegto vienošanos veidojošie elementi. Tāpat arī fakts, ka katram uzņēmumam ir bijusi sava loma kopējā mērķa sasniegšanā, nenozīmē, ka nav bijis pret konkurenci vērsta mērķa un tādējādi arī pārkāpuma – pieņemot, ka katrs uzņēmums savā līmenī sniedzis savu ieguldījumu kopējā mērķa sasniegšanā (iepriekš 105. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 370. punkts un tajā minētā judikatūra).

152

Pirmkārt, ir jāizvērtē prasītājas argumenti, saskaņā ar kuriem noteiktu tehnisko sanāksmju gadījumā Komisijai nav izdevies rekonstruēt diskusiju saturu, līdz ar to šī sanāksmes varēja attiekties vienīgi uz pārkāpuma daļām – klientu sadalīšanu un norunām saistībā ar ogļu putekļu vasku – saistībā ar kurām tās atbildība nav konstatēta.

153

Vispirms ir jānorāda, ka Komisijai ir pierādījumi, kas liecina, kas vismaz viena diskusija par cenām parasti notika tehniskajās sanāksmēs. Konkrētāk, saskaņā ar Sasol2005. gada 12. maija paziņojumu tehniskajās sanāksmēs parasti notika koluzīva darbība, ciktāl tajās tika “diskutēts par cenu paaugstināšanu vai pazemināšanu” un notika apmaiņa ar informāciju par bruto cenām un plānošanu ražošanas jaudu jomā. Saskaņā ar Repsol2005. gada 19. maija paziņojumu diskusija par cenu līmeni, ko piemēro dalībnieki, notika tehniskajās sanāksmēs. Shell paziņoja, ka visas tehniskās sanāksmes attiecās uz cenu noteikšanu (skat. iepriekš arī 139.–141. punktu). Prasītāja nevar pamatoti iebilst, ka runa ir par apstākļiem, kas pirmo reizi norādīti iebildumu stadijā, jo Komisija ir norādījusi uz šiem Sasol, Repsol un Shell paziņojumiem apstrīdētā lēmuma preambulas 107. apsvērumā un tie ir tikuši nodoti prasītājas rīcībā administratīvās procedūras ietvaros.

154

Turpinājumā ir jāpiebilst, ka apstrīdētā lēmuma 240. apsvērumā Komisija ir precizējusi, ka pierādījumi, kas liecina, ka attiecīgie uzņēmumi noteica minimālos tarifus un vienojās par tarifu paaugstināšanu, tostarp ir izklāstīti apstrīdētā lēmuma preambulas 163., 168., 174., 176. un 177. apsvērumā. Turklāt Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 165. un 175. apsvērumā ir norādījusi, ka šo tehnisko sanāksmju dalībnieki apmainījās ar komerciālā ziņā jutīgu informāciju saistībā ar parafīna vasku, it īpaši par cenu līmeni. Iepriekš minētajos apsvērumos ir citāti no tehnisko sanāksmju laika rakstveida pierādījumiem, kas liecina par informācijas apmaiņu par cenām, gribu palielināt vai stabilizēt cenas, pat noteiktos gadījumos norunāto cenu paaugstināšanu, un šos apsvērumus papildina norādes uz uzņēmumu paziņojumiem.

155

Tādēļ kopumā ir jāsecina, ka apstrīdētajā lēmumā ir sniegts pamatojums prasītājas atbildībai par pārkāpumu.

156

Ne ar vienu no prasītājas argumentiem nevar atspēkot šo secinājumu.

157

Pirmkārt, ir jānorāda, ka prasītājas sniegtie alternatīvie skaidrojumi katru reizi attiecas uz konkrētu tehnisko sapulci. Tādējādi šie skaidrojumi nevar būt ticams alternatīvs skaidrojums saistībā ar visiem Komisijas savāktajiem pierādījumiem, kas tai ļāvuši konstatēt vienota un turpināta pārkāpuma pastāvēšanu.

158

Otrkārt, liela daļa prasītājas argumentācijas attiecas to, ka neesot bijis nolīguma par parafīna vaska cenu noteikšanu. Taču šādai argumentācijai nav nozīmes.

159

Tādējādi, kā izriet no iepriekš 96. punktā minētās judikatūras, var uzskatīt, ka nolīgums EKL 81. panta 1. punkta izpratnē ir noslēgts, ja pastāv gribu sakrišana par pašu konkurences ierobežošanas principu, pat ja specifiskie paredzētās ierobežošanas elementi vēl ir sarunu priekšmets. Tādēļ, lai piemērotu EKL 81. pantu šajā lietā, Komisijai nebija jāpierāda, ka dalībnieki faktiski vienojās par noteiktu cenu līmeņiem vai par specifiskiem un skaitļos izteiktiem paaugstināšanas pasākumiem. Pietika pierādīt dalībnieku gribu sakrišanu ar mērķi noteikt vai pielāgot cenas. Tomēr prasītāja neizvirza nevienu specifisku argumentu, lai noliegtu Sasol, Repsol un Shell paziņoto, ka tehnisko sanāksmju mērķis bija cenu noteikšana.

160

Turpinājumā Komisijas rīcībā ir neatspēkojamu pierādījumu kopums, no kuriem izriet, ka dalībnieki tehniskajās sanāksmēs ir regulāri apmainījušies ar informāciju par to cenām un par paredzētajām paaugstināšanām, un tas ir noticis vairāk nekā divpadsmit gadus, ieskaitot H&R ChemPharm piedalīšanās periodu. Taču prasītāja nav sniegusi saskanīgu skaidrojumu saistībā ar darbībām, ar kuru varētu apšaubīt Komisijas apgalvojuma, saskaņā ar kuru šo darbību mērķis tostarp bija cenu noteikšana, ticamību. Tieši pretēji, ilgais laiks, kurā pret konkurenci vērstās sanāksmes saistībā ar cenām sistemātiski notika, pats par sevi ir norāde, ka šiem dalībniekiem bija mērķis harmonizēt to cenu politiku, apzināti aizstājot tirgus risku ar savstarpēju sadarbību.

161

Turklāt ir jānorāda, ka saskaņā ar iepriekš 98. punktā minēto judikatūru EKL 81. panta 1. punktam pretrunā ir jebkāda tieša vai netieša saziņa starp tirgus dalībniekiem, kas varētu vai nu ietekmēt pašreizējā vai potenciālā konkurenta rīcību tirgū, vai arī atklāt šādam konkurentam, kā tas ir izlēmis rīkoties tirgū pats vai attiecībā pret to, ja šīs saziņas mērķis vai sekas ir konkurences ierobežošana. Prasītāja nenoliedz ne sazināšanos, ne jutīgas informācijas apmaiņu tehniskajās sanāksmēs.

162

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāuzskata, ka prasītājas argumenti kopumā nav tādi, ar kuriem var atspēkot Komisijas vērtējuma pamatotību, kāds tas ir izklāstīts apstrīdētajā lēmumā. Turpmākajā izklāstījumā Vispārējā tiesa, pirmkārt, izvērtēs situāciju, kas bija prasītājas piedalīšanās aizliegtās vienošanās darbībā sākumā, kā arī, otrkārt noteiktas konkrētas tehniskās sanāksmes, lai pārbaudītu prasītājas piedalīšanās pārkāpumā sākumu un beigas, kuru noteikusi Komisija, kā arī konstatāciju, saskaņā ar kuru attiecīgās tehniskās sanāksmes faktiski attiecās uz pārkāpuma galveno daļu, kas attiecināta uz prasītāju.

163

Vispirms ir jānorāda atbilstošie notikumi, kas norisinājās pirms G. stāšanās darbā pie prasītājas, t.i., 2001. gada 1. jūlijā. Šāds izvērtējums ļaus pārbaudīt, vai G. zināja par pārkāpuma galveno daļu (cenu noteikšanu un informācijas apmaiņu saistībā ar parafīna vaska cenām) un vai pret konkurenci vērstās norunas saistībā ar cenām varēja kopš šī datuma ietekmēt H&R ChemPharm konkurējošo rīcību.

164

Pirmkārt, šajā ziņā ir jānorāda, ka Tudapetrol, sabiedrība, kas pārdeva prasītājas parafīna vasku līdz 2000. gada 1. maijam, piedalījās aizliegtās vienošanās darbībā no 1994. gada 24. marta un to tehniskajās sanāksmēs pārstāvēja tās darbinieks W. Tudapetrol piedalīšanās pārkāpuma galvenajā daļā ir labi dokumentēta un detalizēti izvērtēta spriedumā saistītajā lietā T‑550/08 Tudapetrol/Komisija.

165

Turpinājumā H&R Wax Company Vertrieb, kas pārņēma prasītājas parafīna vaska izplatītāja funkcijas 2000. gada 1. maijā, arī piedalījās aizliegtās vienošanās darbībā no 2001. gada 1. janvāra un to tehniskajās sanāksmēs pārstāvēja tās darbinieks H. Savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem un savos rakstos Vispārējā tiesā prasītāja neapstrīd, ka H&R Wax Company Vertrieb kopā ar to veido vienu uzņēmumu (apstrīdētā lēmuma preambulas 381. un nākamie apsvērumi). Turklāt no lietas materiāliem arī izriet, ka H. un G. ir strādājuši ciešā sadarbībā un ir pārstāvējuši visu H&R grupu vismaz trīspadsmit tehniskajās sanāksmēs, ieskaitot 2000. gada 25. un 26. maija, 2001. gada 22. un 23. februāra un 2001. gada 26. un 27. aprīļa tehniskās sanāksmes (šo tehnisko sanāksmju laikā G. bija SRS, prasītājas netiešā meitasuzņēmuma, produktu vadītājs).

166

Otrkārt, šajā ziņā ir jāatgādina Sasol2006. gada 18. decembra atbildē uz informācijas pieprasījumu, kurā tā norādīja šādi:

“Saistībā ar Zilā salona [termins, kuru izmantoja Sasol, lai apzīmētu tehniskās sanāksmes, arī sauktas par “Blauer salon” sanāksmēm] sanāksmēm – tās sākās kā “Vācijas loks” ar šādiem dalībniekiem: Deutsche Texaco AG (tagad – Shell/DEA), HOS (tagad – Sasol), Wintershall (kuras parafīna vaska darbība tagad ir Hansen & Rosenthal) un Arco (kuras parafīna vaska darbību vēlāk iegādājās HOS). Attiecīgajā laikā Wintershall bija BASF meitasuzņēmums. Wintershall pārstāvēja [W.], kas bija viens no Zilā salona “tēviem dibinātājiem”. Wintershall/BASF regulāri piedalījās Zilā salonā sanāksmēs (to pārstāvis – [W.]). [..] BASF (netiešā) iesaistīšanās beidzās 1994. gadā, kad Hansen & Rosenthal (tajā laikā – SRS) iegādājās Wintershall parafīna darbību. No šī brīža [W. un H.], [HA.] (Hansen & Rosenthal galvenais akcionārs) dēls, piedalījās Zilā salona sanāksmēs Hansen & Rosenthal vārdā. Pēc [W.] došanās pensijā [H.] kopā ar [G.] pārņēma [W.] lomu.”

167

G. piedalīšanos, viņa kā “H&R/Tudapetrol” vienības pārstāvja lomu un to, ka viņš un H. pārņēma W. lomu pēc W. došanās pensijā, arī apstiprināja Repsol, Shell un ExxonMobil.

168

Turklāt W., kas piedalījās daudzās tehniskajās sanāksmēs kopš 1994. gada un bija, pēc Sasol domām, “viens no tēviem dibinātājiem” pret konkurenci vērstajām sanāksmēm, bija arī prasītājas darbinieks kopš 2002. gada 28. februāra.

169

Treškārt, ir jānorāda, ka pirms profesionālo attiecību sākšanas starp H&R ChemPharm un G. viņš jau bija piedalījies 2000. gada 25. un 26. maija (apstrīdētā lēmuma preambulas 159. apsvērums), 2001. gada 22. un 23. februāra (apstrīdētā lēmuma preambulas 161. apsvērums) un 2001. gada 26. un 27. aprīļa tehniskajās sanāksmēs (apstrīdētā lēmuma 162. apsvērums). Saistībā ar šīm tehniskajām sanāksmēm Shell, Sasol un Repsol ir neatkarīgi paziņojušas, ka tām bija pret konkurenci vērsts raksturs. Katrā ziņā Komisijas rīcībā ir pierādījumi, ka tehniskajās sanāksmēs parasti notika vismaz viena diskusija par cenām (skat. iepriekš 153. punktu).

170

Turklāt ir jāatgādina, ka saskaņā ar Komisijas rīcībā esošajiem 159. apsvērumā minētajiem pierādījumiem 2000. gada 25. un 26. maijā cena saistībā ar konkrētu klientu tika apspriesta un šīs apspriedes laikā Total tika apsūdzēta par pārdošanu par pārāk zemām cenām. Tādēļ šī tehniskā sanāksme noteikti bija saistībā ar pārkāpuma galveno daļu, kas attiecināta uz prasītāju sakarā ar nākamo periodu.

171

Turklāt, lai gan ir taisnība, ka Komisija nav atradusi dokumentus, kas liecina par G. ceļošanas izdevumiem saistībā ar 2001. gada 26. un 27. jūnija tehnisko sanāksmi Parīzē (Francija) (apstrīdētā lēmuma preambulas 163. apsvērums), tomēr “SRS‑Tuda” piedalīšanās ir norādīta Sasol“Blauer Salon” protokolā saistībā ar šo sanāksmi. G., SRS tālaika darbinieks, piedalījās abās iepriekšējās tehniskajās sanāksmēs un 14 nākamajās tehniskajās sanāksmēs, kas seko šai sanāksmei. Katrā ziņā G. pārstāvēja H&R grupu tehniskajās sanāksmēs ciešā sadarbībā ar H., kas veicināja informācijas apmaiņu. Ņemot vērā pierādījumu fragmentāro un izkaisīto raksturu, kuri varēja būt Komisijai (skat. iepriekš 111. punktu) saistībā ar faktiem sakarā ar slepenām aizliegtās vienošanās darbībām un kuru dēļ ir nepieciešams veikt atbilstošo apstākļu rekonstrukciju, ir jākonstatē, pamatojoties uz iepriekš minētajiem apstākļiem, ka prasītāja zināja par šīs sanāksmes saturu.

172

Apstrīdētā lēmuma preambulas 163. apsvērumā Komisija ir citējusi Sasol“Blauer Salon” protokolu saistībā ar 2001. gada 26. un 27. jūnija sanāksmi Parīzē, kurā tostarp ir ietverti šādi apsvērumi:

“Jūlijā: atcelt speciālo klientu cenas cik vien ātri iespējams [..]

Augusta beigās: atcelt visas cenas līdz 30/9.01.

līdz 1/10.01 + 7 €,‑.”

173

Saskaņā ar apstrīdēto lēmumu šīs norādes liecina, ka “uzņēmumus pārstāvošās personas [..] 2001. gada 1. oktobrī ir vienojušās [..] par parafīna cenu [..] paaugstināšanu par EUR 7, kam seko gada otrajā daļā visu iepriekšējo cenu shēmu atcelšana līdz 30. septembrim”.

174

Tādējādi ir jākonstatē, ka nolīgums par cenu noteikšanu tika panākts 2001. gada 26. un 27. jūnija tehniskajā sanāksmē.

175

Tādēļ, lai apkopotu iepriekš minēto, ir jāatgādina, ka, pirmkārt, G. sadarbībā ar H. pārņēma W. lomu tehniskajās sanāksmēs. W. piedalīšanās laikā Tudapetrol, sabiedrība, kas izplatīja prasītājas produktus, piedalījās darbībās ar mērķi noteikt parafīna vaska cenas. W. bija prasītājas darbinieks kopš 2001. gada 1. jūlija. Otrkārt, H&R Wax Vertrieb, sabiedrība, kurai netieši pieder kapitāldaļas prasītājā un prasītājas izplatīšanas sabiedrībā, jau piedalījās pārkāpumā kopš 2001. gada 1. janvāra, un to pārstāvēja H., ar kuru G. strādāja ciešā sadarbībā. Treškārt, G. piedalījās 2000. gada 25. un 26. maija tehniskajā sanāksmē, kurā tika apspriestas parafīna vaska cenas. Ceturtkārt, Komisija ir pierādījusi, ka vienība “H&R/Tudapetrol” piedalījās 2001. gada 26. un 27. jūnija tehniskajā sanāksmē Parīzē, ka H&R tajā laikā pārstāvēja H. un G. un ka nolīgums par cenu noteikšanu tika panākts šajā sanāksmē. Piektkārt, ir jāatgādina (skat. iepriekš 139.–141. un 153. punktu), ka Komisijas rīcībā ir pierādījumi, kas liecina, kas vismaz viena diskusija par cenām parasti notika tehnisko sanāksmju laikā. G. piedalījās vismaz trīs tehniskajās sanāksmēs, kas notika pirms piedalīšanās pārkāpumā perioda sākuma, kurš tiek attiecināts uz prasītāju.

176

Ņemot vērā šos apstākļus, ir jākonstatē, ka kopš stāšanās darbā pie prasītājas G. bija jāzina par pārkāpuma galveno daļu, t.i., par “nolīgumiem un saskaņotām darbībām par cenu noteikšanu komerciālā ziņā jutīgas informācijas apmaiņu un atklāšanu” saistībā ar parafīna vaska tirgu. Viņa rīcībā bija informācija par aizliegtās vienošanās funkcionēšanu, t.i., par norunām saistībā parafīna vaska cenu noteikšanu, un/vai mehānismiem, ar kuriem prasītāji ir apzināti aizvietojuši konkurences riskus šajā jomā ar praktisku, savstarpēju sadarbību. Turklāt G. īstenotie uzdevumi saskaņā ar darba līgumu, kas saista viņu ar H&R ChemPharm, ļāva viņam ietekmēt minētās sabiedrības komerciālo rīcību tādā veidā, lai tā varētu gūt labumu no viņa zināšanām saistībā ar aizliegto vienošanos.

177

Tādējādi prasītājai jau bija informācija par pārkāpuma funkcionēšanu, konkrēti, par tā galveno daļu, un tā to zināja kopš 2001. gada 1. jūlija; tas ļāva tai pielāgot savu komerciālo rīcību koluzīvajām norunām, sākot ar šo datumu.

178

Tādēļ Komisija nav pieļāvusi kļūdu, konstatējot 2001. gada 1. jūliju par prasītājas piedalīšanās pārkāpumā sākuma datumu.

179

Turpmākajā izklāstā Vispārējā tiesa izvērtēs noteiktu tehnisko sanāksmju saturu, kas notika prasītājas piedalīšanās pārkāpuma periodā.

180

Pirmkārt, saistībā ar 2001. gada 4. un 5. septembra tehnisko sanāksmi (apstrīdētā lēmuma preambulas 164. apsvērums) prasītāja norāda, ka šī sanāksme nevar tikt uz to attiecināta, jo Komisija ir pierādījusi vienīgi vispārēju pret konkurenci vērstu raksturu, bez norādes uz prasītājas piedalīšanos kādā pārkāpjošā darbībā.

181

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka šī tehniskā sanāksme ietilpst garā pret konkurenci vērstu sanāksmju virknē, kura veido vienotu un turpinātu pārkāpumu, un ka Komisijas rīcībā ir pierādījumi, kas liecina, ka vismaz viena diskusija par cenām parasti notika šo tehnisko sanāksmju laikā (skat. iepriekš 153. punktu).

182

Turklāt, kā Vispārējā tiesa ir norādījusi iepriekš 176. punktā, G. zināja kopš stāšanās darbā pie prasītājas 2001. gada 1. jūlijā un līdz ar to 2001. gada 4. un 5. septembrī to, ka tehniskajās sanāksmēs notika pret konkurenci vērstas diskusijas par parafīna vaska cenām.

183

Turpinājumā ir jāatgādina, ka saskaņā ar iepriekš 148. un 149. punktā minēto judikatūru, ja ir pierādīta uzņēmuma piedalīšanās pret konkurenci vērstā sanāksmē, tam ir jāpierāda, ka tas ir distancējies no šīs sanāksmes pret konkurenci vērstā rakstura; to prasītāja šajā lietā nav izdarījusi.

184

Tādēļ Komisija nav pieļāvusi kļūdu, uz prasītāju attiecinot 2001. gada 4. un 5. septembra tehnisko sanāksmi.

185

Otrkārt, ir jāizvērtē 2002. gada 21. un 22. februāra sanāksme Budapeštā (Ungārija) (apstrīdētā lēmuma preambulas 165. apsvērums).

186

Prasītāja norāda, ka Eni piezīme, kuru Komisija citējusi apstrīdētajā lēmumā, nav norāde par cenu saskaņošanu šajā sanāksmē.

187

Saistībā ar Eni piezīmi Komisija ir citējusi apstrīdētajā lēmumā šādu izvilkumu:

“Sanāksme, kas notika ļoti atklātā gaisotnē, apstiprināja – ņemot vērā arī atšķirības individuālajos tirgos un dažādās stratēģijas saistībā ar produktiem un tirgu – iespēju palielināt ieņēmumus saskaņā ar darbībām, kuras mēs jau esam īstenojuši. Līdz ar to mēs varam turpināt notiekošās darbības saistībā ar līgumisko ietvaru pārskatīšanu un attiecīgajām cenām, kas dabiski ietver mūsu galvenos klientus un parafīna izplatītājus.”

188

Atbilstoši apstrīdētajam lēmumam šī piezīmē norāda, ka diskusijas notika par cenu līmeni. Ir jāapstiprina šī interpretācija. Tas, ka Eni piezīmē ir minēta cenu pārskatīšana kā rīcība, kas jāturpina, ņemot vērā diskusijas, kas īstenotas sanāksmē, norāda, ka prasītāja tajā apmainījās ar informāciju par cenām. To turklāt apstiprina Shell2005. gada 30. marta lūgums par iecietību, kurā ir minēta attiecīga tehniskā sanāksme sarakstā ar nosaukumu “Sanāksmju un paziņojumu par cenām apkopojums”.

189

Ņemot vērā šos apsvērumus, prasītāja nevar nopietni apstrīdēt, ka šī sanāksme attiecas uz pārkāpuma galveno daļu. Tā kā prasītāja tajā piedalījās, nedistancējoties no tās pret konkurenci vērstā rakstura, Komisija nav pieļāvusi kļūdu, attiecinot šo tehnisko sanāksmi uz prasītāju.

190

Treškārt, ir jāizvērtē 2003. gada 27. un 28. februāra sanāksme Minhenē (Vācija) (apstrīdētā lēmuma preambulas 169. apsvērums).

191

Komisija citē Sasol paziņojumu apstrīdētajā lēmumā, saskaņā ar kuru “nepieciešamība paaugstināt cenas tika apspriesta sanāksmē”.

192

Prasītāja norāda, ka judikatūra, saskaņā ar kuru viena vienīga uzņēmuma paziņojums, kura precizitāti apstrīd vairāki citi attiecīgie uzņēmumi, nevar tikt uzskatīta par pietiekamu pierādījumu pārkāpuma pastāvēšanai (skat. iepriekš 117. punktu).

193

Šajā lietā tas tā nav. Kā izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 169. apsvēruma, Shell un Repsol bija neatkarīgi apstiprinājušas, ka attiecīgajai tehniskajai sanāksmei bija pret konkurenci vērsts raksturs. Lai gan šīs minētās sabiedrības nebija precizējušas tās saturu, ir jāatgādina, ka Komisijas rīcībā ir pierādījumi, kas liecina, ka vismaz viena diskusija par cenām parasti notika tehniskajās sanāksmēs (skat. iepriekš 153. punktu).

194

Turpinājumā ir jāatgādina, ka saskaņā ar iepriekš 148. un 149. punktā minēto judikatūru, ja ir pierādīta uzņēmuma piedalīšanās pret konkurenci vērstā sanāksmē, tam ir jāpierāda, ka tas ir distancējies no šīs sanāksmes pret konkurenci vērstā rakstura; to prasītāja šajā lietā nav izdarījusi.

195

Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jākonstatē, ka, pretēji prasītājas apgalvojumiem, šī sanāksme ietilpst pārkāpuma galvenajā daļā. Tā kā prasītāja tajā piedalījās, nedistancējoties no tās pret konkurenci vērstā rakstura, Komisija nav pieļāvusi kļūdu, attiecinot šo sanāksmi uz prasītāju.

196

Ceturtkārt, ir jāizvērtē 2004. gada 11. un 12. maija tehniskā sanāksme Hamburgā (Vācija) (apstrīdētā lēmuma preambulas 174. apsvērums).

197

Šajā ziņā Total France telpās atrastajā ar roku rakstītajā piezīmē ir ietvertas šādas norādes:

“-> Sasol 40 €/50 $. – Jūlija beigas.

-> Mer: 38 – 28.

-> 1. jūlijs –

+ FRP: 70 –> 6000 €/T

+ Tējas sveces: 50 –> 500 €/T

+ Microcire: 25 –> 50 €/T

[..]

-> 40 €/T ogļu putekļu vasks.”

198

Prasītāja norāda, ka šī piezīmē ir vienīgi Total sagatavots palīglīdzeklis, kas attiecas uz Sasol vienpusējo rīcību un nepierāda nolīguma pastāvēšanu starp Sasol un Total un vēl jo mazāk nolīguma pastāvēšanu starp šiem diviem uzņēmumiem un pašu prasītāju.

199

Ir jānorāda, ka šī prasītājas sniegtā alternatīvā informācija ir pretrunā citu uzņēmumu paziņojumiem, kuri piedalījušies šajā tehniskajā sanāksmē. Sasol paziņoja, ka dalībnieki bija apsprieduši cenu paaugstināšanu, un Shell norādīja, ka šajā tehniskajā sanāksmē tika panākta vienošanās par cenu paaugstināšanu. Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 174. apsvērumā citē Shell paziņojumu, kura saturs ir šāds:

“Sasol bija par cenu paaugstināšanu parafīna vaskam. Tika arī panākta vienošanās, ka Sasol vadīs tās piemērošanu. Cenu paaugstināšana stājās spēkā laikā no 2004. gada 1. jūlija [..] līdz 1. augustam.”

200

Turklāt savā 2005. gada 12. augusta paziņojumā Sasol arī apstiprina, ka “sakarā ar krasu izejvielu cenu paaugstinājumu HOS [tagad – Sasol] nosūtīja “vēstuļu virkni”, ar kuru 2004. gada 14. jūnijā tika paziņota cenu paaugstināšana 5–7 EUR/100 kg [..]” un “2004. gada 29. jūnijāHOS saņēma vēstuli par Hansen & Rosenthal cenu paaugstināšanu, kurā tika paziņota paaugstināšana 5,20–6,80 EUR/100 kg”.

201

Līdz ar to no šī paziņojuma izriet, ka Sasol paredzēja paaugstināt savas cenas tādā pašā apmērā kā tas, kas norādīts pie Total piezīmē, un ka pēc tam H&R arī nosūtīja vēstuli par cenu paaugstināšanu, norādot paaugstināšanas līmeni, kas ir ļoti līdzīgs Sasol cenu paaugstināšanas līmenim.

202

Katrā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar iepriekš 148. un 149. punktā minēto judikatūru, ja ir pierādīta uzņēmuma piedalīšanās pret konkurenci vērstā sanāksmē, tam ir jāpierāda, ka tas ir distancējies no šīs sanāksmes pret konkurenci vērstā rakstura; to prasītāja šajā lietā nav izdarījusi.

203

Ņemot vērā šos apstākļus, ir jāsecina, ka Komisijai bija pietiekami pierādījumi, lai secinātu, ka šajā tehniskajā sanāksmē tika panākts nolīgums par cenu paaugstināšanu, un lai noraidītu prasītājas argumentus. Tādēļ Komisija nav pieļāvusi nekādu kļūdu, attiecinot šo sanāksmi uz prasītāju.

204

Piektkārt, ir jāizvērtē 2005. gada 23. un 24. februāra sanāksme Hamburgā (apstrīdētā lēmuma preambulas 177. apsvērums).

205

Komisija apstrīdētajā lēmumā ir citējusi MOL piezīmi, kurā ietvertas šādas norādes:

“ExxonMobil IV.1 [= 1. aprīlis] € 15/t”

“Shell Palielināta cena”

“Sasol IV.12 [= 12. aprīlis] Cenu paaugstināšana”

206

Sasol ir atzinusi cenas paaugstināšanu, kā ar to, ka tā citus dalībniekus informēja par pašas īstenoto cenas paaugstināšanu. Prasītāja savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem arī atzina to, ka notika ”diskusija par cenu vispārējo attīstību, kuras laikā Exxon un Sasol izklāstīja savas iekšējā līmenī nolemtās cenu paaugstināšanas. Gan Shell, gan Sasol šo sanāksmi klasificēja kā koluzīvu savos paziņojumos, uz kuriem norādīts apstrīdētajā lēmumā.

207

Tiesvedības laikā prasītāja ir norādījusi, ka šī sanāksme nevar uz to tikt attiecināta, jo netika panākts nekāds nolīgums par cenām, un ka Komisijas rīcībā esošie pierādījumi, lielākais, liecina par divpusēju saskaņošanu, kas attiecas uz uzņēmumiem Repsol un Total. Katrā ziņā MOL piezīme liecinot, ka prasītāja nav piedalījusies pārkāpumā, jo vienīgi ExxonMobil, Shell un Sasol minētas kā dalībnieces.

208

Šis arguments ir lemts neveiksmei. Ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru, lai konstatētu nolīguma pastāvēšanu, ir pietiekami pierādīt dalībnieku gribu sakrišanu ar mērķi noteikt vai saskaņot cenas (skat. iepriekš 96. punktu). Katrā ziņā EKL 81. panta 1. punkts iestājas pret jebkādiem tiešiem vai netiešiem kontaktiem tirgus dalībnieku starpā, kuri var ietekmēt esoša vai potenciāla konkurenta rīcību tirgū (skat. iepriekš 98. punktu). Konkurentu apmaiņa ar informāciju par cenām neapšaubāmi izriet no MOL piezīmes un uzņēmumu paziņojumiem, kas izslēdz visas saprātīgās šaubas par tehniskās sanāksmes koluzīvo raksturu. Turklāt no Komisijas apkopotajiem pierādījumiem arī izriet, ka sanāksmes saturs attiecās uz pārkāpuma galveno daļu.

209

Atbilstoši iepriekš 148. un 149. punktā minētajai judikatūrai, ja ir pierādīta uzņēmuma piedalīšanās pret konkurenci vērstā sanāksmē, tad šim uzņēmumam ir jāpierāda, ka tas ir distancējies no tās pret konkurenci vērstā satura; prasītāja to šajā lietā nav izdarījusi.

210

No tā izriet, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu, attiecinot šo tehnisko sanāksmi uz prasītāju.

211

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir pamatoti konstatējusi, ka šajā lietā pārkāpums attiecās uz koluzīvām darbībām, kuru laikā tika apspriestas parafīna vaska cenas. Tāpat Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi, ka noteiktās sanāksmēs dalībnieki noslēdza nolīgumus par cenu noteikšanu.

212

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāapstiprina Komisijas konstatācija, saskaņā ar kuru prasītāja ir piedalījusies pārkāpuma galvenajā daļā no 2001. gada 1. jūlija līdz 2005. gada 28. aprīlim, un tādēļ otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

213

Prasītāja norāda, ka tās atbildība par pārkāpumu nevarot arī tikt pierādīta atvasināti. Komisija neesot ne pierādījusi, ne pat konkrēti izvirzījusi prasītājas meitasuzņēmumu izdarīto pārkāpumu pastāvēšanu. Prasītājas mātesuzņēmums, šajā gadījumā H&R WASAG, arī neesot personīgi piedalījies pārkāpumā.

214

Šajā ziņā ir pietiekami pierādīt, ka Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi prasītājas piedalīšanos pārkāpuma galvenajā daļā no 2001. gada 1. jūlija līdz 2005. gada 28. aprīlim, jo tās darbinieks G. bija piedalījies tehniskajās sanāksmēs, kuru pret konkurenci vērstais raksturs ir pierādīts (skat. iepriekš 212. punktu).

215

Tādēļ prasītājas argumentiem par atvasinātas atbildības saistībā ar tās meitasuzņēmumu vai mātesuzņēmuma rīcību neesamību nav nozīmes. Līdz ar to otrā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

216

Ar savu trešo, pakārtoti norādīto pamatu prasītāja apgalvo, ka Komisija ir kļūdaini noteikusi tās apgrozījumu tirgos, kuros īstenota aizliegtā vienošanās (pārdošanu vērtība saskaņā ar 2006. gada pamatnostādnēm), kas tika ņemta vērā, lai aprēķinātu naudas soda pamatsummu, un ka Komisija ir pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktu. Šī kļūda esot izraisījusi to, ka tika noteikts pārāk augsts pamatsummas līmenis, kura izmantota prasītājas naudas soda summas aprēķināšanai.

217

Atbilstoši 2006. gada pamatnostādņu 6. punktam pārkāpumā iesaistīto preču vai pakalpojumu pārdošanu vērtību saistībā ar pārkāpuma izdarīšanas ilgumu uzskata par piemērotu kompensācijas vērtību, kur parādās gan pārkāpuma ekonomiskais nozīmīgums, gan katra pārkāpumā iesaistītā uzņēmuma vainas īpatsvars.

218

Saskaņā ar šo pamatnostādņu 15. un 16. pantu, lai noteiktu uzņēmuma īstenoto pārdošanu vērtību, Komisija izmanto vislabākos datus, kas iegūstami no šī uzņēmuma. Ja uzņēmuma sniegtie dati ir nepilnīgi vai neuzticami, Komisija var noteikt šī uzņēmuma īstenoto pārdošanu vērtību, pamatojoties uz tās iegūtiem daļējiem datiem vai jebkuru citu informāciju, kuru tā uzskata par atbilstošu vai pienācīgu.

219

Ir jāatgādina, ka no pamatnostādņu pieņemšanas izrietošā Komisijas izvērtēšanas brīvības pašierobežošana nav nesaderīga ar Komisijas būtiskās izvērtēšanas brīvības saglabāšanu. Pamatnostādnēs ir iekļauti dažādi mainīgi elementi, kas Komisijai ļauj izmantot tās rīcības brīvību atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 tiesību normām, kā tos interpretējusi Tiesa (iepriekš 40. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 267. punkts, un Vispārējās tiesas 2010. gada 19. maija spriedums lietā T-21/05 Chalkor/Komisija, Krājums, II-1895. lpp., 62. punkts).

220

Tomēr, aprēķinot tādu naudas sodu summas, par kādām ir runa šajā lietā, Komisijai ir jāievēro vispārējie tiesību principi, it īpaši vienlīdzīgas attieksmes un saderīguma principi (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 5. aprīļa spriedumu lietā T-279/02 Degussa/Komisija, Krājums, II-897. lpp., 77. un 79. punkts, un 2008. gada 8. oktobra spriedumu lietā T-69/04 Schunk un Schunk Kohlenstoff-Technik/Komisija, Krājums, II-2567. lpp., 41. punkts).

221

Turklāt Komisijas izvērtēšanas brīvība un ierobežojumi, ko tā sev ir noteikusi, nekādā gadījumā neliedz Savienības tiesai īstenot savu neierobežotas jurisdikcijas kompetenci, ar kuru tai ir piešķirta iespēja Komisijas uzliktā naudas soda summu atcelt, samazināt vai palielināt (skat. Vispārējās tiesas 2009. gada 6. maija spriedumu lietā T-127/04 KME Germany u.c./Komisija, Krājums, II-1167. lpp., 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

222

Šajā lietā Komisija ir aprēķinājusi visu uzņēmumu, kas piedalījušies aizliegtās vienošanās darbībā līdz tās beigām, pārdošanu vērtību, ņemot vidējo apgrozījumu, kas īstenots tirgos, kuros īstenota aizliegtā vienošanās, pēdējo trīs pilno pārkāpuma gadu laikā, proti, 2002., 2003. un 2004. gadā. Prasītāja neapstrīd šo pieeju, kura turklāt apstrīdētā lēmuma 634. punktā ir pienācīgi pamatota ar Savienības paplašināšanās ietekmi 2004. gadā.

223

Apstrīdētā lēmuma 640. apsvērumā Komisija ir noteikusi preču pārdošanu vērtību saistībā ar H&R grupas pārkāpumu periodā no 2002. gada līdz 2004. gadam EUR 26 012 309 apmērā. Iebildumu raksta 79. punktā Komisija ir izskaidrojusi, ka tā ieguva šo rezultātu, pamatojoties uz apgrozījumu EUR 20 594 125 apmērā 2002. gadā, EUR 18 042 804 apmērā 2003. gadā un EUR 39 400 000 2004. gadā.

224

Vispirms ir jāprecizē, ka visas sabiedrību Klaus Dahleke, Tudapetrol un Hansen & Rosenthal kapitāldaļas pieder vienām un tām pašām fiziskajām personām, proti, H. ģimenei. Nevienai no šīm trim sabiedrībām nepieder kapitāldaļas abās pārējās. Klaus Dahleke, Tudapetrol, Hansen & Rosenthal, tās meitasuzņēmumu H&R Wax Company Vertrieb, kā arī sabiedrību H&R Sales (H&R ChemPharm netiešais meitasuzņēmums) prasītāja bieži savā korespondencē ar Komisiju apzīmēja kā “izplatīšanas sabiedrības”. Šīs “izplatīšanas sabiedrības” bija atbildīgas par “ražošanas sabiedrību” t.i., H&R ChemPharm un tās meitasuzņēmumu saražotā parafīna vaska tirdzniecību. Naudas soda summas aprēķināšanai Komisija ir ņēmusi vērā “izplatīšanas sabiedrību” īstenoto pārdošanu vērtību. Tā noteica atsevišķu naudas sodu Tudapetrol, kas aprēķināts, pamatojoties uz tās īstenoto apgrozījumu. Tomēr, tā kā Klaus Dahleke netika noteikts sods apstrīdētajā lēmumā, tās apgrozījums, kas īstenots tirgos, kuros īstenota aizliegtā vienošanās, tika pieskaitīts Hansen & Rosenthal apgrozījumam un H&R Wax Company Vertrieb apgrozījumam. Saistībā ar 2004. gadu vēl tika pieskaitīta H&R īstenoto pārdošanu vērtība. Šī kombinētā pārdošanu vērtība ir bijusi par pamatu, lai aprēķinātu naudas soda summu, kas uzlikts Hansen & Rosenthal un tās meitasuzņēmumam H&R Wax Company Vertrieb, kā arī H&R ChemPharm.

225

Saistībā ar 2002. un 2003. gadu prasītāja būtībā norāda, ka Komisijai būtu bijis jāņem vērā Hansen & Rosenthal un tās meitasuzņēmuma H&R Wax Company Vertrieb apgrozījums, neņemot vērā Klaus Dahleke apgrozījumu, kas neietilpa vienā un tajā pašā uzņēmumā.

226

Pirmkārt, ir jāizvērtē prasītājas vēstules, kuras tā šajā ziņā nosūtījusi Komisijai administratīvās procedūras laikā.

227

Savā 2005. gada 8. decembra vēstulē prasītāja ir precizējusi, ka tās saražotos parafīna vaska produktus kopš 2001. gada 1. janvāra pārdeva galvenokārt H&R Wax Company Vertrieb. Tā piebilda, ka nelielus daudzumus noteiktiem klientiem pārdeva Tudapetrol, Klaus Dahleke un Hansen & Rosenthal.

228

Savā 2008. gada 23. aprīļa vēstulē prasītāja paziņoja ražošanas sabiedrību H&R Chemisch-Pharmazeutische Spezialitäten GmbH un H&R Ölwerke Schindler GmbH apgrozījumus Savienības teritorijā. Lai gan prasītāja atbildē uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu attiecās precizēt kapitāla saiknes starp šīm sabiedrībām, no lietas materiāliem izriet, ka šīs abas sabiedrības bija tās tieši vai netieši meitasuzņēmumi pārkāpuma perioda laikā.

229

Tajā pašā vēstulē prasītāja arī paziņoja H&R Wax Company Vertrieb, Hansen & Rosenthal, kā arī Klaus Dahleke apgrozījumus. Tā arī norādīja, ka lielākā daļa no Klaus Dahleke apgrozījuma nāca no “ražošanas sabiedrību”, t.i., H&R Chemisch-Pharmazeutische Spezialitäten un H&R Ölwerke Schindler, prasītājas meitasuzņēmumu, produkcijas izplatīšanas.

230

Šajā vēstulē prasītāja norādīja, ka visprecīzākos datus sniedz izplatīšanas sabiedrību ārējie apgrozījumi, t.i., atbilstoši šai vēstulei H&R Wax Company Vertrieb, Klaus Dahleke un Tudapetrol apgrozījumi. Tā arī izskaidroja, ka ārējais apgrozījums, proti, pārdošanas sabiedrību īstenotā pārdošana obligāti nepārsniedza iekšējo apgrozījumu, proti, ražošanas sabiedrību apgrozījumu. Daļa no ražošanas sabiedrību produkcijas tika pārdota citiem grupas naftas produktu pārstrādes uzņēmumiem, tāda produkcija kā izejmateriāli, toties pārējais tika pārdots izplatīšanas sabiedrībām. Tomēr, lai gan daļa no izplatīšanas sabiedrību pārdošanām tika pārdalīta uz grupas iekšieni, lai nosegtu tās izejvielu patēriņu, šo uzņēmumu apgrozījums tika paaugstināts ar produktu, saistībā ar kuriem īstenota aizliegtā vienošanās un kurus tās nopirka no trešajām personām un pārdeva trešajām personām, pārdošanu.

231

Šajos apstākļos Komisija pieprasīja papildu skaidrojumus no prasītājas.

232

Savā 2008. gada 3. jūlija vēstulē prasītāja norādīja šādus apgrozījumus saistībā ar H&R grupā ietilpstošajām sabiedrībām, bet “bez Tudapetrol”:

H&R Wax Company Vertrieb:

Klaus Dahleke:

Hansen & Rosenthal:

233

Šajā pašā vēstulē prasītāja ir arī paziņojusi “izplatīšanas sabiedrību” apkopoto apgrozījumu, t.i., H&R Wax Company Vertrieb, Klaus Dahleke un Hansen & Rosenthal apgrozījumu summu, kas īstenoti tirgos, kuros īstenota aizliegtā vienošanās;

234

Šajā pašā vēstulē prasītāja ir arī izskaidrojusi, ka runa ir par grupas ārējo apgrozījumu, neskaitot pārdošanas grupas iekšienē.

235

Savā 2008. gada 7. jūlija vēstulē prasītāja apstiprināja H&R Wax Company Vertrieb, Hansen & Rosenthal un Klaus Dahleke kumulēto apgrozījumu, kuru tā jau bija norādījusi 2008. gada 3. jūlija vēstulē (skat. iepriekš 233. punktu).

236

Pirmkārt, ir jānorāda, ka apgrozījumi, kurus Komisija ņēmusi vērā saistībā ar 2002. un 2003. gadu, precīzi atbilst datiem, kurus prasītāja paziņojusi savās 2008. gada 3. un 7. jūlija vēstulēs.

237

Komisija tādējādi ir pamatojusies uz datiem, kurus tā ieguva no prasītājas pēc vēstuļu apmaiņas un telefona zvaniem, ņemot vērā apsvērumus saistībā ar atšķirības pastāvēšanu starp apgrozījumiem, kas izriet no pārdošanas grupas ietvaros, un apgrozījumiem, kas radušies no izplatīšanas sabiedrību nopirktā parafīna tālākpārdošanas trešajām personām.

238

Otrkārt, ir jāuzsver, ka prasītāja H&R grupas apgrozījumā ir iekļāvusi Klaus Dahleke apgrozījumu katrā no savām vēstulēm, kas veltītas šim jautājumam, t.i., 2008. gada 23. aprīļa, 3. jūlija un 7. jūlija vēstulēs. Turklāt Klaus Dahleke ir minēts prasītājas 2008. gada 3. jūlija vēstulē (kopā ar H&R Wax Company Vertrieb un Tudapetrol) kā viena no trīs produktu, kurus skar aizliegtā vienošanās, izplatīšanas sabiedrībām. Prasītāja nav nevienā brīdī norādījusi savās vēstulēs, ka, pēc tās domām, nebūtu jāņem vērā Klaus Dahleke apgrozījums, aprēķinot H&R grupas īstenoto pārdošanu vērtību. Tieši pretēji, šajā pēdējā vēstulē, šajā gadījumā 2008. gada 7. jūlijā vēstulē, tā norādīja vienīgi kumulēto apgrozījumu saistībā ar katru attiecīgo gadu saistībā ar H&R Wax Company Vertrieb, Hansen & Rosenthal un Klaus Dahleke“ražošanas sabiedrībām”, nenorādot, ka šīs pēdējās minētās sabiedrības apgrozījumu bija jāatskaita no tās norādītajām summām.

239

Treškārt, ir jānorāda, ka prasītājas pieeja administratīvā procesa laikā saistībā ar Klaus Dahleke īstenoto pārdošanu iekļaušanu paziņotajos datos, kurai sekoja Komisija, ir pamatota atbilstoši Vispārējās tiesas vērtējumam ar to, lai netiktu deformēts H&R izdarītā pārkāpuma nozīmīgums. Prasītāja savā 2008. gada 23. aprīļa vēstulē norāda, ka Klaus Dahleke apgrozījums “praktiski ekskluzīvi” radās no H&R grupas “ražošanas sabiedrību” produktu izplatīšanas. Tādēļ, ja tiktu atņemtas no Klaus Dahleke apgrozījuma summas, kuras prasītāja paziņojusi savās 2008. gada 3. un 7. jūlija vēstulēs, daļa no produkcijas, uz kuru attiecās aizliegtā vienošanās, paliktu slēpta, proti, H&R grupas saražotais parafīna vasks, kuru netirgoja Hansen & Rosenthal vai H&R Wax Company Vertrieb, bet tirgoja Klaus Dahleke.

240

Tādējādi Komisija ir rīkojusies saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 15. punktu, saskaņā ar kuru, “lai noteiktu kāda uzņēmuma pārdošanas apjomu, Komisija izmanto pilnīgākos datus, kādi ir tās rīcībā par šo uzņēmumu”, iekļaujot savā aprēķinā Klaus Dahleke apgrozījumu saskaņā ar prasītājas preferenci, saskaņā ar kuru aprēķinu bija jābalsta uz grupas ārējo apgrozījumu. Tādējādi Komisija ir definējusi H&R grupas īstenoto pārdošanu vērtību veidā, kas atspoguļo tās izdarītā pārkāpuma smagumu saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta prasībām.

241

Ir jāpiebilst, ka saskaņā ar savu neierobežoto kompetenci Vispārējā tiesa ir detalizēti izvērtējusi attiecīgo korespondenci starp Komisiju un prasītāju administratīvā procesa laikā, uzdodot prasītājai daudzus rakstveida jautājumus, lai vēl noskaidrotu piegādes attiecības starp Klaus Dahleke un “ražošanas sabiedrībām”, kuras tieši vai netieši pieder prasītājai. Atbildes uz šiem jautājumiem nevarēja atklāt kļūdas Komisijas īstenotajā aprēķinā. Ir jāpiebilst, ka noteiktas šīs atbildes izrādījās neprecīzas, ņemot vērā lietas dokumentāciju un prasītājas apgalvojumus tiesas sēdē.

242

Otrkārt, ir jāizvērtē prasītājas apgalvojums, saskaņā ar kuru Klaus Dahleke iekļaušana uzņēmumā H&R ir pretrunā risinājumiem, kas izriet no Tiesas 2003. gada 2. oktobra sprieduma lietā C-196/99 P Aristrain/Komisija (Recueil, I-11005. lpp.), ciktāl H&R un Klaus Dahleke neietilpst vienā un tajā pašā uzņēmumā. Saskaņā ar minētā sprieduma 98. un 99. punktu ar to vien, ka divu atsevišķu komercsabiedrību akciju kapitāls pieder vienai un tai pašai personai vai ģimenei, nepietiek, lai pierādītu, ka abas šīs sabiedrības veido ekonomisku vienību, un lai tādējādi saskaņā ar Kopienu konkurences tiesībām par viena uzņēmuma rīcību varētu vainot citu uzņēmumu, un lai vienam uzņēmumam varētu likt maksāt citam uzņēmumam uzliktu naudas sodu.

243

Ir jākonstatē, ka šajā lietā, pretēji situācijai, kuru Tiesa izvērtēja iepriekš 242. punktā minētajā spriedumā lietā Aristrain/Komisija (98. un 99. punkts), nav runas par atbildības par Klaus Dahleke pret konkurenci vērstās rīcības attiecināšanu uz H&R grupu vai konkrēti prasītāju, bet par grupas H&R pārdošanu vērtības aprēķināšanu. Nav strīda par to, ka Klaus Dahleke apgrozījums saistībā ar produktiem, kurus skāra aizliegtā vienošanās, “praktiski ekskluzīvi” radās no parafīna vaska, kuru 2002. un 2003. gadā saražojušas H&R grupas ražošanas sabiedrības, kuras pašas iesaistītas aizliegtās vienošanās darbībā, tālākpārdošanas. Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Vispārējās tiesas rīcībā esošo informāciju termins “ražošanas sabiedrības” atbilst prasītājas un tās tiešajiem un netiešajiem meitasuzņēmumiem.

244

Alternatīva ārējā apgrozījuma ņemšanai vērā esot bijis jāņem vērā “iekšējais apgrozījums” un tādējādi apgrozījums, ko H&R grupas sabiedrības īstenojušas, pārdodot produktus, saistībā ar kuriem notikusi aizliegtā vienošanās, Klaus Dahleke. Prasītāja pati norādīja, ka tā dod priekšroku, ka Komisija ņem vērā H&R grupas ārējo apgrozījumu, kurā, pēc tās domām, ietilpa Klaus Dahleke apgrozījuma daļa, kas norādīta 2008. gada 3. un 7. jūlija vēstulē. Katrā ziņā Vispārējā tiesa uzdeva rakstveida jautājumu par piegādes attiecībām starp “ražošanas sabiedrībām” un Klaus Dahleke. Tomēr prasītāja nav sniegusi nekādu informāciju, kas būtu varējusi izraisīt to, ka Vispārējā tiesa groza savu vērtējumu par attiecīgo situāciju.

245

Tādēļ, ciktāl iepriekš 242. punktā minētais Tiesas spriedums lietā Aristrain/Komisija attiecas uz faktisko situāciju, kas būtiski atšķiras no šīs lietas, prasītāja nevar to pamatoti izvirzīt.

246

Pamatojoties uz visu iepriekš minēto, Vispārējā tiesa secina, ka Komisija nav pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktu, nosakot H&R grupas īstenoto pārdošanu vērtību, pamatojoties uz prasītājas 2008. gada 3. un 7. jūlijā sniegtajiem datiem, neatskaitot no tiem Klaus Dahleke apgrozījumu.

247

Tāpat, pamatojoties uz pierādījumiem, kurus lietas dalībnieki snieguši Vispārējai tiesai, Vispārējā tiesa uzskata, ka pārdošanu vērtība, kas aprēķināta saistībā ar 2002. un 2003. gadu, pareizi atspoguļo prasītājas izdarītā pārkāpuma smagumu.

248

Līdz ar to šis iebildums ir jānoraida.

249

Apstrīdētajā lēmumā Komisija ir norādījusi:

“[..]

250

Iebildumu rakstā Komisija ir izskaidrojusi, kā tā aprēķināja summu EUR 39,4 miljoni kā uzņēmuma H&R īstenoto pārdošanu vērtību saistībā ar 2004. gadu, ņemot vērā datus, kurus prasītāja sniedza savas 2008. gada 23. aprīļa vēstules 2. un 12. lappusē.

251

Saskaņā ar norādēm, kas izklāstītas šīs vēstules 2. lappuses pirmajā datu slejā, apgrozījums, kuru grupa īstenojusi 2004. gadā saistībā ar četru attiecīgo parafīna vaska kategoriju pārdošanu, ir EUR 27,5 miljoni; šo summu Komisija izsecināja no Tudapetrol apgrozījuma (1,2 miljoni). Tādējādi pirmajā stadijā Komisija secināja apgrozījumus EUR 26,3 miljonu apmērā.

252

Turpinājumā Komisija pieskaitīja “ārvalstu sabiedrību” apgrozījumu, kurš ir EUR 9,2 miljoni (2008. gada 23. aprīļa vēstules 12. lappuses pirmā datu sleja), un H&R Ölwerke Schindler apgrozījumu, kurš ir EUR 3,9 miljoni (šīs pašas vēstules 12. lappuses otrā datu sleja). Šo summu pieskaitīšana EUR 26,3 miljoniem, kas noteikta saistībā ar H&R grupu, bija, pēc Komisijas domām, pamatota ar to, ka it īpaši savā 2008. gada 23. aprīļa vēstules 1. un 12. lappusē tā atkārtoti norādīju, ka, pēc tās domām, ne uz “ārvalstu sabiedrību” apgrozījumu, ne H&R Ölwerke Schindler apgrozījumu neattiecās Komisijas informācijas pieprasījums, jo šīs sabiedrības nepiedalījās pārkāpumā.

253

Tādējādi, pieskaitot “ārvalstu sabiedrību” apgrozījumu (EUR 9,2 miljoni) un H&R Ölwerke Schindler apgrozījumu (EUR 3,9 miljoni) sākotnējai summai EUR 26,3 miljoni, Komisija noteica, ka H&R grupas apgrozījums par 2004. gadu saistībā ar produktiem, ar kuriem īstenota aizliegtā vienošanās, ir EUR 39,4 miljonu apmērā.

254

Prasītāja izvirza trīs iebildumus, lai apstrīdētu šo aprēķinu. Pirmkārt, tā norāda, ka “ārvalstu sabiedrību” īstenoto pārdošanu vērtība un H&R Sales īstenoto pārdošanu vērtība nebūtu jāņem vērā, jo šīs sabiedrības nepiedalījās aizliegtās vienošanās darbībā. Otrkārt, tā uzskata, ka tādējādi aprēķinātā pārdošanu vērtība neatspoguļo tās izdarītā pārkāpuma ekonomisko nozīmīgumu. Treškārt, Komisijas esot divas reizes pieskaitījusi H&R grupas pārdošanu vērtībai “ārvalstu sabiedrību” attiecīgo apgrozījumu.

255

Prasītāja norāda, ka “ārvalstu sabiedrību” un H&R Sales attiecīgie īstenotie apgrozījumi neesot bijuši jāiekļauj H&R īstenoto pārdošanu vērtībā, jo šīs sabiedrības tika nopirktas vienīgi 2004. gadā un pret tām nav izvirzīts neviens iebildums saistībā ar piedalīšanos aizliegtās vienošanās darbībā. Katrā ziņā Komisijai būtu bijis jāatskaita konversijas iekārtu apgrozījums, jo tā neražo parafīna vasku.

256

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka 2006. gada pamatnostādņu 13. punktā ir noteikts, ka, lai noteiktu naudas soda pamatsummu, Komisija izmanto pārkāpumā tieši vai netieši iesaistīto uzņēmuma preču vai pakalpojumu pārdošanu vērtību atbilstošajā EEZ teritorijā.

257

Turklāt saskaņā ar judikatūru pārdošanu vērtība, kas jāņem vērā, netiek aprēķināta, pamatojoties uz apgrozījumu, kas radies no produktu, kurus faktiski skāris pārkāpums, pārdošanas, bet gan pamatojoties uz apgrozījumu, ko kopumā īstenojis tirgū, kuru skāris pārkāpums, uzņēmums EKL 81. panta nozīmē, kurš piedalījās pārkāpumā (skat. Vispārējās tiesas 2011. gada 16. jūnija spriedumu lietā T-211/08 Putters International/Komisija, Krājums, II-3729. lpp., 59.–61. punkts un tajā minētā judikatūra).

258

Tādēļ vienīgi tam, ka “ārvalstu sabiedrības” un H&R Sales nav piedalījušās aizliegtās vienošanās darbībā pirms 2004. gada, nav nekādas ietekmes uz to, ka šīs sabiedrības 2004. gadā kļuva par daļu no uzņēmuma, kas iesaistīts aizliegtās vienošanās darbībā, jo H&R grupa iegādājās šīs sabiedrības. Šajā ziņā ir jāuzsver, ka paziņojumā par iebildumiem, it īpaši tā 261.–264. punktā, Komisija jau aprakstīja H&R grupu kā uzņēmumu EKL 81. panta nozīmē un ka prasītāja nav apstrīdējusi šo kvalificēšanu savā atbildē uz šo paziņojumu.

259

Turklāt šajā lietā H&R grupas divas sabiedrības bija tieši iesaistītas aizliegtās vienošanās darbībā 2004. gadā, proti, H&R Wax Company Vertrieb un H&R ChemPharm, jo G. un H., kas veica pienākumus šajās sabiedrībās 2004. gadā, piedalījās tehniskajās sanāksmēs.

260

Vispārējā tiesa uzdeva rakstveida jautājumu prasītājai, lai noskaidrotu “ārvalstu sabiedrību” identitāti un kapitāla saiknes starp sabiedrībām “H&R Ölwerke Schindler, ESP International, H&R Sales un H&R grupu”, lai varētu ievietot šīs sabiedrības H&R grupas struktūrā.

261

Savā atbildē prasītāja ir tieši noliegusi, ka tai pieder kapitāldaļas “ārvalstu sabiedrībās”, un ir atturējusies precizēt to identitāti.

262

Tā arī noliedza, ka tai pieder kapitāldaļas H&R Ölwerke Schindler, ESP International un H&R Sales. Šī atbilde ir acīmredzami nepareiza, kā to prasītāja pati atzina tiesas sēdē, kad tā tika konfrontēta ar Vispārējās tiesas rīcībā esošajiem faktiem. ESP International ir prasītājai pilnībā piederošs meitasuzņēmums, savukārt H&R Ölwerke Schindler ir ESP International pilnībā piederošs meitasuzņēmums. Visbeidzot 2004. gadā H&R Sales bija H&R Ölwerke Schindler pilnībā piederošs meitasuzņēmums. Tādēļ runa ir par sabiedrībām, kuru kapitāldaļas attiecīgajā laikā pilnībā piederēja prasītājai.

263

Ņemot vērā iepriekš minēto, prasītāja nav pierādījusi, ka Komisija būtu pieļāvusi kādu kļūdu, iekļaujot ārvalstu sabiedrību un H&R Sales īstenoto pārdošanu vērtību H&R grupas īstenoto pārdošanu vērtībā, lai aprēķinātu pārdošanu vērtību saistībā ar 2004. gadu.

264

Turklāt prasītāja nevar pamatoti apgalvot, ka Komisija ir pieskaitījusi konversijas iekārtu apgrozījumu, kuras neražo parafīna vasku. Kā skaidri izriet no Komisijas skaidrojumiem iebildumu rakstā, tā aprēķināja summu EUR 26,3 miljoni, saskaitot vienīgi četru kategoriju parafīna vasku (hidroģenēto cieto parafīnu, nehidroģenēto cieto parafīnu, parafīna vasku un hidroģenētā vaska speciālos maisījumus), kas izklāstītas prasītājas 2008. gada 23. aprīļa vēstules 2. lappuses pirmajā slejā, tādējādi izslēdzot gan ogļu putekļu vasku, gan konversijas iekārtu apgrozījumu. Komisija rīkojās tādā pašā veidā saistībā ar pirmo un otro datu sleju, kas izklāstīta minētās vēstules 12. lappusē (“ārvalstu sabiedrību” un H&R Sales īstenoto pārdošanu vērtība).

265

Komisija, kura tādējādi noteica H&R īstenoto pārdošanu vērtību par 2004. gadu, ņemot vērā visu sabiedrību, kas ietilpst šajā uzņēmumā, īstenoto apgrozījumu tirgū, kuru skāra aizliegtā vienošanās, rīkojās saskaņā ar 2006. gada pamatnostādnēm un piemērojamo judikatūru, un tā nav pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktu. Tātad šis iebildums ir jānoraida.

266

Prasītāja uzskata, ka tas, ka tika ņemts vērā 2004. gadā nopirkto sabiedrību apgrozījums, izraisīja to, ka noteiktā pārdošanu vērtība, kas aprēķināta kā vidējais rādītājs no pārdošanu vērtībām laikā no 2002. līdz 2004. gadam, vairs neatspoguļo pārkāpumu nozīmīgumu.

267

Ir jānorāda, ka apvienošanās ar vienību vai vienības nopirkšanai, kura nav piedalījusies pārkāpumā pirms koncentrācijas īstenošanas, var būt ietekme uz pārdošanu vērtības aprēķināšanu, ja pārdošanu vērtība pēc koncentrācijas īstenošanas nav, ņemot vērā piedalīšanās pārkāpumā ilgumu, “piemērota kompensācijas vērtība, kur parādās gan pārkāpuma ekonomiskais nozīmīgums, gan katra pārkāpumā iesaistītā uzņēmuma vainas īpatsvars” 2006. gada pamatnostādņu 6. punkta nozīmē (skat. iepriekš 217. punktu).

268

Šajā lietā Komisija references periodā, kas bija pārdošanu vērtības aprēķināšanai, ir iekļāvusi pēdējos pilnos trīs H&R ChemPharm piedalīšanās pārkāpumā gadus (no 2002. līdz 2004. gadam). Pirmais periods, saistībā ar kuru references perioda pārdošanu vērtība tika ekstrapolēta (periods no 2001. gada 1. jūlija līdz 2001. gada 31. decembrim), bija periods pirms iegādāšanās, līdz ar to 2002. un 2003. gada pārdošanu vērtības bija reprezentatīvas attiecībā pret to. Otrais periods, saistībā ar kuru references periods tika ekstrapolēts (periods no 2005. gada 1. janvāra līdz 28. aprīlim), bija periods pēc iegādāšanās, līdz ar to pārdošanu vērtība par 2004. gadu bija reprezentatīva attiecībā pret prasītāju.

269

Tādēļ lietas konkrētajos apstākļos Vispārējā tiesa uzskata, ka H&R grupas pārdošanu vērtības vidējais rādītājs par 2002.–2004. gadu ir “piemērota kompensācijas vērtība, kur parādās gan pārkāpuma ekonomiskais nozīmīgums, gan katra pārkāpumā iesaistītā uzņēmuma vainas īpatsvars” saistībā ar visu H&R ChemPharm piedalīšanās ilgumu.

270

Līdz ar to šis iebildums ir jānoraida.

271

Ir jāpiebilst, ka savā spriedumā, kas pasludināts 2014. gada 11. jūlijā saistītajā lietā T‑540/08 Esso u.c./Komisija, Vispārējā tiesa samazināja Esso Société anonyme française uzlikto naudas sodu, lai atspoguļotu to, ka uzņēmuma ExxonMobil, kurā tā ietilpa, īstenoto pārdošanu vērtība bija gandrīz dubultojusies pēc Exxon un Mobil apvienošanās, kas notika 1999. gadā, un ka pārdošanu vērtība, kas aprēķināta vienīgi, pamatojoties uz pārdošanām, kas īstenotas pēc apvienošanās 2000.–2002. gadā, tika ekstrapolētas arī uz periodu no 1992. līdz 1999. gadam, kurā Mobil France viena pati piedalījās aizliegtās vienošanās darbībā.

272

Tādēļ faktu konteksts lietā, kurā tika pasludināts spriedums Esso u.c./Komisija (minēts iepriekš 271. punktā), atšķiras šajā būtiskajā aspektā no šīs lietas, jo tajā lietā ExxonMobil īstenoto pārdošanu vērtība pēc apvienošanās nebija “piemērota kompensācijas vērtība, kur parādās gan pārkāpuma ekonomiskais nozīmīgums, gan katra pārkāpumā iesaistītā uzņēmuma vainas īpatsvars” saistībā ar visu Esso Société anonyme française izdarītā pārkāpuma ilgumu.

273

Prasītāja apgalvo, ka Komisija ir divreiz ņēmusi vērā “ārvalstu sabiedrību” EUR 9,2 miljonu apgrozījumu. Tā norāda uz atšķirību starp pirmo datu sleju 2008. gada 23. aprīļa vēstules 2. lappusē (EUR 27,5 miljoni), kurā ietverts ESP International, un otro sleju (EUR 18,3 miljoni), kurā nav ietverts ESP International, tā ir tieši EUR 9,2 miljoni. Tādēļ Komisija esot divreiz ņēmusi vērā ESP International apgrozījumu.

274

Replikas rakstā prasītāja norāda šādi:

275

Pirmkārt, ir jānorāda, ka nav iespējams padarīt par saskanīgiem prasītājas argumentus, kas iesniegti tiesvedībā, ar informāciju, kuru tā iesniegusi administratīvā procesa laikā un kura ietilpst Vispārējās tiesas lietas materiālos.

276

Pirmkārt, ir jānorāda, ka savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem prasītāja ir norādījusi, ka H&R īstenoto pārdošanu vērtība parafīna vaska tirgū (neņemot vērā Tudapetrol īstenotās pārdošanas un vaska emulsiju un ogļu putekļu vaska pārdošanas) bija EUR 38,99 miljoni 2004. gadā, t.i., apgrozījums, kas gandrīz sakrīt ar Komisijas aprēķināto (EUR 39,4 miljoni).

277

Otrkārt, prasītāja arī ir norādījusi tiesas sēdē uzklausīšanas amatpersonai, ka ar jaunās pārstrādes rūpnīcas iegādāšanos Hamburgā‑Noihofā (Vācija), kas pieder H&R Ölwerke Schindler, tās apgrozījums, kas īstenots “parafīna produktu” tirgos, paaugstinājās gandrīz 2,5 reizes. Tā arī šajā ziņā norādīja datus savā 2005. gada 8. decembra vēstulē. Atbilstoši tiem sakarā ar jauno ražošanas jaudu iegūšanu 2004. gadā parafīna vaska pārdošanas apjomi palielinājās no 43000 tonnām 2003. gadā līdz 84400 tonnām 2004 gadā. Tā arī precizēja, ka šo produktu cenas paaugstinājās 2004. gadā.

278

Atbilstoši prasītājas apgalvojumam, kas sniegts tiesvedībā, H&R grupas īstenoto pārdošanu vērtība esot palielinājusies no EUR 24 107 000 2003. gadā līdz EUR 26 300 000 2004. gadā. Šī apgalvotā paaugstināšanās nav saistībā ar ražošanas un pārdošanu palielināšanos, kas izriet no pārstrādes rūpnīcas iegādāšanās Hamburgā‑Noihofā, un ir acīmredzamā pretrunā norādēm, kuras prasītāja sniedza atbildē uz paziņojumu par iebildumiem.

279

Treškārt, ir jānorāda, ka pastāv nopietnas šaubas par prasītājas apgalvojumu, saskaņā ar kuru “ārvalstu sabiedrības” ir identiskas ar sabiedrību H&R ESP International.

280

Savā 2005. gada 8. decembra vēstulē prasītāja norāda, ka ESP International ir mātesuzņēmums, kas pilnībā pieder H&R Ölwerke Schindler. Turklāt no lietas materiāliem izriet, ka H&R Ölwerke Schindler un ESP International ir sabiedrības, kas dibinātas saskaņā ar Vācijas tiesībām, un šo sabiedrību ražošanas rūpnīca atrodas Vācijā, Hamburgā‑Noihofā.

281

Vispārējā tiesa nav spējīga saprast iemeslus, kādēļ prasītāja esot izvēlējusies izdomāt terminu “ārvalstu sabiedrības”, lai paziņotu vienas pašas H&R ESP International, kura ir dibināta saskaņā ar Vācijas tiesībām un kuras rūpnīca atrodas Vācijā, īstenoto pārdošanu vērtību.

282

Turklāt, kā to ir pamatoti norādījusi Komisija, prasītāja nav paziņojusi nevienā brīdī daudzajās vēstulēs, kuras tā bija Komisijai nosūtījusi administratīvā procesa laikā, ka H&R ESP International atbilda vai bija iekļauta jēdzienā “ārvalstu sabiedrības”. Tieši pretēji, 2008. gada 23. aprīļa vēstules pirmajā lappusē “ārvalstu sabiedrības” un H&R ESP International ir norādītas viena blakus otrai, kas ļauj domāt, ka runa ir par divām atsevišķām vienībām. Turklāt iemesli, kurus prasītāja izklāstījusi šajā vēstulē, lai pamatotu to, ka šo sabiedrību īstenotās pārdošanas nebūtu jāņem vērā Komisijai, ir arī atšķirīgi. Saistībā ar “ārvalstu sabiedrībām” prasītāja norāda, ka uz tām “neattiecas izmeklēšana”, taču saistībā ar H&R ESP International tā uzsver, ka tā tika nopirkta vienīgi 2004. gadā, kas ir izraisījis “apgrozījuma kāpumu”.

283

Turpinājumā savā 2005. gada 8. decembra vēstulē prasītāja norāda arī H&R Ölwerke Schindler“māsasuzņēmumus”, kas pārvalda konversijas iekārtas ārvalstīs. Turklāt atbilstoši H&R Wasag 2004. gada darbības atskaitei darbību iegādāšanās pārstrādes specialitātēs, kas nāk no sabiedrības BP, attiecās vienīgi uz H&R Ölwerke Schindler Vācijā, kā arī H&R ESP Nuth BV Nīderlandē. Turklāt 2008. gada 7. jūlijā prasītāja ir precizējusi, ka ārvalstu sabiedrības, kas atrodas Koritonā [Corryton] un Čorlijā [Chorley] Apvienotajā Karalistē, īstenoja atbilstoši pirmajai aplēsei EUR 8,6 miljonus, pārdodot parafīna vasku 2004. gadā. Šie apstākļi norāda, ka H&R grupā ietilpa sabiedrības, kas dibinātas ārvalstīs, atšķirībā no H&R ESP International, kas dibināta Vācijā.

284

Pamatojoties uz iepriekš minēto, ir jāsecina, ka prasītāja nevar pamatoti pārmest Komisijai to, ka pieskaitījusi sākotnējai summai EUR 26,3 miljoni gan H&R ESP International īstenoto pārdošanu vērtību, gan “ārvalstu sabiedrību” īstenoto pārdošanu vērtību. Tieši pretēji, ir jāuzskata, ka, aprēķinot pārdošanu vērtību 2004. gadam, Komisija ir rīkojusies, pilnībā ievērojot 2006. gada pamatnostādņu 15. un 16. punktu, kas minēti iepriekš 218. punktā.

285

Otrkārt, prasītāja nevar pamatoti balstīties uz to, ka apstrīdētajā lēmumā nav ietverts detalizētas pārdošanas vērtību aprēķins, bet to Komisija iesniedza savā iebildumu rakstā. Pirmkārt, Komisija ir balstījusies uz apgrozījumu, ko prasītāja pati iesniedza administratīvā procesa laikā, un Komisija ir aprēķinājusi summu, kas lielā mērā atbilst prasītājas norādēm, kuras sniegtas tās atbildē uz paziņojumu par iebildumiem un uzklausīšanas amatpersonai. Otrkārt, lai ļautu prasītājai divas reizes rakstiski izteikties par iebildumu raksta saturu, Vispārējā tiesa ir tieši lūgusi prasītājai rakstiski atbildēt uz Komisijas atbildes rakstu uz repliku.

286

Treškārt, ir jānorāda, ka tiesvedības laikā Vispārējā tiesa uzdeva daudzus rakstveida jautājumus, lai vēl noskaidrotu faktu kontekstu.

287

Konkrēti, Vispārējā tiesa tieši lūdza prasītāju identificēt “ārvalstu sabiedrības”. Tomēr prasītāja attiecās precizēt sabiedrības, par kurām ir runa, lai gan tā lūdza atcelt vai grozīt apstrīdēto lēmumu, pamatojoties uz argumentāciju, kas nav interpretējama bez šo sabiedrību identificēšanas. Turklāt prasītāja nav arī precizējusi “ārvalstu sabiedrību” attiecības ar ESP International, H&R Ölwerke Schindler, H&R Sales un sevi pašu; prasītāja pat ir noliegusi, ka runa ir par tās meitasuzņēmumiem.

288

Ir jāpiebilst, ka iemesls, kādēļ prasītāja pakārtoti replikas raksta 51. punktā piedāvā pieskaitīt H&R Sales apgrozījumu EUR 26,3 miljonu summai, kuri izklāstīti 2008. gada 23. aprīļa vēstules 2. lappusē, nav skaidrs. Šajā vēstulē prasītāja norāda, ka H&R Ölwerke Schindler apgrozījums bija H&R Sales apgrozījums, norādot, ka “OWS – H&R Sales GmbH – īstenoto izplatīšanu, kā mēs to saprotam, neaptver informācijas pieprasījums.” Tomēr savā 2005. gada 8. decembra vēstulē prasītāja ir norādījusi, ka H&R Ölwerke Schindler bija ESP International pilnībā piederošs meitasuzņēmums. Tādēļ nav iespējams saprast iemeslus, kādēļ prasītāja pakārtoti piedāvā pieskaitīt EUR 26,3 miljonu summai ESP International meitasuzņēmuma apgrozījumu, ja tā principā iebilst pret to, ka šai summai tiek pieskaitīts “ārvalstu sabiedrību” apgrozījums, kuru tā savā replikas rakstā pielīdzina ESP International.

289

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, it īpaši tos, kas izklāstīti iepriekš 276. un 277. punktā, Komisijai nevar tikt pārmests, ka tā apstrīdētajā lēmumā ir pieļāvusi kļūdu, nosakot pārdošanu vērtību saistībā ar 2004. gadu. Tādējādi šis prasītājas iebildums ir jānoraida, ciktāl tas attiecas uz apstrīdētā lēmuma daļēju atcelšanu.

290

Turklāt ir arī jānoraida prasītājas pretenzijas, ciktāl ar tām tiek lūgts, lai Vispārējā tiesa, izmantojot savu neierobežoto kompetenci, grozītu naudas soda summu. Pēc padziļinātas lietas materiālu, kuri Vispārējai tiesai iesniegti šajā lietā, izvērtēšanas, tā, pirmkārt, uzskata, ka prasītājas argumenti un tās iesniegtā informācija nepamato šādu grozīšanu un, otrkārt, ka šajos lietas materiālos ietvertie apstākļi, it īpaši tie, kas minētie iepriekš 276. un 277. punktā, ļauj konstatēt, ka pārdošanu vērtība, kuru Komisija noteikusi par 2004. gadu, pienācīgi atspoguļo prasītājas izdarītā pārkāpuma smagumu.

291

No tā izriet, ka šis iebildums ir jānoraida un līdz ar to trešais pamats kopumā.

292

Ar pakārtoti izvirzīto ceturto pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punkts, jo ir pieļautas kļūdas vērtējumā, kuras skar naudas soda summas aprēķināšanu. Šim pamatam ir trīs daļas. Pirmkārt, prasītāja apstrīd 2006. gada pamatnostādņu piemērojamību. Otrkārt, tā uzskata, ka 17 % likmē no pārdošanu vērtības, kura noteikta saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 21. un 25. pantu, ir pieļauta kļūda vērtējumā un ar to tiek pārkāpts samērīguma princips. Treškārt, tā uzskata, ka naudas soda summa, kas tai uzlikta, ir nesamērīga un diskriminējoša, ņemot vērā tās lielumu. Tā būtībā lūdz Vispārējai tiesai grozīt apstrīdēto lēmumu un samazināt tai uzliktā naudas soda summu.

293

Prasītāja apgalvo, ka naudas soda summas aprēķins ir prettiesisks, jo Komisija ir pamatojusies uz 2006. gada pamatnostādnēm, nevis drīzāk uz to 1998. gada redakciju [Pamatnostādnēs sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu (OV C 9, 3. lpp.)], kas ir izraisījis daudz augstāku naudas soda summu, tostarp ņemot vērā reizināšanas koeficienta ieviešanu, kas atbilst piedalīšanās pārkāpumā gadu skaitam. Tā uzskata, ka ir pārkāpts atpakaļejoša spēka aizlieguma krimināltiesību princips, jo pārkāpuma izdarīšanas laikā 2006. gada pamatnostādnes vēl nebija stājušās spēkā. Tāpat Komisija esot pārkāpusi savu pilnvaru pašierobežošanas principu, pieņemot pamatnostādnes, un ir pārkāpusi tiesisko paļāvību, kuru šī pamatnostādnes radīja tirgus dalībniekiem.

294

Šajā ziņā Tiesa jau ir nospriedusi, ka tas, ka Komisija dažiem pārkāpumu veidiem iepriekš piemērojusi noteikta apmēra naudas sodus, nevar liegt iespēju palielināt šo apmēru Regulā Nr. 1/2003 norādītajās robežās, ja tas nepieciešams, lai nodrošinātu Kopienas konkurences politikas īstenošanu, bet gan tieši pretēji – ja Kopienas konkurences normu efektīvai piemērošanai ir nepieciešams, lai Komisija varētu jebkurā brīdī pielāgot naudas sodu apmēru šīs politikas vajadzībām (iepriekš 73. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Musique Diffusion française u.c./Komisija, 109. punkts, un iepriekš 40. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 169. punkts).

295

Uzraudzības uzdevumā, ko Komisijai uzliek EKL 81. un 82. pants, ietilpst ne tikai pienākums veikt izmeklēšanu un noteikt sankcijas par atsevišķiem pārkāpumiem, bet arī pienākums īstenot vispārēju politiku, kuras mērķis ir konkurences lietām piemērot Līgumā noteiktos principus un ievirzīt uzņēmumu rīcību atbilstošā gultnē (skat. iepriekš 73. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Musique Diffusion française u.c./Komisija, 105. punkts, un iepriekš 40. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 170. punkts).

296

Tomēr tirgus dalībniekiem nevar būt tiesiskā paļāvība pastāvošās situācijas uzturēšanā, kuru Komisija var grozīt savas rīcības brīvības ietvaros, kura tai ir saskaņā ar EKL 81. un 82. pantu, kopumā nosakot konkurences politiku (skat. iepriekš 40. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 171. un 172. punkts un tajos minētā judikatūra).

297

Konkrētāk, uzņēmumi, kas iesaistīti administratīvajā procesā, kura rezultātā var tikt piemērots naudas sods, nevar tiesiski paļauties nedz uz to, ka Komisija nepārsniegs iepriekš piemēroto naudas sodu apmēru, nedz arī uz šo naudas sodu aprēķina metodi (šī sprieduma 40. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 228. punkts).

298

Tādējādi minētajiem uzņēmumiem ir jāņem vērā iespēja, ka Komisija katrā laikā var nolemt palielināt naudas sodu apmēru salīdzinājumā ar iepriekš piemērotajiem naudas sodu apmēriem. Tas attiecas ne tikai uz gadījumiem, kad Komisija palielina naudas sodu apmēru, darot tos zināmus individuālā lēmumā, bet arī uz gadījumiem, kad šis palielinājums tiek veikts, konkrētos gadījumos piemērojot tādas vispārpiemērojamas rīcības normas kā pamatnostādnes (iepriekš 40. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 229. un 230. punkts).

299

Tādēļ pamatnostādņu 1998. gada redakcijas aizvietošana ar jaunu naudas sodu summas aprēķināšanas metodi, kas ietverta 2006. gada pamatnostādnēs, pat pieņemot, ka to sekas bija uzlikto naudas sodu summas līmeņa paaugstināšanās, bija aizliegtās vienošanās dalībniekiem saprātīgi paredzama, ņemot vērā laiku, kurā tā tika īstenota. Līdz ar to, apstrīdētajā lēmumā piemērojot 2006. gada pamatnostādnes pārkāpumiem, kas izdarīti pirms to pieņemšanas, Komisija nav pārkāpusi ne atpakaļejoša spēka aizlieguma principu, ne tiesiskās paļāvības aizsardzības principu (šajā ziņā skat. iepriekš 40. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 231. un 232. punkts).

300

Visbeidzot ir jānorāda, ka prasītājas veiktā Komisijas rīcības brīvības pašierobežošanas principa interpretācija neatbilst šai judikatūrai. Patiešām, lai gan Komisijai bija jāpiemēro pamatnostādnes, kuras bija spēkā pārkāpuma izdarīšanas laikā, kas šajā lietā aptver trīspadsmit gadus, šāds ierobežojums padarītu par neefektīvām Komisijas tiesības, kas atzītas iepriekš 294. punktā minētajā judikatūrā, pielāgot naudas soda aprēķina metodes saistībā ar savu pienākumu efektīvi piemērot Savienības konkurences tiesību noteikumus.

301

Šos analīzi nevar atspēkot ar prasītājas argumentiem saistītā ar Vispārējās tiesas 2003. gada 3. aprīļa spriedumu lietā T-119/02 Royal Philips Electronics/Komisija (Recueil, II-1433. lpp.). No šī sprieduma prasītāja secina, ka, “tā kā pamatnostādnes attiecas uz juridisko attiecību dalībniekiem un no Komisijas puses rada uzticēšanās atmosfēru, tām piemīt garantēšanas funkcija”. Taču attiecīgā sprieduma rindkopā, uz kuru prasītāja norāda, nav minēta ne tiesiskā paļāvība, ne garantēšanas funkcija, jo tajā ir vienīgi norādīts, ka Komisijas paziņojums saistībā ar pieņemamiem korektīviem pasākumiem saskaņā ar Padomes Regulu (EEK) Nr. 4064/89 un Komisijas Regulu (EK) Nr. 447/98 (OV 2001, C 68, 3. lpp.) “nav atbrīvots no visām juridiskajām saistībām” un ka “Komisijai ir saistoši paziņojumi, kurus tā pieņem koncentrāciju kontroles jomā, ciktāl tie neatkāpjas no Līguma normām un Regulas Nr. 4064/89”.

302

Katrā ziņā ir jāuzsver, ka koncentrāciju jomā lietas dalībnieki var piedāvāt uzņemties saistības, lai padarītu koncentrāciju par saderīgu ar iekšējo tirgu un līdz ar to ļaut Komisijai atļaut koncentrāciju. Tādēļ iepriekš 301. punktā minētā paziņojuma loma ir orientēt uzņēmumus, kas rīkojas labticīgi un nav izdarījuši pārkāpumu, saistībā ar saistību raksturu, kas piedāvāts, lai panāktu pozitīvu rezultātu Komisijas vadītā administratīvā procesa noslēgumā. Tādējādi šo uzņēmumu situācija nevar tikt pielīdzināta to uzņēmumu situācijai, kuri piedalījušies aizliegtas vienošanās darbībā, kura tieši aizliegta EKL 81. pantā.

303

Tāpat ir jāuzsver, ka pamatnostādņu mērķis naudas sodu summas aprēķināšanas jomā ir nodrošināt finanšu sankciju, kuras Komisijas nosaka savos lēmumus, pārskatāmību, objektivitāti un nediskriminējošu raksturu, tomēr nesamazinot Komisijas rīcības preventīvo raksturu.

304

Atšķirībā no krimināltiesībām konkurences tiesību jomā gan peļņa no prettiesiskajām darbībām, gan sodi par tām ir tīri finansiāli, gluži kā pārkāpēju motivācija, kuri turklāt seko ekonomiskajai loģikai savas darbībās. Tādēļ naudas soda, kas tiek uzlikts par piedalīšanos prettiesiskā aizliegtās vienošanās darbībā, summas precīzākai vai mazāk precīzai paredzamībai būtu ļoti nelabvēlīgas sekas saistībā ar Savienības konkurences politikas efektivitāti, ciktāl uzņēmumi, kas izdara pārkāpumus, varētu tieši salīdzināt savu prettiesisko darbību izdevumus un peļņu, kā arī ņemt vērā atklāšanas iespēju un tādējādi mēģināt nodrošināt šo darbību ienesīgumu (šajā ziņā skat. iepriekš 220. punktā minēto spriedumu lietā Degussa/Komisija, 83. punkts, un iepriekš 220. punktā minēto spriedumu lietā Schunk un Schunk Kohlenstoff-Technik/Komisija, 45. punkts).

305

Ņemot vērā iepriekš minēto, šis pamats ir jānoraida.

306

Apstrīdētajā lēmumā pēc tam, kad 651. apsvērumā bija definējusi pārkāpuma ģeogrāfisko apjomu, Komisija ar nosaukumu “Secinājums par pārkāpuma smagumu” veltīja 653. apsvērumu jautājumam par pārkāpuma smagumu:

“[..]

307

Prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi samērīguma principu un pieļāvusi kļūdu vērtējumā, nosakot saistībā ar pārkāpuma galveno daļu koeficientu 17 % par pārkāpuma smagumu, ņemot vērā 2006. gada pamatnostādņu 21. punktu, un prevencijas nolūkos, ņemot vērā šo pamatnostādņu 25. punktu. Koeficients, kas noteikts uzņēmumiem, kuri piedalījušies pārkāpuma daļā saistībā ar tirgu un klientu sadali, esot vienīgi 18 %. Attiecīgā atšķirība procentos, kura ir vienīgi viena procentpunkta apmērā, samērīgi neatspoguļojot smaguma atšķirību. Tādējādi prasītāja būtībā lūdz, lai Vispārējā tiesa palielina starpību starp 17 % un 18 % koeficientu, samazinot pirmo minēto koeficientu, t.i., koeficientu, kas piemērots uzņēmumu īstenotajām pārdošanām, kuri kā prasītāja ir piedalījušies vienīgi pārkāpuma galvenajā daļā.

308

Saskaņā ar judikatūru no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 49. panta 3. punkta izriet, ka sodu intensitāte nedrīkst būt nesamērīga ar izskatāmo pārkāpumu un ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktu, lai noteiktu naudas soda summu, ir jāņem vērā pārkāpuma smagums un ilgums. Samērīguma princips un soda adekvātuma pārkāpumam princips arī paredz, ka uzliktā naudas soda summai ir jābūt samērīgai ar pārkāpuma smagumu un ilgumu (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2001. gada 12. jūlija spriedumu apvienotajās lietās T-202/98, T-204/98 un T-207/98 Tate & Lyle u.c./Komisija, Recueil, II-2035. lpp., 106. punkts, un 2006. gada 27. septembra spriedumu lietā T-43/02 Jungbunzlauer/Komisija, Krājums, II-3435. lpp., 226. punkts).

309

Konkrētāk, samērīguma princips šajā kontekstā paredz, ka Komisijai ir jānosaka naudas sods proporcionāli elementiem, kas ņemami vērā, lai noteiktu pārkāpuma smagumu, un ka tai šajā ziņā ir jāpiemēro šie elementi saskaņotā un objektīvi pamatotā veidā (iepriekš 308. punktā minētais spriedums lietā Jungbunzlauer/Komisija, 226.–228. punkts, un 2010. gada 28. aprīļa spriedums lietā T-446/05 Amann & Söhne un Cousin Filterie/Komisija, Krājums, II-1255. lpp., 171. punkts).

310

Turklāt, nosakot naudas soda summu, atbilstoši judikatūrai ir jāņem vērā tādi objektīvie apstākļi kā pret konkurenci vērsto darbību saturs un ilgums, to skaits un intensitāte, skartā tirgus apjoms un ekonomiskajai sabiedriskajai kārtībai nodarītais kaitējums. Analīzē ir jāņem vērā arī atbildīgo uzņēmumu relatīvais nozīmīgums un tirgus daļa, kā arī iespējamā recidīvā rīcība. Pārskatāmības nodrošināšanai Komisija pieņēma 2006. gada pamatnostādnes, kurās tā ir norādījusi, kāpēc tā ņems vērā to vai citu pārkāpuma apstākli, un sekas, kādas no minētā var izrietēt attiecībā uz naudas soda apmēru (skat. šajā ziņā Tiesas 2011. gada 8. decembra spriedumu lietā C-386/10 P Chalkor/Komisija, Krājums, I-13090. lpp., 57.–59. punkts).

311

Ir jāuzsver, ka šī iebilduma ietvaros prasītāja neapstrīd naudas sodu summas aprēķināšanas metodes un dažādu vērā ņemamo apstākļu lomu, kuri paredzēti 2006. gada pamatnostādnēs.

312

Pirmkārt, saistībā ar šo lietu ir jānorāda, kā ir norādīts 2006. gada pamatnostādņu 23. punktā, ka nolīgumi un saskaņotās darbības, kuras vērstas uz cenu noteikšanu un kuras kā šajā lietā ietilpst pārkāpuma galvenajā daļā, pēc sava rakstura ietilpst vissmagākajos konkurences noteikumu pārkāpumos. Tādēļ saskaņā ar pamatnostādņu 21. un 23. punktu koeficients, kas atspoguļo pārkāpuma smagumu, ir jānosaka diapazona, kas ir no 0 līdz 30 % augstākajā daļā. Turklāt šajā lietā nolīgumi un saskaņotās darbības, kuras vērstas uz cenu noteikšanu, attiecās uz visām EEZ valstīm, kas arī ir atbilstoši saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 22. punktu (apstrīdētā lēmuma preambulas 651. un 653. apsvērums).

313

Ņemot vērā šos apstākļus, Komisija nav pieļāvusi nekādu kļūdu vērtējumā, nosakot koeficientu 17 % saistībā ar pārkāpuma smagumu sakarā ar tā galveno daļu, kurā ietilpst “nolīgumi un saskaņotas darbības par cenu noteikšanu komerciālā ziņā jutīgas informācijas apmaiņu un atklāšanu” saistībā ar parafīna vaska tirgu. Tas pats attiecas uz summas noteikšanu, kura pieskaitāma prevencijas nolūkos saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 25. punktu, saukta par “ienākšanas maksu”. Turklāt Komisija ir norādījusi saiknes starp attiecīgajiem faktoriem, kas ņemti vērā pārkāpuma smaguma sakarā, un noteikto koeficientu.

314

Ir jāpiebilst, ka attiecīgā koeficienta noteikšana 17 % apmērā ir arī pamatota saistībā ar vērtēšanas kritērijiem, kas paredzēti iepriekš 307. punktā minētajā judikatūrā.

315

No tā izriet, ka Komisija nav pieļāvusi ne kļūdu vērtējumā, ne pārkāpusi samērīguma principu, nosakot attiecīgo likmi 17 % apmērā.

316

Otrkārt, ir jāizvērtē prasītājas argumenti, saskaņā ar kuriem tas, ka atšķirība starp koeficientu, kas noteikts saistībā ar pārkāpuma galveno daļu, un koeficientu, kas noteikts par pirmo un otro daļu kopā, ir viens procentpunkts, neatspoguļo atšķirību smagumā, ņemot vērā piedalīšanos klientu un tirgu sadalē.

317

Šajā ziņā ir jāuzsver, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 240. un 248. apsvēruma, nolīgumi, kas ietvēra tirgu un/vai klientu sadalīšanu, bija sporādiski tehniskajās sanāksmēs salīdzinājumā ar nolīgumiem vai saskaņotajām darbībām, kuras vērstas uz parafīna vaska cenu noteikšanu. Turklāt saskaņā ar uzņēmumu, kuri arī piedalījušies aizliegtās vienošanās darbībā, neatkarīgajiem paziņojumiem (skat. iepriekš 153. punktu) diskusija par prasītāju piemērotajām cenām vienmēr notika tehniskajās sanāksmēs, jo šīs sanāksmes parasti attiecās uz cenu noteikšanu.

318

Turklāt atbilstoši apstrīdētā lēmuma preambulas 267. apsvērumam prettiesiskais mērķis, kuru īstenoja vienota un turpināta pārkāpuma dalībnieki šajā lietā un par kuru noteikts sods, bija samazināt vai likvidēt konkurences spiedienu ar galīgo mērķi gūt vislielāko peļņu un, vismazākais, stabilizēt, pat palielināt šo peļņu. Protams, pārkāpuma otrā daļa varētu padziļināt tā negatīvo iedarbību attiecībā pret skartajiem klientiem un tirgiem. Tomēr tam nebija pret konkurenci vērsta mērķa, kuru būtu bijis iespējams skaidri nošķirt no mērķa, kas saistīts ar pārkāpuma galveno daļu, jo bija skarti vieni un tie paši produkti un viens un tas pats ģeogrāfiskais tirgus un ka pēc pēdējās analīzes tirgu un klientu sadalīšana arī bija ar mērķi, kas ietvēra suprakonkurējošu cenu līmeņa sasniegšanu, gluži kā visas darbības, kuras vērstas uz cenu noteikšanu.

319

Tādēļ Komisija nav pieļāvusi ne kļūdu vērtējumā, ne pārkāpusi samērīguma principu, nosakot saistībā ar pārkāpuma smagumu, pirmkārt, saistībā ar prevencijas nolūkiem atbilstošo 2006. gada pamatnostādņu 25. punktu, otrkārt, proporciju 17 % apmērā no pārdošanu vērtības saistībā ar uzņēmumiem, kuri piedalījās vienīgi pārkāpuma galvenajā daļā, un proporciju 18 % apmērā no pārdošanu vērtības saistībā ar uzņēmumiem, kas arī piedalījās pārkāpuma otrajā daļā.

320

Turklāt, ciktāl Vispārējai tiesai ir arī iesniegts pakārtots lūgums samazināt naudas soda summu, tā, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, uzskata, ka 17 % proporcijas no uzņēmumu, kuri piedalījušies vienīgi pārkāpuma galvenajā daļā, īstenoto pārdošanu vērtības ņemšana vērā pienācīgi atspoguļo pārkāpuma smagumu, kā tas ir prasīts Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktā un iepriekš 308. punktā minētajā judikatūrā.

321

Līdz ar to šis iebildums ir jānoraida.

322

Prasītāja uzskata, ka tai uzliktais naudas sods ir nesamērīgs un diskriminējošs saistībā ar tās lielumu salīdzinājumā ar naudas sodiem, kas uzlikti citiem uzņēmumiem, kuri piedalījušies aizliegtās vienošanās darbībā. Tā norāda, ka pielāgotā pamatsumma, kas noteikta ExxonMobil, pārstāv vienīgi aptuveni 0,04 % no šīs grupas kopējā īstenotā apgrozījuma 2007. gadā, taču H&R grupas gadījumā šī likme ir 2,5 %.

323

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka vienlīdzīgas attieksmes princips ir pārkāpts tikai tad, ja līdzīgas situācijas tiek aplūkotas atšķirīgi vai ja atšķirīgas situācijas tiek aplūkotas vienādi, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota (Tiesas 1984. gada 13. decembra spriedums lietā 106/83 Sermide, Recueil, 4209. lpp., 28. punkts, un Vispārējās tiesas 2006. gada 4. jūlija spriedums lietā T-304/02 Hoek Loos/Komisija, Krājums, II-1887. lpp., 96. punkts).

324

Turklāt saskaņā ar iepriekš 308. punktā minēto judikatūru no Pamattiesību hartas 49. panta 3. punkta izriet, ka sodu intensitāte nedrīkst būt nesamērīga ar pārkāpumu un ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktu, lai noteiktu naudas soda summu, ir jāņem vērā pārkāpuma smagums un ilgums. Samērīguma princips un soda adekvātuma pārkāpumam princips arī paredz, ka uzliktā naudas soda summai ir jābūt samērīgai ar pārkāpuma smagumu un ilgumu.

325

Konkrētāk, saskaņā ar iepriekš 309. punktā minēto judikatūru samērīguma princips šajā kontekstā paredz, ka Komisijai ir jānosaka naudas sods proporcionāli elementiem, kas ņemami vērā, lai noteiktu pārkāpuma smagumu, un ka tai šajā ziņā ir jāpiemēro šie elementi saskaņotā un objektīvi pamatotā veidā.

326

Turklāt saskaņā ar judikatūru, nosakot naudas sodu, ir atļauts ņemt vērā gan uzņēmuma kopējo apgrozījumu, kas ietver, kaut arī aptuvenu un neskaidru, norādi uz uzņēmuma lielumu un tā ekonomisko spēju, gan arī tikai daļu no šī apgrozījuma, ko veido preces, attiecībā uz kurām izdarīts pārkāpums, un kas tādējādi ietver norādi uz pārkāpuma apmēru. Ne vienam, ne otram no šiem skaitļiem nevar tikt piešķirta tāda nozīme, kas ir nesamērīga salīdzinājumā ar citiem novērtējuma faktoriem, un tādējādi atbilstošu naudas sodu nevar noteikt, pamatojoties uz vienkāršu aprēķinu, kas balstīts uz kopējo apgrozījumu. Tas tā ir jo īpaši, ja attiecīgās preces pārstāv tikai nelielu daļu no apgrozījuma (iepriekš 40. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 243. punkts, un Tiesas 2006. gada 18. maija spriedums lietā C-397/03 P Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, Krājums, I-4429. lpp., 100. punkts).

327

Savienības tiesības turpretim neietver vispārpiemērojamu principu, saskaņā ar kuru sodam ir jābūt samērīgam ar uzņēmuma, kas piedalās pārkāpumā, kopējo apgrozījumu (pēc analoģijas skat. iepriekš 326. punktā minēto spriedumu ietā Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, 101. punkts).

328

Ir arī jāatgādina, ka saskaņā ar iepriekš 310. punktā minēto judikatūru pārskatāmības nodrošināšanai Komisija pieņēma 2006. gada pamatnostādnes, kurās tā ir norādījusi, kādā ziņā tā ņems vērā katru atbilstošo apstākli, ieskaitot attiecīgā uzņēmuma kopējo apgrozījumu un pārdošanu vērtību, kas īstenotas tirgū, kurā realizēta aizliegtā vienošanās.

329

Turklāt ir jāuzsver, ka 2006. gada pamatnostādnēs paredzēto aprēķināšanas metodi un dažādu elementu, kuri ņemti vērā, lomu prasītāja nav apstrīdējusi šī iebilduma ietvaros.

330

Šajā lietā 17 % no H&R grupas īstenoto pārdošanu vērtības un 18 % no īstenoto pārdošanu vērtības tirgos, kuros īstenota aizliegtā vienošanās, tika attiecīgi ņemti vērā, aprēķinot naudas soda pamatsummu. Turklāt, lai nodrošinātu pienācīgu preventīvo iedarbību atbilstoši 2006. gada pamatnostādņu 30. punktam, Komisija ir noteikusi reizināšanas koeficientu 2 sakarā ar ExxonMobil kopējo augsto apgrozījumu un mazo procentuālo lielumu no tās īstenoto pārdošanu vērtības tirgos, kuros īstenota aizliegtā vienošanās, salīdzinājumā ar minēto apgrozījumu. Turklāt saistībā ar katru uzņēmumu, kas piedalījies pārkāpumā, Komisija pārbaudīja, lai naudas soda kopējā summa nepārsniegtu 10 % no tā apgrozījuma, kā tas ir paredzēts Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā.

331

No tā izriet, ka daudzās naudas soda summas aprēķināšanas stadijās Komisija ir ņēmusi vērā atšķirības starp ExxonMobil situāciju un prasītājas situāciju, pret tām īstenojot diferencētu attieksmi saistībā ar šiem aspektiem.

332

Tāpat Komisija ir ievērojusi savas pamatnostādnes un piemērojamo judikatūru, saskaņā ar kuru ir atļauts ņemt vērā gan uzņēmuma kopējo apgrozījumu, gan daļu no pārdošanu vērtības, kura nāk no precēm, saistībā ar kurām noticis pārkāpums. Apstrīdētajā lēmumā Komisija šajā ziņā ir piemērojusi atbilstošos apstākļus saskanīgi un objektīvi pamatoti.

333

Visbeidzot ir jāpiebilst, ka atšķirība likmē starp pamatsummu un grupas kopējo apgrozījumu saistībā ar ExxonMobil un H&R izriet vienīgi no tā, ka ieņēmumi no produktiem, uz kuriem attiecas tirgi, kuros īstenota aizliegtā vienošanās, ExxonMobil apgrozījumā pārstāv nesalīdzināmi mazāku procentuālo daļu nekā H&R gadījumā. Prasītāja nevar pamatoti apgalvot, ka naudas soda summa ir nesamērīga un diskriminējoša, patvaļīgi izvēloties datus, kas jāņem vērā naudas soda aprēķināšanā, un šīs aprēķināšanas starpposma vērtību, kuri nav savstarpēji saistīti ne atbilstoši 2006. gada pamatnostādnēm, ne atbilstoši judikatūrai.

334

Līdz ar to šis iebildums par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu un naudas soda summas nesamērīgumu ir jānoraida.

335

Turklāt, ciktāl Vispārējai tiesai ir pakārtoti lūgts samazināt prasītājai uzliktā naudas soda summu, tā, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, uzskata, ka prasītājai uzliktā naudas soda summa ir atbilstoša, ņemot vērā izdarītā pārkāpuma smagumu un ilgumu.

336

Līdz ar to ir jānoraida ceturtais pamats kopumā.

337

Tiesas sēdē prasītāja ir norādījusi, ka Komisija nav pierādījusi ekonomiskās vienības pastāvēšanu starp prasītāju un sabiedrību H&R Wax Company Vertrieb. Šajā ziņā apstrīdētais lēmums turklāt neesot pietiekami pamatots. Turklāt prasītāja arī ir norādījusi, ka Vispārējā tiesa pati nav definējusi H&R grupu savos rakstveida un mutvārdu jautājumos.

338

Vispirms ir jānorāda, ka Komisija paziņojuma par iebildumiem 26. un 28. punktā ir skaidri definējusi H&R grupas perimetru, kas atbilst H&R uzņēmumam. Tā kā prasītāja to neapstrīdēja, šis izklāsts tika pārņemts apstrīdētā lēmuma preambulas 22. un 24. apsvērumā (skat. iepriekš 13. punktu). Prasības pieteikumā un replikas rakstā prasītāja nav kritizējusi šo H&R grupas definīciju. Turklāt prasības pieteikuma 14. punktā tā pati ir norādījusi, ka bija “daļa no [Hansen & Rosenthal] ekonomiskās vienības” un tā izveidojusi savu argumentāciju saistībā ar pirmo pamatu šajā ziņā. Hansen & Rosenthal ir H&R jumta sabiedrība saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 24. punktu.

339

Vispirms ir jāatgādina, ka no Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkta, to aplūkojot kopsakarā ar tā 48. panta 2. punktu, izriet, ka pieteikumā par lietas ierosināšanu ir jānorāda strīda priekšmets, kā arī kopsavilkums par izvirzītajiem pamatiem un tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, ja vien tie nav saistīti ar tādiem tiesiskiem vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā.

340

Tādēļ prasītājas tiesas sēdē izvirzītais jaunais iebildums par konstatācijas par ekonomisko vienību starp to un Hansen & Rosenthal pamatotību nav pieņemams.

341

Otrkārt, jāatgādina, ka LESD 253. pantā paredzētais pienākums norādīt pamatojumu ir būtiska formalitāte, kas ir jānošķir no jautājuma par pamatojuma pamatotību, kas attiecas uz strīdīgā akta tiesiskumu pēc būtības. EKL 253. panta, kas attiecas uz pamatojuma neesamību vai nepietiekamību, pārkāpums ir būtisku formas prasību pārkāpums EKL 230. panta nozīmē un līdz ar to ir absolūts pamats, kas Savienības tiesai ir jāizskata (skat. iepriekš 42. punktā minēto judikatūru).

342

Ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru individuālā lēmuma pamatojumam ir skaidri un nepārprotami jānorāda iestādes, kas ir izdevusi tiesību aktu, argumentācija, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu un lai kompetentā tiesa varētu veikt attiecīgu pārbaudi. Prasība norādīt pamatojumu ir jāvērtē, ņemot vērā lietas faktiskos apstākļus. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi atbilstošie faktiskie un juridiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst EKL 253. panta prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā pieņemšanas kontekstu (iepriekš 42. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Sytraval un Brink’s France, 63. punkts).

343

Šajā lietā Vispārējā tiesa uzskata, ka iemesli, kādēļ Komisija ir iekļāvusi prasītāju H&R grupā, skaidri izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 22. un 24. apsvēruma. Turklāt ir jānorāda, ka šajā lietā runa nav par atbildības attiecināšanu uz prasītāju sakarā citas sabiedrības, kas ietilpst H&R grupā, piedalīšanos attiecīgajā aizliegtās vienošanās darbībā, bet par prasītājas tiešo piedalīšanos ar to, ka viens no tās darbiniekiem piedalījās tehniskajās sanāksmēs.

344

Turklāt saistībā ar H&R grupas īstenoto pārdošanu aprēķināšanu ir jāuzsver, ka Komisija ir ņēmusi vērā grupas ārējo apgrozījumu pēc prasītājas tieša lūgumu, kā tas izriet no korespondences starp to un prasītāju administratīvā procesa laikā. Atbilstoši prasītājas norādēm šajā ārējā apgrozījumā bija iekļautas arī Hansen & Rosenthal un tās meitasuzņēmuma H&R Wax Company Vertrieb apgrozījums, kurai netieši piederēja kapitāldaļas prasītājā un kura tika iekļauta H&R grupā, prasītājai to neapstrīdot savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem un savos rakstos Vispārējā tiesā.

345

Tādēļ Vispārējā tiesa var pilnībā saprast Komisijas rīcību, pamatojoties uz apstrīdētā lēmuma formulējumu un tā pieņemšanas kontekstu, līdz ar to Vispārējai tiesai pēc savas ierosmes nav jāizvirza pienākuma norādīt pamatojumu neizpilde.

346

Treškārt, saistībā ar to, ka H&R grupa neesot definēta tiesvedībā Vispārējā tiesā, ir jāatgādina, ka apstrīdētajā lēmumā tā ir definēta 22. un 24. apsvērumā un ka prasītāja pati izmanto frāzi “H&R grupa”, tostarp prasības pieteikuma 68. punktā tajā pašā nozīmē. Tā kā prasītāja neapstrīdēja šo H&R grupas definīciju un tā kā lietas dalībnieki ir saskanīgi izmantojuši terminu “H&R grupa” rakstveida procesā, Vispārējā tiesa pārņēma šo pašu definīciju savā protokolā. Turklāt, lai gan ir taisnība, ka prasītāja bieži izmanto “H&R” tādā ziņā, kas atbilst “Hansen & Rosenthal KG”, tomēr Vispārējā tiesa ir definējusi “H&R” tiesas sēdē identiskā veidā tam, kā tas ir izklāstīts iepriekš 2. punktā.

347

Tādēļ tiesas sēdē izvirzītais iebildums arī ir jānoraida.

348

Ņemot vērā iepriekš minēto, prasība atcelt apstrīdēto lēmumu ir jānoraida.

349

Saistībā ar neierobežotās kompetences īstenošanu Vispārējā tiesa secina, ka prasītāja nav pierādījusi nevienu kļūdu vai pārkāpumu apstrīdētajā lēmumā, kas attaisnotu naudas soda summas grozīšanu. Tā arī uzskata, ka, ņemot vērā visus lietas apstākļus, konkrēti, prasītājas izdarītā pārkāpuma smagumu un ilgumu, tai uzliktā nauda soda summa ir pienācīga.

350

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, prasība kopumā ir jānoraida.

351

Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

352

Turklāt saskaņā ar Reglamenta 90. panta a) punktu, ja Vispārējai tiesai ir radušies izdevumi, no kuriem būtu bijis iespējams izvairīties, tā var piespriest lietas dalībniekam, kas tos izraisījis, tos atmaksāt. Kā tika norādīts it īpaši iepriekš 262. punktā, prasītāja ir sniegusi neprecīzas atbildes uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumiem. Prasītājas rīcība padarīja šīs lietas izskatīšanu ievērojam grūtāku, kas ir nepamatoti apgrūtinājis Vispārējās tiesas darbu, liekot tai veikt uzdevumus, ko kuriem varēja izvairīties. Tādēļ ir jāpiespriež prasītājai iemaksāt EUR 10 000 Vispārējās tiesas kasē.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)

nospriež:

Tiesvedības rašanās fakti

1. Administratīvā procedūra un apstrīdētā lēmuma pieņemšana

2. Saiknes starp H&R grupu un Tudapetrol

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

1. Par prasītājas lūgumu izņemt dokumentu no lietas materiāliem

2. Par lietas būtību

Par pirmo pamatu par EKL 81. un 253. panta pārkāpumu, kā arī tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, jo apstrīdētajā lēmumā esot sniegts nediferencēts pamatojums

Par pirmo daļu par EKL 81. un 253. panta pārkāpumu

Par otro daļu par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu

Par otro pamatu par EKL 81. panta pārkāpumu, jo nav pierādījumu par to, ka prasītāja ir izdarījusi pārkāpumu

Par pirmo daļu par to, ka nav pierādījumu par prasītājas tiešo atbildību

– Par nolīguma un saskaņotas darbības jēdzieniem

– Par pierādījumu izvērtēšanas principiem

– Par apstrīdēto lēmumu

– Par G. piedalīšanās tehniskajās sanāksmēs attiecināšanu uz H&R ChemPharm

– Par prasītājas piedāvājumu iesniegt pierādījumus

– Pierādījumu visaptverošais vērtējums, kuri pamato prasītājas izdarītā pārkāpuma pastāvēšanu

– Par prasītājas piedalīšanās pārkāpumā sākuma datumu

– Par prasītājas argumentu, kas attiecas uz konkrētām tehniskajām sanāksmēm, detalizētu izvērtēšanu

Par otrā pamata otro daļu

Par trešo pamatu par kļūdu aprēķinos saistībā ar pārdošanu vērtības noteikšanu

Ievada apsvērumi

Par apgrozījumiem, kas konstatēti par 2002. un 2003. gadu

Par 2004. gada apgrozījuma aprēķināšanu un “ārvalstu sabiedrību” un H&R ESP International ņemšanu vērā

– Par to, ka pārdošanu vērtības aprēķinā ir iekļautas “ārvalstu sabiedrību” un H&R Sales, kas nopirktas 2004. gadā, īstenotās pārdošanas

– Par pārdošanu vērtības vidējā rādītāja palielināšanos references perioda laikā, jo tika ņemts vērā sabiedrību, kas nopirktas 2004. gadā, apgrozījums

– Par to, ka esot divkārši ņemts vērā “ārvalstu sabiedrību” apgrozījums

Par ceturto pamatu par Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punkta pārkāpumu, jo ir pieļauta kļūda vērtējumā saistībā ar naudas soda summas aprēķināšanu

Par 2006. gada pamatnostādņu piemērošanu

Par samērīguma principa pārkāpumu un kļūdu vērtējumā saistībā ar 17 % koeficienta noteikšanu saistībā gan ar pārkāpumu smagumu, gan prevencijas nolūkā

Par to, ka pamatsumma esot nesamērīga un diskriminējoša saistībā ar H&R grupas lielumu

Par iebildumu, kuru prasītāja izvirzīja tiesas sēdē saistībā ar ekonomisko vienību starp to un citām H&R grupas sabiedrībām

Par tiesāšanās izdevumiem