Lieta T‑53/08

Itālijas Republika

pret

Eiropas Komisiju

Valsts atbalsts – Kompensācija par ekspropriāciju sabiedriskā labuma dēļ – Elektroenerģijas piegādes preferenciālā tarifa pagarināšana – Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par nesaderīgu ar kopējo tirgu – Jēdziens “priekšrocība” – Sacīkstes princips

Sprieduma kopsavilkums

1.      Valsts atbalsts – Jēdziens – Atlīdzība, kas piešķirta kā kompensācija par aktīvu ekspropriāciju – Izslēgšana

(EKL 87. panta 1. punkts)

2.      Savienības tiesības – Principi – Tiesības uz aizstāvību – Piemērošana Komisijas sāktajos administratīvajos procesos – Atbalsta projektu izskatīšana – Apjoms

(EKL 88. panta 2. punkts)

3.      Valsts atbalsts – Komisijas lēmums uzsākt oficiālu valsts pasākuma izmeklēšanas procedūru – Procedūras priekšmets un apjoms

(EKL 88. panta 2. punkts)

1.      Pasākumi, ar kuriem dažādos veidos tiek samazinātas uzņēmuma budžeta parastās izmaksas un kas tādēļ ir pielīdzināmi subsīdijām, tādi kā tostarp preču vai pakalpojumu piegāde ar izdevīgiem nosacījumiem, ir uzskatāmi par priekšrocību EKL 87. panta 1. punkta nozīmē. Taču valsts atbalsta juridiskā būtība ir pavisam atšķirīga no zaudējumu atlīdzināšanas būtības, ko valsts iestādēm eventuāli vajadzētu maksāt privātpersonām, kompensējot zaudējumus, ko tās varētu būt tām radījušas, un šī zaudējumu atlīdzināšana tādēļ nav valsts atbalsts EKL 87. un 88. panta nozīmē.

Taču par valsts atbalstu ir jākvalificē pasākums, kas ietver pasākuma, ar kuru uzņēmumam tiek piešķirts elektroenerģijas piegādes labvēlīgais tarifs, pagarināšanu, un kas noticis sakarā ar kompensāciju sakarā ar ekspropriāciju elektroenerģijas nozares nacionalizācijas kontekstā, ja labvēlīgais tarifs ir ticis piešķirts kā kompensācija uz noteiktu laiku bez pagarināšanas iespējām. Turklāt pasākums, kurš ir tikai viens no labvēlīgajiem tarifu nosacījumiem, kura pagarināšana ir paredzēta, lai “ļautu attiecīgo uzņēmumu ražošanas attīstību un restrukturēšanu”, nevar tikt uzskatīts par tiesisku kompensācijas, kurus tas saņēmis pēc nacionalizācijas, turpināšanu.

(sal. ar 49., 52., 55., 63., 65., 75. un 77. punktu)

2.      Valsts atbalsta kontroles jomā tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips prasa nodrošināt attiecīgajai dalībvalstij iespēju izteikt savu viedokli par apsvērumiem, ko saskaņā ar EKL 88. panta 2. punktu iesniegušas ieinteresētās trešās personas un uz ko Komisija ir paredzējusi balstīties savā lēmumā, un tad, ja dalībvalstij nav tikusi dota iespēja sniegt savus komentārus par šiem apsvērumiem, Komisija nevar iekļaut minētos apsvērumus lēmumā pret šo valsti. Tomēr, lai šāda tiesību uz aizstāvību pārkāpuma dēļ lēmums tiktu atcelts, ir jāpierāda, ka minētā pārkāpuma neesamības gadījumā procedūras iznākums varētu būt bijis citāds.

(sal. ar 115. punktu)

3.      Oficiālās izmeklēšanas procedūras mērķis ir ļaut ieinteresētajām personām paust savus uzskatus un Komisijai pilnībā uzzināt visu informāciju saistībā ar lietu pirms lēmuma pieņemšanas. Oficiālajai izmeklēšanas procedūrai nevar būt cits apjoms kā vien tas, kas ir izklāstīts iepriekš, un, konkrētāk, tajā nevar tikt galīgi nospriests par noteiktiem lietas aspektiem pirms galīgā sprieduma pasludināšanas. Turklāt ne no normām par valsts atbalstu, ne no judikatūras neizriet, ka Komisijai vajadzētu uzklausīt valsts līdzekļu saņēmēja viedokli par juridisko vērtējumu, ko tā veic saistībā ar attiecīgo pasākumu, vai ka tai pirms lēmuma pieņemšanas vajadzētu informēt attiecīgo dalībvalsti un, a fortiori, atbalsta saņēmēju par savu viedokli, jo ieinteresētās personas un dalībvalsts ir uzaicinātas iesniegt apsvērumus.

(sal. ar 122. un 123. punktu)

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)

2010. gada 1. jūlijā (*)

Valsts atbalsts – Kompensācija par ekspropriāciju sabiedriskā labuma dēļ – Elektroenerģijas piegādes preferenciālā tarifa pagarināšana – Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par nesaderīgu ar kopējo tirgu – Jēdziens “priekšrocība” – Sacīkstes princips

Lieta T‑53/08

Itālijas Republika, ko pārstāv S. Fjorentino [S. Fiorentino], avvocato dello Stato,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv K. Žiolito [C. Giolito] un Dž. Konte [G. Conte], pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību atcelt Komisijas 2007. gada 20. novembra Lēmumu 2008/408/EK par valsts atbalstu C 36/A/06 (ex NN 38/06), ko Itālija sniegusi uzņēmumiem ThyssenKrupp, Cementir un Nuova Terni Industrie Chimiche (OV 2008, L 144, 37. lpp.).

VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Vilars [M. Vilaras] (referents), tiesneši M. Preks [M. Prek] un V. M. Čuke [V. M. Ciucă],

sekretārs H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], galvenais administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2009. gada 2. jūlija tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Itālijas Republika tika nacionalizējusi elektroenerģijas nozari ar 1962. gada 6. decembra Likumu Nr. 1643, izveidojot Ente nazionale per l’energia elettrica (ENEL) un nododot tai elektroenerģijas nozares uzņēmumus (1962. gada 12. decembra GURI Nr. 316, 5007. lpp.; turpmāk tekstā – “Likums Nr. 1643/62”). Ar šo likumu Itālijas Republika uzticēja ENEL monopolu valsts teritorijā veikt elektroenerģijas – neatkarīgi no tās ražošanas veida – ražošanu, importu un eksportu, transportēšanu, transformēšanu, izplatīšanu un pārdošanu, tomēr nosakot noteiktus izņēmumus.

2        Saskaņā ar Likuma Nr. 1643/62 4. panta 6. punktu uzņēmumi, kas ražo elektroenerģiju galvenokārt pašu patēriņam (turpmāk tekstā – “pašražotāji”), neietilpst nacionalizācijā un var paturēt savus enerģijas ražošanas aktīvus.

3        Šajā laikā Terni, kas bija sabiedrība, kuras lielākā daļa akciju piederēja valstij, darbojās metalurģijas, ķīmisko produktu un cementa ražošanas nozarēs. Turklāt tai piederēja hidroelektrostacija, kuras saražotā elektroenerģija tika izmantota uzņēmumu ražošanas procesos.

4        Kaut arī Terni bija pašražotājas statuss, tās elektroenerģijas aktīvi tika nacionalizēti, jo tai bija stratēģiska nozīme Itālijas apgādē ar elektroenerģiju.

5        Ar Itālijas Republikas prezidenta 1963. gada 21. augusta Dekrētu Nr. 1165 par visu organizēto īpašumu nodošanu ENEL, kuri paredzēti darbībām, kas izklāstītas Likuma Nr. 1643/62 1. panta pirmajā daļā un kuras veic “Terni: Società per l’Industria e l’Elettricità” SpA (1963. gada 31. augusta GURI Nr. 230 kārtējais pielikums, 58. lpp.; turpmāk tekstā – “Dekrēts Nr. 1165/63”), Itālija piešķīra Terni kompensāciju par elektroenerģijas aktīvu nodošanu, nosakot tai preferenciālu elektrības tarifu (turpmāk tekstā – “Terni tarifs”), ko bija paredzēts piemērot no 1963. gada līdz 1992. gadam.

6        Terni 1964. gadā tika sadalīta trijos uzņēmumos: tērauda ražotājs Terni Acciai Speciali, ķimikāliju ražotājs Nuova Terni Industrie Chimiche un cementa ražotājs Cementir. Šos uzņēmumus vēlāk privatizēja un nopirka attiecīgi ThyssenKrupp, Norsk Hydro un Caltagirone, līdz ar to tika izveidotas attiecīgi ThyssenKrupp Acciai Speciali Terni SpA, Nuova Terni Industrie Chimiche SpA un Cementir SpA, kuras turpināja lietot Terni tarifu.

7        Ar 1991. gada 9. janvāra Likumu Nr. 9 par jaunā Valsts enerģētiskas plāna aktualizēšanas reglamentēšanu: institucionālie aspekti, hidroelektrostacijas un tīkli, ogļūdeņraži un ģeotermiskā enerģija, pašražotāji un finanšu noteikumi (1991. gada 16. janvāra GURI Nr. 13 kārtējais pielikums, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Likums Nr. 9/91”), Itālijas Republika tika pagarinājusi pastāvošās hidroelektriskās koncesijas līdz 2001. gada 31. decembrim, kas ir koncesijas, uz kuru pamata darbojas sabiedrības, kas izmanto publiskos ūdens resursus elektroenerģijas ražošanai.

8        Ar minētā likuma 20. panta 4. punktu Itālija preferenciālo tarifu līdz 2001. gada 31. decembrim pagarināja arī Terni. Turpmākajos sešos gados (2002–2007) bijušajām Terni sabiedrībām subsidētās enerģijas relatīvais daudzums bija pamazām jāsamazina (pakāpeniska samazināšana), lai līdz 2007. gada beigām tarifa priekšrocību vairs nebūtu.

9        Likumu Nr. 9/91 Itālijas iestādes paziņoja Komisijai, kura 1991. gada 6. augustā pieņēma lēmumu necelt iebildumus (Lēmums par valsts atbalstu NN 52/91).

10      Ar 1999. gada 16. marta Likumdošanas dekrētu Nr. 79 par Direktīvu 96/92/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu (1999. gada 31. marta GURI Nr. 75, 8. lpp.; turpmāk tekstā – “Dekrēts Nr. 79/99”), Itālijas Republika pagarināja pastāvošās hidroelektriskās koncesijas. Minētā dekrēta 12. panta 7. un 8. punktā ir paredzēts:

“7.      Koncesijas, kas ir izbeigušās vai kas beigsies vēlākais 2010. gada 31. decembrī, tiek pagarinātas līdz šim datumam, un šo attiecīgo koncesiju īpašnieki, neesot nepieciešamībai izdot administratīvu aktu, turpina savu darbību, informējot cedējošo administrāciju 90 dienu laikā no šī dekrēta stāšanās spēkā [..]

8.      Saistībā ar koncesijām, kuru beigšanās ir paredzēta pēc 2010. gada 31. decembra, ir piemērojami koncesiju aktā paredzētie beigšanās noteikumi.”

11      Saskaņā ar 2005. gada 14. marta Dekrētlikuma Nr. 35 par neatliekamajiem pasākumiem saistībā ar Rīcības plānu ekonomiskajai, sociālajai un teritoriālajai attīstībai (2005. gada 16. marta GURI Nr. 62, 4. lpp.), kas pārveidots 2005. gada 14. maija likumā Nr. 80 (turpmāk tekstā – “Likums Nr. 80/05”), 11. panta 11. punktu Itālijas Republika vēlreiz tika pagarinājusi Terni tarifu līdz 2010. gadam, un šis pasākums tika piemērots no 2005. gada 1. janvāra (turpmāk tekstā – “apstrīdētais pasākums”). Likumā Nr. 80/05 ir precizēts, ka līdz 2010. gadam attiecībā uz piegādātajiem elektroenerģijas daudzumiem (kopā 926 GWh trijām sabiedrībām Terni) un cenām (1,32 centi/kWh) bijušajām sabiedrībām Terni tiks piemērots tāds pats režīms kā līdz 2004. gada 31. decembrim. Nedaudz vēlāk hidroelektriskās koncesijas tika vispārējā veidā pagarinātas ar 2005. gada 23. decembra Likumu Nr. 266 līdz 2020. gadam.

12      Uzzinājusi par šo pagarināšanas pasākumu citas lietas izmeklēšanas ietvaros, Komisija ar 2005. gada 23. decembra vēstuli pieprasīja Itālijas iestādēm informāciju, un tās nosūtīja atbildes vēstuli 2006. gada 24. februārī, kurai sekoja divas citas vēstules 2006. gada 2. martā un 27. aprīlī.

13      Ar 2006. gada 19. jūlija vēstuli Komisija informēja Itāliju par savu lēmumu uzsākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru. Komisijas lēmums uzsākt procedūru tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV C 214, 5. lpp.), un Komisija aicināja ieinteresētās personas iesniegt apsvērumus par minētajiem pasākumiem.

14      Itālijas Republika iesniedza savus apsvērumus ar 2006. gada 25. oktobra vēstuli un ar 2006. gada 9. novembra un 7. decembra vēstulēm tā sniedza papildu informāciju.

15      Komisija saņēma apsvērumus no ieinteresētajām personām. Tā tos pārsūtīja Itālijai, dodot tai iespēju atbildēt. Itālijas apsvērumi tika saņemti ar 2006. gada 22. decembra vēstuli.

16      Komisija pieprasīja papildu informāciju ar 2007. gada 20. februāra vēstuli, un Itālija to nosūtīja ar 2007. gada 16. aprīļa, 10. maija un 14. maija vēstulēm.

17      2007. gada 20. novembrī Komisija pieņēma Lēmumu par valsts atbalstu C 36/A/06 (ex NN 38/06), ko Itālija sniegusi uzņēmumiem ThyssenKrupp, Cementir un Nuova Terni Industrie Chimiche (OV 2008, L 144, 37. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

18      Apstrīdētā lēmuma 163. apsvērums ir formulēts šādi:

“Komisija uzskata, ka [Itālijas Republika], pārkāpjot [EKL] 88. panta 3. punktu, ir nelikumīgi īstenojusi noteikumus, kas paredzēti 11. panta 11. punktā Dekrētlikumā Nr. [35]/2005, kurš pārveidots par Likumu [Nr. 80/05], trijiem bijušajiem Terni uzņēmumiem paredzot izdarīt grozījumus tiem piešķirtajā preferenciālajā elektroenerģijas piegādes tarifā un pagarinot šā tarifa režīma darbības ilgumu līdz 2010. gadam. Komisija uzskata, ka šāds pasākums, kas uzskatāms par vienkāršu darbības atbalstu, neatbilst nevienai EK līgumā minētajai atkāpei un tāpēc nav saderīgs ar kopējo tirgu. Tāpēc tā iepriekš minētā pasākuma daļa, kas vēl nav piešķirta vai izmaksāta, nav jāīsteno. Jau izmaksātais atbalsts ir jāatmaksā. Summas, kas saņēmējiem būtu piešķirtas saskaņā ar Likumu [Nr. 9/91] 2005., 2006. un 2007. gadā, var atskaitīt no kopējās atmaksājamās summas.”

19      Apstrīdētā lēmuma rezolutīvajā daļā ir šādas tiesību normas:

“1. pants

1.      Valsts atbalsts, ko [Itālijas Republika] sniegusi ThyssenKrupp, Cementir un Nuova Terni Industrie Chimiche, nav saderīgs ar kopējo tirgu.

2.      Valsts atbalsts, ko [Itālijas Republika] sniegusi ThyssenKrupp, Cementir un Nuova Terni Industrie Chimiche, bet kas vēl nav izmaksāts, arī nav saderīgs ar kopējo tirgu, un tāpēc to nedrīkst īstenot.

2. pants

1.      [Itālijas Republika] atgūst no saņēmējiem 1. panta 1. punktā minēto atbalstu.

[..]”

 Process un lietas dalībnieku prasījumi

20      Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas [tagad – Vispārējā tiesa] kancelejā iesniegts 2008. gada 31. janvārī, Itālijas Republika cēla šo prasību.

21      Itālijas Republika lūdz Vispārējo tiesu atcelt apstrīdēto lēmumu.

22      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest Itālijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

23      Itālijas Republika izvirza trīs pamatus: ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ir ticis pārkāpts EKL 87. panta 1. punkts un 88. panta 3. punkts, jo apstrīdētajam pasākumam ir kompensējošs raksturs, ar otro pamatu tiek apgalvots, ka ir tikušas pārkāptas šīs pašas tiesību normas, jo apstrīdētais pasākums neietvēra publisko līdzekļu nodošanu, un ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka ir tikušas pārkāptas būtiskās formas prasības, kā arī sacīkstes princips un tiesiskās paļāvības aizsardzības princips.

24      Tiesas sēdē Itālijas Republika tomēr tieši atteicās no sava otrā pamata, un šis fakts tika atzīmēts Vispārējās tiesas protokolā. Tādēļ Vispārējā tiesa izvērtēs vienīgi pirmo un trešo pamatu.

 Par pamatu, ar kuru tiek apgalvots apstrīdētā pasākuma iespējami kompensējošais raksturs

 Lietas dalībnieku argumenti

25      Itālijas Republika apgalvo, ka Komisija ir nepamatoti kvalificējusi apstrīdēto pasākumu par valsts atbalstu un līdz ar to uzskatījusi, ka minētais pasākums tai esot bijis jāpaziņo.

26      Tā norāda, ka resursu piešķiršana, kas ir kompensācija par īpašuma zaudēšanu sabiedrības interešu labā, tiktāl, ciktāl šis pasākums nepārsniedz nepamatotā veidā atlīdzību, ko ieinteresētā persona būtu saņēmusi kā pretizpildījumu – par tāda paša veida īpašuma zaudēšanu – no privāta ieguldītāja, kurš darbojas tirgus ekonomikā, nav ekonomiska rakstura priekšrocība.

27      Komisijas secinājums, saskaņā ar kuru ar apstrīdēto pasākumu tikusi piešķirta bijušajām Terni sabiedrībām priekšrocība, balstīts uz nepareizu pieeju saistībā ar ekspropriācijas mērķi, kuru piedzīvoja Terni 1962. gadā. Šīs ekspropriācijas mērķis nebija vienīgi ķermeniskais īpašums, bet arī tiesības ražot elektroenerģiju, kuras bija hidroelektrisko koncesiju saturs, kas pastāvēja Likuma Nr. 1643/62 spēkā stāšanās laikā.

28      Komisija uzskata, ka šajos apstākļos bija būtiski ņemt vērā koncesijas vērtību, kas apskatīta autonomā veidā kā bezķermenisks īpašums, kas ietverts uzņēmuma īpašumā, un kas noteica koncesijas ilgumu. Tādēļ nav pareizi apgalvot, kā to dara Komisija, ka šajā lietā izvirzītā problēma ir par kompensācijas sniegšanu Terni “ekspropriētā īpašuma tirgus vērtībā” saskaņā ar principu, atbilstoši kuram kompensāciju par īpašuma ekspropriāciju ir jānosaka, ņemot vērā tirgus vērtību ekspropriācijas brīdī.

29      Tādējādi aprakstīts ekspropriācijas, kuru piedzīvoja Terni, mērķis lika Itālijas iestādēm izveidot kompensācijas mehānismu, saskaņā ar kuru kompensācijas vērtība tieši atbilstu koncesijas ilgumam. Tādēļ tarifu režīma ilgums tika saskaņots ar atlikušo koncesijas ilgumu, proti, līdz 1992. gada 31. decembrim.

30      Itālijas Republika norāda, ka tiešā saikne starp Terni tarifa, kura mērķis bija nodrošināt, lai Terni saistībā ar elektroenerģiju būtu tādi paši izdevumi kā tie, kuri tie tai būtu bijuši, ja tā būtu saglabājusi savas tiesības ražot elektroenerģiju, ilgumu un koncesiju ilgumu garantēja abām pusēm, ka netiks pieļauts pārmērīgs kompensēšanas vai nepilnīgas kompensēšanas risks. Šī tiešā saikne bija būtisks starp abām pusēm noslēgtās kompensēšanas vienošanās elements, kā to apgalvo Komisija, jo ar šo elementu tika garantēts šīs vienošanās ekonomiskais līdzsvars.

31      Apstrīdētajā lēmumā Komisija pati uzskatīja šo kompensēšanas sistēmu par pieņemamu, tomēr uzdodot būtisku jautājumu, vai šī speciālā tarifu režīma pagarināšana varēja tikt uzskatīta par kompensēšanas neatņemamu sastāvdaļu.

32      Šajā sakarā Itālijas Republika norāda, ka kompensācijas papildinājums nav balstīts uz apstākļiem, kas radās elektroenerģijas tirgū, kura izmaiņas ietilpa kompensēšanas vienošanās parastā riska ietvaros. Divi tarifu pagarinājumi, par kuriem tika nolemts 1991. gadā un 2005. gadā, faktiski bija pamatoti ar faktu, ka vēlākās tiesību normas, kuras nebija paredzamas kompensēšanas vienošanās noslēgšanas laikā, pagarināja pašražotāju koncesiju ilgumu.

33      Terni piedzīvotās ekspropriācijas izņēmuma raksturs lika izveidot saistībā ar šo sabiedrību situāciju, kura ir vistuvākā tai, kas būtu bijusi, ja šāda ekspropriācija nebūtu notikusi, un tas izskaidro to, kā Terni tika uzskatīta par “virtuālo pašražotāju” kompensēšanas mehānisma ietvaros, kuru izveidojušas Itālijas iestādes. Itālijas Republika norāda, ka līdzīgā kontekstā galvenais aspekts nav tik daudz pārbaudīt, vai pastāvēja saikne starp kompensēšanas mehānismu, kas paredzēts Terni, un citu pašražotāju koncesijām, bet drīzāk pārbaudīt, vai šis pagarinājums būtu bijis attiecināts uz Terni, ja tā nebūtu piedzīvojusi ekspropriāciju.

34      Tomēr nav nekādu šaudu, ka tiesību normas, ar kurām tika pagarinātas koncesijas, arī būtu attiekušās uz koncesijām, kuras bija piederējušas Terni, ja tā būtu saglabājusi īpašumtiesības saistībā ar tām. Liegt bijušajām Terni sabiedrībām gūt labumu no šīm koncesijām būtu likvidēt to “virtuālā pašražotāja” situāciju, kuru būtu bijis pamatoti saglabāt saistībā ar šīm sabiedrībām pat saskaņā ar Komisijas pašas viedokli.

35      Tādēļ divas pagarināšanas 1991. gadā un 2005. gadā, nebūt nebūdamas sākotnējo pasākumu ratio pārskatīšana, bija tieši, pēc Itālijas Republikas domām, šī ratio piemērošana, kā arī dalībvalstu kopējo saistību tiesību principa piemērošana, saskaņā ar kuru turpinātās juridiskās attiecībās ir jāņem vērā līgumiskā līdzsvara izmaiņas, kas nenotiek parastā riska ietvaros, kuru puses ir uzņēmušās vienošanās noslēgšanas brīdī, bet kurš ir izpaudies vēlākā notikumā un kurš nebija ne paredzēts, ne paredzams vienošanās noslēgšanas brīdī.

36      Itālijas Republika norāda uz labticības principu un taisnīguma principu un piebilst, ka 35. punktā izklāstītais princips ir ticis kodificēts klauzulā, kas saukta par “hardship” klauzulu un kuru paredz principi saistībā ar starptautiskās tirdzniecības līgumiem, kā arī Eiropas līgumu tiesībām. Šajā lietā šo principu piemērošanas noteikumi ir izpildīti.

37      Itālijas Republika apgalvo, ka Komisijas arguments, ka Terni būtu varējusi apstrīdēt kompensēšanas mehānismu, ja tā to būtu uzskatījusi par neadekvātu, nav atbilstīgs. Dekrēta Nr. 1165/63 pieņemšanas laikā Terni būtu varējusi sūdzēties vienīgi tad, ja Terni tarifa ilgums būtu bijis noteikts īsāks par koncesiju ilgumu, kuru beigšanās datums tajā laikā bija noteikts 1992. gada 31. decembrī, datumā, kurā bija paredzēta Terni tarifa beigšanās. Itālijas Republika piebilst, ka, līdzko ir ticis atzīts, ka Terni tarifa beigšanās datums netika noteikts, pamatojoties uz kopējo ienākumu aprēķinu, ko Terni bija guvusi līdz šim datumam, bet vienīgi pamatojoties uz Terni tarifa saskaņošanu ar koncesiju ilgumu, Terni nebija iemesla sūdzēties par mehānismu, jo no tā piemērošanas brīža šajā mehānismā bija paredzēta minētā tarifa automātiska pagarināšana paralēli koncesiju pagarināšanai.

38      Saistībā ar Komisijas paustajām šaubām par Terni tarifa pagarināšanas tiesību normu faktisko mērķi pabeigt sākotnējo kompensēšanu sakarā ar ekspropriētās, lai arī virtuālās, koncesijas ilguma pagarināšanu, Itālijas Republika norāda, ka, lai pasākumu kvalificētu par valsts atbalstu, ir vienīgi jāņem vērā faktiskā vai potenciālā iedarbību, un ka, lai gan nav strīda par to, ka bijušajām Terni sabiedrībām bija tiesības uz Terni tarifa pagarināšanu, lai tiktu pabeigta sākotnējā kompensēšana, pasākums, kura mērķis ir piešķirt šādu pagarinājumu, nevar tikt uzskatīts par valsts atbalstu neatkarīgi no mērķiem, kurus nosaka valsts likumdevējs, šos pasākumus pieņemot.

39      Itālijas Republika secina, norādot, ka apstrīdētā pasākuma mērķis bija saglabāt mehānisma ekonomisko aktualitāti, kurš ir obligāti vērsts uz to, lai attīstītos laika gaitā, un ka, liedzot vienošanās pamatnoteikumu grozīšanu, tā nav piešķīrusi nekādas nepienācīgas priekšrocības bijušajām Terni sabiedrībām, bet, tieši pretēji, ir izvairījusies no tā, ka tās cieš nepamatotus zaudējumus.

40      Komisija atbild, ka Itālijas Republikas pamats ir jānoraida kā tāds, kas ir balstīts uz kļūdainu premisu.

41      Komisija uzskata, ka Itālijas Republika neņem vērā, ka Dekrēta Nr. 1165/63 6. pantā bija paredzēts, lai sniegtu kompensāciju par Terni iekārtu nodošanu ENEL, noteikt elektroenerģijas piegādi par samazinātu tarifu līdz 1992. gada 31. decembrim. No šīs tiesību normas formulējuma skaidri izriet, ka kompensēšanas nolūkos Terni tarifs tika piešķirts uz periodu, kas tika galīgi noteikts ekspropriēšanas brīdī, un šis termiņš, iespējams, tika noteikts, ņemot vērā Terni hidroelektriskās koncesijas atlikušo ilgumu, kas bija fundamentāls elements, lai noteiktu ekspropriētās koncesijas vērtību.

42      Komisija apgalvo, ka ne Dekrēts Nr. 1165/63, ne Likums Nr. 9/91 nav nekādā mērā saistījis Terni tarifa pagarināšanu ar citu pašražotāju neekspropriēto hidroelektrisko koncesiju pagarināšanu. Nav nekāda iemesla uzskatīt, ka minētā tarifa, kas tika 2005. gadā piešķirts ar apstrīdēto pasākumu, pagarināšana būtu konkrēti saistīta ar koncesijas pagarināšanu, kas sešus gadus iepriekš tika piešķirta ar Dekrētu Nr. 79/99. Tieši pretēji, no Likuma Nr. 80/05 izriet, ka labvēlīgo tarifu, tostarp Terni tarifa, pagarināšana tika piešķirta vispārēji, lai “ļautu attiecīgo uzņēmumu ražošanas attīstību un restrukturēšanu”.

43      Tā norāda, ka, lai gan Dekrētā Nr. 1165/63 bija paredzēta automātiska Terni tarifa pagarināšana gadījumā, ja tiks pagarinātas citu pašražotāju koncesijas, tas bija pretrunā principam, atbilstoši kuram kompensāciju par īpašuma ekspropriāciju (ieskaitot bezķermenisko īpašumu, tādu kā koncesija) ir jānosaka, ņemot vērā tirgus vērtību ekspropriācijas brīdī.

44      Turklāt ir kļūdaini apgalvot, kā to dara Itālijas Republika, ka “bijušās Terni sabiedrības varēja pretendēt uz Terni tarifu pagarināšanu sakarā ar sākotnējās kompensēšanas pabeigšanu”. Komisija norāda, ka šķiet, ka Itālijas iestādes tādējādi apgalvo, ka bijušās Terni sabiedrības bauda “tiesības” uz Terni tarifa pagarināšanu tādēļ vien, ka, ja tās nebūtu piedzīvojušas ekspropriāciju, tās būtu saņēmušas hidroelektrisko koncesiju pagarināšanu.

45      Komisija uzskata, ka bijušās Terni sabiedrības nevarēja pretendēt ne uz kādām “tiesībām” saskaņā ar Dekrētu Nr. 1165/63, kurā bija paredzēta elektroenerģijas piegāde par samazinātu tarifu līdz 1992. gada 31. decembrim bez iespējas pagarināt šo termiņu. “Tiesību” uz Terni tarifa pagarināšanu neesamība arī izriet no fakta, ka pagarināšanu, kas paredzēta Likumā Nr. 9/91 un apstrīdētajā pasākumā, tika vienpusēji piešķīrušas Itālijas iestādes, īstenojot plašu rīcības brīvību, kas ir raksturīga likumdošanas procesam.

46      Nav arī pamatoti argumenti, ka Terni tarifa ilgumu grozīšana ir balstīta uz privāttiesību noteikumiem sakarā ar vēlāko līgumsaistību pārmērīgajām izmaksām, jo šie noteikumi neattiecas uz ekspropriēšanu sabiedriskā labuma dēļ. Komisija arī norāda, ka, lai arī ir pausta vēlēšanās ekspropriāciju pielīdzināt vienkāršai līgumslēgšanai, Terni pienākums nodot ENEL hidroelektrisko koncesiju ar iekārtām, kas atbilst “tūlītējai” pakalpojumu sniegšanai, nevis ilgstošai pakalpojumu sniegšanai, kas var radīt pārmērīgas izmaksas pēc noteikta laika. Turklāt hidroelektrisko koncesiju pagarināšana nevar tikt kvalificēta kā “ārkārtas un neparedzams” pasākums.

 Vispārējās tiesas vērtējums

47      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru “atbalsta” kvalifikācija EKL 87. panta 1. punkta izpratnē ir atkarīga no visu šajā noteikumā paredzēto nosacījumu izpildes (skat. 1990. gada 21. marta spriedumu lietā C‑142/87 Beļģija/Komisija, saukts “Tubemeuse”, Recueil, I‑959. lpp., 25. punkts, un 2008. gada 1. jūlija spriedumu apvienotajās lietās C‑341/06 P un C‑342/06 P Chronopost un La Poste/Ufex u.c., Krājums, I‑4777. lpp., 121. punkts).

48      Pirmkārt, tam jābūt saistītam ar valsts intervenci vai valsts līdzekļu izmantošanu. Otrkārt, šai intervencei jābūt tādai, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Treškārt, šim pasākumam jābūt tādam, ar ko tiek radīta priekšrocība tā saņēmējam. Ceturtkārt, tam jābūt tādam, ar ko tiek izkropļota konkurence vai arī tiek radīti draudi to izkropļot (Tiesas 2006. gada 30. marta spriedums lietā C‑451/03 Servizi Ausiliari Dottori Commercialisti, Krājums, I‑2941. lpp., 56. punkts, un iepriekš 47. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Chronopost un La Poste/Ufex u.c., 122. punkts).

49      Ir jāatgādina, ka pasākumi, ar kuriem dažādos veidos tiek samazinātas uzņēmuma budžeta parastās izmaksas un kas tādēļ ir pielīdzināmi subsīdijām, ietver priekšrocību EKL 87. panta 1. punkta nozīmē (Tiesas 1999. gada 29. jūnija spriedums lietā C‑256/97 DM Transport, Recueil, I‑3913. lpp., 19. punkts, un 2004. gada 14. septembra spriedums lietā C‑276/02 Spānija/Komisija, Krājums, I‑8091. lpp., 24. punkts), tostarp preču vai pakalpojumu piegādi ar izdevīgiem nosacījumiem (skat. Pirmās instances tiesas 2004. gada 16. septembra spriedumu lietā T‑274/01 Valmont/Komisija, Krājums, II‑3145. lpp., 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

50      Itālijas Republika apgalvo, ka apstrīdētais pasākums nevar tikt kvalificēts par valsts atbalstu tiktāl, ciktāl neesot izpildīts nosacījums par priekšrocības piešķiršanu labuma guvējiem, jo minētajam pasākumam ir vienīgi kompensējošs raksturs.

51      Nav strīda par to, ka uzņēmumiem sniegti noteikti kompensāciju veidi nav valsts atbalsts.

52      Tādējādi 1988. gada 27. septembra spriedumā apvienotajās lietās no 106/87 līdz 120/87 Asteris u.c. (Recueil, 5515. lpp., 23. un 24. punkts) Tiesa precizēja, ka valsts atbalsta juridiskā būtība ir pavisam atšķirīga no zaudējumu atlīdzināšanas būtības, ko valsts iestādēm eventuāli vajadzētu maksāt privātpersonām, kompensējot zaudējumus, ko tās varētu būt tām radījušas, un ka šī zaudējumu atlīdzināšana tādēļ nav valsts atbalsts EKL 87. un 88. panta nozīmē.

53      Tiesa arī ir norādījusi, ka, ja uzņēmumam piešķirtās sabiedriskās subsīdijas, kas tieši nepieciešamas, lai izpildītu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumu saistības, ar nolūku atlīdzināt izdevumus, kas radušies, šīs saistības izpildot, atbilst noteiktiem nosacījumiem, šādas subsīdijas neietilpst EKL 87. panta 1. punkta regulēšanas sfērā (Tiesas 2003. gada 24. jūlija spriedums lietā C‑280/00 Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg, Recueil, I‑7747. lpp., 94. punkts).

54      Komisija norāda, ka valsts piešķirta kompensācija par aktīvu ekspropriēšanu parasti nav valsts atbalsts (apstrīdētā lēmuma 70. apsvērums).

55      Apstrīdētais pasākums sastāv no pirmā pasākuma pagarināšanas, ar kuru Terni tika piešķirts preferenciālais tarifs saistībā ar elektroenerģijas piegādi, un šī kompensācija tika piešķirta pēc šīs sabiedrības hidroelektroenerģijas struktūrvienības nacionalizēšanas.

56      Dekrēta Nr. 1165/63 6. pants, kurā ir definēta šī kompensācija, ir formulēts šādi:

“ENEL ir jāpiegādā Terni [..] 1 025 000 000 kWh (viens miljards divdesmit pieci miljoni) katru gadu ar jaudu 170 000 kW (simt septiņdesmit tūkstoši), elektroenerģijas daudzums, kuru 1961. gadā izmantojusi Terni [..] savām darbībām, kuras nav iekļautas to starpā, kas paredzētas Likuma Nr. 1643[/62] 1. pantā, un 595 000 000 kWh (piecsimt deviņdesmit pieci miljoni) gadā ar vidējo papildu jaudu 100 000 kW (simts tūkstoši), par darbībām, kas ir realizēšanas procesā Likuma Nr. 1643[/62] spēkā stāšanās datumā.

Šīm piegādēm ir jānotiek līdz 1992. gada 31. decembrim piegādes punktos, kuri atrodas netālu no Terni telpām, kas ir noteikts pušu kopējā vienošanās.”

57      Šis elektroenerģijas apjoms, kas ir jāpiegādā saskaņā ar preferenciālo tarifu un kas ir definēts Dekrēta Nr. 1165/63 7. pantā, ir formulēts šādi:

“Saistībā ar 1 025 000 000 kWh piegādi [..] gadā piegādes cena par kWh piegādāšanu tiks noteikta atkarībā no vidējās iekšējās cesijas cenas 1959–1961. periodā, kura tika piemērota Terni elektroenerģijas ražošanas struktūrvienībā [..] attiecībā pret sabiedrības struktūrvienībām citās nozarēs.

Saistībā ar elektroenerģijas daudzumu, kuru patērēs Terni [..] un kas pārsniegs no 1 025 000 000 kWh gadā līdz 595 000 000 kWh gadā, iepriekšējā daļā minētā cena tiks paaugstināta par 0,45 [Itālijas] lirām par kWh.”

58      Pasākums, kura adresāte ir Terni, tādēļ izriet no trīs faktoriem: elektroenerģijas daudzuma, tās cenas un preferenciālā režīma ilguma.

59      Komisija uzskata, ka sākotnējais pasākums bija kompensācija, ka tas bija atbilstīgs un ka Terni tarifs netika piešķīris nekādu priekšrocību tā saņēmējiem visa šī pasākuma laikā, t.i., līdz 1992. gadam. Atsaucoties uz Dekrēta Nr. 1165/63 6. panta burtisku interpretāciju un uz tiešu 30 gadu termiņa noteikšanu šī tarifa piemērošanai, Komisija apgalvo, ka tā pagarināšana nevar tikt uzskatīta par kompensācijas neatņemamu sastāvdaļu, un secina, ka no 2005. gada 1. janvāra saskaņā ar Likuma Nr. 80/05 11. panta 11. punktu piešķirtais tarifs ir valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta nozīmē (apstrīdētā lēmuma 78., 79., 94. un 117. apsvērums).

60      Itālijas Republika apgalvo, ka apstrīdētais lēmums ir balstīts uz Komisijas kļūdaini veiktu vērtējumu par kompensēšanas pasākuma, kas bija noteikts tiesību aktos par Terni nacionalizēšanu, faktisko būtību un funkciju. Šo tiesību aktu mērķis ir sniegt kompensāciju par ekspropriāciju, kuru 1962. gadā piedzīvoja Terni un kura bija izņēmums pašražotāju vispārējā sistēmā un attiecās ne tikai uz dažādām iekārtām, bet arī uz tiesībām ražot elektroenerģiju, kas izriet no hidroelektriskās koncesijas.

61      Itālijas Republika uzskata, ka šī situācija izskaidro to, ka valsts likumdevējs tika pieņēmis specifisku kompensēšanas mehānismu, kas ļāva Terni iegūt elektroenerģiju ar analoģiskiem ekonomiskajiem nosacījumiem, kādi tai būtu bijuši, ja nebūtu notikusi nacionalizācija, un kura ilgums tika noteikts, ņemot vērā koncesijas ilgumu.

62      Pirmkārt, tā norāda, ka, nosakot 1992. gada 31. decembri par beigu datumu Terni tarifam, valsts likumdevējs tika nolēmis pielīdzināt minēto tarifu to koncesiju tarifam, kuras netika ekspropriētas, tādējādi nosakot tiešu saikni starp šiem diviem elementiem. Tā norāda, ka Terni tarifa divi pagarināšanas gadījumi ir pamatoti ar faktu, ka tiesību normas, kuras, protams, nebija paredzamas, kad tika noteikta sākotnējā kompensācija, pagarināja pašražotāju koncesiju ilgumu, un šī pagarināšana bija Terni sniegtās kompensācijas pagarināšana. Šie divi pagarināšanas pasākumi, nebūt nenozīmēdami sākotnējā kompensēšanas mehānisma ratio pārskatīšanu, bija tieši šī ratio piemērošana.

63      Tomēr ir svarīgi uzsvērt, ka šis strīds iekļaujas Itālijā veiktās elektroenerģijas nozares nacionalizēšanas kontekstā, kura tika veikta, pamatojoties uz Itālijas Konstitūcijas 43. pantu, un kuras īstenošanas instruments ir Likums Nr. 1643/62, kuru papildina Dekrēts Nr. 1165/63.

64      Tādēļ ir jāatsaucas uz šiem pēdējiem minētajiem dokumentiem, lai pilnībā izprastu attiecīgo nacionalizāciju, ieskaitot juridiski obligāto kompensēšanu saistībā ar īpašuma tiesību pārēju, par kuru vienpusēji tika nolēmusi valsts.

65      Tomēr no Dekrēta Nr. 1165/63 6. panta formulējuma, kurā nav nekā pārprotama, izriet, ka Terni tarifs tika piešķirts kompensēšanas nolūkos uz noteiktu laiku bez pagarināšanas iespējas. Tādējādi šajā pašā pantā ir noteikts, ka Terni tiek piegādāta elektroenerģija “līdz 1992. gada 31. decembrim”, un šī precīzā datuma norāde a priori izslēdz jebkādas grūtības par šīs tiesību normas iedarbību laikā.

66      Turklāt Itālijas Republika neizvirza nekādu Likuma Nr. 1643/62 vai Dekrēta Nr. 1165/63 tiesību normu, kurā būtu paredzēts pārskatīt Terni tarifa piemērošanas ilgumu ar iespēju to pagarināt ilgāk par tā paredzēto beigšanās datumu. Taču ir jānorāda, ka iespēju pārskatīt elektroenerģijas piegādes cenas Terni valsts likumdevējs ir tieši paredzējis Likuma Nr. 1165/63 8. pantā.

67      Uzverot, ka pašražotāju hidroelektrisko koncesiju beigšanās datumu valsts likumdevējs ņēma vērā nacionalizācijas laikā, lai Dekrētā Nr. 1165/63 noteiktu 1992. gada 31. decembri, Itālijas Republika norāda, ka tas, ka nav tiešas tiesību normas par iespēju pārskatīta Terni tarifa piemērošanas ilgumu atkarībā no koncesiju ilguma, ir izskaidrojams ar faktu, ka šo koncesiju ilguma pagarināšana šim pašam likumdevējam un tajā pašā laikā bija “noteikti neparedzams” pasākums.

68      Ir jānorāda, ka koncesiju spēkā esamības sākotnējā noteikšanā jau bija iekļauts jautājums par koncesiju attīstību līdz to beigām un to uzturēšanu spēkā pēc to pagarināšanas ar likumu vai konkursa procedūru, un šis aspekts bija paredzama hipotēze, nevis “noteikti neparedzams” gadījums. No lietas materiāliem izriet, ka tas, ka valsts tiesību aktos nav tiešas tiesību normas, kurā būtu paredzēta iespēja pārskatīt Terni tarifa piemērošanas ilgumu, bija vienkāršs rezultāts likumdevēja izvēlei sniegt kompensāciju Terni, nosakot preferenciālu tarifu elektrības piegādei uz noteiktu periodu, kurš nacionalizācijas laikā tika noteikts galīgā veidā.

69      Ir svarīgi piebilst, ka tiesību akti saistībā ar hidroelektrisko koncesiju pagarināšanu pēc Likuma Nr. 1643/62 un Dekrēta Nr. 1165/63 ir pretrunā šo tekstu interpretācijai, kuru aizstāv Itālijas Republika un saskaņā ar kuru šie pēdējie minētie tiesību akti Terni tarifa garumu ar dinamisku un tiešu norādi saistīja ar pašražotāju hidroelektrisko koncesiju garumu tādā ziņā, ka šo hidroelektrisko koncesiju pagarināšana automātiski izraisīja minētā tarifa pagarināšanu.

70      Šī interpretācija jau konfliktē ar faktu, ka Terni tarifa pagarināšanas gadījumi, nebūt nebūdami automātiski, bija radījuši nepieciešamību pēc likumdevēja iejaukšanās, lai tiktu grozīta kompensācija, kas sākotnēji tika noteikta ar Dekrētu Nr. 1165/63.

71      Terni tarifa pirmā pagarināšana izriet no Likuma Nr. 9/91 20. panta 4. punkta, ar kuru arī tika pagarinātas pastāvošās hidroelektriskās koncesijas līdz 2001. gadam. Šis likums nevar tikt uzskatīts vienīgi par tādu, ar kuru tika automātiski veikta Terni tarifa un pašražotāju hidroelektrisko koncesiju pagarināšana līdz 2001. gadam, jo šim likumam bija dubults mērķis: pagarināt Terni tarifu, bet arī to izbeigt līdz 2007. gada beigām (skat. apstrīdētā lēmuma 19. apsvērumu) datumā, kas ir vēlāks par pastāvošo hidroelektrisko koncesiju beigšanos un līdz ar to neatkarīgs no šīs beigšanās. Šie divi faktori ir inherenti saistīti un faktiski pierāda jautājuma par šī tarifa ilgumu saistībā ar pašražotāju situāciju atsevišķo būtību.

72      Bijušo Terni sabiedrību likteņa nošķiršanu no pašražotāju likteņa apstiprina fakts, ka 1999. gadā Itālijas iestādes iestājās vienīgi, lai pagarinātu pastāvošās hidroelektriskās koncesijas līdz 2010. gadam.

73      Terni tarifa otrā pagarināšana izriet no Likuma Nr. 80/05 11. panta 11. punkta, kurā ir noteikts:

“Lai ļautu attiecīgo uzņēmumu ražošanas attīstību un restrukturēšanu, labvēlīgo tarifu nosacījumu piemērošana saistībā ar elektroenerģijas piegādi, kas ir paredzēta 2003. gada 18. februāra Dekrētlikuma Nr. 25 1. panta 1. punkta c) apakšpunktā, kas pārveidots ar grozījumiem par 2003. gada 17. aprīļa Likumu [..] Nr. 83, ir pagarināta līdz 2010. gada beigām saskaņā ar tarifu nosacījumiem, kas ir piemērojami 2004. gada 31. decembrī.”

74      Minētajā tiesību normā pat nav atsauces uz hidroelektriskajām koncesijām un pat nav nekādas norādes par likumdevēja nodomu pielīdzināt Terni tarifa ilgumu ar minēto koncesiju ilgumu.

75      Tieši pretēji, no šīs pašas tiesību normas izriet, ka Terni tarifs ir tikai viens no labvēlīgajiem tarifu nosacījumiem, kura pagarināšana ir paredzēta, lai “ļautu attiecīgo uzņēmumu ražošanas attīstību un restrukturēšanu”. Apstrīdētā lēmuma 67. apsvērumā, kas ir iekļauts Itālijas iestāžu apsvērumu, kuri tika iesniegti oficiālās izmeklēšanas procedūras laikā, kopsavilkumā, ir norādīts, ka Itālijas iestādes uzsver, ka “Likuma Nr. 80/05 11. panta 11. punktā noteiktais tarifa termiņa pagarinājums ir saistīts ar plašu ieguldījumu programmu, ko ThyssenKrupp ievieš Terni‑Narni rūpnieciskajā rajonā”, un ka “saskaņā ar šo darbības plānu, rajonā tiks celta jauna, jaudīga elektroenerģijas ražotne”. Ir ticis norādīts, ka “tarifs ir [..] kā pagaidu risinājums, kamēr šī jaudīgā ražotne būs gatava, un tā atcelšana apdraudētu pašreizējos ieguldījumus”.

76      Kā ir ticis norādīts apstrīdētā lēmuma 61. apsvērumā saistībā ar “otrās pagarināšanas politiskajiem iemesliem”, Itālijas iestādes ir apgalvojušas:

“Tarifs ir nepieciešams, lai izveidotu vienādus noteikumus energoietilpīgiem uzņēmumiem Itālijā un to konkurentiem [Eiropas Savienībā], kuriem arī tiek piemērotas zemākas cenas par enerģiju (ar tarifa vai līguma palīdzību) elektroenerģijas ražošanas vai transportēšanas infrastruktūru projektu ieviešanas laikā. Ja tarifs tiktu atcelts, minētie uzņēmumi pārceltu savas darbības ārpus [Savienības]. Tas nenovēršami izraisītu rūpniecības krīzi un ievērojamu bezdarbu attiecīgajos reģionos. Tāpēc [Itālijas Republika] uzskata, ka tarifa režīma darbības ilguma pagarināšana būtu jāuzskata par īslaicīgu risinājumu.”

77      Tas tādēļ nav pasākums, kas būtu Terni sniegtās kompensācijas juridiskais turpinājums saistībā ar tās hidroelektroenerģijas daļas nacionalizāciju 1962. gadā.

78      Otrkārt, Itālijas Republika pēc tam, kad tā savā replikas rakstā tika precizējusi, ka tarifu shēmas ilgums tika pieskaņots, lai atainotu Terni koncesijas “atlikušo” ilgumu, norādīja, ka “galvenais aspekts [nebija] tik daudz pārbaudīt, vai pastāvēja saikne starp kompensēšanas mehānismu, kas paredzēts Terni, un citu pašražotāju koncesijām, bet drīzāk pārbaudīt, vai šis pagarinājums būtu bijis attiecināts uz Terni, ja tā nebūtu piedzīvojusi iekārtu un koncesijas ekspropriāciju saskaņā ar parasto noteikumu”.

79      Tā uzskata, ka nav šaubu, ka pagarinošās tiesību normas (proti, Likuma Nr. 9/91 24. pants un Dekrēta Nr. 79/99 12. panta 7. punkts) būtu aptvērušas arī Terni koncesijas, “ja tā būtu saglabājusi saistībā ar tām īpašumtiesības”, un ka ir acīmredzams, ka liegt bijušajām Terni sabiedrībām gūt labumu no šīm koncesijām būtu likvidēt to virtuālā pašražotāja situāciju, kuru būtu bijis pamatoti saglabāt saistībā ar šīm sabiedrībām pat saskaņā ar Komisijas pašas viedokli.

80      Tomēr ir jākonstatē, ka Itālijas Republikas izvirzītā argumentācija ir vērsta, lai interpretētu kompensēšanas mehānismu, kas tika ieviests ar Dekrēta Nr. 1165/63 6. pantu, kurš ir balstīts uz pieņēmumu, ar kuru netiek ņemta vērā ekspropriācijas situācija, kas izraisīja strīdu un debates par šī mehānismu apjomu.

81      Ir iespējams, ka, ja Terni hidroelektroenerģijas daļa nebūtu tikusi nacionalizēta, tās koncesija būtu tikusi pagarināta tāpat kā pārējiem pašražotājiem. Ir arī iespējams, ka šādā gadījumā jautājums par kompensēšanas sniegšanu Terni ar preferenciālo elektroenerģijas tarifu nebūtu parādījies.

82      Tomēr šie ir pilnībā hipotētiski pieņēmumi, kas ir vērsti, lai apietu laika ierobežojuma šķērsli, kurš ir tieši noteikts Dekrēta Nr. 1165/63 6. pantā saistībā ar Terni tarifa piemērošanu, un šie pieņēmumi ir pilnībā jānoraida.

83      Itālijas Republika arī norāda, ka Komisija apšauba, ka Terni tarifu pagarinošo tiesību normu mērķis bija papildināt sākotnējo kompensāciju, kas paredzēta Dekrēta Nr. 1165/63 6. pantā, bet saskaņā ar judikatūru, kvalificējot pasākumu par valsts atbalstu, ir jāņem vērā vienīgi faktiskā vai potenciālā iedarbība.

84      Tomēr ir jānorāda, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 99. apsvērumā tika tieši norādījusi, ka nav šaubu, ka elektroenerģijas piegāde par zemāku cenu salīdzinājumā ar parasto elektroenerģijas tarifu ir acīmredzama ekonomiska priekšrocība tās saņēmējiem, kas samazina tiem ražošanas izmaksas un palielina to konkurētspēju.

85      Norāde uz apstrīdētā pasākuma faktisko mērķi ir daļa no diskusijas par Dekrētā Nr. 1165/63 6. pantā paredzētā kompensēšanas mehānisma precīzo apjomu, Itālijas Republika apgalvo, ka šis pasākums bija sniegtās kompensācijas juridiskais turpinājums saistībā ar tās hidroelektroenerģijas daļas nacionalizāciju 1962. gadā.

86      Pret šo apgalvojumu iestājas gan Likuma Nr. 80/05 11. panta 11. punkts, ar kuru Terni tarifs tika pagarināts līdz 2010. gadam, un Itālijas iestāžu apgalvojumi administratīvā procesa laikā, kas ir apkopoti apstrīdētā lēmuma 61. un 67. apsvērumā un no kuriem izriet, ka apstrīdētais tarifa termiņa pagarinājums ir saistīts ar plašu ieguldījumu programmu, ko ThyssenKrupp ievieš Terni‑Narni rūpnieciskajā rajonā.

87      Treškārt, Itālijas Republika apgalvo, ka divas pagarināšanas 1991. gadā un 2005. gadā ir arī dalībvalstu kopējo saistību tiesību principa piemērošana, saskaņā ar kuru turpinātās juridiskās attiecībās ir jāņem vērā līgumiskā līdzsvara izmaiņas, kas nenotiek parastā riska ietvaros, kuru puses ir uzņēmušās vienošanās noslēgšanas brīdī, bet kurš ir izpaudies vēlākā notikumā un kurš nebija ne paredzēts, ne paredzams vienošanās noslēgšanas brīdī, proti, tiesību normu pieņemšana, ar kuru tiek pagarinātas pašražotāju hidroelektriskās koncesijas.

88      Itālijas Republika norāda uz labticības principu un taisnīguma principu un piebilst, ka 87. punktā izklāstītais princips ir ticis kodificēts klauzulā, kas saukta par “hardship” klauzulu un kuru paredz principi saistībā ar starptautiskās tirdzniecības līgumiem, kā arī Eiropas līgumu tiesībām, kuras ir izstrādājusi Eiropas līgumu tiesību komisija.

89      Šī argumentācija ir jānoraida, jo tā ir balstīta uz kļūdainu pieņēmumu, proti, ka situācija, kurā dažādi aktīvi tiek nacionalizēti, tādējādi izraisot nepieciešamību pēc kompensēšanas, var tikt pielīdzināta vienkāršam līgumslēgšanas faktam.

90      Šajā sakarā ir svarīgi atgādināt, ka šis strīds ietilpst Itālijā veiktās elektroenerģijas nozares nacionalizācijas ietvaros, kura ir balstīta uz Itālijas Konstitūcijas 43. pantu, kurā ir noteikts, ka “sabiedrības interesēs ar likumu var tikt paredzēta specifisku uzņēmumu vai uzņēmumu kategoriju, kuri ietilpst primārajās sabiedrības interesēs sakarā ar būtiskajiem publiskajiem pakalpojumiem vai enerģijas avotiem, vai kuri rīkojas kā monopoli būtiskajās sabiedrības interesēs, izveidošana vai nodošana ar ekspropriēšanu, par kuru ir paredzēta kompensācija, valstij, valsts iestādēm vai strādnieku vai patērētāju biedrībām”.

91      Nacionalizēšanas juridiskais instruments ir vienīgi Likums Nr. 1643/62, kuru papildina Dekrēts Nr. 1165/63.

92      No tā izriet, ka par īpašumu nodošanu vienpusēji lemj valsts sabiedrības interesēs un ka ir atbilstīgi vērsties pie šī likuma un dekrēta tiesību normām, lai gūtu pilnīgu izpratni par attiecīgo nacionalizāciju, ieskaitot par kompensāciju, kuru likums pieprasa šajā situācijā.

93      Itālijas Republika nav nekādā veidā pierādījusi, ka šādā situācijā ir piemērojami līgumisko attiecību noteikumi un principi. Fakts, ka Dekrētā Nr. 1165/63 ir paredzēts specifisks kompensēšanas mehānisms, kas izpaužas kā elektroenerģijas piegāde par preferenciālu tarifu uz 30 gadiem, nevar būt par pamatu tam, lai šo lietu pielīdzinātu turpinātu līgumisku attiecību situācijai, kā to ir darījusi Itālijas Republika.

94      Katrā ziņā, pat pieņemot, ka šāda nostāja varētu tikt akceptēta, argumentācija, saskaņā ar kuru tiek pamatots apstrīdētais lēmums, pamatojoties uz principiem, kuri ļauj atjaunot līdzsvaru turpinātās līgumiskās attiecībās, kuru līdzsvars tika izjaukts ar notikumu, kas nebija ne paredzēts, ne paredzams līguma slēgšanas laikā, nevar tikt pieņemta.

95      Ne tikai Terni aktīvu nodošana ENEL notika drīz pēc Dekrēta Nr. 1165/63 pieņemšanas un tādēļ ir jākvalificē ka “tūlītēja”, nevis “turpināta” izpilde, bet arī hidroelektrisko koncesiju pagarināšana nevar tikt uzskatīta par “neparedzamu”.

96      Ir jāatgādina, ka koncesiju spēkā esamības sākotnējā noteikšanā jau bija iekļauts jautājums par koncesiju attīstību līdz to beigām un to uzturēšanu spēkā pēc to pagarināšanas ar likumu vai konkursa procedūru, un tādēļ tas bija kopumā paredzams notikums, nevis neparedzams notikums. Tiesību normas, ar kurām tika pagarināts pašražotāju hidroelektriskās koncesijas 1991., 1999. un 2005. gadā, ir šī fakta vēlāki apstiprinājumi.

97      No iepriekš minētā izriet, ka pamats, ar kuru tiek apstrīdēts, ka pasākumi tiek kvalificēti kā valsts atbalsts, un ar kuru tiek apgalvots apstrīdētā pasākuma kompensējošais raksturs, ir jānoraida.

 Par pamatu, ar kuru tiek apgalvots būtisko formas prasību pārkāpums, sacīkstes principa pārkāpums un tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpums

 Lietas dalībnieku argumenti

98      Itālijas Republika norāda, ka pēc Komisijas tieša lūguma tā tika iesniegusi pētījumu, kurā tika salīdzināta ekspropriēto aktīvu vērtība ar piešķirto priekšrocību vērtību, kuras piešķirtas 30 gadu gaitā ar Terni tarifu, un šis pētījums pierādīja, ka nebija sniegta pārmērīgā kompensācija.

99      Tomēr apstrīdētajā lēmumā Komisija uzskatīja, ka šim pētījumam nav nozīmes, jo kompensēšanas mehānisma adekvātums var tikt izvērtēts vienīgi ex ante, t.i., ekspropriācijas brīdī. Tādēļ Komisija izvērtēja pētījumu vienīgi pakārtoti un konstatēja, ka tajā izdarītie secinājumi nav pareizi.

100    Itālijas Republika apgalvo, ka Komisijas nostājas maiņai par kompensēšanas mehānisma adekvātuma ex post vērtējumu būtu bijis jāizraisa debašu atkārtota atklāšana, kurā tiktu izvirzīts cits analīzes aspekts vai pat pieņemti Itālijas Republikas iesniegti alternatīvi piedāvājumi, bet to Komisija netika veikusi. Ja Komisija būtu to izdarījusi, Itālijas Republika būtu noteikti varējusi izvirzīt argumentus, kuri ir izklāstīti pirmajā pamatā.

101    Itālijas Republika piebilst, ka, ja Komisija būtu norādījusi savas nostājas maiņu vai savu ambivalenci par vērtēšanas metodi, kas izmantota attiecīgajā pētījumā, pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, tai būtu bijusi iespēja apgalvot, ka, ja Komisija, iespējams, bija par zemu novērtējusi Terni tarifu priekšrocības, tā arī par zemu novērtēja Terni ekonomiskos zaudējumus, attiecinot tos vienīgi uz aktīvu vērtību, neņemot atsevišķi vērā ekspropriētās tiesības, t.i., ražošanas koncesiju.

102    Šis procesuālo noteikumu pārkāpums pat ietekmē Komisijas veikto vērtējumu pēc būtības saistībā ar attiecīgo pētījumu.

103    Norādījusi uz Komisijas diezgan divdomīgo rīcību, Itālijas Republika savā atbildē apgalvoja, ka, pieprasot attiecīgo pētījumu, lai novērtētu, vai bija notikusi pārmērīga kompensēšana, Komisija Itālijas iestādēm radīja tiesisko paļāvību par faktu, ka šo pūļu rezultāti tiks pienācīgā veidā izvērtēti saistībā ar apstrīdēto lēmumu. Norādot, ka pētījums katrā ziņā nebija nozīmīgs, un to norādot vienīgi apstrīdētajā lēmumā un izvērtējot to vienīgi virspusēji, Komisija tika pārkāpusi tiesisko paļāvību, kas izrietēja no 2007. gada 20. februāra vēstulē paustā informācijas pieprasījuma.

104    Komisija norāda, ka tā nevienā brīdī procedūras laikā nebija Itālijas Republikai norādījusi, ka tā veiks Terni tarifa adekvātuma ex post vērtējumu, neizvērtējot, vai šī tarifa pagarināšana, kāda tā ir paredzēta apstrīdētajā pasākumā, var tikt attaisnota kā kompensācija par ekspropriāciju, ko Terni piedzīvoja 1962. gadā; un Komisijas apgalvoto apstiprina fakts, ka Itālijas iestādes un Terni sabiedrības patiešām izvirzīja procedūras gaitā argumentus saskaņā ar pirmo pamatu, lai pierādītu, ka pagarināšana būtu jāuzskata par neatņemamu kritērija daļu, kas ex ante paredzēts Dekrētā Nr. 1165/63, lai sniegtu kompensāciju Terni.

105    Tā apgalvo, ka, tā kā Itālijas iestādes patiešām izvirzīja attiecīgos argumentus administratīvā procesa gaitā un ka katrā ziņā šie jautājumi nav pamatoti, kā to ir pierādījusi pirmā pamata analīze, tad Itālijas Republikas apgalvotajam tiesību uz aizstāvību pārkāpumam nevar būt nekādas ietekmes uz apstrīdētā lēmuma spēkā esamību.

106    Šo secinājumu nevar atspēkot ar Itālijas Republikas apgalvojumu, ka, ja tā būtu zinājusi Komisijas iebildumus pret attiecīgo pētījumu, tad “tā arī būtu varējusi paust savas šaubas”. Komisija uzskata, ka ir acīmredzams, ka, tā kā pētījums tika izvērtēts vienīgi pakārtoti, tad jebkādām Itālijas Republikas šaubām, kas tai varēja būt bijušas par tā ticamību, katrā ziņā nebūtu bijusi nekāda ietekme uz kopējo vērtējumu, uz kuru ir balstīts apstrīdētais lēmums. Turklāt Itālijas iestādes nekādā ziņā netika pierādījušas, ka vērtējumā pēc būtības, ko Komisija bija veikusi saistībā ar attiecīgo pētījumu, ir pieļauta kļūda faktos vai tiesību piemērošanā.

107    Visbeidzot Komisija apgalvo, ka sūdzības par tās pretrunīgo attieksmi un tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu ir jāuzskata par nepieņemamām, jo tās pirmo reizi ir paustas replikā, kas ir pretrunā Vispārējās tiesas Reglamenta 48. panta 2. punktam. Katrā ziņā nekādu pretrunu vai minētā principa pārkāpumu nevar atrast faktā, ka Komisija tika izvērtējusi Itālijas iestāžu pētījumu vienīgi pakārtoti. Visbeidzot Komisija norāda, ka pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka tiesiskās paļāvības aizsardzības princips ir pieļauts vienīgi tad, ja administrācija ir sniegusi “precīzus solījumus” attiecīgajām personām, bet šajā gadījumā tas acīmredzami tā nav.

 Vispārējās tiesas vērtējums

108    Ir jāatgādina, ka ar 2006. gada 19. jūlija vēstuli Komisija informēja Itālijas Republiku par savu lēmumu sākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru un ka, publicējot šo lēmumu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, tā aicināja ieinteresētās trešās personas iesniegt savus apsvērumus par apstrīdēto pasākumu.

109    Konstatējusi, ka bija nepieciešama cita informācija, “kas nepieciešama, lai nonāktu pie secinājuma”, Komisija 2007. gada 20. februāra vēstulē pieprasīja, lai Itālijas Republika tai tostarp sniegtu informāciju, kas tai ļautu objektīvi salīdzināt ekspropriēto aktīvu vērtību ar priekšrocības vērtību, kura tika gūta no Terni tarifa no šī režīma sākuma līdz 2010. gada beigām, ar attiecīgo vērtību aktualizāciju.

110    Atbildot uz šo pieprasījumu, Itālijas Republika 2007. gada aprīlī iesniedza Komisijai pētījumu, kuru bija veicis neatkarīgs konsultants pēc Terni sabiedrību lūguma un kurā ir norādīts, ka kopējā vērtība, kas gūta no Terni tarifa priekšrocības, ir zemāka par ekspropriētā īpašuma, kas tika veikts sakarā ar nacionalizēšanu, grāmatvedības vērtību (aktualizēta 2006. gadā), un tādēļ secina, ka nebija notikusi pārmērīga kompensēšana.

111    No apstrīdētā lēmuma 82. un 83. apsvēruma izriet, ka Komisija prioritāri tika uzskatījusi, kas šis pētījums nav atbilstīgs, jo jebkura analīze par kompensācijas mehānisma adekvātumu ir jāveic ex ante, t.i., ekspropriācijas laikā. Līdz ar to Komisija secināja, ka līdz sākotnējam kompensējošā tarifu pasākumam (un tikai līdz šim datumam) saņēmēji nebija saņēmuši nekādas priekšrocības. Šo secinājumu nevar atspēkot ar peļņas un zaudējumu aprēķiniem, kas it īpaši ir veikti a posteriori.

112    Komisija pakārtoti izvērtēja pēc būtības pētījumu, kuru bija iesniegušas Itālijas iestādes, un konstatēja, ka tajā izmantotās metodes nebija precīzas un pareizas, jo tajā sistemātiski tika par zemu novērtēta Terni sabiedrību tarifa priekšrocība un kopumā tika pārvērtēta ekspropriēto aktīvu vērtība (apstrīdētā lēmuma 87.–90. apsvērums).

113    Pirmkārt, Itālijas Republikas sūdzība, uz kuru ir norādīts šī sprieduma 101.–103. punktā, par to, ka Komisija netika ievērojusi noteikumu, ka ir jāuzklausa puses, un līdz ar to tika negatīvā veidā skarts vērtējums saistībā ar Itālijas iesniegto pētījumu par ekspropriēto īpašumu vērtību, nevar tikt apmierināta.

114    Šajā sakarā sacīkstes princips, kas ir Savienības tiesību pamatprincips, ir daļa no tiesībām uz aizstāvību (pēc analoģijas skat. Tiesas 2008. gada 10. jūlija spriedumu lietā C‑413/06 P Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala, Krājums, I‑4951. lpp., 61. punkts). Tiesību uz aizstāvību ievērošana visā procesā, kas uzsākts pret personu un kura rezultātā var tikt pieņemts akts, kas izsaka tam iebildumus, ir Kopienu tiesību pamatprincips, un tas ir jānodrošina, pat ja nav īpaša tiesiskā regulējuma (Tiesas 1986. gada 10. jūlija spriedums lietā 234/86 Beļģija/Komisija, Recueil, 2263. lpp., 27. punkts, un 1987. gada 11. novembra spriedums lietā 259/85 Francija/Komisija, Recueil, 4393. lpp., 12. punkts).

115    Valsts atbalsta kontroles jomā tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips prasa nodrošināt attiecīgajai dalībvalstij iespēju izteikt savu viedokli par apsvērumiem, ko saskaņā ar EKL 88. panta 2. punktu iesniegušas ieinteresētās trešās personas un uz ko Komisija ir paredzējusi balstīties savā lēmumā, un ka tad, ja dalībvalstij nav tikusi dota iespēja sniegt savus komentārus par šiem apsvērumiem, Komisija nevar iekļaut minētos apsvērumus lēmumā pret šo valsti. Tomēr, lai šāda tiesību uz aizstāvību pārkāpuma dēļ lēmums tiktu atcelts, ir jāpierāda, ka minētā pārkāpuma neesamības gadījumā procedūras iznākums varētu būt bijis citāds (iepriekš 114. punktā minētais spriedums lietā Francija/Komisija, 12. un 13. punkts, un Tiesas 1990. gada 14. februāra spriedums lietā C‑301/87 Francija/Komisija, Recueil, I‑307. lpp., 30. un 31. punkts).

116    Šajā lietā Komisija nav tikusi kritizēta par to, ka tā būtu apstrīdētajā lēmumā ņēmusi vērā ieinteresēto personu apsvērumus, par kuriem Itālijas Republikai nebija iespēja izteikt viedokli. Saskaņā ar EKL 88. panta 2. punkta un Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [EKL 88.] panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), 6. panta 2. punkta prasībām Itālijas Republikai deva iespēju iesniegt piezīmes par lēmumu sākt [izmeklēšanas] procedūru un tai tika nosūtīti saistībā ar minēto lēmumu izteiktie ieinteresēto personu apsvērumi, saistībā ar kuriem tā pauda savu nostāju 2006. gada 22. decembra vēstulē (apstrīdētā lēmuma 6. apsvērums).

117    Ir jāuzsver, ka apsvērumos, kuri tika iesniegti Komisijai oficiālās izmeklēšanas procedūras laikā, Itālija apgalvo, ka ne sākotnējā tarifa piemērošana Terni, kas uzskatāma par likumīgu kompensāciju par tās aktīvu ekspropriēšanu, ne tās turpmākie pagarinājumi netika uzskatīti par valsts atbalstu. Lai pamatotu šo apgalvojumu, Itālija citē vairākus Tiesas nolēmumus, kas attiecas uz uzņēmumiem izsniegtu konkrētu kompensāciju veidu rakstura neatbilstību atbalstam, īpaši uz kompensācijām par zaudējumiem un pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi (apstrīdētā lēmuma 58. apsvērums).

118    Apstrīdētā lēmuma 59. apsvērumā ir precizēts:

“Attiecībā uz valsts atbalsta atļauju Terni tarifam [Itālijas Republika] uzsver, ka Likums Nr. 9/91, kas nosaka tarifa pirmo pagarinājumu, tika iesniegts Komisijai, un tā to apstiprināja. Tas pats attiecas uz turpmākajiem tarifa termiņa pagarinājumiem, kas tika piešķirti reizē ar hidroelektrisko koncesiju pagarinājumu hidroenerģijas ražotājiem un pret kuriem Komisijai nekad nav bijuši iebildumi. Tāpēc [Itālijas Republika] uzskata, ka Terni tarifs būtu jāuzskata par pastāvošu pasākumu, kas nav valsts atbalsts.”

119    Itālijas Republikas tādēļ ir skaidri paudusi savus uzskatus oficiālās izmeklēšanas procedūras laikā par apstrīdētā pasākuma kompensējošo raksturu, un šie uzskati būtībā ir tādi paši kā pirmais pamats, kas ir izvirzīts prasības pieteikumā sakarā ar lēmuma atcelšanu. Tieši šajā sakarā Komisija veica savu galveno konstatāciju, lai secinātu, ka apstrīdētais pasākums ir valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta nozīmē.

120    Tiktāl, ciktāl Komisija pamatoti uzskatīja, ka preferenciālā tarifa pagarināšana, kas tika veikta 2005. gadā ar apstrīdēto pasākumu, nebija neatņemama Terni kompensācijas par ekspropriāciju, kuru tā piedzīvoja 1962. gadā, daļa un ka preferenciālais tarifs, kas Terni sabiedrībām tika piešķirts no 2005. gada 1. janvāra, bija valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta nozīmē (skat. šī sprieduma 97. punktu), apgalvotajam tiesību uz aizstāvību pārkāpumam katrā ziņā nevar būt nekādas ietekmes uz apstrīdētā lēmuma spēkā esamību.

121    Turklāt Itālijas Republikas sūdzībā nav ņemts vērā oficiālās izmeklēšanas procedūras priekšmets un šī sūdzība ir balstīta uz nepareizu Komisijas 2007. gada 20. februāra vēstules, ar kuru tika pieprasīta informācija, izpratni.

122    Komisija patiešām uzskatīja par nepieciešamu savākt informāciju par valstij nacionalizācijas rezultātā nodoto īpašumu grāmatvedības vērtību. Tomēr tas nebija vienīgais informācijas pieprasījuma iemesls, kurš bija izklāstīts 2007. gada 20. februāra vēstulē un kurš ir jāapskata oficiālās izmeklēšanas procedūras un tās mērķu kontekstā, proti, lai ieinteresētās personas varētu paust savus uzskatus un Komisija varētu pilnībā pārzināt visu informāciju saistībā ar lietu pirms lēmuma pieņemšanas (šajā ziņā skat. Tiesas 1984. gada 20. marta spriedumu lietā 84/82 Vācija/Komisija, Recueil, 1451. lpp., 13. punkts).

123    Oficiālajai izmeklēšanas procedūrai nevar būt cits apjoms kā vien tas, kas ir izklāstīts iepriekš, un, konkrētāk, tajā nevar tikt galīgi nospriests par noteiktiem lietas aspektiem pirms galīgā sprieduma pasludināšanas. Ir jāatgādina, ka ne no normām par valsts atbalstu, ne no judikatūras neizriet, ka Komisijai vajadzētu uzklausīt valsts līdzekļu saņēmēja viedokli par juridisko vērtējumu, ko tā veic saistībā ar attiecīgo pasākumu, vai ka tai pirms lēmuma pieņemšanas vajadzētu informēt attiecīgo dalībvalsti un, a fortiori, atbalsta saņēmēju par savu viedokli, jo ieinteresētās personas un dalībvalsts ir uzaicinātas iesniegt piezīmes (Pirmās instances tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑198/01 Technische Glaswerke Ilmenau/Komisija, Krājums, II‑2717. lpp., 198. punkts).

124    Itālijas Republikas apgalvojums, ka Komisija tika “grozījusi nostāju”, izriet no kļūdainas 2007. gada 20. februāra vēstules formulējuma izpratnes, un no šīs vēstules neizriet, ka Komisija to uzskatīja par noteicošu, lai lemtu par Terni tarifa pagarināšanas kategorizēšanu par valsts atbalstu, fakta pierādīšanu, ka šīs kompensācijas (aktualizētā) vērtība bija vienlīdzīga vai mazāka par ekspropriētā īpašuma vērtību.

125    Komisija katrā ziņā nav norādījusi ne Itālijas Republikai, ne bijušajām Terni sabiedrībām, ka tā veica ex post vērtējumu par Terni tarifa adekvātumu, neizvērtējot, vai šī tarifa pagarināšana, kas bija noteikta apstrīdētajā pasākumā, varētu tikt pamatota kā kompensācija par ekspropriāciju, kuru 1962. gadā piedzīvoja Terni.

126    Otrkārt, uzsvērusi Komisijas iespējami pretrunīgo rīcību, Itālijas Republika apgalvoja, ka, pieprasot pētījumu, lai izvērtētu eventuālo pārmērīgo kompensēšanu, Komisija tika radījusi Itālijas iestādēm tiesisko paļāvību, ka “šī darba rezultāti tiks noteiktā veidā izvērtēti saistībā ar apstrīdēto lēmumu”. Atzīstot pētījumu katrā ziņā par neatbilstīgu, paužot šo atzinumu vienīgi apstrīdētajā lēmumā un vērtējot pētījumu vienīgi virspusēji, Komisija tika pārkāpusi tiesisko paļāvību, kas izrietēja no informācijas pieprasījuma, kas tika pausts 2007. gada 20. februāra vēstulē.

127    Saistībā ar Komisijas rīcības pretrunīgo raksturu Itālijas Republika izvirza argumentāciju saistībā ar iebildumu, ar kuru tiek apgalvots sacīkstes principa pārkāpums un Itālijas Republikas tiesību uz aizstāvību pārkāpums; šī argumentācija ir jānoraida.

128    Saistībā ar apgalvojumu par tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu Komisija apgalvo, ka sūdzība nav pieņemama saskaņā ar Reglamenta 48. panta 2. punktu, kurā ir noteikts, ka tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesību un faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā.

129    Nav strīda par to, ka Itālijas Republika pirmo reizi tika izvirzījusi pārkāpumu par tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu replikā, un šis apgalvojums bija balstīts uz 2007. gada 20. februāra vēstules saturu, kurā bija pausts informācijas pieprasījums; šo faktu puses jau bija minējušas un apskatījušas prasības pieteikumā un aizstāvības rakstā.

130    No tā izriet, ka šis pamats ir jāatzīst par nepieņemamu.

131    Šis pamats katrā ziņā var tikt noraidīts kā nepamatots. Pirmkārt, 2007. gada 20. februārī nav nekādu precīzu solījumu no administrācijas puses, kas ir obligāts nosacījums, lai varētu pamatoti izvirzīt to, ka ir pārkāpts tiesiskās paļāvības aizsardzības princips (šajā ziņā skat. Tiesas 2006. gada 22. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑182/03 un C‑217/03 Beļģija un Forum 187/Komisija, Krājums, I‑5479. lpp., 147. punkts, un Pirmās instances tiesas 2002. gada 23. oktobra spriedumu apvienotajās lietās no T‑346/99 līdz T‑348/99 Diputación Foral de Álava u.c./Komisija, Recueil, II‑4259. lpp., 93. punkts) saistībā ar faktu, ka šajā vēstulē pieprasītā pētījuma rezultāti tiks “noteiktā veidā vērtēti saistībā ar apstrīdēto lēmumu”. Otrkārt, minētos rezultātus patiešām Komisija tika ņēmusi vērā un izvērtējusi apstrīdētajā lēmumā, kaut gan tas tika veikts pakārtotā veidā.

132    Šajos apstākļos pamats, ar kuru tiek apgalvots būtisko formas prasību pārkāpums sakarā ar nepietiekamu izmeklēšanu un sacīkstes principa pārkāpumu, ir jānoraida, jo apgalvojums par nepietiekamu izmeklēšanu nav autonoms iebildums, bet faktiski ir daļa no argumentācijas saistībā ar iepriekš minētā principa pārkāpumu.

133    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, prasība ir pilnībā jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

134    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Itālijas Republikai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      Itālijas Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Vilaras

Prek

Ciucă

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2010. gada 1. jūlijā.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – itāļu.