1.

Pēc Spānijas iestāžu izdošanas lūguma, ko tās sagatavojušas 2008. gada 2. jūnijā, pamatojoties uz 1996. gada 27. septembra konvenciju ( 2 ), Ignasio Santestebanu Gojkukeu [Ignacio Santesteban Goicoechea] ( 3 ) Francijā ir paredzēts nodot izdošanai ( 4 ).

2.

Atbilstoši iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm Santestebans Gojkukea ir teroristu organizācijas Euskadi Ta Askatasuna/Tierra Vasca y Libertad/Pays basque et liberté [Basku zeme un brīvība] (ETA) loceklis. Nodarījumi, kuros viņš tiek vainots, Spānijas teritorijā tika izdarīti 1992. gada februārī un martā. Tie ir kvalificēti kā kara ieroču uzglabāšana, sprāgstvielu nelikumīga glabāšana, noziedzīgs nodarījums sakarā ar svešas automašīnas nelikumīgu lietošanu, noziedzīgs nodarījums sakarā ar numura plāksnes nomainīšanu un noziedzīgs nodarījums sakarā ar piederību terorisma organizācijai ( 5 ).

3.

Chambre de l’instruction de la cour d’appel de Montpellier [Monpeljē Apelācijas tiesas izmeklēšanas palātai] (Francija), kam ir jālemj par izdošanas lūgumu, ir šaubas par 1996. gada konvencijas piemērojamību. Tā uzskata, ka minētās konvencijas piemērošana Francijas Republikā varētu būt pretrunā Pamatlēmumam par Eiropas apcietināšanas orderi ( 6 ) un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (turpmāk tekstā — “Pamatlēmums”). Šajos apstākļos Chambre de l’instruction de la cour d’appel de Montpellier nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus par pamatlēmuma interpretāciju:

4.

Tā kā vienīgais iemesls tam, ka Francijas iestādes pašreiz aiztur Santestebanu Gojkukeu, ir Spānijas iestāžu iesniegtais izdošanas lūgums, iesniedzējtiesa ir lūgusi un Tiesas trešā palāta ir nolēmusi šai lietai piemērot steidzamības tiesvedību (Reglamenta 104.b pants).

5.

Šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamība ir jāvērtē, ņemot vērā EKL 234. pantu un LES 35. pantu. Šajā sakarā ir jānošķir galvenokārt divi punkti, proti, pirmkārt, vai iesniedzējtiesa ir “valsts tiesa” Tiesas pastāvīgās judikatūras nozīmē jautājumā par lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu ( 7 ) un, otrkārt, vai šī tiesa šajā gadījumā veic tiesas spriešanas funkcijas, nevis administratīvas funkcijas ( 8 ).

6.

Attiecībā uz pirmo punktu nav šaubu, ka kādas Francijas Apelācijas tiesas izmeklēšanas palātu, kas ir saņēmusi izdošanas lūgumu, var uzskatīt par “valsts tiesu” līgumu par prejudiciālā nolēmuma tiesvedību noteikumu nozīmē. Saskaņā ar paskaidrojumiem, ko Francijas valdība šajā sakarā sniegusi savos rakstveida apsvērumos, minētā palāta ir pastāvīga, ar likumu izveidota struktūra, to veido tiesneši, kuru neatkarība un pastāvīgums ir garantēts, tā savas funkcijas veic, īstenojot obligātu un uz sacīkstes principa balstītu procedūru, un tā piemēro tiesību normas.

7.

Attiecībā uz otro punktu noteikti varētu rasties jautājums, vai izdošanas procedūrai, kuru īsteno Chambre de l’instruction de la cour d’appel, piemīt patiess tiesas spriešanas raksturs. Francijas Conseil d’État [Valsts Padome] iepriekš ir atzinusi, ka runa ir par administratīvu funkciju, nevis tiesas spriešanas funkciju Francijas tiesību nozīmē ( 9 ). Šāds vērtējums valsts tiesībās nevar noteikt, vai iesniedzējtiesa veic tiesas spriešanas funkciju Kopienu tiesību nozīmē.

8.

Francijas valdība pamatoti uzsver, ka Chambre de l’instruction de la cour d’appel de Montpellier šajā gadījumā ir jālemj par strīdu. Šajā strīdā ir iesaistīts prokurors un persona, par kuru ir iesniegts izdošanas lūgums. Tas, ka procedūra ir saistīta ar strīda izskatīšanu, šajā lietā ir īpaši redzams, ņemot vērā, ka ieinteresētā persona nav izteikusi savu piekrišanu viņas izdošanai, bet, tieši pretēji, ir apstrīdējusi tās likumīgumu.

9.

Chambre de l’instruction de la cour d’appel, protams, par izdošanu nelemj viena pati, jo arī administratīvai iestādei pēc tam ir jāpieņem dekrēts par izdošanu. Tomēr Chambre de l’instruction de la cour d’appel ziņā ir pilnīgi patstāvīgi, īstenojot sacīkstes procedūru, novērtēt lūgtās izdošanas likumīgumu. Ja šīs tiesas atzinums ir nelabvēlīgs izdošanai, izdošanai pieprasītā persona nevar tikt izdota un tā jāatbrīvo administratīvā kārtā.

10.

Vispārīgāk runājot, nedrīkst nepievērst uzmanību tam, ka dažādas valsts izdošanas procedūras, to skaitā tās, kas ieviestas Pamatlēmuma izpildei, bieži vien tādā vai citādā veidā paredz administratīvas iestādes iesaistīšanos ( 10 ), tāpat kā tas ir procedūrā, kas ir īstenojama šajā gadījumā Francijā. Pārlieku šaura to kritēriju interpretācija, kas nosaka lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, šādos gadījumos varētu liegt iespēju vērsties Tiesā un līdz ar to apdraudēt Pamatlēmuma vienveidīgu interpretāciju.

11.

Visbeidzot, ņemot vērā Pamatlēmuma raksturu, Tiesas kompetence atbildēt uz jautājumiem varētu tikt apšaubīta. Saskaņā ar LES 34. panta 2. punkta b) apakšpunktu Pamatlēmumam nevar būt tieša iedarbība. No tā izriet, ka Pamatlēmumu nevar izmantot kā pamatu tam, lai nepiemērotu valsts tiesību normas, kas reglamentē izdošanu. Līdz ar to varētu rasties jautājums par Tiesas atbildes lietderību šajā gadījumā.

12.

Tomēr ir jānorāda, ka valsts tiesu uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem ir piemērojama atbilstības prezumpcija, kuru var noraidīt tikai izņēmuma gadījumos. Par tādu ir uzskatāms gadījums, kad ir acīmredzami skaidrs, ka lūgtajai Eiropas Savienības tiesību normu interpretācijai, uz ko attiecas šie jautājumi, nav nekāda sakara ar situāciju pamata prāvā vai pamata prāvas priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem. Izņemot minētos gadījumus, Tiesai principā ir pienākums izskatīt prejudiciālus jautājumus par LES 35. panta 1. punktā ( 11 ) minēto aktu interpretāciju. Tas, vai Tiesas atbilde ir lietderīga, lai sniegtu atbilstošu Francijas tiesību interpretāciju, nav a priori acīmredzami izslēgts.

13.

Visu šo iemeslu dēļ šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāatzīst par pieņemamu.

14.

Iesniedzējtiesas šaubas par 1996. gada konvencijas piemērojamību būtībā ir pamatotas ar šādiem apsvērumiem:

15.

Šajos apstākļos varētu izrādīties, ka izdošanas sistēmā, kas ir piemērojama Francijas Republikā un Spānijas Karalistē, ir “nepilnības”, kas saistītas ar tādiem nodarījumiem, kādi tiek aplūkoti pamata prāvā un kas izdarīti līdz 1993. gada 1. novembrim. Abi prejudiciālie jautājumi ir vērsti uz to, lai noskaidrotu, vai šādas nepilnības pastāv vai nepastāv.

16.

Uzdodot pirmo prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas uzzināt, vai Pamatlēmuma 31. panta 1. punkts aizliedz izdošanas lūgumu izskatīt atbilstoši tiesību normām, kas paredzētas starptautiskā konvencijā, ja dalībvalsts, kas lūdz izdošanu, nav paziņojusi par savu nodomu piemērot minēto starptautisko konvenciju Pamatlēmuma 31. panta 2. punkta ceturtās daļas nozīmē, kaut arī izpildu dalībvalsts savukārt ir izslēgusi Eiropas apcietināšanas ordera procedūras piemērošanu, pieņemot deklarāciju Pamatlēmuma 32. panta nozīmē.

17.

Vispirms ir jāuzsver, ka izdošanas lūgumus, kas saņemti no 2004. gada 1. janvāra, principā reglamentē procedūra, kas attiecas uz Eiropas apcietināšanas orderi ( 12 ). Šis ir vispārējs noteikums, kas paredzēts Pamatlēmuma 32. panta otrajā teikumā. No tā izriet, ka izdošanas lūgums, ko Spānijas Karaliste ir iesniegusi 2008. gada 2. jūnijā, principā būtu jāizskata saskaņā ar Eiropas apcietināšanas ordera procedūru ( 13 ).

18.

Tomēr minētajai vispārējai normai ir izņēmumi, kas ir paredzēti Pamatlēmuma 31. panta 2. un 3. punktā un 32. pantā. Dalībvalstis var brīvi nepiemērot procedūru, kas attiecas uz Eiropas apcietināšanas orderi, saistībā ar izdošanas lūgumiem par nodarījumiem, kuri izdarīti pirms konkrēta datuma (Pamatlēmuma 32. panta trešais līdz sestais teikums). Tādējādi Francijas Republika ir atzinusi, ka tā atbilstoši izdošanas sistēmai, kas piemērojama līdz 2004. gada 1. janvārim, turpinās izskatīt lūgumus, kuri attiecas uz nodarījumiem, kas izdarīti līdz 1993. gada 1. novembrim. Tā kā nodarījums, kurā tiek vainots Santestebans Gojkukea, tika izdarīts 1992. gadā, šis Spānijas Karalistes izdošanas lūgums līdz ar to Francijas Republikai būtu jāizskata atbilstoši sistēmai, kas piemērojama līdz 2004. gada 1. janvārim, nevis atbilstoši procedūrai, kura attiecas uz Eiropas apcietināšanas orderi.

19.

Tomēr ir jānoskaidro, vai šīs iepriekšējās sistēmas piemērošanai papildus izpildu dalībvalsts deklarācijai (Francijas Republika) Pamatlēmuma 32. panta nozīmē ir nepieciešams arī dalībvalsts, kas lūgusi izdošanu (Spānijas Karaliste), paziņojums saskaņā ar Pamatlēmuma 31. panta 2. punkta ceturto daļu.

20.

Saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto informāciju Spānijas Karaliste nav iesniegusi nevienu paziņojumu, kurā būtu norādīts, ka tā vēlētos turpināt piemērot tādus iepriekšējos nolīgumus kā 1996. gada konvencija, ko tā izmantoja kā pamatojumu šim izdošanas lūgumam, vai arī 1957. gada 13. decembra konvencija ( 14 ).

21.

Sākumā no tā, ka Spānijas Karaliste nav iesniegusi paziņojumu, varētu secināt, ka 1996. gada konvencija — tāpat kā 1957. gada konvencija — tika aizstāta ar Pamatlēmumu (skat. tā 31. panta 1. punktu) un ka to šajā gadījumā nevar piemērot. Šāds rezultāts nešķistu saderīgs ar Pamatlēmuma vispārējo struktūru un tā mērķiem.

22.

Vispirms Pamatlēmuma 31. panta 2. punktā paredzēto paziņošanas sistēmu nav paredzēts piemērot tādiem dokumentiem kā 1996. gada konvencija. Kā to ir uzsvērusi Komisija, daudzpusēji minētajā 31. panta 1. punktā tieši norādīti dokumenti, to skaitā 1996. gada konvencija, jau ietilpst Eiropas Savienības acquis ( 15 ) un to pastāvēšana ir labi zināma dalībvalstīs. Francijas Republika pamatoti piebilst, ka Pamatlēmuma 31. panta 2. punkts patiesībā paredz tikai izdošanas procedūras, kas ir daudz pretenciozākas nekā Eiropas apcietināšanas ordera procedūra un kas var papildināt un uzlabot to, piemēram, izdošanas sistēma, kas pastāv Ziemeļvalstīs, kuras sadarbojas savā starpā ( 16 ).

23.

Pat ja pieņem, ka 1996. gada konvencija varētu būt paziņošanas priekšmets Pamatlēmuma 31. panta 2. punkta nozīmē, šāda paziņojuma neesamību nevar uzskatīt par šķērsli minētās konvencijas faktiskai piemērošanai šajā gadījumā. Atšķirībā no Pamatlēmuma 32. pantā paredzētajām deklarācijām, Pamatlēmuma 31. panta 2. punkta ceturtajā un piektajā daļā paredzētie paziņojumi netiek publicēti Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī un netiek paziņoti citām dalībvalstīm. No tā var secināt, ka šie paziņojumi ir jāuztver vienīgi kā deklaratīvi akti, kas nav uzskatāmi par priekšnoteikumu, kurš jāizpilda, lai piemērotu iepriekšējus vai jaunus nolīgumus.

24.

Turklāt Pamatlēmuma 31. pants ir interpretējams, ņemot vērā Pamatlēmuma galveno mērķi — sekmēt brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveidi, kas saistīta ar izdošanas procedūru uzlabošanu un paātrināšanu ( 17 ). Dažu iepriekšēju nolīgumu aizstāšanas mērķis, kā tas ir paredzēts Pamatlēmuma 31. panta 1. punktā, ir uzlabot un paātrināt izdošanas procedūras, un to mērķis noteikti nav tās pagarināt vai padarīt sarežģītākas ( 18 ). Šķiet neiedomājami, ka Pamatlēmuma 31. panta 1. punkta sekas būtu divās dalībvalstīs piemērojamās izdošanas sistēmas pasliktināšana Pamatlēmuma stāšanās spēkā brīdī.

25.

No tā izriet, ka var uzskatīt, ka divpusējās attiecībās starp divām dalībvalstīm tādi iepriekšēji nolīgumi kā 1996. gada konvencija un 1957. gada konvencija ir aizstāti ar Pamatlēmumu tikai tiktāl, ciktāl Pamatlēmums šajās dalībvalstīs faktiski tiek piemērots. Ja viena no abām dalībvalstīm, šajā gadījumā Francijas Republika, atsevišķiem izdošanas lūgumiem Pamatlēmumu nepiemēro, šie lūgumi var tikt izteikti un izskatīti, piemērojot iepriekšējus nolīgumus atbilstoši Pamatlēmuma 32. panta nosacījumam.

26.

Visu iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ uz pirmo jautājumu ir jāsniedz noliedzoša atbilde.

27.

Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai dalībvalsts, kas ir sniegusi deklarāciju Pamatlēmuma 32. panta nozīmē, var izdošanas lūgumus izskatīt atbilstoši konvencijai, kas parakstīta pirms 2004. gada 1. janvāra, bet kas minētajā dalībvalstī kļuvusi piemērojama pēc šī datuma. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu konteksta, kā arī no lietas dalībnieku apsvērumiem izriet, ka šis jautājums ir vērsts uz 1996. gada konvenciju, ar kuru Spānijas Karaliste šajā gadījumā ir pamatojusi savu 2008. gada 2. jūnija izdošanas lūgumu.

28.

1996. gada konvencija tika parakstīta pirms 2004. gada 1. janvāra, kas ir paredzēts Pamatlēmuma 32. pantā, bet Francijas Republikā tā kļuva piemērojama tikai 2005. gada 1. jūlijā ( 19 ) attiecībā uz izdošanas lūgumiem, kas saņemti kopš šī datuma ( 20 ). Līdz ar to rodas jautājums, vai 1996. gada konvenciju var uzskatīt par daļu no “izdošanas sistēmas, kas piemērojama pirms 2004. gada 1. janvāra”, attiecībās starp Spānijas Karalisti un Francijas Republiku.

29.

Sākumā šķiet, ka uz šo jautājumu ir jāsniedz noliedzoša atbilde, jo 1996. gada konvencija Francijā nebija piemērojama 2004. gada 1. janvārī, kas ir minēts Pamatlēmuma 32. pantā. Līdz ar to šajā gadījumā būtu jāpiemēro 1957. gada konvencija, nevis 1996. gada konvencija.

30.

Tomēr šādā atbildē nebūtu pietiekami ņemta vērā Pamatlēmuma vispārējā struktūra un mērķi. Kā tas tika izskaidrots iepriekš ( 21 ), Pamatlēmuma galvenais mērķis ir sekmēt brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveidi, kas nozīmē izdošanas procedūru uzlabošanu un paātrināšanu ( 22 ).

31.

Paredzot iespēju atkāpties no Eiropas apcietināšanas ordera procedūras, Pamatlēmuma 32. pants neizslēdz, ka dalībvalstis varētu mainīt tajās piemērojamās izdošanas procedūras, tās pakāpeniski uzlabojot un paātrinot. Tas vien, ka dalībvalsts ar deklarācijas palīdzību Pamatlēmuma 32. panta nozīmē dažiem izdošanas lūgumiem ir atteikusies piemērot Eiropas apcietināšanas ordera procedūru, šai dalībvalstij tomēr neuzliek pienākumu “iesaldēt” savas iekšējās tiesības tādā stāvoklī, kādā tās bija piemērojamas šādiem lūgumiem līdz 2004. gada 1. janvārim. Nevar apgalvot, ka attiecīgā dalībvalsts var izvēlēties tikai starp, pirmkārt, statu quo2004. gada 1. janvārī un, otrkārt, Eiropas apcietināšanas ordera procedūru. Ņemot vērā Pamatlēmuma mērķi, nekas neliedz dalībvalstij maz pamazām pielāgot savu izdošanas procedūru, kas ir piemērojama agrākajām lietām, kuras ir paredzētas tās deklarācijā atbilstoši minētajam 32. pantam.

32.

Dalībvalstij, tieši pretēji, ir izdevīgi pakāpeniski uzlabot savas procesuālās tiesības, kas ir piemērojamas izdošanas lūgumiem, kuriem tā no sākuma nevēlējās piemērot Eiropas apcietināšanas ordera procedūru. Šajā nolūkā var ieviest tādu starptautisku konvenciju kā 1996. gada konvencija, kas jau bija noslēgta pirms 2004. gada 1. janvāra, bet kas vēl bija jāratificē un kam vēl bija jākļūst piemērojamai ( 23 ). Šāda piemērojamo procedūru uzlabošana ir pilnībā saderīga ar Pamatlēmuma vispārējo struktūru un mērķi ( 24 ).

33.

Vismaz Pamatlēmuma 32. pants būtu interpretējams tādējādi, ka tas neliedz vēlāk uzlabot izdošanas sistēmu, kas piemērojama izpildu dalībvalstī pirms 2004. gada 1. janvāra.

34.

Tieši šāda iepriekšēja izdošanas sistēma 2005. gada 1. jūlijā tika uzlabota, Francijas Republikā piemērošanai ieviešot 1996. gada konvenciju. 1996. gada konvencijas mērķis ir papildināt 1957. gada konvencijas noteikumus un veicināt tās piemērošanu (skat. 1996. gada konvencijas 1. panta 1. punkta pirmo ievilkumu un tās preambulas priekšpēdējo apsvērumu) ( 25 ). Tādā pašā nozīmē 1957. gada konvencijas 28. pantā jau bija paredzēta iespēja līgumslēdzējām pusēm savā starpā noslēgt divpusējus vai daudzpusējus nolīgumus, lai papildinātu tās noteikumus vai lai veicinātu tajā iekļauto principu piemērošanu.

35.

Secinājumu, ka 1996. gada konvencija papildina un uzlabo iepriekšējo izdošanas sistēmu Pamatlēmuma 32. panta nozīmē, turklāt apstiprina pats Pamatlēmums, kurā minētā konvencija ir uzskaitīta to starptautisko dokumentu starpā, kas ietilpst Eiropas Savienības acquis ( 26 ).

36.

Visu iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ uz otro jautājumu ir jāsniedz apstiprinoša atbilde.

37.

Savos Tiesā iesniegtajos apsvērumos Santestebans Gojkukea apgalvo, ka 1996. gada konvencijas piemērošana šajā gadījumā nav saderīga ar vispārējiem tiesību principiem un pamattiesībām.

38.

Saskaņā ar LES 6. pantu Eiropas Savienība ir dibināta, ievērojot tiesiskuma principu, un tā ievēro tādas pamattiesības kā Kopienu vispārējo tiesību principi, ko nodrošina ECTK ( 27 ) un kas izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām. No tā izriet, ka dalībvalstis ir pakļautas pārbaudei par to, vai to izdotie akti atbilst līgumiem un vispārējiem tiesību principiem, kad tās ievieš Eiropas Savienības tiesības ( 28 ) (skat. arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas, kas pasludināta Nicā 2000. gada 7. decembrī (OV C 364, 1. lpp.), 51. panta 1. punktu).

39.

Tādējādi varētu argumentēt, ka dalībvalstis nevar atsaukties uz Pamatlēmuma 32. pantu, lai piemērotu izdošanas sistēmu, kas nav saderīga ar pamattiesībām ( 29 ). Tomēr nav noteikti nepieciešams, lai Tiesa lemtu par šo jautājumu, īstenojot šo prejudiciālā nolēmuma steidzamības tiesvedību. Vispirms jautājums neietilpst lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu. Turklāt vispārējie principi, kā šķiet, nav pārkāpti, kā tas tiks pierādīts vēlāk.

40.

ECTK pati par sevi neparedz tiesības netikt izdotam ( 30 ) un tajā nav iekļauti noteikumi ne par apstākļiem, kādos izdošanai var piekrist, ne arī par piemērojamo procedūru ( 31 ). Turklāt izdošanas procedūra neattiecas uz prasītāja civiltiesiska rakstura tiesībām un pienākumiem vai uz kriminālapsūdzības, kas pret viņu vērsta, pamatotību ECTK 6. panta nozīmē ( 32 ).

41.

Tomēr ir jāpārbauda, vai vispārējie Eiropas Savienības tiesību principi nepieļauj, ka Francijas Republika izskata Spānijas Karalistes sagatavoto izdošanas lūgumu atbilstoši 1996. gada konvencijai. Santestebans Gojkukea atsaucas uz tiesiskuma principu un stingrāku krimināltiesību normu atpakaļejoša spēka aizlieguma principu, kā arī tiesiskās drošības principu.

42.

Jāatgādina, ka noziedzīgu nodarījumu un sodu tiesiskuma princips (nullum crimen, nulla poena sine lege) ir viens no tiesību vispārējiem principiem, kuri izriet no dalībvalstīm kopējām konstitucionālajām tradīcijām. Tas ir nostiprināts arī dažādos starptautiskos līgumos un it īpaši ECTK 7. panta 1. punktā ( 33 ), kā arī nesen Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 49. pantā.

43.

Šo principu varētu apšaubīt, pamatojoties uz to, ka, neraugoties uz Pamatlēmuma 32. panta formulējumu, kurā ir atsauce uz “izdošanas sistēmu, kas piemērojama pirms 2004. gada 1. janvāra”, dalībvalsts vēlas piemērot normas, kas kļuvušas piemērojamas pēc šī datuma.

44.

Princips nullum crimen, nulla poena sine lege nozīmē, ka likumā ir skaidri definēti pārkāpumi un sodi par tiem ( 34 ). Tas ir cieši saistīts ar pārkāpumu un sodu atpakaļejoša spēka aizlieguma principu (nullum crimen, nulla poena sine lege praevia), saskaņā ar kuru likumdevējs nevar ar atpakaļejošu spēku ieviest pārkāpumu vai sodu, ne arī palielināt sodu.

45.

Princips nullum crimen, nulla poena sine lege (praevia) ir piemērojams tikai materiālajām tiesībām, proti, tam, vai par nodarījumu var noteikt sodu. Tomēr minēto principu nav paredzēts piemērot krimināltiesību procesuālajiem aspektiem ( 35 ). Līdz ar to personai, nepārkāpjot principu nullum crimen, nulla poena sine lege (praevia), var piemērot procesuālos noteikumus, kas ieviesti vai grozīti pēc datuma, kurā norisinājušies notikumi, kuros persona tiek vainota. Tas īpaši attiecas uz noteikumiem, kas reglamentē personu izdošanu valstu starpā ( 36 ), jo tiem piemīt pilnībā procesuāls raksturs.

46.

No tā izriet, ka Santestebanam Gojkukeam nav pamata atsaukties uz principu nullum crimen, nulla poena sine lege (praevia), lai izvairītos no tā, ka 1996. gada konvencija tiek piemērota šim Spānijas Karalistes izdotajam izdošanas lūgumam.

47.

Šajā gadījumā šie abi principi ir minēti tādā nozīmē, ka situācija, kādā atrodas Santestebans Gojkukea, “galīgi tika noteikta”, noraidot iepriekšējo izdošanas lūgumu, ko Spānijas Karaliste iesniegusi 2000. gada 11. oktobrī ( 37 ). Līdz ar to varētu rasties jautājums, vai šis izdošanas lūgums, kas izdots 2008. gada 2. jūnijā, konfliktē ar tiesisko drošību vai non bis in idem normu.

48.

Tomēr šis jautājums ir jāizvērtē saistībā ar paša izdošanas lūguma vērtējumu, nevis iepriekšēju pārbaudi attiecībā uz normām, kas piemērojamas šādam vērtējumam. Šīs apelācijas sūdzības priekšmets ir tikai jautājums par to, kāds izdošanas režīms ir piemērojams šajā gadījumā. Tādējādi no tā izriet, ka valsts tiesai, novērtējot lūgumu, ir jāpārbauda un jānodrošina pamattiesību, to skaitā tiesiskās drošības un non bis in idem normas, ievērošana. Tādējādi Tiesa var sniegt dažas norādes šajā sakarā.

49.

Attiecībā uz tiesiskās drošības principu, kurā ietilpst res judicata, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka tas ir viens no vispārējiem tiesību principiem, ko piemēro Tiesa ( 38 ). Res judicata attiecas tikai uz faktiem un tiesību jautājumiem, kas faktiski vai obligāti tika izskatīti attiecīgajā tiesas nolēmumā ( 39 ).

50.

Šajā gadījumā iepriekšējs lēmums, protams, bija saistīts ar izdošanas lūgumu, kas attiecas uz to pašu personu un uz tiem pašiem faktiskajiem apstākļiem, kā šis lēmums. Tomēr kompetentā tiesa nav lēmusi par minēto lūgumu saskaņā ar 1996. gada konvenciju, jo tā tajā laikā nebija piemērojama. Res judicata spēks, kas piemīt tajā laikā sniegtam nelabvēlīgam atzinumam, līdz ar to nevar būt šķērslis šī izdošanas lūguma, kas attiecas uz to pašu personu un uz tiem pašiem faktiskajiem apstākļiem, izskatīšanai, pamatojoties uz jaunu juridisko pamatu, proti, 1996. gada konvenciju ( 40 ).

51.

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka 2000. gada 11. oktobra izdošanas lūguma noraidījums bija pamatots ar to, ka saskaņā ar Francijas tiesībām bija iestājies noilgums attiecībā uz faktiem, kuros tika vainots Santestebans Gojkukea. Tieši šajā jautājumā tiesības ir mainījušās, jo 1996. gada konvencija neļāva vairs izpildu dalībvalstij atsaukties uz noilgumu, kas iestājies attiecībā uz faktiem, atbilstoši tās tiesībām ( 41 ).

52.

Ir jāatgādina, ka non bis in idem princips, kas arī ir nostiprināts ECTK pievienotā 7. protokola 4. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 50. pantā, ir vispārējs Kopienu tiesību princips, kura ievērošanu nodrošina tiesa ( 42 ).

53.

Non bis in idem principa piemērošana ir pakļauta trim nosacījumiem — faktu identiskums, viens un tas pats likumpārkāpējs un vienas un tās pašas aizsargātās tiesiskās intereses. Šis princips aizliedz sodīt [un tiesāt ( 43 )] vienu un to pašu personu vairākas reizes par vienu un to pašu prettiesisko rīcību, lai aizsargātu vienas un tās pašas tiesiskās intereses ( 44 ).

54.

Jāsecina, ka saskaņā ar Tiesas rīcībā esošo informāciju Santestebans Gojkukea nav ticis tiesāts vairākas reizes par vieniem un tiem pašiem faktiem un ka kompetento iestāžu nodoms nav viņu sodīt vairākas reizes par vieniem un tiem pašiem faktiem ( 45 ). Spānijas iestādes tikai vairākas reizes ir mēģinājušas panākt viņa izdošanu Francijas Republikā par vieniem un tiem pašiem nodarījumiem.

55.

Izdošana pati par sevi nav sods un personas izdošana vien nekādā ziņā nenosaka, vai tiesiski valsts, kas lūdz izdošanu, varēs noteikt sodu šai personai un šo sodu izpildīt.

56.

Tādējādi non bis in idem princips nav piemērojams pašām izdošanas procedūrām. Līdz ar to nevar likt šķēršļus tam, ka Spānijas Karaliste no jauna izdod un Francijas Republika izskata izdošanas lūgumu attiecībā uz Santestebanu Gojkukeu.

57.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus uz Cour d’appel de Montpellier uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem būtu jāatbild šādi: