1. 

Šajā lietā Tiesai pirmo reizi ir lūgts izteikties par to, kā ir piemērojams Padomes Pamatlēmuma 2002/584/TI ( 2 ) 4. panta 6. punkts, kurā paredzēts Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildīšanas pamats.

2. 

Saskaņā ar šo tiesību normu izpildes dalībvalsts tiesu iestādei (turpmāk tekstā — “izpildes tiesu iestāde”) ir iespēja neizpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, kas izsniegts brīvības atņemšanas soda izpildei, ja pieprasītā persona paliek izpildes dalībvalstī, ir tās pilsonis vai rezidents, ar nosacījumu, ka šī valsts apņemas pati izpildīt šo sodu.

3. 

Saskaņā ar Vācijas Federatīvās Republikas deklarāciju, kas sniegta atbilstoši LES 35. pantam, Oberlandesgericht Stuttgart [Štutgartes federālās zemes Augstākā tiesa] (Vācija) ir tiesīga vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par tāda tiesību akta, kas pieņemts policijas un tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās ( 3 ), kā pamatlēmums interpretāciju. Šī tiesa vēlas noskaidrot, kādā mērā Pamatlēmuma 4. panta 6. punktā noteiktais neizpildīšanas pamats var tikt piemērots Polijas pilsonim Kozlovskim [Kozłowski], attiecībā uz kuru Polijas Republika izdevusi Eiropas apcietināšanas orderi cietumsoda izpildei un kurš šobrīd atrodas apcietinājumā Vācijā, izciešot trīs gadu un sešu mēnešu cietumsodu.

4. 

Precīzāk, minētā tiesa jautā, kādā mērā var uzskatīt, ka Kozlovskis paliek Vācijā vai ir tās rezidents, ņemot vērā šādus apstākļus: viņš tajā nav uzturējies nepārtraukti, viņš tajā neuzturas saskaņā ar valsts tiesību aktiem par ārvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos, viņš tajā regulāri izdara noziedzīgus nodarījumus un, visbeidzot, viņš tajā atrodas apcietinājumā.

5. 

Tāpat tā jautā, kādas sekas ir tam, ka ieinteresētā persona nav piekritusi Eiropas apcietināšanas ordera izpildei un ka iekšējās tiesībās Vācijas pilsonis, kurš iebilst pret šāda apcietināšanas ordera izpildi, nevar tikt nodots pret savu gribu citas dalībvalsts tiesu iestādēm.

6. 

Oberlandesgericht ir lūgusi Tiesai lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu piemērot steidzamības tiesvedību, kas paredzēta Tiesas Statūtu 23.a pantā un Tiesas Reglamenta 104.b pantā, jo Kozlovskis, kura cietumsodam Vācijā ir jābeidzas 2009. gada 10. novembrī, var tikt atbrīvots, sākot ar 2008. gada 10. septembri.

7. 

Tiesa šo lūgumu nav apmierinājusi, jo tas bija nonācis tās rīcībā pirms 2008. gada 1. marta, kad stājās spēkā tiesību normas par steidzamības tiesvedības piemērošanu lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu. Turpretī tā ir nolēmusi piemērot minētajam lūgumam paātrinātu procesu, kas paredzēts Reglamenta 104.a pantā.

8. 

Saskaņā ar Reglamenta 104.a panta piekto daļu paātrināta procesa ietvaros Tiesa lemj “pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas”. Tomēr, tā kā iesniedzējtiesa ir uzdevusi jaunus jautājumus un tie ir svarīgi Vācijas Federatīvās Republikas tiesību sistēmai, šķiet, ir rakstveidā jāsniedz pamatojums atbildēm, kas tiks piedāvātas Tiesai.

9. 

Šajā viedokļa izklāstā piedāvāšu Tiesai nospriest, pirmkārt, ka dalībvalsts tiesību akti, kuros paredzēts, ka šīs valsts pilsonis nevar tikt nodots pret savu gribu citas dalībvalsts tiesu iestādēm, izpildot Eiropas apcietināšanas orderi, kas izsniegts soda izpildei, ir pretrunā Pamatlēmumam. No tā ir jāsecina, ka šādi tiesību akti nerada šķērsli, lai kompetentās Vācijas tiesu iestādes izpildītu Eiropas apcietināšanas orderi, ko Polijas Republika izdevusi pret Kozlovski.

10. 

Otrkārt, ir jāizvērtē jēdzieni “paliek” un “rezidents” Pamatlēmuma 4. panta 6. punkta izpratnē. Piedāvāšu Tiesai nospriest, ka persona paliek izpildes dalībvalstī vai ir tās rezidents šīs tiesību normas izpratnē, ja šai personai tajā atrodas pamatinterešu centrs, tādējādi soda izpilde šajā valstī ir nepieciešama, lai veicinātu šīs personas reintegrāciju. Ir jānorāda, ka, lai izvērtētu, vai šis nosacījums ir izpildīts, izpildes tiesu iestādei ir jāizvērtē visi attiecīgās personas individuālā gadījuma būtiskie fakti.

11. 

Kā nākamo izklāstīšu pamatojumu, kādēļ, pēc manām domām, tas, ka persona, kas norādīta Eiropas apcietināšanas orderī, ir uzturējusies izpildes dalībvalstī ar pārtraukumiem un tajā atrodas ieslodzījumā, nav nedz noteicoši, nedz būtiski kritēriji, lai izvērtētu, vai šī persona paliek šajā valstī vai ir tās rezidents Pamatlēmuma 4. panta 6. punkta izpratnē.

12. 

Visbeidzot, norādīšu, ka tas, ka attiecīgā persona uzturas izpildes dalībvalstī, pārkāpjot šīs valsts tiesību aktus par ārvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos, un ka tā regulāri tajā izdara noziedzīgus nodarījumus, neļauj uzskatīt, ka šī persona, ja tā ir Savienības pilsonis, minētajā valstī paliek vai ir tās rezidents tikai tad, ja par to ir taisīts spriedums par izraidīšanu saskaņā ar Kopienu tiesībām.

13.

Pamatlēmuma mērķis ir starp dalībvalstīm atcelt formālo izdošanas procedūru, kas paredzēta dažādās konvencijās, kuras šīs valstis ir parakstījušas, un to aizstāt ar nodošanas sistēmu starp tiesu iestādēm ( 4 ). Tas ir balstīts uz tiesu spriedumu krimināllietās savstarpējas atzīšanas principu, kas veido tiesu iestāžu sadarbības “stūrakmeni” ( 5 ). Pamatlēmuma ieviestās Eiropas apcietināšanas ordera sistēmas pamatā ir “augsta dalībvalstu savstarpēja uzticība” ( 6 ).

14.

Pamatlēmuma 1. panta nosaukums ir “Eiropas apcietināšanas ordera definīcija un pienākums to izpildīt”. Tajā ir noteikts:

“1.   Eiropas apcietināšanas orderis ir tiesas nolēmums, ko izsniedz dalībvalsts, lai cita dalībvalsts apcietinātu un nodotu pieprasīto personu kriminālvajāšanas veikšanai vai lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, vai arī lai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli.

2.   Dalībvalstis izpilda ikvienu Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem.

3.   Šā pamatlēmuma piemērošanas rezultātā nedrīkst tikt ietekmēts pienākums ievērot pamattiesības un tādus tiesību pamatprincipus kā tie, kam veltīts Līguma par Eiropas Savienību 6. pants.”

15.

Tā kā Eiropas apcietināšanas orderis ir izsniegts soda vai brīvības atņemšanas līdzekļa izpildei, saskaņā ar Pamatlēmuma 2. pantu runa noteikti ir par vismaz četrus mēnešus liela soda piespriešanu.

16.

Tajā pašā 2. pantā paredzēts 32 tādu noziedzīgu nodarījumu saraksts, par kuriem, ja par tiem izdošanas dalībvalstī ir paredzēts augstākais vismaz trīs gadus liels brīvības atņemšanas sods, izsniegtais Eiropas apcietināšanas orderis ir jāizpilda pat tad, ja par attiecīgajiem nodarījumiem izpildes dalībvalstī nav paredzēts sods. Par citiem noziedzīgiem nodarījumiem Eiropas apcietināšanas orderī norādītās personas nodošanu izpildes dalībvalsts var pakārtot nosacījumam, ka tie ir atzīti par noziedzīgu nodarījumu abās valstīs.

17.

Pamatlēmuma 3. un 4. pants ir veltīts attiecīgi Eiropas apcietināšanas ordera obligātas neizpildīšanas pamatiem un fakultatīvas neizpildīšanas pamatiem. Šā pamatlēmuma 4. panta 6. punktā ir noteikts:

“Izpildes tiesu iestāde var atteikt Eiropas apcietināšanas ordera izpildīšanu:

[..]

18.

Šo fakultatīvas neizpildīšanas pamatu papildina Pamatlēmuma 5. panta 3. punkts, kurš ir piemērojams, ja Eiropas apcietināšanas orderis ir izsniegts kriminālvajāšanas veikšanai. Saskaņā ar šo tiesību normu šādā Eiropas apcietināšanas orderī norādītās personas nodošana var tikt pakārtota nosacījumam, ka šī persona, ja tā ir izpildes dalībvalsts pilsonis vai rezidents, pēc tās nopratināšanas tiek nosūtīta uz šo valsti, lai tajā izciestu sodu vai ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli, kas šai personai uzlikts izsniegšanas dalībvalstī.

19.

Tāpat Pamatlēmumā ir paredzētas personas, kas norādīta Eiropas apcietināšanas orderī, tiesības. Saskaņā ar Pamatlēmuma 11. pantu izpildes iestādēm ir šī persona jāinformē inter alia par tai piešķirto iespēju piekrist nodošanai izsniegšanas dalībvalsts tiesu iestādei (turpmāk tekstā — “izsniegšanas tiesu iestāde”).

20.

Šī piekrišana ir jādod izpildes tiesu iestādē tādā veidā, kas liecina par to, ka tā sniegta brīvprātīgi, lai attiecīgajai personai varētu palīdzēt juridiskais padomdevējs un vajadzības gadījumā — tulks. Tā tiek reģistrēta protokolā un principā nav atsaucama ( 7 ).

21.

Atbilstoši Pamatlēmuma 15. panta noteikumiem izpildes tiesu iestāde, ievērojot šajā pamatlēmumā noteiktos termiņus un nosacījumus, lemj par personas nodošanu. Saskaņā ar šo pašu pantu — ja šī izpildes tiesu iestāde uzskata, ka izsniegšanas dalībvalsts sniegtā informācija nav pietiekama, tā tai var lūgt steidzami iesniegt papildu informāciju.

22.

Pamatlēmuma 17. pantā ir noteikti termiņi un lēmuma par Eiropas apcietināšanas ordera izpildīšanu pieņemšanas kārtība. Tajā ir noteikts:

“1.   Eiropas apcietināšanas orderi izskata un izpilda steidzamības kārtā.

2.   Gadījumos, kad pieprasītā persona piekrīt tās nodošanai, galīgais lēmums par Eiropas apcietināšanas ordera izpildi būtu jāpieņem 10 dienu laikā pēc piekrišanas sniegšanas.

3.   Pārējos gadījumos galīgais lēmums par Eiropas apcietināšanas ordera izpildi būtu jāpieņem 60 dienu laikā pēc pieprasītās personas apcietināšanas.

[..]”

23.

Pēc tam pieprasītā persona pēc iespējas ātrāk, vēlākais desmit dienu laikā kopš galīgā lēmuma par Eiropas apcietināšanas ordera izpildīšanu pieņemšanas ir nododama izsniegšanas tiesu iestādei. Tomēr, ja šī persona jau ir tikusi notiesāta par citiem nodarījumiem nekā tie, kas norādīti Eiropas apcietināšanas orderī, izpildes tiesu iestāde var atlikt tās nodošanu, lai šī persona varētu izciest sodu izpildes dalībvalstī ( 8 ).

24.

Pamatlēmuma 4. panta 6. punkts Vācijas tiesībās ticis transponēts ar dažādām tiesību normām — atkarībā no tā, vai attiecīgā persona ir Vācijas vai ārvalsts pilsonis.

25.

Vācijas pilsoņiem ir piemērojams 80. panta 3. punkts 1982. gada 23. decembraGesetz über die internationale Rechtshilfe in Strafsachen [Likumā par starptautisko tiesisko palīdzību krimināllietās], kas grozīta ar 2006. gada 20. jūlijaEuropäisches Haftbefehlsgesetz [Likumu par Eiropas apcietināšanas orderi] ( 9 ). Šajā tiesību normā ir paredzēts:

“Vācijas pilsoņu izdošana soda izpildei ir iespējama tikai tad, ja saskaņā ar tiesas protokolu pieprasītā persona tam piekrīt pēc tam, kad tikusi pienācīgi informēta. [..]”

26.

Ārvalstniekiem, kas ir vai nu citas dalībvalsts, vai trešās valsts pilsoņi, ir piemērojams IRG 83.b panta 2. punkts. Tajā ir noteikts:

“Ārvalstnieka, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir Vācijā, izdošana arī var tikt atteikta, ja

[..]

27.

Iesniedzējtiesa precizē, ka šīs tiesību normas, sniedzot privilēģijas Vācijas pilsoņiem un neparedzot iedalījumu starp ārvalstniekiem, kas ir citu dalībvalstu pilsoņi, un tiem, kas ir trešo valstu pilsoņi, tika pieņemtas pēc Bundesverfassungsgericht [Vācijas Federālās Konstitucionālās tiesas] 2005. gada 18. jūlija sprieduma, kurā agrākais likums tika atzīts par pretrunā Konstitūcijai esošu, jo tajā nesamērīgi tika ierobežotas katra Vācijas pilsoņa pamattiesības netikt izdotam ( 10 ).

28.

No procesuālā viedokļa iesniedzējtiesa norāda, ka, ja attiecīgā persona nepiekrīt savai nodošanai, lēmumu par Eiropas apcietināšanas ordera, kas izsniegts attiecībā uz ārvalsts pilsoni, izpildīšanu pieņem Generalstaatsanwaltschaft [Ģenerālprokuratūra] ( 11 ) un ka šis lēmums ir pakļauts Oberlandesgericht kontrolei.

29.

Vācijas tiesu iestādēm tika iesniegts lūgums nodot Kozlovski saskaņā ar Eiropas apcietināšanas orderi, ko 2007. gada 18. aprīlī bija izdevusi Bydgoszcz [Bidgoščas] tiesa (Polija), lai izpildītu piecu mēnešu cietumsodu, kas pasludināts spriedumā, kurš kļuvis galīgs.

30.

Kozlovskis nepiekrita šai nodošanai. Generalstaatsanwaltschaft Stuttgart, Vācijas izpildes tiesu iestāde, viņu 2007. gada 18. jūnijā informēja, ka tā plāno neatsaukties ne uz vienu no neizpildīšanas pamatiem. Šī iestāde uzskatīja, ka ieinteresētās personas pastāvīgā dzīvesvieta neatrodas Vācijā un tās atkārtotas uzturēšanās šajā dalībvalstī vienīgais mērķis ir bijis, izdarot noziedzīgus nodarījumus, papildināt nelielo bezdarbnieka pabalstu, kas tiek saņemts Polijā, un viņa vecāku materiālo atbalstu. Generalstaatsanwaltschaft neredz arī nekādu iemeslu uzsākt detalizētu un laikietilpīgu izmeklēšanu, lai noskaidrotu, kur, kad, pie kā un ar kādu mērķi pieprasītā persona ir uzturējusies. Tādēļ tā lūdza Oberlandesgericht atļaut izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi.

31.

Pašlaik Kozlovskis atrodas Štutgartes penitenciārajā iestādē, kur viņš izcieš trīs gadu un sešu mēnešu brīvības atņemšanas sodu, kas viņam uzlikts ar Amtsgericht Stuttgart [Štutgartes Pirmās instances tiesas] (Vācija) 2006. gada 27. jūlija un 2007. gada 25. janvāra spriedumiem par daudziem krāpšanas gadījumiem, kas izdarīti Vācijā.

32.

Iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar Kozlovski notiesājošajiem spriedumiem viņš nav precējies, bērnu nav. Viņš vācu valodu prot maz, pat gandrīz neprot, kopš 2002. gada ir atkarīgs no alkohola. Viņš ir uzaudzis Polijā. Pēc skolas beigšanas viņš ir mācījies par pavāru un strādājis šajā profesijā līdz 2003. gada beigām. Apmēram gadu Kozlovskis saņēma ikmēneša bezdarbnieka pabalstu ap EUR 100 apmērā. Viņa pēdējā dzīvesvieta Polijā bija Sosno (Województwo kujawsko-pomorskie) [Sosno, Kujāvijas-Pomerānijas vojevodiste].

33.

Atbilstoši 2006. gada 27. jūlija spriedumam Kozlovskis Vācijā, lai tur strādātu, ieceļoja 2005. gada februārī. Viņš piestrādāja celtniecības jomā un, izņemot Ziemassvētku brīvdienas, ir uzturējies Vācijā līdz apcietināšanai 2006. gada 10. maijā.

34.

Turpretim atbilstoši 2007. gada 25. janvāra spriedumam Kozlovskis kopš 2005. gada janvāra ir vairākkārt ieradies Vācijā, bet pārējā laikā par viņu rūpējušies viņa vecāki. Viņa nopratināšanas laikā viņš paziņoja, ka viņa mērķis bija doties uz Vāciju un tur atrast darbu, lai apmaksātu advokāta pakalpojumus lietā, kurā tika izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis. Tāpat viņš paziņoja, ka esot iepazinies ar sliktiem cilvēkiem un ka pēc atbrīvošanas vēlētos palikt Vācijā.

35.

Oberlandesgericht uzskata, ka tai ir uzdoti divi jautājumi. Pirmkārt, tai ir jānoskaidro, vai Kozlovska pastāvīgā dzīvesvieta atradās Vācijas teritorijā vai arī tā tur atrodas joprojām. Ja uz šo jautājumu ir jāsniedz noraidoša atbilde, šī tiesa atļaus Eiropas apcietināšanas ordera izpildi, jo visi citi Vācijas tiesībās paredzētie nosacījumi ir izpildīti. Turpretī, ja uz jautājumu ir jāatbild apstiprinoši, Oberlandesgericht būs jāatceļ Generalstaatsanwaltschaft lēmums neatsaukties uz neizpildīšanas pamatiem, jo šā lēmuma pamatā ir pieņēmums, ka pastāvīgā dzīvesvieta neatrodas valsts teritorijā.

36.

Precīzāk, tā jautā par sekām, ko šajā vērtējumā rada šādi fakti:

37.

Otrkārt, iesniedzējtiesa jautā par Vācijas tiesību aktu, ar kuriem transponēts Pamatlēmuma 4. panta 6. punkts, saderību ar nediskriminācijas principu. It īpaši tā vēlas, lai Tiesa izteiktos par jautājumu, vai un kādā apmērā ir iespējams noteikt atšķirību starp valsts pilsoņiem un ārvalsts pilsoņiem, kas ir Savienības pilsoņi.

38.

Ņemot vērā šos apsvērumus, Oberlandesgericht uzdod Tiesai šādus divus jautājumus:

39.

Piedāvāju Tiesai vispirms izvērtēt otro iesniedzējtiesas jautājumu. Prejudiciālo jautājumu izskatīšana šādā kārtībā, manuprāt, ir attaisnojama tādēļ, ka, ja Tiesa uz otro jautājumu atbildētu, ka nediskriminācijas princips nepieļauj dalībvalsts, kas nav Vācijas Federatīvā Republika, pilsoņa nodošanu pret viņa gribu, jo tad, ja Vācijas pilsonis nepiekrīt šādai nodošanai, tā nav iespējama, uz pirmo jautājumu nebūtu jāatbild.

40.

Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa lūdz Tiesu spriest par to, vai Kopienu tiesībām atbilst atšķirīgā attieksme, kas paredzēta Vācijas tiesību aktos, pret Vācijas un citu dalībvalstu pilsoņiem attiecībā uz sekām tam, ka Eiropas apcietināšanas orderī norādītā persona nepiekrīt nodošanai.

41.

Tā šo jautājumu iesniedz tādēļ, ka saskaņā ar IRG 80. panta 3. punktu Eiropas apcietināšanas orderi, kas attiecas uz Vācijas pilsoni, nevar izpildīt, ja šī persona nepiekrīt savai nodošanai, bet saskaņā ar IRG 83.b pantu atteikumu var pamatot ar to, ka citas dalībvalsts pilsonis nepiekrīt nodošanai, tikai tad, ja soda izpildi Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā attaisno aizsargājamas intereses.

42.

Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms ir jājautā par tādas tiesību normas atbilstību Kopienu tiesībām kā IRG 80. panta 3. punkts. Tādējādi ir jāizvērtē, vai Pamatlēmuma 4. panta 6. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas vai nu pieļauj, vai nepieļauj dalībvalsts tiesību aktus, kuri aizliedz izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, kas izsniegts soda izpildei, ja šis orderis attiecas uz kādu no tās pilsoņiem un ja šis pilsonis nepiekrīt savai nodošanai.

43.

Tikai tad, ja šādi tiesību akti ir saderīgi ar Pamatlēmumu, rodas jautājums par to, vai arī citas dalībvalsts pilsonis var uz tiem atsaukties saskaņā ar nediskriminācijas principu.

44.

Pēc Vācijas valdības domām, IRG 80. panta 3. punkts ir saderīgs ar Pamatlēmuma 4. panta 6. punktu, saskaņā ar kuru, jāatgādina, izpildes tiesu iestāde var atteikt tāda Eiropas apcietināšanas ordera izpildīšanu, kas izsniegts soda izpildei, ja attiecīgā persona ir izpildes dalībvalsts pilsonis vai rezidents.

45.

Pēc šīs valdības domām, šajā Pamatlēmuma tiesību normā ir atzīta dalībvalstu iespēja paredzēt īpašu neizpildīšanas pamatu, kas balstīts uz pilsonību. Vācijas valdība atsaucas arī uz Pamatlēmuma 5. panta 3. punktu, kas ir piemērojams, ja Eiropas apcietināšanas orderis ir izsniegts kriminālvajāšanas veikšanai, un atbilstoši kuram gadījumā, ja attiecīgā persona ir izpildes dalībvalsts pilsonis vai rezidents, šīs valsts tiesu iestāde nodošanu var pakļaut nosacījumam, ka šī persona tiek nosūtīta uz minēto valsti, lai tajā izciestu sodu, kas šai personai pasludināts izsniegšanas dalībvalstī.

46.

Vācijas valdība apgalvo, ka šis izņēmums par labu tās pilsoņiem ir balstīts uz īpašām un savstarpējām attiecībām, kas vieno pilsoni ar savu valsti un atbilstoši kurām šis pilsonis nekad nevar tikt izslēgts no valsts sabiedrības. Turklāt Vācijas Federatīvajai Republikai ir īpašas intereses resocializēt savus pilsoņus, ko paredzēts veicināt ar soda izpildi Vācijā. Tādēļ IRG 80. panta 3. punktā ir izslēgta jebkāda rīcības brīvība, ja Vācijas pilsonis nepiekrīt savai nodošanai.

47.

Es nepiekrītu šai analīzei. Protams, Pamatlēmuma 4. panta 6. punkta teksts attiecīgajā redakcijā var tikt uztverts tā, kā to apgalvo Vācijas valdība. Tomēr šī tiesību norma nav viennozīmīga. To tāpat var lasīt tādējādi, ka dalībvalstīm ir jāļauj savām tiesu iestādēm izlemt katrā atsevišķajā gadījumā — atteikt vai neatteikt Eiropas apcietināšanas ordera, kas izsniegts soda izpildei, izpildi, ja šis orderis attiecas uz kādu no tās pilsoņiem. Minētā tiesību norma sākas ar frāzi: “Izpildes tiesu iestāde var atteikt Eiropas apcietināšanas ordera izpildīšanu”.

48.

Tādēļ uzskatu, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Pamatlēmuma 4. panta 6. punkta interpretācija izskatāmajā jautājumā ir jāveic, ņemot vērā sistēmu, kuras daļu šis pants veido, kā arī tā mērķus un šā pamatlēmuma mērķus ( 12 ).

49.

Izvērtējot šo sistēmu un šos mērķus, uzskatu, ka Vācijas valdības apgalvojums ir pretrunā tiem šādu iemeslu dēļ. Pirmkārt, Pamatlēmumā paredzētajā sistēmā Eiropas apcietināšanas orderī norādītās personas nepiekrišana kā tāda nevar pamatot lēmumu par neizpildīšanu. Otrkārt, lēmums par atteikumu var tikt pamatots ar Pamatlēmuma 4. panta 6. punktu tikai tad, ja soda izpilde izpildes dalībvalstī izrādās nepieciešama šīs personas reintegrācijas veicināšanai. Visbeidzot, Vācijas valdības apgalvojums apdraud Pamatlēmuma lietderīgo iedarbību, jo ar to zināmā mērā atkārtoti tiek ieviests valsts pilsoņu neizdošanas princips, kuru Eiropas Savienības likumdevējs šajā pamatlēmumā ir vēlējies atcelt.

50.

Izvērtēšu šos punktus vienu pēc otra. Tad no tā izdarīšu secinājumu, ka saskaņā ar pārākuma un atbilstīgas interpretācijas principu valsts tiesai nav jāņem vērā IRG 80. panta 3. punkts, tādēļ šī tiesību norma nav šķērslis Kozlovska nodošanai.

51.

Pamatlēmumā paredzētās sistēmas vērtējums ļauj apgalvot, ka Eiropas apcietināšanas orderis ir paredzēts personas piespiedu pārcelšanai no vienas dalībvalsts uz otru.

52.

No šīs sistēmas izriet, ka dalībvalstīm ir obligāti jāizpilda jebkurš Eiropas apcietināšanas orderis, kā franču versijā to parāda īstenības izteiksmes vienkāršās tagadnes lietošana Pamatlēmuma 1. panta 2. punkta teikuma daļā “Dalībvalstis izpilda ikvienu Eiropas apcietināšanas orderi” ( 13 ).

53.

No minētā arī izriet, ka izpildīšanas atteikums var izrietēt tikai no izpildes tiesu iestādes lēmuma, kas ir īpaši pamatots ar kādu no neizpildīšanas pamatiem, kuri ir ierobežoti uzskaitīti Pamatlēmuma 3. un 4. pantā. Ir jāatzīmē, ka Eiropas apcietināšanas orderī norādītās personas nepiekrišana nav ietverta starp šajos divos pantos attiecīgi noteiktajiem obligātās vai fakultatīvās neizpildīšanas pamatiem.

54.

Iespēja piekrist vai nepiekrist nodošanai ir to tiesību daļa, kas Pamatlēmuma 11. pantā ir atzītas personai, kas norādīta Eiropas apcietināšanas orderī. Tomēr vienīgās šajā pamatlēmumā skaidri paredzētās juridiskās sekas šādas nostājas ieņemšanai attiecas uz termiņu, kādā izpildes tiesu iestādei ir jāpieņem galīgs lēmums par Eiropas apcietināšanas ordera izpildīšanu.

55.

Tādējādi saskaņā ar Pamatlēmuma 17. panta 2. un 3. punktu — ja attiecīgā persona piekrīt savai nodošanai, izpildes tiesu iestādei galīgs lēmums par Eiropas apcietināšanas ordera izpildīšanu ir jāpieņem desmit dienu laikā pēc šīs piekrišanas, bet, ja šī persona tai nepiekrīt, šis lēmums ir jāpieņem sešdesmit dienu laikā kopš šīs personas apcietināšanas dienas.

56.

Attiecīgajai personai atzītajām tiesībām piekrist savai izdošanai tātad ir mērķis tai ļaut paātrināt nodošanas procesu. Tādējādi tai ir tiesības samazināt procesuālos termiņus izpildes dalībvalstī un — vajadzības gadījumā — apcietinājuma termiņu, kas noteikts šajā valstī Eiropas apcietināšanas ordera piemērošanai. Līdz ar to tā var agrāk stāties izsniegšanas tiesu iestādes priekšā, lai tajā aizstāvētu savas tiesības.

57.

Tomēr Pamatlēmumā paredzētajā sistēmā attiecīgās personas piekrišanai vai nepiekrišanai nav saistošas ietekmes uz izpildes tiesu iestādes lēmumu pēc būtības.

58.

Varētu domāt, ka attiecīgās personas iebildumu dēļ izpildes tiesu iestādei būtu jāizvērtē, vai pastāv neizpildīšanas pamati, kas paredzēti Pamatlēmuma 3. un 4. pantā, kurus tā nebūtu noteikti izvērtējusi pēc savas ierosmes tad, ja piekrišana tiktu sniegta, ņemot vērā ļoti īsos nodošanas procesa termiņus šādā situācijā.

59.

Es domāju, piemēram, par pamatiem, kas noteikti Pamatlēmuma 3. panta 2. punktā un 4. panta 5. punktā un kas attiecas uz gadījumiem, kuros par Eiropas apcietināšanas orderī norādītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem citā dalībvalstī vai trešā valstī ir pasludināts galīgs spriedums, tas jau ir izpildīts vai tā izpilde vairs nav iespējama. Saskaņā ar šiem pantiem šie pamati ir vai var būt neizpildīšanas pamats, “ja izpildes tiesu iestāde ir informēta”.

60.

Ja attiecīgā persona iebilst pret savu nodošanu un atsaucas uz minētajiem pamatiem laikā, kad izpildes tiesu iestāde šo personu uzklausa, kaut arī šāds pamats neparādās izsniegšanas tiesu iestādes iesniegtajā informācijā, jādomā, ka izpildes tiesu iestāde lūgs izsniegšanas tiesu iestādei papildu informāciju, lai pārbaudītu, vai šis pamats pastāv, un no tā izdarītu secinājumus savā lēmumā.

61.

Tomēr šī ņemšana vērā nav skaidri paredzēta Pamatlēmumā, jo tajā Eiropas Savienības likumdevējs ir vēlējies dot priekšroku personas nodošanai ļoti īsā termiņā.

62.

Tāpat Pamatlēmuma 4. panta 6. punktā paredzētā neizpildīšanas pamata piemērošana nav atkarīga no tā, vai attiecīgā persona piekrīt vai nepiekrīt, pat ja, pēc visa spriežot, runa ir par faktu, kas izpildes tiesu iestādei ir jāņem vērā, izvērtējot šo pamatu.

63.

Tādējādi šajā argumentācijas posmā ir jāpatur prātā, ka Eiropas apcietināšanas orderī norādītās personas nepiekrišana vien nav šā ordera neizpildīšanas pamats.

64.

Tas, ka Pamatlēmuma 3. un 4. pantā uzskaitīto neizpildīšanas pamatu vidū nav atsauces uz šo nepiekrišanu, apstiprina Eiropas Savienības likumdevēja gribu, kas izteikta Pamatlēmuma preambulas pirmajā apsvērumā, nepieļaut, ka Eiropas apcietināšanas orderī norādītā persona varētu izvairīties no tiesas dalībvalstī, kurā tā ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu vai tiek turēta aizdomās par tā izdarīšanu.

65.

Līdz ar to neatkarīgi no tā, vai attiecīgā persona piekrīt vai nepiekrīt savai nodošanai izsniegšanas tiesu iestādei, izpildes tiesu iestādei ir jāspriež par Eiropas apcietināšanas ordera izpildīšanu un tā pret to var iebilst tikai ar lēmumu, kas ir īpaši pamatots ar kādu no Pamatlēmuma 3. un 4. pantā minētajiem neizpildīšanas pamatiem.

66.

Tādējādi tāda dalībvalsts tiesību norma kā IRG 80. panta 3. punkts, kas pilsoņa nepiekrišanu padara par absolūtu neizpildīšanas pamatu, ir pretrunā Pamatlēmuma sistēmai.

67.

Pretēji Vācijas valdības apgalvotajam — neuzskatu, ka Pamatlēmuma 4. panta 6. punkta mērķis varētu apgāzt šo analīzi.

68.

Kā savos rakstveida apsvērumos norāda Vācijas valdība un kā Oberlandesgericht ir izklāstījusi savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, Pamatlēmuma 4. panta 6. punktā paredzētā neizpildīšanas pamata mērķis ir ļaut notiesātajai personai reintegrēties pēc soda izciešanas.

69.

Protams, šis mērķis nav skaidri norādīts Pamatlēmumā, kaut arī tas skaidri parādās Eiropas Kopienu Komisijas iesniegtajā priekšlikumā ( 14 ). Tā šajā priekšlikumā ir piedāvājusi nodošanas atteikuma pamatu nodaļā ieviest 33. pantu ar nosaukumu “Reintegrācijas princips”, kura 1. punkts ir šāds:

“Eiropas apcietināšanas ordera izpildīšana attiecībā uz pieprasīto personu var tikt atteikta, ja šai personai ir lielāka iespēja reintegrēties izpildes dalībvalstī un ja tā piekrīt izciest savu sodu šajā dalībvalstī.

Šādā gadījumā izsniegšanas dalībvalstī pasludinātais sods tiek izpildīts izpildes dalībvalstī saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesību aktiem, bet tas nevar tikt aizstāts ar sodu, kas šīs dalībvalsts tiesību aktos paredzēts par tādu pašu noziedzīgu nodarījumu.”

70.

Pamatlēmuma 4. panta 6. punkts atšķiras no šā priekšlikuma, lai arī tajā galvenokārt ir saglabāta būtība un, šķiet, tas atbilst tam pašam mērķim, proti, veicināt notiesātās personas reintegrāciju. Šim viedoklim piekrīt arī visi lietas dalībnieki, kas iestājušies šajā lietā. Tas ir pamatots ar vairākiem faktiem.

71.

Šis mērķis izriet, pirmkārt, no paša Pamatlēmuma.

72.

Proti, tā 4. panta 6. punktā ir paredzēts, ka tā piemērošana ir pakārtota nosacījumam, ka izpildes dalībvalsts apņemas izpildīt izsniegšanas dalībvalstī pasludinātu sodu vai drošības līdzekli. Ņemot vērā Eiropas apcietināšanas ordera sistēmu, saskaņā ar kuru izdošana ir princips un neizpildīšanas pamati ir izņēmumi no šī principa, lēmums par neizpildīšanu līdz ar to var tikt balstīts uz Pamatlēmuma 4. panta 6. punktu tikai tad, ja pastāv likumīgas intereses soda izpildei tās valsts teritorijā, kurā attiecīgā persona ir tikusi aizturēta.

73.

Tādu pašu analīzi var veikt attiecībā uz Pamatlēmuma 5. panta 3. punktu, kas ir piemērojams, ja Eiropas apcietināšanas orderis ir izsniegts kriminālvajāšanas veikšanai. Jāatgādina, ka saskaņā ar šo tiesību normu izpildes dalībvalsts tiesībās personas, kas ir izpildes valsts pilsonis vai rezidents, nodošanu var pakļaut nosacījumam, ka šo personu nosūta atpakaļ uz šo valsti, lai izpildītu sodu, kas tai piespriests izsniegšanas dalībvalstī.

74.

Neredzu nekādas citas likumīgas intereses — kā vien tās, lai veicinātu notiesātās personas reintegrāciju — šīs personas pašas interesēs un visas tās sabiedrības kopumā interesēs, kurā šai personai būs no jauna jādzīvo pēc sava soda izciešanas.

75.

Otrkārt, šo analīzi apstiprina vairāki tiesību akti, kuros dalībvalstis un Kopienu iestādes ir apstiprinājušas, ka kriminālsodam nav jābūt tikai nosodošam, bet arī jāpilda socializācijas funkcija.

76.

Tā Eiropas Padome apstiprināja šo funkciju, pirmkārt, rekomendācijās par Eiropas penitenciārajiem noteikumiem ( 15 ) un, otrkārt, Eiropas Padomes 1983. gada 21. marta Konvencijā par notiesāto personu nodošanu [soda izciešanai]. Šī funkcija ir minēta arī Eiropas Parlamenta Rezolūcijā par cilvēktiesību ievērošanu Eiropas Savienībā (1997. gads) ( 16 ), kurā šī iestāde atgādināja, ka sodam ir izmainīšanas un resocializācijas funkcija un ka šajā ziņā tā mērķis ir ieslodzītā cilvēciskā un sociālā reintegrācija ( 17 ).

77.

Tomēr pretēji Vācijas valdības nostājai neuzskatu, ka Vācijas pilsoņa, kurš iebilst pret savu nodošanu, resocializācija jebkurā gadījumā noteikti labāk tiks nodrošināta tad, ja tā sods tiks izpildīts Vācijā. Citiem vārdiem sakot, pat ja izpildes dalībvalsts pilsoņa statuss parāda ļoti ciešu saikni ar šo valsti, neesmu pārliecināts, ka tas var pamatot neapstrīdamu pieņēmumu, ka soda izpilde minētajā valstī ir pati labākā ieinteresētās personas resocializācijas veicināšanai.

78.

Kā pierādījumu vēlos minēt ļoti lielo cilvēcisko situāciju dažādību, ar ko ikdienā saskaras dalībvalsts tiesu iestādes. Proti, varu iedomāties gadījumu, kad Vācijas pilsonis vairākus gadus ir dzīvojis nevis Vācijas Federatīvajā Republikā, bet citā dalībvalstī, kurā tam ir ģimene un darbs, un ka viņš šo valsti ir atstājis, tikai lai izvairītos no viņam šajā valstī piespriestā soda izciešanas. Neticu, ka šādā situācijā ir iespējams neapstrīdami pieņemt, ka ieinteresētās personas resocializācija noteikti tiks labāk nodrošināta Vācijā.

79.

Tādēļ uzskatu, ka resocializācijas mērķis, ko iecerēts sasniegt ar Pamatlēmuma 4. panta 6. punkta palīdzību, nevar pamatot to, ka dalībvalsts atņem savām tiesu iestādēm jebkādu rīcības brīvību tad, ja Eiropas apcietināšanas orderis attiecas uz valsts pilsoni, kurš iebilst pret savu nodošanu.

80.

Ja Eiropas apcietināšanas orderis, kas ir izsniegts soda izpildei, attiecas uz izpildes dalībvalsts pilsoni un ja viņš iebilst pret savu nodošanu, šīs dalībvalsts tiesu iestādei, manuprāt, ir jāspēj pārliecināties, vai soda izpilde minētās dalībvalsts teritorijā ir nepieciešama viņa resocializācijas veicināšanai, ņemot vērā šīs personas konkrēto situāciju un kritērijus, kurus piedāvāšu turpmāk šajā viedokļa izklāstā.

81.

Uzskatu, ka pretējas interpretācijas, ko aizstāv Vācijas valdība, rezultātā atkal tiks ieviests valsts pilsoņu neizdošanas princips, kuru ir paredzēts atcelt ar Pamatlēmumu, un līdz ar to Pamatlēmumam tiks atņemta daļa no tā lietderīgās iedarbības.

82.

Savu pilsoņu neizdošana no valsts puses ir tradicionāls izdošanas tiesību princips. Vairākās dalībvalstīs tam ir konstitucionāla principa līmenis ( 18 ). Tas ir atzīts Eiropas Konvencijā par savstarpēju izdošanu, ko Eiropas Padomes dalībvalstis parakstīja 1957. gada 13. decembrī un kuras 6. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka jebkurai līgumslēdzējai pusei ir tiesības atteikties izdot savus pilsoņus.

83.

Lai šī principa rezultātā valsts pilsoņi nepaliktu pilnībā nesodīti par noziedzīgiem nodarījumiem, kurus tie ir izdarījuši ārvalstī, valsts tiesām parasti ir pilnvaras par tādiem faktiem spriest saskaņā ar valsts krimināltiesībām. Eiropas Konvencijas par savstarpēju izdošanu 6. panta 2. punktā faktiski šim nolūkam paredzēta valsts pilsoņu neizdošanas principa obligāta piemērošana.

84.

Tādējādi tradicionāli izdošana ir paredzēta, lai valsts varētu nodot ārvalstnieku, kurš aizturēts tās teritorijā, ārvalsts tiesu iestādei. Savukārt šīs valsts pilsoņiem šī procedūra nav piemērojama un viņiem ir jāatbild par ārvalstī izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem savas valsts tiesu priekšā, neraugoties uz grūtībām, kas šīm tiesām var rasties, spriežot par šādiem faktiem, tostarp attiecībā uz pierādījumu iegūšanu.

85.

Valsts pilsoņu neizdošanas princips ir radies no valstu suverenitātes attiecībā uz saviem pilsoņiem, no savstarpējiem pienākumiem, kas tos saista, un no neuzticības citu valstu tiesību sistēmām. Tāpēc šī principa pamatošanai minēto pamatu vidū ir tostarp valsts pienākums aizsargāt savus pilsoņus no ārvalsts krimināltiesību sistēmām, kuru procesu, nedz arī valodu viņi nepazīst un kuru ietvaros viņiem ir grūti sevi aizstāvēt ( 19 ).

86.

Pamatlēmumā ir skaidri norādīta minētā principa atcelšana dalībvalstu starpā.

87.

Kā redzams, tā priekšmets ir izdošanas procesa atcelšana dalībvalstu starpā un tā aizstāšana ar nodošanas sistēmu, kuras ietvaros izpildes tiesu iestāde var pret nodošanu iebilst tikai ar lēmumu, kas īpaši pamatots ar kādu no neizpildīšanas pamatiem, kas izsmeļoši uzskaitīti Pamatlēmuma 3. un 4. pantā.

88.

Pamatlēmuma 3. pantā, kas attiecas uz obligātajiem neizpildīšanas pamatiem, nav paredzēts neviens izņēmums no principa vai sistemātika par labu izpildes dalībvalsts pilsoņiem ( 20 ).

89.

Tā 4. panta 6. punktā izpildes dalībvalsts pilsoņa statuss ir norādīts kā apstāklis, ar kuru izpildes tiesu iestāde, iespējams, var pamatot lēmumu par atteikumu, ja šī iestāde uzskata, ka soda izpilde tās valstī ir vajadzīga attiecīgās personas reintegrācijas veicināšanai. Turklāt šajā tiesību normā Eiropas Savienības likumdevējs ir paredzējis, ka šis neizpildīšanas pamats ir tieši tāpat piemērojams personām, kuras ir izpildes dalībvalsts rezidenti, kas apstiprina, ka ne jau uz valsts piederību kā tādu ir balstīts minētais neizpildīšanas pamats.

90.

Valsts pilsoņu neizdošanas principa atcelšana Pamatlēmumā vēl vajadzības gadījumā ir apstiprināta tā 33. pantā paredzētajos pārejas noteikumos Austrijas Republikas labā, atļaujot šai dalībvalstij saglabāt šādu principu tik ilgu laiku, kāds vajadzīgs grozījumu izdarīšanai tās Konstitūcijā, vēlākais — līdz 2008. gada 31. decembrim.

91.

Šī atcelšana ir pilnīgi loģiska, ņemot vērā principu, uz kuru ir balstīts Pamatlēmums.

92.

Kā vairākas reizes ir norādīts Pamatlēmuma preambulas apsvērumos un pantos, tas ir balstīts uz savstarpējas atzīšanas principu. Eiropas apcietināšanas orderis, kā ir noteikts Pamatlēmuma preambulas sestajā apsvērumā, ir pirmais konkrētais pasākums, ar kuru krimināltiesību jomā tiek īstenots savstarpējas atzīšanas princips, kuru Eiropas Padome 1999. gada 15. un 16. oktobra sanāksmē raksturojusi kā tiesu iestāžu sadarbības “stūrakmeni”.

93.

Saskaņā ar šo principu, ja tiesu iestāde ir pieņēmusi lēmumu atbilstoši savas valsts tiesībām, tam ir pilnīga un tieša iedarbība visā Savienībā, tādējādi jebkuras citas dalībvalsts kompetentajām iestādēm ir jāsniedz palīdzība tā izpildē tā, it kā to būtu pieņēmusi pašu valsts tiesu iestāde ( 21 ). Tādējādi tiesas lēmuma piemērojamība vairs nav ierobežota izsniegšanas dalībvalsts teritorijā, bet gan attiecas uz visu Savienību.

94.

Līdz ar to, ja dalībvalsts tiesu iestāde lūdz nodot personu vai nu saskaņā ar galīgu notiesājošu spriedumu, vai arī tādēļ, ka pret šo personu tiek veikta kriminālvajāšana, tās lēmums ir atzīstams un automātiski izpildāms visās dalībvalstīs un nav iespējams neviens cits neizpildīšanas pamats kā tikai tie, kas paredzēti Pamatlēmumā. Citiem vārdiem sakot, piekrītot radīt Eiropas tiesu vidi un it īpaši Eiropas apcietināšanas ordera sistēmu, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu, dalībvalstis ir atteikušās no savām suverēnajām pilnvarām nepakļaut savus pilsoņus citu dalībvalstu tiesu iestāžu veiktajai izmeklēšanai un sankcijām.

95.

Šī atteikšanās, kā norādīts Pamatlēmuma preambulas desmitajā apsvērumā, kļuva iespējama tādēļ, ka “Eiropas apcietināšanas ordera mehānisma pamatā ir augsta savstarpēja uzticība”.

96.

Šī uzticība vispirms jau ir izteikta dalībvalstu atteikumā no savām tiesībām veikt kriminālvajāšanu, kas ietverts ne bis in idem principā, kam veltīts Šengenas līguma īstenošanas konvencijas 54. pants ( 22 ), saskaņā ar kuru personu, kuras sakarā vienā dalībvalstī ir taisīts galīgais tiesas spriedums, nedrīkst par to pašu nodarījumu saukt pie atbildības citā dalībvalstī. Šā principa mērķis ir novērst, ka persona, kas īsteno savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, tiek saukta pie atbildības par to pašu nodarījumu vairāku dalībvalstu teritorijā.

97.

Kā Tiesa uzsvērusi 2003. gada 11. februāra spriedumā apvienotajās lietās Gözütok un Brügge ( 23 ), minētais princips katrā ziņā nozīmē, ka, lai arī kādi ir noteikumi, atbilstoši kuriem ticis uzlikts sods, dalībvalstu starpā pastāv savstarpēja uzticība to attiecīgajās tiesību aizsardzības iestāžu sistēmās un ka katra no tām pieņem citā dalībvalstī spēkā esošo krimināltiesību piemērošanu, kaut arī, piemērojot savas valsts tiesības, būtu citāds iznākums ( 24 ).

98.

Šī uzticība izriet no vairākiem faktoriem. Pirmkārt, visas dalībvalstis, izveidojot Eiropas Kopienas vai tām pievienojoties, ir pierādījušas, ka tās ir tiesiskas valstis, kurās tiek ievērotas pamattiesības, kas ir paredzētas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī, un kopš 2000. gada 7. decembra — Eiropas Savienības Pamattiesību hartā. Turklāt papildus šīs konvencijas ratificēšanai un šīs hartas proklamēšanai visām šīm valstīm ir kopīga prasīgas tiesiskas valsts koncepcija, kā to konstatējusi Komisija Pamatlēmuma priekšlikuma pamatojuma 1. punktā ( 25 ).

99.

Tādējādi, kaut arī līdz šai dienai Eiropas Savienībā materiālās un procesuālās krimināltiesības nav saskaņotas ( 26 ), dalībvalstis ir varējušas viena otru pārliecināt, ka apstākļos, kādos pret viņu pilsoņiem tiek veikta kriminālvajāšana un notiesāšana, citās dalībvalstīs tiek ievērotas šo pilsoņu tiesības un viņiem ir iespēja sevi pienācīgi aizstāvēt, neraugoties uz valodas grūtībām un to, ka process nav pazīstams.

100.

Otrkārt, uzticība, kurai ir jābūt katrai dalībvalstij un tās pilsoņiem attiecībā uz citu dalībvalstu tiesību aizsardzības iestāžu sistēmām, ir loģisks un neizbēgams rezultāts tam, ka tika radīts vienots tirgus un Eiropas pilsonība.

101.

Katrai dalībvalstij, piemērojot pārvietošanās brīvības, kas ieviestas ar EK līgumu, ir pienākums ļaut citu dalībvalstu pilsoņiem veikt tās teritorijā uzņēmējdarbību, būt par pašnodarbinātu personu vai algotu darbinieku ar tādiem pat nosacījumiem, kādi attiecas uz pašu valsts pilsoņiem.

102.

Savienības pilsonības izveidošana bija pāreja uz jaunu posmu, jo katrai dalībvalstij ir arī jāpieņem savā teritorijā citu dalībvalstu pilsoņi, kuri vēlas tajā uzturēties, ja šiem pilsoņiem vismaz pirmos piecus gadus ir pietiekami līdzekļi un sociālā apdrošināšana. Šai valstij ir arī jāļauj tiem piedalīties pašvaldības vēlēšanās, kā arī Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Visbeidzot, tai jāattiecina diplomātisko vai konsulāro iestāžu aizsardzība uz katru Savienības pilsoni, kurš atrodas trešā valstī, ja netiek sniegta tās dalībvalsts aizsardzība, kuras pilsonis ir ieinteresētā persona.

103.

Tādējādi vienota tirgus un Savienības pilsonības īstenošana pakāpeniski ir dalībvalstīm radījusi pienākumu attiekties pret citu dalībvalstu pilsoņiem kā pret saviem valsts pilsoņiem arvien lielākā saimnieciskās, sociālās un politiskās dzīves daļā. Tā arī ļauj katram pilsonim doties dzīvot vai strādāt kādā dalībvalstī pēc savas izvēles Savienības ietvaros kā jebkuram šīs valsts pilsonim.

104.

Līdz ar to, šķiet, ir pienācis brīdis pievienot šai tiesiskajai konstrukcijai vienlīdzību tiesas priekšā. Citiem vārdiem sakot, tā kā Savienības pilsonim jebkurā dalībvalstī galvenokārt ir tādas pašas tiesības kā šīs valsts pilsoņiem, ir pamatoti viņam piemērot tādus pašus pienākumus krimināltiesību jomā un, ja viņš tur izdara noziedzīgu nodarījumu, pret viņu veikt kriminālvajāšanu un tiesāt minētās valsts tiesās kā valsts pilsoņus.

105.

Visbeidzot, ir jāuzsver, ka valsts pilsoņu neizdošanas principa atcelšana, kam veltīts Pamatlēmums, neatņem izpildes tiesu iestādei jebkādus attiecīgās personas aizsardzības līdzekļus, ja dīvainā kārtā izrādās, ka lūgums par nodošanu apdraud šīs personas pamattiesības. Līdz ar to runa nav par aklu uzticību izpildes dalībvalstij vai uzticību tai bez jebkādām garantijām.

106.

Tādējādi, kaut arī Pamatlēmuma kā jebkura atvasināto tiesību akta spēkā esamība ir atkarīga no saderības ar pamattiesībām ( 27 ) un kaut arī dalībvalstīm, tās īstenojot kā jebkuru citu Kopienu tiesību aktu, arī jāievēro šīs tiesības ( 28 ), Padome ir parūpējusies precizēt Pamatlēmuma 1. panta 3. punktā, ka Pamatlēmumā noteiktais nodošanas pienākums nekādā veidā nedrīkst apdraudēt pamattiesības un principus, kam veltīts LES 6. pants.

107.

Tādējādi izpildes tiesu iestāde īpašos gadījumos un izņēmuma kārtā varētu atteikt Eiropas apcietināšanas ordera izpildīšanu, ja, kā ir norādīts Pamatlēmuma preambulas divpadsmitajā apsvērumā, “pamatojoties uz objektīviem apstākļiem, ir iemesli domāt, ka minētais apcietināšanas orderis ir izsniegts, lai veiktu personas vajāšanu vai sodīšanu tās dzimuma, rases, reliģijas, nacionālās izcelsmes, valstiskās piederības, valodas, politisko uzskatu vai seksuālās orientācijas dēļ, vai ka šīs personas stāvoklis varētu pasliktināties kāda no šiem iemesliem dēļ”.

108.

Turklāt ir jāatgādina, ka, ja dalībvalsts pieņemtu materiālas vai procesuālas krimināltiesību normas, kas apdraud LES 6. pantā noteiktos principus, Padome varētu apturēt Pamatlēmuma īstenošanu, piemērojot LES 7. pantu, kā ir norādīts Pamatlēmuma preambulas desmitajā apsvērumā.

109.

Šo dažādo garantiju noteikšana Pamatlēmumā, kurš pats nerada tiesības, jo šīs garantijas jau ir Kopienu tiesību sistēmas neatņemama sastāvdaļa, parāda, kādā mērā Eiropas Savienības likumdevējs ir vēlējies, lai šajā pamatlēmumā iekļautie jauninājumi salīdzinājumā ar tradicionālajām izdošanas tiesībām, tādām kā valsts pilsoņu neizdošanas principa atcelšana, nemazinātu pamattiesību aizsardzību.

110.

Tādējādi dalībvalstis, neietekmējot Pamatlēmuma lietderīgo iedarbību, nevar pieņemt iekšējo tiesību normas, kuru rezultātā vienā vai otrā veidā tiktu atkārtoti ieviests sistemātisks izņēmums savu pilsoņu labā.

111.

Ņemot vērā šos faktus, piedāvāju Tiesai nospriest, ka Pamatlēmuma 4. panta 6. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj dalībvalsts tiesību aktus, kas izslēdz soda izpildei izsniegta Eiropas apcietināšanas ordera izpildīšanu, ja šis apcietināšanas orderis attiecas uz kādu no tās pilsoņiem un ja viņš nepiekrīt savai nodošanai.

112.

Tagad izvērtēšu, kādas sekas radīsies iesniedzējtiesai šādas interpretācijas rezultātā, ja Tiesa to pieņems.

113.

Pamatlēmumi ir atvasināto tiesību akti, kas Eiropas tiesību sistēmā tika ieviesti ar Amsterdamas līgumu, kurā dalībvalstis ar Māstrihtas līgumu izveidotajai Eiropas Savienībai piešķīra mērķi radīt patiesu brīvības, drošības un tiesiskuma telpu. Pretēji aktiem, kas, piemērojot Māstrihtas līgumu, var tikt pieņemti tieslietu un iekšlietu sadarbības jomā, pamatlēmumiem pašiem ir patiesi saistošā iedarbība, jo saskaņā ar LES 34. panta 2. punkta b) apakšpunkta noteikumiem tie “ir saistoši dalībvalstīm attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet ļauj šo valstu iestādēm izvēlēties to īstenošanas formu un metodes”.

114.

Tādējādi, piešķirot Padomei pilnvaras pieņemt šādus saistošus aktus, kuru definīcija ir gandrīz identiska to direktīvu definīcijai, kuras var tikt pieņemtas Eiropas Kopienā, dalībvalstis noteikti ir piekritušas nodot Eiropas Savienībai daļu no savas kompetences krimināltiesību jomā tiktāl, ciktāl tas ir vajadzīgs LES VI sadaļā noteikto mērķu īstenošanai un ievērojot subsidiaritātes principu.

115.

Tādējādi pamati, kuru dēļ Tiesa 1964. gada 15. jūlija spriedumā lietā Costa ( 29 ) nosprieda, ka dalībvalstis, brīvi piekrītot nodot savu kompetenci Kopienai, nevar pretstatīt saistošam Kopienu aktam jebkādu iekšējo tiesību sistēmas aktu, ir attiecināmi arī uz pamatlēmumu. Pamatlēmums — kā jebkurš saistošs Kopienu tiesību akts — ir pārāks par jebkuru iekšējo tiesību normu, pat konstitucionālu vai tādu, kas iekļauta pamatlikumā ( 30 ).

116.

Protams, LES paredzētie risinājumi šā pārākuma nodrošināšanai tad, ja pamatlēmums ir pretrunā iekšējo tiesību normai, nav tik plaši kā tie, kas pastāv EK līgumā.

117.

Pirmkārt, pretēji EK līgumam LES nav atļauts Komisijai uzsākt procesu par pienākumu neizpildi pret valsti, kas tātad nav izpildījusi savus pienākumus. Saskaņā ar LES 35. panta 7. punktu, ja valsts pamatlēmumu nepiemēro vai piemēro nepareizi, dalībvalstu starpā var tikai rasties domstarpības, saistībā ar kurām ir jāvēršas Padomē un ko var izšķirt Tiesa tad, ja domstarpības nav izšķirtas sešu mēnešu laikā.

118.

Otrkārt, valsts tiesa nedrīkst tieši piemērot pamatlēmuma tiesību normas, kas nav tikušas transponētas vai tikušas nepareizi transponētas. Saskaņā ar LES 34. panta 2. punkta b) apakšpunktu pamatlēmumiem nav tiešas iedarbības.

119.

Tomēr valsts tiesai nav liegti visi rīcības līdzekļi, lai atsauktos uz pamatlēmumu saturu un nodrošinātu to pārākumu. 2005. gada 16. jūnija spriedumā lietā Pupino ( 31 ) Tiesa ir nospriedusi, ka, ja valsts tiesa saskaras ar pamatlēmuma un iekšējo tiesību normas kolīziju, tai ir saistošs atbilstīgas interpretācijas princips. Šis princips nozīmē, ka, piemērojot valsts tiesības, iesniedzējtiesai, kurai tās jāinterpretē, ir pienākums veikt šo interpretāciju, cik vien iespējams ņemot vērā pamatlēmuma tekstu un mērķi, lai tādējādi sasniegtu pamatlēmumā paredzēto rezultātu un līdz ar to izpildītu LES 34. panta 2. punkta b) apakšpunkta prasības ( 32 ).

120.

Minētais princips nav attiecināms tikai uz situāciju, kurā iekšējās tiesības nevar šādi tikt piemērotas tādēļ, ka tas būtu contra legem ( 33 ).

121.

Šajā lietā Vācijas tiesībās noteiktā citu dalībvalstu pilsoņu kā Kozlovskis stāvoklis tiek īpaši reglamentēts IRG 83.b panta 2. punkta b) apakšpunktā, kura saderība ar Pamatlēmumu nešķiet apstrīdama.

122.

Jāatgādina, ka šajā pantā ir noteikts, ka ārvalstnieka, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir Vācijā, izdošana var tikt atteikta, ja izdošanas soda izpildei gadījumā viņš tai nepiekrīt un viņa aizsargājamās intereses par to, lai sods tiktu izpildīts valsts teritorijā, ir pārākas. Šķiet, ka šis jēdziens “viņa aizsargājamās intereses ir pārākas” var tikt piemērots arī saskaņā ar mērķi, uz ko ir balstīts Pamatlēmuma 4. panta 6. punktā paredzētais neizpildīšanas pamats.

123.

Turpretī, tā kā, manuprāt, IRG 80. panta 3. punkts nav saderīgs ar Pamatlēmumu un šī tiesību norma attiecas tikai uz Vācijas pilsoņiem, uzskatu, ka saskaņā ar atbilstīgas interpretācijas principu iesniedzējtiesai šī tiesību norma nav jāņem vērā un ir jāpiemēro IRG 83.b panta 2. punkta b) apakšpunkts. Citiem vārdiem sakot, nediskriminācijas princips, kura piemērošanas rezultātā IRG 80. panta 3. punktā Vācijas pilsoņiem paredzētie noteikumi būtu jāattiecina uz citu dalībvalstu pilsoņiem, ņemot vērā tostarp faktu, ka Pamatlēmuma 4. panta 6. punktā attieksme pret pilsoņiem un rezidentiem ir pilnīgi vienāda, nav jāpiemēro, tādēļ ka šis 80. panta 3. punkts ir pretrunā Pamatlēmumam, bet šis pamatlēmums ir pārāks par jebkuru pretēju valsts tiesību normu.

124.

Šis risinājums nepārsniedz atbilstīgas interpretācijas pienākuma robežas, jo tā rezultātā valsts tiesai nav jāinterpretē savas valsts tiesības contra legem. Šajā lietā situācija šajā ziņā atšķiras no tās, kuru Tiesa izskatīja lietā, kurā taisīts 2004. gada 5. oktobra spriedums lietā Pfeiffer u.c. ( 34 ). Pēdējā minētajā lietā iekšējo tiesību norma, kurā tika īpaši reglamentēta prasītāja pamata prāvā situācija, bija pretrunā Kopienu tiesībām un radās jautājums, vai atbilstīgas interpretācijas princips var radīt valsts tiesai pienākumu piemērot nevis šo tiesību normu, bet gan plašāk piemērojamu iekšējo tiesību noteikumu.

125.

Šajā lietā runa vienkārši ir par to, lai atbilstoši Pamatlēmuma mērķim Kozlovskim piemērotu tieši viņa situācijai piemērojamās iekšējo tiesību normas.

126.

Tādējādi piedāvāju Tiesai papildināt atbildi uz otro prejudiciālo jautājumu ar frāzi, ka pamata prāvā iesniedzējtiesai ir jāpiemēro Kozlovskim iekšējo tiesību normas, kas atbilstoši Pamatlēmuma mērķim piemērojamas citu dalībvalstu pilsoņiem. Atbilstīgas interpretācijas princips nepieļauj, ka neizpildīšanas pamats, kas iekšējās tiesībās paredzēts Vācijas pilsoņiem, kuri nepiekrīt savai nodošanai, tiek attiecināts uz citu dalībvalstu pilsoņiem, piemērojot nediskriminācijas principu.

127.

Savā pirmajā jautājumā iesniedzējtiesa Tiesai jautā, vai Pamatlēmuma 4. panta 6. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka persona paliek izpildes valstī vai ir tās rezidents, kaut arī:

128.

Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā lūdz Tiesu precizēt, uz ko attiecas Pamatlēmuma 4. panta 6. punktā paredzētie jēdzieni “paliek” izpildes dalībvalstī un ir tās “rezidents” un vai tās jautājumā uzskaitītajiem apstākļiem vai kādam no tiem attiecībā uz statusa “paliek” vai “rezidents” atzīšanu ir noteicošs vai atbilstošs raksturs.

129.

Iesniedzējtiesa šos jautājumus iesniedz Tiesai, jo abi attiecīgie jēdzieni nav definēti Pamatlēmumā. Šajā pamatlēmumā nav arī atsauces ne uz citiem Kopienu tiesību aktiem, kuros būtu atsauce uz domicila vai rezidences jēdzieniem, ne arī uz dalībvalstu tiesībām, lai ar tām varētu noteikt šo jēdzienu saturu.

130.

Čehijas un Nīderlandes valdības apgalvo, ka šo jēdzienu definīcija ir jānodod katras dalībvalsts vērtējumam. Es tam nepiekrītu.

131.

Pamatlēmumā ir paredzēts ieviest obligātas nodošanas sistēmu dalībvalstu tiesu iestāžu starpā, pret kuru izpildes tiesu iestāde var iebilst tikai saskaņā ar kādu no šajā pamatlēmumā skaidri paredzētajiem neizpildīšanas pamatiem. Minētā pamatlēmuma efektīvai piemērošanai, manuprāt, tās 4. panta 6. punktā noteiktais neizpildīšanas pamats būtu jādefinē vienoti visās dalībvalstīs.

132.

Vairākas dalībvalstis un Komisija tāpat apgalvo, ka Pamatlēmuma 4. panta 6. punktā paredzētā neizpildīšanas pamata transponēšana valsts tiesībās būtu jāatstāj katras dalībvalsts ziņā. Šie lietas dalībnieki uzskata, ka šī tiesību norma būtu saprotama tādējādi, ka dalībvalstīm ir izvēle: paredzēt vai neparedzēt savām tiesu iestādēm iespēju atsaukties uz šo neizpildīšanas pamatu.

133.

Arī šādai interpretācijai es nepiekrītu. Kā redzējām, Pamatlēmuma 4. panta 6. punktā paredzētā neizpildīšanas pamata mērķis ir veicināt notiesātās personas reintegrāciju. Tiktāl, ciktāl šai personai, ja runa ir par Savienības pilsoni, ir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot visās dalībvalstīs, reintegrācijas pozitīvais iznākums attiecas ne tikai uz izpildes dalībvalsti, bet arī uz visām citām dalībvalstīm un tajās dzīvojošajām personām.

134.

Tādu pašu analīzi var veikt attiecībā uz trešo valstu pilsoņiem. Šiem pilsoņiem iekšējo robežu kontroles atcelšanas Šengenas telpā dēļ ir tiesības brīvi pārvietoties šajā telpā. Tāpat viņi var pārvietoties un uzturēties visā Savienībā dalībvalsts pilsoņa ģimenes locekļa statusā.

135.

Līdz ar to robežu atvēršana padarīja dalībvalstis solidāri atbildīgas par cīņu pret noziedzību. Tieši tādēļ Eiropas krimināltiesiskās telpas izveidošana ir izrādījusies vajadzīga, lai pārvietošanās brīvības netiktu izmantotas, kaitējot sabiedriskajai drošībai.

136.

Līdz ar to Pamatlēmuma 4. panta 6. punkta transponēšana katras dalībvalsts tiesībās, manuprāt, ir obligāta, lai Eiropas apcietināšanas orderis netiktu piemērots, kaitējot notiesātās personas reintegrācijai un — tātad — visu dalībvalstu likumīgajām noziedzības novēršanas interesēm, kuras ir paredzēts aizsargāt ar šo neizpildīšanas pamatu.

137.

Šobrīd attiecībā uz jēdzienu “paliek” izpildes dalībvalstī vai ir tās “rezidents” nozīmi — tāpat kā Austrijas, Polijas un Somijas valdības, kā arī Komisija — uzskatu, ka tie ir jāinterpretē autonomi, ņemot vērā Pamatlēmuma 4. panta 6. punkta pamatmērķi, kā arī šā pamatlēmuma sistēmu un mērķus.

138.

Rezidences jēdziena definīcijas citos Kopienas tiesību aktos tika izveidotas, īpaši ņemot vērā šo aktu sistēmu un pamatmērķi, kas neatbilst Pamatlēmuma sistēmai un pamatmērķim. Tādējādi šīs definīcijas kā tādas nevar izmantot šajā pamatlēmumā iekļautā rezidences jēdziena interpretācijai. Tomēr tās var ņemt vērā šim nolūkam ( 35 ), tāpat kā Rezolūciju (72)1 par juridisku jēdzienu “domicils” un “rezidence”, ko Eiropas Padomes Ministru komiteja pieņēmusi 1972. gada 18. janvārī un uz ko atsaucas iesniedzējtiesa ( 36 ).

139.

Izvērtējot Pamatlēmuma pamatmērķi, jāsecina, ka tā 4. panta 6. punktā noteiktais neizpildīšanas pamats ir jāinterpretē šauri. Šis pamats ļauj atkāpties no Pamatlēmuma 1. panta 2. punktā paredzētās nodošanas obligātā rakstura. Tādējādi runa ir par izņēmumu no principa.

140.

Šo analīzi vienlīdz apstiprina tas, ka termiņi, kuros izpildes tiesu iestādei ir jāpieņem savs lēmums par Eiropas apcietināšanas ordera izpildīšanu, ir īsi.

141.

Tāpat redzējām, ka pamats, uz ko ir balstīts Pamatlēmuma 4. panta 6. punkts, ir veicināt Eiropas apcietināšanas orderī norādītās personas reintegrāciju. Jēdzieni “paliek” vai “rezidents”, kas minēti šajā tiesību normā, ir jādefinē, ņemot vērā šo mērķi, kā arī šauro nozīmi, ko paredz Pamatlēmuma pamatmērķis.

142.

Vieta, kurā persona, kurai ir jāizcieš cietumsods vai drošības līdzeklis, paliek vai kuras rezidents tā ir, ir būtiska tās reintegrācijai, jo šī reintegrācija ir paredzēta, lai šai personai ļautu atrast savu vietu sabiedrībā, proti, ģimenes, sociālajā un profesionālajā vidē, kurā tā dzīvojusi pirms tās notiesāšanas un kurā, visdrīzāk, tā atgriezīsies pēc soda izciešanas.

143.

Tādējādi savās rekomendācijās par penitenciārajiem noteikumiem Eiropas Padomes dalībvalstis ir izteikušas vēlmi, lai ieslodzījums cik vien iespējams tiktu organizēts apstākļos, kas ļauj ieslodzītajam saglabāt un pastiprināt saiknes ar savu ģimeni. Ieslodzījumam ir arī jārada šim ieslodzītajam iespaids, ka viņš nav izslēgts no sabiedrības. Visbeidzot, ieslodzījumam ir jāatvieglo darba iegūšana vai turpināšana pēc soda beigām, pateicoties sagatavošanas atbrīvošanai programmai, kas īstenota penitenciārajā iestādē, vai nosacītai atbrīvošanai, paredzot kontroli ( 37 ).

144.

Līdz ar to šo rekomendāciju īstenošanai soda vai drošības līdzekļa izpildei pēc iespējas mazāk ir jāpārtrauc ieslodzītā saiknes ar tā ģimeni, kā arī sociālo un profesionālo vidi.

145.

No šiem apsvērumiem Pamatlēmuma 4. panta 6. punktā iekļauto jēdzienu “paliek” vai “rezidents” satura noteikšanai varam gūt šādas ziņas.

146.

Pirmkārt, šiem abiem jēdzieniem, manuprāt, nav atšķirīgs saturs, kā to apstiprina tas, ka Pamatlēmuma 5. panta 3. punktā ir atsauce tikai uz rezidentu. Otrkārt, tie attiecas uz situāciju, kurā personai, attiecībā uz kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, ar izpildes dalībvalsti ir tādas saiknes, ka šīs valsts tiesa no tām var secināt, ka sods ir jāizpilda minētajā valstī, lai tas varētu pildīt savu reintegrācijas funkciju. Jēdziens “rezidents” Pamatlēmuma 4. panta 6. punkta izpratnē līdz ar to ir jāsaprot kā vieta, kurā personai ir pamatinterešu centrs.

147.

Tādējādi, pēc manām domām, šis jēdziens atbilst faktiskai situācijai, kas izriet no visiem kritērijiem, no kuriem visbūtiskākie, kā apgalvo Austrijas, Polijas un Somijas valdības, kā arī Komisija, ir ģimenes un sociālā saikne, valodas zināšanas, dzīvesvietas esamība, darba esamība un uzturēšanās valstī ilgums, kā arī ieinteresētās personas vēlme tajā palikt pēc ieslodzījuma beigām.

148.

Šim sarakstam nevajadzētu būt izsmeļošam, jo izpildes tiesu iestādei, manuprāt, būtu jāpiemēro Pamatlēmuma 4. panta 6. punktā paredzētais neizpildīšanas pamats, vienmēr izvērtējot konkrēto attiecīgās personas gadījumu.

149.

Šādai analīzei attiecībā uz iesniedzējtiesas uzskaitītajiem apstākļiem var būt šādas sekas.

150.

Pirmkārt, attiecībā uz to, ka attiecīgā persona nav nepārtraukti uzturējusies izpildes dalībvalstī, nevar apstrīdēt šīs personas saikni ar šo valsti. Persona var doties ārzemēs atvaļinājumā vai savas profesionālās darbības veikšanai, nepārvietojot savu pamatinterešu centru.

151.

Tādējādi tas vien, ka šajā lietā Kozlovskis ir atstājis Vāciju 2005. gada jūnijā un vēl tā paša gada Ziemassvētku atvaļinājuma laikā, kā arī 2006. gada februārī un martā, nepierāda, ka ieinteresētās personas pamatintereses atradās ārpus šīs dalībvalsts.

152.

Otrkārt, attiecībā uz to, ka Eiropas apcietināšanas orderī norādītā persona saskaņā ar notiesājošu spriedumu atrodas ieslodzījumā izpildes dalībvalstī, arī tas nav būtisks kritērijs, nedz lai pierādītu rezidenta statusu, nedz arī lai to noraidītu.

153.

Kā redzējām, jēdziens “rezidents” Pamatlēmuma 4. panta 6. punkta izpratnē ir jāsaprot kā vieta, kurā Eiropas apcietināšanas orderī norādītajai personai ir pamatinterešu centrs un kur tai ir iespēja atgriezties pēc soda izciešanas. Kritēriji, kas ļauj noteikt šo vietu, kalpo tam, lai izvērtētu šīs personas saiknes ar izpildes dalībvalsts sabiedrību nozīmi.

154.

Tādējādi jēdziens “rezidents” Pamatlēmuma 4. panta 6. punkta izpratnē izriet no attiecīgās personas gribas un noteikti nozīmē vietu, kurā tai ir vai tai var būt tās tiesības.

155.

Tātad vietai, kurā Eiropas apcietināšanas orderī norādītā persona izcieš cietumsodu, šajā ziņā nav nozīmes, jo šī vieta nav atkarīga no tās izvēles, bet gan no tiesu iestāžu izvēles, un tādējādi šai personai tiek atņemta iespēja izmantot savu tiesību būtisku daļu.

156.

Iesniedzējtiesa jautā Tiesai arī par to, vai tas, ka Eiropas apcietināšanas orderī norādītā persona uzturas izpildes dalībvalstī, pārkāpjot šīs valsts tiesību aktus par ārvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos, un apstāklis, ka tā regulāri tajā izdara noziedzīgus nodarījumus, izslēdz iespēju šo personu atzīt par rezidentu. Tāpat tā jautā par to, vai tas vien, ka minētā persona regulāri izdara noziedzīgus nodarījumus, atņem tiesības uz pastāvīgu dzīvesvietu.

157.

Iesniedzējtiesa šos jautājumus iesniedz tādēļ, ka nav skaidrs, cik likumīgi Kozlovskis ir uzturējies Vācijā pēc trīs mēnešu perioda, ņemot vērā valsts tiesību aktus, jo viņš neveica nekādu darbību un galvenokārt dzīvoja uz izdarīto noziedzīgo nodarījumu rēķina.

158.

Kā apgalvo Nīderlandes valdība, soda izpilde izpildes dalībvalstī nozīmē, ka ieinteresētā persona patiesi var uzturēties šajā valstī pēc soda beigām. Tieši ar šādu nosacījumu var tikt panākts reintegrācijas mērķis, ko iecerēts panākt ar Pamatlēmuma 4. panta 6. punkta palīdzību.

159.

Līdz ar to, ja izpildes tiesu iestāde konstatē, ka ieinteresētajai personai vairs nav tiesību uzturēties izpildes dalībvalstī pēc soda izciešanas, Pamatlēmuma 4. panta 6. punktā paredzētā neizpildīšanas pamata piemērošana, šķiet, nav vajadzīga.

160.

Tomēr vērtējums par to, vai attiecīgā persona var uzturēties izpildes dalībvalstī pēc soda izciešanas, ņemot vērā, ka šī persona tajā nedzīvo saskaņā ar valsts tiesību aktiem par ārvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos un ka tā regulāri tajā izdara noziedzīgus nodarījumus, ir jāveic izpildes tiesu iestādei saskaņā ar Kopienu tiesību prasībām un ievērojot pamattiesības.

161.

Tādējādi situācija atšķiras atkarībā no tā, vai attiecīgā persona ir Savienības pilsonis vai trešās valsts pilsonis.

162.

Trešo valstu pilsoņu ieceļošanas un uzturēšanās Savienības dalībvalstīs nosacījumi pašreizējā Kopienu tiesību stāvoklī joprojām lielākoties ir šo dalībvalstu kompetencē. Kopienu tiesības šo pilsoņu situāciju reglamentē galvenokārt tikai tad, ja tie ir Savienības pilsoņa ģimenes locekļi vai tās valsts pilsoņi, ar kuru Kopiena ir parakstījusi konvenciju, vai arī tad, ja tiem ir piemērojama Direktīva par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos ( 38 ) vai Direktīva par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji ( 39 ).

163.

Līdz ar to, ja saskaņā ar izpildes dalībvalsts tiesību aktiem tas, ka trešās valsts pilsonis tajā uzturas nelikumīgi un tajā regulāri izdara noziedzīgus nodarījumus, viņam neļauj uzturēties šajā valstī pēc soda izciešanas, ja vien tiek ievērotas tiesības, ko garantē Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija un Eiropas Savienības Pamattiesību harta, viņu nevar uzskatīt par rezidentu Pamatlēmuma 4. panta 6. punkta izpratnē.

164.

Turpretī situācija ir citāda, ja Eiropas apcietināšanas orderī norādītā persona — kā Kozlovskis — ir Savienības pilsonis.

165.

Kā apgalvo Komisija un kā ir atgādināts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38/EK ( 40 ) preambulas vienpadsmitajā apsvērumā, Savienības pilsoņiem ar Līgumu ir tieši piešķirtas viņu pamattiesības un personiskās tiesības uzturēties citā dalībvalstī un tās nav atkarīgas no tā, vai viņi ir ievērojuši uzņēmējas dalībvalsts administratīvās procedūras.

166.

Protams, šīs tiesības nav beznosacījuma tiesības. Pirmos piecus gadus tās ir pakļautas nosacījumam, ka attiecīgajai personai ir pietiekami līdzekļi un veselības apdrošināšana, lai šī persona nekļūtu par slogu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai. Tomēr stabilu ienākumu neesamības dēļ personu nevar automātiski izraidīt.

167.

Saskaņā ar Direktīvas 2004/38 preambulas sešpadsmito apsvērumu šādu līdzekli var piemērot tikai tad, ja attiecīgā persona nekļūst par pārmērīgu slogu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai. Šim nolūkam šai valstij būtu jāpārbauda, vai konkrēto gadījumu ir izraisījušas pagaidu grūtības, un būtu jāņem vērā uzturēšanās ilgums, personiskie apstākļi un piešķirtā atbalsta summa.

168.

Līdz ar to tas vien, ka Kozlovskim nav stabilu ienākumu un ka tādējādi viņš pārkāpj Vācijas tiesību aktus par ārvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos, nepierāda, ka viņš nevar likumīgi uzturēties izpildes dalībvalstī pēc cietumsoda izciešanas. Šis fakts kā tāds nav faktors, kas izslēgtu to, ka ieinteresētā persona var tikt uzskatīta par šīs valsts rezidentu, kamēr tai nav piemērots izraidīšanas līdzeklis, kas pieņemts saskaņā ar Kopienu tiesībām ( 41 ).

169.

Tāpat, ja pēc noziedzīga nodarījuma izdarīšanas dalībvalstī Savienības pilsonim var tikt atņemtas tiesības uzturēties šajā valstī, šī atņemšana var izrietēt tikai no lēmuma par izraidīšanu, kas pieņemts saskaņā ar ļoti ierobežojošiem nosacījumiem, kuri paredzēti Direktīvas 2004/38 27.–33. pantā.

170.

Ir jāatgādina, ka šāds lēmums var tikt pieņemts tikai izņēmuma apstākļos, ja ieinteresētās personas uzvedība rada patiesus, pastāvošus un pietiekami būtiskus draudus sabiedrības pamatinteresēm. Turklāt, pirms tiek pieņemts lēmums par izraidīšanu no teritorijas sabiedriskās kārtības vai sabiedriskās drošības dēļ, uzņēmējai dalībvalstij ir tostarp jāņem vērā ieinteresētās personas uzturēšanās tās teritorijā ilgums, šīs personas vecums, veselības stāvoklis, ģimenes un saimnieciskais stāvoklis, tās sociālā un kultūras integrācija uzņēmējā dalībvalstī un tās saikņu ar izcelsmes valsti stiprums.

171.

Līdz ar to tas vien, ka Savienības pilsonis regulāri izdara noziedzīgus nodarījumus izpildes dalībvalsts teritorijā, neizslēdz, ka viņam var būt “rezidenta” statuss Pamatlēmuma 4. panta 6. punkta izpratnē. Šāds apstāklis nepierāda, ka ieinteresētajai personai pamatinterešu centrs atrodas ārpus šīs valsts.

172.

No minētā arī izriet, ka tas, ka šāds pilsonis uzturas izpildes dalībvalstī, pārkāpjot šīs valsts tiesību aktus par ārvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos, un ka viņš tajā regulāri izdara noziedzīgus nodarījumus, liedz atzīt “rezidenta” statusu Pamatlēmuma 4. panta 6. punkta izpratnē tikai tad, ja šī persona ir izraidīta no valsts saskaņā ar Kopienu tiesībām.

173.

Ņemot vērā šos apstākļus, piedāvāju Tiesai, atbildot uz pirmo prejudiciālo jautājumu, nospriest, ka persona paliek izpildes dalībvalstī vai ir tās rezidents Pamatlēmuma 4. panta 6. punkta izpratnē tad, ja šai personai tur atrodas pamatinterešu centrs, tādēļ tās soda izpilde šajā valstī šķiet vajadzīga, lai veicinātu tās reintegrāciju. Lai izvērtētu, vai šis nosacījums ir izpildīts, izpildes tiesu iestādei ir jāizvērtē visi attiecīgās personas atsevišķā gadījuma atbilstošie fakti.

174.

Savukārt tas, ka Eiropas apcietināšanas orderī norādītā persona izpildes dalībvalstī ir uzturējusies ar pārtraukumiem un tajā atrodas ieslodzījumā, nav nedz noteicošs, nedz atbilstošs kritērijs, lai izvērtētu, vai šī persona paliek šajā valstī vai ir tās rezidents Pamatlēmuma 4. panta 6. punkta izpratnē. Visbeidzot, tas, ka attiecīgā persona izpildes dalībvalstī uzturas, pārkāpjot šīs valsts tiesību aktus par ārvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos, un tajā regulāri izdara noziedzīgus nodarījumus, liedz uzskatīt, ka šī persona, ja tā ir Savienības pilsonis, paliek šajā valstī vai ir tās rezidents tikai tad, ja saskaņā ar Kopienu tiesībām ir pieņemts lēmums par tās izraidīšanu.

175.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, piedāvāju Tiesai uz Oberlandesgericht Stuttgart uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: