Lieta C‑568/08

Combinatie Spijker Infrabouw-De Jonge Konstruktie u.c.

pret

Provincie Drenthe

(Rechtbank Assen lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Publiskā iepirkuma līgumi – Pārsūdzības procedūras būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas jomā – Direktīva 89/665/EEK – Dalībvalstu pienākums noteikt pārsūdzības procedūras – Valsts tiesību akti, kas pagaidu noregulējuma tiesnesim ļauj atļaut tādu lēmumu par publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu, kuru vēlāk tiesa, kas lietu izskata pēc būtības, var atzīt par pretrunā Savienības tiesību normām esošu – Atbilstība direktīvai – Zaudējumu atlīdzības noteikšana pretendentiem, kuriem nodarīts kaitējums – Nosacījumi

Sprieduma kopsavilkums

1.        Prejudiciāli jautājumi – Tiesas kompetence – Robežas – Acīmredzami neatbilstoši jautājumi un hipotētiski jautājumi, kas uzdoti kontekstā, kurš neļauj sniegt derīgu atbildi – Jautājumi, kuriem nav sakara ar pamata lietas priekšmetu

(EKL 234. pants)

2.        Tiesību aktu tuvināšana – Pārsūdzības procedūras piegāžu un būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas jomā – Direktīva 89/665 – Dalībvalstu pienākums noteikt pārsūdzības procedūras – Pagaidu noregulējums

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/18; Padomes Direktīvas 89/665, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Direktīvu 92/50, 1. panta 1. un 3. punkts un 2. panta 1. un 6. punkts)

3.        Tiesību aktu tuvināšana – Pārsūdzības procedūras piegāžu un būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas jomā – Direktīva 89/665 – Dalībvalstu pienākums noteikt pārsūdzības procedūras – Pagaidu noregulējums

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/18; Padomes Direktīva 89/665, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Direktīvu 92/50)

4.        Savienības tiesības – Privātpersonām piešķirtās tiesības – Dalībvalsts izdarīts pārkāpums – Pienākums atlīdzināt privātpersonām nodarīto kaitējumu

1.        Tiesa nevar lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu, ja ir acīmredzams, ka Savienības tiesību normas interpretācijai vai spēkā esamības vērtējumam, ko lūgusi sniegt valsts tiesa, nav nekāda sakara ar pamata lietā esošo situāciju vai tās priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kas vajadzīgi, lai lietderīgi atbildētu uz tai uzdotajiem jautājumiem.

(sal. ar 43. punktu)

2.        Direktīvas 89/665 par to normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu, kuri attiecas uz izskatīšanas [pārsūdzības] procedūru piemērošanu, piešķirot piegādes un uzņēmuma līgumus valsts vajadzībām [tiesības slēgt piegādes un būvdarbu publiskā iepirkuma līgumus], redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Direktīvu 92/50, 1. panta 1. un 3. punktā un 2. panta 1. un 6. punktā netiek liegta tāda sistēma, kurā, lai panāktu ātru tiesas nolēmumu, ir pieejama tikai viena procedūra, kurai ir raksturīgi, ka tās nolūks ir ātri noteikt procesuālās kārtības pasākumu, advokātiem nav tiesību apmainīties ar procesuālajiem rakstiem, pierādījumi principā tiek iesniegti tikai rakstveidā, netiek piemērots tiesiskais regulējums par pierādījumiem, tiesiskās attiecības ar spriedumu netiek noteiktas galīgi un tas nav daļa no lēmuma pieņemšanas procedūras, kurā tiek pieņemts galīgs nolēmums.

Kā paskaidrots Direktīvas 89/665 preambulas piektajā apsvērumā, tā kā publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras ir tik īsas, Savienības tiesību normu pārkāpumu gadījumā ir jārīkojas ātri.

Ņemot vērā šo mērķi, minētajā direktīvā dalībvalstīm ir atstāta rīcības brīvība attiecībā uz tajā paredzēto procesuālo garantiju un ar tām saistīto formalitāšu izvēli.

(sal. ar 51., 57., 59. un 65. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

3.        Direktīva 89/665 par to normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu, kuri attiecas uz izskatīšanas [pārsūdzības] procedūru piemērošanu, piešķirot piegādes un uzņēmuma līgumus valsts vajadzībām [tiesības slēgt piegādes un būvdarbu publiskā iepirkuma līgumus], redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Direktīvu 92/50, ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā pagaidu noregulējuma tiesnesim netiek liegts pagaidu pasākuma noteikšanai Direktīvu 2004/18 par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu [publiskā iepirkuma līgumu], piegādes valsts līgumu [publiskā iepirkuma līgumu] un pakalpojumu valsts līgumu [publiskā iepirkuma līgumu] slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru, interpretēt veidā, kuru tiesa, kas lietu izskata pēc būtības, vēlāk atzīst par kļūdainu.

Pirmkārt, pagaidu noregulējuma tiesnesim lēmums jāpieņem steidzamības tiesvedībā, kurā gan pierādījumu savākšana, kad lietas dalībnieku izvirzīto pamatu izskatīšana neizbēgami ir virspusīgākas nekā tiesvedībā, kurā lieta tiek izskatīta pēc būtības. Otrkārt, pagaidu noregulējuma tiesneša – atšķirībā no tiesas, kura lietu izskata pēc būtības, – iesaistīšanās neparedz galīgi izlemt tam iesniegtos prasījumus, bet gan pagaidām aizsargāt iesaistītās tiesiskās intereses, vajadzības gadījumā tās izsverot.

(sal. ar 77. un 80. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

4.        Saistībā ar valsts atbildību par indivīdiem nodarīto kaitējumu, kas radies Savienības tiesību pārkāpuma dēļ, kurā tā ir vainojama, indivīdiem, kuriem nodarīts kaitējums, ir tiesības uz atlīdzinājumu, ja pārkāptās Savienības tiesību normas mērķis ir piešķirt tiem tiesības, ja šīs normas pārkāpums ir pietiekami būtisks un ja ir tieša cēloņsakarība starp šo pārkāpumu un indivīdiem nodarīto kaitējumu. Tā kā šajā jautājumā nav Savienības tiesību normu, kritēriji tam, kā konstatēt un novērtēt zaudējumus, kurus radījuši Savienības tiesību pārkāpumi publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas jomā, ja šie nosacījumi ir izpildīti, ir jānosaka katras dalībvalsts tiesību sistēmā, ja vien tiek ievēroti līdzvērtības un efektivitātes principi.

(sal. ar 92. punktu un rezolutīvās daļas 3) punktu)

TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2010. gada 9. decembrī (*)

Publiskā iepirkuma līgumi – Pārsūdzības procedūras būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas jomā – Direktīva 89/665/EEK – Dalībvalstu pienākums noteikt pārsūdzības procedūras – Valsts tiesību akti, kas pagaidu noregulējuma tiesnesim ļauj atļaut tādu lēmumu par publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu, kuru vēlāk tiesa, kas lietu izskata pēc būtības, var atzīt par pretrunā Savienības tiesību normām esošu – Atbilstība direktīvai – Zaudējumu atlīdzības noteikšana pretendentiem, kuriem nodarīts kaitējums – Nosacījumi

Lieta C‑568/08

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Rechtbank Assen (Nīderlande) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2008. gada 17. decembrī un kas Tiesā reģistrēts 2008. gada 22. decembrī, tiesvedībā

Combinatie Spijker Infrabouw‑De Jonge Konstruktie,

Van Spijker Infrabouw BV,

De Jonge Konstruktie BV

pret

Provincie Drenthe.

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues] (referents), tiesneši A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], A. Ross [A. Rosas], A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh] un P. Linda [P. Lindh],

ģenerāladvokāts P. Kruss Viljalons [P. Cruz Villalón],

sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Combinatie Spijker Infrabouw‑De Jonge Konstruktie, Van Spijker Infrabouw BV un De Jonge Konstruktie BV vārdā – H. Hohvauts [H. Hoogwout], advocaat,

–        Provincie Drenthe vārdā – M. Mutsārss [M. Mutsaers] un A. Hūkstra‑Boržimovska [A. Hoekstra‑Borzymowska], advocaten,

–        Nīderlandes valdības vārdā – K. Viselsa [C. Wissels] un I. De Frīss [Y. De Vries], pārstāvji,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – M. Konstantinidis [M. Konstantinidis] un S. Noe [S. Noë], pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2010. gada 14. septembra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz to, kā interpretēt 1. panta 1. un 3. punktu un 2. panta 1. un 6. punktu Padomes 1989. gada 21. decembra Direktīvā 89/665/EEK par to normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu, kuri attiecas uz izskatīšanas [pārsūdzības] procedūru piemērošanu, piešķirot piegādes un uzņēmuma līgumus valsts vajadzībām [tiesības slēgt piegādes un būvdarbu publiskā iepirkuma līgumus] (OV L 395, 33. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes 1992. gada 18. jūnija Direktīvu 92/50/EEK (OV L 209, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 89/665”).

2        Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Combinatie Spijker Infrabouw-De Jonge Konstruktie, Van Spijker Infrabouw BV un De Jonge Konstruktie BV (turpmāk tekstā – “Combinatie”) un Provincie Drenthe (Drentes province, turpmāk tekstā – “Provincie”) par būvdarbu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesiskais regulējums

3        Saskaņā ar Direktīvas 89/665 preambulas piekto apsvērumu:

“tā kā valsts pasūtījumu [publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību] piešķiršanas procedūras ir tik īsas, kompetentām izskatīšanas [pārsūdzības] iestādēm, cita starpā, jābūt pilnvarotām veikt pagaidu pasākumus, kuru mērķis ir pārtraukt procedūru vai jebkuru lēmumu ieviešanu, kurus varētu pieņemt līgumslēdzēja iestāde; tā kā procedūru īsuma dēļ ir jārīkojas ātri, ja notiek iepriekš minētie pārkāpumi”.

4        Direktīvas 89/665 1. panta 1. un 3. punktā noteikts:

“1.      Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka attiecībā uz [publiskā iepirkuma] līgumu [slēgšanas tiesību] piešķiršanas procedūrām, uz ko attiecas Direktīvas 71/305/EEK, 77/62/EEK un 92/50/EEK, līgumslēdzēju iestāžu lēmumus var efektīvi un, jo īpaši, iespējami ātri izskatīt [pārsūdzēt] saskaņā ar nākamajos pantos un jo īpaši 2. panta 7. punktā izklāstītajiem nosacījumiem, pamatojoties uz to, ka šādos lēmumos ir pārkāpti Kopienas tiesību akti valsts pasūtījuma jomā vai valstu noteikumi, kas īsteno šos tiesību aktus.

[..]

3.      Dalībvalstis nodrošina to, lai saskaņā ar sīki izstrādātiem noteikumiem, ko dalībvalstis var pieņemt, izskatīšanas [pārsūdzības] procedūras būtu pieejamas vismaz katrai tādai personai, kura ir vai ir bijusi ieinteresēta iegūt tiesības noslēgt konkrētu piegādes vai uzņēmuma līgumu valsts vajadzībām un kurai ir nodarīts kaitējums vai ir iespējams, ka tiks nodarīts kaitējums varbūtēja pārkāpuma dēļ. Konkrēti, dalībvalstis var prasīt, ka personai, kas cenšas panākt izskatīšanu [vēlas izmantot šādu procedūru], iepriekš jāpaziņo līgumslēdzējai iestādei par varbūtējo pārkāpumu un par savu nodomu censties panākt izskatīšanu [pārsūdzēt].”

5        Direktīvas 2. panta 1.–6. punkts ir formulēti šādi:

“1.      Dalībvalstis nodrošina to, lai tiesību aktos, kas pieņemti sakarā ar 1. pantā noteikto izskatīšanas [pārsūdzības] procedūru, būtu paredzēts pilnvarojums:

a)      tiklīdz rodas izdevība, panākot vienošanos, [pagaidu noregulējuma procedūrā] veikt pagaidu pasākumus, lai labotu varbūtējo pārkāpumu vai novērstu turpmāku kaitējumu attiecīgām interesēm, ieskaitot pasākumus, kas paredz pārtraukt valsts pasūtījuma [publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību] piešķiršanas procedūru vai nodrošināt tās pārtraukšanu, vai pārtraukt jebkuras līgumslēdzējas iestādes lēmuma īstenošanu [izpildi];

b)      atcelt nelikumīgi pieņemtus lēmumus vai nodrošināt to atcelšanu, ieskaitot diskriminējošu tehnisku, ekonomisku vai finanšu norādījumu atcelšanu uzaicinājumā iesniegt piedāvājumu, līguma dokumentos vai jebkurā citā dokumentā, kas attiecas uz līguma [slēgšanas tiesību] piešķiršanas procedūru;

c)      atlīdzināt zaudējumus [noteikt zaudējumu atlīdzību] personām, kam pārkāpuma dēļ nodarīts kaitējums.

2.      Pilnvaras, kas minētas 1. punktā, var piešķirt atsevišķām iestādēm, kas ir atbildīgas par dažādiem izskatīšanas [pārsūdzības] procedūras aspektiem.

3.      Izskatīšanas [pārsūdzības] procedūrām vien nav automātiski jāpārtrauc līgumu [slēgšanas tiesību] piešķiršanas procedūras, uz kurām tās attiecas.

4.      Dalībvalstis var noteikt, ka, apsverot, vai jānosaka pagaidu pasākumi, atbildīgā iestāde var ņemt vērā gan pasākumu iespējamās sekas attiecībā uz visām interesēm, kurām tie varētu kaitēt, kā arī sabiedrības intereses, un var nolemt neveikt šādus pasākumus, ja to negatīvās sekas var būt lielākas par ieguvumiem. Lēmums neveikt pagaidu pasākumus neietekmē citas prasības, ko izteikusi persona, kas lūdz veikt šos pasākumus.

5.      Dalībvalstis var paredzēt, ka, ja zaudējumu atlīdzināšanu pieprasa, pamatojoties uz to, ka lēmums ir pieņemts nelikumīgi, iestādei, kurai ir vajadzīgās pilnvaras, vispirms ir jāatceļ apstrīdētais lēmums.

6.      Šā panta 1. punktā minēto pilnvaru īstenošanas ietekmi uz līgumu, kas noslēgts pēc lēmuma par tā [slēgšanas tiesību] piešķiršanu, nosaka valstu likumi [valsts tiesībās].

Turklāt, izņemot gadījumus, kad lēmums ir jāatceļ pirms lēmuma par zaudējumu atlīdzināšanu, dalībvalsts var paredzēt, ka pēc līguma noslēgšanas, kas notiek pēc lēmuma par tā [slēgšanas tiesību] piešķiršanu, par izskatīšanu [pārsūdzības procedūrām] atbildīgā iestāde ir pilnvarota pieņemt lēmumu tikai par zaudējumu atlīdzināšanu jebkurai personai [personām], kam pārkāpuma dēļ ir nodarīts kaitējums.”

6        Saskaņā ar attiecīgi Padomes 1993. gada 14. jūnija Direktīvas 93/37/EEK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu [publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību] piešķiršanas procedūras (OV L 199, 54. lpp.), 36. pantu un Padomes 1993. gada 14. jūnija Direktīvas 93/36/EEK, ar ko koordinē piegāžu valsts līgumu [publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību] piešķiršanas procedūras (OV L 199, 1. lpp.) 33. pantu, Padomes 1971. gada 26. jūlija Direktīva 71/305/EEK, ar ko koordinē būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras (OV L 185, 5. lpp.), un Padomes 1976. gada 21. decembra Direktīva 77/62/EEK, ar ko koordinē piegāžu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras (OV L 13, 1. lpp.), tika atceltas.

7        Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvas 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu [publiskā iepirkuma līgumu], piegādes valsts līgumu [publiskā iepirkuma līgumu] un pakalpojumu valsts līgumu [publiskā iepirkuma līgumu] slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (OV L 134, 114. lpp.) 82. pantā paredzēts, ka Direktīva 92/50, izņemot tās 41. pantu, kā arī Direktīva 93/36 un Direktīva 93/37 tiek atceltas. Atsauces uz visām šīm atceltajām direktīvām tagad uzskata par atsaucēm uz Direktīvu 2004/18.

8        Saskaņā ar Direktīvas 2004/18 redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Komisijas 2005. gada 19. decembra Regulu (EK) Nr. 2083/2005 (OV L 333, 28. lpp.), 7. panta c) punktu laikā no 2006. gada 1. janvāra līdz 2007. gada 31. decembrim šī direktīva attiecās uz būvdarbu publiskā iepirkuma līgumiem, kuru paredzamā vērtība bez pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk tekstā – “PVN”) bija vienāda ar EUR 5 278 000 vai pārsniedza šo summu.

9        Direktīvas 2004/18 9. panta 5. punkta a) apakšpunktā noteikts:

“Ja paredzētie būvdarbi vai pakalpojumu iegāde var radīt situāciju, kurā iepirkumu sadala atsevišķās daļās, kam atbilstošās līguma slēgšanas tiesības piešķir vienlaikus, tad ņem vērā visu šādu līguma daļu kopējo paredzamo vērtību.

[..]”

 Valsts tiesiskais regulējums

10      Pamata lietas pamatā esošo faktu laikā Nīderlandes Karaliste nebija veikusi konkrētus pasākumus Direktīvas 89/665 transponēšanai valsts tiesībās, jo uzskatīja, ka Nīderlandes spēkā esošie tiesību akti jau atbilda šīs direktīvas prasībām.

11      Saskaņā ar lietas materiālos norādīto – publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu regulē privāttiesības, publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršana ir privāto tiesību akts un administratīvo iestāžu lēmumi, kas pieņemti pirms līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas, tiek uzskatīti par privāto tiesību sagatavojošiem aktiem. Civillietu tiesas kompetencē ir izšķirt strīdus publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas jomā attiecībā gan uz aizsardzības pasākumu noteikšanu, gan uz tiesvedību pēc būtības. Tādējādi administratīvās tiesas kompetence ir izslēgta, ja vien likumā nav noteikts citādi.

 Pamata lieta un prejudiciālie jautājumi

12      No lēmuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu izriet, ka Provincie nolēma atjaunot divus paceļamus tiltus pār Erica‑Ter Apel kuģošanas kanālu Emmenas [Emmen] pašvaldībā (Nīderlande). Šim kanālam ir ievērojama starptautiska nozīme. Eiropas Savienība šī projekta atbalstam piešķīra subsīdiju ar nosacījumu, ka darbi tiks paveikti noteiktā termiņā, proti, līdz 2008. gada 1. jūlijam.

13      Attiecībā uz līgumu par paceļamo tiltu atjaunošanu tika izsludināts uzaicinājums iesniegt piedāvājumu Eiropas mēroga publiskā iepirkuma procedūrā. 2007. gada 13. jūlija paziņojums par paredzamo publisko iepirkumu tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša pielikumā.

14      Pretendentiem bija paredzēti zināmi nosacījumi tostarp par tehniskajām spējām, integritāti un maksātspēju. Citi nosacījumi attiecās uz pašiem piedāvājumiem, tostarp saistībā ar tiem pievienojamajiem pierādījumiem. Iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas kritērijs bija zemākās cenas kritērijs.

15      Paziņojums par paredzamo publisko iepirkumu tika grozīts ar 2007. gada 23. jūlija paziņojumu.

16      Piedāvājumi, kas bija jāiesniedz līdz 2007. gada 19. septembrim, šajā dienā tika atvērti, un Provincie šīs procedūras noslēgumā sastādīja protokolu. Šajā aktā tā tostarp norādīja, ka piedāvājumus bija iesnieguši četri pretendenti un ka piedāvājumu ar zemāko cenu par summu EUR 1 117 200 iesniedza Machinenfabriek Emmen BV (turpmāk tekstā – “MFE”), bet Combinatie piedāvājums par summu EUR 1 123 400 bija otrajā vietā.

17      Ar 2007. gada 2. oktobra vēstuli Provincie, nesniedzot sīkākus paskaidrojumus, paziņoja Combinatie, ka tā ir nodomājusi piešķirt iepirkuma līguma slēgšanas tiesības MFE, jo MFE piedāvājuma cena esot viszemākā.

18      Combinatie ar 2007. gada 9. oktobra vēstuli iebilda pret šo lēmumu, norādot, ka ir nopietni iemesli šaubīties par to, ka MFE atbilst iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas nosacījumiem. Šīs vēstules dēļ notika telefoniska saruna ar provinces dienestiem, kuras laikā tika izvirzīts jautājums par to, vai pārņēmējs uzņēmums var izmantot sava priekšgājēja atsauces.

19      2007. gada 18. oktobrī Combinatie uzsāka pagaidu noregulējuma tiesvedību pret Provincie, lūdzot Rechtbank Assen [Asenes tiesa] pagaidu noregulējuma tiesnesim nospriest, ka MFE ir iesniegusi spēkā neesošu piedāvājumu un ka zemāko cenu ir piedāvājusi Combinatie un Provincie; turpinot līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, tās jāpiešķir šai pēdējai.

20      Ar 2007. gada 1. novembra vēstuli Provincie paziņoja visiem pretendentiem, ka tā ir nolēmusi atsaukt paziņojumu par uzaicinājumu iesniegt piedāvājumus, ar pamatojumu, ka pēc tās dienestu veiktas publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras analīzes izrādījies, ka procedūrā ir pieļautas nepilnības, kas neļauj to turpināt. Saskaņā ar šo vēstuli galvenās nepilnības bija šādas. Pirmkārt, prasība par pieredzi bija pazemināta no 60 % uz 50 % no attiecīgā līguma vērtības, un prasība par apgrozījumu bija pazemināta no 150 % uz 125 % no šīs vērtības. Otrkārt, atsauces periods apgrozījuma aprēķinam bija ticis pagarināts no 3 līdz 5 gadiem. Treškārt, kritērijs par pieredzi bija ticis grozīts tādā ziņā, ka tas pilnībā vairs neatbilda sākotnēji noteiktajam kritērijam. Visbeidzot, ceturtkārt, šīs izmaiņas bija tikušas paziņotas interneta vietnē www.aanbestedingskalender.nl, nevis interneta vietnē, kurā bija ticis publicēts uzaicinājums iesniegt piedāvājumus, proti, www.ted.europa.eu. Šajā pašā vēstulē Provincie norādīja, ka tā apsver iespēju izsludināt jaunu uzaicinājumu iesniegt piedāvājumus.

21      Combinatie uzskatīja, ka 2007. gada 1. novembra vēstule nav pietiekams apstāklis, lai liktu tai atsaukt savu prasību par pagaidu noregulējumu, tomēr grozīja savus prasījumus.

22      2007. gada 9. novembrī MFE pēc Provincie ieteikuma iestājās pagaidu noregulējuma tiesvedībā, lūdzot pagaidu noregulējuma tiesnesim piešķirt tai tiesības slēgt iepirkuma līgumu.

23      Ar 2007. gada 28. novembra spriedumu Rechtbank Assen pagaidu noregulējuma tiesnesis nosprieda, ka MFE ar līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras laikā iesniegtu un tiesas sēdē paskaidrotu dokumentu palīdzību bija izvirzījusi pārliecinošus argumentus par to, ka tai var tikt piedēvēti būvdarbi, kurus pagātnē bija veikusi Machinefabriek Hidding BV, kura 2005. gadā bija kļuvusi par Synmet Engineering & Production BV. Pagaidu noregulējuma tiesnesis turklāt konstatēja, ka MFE atbilst nosacījumiem, kurus Provincie bija izvirzījusi uzaicinājumā iesniegt piedāvājumus, un ir laikus sniegusi nepieciešamo informāciju, ka paraksts MFE pārstāvja iesniegtajā K paraugdeklarācijā ir uzskatāms par pietiekamu un MFE ir iesniegusi piedāvājumu ar zemāko cenu.

24      Pagaidu noregulējuma tiesnesis nosprieda, ka, nosakot apgrozījuma, kā arī pieredzes kritērijus, Provincie nav rīkojusies konsekventi un ka uzaicinājumā iesniegt piedāvājumus ir tikušas izdarītas būtiskas izmaiņas. Tomēr viņš piebilda, ka izmaiņas tikušas izdarītas agrīnā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras stadijā, un nešķiet, ka izmaiņas būtu tikušas izdarītas, lai protežētu kādu no pretendentiem, vai arī ka trešās personas būtu iesniegušas piedāvājumu pēc izmaiņu izdarīšanas projektā. Minētajos apstākļos pagaidu noregulējuma tiesnesis uzskatīja, ka izmaiņas nebija tik būtiskas, lai ļautu secināt, ka uzaicinājuma iesniegt piedāvājumus procedūra nebūtu bijusi pietiekami pārskatāma.

25      Pagaidu noregulējuma tiesnesis uzskatīja, ka, ņemot vērā vienlīdzības un tiesiskās paļāvības principus, kā arī saistībā ar labticību pirms līguma noslēgšanas Provincie šajā publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras stadijā pēc otrā uzaicinājuma iesniegt piedāvājumus vairs nevar tā paša būvdarbu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības piešķirt kādam citam uzņēmumam kā vien tam, kurš atbilda pirmajā uzaicinājumā iesniegt piedāvājumus paredzētajiem nosacījumiem.

26      Tādējādi pagaidu noregulējuma tiesnesis aizliedza Provincie piešķirt publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības kādam citam uzņēmumam, nevis MFE un pasludināja šo lēmumu par pagaidām izpildāmu.

27      2007. gada 3. decembrī Provincie piešķīra tiesības noslēgt publiskā iepirkuma līgumu MFE.

28      2007. gada 11. decembrī Combinatie iesniedza blakussūdzību Gerechtshof Leeuwarden [Leivardenas Apelācijas tiesā], lūdzot apturēt pagaidu noregulējuma tiesneša 2007. gada 28. novembra sprieduma izpildi.

29      Ar 2008. gada 30. janvāra blakusspriedumu Gerechsthof Leeuwarden noraidīja šo prasību, pamatojot ar to, ka MFE bija aizsargātas tiesiskās intereses uz pagaidu noregulējuma tiesneša sprieduma izpildi.

30      Gerechtshof Leeuwarden norādīja, ka Provincie un MFE starpā pa to laiku noslēgtais līgums bija jāuzskata par likumīgi noslēgtu un ka, izņemot atsevišķus gadījumus, tas vien, ka uzaicinājuma iesniegt piedāvājumus procedūrai ir trūkumi, neļauj apstrīdēt šo likumīgumu. Šī Gerechtshof secināja, ka vienīgā prasība, kādu joprojām varēja celt Combinatie publiskā iepirkuma tiesību pārkāpuma gadījumā, bija prasība par zaudējumu atlīdzību.

31      2007. gada 19. decembrī Combinatie vēlreiz iesniedza apelācijas sūdzību par pagaidu noregulējuma spriedumu, lai panāktu tā atcelšanu un iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu. Pēc tam, kad tā uzzināja par Gerechtshof Leeuwarden 2008. gada 30. janvāra blakusspriedumu, tā atteicās no šīs apelācijas sūdzības un nolēma prasīt Provincie atlīdzināt tās zaudējumus, ceļot prasību Rechtbank Assen. 2008. gada 29. februārī tika nosūtīta pavēste.

32      Saistībā ar šo prasību Rechtbank Assen uzskata, ka 2007. gada 1. novembra lēmums, ar kuru Provincie nolēma atcelt savu 2007. gada 2. oktobra lēmumu par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu un izsludināt jaunu uzaicinājumu iesniegt piedāvājumus, ir vienīgais pareizais veids, kā piemērot publiskā iepirkuma tiesības. Tā uzskata, ka Provincie nevarēja pazemināt prasību par pieredzi no 60 % uz 50 % un prasību par apgrozījumu no 150 % uz 125 % un pagarināt atsauces periodu apgrozījuma aprēķinam no 3 līdz 5 gadiem un ka tai šādi veiktās izmaiņas uzaicinājumā iesniegt piedāvājumus bija jāpublicē tajā pašā interneta vietnē, kurā tā bija publicējusi šo uzaicinājumu iesniegt piedāvājumus. Rechtbank Assen norāda, ka šo iemeslu dēļ tā ir nodomājusi pieņemt galīgu spriedumu, kas aizstātu pagaidu noregulējuma tiesneša spriedumu. Rechtbank Assen uzskata, ka, tā kā līguma slēgšanas tiesības ir tikušas piešķirtas un būvdarbi jau ir sākušies, pat, iespējams, jau tikuši pabeigti, vienīgā iespēja ir Combinatie piešķirt zaudējumu atlīdzību.

33      Rechtbank Assen nav pārliecināta, vai prettiesiskajā darbībā ir vainojama Provincie, ņemot vērā apstākļus, kādos tā izdarīta, un likumā noteikto tiesību aizsardzības struktūrā, kurā tas noticis. Pēc šīs tiesas domām, to varētu pamatot ar būtiskām sabiedrības interesēm, uz kurām atsaukusies Provincie, un pagaidu noregulējuma tiesneša spriedumu, kā arī Nīderlandes likumdevēja lēmumu iedibināt šādu tiesību sistēmu.

34      Šajos apstākļos Rechtbank Assen nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      a)     Vai Direktīvas 89/665 1. panta 1. un 3. punkts un 2. panta 1. un 6. punkts jāinterpretē tā, ka ar šīm tiesību normām nav saderīga sistēma, kurā tiesību aizsardzība, kas strīdos par publisko iepirkumu saskaņā ar Eiropas tiesību aktiem ir jānodrošina valsts tiesai, tiek apgrūtināta tādēļ, ka sistēmā, kurā gan administratīvai tiesai, gan civillietu tiesai var būt jurisdikcija vienā un tajā pašā lietā un pār tās sekām, šīs tiesas vienlaikus var pieņemt pretrunīgus nolēmumus?

b)      Vai saistībā ar to ir pieļaujams, ka administratīvās tiesas kompetencē ir tikai lemt par lēmumu par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu un, ja atbilde ir apstiprinoša, kāpēc un ar kādiem nosacījumiem?

c)      Vai saistībā ar to ir pieļaujams, ka Algemene wet bestuursrecht [Nīderlandes Vispārīgais administratīvo tiesību likums], kurā vispārīgi ir regulētas iespējas vērsties administratīvajā tiesā, ir izslēgta iespēja tajā celt prasību par lēmumiem par būvdarbu līguma noslēgšanu starp līgumslēdzēju iestādi un vienu pretendentu, un, ja atbilde ir apstiprinoša, kāpēc un ar kādiem nosacījumiem?

d)      Vai šajā ziņā ir nozīme atbildei uz [otro] jautājumu?

2)      a)     Vai Direktīvas 89/665 1. panta 1. un 3. punkts un 2. panta 1. un 6. punkts jāinterpretē tā, ka tajos netiek pieļauta sistēma, kurā, lai panāktu ātru nolēmumu, ir pieejama tikai viena procedūra, kurai ir raksturīgi, ka principā tās nolūks ir ātri noteikt procesuālās kārtības pasākumu, advokātiem nav tiesību apmainīties ar procesuālajiem rakstiem, pierādījumi principā tiek iesniegti tikai rakstveidā un netiek piemērots tiesiskais regulējums par pierādījumiem?

b)      Ja atbilde ir noliedzoša, vai tā var uzskatīt arī tad, ja spriedumā tiesiskās attiecības netiek noteiktas galīgi un tas nav arī daļa no lēmuma pieņemšanas procedūras, kurā tiek pieņemts galīgs nolēmums?

c)      Vai kaut ko maina apstāklis, ka spriedums ir saistošs tikai lietas dalībniekiem, lai gan var būt arī citas ieinteresētās personas?

3)      Vai ar Direktīvu 89/665 ir saderīgi, ka pagaidu noregulējuma tiesnesis uzdod līgumslēdzējai iestādei pieņemt lēmumu par publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, bet vēlāk pamata tiesvedībā tiek atzīts, ka šis lēmums neatbilst Eiropas tiesību aktiem par publisko iepirkumu?

4)      a)     Ja uz [trešo] jautājumu atbilde ir noliedzoša, vai par to ir atbildīga līgumslēdzēja iestāde un, ja atbilde ir apstiprinoša, kādā ziņā?

b)      Vai tā var uzskatīt arī tad, ja uz [trešo] jautājumu atbilde ir apstiprinoša?

c)      Ja līgumslēdzējai iestādei būtu jāatlīdzina zaudējumi, vai Kopienu tiesību aktos ir noteikti kritēriji, saskaņā ar kuriem var konstatēt un aprēķināt šādus zaudējumus, un, ja atbilde ir apstiprinoša, kādi ir šie kritēriji?

d)      Ja līgumslēdzēju iestādi nevar uzskatīt par atbildīgu, vai saskaņā ar Kopienu tiesību aktiem var noteikt citu atbildīgo personu un kāds ir tā pamatojums?

5)      Ja saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai atbildēm uz iepriekš minētajiem jautājumiem izrādās, ka praktiski nav iespējams vai ir pārmērīgi sarežģīti īstenot atbildību, kas šādā gadījumā ir jādara valsts tiesai?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Iepriekšējs apsvērums

35      Saskaņā ar Direktīvas 89/665 1. panta 1. punktu šī direktīva ir piemērojama publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrām, uz ko attiecas Direktīva 71/305, kuru aizstājusi Direktīva 93/37, kuru savukārt ir aizstājusi Direktīva 2004/18.

36      Saskaņā ar Direktīvas 2004/18 7. panta c) punktu gan paziņojuma par paredzamo publisko iepirkumu publicēšanas, gan pamata lietā aplūkojamā publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas laikā šī direktīva bija piemērojama attiecībā uz būvdarbu publiskā iepirkuma līgumiem, kuru paredzamā vērtība bez PVN bija EUR 5 278 000 vai pārsniedza šo summu.

37      Saskaņā ar lēmumu par prejudiciālo jautājumu uzdošanu procedūrā, par kuru ir pamata lieta, izvēlētā piedāvājuma summa bija EUR 1 117 200, ieskaitot PVN.

38      Tādējādi rodas jautājums par to, vai iepirkums, par kuru ir runa pamata lietā, ietilpst Direktīvas 2004/18 piemērošanas jomā vai ne.

39      Tiesa 2009. gada 8. decembrī atbilstoši Tiesas Reglamenta 104. panta 5. punktam lūdza iesniedzējtiesai skaidrojumu, lai precizētu publiskā iepirkuma, par kuru ir runa pamata lietā, paredzamo vērtību un it īpaši – to, vai šis publiskais iepirkums bija daļa no būvdarbiem šīs direktīvas 9. panta 5. punkta a) apakšpunkta izpratnē un tādējādi bija jāņem vērā šo būvdarbu kopējā paredzamā vērtība.

40      2010. gada 28. janvāra vēstulē, kas Tiesas kancelejā tika saņemta 2010. gada 2. februārī, iesniedzējtiesa norādīja, ka publiskais iepirkums, par kuru ir runa pamata lietā, attiecas uz būvdarbiem, kas ir daļa no plašāka projekta, proti, Erica‑Ter Apel kuģošanas kanāla remonta, kura paredzamā vērtība ir EUR 6 100 000.

41      No šīs atbildes var secināt, ka publiskais iepirkums, par kuru ir runa pamata lietā, ir daļa no būvdarbiem Direktīvas 2004/18 9. panta 5. punkta a) apakšpunkta izpratnē, kuru kopvērtība pārsniedz tās piemērošanas robežvērtību. Tādējādi ir uzskatāms, ka šis publiskais iepirkums ietilpst šīs direktīvas un tādēļ – Direktīvas 89/665 piemērošanas jomā.

 Par pirmo jautājumu

42      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tikai valsts tiesa, kurā lieta ir ierosināta un kurai jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kurai, ņemot vērā lietas īpatnības, ir jāizvērtē gan tas, vai sprieduma taisīšanai ir vajadzīgs prejudiciāls nolēmums, gan tas, kāda ir Tiesai uzdoto jautājumu piemērotība (skat. it īpaši 1995. gada 15. decembra spriedumu lietā C‑415/93 Bosman, Recueil, I‑4921. lpp., 59. punkts, un 2009. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C‑459/07 Elshani, Krājums, I‑2759. lpp., 40. punkts).

43      Tomēr Tiesa ir uzskatījusi, ka tā nevar lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu, ja ir acīmredzams, ka Savienības tiesību normas interpretācijai vai spēkā esamības vērtējumam, ko lūgusi sniegt valsts tiesa, nav nekāda sakara ar pamata lietā esošo situāciju vai tās priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kas vajadzīgi, lai lietderīgi atbildētu uz tai uzdotajiem jautājumiem (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Bosman, 61. punkts, un lietā Elshani, 41. punkts).

44      Kā izriet no lēmuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu, pirmā jautājuma pamatā ir premisa, saskaņā ar kuru valsts tiesībās gan administratīvajai tiesai, gan civillietu tiesai var būt jurisdikcija attiecībā uz to pašu lēmumu, kas pieņemts saistībā ar publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru, kuras dēļ varētu tikt pieņemti pretrunīgi tiesu nolēmumi.

45      Tomēr no apsvērumiem, ko Tiesai sniegušas Nīderlandes valdība un Eiropas Kopienu Komisija, izriet, ka Nīderlandes tiesībās civillietu tiesai principā ir ekskluzīva kompetence attiecībā uz strīdiem publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas jautājumā. Saskaņā ar šiem apsvērumiem administratīvajai tiesai ir kompetence šajā jautājumā tikai tad, ja tas ir paredzēts īpašā likumā. Šādā gadījumā tai būtu ekskluzīva kompetence. Esot izslēgts, ka Nīderlandes tiesībās administratīvajai tiesai un civillietu tiesai abām būtu kompetence attiecībā uz to pašu strīdu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas jautājumā.

46      Tiesa, lemjot prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā, protams, nevar spriest par valsts normatīvo aktu interpretāciju (skat. 1976. gada 13. oktobra spriedumu lietā 32/76 Saieva, Recueil, 1523. lpp., 7. punkts; 1984. gada 9. oktobra spriedumu apvienotajās lietās 91/83 un 127/83 Heineken Brouwerijen, Recueil, 3435. lpp., 10. punkts, kā arī 1993. gada 20. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑92/92 un C‑326/92 Phil Collins u.c., Recueil, I‑5145. lpp., 13. punkts).

47      Tomēr nav strīda, ka pamata lietā nav nekāda pretrunīgu nolēmumu pieņemšanas riska administratīvās tiesas iesaistīšanās dēļ, jo visas tiesvedības ir noritējušas civillietu tiesās.

48      Tādējādi pirmajā jautājumā lūgtā Savienības tiesību interpretācija saskaņā ar Tiesas rīcībā esošo informāciju nav nekādi saistīta ar pamata lietas priekšmetu.

49      Līdz ar to pirmais jautājums ir uzskatāms par nepieņemamu.

 Par otro jautājumu

50      Sava otrā jautājuma a) daļā iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvā 89/665 netiek pieļauta sistēma, kurā, lai panāktu ātru nolēmumu, ir pieejama tikai viena procedūra, kurai ir raksturīgi, ka tās nolūks ir ātri noteikt kādu procesuālās kārtības pasākumu, advokātiem nav tiesību apmainīties ar procesuālajiem rakstiem, pierādījumi principā tiek iesniegti tikai rakstveidā un netiek piemērots tiesiskais regulējums par pierādījumiem.

51      Jāatgādina – kā paskaidrots Direktīvas 89/665 preambulas piektajā apsvērumā, tā kā publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras ir tik īsas, Savienības tiesību normu pārkāpumu gadījumā ir jārīkojas ātri.

52      Ņemot vērā šo mērķi, Direktīvas 89/665 1. panta 1. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstīs tiek izveidotas efektīvas un it īpaši iespējami ātras procedūras tādu lēmumu pārsūdzībai, ar kuriem ir pārkāptas Savienības tiesības publiskā iepirkuma jomā vai valstu tiesību normas, ar kurām šīs tiesības tiek transponētas.

53      Konkrētāk, minētās direktīvas 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā dalībvalstīm uzdots paredzēt pilnvarojumu – “tiklīdz rodas izdevība, panākot vienošanos, veikt [pagaidu noregulējuma procedūrā veikt] pagaidu pasākumus, lai labotu varbūtējo pārkāpumu vai novērstu turpmāku kaitējumu attiecīgām interesēm”.

54      Tā kā šīs pašas direktīvas 2. panta 2. punktā noteikts, ka pilnvaras, kas minētas 1. punktā, var piešķirt atsevišķām iestādēm, kas ir atbildīgas par dažādiem pārsūdzības procedūras aspektiem, no tā izriet tostarp, ka pilnvaras noteikt pagaidu pasākumus un pilnvaras noteikt zaudējumu atlīdzību dalībvalstis var paredzēt dažādām iestādēm.

55      Direktīvas 89/665 2. panta 3. punktā paredzēts, ka pārsūdzības procedūrām vien nav noteikti automātiski jāpārtrauc līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras, uz kurām tās attiecas. No tā izriet, ka ar šo direktīvu dalībvalstīm tiek ļauts valsts tiesību aktos paredzēt, ka vajadzības gadījumā var tikt prasīts noteikt suspensīvus pasākumus procedūrās, kuras atšķiras no procedūrām, kas attiecas uz publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrām pēc būtības.

56      Minētās direktīvas 2. panta 4. punktā, kurā precizēts, ka lēmums neveikt pagaidu pasākumus neietekmē citas prasības, ko izteikusi persona, kas lūdz veikt šos pasākumus, ir pieļauta arī iespēja, ka procedūra attiecībā uz lietas būtību pastāv atsevišķi no procedūras, kuras mērķis ir pagaidu pasākumu noteikšana.

57      Tādējādi jāuzskata, ka Direktīvā 89/665 dalībvalstīm ir atstāta rīcības brīvība attiecībā uz tajā paredzēto procesuālo garantiju un ar tām saistīto formalitāšu izvēli.

58      Jānorāda, ka, tā kā pagaidu noregulējuma tiesvedību, par kuru ir runa pamata lietā, raksturo īpašības, kas raksturīgas procedūrām, kuras ir vērstas uz to, lai cik vien iespējams ātri tiktu noteikti pagaidu pasākumi, tās pašas par sevi atbilst Direktīvas 89/665 1. panta 1. punkta un 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta prasībām.

59      No iepriekš minētā izriet, ka Direktīvā 89/665 netiek aizliegta tāda sistēma, kurā, lai panāktu ātru nolēmumu, ir pieejama tikai viena procedūra, kurai ir raksturīgi, ka tās nolūks ir ātri noteikt procesuālās kārtības pasākumu, advokātiem nav tiesību apmainīties ar procesuālajiem rakstiem, pierādījumi principā tiek iesniegti tikai rakstveidā un netiek piemērots tiesiskais regulējums par pierādījumiem.

60      Sava otrā jautājuma b) daļā iesniedzējtiesa jautā, vai iepriekš minētā analīze ir piemērojama arī tad, ja pagaidu noregulējuma spriedumā tiesiskās attiecības netiek noteiktas galīgi un tas nav daļa no lēmuma pieņemšanas procedūras, kurā tiek pieņemts galīgs nolēmums.

61      Pēc sava rakstura pagaidu pasākums tiesiskās attiecības nenosaka galīgi. Turklāt lēmumu pieņemšanas procesa, kurā ietilpst šis pasākums, radītās sekas izriet no attiecīgās valsts tiesību sistēmas. Tādējādi ar Direktīvu 89/665 netiek aizliegta šāda pasākuma pieņemšana.

62      Sava otrā jautājuma c) daļā iesniedzējtiesa jautā, vai kaut ko maina apstāklis, ka pagaidu noregulējuma spriedums ir saistošs tikai lietas dalībniekiem, lai gan var būt arī citas ieinteresētās personas.

63      Šīs jautājuma daļas pamatā ir pamata lietā neīstenojusies hipotēze. Minētajā lietā pagaidu noregulējuma tiesvedība neattiecās vienīgi uz prasītāju un atbildētāju, proti, Combinatie un Provincie. Gluži pretēji – savu interešu aizstāvībai, turklāt sekmīgi, varēja iestāties trešā ieinteresētā persona, proti, MFE.

64      Tādēļ uz šo jautājuma daļu nav jāatbild.

65      Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz otro jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 89/665 1. panta 1. un 3. punktā un 2. panta 1. un 6. punktā netiek liegta tāda sistēma, kurā, lai panāktu ātru tiesas nolēmumu, ir pieejama tikai viena procedūra, kurai ir raksturīgi, ka tās nolūks ir ātri noteikt procesuālās kārtības pasākumu, advokātiem nav tiesību apmainīties ar procesuālajiem rakstiem, pierādījumi principā tiek iesniegti tikai rakstveidā, netiek piemērots tiesiskais regulējums par pierādījumiem, tiesiskās attiecības ar spriedumu netiek noteiktas galīgi un tas nav daļa no lēmuma pieņemšanas procedūras, kurā tiek pieņemts galīgs nolēmums.

 Par trešo jautājumu

66      Savā trešajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīva 89/665 ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā netiek pieļauts, ka pagaidu noregulējuma tiesnesis uzdod līgumslēdzējai iestādei pieņemt lēmumu par publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, kurš vēlāk tiesvedībā, kurā lieta tiek izskatīta pēc būtības, tiek atzīts par nesaderīgu ar Direktīvu 2004/18.

67      Kā atgādināts šā sprieduma 42. punktā, valsts tiesa ir tā, kurai, ņemot vērā lietas īpatnības, ir jāizvērtē Tiesai uzdoto jautājumu piemērotība.

68      Iesniedzējtiesas uzdotā trešā jautājuma pamatā ir premisa, ka pamata lietā pagaidu noregulējuma tiesnesis līgumslēdzējai iestādei ir uzdevis attiecīgā publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības piešķirt MFE.

69      Saskaņā ar lēmumā par prejudiciālo jautājumu uzdošanu ietvertajām faktu konstatācijām šī premisa nav pareiza. Kā atzīst iesniedzējtiesa, pagaidu noregulējuma tiesnesis Provincie aizliedza publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības piešķirt kādam citam uzņēmumam, nevis MFE. Tomēr no lietas materiālos norādītā neizriet, ka pagaidu noregulējuma tiesnesis būtu Provincie uzdevis publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības piešķirt MFE.

70      Šajā ziņā, atbildot uz Tiesas uzdoto jautājumu, Combinatie, Nīderlandes valdība un Komisija apgalvoja, ka Provincie bija vairākas citas pagaidu noregulējuma tiesneša 2007. gada 28. novembra sprieduma izpildīšanas iespējas, ne vien publiskā iepirkuma līguma, par kuru ir runa pamata lietā, slēgšanas tiesību piešķiršana MFE.

71      Turklāt no Tiesas saņemtajām atbildēm izriet, ka Provincie varēja atteikties piešķirt iepirkuma līguma slēgšanas tiesības, vērsties tiesā, lai tā lietu izskatītu pēc būtības, iesniegt apelācijas sūdzību par pagaidu noregulējuma tiesneša 2007. gada 28. novembra spriedumu vai, visbeidzot, pirms publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas nogaidīt, vai Combinatie par šo pagaidu noregulējuma tiesneša spriedumu neiesniegs apelācijas sūdzību.

72      Attiecībā uz šo ceturto iespēju no lietas materiāliem izriet, ka Combinatie 2007. gada 11. decembrī patiešām iesniedza apelācijas sūdzību par pagaidu noregulējuma tiesneša spriedumu, savukārt Provincie iepirkuma līguma slēgšanas tiesības MFE bija piešķīrusi jau 2007. gada 3. decembrī.

73      No tā izriet, ka hipotēze, ka pagaidu noregulējuma tiesnesis līgumslēdzējai iestādei bija uzdevis pieņemt lēmumu par publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, pamata lietā nav īstenojusies.

74      Tādējādi, lai sniegtu iesniedzējtiesai noderīgu atbildi, trešais jautājums ir jāpārformulē. Ar šo jautājumu valsts tiesa patiesībā vēlas noskaidrot, vai Direktīva 89/665 jāinterpretē tādējādi, ka tajā netiek pieļauts, ka pagaidu noregulējuma tiesnesis pagaidu pasākuma noteikšanai interpretē Direktīvu 2004/18 veidā, kuru tiesa, kas lietu izskata pēc būtības, vēlāk atzīst par kļūdainu.

75      Kā uzsvērts šā sprieduma 52.–54. punktā, Direktīvā 89/665 dalībvalstīm tiek prasīts paredzēt pagaidu noregulējuma procedūras attiecībā uz lēmumiem, par kuriem tiek apgalvots, ka ar tiem ir pārkāptas Savienības tiesības publiskā iepirkuma jomā vai valstu tiesību normas, ar kurām šīs tiesības tiek transponētas.

76      Minētās direktīvas 2. panta 2. punktā paredzēts, ka šādas prasības var izskatīt iestādes, kas atšķiras no iestādēm, kuras izskata prasības pēc būtības kā, piemēram, prasības par zaudējumu atlīdzību.

77      Ņemot vērā iespēju paredzēt šādu sistēmu, nav izslēdzams, ka pagaidu noregulējuma tiesnesis un lietu pēc būtības izskatošā tiesa, kam secīgi jāizskata tas pats strīds, piemērojamās Savienības tiesību normas interpretē atšķirīgi. Pirmkārt, pagaidu noregulējuma tiesnesim lēmums jāpieņem steidzamības tiesvedībā, kurā gan pierādījumu savākšana, kad lietas dalībnieku izvirzīto pamatu izskatīšana neizbēgami ir virspusīgākas nekā tiesvedībā, kurā lieta tiek izskatīta pēc būtības. Otrkārt, pagaidu noregulējuma tiesneša – atšķirībā no tiesas, kura lietu izskata pēc būtības, – iesaistīšanās neparedz galīgi izlemt tam iesniegtos prasījumus, bet gan pagaidām aizsargāt iesaistītās tiesiskās intereses, vajadzības gadījumā tās izsverot.

78      Savienības likumdevējs ir atzinis pagaidu noregulējuma tiesneša uzdevuma īpašo raksturu, Direktīvas 89/665 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā un 4. punktā īpaši uzsverot pagaidu noregulējuma tiesneša noteikto pasākumu pagaidu raksturu.

79      Šajā direktīvā noteikto pārsūdzības sistēmu raksturo tas, ka lietu pēc būtības izskatošā tiesa var izvēlēties citādu Savienības tiesību un tostarp Direktīvas 2004/18 interpretāciju, kura atšķiras no pagaidu noregulējuma tiesneša izmantotās interpretācijas. Šāda atšķirība vērtējumā nenozīmē, ka tāda tiesību sistēma kā pamata lietā neatbilst Direktīvas 89/665 prasībām.

80      Tādēļ uz trešo jautājumu jāatbild, ka Direktīva 89/665 ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā pagaidu noregulējuma tiesnesim netiek liegts pagaidu pasākuma noteikšanai Direktīvu 2004/18 interpretēt veidā, kuru tiesa, kas lietu izskata pēc būtības, vēlāk atzīst par kļūdainu.

 Par ceturto jautājumu

81      Sava ceturtā jautājuma a) un b) daļā iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai līgumslēdzēja iestāde ir uzskatāma par atbildīgu, ja tā pēc pagaidu noregulējuma tiesneša norādījuma ir pieņēmusi lēmumu par publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu un šis lēmums vēlākā tiesvedībā, kurā lieta tiek izskatīta pēc būtības, ir atzīts par nesaderīgu ar Savienības tiesībām publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas jomā.

82      Šo jautājumu pamatā ir hipotēze, ka pamata lietā pagaidu noregulējuma tiesnesis līgumslēdzējai iestādei ir uzdevis attiecīgā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības piešķirt noteiktam saimnieciskās darbības subjektam.

83      Taču, kā minēts šā sprieduma 69.–73. punktā, šī hipotēze pamata lietā neīstenojas.

84      Šādos apstākļos uz ceturtā jautājuma a) un b) daļu nav jāatbild.

85      Sava ceturtā jautājuma c) daļā iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai gadījumā, ja līgumslēdzējai iestādei ir jāatlīdzina zaudējumi, ko radījis Savienības tiesību publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas jomā pārkāpums, Savienības tiesībās ir noteikti kritēriji, saskaņā ar kuriem var konstatēt un aprēķināt šādus zaudējumus, un, ja atbilde ir apstiprinoša, kādi ir šie kritēriji.

86      Direktīvas 89/665 2. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir skaidri noteikts, ka dalībvalstīm ir jāparedz iespēja publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas jomā esošo Savienības tiesību normu pārkāpumu gadījumā noteikt zaudējumu atlīdzību, bet tajā nav nekādu precizējumu ne par apstākļiem, kādos līgumslēdzēja iestāde var tikt atzīta par atbildīgu, ne par to, kā noteikt zaudējumu apjomu, kurus tai var piespriest atlīdzināt.

87      Šī tiesību norma konkretizē valsts atbildības principu attiecībā uz indivīdiem nodarīto kaitējumu, kas radies Savienības tiesību pārkāpuma dēļ, kura izdarīšanā tā ir vainojama. Saskaņā ar judikatūru, kas, lai arī ir attīstījusies pēc Direktīvas 89/665 pieņemšanas, kopš tā laika ir kļuvusi par pastāvīgo judikatūru, šis princips izriet no pašas Savienības tiesību sistēmas. Tiesa ir nospriedusi, ka indivīdiem, kuriem nodarīts kaitējums, ir tiesības uz atlīdzinājumu, ja ir izpildīti trīs nosacījumi, proti, ja pārkāptās Savienības tiesību normas mērķis ir piešķirt tiem tiesības, ja šīs normas pārkāpums ir pietiekami būtisks un ja ir tieša cēloņsakarība starp šo pārkāpumu un indivīdiem nodarīto kaitējumu (1991. gada 19. novembra spriedums apvienotajās lietās C‑6/90 un C‑9/90 Francovich u.c., Recueil, I‑5357. lpp., 35. punkts; 1996. gada 5. marta spriedums apvienotajās lietās C‑46/93 un C‑48/93 Brasserie du pêcheur un Factortame, Recueil, I‑1029. lpp., 31. un 51. punkts, kā arī 2009. gada 24. marta spriedums lietā C‑445/06 Danske Slagterier, Krājums, I‑2119. lpp., 19. un 20. punkts).

88      Pašreizējā stadijā Tiesas judikatūrā attiecībā uz pārsūdzībām publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas jomā nav noteikti sīkāki kritēriji, pamatojoties uz kuriem ir jākonstatē un jānovērtē zaudējumi.

89      Attiecībā uz Savienības tiesību aktiem ir jāpiebilst, ka Direktīva 89/665 lielā mērā tika grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. decembra Direktīvu 2007/66/EK, ar ko groza Direktīvas 89/665/EEK un 92/13/EEK (OV L 335, 31. lpp.) un kura tika pieņemta pēc pamata lietas pamatā esošajiem faktiem. Tomēr šajā reizē Savienības likumdevējs ir atturējies no noteikumu pieņemšanas šajā jautājumā.

90      Tā kā šajā jautājumā nav Savienības tiesību normu, kritēriji tam, kā konstatēt un novērtēt zaudējumus, kurus radījuši Savienības tiesību pārkāpumi publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas jomā, ir jānosaka katras dalībvalsts tiesību sistēmā (pēc analoģijas skat. 2003. gada 19. jūnija spriedumu lietā C‑315/01 GAT, Recueil, I‑6351. lpp., 46. punkts, kā arī 2010. gada 30. septembra spriedumu lietā C‑314/09 Strabag u.c., Krājums, I‑0000. lpp., 33. punkts), ja vien tiek ievēroti līdzvērtības un efektivitātes principi (šajā ziņā skat. 2006. gada 13. jūlija spriedumu apvienotajās lietās no C‑295/04 līdz C‑298/04 Manfredi u.c., Krājums, I‑6619. lpp., 98. punkts).

91      No pastāvīgās judikatūras izriet, ka prasībām, kas paredzētas, lai aizsargātu tiesības, kuras attiecīgajām personām ir noteiktas Savienības tiesībās, procesuālā kārtība nedrīkst būt mazāk labvēlīga par to, kura attiecas uz līdzīgām prasībām valsts teritorijā (līdzvērtības princips), ne arī padarīt par neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt Savienības tiesībās piešķirto tiesību izmantošanu (efektivitātes princips) (skat. it īpaši 1976. gada 16. decembra spriedumu lietā 33/76 Rewe‑Zentralfinanz un Rewe‑Zentral, Recueil, 1989. lpp., 5. punkts; 2007. gada 13. marta spriedumu lietā C‑432/05 Unibet, Krājums, I‑2271. lpp., 43. punkts; 2008. gada 15. aprīļa spriedumu lietā C‑268/06 Impact, Krājums, I‑2483. lpp., 46. punkts, kā arī 2010. gada 8. jūlija spriedumu lietā C‑246/09 Bulicke, Krājums, I‑0000. lpp., 25. punkts).

92      Tādēļ uz ceturtā jautājuma c) daļu jāatbild, ka saistībā ar valsts atbildību par indivīdiem nodarīto kaitējumu, kas radies Savienības tiesību pārkāpuma dēļ, kurā tā ir vainojama, indivīdiem, kuriem nodarīts kaitējums, ir tiesības uz atlīdzinājumu, ja pārkāptās Savienības tiesību normas mērķis ir piešķirt tiem tiesības, ja šīs normas pārkāpums ir pietiekami būtisks un ja ir tieša cēloņsakarība starp šo pārkāpumu un indivīdiem nodarīto kaitējumu. Tā kā šajā jautājumā nav Savienības tiesību normu, kritēriji tam, kā konstatēt un novērtēt zaudējumus, kurus radījuši Savienības tiesību pārkāpumi publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas jomā, ja šie nosacījumi ir izpildīti, ir jānosaka katras dalībvalsts tiesību sistēmā, ja vien tiek ievēroti līdzvērtības un efektivitātes principi.

93      Ņemot vērā šo atbildi, uz ceturtā jautājuma d) daļu nav jāatbild.

 Par piekto jautājumu

94      Piektajā jautājumā iesniedzējtiesa vaicā, kas ir jādara valsts tiesai, ja izrādās, ka praktiski nav iespējams vai ir pārmērīgi sarežģīti īstenot atbildību.

95      Ņemot vērā uz iepriekšējiem jautājumiem sniegtās atbildes un lietas materiālus, nekas neliecina, ka pamata lietā pastāvētu šāda situācija.

96      Līdz ar to uz šo jautājumu nav jāatbild.

 Par tiesāšanās izdevumiem

97      Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

1)      Padomes 1989. gada 21. decembra Direktīvas 89/665/EEK par to normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu, kuri attiecas uz izskatīšanas [pārsūdzības] procedūru piemērošanu, piešķirot piegādes un uzņēmuma līgumus valsts vajadzībām [tiesības slēgt piegādes un būvdarbu publiskā iepirkuma līgumus], redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes 1992. gada 18. jūnija Direktīvu 92/50/EEK, 1. panta 1. un 3. punktā un 2. panta 1. un 6. punktā netiek liegta tāda sistēma, kurā, lai panāktu ātru tiesas nolēmumu, ir pieejama tikai viena procedūra, kurai ir raksturīgi, ka tās nolūks ir ātri noteikt procesuālās kārtības pasākumu, advokātiem nav tiesību apmainīties ar procesuālajiem rakstiem, pierādījumi principā tiek iesniegti tikai rakstveidā, netiek piemērots tiesiskais regulējums par pierādījumiem, tiesiskās attiecības ar spriedumu netiek noteiktas galīgi un tas nav daļa no lēmuma pieņemšanas procedūras, kurā tiek pieņemts galīgs nolēmums;

2)      Direktīva 89/665 redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Direktīvu 92/50, ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā pagaidu noregulējuma tiesnesim netiek liegts pagaidu pasākuma noteikšanai Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvu 2004/18/EEK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu [publiskā iepirkuma līgumu], piegādes valsts līgumu [publiskā iepirkuma līgumu] un pakalpojumu valsts līgumu [publiskā iepirkuma līgumu] slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru, interpretēt veidā, kuru tiesa, kas lietu izskata pēc būtības, vēlāk atzīst par kļūdainu;

3)      saistībā ar valsts atbildību par indivīdiem nodarīto kaitējumu, kas radies Savienības tiesību pārkāpuma dēļ, kurā tā ir vainojama, indivīdiem, kuriem nodarīts kaitējums, ir tiesības uz atlīdzinājumu, ja pārkāptās Savienības tiesību normas mērķis ir piešķirt tiem tiesības, ja šīs normas pārkāpums ir pietiekami būtisks un ja ir tieša cēloņsakarība starp šo pārkāpumu un indivīdiem nodarīto kaitējumu. Tā kā šajā jautājumā nav Savienības tiesību normu, kritēriji tam, kā konstatēt un novērtēt zaudējumus, kurus radījuši Savienības tiesību pārkāpumi publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas jomā, ja šie nosacījumi ir izpildīti, ir jānosaka katras dalībvalsts tiesību sistēmā, ja vien tiek ievēroti līdzvērtības un efektivitātes principi.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – holandiešu.