Lieta C‑543/08

Eiropas Komisija

pret

Portugāles Republiku

Valsts pienākumu neizpilde – EKL 56. un 43. pants – Kapitāla brīva aprite – Portugāles valsts priekšrocību akcijas (“golden shares”) sabiedrībā EDP – Energias de Portugal – Ierobežojumi attiecībā uz privatizētas sabiedrības kapitāla daļu iegūšanu un iesaistīšanos tās pārvaldībā

Sprieduma kopsavilkums

1.        Prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi – Strīda priekšmets – Noteikšana pirmstiesas procedūras laikā

(LESD 258. pants)

2.        Kapitāla brīva aprite – Ierobežojumi – Sabiedrību tiesības

(EKL 56. panta 1. punkts, 58. pants un 86. panta 2. punkts)

1.        Lietas dalībnieks tiesvedības laikā nevar grozīt pašu strīda priekšmetu, un prasības pamatotība ir jāpārbauda, ievērojot vienīgi prasījumus, kas ietverti pieteikumā par lietas ierosināšanu. Turklāt atbilstoši Tiesas Statūtu 21. pantam un tās Reglamenta 38. panta 1. punkta c) apakšpunktam Komisijai ir pienākums jebkurā prasības pieteikumā, kas iesniegts saskaņā ar LESD 258. pantu, norādīt precīzus iebildumus, par kuriem Tiesa tiek lūgta lemt, kā arī vismaz īsumā norādīt juridiskos un faktiskos pierādījumus, ar kuriem šie iebildumi ir pamatoti. Tomēr tas, ka prasības sakarā ar valsts pienākumu neizpildi ietvaros Komisija replikas rakstā ir detalizēti izklāstījusi iebildumu, kuru tā vispārīgā veidā jau bija norādījusi prasības pieteikumā, atsaucoties uz citām dalībvalsts tiesībām privatizētā sabiedrībā kā uz papildu argumentu, lai ilustrētu sava iebilduma pamatotību, negroza apgalvotās pienākuma neizpildes priekšmetu, un līdz ar to tam nav nekādas ietekmes uz strīda apmēru.

(sal. ar 20., 21. un 23. punktu)

2.        EKL 56. pantā paredzētos pienākumus neizpilda dalībvalsts, kas akciju sabiedrībā saglabā šai valstij un citām valsts iestādēm paredzētas īpašas tiesības, kas ir piešķirtas saistībā ar priekšrocību akcijām (“golden shares”), kuras šai valstij ir šīs sabiedrības pamatkapitālā, un kas nosaka atbrīvojumu no paredzētās 5 % balsu robežas attiecībā uz balsu nodošanu citiem akcionāriem, tiesībām iecelt sabiedrības administratoru gadījumā, ja valsts balso pret šīs sabiedrības administratoru vēlēšanās atbalstīto priekšlikumu, un veto tiesībām attiecībā uz akcionāru kopsapulces lēmumiem par:

– statūtu grozīšanu, ieskaitot kapitāla palielināšanu, sabiedrības apvienošanos, sadalīšanu un likvidāciju,

– grupas dalībnieku un meitassabiedrību līgumu noslēgšanu,

– akcionāru priekšrocības tiesību atcelšanu vai ierobežošanu kapitāla palielināšanas gadījumā.

Veto tiesības, ciktāl tās piešķir šai valstij ietekmi uz sabiedrības pārvaldību un kontroli, kuru nepamato tai šajā sabiedrībā piederošo daļu apmērs, var atturēt citu dalībvalstu uzņēmējus no tiešu ieguldījumu veikšanas tajā, jo tie nespētu piedalīties šīs sabiedrības pārvaldībā un kontrolē proporcionāli savu daļu vērtībai. Tāpat attiecīgās veto tiesības var atturēt no portfeļa investīcijām sabiedrībā, jo iespējams attiecīgās valsts atteikums apstiprināt būtisku lēmumu, kuru šīs sabiedrības struktūras ir iesniegušas kā atbilstošu tās interesēm, var apdraudēt minētās sabiedrības akciju vērtību un tādējādi – ieguldījuma šajās akcijās pievilcību.

Attiecībā uz visu akcionāru parasto akciju sniegto balsstiesību izmantošanas ierobežošanu līdz 5 % robežai, izņemot attiecīgo valsti, uz kuru šis ierobežojums neattiecas, ir jākonstatē, ka balsstiesības, ko sniedz akcijas, ir viens no pamata līdzekļiem, ar kuru akcionārs var aktīvi piedalīties uzņēmuma pārvaldībā vai tā kontrolē. Tādējādi ikviens līdzeklis, kura mērķis ir traucēt šo tiesību izmantošanu vai paredzēt tai nosacījumus, var atturēt ieguldītājus no citām dalībvalstīm iegādāties daļas attiecīgajos uzņēmumos un ir kapitāla brīvas aprites ierobežojums. Turklāt balsu ierobežojums ir instruments, kas var ierobežot tiešo ieguldītāju iespējas piedalīties sabiedrībā, lai ar to izveidotu vai saglabātu ilgstošas un tiešas saimnieciskas saiknes, ļautu efektīvi piedalīties tās pārvaldībā vai kontrolē, un tas mazina interesi iegādāties sabiedrības kapitāldaļas.

Tiesības iecelt administratoru ir brīvas kapitāla aprites ierobežojums, ciktāl šādas īpašas tiesības ir atkāpe no vispārējām sabiedrību tiesībām un ir paredzētas valsts iestāžu labā ar valsts likumdošanas pasākumu. Lai gan šo iespēju patiesi var piešķirt ar likumu kā kvalificētā mazākuma tiesības, tām šajā gadījumā ir jābūt pieejamām visiem akcionāriem un nav jābūt rezervētām tikai valstij. Ierobežojot citu akcionāru, bet ne valsts iespējas piedalīties sabiedrībā, lai ar to izveidotu vai saglabātu ilgtspējīgas un tiešas saimnieciskas saiknes, kas ļautu efektīvi piedalīties tās pārvaldībā vai kontrolē, tiesības iecelt administratoru var atturēt citu dalībvalstu tiešos ieguldītājus no ieguldīšanas šīs sabiedrības kapitālā.

Attiecībā uz EKL 58. pantā atļautajām atkāpēm, protams, nepieciešamība nodrošināt attiecīgās dalībvalsts energoapgādes drošību krīzes, kara vai terorisma gadījumos var būt valsts drošības apsvērums EKL 58. panta izpratnē. Tomēr valsts drošības prasības kā atkāpe no kapitāla brīvas aprites pamatprincipa ir jāinterpretē šauri, tā, ka to apjomu katra dalībvalsts nevar noteikt vienpusēji bez Savienības iestāžu kontroles. Tādējādi atsaukties uz valsts drošību var tikai tādu reālu un pietiekami nopietnu apdraudējumu gadījumā, kas ietekmē sabiedrības pamatintereses. Tā kā valsts vienīgi min iemeslu saistībā ar drošu energoapgādi, neprecizējot konkrētus iemeslus, kādēļ tā uzskata, ka apstrīdētās īpašās tiesības atsevišķi vai kopumā ļautu izvairīties no šāda sabiedrības pamatinterešu apdraudējuma, pamatojumam saistībā ar valsts drošību nevar piekrist.

Turklāt attiecībā uz attiecīgā ierobežojuma samērīgumu neskaidrība, ko rada tas, ka ar sabiedrības pamatkapitāla priekšrocību akcijām valstij piešķirto īpašo tiesību izmantošana nav pakļauta nevienam īpašam un objektīvam nosacījumam vai apstāklim, ir būtisks kapitāla brīvas aprites apdraudējums, jo ar to valsts iestādēm šādu tiesību izmantošanā tiek piešķirta tik plaša rīcības brīvība, ka to nevar uzskatīt par samērīgu ar paredzētajiem mērķiem.

Visbeidzot, EKL 86. panta 2. punkts nav piemērojams iepriekš minētajām valsts tiesību normām, un tādējādi uz to nevar atsaukties, lai pamatotu šīs tiesību normas, jo tās ir ierobežojumi Līgumā noteiktajai brīvai kapitāla apritei. EKL 86. panta 2. punkts kopsakarā ar šī paša panta 1. punktu ļauj attaisnot to, ka dalībvalsts uzņēmumam, kuram ir uzticēta pakalpojumu sniegšana ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, piešķir īpašas vai ekskluzīvas tiesības, kas ir pretrunā Līguma noteikumiem, ciktāl šim uzņēmumam uzticētā īpašā uzdevuma veikšanu var nodrošināt vienīgi ar šādu tiesību piešķiršanu un ciktāl tirdzniecības attīstība netiek ietekmēta tādā mērā, kas kaitētu Savienības interesēm. Šāds tomēr nav valsts tiesiskā regulējuma mērķis, ar kuru dalībvalstij tiek piešķirtas īpašas tiesības akciju sabiedrībā saistībā ar priekšrocību akcijām, kuras šai valstij ir šīs sabiedrības pamatkapitālā.

(sal. ar 56.–58., 62.–64., 84., 85., 87., 90. un 92.–97. punktu un rezolutīvo daļu)

TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2010. gada 11. novembrī (*)

Valsts pienākumu neizpilde – EKL 56. un 43. pants – Kapitāla brīva aprite – Portugāles valsts priekšrocību akcijas (“golden shares”) sabiedrībā EDP – Energias de Portugal – Ierobežojumi attiecībā uz privatizētas sabiedrības kapitāla daļu iegūšanu un iesaistīšanos tās pārvaldībā

Lieta C‑543/08

par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 226. pantam, ko 2008. gada 4. decembrī cēla

Eiropas Komisija, ko pārstāv Dž. Brauns [G. Braun] un P. Gerra e Andrade [P. Guerra e Andrade], kā arī M. Telliša Romau [M. Teles Romão], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

prasītāja,

pret

Portugāles Republiku, ko pārstāv L. Inešs Fernandišs [L. Inez Fernandes], kam palīdz K. Boteljo Monišs [C. Botelho Moniz] un P. Guveija e Melo [P. Gouveia e Melo], advogados,

atbildētāja.

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ticano [A. Tizzano], tiesneši E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet], M. Ilešičs [M. Ilešič], M. Safjans [M. Safjan] un M. Bergere [M. Berger] (referente),

ģenerāladvokāts P. Kruss Viljalons [P. Cruz Villalón],

sekretāre M. Ferreira [M. Ferreira], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 22. aprīļa tiesas sēdi,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Prasības pieteikumā Eiropas Kopienu Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka, saglabājot EDP – Energias de Portugal (turpmāk tekstā – “EDP”) valsts īpašās tiesības, kas piešķirtas saistībā ar šīs valsts priekšrocību akcijām (“golden shares”), Portugāles Republika nav izpildījusi EKL 56. un 43. pantā paredzētos pienākumus.

 Atbilstošās tiesību normas

 Valsts tiesiskais regulējums

2        1990. gada 5. aprīļa likuma Nr. 11/90, kas ir privatizācijas pamatlikums (Lei Nr. 11/90, Lei Quadro das Privatizações) (1990. gada 5. aprīļa Diário da República I, A sērija, Nr.°80; turpmāk tekstā – “LQP”), 13. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Atkārtotā privatizācijā, ko veic, īstenojot publisku konkursa procedūru, izsakot piedāvājumu biržā vai publisko pieteikšanos [uz akcijām], subjekts – fizisks vai juridisks – var iegādāties vai pieteikties tikai uz konkrētu atkārtotai privatizācijai nodotā kapitāla procentuālo daļu, kura tam ir noteikta 4. panta 1. punktā minētajā tekstā, pretējā gadījumā atkarībā no tā, kas ir paredzēts, piespiedu kārtā pārdodot akcijas, kuras pārsniedz šo robežu, zaudējot tiesības balsot, ko šīs akcijas piešķir, vai šai iegādei vai pieteikšanās kļūstot par spēkā neesošām.”

3        Šajā ziņā izpildes dekrētlikumu attiecībā uz EDP atkārtotu privatizāciju, it īpaši 1997. gada 7. aprīļa dekrētlikuma Nr. 78‑A/97, ar kuru ir apstiprināta EDP – Électricité du Portugal SA pamatkapitāla atkārtotās privatizācijas procesa pirmā kārta (1997. gada 7. aprīļa Diário da República I, A sērija, Nr. 81), 1998. gada 17. aprīļa dekrētlikuma Nr. 94‑C/98, ar ko ir apstiprināta EDP – Électricité du Portugal SA pamatkapitāla atkārtotās privatizācijas procesa trešā kārta (1998. gada 17. aprīļa Diário da República I, A sērija, Nr. 90), un 2000. gada 15. jūlija dekrētlikuma Nr. 141/2000, ar ko ir apstiprināta EDP – Électricité du Portugal SA pamatkapitāla atkārtotās privatizācijas procesa ceturtā kārta (2000. gada 15. jūlija Diário da República I, A sērija, Nr. 162), attiecīgi to 9. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Šajā dekrētlikumā paredzēto darbību ietvaros neviens subjekts – fizisks vai juridisks – nevar iegādāties akcijas, kuras veidotu EDP pamatkapitāla daļu, kas pārsniedz 5 %, un iegādes priekšlikumi, kuri to pārsniedz, tiek samazināti līdz šai robežai.”

4        Atbilstoši Portugāles Komercsabiedrību kodeksa (turpmāk tekstā – “CSC”) 384. panta 2. punktam šo sabiedrību statūtos var:

“a)      paredzēt, ka šādam akciju skaitam atbilst tikai viena balss, lai gan tiek ņemtas vērā visas sabiedrības izlaistās akcijas un ir vismaz viena balss par katriem kapitāla EUR 1000;

b)      paredzēt, ka balsis, kuras pārsniedz šādu skaitu, netiek skaitītas, ja tās izmanto viens akcionārs, tās tiek izmantotas viņa vārdā vai arī pārstāvot citu akcionāru.”

5        Tā paša 384. panta 3. punktā ir paredzēts:

“Iepriekšējā punkta b) apakšpunktā atļauto balsu skaita ierobežošanu var noteikt attiecībā uz visām akcijām vai tikai attiecībā uz vienas vai vairāku kategoriju akcijām, bet ne attiecībā uz noteiktiem akcionāriem.”

6        LQP 15. panta 3. punktā ir paredzēta iespēja izdot priekšrocību akcijas, nosakot:

“4. panta 1. punktā noteiktajā aktā [, ar kuru tiek apstiprināti privatizējamā vai par akciju sabiedrību pārveidojamā uzņēmuma statūti,] tostarp, ja tas ir valsts interesēs, var izņēmuma kārtā paredzēt priekšrocību akcijas, kuras ir paredzēts saglabāt valsts īpašumā un kuras neatkarīgi no to skaita valstij piešķir veto tiesības attiecībā uz statūtu grozījumiem un citiem lēmumiem noteiktā jomā, kas pienācīgā kārtā ir noteikta statūtos.”

7        Dekrētlikuma Nr. 141/2000 13. panta 1. punktā attiecībā uz valsts īpašajām pilnvarām ir paredzēts:

“Kamēr valsts ir sabiedrības akcionārs neatkarīgi no tai piederošo akciju skaita un tā, vai valsts ir tiešs vai netiešs akcionārs ar publisko subjektu starpniecību 1988. gada 24. maija likuma Nr. 71/88 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta izpratnē, tālāk norādītos [dalībnieku] kopsapulces lēmumus uzskata par pieņemtiem tikai tad, ja tos ir atbalstījusi valsts:

a)      lēmumi par statūtu grozīšanu, tostarp par kapitāla palielināšanu, sabiedrības apvienošanos, sadalīšanu un likvidāciju;

b)      lēmumi par grupas dalībnieku un meitas sabiedrību līgumu noslēgšanu;

c)      lēmumi par akcionāru priekšrocības tiesību atcelšanu vai ierobežošanu kapitāla palielināšanas gadījumā.”

8        LQP 15. panta 1. punktā ir noteikts:

“Izņēmuma kārtā un ja tas ir valsts interesēs, aktā par atkārtoti privatizējamā uzņēmuma statūtu pieņemšanu var paredzēt, ka, lai aizsargātu vispārējās intereses, lēmumi par noteiktiem jautājumiem ir jāapstiprina valsts ieceltam administratoram.”

9        Dekrētlikuma Nr. 141/2000 13. panta 2. un 3. punktā attiecībā uz valsts īpašajām tiesībām ir paredzēts:

“2.      Kamēr tā ir sabiedrības akcionārs iepriekšējā punkta izpratnē, valstij, ja tā administratoru vēlēšanu laikā balso pret vairākuma atbalstītu priekšlikumu, ir tiesības iecelt administratoru, kurš automātiski aizstāj personu, kura ievēlēto sarakstā ir saņēmusi vismazāk balsu, vai vienāda balsu skaita gadījumā to, kura šajā paša sarakstā ir pēdējā.

3.      Ar iepriekšējo punktu valstij piešķirtās tiesības ir pārākas par līdzīgām tiesībām, kuras [CDC] 392. pantā ir piešķirtas mazākuma akcionāriem.”

10      2004. gada 25. oktobra dekrētlikuma Nr. 218‑A/2004, ar ko ir apstiprināta EDP – Électricité du Portugal SA pamatkapitāla atkārtotās privatizācijas procesa piektā kārta (2004. gada 25. oktobra Diário da República I, A sērija, Nr. 251), 10. pantā un 2005. gada 2. decembra dekrētlikuma Nr. 209‑A/2005, ar ko ir apstiprināta EDP – Électricité du Portugal SA pamatkapitāla atkārtotās privatizācijas procesa sestā kārta (2005. gada 2. decembra Diário da República I, A sērija, Nr. 231), 6. pantā ir atstātas spēkā Portugāles valsts īpašās tiesības.

 “EDP” statūti

11      EDP statūtu 4. panta 4. punktā ir paredzēts, ka:

“B kategorijas akcijas ir atkārtotai privatizācijai nododamas akcijas, un to vienīgā priekšrocība ir tā, ka uz tām akcionāriem vai viņu pārstāvjiem, atsaucoties uz šīm pašām akcijām, neattiecas balsu skaita ierobežojumi, kuri paredzēti 14. panta 3. un nākamajos punktos.”

12      Minēto statūtu 14. panta 2. un 3. punktā ir noteikts:

“2.      Katra akcija dod tiesības uz vienu balsi.

3.      Netiek ņemtas vērā balsis, kas izriet no A kategorijas akcijām, kuras akcionārs izmanto savā vārdā vai kā cita akcionāra pārstāvis un kuras pārsniedz 5 % no kopējā pamatkapitāla balsu skaita.”

13      Šo pašu statūtu 17. panta 2. punkts ir formulēts šādi:

“Lai apstiprinātu sabiedrības stratēģisko plānu un īstenotu turpmāk norādītās darbības, ko veic EDP kontrolētā sabiedrība vai kontrolētās sabiedrības, ir jāsaņem padomes labvēlīgs atzinums:

a)      aktīvu, tiesību vai kapitāla daļu, kurām ir būtiska ekonomiska vērtība, iegāde un atsavināšana;

b)      būtiskas vērtības finansēšanas uzsākšana;

c)      uzņēmumu vai uzņēmumu nozīmīgu daļu atvēršana vai slēgšana un darbības nozīmīga paplašināšana vai sašaurināšana;

d)      citas lietas vai darbības ar būtisku ekonomisku vai stratēģisku vērtību;

e)      stratēģiskas partnerības vai citu ilgstošu sadarbības veidu izveide vai izbeigšana;

f)      sadalīšanas, apvienošanas vai pārveidošanas plāni;

g)      statūtu grozījumi, tostarp juridiskās adreses maiņa vai kapitāla palielināšana, ja to ierosinājusi valde.”

 Prāvas priekšvēsture un pirmstiesas procedūra

14      Kopš 90. gadu sākuma Portugāles elektroenerģijas nozare ir piedzīvojusi plašu pārstrukturēšanas procesu. Tā ietvaros EDP, kas 1976. gadā ar 1976. gada 30. jūnija dekrētlikumu Nr. 502/76 (1976. gada 30. jūnija Diário da República I, A sērija, Nr. 151) tika izveidota kā valsts uzņēmums, 1991. gadā tika pārveidota par akciju sabiedrību. Pēc tam Portugāles valsts uzsāka šī uzņēmuma atkārtotu privatizāciju atbilstoši procesam, kurš tika īstenots vairākās kārtās. Pašreiz saskaņā ar Portugāles Republikas norādīto valstij ar Parpública – Participações Públicas SGPS SA un Caixa Geral de Depósitos SA starpniecību pieder 25,73 % no EDP pamatkapitāla.

15      EDP ir elektroenerģijas sadales pakalpojuma sniedzējs Portugālē, kā arī tirdzniecības uzņēmums, kas veic galējo piegādi, un, kā starpnieku izmantojot savu meitas sabiedrību EDP Gás SA, darbojas arī dabasgāzes sadales un piegādes jomā Grand Porto reģionā.

16      2006. gada 18. oktobrī Komisija nosūtīja Portugāles Republikai brīdinājuma vēstuli, kurā tai pārmeta EKL 43. un 56. pantā paredzēto pienākumu neizpildi, pamatojoties uz to, ka valstij un citiem publiskiem akcionāriem pieder priekšrocību akcijas, ko papildina īpašas tiesības akciju sabiedrības EDP pamatkapitālā, tostarp veto tiesības attiecībā uz noteiktiem šīs sabiedrības akcionāru kopsapulces lēmumiem un tiesības iecelt administratoru gadījumā, ja valsts ir balsojusi pret administratoru vēlēšanās atbalstīto priekšlikumu, kā arī valsts atbrīvojums no paredzētās 5 % balsu robežas attiecībā uz balsu nodošanu.

17      Uzskatot Portugāles Republikas 2006. gada 18. decembrī sniegto atbildi par nepietiekamu, Komisija 2007. gada 29. jūlijā izdeva argumentēto atzinumu, atkārtojot minētajā brīdinājumā ietverto un aicinot šo dalībvalsti panākt atbilstību šim atzinumam divu mēnešu laikā no tā saņemšanas.

18      Portugāles iestādes uz minēto argumentēto atzinumu atbildēja ar 2007. gada 30. oktobra vēstuli. Neesot apmierināta ar šo atbildi, Komisija nolēma celt šo prasību.

 Par prasības pieņemamību

 Lietas dalībnieku argumenti

19      Atbildes rakstā uz repliku Portugāles Republika apgalvo, ka prasība esot daļēji nepieņemama, ciktāl Komisija savā replikas rakstā ir izvirzījusi jaunu juridisku argumentu, ar kuru tiek apgalvots, ka Dekrētlikuma Nr. 141/2000 13. panta 1. punktā minētajam administratoram saskaņā ar LQP 15. pantu ir pilnvaras apstiprināt EDP kopsapulces lēmumus, šajā tiesvedības stadijā izvirzot jaunu iebildumu sakarā ar šīs dalībvalsts pienākumu neizpildi, kurš esot jāatzīst par nepieņemamu.

 Tiesas vērtējums

20      Šajā sakarā vispirms ir jāatgādina, ka lietas dalībnieks tiesvedības laikā attiecīgajā instancē nevar grozīt pašu strīda priekšmetu un ka prasības pamatotība ir jāpārbauda, ievērojot prasījumus, kas ietverti šajā instancē sākotnēji iesniegtajā prasības pieteikumā (skat. it īpaši 1979. gada 25. septembra spriedumu lietā 232/78 Komisija/Francija, Recueil, 2729. lpp., 3. punkts; 2000. gada 6. aprīļa spriedumu lietā C‑256/98 Komisija/Francija, Recueil, I‑2487. lpp., 31. punkts, un 2006. gada 4. maija spriedumu lietā C‑508/03 Komisija/Apvienotā Karaliste, Krājums, I‑3969. lpp., 61. punkts).

21      Turklāt atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 21. pantam un tās Reglamenta 38. panta 1. punkta c) apakšpunktam Komisijai ir pienākums jebkurā prasības pieteikumā, kas iesniegts saskaņā ar LESD 258. pantu, norādīt precīzus iebildumus, par kuriem Tiesa tiek lūgta lemt, kā arī vismaz īsumā norādīt juridiskos un faktiskos pierādījumus, ar kuriem šie iebildumi ir pamatoti (šajā ziņā skat. 1992. gada 31. marta spriedumu lietā C‑52/90 Komisija/Dānija, Recueil, I‑2187. lpp., 17. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Apvienotā Karaliste, 62. punkts, un 2010. gada 3. jūnija spriedumu lietā C‑487/08 Komisija/Spānija, Krājums, I‑0000. lpp., 71. punkts).

22      Šajā lietā ir jākonstatē, ka Komisija pieteikuma par lietas ierosināšanu prasījumos ir skaidri norādījusi, ka tā pārmet Portugāles Republikai, ka Portugāles valstij un citiem publiskajiem akcionāriem pieder priekšrocību akcijas ar īpašām tiesībām EDP pamatkapitālā, proti, veto tiesības attiecībā uz noteiktiem sabiedrības lēmumiem, tiesības iecelt administratoru, ja valsts balso pret administratoru vēlēšanās atbalstīto priekšlikumu, kā arī atbrīvojums no paredzētās 5 % balsu robežas attiecībā uz balsu nodošanu. Tāpat, atsaucoties uz dalībvalstu pienākumiem, kuri izriet no EKL 43. un 56. panta, kurus Portugāles Republika nepildot, Komisija ir pietiekoši precīzi definējusi prāvas priekšmetu.

23      Tā ir taisnība, ka uz LQP 15. panta 1. punktu un šajā normā paredzētajām tiesībām Komisija pirmo reizi atsaucās tikai savā replikas rakstā. Tomēr no lietas materiāliem izriet, ka, pretēji Portugāles Republikas apgalvojumiem, Komisija savā replikā neuzskatīja, ka Portugāles Republikai ir jaunas īpašas pilnvaras, bet tā atsaucās uz citām šīs valsts tiesībām kā papildu argumentu, lai ilustrētu sava iebilduma pamatotību. Līdz ar to fakts, ka Komisija ir detalizēti izklāstījusi iebildumu, kuru tā vispārīgā veidā jau bija norādījusi prasības pieteikumā, nav grozījis apgalvotās pienākuma neizpildes priekšmetu, un līdz ar to tam nav nekādas ietekmes uz strīda apmēru (skat. 2003. gada 27. novembra spriedumu lietā C‑185/00 Komisija/Somija, Recueil, I‑14189. lpp., 84.–87. punkts, un 2010. gada 8. jūlija spriedumu lietā C‑171/08 Komisija/Portugāle, Krājums, I‑0000. lpp., 29. punkts).

24      Ņemot vērā iepriekš minēto, Portugāles Republikas izvirzītā iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.

 Par lietas būtību

 Par ierobežojumu esamību

 Lietas dalībnieku argumenti

25      Pirmkārt, Komisija apgalvo, ka EDP pamatkapitāla priekšrocību akciju izveide neizrietot no sabiedrību tiesību ierastās piemērošanas un tātad esot valsts līdzeklis, kas ietilpstot EKL 56. panta un 43. panta 1. punkta piemērošanas jomā.

26      Komisija šajā sakarā apgalvo, ka īpašās tiesības, kas ir šādām akcijām, esot jāuzskata par darbībām, kas veiktas, īstenojot valsts varu, nevis par privāta rakstura darbībām. Veto tiesības un tiesības iecelt administratoru ir paredzētas ar likumu un ir piemērojamas tieši. Neatkarīgi no tieši vai netieši tās īpašumā esošo akciju skaita Portugāles Republika varot izmantot minētās īpašās tiesības, kuras ir pārākas par mazākuma akcionāru īpašajām tiesībām. Attiecībā uz balsošanas ierobežojumu tā valsts pasākuma raksturs, pēc Komisijas domām, izrietot no fakta, ka valsts, pirmkārt, EDP statūtos ir iekļāvusi normu, kurā attiecībā uz katru akcionāru ir noteikts balsošanas ierobežojums, pašai valstij piešķirot atbrīvojumu, un, otrkārt, ar likuma palīdzību noteikusi īpašas veto tiesības attiecībā uz lēmumiem par minēto statūtu grozījumiem.

27      Runājot par EKL 56. un 43. pantā aizliegtajiem ierobežojumiem, attiecībā uz veto tiesībām Komisija uzskata, ka tās samazina un ierobežo akcionāru tiesības efektīvi piedalīties EDP pārvaldībā un kontrolē proporcionāli to turējumā esošo akciju vērtībai, liedzot tiem pilnvaras pieņemt stratēģiskus pārvaldības lēmumus un lemt par izmaiņām uzņēmuma piederībā. Turklāt šīs tiesības ierobežo arī kapitāla brīvu apriti un brīvību veikt uzņēmējdarbību, ciktāl tās var ietekmēt ieguldījumus, kuri veikti nolūkā īstenot finanšu ieguldījumu, un atturēt ieguldītājus no citām dalībvalstīm veikt šādus ieguldījumus.

28      Otrkārt, Komisija apgalvo, ka veto tiesības, kuras piemīt Portugāles valsts priekšrocības akcijām, esot jāuzskata par atļaujas sistēmu un tādējādi kā sistēmu, kura ierobežo brīvību veikt uzņēmējdarbību. LQP nav neviena kritērija attiecībā uz veto tiesību izmantošanu, lai gan Komisija uzskata, ka šādai sistēmai esot jābūt balstītai uz objektīviem un attiecīgajiem uzņēmumiem iepriekš zināmiem kritērijiem.

29      Attiecībā uz valsts tiesībām iecelt administratoru Komisija uzskata, ka arī tās ir ierobežojums, kas ir pretrunā EKL 56. un 43. pantam, ciktāl tās ir šķērslis tiešiem ieguldījumiem, jo šīs īpašās tiesības ir atkāpe no vispārējām sabiedrību tiesībām, tā kā tās ar valsts likumdošanas pasākumu ir paredzētas tikai publisko akcionāru labā. Komisija noraida Portugāles Republikas argumentu, ka atbilstoši CSC aktualizētajai interpretācijai valsts tiesības iecelt administratoru galu galā neesot jāsaprot tā, bet kā tiesības iecelt valdes un padomes (turpmāk tekstā – “VP”) locekli. Šajā sakarā tā atsaucas uz EDP statūtu 17. panta 2. punktu, saskaņā ar kuru nozīmīgiem stratēģiskiem lēmumiem un šo statūtu grozījumiem jebkurā gadījumā esot nepieciešams iepriekšējs labvēlīgs VP atzinums.

30      Attiecībā uz balsu skaita ierobežojumu, kas parastajiem akcionāriem ir noteikts 5 % no EDP pamatkapitāla, ierobežojumu, kurš neattiecas uz Portugāles valstij piederošajām priekšrocības akcijām, Komisija uzskata, ka šāds tiesiskais regulējums ierobežo iespēju efektīvi piedalīties uzņēmuma pārvaldībā vai tā kontrolē un var atturēt ieguldītājus no citām dalībvalstīm iegādāties attiecīgā uzņēmuma kapitāla daļas.

31      Portugāles Republika apstrīd apgalvoto valsts pienākuma neizpildi kopumā, apgalvojot vispirms, ka attiecīgie valsts noteikumi neietilpst EKL 43. un 56. panta piemērošanas jomā, jo ne to sekas, ne mērķis neesot būt par tiešu un būtisku šķērsli tiešo ieguldītāju vai portfeļa ieguldītāju ienākšanai EDP pamatkapitālā. Īpašās tiesības, kuras ir Portugāles valstij, ne tieši, ne būtiski neiespaidojot piekļuvi ieguldīšanai šajā sabiedrībā, un tādējādi to sekas neesot atturēt ne portfeļa ieguldījumu, ne tiešos ieguldījumus, kurus veic valsts vai ārvalstu ieguldītāji vai uzņēmumi. Turklāt, tā kā Komisija nav sniegusi analīzi par šādu īpašo tiesību sekām uz Eiropas Savienībā reģistrētu ieguldītāju lēmumiem un pamudinājumiem tiem, tad šī iestāde neesot iesniegusi pierādījumu, kurš tai bijis jāiesniedz atbilstoši EKL 226. pantam.

32      Turklāt Portugāles iestādes uzskata, ka esot jāprecizē jēdziena kapitāla brīvas aprites un brīvības veikt uzņēmējdarbību “ierobežojoša pasākuma” apjoms, jo valsts pasākumi, kuri ir nešķirojot piemērojami Portugāles ieguldītājiem un ieguldītājiem no citām dalībvalstīm, varot būt ierobežojoši pasākumi EKL 43. un 56. panta izpratnē tikai tad, ja tie tieši vai būtiski ietekmē ieguldītāju piekļuvi tirgum. Līdz ar to šī dalībvalsts aicina Tiesu jēdzienu kapitāla brīvas aprites un brīvības veikt uzņēmējdarbību “ierobežojums” interpretēt, ņemot vērā 1993. gada 24. novembra spriedumu apvienotajās lietās C‑267/91 un C‑268/91 Keck un Mithouard (Recueil, I‑6097. lpp.) par tirdzniecības nosacījumiem saistībā ar preču brīvu apriti.

33      Attiecībā uz EDP statūtos esošās normas par 5 % balsu robežu valsts pasākuma raksturu Portugāles Republika apgalvo, ka tas neesot valsts pasākums, bet privāto tiesību akts, kurš neietilpst EKL 43. un 56. panta piemērošanas jomā.

34      Visbeidzot Portugāles Republika apstrīd Komisijas analīzi attiecībā uz veto tiesībām, saskaņā ar kuru īpašās tiesības esot iepriekšējas atļaujas sistēma, kura sašaurina un ierobežo akcionāru tiesības efektīvi piedalīties sabiedrības pārvaldībā un kontrolē proporcionāli to turējumā esošo akciju vērtībai vai pieņemt stratēģiskus pārvaldības lēmumus. Ar attiecīgajiem valsts noteikumiem, stingri ievērojot sabiedrības intereses garantēt drošu valsts elektroenerģijas apgādi, veto tiesības Portugāles valstij esot piešķirtas tikai attiecībā uz kopsapulces lēmumiem, kuri būtiski maina EDP struktūru un kuri šī iemesla dēļ apdraud minēto drošību. Tātad šīs tiesības neliedzot akcionāriem pilnvaras pieņemt stratēģiskus pārvaldības lēmumus.

35      Attiecībā uz Portugāles valsts tiesībām iecelt administratoru Portugāles Republika uzsver faktu, ka pēc CSC pārskatīšanas 2006. gadā šīs tiesības ir jāuztver kā iespēja iecelt CGS locekli, nevis administratoru, kā to kļūdaini uzskata Komisija. Patiesībā, tā kā valstij tādā koleģiālā uzraudzības orgānā kā CGS ir piešķirts viens pārstāvis un viena balss, tai neesot noteicošas ietekmes EDP administratīvajā orgānā un tā neierobežojot citu akcionāru efektīvu piedalīšanos šīs sabiedrības pārvaldībā vai kontrolē. Katrā ziņā, pēc šīs dalībvalsts domām, šīm tiesībām nevarot būt nekāda ietekme uz valsts vai citā dalībvalstī dibinātu uzņēmumu interesi iegādāties finansiālu vai būtisku dalību EDP pamatkapitālā.

36      Atbildot uz Portugāles Republikas aizstāvības rakstā izteiktajiem argumentiem, Komisija, atsaucoties uz 2003. gada 13. maija spriedumu lietā C‑463/00 Komisija/Spānija (Recueil, I‑4581. lpp.), norādīja, ka ar iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Keck un Mithouard radītā judikatūra neesot piemērojama.

37      Turklāt Portugāles Republika savā atbildes rakstā uz repliku apgalvo, ka šajā prasībā aplūkotie valsts noteikumi esot jāanalizē, tikai ņemot vērā EKL 43. pantu, nevis EKL 56. pantu. Atsaucoties uz 2009. gada 26. marta spriedumu lietā C‑326/07 Komisija/Itālija (Krājums, I‑2291. lpp.), tā uzskata, ka īpašās tiesības, kuras ir valstij, varot ietekmēt tikai akcionārus, kuriem pieder EDP pamatkapitāla daļa, kas tiem dod noteiktu ietekmi uz sabiedrības pārvaldību. Pieņemot, ka attiecīgajiem noteikumiem varētu būt ierobežojoša ietekme uz kapitāla brīvu apriti, ko šī dalībvalsts apstrīd, tā apgalvo, ka šī ietekme esot hipotētiska, kā arī ļoti niecīga un ka tā katrā ziņā tikai neizbēgami izrietot no brīvības veikt uzņēmējdarbību iespējamiem šķēršļiem un neattaisnojot attiecīgo valsts noteikumu autonomu pārbaudi attiecībā uz 56. pantu.

38      Turklāt Portugāles Republika apgalvo, ka Komisija, neanalizējot minētos valsts noteikumus saistībā ar Portugāles Republikas argumentiem, kurus tā iesniedza, pamatojoties uz EKL 86. panta 2. punktu, ir būtiski pārkāpusi pierādīšanas pienākumu, kurš tai noteikts EKL 226. pantā un EKL 86. panta 2. punktā.

 Tiesas vērtējums

–       Par EKL 56. un 43. panta piemērojamību

39      Komisija uzskata, ka pārmestā pienākumu neizpilde esot jāpārbauda, gan ņemot vērā EKL 56. pantu par kapitāla brīvu apriti, gan EKL 43. pantu par brīvību veikt uzņēmējdarbību. Portugāles Republika savukārt uzskata, ka šīs prasības ietvaros aplūkotie valsts noteikumi ir jāanalizē, ņemot vērā tikai EKL 43. pantu, nevis EKL 56. pantu.

40      Attiecībā uz jautājumu par to, vai valsts tiesiskais regulējums attiecas uz vienu vai otru aprites pamatbrīvību, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka ir jāņem vērā attiecīgā tiesiskā regulējuma priekšmets (skat. it īpaši 2007. gada 24. maija spriedumu lietā C‑157/05 Holböck, Krājums, I‑4051. lpp., 22. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Itālija, 33. punkts).

41      Valsts tiesību noteikumi, kas ir piemērojami, ja attiecīgās dalībvalsts pilsonim pieder kapitāla daļas sabiedrībā, kura reģistrēta citā dalībvalstī, kas tam ļauj īstenot noteiktu ietekmi uz šīs sabiedrības lēmumiem un noteikt tās darbību, ietilpst EKL 43. pantā par brīvību veikt uzņēmējdarbību materiālajā piemērošanas jomā (skat. it īpaši Tiesas 2000. gada 13. aprīļa spriedumu lietā C‑251/98 Baars, Recueil, I‑2787. lpp., 22. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Itālija, 34. punkts).

42      EKL 56. panta par kapitāla brīvu apriti tiesību normas it īpaši attiecas uz tiešajiem ieguldījumiem, proti, jebkura veida ieguldījumiem, kurus veic fiziskas vai juridiskas personas un kuri palīdz izveidot vai saglabāt ilgstošas un tiešas saiknes starp kapitālu nodrošinošo personu un uzņēmumu, kam šis kapitāls ir paredzēts saimnieciskas darbības veikšanai. Šis mērķis iepriekš paredz, ka akcionāra īpašumā esošās akcijas sniedz tam iespēju faktiski piedalīties šīs sabiedrības pārvaldībā vai kontrolē (skat. 2007. gada 23. oktobra spriedumu lietā Komisija/Vācija C‑112/05, Krājums, I‑8995. lpp., 18. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Itālija, 35. punkts).

43      Uz valsts tiesisko regulējumu, kuru nav iecerēts piemērot tikai tai dalībai, kas ļauj zināmā mērā ietekmēt sabiedrības lēmumus un noteikt tās darbību, bet ko piemēro neatkarīgi no dalības apmēra, kas akcionāram ir sabiedrībā, var attiekties gan EKL 43. pants par brīvību veikt uzņēmējdarbību, gan EKL 56. pants par kapitāla brīvu apriti (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Itālija, 36. punkts).

44      Jākonstatē, ka šajā prasībā par pienākumu neizpildi nav izslēgts, ka attiecīgie valsts noteikumi ietekmē visus akcionārus, kā arī potenciālos ieguldītājus, ne tikai akcionārus, kuriem ir noteikta ietekme uz EDP pārvaldību un kontroli. Līdz ar to apstrīdētie noteikumi ir jāpārbauda atbilstoši EKL 56. un 43. pantam.

–       Par EKL 56. pantā paredzēto pienākumu neizpildi

45      Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 56. panta 1. punkts principā aizliedz ierobežojumus kapitāla brīvai apritei starp dalībvalstīm (skat. it īpaši 2006. gada 28. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑282/04 un C‑283/04 Komisija/Nīderlande, Krājums, I‑9141. lpp., 18. punkts un tajā minētā judikatūra; iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Vācija, 17. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Portugāle, 48. punkts).

46      Tā kā EK līgumā jēdziens “kapitāla aprite” EKL 56. panta 1. punkta nozīmē nav definēts, Tiesa ir atzinusi par vērtīgu norādi uz kapitāla aprites nomenklatūru, kas minēta Padomes 1988. gada 24. jūnija Direktīvas 88/361/EEK par Līguma [67.] panta [, kas atcelts ar Amsterdamas līgumu,] īstenošanu (OV L 178, 5. lpp.) I pielikumā. Tiesa ir nospriedusi, ka kapitāla aprite EKL 56. panta 1. punkta izpratnē tostarp ir tā sauktie “tiešie” ieguldījumi, proti, ieguldījumi ar līdzdalību uzņēmumā, iegādājoties tā akcijas, kas dod iespēju efektīvi piedalīties tā pārvaldībā un kontrolē, kā arī tā sauktie “portfeļa” ieguldījumi, proti, investīcijas, iegādājoties vērtspapīrus kapitāla tirgū, kas realizētas vienīgi ar nodomu veikt finansiālu ieguldījumu, bez nodoma ietekmēt uzņēmuma pārvaldību un kontroli (skat. iepriekš minētos spriedumus apvienotajās lietās Komisija/Nīderlande, 19. punkts un tajā minētā judikatūra; lietā Komisija/Vācija, 18. punkts, kā arī lietā Komisija/Portugāle, 49. punkts).

47      Attiecībā uz šiem diviem ieguldījumu veidiem Tiesa ir precizējusi, ka valsts pasākumi, kas var kavēt vai ierobežot akciju iegūšanu attiecīgajos uzņēmumos vai kas var atturēt citu dalībvalstu ieguldītājus no kapitāla ieguldīšanas tajos, ir uzskatāmi par “ierobežojumiem” EKL 56. panta 1. punkta izpratnē (skat. 2002. gada 4. jūnija spriedumu lietā C‑367/98 Komisija/Portugāle, Recueil, I‑4731. lpp., 45. punkts; 2002. gada 4. jūnija spriedumu lietā C‑483/99 Komisija/Francija, Recueil, I‑4781. lpp., 40. punkts; iepriekš minēto 2003. gada 13. maija spriedumu lietā Komisija/Spānija, 61. un 62. punkts; 2003. gada 13. maija spriedumu lietā C‑98/01 Komisija/Apvienotā Karaliste, Recueil, I‑4641. lpp., 47. un 49. punkts; 2005. gada 2. jūnija spriedumu lietā C‑174/04 Komisija/Itālija, Krājums, I‑4933. lpp., 30. un 31. punkts; iepriekš minētos spriedumus apvienotajās lietās Komisija/Nīderlande, 20. punkts, un lietā Komisija/Vācija, 19. punkts; kā arī iepriekš minēto 2010. gada 8. jūlija spriedumu lietā Komisija/Portugāle, 50. punkts).

48      Attiecībā uz 5 % balsu limitu Portugāles Republika apstrīd EDP statūtu 14. panta 3. punkta kā valsts pasākuma raksturu iepriekšējā punktā minētās judikatūras izpratnē, norādot uz šo statūtu privāto raksturu. Līdz ar to, pēc Portugāles iestāžu domām, attiecīgā norma neesot valsts pasākums un tātad neizrietot no EKL 43. un 56. panta piemērošanas jomas.

49      Šajā ziņā ir jānorāda, ka ir izrādījies, ka CSC ir tikai atzīta iespēja sabiedrības EDP dibināšanas līgumā paredzēt balsu ierobežošanu noteiktas kategorijas akcijām un ka tieši atbilstoši šīs sabiedrības statūtu noteikumiem, kuri pieņemti, piemērojot šo tiesisko regulējumu, šīs akcijas ir izlaistas un piešķirtas Portugāles valstij.

50      Tomēr, kā tas izriet no lietas materiāliem, nemainīgs paliek tas, ka šī EDP statūtu norma tika pieņemta pirms EDP privatizācijas pirmās kārtas noslēguma, proti, laikā, kad Portugāles valstij piederēja lielākais vairākums EDP pamatkapitāla. Pēc minētās balsu limita noteikšanas un laikā, kad šī valsts gatavojās saglabāt mazāku šī kapitāla daļu, tā LQP 15. panta 3. punktā noteica sev īpašas veto tiesības, ko tā izmanto it īpaši attiecībā uz lēmumiem par grozījumiem šīs sabiedrības statūtos. Tādējādi tagad akcionāri bez valsts piekrišanas vairs nevar atcelt klauzulu attiecībā uz balsu limitu, kas paredzēta minēto statūtu 14. panta 3. punktā.

51      Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka tā ir pati Portugāles Republika, kura, pirmkārt, ar sava likumdevēja starpniecību atļāva EDP pamatkapitāla priekšrocību akciju izlaišanu un, otrkārt, kā valsts iestāde, piemērojot LQP 15. panta 3. punktu, nolēma ieviest priekšrocības akcijas šajā kapitālā, piešķirt tās valstij un definēt īpašās tiesības, ko tās piešķir.

52      Turklāt ir arī jākonstatē, ka minēto priekšrocību akciju izveide nav sabiedrību tiesību parastas piemērošanas rezultāts, ciktāl šīs akcijas, atkāpjoties no CSC normām, ir paredzēts paturēt valsts īpašumā un tātad tās nav nododamas.

53      Līdz ar to ir jāuzskata, ka Portugāles valsts atbrīvojums no 5 % balsu limita ir piedēvējams valstij un tātad šis atbrīvojums ietilpst EKL 56. panta 1. punkta piemērošanas jomā.

54      Attiecībā uz fakta, ka Portugāles valstij pieder priekšrocību akcijas, kuras dod īpašas tiesības EDP pamatkapitālā, kas paredzēts valsts tiesību aktos un daļēji minēts kopsakarā ar sabiedrības statūtiem, ierobežojošo raksturu ir jākonstatē, ka šādas akcijas var atturēt citu dalībvalstu uzņēmējus veikt ieguldījumus šīs sabiedrības kapitālā.

55      Kas attiecas uz veto tiesībām, no Dekrētlikuma Nr. 141/2000 13. panta 1. punkta izriet, ka ievērojama skaita nozīmīgu lēmumu attiecībā uz EDP pieņemšana ir atkarīga no Portugāles valsts piekrišanas. Šajā ziņā ir jāprecizē, ka tās labvēlīgs balsojums it īpaši ir nepieciešams attiecībā uz ikvienu lēmumu par EDP statūtu grozījumiem, jo Portugāles valsts ietekmi šajā sabiedrībā varētu samazināt tikai tad, ja pati valsts tam piekrīt.

56      Līdz ar to minētās veto tiesības, ciktāl tās piešķir šai dalībvalstij ietekmi uz EDP pārvaldību un kontroli, kuru nepamato tai šajā sabiedrībā piederošo daļu apmērs, var atturēt citu dalībvalstu uzņēmējus no tiešu ieguldījumu veikšanas tajā, ciktāl tie proporcionāli savu daļu vērtībai nespētu piedalīties šīs sabiedrības pārvaldībā un kontrolē (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Vācija, 50.–52. punkts, un iepriekš minēto 2010. gada 8. jūlija spriedumu lietā Komisija/Portugāle, 60. punkts).

57      Tāpat minētajām veto tiesībām var būt atturoša ietekme uz portfeļa investīcijām EDP, ciktāl iespējams Portugāles valsts atteikums apstiprināt būtisku lēmumu, kuru šīs sabiedrības struktūras ir iesniegušas kā atbilstošu tās interesēm, var apdraudēt minētās sabiedrības akciju vērtību un tādējādi – ieguldījuma šajās akcijās pievilcību (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Komisija/Nīderlande, 27. punkts, un iepriekš minēto 2010. gada 8. jūlija spriedumu lietā Komisija/Portugāle, 61. punkts).

58      Attiecībā uz visu akcionāru balsstiesību, ko dod to parastās akcijas, izmantošanas ierobežošanu līdz 5 % robežai, izņemot Portugāles valsti, uz kuru šis ierobežojums neattiecas, ir jākonstatē, ka balsstiesības, ko sniedz akcijas, ir viens no pamata līdzekļiem, ar kuru akcionārs var aktīvi piedalīties uzņēmuma pārvaldībā vai tā kontrolē. Līdz ar to ikviens līdzeklis, kura mērķis ir traucēt šo tiesību izmantošanu vai pakārtot tās nosacījumiem, var atturēt ieguldītājus no citām dalībvalstīm iegādāties daļas attiecīgajos uzņēmumos un ir kapitāla brīvas aprites ierobežojums (skat. 2008. gada 14. februāra spriedumu lietā C‑274/06 Komisija/Spānija, 24. punkts). Turklāt balsu ierobežojums ir instruments, kas var ierobežot tiešo ieguldītāju iespējas piedalīties sabiedrībā, lai ar to izveidotu vai saglabātu ilgstošas un tiešas saimnieciskas saiknes, ļautu efektīvi piedalīties tās pārvaldībā vai kontrolē, un tas mazina interesi iegādāties sabiedrības kapitāldaļas (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Vācija, 54. punkts).

59      Kas attiecas uz tiesībām iecelt administratoru, Portugāles Republika vispirms apgalvo, ka atbilstoši CSC aktualizētajai interpretācijai minētās tiesības, kuras ir paredzētas LQP 15. panta 1. punktā un Dekrētlikuma Nr. 141/2000 13. panta 2. un 3. punktā, esot jāsaprot kā iespēja iecelt CGS locekli un tātad – uzraugu. Komisija pret šo interpretāciju iebilst.

60      Portugāles Republikas argumentācijai nevar piekrist. Pat pieņemot, ka šāda “aktualizēta” interpretācija būtu pareiza, šī dalībvalsts nav iesniegusi pierādījumus šādai interpretācijai, kuru ir apstrīdējusi Komisija. Pirmkārt, tai nav nekāda pamatojuma iepriekšējā punktā minēto tekstu saturā. Kā LQP 15. panta 1. punkta, tā arī Dekrētlikuma Nr. 141/2000 13. panta 2. un 3. punktā ir skaidri paredzēta administratora, nevis uzrauga iecelšana. Otrkārt, minētā dalībvalsts nav norādījusi, kādēļ lai dažu CSC noteikumu par Portugāles komercsabiedrību tiesībām grozīšanas sekas obligāti būtu tādas, ka minētajās normās paredzētā iespēja iecelt “administratoru” būtu jāsaprot kā iespēja iecelt “uzraugu”, ņemot vērā, ka tās atsaucas uz privatizāciju it īpaši enerģētikas nozarē un tātad ietilpst publiskajās tiesībās, šo normu tekstu negrozot.

61      Turklāt tas, ka CGS nav lēmējinstitūcija, bet tikai kontroles institūcija, nevar likt apšaubīt attiecīgo publisko iestāžu stāvokli un ietekmi. Kaut gan Portugāles sabiedrību tiesības par šīs institūcijas uzdevumu nosaka sabiedrības pārvaldības kontroli, tās tai šī uzdevuma veikšanai piešķir nozīmīgas pilnvaras. Turklāt, kā to norādījusi Komisija, atbilstoši EDP statūtu 17. panta 2. punktam CGS piekrišana ir vajadzīga zināmam skaitam darbību, starp kurām bez aktīvu, tiesību vai sabiedrības daļu, kurām ir būtiska ekonomiska vērtība, iegādes un atsavināšanas ir arī uzņēmumu vai uzņēmumu nozīmīgu daļu atvēršana vai slēgšana, stratēģiskas partnerības vai citu ilgtspējīgas sadarbības veidu izveide vai beigšana, sabiedrības sadalīšana, apvienošana vai pārveidošana un tās statūtu grozījumi, tostarp juridiskās adreses maiņa vai kapitāla palielināšana (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Vācija, 65. punkts).

62      To precizējot, ir jākonstatē, ka tiesības iecelt administratoru ir brīvas kapitāla aprites ierobežojums, ciktāl šādas īpašas tiesības ir atkāpe no vispārējām sabiedrību tiesībām un paredzētas valsts iestāžu labā ar valsts likumdošanas pasākumu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Vācija, 61. punkts). Lai gan šo iespēju patiesi var piešķirt ar likumu kā kvalificētā mazākuma tiesības, ir jākonstatē, ka tām šajā gadījumā ir jābūt pieejamām visiem akcionāriem un nav jābūt rezervētām tikai valstij.

63      Ierobežojot citu akcionāru, bet ne Portugāles valsts iespējas piedalīties sabiedrībā, lai ar to izveidotu vai saglabātu ilgtspējīgas un tiešas saimnieciskas saiknes, kas ļautu efektīvi piedalīties tās pārvaldībā vai kontrolē, LQP 15. panta 1. punktā un Dekrētlikuma Nr. 141/2000 13. panta 2. un 3. punktā paredzētās tiesības iecelt administratoru var atturēt citu dalībvalstu tiešos ieguldītājus no ieguldīšanas šīs sabiedrības kapitālā.

64      No tā izriet, ka veto tiesības attiecībā uz noteiktiem EDP akcionāru kopsapulces lēmumiem, izņēmums no 5 % balsu limita, kas paredzēts Portugāles valstij, un tiesības iecelt administratoru gadījumā, ja valsts ir balsojusi pret administratoru vēlēšanās atbalstīto priekšlikumu, ir brīvas kapitāla aprites ierobežojums EKL 56. panta 1. punkta izpratnē.

65      Turklāt šādu konstatējumu nevar apstrīdēt ar argumentiem, uz kuriem atsaucas Portugāles Republika, ir piemērojama apgalvotā loģika, kura ir iepriekš minētā sprieduma apvienotajās lietās Keck un Mithouard pamatā.

66      Šajā ziņā ir jānorāda, ka aplūkotie valsts pasākumi nav līdzīgi tiesiskajam regulējumam attiecībā uz tirdzniecības nosacījumiem, kurus Tiesa iepriekš minētā sprieduma apvienotajās lietās Keck un Mithouard uzskatīja par tādiem, kuriem EKL 28. pants nav piemērojams.

67      Atbilstoši minētajam spriedumam tādu valsts tiesību normu piemērošana citu dalībvalstu izcelsmes precēm, ar ko šajā dalībvalstī ierobežo vai aizliedz dažus tirdzniecības nosacījumus, kas, pirmkārt, attiecas uz visiem iesaistītajiem uzņēmējiem, kuri darbojas valsts teritorijā, un, otrkārt, kā juridiski, tā faktiski vienādi attiecas uz valsts preču un citu dalībvalstu izcelsmes preču tirdzniecību, nav tāda, kas ierobežo tirdzniecību starp dalībvalstīm. Tā iemesls ir tas, ka šī piemērošana neliedz citu dalībvalstu izcelsmes ražojumiem pieeju tirgum vai netraucē šo pieeju vairāk nekā vietējiem ražojumiem (1995. gada 10. maija spriedums lietā C‑384/93 Alpine Investments, Recueil, I‑1141. lpp., 37. punkts).

68      Šajā gadījumā, pat ja tā ir taisnība, ka aplūkotās valsts tiesību normas vienādi ir piemērojamas gan rezidentiem, gan nerezidentiem, tomēr ir jākonstatē, ka tās ietekmē personas, kas iegūst kapitāla daļas, statusu pašu par sevi un tādējādi var atturēt ieguldītājus no citām dalībvalstīm veikt šādus ieguldījumus un attiecīgi ietekmēt pieeju tirgum (skat. iepriekš minēto 2003. gada 13. maija spriedumu lietā Komisija/Spānija, 61. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī iepriekš minēto 2010. gada 8. jūlija spriedumu lietā Komisija/Portugāle, 67. punkts).

69      Turklāt konstatējumu, ka minētās valsts tiesību normas ietver ierobežojumus brīvai kapitāla apritei, nevar apšaubīt ar Portugāles Republikas argumentu, ar kuru tā apgalvo, ka apstrīdētajām īpašajām tiesībām nav nekādas ietekmes uz tiešajiem ieguldījumiem, ne portfeļa ieguldījumiem EDP, ņemot vērā, ka EDP akciju, kas ir to starpā, kuras visvairāk pērk Lisabonas Biržā, liela daļa ir ārvalstu ieguldītāju rokās.

70      Jākonstatē, kā tas tika minēts šī sprieduma 56. un 58. punktā, ka apstrīdētās valsts tiesību normas, ciktāl ar tām ir radīti instrumenti, kuri var ierobežot ieguldītāju iespēju piedalīties EDP pamatkapitālā, lai izveidotu vai saglabātu ilgtspējīgas un tiešas saimnieciskas saiknes ar to, ļaujot efektīvi piedalīties šīs sabiedrības pārvaldībā vai kontrolē, mazina interesi iegūt dalību sabiedrības kapitālā (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Vācija, 54. punkts).

71      Šo konstatējumu neietekmē tas, ka starp EDP akcionāriem ir zināms skaits tiešo ieguldītāju. Faktiski šis apstāklis nevar mainīt to, ka attiecīgo apstrīdēto valsts tiesību normu dēļ esošie vai potenciālie citu dalībvalstu tiešie ieguldītāji var tikt atturēti no dalības iegūšanas šīs sabiedrības kapitālā vai ilgtspējīgas un tiešas saimnieciskas saiknes, kas ļautu efektīvi piedalīties tās pārvaldībā vai kontrolē, izveidošanas vai saglabāšanas ar to, pat ja viņiem ir tiesības gūt labumu no kapitāla brīvas aprites un aizsardzības, ko tā tiem piešķir (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Vācija, 55. punkts).

72      Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jākonstatē, ka tas, ka Portugāles valstij pieder attiecīgās priekšrocību akcijas kopā ar īpašajām tiesībām, ko šīs akcijas piešķir to turētājam, ir ierobežojums kapitāla brīvai apritei EKL 56. panta 1. punkta izpratnē.

 Par ierobežojumu pamatojumu

 Lietas dalībnieku argumenti

73      Komisija uzskata, ka tādus ierobežojumus kā tie, kuri noteikti ar aplūkotajām valsts tiesību normām, nevarot pamatot ne ar vienu vispārīgo interešu mērķi, uz ko atsaucas Portugāles Republika, un ka katrā ziņā ar tām esot pārkāpts samērīguma princips.

74      Attiecībā uz nepieciešamību garantēt drošu Portugāles Republikas enerģijas piegādi Komisija uzsver, ka šāda drošība neietilpst valsts drošībā Līguma izpratnē, kā to apgalvo šī dalībvalsts. Šajā sakarā Komisija uzskata, ka pretēji judikatūrā un it īpaši iepriekš minētā 2003. gada 13. maija sprieduma lietā Komisija/Spānija 71. un 72. punktā noteiktajām prasībām minētā valsts neesot pierādījusi “reālu un pietiekami nopietnu apdraudējumu sabiedrības pamatinteresēm”, lai apstrīdētās tiesības varētu pamatot ar valsts drošības un sabiedriskās kārtības iemesliem.

75      Komisija uzskata, ka Portugāles Republika uz reālu apdraudējumu drošai enerģijas piegādei būtu varējusi reaģēt, izmantojot savu regulatīvo sistēmu, kura izriet no tās administratīvajām tiesībām, nevis īpašās tiesības, kuras piešķirtas EDP pamatkapitālā un saistītas ar priekšrocību akcijām, tādējādi neradot šķēršļus ne brīvai kapitāla apritei, ne brīvībai veikt uzņēmējdarbību.

76      Komisija apstrīd arī to, ka EDP darbība attiecas uz sabiedrisku pakalpojumu. Tā uzskata, ka elektroenerģijas un gāzes piegāde esot vispārējo interešu pakalpojumi, bet neesot sabiedrisks pakalpojums. Attiecībā uz šādiem vispārējo interešu pakalpojumiem valstij ir nodrošināšanas pienākums, proti, šos pakalpojumus var sniegt privātās organizācijas. Attiecībā uz EDP darbībām, proti, galējo sadali un tirdzniecību, uz tām attiecoties valsts atbildība, kuras būtiskais instruments ir tās enerģijas piegādes regulatīvās sistēmas raitas darbības garantēšana, nevis konkrēta valsts dalība attiecīgajās sabiedrībās.

77      Turklāt Komisija norāda, ka katrā ziņā ar attiecīgajām valsts tiesību normām tiek pārkāpts samērīguma princips. Attiecīgo īpašo tiesību izmantošana nav pakļauta nevienam objektīvam un precīzam nosacījumam, kas regulētu izveidotās sistēmas piemērošanu, izņemot to, saskaņā ar kuru šādas tiesības ir jāizmanto, kad to prasa valsts intereses. Pat atzīstot, ka Portugāles Republikas norādītie mērķi ir leģitīmi, tik lielas rīcības brīvības piešķiršana tai pārsniegtu to, kas ir nepieciešams, lai tos sasniegtu.

78      Visbeidzot Komisija apstrīd Portugāles Republikas pamatojumu attiecībā uz EKL 86. panta 2. punkta piemērojamību, apgalvojot, ka tā neievērojot šīs tiesību normas kontekstu.

79      Portugāles Republika uzsver, ka, pat pieņemot, ka valsts īpašās tiesības EDP pamatkapitālā ir ierobežojums Komisijas norādītajām brīvībām, šādus ierobežojumus pamato primārie vispārējo interešu iemesli. Pirmkārt, atsaucoties uz 1984. gada 10. jūlija spriedumu lietā 72/83 Campus Oil u.c. (Recueil, 2727. lpp.), šī dalībvalsts uzsver, ka aplūkoto valsts pasākumu mērķis esot garantēt drošu energoapgādi valstī, kas esot valsts drošības interesēs. Pamatojumam tā atsaucas arī uz faktu, ka Portugāles Republikas īpašās tiesības attiecas uz darbībām, uz kurām attiecas pienākums sniegt sabiedrisko pakalpojumu, un tādējādi jebkurā gadījumā tās esot pamatotas ar EKL 58. panta 1. punkta b) apakšpunktu un EKL 46. panta 1. punktu.

80      Turklāt Portugāles Republika precizē, ka, ciktāl pašreiz Savienības tiesībās nav ne noteikumu, ne pasākumu, kuri pietiekami garantētu drošu dalībvalstu energoapgādi, tā saglabā attiecīgās tiesības un atbilstošo pienākumu, kurš tai noteikts kā valsts tiesībās, tā arī Savienības tiesībās – noteikt pienācīgus valsts pasākumus, lai garantētu šo sabiedrības pamatinterešu aizsardzību, ievērojot Līguma noteikumus, kā tas izriet no iepriekš minētā sprieduma lietā Campus Oil u.c.

81      Turklāt Portugāles Republika apgalvo, ka šīs īpašās tiesības ir pienācīgi instrumenti, lai aizsargātu drošu enerģētikas nozari Portugālē, ar kuriem tiekot ievērots samērīguma princips, ņemot vērā, ka nepastāv citi mazāk ierobežojoši līdzekļi, kas dotu iespēju nepieļaut tādas sabiedrības kā EDP pārvaldības institūciju lēmumu pieņemšanu, kuri varētu ietekmēt energoapgādes regularitāti, drošību un turpinātību.

82      Turklāt, pēc Portugāles Republikas domām, aplūkotās valsts tiesību normas esot nepieciešamas, lai ļautu EDP nodrošināt vispārējo saimniecisko interešu pakalpojumu, ko tai atbilstoši EKL 86. panta 2. punktam ir noteikusi Portugāles valsts. Ja tiktu atzīts, ka šīs tiesību normas ir pretrunā EKL 43. un 56. pantam, šo pantu piemērošana būtu šķērslis vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu veikšanai EKL 86. panta 2. punkta izpratnē, kuri uzticēti EDP. Katrā ziņā tādu minēto valsts tiesību normu saglabāšana spēkā, ar kurām Portugāles valstij ir piešķirtas īpašas tiesības, neietekmējot ne tirdzniecību Savienībā, ne Savienības intereses. Turklāt Komisijai ir jāprecizē Savienības intereses, saskaņā ar kurām ir jānovērtē iespējamā ietekme uz tirdzniecību, ko varētu radīt Portugāles valsts tiesības EDP, kādēļ Komisija neesot izpildījusi EKL 226. pantā paredzēto pierādīšanas pienākumu.

 Tiesas vērtējums

83      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts pasākumus, kuri ierobežo kapitāla brīvu apriti, var pamatot ar EKL 58. pantā minētajiem iemesliem vai ar primāriem vispārējo interešu iemesliem ar nosacījumu, ka tie atbilst nosprausto mērķu īstenošanai un nepārsniedz mērķa sasniegšanai nepieciešamo (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Vācija, 72. un 73. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra, un iepriekš minēto 2010. gada 8. jūlija spriedumu lietā Komisija/Portugāle, 69. punkts).

84      Attiecībā uz EKL 58. pantā atļautajām atkāpēm nevar noliegt, ka Portugāles Republikas norādītais mērķis nodrošināt šīs dalībvalsts energoapgādes drošību krīzes, kara vai terorisma gadījumos var būt valsts drošības apsvērums (skat. iepriekš minēto 2008. gada 14. februāra spriedumu lietā Komisija/Spānija, 38. punkts, un iepriekš minēto 2010. gada 8. jūlija spriedumu lietā Komisija/Portugāle, 72. punkts) un, iespējams, var būt pamatojums kapitāla brīvas aprites ierobežojumam. Nozīme, kādu dalībvalstis un Savienība piešķir drošas apgādes ar enerģētiku aizsardzībai, it īpaši ir redzama Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Direktīvā 2009/72/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un par Direktīvas 2003/54/EK atcelšanu (OV L 211, 55. lpp.).

85      Tomēr ir skaidrs, ka valsts drošības prasības kā atkāpe no kapitāla brīvas aprites pamatprincipa ir jāinterpretē šauri, tā, ka to apjomu katra dalībvalsts nevar noteikt vienpusēji bez Savienības iestāžu kontroles. Tādējādi atsaukties uz valsts drošību var tikai tādu reālu un pietiekami nopietnu apdraudējumu gadījumā, kas ietekmē sabiedrības pamatintereses (skat. it īpaši 2000. gada 14. marta spriedumu lietā C‑54/99 Église de scientologie, Recueil, I‑1335. lpp., 17. punkts, un iepriekš minēto 2010. gada 8. jūlija spriedumu lietā Komisija/Portugāle, 73. punkts).

86      Šajā sakarā Portugāles Republika norāda, ka šādam apdraudējumam, ņemot vērā enerģijas elektrības vai dabasgāzes veidā būtisko lomu visām saimniecībām un mūsdienu sabiedrībām, neesot jābūt tūlītējam. Ņemot vērā dalībvalsts pienākumu garantēt drošu elektrības un dabasgāzes regulāru un nepārtrauktu apgādi, esot leģitīmi, ka šī valsts sevi apgādā ar nepieciešamajiem līdzekļiem, lai garantētu drošas piegādes pamatintereses, pat ja nav tūlītēja apdraudējuma. Šajā sakarā, ciktāl nevar izslēgt nopietnu apdraudējumu risku drošai enerģijas piegādei un ciktāl šādi apdraudējumi pēc definīcijas ir pēkšņi un vairākumā gadījumu – neparedzami, attiecīgajai dalībvalstij esot jārūpējas, lai pastāvētu piemēroti līdzekļi, kas ļautu rīkoties ātri un efektīvi, lai garantētu, ka šī apgāde ir nepārtraukti droša.

87      Šī argumentācija nav pilnībā nepamatota. Tomēr, tā kā Portugāles Republika ir minējusi vienīgi iemeslu saistībā ar drošu energoapgādi, neprecizējot konkrētus iemeslus, kādēļ tā uzskata, ka apstrīdētās īpašās tiesības atsevišķi vai kopumā ļautu izvairīties no šāda sabiedrības pamatinterešu apdraudējuma, pamatojumam saistībā ar valsts drošību šajā gadījumā nevar piekrist.

88      Turklāt Portugāles Republikas argumentam, ka pašreiz Savienības tiesības nepietiekami garantējot dalībvalstu drošu energoapgādi, kas spiežot to noteikt piemērotus valsts pasākumus, lai sabiedrībai garantētu šo pamatinterešu aizsardzību, nav nekādas nozīmes.

89      Pat pieņemot, ka atbilstoši Savienības atvasināto tiesību noteikumiem dalībvalstij, kā to apgalvo Portugāles Republika, ir pienākums garantēt enerģijas apgādi savas valsts teritorijā, uz šāda pienākuma ievērošanu nevar atsaukties, lai pamatotu tādu pasākumu, kas principā ir pretējs kādai pamatbrīvībai.

90      Turklāt attiecībā uz attiecīgo valsts tiesību normu samērīgumu ir jānorāda, kā to pareizi apgalvo Komisija, ka pretēji tam, ko apgalvo atbildētāja dalībvalsts, īpašo tiesību, kuras ar EDP pamatkapitāla priekšrocību akcijām ir piešķirtas Portugāles valstij, izmantošana nav pakļauta nevienam nosacījumam vai īpašam un objektīvam apstāklim.

91      Ja LQP 15. panta 3. punktā ir noteikts, ka EDP pamatkapitāla priekšrocību akciju, kuras Portugāles valstij piešķir īpašas tiesības, izveide ir pakļauta nosacījumam, kurš, formulēts diezgan vispārīgi un neprecīzi, prasa valsts interešu iemeslus, ir tomēr jākonstatē, ka ne šajā likumā, ne EDP statūtos nav noteikti kritēriji attiecībā uz īpašiem apstākļiem, kuros minētās īpašās tiesības var tikt izmantotas (skat. iepriekš minēto 2009. gada 26. marta spriedumu lietā Komisija/Itālija, 51. punkts). Šis pats konstatējums attiecas uz minētā 15. panta 1. punktu, jo šajā tiesību normā Portugāles valsts administratora iecelšana ir pakļauta arī diezgan vispārēji un neprecīzi formulētam nosacījumam, kurš izriet no vispārējo interešu aizsardzības.

92      Šāda neskaidrība ir būtisks kapitāla brīvas aprites apdraudējums, jo ar to valsts iestādēm šādu tiesību izmantošanā tiek piešķirta tik plaša rīcības brīvība, ka to nevar uzskatīt par samērīgu ar paredzētajiem mērķiem (skat. šajā ziņā iepriekš minēto 2009. gada 26. marta spriedumu lietā Komisija/Itālija, 52. punkts).

93      Visbeidzot, attiecībā uz pamatojumu ar EKL 86. panta 2. punktu ir jānorāda, ka šis noteikums, aplūkojot to kopsakarā ar šī paša panta 1. punktu, ļauj attaisnot to, ka dalībvalsts uzņēmumam, kuram ir uzticēta pakalpojumu sniegšana ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, piešķir īpašas vai ekskluzīvas tiesības, kas ir pretrunā Līguma noteikumiem, ciktāl šim uzņēmumam uzticētā īpašā uzdevuma veikšanu var nodrošināt vienīgi ar šādu tiesību piešķiršanu un ciktāl tirdzniecības attīstība netiek ietekmēta tādā mērā, kas kaitētu Savienības interesēm (2001. gada 17. maija spriedums lietā C‑340/99 TNT Traco, Recueil, I‑4109. lpp., 52. punkts; 2007. gada 18. decembra spriedums lietā C‑220/06 Asociación Profesional de Empresas de Reparto y Manipulado de Correspondencia, Krājums, I‑12175. lpp., 78. punkts, un 2009. gada 1. oktobra spriedums lietā C‑567/07 Woningstichting Sint Servatius, Krājums, I‑9021. lpp., 44. punkts).

94      Šajā gadījumā tomēr ir jākonstatē, ka šāds nav šīs tiesvedības par valsts pienākumu neizpildi, kura uzsākta pret Portugāles Republiku, ietvaros aplūkotā valsts tiesiskajā regulējumā paredzēto tiesību normu mērķis.

95      Kā to pareizi apgalvo Komisija, šī tiesvedība nav par īpašo vai ekskluzīvo tiesību piešķiršanu EDP, ne arī par EDP darbību kvalificēšanu par pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, bet ir par īpašo tiesību saistībā ar priekšrocību akcijām, kuras Portugāles valstij ir EDP pamatkapitālā, piešķiršanas tai kā šīs sabiedrības akcionārei tiesiskumu.

96      No tā izriet, ka EKL 86. panta 2. punkts nav piemērojams tādā situācijā kā šajā lietā un līdz ar to Portugāles Republika nevar uz to atsaukties, lai pamatotu aplūkotās valsts tiesību normas, jo tās ir ierobežojumi Līgumā noteiktajai brīvai kapitāla apritei.

97      Līdz ar to ir jākonstatē, ka, saglabājot tādas īpašās tiesības EDP, kādas šajā lietā LQP, Dekrētlikumā Nr. 141/2000 un minētās sabiedrības statūtos ir paredzētas Portugāles valsts un citu valsts organizāciju interesēs un ir piešķirtas saistībā ar šīs valsts priekšrocību akcijām šīs sabiedrības pamatkapitālā, Portugāles Republika nav izpildījusi EKL 56. pantā paredzētos pienākumus.

 Par EKL 43. pantā paredzēto pienākumu neizpildi

98      Komisija arī lūdz, lai tiktu konstatēta Portugāles Republikas EKL 43. pantā paredzēto pienākumu neizpilde, jo īpašo tiesību saistībā ar tās priekšrocību akcijām piešķiršana Portugāles valstij var traucēt citiem akcionāriem īstenot reālu ietekmi uz EDP lēmumiem un tātad – noteikt tās darbības.

99      Šajā sakarā pietiek norādīt, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tiktāl, ciktāl attiecīgie valsts pasākumi ietver brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumus, šādi ierobežojumi ir tiešas sekas šī sprieduma 45. līdz 72. punktā minētajiem kapitāla brīvas aprites ierobežojumiem, no kuriem tie nav atdalāmi. Tādējādi, tā kā ir ticis atzīts EKL 56. panta 1. punkta pārkāpums, nav atsevišķi jāpārbauda minētie pasākumi no Līguma noteikumu par brīvību veikt uzņēmējdarbību viedokļa (skat. it īpaši iepriekš minēto 2003. gada 13. maija spriedumu lietā Komisija/Spānija, 86. punkts; iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Komisija/Nīderlande, 43. punkts, un iepriekš minēto 2010. gada 8. jūlija spriedumu lietā Komisija/Portugāle, 80. punkts).

 Par tiesāšanās izdevumiem

100    Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Portugāles Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šai dalībvalstij spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež Portugāles Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

1)      saglabājot tādas īpašās tiesības EDP – Energias de Portugal kā tās, kuras šajā lietā ir paredzētas 1990. gada 5. aprīļa Likumā Nr. 11/90, kas ir privatizācijas pamatlikums (Lei Nr. 11/90, Lei Quadro das Privatizações), 2000. gada 15. jūlija dekrētlikumā Nr. 141/2000, ar ko ir apstiprināta EDP – Électricité du Portugal SA pamatkapitāla atkārtotās privatizācijas procesa ceturtā kārta, un minētās sabiedrības statūtos Portugāles valstij un citām valsts organizācijām un ir piešķirtas saistībā ar šīs valsts priekšrocību akcijām (“golden shares”), kuras šai valstij ir minētās sabiedrības pamatkapitālā, Portugāles Republika nav izpildījusi EKL 56. pantā paredzētos pienākumus;

2)      Portugāles Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – portugāļu.