Lieta C‑540/08

Mediaprint Zeitungs‑ und Zeitschriftenverlag GmbH & Co. KG

pret

“Österreich”-Zeitungsverlag GmbH

(Oberster Gerichtshof lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Direktīva 2005/29/EK – Negodīga komercprakse – Valsts tiesiskais regulējums, kurā vispārīgi ir aizliegta komercprakse balvu piedāvāšanu patērētājiem pakļaut preču vai pakalpojumu iegādei

Sprieduma kopsavilkums

1.        Tiesību aktu tuvināšana – Negodīga uzņēmumu komercprakse pret patērētājiem – Direktīva 2005/29

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2005/29)

2.        Tiesību aktu tuvināšana – Negodīga uzņēmumu komercprakse pret patērētājiem – Direktīva 2005/29

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2005/29 5. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkts)

1.        Direktīva 2005/29, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem, ir jāinterpretē tādējādi, ka tai pretrunā ir tāda valsts tiesību norma, kurā ir paredzēts pārdošanas ar iespēju iegūt balvu vispārējs aizliegums un kura ir paredzēta ne tikai patērētāju tiesību aizsardzībai, bet arī citiem mērķiem.

Ar Direktīvu 2005/29 ir veikta pilnīga noteikumu par negodīgu uzņēmumu komercpraksi pret patērētājiem saskaņošana un tās I pielikumā ir noteikts arī pilnīgs saraksts ar 31 komercprakses veidu, kas saskaņā ar šīs direktīvas 5. panta 5. punktu vienmēr ir uzskatāmi par negodīgiem. Tādējādi, kā skaidri precizēts minētās direktīvas preambulas septiņpadsmitajā apsvērumā, tikai šādu komercpraksi var uzskatīt par negodīgu, neizvērtējot katra atsevišķa gadījuma atbilstību direktīvas 5.–9. pantam. Direktīvas I pielikumā nav minēta tāda prakse, kurā balvu piedāvāšana patērētājiem ir saistīta ar produktu vai pakalpojumu iegādi. Līdz ar to šādu praksi nevar aizliegt vienmēr, bet gan tikai tad, ja pēc īpaša novērtējuma veikšanas ir konstatēts šīs prakses negodīgais raksturs.

(sal. ar 27., 34., 35. un 41. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2.        Ar laikraksta iegādi saistītā iespēja piedalīties laimes spēlē nav negodīga komercprakse Direktīvas 2005/29, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem, 5. panta 2. punkta nozīmē tikai tādēļ vien, ka šī iespēja piedalīties spēlē vismaz daļai attiecīgās sabiedrības ir izšķirošais iemesls laikraksta iegādei.

(sal. ar 47. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)

2010. gada 9. novembrī (*)

Direktīva 2005/29/EK – Negodīga komercprakse – Valsts tiesiskais regulējums, kurā vispārīgi ir aizliegta komercprakse balvu piedāvāšanu patērētājiem pakļaut preču vai pakalpojumu iegādei

Lieta C‑540/08

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Oberster Gerichtshof (Austrija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2008. gada 18. novembrī un kas Tiesā reģistrēts 2008. gada 4. decembrī, tiesvedībā

Mediaprint Zeitungs‑ und Zeitschriftenverlag GmbH & Co. KG

pret

“Österreich”-Zeitungsverlag GmbH.

TIESA (virspalāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātu priekšsēdētāji A. Ticano [A. Tizzano] (referents), H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], K. Lēnartss [K. Lenaerts], Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot] un A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], tiesneši E. Juhāss [E. Juhász], G. Arestis [G. Arestis], E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet], P. Linda [P. Lindh] un T. fon Danvics [T. von Danwitz],

ģenerāladvokāte V. Trstenjaka [V. Trstenjak],

sekretārs K. Malaceks [K. Malacek], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 19. janvāra tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Mediaprint Zeitungs‑ und Zeitschriftenverlag GmbH & Co. KG vārdā – Z. Korns [S. Korn] un G. Korns [G. Korn], Rechtsanwälte,

–        “Österreich”-Zeitungsverlag GmbH vārdā – P. Zēhbauers [P. Zöchbauer], Rechtsanwalt, un V. Cekerts [W. Zekert], Geschäftsführer,

–        Austrijas valdības vārdā – K. Pezendorfere [C. Pesendorfer] un A. Pošs [A. Posch], pārstāvji,

–        Beļģijas valdības vārdā – T. Materne [T. Materne], pārstāvis,

–        Vācijas valdības vārdā – M. Lumma [M. Lumma] un J. Mellers [J. Möller], kā arī Z. Uncaitiga [S. Unzeitig], pārstāvji,

–        Eiropas Komisijas vārdā – F. Erlbahers [F. Erlbacher] un V. Vilss [W. Wils], pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2010. gada 24. marta tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvas 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (“negodīgas komercprakses direktīva”) (OV L 149, 22. lpp.; turpmāk tekstā – “direktīva”), 3. panta 1. punktu un 5. panta 2. un 5. punktu.

2        Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp diviem preses uzņēmumiem – Mediaprint Zeitungs‑ und Zeitschriftenverlag GmbH & Co. KG (turpmāk tekstā – “Mediaprint”) un “Österreich”-Zeitungsverlag GmbH – par to, vai atbildētāja pamata lietā īstenotā pārdošana ar iespēju iegūt balvu ir likumīga.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

3        Direktīvas preambulas sestajā, astotajā, devītajā un septiņpadsmitajā apsvērumā ir noteikts:

“(6)      [..] ar šo direktīvu tuvina dalībvalstu tiesību aktus par negodīgu komercpraksi, tostarp negodīgu reklāmu, kas rada tiešu kaitējumu patērētāju ekonomiskajām interesēm, tādējādi radot netiešu kaitējumu likumīgu konkurentu ekonomiskajām interesēm. Ievērojot proporcionalitātes principu, šī direktīva sargā patērētājus no šādas negodīgas komercprakses sekām, ja tās ir būtiskas, bet tajā ir atzīts, ka dažos gadījumos ietekme uz patērētājiem var būt niecīga. Tā arī neaptver un neietekmē valsts tiesību aktus par negodīgu komercpraksi, kas rada kaitējumu tikai konkurentu ekonomiskajām interesēm vai attiecas uz tirgotāju darījumiem; pilnībā ņemot vērā subsidiaritātes principu, dalībvalstīs arī turpmāk varēs reglamentēt tādu praksi atbilstīgi Kopienas tiesību aktiem, ja tās to gribēs.[..]

[..]

(8)      Ar šo direktīvu patērētāju ekonomiskās intereses ir tieši aizsargātas no negodīgas uzņēmēju komercprakses pret patērētājiem. [..]

(9)      Šī direktīva neskar atsevišķas prasības, ko ceļ personas, kam kāda negodīga komercprakse ir radījusi kaitējumu. Tā arī neskar Kopienas un valsts tiesību aktus, kas attiecas uz līgumtiesībām, intelektuālā īpašuma tiesībām, produktu veselīguma un drošuma aspektiem, uzņēmējdarbības veikšanas nosacījumiem un atļauju izsniegšanas sistēmām, tostarp tos, kas atbilstīgi Kopienas tiesību aktiem attiecas uz azartspēlēm, Kopienas konkurences noteikumus un attiecīgo valstu tiesību aktus, ar ko tos īsteno. Dalībvalstis savā teritorijā, kur darbojas tirgotājs, tādējādi varēs saglabāt vai ieviest komercprakses ierobežojumus un aizliegumus attiecībā uz, piemēram, alkoholu, tabaku vai medikamentiem, balstoties uz rūpēm par patērētāju veselības aizsardzību un drošību. [..]

[..]

(17)      Vēlams precizēt, kāda komercprakse ir negodīga visos apstākļos, lai nodrošinātu lielāku juridisku noteiktību. Tādēļ I pielikumā ietverts pilns visu šādas prakses paveidu saraksts. Šie ir vienīgie komercprakses piemēri, ko var uzskatīt par negodīgiem, neizvērtējot katra atsevišķa gadījuma atbilstību 5. līdz 9. pantam. Sarakstu var grozīt tikai ar šīs direktīvas pārskatīšanu.”

4        Direktīvas 1. pantā ir noteikts:

“Šīs direktīvas mērķis ir dot ieguldījumu iekšējā tirgus pareizā darbībā un sasniegt augsta līmeņa patērētāju tiesību aizsardzību, tuvinot dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus, kas attiecas uz negodīgu komercpraksi, kura rada kaitējumu patērētāju ekonomiskajām interesēm.”

5        Direktīvas 2. panta d) punktā ir paredzēts:

“Šajā direktīvā:

[..]

d)      “uzņēmēja komercprakse attiecībā pret patērētājiem” (turpmāk – arī “komercprakse”) ir jebkura tirgotāja veikta darbība, noklusējums, uzvedība vai apgalvojums, komerciāls paziņojums, tostarp reklāma un tirgdarbība, kas ir tieši saistīta ar produkta popularizēšanu, pārdošanu vai piegādi patērētājiem.”

6        Saskaņā ar direktīvas 3. pantu:

“1.      Šī direktīva attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem, kā izklāstīts 5. pantā, pirms komercdarījuma, kas attiecas uz kādu produktu, pēc tā un tā laikā.

2.      Šī direktīva neskar līgumtiesības un jo īpaši noteikumus par līguma spēkā esamību, tā veidošanu vai sekām.

3.      Šī direktīva neskar Kopienas vai valsts noteikumus par produktu veselīguma un drošības aspektiem.

[..]”

7        Direktīvas 4. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstis neierobežo nedz pakalpojumu sniegšanas brīvību, nedz brīvu preču apriti tādu iemeslu dēļ, kas ir šīs direktīvas tuvinātajā jomā.”

8        Direktīvas 5. pants, kura nosaukums ir “Negodīgas komercprakses aizliegums”, ir izteikts šādā redakcijā:

“1.      Negodīga komercprakse ir aizliegta.

2.      Komercprakse ir negodīga, ja:

a)      tā ir pretrunā profesionālās rūpības prasībām

un

b)      tā attiecībā uz produktu būtiski kropļo vai var būtiski kropļot tā vidusmēra patērētāja saimniecisko rīcību, kuru produkts sasniedz vai kuram tas adresēts, vai vidusmēra grupas pārstāvja saimniecisko rīcību attiecībā uz produktu, ja komercprakse ir vērsta uz īpašu patērētāju grupu.

[..]

4.      Jo īpaši komercprakse ir negodīga, ja:

a)      tā maldina, kā izklāstīts 6. un 7. pantā,

vai

b)      tā ir agresīva, kā izklāstīts 8. un 9. pantā.

5.      Šīs direktīvas I pielikumā dotajā sarakstā ietverti komercprakses veidi, kas visos apstākļos uzskatāmi par negodīgiem. To pašu vienotu sarakstu piemēro visās dalībvalstīs, un to var grozīt tikai ar šīs direktīvas pārskatīšanu.”

 Valsts tiesības

9        1984. gada federālā likuma par cīņu pret negodīgu konkurenci (Bundesgesetz gegen den unlauteren Wettbewerb 1984) (BGBl. I, 448/1984) 9.a panta redakcija, kas izriet no BGBl. I, 136/2001 (turpmāk tekstā – “UWG”), ir šāda:

“1.      Pret personu, kura komercpraksē konkurences nolūkos:

1)      publiskajos paziņojumos vai citās publikācijās, kuras ir paredzētas plašākai sabiedrības daļai, paziņo, ka šī persona patērētājiem papildus precēm vai pakalpojumiem nodrošina bezmaksas priekšrocības (balvas) vai ka tā patērētājiem papildus drukātajiem periodiskajiem laikrakstiem piedāvā, paziņo vai nodrošina bezmaksas priekšrocības (balvas), vai

2)      uzņēmumiem papildus precēm vai pakalpojumiem piedāvā, paziņo vai nodrošina bezmaksas priekšrocības (balvas),

var celt prasību par šādu darbību izbeigšanu un zaudējumu atlīdzību. Tas ir spēkā arī tad, ja priekšrocības bezmaksas raksturs ir apslēpts preču vai pakalpojumu kopējā cenā, balvas fiktīvā cenā vai citādā veidā.

2.      Iepriekš minēto 1. punktu nepiemēro, ja priekšrocības sastāv no:

1)      papildu produkta, kas bieži tiek lietos kopā ar produktu, vai viena no praksē bieži piedāvātajiem papildu pakalpojumiem;

2)      paraugiem;

3)      reklāmas priekšmetiem, kuriem raksturīgs ļoti skaidri redzams un pastāvīgs tā uzņēmuma apraksts, kurš sevi reklamē;

4)      mazvērtīgām priekšrocībām (balvām) vai mazvērtīgiem niecīgiem priekšmetiem ar nosacījumu, ka tie nav domāti, lai veidotu kolekciju, kuras vērtība pārsniedz dažādo individuāli piešķirto priekšmetu kopējo vērtības summu;

5)      noteiktas naudas summas vai arī noteiktā veidā aprēķināmas naudas summas, kas nenāk kopā ar produktu;

6)      tā paša produkta noteikta daudzuma, vai arī tāda daudzuma, kas aprēķināms pa daļām;

7)      informācijas sniegšanas vai konsultēšanas, vai

8)      tiesību piešķiršanas piedalīties konkursā (loterijā), kurā individuālā dalības biļetes vērtība (kas izriet no balvu par vienu spēli kopējās vērtības, salīdzinot ar izsniegto dalības biļešu skaitu) nepārsniedz EUR 0,36, un iegūstamās balvas kopējā vērtība nepārsniedz EUR 21 600; tas attiecas tikai uz pašu dalības biļetēm. 8. apakšpunktu nepiemēro attiecībā uz priekšrocībām, kas attiecas uz laikrakstiem.”

 Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi

10      No 2007. gada 25. novembra līdz 6. decembrim dienas avīze Österreich, kas pieder atbildētājai pamata lietā, rīkoja balsošanu par titulu “gada futbolists” un aicināja sabiedrību piedalīties šajā konkursā ar interneta starpniecību vai izmantojot balsošanas kuponu, kas bija pieejams minētajā dienas avīzē. Piedaloties šajā konkursā, bija iespēja laimēt vakariņas ar izraudzīto futbolistu.

11      Uzskatot, ka šī ar laikraksta iegādi saistītā iespēja laimēt ir aizliegta balva UWG 9.a panta 1. punkta 1. apakšpunkta nozīmē, Mediaprint lūdza Handelsgericht Wien [Vīnes Tirdzniecības tiesai] piespriest atbildētājam pamata lietā izbeigt minētās darbības. Lai gan šī tiesa apmierināja šo prasību, Oberlandesgericht Wien [Vīnes Augstākā tiesa], kas izskatīja apelācijas sūdzību, turpretī nosprieda, ka pārdošanas ar iespēju iegūt balvu aizliegumu var piemērot tikai tad, ja izsludinātais laimests pamudinātu sabiedrību pirkt laikrakstu. Saskaņā ar apelācijas tiesas viedokli šajā gadījumā šāda “veicināšanas iedarbība” nepastāv, it īpaši ņemot vērā apstākli, ka sabiedrība varēja piedalīties konkursā arī ar interneta starpniecību.

12      Mediaprint par šo nolēmumu Oberster Gerichtshof [Augstākajā tiesā] iesniedza ārkārtas kasācijas sūdzību “Revision” kārtībā. Savā lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu šī tiesa vispirms precizē, ka UWG 9.a panta 1. punkta 1. apakšpunktā ir paredzēts vispārējs pārdošanas ar iespēju iegūt balvu aizliegums, kura mērķis ir nodrošināt patērētāju tiesību aizsardzību, kā arī saglabāt efektīvu konkurenci. Pēc tam, kad tas noskaidrots, Oberster Gerichtshof rodas jautājums, vai šāda tiesību norma ir pretrunā direktīvai, kuras mērķis savukārt ir nodrošināt patērētāju aizsardzību un kura regulē tikai attiecības starp patērētājiem un uzņēmumiem.

13      Uzskatot, ka šajā lietā pieņemamais nolēmums ir atkarīgs no direktīvas interpretācijas, Oberster Gerichtshof nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai [direktīvas] 3. panta 1. punktam un 5. panta 5. punktam vai citām šīs direktīvas normām pretrunā ir tāda valsts tiesību norma, saskaņā ar kuru periodisko laikrakstu bezmaksas priekšrocību pieteikšana, piedāvāšana vai nodrošināšana, kā arī ar citām precēm un pakalpojumiem saistītu bezmaksas priekšrocību, izņemot norādītos izņēmumus, pieteikšana ir aizliegta, turklāt katrā atsevišķā gadījumā nav jāpārbauda šīs komercprakses maldinošais, agresīvais vai citādi negodīgais raksturs, arī tad, ja šī valsts tiesību norma attiecas ne tikai uz patērētāju tiesību aizsardzību, bet arī citiem mērķiem, kuri nav ietverti [direktīvas] materiālās piemērošanas jomā, piemēram, plašsaziņas līdzekļu daudzveidības saglabāšanu vai vājāko konkurentu aizsardzību?

2)      Gadījumā, ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai ar laikraksta iegādi saistītā iespēja piedalīties laimes spēlē ir negodīga komercprakse [direktīvas] 5. panta 2. punkta izpratnē tikai tādēļ vien, ka iespēja piedalīties šajā spēlē vismaz daļai attiecīgās sabiedrības ir lai arī ne vienīgais, tomēr izšķirošais iemesls laikraksta iegādei?”

14      Ar vēstuli, kas Tiesas kancelejā iesniegta 2009. gada 27. jūlijā, Austrijas valdība, pamatojoties uz Tiesas Reglamenta 44. panta 3. punkta otro daļu, iesniedza pieteikumu par lietas izlemšanu virspalātā.

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Par pirmo jautājumu

15      Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai direktīva ir jāinterpretē tādējādi, ka tai pretrunā ir tāda valsts tiesību norma, kurā ir paredzēts pārdošanas ar iespēju iegūt balvu vispārējs aizliegums un kura attiecas ne tikai uz patērētāju tiesību aizsardzību, bet arī citiem mērķiem, piemēram, plašsaziņas līdzekļu daudzveidības saglabāšanu vai vājāko konkurentu aizsardzību.

16      Lai atbildētu uz uzdoto jautājumu, vispirms ir jānoskaidro, vai pārdošana ar iespēju iegūt balvu, kas aizliegta pamata lietā, ir komercprakse direktīvas 2. panta d) punkta izpratnē un vai uz to tādēļ attiecas minētajā direktīvā paredzētie noteikumi.

17      Šajā sakarā ir jānorāda, ka direktīvas 2. panta d) punktā, izmantojot sevišķi plašu formulējumu, “komercprakses” jēdziens ir definēts kā “jebkura tirgotāja veikta darbība, noklusējums, uzvedība vai apgalvojums, komerciāls paziņojums, tostarp reklāma un tirgdarbība, kas ir tieši saistīta ar produkta popularizēšanu, pārdošanu vai piegādi patērētājiem”.

18      Tādas popularizēšanas kampaņas kā pamata lietā, kurās patērētāja bezmaksas piedalīšanās konkursā ir atkarīga no preču vai pakalpojumu iegādes, skaidri ietilpst uzņēmēja komercstratēģijā un tieši attiecas uz tā pārdošanas veicināšanu un noietu. No tā izriet, ka tā ir komercdarbība direktīvas 2. panta d) punkta izpratnē un līdz ar to ietilpst tās piemērošanas jomā (skat. 2010. gada 14. janvāra spriedumu lietā C‑304/08 Plus Warenhandelsgesellschaft, Krājums, I‑0000. lpp., 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

19      Šo secinājumu nevarot ietekmēt Mediaprint, kā arī Austrijas un Beļģijas valdību izvirzītie apsvērumi, saskaņā ar kuriem uz pamata lietā aplūkoto pārdošanas popularizēšanas praksi direktīva neattiecas, tādēļ ka saistībā ar pārdošanas popularizēšanas praksi ir skaidri iesniegts Komisijas priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai (COM(2001) 546, galīgā redakcija) – priekšlikums, kas ir grozīts (COM(2002) 585, galīgā redakcija). Šajā sakarā pietiek konstatēt, ka šis apstāklis pats par sevi nevar izslēgt, it īpaši ņemot vērā, ka minētais priekšlikums 2006. gadā ir atsaukts un tātad nav izraisījis regulas pieņemšanu, to, ka šāda prakse pašreizējā Savienības tiesību attīstības stadijā var būt negodīga komercprakse šīs direktīvas izpratnē un ietilpt tās piemērošanas jomā (iepriekš minētais spriedums lietā Plus Warenhandelsgesellschaft, 33. punkts).

20      Pēc tam, kad tas noskaidrots, vēl ir jāizvērtē, vai tāda valsts tiesību norma kā UWG 9.a panta 1. punkta 1. apakšpunkts ietilpst direktīvas piemērošanas jomā, lai gan, kā to precizē iesniedzējtiesa, šīs tiesību normas mērķis ir plašāks nekā direktīvas mērķis, jo minētā tiesību norma ir radīta, ne tikai lai nodrošinātu patērētāju tiesību aizsardzību, bet arī lai kalpotu citiem mērķiem.

21      Šajā sakarā ir jānorāda, kā tas uzsvērts šī sprieduma 17. punktā, ka direktīvai ir raksturīga īpaši plaša materiālā piemērošanas joma, kas attiecas uz jebkuru komercpraksi, kura ir tieši saistīta ar preces popularizēšanu, pārdošanu vai piegādi patērētājiem. Tātad, kā tas izriet no šīs direktīvas preambulas sestā apsvēruma, no tās piemērošanas jomas ir izslēgti vienīgi tie valsts tiesību akti par negodīgu komercpraksi, kas rada kaitējumu “tikai” konkurentu ekonomiskajām interesēm vai attiecas uz tirgotāju darījumiem.

22      Tas tā acīmredzami nav pamata lietā aplūkojamās valsts tiesību normas gadījumā.

23      Kā apgalvo iesniedzējtiesa, UWG 9.a panta 1. punkta 1. apakšpunktā ir skaidri norādīta patērētāju tiesību aizsardzība, nevis tikai konkurentu un citu tirgus dalībnieku aizsardzība.

24      Turklāt no lietas materiāliem izriet, ka UWG, kas ir valsts likums par negodīgu konkurenci, tika grozīts ar 2007. gada 13. decembra likumu (BGBl. I, 79/2007) – šie grozījumi neattiecas uz 9.a pantu – tieši tādēļ, lai nodrošinātu direktīvas transponēšanu Austrijas tiesībās. Līdz ar to valsts likumdevējs uzskatīja, ka šis likums nodrošina valsts tiesību atbilstību direktīvai un tātad, kā tas paredzēts šīs direktīvas preambulas astotajā apsvērumā, nodrošina to, ka “patērētāju ekonomiskās intereses ir tieši aizsargātas no negodīgas uzņēmēju komercprakses pret patērētājiem”, kā arī, kā tas noteikts it īpaši tās 1. pantā, “augsta līmeņa patērētāju tiesību aizsardzību”.

25      Šādā kontekstā ir jāatgādina, ka tiesas sēdes laikā Austrijas valdība apgalvoja, ka pamata lietā aplūkotā valsts tiesību norma neietilpst direktīvas piemērošanas jomā, jo tās galvenais mērķis ir plašsaziņas līdzekļu daudzveidības saglabāšana Austrijā. Līdz ar to Austrijas valdība novirzījās no tāda iesniedzējtiesas minētās tiesību normas mērķu novērtējuma, kas izriet no šī sprieduma 12. un 20. punkta.

26      Pat pieņemot, ka pamata lietā aplūkotās tiesību normas galvenais mērķis ir plašsaziņas līdzekļu daudzveidības saglabāšana Austrijā, ir svarīgi norādīt, ka iespēja dalībvalstīm savā teritorijā saglabāt vai ieviest pasākumus, kuru mērķis vai sekas ir komercprakses kvalificēšana par negodīgu, pamatojoties uz to, ka tā saistīta ar plašsaziņas līdzekļu daudzveidības saglabāšanu, nav minēta starp izņēmumiem, kas attiecas uz direktīvas piemērošanas jomu, kuri paredzēti tās preambulas sestajā un devītajā apsvērumā, kā arī tās 3. pantā.

27      Šajā sakarā ir jānorāda, ka ar direktīvu ir veikta pilnīga noteikumu par negodīgu uzņēmumu komercpraksi pret patērētājiem saskaņošana.

28      Līdz ar to Austrijas valdība nevar pamatoti apgalvot, ka UWG 9.a panta 1. punkta 1. apakšpunkts neietilpst direktīvas piemērošanas jomā, tādēļ ka tas galvenokārt attiecas uz plašsaziņas līdzekļu daudzveidības saglabāšanas mērķiem.

29      Pēc tam, kad tas noteikts, ir jāpārbauda, vai direktīvai pretrunā ir tāds pārdošanas ar iespēju iegūt balvu aizliegums, kā UWG 9.a panta 1. punkta 1. apakšpunktā paredzētais.

30      Šajā sakarā vispirms ir jāatgādina, ka, tā kā ar direktīvu ir veikta pilnīga noteikumu par negodīgu uzņēmumu komercpraksi pret patērētājiem saskaņošana, dalībvalstis, kā tas ir skaidri paredzēts 4. pantā, nevar veikt ierobežojošākus pasākumus nekā minētajā direktīvā paredzētie, pat lai nodrošinātu augstāku patērētāju tiesību aizsardzības līmeni (iepriekš minētais spriedums lietā Warenhandelsgesellschaft, 41. pants un tajā minētā judikatūra).

31      Turklāt ir jānorāda, ka direktīvas 5. pantā, kurā ir paredzēts negodīgas komercprakses aizliegums, ir noteikti kritēriji, kas ļauj noteikt šo negodīgo raksturu.

32      Tādējādi atbilstoši šīs normas 2. punktam komercprakse ir negodīga, ja tā ir pretrunā profesionālās rūpības prasībām un attiecībā uz produktu būtiski kropļo vai var būtiski kropļot vidusmēra patērētāja saimniecisko rīcību.

33      Turklāt direktīvas 5. panta 4. punktā ir definētas divas precīzas negodīgas komercprakses kategorijas, proti, “maldinošas darbības” un “agresīva prakse”, kas atbilst attiecīgi direktīvas 6. un 7., kā arī 8. un 9. pantam.

34      Visbeidzot direktīvas I pielikumā ir noteikts arī pilnīgs saraksts ar 31 komercprakses veidu, kas saskaņā ar šīs direktīvas 5. panta 5. punktu ir uzskatāmi par negodīgiem “vienmēr”. Tādējādi, kā skaidri precizēts minētās direktīvas preambulas septiņpadsmitajā apsvērumā, šie ir vienīgie komercprakses piemēri, ko var uzskatīt par negodīgiem, neizvērtējot katra atsevišķa gadījuma atbilstību direktīvas 5.–9. pantam.

35      Runājot par pamata lietā aplūkotajiem valsts tiesību aktiem, ir skaidrs, ka direktīvas I pielikumā nav minēta tāda prakse, kurā balvu piedāvāšana patērētājiem ir saistīta ar produktu vai pakalpojumu iegādi. Līdz ar to šādu praksi nevar aizliegt vienmēr, bet gan tikai tad, ja pēc īpaša novērtējuma veikšanas ir konstatēts šīs prakses negodīgais raksturs.

36      Tomēr ir jāsecina, ka saskaņā ar UWG 9.a panta 1. punkta 1. apakšpunktu ir aizliegts jebkurš komercdarījums, kurā balvu piedāvāšana tiek saistīta ar preces vai pakalpojuma iegādi. Citiem vārdiem sakot, šāds darījums ir vispārīgi aizliegts un nav jānosaka, ievērojot katras lietas faktisko kontekstu, vai attiecīgais komercdarījums ir “negodīga” rakstura, ņemot vērā direktīvas 5.–9. pantā noteiktos kritērijus.

37      Turklāt tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēts vairāk ierobežojošāku pasākumu nekā minētajā direktīvā, ir pretrunā direktīvas 4. panta saturam, kurš dalībvalstīm skaidri aizliedz paturēt spēkā vai pieņemt šādus pasākumus, pat ja to mērķis ir nodrošināt lielāku patērētāju tiesību aizsardzību.

38      Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka direktīvai pretrunā ir tāds jebkura komercdarījuma, kurā preces vai pakalpojuma iegāde tiek saistīta ar balvas piešķiršanu, aizliegums, kāds ir pamata lietā aplūkotajā valsts tiesību normā.

39      Fakts, ka UWG 9.a panta 2. punktā ir paredzēts zināms skaits ierobežojumu attiecībā uz aizliegumu veikt pārdošanu ar iespēju iegūt balvu, neatspēko šo secinājumu.

40      Patiesībā, kā Tiesa jau ir nospriedusi, pat ja šie izņēmumi var ierobežot aizlieguma, kas attiecas uz komercpraksi, kurā balvu piedāvāšana tiek saistīta ar produktu vai pakalpojumu iegādi, piemērošanas jomu, tie tomēr sava ierobežotā un iepriekš noteiktā rakstura dēļ nevar aizstāt analīzi, kura obligāti ir jāveic attiecībā uz katras lietas faktiem un komercprakses “negodīgo” raksturu no direktīvas 5.–9. pantā noteikto kritēriju viedokļa, ja runa ir, kā tas ir pamata lietā, par praksi, kas nav minēta tās I pielikumā (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Plus Warenhandelsgesellschaft, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

41      Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu jāatbild, ka direktīva ir jāinterpretē tādējādi, ka tai pretrunā ir tāda valsts tiesību norma kā pamata lietā, kurā ir paredzēts pārdošanas ar iespēju iegūt balvu vispārējs aizliegums un kura attiecas ne tikai uz patērētāju tiesību aizsardzību, bet arī citiem mērķiem.

 Par otro jautājumu

42      Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa gadījumā, ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, jautā, vai pārdošana ar iespēju iegūt balvu ir negodīga komercprakse direktīvas 5. panta 2. punkta nozīmē tikai tādēļ vien, ka iespēja laimēt vismaz daļai attiecīgās sabiedrības ir izšķirošais iemesls, kas to pamudinājis iegādāties attiecīgo produktu.

43      Kā jau norādīts šī sprieduma 35. punktā, ja komercprakse, kas ietilpst direktīvas piemērošanas jomā, nav minēta tās I pielikumā, šādu praksi var uzskatīt par negodīgu un līdz ar to aizliegtu tikai pēc tam, kad ir veikts īpašs novērtējums, ņemot vērā šīs direktīvas 5.–9. pantā paredzētos kritērijus.

44      Apstāklis, ka iespēja piedalīties konkursā vismaz daļai attiecīgās sabiedrības ir izšķirošais iemesls laikraksta iegādei, ir viens no apstākļiem, ko valsts tiesa var ņemt vērā, veicot minēto novērtējumu.

45      Patiesībā šāds apstāklis ļautu valsts tiesai secināt, ka attiecīgā komercprakse kropļo vai var būtiski kropļot patērētāja saimniecisko rīcību direktīvas 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta nozīmē.

46      Tomēr pārdošanu ar iespēju iegūt balvu nekādā ziņā nevar uzskatīt par negodīgu komercpraksi šīs direktīvas nozīmē, pamatojoties tikai uz šo vienīgo apstākli. Šim nolūkam ir arī jāpārbauda, vai attiecīgā prakse ir pretrunā profesionālās rūpības prasībām direktīvas 5. panta 2. punkta a) apakšpunkta nozīmē.

47      Šādos apstākļos uz otro jautājumu ir jāatbild, ka ar laikraksta iegādi saistītā iespēja piedalīties laimes spēlē nav negodīga komercprakse direktīvas 5. panta 2. punkta izpratnē tikai tādēļ vien, ka iespēja piedalīties šajā spēlē vismaz daļai attiecīgo patērētāju ir izšķirošais iemesls šī laikraksta iegādei.

 Par tiesāšanās izdevumiem

48      Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

1)      Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīva 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (“negodīgas komercprakses direktīva”), ir jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā tāda valsts tiesību norma kā pamata lietā, kurā ir paredzēts pārdošanas ar iespēju iegūt balvu vispārējs aizliegums un kura ir paredzēta ne tikai patērētāju tiesību aizsardzībai, bet arī citiem mērķiem;

2)      ar laikraksta iegādi saistītā iespēja piedalīties laimes spēlē nav negodīga komercprakse Direktīvas 2005/29 5. panta 2. punkta nozīmē tikai tādēļ vien, ka iespēja piedalīties šajā spēlē vismaz daļai attiecīgo patērētāju ir izšķirošais iemesls šī laikraksta iegādei.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – vācu.