Lieta C‑407/08 P

Knauf Gips KG

pret

Eiropas Komisiju

Apelācija – Aizliegtas vienošanās – Ģipša plāksnes – Piekļuve lietas materiāliem – Apsūdzoši un attaisnojoši pierādījumi – “Uzņēmuma” jēdziens – Ekonomiska vienība – Par ekonomiskas vienības rīcību atbildīga sabiedrība – Tiesvedībā pirmo reizi izvirzīts arguments

Sprieduma kopsavilkums

1.        Konkurence – Administratīvais process – Tiesību uz aizstāvību ievērošana – Piekļuve lietas materiāliem – Piemērojamība – Atteikums darīt zināmu dokumentu – Sekas

2.        Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Pierādījums – Komisijas apstiprināto pierādījumu nepieciešamais precizēšanas līmenis

(EKL 81. panta 1. punkts)

3.        Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Uzņēmums – Jēdziens – Ekonomiska vienība – Pastāvēšana, ko var secināt no savstarpēji atbilstošu pierādījumu kopuma – Mātes sabiedrība, kurai nepieder 100 % no meitas sabiedrības kapitāla – Apstāklis, kas neizslēdz ekonomiskas vienības pastāvēšanu

(LESD 101. panta 1. punkts)

4.        Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Saskaņota darbība – Pārkāpuma pierādīšana – Pierādīšanas pienākums

(EKL 81. panta 1. punkts)

5.        Prasība atcelt tiesību aktu – Pieņemamība – Fiziskas vai juridiskas personas – Uzņēmums, kurš ir paziņojuma par iebildumiem adresāts un kurš administratīvā procesa ietvaros nav apstrīdējis tā faktiskos vai tiesiskos apstākļus – Tiesību celt prasību izmantošanas ierobežošana – Tiesiskuma un tiesību uz aizstāvību ievērošanas pamatprincipu pārkāpums

(LESD 101., 102. pants un 263. panta ceturtā daļa; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants un 52. panta 1. punkts)

6.        Konkurence – Kopienu tiesību normas – Pārkāpumi – Atzīšana par vainojamu – Sabiedrību grupa, kuras vadībā ir vairākas juridiskas personas

(EKL 81. pants)

1.        Administratīvā procesā konkurences noteikumu piemērošanas jomā tiesības iepazīties ar dokumentiem kā tiesību uz aizstāvību ievērošanas principa neatņemama daļa nozīmē to, ka Komisijai ir jādod attiecīgajam uzņēmumam iespēja pārbaudīt visus lietas materiālu dokumentus, kas varētu būt nozīmīgi tā aizstāvībai. Šo dokumentu vidū ir gan apsūdzošie, gan attaisnojošie dokumenti, izņemot citu uzņēmumu komercnoslēpumus ietverošus dokumentus, Komisijas iekšējos dokumentus un citu konfidenciālu informāciju.

Tomēr dokumenta nenosūtīšana ir tiesību uz aizstāvību pārkāpums tikai tad, ja attiecīgais uzņēmums pierāda, pirmkārt, ka Komisija ir balstījusies uz šo dokumentu, lai pamatotu savu iebildumu par pārkāpuma esamību, un, otrkārt, ka iebildumu var pierādīt, tikai atsaucoties uz šo dokumentu. Tam ir īpaši jāpierāda, ka rezultāts, pie kura ir nonākusi Komisija savā lēmumā, būtu bijis citāds, ja kā apsūdzošs pierādījums tiktu noraidīts nepaziņots dokuments, uz kuru ir balstījusies Komisija, lai apsūdzētu šo uzņēmumu. Savukārt attiecībā uz attaisnojošu dokumentu nepaziņošanu attiecīgajam uzņēmumam ir tikai jāpierāda, ka nepaziņošana varēja uzņēmumam nelabvēlīgi ietekmēt procesa norisi un Komisijas lēmuma saturu, jo tas būtu varējis atsaukties uz pierādījumiem, kuri neatbilst Komisijas izdarītajiem secinājumiem.

(sal. ar 13., 22. un 23. punktu)

2.        Lai pierādītu EKL 81. panta 1. punkta pārkāpuma pastāvēšanu, Komisijai ir jāatsaucas uz nopietniem, precīziem un atbilstošiem pierādījumiem. Turklāt ne katram Komisijas iesniegtajam pierādījumam par katru pārkāpuma aspektu ir noteikti jāatbilst šiem kritērijiem. Ir pietiekami, ja pierādījumu kopums, uz ko minētā iestāde atsaucas, kopumā ņemot, atbilst šai prasībai.

Līdz ar to, pat pieņemot, ka neviens no dažādajiem pārkāpuma aspektiem, skatot tos atsevišķi, nav vienošanās vai saskaņota darbība, kas ir aizliegtas ar EKL 81. panta 1. punktu, šāds secinājums neizslēdz iespēju, ka minētie aspekti, skatot tos kopsakarā, veido šādu vienošanos vai šādu darbību.

Precīzāk, ņemot vērā, ka aizliegums piedalīties pret konkurenci vērstās darbībās un vienošanās, kā arī pārkāpējiem piemērojamie sodi ir vispārzināmi, ir ierasts, ka darbības, ko tie veic, un vienošanās noslēgšana norisinās slepeni, ka sanāksmes norisinās slepeni, visbiežāk trešās valstīs, un ka ar tām saistītā dokumentācija tiek samazināta līdz minimumam. Pat ja Komisija atklāj pierādījumus, kas tiešā veidā apliecina tādu prettiesisku saziņu starp tirgus dalībniekiem kā sanāksmju protokoli, tie parasti ir fragmentāri un izkaisīti, kā rezultātā bieži noteiktas detaļas jārekonstruē, izmantojot dedukciju. Vairumā gadījumu pret konkurenci vērstu darbību vai vienošanās pastāvēšana ir jāsecina no noteiktām sakritībām un norādēm, kuras, skatot tās kopsakarā, nepastāvot citam loģiskam izskaidrojumam, var būt pierādījums par konkurences noteikumu pārkāpumu.

(sal. ar 47.–49. punktu)

3.        Savienības konkurences tiesības attiecas uz uzņēmumu darbību. Uzņēmuma jēdziens ietver jebkuru vienību, kas veic saimniecisku darbību, neatkarīgi no šīs vienības juridiskā statusa un tās finansēšanas veida. Šis jēdziens, skatīts šajā kontekstā, ir jāsaprot kā tāds, kas apzīmē ekonomisku vienību pat tad, ja no juridiskā viedokļa šī ekonomiskā vienība sastāv no vairākām fiziskām vai juridiskām personām. Ekonomiskas vienības pastāvēšanu var secināt arī no savstarpēji atbilstošu pierādījumu kopuma, pat ja ne ar vienu no šiem pierādījumiem, skatot tos atsevišķi, nepietiek, lai pierādītu šādas vienības pastāvēšanu.

Apstāklis, ka mātes sabiedrībai nepieder 100 % no meitas sabiedrības kapitāla, neizslēdz iespējamu ekonomiskas vienības pastāvēšanu konkurences tiesību izpratnē.

(sal. ar 64., 65. un 82. punktu)

4.        Lietas dalībniekam vai iestādei, kas norāda uz konkurences normu pārkāpumu, par to ir jāsniedz pierādījumi, un uzņēmumam vai uzņēmumu apvienībai, kas apgalvojuma par šo noteikumu pārkāpumu atspēkošanai izvirza kādu pamatu aizstāvībai, ir jāsniedz pierādījumi, ka ir izpildīti šī noteikuma aizstāvības pamata izmantošanas nosacījumi, lai minētajai iestādei tādējādi nāktos atsaukties uz citiem pierādījumiem. Tādējādi, pat ja juridiskais pierādīšanas pienākums atbilstoši šiem principiem ir Komisijai, uzņēmumam vai attiecīgajai apvienībai, viena lietas dalībnieka norādītie faktiskie apstākļi var likt otram lietas dalībniekam sniegt skaidrojumu vai attaisnojumu bez kura var secināt, ka noteikumi par pierādīšanas pienākumu ir izpildīti.

(sal. ar 80. punktu)

5.        Attiecībā uz konkurences noteikumu piemērošanu nevienā Savienības tiesību normā nav noteikts, ka paziņojuma par iebildumiem adresātam administratīvajā procesā būtu jāapstrīd tā dažādie faktiskie vai tiesību apstākļi, lai tam nebūtu liegts to darīt vēlāk tiesvedības stadijā. Proti, lai arī tas, ka Komisijas administratīvā procesa laikā uzņēmums tieši vai netieši atzīst faktiskos vai tiesiskos apstākļus, var būt papildu pierādījums, vērtējot iespējas vērsties tiesā pamatotību, tādēļ nevarētu ierobežot pašu pārsūdzības Vispārējā tiesā tiesību, kas saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu ir fiziskām vai juridiskām personām, izmantošanu.

Ja nepastāv šajā sakarā tieši paredzēts juridiskais pamats, šāds ierobežojums ir pretrunā tiesiskuma un tiesību uz aizstāvību ievērošanas pamatprincipiem. Turklāt tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un piekļuvi objektīvai tiesai vispirms jau ir garantētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā, kuram saskaņā ar LES 6. panta 1. punkta pirmo daļu ir tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem. Atbilstoši šīs hartas 52. panta 1. punktam visiem šajā hartā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos.

(sal. ar 89.–91. punktu)

6.        Procedūras par konkurences tiesību normu pārkāpumu ietvaros, lai izvērtētu, vai sabiedrība savu rīcību tirgū nosaka autonomi, ir jāņem vērā visi atbilstošie fakti, kas attiecas uz ekonomiskām, organizatoriskām un juridiskām saiknēm, kuras pastāv starp to un tās pašas grupas sabiedrību, kura tika atzīta par atbildīgu par minētās grupas darbībām, kas var atšķirties katrā no gadījumiem un tātad nevar tikt izsmeļoši uzskaitītas.

Sabiedrību grupas, kuras vadībā ir vairākas juridiskas personas, gadījumā Komisija, uzskatot, ka viena no šīm sabiedrībām ir vienīgā atbildīgā par šīs grupas sabiedrību, kuras kopā veido ekonomisku vienību, darbību, nepieļauj kļūdu vērtējumā. Proti, fakts, ka tā nebija vienīgā juridiskā persona grupas virsotnē, nav šķērslis, lai sabiedrību sauktu pie atbildības par šīs grupas darbību. Sabiedrību grupas juridiskā struktūra, kam ir raksturīgi, ka nav vienas juridiskās personas, kura vadītu šo grupu, nav noteicoša, ja šī struktūra neatspoguļo minētās grupas patieso darbību un reālo organizāciju. Īpaši tas, ka nepastāv juridiskas padotības saikne starp divām sabiedrībām, kas ir grupas vadībā, neliek apšaubīt secinājumu, ka viena no šīm abām sabiedrībām ir jāsauc pie atbildības par grupas darbībām, jo patiesībā otrā sabiedrība nenosaka savu rīcību attiecīgajā tirgū autonomi.

(sal. ar 95., 98.–100. un 107.–109. punktu)

TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2010. gada 1. jūlijā (*)

Apelācija – Aizliegtas vienošanās – Ģipša plāksnes – Piekļuve lietas materiāliem – Apsūdzoši un attaisnojoši pierādījumi – “Uzņēmuma” jēdziens – Ekonomiska vienība – Par ekonomiskas vienības rīcību atbildīga sabiedrība – Tiesvedībā pirmo reizi izvirzīts arguments

Lieta C‑407/08 P

par apelācijas sūdzību atbilstoši Tiesas Statūtu 56. pantam, ko 2008. gada 19. septembrī iesniedza

Knauf Gips KG, iepriekš Gebrüder Knauf Westdeutsche Gipswerke KG, Iphofena [Iphofen] (Vācija), ko pārstāv M. Klusmans [M. Klusmann] un S. Thomass [S. Thomas], Rechtsanwälte,

apelācijas sūdzības iesniedzēja,

otrs lietas dalībnieks –

Eiropas Komisija, ko pārstāv F. Kastiljo de la Tore [F. Castillo de la Torre] un R. Zauers [R. Sauer], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

atbildētāja pirmajā instancē.

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], tiesneši P. Linda [P. Lindh], U. Lehmuss [U. Lõhmus], A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh] un A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev] (referents),

ģenerāladvokāts J. Mazaks [J. Mazák],

sekretārs K. Malaceks [K. Malacek], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2009. gada 22. oktobra tiesas sēdi,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2010. gada 11. februāra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar savu apelācijas sūdzību Knauf Gips KG, iepriekš Gebrüder Knauf Westdeutsche Gipswerke KG, (turpmāk tekstā – “Knauf” vai “apelācijas sūdzības iesniedzēja”) lūdz atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2008. gada 8. jūlija spriedumu lietā T‑52/03 Knauf Gips/Komisija (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru ir noraidīta tās prasība atcelt Komisijas 2002. gada 27. novembra Lēmumu 2005/471/EK par EK līguma 81. panta procedūras piemērošanu attiecībā uz BPB plc, Gebrüder Knauf Westdeutsche Gipswerke KG, Société Lafarge SA un Gyproc Benelux NV (Lieta COMP/E‑1/37.152 – Ģipša plāksnes) (OV 2005, L 166, 8. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

 Atbilstošās tiesību normas

2        Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17 – Pirmā regula par Līguma [81.] un [82.] panta īstenošanu – (OV 1962, 13, 204. lpp.) 15. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Komisija ar lēmumu var uzlikt uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām soda naudas [naudas sodu] 1000 līdz 1 000 000 norēķinu vienību vai lielākā apmērā, bet nepārsniedzot 10 % no katra pārkāpēja uzņēmuma iepriekšējā finanšu gada apgrozījuma, ja tie ar nodomu vai nolaidības dēļ:

a)      pārkāpj [EKL 81.] panta 1. punktu vai [EKL 82.] pantu [..].

[..]”

 Lietas rašanās fakti

3        Pārsūdzētajā spriedumā Pirmās instances tiesa [tagad – Vispārējā tiesa] prasības pamatā esošos faktus īsumā ir izklāstījusi šādi:

“1      Prasītāja Knauf [..] ražo un pārdod būvniecības materiālus uz ģipša bāzes.

2      Prasītāja ir atbilstoši Vācijas tiesībām dibināta komandītsabiedrība. Visas tās kapitāla daļas ir 21 Knauf ģimenes dalībnieka, kā arī sabiedrības, kuras turējumā ir citu četru dalībnieku kapitāla daļas, turējumā. Vadošie dalībnieki, kuri ir personīgi atbildīgi, ir B. un C.

3      Pēc tās iegūtās informācijas Komisija 1998. gada 25. novembrī veica iepriekš nepieteiktas pārbaudes astoņos uzņēmumos, kas darbojās ģipša plākšņu jomā, tostarp prasītājas uzņēmumā un citos Knauf grupas uzņēmumos. 1999. gada 1. jūlijā Komisija veica izmeklēšanu divos citos uzņēmumos.

4      Pēc tam Komisija attiecīgajiem uzņēmumiem nosūtīja informācijas pieprasījumus saskaņā ar 11. pantu Regulā Nr. 17 [..]. Komisija pieprasīja informāciju par dokumentiem, kuri tika iegūti šo uzņēmumu telpās 1998. gada novembra un 1999. gada jūlija pārbaužu laikā. Knauf uz to atbildēja 1999. gada 14. septembrī.

5      2001. gada 18. aprīlī Komisija uzsāka administratīvo procesu un pieņēma paziņojumu par iebildumiem attiecībā uz uzņēmumiem BPB plc [turpmāk tekstā – “BPB”], Knauf, sabiedrību Lafarge SA (turpmāk tekstā – “Lafarge”), Etex SA un Gyproc Benelux NV (turpmāk tekstā – “Gyproc”) (turpmāk tekstā – “paziņojums par iebildumiem”). Šie uzņēmumi iesniedza savus rakstveida apsvērumus, un tiem bija piekļuve Komisijas lietas izmeklēšanas materiāliem, izmantojot kopiju CD‑ROM diskā, kas tiem tika nosūtīts 2001. gada 17. maijā.

6      Prasītāja uz paziņojumu par iebildumiem atbildēja 2001. gada 6. jūlija vēstulē.

7      Uzklausīšana notika 2001. gada 17. jūlijā. BPB un Gyproc daļu no sava izklāsta darīja zināmu slēgtā sēdē.

8      Ar 2001. gada 10. augusta vēstuli uzklausīšanas amatpersona nosūtīja prasītājai nekonfidenciālās BPB un Gyproc dokumentu versijas.

9      Ar 2001. gada 20. augusta vēstuli prasītāja lūdza piekļuvi visiem lietas materiāliem, kuri ir pievienoti lietai pēc CD‑ROM nosūtīšanas, un it īpaši citu administratīvajā procesā iesaistīto uzņēmumu atbildēm uz paziņojumu par iebildumiem.

10      2001. gada 7. septembrī uzklausīšanas amatpersona nosūtīja prasītājai trīs papildu dokumentus, kurus Lafarge bija iesniegusi Komisijai pēc 2001. gada 17. jūlija uzklausīšanas.

11      2001. gada 11. septembrī Komisija noraidīja prasītājas 2001. gada 20. augusta lūgumu saņemt piekļuvi citiem lietas materiāliem.

12      2002. gada 19. novembrī uzklausīšanas amatpersona pieņēma savu ziņojumu.

13      2002. gada 27. novembrī Komisija pieņēma [apstrīdēto] lēmumu.

14      [Apstrīdētā] lēmuma rezolutīvajā daļā noteikts:

“1. pants

BPB [..], Knauf grupa, [..] Lafarge [..] un Gyproc [..] ir pārkāpušas [EKL] 81. panta 1. punktu, piedaloties vienošanās un saskaņotā darbībā ģipša plākšņu sektorā [piedaloties vienošanās noslēgšanā un saskaņotās darbībās ģipša plākšņu jomā].

Pārkāpuma ilgums bijis [šāds]:

a)      BPB [..]: no 1992. gada 31. marta līdz, vēlākais, 1998. gada 25. novembrim;

b)      Knauf [grupa]: no 1992. gada 31. marta līdz, vēlākais, 1998. gada 25. novembrim;

c)      [..] Lafarge [..]: no 1992. gada 31. augusta līdz, vēlākais, 1998. gada 25. novembrim;

d)      Gyproc [..]: no 1996. gada 6. jūnija līdz, vēlākais, 1998. gada 25. novembrim.

[..]

3. pants

Par 1. pantā minēto pārkāpumu šādiem uzņēmumiem tiek noteikti šādi naudas sodi:

a)      BPB [..]: EUR 138,6 miljoni;

b)      [..] Knauf [..]:EUR  85,8 miljoni;

c)      [..] Lafarge [..]:EUR  249,6 miljoni;

d)      Gyproc [..]:EUR  4,32 miljoni.

[..]”

15      [Apstrīdētajā] lēmumā Komisija uzskata, ka attiecīgie uzņēmumi ir piedalījušies vienotā un turpinātā pārkāpumā, kas izpaudies ar šādām darbībām, kas ir vienošanās vai saskaņotas darbības:

–        1992. gadā BPB un Knauf pārstāvji tikušies Londonā (Apvienotā Karaliste) [turpmāk tekstā – “Londonas sanāksme”] un izteikuši kopīgu gribu stabilizēt ģipša plākšņu tirgu Vācijā, Apvienotajā Karalistē, Francijā un Beniluksā;

–        BPB un Knauf pārstāvji, sākot ar 1992. gadu, izveidojuši informācijas apmaiņas sistēmas, kurām pievienojās Lafarge un vēlāk – Gyproc, par to ģipša plākšņu pārdošanas apjomu Vācijas, Apvienotās Karalistes, Francijas un Beniluksa tirgos;

–        BPB, Knauf un Lafarge pārstāvji vairākkārt savstarpēji snieguši iepriekšēju informāciju par cenu paaugstināšanu Apvienotās Karalistes tirgū;

–        reaģējot uz īpatnībām Vācijas tirgus attīstībā, BPB, Knauf, Lafarge un Gyproc pārstāvji 1996. gadā tikušies Versaļā (Francija), 1997. gadā – Briselē (Beļģija) un 1998. gadā – Hāgā (Nīderlande), lai sadalītu vai vismaz stabilizētu Vācijas tirgu;

–        BPB, Knauf, Lafarge un Gyproc pārstāvji savstarpēji vairākkārt apmainījušies ar informāciju un vienojušies par cenu paaugstināšanu Vācijas tirgū no 1996. līdz 1998. gadam.

16      Lai aprēķinātu naudas soda apmēru, Komisija izmantoja metodoloģiju, kas aprakstīta Pamatnostādnēs sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatnostādnes”).

17      Lai noteiktu naudas soda sākumsummu, ko nosaka, pamatojoties uz pārkāpuma smagumu, Komisija vispirms uzskatīja, ka attiecīgie uzņēmumi bija izdarījuši pēc tā rakstura sevišķi smagu pārkāpumu, jo attiecīgo darbību mērķis bija izbeigt cenu karu un stabilizēt tirgu, apmainoties ar konfidenciālu informāciju. Turklāt Komisija uzskatīja, ka attiecīgajām darbībām bija iespaids uz tirgu, jo attiecīgie uzņēmumi aptvēra gandrīz visu ģipša plākšņu piedāvājumu tirgū un turklāt aizliegtās vienošanās dažādās izpausmes tika īstenotas ļoti koncentrētā un oligopolā tirgū. Attiecībā uz konkrētā ģeogrāfiskā tirgus apjomu Komisija uzskatīja, ka aizliegtā vienošanās aptvēra četrus galvenos tirgus Eiropas Kopienas ietvaros, proti, Vāciju, Apvienoto Karalisti, Franciju un Beniluksu.

18      Turpinājumā, uzskatot, ka pastāv nozīmīga nevienādība starp iesaistītajiem uzņēmumiem, Komisija īstenoja atšķirīgu attieksmi, šajā sakarā balstoties uz apgrozījuma apjomu, kas saistīts ar attiecīgās preces pārdošanu minētajos tirgos pārkāpumu pēdējā pilnajā gadā. Uz šī pamata naudas soda sākumsumma tika noteikta EUR 80 miljonu apmērā BPB, EUR 52 miljonu apmērā Knauf un Lafarge EUR 8 miljonu apmērā Gyproc.

19      Lai nodrošinātu naudas soda pietiekamu preventīvu iedarbību, ievērojot uzņēmumu lielumu un kopējos resursus, Lafarge noteiktā naudas soda sākumsumma tika palielināta par 100 %, sasniedzot EUR 104 miljonus.

20      Lai ņemtu vērā pārkāpuma ilgumu, sākumsummas apmērs pēc tam tika palielināts par 65 % BPB un Knauf gadījumā, par 60 % Lafarge gadījumā un par 20 % Gyproc gadījumā, Komisijai pārkāpumu kvalificējot kā ilgstošu pārkāpumu Knauf, Lafarge un BPB gadījumā un kā vidēja ilguma pārkāpumu Gyproc gadījumā.

21      Attiecībā uz atbildību pastiprinošiem apstākļiem BPB un Lafarge noteiktā naudas soda pamatsumma tika palielināta par 50 % par recidīvu.

22      Turpinot, Komisija par 25 % samazināja Gyproc noteikto naudas sodu, pamatojoties uz atbildību mīkstinošiem apstākļiem tādēļ, ka tā bija destabilizējošs elements, kas veicināja aizliegtās vienošanās ietekmes ierobežošanu Vācijas tirgū, un tādēļ, ka tā nedarbojās Apvienotās Karalistes tirgū.

23      Visbeidzot, Komisija samazināja naudas sodu apmēru par 30 % BPB un par 40 % – Gyproc, piemērojot D sadaļas 2. punktu Komisijas paziņojumā par naudas sodu neuzlikšanu vai to apmēra samazināšanu lietās par aizliegtām vienošanās (OV 1996, C 207, 4. lpp. [..]). Attiecīgi galīgais noteikto naudas sodu apmērs bija EUR 138,6 miljoni BPB gadījumā, EUR 85,8 miljoni Knauf gadījumā, EUR 249,6 miljoni Lafarge gadījumā un EUR 4,32 miljoni Gyproc gadījumā.”

 Pārsūdzētais spriedums

4        Ar Pirmās instances tiesā 2003. gada 13. februārī iesniegto prasības pieteikumu Knauf cēla prasību par apstrīdētā lēmuma atcelšanu. Pakārtoti tā Pirmās instances tiesai lūdza samazināt tai uzliktā naudas soda summu.

5        Ar pārsūdzēto spriedumu Pirmās instances tiesa noraidīja visu prasību kopumā.

 Lietas dalībnieku prasījumi

6        Ar apelācijas sūdzību Knauf lūdz Tiesu:

–        atcelt pārsūdzēto spriedumu;

–        pakārtoti nodot lietu atkārtotai izskatīšanai Vispārējā tiesā;

–        turklāt pakārtoti, samērīgi, bet vismaz par EUR 54,51 miljonu, samazināt tai apstrīdētā lēmuma 3. pantā uzlikto naudas sodu un

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

7        Komisija lūdz noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest Knauf atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Par apelācijas sūdzību

8        Apelācijas sūdzības pamatojumam Knauf izvirza trīs pamatus attiecībā uz, pirmkārt, tiesību uz aizstāvību, otrkārt, EKL 81. panta un, treškārt, Regulas Nr. 17 15. panta pārkāpumu.

 Par pirmo apelācijas pamatu attiecībā uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu

9        Šis pamats iedalāms divās atsevišķās daļās, kuras ir jāpārbauda viena pēc otras.

 Par pirmā pamata pirmo daļu attiecībā uz atteikumu piekļūt apsūdzošiem pierādījumiem

–       Lietas dalībnieku argumenti

10      Knauf būtībā apstrīd pārsūdzētā sprieduma 49. un 50. punktu, kuros Pirmās instances tiesa esot prettiesiski neizpildījusi tās pienākumu pārbaudīt sekas Komisijas atteikumam piešķirt tai piekļuvi noteiktiem apsūdzošiem pierādījumiem. Pēc apelācijas sūdzības iesniedzējas domām, tā kā Knauf esot norādījusi nepaziņotos apsūdzošos pierādījumus un apstrīdētā lēmuma izvilkumi esot balstīti vienīgi uz šiem pierādījumiem, nekādas papildu norādes neesot nepieciešamas, lai secinātu, ka, ja šie pierādījumi būtu bijuši noraidīti, attiecīgās minētā lēmuma daļas būtu bijušas citādākas. Ņemot vērā, ka šīs daļas attiecās uz būtisku pārkāpuma kā tāda aspektu, šis lēmums būtu bijis citādāks.

11      Komisija uzskata, ka pirmā pamata pirmā daļa ir neefektīva, jo ar to ir apstrīdēts pakārtots arguments, kā tas izrietēja no pārsūdzētā sprieduma 63. punkta. Turklāt tā apgalvo, ka Knauf neesot pierādījusi, ka rezultāts, kādu radīja apstrīdētais lēmums, būtu bijis citādāks, ja apelācijas sūdzības iesniedzējai būtu bijusi piekļuve nepaziņotajiem apsūdzošajiem pierādījumiem.

–       Tiesas vērtējums

12      Jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 49. punktā Pirmās instances tiesa konstatēja, ka, izņemot dažus detalizētākus piemērus, apelācijas sūdzības iesniedzēja esot vienīgi uzskaitījusi apstrīdētā lēmuma apsvērumus, kuros ir minēti dokumenti, saistībā ar kuriem bija noraidīta piekļuve, un secināja, ka ar šādu uzskaitījumu nepietiek, lai izpildītu judikatūrā noteikto pienākumu, saskaņā ar kuru prasītājai ir jāpierāda, ka rezultāts, pie kāda Komisija ir nonākusi šajā lēmumā, būtu bijis citādāks, ja attiecīgie dokumenti būtu bijuši noraidīti kā apsūdzoši pierādījumi. Līdz ar to, kā tas ir norādīts tā paša sprieduma 50. punktā, Pirmās instances tiesa ir pārbaudījusi apgalvoto piekļuves dokumentiem pārkāpumu kā pierādījumus, kuri ietver apsūdzošus faktus, ņemot vērā vienīgi apelācijas sūdzības iesniedzējas skaidri celtos iebildumus.

13      Šajā sakarā ir jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai dokumenta nenosūtīšana ir tiesību uz aizstāvību pārkāpums tikai tad, ja attiecīgais uzņēmums pierāda, ka, pirmkārt, Komisija ir pamatojusies uz šo dokumentu, lai pamatotu savu iebildumu par pārkāpuma esamību, un, otrkārt, iebildumu var pierādīt, tikai atsaucoties uz šo dokumentu. Ja pastāvētu citi dokumentāri pierādījumi, par kuriem lietas dalībniekiem bija zināms administratīvā procesa laikā, kas īpaši pamato Komisijas secinājumus, nepaziņota apsūdzoša dokumenta kā pierādījuma atmešana nemazinātu apstrīdētajā lēmumā ietverto iebildumu pamatotību. Tādējādi attiecīgajam uzņēmumam ir jāpierāda, ka rezultāts, pie kura ir nonākusi Komisija savā lēmumā, būtu bijis citādāks, ja kā apsūdzošs pierādījums tiktu noraidīts nepaziņots dokuments, uz kuru ir balstījusies Komisija, lai apsūdzētu šo uzņēmumu (2004. gada 7. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I‑123. lpp., 71.–73. punkts).

14      Tomēr tikai ar apstrīdētā lēmuma apsvērumu, kuros ir minēti dokumenti, pie kuriem piekļuve ir atteikta, uzskaitījumu kā tādu nevar pierādīt, ka rezultāts, pie kāda būtu nonākusi Komisija šajā lēmumā, būtu bijis citādāks, ja šie dokumenti būtu noraidīti kā apsūdzoši pierādījumi.

15      Tātad apelācijas sūdzībā izvirzītā pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

 Par pirmā pamata otro daļu attiecībā uz atteikumu piekļūt attaisnojošiem pierādījumiem

–       Lietas dalībnieku argumenti

16      Pirmkārt, Knauf pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 64. un 65. punktā esot kļūdaini izklāstījusi tās argumentāciju attiecībā uz Komisijas atteikumu piešķirt tai piekļuvi noteiktiem attaisnojošiem pierādījumiem.

17      Otrkārt, Knauf uzskata, ka pārsūdzētā sprieduma 70.–78. punktā Pirmās instances tiesa esot nepareizi piemērojusi Tiesas judikatūru attiecībā uz attaisnojošiem pierādījumiem. Tā prasītājai esot bijis jāpierāda nevis tas, ka, ja tai būtu bijusi piekļuve citu attiecīgo uzņēmumu atbildēm uz paziņojumu par iebildumiem, apstrīdētā lēmuma saturs būtu bijis citādāks, bet tikai tas, ka tā būtu varējusi izmantot šos dokumentus savai aizstāvībai. Tomēr Pirmās instances tiesa esot pārbaudījusi, vai prasītājas norādītie attaisnojošie pierādījumi būtu varējuši ietekmēt minētā lēmuma rezultātu.

18      Treškārt, Knauf apstrīd Pirmās instances tiesas vērtējumu, saskaņā ar kuru BPB atbildē uz paziņojumu par iebildumiem nav nekādu attaisnojošu pierādījumu. Tā apgalvo, ka saskaņā ar vispārējiem principiem attiecībā uz pierādījumiem apgalvojumi, kurus ir izteikuši citi attiecīgie uzņēmumi, ir pierādījumi. Turklāt fakts, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja administratīvā procesa laikā izvirzīja tādus pašus argumentus, nekādi negroza šādu citu ieinteresēto personu apgalvojumu būtību.

19      Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā neesot ņēmusi vērā dažus BPB atbildes uz paziņojumu par iebildumiem izvilkumus, ko tā esot norādījusi kā nepaziņotus attaisnojošus pierādījumus.

20      Komisija uzskata, ka Pirmās instances tiesa esot pareizi piemērojusi Tiesas judikatūru šajā jomā un ka tā neesot sagrozījusi apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentāciju.

21      Šī iestāde tāpat apgalvo, ka Knauf, tikai atkārtojot argumentus, kurus tā jau izvirzīja Pirmās instances tiesā, tādējādi vēloties panākt, lai Tiesa no jauna pārskatītu šos iebildumus, kas šo pirmā pamata otro daļu padarot par nepieņemamu. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja neesot pierādījusi, kā attiecīgie neatklātie pierādījumi varētu noderēt tās aizstāvībai.

–       Tiesas vērtējums

22      Tiesības iepazīties ar dokumentiem kā tiesību uz aizstāvību neatņemama daļa nozīmē to, ka Komisijai ir jādod attiecīgajam uzņēmumam iespēja pārbaudīt visus lietas materiālu rakstiskos dokumentus, kas varētu būt nozīmīgi aizstāvībai. Šo dokumentu vidū ir gan apsūdzošie, gan attaisnojošie dokumenti, izņemot citu uzņēmumu komercnoslēpumus ietverošus dokumentus, Komisijas iekšējos dokumentus un citu konfidenciālu informāciju (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 68. punkts un tajā minētā judikatūra).

23      Attiecībā uz attaisnojošu dokumentu nepaziņošanu no pastāvīgās judikatūras izriet, ka attiecīgajam uzņēmumam ir tikai jāpierāda, ka nepaziņošana varēja uzņēmumam nelabvēlīgi ietekmēt procesa norisi un Komisijas lēmuma saturu. Pietiek, ja uzņēmums pierāda, ka tas minēto attaisnojošo dokumentu varēja izmantot savai aizstāvībai tādējādi, ka, ja tas to būtu varējis izmantot administratīvā procesa laikā, uzņēmums būtu varējis atsaukties uz pierādījumiem, kuri neatbilst Komisijas šajā posmā izdarītajiem secinājumiem, un tādēļ kaut kādā veidā varētu ietekmēt tās lēmumā ietvertos vērtējumus vismaz attiecībā uz tam pārmestās darbības smagumu un ilgumu un tādējādi naudas soda apmēru (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 74. un 75. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

24      No tā izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai ir ne tikai jāpierāda, ka tai nav bijusi piekļuve noteiktiem attaisnojošiem pierādījumiem, bet arī – ka tā būtu varējusi izmantot tos savai aizstāvībai.

25      Šajā sakarā Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 72.–77. punktā konstatēja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav pierādījusi, ka tā attiecīgos neatklātos dokumentus būtu varējusi izmantot savai aizstāvībai, ņemot vērā, ka administratīvā procesa laikā tā izvirzīja tādu pašu argumentāciju kā tā, kas ietverta minētajos dokumentos, un ka Komisija šo argumentāciju noraidīja apstrīdētajā lēmumā. Uz šī pamata Pirmās instances tiesa tā paša sprieduma 78. punktā varēja secināt, ka pat tad, ja prasītāja būtu varējusi izmantot šos dokumentus administratīvajā procesā, Komisijas atzinumus minētie dokumenti nevarētu ietekmēt.

26      Tomēr jānorāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja neapstrīd Pirmās instances tiesas vērtējumu, saskaņā ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja nav pierādījusi, ka tā dokumentus, kuri nebija atklāti administratīvā procesa laikā, būtu varējusi izmantot savai aizstāvībai.

27      Tādējādi, pat pieņemot, kā to apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, ka attiecīgajos dokumentos ir attaisnojoši pierādījumi, šis konstatējums nevar būt pamats pārsūdzētā sprieduma atcelšanai.

28      Tāpat, ja tā, kā to apgalvo arī apelācijas sūdzības iesniedzēja, ir taisnība, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 74. punktā, nospriežot, ka nepaziņotajā attaisnojošajā dokumentā, proti, BPB atbildes uz paziņojumu par iebildumiem 4.2.1. punktā, ietvertā informācija nebūtu varējusi mainīt apstrīdētā lēmuma “galīgo rezultātu”, kļūdaini piemēroja šī sprieduma 23. punktā atgādināto judikatūru, šī kļūda nevar būt pamats pārsūdzētā sprieduma atcelšanai, jo apelācijas sūdzības iesniedzēja nav mēģinājusi pierādīt, ka tā būtu varējusi izmantot šo informāciju savai aizstāvībai, it īpaši ņemot vērā Pirmās instances tiesas konstatējumu, ka Komisija jau bija ņēmusi vērā šos argumentus minētajā lēmumā.

29      Līdz ar to šis iebildums ir jānoraida kā neefektīvs.

30      Iebildums par iespējamu argumentu sagrozīšanu, kuru Knauf izvirzīja pirmajā instancē, kas esot kļūdaini izklāstīti pārsūdzētā sprieduma 65. punktā, nav atbalstāms.

31      Ja apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka ir sagrozīti tās argumenti, tai, piemērojot LESD 256. pantu, Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 58. panta pirmo daļu un Tiesas Reglamenta 112. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunktu, ir precīzi jānorāda fakti, kurus Pirmās instances tiesa ir sagrozījusi (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 50. punkts). Taču apelācijas sūdzības iesniedzēja precīzi nenorāda tos savus argumentus, kuri būtu sagrozīti pārsūdzētajā spriedumā.

32      Starp citu, tiktāl, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzēja nepārmet Pirmās instances tiesai, ka tā būtu aizmirsusi atbildēt uz tās pamatiem un prasījumiem pirmajā instancē, jautājumam par to, vai Pirmās instances tiesa ir kļūdaini izklāstījusi apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentāciju, nav ietekmes uz šīs lietas risinājumu.

33      Tāpat nav pieņemams arī iebildums par to, ka Pirmās instances tiesa, iespējams, neesot ņēmusi vērā noteiktus BPB atbildes uz paziņojumu par iebildumiem izvilkumus, it īpaši šīs atbildes 4.1.16. un 4.2.3. punktu.

34      Attiecībā uz minētās atbildes 4.1.16. punktu ir jānorāda, ka tā galvenais tā saturs ir apgalvojumā, ka “konkurence saglabājās intensīva dažādos Eiropas tirgos”, neraugoties uz “apgalvoto apņemšanos”, kas tika panākta Londonas sanāksmē. Taču jautājumu par turpināto konkurenci Pirmās instances tiesa ir pārbaudījusi pārsūdzētā sprieduma 72. un 75. punktā.

35      Attiecībā uz BPB atbildes uz paziņojuma par iebildumiem 4.2.3. punktu tajā ir noteikts, ka dati, ar kuriem apmainījās šī sabiedrība un tās konkurenti, netika ietverti BPB plānošanas procesā. Tomēr, tā kā tiesa pārsūdzētā sprieduma 73. un 74. punktā pārbaudīja apgalvojumus par šo informācijas apmaiņu, kā arī apgalvojumu, ka apmaiņas ceļā iegūto informāciju zināja vienīgi D., Gyproc direktors, un BPB priekšsēdētājs ģenerāldirektors, Pirmās instances tiesa ir netieši atbildējusi uz apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu.

36      Līdz ar to apelācijas sūdzības pirmā pamata otrā daļa ir jānoraida.

37      Tādējādi Knauf apelācijas sūdzības pamatojumam izvirzītais pirmais pamats ir jānoraida.

 Par otro apelācijas sūdzībā izvirzīto pamatu attiecībā uz EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu

 Lietas dalībnieku argumenti

38      Knauf apgalvo, ka Pirmās instances tiesa, pārsūdzētā sprieduma 140.–298. punktā pamatojoties uz konstatējumiem, kuri izriet no neatklātajiem apsūdzošajiem pierādījumiem, esot secinājusi EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu. Tādējādi Pirmās instances tiesa neesot ievērojusi tā paša sprieduma 63. punktā izteikto apgalvojumu, ka tā neņems vērā minētos apsūdzošos pierādījumus, kad tā izskatīs lietu pēc būtības.

39      Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka, pat ņemot vērā neatklātos apsūdzošos pierādījumus, neviens no pieciem tai pārmestajiem pārkāpuma elementiem, proti, sanāksme Londonā 1992. gadā, informācijas apmaiņa saistībā ar pārdošanas apjomiem Vācijā, Francijā, Beniluksā un Apvienotajā Karalistē no 1992. līdz 1998. gadam, informācijas apmaiņa saistībā ar cenu paaugstināšanos Apvienotajā Karalistē tajā pašā laikposmā, vienošanās par tirgus daļām Vācijā (Versaļas, Briseles un Hāgas sanāksmes) no 1996. gada jūnija un vienošanās par cenu paaugstināšanu Vācijā no 1996. gada, neatbilstot kritērijiem, lai konstatētu pārkāpumu saskaņā ar EKL 81. panta 1. punktu.

40      Komisija apgalvo, ka otrais pamats esot nepieņemams kopumā, jo tas attiecoties tikai uz Pirmās instances tiesas faktu konstatējumiem.

41      Tā arī norāda, ka Knauf neapstrīdot viena un turpināta pārkāpuma pastāvēšanu, ar ko ir pamatots apstrīdētais lēmums. Taču lielākajā daļā gadījumu pret konkurenci vērstu saskaņotu darbību vai vienošanās pastāvēšana esot jāizsecina no virknes sakritību un norādēm, kas, kopā ņemtas un nepastāvot citam atbilstošam izskaidrojumam, var pierādīt konkurences noteikumu pārkāpumu.

 Tiesas vērtējums

42      Pirmkārt, attiecībā uz iebildumu, ka Pirmās instances tiesa, lai konstatētu pārkāpuma esamību atbilstoši EKL 81. panta 1. punktam, esot pamatojusies uz konstatējumiem, kuri izriet no neatklātajiem apsūdzošajiem pierādījumiem, ir jānorāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja uz pārsūdzētā sprieduma 140.–298. punktu ir atsaukusies vienīgi kopsavilkuma veidā, precīzi nenorādot neatklātos apsūdzošos pierādījumus, uz kuriem Pirmās instances tiesa būtu balstījusi savu argumentāciju.

43      Taču no LESD 256. panta, Tiesas Statūtu 58. panta pirmās daļas un Tiesas Reglamenta 112. panta 1. punkta c) apakšpunkta izriet, ka apelācijas sūdzībā precīzi jānorāda apstrīdētie elementi spriedumā, kura atcelšana tiek pieprasīta, kā arī juridiskie argumenti, kas konkrēti izvirzīti apelācijas sūdzības atbalstam (skat. it īpaši 2000. gada 4. jūlija spriedumu lietā C‑352/98 P Bergaderm un Goupil/Komisija, Recueil, I‑5291. lpp., 34. punkts; 2002. gada 8. janvāra spriedumu lietā C‑248/99 P Francija/Monsanto un Komisija, Recueil, I‑1. lpp., 68. punkts, kā arī 2008. gada 22. decembra spriedumu lietā C‑487/06 P British Aggregates/Komisija, Krājums, I‑10515. lpp., 121. punkts).

44      Līdz ar to šis iebildums ir nepieņemams.

45      Otrkārt, attiecībā uz iebildumu par pārkāpuma raksturu katram no pieciem apelācijas sūdzības iesniedzējai pārmestās rīcības elementiem ir jānorāda, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 306. punktā ir konstatējusi, ka no apstrīdētā lēmuma izriet, ka “izskatāmajā lietā vienošanās un saskaņoto darbību kopums ietilpst attiecīgo uzņēmumu pūliņu virknē, kas vērsta uz vienu ekonomisku mērķi, proti, ierobežot konkurenci, un kas bijusi saliktas un turpinātas vienošanās, kura priekšmets un sekas bija konkurences ierobežošana, dažādas izpausmes. Uzskatot, ka iepriekš minētās vienošanās un saskaņotās darbības nepārtraukti laika posmā no 1992. līdz 1998. gadam konkretizēja minēto uzņēmumu kopīgo gribu stabilizēt un tādējādi ierobežot konkurenci vismaz Vācijas, Francijas, Apvienotās Karalistes un Beniluksa ģipša plākšņu tirgos, Komisija pārkāpumu kvalificēja kā vienotu, saliktu un turpinātu”. Minētā sprieduma 321. punktā Pirmās instances tiesa noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzējas iebildumus, kuri bija pret aizliegtās vienošanās kvalificēšanu par vienotu un turpinātu pārkāpumu.

46      Knauf neapstrīd Pirmās instances tiesas secinājumu attiecībā uz vienota un turpināta pārkāpuma esamību, bet vienīgi apgalvo, ka neviens no elementiem, kas veido tai inkriminēto pārkāpumu, nepamatojot EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu.

47      Šajā sakarā ir jāatgādina, ka, lai pierādītu EKL 81. panta 1. punkta pārkāpuma pastāvēšanu, Komisijai ir jāatsaucas uz nopietniem, precīziem un atbilstošiem pierādījumiem (šajā ziņā skat. 1993. gada 31. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑89/85, C‑104/85, C‑114/85, C‑116/85, C‑117/85 un no C‑125/85 līdz C‑129/85 Ahlström Osakeyhtiö u.c./Komisija, Recueil, I‑1307. lpp., 127. punkts). Turklāt ne katram Komisijas iesniegtajam pierādījumam par katru pārkāpuma aspektu ir noteikti jāatbilst šiem kritērijiem. Ir pietiekami, ja pierādījumu kopums, uz ko minētā iestāde atsaucas, kopumā ņemot, atbilst šai prasībai.

48      Līdz ar to, pat pieņemot, ka neviens no dažādajiem attiecīgā pārkāpuma aspektiem, skatot tos atsevišķi, nav vienošanās vai saskaņota darbība, kas ir aizliegtas ar EKL 81. panta 1. punktu, kā to apgalvoja apelācijas sūdzības iesniedzēja, šāds secinājums neizslēdz iespēju, ka minētie aspekti, skatot tos kopsakarā, veido šādu vienošanos vai šādu darbību.

49      Kā Tiesa jau to ir nospriedusi, ņemot vērā, ka aizliegums piedalīties pret konkurenci vērstās darbībās un vienošanās, kā arī pārkāpējiem piemērojamie sodi ir vispārzināmi, ir ierasts, ka darbības, ko tie veic, un vienošanās noslēgšana norisinās slepeni, ka sanāksmes norisinās slepeni, visbiežāk trešās valstīs, un ka ar tām saistītā dokumentācija tiek samazināta līdz minimumam. Pat ja Komisija atklāj pierādījumus, kas tiešā veidā apliecina tādu prettiesisku saziņu starp tirgus dalībniekiem kā sanāksmju protokoli, tie parasti ir fragmentāri un izkaisīti, kā rezultātā bieži noteiktas detaļas jārekonstruē, izmantojot dedukciju. Vairumā gadījumu pret konkurenci vērstu darbību vai vienošanās pastāvēšana ir jāsecina no noteiktām sakritībām un norādēm, kuras, skatot tās kopsakarā, nepastāvot citam loģiskam izskaidrojumam, var būt pierādījums par konkurences noteikumu pārkāpumu (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 55.–57. punkts).

50      Līdz ar to šis iebildumam trūkst pamatojuma.

51      Tādējādi otrais Knauf apelācijas sūdzības pamatojumam izvirzītais pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

 Par trešo apelācijas sūdzībā izvirzīto pamatu attiecībā uz Regulas Nr. 17 15. panta un EKL 81. panta pārkāpumu

 Lietas dalībnieku argumenti

52      Vispirms Knauf apgalvo, ka no pārsūdzētā sprieduma 348. panta formulējuma izrietot, ka Pirmās instances tiesa nav rīkojusies ne objektīvi, ne neitrāli, bet, tieši pretēji, esot iepriekš nolēmusi, ka tai ir jāuzliek naudas sods par Gebrüder Knauf Verwaltungsgesellschaft KG (turpmāk tekstā – “GKV”) un tās meitas sabiedrību veiktajām darbībām, kaut arī konstatējums, ka tās esot guvušas labumu no attiecīgā pārkāpuma, neesot nekādā veidā pamatots.

53      Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Pirmās instances tiesa, konstatējot, ka tai un Knauf ģimenei (turpmāk tekstā – “Knauf grupa”) piederošās sabiedrības veido ekonomisku vienību, kā arī uzliekot tai atbildību par tās darbībām, esot pārkāpusi arī Regulas Nr. 17 15. pantu.

54      Knauf apstrīd aspektus, uz kuriem Pirmās instances tiesa pamatojās, lai secinātu, ka pastāv ekonomiska vienība starp Knauf, GKV un tās meitas sabiedrībām. Īpaši Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedums lietā C‑286/98 P Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija (Recueil, I‑9925. lpp.) neesot piemērojams šajā gadījumā, jo apelācijas sūdzības iesniedzēju nepārvaldīja un arī tā nepārvaldīja nevienu citu sabiedrību. Turklāt neesot piemērojams arī Pirmās instances tiesas 2003. gada 11. decembra spriedums lietā T‑66/99 Minoan Lines/Komisija (Recueil, II‑5515. lpp.), uz kuru Pirmās instances tiesa atsaucās pārsūdzētā sprieduma 350., 351. un 355. punktā, ņemot vērā, ka šis spriedums attiecas uz komercaģentiem. Tas pats attiecoties arī uz Pirmās instances tiesas 2002. gada 20. marta spriedumu lietā T‑9/99 HFB u.c./Komisija (Recueil, II‑1487. lpp.) tiktāl, ciktāl ekonomiskas vienības pastāvēšana šajā spriedumā tika pamatota ar to, ka visas dažādo sabiedrību akcijas pieder vienai un tai pašai personai kā dalībniecei, bet šajā gadījumā apelācijas sūdzības iesniedzēja un GKV pieder 22 personām, no kurām katra ir mazākuma akcionārs.

55      Ekonomiskas vienības pastāvēšanu nevarot secināt arī no tā, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja un citas sabiedrības kopīgi kontrolē daudzie akcionāri, kas pieder Knauf ģimenei. Kopīgas kontroles konstatācija ir izslēgta gadījumos, kad ir iespējams plūstošs vai variēts vairākums starp akcionāriem. 1994. gada 9. decembra ģimenes līgums (turpmāk tekstā – “ģimenes līgums”), kuru Pirmās instances tiesa ir minējusi pārsūdzētā sprieduma 349. punktā, nepakļauj attiecīgās sabiedrības kopīgai kontrolei. Knauf šajā sakarā uzskata, ka pārsūdzētais spriedums esot pretrunā Tiesas judikatūrai, it īpaši tās 2003. gada 2. oktobra spriedumam lietā C‑196/99 P Aristrain/Komisija (Recueil, I‑11005. lpp.), kurā tā esot nospriedusi, ka vienkārši fakts, ka divu atsevišķu komercsabiedrību akciju kapitāls pieder vienai un tai pašai personai vai ģimenei, pats par sevi nav pietiekams, lai konstatētu, ka šīs divas sabiedrības ir ekonomiska vienība.

56      Turklāt faktam, ka abi tie paši akcionāri pārvaldīja visas Knauf grupas sabiedrības un ka viņi tās pārstāvēja laikā, kad tika atklāts pārkāpums, neesot nozīmes. Tas pats attiecoties uz informācijas apmaiņu starp sabiedrībām un šo grupu, apgrozījuma paziņošanu administratīvā procesa ietvaros, faktu, ka dokumenti, kas tika atrasti pārbaužu gaitā, lielākoties bija uzdrukāti uz Knauf veidlapām ar tās koordinātēm, un uz Knauf sarunu vedējas statusu administratīvā procesa laikā.

57      Attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas atzīšanu par atbildīgu par Knauf grupas sabiedrību darbībām Knauf apstrīd pārsūdzētā sprieduma 356. punktu, apgalvojot, ka fakts, ka tā ir vienīgā sabiedrība, kuru nepārvalda GKV, neizskaidrojot iemeslu, kādēļ naudas sods tika uzlikts vienīgai Knauf, nevis GKV.

58      Knauf apgalvo, ka pastāvot pretruna starp pārsūdzētā sprieduma 357. punktā izteikto apgalvojumu, saskaņā ar kuru tā koordinējot Knauf grupas rīcību attiecīgajā tirgū, no vienas puses, un minētā sprieduma 337. punktā izteikto apgalvojumu, atbilstoši kuram “[Knauf grupas] virsotnē nav vienas juridiskas vienības, kuru kā struktūru, kas ir atbildīga par grupas darbības koordinēšanu, varētu saukt pie atbildības par pārkāpumiem”.

59      Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd pārsūdzētā sprieduma 359. un 360. punktu, saskaņā ar kuriem tai administratīvā procesa laikā bija jāapstrīd secinājums, ka tā ar citām Knauf grupas sabiedrībām veido ekonomisku vienību, lai tai nebūtu liegts to darīt Pirmās instances tiesā. Pēc tās domām, ar šādu secinājumu tiekot pārkāpts in dubio pro reo princips.

60      Komisija apstrīd visu apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu, kas apelācijas sūdzības pamatojumam ir izvirzīts trešā pamata ietvaros, kopumu, apgalvojot, ka Pirmās instances tiesas konstatējumos attiecībā uz ekonomiskas vienības pastāvēšanu neesot nevienas kļūdas tiesību piemērošanā.

 Tiesas vērtējums

61      Pirmkārt, attiecībā uz iebildumu par to, ka Pirmās instances tiesa it kā esot rīkojusies objektīvi un neitrāli, jo tā pārsūdzētā sprieduma 348. punktā konstatēja, ka GKV meitas sabiedrības ir guvušas labumu no aplūkotā pārkāpuma, ir jāatgādina, ka apelācijas ietvaros Tiesas kompetencē nav konstatēt faktus vai principā pārbaudīt pierādījumus, ko Pirmās instances tiesa ir pieņēmusi šo faktu atbalstam. Pirmās instances tiesā iesniegto faktu un pierādījumu vērtējums, ja vien nav sagrozīta pati pierādījumu jēga, nav tiesību jautājums, kas jāpārbauda Tiesai (2009. gada 3. septembra spriedums apvienotajās lietās C‑322/07 P, C‑327/07 P un C‑338/07 P Papierfabrik August Koehler u.c./Komisija, Krājums, I‑0000. lpp., 52. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

62      Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēja nav apgalvojusi to pierādījumu sagrozīšanu, uz kuriem Pirmās instances tiesa balstījās, lai nonāktu pie pārsūdzētā sprieduma 348. punktā izteiktā konstatējuma, saskaņā ar kuru GKV meitas sabiedrības ir guvušas labumu no aplūkotā pārkāpuma, tās iebilduma mērķis patiesībā ir saņemt jaunu šo pierādījumu vērtējumu, kas nav Tiesas kompetencē. Līdz ar to šis iebildums ir jānoraida kā nepieņemams.

63      Otrkārt, attiecībā uz iebildumu par Regulas Nr. 17 15. panta pārkāpumu ir jānorāda, ka Knauf apstrīd gan Pirmās instances tiesas secinājumus, ka GKV un tās meitas sabiedrības, no vienas puses, un apelācijas sūdzības iesniedzēja, no otras puses, veidotu ekonomisku vienību konkurences tiesību izpratnē, gan secinājumu, ka pēdējā ir sabiedrība, kura ir atbildīga par Knauf grupas darbību.

64      Attiecībā uz jautājumu par ekonomiskas vienības pastāvēšanu ir jānorāda, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Savienības konkurences tiesības attiecas uz uzņēmumu darbību un ka uzņēmuma jēdziens ietver jebkuru vienību, kas veic saimniecisku darbību, neatkarīgi no šīs vienības juridiskā statusa un tās finansēšanas veida. Uzņēmuma jēdziens, skatīts šajā kontekstā, ir jāsaprot kā tāds, kas apzīmē ekonomisku vienību pat tad, ja no juridiskā viedokļa šī ekonomiskā vienība sastāv no vairākām fiziskām vai juridiskām personām (2009. gada 10. septembra spriedums lietā C‑97/08 P Akzo Nobel u.c./Komisija, Krājums, I‑0000. lpp., 54. un 55. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

65      Ekonomiskas vienības pastāvēšanu var secināt arī no savstarpēji atbilstošu pierādījumu kopuma, pat ja ne ar vienu no šiem pierādījumiem, skatot tos atsevišķi, nepietiek, lai pierādītu šādas vienības pastāvēšanu.

66      Šajā gadījumā Pirmās instances tiesa ekonomiskas vienības pastāvēšanu secināja, pamatojoties uz pierādījumu kopumu. Tā pārsūdzētā sprieduma 344. punktā ir, pirmkārt, konstatēts, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas, kā arī citu Knauf ģimenes piederošo sabiedrību, it īpaši GKV, dalībnieki ir vieni un tie paši, proti, 21 fiziskā persona no minētās ģimenes un sabiedrība, kurā ir vēl 4 šīs ģimenes locekļi.

67      Otrkārt, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 345. punktā norāda, ka divi Knauf vadošie dalībnieki, proti, B. un C., ir arī visu Knauf grupas sabiedrību vadošie dalībnieki.

68      Treškārt, pārsūdzētā sprieduma 347. punktā konstatējot, ka GKV piederēja vairāku ģipša plākšņu tirgu aktīvu un Knauf ģimenes kontrolē esošu sabiedrību daļas, Pirmās instances tiesa minētā sprieduma 348. punktā uzsvēra, ka šī pati sabiedrība ir holdinga sabiedrība, kurai nav personāla, kuru pārvalda 22 dalībnieku līdzdalības sabiedrības un kura ir atkarīga no vadītājiem un apelācijas sūdzības iesniedzējas telpām.

69      Ceturtkārt, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 349. punktā ir ņēmusi vērā ģimenes līgumu, kura 1. panta 2. punktā ir paredzēts, ka tā mērķis ir nodrošināt Knauf grupas sabiedrību vienotu darbību. Saskaņā ar šī paša panta 3. un 4. punktu šī līguma mērķis ir arī, pirmkārt, nodrošināt sabiedrību tiesību vienotu un koncentrētu izmantošanu visā grupā un, otrkārt, tādu lēmumu pieņemšanu, kas nepieciešami vadībai nākotnē, organizēšanai un sabiedrības juridiskajai formai, ka pret tiem nevar iestāties viens dalībnieks vai neliels to skaits. Minēto sabiedrību skaitā atbilstoši minētā līguma 2. pantam ir arī Knauf un GKV.

70      Piektkārt, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 346. punktā konstatēja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas pārdošanas apjomi, ar kuriem notika apmaiņa aplūkotā pārkāpuma ietvaros, attiecās uz visām Knauf grupas sabiedrībām, kas aktīvi darbojās ģipša plākšņu tirgū, un ka ne no viena dokumenta neizriet, ka B. un C. nebūtu pārstāvējuši šo grupu dažādās pārkāpuma izpausmēs.

71      Visbeidzot, no pārsūdzētā sprieduma 347. punkta izriet, ka pati apelācijas sūdzības iesniedzēja, kaut arī Komisija neiesniedza lūgumu šajā nolūkā, darīja zināmu tai visu Knauf grupas apgrozījumu savā 2002. gada 19. septembra atbildē uz saskaņā ar Regulas Nr. 17 11. pantu veikto informācijas pieprasījumu.

72      Pamatojoties uz šo elementu kopumu, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 350. punktā varēja pamatoti secināt, ka Knauf ģimenei piederošās sabiedrības veido vienu ekonomisko vienību.

73      Attiecībā uz apstākli, kuru skaidri minējusi Knauf, ka gan Knauf, gan GKV pieder 22 dalībniekiem, no kuriem nevienam nav daļu vai balsu vairākuma, kas dotu iespēju veidot mainīgus vairākumus dažādās Knauf grupas sabiedrībās, jānorāda, ka Pirmās instances tiesa nav ņēmusi vērā faktu kā tādu, ka visas šīs sabiedrības pieder tiem pašiem 22 dalībniekiem, kuri turklāt ir Knauf ģimenes locekļi, kas liecina tikai par aspektiem, ar kuriem varētu pierādīt ekonomiskas vienības pastāvēšanu. Turklāt iespēja veidot mainīgus vairākumus sabiedrībau grupas ietvaros pati par sevi neizslēdz vienotas ekonomiskās vienības pastāvēšanu.

74      Pretēji tam, ko apgalvo Knauf, Pirmās instances tiesa ir ievērojusi iepriekš minēto spriedumu lietā Aristrain/Komisija. Minētā sprieduma 99. punktā Tiesa konstatēja, ka vienkārši fakts, ka divu atsevišķu komercsabiedrību akciju kapitāls pieder vienai un tai pašai personai vai ģimenei, pats par sevi nav pietiekams, lai konstatētu, ka šīs divas sabiedrības ir ekonomiska vienība. Tomēr, kā tas tika norādīts iepriekšējā punktā, lai konstatētu ekonomiskas vienības pastāvēšanu, Pirmās instances tiesa nav pamatojusies tikai ar faktu, ka Knauf grupas sabiedrības pieder vienai ģimenei.

75      Knauf apstrīd arī ģimenes līguma, uz kuru pārsūdzētā sprieduma 349. punktā atsaucas Pirmās instances tiesa, atbilstību. Pēc tās domām, šī līguma mērķis ir vienīgi atļaut, lai nākotnē līdzdalība Knauf grupas sabiedrību kapitālā paliktu Knauf ģimenes locekļu pārvaldībā. Turklāt tā mērķis esot izvairīties no tā, ka pār viņiem dominētu noteikti dalībnieki vai dalībnieku grupas.

76      Pat pieņemot, ka minētajam ģimenes līgumam patiesi ir tādi mērķi kā iepriekšējā punktā minētie, ir jānorāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja neapstrīd, ka šī līguma mērķis, kurš ir skaidri noteikts tā 1. panta 2. punktā, ir “garantēt vienotu, koncentrētu tiesību izmantošanu visās Knauf sabiedrībās”.

77      Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka apstāklim, ka B. un C. ir visu Knauf grupas sabiedrību vadošie dalībnieki, nav nozīmes attiecībā uz ekonomiskas vienības pastāvēšanu, jo šis apstāklis neizslēdz, ka dažādās šīs grupas sabiedrības ir patstāvīgas attiecībā uz konkurences tiesībām. Tomēr tas, ka minētās sabiedrības pārvalda tie paši divi dalībnieki, ļauj nodrošināt to vienotu darbību ģimenes līguma 1. panta 2. punkta izpratnē.

78      Attiecībā uz apmaiņām ar visu Knauf grupas sabiedrību, kuras aktīvi darbojās ģipša plākšņu tirgū, pārdošanas apjomiem aplūkotā pārkāpuma ietvaros ir jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, šis apstāklis ir papildu pierādījums, kas norāda, ka šīs sabiedrības vismaz pārkāpuma laikā rīkojās kā ekonomiska vienība ar kopīgām interesēm.

79      Arī apgalvojums, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 346. punktā uzskatot, ka ne no viena dokumenta neizriet, ka pārkāpuma laikā B. un C. būtu bijusi šīs grupas pārstāvju loma, ir pārkāpusi in dubio pro reo principu, nav atbalstāms. Minētajā 346. punktā Pirmās instances tiesa vienīgi konstatēja, ka tai iesniegtie pierādījumi norāda, ka pārkāpuma laikā B. un C. ir bijusi šīs grupas pārstāvju loma un ka tai nav iesniegts neviens dokuments, kas pierādītu pretējo.

80      Šajā sakarā ir jāatgādina Tiesas judikatūra, saskaņā ar kuru lietas dalībniekam vai iestādei, kas norāda uz konkurences normu pārkāpumu, par to ir jāsniedz pierādījumi un uzņēmumam vai uzņēmumu apvienībai, kas apgalvojuma par šo noteikumu pārkāpumu atspēkošanai izvirza kādu pamatu aizstāvībai, ir jāsniedz pierādījumi, ka ir izpildīti šī noteikuma aizstāvības pamata izmantošanas nosacījumi, lai minētajai iestādei tādējādi nāktos atsaukties uz citiem pierādījumiem. Tādējādi, pat ja juridiskais pierādīšanas pienākums atbilstoši šiem principiem ir Komisijai, uzņēmumam vai attiecīgajai apvienībai, viena lietas dalībnieka norādītie faktiskie apstākļi var likt otram lietas dalībniekam sniegt skaidrojumu vai attaisnojumu bez kura var secināt, ka noteikumi par pierādīšanas pienākumu ir izpildīti (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 78. un 79. punkts).

81      Tāpat Knauf apgalvo, ka daži spriedumi, uz kuriem, taisot spriedumu, ir pamatojusies Pirmās instances tiesa, nav atbilstoši.

82      Attiecībā uz iepriekš minēto spriedumu lietā Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija ir jānorāda, ka Pirmās instances tiesa uz to nav atsaukusies, lai secinātu ekonomiskas vienības pastāvēšanu. Turklāt tas, ka šajā lietā pretēji lietai, par kuru taisīts minētais spriedums, runa nav par meitas sabiedrību, kura 100 % piederētu mātes sabiedrībai, neizslēdz iespējamu ekonomiskas vienības pastāvēšanu konkurences tiesību izpratnē.

83      Attiecībā uz iepriekš minēto spriedumu lietā Minoan Lines/Komisija ir jānorāda, ka Pirmās instances tiesa to ir minējusi vienīgi kā atskaites punktu, lai pamatotu vispārējas piemērošanas apsvērumus konkurences jomā, nenosakot analoģiju starp īpašajiem lietas apstākļiem, kuri ir pamats minētajam spriedumam, un šīs lietas apstākļiem.

84      Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 350., 351. un 355. punktā, atsaucoties uz pastāvīgo judikatūru, atgādināja, ka uzņēmuma jēdziens konkurences tiesībās ir jāsaprot kā ekonomiskas vienības apzīmējums, ņemot vērā attiecīgās vienošanās priekšmetu, kaut arī juridiski šī ekonomiskā vienība sastāv no vairākām fiziskām vai juridiskām personām, un ka šāda ekonomiska vienība sastāv no personāla, materiālo un nemateriālo elementu vienotas organizācijas, kas ilgstoši īsteno noteiktu ekonomisku mērķi un var veicināt EKL 81. panta 1. punktā paredzētā pārkāpuma izdarīšanu. Tāpat Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka, ja sabiedrību grupa veido vienu uzņēmumu, Komisija var noteikt atbildību par šī uzņēmuma veiktu pārkāpumu un uzlikt naudas sodu sabiedrībai, kura ir atbildīga par grupas rīcību pārkāpuma laikā.

85      Tas pats attiecas uz iepriekš minēto spriedumu lietā HFB u.c./Komisija, jo no pārsūdzētā sprieduma 343. punkta izriet, ka Pirmās instances tiesa ir atsaukusies uz šo spriedumu vienīgi kā uz piemēru, lai saistībā ar vērtējumu par ekonomiskas vienības pastāvēšanu ilustrētu dažu tādu faktisko apstākļu atbilstību kā to, ka viena persona veic galvenās funkcijas grupas sabiedrību pārvaldes struktūrvienībās, kā arī to, ka šī persona direktoru valdes sanāksmēs pārstāv dažādas sabiedrības un ka šīm sabiedrībām bija paredzēts piešķirt tikai vienu kvotu attiecībā uz katru aizliegtu vienošanos.

86      No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Pirmās instances tiesa, lemjot, ka Knauf ģimenei piederošās sabiedrības veido ekonomisku vienību, nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

87      Attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas lomu Knauf grupā Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 358. punktā konstatēja, ka administratīvā procesa ietvaros tā iepazīstināja ar sevi kā ar vienīgo sarunu vedēju ar Komisiju un nav nevienā brīdī apstrīdējusi šo statusu minētā procesa laikā. Tā paša sprieduma 359. punktā Pirmās instances tiesa norādīja, ka, kaut arī izrādās, ka Komisija paziņojumā par iebildumiem uzskatīja, ka pārkāpums attiecas uz visu Knauf grupu un ka, pamatojoties uz šajā paziņojumā ietverto informāciju, apelācijas sūdzības iesniedzēja nevarēja neņemt vērā, ka tā var būt Komisijas galīgā lēmuma adresāte, Komisija tomēr tai atbildēja, neapšaubot tās kā par minētās grupas rīcību pārkāpuma laikā atbildīgās sabiedrības lomu.

88      Pārsūdzētā sprieduma 360. punktā Pirmās instances tiesa secināja, ka šādā situācijā apelācijas sūdzības iesniedzējai bija jāreaģē administratīvā procesa laikā, lai tai nebūtu liegts to darīt vēlāk, pierādot, ka, neskatoties uz Komisijas norādītajiem apstākļiem, tā nav saucama pie atbildības par Knauf grupas sabiedrību izdarīto pārkāpumu.

89      Šajā sakarā ir jānorāda, kā to pamatoti apgalvoja apelācijas sūdzības iesniedzēja, ka attiecībā uz EKL 81. un 82. panta piemērošanu nevienā Savienības tiesību normā nav noteikts, ka paziņojuma par iebildumiem adresātam administratīvajā procesā būtu jāapstrīd tā dažādie faktiskie vai tiesību apstākļi, lai tam nebūtu liegts to darīt vēlāk tiesvedības stadijā.

90      Lai arī tas, ka Komisijas administratīvā procesa laikā uzņēmums tieši vai netieši atzīst faktiskos vai tiesiskos apstākļus, var būt papildu pierādījums, vērtējot iespējas vērsties tiesā pamatotību, tādēļ nevarētu ierobežot pašu tiesību uz tiesību aizsardzību Vispārējā tiesā, kas saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu ir fiziskām vai juridiskām personām, izmantošanu.

91      Ja nepastāv šajā sakarā tieši paredzēts juridiskais pamats, šāds ierobežojums ir pretrunā tiesiskuma un tiesību uz aizstāvību ievērošanas pamatprincipiem. Turklāt ir jānorāda, ka tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un piekļuvi objektīvai tiesai ir garantētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā, kuram saskaņā ar LES 6. panta 1. punkta pirmo daļu ir tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem. Atbilstoši šīs hartas 52. panta 1. punktam visiem šajā hartā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos.

92      Līdz ar to, nospriežot, ka Knauf bija jārīkojas administratīvā procesa laikā, lai to varētu darīt arī Savienības tiesās, Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

93      Tātad, pirmkārt, pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ, ciktāl Pirmās instances tiesa šī sprieduma 362. punktā nosprieda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja bija par Knauf grupas rīcību pārkāpuma laikā atbildīgā sabiedrība, un, otrkārt, jānoraida apelācijas sūdzība pārējā daļā.

 Par Pirmās instances tiesā izvirzīto prasības pamatu attiecībā uz Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta pārkāpumu

94      Atbilstoši Tiesas Statūtu 61. panta pirmajai daļai, ja apelācijas sūdzība ir pamatota, Tiesa atceļ Pirmās instances tiesas nolēmumu. Tā var pati taisīt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija. Tā tas ir šajā gadījumā.

95      Attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas lomu Knauf grupas ietvaros ir jāpārbauda, vai Komisija, uzskatot to par vienīgo atbildīgo par šīs grupas sabiedrību, kuru kopums veido ekonomisku vienību, kā tas arī tika konstatēts šī sprieduma 86. punktā, rīcību, ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā.

96      No struktūrshēmas, kuru, atbildot uz Pirmās instances tiesas rakstveidā uzdotu jautājumu, iesniedza apelācijas sūdzības iesniedzēja, izriet, ka 2001. gadā minētās grupas vadībā bija trīs sabiedrības, proti, apelācijas sūdzības iesniedzēja, GKV un Knauf Fiber Glass GmbH. Turklāt pēdējā no tām, kuras darbības galvenā vieta bija Amerikas Savienotās Valstis, nebija aktīva ģipša plākšņu tirgū.

97      No šīs pašas struktūrshēmas ir redzams, ka GKV tieši vai netieši pieder neskaitāmas sabiedrības, no kurām daudzas ir aktīvas minētajā tirgū.

98      Līdz ar to ir jāpārbauda, vai Komisijai bija pamats par attiecīgo pārkāpumu pie atbildības saukt Knauf, nevis GKV.

99      Tā tas būtu, ja pēdējā savu rīcību attiecīgajā tirgū nebūtu noteikusi autonomi.

100    Lai izvērtētu, vai sabiedrība savu rīcību tirgū nosaka autonomi, ir jāņem vērā visi atbilstošie fakti, kas attiecas uz ekonomiskām, organizatoriskām un juridiskām saiknēm, kuras pastāv starp to un tās pašas grupas sabiedrību, kura tika atzīta par atbildīgu par minētās grupas darbībām, kas var atšķirties katrā no gadījumiem un tātad nevar tikt izsmeļoši uzskaitītas (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 74. punkts).

101    Šajā gadījumā, pirmkārt, ir skaidrs, ka GKV ir tikai holdinga sabiedrība, kurai nav personāla un kura pārvalda līdzdalības sabiedrības, kuras pieder 22 dalībniekiem, kuri ir tās īpašnieki. Knauf šo konstatāciju nav apstrīdējusi.

102    Otrkārt, no apstrīdētā lēmuma 497. punkta izriet, ka GKV vismaz daļēji ir atkarīga no Knauf telpām un tās personāla. Arī šo konstatējumu apelācijas sūdzības iesniedzēja neapstrīd.

103    Treškārt, ir skaidrs, ka Knauf ir vienīgā attiecīgajā tirgū aktīvā Knauf grupas sabiedrība, kuru nepārvalda GKV.

104    Ceturtkārt, Knauf grupas dokumenti, kurus Komisija bija ieguvusi pārbaužu laikā, lielākoties bija uzdrukāti uz apelācijas sūdzības iesniedzējas veidlapas, kura ietvēra tās koordinātes. Pat pieņemot, ka šai sabiedrībai būtu pamats apgalvot, kā tā to dara savā apelācijas sūdzībā, ka šos dokumentus ir nejauši nokopējuši vai tīši atlasījuši par pārbaudi atbildīgie Komisijas ierēdņi, tomēr tā nav pievienojusi lietai nevienu pierādījumu, kas varētu apstiprināt šo pieņēmumu.

105    Piektkārt, saskaņā ar šī sprieduma 96. punktā minēto struktūrshēmu no Knauf grupas sabiedrībām, kuras ir aktīvas ģipša plākšņu tirgū, apelācijas sūdzības iesniedzēja ir sabiedrība, kuras attiecīgais apgrozījums ir visaugstākais. Šis apstāklis norāda, ka šai sabiedrībai ir izšķiroša nozīme šajā grupā, vismaz kas attiecas uz šo tirgu.

106    No iepriekš minētajām konstatācijām izriet, ka faktiski GKV nenosaka savu rīcību minētajā tirgū autonomi, bet šajā ziņā ir atkarīga no Knauf.

107    Pretēji tam, ko apgalvo Knauf, fakts, ka tā nebija vienīgā juridiskā persona Knauf grupas virsotnē, nav šķērslis, lai apelācijas sūdzības iesniedzēju sauktu pie atbildības par šīs grupas darbību.

108    Sabiedrību grupas juridiskā struktūra, kam ir raksturīgi, ka nav vienas juridiskās personas, kura vadītu šo grupu, nav noteicoša, ja šī struktūra neatspoguļo minētās grupas patieso darbību un reālo organizāciju.

109    Līdz ar to tāpēc, ka nepastāv juridiskas padotības saikne starp apelācijas sūdzības iesniedzēju un GKV, nevar apšaubīt secinājumu, ka pirmā no šīm abām sabiedrībām ir jāsauc pie atbildības par Knauf grupas darbībām, jo ir skaidrs, ka patiesībā GKV nenosaka savu rīcību ģipša plākšņu tirgū autonomi.

110    No tā izriet, ka Komisija, nolemjot, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja ir jāuzskata par atbildīgu par visas Knauf grupas darbībām, nav pieļāvusi nekādu kļūdu vērtējumā.

111    Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzējas ceturtais prasības pamats Pirmās instances tiesā attiecībā uz Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta pārkāpumu ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

112    Atbilstoši Reglamenta 122. panta pirmajai daļai, ja apelācija ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

113    Saskaņā ar Reglamenta 69. panta 2. punktu, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tomēr saskaņā ar Reglamenta 69. panta 3. punkta pirmo daļu, ja abiem lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Tiesa var nolemt, ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

114    Šajā gadījumā, tā kā Knauf un Komisijai spriedums apelācijas tiesvedībā ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, ir jānolemj, ka katra no tām sedz savus tiesāšanās izdevumus šajā instancē pati.

115    Savukārt, tā kā Knauf iesniegtā prasība par atcelšanu ir noraidīta, ir jāapstiprina pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2) punkts, ciktāl tas attiecas uz tiesāšanās izdevumiem pirmajā instancē.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

1)      atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2008. gada 8. jūlija spriedumu lietā T‑52/03 Knauf Gips/Komisija tiktāl, ciktāl ar to Knauf Gips KG ir saukta pie atbildības par Knauf grupā ietilpstošo sabiedrību izdarītajiem pārkāpumiem;

2)      pārējā daļā apelācijas sūdzību noraidīt;

3)      noraidīt Knauf Gips KG prasību par Komisijas 2002. gada 27. novembra Lēmuma 2005/471/EK par EK līguma 81. panta procedūras piemērošanu attiecībā uz BPB plc, Gebrüder Knauf Westdeutsche Gipswerke KG, Société Lafarge SA un Gyproc Benelux NV (Lieta COMP/E‑1/37.152 – Ģipša plāksnes) atcelšanu;

4)      katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus šajā instancē pats un Knauf Gips KG sedz visus tiesāšanās izdevumus pirmajā instancē.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – vācu.