Lieta C‑371/08

Nural Ziebell

pret

Land Baden-Württemberg

(Verwaltungsgerichtshof Baden-Württemberg lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

EEK un Turcijas Asociācijas līgums – Darba ņēmēju brīva pārvietošanās – Asociācijas padomes Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas otrais ievilkums un 14. panta 1. punkts – Direktīvas 64/221/EEK, 2003/109/EK un 2004/38/EK – Turcijas pilsoņa, kurš kā darba ņēmēja, kas ir Turcijas pilsonis, bērns ir dzimis uzņemošās dalībvalsts teritorijā un ir likumīgi dzīvojis tajā vairāk nekā desmit gadus pēc kārtas, uzturēšanās tiesības – Kriminālā sodāmība – Lēmuma par izraidīšanu likumība – Nosacījumi

Sprieduma kopsavilkums

1.        Starptautiskie nolīgumi – EEK un Turcijas Asociācijas līgums – Ar EEK un Turcijas Asociācijas līgumu izveidotā Asociācijas padome – Lēmums Nr. 1/80 – Personu brīva pārvietošanās – Darba ņēmēji – Ierobežojumi, pamatojoties uz sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai veselības aizsardzības apsvērumiem – Apjoms – Pastāvīgie iedzīvotāji

(Padomes Direktīvas 2003/109 12. pants; EEK un Turcijas Asociācijas padomes Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas otrais ievilkums un 14. panta 1. punkts)

2.        Starptautiskie nolīgumi – EEK un Turcijas Asociācijas līgums – Ar EEK un Turcijas Asociācijas līgumu izveidotā Asociācijas padome – Lēmums Nr. 1/80 – Aizsardzība pret izraidīšanu – Pastāvīgie iedzīvotāji

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punkta a) apakšpunkts; EEK un Turcijas Asociācijas padomes Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas otrais ievilkums un 14. panta 1. punkts)

1.        EEK un Turcijas Asociācijas padomes Lēmuma Nr. 1/80 14. panta 1. punkta piemērošanas vajadzībām, runājot par tādu ārvalstnieku, kurš uzņemošās dalībvalsts teritorijā ir likumīgi nodzīvojis vairāk nekā desmit gadus pēc kārtas, piemērojamo Savienības tiesību kopumu veido Direktīvas 2003/109 par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji, 12. pants, kurš, tā kā EEK un Turcijas asociācijas tiesībās labvēlīgākas tiesību normas nav paredzētas, ir minimālā aizsardzības pret izraidīšanu norma, kas ir piemērojama ikvienam trešās valsts pilsonim, kuram kādas dalībvalsts teritorijā ir likumīga pastāvīga iedzīvotāja statuss.

Turklāt ar sabiedrisko kārtību saistītais izņēmums darba ņēmēju – Savienības dalībvalstu pilsoņu – brīvas pārvietošanās, kura ir paredzēta Līgumā un pēc analoģijas ir piemērojama EEK un Turcijas asociācijas ietvaros, jomā, kā atkāpe no šīs pamatbrīvības ir jāsaprot šauri, un dalībvalstis tā apjomu nevar noteikt vienpusēji. Tāpat ar sabiedrisko kārtību vai valsts drošību pamatotie pasākumi var tikt veikti tikai tad, ja valsts kompetentās iestādes, atsevišķi izvērtējot katru konkrēto gadījumu, konstatē, ka attiecīgās personas personīgā rīcība rada pastāvošu, faktisku un pietiekami nopietnu apdraudējumu sabiedrības pamatinteresēm. Veicot šādu vērtējumu, šīm iestādēm turklāt ir jānodrošina gan samērīguma principa, gan ieinteresētās personas pamattiesību, it īpaši tiesību uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, ievērošana. Šādus pasākumus nevar veikt automātiski, pamatojoties uz kriminālsodāmību, ne arī vispārējās prevencijas, kas ir paredzēta, lai atturētu citus ārvalstniekus no pārkāpumu izdarīšanas, mērķiem. Ja, lai pamatotu izraidīšanu, ar kuru Turcijas pilsonim tiek atņemtas no Lēmuma Nr. 1/80 attiecībā uz viņu tieši izrietošās tiesības, vairāku kriminālsodāmību pastāvēšanai pašai par sevi nav nozīmes, tam pašam, vēl jo vairāk, ir jābūt piemērojamam attiecībā uz pamatojumu saistībā ar attiecīgajai personai piemērotās brīvības atņemšanas ilgumu. Valsts tiesai, tādējādi ņemot vērā šīs personas pašreizējo situāciju, ir jāizvērtē nepieciešamība veikt paredzēto iejaukšanos viņa uzturēšanās tiesībās, lai aizsargātu uzņemošās dalībvalsts likumīgo mērķi, un integrācijas faktoru, kas ļauj no jauna iekļaut ieinteresēto personu uzņemošās dalībvalsts sabiedrībā, esamība.

(sal. ar 78., 79., 81.–83. un 85. punktu)

2.        EEK un Turcijas Asociācijas padomes Lēmuma Nr. 1/80 14. panta 1. punkts ir jāinterpretē šādi:

– aizsardzībai pret izraidīšanu, kas ar šo tiesību normu ir piešķirta Turcijas pilsoņiem, nav tāda paša apjoma kā aizsardzībai, kas atbilstoši Direktīvas 2004/38 par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā 28. panta 3. punkta a) apakšpunktam ir piešķirta Savienības pilsoņiem, no kā izriet, ka, lai noteiktu šī 14. panta 1. punkta nozīmi un apjomu, šo Savienības pilsoņiem piemērojamo aizsardzības pret izraidīšanu režīmu nevar mutatis mutandis piemērot minētajiem Turcijas pilsoņiem;

– ar šo Lēmuma Nr. 1/80 tiesību normu netiek aizliegts, ka attiecībā uz Turcijas pilsoni, kuram ir tiesības, kas viņam piešķirtas atbilstoši minētā lēmuma 7. panta pirmās daļas otrajam ievilkumam, tiek piemērots izraidīšanas pasākums, kura pamatā ir sabiedriskās kārtības apsvērumi, ciktāl ieinteresētās personas personīgā rīcība rada pastāvošu, faktisku un pietiekami nopietnu apdraudējumu uzņemošās dalībvalsts sabiedrības pamatinteresēm un ciktāl šis pasākums šādu interešu aizsardzībai ir nepieciešams. Valsts tiesai, ņemot vērā visus atbilstošos attiecīgā Turcijas pilsoņa situāciju raksturojošos apstākļus, ir jānovērtē, vai izskatājamā gadījumā šādam pasākumam ir likumīgs pamats.

(sal. ar 86. punktu un rezolutīvo daļu)

TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2011. gada 8. decembrī (*)

EEK un Turcijas Asociācijas līgums – Darba ņēmēju brīva pārvietošanās – Asociācijas padomes Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas otrais ievilkums un 14. panta 1. punkts – Direktīvas 64/221/EEK, 2003/109/EK un 2004/38/EK – Turcijas pilsoņa, kurš kā darba ņēmēja, kas ir Turcijas pilsonis, bērns ir dzimis uzņemošās dalībvalsts teritorijā un ir likumīgi dzīvojis tajā vairāk nekā desmit gadus pēc kārtas, uzturēšanās tiesības – Kriminālā sodāmība – Lēmuma par izraidīšanu likumība – Nosacījumi

Lieta C‑371/08

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Verwaltungsgerichtshof Baden-Württemberg (Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2008. gada 22. jūlijā un kas Tiesā reģistrēts 2008. gada 14. augustā, tiesvedībā

Nural Ziebell

pret

Land Baden-Württemberg.

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ticano [A. Tizzano], tiesneši E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet], M. Ilešičs [M. Ilešič], Ž. Ž. Kāzels [J.‑J. Kasel] (referents) un M. Bergere [M. Berger],

ģenerāladvokāts Ī. Bots [Y. Bot],

sekretārs K. Malaceks [K. Malacek], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2011. gada 3. marta tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        N. Cībela [N. Ziebell] vārdā – B. Frezeniuss [B. Fresenius] un R. Gutmans [R. Gutmann], Rechtsanwälte,

–        Bādenes–Virtembergas federālās zemes [Land Baden-Württemberg] vārdā – M. Šenks [M. Schenk], pārstāvis,

–        Vācijas valdības vārdā – M. Lumma [M. Lumma] un N. Grafs Victums [N. Graf Vitzthum], pārstāvji,

–        Dānijas valdības vārdā – J. Berings Līsbergs [J. Bering Liisberg] un R. Holdgords [R. Holdgaard], pārstāvji,

–        Igaunijas valdības vārdā – M. Linntama [M. Linntam], pārstāve,

–        Grieķijas valdības vārdā – G. Karipsiadis [G. Karipsiadis] un T. Papadopulu [T. Papadopoulou], pārstāvji,

–        Apvienotās Karalistes valdības vārdā – I. Rao [I. Rao] un K. Murela [C. Murrell], pārstāves, kurām palīdz T. Eike [T. Eicke], barrister,

–        Eiropas Komisijas vārdā – Ž. Rozē [G. Rozet] un V. Kreišics [V. Kreuschitz], pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2011. gada 14. aprīļa tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Asociācijas padomes 1980. gada 19. septembra Lēmuma Nr. 1/80 par asociācijas attīstību (turpmāk tekstā – “Lēmums Nr. 1/80”) 14. panta 1. punktu. Asociācijas padome tika nodibināta ar Līgumu, ar kuru izveido asociāciju starp Eiropas Ekonomikas Kopienu un Turciju; to 1963. gada 12. septembrī Ankarā parakstīja Turcijas Republika, no vienas puses, kā arī EEK dalībvalstis un Kopiena, no otras puses, un tas Kopienas vārdā tika noslēgts, apstiprināts un ratificēts ar Padomes 1963. gada 23. decembra Lēmumu 64/732/EEK (OV 1964, 217, 3685. lpp.; turpmāk tekstā attiecīgi – “Asociācijas līgums” un “EEK un Turcijas asociācija”). Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir arī par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV L 158, 77. lpp., un labojumi – OV L 229, 35. lpp., un OV 2005, L 197, 34. lpp.), 28. panta 3. punkta a) apakšpunktu.

2        Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību, kurā N. Cībels, Turcijas pilsonis, kura uzvārds pirms viņa laulības ar Vācijas pilsoni bija Erneks [Örnek], vēršas pret Bādenes–Virtembergas federālo zemi sakarā ar attiecībā uz viņu īstenojamo izraidīšanas no Vācijas teritorijas procesu.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

 EEK un Turcijas asociācija

–       Asociācijas līgums

3        Asociācijas līguma mērķis saskaņā ar tā 2. panta 1. punktu ir veicināt nepārtrauktu un līdzsvarotu tirdzniecības un ekonomisko attiecību nostiprināšanu starp līgumslēdzējām pusēm, tostarp darbaspēka jomā, pakāpeniski ieviešot darba ņēmēju brīvu pārvietošanos (Asociācijas līguma 12. pants), kā arī novēršot ierobežojumus brīvībai veikt uzņēmējdarbību (minētā līguma 13. pants) un pakalpojumu sniegšanas brīvībai (šī paša līguma 14. pants), lai uzlabotu Turcijas tautas dzīves līmeni un veicinātu vēlāku Turcijas Republikas iestāšanos Kopienā (šī līguma preambulas ceturtais apsvērums un 28. pants).

4        Šim nolūkam Asociācijas līgumā ir paredzēts sagatavošanās posms, kas Turcijas Republikai ar Kopienas palīdzību ļauj uzlabot tās tautsaimniecību (šī līguma 3. pants), pārejas posms, kurā tiek nodrošināta pakāpeniska muitas kopienas izveidošana un ekonomikas politikas saskaņošana (minētā līguma 4. pants), un nobeiguma posms, kas ir balstīts uz muitas savienību un ietver līgumslēdzēju pušu ekonomikas politikas koordinācijas pastiprināšanu (šī paša līguma 5. pants).

5        Asociācijas līguma 6. pants ir izteikts šādā redakcijā:

“Lai nodrošinātu asociācijas režīma piemērošanu un pakāpenisku attīstību, līgumslēdzējas puses tiekas Asociācijas padomē, kas darbojas atbilstoši tai [Asociācijas] līgumā piešķirtajai kompetencei.”

6        Saskaņā ar Asociācijas līguma II sadaļā ar nosaukumu “Pārejas posma īstenošana” ietverto 8. pantu:

“4. pantā izvirzīto mērķu sasniegšanai Asociācijas padome pirms pārejas posma sākuma un saskaņā ar pagaidu protokola 1. pantā paredzēto kārtību nosaka nosacījumus, noteikumus un termiņus, kā īstenojamas tiesību normas, kas attiecas uz [EK] līgumā paredzētajām jomām, kas ir jāņem vērā, it īpaši tām, kas paredzētas šajā sadaļā, kā arī jebkādas drošības klauzulas, kas tiek uzskatītas par noderīgām.”

7        Asociācijas līguma 12. pantā, kas arī ir ietverts tā II sadaļā, proti, tās 3. nodaļā ar virsrakstu “Citi ekonomiska rakstura noteikumi”, ir paredzēts:

“Līgumslēdzējas puses vienojas vadīties pēc [EKL 39., 40.] un [41. panta] nolūkā pakāpeniski panākt darba ņēmēju brīvu pārvietošanās to starpā.”

8        Atbilstoši Asociācijas līguma 22. panta 1. punktam:

“[Asociācijas] līguma mērķu sasniegšanai un tajā noteiktajos gadījumos Asociācijas padomei ir lēmējtiesības. Katra no līgumslēdzējām pusēm veic pieņemto lēmumu īstenošanai nepieciešamos pasākumus. [..]”

–       Papildprotokols

9        1970. gada 23. novembrī Briselē parakstītajā Papildprotokolā, kurš Kopienas vārdā noslēgts, apstiprināts un ratificēts ar Padomes 1972. gada 19. decembra Regulu (EEK) Nr. 2760/72 (OV L 293, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Papildprotokols”) un kurš atbilstoši tā 62. pantam ir neatņemama Asociācijas līguma daļa, saskaņā ar tā 1. pantu ir paredzēti šī līguma 4. pantā minētā pārejas posma īstenošanas nosacījumi, noteikumi un termiņi.

10      Papildprotokolā ir ietverta II sadaļa ar nosaukumu “Personu un pakalpojumu aprite”, kuras I nodaļa attiecas uz “darba ņēmējiem” un II nodaļa ir veltīta “tiesībām veikt uzņēmējdarbību, pakalpojumiem un transportam”.

11      Papildprotokola 36. pantā, kas ir ietverts I nodaļā, ir paredzēts, ka darba ņēmēju brīva pārvietošanās starp Kopienas dalībvalstīm un Turciju atbilstoši Asociācijas līguma 12. pantā minētajiem principiem tiks pakāpeniski īstenota starp divpadsmitā un divdesmit otrā gada beigām pēc līguma stāšanās spēkā un Asociācijas padome lems par šajā ziņā vajadzīgajiem noteikumiem.

–       Lēmums Nr. 1/80

12      Lēmumu Nr. 1/80 pieņēma Asociācijas padome, kas izveidota ar Asociācijas līgumu un kurā ietilpst dalībvalstu valdību, Eiropas Savienības Padomes, kā arī Eiropas Kopienu Komisijas locekļi, no vienas puses, un Turcijas valdības locekļi, no otras puses.

13      Kā izriet no minētā lēmuma preambulas trešā apsvēruma, tā mērķis ir sociālajā jomā uzlabot darba ņēmēju, kas ir Turcijas pilsoņi, un viņu ģimenes locekļu tiesisko stāvokli salīdzinājumā ar to stāvokli, kas iedibināts ar Asociācijas padomes 1976. gada 20. decembrī pieņemto Lēmumu Nr. 2/76 par Asociācijas līguma 12. panta īstenošanu.

14      Lēmuma Nr. 1/80 7. panta, kas ir ietverts II nodaļas “Sociālie noteikumi” 1. iedaļā attiecībā uz “jautājumiem saistībā ar darba ņēmēju nodarbinātību un brīvu pārvietošanos”, pirmajā daļā ir noteikts:

“Dalībvalstī likumīgi nodarbināta darba ņēmēja, kas ir Turcijas pilsonis, ģimenes locekļiem, kuri saņēmuši atļauju viņam pievienoties:

–        ir tiesības, ar nosacījumu, ka darba ņēmējiem no Kopienas dalībvalstīm tiek dota priekšroka, pieņemt jebkuru darba piedāvājumu, ja vien tie šajā valstī likumīgi ir nodzīvojuši vismaz trīs gadus;

–        ir brīva pieeja jebkuram atalgotam darbam pēc to izvēles, ja vien tie šajā valstī likumīgi ir nodzīvojuši vismaz piecus gadus.”

15      Lēmuma Nr. 1/80 14. pants, kas ir ietverts tajā pašā 1. iedaļā, ir izteikts šādā redakcijā:

“1.      Šīs sadaļas noteikumi ir piemērojami, ievērojot ierobežojumus, kas pamatoti ar sabiedriskās kārtības, valsts drošības un veselības aizsardzības apsvērumiem.

2.      Tie neskar tiesības un pienākumus, kas izriet no valsts tiesību aktiem vai divpusējiem līgumiem starp Turciju un Kopienas dalībvalstīm, ja saviem pilsoņiem tie paredz labvēlīgāku režīmu.”

 Direktīva 2003/109/EK

16      Padomes 2003. gada 25. novembra Direktīvas 2003/109/EK par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji (OV 2004, L 16, 44. lpp.), preambulas pirmajā un otrajā apsvērumā ir noteikts:

“(1)      Ar mērķi pakāpeniski izveidot brīvības, drošības un tiesiskuma telpu Eiropas Kopienas dibināšanas līgums paredz pasākumu noteikšanu, kas nodrošina personu brīvu kustību [pārvietošanos] saistībā ar papildpasākumiem attiecībā uz ārējo robežkontroli, patvēruma meklētājiem un imigrāciju, un pasākumu noteikšanu attiecībā uz patvēruma meklētājiem, imigrāciju un trešo valstu pilsoņu tiesību aizsardzību.

(2)      Eiropadome tās īpašajā sanāksmē Tamperē 1999. gada 15. un 16. oktobrī noteica, ka trešo valstu pilsoņu juridiskais statuss jātuvina dalībvalstu pilsoņu juridiskajam statusam un ka personai, kas likumīgi nodzīvojusi dalībvalstī laikposmu, kurš vēl jānosaka, un kam ir pastāvīgas uzturēšanās atļauja, jāpiešķir virkne vienotu tiesību, kuras cik iespējams līdzinās Eiropas Savienības pilsoņu tiesībām.”

17      Minētās direktīvas preambulas sestajā apsvērumā ir precizēts:

“Galvenajam kritērijam, lai iegūtu pastāvīgā iedzīvotāja statusu, būtu jābūt uzturēšanās ilgumam dalībvalsts teritorijā. Uzturēšanās laikam jābūt likumīgam un nepārtrauktam, lai pierādītu, ka persona ir nostiprinājusies valstī. [..]”

18      Šīs direktīvas preambulas astotajā un sešpadsmitajā apsvērumā ir noteikts:

“(8)      Turklāt trešo valstu pilsoņi, kas vēlas iegūt un saglabāt pastāvīgā iedzīvotāja statusu, nedrīkst apdraudēt sabiedrisko kārtību vai sabiedrības [valsts] drošību. Sabiedriskās kārtības jēdziens var attiekties uz sodāmību par smaga nozieguma izdarīšanu.

(16)      Pastāvīgajiem iedzīvotājiem jābūt pastiprināti aizsargātiem pret izraidīšanu. Šī aizsardzība pamatojas uz kritērijiem, kas noteikti ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumiem. [..]”

19      Direktīvas 2003/109 2. pantā ir noteikts:

“Šajā direktīvā:

a)      “trešās valsts pilsonis” ir jebkura persona, kas nav Savienības pilsonis Līguma 17. panta 1. punkta izpratnē;

b)      “pastāvīgais iedzīvotājs” ir jebkurš trešās valsts pilsonis ar pastāvīgā iedzīvotāja statusu, kā paredzēts 4. līdz 7. pantā;

[..].”

20      Saskaņā ar minētās direktīvas 3. panta 1. punktu tā “attiecas uz trešo valstu pilsoņiem, kas likumīgi dzīvo dalībvalsts teritorijā”.

21      Atbilstoši šī paša 3. panta 3. punktam:

“Šo direktīvu piemēro, neierobežojot labvēlīgākus noteikumus:

a)      divpusējos un daudzpusējos nolīgumos starp Kopienu vai Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un trešām valstīm, no otras puses;

[..].”

22      Piemērojot Direktīvas 2003/109 4. panta 1. punktu, dalībvalstis piešķir pastāvīgā iedzīvotāja statusu tiem trešo valstu pilsoņiem, kas likumīgi un nepārtraukti tās teritorijā nodzīvojuši piecus gadus.

23      Šīs direktīvas 12. pants ar virsrakstu “Aizsardzība pret izraidīšanu” ir izteikts šādā redakcijā:

“1.      Dalībvalstis var pieņemt lēmumu izraidīt pastāvīgo iedzīvotāju tikai tad, ja viņš rada faktiskus un pietiekami nopietnus draudus sabiedriskajai kārtībai un [vai] sabiedrības [valsts] drošībai.

2.      Lēmums, kas minēts 1. punktā, nav balstīts uz ekonomiskiem apsvērumiem.

3.      Pirms lēmuma pieņemšanas par pastāvīgā iedzīvotāja izraidīšanu dalībvalstis ņem vērā šādus faktorus:

a)      uzturēšanās ilgumu to teritorijā;

b)      attiecīgās personas vecumu;

c)      sekas, kas rodas attiecīgajai personai un ģimenes locekļiem;

d)      saikni ar mītnes valsti vai saiknes trūkumu ar izcelsmes valsti.

[..]”

 Direktīva 2004/38

24      Direktīvas 2004/38 preambulas trešajā apsvērumā ir noteikts:

“Savienības pilsonībai vajadzētu būt dalībvalstu piederīgo [pilsoņu] pamatstatusam, viņiem īstenojot savas brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības. Tādēļ, lai vienkāršotu un nostiprinātu visu Savienības pilsoņu brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības, ir jākodificē un jāpārskata Kopienas tiesību akti, kas atsevišķi attiecas uz darba ņēmējiem, pašnodarbinātām personām, kā arī studentiem un citām ekonomiski neaktīvām personām.”

25      Saskaņā ar minētās direktīvas preambulas divdesmit otro apsvērumu:

“Līgums ļauj ierobežot brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ. Lai precīzāk definētu tos apstākļus un procesuālās garantijas, kuru dēļ Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem var liegt ieceļošanas atļauju vai viņus var izraidīt, ar šo direktīvu būtu jāaizstāj Padomes 1964. gada 25. februāra Direktīva 64/221/EEK par īpašu pasākumu saskaņošanu attiecībā uz ārvalstnieku pārvietošanos un dzīvesvietu, kas ir attaisnojami ar sabiedrisko kārtību, valsts drošību un veselības aizsardzību [(OV 56, 850. lpp.), kurā grozījumi ir izdarīti ar Padomes 1974. gada 17. decembra Direktīvu 75/35/EEK (OV 1975, L 14, 14. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 64/221”)].”

26      Saskaņā ar Direktīvas 2004/38 preambulas divdesmit trešo un divdesmit ceturto apsvērumu:

“(23) Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu izraidīšana sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumu dēļ var nopietni kaitēt personām, kas, īstenojot ar Līgumu piešķirtās tiesības un brīvības, ir faktiski integrējušās uzņēmējā dalībvalstī. Tādēļ šādu pasākumu apjoms būtu jāierobežo atbilstīgi proporcionalitātes [samērīguma] principam, lai ņemtu vērā attiecīgo personu integrācijas pakāpi, to uzturēšanās ilgumu uzņēmējā [uzņemošajā] dalībvalstī, vecumu, veselības stāvokli, ģimenes un ekonomisko stāvokli un saiknes ar izcelsmes valsti.

(24)      Jo vairāk Savienības pilsoņ[u] un viņu ģimenes locekļu ir integrējušies uzņēmējā [uzņemošajā] dalībvalstī, jo augstākam attiecīgi vajadzētu būt aizsardzības līmenim pret izraidīšanu. Vienīgi ārkārtas apstākļos, kad ir nopietns pamatojums valsts drošības apsvērumu dēļ, būtu jāizraida Savienības pilsoņi, kas uzņēmējas [uzņemošās] dalībvalsts teritorijā ir uzturējušies daudzus gadus, jo īpaši tad, ja viņi tajā ir dzimuši un dzīvojuši visu mūžu. Turklāt šādi ārkārtas apstākļi būtu jāņem vērā, pieņemot lēmumu par nepilngadīgo izraidīšanu, lai aizsargātu viņu saikni ar ģimeni saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas 1989. gada 20. novembra Konvenciju par bērna tiesībām.”

27      Šīs direktīvas 16. panta 1. punktā ir noteikts:

“Savienības pilsoņiem, kas likumīgi un nepārtraukti ir uzturējušies uzņēmējā [uzņemošajā] dalībvalstī piecus gadus, ir tiesības pastāvīgi uzturēties šajā valstī. [..]”

28      Minētās direktīvas 27. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.      Ievērojot šīs nodaļas noteikumus, dalībvalstis neatkarīgi no valstiskās piederības [pilsonības] drīkst ierobežot Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu pārvietošanās un uzturēšanās brīvību sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ. Šādus apsvērumus neizmanto ekonomiskos nolūkos.

2.      Pasākumi, ko veic sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumu dēļ, atbilst proporcionalitātes [samērīguma] principam un pamatojas tikai uz attiecīgā indivīda personisko darbību [rīcību]. Iepriekšējas kriminālas sodāmības pašas par sevi nav pamatojums šādu pasākumu veikšanai.

Attiecīgā indivīda personiskajai darbībai [rīcībai] jārada faktiski, attiecīgajā brīdī esoši un pietiekami nopietni draudi, kas skar vienu no sabiedrības pamatinteresēm. Nav pieņemami apsvērumi, kas atdalīti no konkrētā gadījuma iezīmēm vai pamatojas uz vispārējas profilakses [prevencijas] apsvērumiem.”

29      Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 28. pantu ar virsrakstu “Aizsardzība pret izraidīšanu”:

“1.      Uzņēmēja [uzņemošā] dalībvalsts, pirms pieņem lēmumu par izraidīšanu sabiedriskās kārtības vai valsts drošības dēļ, ņem vērā apsvērumus, piemēram, to, cik ilgi attiecīgais indivīds ir uzturējies tās teritorijā, viņa/viņas vecumu, veselības stāvokli, ģimenes un ekonomisko stāvokli, sociālo un kulturālo integrāciju uzņēmējā [uzņemošajā] dalībvalstī un to, cik stipras saiknes viņu vieno ar izcelsmes valsti.

2.      Uzņēmēja [uzņemošā] dalībvalsts nedrīkst pieņemt lēmumu par tādu Savienības pilsoņu vai viņu ģimenes locekļu izraidīšanu neatkarīgi no valstiskās piederības [pilsonības], kuriem ir tiesības pastāvīgi uzturēties tās teritorijā, izņemot nopietnu sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumu dēļ.

3.      Lēmumu par izraidīšanu nedrīkst pieņemt pret Savienības pilsoņiem [neatkarīgi no viņu pilsonības], izņemot, ja lēmums pamatojas uz nopietniem valsts drošības apsvērumiem, ko definējušas dalībvalstis, ja pilsoņi:

a)      ir uzturējušies uzņēmējā [uzņemošajā] dalībvalstī iepriekšējos desmit gadus; vai arī

b)      ir nepilngadīgi, izņemot, ja izraidīšana ir vajadzīga bērna interesēs, kā to paredz 1989. gada 20. novembra Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencija par bērna tiesībām.”

 Valsts tiesiskais regulējums

30      Kā izriet no lēmuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu, 2004. gada 30. jūlija Likumā par ārvalstnieku uzturēšanos, nodarbinātību un integrāciju Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā (Gesetz über den Aufenthalt, die Erwerbstätigkeit und die Integration von Ausländern im Bundesgebiet – Aufenthaltsgesetz; BGBl. 2004 I, 1950. lpp.), pamatlietas faktiem piemērojamajā redakcijā, ir ietvertas šādas tiesību normas:

“53. pants – obligātā izraidīšana

Ārvalstniekam tiek piemērota izraidīšana, ja:

1)      viņš ar spēkā stājušos tiesas spriedumu ir bijis notiesāts par vienu vai vairākiem tīši izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem, par ko viņam piespriests brīvības atņemšanas sods vai sods, kurš izciešams jauniešu labošanas iestādēs, vismaz uz trīs gadiem, vai ja viņš piecu gadu laikposmā ar spēkā stājušos tiesas spriedumu ir bijis notiesāts par tīši izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem, par ko viņam piespriesti brīvības atņemšanas sodi vai sodi, kuri izciešami jauniešu labošanas iestādēs, kopumā vismaz uz trīs gadiem, vai ja viņa pēdējās galīgās notiesāšanas laikā ticis nolemts piemērot preventīvu ieslodzījumu.

[..]

55. pants – izraidīšana, īstenojot rīcības brīvību

1.      Ārvalstnieku var izraidīt, ja viņa uzturēšanās apdraud sabiedrisko kārtību un valsts drošību vai citas svarīgas Vācijas Federatīvās Republikas intereses.

[..]

56. pants – Īpašā aizsardzība pret izraidīšanu

1.      Ārvalstniekam, kuram

1)      ir uzturēšanās atļauja un kurš vismaz piecus gadus ir likumīgi uzturējies Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā,

[..]

ir īpaša aizsardzība pret izraidīšanu. Izraidīšanu var pamatot tikai nopietni sabiedriskās kārtības un valsts drošības apsvērumi. Drošības un sabiedriskās kārtības apsvērumi parasti pastāv [Aufenthaltsgesetz] 53. pantā un 54. panta 5., 5.a un 7. punktā paredzētajos gadījumos. Ja pastāv 53. pantā minētie nosacījumi, ārvalstnieks parasti tiek izraidīts. Ja pastāv 54. pantā minētie nosacījumi, lēmumu par viņa izraidīšanu pieņem, īstenojot rīcības brīvību.

[..]”

31      2004. gada 30. jūlija Likumā par Eiropas Savienības pilsoņu brīvu pārvietošanos (Gesetz über die allgemeine Freizügigkeit von Unionsbürgern – Freizügigkeitsgesetz/EU; BGBl. 2004 I, 1950. lpp.), pamatlietas faktiem piemērojamajā redakcijā, tostarp ir paredzēts:

“1. pants – piemērošanas joma

Šis likums regulē citu Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņu (Savienības pilsoņu) un to ģimenes locekļu ieceļošanu un uzturēšanos.

6. pants – ieceļošanas un uzturēšanās tiesību zaudēšana

“1.      [..] 2. panta 1. punktā paredzēto tiesību zaudēšana var tikt konstatēta, apliecinājums par Kopienu tiesību uzturēšanās tiesībām vai pastāvīgās uzturēšanās tiesībām var tikt atņemts un uzturēšanas atļaujas apliecība vai pastāvīgās uzturēšanās atļaujas apliecība var tikt atsaukta tikai sabiedriskās kārtības, valsts drošības un sabiedrības veselības aizsardzības apsvērumu dēļ (Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 39. panta 3. punkts un 46. panta 1. punkts).

[..]

5.      Attiecībā uz Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem, kuri iepriekšējos desmit gadus ir uzturējušies federālajā teritorijā, un attiecībā uz nepilngadīgajiem 1. punktā minēto konstatējumu var veikt tikai tad, ja to pamato nopietni valsts drošības apsvērumi. Šis noteikums neattiecas uz nepilngadīgajiem, ja uzturēšanās tiesību zaudējums ir vajadzīgs bērna interesēs. Nopietni valsts drošības apsvērumi ir tikai tad, ja attiecīgā persona ar spēkā stājušos tiesas spriedumu ir bijusi notiesāta par vienu vai vairākiem tīši izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem, par ko tai piespriests brīvības atņemšanas sods vai sods, kas izciešams jauniešu labošanas iestādēs, vismaz uz pieciem gadiem, vai ja viņa pēdējās galīgās notiesāšanas laikā ticis nolemts piemērot preventīvu ieslodzījumu, ja ir apdraudēta Vācijas Federatīvās Republikas drošība vai arī ja attiecīgā persona rada terorisma draudus.

[..]”

 Pamata lieta un prejudiciālais jautājums

32      N. Cībels ir dzimis 1973. gada 18. decembrī Vācijā, un savu bērnību viņš pavadīja pie saviem vecākiem.

33      Viņa tēvs, kas arī bija Turcijas pilsonis, likumīgi uzturējās Vācijas teritorijā kā darba ņēmējs. Pēc tēva nāves 1991. gadā prasītāja māte tika ievietota aprūpes namā. Pēc tam N. Cībels ne ar vienu ģimenes locekli kopā nedzīvoja, jo viņa brāļi un māsas bija nodibinājuši patstāvīgas mājsaimniecības.

34      N. Cībels pameta skolu, nesaņemot nekādu diplomu, un pēc tam viņš pārtrauca arī apmācības krāsotāja arodā. Viņš veica dažādus gadījuma darbus, ko aizvien pārtrauca bezdarba laikposmi un brīvības atņemšanas soda izciešana. Laikposmā starp 2000. gada jūliju un iesniedzējtiesas lēmuma pieņemšanas datumu viņš vairs neveica nekādu profesionālu darbību.

35      Kopš 1991. gada 28. janvāra ieinteresētajai personai ir pastāvīgas uzturēšanās atļauja Vācijā, kura, sākot no 2005. gada 1. janvāra, joprojām ir spēkā kā pastāvīgas apmešanās atļauja. Viņa pa šo laiku iesniegtais naturalizācijas pieteikums ir ticis noraidīts vairāku viņa izdarīto noziedzīgo nodarījumu dēļ.

36      1991. gadā N. Cībels sāka smēķēt marihuānu. Sākot no 1998. gada, viņš regulāri lietoja heroīnu un kokaīnu. 2001. gadā izietā metadona programma un 2003. gadā ārstniecības iestādē pabeigtais dezintoksikācijas kurss bija neveiksmīgi.

37      Kopš 1993. gada N. Cībelam izdarīto noziedzīgo nodarījumu dēļ ir tikuši piespriesti šādi sodi:

–        1993. gada 15. aprīlī par zādzību grupā divdesmit četrās epizodēs – divi gadi un seši mēneši jauniešu labošanas iestādē;

–        1994. gada 17. oktobrī par smagu miesas bojājumu nodarīšanu, ņemot vērā pirmo notiesājumu – divi gadi un septiņi mēneši jauniešu labošanas iestādē;

–        1997. gada 9. janvārī par aizliegta priekšmeta tīšu turēšanu – naudas sods;

–        1998. gada 9. aprīlī par zādzību trijās epizodēs – brīvības atņemšana kopumā uz diviem gadiem;

–        2002. gada 7. martā par naudas viltošanu, zādzību četrās epizodēs atbildību pastiprinošos apstākļos un zādzības atbildību pastiprinošos apstākļos mēģinājumu – brīvības atņemšana uz diviem gadiem un sešiem mēnešiem;

–        2006. gada 28. jūlijā par zādzību astoņās epizodēs atbildību pastiprinošos apstākļos – brīvības atņemšana kopumā uz trim gadiem un trim mēnešiem.

38      Lai izciestu viņam piespriestos brīvības atņemšanas sodus, N. Cībels atradās apcietinājumā no 1993. gada janvāra līdz 1994. gada decembrim, no 1997. gada augusta līdz 1998. gada oktobrim, no 2000. gada jūlija līdz oktobrim, no 2001. gada septembra līdz 2002. gada maijam, kā arī no 2005. gada novembra līdz 2008. gada oktobrim.

39      2008. gada 28. oktobrī N. Cībels no jauna sāka terapeitisko ārstēšanos specializētā iestādē. Atbilstoši tiesas sēdes laikā Tiesai sniegtajai informācijai viņa ar narkotisko līdzekļu lietošanu saistītās problēmas, šķiet, patlaban ir atrisinātas un kopš tā laika viņš vairs nav izdarījis citus noziedzīgus nodarījumus. Ar 2009. gada 16. jūnija spriedumu atlikušais sods, kas N. Cībelam bija piespriests ar 2006. gada 28. jūlija spriedumu, tika aizstāts ar nosacītu sodu. Ieinteresētā persona 2009. gada 30. decembrī ir stājusies laulībā, viņš ir kļuvis par tēvu un kopš tā laika veic profesionālu darbību.

40      1996. gada 28. oktobrī N. Cībels saskaņā ar tiesību aktiem, kas attiecas uz ārvalstniekiem, līdz šim datumam izdarīto noziedzīgo nodarījumu dēļ bija saņēmis brīdinājumu no Ausländerbehörde (Ārvalstnieku iestāde).

41      Ar 2007. gada 6. marta lēmumu Regierungspräsidium Stuttgart [Štutgartes Pārvaldes prezidijs] izdeva nekavējoties izpildāmu rīkojumu izraidīt ieinteresēto personu. Tomēr vēlāk šī lēmuma izpilde tika apturēta.

42      Regierungspräsidium Stuttgart savu lēmumu par izraidīšanu pamato ar faktu, ka ieinteresētās personas rīcība rada nopietnus draudus sabiedriskajai kārtībai un ka atbilstoši tā viedoklim pastāv konkrēts un ievērojams risks, ka N. Cībels atkal izdarīs smagus noziedzīgus nodarījumus.

43      Ar 2007. gada 3. jūlija spriedumu Verwaltungsgericht Stuttgart [Štutgartes Administratīvā tiesa] N. Cībela par minēto lēmumu par izraidīšanu iesniegto apelācijas sūdzību noraidīja.

44      N. Cībels minēto spriedumu pārsūdzēja Verwaltungsgerichtshof Baden-Württemberg [Bādenes–Virtembergas Augstākajā administratīvajā tiesā], prasot šo spriedumu un attiecībā uz viņu pieņemto lēmumu par izraidīšanu atcelt. Pārsūdzības pamatojumā viņš norāda, ka Direktīva 2004/38 ierobežojot dalībvalstu iespējas veikt izraidīšanas pasākumus pret Savienības pilsoņiem. Viņš uzskata, ka, ņemot vērā, pirmkārt, Tiesas pastāvīgo judikatūru, ar kuru šiem pēdējiem paredzētās garantijas tiekot attiecinātas uz Turcijas pilsoņiem, kuriem ir no EEK un Turcijas Asociācijas izrietošās tiesības, un, otrkārt, apstākli, ka viņš uzņemošajā dalībvalstī esot likumīgi nodzīvojis vairāk nekā desmit gadus pēc kārtas, viņam piemērojamā aizsardzība pret izraidīšanu šobrīd esot regulēta minētās direktīvas 28. panta 3. punkta a) apakšpunktā. Šajā pantā prasītais noteicošais nosacījums, t.i., ka izraidīšanai jābūt pamatotai ar nopietniem valsts drošības apsvērumiem, šajā lietā neesot izpildīts.

45      Bādenes–Virtembergas zeme turpretim norāda, ka Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punkta a) apakšpunktu nevarot pēc analoģijas piemērot Turcijas pilsoņiem, kuriem saskaņā ar Lēmumu Nr. 1/80 ir uzturēšanās tiesības dalībvalstī. Atšķirībā no minētās tiesību normas pamatlietā piemērojamā lēmuma 14. panta 1. punktā kā Turcijas pilsoņu uzturēšanās tiesību uzņemošās dalībvalsts teritorijā izbeigšanas pamati ir minēti ne vien valsts drošības apsvērumi, bet arī sabiedriskās kārtības un veselības aizsardzības apsvērumi. EEK un Turcijas asociācija nenozīmējot Turcijas pilsoņu, kuriem ir no šīs asociācijas izrietošās tiesības, pilnīgu pielīdzināšanu Savienības pilsoņiem, bet gan esot vērsta tikai uz šo Turcijas pilsoņu pakāpenisku brīvas pārvietošanās nodrošināšanu.

46      Atzīmējot, ka Savienības tiesību kā atsauces tiesību normu kopuma Lēmuma Nr. 1/80 14. panta 1. punkta piemērošanas pamatlietā vajadzībām noteikšana neesot skaidra, jo, pirmkārt, vēl neesot Tiesas judikatūras attiecībā uz Direktīvas 2004/38 piemērošanu pēc analoģijas EEK un Turcijas asociācijas kontekstā un, otrkārt, Direktīva 64/221 ar Direktīvu 2004/38 esot tikusi atcelta, Verwaltungsgerichtshof Baden-Württemberg nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Lēmuma Nr. 1/80 [..] 14. panta 1. punktā paredzētā aizsardzība pret izraidīšanu attiecībā uz Turcijas pilsoni, kuram ir tiesiskais statuss atbilstoši Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas [..] otrajam ievilkumam un kurš iepriekšējos desmit gadus ir uzturējies dalībvalstī, kurā ir spēkā šis tiesiskais statuss, saskaņā ar Direktīvas 2004/38 [..], kā tā ir transponēta attiecīgajā dalībvalstī, 28. panta 3. punkta a) apakšpunktu ir jāinterpretē tādējādi, ka izraidīšana no valsts ir pieļaujama tikai tad, ja to pamato nopietni valsts drošības apsvērumi, ko definējušas dalībvalstis?”

 Par prejudiciālo jautājumu

47      Vispirms ir jāuzsver, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz tāda Turcijas pilsoņa situāciju, kurš pirms pamatlietā aplūkojamā lēmuma par izraidīšanu pieņemšanas atbilda visiem nosacījumiem, lai viņam likumīgi būtu piemērojams Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas otrajā ievilkumā paredzētais tiesiskais statuss.

48      Kā Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, pirmkārt, minētā 7. panta pirmajai daļai ir tieša iedarbība dalībvalstīs un, otrkārt, ar šo tiesību normu Turcijas pilsonim piešķirtās tiesības darba attiecību jomā obligāti nozīmē, ka uzņemošās dalībvalsts teritorijā viņam tiek atzītas atbilstošās uzturēšanās tiesības (skat. tostarp 2010. gada 22. decembra spriedumu lietā C‑303/08 Bozkurt, Krājums, I‑5035. lpp., 31., 35. un 36. punkts, un 2011. gada 16. jūnija spriedumu lietā C‑484/07 Pehlivan, Krājums, I‑0000. lpp., 39. un 43. punkts).

49      Tāpat atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai darba ņēmēja, kas ir Turcijas pilsonis, ģimenes loceklis, kurš izpilda Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmajā daļā paredzētos nosacījumus, tiesības, kas viņam ir atzītas šajā tiesību normā, var zaudēt tikai divos gadījumos, proti, vai nu tad, ja migrējušā Turcijas pilsoņa klātbūtne uzņemošās dalībvalsts teritorijā viņa personīgās rīcības dēļ rada reālu un būtisku apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai, valsts drošībai vai veselībai tā paša lēmuma 14. panta 1. punkta izpratnē, vai arī tad, ja ieinteresētā persona uz ilgāku laiku un bez leģitīma iemesla ir atstājusi šīs valsts teritoriju (skat. tostarp iepriekš minēto spriedumu lietā Bozkurt, 42. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Pehlivan, 62. punkts).

50      Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu skar pirmo no šiem diviem apstākļiem, kas rada ar Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmo daļu Turcijas pilsoņiem piešķirto tiesību zaudēšanu, konkrētāk, ar precīza šī lēmuma 14. panta 1. punktā paredzētā ar sabiedriskās kārtības apsvērumiem pamatotā izņēmuma no uzturēšanās tiesībām apjoma noteikšanu tādā situācijā, kāda ir pamatlietā.

51      Nav noliedzams, ka tāds Turcijas pilsonis kā N. Cībels, tā kā viņam, piemērojot Lēmumu Nr. 1/80, ir uzturēšanās tiesības uzņemošās dalībvalsts teritorijā, šīs dalībvalsts tiesās var lietderīgi atsaukties uz minēto 14. panta 1. punktu, lai novērstu šai tiesību normai pretēja valsts pasākuma piemērošanu.

52      Atgādinājusi Tiesas pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru gan pats sabiedriskās kārtības jēdziens minētās tiesību normas izpratnē, gan arī šajā sakarā nozīmīgie kritēriji un garantijas, uz kurām attiecīgā persona šajā kontekstā var balstīties, ir jāinterpretē pēc analoģijas ar attiecībā uz Savienības pilsoņiem EEK līguma 48. panta 3. punktā (kas ir kļuvis par EK līguma 48. panta 3. punktu, kurš savukārt ir kļuvis par EKL 39. panta 3. punktu) atzītajiem principiem, kā tie ir īstenoti un konkretizēti ar Direktīvu 64/221 (skat. tostarp 2000. gada 10. februāra spriedumu lietā C‑340/97 Nazli, Recueil, I‑957. lpp., 55., 56. un 63. punkts; 2005. gada 2. jūnija spriedumu lietā C‑136/03 Dörr un Ünal, Krājums, I‑4759. lpp., 62. un 63. punkts un tajos minētā judikatūra, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Bozkurt, 55. punkts un tajā minētā judikatūra), Verwaltungsgerichtshof Baden-Württemberg Tiesai jautā, vai gadījumā, ja šī pēdējā direktīva ir atcelta ar Direktīvu 2004/38 un šīs direktīvas transponēšanas termiņš ir beidzies, Turcijas pilsoņiem pēc analoģijas ir jāpiemēro šajā pēdējā direktīvā paredzētās tiesību normas.

53      Saistībā ar tāda Turcijas pilsoņa kā N. Cībels, kas uzņemošās dalībvalsts teritorijā ir likumīgi nodzīvojis desmit gadus pēc kārtas, situāciju it īpaši ir jānosaka, vai aizsardzību pret izraidīšanu, kura ieinteresētajai personai ir atbilstoši Lēmuma Nr. 1/80 14. panta 1. punktam, regulē tie paši noteikumi kā tie, kuri ir piemērojami Savienības pilsoņiem atbilstoši Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punkta a) apakšpunktam.

54      Šajā ziņā N. Cībels norāda, ka uz situāciju, kurai ir piemērojams Lēmuma Nr. 1/80 14. panta 1. punkts, esot jāattiecina un pēc analoģijas jāpiemēro aizsardzības pret izraidīšanu noteikumi, kas ir paredzēti Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punkta a) apakšpunktā.

55      N. Cībela savas interpretācijas pamatojumam norādītie argumenti attiecas uz, pirmkārt, faktu, ka viens no galvenajiem Asociācijas līguma mērķiem esot īstenot darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, kas esot viens no EK līguma būtiskajiem aspektiem, otrkārt, apstākli, ka ar šī sprieduma 52. punktā minēto Tiesas judikatūru dalībvalstu pilsoņiem šajā ziņā piemērojamie principi esot tikuši attiecināti uz Turcijas pilsoņiem, kuriem ir tiesības atbilstoši kādai no šī Asociācijas līguma tiesību normām, un, treškārt, faktu, ka pašreizējā Savienības tiesību attīstības stadijā Direktīvas 2004/38 27. un 28. pants esot aizstājuši Direktīvā 64/221 paredzētos noteikumus. Šādai analoģijai jo lielāks pamats esot tāpēc, ka ar Direktīvu 2004/38 esot tikusi vienīgi precizēta Savienības tiesībās piešķirtā un Tiesas interpretētā aizsardzība pret izraidīšanu, kodificējot, bet būtiski nepaplašinot to individuālo tiesību brīvas pārvietošanās un uzturēšanās jomā būtību, kuras judikatūrā tikušas atzītas jau pirms datuma, kad šī pēdējā minētā direktīva kļuva piemērojama.

56      Tādējādi N. Cībels uzskata, ka lēmums par prasītāja pamatlietā izraidīšanu no Vācijas teritorijas varot tikt pieņemts tikai “nopietnu valsts drošības apsvērumu dēļ” Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punkta a) apakšpunkta izpratnē. Ieinteresētās personas izdarītie noziedzīgie nodarījumi acīmredzami nevarot būt šādi nopietni apsvērumi, un tātad šīs pēdējās minētās personas izraidīšana no norādītās teritorijas neatbilstot Savienības tiesībām.

57      Tomēr šī N. Cībela izvirzītā Savienības tiesību interpretācija nevar tikt atbalstīta.

58      Ir taisnība, ka saskaņā ar šī sprieduma 52. punktā atgādināto Tiesas pastāvīgo judikatūru Līguma pantos attiecībā uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos atzītie principi tiktāl, ciktāl tas ir iespējams, ir jāattiecina uz Turcijas pilsoņiem, kuriem ir tiesības atbilstoši EEK un Turcijas asociācijai. Kā Tiesa ir nospriedusi, šādai interpretācijai pēc analoģijas ir jābūt piemērojamai ne vien pašiem minētajiem Līguma pantiem, bet arī uz šo pantu pamata pieņemtajiem atvasināto tiesību aktiem, kuru mērķis ir šo pēdējo minēto pantu īstenošana un konkretizēšana (saistībā ar Direktīvu 64/221 skat. tostarp iepriekš minēto spriedumu lietā Dörr un Ünal).

59      Tāpat Tiesa, nosakot Lēmuma Nr. 1/80 14. panta 1. punktā paredzētā sabiedriskās kārtības izņēmuma apjomu, ir atsaukusies uz interpretāciju, ko tā šim pašam izņēmumam ir sniegusi Līguma 48. panta 3. punktā, kā arī Direktīvā 64/221 paredzētās dalībvalstu pilsoņu brīvās pārvietošanās jomā (skat. tostarp iepriekš minēto spriedumu lietā Nazli).

60      Tomēr, kā ģenerāladvokāts ir norādījis savu secinājumu 42. un nākamajos punktos, Lēmuma Nr. 1/80 14. panta 1. punkta piemērošanas ietvaros nav iespējams veikt šādu Savienības pilsoņiem Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punkta a) apakšpunktā noteiktā aizsardzības pret izraidīšanu režīma attiecināšanu uz Turcijas pilsoņiem paredzētajām garantijām pret izraidīšanu.

61      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru starptautisks līgums ir jāinterpretē, ņemot vērā ne vien tā redakciju, bet arī tā mērķus (skat. tostarp 1991. gada 14. decembra atzinumu 1/91, Recueil, I‑6079. lpp., 14. punkts, un 1999. gada 2. marta spriedumu lietā C‑416/96 Eddline El‑Yassini, Recueil, I‑1209. lpp., 47. punkts).

62      Lai izlemtu, vai pastāv iespēja Savienības tiesību normu pēc analoģijas piemērot EEK un Turcijas asociācijas kontekstā, tādējādi ir jāsalīdzina nospraustais Asociācijas līguma mērķis un šī līguma konteksts, no vienas puses, un attiecīgā Savienības tiesību instrumenta mērķis un konteksts, no otras puses.

63      Pirmkārt, kas attiecas uz EEK un Turcijas asociāciju, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Asociācijas līguma 2. panta 1. punktu tā mērķis ir veicināt nepārtrauktu un līdzsvarotu tirdzniecības un ekonomisko attiecību nostiprināšanu starp līgumslēdzējām pusēm, tostarp ar darba ņēmēju brīvas pārvietošanās palīdzību.

64      Kā ģenerāladvokāts ir norādījis savu secinājumu 45. un 46. punktā, EEK un Turcijas asociācija ir paredzēta vienīgi ekonomiskam mērķim.

65      Turklāt atbilstoši Asociācijas līguma 12. pantam “līgumslēdzējas puses vienojas vadīties pēc [EKL 39., 40.] un [41. panta] nolūkā pakāpeniski panākt darba ņēmēju brīvu pārvietošanās to starpā”. Papildprotokola 36. pantā ir noteikti darba ņēmēju brīvas pārvietošanās starp dalībvalstīm un Turcijas Republiku pakāpeniskas īstenošanas termiņi un ir paredzēts, ka “Asociācijas padome lems par šajā ziņā vajadzīgajiem noteikumiem”. Savukārt Lēmuma Nr. 1/80 mērķis, kā ir noteikts tā preambulas trešajā apsvērumā, ir uzlabot darba ņēmēju, kas ir Turcijas pilsoņi, un viņu ģimenes locekļu tiesisko stāvokli sociālajā jomā.

66      Ņemot vērā tieši šo tiesību normu formulējumu, kā arī mērķi, uz ko tās ir vērstas, pastāvīgajā judikatūrā kopš 1995. gada 6. jūnija sprieduma lietā C‑434/93 Bozkurt (Recueil, I‑1475. lpp., 19. un 20. punkts) ir ticis secināts, ka EKL 39.–41. pantā atzītie principi tiktāl, ciktāl tas ir iespējams, ir jāattiecina uz Turcijas pilsoņiem, kuriem ir tiesības atbilstoši EEK un Turcijas asociācijai (skat. šī sprieduma 58. punktu).

67      Attiecībā precīzāk uz Lēmuma Nr. 1/80 14. panta 1. punktā paredzētā sabiedriskās kārtības izņēmuma apjomu Tiesa tātad ir nospriedusi, ka ir jāņem vērā interpretācija, kāda par šo izņēmumu ir sniegta jautājumā par tādu darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, kas ir dalībvalstu pilsoņi. Turklāt Tiesa šajā kontekstā ir precizējusi, ka šādas interpretācijas pamatotību nostiprina arī tas, ka minētā Lēmuma Nr. 1/80 tiesību norma ir formulēta gandrīz identiski EKL 39. panta 3. punktam (skat. tostarp 2007. gada 4. oktobra spriedumu lietā C‑349/06 Polat, Krājums, I‑8167. lpp., 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

68      No minētā izriet, ka atbilstoši Tiesas judikatūrai šādu principu, uz kuriem balstās Savienības tiesībās paredzētā pārvietošanās pamatbrīvība, attiecināšanu attaisno tikai ar EEK un Turcijas asociāciju sasniedzamais Asociācijas līguma 12. pantā paustais mērķis pakāpeniski panākt darba ņēmēju brīvu pārvietošanos (skat. tostarp iepriekš minēto spriedumu lietā Dörr un Ünal, 66. punkts). Ar šo pantu, kurā veikta atsauce uz ar darba ņēmēju brīvu pārvietošanos saistītajiem Līguma pantiem, ir nostiprināts vienīgi minētās asociācijas pamatā esošais ekonomiskais mērķis.

69      Otrkārt, saistībā ar attiecīgajām Savienības tiesībām vispirms ir jānorāda, ka Direktīvas 2004/38 pamatā ir EKL 12., 18., 40., 44. un 52. pants. Šī direktīva, nebūt neaprobežojoties ar vienīgi ekonomiska mērķa sasniegšanu, ir vērsta uz to, lai veicinātu primārās un individuālās tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, kuras Savienības pilsoņiem tieši piešķirtas ar Līgumu, un tās mērķis it īpaši ir pastiprināt šīs tiesības (skat. 2010. gada 23. novembra spriedumu lietā C‑145/09 Tsakouridis, Krājums, I‑11979. lpp., 23. punkts).

70      Tātad ar minēto direktīvu ir īstenots būtiski pastiprināts aizsardzības pret izraidīšanas pasākumiem režīms, kurā ir paredzētas jo lielākas garantijas, jo lielāka ir Savienības pilsoņu integrācija uzņemošajā dalībvalstī (iepriekš minētais spriedums lietā Tsakouridis, 25.–28. punkts, kā arī 40. un 41. punkts).

71      Turklāt pašam Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punkta a) apakšpunktā paredzētajam “nopietnu valsts drošības apsvērumu” jēdzienam, ar kuru ir domāts valsts drošības īpaši augstas pakāpes apdraudējums un ar kuru ir ļauts veikt izraidīšanas pasākumu tikai izņēmuma apstākļos, Lēmuma Nr. 1/80 14. panta 1. punktā nav atrodams ekvivalents (iepriekš minētais spriedums lietā Tsakouridis, 40. un 41. punkts).

72      No šī salīdzinājuma izriet, ka atšķirībā no Savienības tiesībām, kuras izriet no Direktīvas 2004/38, EEK un Turcijas asociācijai ir vienīgi ekonomisks mērķis un tā ir ierobežota ar darba ņēmēju brīvas pārvietošanās pakāpenisku īstenošanu.

73      Turpretim pati EKL 17.–21. pantā raksturotā pilsonības koncepcija, kura izriet jau no fakta, ka personai ir dalībvalsts pilsonība, neietverot atsauci uz darba ņēmēja statusu, un kura atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai ir paredzēta kā dalībvalsts pilsoņu pamatstatuss (skat. tostarp 2002. gada 17. septembra spriedumu lietā C‑413/99 Baumbast un R, Recueil, I‑7091. lpp., 82. punkts, kā arī 2011. gada 8. marta spriedumu lietā C‑34/09 Ruiz Zambrano, Krājums, I‑1177. lpp., 41. punkts), ir Savienības tiesībām to pašreizējā attīstības posmā raksturīga koncepcija un tā pamato būtiski pastiprinātu garantiju attiecībā uz izraidīšanu, kādas ir paredzētas Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punkta a) apakšpunktā, atzīšanu par labu vienīgi Savienības pilsoņiem.

74      Tātad no būtiskajām atšķirībām starp tiesību normām attiecībā uz EEK un Turcijas asociāciju un Savienības tiesībām attiecībā uz pilsonību, kuras izriet ne tikai no redakcijas, bet arī no tiesību normu priekšmeta un mērķa, izriet, ka abus attiecīgos tiesiskos regulējumus nevar uzskatīt par ekvivalentiem, no kā secināms, ka aizsardzības pret izraidīšanu režīmu, kas Savienības pilsoņiem ir piemērojams atbilstoši Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punkta a) apakšpunktam, nevar mutatis mutandis piemērot Lēmuma Nr. 1/80 14. panta 1. punkta nozīmes un piemērošanas jomas noteikšanas vajadzībām.

75      Pēc šāda precizējuma izteikšanas, lai iesniedzējtiesai sniegtu lietderīgu atbildi, ir jāsniedz tai noteiktas interpretācijas norādes attiecībā uz Lēmuma Nr. 1/80 14. panta 1. punkta konkrēto apjomu tādā lietā kā šī iesniedzējtiesas izskatāmā lieta.

76      Kā jau ir teikts šī sprieduma 52., 58. un 59. punktā, Tiesa, lai noteiktu attiecīgās Lēmuma Nr. 1/80 tiesību normas nozīmi un apjomu, tradicionāli ir atsaukusies uz Direktīvā 64/221 paredzētajiem principiem.

77      Taču šī direktīva ar Direktīvu 2004/38 ir atcelta, un Direktīvas 2004/38 38. panta 3. punktā ir paredzēts, ka atsauces uz atceltajām direktīvām tiek uzskatītas par atsaucēm uz šo Direktīvu 2004/38.

78      Tomēr tādā gadījumā kā pamatlietā aplūkojamais gadījums, kad attiecīgā Direktīvas 2004/38 tiesību norma pēc analoģijas nav piemērojama (skat. šī sprieduma 74. punktu), Lēmuma Nr. 1/80 14. panta 1. punkta piemērošanas vajadzībām ir jānosaka cits atbilstošs Savienības tiesību atsauces normu kopums.

79      Runājot par tādu ārvalstnieku kā N. Cībels, kurš uzņemošās dalībvalsts teritorijā ir likumīgi nodzīvojis vairāk nekā desmit gadus pēc kārtas, šādu normu kopumu veido Direktīvas 2003/109 12. pants, kurš, tā kā EEK un Turcijas asociācijas tiesībās labvēlīgākas tiesību normas nav paredzētas, ir minimālā aizsardzības pret izraidīšanu norma, kas ir piemērojama ikvienam trešās valsts pilsonim, kuram kādas dalībvalsts teritorijā ir likumīga pastāvīga iedzīvotāja statuss.

80      No šīs tiesību normas vispirms izriet, ka attiecīgais pastāvīgais iedzīvotājs var tikt izraidīts tikai tad, ja viņš rada faktisku un pietiekami nopietnu apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai vai valsts drošībai. Turklāt lēmumus par izraidīšanu nevar balstīt uz ekonomiskiem apsvērumiem. Visbeidzot, pirms šāda lēmuma pieņemšanas uzņemošās dalībvalsts kompetentajām iestādēm ir jāņem vērā ieinteresētās personas uzturēšanās ilgums šīs valsts teritorijā, tās vecums, izraidīšanas sekas, kas rastos attiecīgajai personai un tās ģimenes locekļiem, kā arī šīs pēdējās saikne ar mītnes valsti vai saiknes trūkums ar izcelsmes valsti.

81      Turklāt no Tiesas pastāvīgās judikatūras attiecībā uz ar sabiedrisko kārtību saistīto izņēmumu darba ņēmēju – Savienības dalībvalstu pilsoņu – brīvas pārvietošanās, kura ir paredzēta Līgumā un pēc analoģijas ir piemērojama EEK un Turcijas asociācijas ietvaros, jomā izriet, ka minētais izņēmums kā atkāpe no šīs pamatbrīvības ir jāsaprot šauri un ka dalībvalstis tā apjomu nevar noteikt vienpusēji (skat. tostarp iepriekš minēto 2010. gada 22. decembra spriedumu lietā Bozkurt, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).

82      Tāpat ar sabiedrisko kārtību vai valsts drošību pamatotie pasākumi var tikt veikti tikai tad, ja valsts kompetentās iestādes, atsevišķi izvērtējot katru konkrēto gadījumu, konstatē, ka attiecīgās personas personīgā rīcība rada pastāvošu, faktisku un pietiekami nopietnu apdraudējumu sabiedrības pamatinteresēm. Veicot šādu vērtējumu, šīm iestādēm turklāt ir jānodrošina gan samērīguma principa, gan ieinteresētās personas pamattiesību, it īpaši tiesību uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, ievērošana (šajā ziņā skat. iepriekš minēto 2010. gada 22. decembra spriedumu lietā Bozkurt, 57.–60. punkts un tajos minētā judikatūra).

83      Tātad šādus pasākumus nevar veikt automātiski, pamatojoties uz kriminālsodāmību, ne arī vispārējās prevencijas, kas ir paredzēta, lai atturētu citus ārvalstniekus no pārkāpumu izdarīšanas, mērķiem (skat. iepriekš minēto 2010. gada 22. decembra spriedumu lietā Bozkurt, 58. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi, ja, lai pamatotu izraidīšanu, ar kuru Turcijas pilsonim tiek atņemtas no Lēmuma Nr. 1/80 attiecībā uz viņu tieši izrietošās tiesības, vairāku kriminālsodāmību pastāvēšanai pašai par sevi nav nozīmes (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Polat, 36. punkts), tam pašam, vēl jo vairāk, ir jābūt piemērojamam attiecībā uz pamatojumu saistībā ar attiecīgajai personai piemērotās brīvības atņemšanas ilgumu.

84      Saistībā ar konkrēta sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apdraudējuma aktuālā rakstura noteikšanai izmantojamo datumu tāpat ir jāatgādina, ka valstu tiesām, izvērtējot izraidīšanas pasākuma, par kura veikšanu pret Turcijas pilsoni ir pieņemts lēmums, likumību, ir jāņem vērā faktiskie apstākļi, kuri ir radušies pēc pēdējā kompetentās valsts iestādes pieņemtā lēmuma un kuri var liecināt, ka attiecīgās personas rīcības radītais pastāvošais attiecīgo pamatinterešu apdraudējums ir izbeidzies vai ievērojami samazinājies (skat. tostarp 2004. gada 11. novembra spriedumu lietā C‑467/02 Cetinkaya, Krājums, I‑10895. lpp., 47. punkts).

85      Kā ģenerāladvokāts ir norādījis savu secinājumu 62.–65. punktā, iesniedzējtiesai, tādējādi ņemot vērā N. Cībela pašreizējo situāciju, būs jāizvērtē nepieciešamība veikt paredzēto iejaukšanos viņa uzturēšanās tiesībās, lai aizsargātu uzņemošās dalībvalsts likumīgo mērķi, no vienas puses, un integrācijas faktoru, kas ļauj no jauna iekļaut ieinteresēto personu uzņemošās dalībvalsts sabiedrībā, esamība, no otras puses. Šim nolūkam iesniedzējtiesai būs detalizēti jāizvērtē, vai Turcijas pilsoņa rīcība, pienācīgi ņemot vērā konkrētu viņa situāciju raksturojošo apstākļu kopumu, kurš sevī ietver ne vien apstākļus, kas tikuši norādīti Tiesas sēdes laikā (skat. šī sprieduma 39. punktu), bet arī konkrētā ārvalstnieka īpaši ciešo saikni ar Vācijas Federatīvās Republikas sabiedrību, kuras teritorijā viņš ir dzimis, likumīgi dzīvojis vairāk nekā 35 gadus pēc kārtas, pa šo laiku precējies ar šīs dalībvalsts pilsoni un stājies darba attiecībās, rada pastāvošu un pietiekami nopietnu sabiedrības pamatinterešu apdraudējumu.

86      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Lēmuma Nr. 1/80 14. panta 1. punkts ir jāinterpretē šādi:

–        aizsardzībai pret izraidīšanu, kas ar šo tiesību normu ir piešķirta Turcijas pilsoņiem, nav tāds pats apjoms kā aizsardzībai, kas atbilstoši Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punkta a) apakšpunktam ir piešķirta Savienības pilsoņiem, no kā izriet, ka, lai noteiktu šī 14. panta 1. punkta nozīmi un apjomu, šo Savienības pilsoņiem piemērojamo aizsardzības pret izraidīšanu režīmu nevar mutatis mutandis piemērot minētajiem Turcijas pilsoņiem;

–        ar šo Lēmuma Nr. 1/80 tiesību normu netiek aizliegts, ka attiecībā uz Turcijas pilsoni, kuram ir tiesības, kas viņam piešķirtas atbilstoši minētā lēmuma 7. panta pirmās daļas otrajam ievilkumam, tiek piemērots izraidīšanas pasākums, kura pamatā ir sabiedriskās kārtības apsvērumi, ciktāl ieinteresētās personas personīgā rīcība rada pastāvošu, faktisku un pietiekami nopietnu apdraudējumu uzņemošās dalībvalsts sabiedrības pamatinteresēm un ciktāl šis pasākums šādu interešu aizsardzībai ir nepieciešams. Iesniedzējtiesai, ņemot vērā visus atbilstošos attiecīgā Turcijas pilsoņa situāciju raksturojošos apstākļus, ir jānovērtē, vai pamatlietā šādam pasākumam ir likumīgs pamats.

 Par tiesāšanās izdevumiem

87      Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

Asociācijas padomes, kas nodibināta ar Līgumu, ar kuru izveido asociāciju starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Turciju, kuru 1963. gada 12. septembrī Ankarā parakstījusi Turcijas Republika, no vienas puses, un EEK dalībvalstis un Kopiena, no otras puses, un kurš Kopienas vārdā ticis noslēgts, apstiprināts un ratificēts ar Padomes 1963. gada 23. decembra Lēmumu 64/732/EEK, 1980. gada 19. septembra Lēmuma Nr. 1/80 par asociācijas attīstību 14. panta 1. punkts ir jāinterpretē šādi:

–        aizsardzībai pret izraidīšanu, kas ar šo tiesību normu ir piešķirta Turcijas pilsoņiem, nav tāds pats apjoms kā aizsardzībai, kas atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK, 28. panta 3. punkta a) apakšpunktam ir piešķirta Savienības pilsoņiem, no kā izriet, ka, lai noteiktu šī 14. panta 1. punkta nozīmi un apjomu, šo Savienības pilsoņiem piemērojamo aizsardzības pret izraidīšanu režīmu nevar mutatis mutandis piemērot minētajiem Turcijas pilsoņiem;

–        ar šo Lēmuma Nr. 1/80 tiesību normu netiek aizliegts, ka attiecībā uz Turcijas pilsoni, kuram ir tiesības, kas viņam piešķirtas atbilstoši minētā lēmuma 7. panta pirmās daļas otrajam ievilkumam, tiek piemērots izraidīšanas pasākums, kura pamatā ir sabiedriskās kārtības apsvērumi, ciktāl ieinteresētās personas personīgā rīcība rada pastāvošu, faktisku un pietiekami nopietnu apdraudējumu uzņemošās dalībvalsts sabiedrības pamatinteresēm un ciktāl šis pasākums šādu interešu aizsardzībai ir nepieciešams. Iesniedzējtiesai, ņemot vērā visus atbilstošos attiecīgā Turcijas pilsoņa situāciju raksturojošos apstākļus, ir jānovērtē, vai pamatlietā šādam pasākumam ir likumīgs pamats.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – vācu.