—

Comune di Casoria vārdā — M. Spanja [M. Spagna], avvocato,

—

Itālijas valdības vārdā — I. Bruni [I. Bruni], pārstāve, kurai palīdz M. Ruso [M. Russo], avvocatessa dello Stato,

—

Eiropas Kopienu Komisijas vārdā — D. Rekja [D. Recchia] un Ž. B. Leņelo [J.-B. Laignelot], pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. aprīļa Direktīvas 2006/12/EK par atkritumiem (OV L 114, 9. lpp.) 15. panta a) punkta un īpaši tā sauktā “piesārņotājs maksā” principa interpretāciju.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedības ietvaros starp viesnīcu sabiedrībām Futura Immobiliare srl Hotel Futura, Meeting Hotel, Hotel Blanc, Hotel Clyton un Business srl (turpmāk tekstā visas kopā — “Futura Immobiliare u.c.”) un Comune di Casoria [Kazorijas pašvaldību] par tarifu noteikšanu attiecībā uz cieto sadzīves atkritumu apglabāšanu (turpmāk tekstā — “nodoklis par atkritumiem”), kas šīm sabiedrībām ir jāmaksā par 2006. un 2007. gadu.

3

Direktīvas 2006/12 preambulas pirmajā, sestajā un četrpadsmitajā apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

4

Direktīvas 2006/12 1. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir noteikts:

“Šajā direktīvā:

[..]

5

Minētās direktīvas 8. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstis veic atbilstīgus pasākumus, lai nodrošinātu, ka atkritumu īpašnieki:

6

Šīs pašas direktīvas 15. pantā ir noteikts:

“Saskaņā ar “piesārņotājs maksā” principu atkritumu apglabāšanas izmaksas sedz:

7

Saskaņā ar Direktīvas 2006/12 20. pantu:

“Direktīvu 75/442/EEK atceļ, neskarot dalībvalstu pienākumus attiecībā uz termiņiem direktīvas transponēšanai valsts tiesību aktos, kā izklāstīts III pielikuma B daļā. Atsauces uz atcelto direktīvu uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu un lasa saskaņā ar IV pielikumā doto korelācijas tabulu.”

8

Direktīvas 2006/12 III pielikuma B daļā termiņš Direktīvas 75/442 transponēšanai ir norādīts 1977. gada 17. jūlijs.

9

1993. gada 15. novembra Dekrētlikuma Nr. 507 par vietējo nodevu par reklāmu un tiesībām izvietot informatīvus materiālus, maksu par pašvaldību un provinču sabiedrisko vietu un zonu aizņemšanu, kā arī nodokļa par cieto sadzīves atkritumu apglabāšanu pārskatīšanu un harmonizāciju saskaņā ar Likuma Nr. 421 par reģionālo finanšu reorganizāciju ( GURI Nr. 108 kārtējais pielikums, turpmāk tekstā — “Dekrēts Nr. 507/1993”) 4. pantu III nodaļā ir noteikts nodoklis par atkritumiem.

10

Šajā sakarā Dekrēta Nr. 507/1993 58. panta 1. punktā ir noteikts:

“Cieto sadzīves atkritumu apglabāšanas pakalpojumiem, kas tiek sniegti monopola situācijā aglomerācijas, ciemu un dzīvojamo centru ietvaros un kuri, iespējams, ir paredzēti pašvaldību teritorijām ar izkliedētu apdzīvotību, pašvaldībām ir jānosaka ikgadējs nodoklis [par atkritumiem], kam tiek noteikts piemērots tiesiskais regulējums, pamatojoties uz tarifu un ievērojot šādos noteikumos paredzētās prasības un kritērijus.”

11

Dekrēta Nr. 507/1993 62. panta ar nosaukumu “Nosacījumi aplikšanai ar nodokli [par atkritumiem] un atbrīvojumam no tā” 1. un 4. punktā ir noteikts:

“1.   Šis nodoklis [par atkritumiem] ir jāmaksā personām, kas aizņem atklātas telpas un zonas, vai to īpašniekiem neatkarīgi no to izmantošanas nolūka, izņemot atklātas zonas, kas ir piesaistītas vai kas papildina privātmājas un nav uzskatāmas par zaļo zonu, kas atrodas pašvaldību teritorijas daļā, kurā šis pakalpojums ir radies un tiek īstenots, vai vismaz tiek ilgstoši sniegts [..].

[..]

4.   Dzīvojamo ēku masīvos, kuros tiek veikta saimnieciskā un profesionālā darbība, noteikumos var paredzēt, ka nodoklis [par atkritumiem] ir jāmaksā, pamatojoties uz skalu, kas ir noteikta īpašām attiecīgajām darbībām un kas ir samērīga ar šo darbību saistītajai platībai.”

12

Saskaņā ar Dekrēta Nr. 507/1993 65. pantu ar nosaukumu “Samērīgums un tarifi” nodoklis par atkritumiem var būt samērīgs vai arī tas var tikt aprēķināts katrai ar nodokli apliekamai platībai, pamatojoties uz uzkrāto cieto sadzīves atkritumu, kas var rasties telpās un platībās atkarībā no paredzētā to izmantošanas veida, standarta vidējo kvantitāti un kvalitāti, kā arī apglabāšanas izmaksām. Turklāt saskaņā ar šī panta 2. punktu pašvaldībām ir jānosaka tarifi katrai standarta kategorijai vai apakškategorijai, ņemot vērā likuma robežās noteikto likmi izmaksu segšanai, reizinot apglabāšanas izmaksas par katru nākamajam gadam noteikto pārbaudīto ar nodokli apliekamo platību ar vienu vai vairākiem atkritumu ražošanas kvantitatīviem un kvalitatīviem koeficientiem.

13

Dekrēta Nr. 507/1993 68. pantā ar nosaukumu “Tiesiskais regulējums” ir noteikts:

“1.   Lai varētu piemērot nodokli [par atkritumiem], pašvaldībām ir jānosaka piemērots tiesiskais regulējums, kurā ir jāietver:

[..]

2.   Lai veiktu salīdzinošu tarifu noteikšanu, kategorijas un iespējamās apakškategorijas ir jānosaka, pēc iespējas ņemot vērā šādas darbības vai telpu izmantošanas grupas:

[..]

[..].”

14

Saskaņā ar Dekrēta Nr. 507/1993 69. panta 1. un 2. punktu:

“1.   Pašvaldībām ne vēlāk kā līdz 31. oktobrim, pamatojoties uz tiesiskajā regulējumā noteikto klasifikāciju un gradācijas kritērijiem, ir jānosaka tarifs par katru dažādajās kategorijās vai apakškategorijās ietverto telpu un zonu platību, kas ir piemērojams nākamajā gadā. Ja iepriekš minētajā termiņā lēmums netiek pieņemts, tiek uzskatīts, ka tarifi, kas ir apstiprināti esošajam gadam, tiek pagarināti nākamajam gadam.

2.   Lai varētu pārbaudīt lēmuma likumību, tajā ir jānorāda iemesli attiecībai starp tarifiem, galīgajiem un paredzamajiem datiem par pakalpojumu izmaksām, kas ir sadalīti atkarībā no to ekonomiskās klasifikācijas, kā arī dati un apstākļi, kuru rezultātā var tikt palielināta izmaksu obligātā minimālā segšana [..].”

15

1997. gada 5. februāra Dekrētlikumā Nr. 22, ar kuru tiek transponētas Direktīva 91/156/EEK par atkritumiem, Direktīva 91/689/EEK par bīstamajiem atkritumiem un Direktīva 94/62/EK par iepakojumu un izlietoto iepakojumu ( GURI Nr. 33 kārtējais pielikums, turpmāk tekstā — “Dekrētlikums Nr. 22/1997”), ir paredzēts atcelt nodokli par atkritumiem un ieviest tarifu režīmu.

16

Saskaņā ar iesniedzējtiesas norādēm šis tarifs daļēji sastāv no fiksētas kvotas ar mērķi segt atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumu pamatizmaksas, kas tiek noteiktas atkarībā no aizņemto vai īpašumā esošo ēku platības. Otra tarifa daļa sastāv no mainīgas kvotas, kas tiek aprēķināta, ņemot vērā reāli nodoto un savākto atkritumu daudzumu.

17

Dekrētlikums Nr. 22/1997 tika atcelts ar 2006. gada 3. aprīļa Dekrētlikuma Nr. 152 par noteikumiem vides jomā ( GURI Nr. 96 kārtējais pielikums) 264. pantu. Ar minēto dekrētlikumu ieviestās sistēmas pamatā galvenokārt ir Dekrētlikumā Nr. 22/1997 noteiktā sistēma.

18

Tomēr saskaņā ar iesniedzējtiesas norādēm pilnīga 2006. gada 3. aprīļa Dekrētlikumā Nr. 152 paredzētā tarifu sistēma vēl netika piemērota, jo Comune di Casoria 2006. un 2007. gadā joprojām bija piemērojams Dekrētā Nr. 507/1993 noteiktais nodoklis par atkritumiem.

19

Futura Immobiliare u.c. ir viesnīcu sabiedrības, kas atrodas Comune de Casoria teritorijā. Šajā sakarā tām ir jāmaksā nodoklis par atkritumiem. Tomēr, piemērojot šo nodokli, viesnīcām tiek noteikts lielāks nodoklis nekā indivīdiem, kas aizņem telpas dzīvošanai.

20

Uzskatot, ka šāda nevienlīdzīga attieksme ir prettiesiska, Futura Immobiliare srl Hotel Futura iesniedza prasību atcelt, pirmkārt, Commissione straordinaria [Ārkārtas komitejas] 2006. gada 25. maija lēmumu par nodokļa par atkritumiem noteikšanu 2006. gadam un, otrkārt, Giunta municipale de Casoria (Kazorijas pašvaldības Dome) lēmumu, kā arī citus ar šiem lēmumiem saistītus aktus.

21

Futura Immobiliare u.c. iesniedza arī prasību atcelt divus citus Commissione straordinaria2007. gada 4. aprīļa lēmumus par attiecīgi tiesiskā regulējuma nodokļa par atkritumiem piemērošanai pieņemšanu un nodokļa par atkritumiem izmaksu un tarifu skalas noteikšanu 2007. finanšu gadam, kā arī atcelt citus ar šiem lēmumiem saistītus pasākumus.

22

Tribunale amministrativo regionale della Campania [Kampānijas Reģionālā administratīvā tiesa], kurai minētās prasības tika nodotas izskatīšanai, nolēma šīs lietas apvienot.

23

Pret minētajiem pasākumiem un lēmumiem vērsto prasību ietvaros Futura Immobiliare u.c. norāda, ka nodokļa par atkritumiem fiksētais tarifs viesnīcām nav samērīgs ar tarifu, kas ir noteikts dzīvesvietām, un ka patiesībā šim tarifam esot jābūt pamatotam ar ienākumu radīšanas kapacitāti, nevis ar atkritumu radīšanas kapacitāti. Šīs viesnīcu sabiedrības uzskata, ka minētajā nodoklī netiek ņemta vērā nedz istabu aizņemšanas pakāpe, nedz tas, vai pastāv ēdināšanas pakalpojumi, kas var radīt vairāk atkritumu, nedz arī viesnīcu darbības sezonas raksturs un tā ietekme uz pakalpojumu mērķiem izmantojamo platību, kas līdz ar to netiek apdzīvota.

24

Tomēr, pat ja varētu uzskatīt, ka tarifi viesnīcām un privātām dzīvesvietām ir salīdzināmi, ņemot vērā to attiecīgo atkritumu radīšanas pakāpi, apstrīdētajos pasākumos un lēmumos viesnīcu struktūrām noteiktais tarifs esot astoņas līdz deviņas reizes lielāks. Turklāt noteiktajā tarifā nekādi neesot norādīta nedz piemērotā metode, nedz dati par parasto vidējo atkritumu, kas var rasties katrā platībā atkarībā no telpu izmantošanas mērķa, kvantitāti un kvalitāti.

25

Uzskatot, ka piemērojamās valsts tiesību normas varētu neatbilst Kopienu tiesībām, Tribunale amministrativo regionale della Campania nolēma apturēt tiesvedību lietā un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai ar iepriekš minēto Kopienu Direktīvas [2006/12] 15. pantu un “piesārņotājs maksā” principu ir saderīgs valsts tiesiskais regulējums, kas ir ietverts Dekrētlikuma [Nr. 507/1993] 58. un nākamajos pantos un pārejas noteikumos, ar kuriem ir pagarināts tā spēkā esamības termiņš [..], ļaujot atstāt spēkā fiskālu sistēmu atkritumu apglabāšanas pakalpojumu izmaksu segšanai un atliekot tādas tarifu sistēmas ieviešanu, kurā pakalpojumu izmaksas segtu tie, kas rada un izmet atkritumus?”

26

Comune di Casoria būtībā norāda, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nav pieņemams tiktāl, ciktāl tas attiecas uz Direktīvu 2006/12, kuras transponēšanas termiņš vēl nebija beidzies, un, tā kā tā ir direktīva, šis Kopienu tiesību akts nav tieši piemērojams Itālijas tiesību sistēmā.

27

Itālijas valdība no savas puses uzskata, ka minētais lūgums nav pieņemams tiktāl, ciktāl Tiesai, atbildot uz šo lūgumu, būtu jālemj par valsts tiesiskā regulējuma atbilstību Kopienu tiesībām. Turklāt šī valdība uzskata, ka iesniedzējtiesa pietiekami nav norādījusi faktiskos un tiesiskos apstākļus, kas Tiesai ļautu tai sniegt lietderīgu atbildi.

28

Pirmkārt, attiecībā uz Itālijas valdības argumentāciju ir jāatgādina, ka, lai gan prejudiciālās tiesvedības ietvaros Tiesas kompetencē nav lemt par valsts tiesību pasākuma saderīgumu ar Kopienu tiesībām, tā tomēr var sniegt Kopienu tiesību interpretācijas elementus, kas ļautu iesniedzējtiesai atrisināt tajā ierosināto lietu (2008. gada 22. maija spriedums lietā C-439/06 citiworks, Krājums, I-3913. lpp., 21. punkts un tajā minētā judikatūra).

29

Turklāt no pastāvīgas judikatūras noteikti izriet, ka, lai valsts tiesai sniegtu lietderīgu Kopienu tiesību interpretāciju, tai ir jānorāda faktiskie apstākļi un atbilstošais tiesiskais regulējums, kas veido tās uzdoto jautājumu kontekstu, vai vismaz jāpaskaidro faktiskie pieņēmumi, ar kuriem šie jautājumi ir pamatoti (2009. gada 10. marta spriedums lietā C-345/06 Heinrich, Krājumā vēl nav publicēts, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

30

Tomēr šajā lietā Tiesa uzskata, ka iesniedzējtiesa tai ir sniegusi pietiekami skaidras norādes gan par pamata lietu raksturojošiem faktiskajiem, gan tiesiskajiem apstākļiem.

31

Otrkārt, attiecībā uz Comune di Casoria argumentāciju ir jānorāda, kā tas izriet no Direktīvas 2006/12 preambulas pirmā apsvēruma, ka skaidrības un lietderības dēļ ar šo direktīvu tiek kodificēta Direktīva 75/442, kuras transponēšanas termiņš beidzās 1977. gada 17. jūlijā.

32

Tomēr, kā ģenerāladvokāte norādījusi savu secinājumu 22. punktā, no Direktīvas 2006/12 20. panta, lasot to kopā ar šīs direktīvas III pielikuma B daļu, skaidri izriet, ka Direktīvas 75/442 atcelšana dienā, kad stājas spēkā Direktīva 2006/12, notiek, neietekmējot dalībvalstu pienākumus attiecībā uz atceltās direktīvas transponēšanas termiņu valsts tiesībās.

33

Tā kā tiktāl, ciktāl Direktīvas 2006/12 15. pants ir izteikts redakcijā, kas būtībā ir identiska Direktīvas 75/442 11. pantam, stājoties spēkā Direktīvai 2006/12, dalībvalstīm netika piešķirts jauns termiņš šī 15. panta transponēšanai.

34

Turklāt pretēji tam, ko norāda Comune di Casoria, saskaņā ar EKL 234. pantu Tiesa prejudiciālā nolēmuma kārtībā ir kompetenta lemt par Eiropas Kopienu iestāžu pieņemtu tiesību aktu interpretāciju neatkarīgi no tā, vai tie ir tieši piemērojami (šajā sakarā skat. 1976. gada 20. maija spriedumu lietā 111/75 Mazzalai, Recueil, 657. lpp., 7. punkts, un spriedumu lietā C-261/95 Palmisani, Recueil, I-4025. lpp., 21. punkts).

35

Šādos apstākļos ir jāsniedz atbilde uz Tribunale amministrativo regionale della Campania uzdoto jautājumu.

36

Uzdodot jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2006/12 15. panta a) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, ar kuru nolūkā finansēt sadzīves atkritumu apsaimniekošanu un apglabāšanu tiek noteikts nodoklis, kas tiek aprēķināts, pamatojoties uz šī pakalpojuma lietotāju radīto atkritumu aprēķināto apjomu, nevis uz to atkritumu daudzumu, kuru šie lietotāji patiešām ir radījuši un nodevuši savākšanai.

37

Šī tiesa īpaši jautā, vai šī tiesību norma ir jāinterpretē tādējādi, ka izmaksām, kas ir jāsedz atkritumu “īpašniekam”, kurš tos nodod savākšanai, lai tiek tiktu apglabāti, ir jābūt samērīgām ar reāli radīto atkritumu daudzumu.

38

Comune di Casoria un Itālijas valdība uzskata, ka dalībvalstīm ir ievērojama rīcības brīvība, īstenojot “piesārņotājs maksā” principu, un vēl jo vairāk, ja runa ir par direktīvas normas, šajā gadījumā — Direktīvas 2006/12 15. panta — transponēšanu. Šajā sakarā šī valdība lūdz Tiesu atzīt dalībvalstīm tikpat lielu rīcības brīvību, kādu tā ir atzinusi Kopienu iestādēm, interpretējot EKL 130.r pantu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem — EKL 174. pants), kā tika noteikts 1998. gada 14. jūlija spriedumā lietā C-284/95 Safety Hi-Tech (Recueil, I-4301. lpp.).

39

Katrā ziņā minētā valdība uzskata, ka Itālijas uz nodokli pamatotā sistēma pilnībā atbilst “piesārņotājs maksā” principam, jo atkritumu apsaimniekošanas un apglabāšanas izmaksas sedz tie, kas paši ietekmē to radīšanu. Turklāt rādītāji, kas tiek izmantoti, lai aprēķinātu minēto nodokli, kā, piemēram, dažādu kategoriju lietotāju atkritumu radīšanas kapacitāte vai radīto atkritumu kvalitāte, esot būtiski.

40

Eiropas Kopienu Komisija norāda, ka Direktīvā 2006/12 nav paredzēti noteikumi, kā dalībvalstīm būtu jāveido sava sadzīves atkritumu savākšanas un apglabāšanas izmaksu segšanas sistēma, un šajā sakarā tās ir kompetentas izvēlēties formu un līdzekļus, lai sasniegtu mērķi, ka minētās izmaksas sedz tie, kas atkritumus ir radījuši.

41

Pamatojoties uz Komisijas Paziņojumu Padomei par izmaksu sadalījumu un publisko institūciju rīcību vides jautājumos — Principi un piemērošanas noteikumi, kas ir pievienots Padomes 1975. gada 3. marta Ieteikumam 75/436/Euratom, EOTK, EEK par izmaksu sadalījumu un publisko institūciju rīcību vides jautājumos (OV L 194, 1. lpp.), Komisija uzskata, ka dalībvalstu tiesību aktos ir jāparedz saistība starp radīto atkritumu daudzumu un summu, kas tiek samaksāta par to apglabāšanas pakalpojumiem.

42

Dalībvalstu tiesību aktos varot tikt paredzēta sistēma, kurā tiek identificētas noteiktas lietotāju — atkritumu radītāju — kategorijas, lai tiem noteiktu nodokli, kas tiek noteikts, pamatojoties uz aprēķiniem par atkritumu daudzumu, kuru šīs kategorijas rada. Līdz ar to Direktīvas 2006/12 15. pantā nav noteikts, ka minētais nodoklis būtu jāaprēķina, pamatojoties uz katra lietotāja patiesi radīto atkritumu daudzumu. Tomēr Komisija uzskata, ka šādu tiesību aktu rezultātā no finansējuma nodrošinājuma nevarētu tikt izslēgtas noteiktas atkritumu radītāju kategorijas.

43

Saskaņā ar Direktīvas 2006/12 8. pantu visiem “atkritumu īpašniekiem” ir vai nu jānodrošina, ka tos pārņem privāts vai valsts atkritumu savācējs vai uzņēmums, kurš veic šīs direktīvas II A vai II B pielikumā minētās darbības, vai pašiem ir jāveic reģenerācija vai jāapglabā atkritumi saskaņā ar šīs direktīvas prasībām.

44

Līdz ar to tādā situācijā, kāda ir pamata lietā, kurā atkritumu īpašnieki tos nodod atkritumu savācējam, Direktīvas 2006/12 15. panta a) punktā ir paredzēts, ka saskaņā ar “piesārņotājs maksā” principu atkritumu apglabāšanas izmaksas ir jāsedz šiem īpašniekiem.

45

Šīs finansiālās saistības minētajiem atkritumu īpašniekiem ir noteiktas sakarā ar viņu dalību minēto atkritumu radīšanā (skat. 2008. gada 24. jūnija spriedumu lietā C-188/07 Commune de Mesquer, Krājums, I-4501. lpp., 77. punkts).

46

Attiecībā uz sadzīves atkritumu apsaimniekošanas un apglabāšanas izmaksu segšanu, ciktāl runa ir par pakalpojumu, kas tiek kolektīvi sniegts visiem “īpašniekiem”, dalībvalstīm saskaņā ar Direktīvas 2006/12 15. panta a) punktu ir pienākums nodrošināt, lai principā visi šī pakalpojuma lietotāji kā “īpašnieki” šīs pašas direktīvas 1. panta izpratnē kolektīvi segtu vispārējās minēto atkritumu apglabāšanas izmaksas.

47

Pat ja dalībvalstīm, kurām ir adresēta Direktīva 2006/12, ir noteiktas saistības attiecībā uz izmaksu, kas saistītas ar atkritumu apglabāšanu, segšanu, saskaņā ar EKL 249. pantu tās tomēr ir kompetentas izvēlēties formu un līdzekļus, lai sasniegtu šo mērķi (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Commune de Mesquer, 80. punkts).

48

Kā to pamatoti norāda Komisija, pašreizējā Kopienu tiesību stāvoklī nav nekāda tiesiskā regulējuma, kas būtu pieņemts, pamatojoties uz EKL 175. pantu, un kas noteiktu, ka dalībvalstīm ir jāievēro precīza metode attiecībā uz sadzīves atkritumu apglabāšanas izmaksu finansēšanu, līdz ar to šis finansējums pēc attiecīgās dalībvalsts izvēles var tikt vienlīdz nodrošināts, izmantojot nodokli, maksu vai jebkādus citus nosacījumus.

49

Tomēr, pirmkārt, ir jāatzīmē, kā to norādījusi ģenerāladvokāte savu secinājumu 40. punktā, ka bieži vien ir grūti, pat apgrūtinoši noteikt precīzu sadzīves atkritumu daudzumu, kuru katrs “īpašnieks” ir nodevis savākšanai.

50

Šādos apstākļos pamatotu kritēriju izmantošana, pirmkārt, attiecībā uz īpašnieku atkritumu radīšanas kapacitāti, kas tiek aprēķināta, pirmkārt, ņemot vērā dzīvojamo ēku platību, kuru tie aizņem, kā arī to izmantošanas nolūku un/vai, otrkārt, radīto atkritumu raksturu, var palīdzēt aprēķināt šo atkritumu apglabāšanas izmaksas un tās sadalīt starp dažādiem “īpašniekiem”, jo šie abi rādītāji var tieši ietekmēt minēto izmaksu apmēru.

51

Raugoties no šī viedokļa, lai finansētu sadzīves atkritumu apsaimniekošanu un apglabāšanu, nodoklis, kas tiek aprēķināts, pamatojoties uz aprēķināto radīto atkritumu daudzumu, nevis uz reāli radīto atkritumu daudzumu, kas ir nodoti savākšanai, pašreizējā Kopienu tiesību stāvoklī nevarētu tikt uzskatīts par pretrunā esošu Direktīvas 2006/12 15. panta a) punktam.

52

Otrkārt, “piesārņotājs maksā” princips nerada šķērsli tam, lai dalībvalstis, ņemot vērā lietotāju kategorijas, kas ir noteiktas atkarībā no to attiecīgās spējas radīt sadzīves atkritumus, piemērotu katras no šīm kategorijām sniegto ieguldījumu vispārējās izmaksās, kas ir nepieciešamas, lai finansētu sadzīves pakalpojumu apsaimniekošanas un apglabāšanas sistēmu.

53

Pamata lietā, runājot par nodokļa par atkritumiem aprēķināšanu, šķiet, ka viesnīcas ir uzskatāmas par “īpašnieku” kategoriju un, kā uzskata Futura Immobiliare u.c., attieksme pret tām ir mazāk labvēlīga nekā pret indivīdiem.

54

Šajā sakarā ir jākonstatē, ka nodokļa par atkritumu apglabāšanu aprēķināšanas nolūkiem tāda fiskāla diferencēšana starp sadzīves atkritumu savākšanas un apglabāšanas pakalpojuma lietotāju kategorijām, kāda saskaņā ar attiecīgajām valsts tiesībām pamata lietā tiek piemērota starp viesnīcu sabiedrībām un indivīdiem, ņemot vērā objektīvus kritērijus, kam ir tieša saikne ar šī pakalpojuma izmaksām, kā, piemēram, to atkritumu radīšanas spēja vai radīto atkritumu raksturs, var būt piemērota, lai sasniegtu minētā pakalpojuma finansēšanas mērķi.

55

Pat ja šādi piemērotai fiskālai diferencēšanai nav jāpārsniedz tas, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu šo finansēšanas mērķi, tomēr ir jānorāda, ka Kopienas tiesību jomā un pašreizējā stāvoklī kompetentajām valsts iestādēm ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz šāda nodokļa aprēķināšanas nosacījumu noteikšanu.

56

Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai, pamatojoties uz tai zināmajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, attiecīgā nodokļa par atkritumiem rezultātā vairākiem “īpašniekiem”, šajā gadījumā viesnīcām, netiek noteiktas izmaksas, kuras acīmredzami ir nesamērīgas ar atkritumu, kurus tās spēj radīt, daudzumu vai raksturu.

57

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2006/12 15. panta a) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka pašreizējā Kopienu tiesību stāvoklī tam nav pretrunā valsts tiesiskais regulējums, kurā nolūkā finansēt sadzīves atkritumu apsaimniekošanu un apglabāšanu noteikts nodoklis, kas tiek aprēķināts, pamatojoties uz šī pakalpojuma lietotāju radīto atkritumu aprēķināto apjomu, nevis uz to atkritumu daudzumu, kuru šie lietotāji patiešām rada un nodod savākšanai. Iesniedzējtiesai tomēr ir jāpārbauda, vai, pamatojoties uz tai zināmajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, attiecīgā nodokļa par atkritumiem rezultātā vairākiem “īpašniekiem”, šajā gadījumā viesnīcām, netiek noteiktas izmaksas, kuras acīmredzami ir nesamērīgas ar atkritumu, kurus tās spēj radīt, daudzumu vai raksturu.

58

Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. aprīļa Direktīvas 2006/12/EK par atkritumiem 15. panta a) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka pašreizējā Kopienu tiesību stāvoklī tam nav pretrunā valsts tiesiskais regulējums, kurā nolūkā finansēt sadzīves atkritumu apsaimniekošanu un apglabāšanu noteikts nodoklis, kas tiek aprēķināts, pamatojoties uz šī pakalpojuma lietotāju radīto atkritumu aprēķināto apjomu, nevis uz to atkritumu daudzumu, kuru šie lietotāji patiešām ir radījuši un nodevuši savākšanai;

iesniedzējtiesai tomēr ir jāpārbauda, vai, pamatojoties uz tai zināmajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, attiecīgā nodokļa par atkritumiem rezultātā vairākiem “īpašniekiem”, šajā gadījumā viesnīcām, netiek noteiktas izmaksas, kuras acīmredzami ir nesamērīgas ar atkritumu, kurus tās spēj radīt, daudzumu vai raksturu.