—

TeliaSonera Finland Oyj vārdā — K. Matila [K. Mattila], oikeustieteen kandidaatti,

—

iMEZ Ab vārdā — S. Ālto [S. Aalto], asianajaja,

—

Somijas valdības vārdā — A. Gimareša-Purokoski [A. Guimaraes-Purokoski], pārstāve,

—

Itālijas valdības vārdā — I. Bruni [I. Bruni], pārstāve, kurai palīdz P. Džentili [P. Gentili], avvocato dello Stato,

—

Lietuvas valdības vārdā — I. Jarukaitis [I. Jarukaitis], pārstāvis,

—

Nīderlandes valdības vārdā — K. Viselsa [C. Wissels] un M. de Mola [M. de Mol], pārstāves,

—

Polijas valdības vārdā — M. Dovgelevičs [M. Dowgielewicz], pārstāvis,

—

Rumānijas valdības vārdā — A. Čobanu-Dordja [A. Ciobanu-Dordea], pārstāvis, kuram palīdz E. Gane [E. Gane] un L. Nikolae [L. Nicolae], consilieri,

—

Eiropas Kopienu Komisijas vārdā — I. Koskinens [I. Koskinen] un A. Neijenhaiss [A. Nijenhuis], pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvas 2002/19/EK par piekļuvi elektronisko komunikāciju tīkliem un ar tiem saistītām iekārtām un to savstarpēju savienojumu (Piekļuves direktīva) (OV L 108, 7. lpp.) 4. panta 1. punkta, 5. un 8. panta interpretāciju.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar prasību, ko TeliaSonera Finland Oyj (turpmāk tekstā — “TeliaSonera”) kā Sonera Mobile Networks Oy tiesību pārņēmēja cēlusi pret Viestintävirasto (telekomunikāciju regulatīvā iestāde; turpmāk tekstā — “ART”) un iMEZ Ab (turpmāk tekstā — “iMEZ”) par ART2006. gada 11. decembrī pieņemto lēmumu attiecībā uz TeliaSonera.

3

Piekļuves direktīvas preambulas piektajā, sestajā, astotajā un deviņpadsmitajā apsvērumā noteikts:

[..]

[..]

4

Piekļuves direktīvas 1. panta 1. punktā noteikts:

“[..] šī direktīva saskaņo veidu, kādā dalībvalstis reglamentē piekļuvi elektroniskajiem [elektronisko] komunikāciju tīkliem un ar tiem saistītām iekārtām, un to savstarpējo savienojumu. Mērķis ir saskaņā ar iekšējā tirgus principiem izveidot reglamentējošus noteikumus tādām attiecībām starp tīklu un pakalpojumu nodrošinātājiem, kas radīs ilgstošu [ilgtspējīgu] konkurenci, elektronisko komunikāciju pakalpojumu savstarpējo savietojamību un labumu patērētājiem.”

5

Šīs direktīvas 2. pantā ir iekļautas tostarp šādas definīcijas:

“[..]

[..].”

6

Piekļuves direktīvas 3. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina to, ka nepastāv ierobežojumi, kas kavē uzņēmumiem tajā pašā dalībvalstī vai citās dalībvalstīs savstarpēji pārrunāt nolīgumus par tehniskiem vai komerciāliem pasākumiem piekļuvei un/vai savstarpējam savienojumam, saskaņā ar Kopienas tiesībām. Uzņēmumam, kas pieprasa piekļuvi vai savstarpēju savienojumu, nav jābūt pilnvarotam [saņēmušam atļauju] darboties tajā dalībvalstī, kurā ir pieprasīta piekļuve vai savstarpējs savienojums, ja tas nesniedz pakalpojumus vai nepārvalda tīklu šajā dalībvalstī.”

7

Šīs direktīvas 4. pants ar virsrakstu “Uzņēmumu tiesības un pienākumi” ir izteikts šādā redakcijā:

“1.   Publisko komunikāciju tīklu operatoriem ir tiesības un, ja citi uzņēmumi, kas ir pilnvaroti to darīt, [citi atļauju saņēmušie uzņēmumi to] pieprasa, pienākums pārrunāt savstarpējo savienojumu savā starpā, lai nodrošinātu publiski pieejamus elektroniskos [elektronisko] komunikāciju pakalpojumus, lai nodrošinātu pakalpojumu sniegšanu un savietojamību visā Kopienā. Operatori piedāvā piekļuvi un savstarpēju savienojumu citiem uzņēmumiem ar noteikumiem un nosacījumiem, kas saskan ar pienākumiem, ko valsts pārvaldes [regulatīvā] iestāde uzlikusi, ievērojot 5., 6., 7. un 8. pantu.

[..]”

8

Minētās direktīvas 5. pantā ar virsrakstu “Valsts pārvaldes [regulatīvo] iestāžu tiesības un pienākumi attiecībā uz piekļuvi un savstarpēju savienojumu” ir noteikts:

“1.   Valsts pārvaldes [regulatīvās] iestādes, darbojoties saskaņā ar [Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta] Direktīvas 2002/21/EK [par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (Pamatdirektīva) (OV L 108, 33. lpp.)] 8. pantā noteiktajiem mērķiem, veicina un, attiecīgos gadījumos, nodrošina, saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem, atbilstīgu piekļuvi pakalpojumiem un to savstarpēju savienojumu, un savietojamību, veicot savus pienākumus, veicinot efektivitāti, ilgstošu [ilgtspējīgu] konkurenci un sniedzot maksimālu labumu [gala] lietotājiem.

Jo īpaši, neskarot pasākumus, kurus var veikt attiecībā uz uzņēmumiem, kam ir būtiska ietekme tirgū, saskaņā ar 8. pantu, valsts pārvaldes [regulatīvās] iestādes var uzlikt:

[..]

2.   Valsts pārvaldes [regulatīvā] iestāde, uzliekot operatoram pienākumus nodrošināt piekļuvi saskaņā ar 12. pantu, var noteikt tehniskos vai darbības nosacījumus, kas šādas piekļuves sniedzējam un/vai saņēmējiem jāievēro, saskaņā ar Kopienas tiesībām, lai nepieciešamības gadījumā nodrošinātu parasto tīkla darbību. Nosacījumos, kas attiecas uz īpašu tehnisko standartu vai specifikāciju ieviešanu, ievēro Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) 17. pantu.

3.   Pienākumi un nosacījumi, kas uzlikti saskaņā ar 1. un 2. punktu, ir objektīvi, caurskatāmi, samērīgi un nediskriminējoši, un tos ievieš saskaņā ar procedūrām, kas minētas Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) 6. un 7. pantā.

4.   Attiecībā uz piekļuvi un savstarpēju savienojumu, dalībvalstis nodrošina to, ka valsts pārvaldes [regulatīvā] iestāde ir pilnvarota iejaukties pēc savas iniciatīvas — attaisnotos gadījumos vai nolīguma neesamības gadījumā starp uzņēmumiem — pēc kādas iesaistītās puses pieprasījuma, lai nodrošinātu politikas mērķus, kas minēti Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) 8. pantā, saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem un procedūrām, kas minētas Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) 6., 7., 20. un 21. pantā.”

9

Piekļuves direktīvas 6.–13. pantā ir veikts operatoriem noteikto pienākumu un tirgus analīzes procedūru izklāsts.

10

Konkrēti šīs direktīvas 8.–12. pantā ir noteikti pienākumi un procedūras, kas attiecas uz operatoriem, kuri ir atzīti par apveltītiem ar būtisku ietekmi attiecīgajā tirgū.

11

Minētajā 12. pantā ar virsrakstu “Pienākumi piekļuvei īpašām tīkla iekārtām un to izmantošanai” ir noteikts:

“1.   Valsts pārvaldes [regulatīvā] iestāde saskaņā ar 8. panta noteikumiem var uzlikt operatoriem pienākumu izpildīt pamatotus piekļuves un izmantošanas pieprasījumus īpašiem tīkla elementiem un ar to saistītām iekārtām inter alia situācijās, kad valsts pārvaldes [regulatīvā] iestāde uzskata, ka piekļuves atteikums vai nepamatoti noteikumi un nosacījumi, kuriem ir līdzīga ietekme, kavēs ilgstoša [ilgtspējīga] konkurences tirgus izveidi mazumtirdzniecības līmenī vai nebūs [gala] lietotāju interesēs.

Operatoriem inter alia var pieprasīt:

Valsts pārvaldes [regulatīvās] iestādes šiem pienākumiem var pievienot nosacījumus, kas attiecas uz godīgumu, pamatotību un izpildes laiku.

[..]”

12

Savukārt Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvas 2002/20/EK par elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu atļaušanu (Atļauju izsniegšanas direktīva) (OV L 108, 21. lpp.) 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir ietverta šāda definīcija:

““vispārēju atļauju izsniegšana” nozīmē tiesisko regulējumu, ko izveidojusi dalībvalsts, sniedzot tiesības nodrošināt elektronisko komunikāciju tīklus vai pakalpojumus un nosakot nozarei raksturīgos pienākumus, kas var attiekties uz visiem vai īpašiem elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu veidiem, saskaņā ar šo direktīvu”.

13

Šīs direktīvas 4. pants ar virsrakstu “No vispārējās atļaujas izsniegšanas izrietošo tiesību obligātais [no vispārējās atļaujas izsniegšanas izrietošā tiesību obligātā minimuma] saraksts” ir izteikts šādā redakcijā:

“1.   Uzņēmumiem, kam ir izsniegta [vispārēja] atļauja, [..] ir tiesības:

[..].

2.   Ja šādi uzņēmumi nodrošina komunikāciju tīklus vai pakalpojumus sabiedrībai, vispārēju atļauju izsniegšana tiem sniedz arī tiesības:

[..].”

14

Atļauju izsniegšanas direktīvas 6. pantā ir paredzēts:

“1.   Vispārēju atļauju izsniegšan[u] elektronisko komunikāciju tīklu vai pakalpojumu nodrošināšanai [..] var pakļaut tikai tiem nosacījumiem, kas minēti attiecīgi pielikuma A [..] daļā. Šādi nosacījumi ir objektīvi pamatoti attiecībā uz attiecīgo tīklu vai pakalpojumu, nediskriminējoši, samērīgi un caurskatāmi.

2.   Īpaši[e] pienākumi, kas var būt uzlikti elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu nodrošinātājiem saskaņā ar [..] [Piekļuves direktīvas] 5. panta 1. punktu, 5. panta 2. punktu, 6. un 8. pantu, [..] ir juridiski atdalīti no tiesībām un pienākumiem, kas attiecas uz vispārējo atļauju. [..]

[..]”

15

Saskaņā ar minētās direktīvas pielikuma A daļu viens no nosacījumiem, kuriem var pakārtot vispārēju atļauju izsniegšanu, ir nodrošināt pakalpojumu savietojamību un tīklu savstarpēju savienojumu saskaņā ar Piekļuves direktīvu.

16

Savukārt Pamatdirektīvas 2. pantā ir iekļautas tostarp šādas definīcijas:

“[..]

[..].”

17

Pamatdirektīvas 8.–13. pantā ir noteikti uzdevumi, kas valsts regulatīvajām iestādēm jāizpilda, lai sasniegtu konkurences, iekšējā tirgus attīstības un Eiropas Savienības pilsoņu interešu aizsardzības mērķus.

18

2003. gada 23. maija Telekomunikāciju tirgus likuma (Viestintämarkkinalaki (393/2003) 2. pantā ar virsrakstu “Definīcijas” ir noteikts:

“Šajā likumā:

[..]

[..].”

19

Saskaņā ar šā likuma 39. pantu ar virsrakstu “Telekomunikāciju uzņēmumiem piekrītošie savstarpējā savienojuma pienākumi” telekomunikāciju uzņēmumam ir pienākums veikt sarunas par savstarpēju savienojumu ar citu telekomunikāciju uzņēmumu. Atbilstoši šā panta 2. punktam ART ar lēmumu drīkst noteikt uzņēmumam, kam ir būtiska ietekme tirgū, pienākumu savienot komunikāciju tīklu vai pakalpojumu ar cita telekomunikāciju uzņēmuma komunikāciju tīklu vai pakalpojumu. Minētā panta 3. punktā ART turklāt ir piešķirtas tiesības tādu pašu pienākumu noteikt uzņēmumiem bez būtiskas ietekmes tirgū, ja vien attiecīgie telekomunikāciju uzņēmumi kontrolē lietotāju savienojumus ar komunikāciju tīklu un šis pienākums ir vajadzīgs, lai nodrošinātu komunikāciju tīklu savstarpēju savienojumu.

20

No iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka 2006. gada 10. maijāiMEZ lūdza Somijas valsts regulatīvajai iestādei ART veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu vienošanās par savstarpēju savienojumu noslēgšanu ar TeliaSonera attiecībā uz teksta īsziņu (turpmāk tekstā — “SMS”) un multivides īsziņu (turpmāk tekstā — “MMS”) pārraidīšanu.

21

2006. gada 18. maijāART nodeva lietu samierināšanas procedūrai, kuras iznākumā tika konstatēts, ka sarunas bijušas nesekmīgas.

22

Zviedrijā reģistrētā sabiedrība iMEZ2006. gada 7. augustā lūdza ART noteikt pienākumu TeliaSonera labticīgi veikt sarunas par savstarpēju savienojumu, piedāvājot tai savstarpēju vienošanos ar saprātīgiem nosacījumiem. Pakārtoti un gadījumā, ja tas neizdotos, iMEZ lūdza noteikt TeliaSonera pienākumu veikt savstarpēju savienojumu attiecībā uz SMS, kā arī MMS un noteikt savienojuma beigu tarifus attiecībā uz šiem abiem īsziņu veidiem, pamatojoties uz norādītajām izmaksām, un nediskriminējoši. Vēl pakārtotāk iMEZ lūdza par konkrēto telekomunikāciju tirgu noteikt SMS un MMS savienojuma beigas konkrētajā mobilajā tīklā un atzīt TeliaSonera par uzņēmumu ar būtisku ietekmi minētajā tirgū, kas ļautu tai panākt savstarpēju savienojumu šādā ceļā.

23

2006. gada 11. decembra lēmumā ART konstatēja, ka TeliaSonera nebija izpildījusi tai Telekomunikāciju tirgus likuma 39. pantā noteikto pienākumu veikt sarunas, un tai lika labticīgi veikt sarunas par SMS un MMS pakalpojumu savstarpēju savienojumu ar iMEZ. Šajā lēmumā tika noteikts, ka sarunās jāņem vērā savstarpējā savienojuma mērķi un jāpamatojas uz pieņēmumu, ka SMS un MMS pakalpojumu pienācīga darbība starp sistēmām varētu tikt nodrošināta ar saprātīgiem nosacījumiem, kas ļautu lietotājam izmantot attiecīgo uzņēmumu īsziņu pakalpojumus.

24

Šo lēmumu TeliaSonera pārsūdzēja Korkein hallinto-oikeus (Augstākā administratīvā tiesa), apgalvojot, ka ART neesot bijusi tiesīga noteikt prasības attiecībā uz pārrunājamās vienošanās par SMS un MMS pakalpojumu savstarpēju savienojumu nosacījumu saturu. Šajā pārsūdzībā TeliaSonera lūdz gan konstatēt, ka tā ir izpildījusi Telekomunikāciju tirgus likuma 39. pantā paredzēto pienākumu veikt sarunas, gan atcelt ART2006. gada 11. decembra lēmumu.

25

Šajā sakarā Korkein hallinto-oikeus nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

26

Sava pirmā jautājuma pirmajā daļā iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Piekļuves direktīvas 4. panta 1. punkts, to skatot kopā ar tās preambulas piekto, sesto un astoto apsvērumu, kā arī 5. un 8. pantu, nepieļauj, ka tādā valsts tiesiskajā regulējumā kā pamata prāvā aplūkotais iespēja pamatoties uz pienākumu veikt sarunas par savstarpēju savienojumu tiek paredzēta ne tikai publisko komunikāciju tīklu operatoriem. Ar savu otro jautājumu, kuru jāizvērtē kopā, šī tiesa turklāt vēlas noskaidrot, vai līdz ar to uzņēmuma, kurš savās interesēs pamatojas uz pienākumu veikt sarunas, tīkla statusam un būtībai ir nozīme attiecībās ar otru konkrēto uzņēmumu.

27

Ievadam jāprecizē, ka, ņemot vērā Telekomunikāciju tirgus likuma 2. pantā ietvertās definīcijas, kuras izklāstītas šā sprieduma 18. punktā, ar pirmo no uzdotajiem jautājumiem patiesībā tiek vaicāts, vai uz Piekļuves direktīvas 4. panta 1. punktā paredzēto pienākumu veikt sarunas var pamatoties pakalpojumu sniedzēji, lai nodrošinātu komunikāciju pakalpojumu savstarpēju savietojamību.

28

No minētā 4. panta 1. punkta noteikumiem izriet, ka pienākums veikt sarunas par savstarpēju savienojumu ir visiem publisko komunikāciju tīklu operatoriem, līdzko to lūdz kāds cits atļauju saņēmušais uzņēmums.

29

Jautājumā par atļauju jānorāda, ka Atļauju izsniegšanas direktīvas 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā “vispārēju atļauju izsniegšana” uzņēmumiem saskaņā ar šīs direktīvas 3. panta 2. punktu ir definēta kā “tiesisk[ais] regulējum[s], ko izveidojusi dalībvalsts, sniedzot tiesības nodrošināt elektronisko komunikāciju tīklus vai pakalpojumus”.

30

Tādējādi minētā atļauja attiecas arī uz pakalpojumu uzņēmumiem.

31

Tomēr Atļauju izsniegšanas direktīvas 4. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir precizēts, ka uzņēmumi, kuriem ir šāda atļauja un kuri nodrošina elektronisko komunikāciju tīklus un pakalpojumus sabiedrībai, ir tiesīgi veikt sarunas par savstarpēju savienojumu ar citiem elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu nodrošinātājiem saskaņā ar Piekļuves direktīvu.

32

Piekļuves direktīvas 2. panta b) punktā “savstarpējs savienojums” definēts kā “publisko komunikāciju tīklu fizisks un loģisks savienojums” un turpinājumā uzsvērts, ka tas ir “īpašs piekļuves veids, kas ieviests starp publisk[o] tīkl[u] operatoriem”.

33

Turklāt Piekļuves direktīvas 4. panta 1. punktā paredzētā savstarpējā savienojuma savstarpējībai vajadzīgs, lai abas sarunu puses būtu publisko tīklu operatori.

34

Tādēļ minētajā tiesību normā noteiktais pienākums veikt sarunas attiecas tikai uz tīklu savstarpēju savienojumu, nevis citu veidu piekļuvi tīkliem (šajā ziņā skat. 2008. gada 13. novembra spriedumu lietā C-227/07 Komisija/Polija, Krājums, I-8403. lpp., 36. punkts), un ir tikai publisko komunikāciju tīklu operatoriem attiecībā pret citiem publisko komunikāciju tīklu operatoriem.

35

Līdz ar to “publisko komunikāciju tīklu operatoru” saimei nepiederīgi elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēji uz Piekļuves direktīvas 4. panta 1. punktā paredzēto sarunu veikšanas pienākumu pamatoties nevar.

36

Katrā ziņā jākonstatē, ka minētais pienākums veikt sarunas nav atkarīgs no apstākļa, vai attiecīgajam uzņēmumam ir būtiska ietekme tirgū, un tas nozīmē nevis to, ka jānoslēdz vienošanos par savstarpēju savienojumu, bet gan to, ka vienīgi jāveic sarunas par šādu vienošanos.

37

Tādēļ jānoskaidro, vai, kā to apgalvo Nīderlandes valdība, dalībvalstis drīkst tādā vispārīgā tiesiskā regulējumā kā pamata prāvā aplūkotais Telekomunikāciju tirgus likums paredzēt iespēju telekomunikāciju pakalpojumu sniedzējiem pamatoties uz publisko komunikāciju tīklu operatoriem piekrītošo pienākumu veikt sarunas.

38

Šajā ziņā jānorāda, pirmkārt, ka telekomunikāciju nozarē 2002. gadā pieņemtā jaunā reglamentējošo noteikumu kopuma, kurā ietilpst Pamatdirektīva, kā arī speciālās direktīvas, kuru starpā ierindojamas Atļauju izsniegšanas un Piekļuves direktīva, mērķis ir izveidot saskaņotus noteikumus elektronisko komunikāciju pakalpojumu, elektronisko komunikāciju tīklu, kā arī saistītu iekārtu un saistītu pakalpojumu reglamentēšanai efektīvas konkurences apstākļos.

39

Otrkārt, gan Piekļuves direktīvas preambulas piektajā apsvērumā, gan tās 3. panta 1. punktā noteikta uzņēmumu brīvība veikt sarunas un vienoties. Šī brīvība atbilst Piekļuves direktīvas 1. panta 1. punktā noteiktajam tās mērķim, proti, radīt “reglamentējošus noteikumus tādām attiecībām starp tīklu un pakalpojumu nodrošinātājiem, kas radīs ilgstošu [ilgtspējīgu] konkurenci, elektronisko komunikāciju pakalpojumu savstarpējo savietojamību un labumu patērētājiem”.

40

No tā izriet, kā apgalvo Rumānijas valdība, ka tāds sarunu veikšanas pienākums kā Piekļuves direktīvas 4. panta 1. punktā paredzētais ir atkāpe un tādēļ jāinterpretē šauri.

41

Treškārt, minētās direktīvas 5.–8. pantā ir precīzi noteiktas saistības, kas dalībvalstīm jāpilda attiecībā uz valsts regulatīvo iestāžu tiesību un pienākumu noteikšanu.

42

Tādējādi valsts likumdevēja pilnvaras ir pienācīgi noteiktas.

43

Ceturtkārt, kā savu secinājumu 64. un nākamajos punktos norādījis arī ģenerāladvokāts un pretēji tam, ko apgalvo Nīderlandes valdība, ar “Atļauju izsniegšanas direktīvas” 6. panta 1. punktu nevar pamatot tādu valsts tiesību aktu kā pamata prāvā aplūkotais.

44

Atļauju izsniegšanas direktīvas 6. panta 1. punktā paredzēta tikai vispārēju atļauju izsniegšana pakārtoti nosacījumiem, kas noteikti šīs direktīvas pielikuma A daļā, kuras 3. punktā ir norāde uz Piekļuves direktīvu.

45

No tā izriet, ka Piekļuves direktīvā ir paredzēts noteikumu kopums, atbilstoši kuram noris sarunas vai tiek noteikti komunikāciju uzņēmumiem paredzamie pienākumi.

46

Ievērojot iepriekš izklāstīto, jākonstatē, ka uzņēmuma, kurš savās interesēs pamatojas uz pienākumu veikt sarunas, tīkla būtībai, kā arī jautājumam, vai tas ir publisko komunikāciju tīklu operators, ir nozīme attiecībās ar otru konkrēto uzņēmumu, jo Piekļuves direktīvas 4. panta 1. punktā paredzēto sarunu veikšanas pienākumu dalībvalstis nevar noteikt citiem operatoriem, kas nav publisko komunikāciju tīklu operatori.

47

Vai, ņemot vērā pamata prāvā esošo operatoru statusu un būtību, tie var tikt uzskatīti par publisko komunikāciju tīklu operatoriem, jānosaka iesniedzējtiesai atbilstoši Piekļuves direktīvas un Pamatdirektīvas 2. pantā ietvertajām definīcijām.

48

No iepriekš izklāstītā izriet, ka uz pirmā jautājuma pirmo daļu, kā arī uz otro uzdoto jautājumu jāatbild, ka Piekļuves direktīvas 4. panta 1. punkts, to skatot kopā ar šīs direktīvas preambulas piekto, sesto, astoto un deviņpadsmito apsvērumu, kā arī 5. un 8. pantu, nepieļauj tādu valsts tiesību aktu kā Telekomunikāciju tirgus likums tiktāl, ciktāl tajā iespēja pamatoties uz pienākumu veikt sarunas par tīklu savstarpēju savienojumu tiek paredzēta ne tikai publisko komunikāciju tīklu operatoriem. Vai, ņemot vērā pamata prāvā esošo operatoru statusu un būtību, tie var tikt uzskatīti par publisko komunikāciju tīklu operatoriem, jānosaka iesniedzējtiesai.

49

Sava pirmā jautājuma otrajā daļā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Piekļuves direktīvas 4. panta 1. punktā paredzēto pienākumu veikt sarunas par savstarpēju savienojumu valsts regulatīvā iestāde var uzskatīt par neizpildītu, ja uzņēmums bez būtiskas ietekmes tirgū piedāvā kādam citam uzņēmumam savstarpējo savienojumu ar vienpusēji izdevīgiem nosacījumiem, kas var kavēt uz konkurenci vērsta mazumtirdzniecības tirgus attīstību, jo šie nosacījumi liedz otrā uzņēmuma klientiem izmantot tā pakalpojumus.

50

Jānorāda, pirmkārt, ka Tiesa ir nospriedusi, ka valsts regulatīvās iestādes reglamentācijas uzdevumi ir noteikti Pamatdirektīvas 8.–13. pantā. Tā šo 8. pantu ir arī interpretējusi tādējādi, ka tajā dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt, ka valsts regulatīvās iestādes veic visus vajadzīgos pasākumus, lai sekmētu konkurenci elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanas jomā, rūpējoties, lai konkurence elektronisko telekomunikāciju nozarē netiktu ne traucēta, ne ierobežota, un novēršot pēdējos šķēršļus šo pakalpojumu sniegšanai Eiropas mērogā (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Polija, 62. un 63. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

51

Otrkārt, Piekļuves direktīvas preambulas piektajā apsvērumā noteikts, ka uzņēmumiem, kuriem tiek lūgta piekļuve vai savstarpējs savienojums, principā jānoslēdz šādas vienošanās, pamatojoties uz komerciāliem principiem, un sarunas jāveic labticīgi.

52

Šajā ziņā šīs direktīvas 5. panta 4. punktā valsts regulatīvajām iestādēm ir ļauts vienošanās neesamības gadījumā iejaukties, lai nodrošinātu Pamatdirektīvas 8. pantā noteikto mērķu ievērošanu.

53

Treškārt, kā savu secinājumu 103. punktā norādījis arī ģenerāladvokāts, lai nodrošinātu Piekļuves direktīvas 4. panta 1. punkta, kurā paredzēts pienākums veikt sarunas apstākļos, kas norādīti šā sprieduma 28.–36. punktā, lietderīgo iedarbību, jāatzīst, ka sarunām jānoris labticīgi.

54

Ceturtkārt, pretēji tam, ko apgalvo Somijas valdība, ar Piekļuves direktīvas 12. panta 1. punktu nevar pamatot tādu vērtējumu, kādu vēlas iesniedzējtiesa, kamēr vien savstarpēja savienojuma lūgumu saņēmušais operators saskaņā ar tās pašas direktīvas 8. panta 2. punktu nav ticis atzīts par tādu, kam ir būtiska ietekme attiecīgajā tirgū.

55

No iepriekš izklāstītā izriet, ka uz pirmā uzdotā jautājuma otro daļu jāatbild, ka pienākumu veikt sarunas par savstarpēju savienojumu valsts regulatīvā iestāde var uzskatīt par neizpildītu, ja uzņēmums bez būtiskas ietekmes tirgū piedāvā kādam citam uzņēmumam savstarpēju savienojumu ar vienpusēji izdevīgiem nosacījumiem, kas var kavēt uz konkurenci vērsta mazumtirdzniecības tirgus attīstību, jo šie nosacījumi liedz otrā uzņēmuma klientiem izmantot tā pakalpojumus.

56

Sava pirmā jautājuma trešajā daļā iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai valsts regulatīvā iestāde var uzņēmumam, kuram nav būtiskas ietekmes tirgū, noteikt pienākumu labticīgi veikt sarunas ar citu uzņēmumu par SMS un MMS pakalpojumu savstarpēju savienojumu starp šo abu uzņēmumu sistēmām.

57

Ievadam jāprecizē, ka atbildei uz šo pirmā jautājuma daļu vajadzīgs priekšnosacījums ir vai nu, lai Piekļuves direktīvas 4. panta 1. punkts pamata prāvā tiktu piemērots tāpēc, ka abi attiecīgie operatori ir publisko komunikāciju tīklu operatori, [un] operators, kuram ir lūgts veikt sarunas par savstarpēju savienojumu, nav izpildījis šajā pantā noteiktos pienākumus, vai arī lai pamata prāvā aplūkotā situācija neietilptu minētā panta piemērošanas jomā tāpēc, ka kāds no attiecīgajiem operatoriem nevar tikt uzskatīts par publisko komunikāciju tīklu operatoru.

58

Tādējādi jānorāda, pirmkārt, ka no Piekļuves direktīvas 5. panta 1. punkta pirmās daļas redakcijas izriet, ka valsts regulatīvo iestāžu uzdevums ir nodrošināt atbilstīgu piekļuvi pakalpojumiem un to savstarpēju savienojumu, kā arī savietojamību, izmantojot līdzekļus, kuru uzskaitījums nav ierobežojošs.

59

Šajā ziņā saskaņā ar minētā 5. panta 1. punkta otrās daļas a) apakšpunktu minētās iestādes var noteikt “pienākumus uzņēmumiem, kas kontrolē piekļuvi [gala] lietotājiem, attaisnotos gadījumos ieskaitot pienākumu savstarpēji savienot to tīklus”, tikai un vienīgi, lai nodrošinātu pilnīgu pārklājumu.

60

Otrkārt, arī Piekļuves direktīvas 5. panta 4. punkts attiecas uz piekļuvi un savstarpēju savienojumu un liek valsts regulatīvās iestādes apveltīt ar patstāvīgām tiesībām iejaukties, jo tajā ir noteikts, ka minētās iestādes drīkst iejaukties pēc pašu ierosmes it īpaši, lai nodrošinātu Pamatdirektīvas 8. pantā noteikto mērķu ievērošanu, un tas darīts, nenosakot un neierobežojot šīs iejaukšanās kārtību.

61

Tādējādi ir redzams, ka atbilstīgie Pamatdirektīvas un Piekļuves direktīvas noteikumi ļauj valsts regulatīvajai iestādei pieņemt lēmumu, ar kuru uzņēmumam, kuram nav būtiskas ietekmes tirgū, bet kurš kontrolē piekļuvi gala lietotājiem, tiek noteikts pienākums veikt sarunas vai nu par abu attiecīgo tīklu savstarpēju savienojumu, ja šādas piekļuves lūdzējs ir uzskatāms par publisko komunikāciju tīklu operatoru, vai par SMS un MMS pakalpojumu savietojamību, ja šis operators nav par tādu uzskatāms.

62

No iepriekš izklāstītā izriet, ka uz uzdotā pirmā jautājuma trešo daļu jāatbild, ka uzņēmumam, kuram nav būtiskas ietekmes tirgū, bet kurš kontrolē piekļuvi gala lietotājiem, valsts regulatīvā iestāde var noteikt pienākumu labticīgi veikt sarunas ar citu uzņēmumu vai nu par abu attiecīgo tīklu savstarpēju savienojumu, ja šādas piekļuves lūdzējs ir uzskatāms par publisko komunikāciju tīklu operatoru, vai par SMS un MMS pakalpojumu savietojamību, ja šis operators nav par tādu uzskatāms.

63

Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: