—

Lidl Magyarország Kereskedelmi bt vārdā — R. Kolčejs-Ridens [R. Kölcsey-Rieden], ügyvéd,

—

Ungārijas valdības vārdā — J. Fazekaša [J. Fazekas], R. Šomšiča [R. Somssich] un K. Sijarto [K. Szíjjártó], pārstāves,

—

Beļģijas valdības vārdā — T. Materne [T. Materne], pārstāvis,

—

Polijas valdības vārdā — M. Dovgelevičs [M. Dowgielewicz], pārstāvis,

—

Eiropas Kopienu Komisijas vārdā — V. Vilss [W. Wils] un A. Siposs [A. Sipos], pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 1999. gada 9. marta Direktīvu 1999/5/EK par radioiekārtām un telekomunikāciju termināla iekārtām un to atbilstības savstarpējo atzīšanu (OV L 91, 10. lpp.) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/95/EK par produktu vispārēju drošību (OV 2002, L 11, 4. lpp.), kā arī EKL 30. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Lidl Magyarország Kereskedelmi bt (turpmāk tekstā — “Lidl”) un Nemzeti Hírközlési Hatóság Tanácsa (Ungārijas Komunikāciju valsts pārvaldes padome; turpmāk tekstā — “Hatóság”) par tās atteikumu ļaut Lidl Ungārijā tirgot radioiekārtas, kuras ražojusi sabiedrība, kuras juridiskā adrese ir Beļģijā.

3

Direktīvas 1999/5 1. panta 1. punktā tās piemērošanas joma ir definēta šādi:

“Šī direktīva izveido regulējošo sistēmu radioiekārtu un telekomunikāciju termināla iekārtu laišanai tirgū, brīvai apritei un nodošanai ekspluatācijā.”

4

Saskaņā ar Direktīvas 1999/5 2. pantu:

“Šajā direktīvā lieto šādas definīcijas:

[..].”

5

Attiecībā uz drošības prasībām, kurām jāatbilst ierīcēm, šīs direktīvas 3. panta 1. punktā ir paredzēts, ka:

“Visām ierīcēm jāatbilst šādām pamatprasībām:

6

Direktīvas 1999/5 5. pantā ir paredzēts šādi:

“1.   Ja ierīce atbilst attiecīgajiem saskaņotajiem standartiem vai to daļām, [..], dalībvalstis pieņem, ka ir nodrošināta atbilstība tām 3. pantā minētajām pamatprasībām, kas ietvertas attiecīgajos saskaņotajos standartos vai to daļās.

2.   Ja dalībvalsts vai Komisija uzskata, ka atbilstība saskaņotajiem standartiem nenodrošina atbilstību 3. pantā minētajām pamatprasībām, kuras šiem standartiem jāietver, Komisija vai attiecīgā dalībvalsts griežas ar šo jautājumu komitejā [telekomunikāciju atbilstības novērtēšanas un tirgus uzraudzības komitejā].

3.   [..] Pēc apspriešanās ar komiteju [..], Komisija var atsaukt saskaņotos standartus, publicējot paziņojumu Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī.”

7

Direktīvas 1999/5 6. panta 1. un 4. punkts ir šādi:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka ierīci laiž tirgū tikai tad, ja tā atbilst 3. pantā noteiktajām attiecīgajām pamatprasībām un pārējiem šīs direktīvas noteikumiem, to pienācīgi uzstādot, uzturot, un izmantojot paredzētajam mērķim. Uz to neattiecas valstu papildu noteikumi attiecībā uz laišanu tirgū.

[..]

4.   Gadījumā, ja radioiekārta izmanto frekvenču joslas, kuru izmantošana nav saskaņota visā Kopienā, izgatavotājs vai tā Kopienā reģistrēts pilnvarots pārstāvis, vai persona, kas atbildīga par iekārtas laišanu tirgū, paziņo valsts iestādei, kas atbild par spektra vadību attiecīgajā dalībvalstī, par nodomu laist šādu iekārtu valsts tirgū.

Šo paziņojumu iesniedz ne mazāk kā četras nedēļas pirms laišanas tirgū, un tajā sniedz informāciju par iekārtas radio īpašībām [..], kā arī IV vai V pielikumā minētās pilnvarotās iestādes identifikācijas numuru.”

8

Atbilstoši Direktīvas 1999/5 8. panta 1. punktam:

“Dalībvalstis neaizliedz, neierobežo un netraucē to ierīču laišanu tirgū un nodošanu ekspluatācijā savā teritorijā, kurām ir VII pielikumā minētais CE marķējums, kas norāda ierīces atbilstību visiem šīs direktīvas noteikumiem, [..]. Tas neierobežo 6. panta 4. punktu, 7. panta 2. punktu un 9. panta 5. punktu.”

9

Attiecībā uz “CE” atbilstības marķējumu Direktīvas 1999/5 12. panta 1. punkta pirmajā daļā ir paredzēts šādi:

“Ierīcēm, kas atbilst visām attiecīgajām pamatprasībām, jābūt apzīmētām ar VII pielikumā minēto CE atbilstības marķējumu. Izgatavotājs, tā pilnvarotais pārstāvis Kopienā vai persona, kas atbild par ierīces laišanu tirgū, ir atbildīgi par marķējuma uzlikšanu.”

10

Direktīvas 2001/95 1. pantā tās mērķis un piemērošanas joma ir definēti šādi:

“1.   Šīs direktīvas mērķis ir nodrošināt, ka tirgū laistie produkti ir droši.

2.   Šī direktīva attiecas uz visām 2. panta a) punktā definētajiem produktiem. Šīs direktīvas noteikumi ir spēkā, ciktāl Kopienas tiesību aktos, kas reglamentē attiecīgo produktu drošību, nav paredzēti konkrēti noteikumi ar tādu pat mērķi.

Ja uz produktiem attiecas konkrētas drošības prasības, kas paredzētas Kopienas tiesību aktos, tad šī direktīva ir spēkā tikai attiecībā uz tiem aspektiem un riskiem vai risku kategorijām, ko minētās prasības neaptver. [..].”

11

Direktīvas 2001/95 2. panta a), e) un f) punktā ir noteikts, ka:

“Šajā direktīvā:

12

Atbilstoši Direktīvas 2001/95 6. panta 1. punktam:

“Dalībvalstis nodrošina, ka ražotāji un izplatītāji pilda savus pienākumus saskaņā ar šo direktīvu tā, lai tirgū laistie produkti būtu droši.”

13

Šīs direktīvas 8. panta 2. punkta pirmajā un otrajā daļā ir paredzēts:

“Ja dalībvalstu kompetentās iestādes veic tādus pasākumus, kā paredzēts 1. punktā, un jo īpaši tos, kas minēti d) līdz f) apakšpunktā, tad tās rīkojas saskaņā ar Līgumu, un jo īpaši tā 28. un 30. pantu, lai minētos pasākumus veiktu riska nopietnībai atbilstošā veidā, kā arī pienācīgi ievērojot piesardzības principu.

Šajā sakarā tās veicina un sekmē ražotāju un izplatītāju brīvprātīgu darbību saskaņā ar pienākumiem, ko uzliek šī direktīva un jo īpaši tās III nodaļa, un attiecīgā gadījumā tas var ietvert labas prakses kodeksu izstrādi.”

14

Saskaņā ar 2003. gada likuma Nr. C par elektroniskajām telekomunikācijām (2003. évi C. törvény az elektronikus hírközlésről) 188. panta 32. punktu:

“Šajā likumā:

[..]

15

Saskaņā ar 1. panta 2. punktu Informātikas un komunikāciju ministrijas Dekrētā Nr. 5/2004 (IV 13.) IHM par radioiekārtām un telekomunikāciju termināla iekārtām, kā arī to atbilstības savstarpējo atzīšanu (5/2004. (IV. 13.) IHM rendelet a rádióberendezésekről és az elektronikus hírközlő végberendezésekről, valamint megfelelőségük kölcsönös elismeréséről), “šis dekrēts, papildus Ungārijas Komunikāciju iestādei, ir piemērojams ikvienai fiziskai vai juridiskai personai, ikvienai ar juridiskas personas tiesībspēju neapveltītai organizācijai, kā arī ikvienai sabiedrībai, kuru juridiskā adrese atrodas ārvalstīs, Ungārijā esošai filiālei vai pārstāvniecībai, kas izgatavo, importē, tirgo (turpmāk tekstā — kopā saukti “ražotāji”), izplata, sertificē, laiž ekspluatācijā un lieto 1. punkta piemērošanas jomā ietilpstošās ierīces”.

16

Atbilstoši šī dekrēta 4. panta 4. punktam ražotājam atbilstoši īpašam tiesiskajam regulējumam ir kompetentajai iestādei jāpaziņo par savu nodomu Ungārijā tirgot radioiekārtas, kas darbojas Eiropas Savienībā nesaskaņotās frekvencēs vai frekvenču joslās.

17

Saskaņā ar šī dekrēta 10. panta 6. punktu ražotājam ir “jāizdod deklarācija par ierīču atbilstību pamatprasībām. Lai laistu tirdzniecībā Ungārijā ražotas iekārtas, ir jāizdod atbilstības deklarācija ungāru valodā vai arī citās valodās, ieskaitot ungāru. Ja ierīces nav ražotas Ungārijā, atbilstības deklarācija var būt jebkuras Eiropas Savienības dalībvalsts oficiālajā valodā. Pamatprasības atbilstības deklarācijai ir ietvertas 6. pielikumā”.

18

Lidl Ungārijā tirgo radioiekārtas “UC Babytalker 500”, kuras ražojusi Beļģijas sabiedrība, kas tās apzīmējusi ar “CE” marķējumu un šīm produktam izdevusi atbilstības deklarāciju. Šī ierīce tiek lietota nesaskaņotā frekvencē.

19

Pēc inspekcijas Lidl tirdzniecības vietā 2007. gadā Hatóság konstatēja, ka minētā ierīce neatbilst Ungārijas tiesību aktos paredzētajai prasībai par atbilstības deklarāciju. Tādēļ tā aizliedza Lidl tirgot attiecīgo ierīci, līdz tiks iesniegta atbilstības deklarācija atbilstoši Ungārijas tiesību aktiem. Iestāde uzskatīja, ka Lidl esot uzskatāma par ierīces ražotāju, jo tā šīs ierīces laiž tirgū Ungārijā.

20

Tā kā Hatóság nepieņēma Beļģijas ražotāja iesniegto atbilstības deklarāciju, Lidl pret tirdzniecības aizlieguma lēmumu cēla prasību tiesā, lūdzot to atcelt.

21

Fővárosi Bíróság, uzskatot, ka attiecīgo ierīci — atbilstoši piemērojamajām Kopienu direktīvām — var tirgot visās dalībvalstīs, ņemot vērā atbildētājas pamata lietā pretējo nostāju, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

22

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai dalībvalsts saskaņā ar Direktīvu 1999/5 var tirgus dalībniekam, kurš tirgo radioiekārtas valsts tirgū, pieprasīt iesniegt atbilstības deklarāciju pat tad, ja minētās ierīces ražotājs, kura juridiskā adrese ir citā dalībvalstī, ierīci ir marķējis ar “CE” marķējumu un izdevis atbilstības deklarāciju par to.

23

Šajā sakarā ir jāatzīst, ka Direktīvas 1999/5, ar ko paredz pamatregulējumu radioiekārtu laišanai tirgū, brīvā apritē un nodošanai ekspluatācijai Kopienā, 6., 8. un 12. pantā ir ietvertas normas, kas nepieciešamas pamata prāvā apskatāmā strīda izšķiršanai.

24

Ar šīs direktīvas 6. un 8. pantu tiek nodrošināta minētajai direktīvai atbilstošu ierīču brīva aprite (2003. gada 8. maija spriedums lietā C-14/02 ATRAL, Recueil, I-4431. lpp., 50. punkts).

25

Ja dalībvalstis atbilstoši Direktīvas 1999/5 6. panta 1. punkta pirmajam teikumam nodrošina, ka ierīci laiž tirgū tikai tad, ja tā atbilst direktīvā paredzētajām pamatprasībām, tad šīm ierīcēm atbilstoši šīs pašas normas otrajam teikumam nevar piemērot valstu papildu noteikumus attiecībā uz laišanu tirgū. Turklāt atbilstoši šīs pašas direktīvas 8. panta 1. punktam, tās neierobežo un netraucē to ierīču laišanu tirgū savā teritorijā, kurām ir “CE” marķējums.

26

Faktiski ar Direktīvu 1999/5 tiek prezumēta ar “CE” marķējumu marķētu ierīču atbilstība. Šis marķējums norāda, ka ierīces atbilst visām šīs direktīvas prasībām, tostarp šajā direktīvā paredzētajām atbilstības novērtējuma procedūrām (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā ATRAL, 51. punkts).

27

Saskaņā ar šo regulējumu atbilstoši Direktīvas 1999/5 12. panta 1. punkta pirmās daļas otrajam teikumam par “CE” marķējuma uzlikšanu atbildīgs ir izgatavotājs, tā pilnvarotais pārstāvis Kopienā vai persona, kas atbild par ierīces laišanu tirgū.

28

Tādējādi ar “CE” marķējumu marķētos izstrādājumus var laist tirgū, nepiemērojot tiem iepriekšējas atļaujas saņemšanas procedūras (šajā sakarā skat. iepriekš minētā sprieduma lietā ATRAL 52. punktu) vai jebkādu citu procedūru, kuras mērķis paplašināt to personu loku, kurām ir jāuzliek atbilstības marķējums.

29

Tādēļ dalībvalstīm, neņemot vērā Direktīvas 1999/5 6. panta 4. punktu, 7. panta 2. punktu un 9. panta 5. punktu, ir jāatzīst kādas no šīs direktīvas 12. panta 1. punktā uzskaitītajām personām uzliktais “CE” marķējums. Pieprasot kādai no šīm personām iesniegt atbilstības deklarāciju ierīcei, uz kuras jau kāda no Direktīvas 1999/5 12. panta 1. punktā uzskaitītajām personām ir uzlikusi “CE” marķējumu, kavētu šī izstrādājuma laišanu tirgū, piemērojot tai papildu prasības Direktīvā 1999/5 jau minētajām.

30

No tā izriet, ka ar Direktīvu 1999/5 ir pretrunā tādas valsts tiesību normas, kurās ar šo direktīvu saskaņotajā jomā ir noteikts pienākums iesniegt vēl vienu atbildības deklarāciju personām, kuras ir atbildīgas par izstrādājuma, uz kura ir “CE” marķējums un par kuru ir iesniegta atbilstības deklarācija, laišanu tirgū.

31

Tas, ka ražotājs, kurš ir uzlicis “CE” marķējumu, atrodas citā dalībvalstī, nevis tajā kurā ierīce tiek laista tirgū, šādu vērtējumu neietekmē. Tieši pretēji, paredzot radioiekārtu brīvu apriti un to atbilstības savstarpēju atzīšanu, Direktīva 1999/5 attiecas uz tieši šādu situāciju.

32

Turklāt apstāklis, ka pamata prāvā apskatītā ierīce darbojas nesaskaņotā frekvencē, ņemot vērā Direktīvas 1999/5 6. panta 4. punktu, arī nemaina šo vērtējumu. Ar šajā normā ietverto procesuālo noteikumu ražotājam, tā pārstāvim Kopienā vai personai, kas atbildīga par laišanu tirgū, tiek paredzēts vienīgi pienākums paziņot kompetentajai iestādei, kas atbild par spektra vadību attiecīgajā dalībvalstī, par nodomu laist šādu iekārtu valsts tirgū. Kaut arī tā mērķis ir pavadīt Direktīvā 1999/5 paredzēto mehānismu ieviešanu valsts tiesībās, šis procesuālais noteikums nekādā veidā nedod dalībvalstīm iespēju piemērot nosacījumus vai paplašināt Direktīvas 1999/5 6. panta 1. punkta otrajā teikumā paredzēto aizliegumu (skat. 2002. gada 20. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C-388/00 un C-429/00 Radiosistemi, Recueil, I-5845. lpp., 53. punkts).

33

Tādēļ uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka dalībvalstis saskaņā ar Direktīvu 1999/5 nedrīkst izvirzīt prasību, lai persona, kura radioiekārtas laiž tirgū, iesniegtu atbilstības deklarāciju, kaut arī šīs ierīces ražotājs, kura juridiskā adrese atrodas citā dalībvalstī, uz ierīces ir uzlicis “CE” marķējumu un par šo ierīci izdevis atbilstības deklarāciju.

34

Ar otro līdz piekto un desmito jautājumu, kuri jāizskata kopā, iesniedzējtiesa vaicā, vai radioiekārtas izplatītājs atbilstoši Direktīvai 2001/95 ir uzskatāms par šī izstrādājuma ražotāju arī tad, ja viņš nav piedalījies tā ražošanā un tā darbības neietekmē šī izstrādājuma drošības īpašības, un vai viņam var noteikt pienākumu iesniegt atbilstības deklarāciju, kurā ietverti attiecīgo radioiekārtu tehniskie dati, un vai tam var noteikt tādus pašus pienākumus kā ražotājam, ja tas attiecīgos izstrādājumus netirgo.

35

Vispirms ir jāatgādina, ka Direktīva 2001/95 atbilstoši tās 1. panta 2. punktam nav piemērojama, ja Kopienas tiesību aktos, kas reglamentē attiecīgo produktu drošību, ir paredzēti konkrēti noteikumi ar tādu pašu mērķi.

36

Kā to būtībā norādījušas it īpaši Beļģijas valdība un Komisija, šāds konkrēts tiesību akts attiecībā uz radioiekārtu atbilstības deklarāciju ir Direktīva 1999/5.

37

Tādēļ Direktīva 2001/95 un tās 2. panta e) un f) apakšpunktā paredzētie jēdzieni “ražotājs” un “izplatītājs” nav piemērojami, ja vien runa nav par vērtējumu saistībā ar personu, kurai ir jāizdod radioiekārtas atbilstības deklarācija.

38

Tiktāl, ciktāl iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai dalībvalsts šādam izplatītājam var paredzēt pienākumus, kuri parasti ir jāuzņemas ražotājam un kuri izriet no Direktīvas 2001/95, ir jāatzīst, ka Tiesai iesniegtajos lietas materiālos nav norāžu par citiem pienākumiem, kā vien radioiekārtu izplatītāju Ungārijā pienākumu iesniegt atbilstības deklarāciju.

39

Katrā ziņā, lai noteiktu īpašos, no Direktīvas 2001/95 izrietošos pienākumus, ir jāatzīst, ka persona, kura pārdod izstrādājumu, ir uzskatāma par tās ražotāju tikai šīs direktīvas 2. panta e) apakšpunktā paredzētajos apstākļos un par izplatītāju — tikai minēta 2. panta f) apakšpunktā noteiktajos apstākļos. Ražotājam un izplatītājam ir tikai Direktīvā 2001/95 katram atsevišķi paredzētie pienākumi.

40

Tādējādi uz otro līdz piekto un desmito jautājumu ir jāatbild, ka Direktīva 2001/95 ir piemērojama tikai tad, ja runa ir par jautājumu izvērtēšanu sakarā ar to, kurai personai ir pienākums iesniegt radioiekārtas atbilstības deklarāciju. Attiecībā uz dalībvalstu pilnvarām saskaņā ar Direktīvu 2001/95 paredzēt papildu pienākumus atbilstības deklarācijas izdošanai, tirgojot radioiekārtas, — persona, kura tirgo izstrādājumu, pirmkārt, par tās ražotāju ir uzskatāma tikai šīs direktīvas 2. panta e) apakšpunktā noteiktajos apstākļos un, otrkārt, par tās izplatītāju — tikai minētā 2. panta f) apakšpunktā. Ražotājam un izplatītājam ir tikai Direktīvā 2001/95 katram atsevišķi paredzētie pienākumi.

41

Sestais līdz devītais jautājums, kuri jāizskata kopā, ir par iespējamajiem pamatojumiem, kurus dalībvalsts var izvirzīt ar “CE” marķējumu marķētu radioiekārtu brīvas aprites šķēršļiem un par EKL 30. panta interpretāciju.

42

Šajā sakarā jāatgādina, kā to īpaši norāda Komisija, ja jautājums ir saskaņoti regulēts Kopienu tiesību aktos, ikviens ar to saistīts valsts pasākums ir jāizvērtē, ņemot vērā saskaņošanas tiesību akta normas, nevis EKL 28. vai 30. pantu (skat. 2001. gada 13. decembra spriedumu lietā C-324/99 DaimlerChrysler, Recueil I-9897. lpp., 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

43

Attiecībā uz pienākumu iesniegt atbilstības deklarāciju radioiekārtai Direktīvā 1999/5 ir speciālais regulējums. No šīs direktīvas teksta un mērķa izriet, ka tā paredz pilnīgu saskaņošanu tās piemērošanas jomā. No tā izriet, ka šīs direktīvas piemērošanas jomā ietilpstošajās sfērās dalībvalstīm tā ir jāizpilda pilnībā un tās nedrīkst paturēt spēkā valsts tiesību normas, kas ir pretrunā tai (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā ATRAL, 44. punkts).

44

Direktīvas 1999/5 piemērošanas jomā ietilpstošo ierīču, kuras prezumējot atbilst tajā paredzētajām pamatprasībām un drošības normām, brīvai apritei šķēršļi var tikt radīti tikai šajā direktīvā noteiktajos apstākļos. Ja dalībvalsts uzskata, ka atbilstība saskaņotajiem standartiem negarantē minētajā direktīvā paredzēto pamatprasību, kuras šim standartam būtu jāietver, izpildi, šī dalībvalsts atbilstoši direktīvas 5. pantam var vērsties komitejā. Ja saskaņotajos standartos ir trūkumi attiecībā uz pamatprasībām, šos standartus var atsaukt tikai Direktīvas 1999/5 5. pantā paredzētajā kārtībā. Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka ar Direktīvu 1999/5 izveidotais režīms nodrošina minētajā direktīvā paredzēto pamatprasību izpildi.

45

Turklāt, kā norāda Komisija, gadījumā, kad dalībvalsts ierobežojumu pamato ar apstākļiem, kuri neietilpst ar Direktīvu 1999/5 saskaņotajā jomā, var pamatoties uz EKL 30. pantu. Šādā gadījumā dalībvalsts var pamatoties tikai uz kādu no EKL 30. pantā paredzētajiem vispārīgo interešu iemesliem vai kādu no Tiesas judikatūrā noteiktajām obligātajām prasībām (skat. it īpaši 1979. gada 20. februāra spriedumu lietā 120/78 Rewe-Zentral, sauktu “Cassis de Dijon”, Recueil, 649. lpp., 8. punkts). Vienā otrā gadījumā ierobežojums var būt piemērots, lai nodrošinātu mērķa sasniegšanu un nepārsniegtu tā īstenošanai nepieciešamā robežas (skat. iepriekš minētos spriedumus lietās Radiosistemi, 42. punkts, un ATRAL, 64. punkts).

46

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz sesto līdz devīto jautājumu ir jāatbild, ka, ja jautājums ir saskaņoti regulēts Kopienu tiesību aktos, ikviens ar to saistīts valsts pasākums ir jāizvērtē, ņemot vērā saskaņošanas tiesību akta normas, nevis EKL 28. vai 30. pantu. Sfērās, kuras ietilpst Direktīvas 1999/5 piemērošanas jomā, dalībvalstīm tā ir jāizpilda pilnībā un tās nedrīkst paturēt spēkā valsts tiesību normas, kas ir pretrunā tai. Ja dalībvalsts uzskata, ka atbilstība saskaņotajiem standartiem negarantē Direktīvā 1999/5 paredzēto pamatprasību, kuras šim standartam būtu jāietver, izpildi, šai dalībvalstij ir jāievēro šīs direktīvas 5. pantā paredzētā procedūra. Turpretim dalībvalsts ierobežojumu var pamatot, ņemot vērā apstākļus, kuri neietilpst ar Direktīvu 1999/5 saskaņotajā jomā. Šādā gadījumā tā var pamatoties tikai uz EKL 30. pantā paredzētajiem iemesliem vai vispārīgo interešu obligātajām prasībām.

47

Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež: