—

Distillerie Smeets Hasselt NV vārdā — J. Verbists [J. Verbist], advocaat,

—

Beļģijas valdības vārdā — Ž. K. Alē [J.-C. Halleux], pārstāvis,

—

Eiropas Kopienu Komisijas vārdā — S. Šonbergs [S. Schønberg] un M. van Bēks [M. van Beek], pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV L 302, 1. lpp.; turpmāk tekstā — “Muitas kodekss”) 217. panta 1. punktu un 221. panta 1. punktu.

2

Šis lūgums tika izteikts saistībā ar tiesvedību, pirmkārt, starp Distillerie Smeets Hasselt NV, no vienas puses, un Belgische Staat (État belge) [Beļģijas valsts], De Vos, Bollen, Mathay & Co. BVBA, kas ir Transterminal Logistics NV likvidators, Van den Langenbergh un Firma De Vos NV, no otras puses, otrkārt, starp Belgische Staat un Bollen, Mathay & Co. BVBA, kas ir Transterminal Logistics NV likvidators, un, treškārt, starp De Vos un Belgische Staat par ievedmuitas nodokļu pēcmuitošanas piedziņu.

3

Muitas kodeksa 217. pantā ir noteikts:

“1.   Ikvienu muitas parāda rezultātā radušos ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu, turpmāk sauktu “nodokļa summa”, muitas dienesti aprēķina, tiklīdz to rīcībā ir nepieciešamie dati, un ieraksta uzskaites dokumentos vai jebkurā citā līdzvērtīgā dokumentā (iegrāmatošana).

[..]

2.   Dalībvalstis nosaka nodokļa summas iegrāmatošanas praktisko kārtību. Šī kārtība var atšķirties atkarībā no tā, vai muitas dienesti, ņemot vērā muitas parāda rašanās apstākļus, ir vai nav pārliecinātas par to, ka minētās summas tiks samaksātas.”

4

Saskaņā ar minētā kodeksa 221. panta 1. punktu:

“Muitas nodokļa summu, tiklīdz tā iegrāmatota, dara zināmu parādniekam saskaņā ar attiecīgajām procedūrām.”

5

Maksājamo ievedmuitas un izvedmuitas nodokļu noteikšanu un paziņošanu muitas noteikumu pārkāpuma gadījumos reglamentē Vispārējā likuma par muitu un akcīzi [loi générale sur les douanes et accises], kas koordinēts ar Karaļa 1977. gada 18. jūlija rīkojumu ( Belgisch Staatsblad, 11425. lpp.) un apstiprināts ar Likumu par muitu un akcīzi ( Belgisch Staatsblad, 9013. lpp.; turpmāk tekstā — “VLMA”), 267.–272. pants.

6

Saskaņā ar VLMA 267. pantu:

“Ja likumpārkāpumi, krāpšana vai tiesību aktu pārkāpumi tiek konstatēti protokolā, šos dokumentus uzreiz vai nekavējoties sagatavo vismaz divas šim nolūkam pilnvarotas personas, no kurām vienai ir jābūt Muitas un akcīzes nodokļu dienesta darbiniekam vai tā pilnvarotai personai.”

7

VLMA 268. pantā ir noteikts:

“Protokolā īsi un precīzi jāapraksta konstatētie fakti, kā arī pārkāpuma konstatācijas pamatojums, norādot personas, amatus, datumu un vietu un ievērojot 176. panta noteikumus attiecībā uz tajā īpaši minētajiem gadījumiem.”

8

VLMA 270. pantā ir paredzēts:

“Piecu dienu laikā pēc 267. panta minētā protokola sagatavošanas protokola oriģināla eksemplāru nodod ne varietur apstiprināšanai protokola sagatavotāju priekšniekam un tā kopiju izsniedz pārkāpējiem. Ja pārkāpēji atsakās no šīs izsniegšanas vai nav zināmi, paziņošanu veic pašvaldības, kurā konstatēts pārkāpums, valdes priekšsēdētājam vai viņa pilnvarotai personai.”

9

VLMA 271. pantā ir noteikts:

“Apsūdzēto, kurš bija klāt soda noteikšanas laikā, jāuzaicina piedalīties protokola sagatavošanā, un viņš, ja vēlas, to var parakstīt un nekavējoties saņemt tā kopiju; ja apsūdzētais neierodas, protokola kopija viņam tiek nosūtīta ierakstītā vēstulē.”

10

Saskaņā ar VLMA 272. pantu:

“Attiecībā uz ierēdņu protokoliem, kas attiecas uz viņu rīcību un amata pienākumu izpildi, pilnā apjomā pastāv pieņēmums par pareizību, kamēr netiek pierādīts, ka tie ir nepareizi; neprecizitātes, kas neattiecas uz lietas apstākļiem, bet gan tikai uz tiesību piemērošanu, neietekmē protokola spēku, tomēr uzaicinājumā tās ir jāizlabo; ja protokolu sagatavo tikai viens darbinieks, tas pats par sevi nav uzskatāms par pierādījumu.”

11

Pamata lieta — kā to aprakstījusi iesniedzējtiesa — attiecas uz krāpniecisku dokumentu noformēšanu etilspirta partijām, uz kurām atbilstoši attiecīgajiem Muitas kodeksa noteikumiem attiecināta procedūra “ievešana pārstrādei”. Minētās preču partijas tika aizstātas ar citu preču partijām, konkrētajā gadījumā — ar ūdeni, un līdz ar to tām netika piemērota minētā muitas procedūra.

12

Ar 2006. gada 26. septembra spriedumu Hof van beroep te Antwerpen (Antverpenes apelācijas tiesa) cita starpā piesprieda Distillerie Smeets Hasselt NV un De Vos solidāri samaksāt ievedmuitas nodokļus, kas maksājami saistībā ar minēto krāpšanu.

13

Iesniedzējtiesā, kas izskata kasācijas sūdzību par minēto spriedumu, Distillerie Smeets Hasselt NV it īpaši norādīja, ka, ņemot vērā Muitas kodeksa 217. panta 1. punkta un 221. panta 1. punkta noteikumus, apelācijas tiesai nebija tiesību uzskatīt, ka konstatēšanas protokols, ko sagatavoja darbinieki, kuri ir atbildīgi par protokolu sagatavošanu saskaņā ar piemērojamajiem valsts tiesību aktiem, ir “uzskaites dokuments” vai “cits līdzvērtīgs dokuments” minētā 217. panta 1. punkta izpratnē.

14

Šajos apstākļos Hof van cassatie (Kasācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [Muitas kodeksa] 217. panta 1. punkts un 221. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka [..] muitas parāda iegrāmatošana var tikt likumīgi veikta arī, [no šā parāda izrietošo nodokļu] summu ierakstot protokolā, ko saskaņā ar VLMA sagatavo par protokolu sagatavošanu atbildīgie darbinieki, nevis personas, kuras ir pilnvarotas ierakstīt šo summu uzskaites dokumentos, un vai šāds protokols var būt uzskatāms par uzskaites dokumentu vai jebkuru citu līdzvērtīgu dokumentu [minētā kodeksa] 217. panta 1. punkta izpratnē?”

15

Eiropas Kopienu Komisija apstrīd lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, pamatojoties uz to, ka tas neesot pietiekami pamatots.

16

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tad, ja valsts tiesai rodas nepieciešamība lūgt tai noderīgu Kopienu tiesību interpretāciju, tai ir jānorāda faktiskie apstākļi un atbilstošais tiesiskais regulējums, ar kuru ir saistīti tās uzdotie jautājumi, vai vismaz jāpaskaidro faktiskie pieņēmumi, ar kuriem ir pamatoti minētie jautājumi (skat. tostarp 1999. gada 21. septembra spriedumu lietā C-67/96 Albany, Recueil, I-5751. lpp., 39. punkts; spriedumu apvienotajās lietās C-51/96 un C-191/97 Deliège, Recueil, I-2549. lpp., 30. punkts, kā arī spriedumu lietā C-506/04 Wilson, Krājums, I-8613. lpp., 38. punkts).

17

Informācijai, kas ietverta lēmumos par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, ir ne tikai jāļauj Tiesai sniegt noderīgas atbildes, bet arī jādod iespēja dalībvalstu valdībām, kā arī citām ieinteresētajām personām sniegt apsvērumus atbilstoši Tiesas Statūtu 23. pantam. Tiesas pienākums ir nodrošināt, lai šī iespēja tiktu aizsargāta, ņemot vērā, ka atbilstoši šim pantam ieinteresētajām personām tiek darīti zināmi tikai lēmumi par prejudiciālo jautājumu uzdošanu (skat. tostarp iepriekš minēto spriedumu lietā Albany, 40. punkts; 2005. gada 12. aprīļa spriedumu lietā C-145/03 Keller, Krājums, I-2529. lpp., 30. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Wilson, 39. punkts).

18

Šajā gadījumā, pirmkārt, lēmumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu ir ietverta pietiekama informācija, lai ļautu dalībvalstu valdībām, kā arī citām ieinteresētajām personām sniegt apsvērumus. Turklāt no Beļģijas valdības un Komisijas iesniegtajiem apsvērumiem izriet, ka tās ir varējušas atbilstoši izteikt viedokli par iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu.

19

Otrkārt, Tiesa uzskata, ka tai, lai tā varētu sniegt noderīgu atbildi, pietiek ar informāciju, kas ietverta lēmumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu un apsvērumos, kas tai ir iesniegti.

20

No iepriekš minētā izriet, ka Tiesai ir jāsniedz atbilde uz uzdoto jautājumu.

21

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai no muitas parāda izrietošās nodokļu summas ierakstīšana tādā protokolā, ar kādu valsts iestādes konstatē VLMA pārkāpumus, var būt uzskatāma par minētās summas iegrāmatošanu, kas paredzēta Muitas kodeksa 217. un 221. pantā.

22

Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jānorāda, ka no Muitas kodeksa 217. panta 1. punkta pirmās daļas izriet, ka “iegrāmatošana” notiek, muitas iestādēm ierakstot no muitas parāda izrietošo ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļu summu uzskaites dokumentos vai jebkurā citā līdzvērtīgā dokumentā.

23

Saskaņā ar minētā kodeksa 217. panta 2. punktu dalībvalstīm ir jānosaka iegrāmatošanas praktiskā kārtība, kas var atšķirties atkarībā no tā, vai muitas dienesti, ņemot vērā muitas parāda rašanās apstākļus, ir vai nav pārliecināti par to, ka nodokļu summas, kas izriet no šā parāda, tiks samaksātas.

24

Šajā sakarā ir jākonstatē, ka tādā gadījumā kā pamata lietā, kad nodokļu summas piedziņas procedūra attiecas uz muitas parādu, kas radies saistībā ar to, ka kompetentās valsts iestādes ir konstatējušas krāpšanu attiecībā uz piemērojamajiem muitas tiesību aktiem, šādas procedūras iznākums pēc būtības nav droši zināms un tātad šīs iestādes nevar būt pārliecinātas, ka minētā summa tiks samaksāta.

25

Līdz ar to, ņemot vērā rīcības brīvību, kāda ir dalībvalstīm saskaņā ar Muitas kodeksa 217. panta 2. punktu, ir jāuzskata, ka dalībvalstis var noteikt, ka no muitas parāda izrietošās nodokļu summas iegrāmatošanu veic, minēto summu ierakstot protokolā, ko sagatavo kompetentās muitas iestādes, lai konstatētu piemērojamo muitas tiesību aktu pārkāpumu, — tādas kā VLMA 267. pantā paredzētās.

26

Šajos apstākļos uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Muitas kodeksa 217. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstis var noteikt, ka no muitas parāda izrietošās nodokļu summas iegrāmatošanu veic, minēto summu ierakstot protokolā, ko sagatavo kompetentās muitas iestādes un ar kuru tiek konstatēts piemērojamo muitas tiesību aktu pārkāpums.

27

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi 217. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstis var noteikt, ka no muitas parāda izrietošās nodokļu summas iegrāmatošanu veic, minēto summu ierakstot protokolā, ko sagatavo kompetentās muitas iestādes un ar kuru tiek konstatēts piemērojamo muitas tiesību aktu pārkāpums.