—

Snaiverta [Snauwaert], Algemeen Expeditiebedrijf Zeebrugge BVBA un Coldstar NV vārdā — J. Verbists [J. Verbist], advocaat,

—

Den Herinka [Den Haerynck] vārdā — Ē. Geverss [E. Gevers], advocaat,

—

de Vinteres [De Wintere] vārdā — H. van Bāvels [H. Van Bavel] un P. Vitinks [P. Wytinck], advocaten,

—

Beļģijas valdības vārdā — Ž. K. Alē [J.-C. Halleux], pārstāvis,

—

Grieķijas valdības vārdā — S. Spiropuls [S. Spyropoulos], Z. Hadzipavlu [Z. Chatzipavlou] un V. Karra [V. Karra], pārstāvji,

—

Eiropas Kopienu Komisijas vārdā — M. van Bēks [M. van Beek] un S. Šonbergs [S. Schønberg], pārstāvji,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV L 302, 1. lpp.; turpmāk tekstā — “Muitas kodekss”) 221. panta 1. un 3. punkta interpretāciju.

2

Šie lūgumi tika iesniegti, pirmkārt, tiesvedībā lietā C-124/08 Snaiverts, sabiedrības Algemeen Expeditiebedrijf Zeebrugge BVBA un Coldstar, Vleminks [Vlaeminck], Den Herinks, kā arī de Vintere pret Belgische Staat (Beļģijas valsts) un, otrkārt, tiesvedībā lietā C-125/08 Dešoms [Deschaumes] pret Belgische Staat jautājumā par lūgumiem a posteriori atmaksāt ievedmuitas nodokli.

3

Muitas kodeksa 221. pantā ir paredzēts:

“1.   Muitas nodokļa summu, tiklīdz tā iegrāmatota, dara zināmu parādniekam saskaņā ar attiecīgajām procedūrām.

[..]

3.   Paziņošana parādniekam nav vajadzīga pēc triju gadu termiņa izbeigšanās, skaitot no muitas parāda rašanās dienas. Tomēr, ja muitas dienesti nav varējuši aprēķināt precīzu pēc likuma maksājamo summu tādas darbības rezultātā, kas var būt par pamatu kriminālvajāšanai, šādu paziņošanu var izdarīt pēc triju gadu termiņa beigām, ciktāl to ļauj spēkā esošie noteikumi.”

4

Pamata prāvas, kā tās apraksta iesniedzējtiesa, attiecas uz vairākām krāpšanām Eiropas tirgū neatļautas gaļas importa jautājumā, kas notika Beļģijā 1990. gadu vidū.

5

Šīs krāpšanas bija par, pirmkārt, tādas trešo valstu izcelsmes gaļas tirdzniecību Eiropas tirgū par zemām cenām, kas nebija piemērota izmantošanai pārtikā, piemērojot valsts un Kopienu tiesību normas, un par, otrkārt, nepamatotu pieteikšanos uz eksporta kompensācijām.

6

Šo krāpšanu rezultātā netika samaksāts ievedmuitas nodoklis par šīm precēm, jo kompetentajām muitas iestādēm nebija nepieciešamās informācijas to iegrāmatošanai.

7

No lēmuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu lietā C-124/08 izriet, ka tiesvedībā pirmajā instancē Correctionele rechtbank van Antwerpen (Antverpenes Krimināltiesa) un apelācijas instancē Hof van beroep te Antwerpen (Antverpenes apelācijas tiesa) Snaivertam, Vleminkam un Den Herinkam, kā arī de Vinterei tika solidāri piespriests samaksāt nesamaksāto ievedmuitas nodokli un nodevas, kā arī nokavējuma procentus. Algemeen Expeditiebedrijf Zeebrugge BVBA un Coldstar NV tika atzītas par civiltiesiski atbildīgām par Snaiverta un Den Herinka maksājamajām summām.

8

Iesniedzējtiesa norāda, ka savas kasācijas sūdzības par Hof van beroep te Antwerpen2006. gada 25. oktobra spriedumu pamatojumam prasītāji pamata lietā cita starpā atsaucas uz Muitas kodeksa 221. panta 1. un 3. punktu, uzsverot, ka šī tiesa ir nepareizi nospriedusi, pirmkārt, ka likumā paredzētās ievedmuitas vai izvedmuitas summas neiegrāmatošana vai nokavēta iegrāmatošana neietekmē muitas iestāžu tiesības uzsākt šo nodokļu piedziņu, un, otrkārt, ka, pagarinot trīs gadu noilguma termiņu, sākot no muitas parāda rašanās dienas, kā paredzēts minētajā 3. punktā, nav nozīmes tam, kas ir izdarījis kriminālsodāmu darbību [darbību, kas var būt pamats kriminālvajāšanai], kuras rezultātā šīs iestādes nav varējušas noteikt minēto summu.

9

Šādos apstākļos Hof van Cassatie (Kasācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

10

No lēmuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu lietā C-125/08 izriet, ka ar Hof van beroep te Antwerpen2007. gada 2. maija spriedumu Dešomam tika piespriests samaksāt nesamaksāto ievedmuitas nodokli un nodevas, kā arī nokavējuma procentus.

11

Iesniedzējtiesa norāda, ka savas kasācijas sūdzības pamatojumam par šo spriedumu Dešoms cita starpā atsaucas uz Muitas kodeksa 221. panta 1. punkta noteikumiem, norādot, ka Hof van beroep te Antwerpen nav konstatējusi šī muitas parāda iegrāmatošanu pirms tā paziņošanas un ka no pamata lietas materiāliem neizriet, ka šī iegrāmatošana būtu notikusi.

12

Šajos apstākļos Hof van Cassatie nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai vienu prejudiciālo jautājumu, kas ir identisks ar pirmo uzdoto jautājumu lietā C-124/08.

13

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2008. gada 22. aprīļa rīkojumu lietas C-124/08 un C-125/08 rakstveida, mutvārdu procesā un galīgā sprieduma taisīšanai tika apvienotas.

14

Eiropas Kopienu Komisija apstrīd lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, pamatojoties uz to, ka tie neesot pietiekami pamatoti.

15

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tad, ja valsts tiesai rodas nepieciešamība lūgt tai noderīgu Kopienu tiesību interpretāciju, tai ir jānorāda faktiskie apstākļi un atbilstošais tiesiskais regulējums, ar kuru ir saistīti tās uzdotie jautājumi, vai vismaz jāpaskaidro faktiskie pieņēmumi, ar kuriem ir pamatoti minētie jautājumi (skat. it īpaši 1999. gada 21. septembra spriedumu lietā C-67/96 Albany, Recueil, I-5751. lpp., 39. punkts; spriedumu apvienotajās lietās C-51/96 un C-191/97 Deliège, Recueil, I-2549. lpp., 30. punkts, kā arī spriedumu lietā C-506/04 Wilson, Krājums, I-8613. lpp., 38. punkts).

16

Informācijai, kas ietverta lēmumos par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, ir ne tikai jāļauj Tiesai sniegt noderīgas atbildes, bet arī jādod iespēja dalībvalstu valdībām, kā arī citām ieinteresētajām personām sniegt apsvērumus atbilstoši Tiesas Statūtu 23. pantam. Tiesas pienākums ir nodrošināt, lai šī iespēja tiktu aizsargāta, ņemot vērā, ka atbilstoši šim pantam ieinteresētajām personām tiek darīti zināmi tikai lēmumi par prejudiciālo jautājumu uzdošanu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Albany, 40. punkts; 2005. gada 12. aprīļa spriedumu lietā C-145/03 Keller, Krājums, I-2529. lpp., 30. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Wilson, 39. punkts).

17

Šajā gadījumā, pirmkārt, lēmumos par prejudiciālu jautājumu uzdošanu ir ietverta pietiekama informācija, lai ļautu dalībvalstu valdībām, kā arī citām ieinteresētajām personām sniegt apsvērumus. Turklāt no Beļģijas un Grieķijas valdību, kā arī Komisijas iesniegtajiem apsvērumiem izriet, ka tās ir varējušas atbilstoši izteikt viedokli par iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem.

18

Otrkārt, Tiesa uzskata, ka tai, lai tā varētu sniegt noderīgu atbildi, pietiek ar informāciju, kas ietverta lēmumos par prejudiciāla jautājuma uzdošanu un apsvērumos, kas tai ir iesniegti.

19

No iepriekš minētā izriet, ka Tiesai ir jāsniedz atbilde uz uzdotajiem jautājumiem.

20

Ar šiem jautājumiem iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Muitas kodeksa 221. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka muitas iestāžu paziņojumu parādniekam par maksājamo ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu saskaņā ar attiecīgajām procedūrām var likumīgi nosūtīt tikai tad, ja šo nodokļu summu minētās iestādes iepriekš iegrāmatojušas.

21

Šajā sakarā ir tikai jāatgādina, ka no Muitas kodeksa 221. panta 1. punkta redakcijas izriet, ka iegrāmatošanai, kas saskaņā ar šī kodeksa 217. panta 1. punktu ietver muitas iestāžu veiktu nodokļa summas ierakstīšanu grāmatvedības vai citos to vietā izmantotos dokumentos, obligāti ir jābūt pirms ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summas paziņošanas parādniekam (2006. gada 23. februāra spriedums lietā C-201/04 Molenbergnatie, Krājums, I-2049. lpp., 46. punkts).

22

Šāda iegrāmatošanas un nodokļa summas paziņošanas darbību hronoloģiska norise, kas ietverta jau paša Muitas kodeksa VII sadaļas 3. nodaļas 1. iedaļā ar nosaukumu “Muitas nodokļa summas iegrāmatošana un paziņošana parādniekam”, ir jāievēro, lai neradītu nevienlīdzīgu attieksmi pret maksātājiem un turklāt neietekmētu Muitas savienības harmonisku darbību (iepriekš minētais spriedums lietā Molenbergnatie, 47. punkts).

23

Līdz ar to uz pirmo uzdoto jautājumu lietā C-124/08 un uzdoto jautājumu lietā C-125/08 ir jāatbild, ka Muitas kodeksa 221. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka muitas iestāžu paziņojumu parādniekam par maksājamo ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu saskaņā ar attiecīgajām procedūrām var likumīgi nosūtīt tikai tad, ja šo nodokļu summu minētās iestādes iepriekš ir iegrāmatojušas.

24

Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Muitas kodeksa 221. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka pēc trīs gadu termiņa beigām, sākot no muitas parāda rašanās brīža, dalībvalsts muitas iestādes var likumīgi paziņot maksājamo nodokļa summu tikai tādai personai, kas ir izdarījusi kriminālsodāmu darbību, kuras rezultātā iestādes nav varējušas noteikt konkrētu šī nodokļa summu.

25

Sākumā ir jāatgādina, ka Muitas kodeksa 221. panta 3. punktā ietvertais izteiciens “darbība, kas var būt par pamatu kriminālvajāšanai”, attiecas uz tādu darbību, kura atbilstoši dalībvalsts, kuras kompetentās iestādes pieprasa pēcmuitošanas piedziņu, tiesību sistēmai var tikt kvalificēta kā pārkāpums valsts krimināltiesību izpratnē (pēc analoģijas par Padomes 1979. gada 24. jūlija Regulas (EEK) Nr. 1697/79 par to ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļu pēcmuitošanas piedziņu, kas nav iekasēti no personas, kura deklarējusi muitas procedūrai preces, par kurām ir jāmaksā šādi nodokļi (OV L 197, 1. lpp.), 3. pantu skat. spriedumu lietā C-273/90 Meico-Fell, Recueil, I-5569. lpp., 9. punkts).

26

Tiesai ir arī bijusi iespēja precizēt, ka muitas iestādes, kvalificējot rīcību kā “darbību, kas var būt par pamatu kriminālvajāšanai”, nekonstatē, ka ir izdarīts noziedzīgs nodarījums. Minētā kvalifikācija tiek veikta tikai tāda administratīva procesa ietvaros un vajadzībām, kura vienīgais mērķis ir ļaut minētajām iestādēm labot situāciju, kurā nav iekasēta pareiza vai pietiekama ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļu summa (pēc analoģijas par Regulas Nr. 1697/79 3. pantu skat. 2007. gada 18. decembra spriedumu lietā C-62/06 ZF Zefeser, Krājums, I-11995. lpp., 28. punkts).

27

Lai atbildētu uz šo jautājumu, pirmkārt, ir jānorāda, ka atbilstoši Muitas kodeksa 221. panta 1. punktam ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu paziņo personai, kurai ir muitas parāds.

28

Otrkārt, jākonstatē, ka minētā panta 3. punktā ir noilguma norma, saskaņā ar kuru šo paziņojumu nevar vairs izsniegt pēc trīs gadu termiņa beigām, skaitot no muitas parāda rašanās dienas.

29

Izņēmuma veidā no šīs normas minētā punkta otrajā teikumā ir paredzēts, ka muitas iestādes atbilstoši spēkā esošajiem noteikumiem var sniegt šādu paziņojumu pēc šī termiņa beigām, ja kriminālsodāmas darbības rezultātā šīs iestādes nav varējušas noteikt precīzu likumīgā kārtā maksājamo nodokļu summu.

30

Līdz ar to no Muitas kodeksa 221. panta teksta un uzbūves izriet, ka nodokļa summu var paziņot parādniekiem pēc trīs gadu termiņa beigām tad, ja kriminālsodāmas darbības rezultātā muitas iestādes sākotnēji nav varējušas aprēķināt konkrētu likumīgā kārtā maksājamā nodokļa summu, ieskaitot gadījumus, kad šis parādnieks nav izdarījis šādu darbību.

31

Šī interpretācija turklāt ir saskaņā ar jēdziena “šāda paziņošana” izmantošanu Muitas kodeksa 221. panta 3. punkta otrajā teikumā, kurā ir norāde uz vārdiem “paziņošana parādniekam” šī noteikuma pirmajā teikumā. Tādējādi šajā normā nav noteikts, ka par maksājamo nodokli būtu jāpaziņo tikai parādniekam, kas ir izdarījis kriminālsodāmu darbību.

32

Līdz ar to uz otro uzdoto jautājumu lietā C-124/08 jāatbild, ka Muitas kodeksa 221. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka muitas iestādes var izsniegt spēkā esošu paziņojumu parādniekam par likumā noteiktās nodokļa summas samaksu pēc trīs gadu termiņa beigām, skaitot no muitas parāda rašanās dienas, ja šīs iestādes konkrēto nodokļa summu nav varējušas noteikt kriminālsodāmas darbības rezultātā, ieskaitot gadījumus, kad šis parādnieks nav veicis šādu darbību.

33

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: