—

Transportes Urbanos y Servicios Generales SAL vārdā — K. Eskverra Andreu [C. Esquerrá Andreu], abogado,

—

Spānijas valdības vārdā H. Lopess-Medels Baskoness [J. López-Medel Báscones], pārstāvis,

—

Eiropas Kopienu Komisijas vārdā — R. Vidāls Puī [R. Vidal Puig] un M. Afonso [M. Afonso], pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par efektivitātes un līdzvērtības principu interpretāciju saistībā ar Spānijas tiesību sistēmas noteikumiem, kas piemērojami attiecībā uz prasībām sakarā ar valsts atbildību par Savienības tiesību pārkāpumu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Transportes Urbanos y Servicios Generales SAL (turpmāk tekstā — “Transportes Urbanos”) un Administración del Estado [Spānijas valdību] par prasības sakarā ar atbildību, ko Transportes Urbanos ierosinājusi pret Spānijas valsti saistībā ar Savienības tiesību pārkāpumu, noraidīšanu.

3

Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem — Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV L 145, 1. lpp.), kas grozīta ar Padomes Direktīvu 95/7/EK (OV L 102, 18. lpp.; turpmāk tekstā — “Sestā direktīva”), 17. panta 2. un 5. punktā šo punktu redakcijā, kas izriet no šīs direktīvas 28.f panta, paredzēts:

“2.   Ja preces un pakalpojumus nodokļa maksātājs izmanto ar nodokli apliekamiem darījumiem, viņam ir tiesības atskaitīt no nodokļa, kurš viņam jāmaksā:

[..]

5.   Attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, ko nodokļa maksātājs izmanto gan 2. un 3. punkta aptvertiem darījumiem, par kuriem pievienotās vērtības nodoklis ir atskaitāms, gan darījumiem, par kuriem pievienotās vērtības nodoklis nav atskaitāms, atskaitāma ir tikai tā pievienotās vērtības nodokļa daļa, kas attiecināma uz pirmā veida darījumiem.

Šo daļu saskaņā ar 19. pantu nosaka visiem darījumiem, ko veic nodokļa maksātājs.

[..]”

4

Sestās direktīvas 19. pantā ir noteikti atskaitāmās daļas aprēķināšanas kritēriji [nodokļu atskaitīšanai], kas paredzēta šīs direktīvas 17. panta 5. punkta pirmajā daļā.

5

Spānijas Konstitūcijas (turpmāk tekstā — “Konstitūcija”) 163. pantā paredzēts:

“Ja tiesa tiesvedības gaitā uzskata, ka kāds konkrētajā gadījumā piemērojamais instruments, no kura spēkā esamības ir atkarīgs spriedums un kuram ir likuma spēks, ir pretrunā Konstitūcijai, tai ir jāvēršas Tribunal Constitucional [Konstitucionālajā tiesā] saistībā ar šo jautājumu, ņemot vērā likumā paredzēto formu un ietekmi, kas nekādā gadījumā nevar būt apturoša.”

6

1992. gada 28. decembra Likumā 37/1992 par pievienotās vērtības nodokli ( BOE Nr. 312, 44247. lpp.), kas grozīts ar Likumu 66/1997 ( BOE Nr. 313, 38517. lpp.; turpmāk tekstā — “Likums 37/1992”), paredzēti ierobežojumi nodokļa maksātāja tiesībām atskaitīt pievienotās vērtības nodokli (turpmāk tekstā — “PVN”), kas saistīts ar tādu preču vai pakalpojumu iepirkumu, kuri finansēti ar subsīdiju palīdzību. Šie ierobežojumi stājušies spēkā, sākot no 1998. finanšu gada.

7

Likumā 37/1992 arī noteikts, ka visiem nodokļa maksātājiem ir pienākums periodiski iesniegt deklarācijas, kurās tiem jāaprēķina maksājamā PVN summa (turpmāk tekstā — “paša aprēķinātā summa”).

8

Saskaņā ar 2003. gada 17. decembra Vispārējo nodokļu likumu 58/2003 ( BOE Nr. 303, 44987. lpp.) nodokļa maksātājam ir tiesības pieprasīt tā paša aprēķināto summu koriģēšanu un, ja nepieciešams, pieprasīt atmaksāt nepamatoti samaksātās summas. Atbilstoši šī likuma 66. un 67. pantam šo tiesību īstenošanas termiņš ir četri gadi, sākot no nākamās dienas, kas seko dienai, kurā veikts nepamatotais maksājums, vai tai dienai, kurā beidzas paša aprēķināto summu iesniegšanas termiņš, ja nepamatotais maksājums ir veikts šajā dienā.

9

2005. gada 6. oktobra spriedumā lietā C-204/03 Komisija/Spānija (Krājums, I-8389. lpp.) Tiesa būtībā nosprieda, ka Likumā 37/1992 noteiktie PVN atskaitīšanas ierobežojumi ir nesaderīgi ar Sestās direktīvas 17. panta 2. un 5. punktu, kā arī 19. pantu.

10

Transportes Urbanos, kura saskaņā ar Likumu 37/1992 pati bija veikusi summu aprēķinu 1999. un 2000. finanšu gadam, neizmantoja savas tiesības saskaņā ar Vispārējo nodokļu likumu 58/2003 pieprasīt tās pašas aprēķināto summu koriģēšanu. Patiesībā ir skaidrs, ka šādas tiesības radās dienā, kurā Tiesa pasludināja iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Spānija.

11

Transportes Urbanos cēla prasību sakarā ar atbildību pret Spānijas valsti Ministru padomē. Šīs prasības ietvaros minētā sabiedrība apgalvo, ka tā ir cietusi zaudējumus EUR 1228366,39 apmērā saistībā ar to, ka Spānijas likumdevējs ir pārkāpis Sesto direktīvu un šo pārkāpumu Tiesa ir konstatējusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Komisija/Spānija. Šī summa atbilst PVN maksājumiem, ko nepamatoti iekasējusi Spānijas nodokļu iestāde par minētajiem finanšu gadiem, kā arī atmaksājamām summām, ko minētā sabiedrība par šiem finanšu gadiem būtu varējusi pieprasīt.

12

Ar 2007. gada 12. janvāra lēmumu Ministru padome noraidīja Transportes Urbanos prasību, uzskatot, ka, nepieprasot minēto pašas aprēķināto summu koriģēšanu šim mērķim paredzētajā termiņā, tā ir pārtraukusi tiešo cēloņsakarību starp valsts izdarīto Savienības tiesību pārkāpumu un šai sabiedrībai šķietami nodarīto kaitējumu.

13

Minētais Ministru padomes lēmums par prasības noraidīšanu ir balstīts uz diviem Tribunal Supremo [Augstākās tiesas] 2004. gada 29. janvāra un spriedumiem (turpmāk tekstā — “apstrīdētā judikatūra”), saskaņā ar kuriem prasības sakarā ar valsts atbildību par Savienības tiesību pārkāpumu ir pakārtotas noteikumam, ka pret nelabvēlīgu administratīvu aktu, kas pieņemts saskaņā ar Savienības tiesībām pretrunā esošu valsts likumu, iepriekš ir jābūt izmantotiem visiem administratīviem un tiesas ceļā īstenojamiem tiesību aizsardzības līdzekļiem.

14

2007. gada 6. jūnijāTransportes Urbanos par Ministru padomes minēto lēmumu noraidīt tās prasību cēla prasību Tribunal Supremo.

15

Tribunal Supremo savā lēmumā par prejudiciālā jautājuma uzdošanu atgādina, ka saskaņā ar apstrīdēto judikatūru prasības ierosināšana sakarā ar valsts atbildību, pamatojoties uz likuma neatbilstību konstitūcijai, pretēji šādai pašai prasībai, kas ierosināta, pamatojoties uz šī likuma neatbilstību Savienības tiesībām, nav pakārtota nekādam nosacījumam par visu tiesību aizsardzības līdzekļu iepriekšēju izmantošanu pret nelabvēlīgu administratīvu aktu, kas balstīts uz šo likumu.

16

Iemesls, kāpēc pastāv šāda atšķirīga attieksme pret šīm abām prasībām, ir saistīts ar pastāvošajām atšķirībām starp tiesību aizsardzības līdzekļiem, kas vērsti pret administratīvu aktu saistībā ar to, vai šīs prasības ir balstītas uz minētā akta neatbilstību Savienības tiesībām vai arī valsts tiesību aktu, kurš pārkāpj Konstitūciju un kuru piemērojot tika pieņemts šis akts.

17

Būtībā saskaņā ar apstrīdēto judikatūru, ja uz valsts likumu ir attiecināma prezumpcija par atbilstību Konstitūcijai, arī uz administratīvajiem aktiem, kas balstīti uz šo likumu, ir attiecināma “tiesiskuma” prezumpcija. No tā izriet, ka ne administratīvās iestādes, ne tiesu iestādes nevar atcelt šos aktus, ja vien Tribunal Constitucional ar savu spriedumu nav pasludinājis minēto aktu par spēkā neesošu, ņemot vērā tā neatbilstību konstitūcijai, prasības par nekonstitucionalitāti ietvaros, kas ierosināta saskaņā ar Konstitūcijas 163. pantu, kas ir prasība, kuru var ierosināt tikai tiesa, kurai piekritīga šī lieta.

18

Šādos apstākļos, ja administratīvo vai tiesas ceļā īstenojamo tiesību aizsardzības līdzekļu iepriekšējā izmantošana pret administratīvo aktu, kas rada kaitējumu, būtu nosacījums, lai varētu ierosināt prasību sakarā ar atbildību saistībā ar Konstitūcijas pārkāpumu, tas radītu situāciju, ka attiecīgajām personām ir pienākums apstrīdēt administratīvo aktu, kas pieņemts, piemērojot tādu likumu, kas, iespējams, neatbilst konstitūcijai, izmantojot, pirmkārt, administratīvos līdzekļus un, otrkārt, tiesas ceļā īstenojamos līdzekļus, kā arī vērsties visās instancēs, kamēr viena no attiecīgajām tiesām beidzot nolemj izvirzīt jautājumu par šī likuma neatbilstību konstitūcijai Tribunal Constitucional. Šāda situācija būtu nesamērīga un radītu nepieņemamas sekas.

19

Savukārt, ja kompetentās administratīvās vai tiesu iestādes uzskata, ka administratīvais akts tika pieņemts, piemērojot likumu, kurš neatbilst Savienības tiesībām, tām saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ir pienākums nepiemērot šo likumu, kā arī tos administratīvos aktus, kas pieņemti, pamatojoties uz šo likumu. Tādējādi būtu iespējams pieprasīt minētajām iestādēm administratīvā akta, kas rada kaitējumu, atcelšanu, kā arī saņemt pilnīgu atlīdzību.

20

Turklāt saskaņā ar apstrīdēto judikatūru tāda Savienības tiesību pārkāpuma pastāvēšana, saistībā ar kuru var iestāties valsts atbildība, būtu jāizvērtē Tiesas prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā. Tiesas sprieduma, kas taisīts saskaņā ar LESD 267. pantu, ietekme nav salīdzināma ar Tribunal Constitucional taisītā sprieduma, ar kuru kāds likums tiek pasludināts par neatbilstošu konstitūcijai, ietekmi tādā nozīmē, ka tikai Tribunal Constitucional lēmums padara minēto likumu par spēkā neesošu ar atpakaļejošu spēku.

21

Šādos apstākļos Tribunal Constitucional nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai, [apstrīdētajā judikatūrā] piemērojot atšķirīgus risinājumus prasībām par likumdevējas valsts mantisko atbildību, kas pamatotas ar administratīviem aktiem, kuri izdoti saskaņā ar likumu, kas atzīts par neatbilstošu konstitūcijai, un tādām pašām prasībām, kas pamatotas ar aktiem, kuri izdoti saskaņā ar tiesību normu, kas atzīta par nesaderīgu ar [Savienības] tiesībām, Tribunal Supremo neievēro līdzvērtības un efektivitātes principus?”

22

Saskaņā ar Spānijas valdības viedokli Tiesa nav kompetenta lemt par tādu tiesas nolēmumu kā apstrīdētā judikatūra atbilstību Savienības tiesībām, tādēļ ka Tribunal Supremo pati ir tiesīga grozīt šos nolēmumus, ja tā uzskata, ka šī judikatūra neatbilst minētajām tiesībām.

23

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka, lai arī prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā Tiesai nav pienākuma izvērtēt valsts tiesību aktu atbilstību Savienības tiesībām, tā vairākkārt ir nolēmusi, ka tā ir kompetenta sniegt iesniedzējtiesai visus Savienības tiesību interpretācijas elementus, kas tai ļautu izlemt jautājumu par šādu atbilstību, taisot spriedumu izskatāmajā lietā (šajā ziņā skat. it īpaši 1993. gada 15. decembra spriedumu lietā C-292/92 Hünermund u.c., Recueil, I-6787. lpp., 8. punkts, kā arī spriedumu lietā C-380/05 Centro Europa 7, Krājums, I-349. lpp., 50. punkts).

24

Šajā sakarā, kā to atklāj arī ģenerāladvokāts savu secinājumu 13. punktā, valsts tiesību noteikumu, kuru atbilstību Savienības tiesībām ir pienākums izvērtēt iesniedzējtiesai, ņemot vērā Tiesas sniegtos interpretācijas elementus, leģislatīvā, regulatīvā vai no judikatūras izrietošā izcelsme neietekmē tās kompetenci lemt par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

25

Turklāt atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, Tiesai un dalībvalstu tiesām sadarbojoties, kā tas ir paredzēts LESD 267. pantā, tikai valsts tiesām, kurās ir ierosināta tiesvedība un kurām ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā katras lietas īpatnības, ir jānovērtē gan tas, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums tām ir nepieciešams sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu atbilstība. Tādējādi, ja uzdotie jautājumi ir saistīti ar Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (šajā ziņā skat. it īpaši 2001. gada 13. marta spriedumu lietā C-379/98 PreussenElektra, Recueil, I-2099. lpp., 38. punkts; spriedumu lietā C-18/01 Korhonen u.c., Recueil, I-5321. lpp., 19. punkts, kā arī spriedumu apvienotajās lietās C-261/07 un C-299/07 VTB-VAB un Galatea, Krājums, I-2949. lpp., 32. punkts).

26

Šajā gadījumā Tiesai netiek lūgts interpretēt valsts tiesības vai valsts tiesas spriedumu, bet gan sniegt iesniedzējtiesai efektivitātes un līdzvērtības principu interpretācijas elementus, kas ļautu iesniedzējtiesai izvērtēt, vai saskaņā ar Savienības tiesībām tai ir pienākums nepiemērot valsts tiesību normas attiecībā uz prasību sakarā ar valsts atbildību saistībā ar likumu, kurš pārkāpj minētās tiesības (šajā ziņā skat. 2007. gada 18. jūlija spriedumu lietā C-119/05 Lucchini, Krājums, I-6199. lpp., 46. punkts).

27

Tādējādi Tiesa ir kompetenta pieņemt nolēmumu attiecībā uz šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

28

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Savienības tiesības ir pretrunā tādai dalībvalsts tiesību normai, saskaņā ar kuru prasības sakarā ar valsts atbildību saistībā ar valsts likumu, kurš pārkāpj šīs tiesības, ir pakļautas nosacījumam par visu tiesību aizsardzības līdzekļu iepriekšēju izmantošanu pret administratīvu aktu, kas rada kaitējumu, ja šādas pašas prasības, kas pamatotas uz Konstitūcijas pārkāpumu, kurš izdarīts ar šo pašu likumu, nav pakļautas šādam nosacījumam.

29

Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Eiropas Savienības dibināšanas līgumu sistēmā ir paredzēts valsts atbildības princips attiecībā uz indivīdiem radīto kaitējumu, kas radies saistībā ar tās izdarītu Savienības tiesību pārkāpumu (šajā ziņā skat. 1991. gada 19. novembra spriedumu apvienotajās lietās C-6/90 un C-9/90 Francovich u.c., Recueil, I-5357. lpp., 35. punkts; spriedumu apvienotajās lietās C-46/93 un C-48/93 Brasserie du pêcheur un Factortame, Recueil, I-1029. lpp., 31. punkts; kā arī spriedumu lietā C-445/06 Danske Slagterier, Krājums, I-2119. lpp., 19. punkts).

30

Šajā sakarā Tiesa ir nospriedusi, ka zaudējumus cietušajiem indivīdiem ir tiesības uz atlīdzinājumu, ja ir izpildīti trīs nosacījumi, proti, ja pārkāptās Savienības tiesību normas mērķis ir piešķirt tiesības indivīdiem, ja šīs normas pārkāpums ir pietiekami būtisks un ja ir tieša cēloņsakarība starp šo pārkāpumu un indivīdiem nodarīto kaitējumu (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Danske Slagterier, 20. punkts un tajā minētā judikatūra).

31

Tiesai ir arī bijusi iespēja precizēt, ka, ja vien tiesības uz kompensāciju nav tieši paredzētas Savienības tiesībās un gadījumā ja šie nosacījumi ir izpildīti, valstij ir pienākums atlīdzināt kaitējuma radītās sekas, ņemot vērā valsts tiesības saistībā ar tās atbildību, ar noteikumu, ka valsts tiesību aktos ietvertie nosacījumi par zaudējumu atlīdzināšanu nav nelabvēlīgāki par tiem, kas attiecas uz līdzīgām prasībām dalībvalstī (līdzvērtības princips), un to piemērošana praksē nedrīkst būt tāda, kas zaudējumu atlīdzināšanu padara par neiespējamu vai pārmērīgi grūtu (efektivitātes princips) (šajā ziņā skat. 2003. gada 30. septembra spriedumu lietā C-224/01 Köbler, Recueil, I-10239. lpp., 58. punkts, un spriedumu lietā C-524/04 Test Claimants in the Thin Cap Group Litigation, Krājums, I-2107. lpp., 123. punkts).

32

Līdz ar to, kā to atzinusi iesniedzējtiesa, uzdotais jautājums ir jāpārbauda, ņemot vērā šos principus.

33

Attiecībā uz līdzvērtības principu ir jāteic, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru visiem noteikumiem, kas piemērojami prasībām, ir jābūt piemērojamiem vienādi prasībām, kas ir pamatotas ar Savienības tiesību pārkāpumu, kā arī prasībām, kas ir pamatotas ar valsts tiesību neievērošanu (šajā ziņā skat. 1998. gada 15. septembra spriedumu lietā C-231/96 Edis, Recueil, I-4951. lpp., 36. punkts; spriedumu lietā C-326/96 Levez, Recueil, I-7835. lpp., 41. punkts; spriedumu lietā C-78/98 Preston u.c, Recueil, I-3201. lpp., 55. punkts, kā arī spriedumu apvienotajās lietās C-392/04 un C-422/04 i-21 Germany un Arcor, Krājums, I-8559. lpp., 62. punkts).

34

Tomēr šis princips nevar tikt interpretēts kā tāds, kas dalībvalstij liek attiecināt tās labvēlīgāko iekšējo kārtību uz visām prasībām, kas iesniegtas kādā konkrētā tiesību jomā (iepriekš minētais spriedums lietā Levez, 42. punkts; 1999. gada 9. februāra spriedums lietā C-343/96 Dilexport, Recueil, I-579. lpp., 27. punkts, un spriedums lietā C-63/08 Pontin, Krājums, I-10467. lpp., 45. punkts).

35

Lai pārliecinātos, vai šajā lietā ir ievērots līdzvērtības princips, ir jāizvērtē, vai prasība sakarā ar atbildību, ko ierosināja Transportes Urbanos par Savienības tiesību pārkāpumu, un prasība, kuru šī sabiedrība būtu varējusi ierosināt sakarā ar Konstitūcijas pārkāpumu, ņemot vērā šo prasību priekšmetu un galvenos elementus, var tikt uzskatītas par līdzīgām (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Preston u.c., 49. punkts).

36

Attiecībā uz abu iepriekšējā punktā minēto prasību sakarā ar atbildību priekšmetu ir jāteic, ka to abu priekšmeti ir vienādi, proti, tās attiecas uz zaudējumu atlīdzināšanu personai, kurai nodarīts kaitējums sakarā ar pieņemto aktu vai valsts bezdarbību.

37

Attiecībā uz to galvenajiem elementiem ir jāatgādina, ka šajā lietā minētais noteikums saistībā ar iepriekš izmantotajiem līdzekļiem rada atšķirību abās šajās prasībās tādā veidā, ka šis noteikums pieprasa, lai prasītājs pret administratīvu aktu, kas rada kaitējumu, iepriekš būtu izmantojis visus tiesību aizsardzības līdzekļus tikai tādā gadījumā, ja prasība sakarā ar atbildību ir pamatota ar Savienības tiesību pārkāpumu, kas radies valsts likuma dēļ, kuru piemērojot pieņemts šis akts.

38

Tomēr ir jāteic, ka pretēji tam, kas it kā izriet no šī sprieduma 20. punktā minētās apstrīdētās judikatūras dažiem aspektiem, zaudējumu, ko izraisījis dalībvalsts Savienības tiesību pārkāpums, atlīdzināšana nav pakļauta prasībai, lai fakts, ka pastāv šāds pārkāpums, izrietētu no Tiesas sprieduma, kas taisīts prejudiciāla nolēmuma kārtībā (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Brasserie du pêcheur un Factortame, 94.–96. punkts; 1996. gada 8. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C-178/94, C-179/94 un no C-188/94 līdz C-190/94 Dillenkofer u.c., Recueil, I-4845. lpp., 28. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Danske Slagterier, 37. punkts).

39

Tomēr ir jākonstatē, ka pamata prāvā Transportes Urbanos nepārprotami ir pamatojusi savu prasību sakarā ar atbildību ar iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Spānija, kas taisīts saskaņā ar EKL 226. pantu, kurā Tiesa ir konstatējusi Sestās direktīvas pārkāpumu, kas izdarīts ar Likumu 37/1992.

40

Turklāt no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka Transportes Urbanos ir vērsusies Ministru padomē ar šo prasību tādēļ, ka lūguma par paša aprēķināto summu par 1999. un 2000. finanšu gadu koriģēšanu iesniegšanas termiņš bija beidzies dienā, kad tika pasludināts minētais spriedums lietā Komisija/Spānija.

41

Tomēr, kā jau tika minēts šī sprieduma 12. un 13. punktā, Ministru padome minēto prasību noraidīja tādēļ, ka Transportes Urbanos pirms šīs prasības celšanas nebija pieprasījusi pašas aprēķināto summu koriģēšanu.

42

Savukārt saskaņā ar iesniedzējtiesas lēmumu, ja Transportes Urbanos būtu varējusi pamatot savu prasību sakarā ar atbildību ar Tribunal Constitucional spriedumu, ar kuru šis pats likums tiktu pasludināts par spēkā neesošu sakarā ar Konstitūcijas pārkāpumu, šī prasība varētu tikt apmierināta neatkarīgi no tā, ka šī sabiedrība nebija pieprasījusi minēto pašas aprēķināto summu koriģēšanu pirms tam, kad beidzies paredzētais termiņš.

43

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka tādā kontekstā, kāda šī lieta aprakstīta iesniedzējtiesas lēmumā, vienīgā atšķirība starp abām prasībām, kas minētas šī sprieduma 35. punktā, ir tāda, ka vienā gadījumā tiesību pārkāpums, ar kuru tās ir pamatotas, tiktu konstatēts ar Tiesas spriedumu, kas taisīts saskaņā ar EKL 226. pantu, un otrā gadījumā ar Tribunal Constitucional spriedumu.

44

Ar šo vienīgo apstākli, neesot nekādām citām norādēm iesniedzējtiesas lēmumā, kas ļautu secināt, ka pastāvētu citas atšķirības starp Transportes Urbanos ierosināto prasību sakarā ar valsts atbildību un prasību, ko šī sabiedrība būtu varējusi ierosināt, pamatojoties uz Tribunal Constitucional konstatēto Konstitūcijas pārkāpumu, nepietiek, lai saskaņā ar līdzvērtības principu noteiktu, ka starp šīm abām prasībām ir atšķirības.

45

Šādā situācijā ir jāatzīst, ka abas iepriekš minētās prasības var uzskatīt par līdzīgām šī sprieduma 35. punktā minētās judikatūras izpratnē.

46

No tā izriet, ka, ņemot vērā iesniedzējtiesas lēmumā aprakstītos apstākļus, līdzvērtības princips liedz tāda noteikuma kā pamata lietā piemērošanu.

47

Ņemot vērā šo secinājumu, nav nepieciešams izvērtēt pamata prāvā minēto noteikumu saistībā ar iepriekšēju visu tiesību aizsardzības līdzekļu izmantošanu atbilstoši līdzvērtības principam.

48

No iepriekš minētā izriet, ka uz uzdoto jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka Savienības tiesības liedz piemērot tādu dalībvalsts tiesību normu, saskaņā ar kuru prasība sakarā ar valsts atbildību, kas pamatota ar Savienības tiesību pārkāpumu, kas izdarīts ar valsts likumu un kas konstatēts ar Tiesas spriedumu atbilstoši EKL 226. pantam, var tikt apmierināta tikai tad, ja prasītājs iepriekš ir izmantojis visus valsts tiesību aizsardzības līdzekļus tāda administratīvā akta spēkā esamības apstrīdēšanai, kas ir radījis kaitējumu un kas pieņemts pamatojoties uz šo likumu, ja šāds pats noteikums nav piemērojams prasībai sakarā ar valsts atbildību, kas pamatota ar Konstitūcijas pārkāpumu, kas izdarīts ar šo pašu likumu un kuru konstatējusi kompetentā valsts tiesa.

49

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

Savienības tiesības liedz piemērot tādu dalībvalsts tiesību normu, saskaņā ar kuru prasība sakarā ar valsts atbildību, kas pamatota ar Savienības tiesību pārkāpumu, kurš izdarīts ar valsts likumu un kurš konstatēts ar Eiropas Kopienu Tiesas spriedumu atbilstoši EKL 226. pantam, var tikt apmierināta tikai tad, ja prasītājs iepriekš ir izmantojis visus valsts tiesību aizsardzības līdzekļus tāda administratīvā akta spēkā esamības apstrīdēšanai, kas ir radījis kaitējumu un kas pieņemts pamatojoties uz šo likumu, ja šāds pats noteikums nav piemērojams prasībai sakarā ar valsts atbildību, kas pamatota ar Konstitūcijas pārkāpumu, kurš izdarīts ar šo pašu likumu un kuru konstatējusi kompetentā valsts tiesa.