This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 62008CC0569
Opinion of Advocate General Trstenjak delivered on 10 February 2010. # Internetportal und Marketing GmbH v Richard Schlicht. # Reference for a preliminary ruling: Oberster Gerichtshof - Austria. # Internet - .eu Top Level Domain - Regulation (EC) No 874/2004 - Domain names - Phased registration - Special characters - Speculative and abusive registrations - Concept of ‘bad faith’. # Case C-569/08.
Ģenerāladvokātes Trstenjak secinājumi, sniegti 2010. gada 10.februārī.
Internetportal und Marketing GmbH pret Richard Schlicht.
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu: Oberster Gerichtshof - Austrija.
Internets - Pirmā līmeņa domēns .eu - Regula (EK) Nr. 874/2004 - Domēna nosaukumi - Pakāpeniska reģistrācija - Īpašas rakstu zīmes - Spekulatīva un ļaunprātīga reģistrācija - "Ļaunprātības" jēdziens.
Lieta C-569/08.
Ģenerāladvokātes Trstenjak secinājumi, sniegti 2010. gada 10.februārī.
Internetportal und Marketing GmbH pret Richard Schlicht.
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu: Oberster Gerichtshof - Austrija.
Internets - Pirmā līmeņa domēns .eu - Regula (EK) Nr. 874/2004 - Domēna nosaukumi - Pakāpeniska reģistrācija - Īpašas rakstu zīmes - Spekulatīva un ļaunprātīga reģistrācija - "Ļaunprātības" jēdziens.
Lieta C-569/08.
ECLI identifier: ECLI:EU:C:2010:65
ĢENERĀLADVOKĀTES VERICAS TRSTENJAKAS [VERICA TRSTENJAK] SECINĀJUMI,
sniegti 2010. gada 10. februārī (1)
Lieta C‑569/08
Internetportal und Marketing GmbH
pret
Richard Schlicht
(Oberster Gerichsthof (Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Internets – Pirmā līmeņa domēns .eu – Regula (EK) Nr. 874/2004 – 21. pants – Valsts preču zīmes, kas iegūta tikai tādēļ, lai atļautu reģistrāciju pakāpeniskas reģistrācijas pirmajā posmā, īpašnieka domēna reģistrācija – Jēdziens “tiesības” – Jēdziens “leģitīmas intereses” – Jēdziens “ļaunprātība” – 11. pants – Īpašu rakstu zīmju transkripcijas noteikumi – Ļaunprātīgi reģistrēta valsts preču zīme
I – Ievads
1. Šīs lietas pamatā ir Oberster Gerichtshof [Augstākās tiesas] (Austrija) atbilstoši EKL 234. pantam iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ar ko tā Tiesai uzdod piecus jautājumus par Regulas (EK) Nr. 874/2004 21. panta interpretāciju (2).
2. Šie jautājumi tika uzdoti tiesvedības ietvaros starp uzņēmumu Internetportal und Marketing GmbH, kurš izmanto interneta vietnes un tirgo preces internetā (turpmāk tekstā – “prasītājs”), no vienas puses, un Rihardu Šlihtu [Richard Schlicht], Beniluksa preču zīmes “Reifen” īpašnieku, kurš to vēlas izmantot jauniem tīrīšanas līdzekļiem, kas ir paredzēti stiklam (3) (turpmāk tekstā – “atbildētājs”), no otras puses, – tiesvedības priekšmets ir domēna nosaukums “reifen.eu”.
3. Jautājumi būtībā attiecas uz kritērijiem, lai varētu noteikt “tiesību”, “leģitīmu interešu” un “ļaunprātības” esamību minētā Regulas Nr. 874/2004 21. panta izpratnē.
II – Atbilstošās tiesību normas
4. Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 22. aprīļa Regulā (EK) Nr. 733/2002 par .eu pirmā līmeņa domēna ieviešanu (4) saskaņā ar tās 1. pantu ir noteikti vispārēji noteikumi .eu pirmā līmeņa domēna ieviešanai, tostarp reģistra noteikšanai, kā arī ir izveidoti vispārēji noteikumi reģistra darbībai.
5. Saskaņā ar regulas preambulas sešpadsmito apsvērumu šiem vispārējiem noteikumiem būtu jānodrošina, ka valstu un/vai Kopienas izveidotu vai atzītu pirmtiesību īpašniekiem un sabiedriskām organizācijām tiek dots noteikts laiks (“sunrise period”), kurā to domēnu nosaukumu reģistrācija tiek ekskluzīvi rezervēta šiem valstu un/vai Kopienas un sabiedrisku organizāciju atzītiem vai izveidotiem pirmtiesību īpašniekiem un sabiedriskām organizācijām.
6. Regulas Nr. 733/2002 5. pantā (“Politika”) ir noteikts:
“1 [..] Komisija pieņem sabiedriskās kārtības noteikumus attiecībā uz .eu TLD ieviešanu un funkcijām, kā arī sabiedriskās kārtības principus attiecībā uz reģistrāciju. Šie noteikumi ietver:
a) ārpustiesas strīdu risināšanas politiku;
b) sabiedriskās kārtības noteikumus, kas attiecas uz spekulatīvu un aizskarošu domēnu nosaukumu reģistrāciju, ietverot iespēju domēnu nosaukumus reģistrēt pakāpeniski, lai nodrošinātu pienācīgas pagaidu iespējas valstu un/vai Kopienas izveidotu vai atzītu pirmtiesību īpašniekiem un sabiedriskām organizācijām reģistrēt savus nosaukumus;
[..].”
7. Regulas Nr. 874/2004, kas tika pieņemta minētā panta piemērošanai, preambulas divpadsmitajā apsvērumā ir noteikts:
“Lai aizsargātu pirmtiesības, kas atzītas saskaņā ar Kopienas vai attiecīgās valsts tiesību aktiem, jāievieš pakāpeniskas reģistrācijas kārtība. Pakāpeniskā reģistrācija notiek divos posmos, lai nodrošinātu to, ka pirmtiesību īpašniekiem ir pienācīgas iespējas reģistrēt vārdus, attiecībā uz kuriem tiem ir pirmtiesības. [..] Ja par domēna vārda reģistrāciju pieteikumu ir iesniegušas divas vai vairākas personas, kurām visām ir pirmtiesības, minēto vārdu piešķir rindas kārtībā.”
8. Regulas Nr. 874/2004 3. pantā (“Domēna vārda reģistrācijas pieteikumi”) ir noteikts:
“Domēna vārda reģistrācijas pieteikumā ietver šādu informāciju:
[..]
c) pieteikuma iesniedzējas personas apliecinājums, izmantojot elektroniskos saziņas līdzekļus, ka, cik tai zināms, attiecīgo pieteikumu domēna vārda reģistrācijai tā iesniedz labā ticībā un nepārkāpjot kādas trešās personas tiesības.
[..]”
9. Regulas Nr. 874/2004 10. pantā (“Personas, kam ir tiesības iesniegt reģistrācijas pieteikumus, un vārdi, ko tās var reģistrēt”) ir noteikts:
“1. Pirmtiesību īpašnieki, kas atzīti un reģistrēti saskaņā ar valsts un/vai Kopienas tiesībām, [..] ir tiesīg[i] iesniegt domēna vārda reģistrācijas pieteikumu pakāpeniskās reģistrācijas laikā, pirms ir sākusies vispārējā .eu domēna reģistrācija.
“Pirmtiesības” inter alia attiecas uz reģistrētām valsts un Kopienas preču zīmēm, ģeogrāfiskiem apzīmējumiem vai izcelsmes apzīmējumiem un, ciktāl tie ir aizsargāti saskaņā ar valsts tiesību aktiem dalībvalstī, kurā tie pastāv: nereģistrētām preču zīmēm, komercnosaukumiem, uzņēmumu identifikācijas zīmēm, uzņēmumu nosaukumiem, uzvārdiem un aizsargātu literāru un mākslas darbu nosaukumiem.
[..]
2. Reģistrācija uz pirmtiesību pamata ir tā pilna vārda/nosaukuma reģistrācija, attiecībā uz kuru pastāv pirmtiesības, kā tas rakstīts dokumentos, kuri apliecina, ka šādas tiesības pastāv.
[..]”
10. Regulas Nr. 874/2004 11. pantā (“Īpašas rakstu zīmes”) ir noteikts:
“Attiecībā uz pilnu nosaukumu reģistrāciju, ja šādi nosaukumi ietver atstarpi starp teksta elementiem vai vārdiem, šādus pilnus nosaukumus uzskata par identiskiem tādiem pašiem domēna vārda reģistrācijas pieteikumā minētiem nosaukumiem, ko raksta ar defisi starp vārdiem vai to elementiem vai apvienotus vienā vārdā.
Ja vārds/nosaukums, par ko prasa īstenot pirmtiesības, ietver īpašas rakstu zīmes, atstarpes vai pieturzīmes, tās pilnībā svītro no attiecīgā domēna vārda, aizstāj ar defisēm vai, ja iespējams, pārraksta [izmantojot parastās rakstu zīmes].
Šā panta otrajā daļā minētās īpašās rakstu zīmes un pieturzīmes ietver šādas rakstu zīmes: ~ @ # $ % ^ & * ( ) + = <> { } [ ] \ /: ; ‘ , . ?
[..] Citās jomās domēna vārds ir identisks tā vārda teksta vai vārdu elementiem, uz ko attiecas pirmtiesības.”
11. Regulas Nr. 874/2004 12. pantā (“Pakāpeniskas reģistrācijas principi”) ir noteikts:
“1. Pakāpenisku reģistrāciju [sāk] [..] tikai tad, ja ir izpildīta 6. panta pirmajā daļā noteiktā prasība [..].
Reģistrs vismaz divus mēnešus iepriekš publicē datumu, kurā sākas pakāpeniskā reģistrācija, un attiecīgi informē visas akreditētās reģistratūras.
[..]
2. Pakāpeniskās reģistrācijas posms ilgst četrus mēnešus. Vispārējā domēna vārdu reģistrācija [“Landrush period”] nesākas, pirms nav beidzies pakāpeniskās reģistrācijas posms.
Pakāpenisko reģistrāciju veido divas daļas un katra daļa ilgst divus mēnešus.
Pakāpeniskās reģistrācijas pirmajā daļā 10. panta 1. punktā minētie pirmtiesību īpašnieki vai licenciāti un valsts iestādes kā domēna vārdus var pieteikt tikai reģistrētas valstu un Kopienas preču zīmes, ģeogrāfiskās izcelsmes norādes un 10. panta 3. punktā minētos nosaukumus vai akronīmus.
Pakāpeniskās reģistrācijas otrajā daļā nosaukumus, ko var reģistrēt pirmajā daļā, un nosaukumus, kuru pamatā ir visas citas pirmtiesības, kā domēna vārdus var pieteikt tie, kam ir pirmtiesības uz šiem vārdiem.
3. Pieteikumā reģistrēt domēna vārdu, ņemot vērā pirmtiesības saskaņā ar 10. panta 1. un 2. punktu, ietver atsauci uz tiesību uz šo vārdu juridisko pamatu attiecīgās valsts vai Kopienas tiesībās, kā arī citu svarīgu informāciju, piemēram, preču zīmes reģistrācijas numuru, informāciju par publikāciju valdības biļetenā vai oficiālā valdības laikrakstā, profesionālo vai uzņēmējdarbības apvienību un tirdzniecības kameru reģistrācijas informāciju.
[..]
6. Strīdus par domēna vārdu izšķir, piemērojot VI nodaļas noteikumus.”
12. Regulas Nr. 874/2004 21. pantā (“Spekulatīva un ļaunprātīga reģistrācija”) ir noteikts:
“1. Reģistrētu domēna vārdu var atcelt, izmantojot attiecīgu ārpustiesas vai tiesas procedūru, ja šis vārds ir identisks vai ļoti līdzīgs vārdam, attiecībā uz kuru saskaņā ar attiecīgās valsts un/vai Kopienas tiesību aktiem ir atzītas tiesības, piemēram, 10. panta 1. punktā minētās tiesības, un ja:
a) šo vārdu tā īpašnieks ir reģistrējis, nepastāvot tiesībām vai leģitīmām interesēm uz vārdu, vai arī
b) tas ir reģistrēts vai tiek izmantots ļaunprātīgi.
2. Leģitīmas intereses 1. punkta a) apakšpunkta nozīmē var pamatot šādi apstākļi:
a) ja pirms jebkāda paziņojuma par alternatīvu strīdu izšķiršanas (ADR) procedūru domēna vārda īpašnieks ir izmantojis domēna vārdu vai tam atbilstošu vārdu saistībā ar preču vai pakalpojumu piedāvāšanu vai ir veicis pierādāmus sagatavošanās darbus šādā nolūkā;
b) ja domēna vārda īpašnieks – organizācija vai fiziska persona – bijis plaši pazīstams ar minēto domēna vārdu, pat tad, ja tam nav saskaņā ar attiecīgās valsts un/vai Kopienas tiesību aktiem atzītu tiesību uz vārdu;
c) ja domēna vārda īpašnieks likumīgi un nekomerciāliem nolūkiem izmanto domēna vārdu bez nodoma maldināt patērētājus vai kaitēt tā vārda reputācijai, uz kuru tiesības ir atzītas saskaņā ar attiecīgās valsts un/vai Kopienas tiesību aktiem.
3. Par ļaunprātīgu 1. punkta b) apakšpunkta nozīmē uzskata šādu rīcību:
a) ja apstākļi norāda, ka domēna vārds ir reģistrēts vai iegūts galvenokārt ar mērķi to pārdot, iznomāt vai citādi nodot īpašniekam, kura tiesības uz šo vārdu ir atzītas saskaņā ar attiecīgās valsts un/vai Kopienas tiesību aktiem, vai valsts iestādei, vai
b) domēna vārds ir reģistrēts, lai neļautu šā vārda īpašniekam, kura tiesības uz šo vārdu ir atzītas saskaņā ar attiecīgās valsts un/vai Kopienas tiesību aktiem, vai valsts iestādei ietvert šo vārdu atbilstošā domēna vārdā, ja vien:
i) šādu pieteikuma iesniedzēja rīcību var pierādīt; vai
ii) domēna vārds nav pienācīgi izmantots vismaz divus gadus no reģistrācijas dienas; vai
iii) apstākļos, ja uzsākta alternatīvā strīdu izšķiršanas procedūra, domēna vārda īpašnieks, kura tiesības uz šo vārdu ir atzītas saskaņā ar attiecīgās valsts un/vai Kopienas tiesību aktiem, vai valsts iestādes domēna vārda īpašnieks ir paziņojis par savu nodomu attiecīgi izmantot šo domēna vārdu, bet to nav darījis sešos mēnešos no dienas, kad uzsākta alternatīvās strīdu izšķiršanas procedūra;
c) domēna vārds ir reģistrēts ar nolūku traucēt konkurenta profesionālo darbību; vai
d) domēna vārds ir speciāli lietots, lai nolūkā gūt komerciālu labumu pievērstu interneta lietotājus domēna vārda īpašnieka tīmekļa vietnei vai citai tiešsaistes vietnei, radot līdzību ar vārdu, attiecībā uz kuru saskaņā ar attiecīgās valsts un/vai Kopienas tiesību aktiem ir atzītas tiesības, vai ar valsts iestādes nosaukumu, šādai līdzībai izrietot no minētās domēna vārda īpašnieka tīmekļa vietnes vai tiešsaistes vietnes, vai arī tīmekļa vietnē vai tiešsaistes vietnē norādīta ražojuma vai pakalpojuma avota, sponsorējuma, piederības vai vizēšanas; vai
e) reģistrētais domēna vārds ir personas vārds, attiecībā uz kuru nepastāv pierādāma saikne starp domēna vārda īpašnieku un reģistrēto domēna vārdu.
[..]”
13. Regulas Nr. 874/2004 22. pantā (“Alternatīva strīdu izšķiršanas procedūra”, turpmāk tekstā – “ADR”) (5) ir noteikts:
“1. Alternatīvu strīdu izšķiršanas procedūru var uzsākt ikviena persona, ja:
a) reģistrācija ir spekulatīva vai ļaunprātīga 21. panta nozīmē; vai
b) reģistra pieņemtais lēmums ir pretrunā ar šo regulu vai Regulu (EK) Nr. 733/2002.
[..]
11. Izskatot prasību pret domēna vārda īpašnieku, alternatīvo strīdu izšķiršanas komisija pieņem lēmumu par domēna vārda atsaukšanu, ja tā konstatē, ka reģistrācija bijusi spekulatīva vai ļaunprātīga, kā norādīts 21. pantā. Domēna vārdu nodod sūdzības iesniedzējam, ja tas iesniedz pieteikumu par šo domēna vārdu un atbilst vispārējiem atbilstības kritērijiem, kas noteikti Regulas (EK) Nr. 733/2002 4. panta 2. punkta b) apakšpunktā.
[..]
13. Alternatīvās strīdu izšķiršanas procedūras rezultāti ir saistoši pusēm un reģistram, ja vien 30 kalendāro dienu laikā pēc tās procedūras rezultātu paziņošanas pusēm kāda no tām neuzsāk tiesvedību.”
III – Fakti, tiesvedība pamata lietā un prejudiciālie jautājumi
14. Prasītājs ir izveidojis tīmekļa vietnes un nodarbojas ar preču tirdzniecību šajā tīklā. Lai varētu reģistrēt domēnu vārdus pakāpeniskās reģistrācijas pirmajā posmā, tas iesniedza Zviedrijas Preču zīmju reģistram kopumā 33 sugas vārdu vācu valodā reģistrācijas pieteikumus, lūdzot tos reģistrēt kā preču zīmes, un, proti, katru no tiem rakstot, izmantojot īpašo zīmi “&” pirms un pēc, kā arī starp atsevišķiem burtiem. Prasītāja 2005. gada 11. augusta pieteikums bija par vārdiskas preču zīmes “&R&E&I&F&E&N&” reģistrāciju starptautiskās klasifikācijas 9. klasē (drošības jostas) – reģistrācija tika veikta [2005. gada] 25. novembrī.
15. Prasītāja nolūks nekad nav bijis izmantot šo preču zīmi attiecībā uz drošības jostām, bet atbilstoši PricewaterhouseCoopers – uzņēmuma, kam EURID lūdza izvērtēt domēnu reģistrācijas pieteikumus, paziņojumam tas uzskatīja, ka, reģistrējot šo preču zīmi kā pirmā līmeņa domēnu “.eu”, ievērojot “transkripcijas noteikumus”, īpašās rakstu zīmes “&” tiks svītrotas un rezultātā paliks tikai vārds “Reifen” [riepas], kas tā skatījumā tādēļ, ka ir sugas vārds, no preču zīmju tiesību aspekta nekādā ziņā nav aizsargājams.
16. Faktiski prasītājs pakāpeniskās reģistrācijas pirmajā posmā, pamatojoties uz savu Zviedrijas preču zīmi “&R&E&I&F&E&N&”, reģistrēja domēnu “www.reifen.eu”. Prasītājs kopumā iesniedza pieteikumu reģistrēt 180 domēnu vārdus, kurus veidoja sugas vārdi. Prasītājs vēlas izveidot tīmekļa vietni “www.reifen.eu” tirdzniecībai ar riepām, tomēr iesniedzējtiesa uzskata, ka, ņemot vērā tiesvedību un pirms tam esošo strīdu izšķiršanas procedūru, tas vēl nav veicis nekādus nozīmīgus sagatavošanas pasākumus. Domēna reģistrācijas brīdī atbildētājs prasītājam nebija pazīstams.
17. Atbildētājs ir īpašnieks vārdiskai preču zīmei “Reifen” (riepas), kuras reģistrācija Beniluksa Preču zīmju birojā tika lūgta 2005. gada 10. novembrī, un tā 2005. gada 28. novembrī tika reģistrēta 3. klasē (mazgāšanas un balināšanas līdzekļi; [..] tīrīšanas līdzekļi, it īpaši tīrīšanas līdzekļi logu stikliem, kas satur nanodaļiņas) un 35. klasē (šāda veida mazgāšanas līdzekļu realizēšanas atbalsta pakalpojumi).
18. Turklāt 2005. gada 10. novembrī atbildētājs iesniedza pieteikumu reģistrēt vārdisku Kopienas preču zīmi “Reifen” attiecībā uz 3. klasē (logu stiklu un solāriju iekārtu virsmu tīrīšanas līdzekļi, it īpaši līdzekļi, kas satur nanodaļiņas) un 35. klasē (logu stiklu un solāriju iekārtu tīrīšana trešām personām) ietilpstošām precēm. Ar šo preču zīmi atbildētājs vēlas visā Eiropā tirgot “tīrīšanas līdzekļus virsmām, kas līdzīgas logu stikliem”, un tirdzniecību viņš ir uzticējis uzņēmumam BERGOLIN GmbH & Co KG. 2006. gada 10. oktobrī jau bija pieejams pirmais tīrīšanas šķīduma I (REIFEN A) paraugs.
19. Atbildētājs par prasītājam reģistrēto domēna vārdu “www.reifen.eu” cēla prasību Čehijas šķīrējtiesā, kura ar 2006. gada 24. jūlija nolēmumu (6) prasību apmierināja, atceļot prasītājam reģistrēto domēna vārdu “reifen”, lai to nodotu atbildētājam.
20. Šķīrējtiesa uzskatīja, ka šajā tiesvedībā pret domēna īpašnieku pēc analoģijas ir jāpiemēro tās iepriekšējā judikatūra lietās pret reģistru (EURID). No tā izrietot, ka īpašā rakstu zīme “&”, kas ir preču zīmē, neesot jāsvītro, bet gan jātranskribē. Prasītājs acīmredzot esot vēlējies apiet Regulas Nr. 874/2004 11. panta otrajā daļā paredzētos tehniskos noteikumus. Tātad, iesniedzot pieteikumu par apstrīdētā domēna reģistrāciju, tas esot rīkojies ļaunprātīgi.
21. Prasītājs 2006. gada 23. augustā Regulas Nr. 874/2004 22. panta 13. punktā paredzētajā termiņā cēla prasību, lūdzot atzīt, ka domēna nosaukums “reifen” pirmā līmeņa domēnā .eu nav jānodod atbildētājam un prasītājam reģistrētais domēna nosaukums “reifen” nav jāatceļ; pakārtoti lūdzot konstatēt, ka šķīrējtiesas 2006. gada 24. jūlija nolēmums ir prettiesisks un ka prasītājs atbildētājam nevar nodot domēna vārdu “reifen” pirmā līmeņa domēnā .eu, un prasītājam reģistrētais domēna vārds “reifen” nav jāatceļ.
22. Valsts tiesās lietas dalībnieku argumenti galvenokārt attiecās uz šādiem jautājumiem.
23. Prasītājs uzskata, ka, reģistrējot Zviedrijas preču zīmi “&R&E&I&F&E&N”, pamatojoties uz Regulas Nr. 874/2004 11. panta otrās daļas noteikumu par transkripciju, prasītājs minētos noteikumus esot izmantojis tikai tādēļ, lai iegūtu iespējami labu sākuma pozīciju pakāpeniskās reģistrācijas pirmajā posmā. Šis nodoms neesot “ļaunprātīgs” Regulas Nr. 874/2004 21. panta nozīmē vai citādā veidā netaisnprātīga tiesību izmantošana.
24. Prasītāja rīcībā esot reģistrēta preču zīme, pamatojoties uz kuru tas, rīkojoties pēc rindas kārtības principa, ir ieguvis domēnu “www.reifen.eu”. Turklāt attiecībā uz sugas vārdu “Reifen” prasītājam esot leģitīmas intereses, jo tas, izmantojot šo nosaukumu, vēloties izveidot tematisku interneta vietni. Turklāt domēnu “reifen.eu” neesot lūgts reģistrēt tādēļ, lai traucētu atbildētājam izmantot internetu, vēl jo vairāk tādēļ, ka prasītājs neko neesot zinājis nedz par viņa darbību, nedz par viņa precēm. Visbeidzot, prasītāja reģistrēto preču zīmju un domēnu vārdu skaits, kā arī to izmantojums šajā lietā neesot svarīgs.
25. Prasītājs arī uzskata, ka pakāpeniskā reģistrācija esot paredzēta vienīgi pirmtiesību īpašnieku aizsardzībai, tomēr tā neparedzot, ka sugas vārdu reģistrācijas pieteikumi būtu jāiesniedz tikai vispārējās reģistrācijas posmā. Tātad neesot nekādu noteikumu, kas neļautu jau pakāpeniskās reģistrācijas pirmajā posmā iesniegt sugas vārdus kā domēnu vārdu reģistrācijas pieteikumu. Regulas Nr. 874/2004 11. panta otrā daļa neesot piemērota nepareizi, jo tajā paredzētās trīs alternatīvas (pilnīga svītrošana, aizstāšana ar defisēm vai transkripcija) esot līdzvērtīgas un vārdi “ja iespējams” nozīmējot vienīgi to, ka trešā alternatīva ne vienmēr var tikt piemērota.
26. Atbildētājs lūdz noraidīt prasību, jo prasītājs esot netaisnprātīgi un ļaunprātīgi apgājis Regulas Nr. 874/2004 mērķi novērst sistemātisku domēnu masveida reģistrāciju un dot iespēju reģistrēt sugas vārdus vienīgi vispārējās reģistrācijas posmā. Tādējādi, masveidā iesniedzot “pseido preču zīmju” reģistrēšanas pieteikumus, kas nav paredzētas lietošanai tirgū, lai jau agrāko preču zīmju īpašniekiem paredzētajā pakāpeniskās reģistrācijas pirmajā posmā varētu lūgt reģistrēt sugas vārdus kā domēna vārdus, lai vēlāk tos varētu realizēt, izmantojot interneta vietnes, prasītājs esot rīkojies kā domēnu piesavinātājs (“domain grabber”).
27. Tā arī esot tikusi izmantota, lai tīši panāktu Regulas Nr. 874/2004 11. panta otrās daļas nepareizu interpretāciju, jo pareizas rīcības gadījumā īpašā rakstu zīme “&” nebūtu jāsvītro, bet gan jātranskribē. Tādēļ tā esot ļaunprātīga reģistrācija Regulas Nr. 874/2004 21. panta 1. punkta b) apakšpunkta nozīmē. “Pseido preču zīmes” reģistrācijas pieteikums, kas iesniegts tikai tādēļ, lai iegūtu domēna vārdu, neesot pirmtiesības Regulas Nr. 874/2004 10. panta 1. punkta nozīmē, tātad domēna vārda atcelšanu varot pamatot arī ar minētās regulas 21. panta 1. punkta a) apakšpunktu.
28. Tiesa tiesvedības pirmajā instancē prasību noraidīja un apelācijas tiesa apstiprināja spriedumu pamata lietā.
29. Prasītājs apelācijas tiesas spriedumu pārsūdzēja, iesniedzot ārkārtas “Revision” [kasācijas] lūgumu Oberster Gerichtshof. Uzskatot, ka strīda risinājums ir atkarīgs no Kopienu tiesību interpretācijas, īpaši no Regulas Nr. 874/2004 21. panta interpretācijas, iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Regulas [..] Nr. 874/2004 21. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesības šā noteikuma nozīmē pastāv arī tad:
a) ja preču zīme tiek reģistrēta tikai tādēļ, lai pakāpeniskās reģistrācijas pirmajā posmā varētu iesniegt reģistrācijas pieteikumu attiecībā uz domēna vārdu, kas atbilst sugas vārdam vācu valodā, bez nodoma izmantot šo preču zīmi attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem;
b) ja domēna [nosaukuma] reģistrācijas pamatā esošā preču zīme, kas atbilst sugas vārdam vācu valodā, no domēna atšķiras tiktāl, ciktāl preču zīmē ir īpašas rakstu zīmes, kuras domēna vārdā ir svītrotas, lai gan īpašās rakstu zīmes bija iespējams transkribēt, un svītrošanas rezultātā domēna vārds var atšķirties no preču zīmes, neradot sajaukšanas iespēju?
2) Vai [minētās] regulas [..] 21. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka leģitīmas intereses ir vienīgi 21. panta 2. punkta a)–c) apakšpunktā minētajos gadījumos?
Ja uz šo jautājumu tiek sniegta noliedzoša atbilde:
3) vai arī tās ir leģitīmas intereses regulas [..] 21. panta 1. punkta a) apakšpunkta nozīmē, ja domēna vārda īpašnieks domēna vārdu, kas atbilst sugas vārdam vācu valodā, vēlas izmantot tematiskai interneta vietnei?
Ja uz pirmo un trešo jautājumu tiek sniegta apstiprinoša atbilde:
4) vai regulas [..] 21. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka vienīgi šīs tiesību normas a)–e) apakšpunktā minētie apstākļi ir ļaunprātīgas reģistrācijas pamatojums [šīs pašas] regulas [..] 21. panta 1. punkta b) apakšpunkta nozīmē?
Ja uz šo jautājumu tiek sniegta noliedzoša atbilde:
5) vai arī tā ir ļaunprātīga reģistrācija Regulas [..] Nr. 874/2004 21. panta 1. punkta b) apakšpunkta nozīmē, ja domēna vārds ir reģistrēts pakāpeniskās reģistrācijas pirmajā posmā, pamatojoties uz preču zīmi, kas atbilst sugas vārdam vācu valodā, kuru domēna vārda īpašnieks ir ieguvis tikai tādēļ, lai varētu iesniegt domēna vārda reģistrācijas pieteikumu pakāpeniskās reģistrācijas pirmajā posmā, tātad agrāk nekā citi interesenti un katrā ziņā arī preču zīmes īpašnieki?”
IV – Tiesvedība Tiesā
30. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesā tika iesniegts 2008. gada 23. decembrī.
31. Rakstveida apsvērumus Tiesas Statūtu 23. pantā noteiktajā termiņā iesniedza prasītājs, atbildētājs, Čehijas Republika, Itālijas Republika un Eiropas Kopienu Komisija.
32. Mutvārdu procesā 2009. gada 10. decembrī piedalījās un savus apsvērumus sniedza prasītāja un atbildētāja pilnvarotie pārstāvji, kā arī Čehijas Republikas un Komisijas pilnvarotie pārstāvji.
V – Lietas dalībnieku galvenie argumenti
A – Ievada apsvērumi
33. Prasītājs sākotnēji norāda, ka tā leģitīmās tiesības, kas izriet no preču zīmes “&R&E&I&F&E&N&”, ir akceptējis European Registry for Internet Domains (turpmāk tekstā – “EURID”), reģistrējot domēnu “www.reifen.eu”. Tādējādi atbildētājam uz iespējamām kļūdām šajā saistībā bija jānorāda tiesvedības ietvaros pret reģistru saskaņā ar Regulas Nr. 874/2004 22. panta 1. punkta b) apakšpunktu, nevis tiesvedības ietvaros pret pašu domēna īpašnieku. EURID lēmums prasītājam reģistrēt domēnu “www.reifen.eu” tādējādi vairs nevar tikt pārskatīts inter partes tiesvedībā.
B – Par pirmā jautājuma a) apakšpunktu
34. Prasītājs uzskata, ka iesniedzējtiesas apsvērumi par pirmā jautājuma a) apakšpunktu ir atkarīgi vienīgi no tiesvedības pret reģistru. Ja persona, kura iebilst pret domēna vārda īpašnieku, uzskata, ka reģistrs esot kļūdaini atzinis domēna vārda īpašnieka leģitīmās tiesības “sunrise” laikposmā, viņam esot jāierosina tiesvedība pret reģistru. Kopumā prasītājs uzskata, ka uz pirmā jautājuma pirmo daļu ir jāatbild apstiprinoši.
35. Atbildētājs uzskata, ka tad, ja preču zīme tiek reģistrēta bez jebkāda nolūka to izmantot, tikai tādēļ, lai izmantotu noteiktas likumā paredzētas priekšrocības, runa esot par “pseido preču zīmi”. Ja šāda veida preču zīmes tiktu atzītas par tiesībām Regulas Nr. 874/2004 10. panta 1. punkta vai 21. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, tas nozīmētu, ka tiek atļauta vai pat veicināta šīs regulas īpašo tiesību normu, kuras tika pieņemtas tieši tādēļ, lai aizsargātu “patiesu” pirmtiesību turētājus, apiešana un ļaunprātīga izmantošana. Ar argumentu, saskaņā ar kuru šis mērķis neesot apdraudēts, ja kā domēna vārds ir ticis piereģistrēts “sugas vārds”, netiek ņemts vērā fakts, ka pirmtiesības, kuras ir jāņem vērā saskaņā ar Regulas Nr. 874/2004 10. panta 1. punktu vai 21. panta 1. punkta a) apakšpunktu, var attiekties arī uz sugas vārdiem.
36. Čehijas Republika, kuru lielā mērā atbalsta Itālijas Republika, uzskata, ka vispirms ir jānosaka, vai pamata lietā apstrīdētā preču zīme ir tikusi reģistrēta ļaunprātīgi. Fakts, ka preču zīme tika reģistrēta tikai tādēļ, lai garantētu dalību domēna vārdu reģistrācijas pirmajā posmā, pierādot, ka prasītājam jau pašā sākumā bija negodīgs nolūks un tas īstenoja mērķi, kādam preču zīmes nebija paredzētas. Tādējādi prasītājs vēlējās atsaukties uz nepamatotu priekšrocību vai radīt šķēršļus konkurencei.
37. Turklāt prasītājs preču zīmes nosaukumā tīši izmantoja rakstu zīmi “&” neierastā un valodnieciski absurdā veidā. Rakstu zīmju “&” izmantošanas spekulatīvo un oportūnistisko izmantošanu pierādot arī fakts, ka prasītājs lūdza reģistrēt pavisam 33 preču zīmes sugas vārdiem, katru reizi starp atsevišķiem burtiem izmantojot rakstu zīmi “&”. Čehijas Republika un Itālijas Republika uzskata, ka, ja valsts tiesa secina, ka attiecīgās preču zīmes reģistrācija nav veikta labticīgi, nevarot uzskatīt, ka tiesības, kas izrietot no šīs preču zīmes, ir tiesības Regulas Nr. 874/2004 21. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.
38. Komisija norāda, ka ne Direktīva 89/104/EEK (7), ne Regula (EK) Nr. 40/94 (8) nenosaka, ka zīmi var reģistrēt kā preču zīmi ar nosacījumu, ka iespējamās preču zīmes īpašniekam ir jābūt nolūkam zīmi izmantot kā preču zīmi tām precēm vai pakalpojumiem, uz kuriem tā attiecas. Tādējādi faktam, ka preču zīme tika iegūta tikai tādēļ, lai, pamatojoties uz šo preču zīmi, veicinātu domēna vārda reģistrāciju pakāpeniskas reģistrācijas pirmajā posmā, neesot nozīmes, nosakot, vai domēna vārda īpašnieks, kuram vienlaikus pieder arī preču zīme, var norādīt uz tiesībām, kas izriet no šīs preču zīmes, Regulas Nr. 874/2004 21. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmās alternatīvas izpratnē.
39. Attiecībā uz faktu, ka, pamatojoties uz preču zīmi reģistrētā domēna vārds atbilst sugas vārdam Kopienu oficiālajā valodā, Komisija norāda, ka, pat ja šim apstāklim varētu būt nozīme Direktīvas 89/104 3. panta 1. punkta b)–d) apakšpunkta izpratnē vai Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta b)–d) apakšpunkta izpratnē, proti, lai noteiktu, vai absolūta atteikuma iemesls neļauj reģistrēt pašu preču zīmi, šim apstāklim neesot nozīmes, piemērojot Regulu Nr. 874/2004.
40. Turklāt Komisija atgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru Direktīvas 89/104 3. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkts neiestājas pret to, ka dalībvalstī kā valsts preču zīme tiek reģistrēts no citas dalībvalsts valodas aizgūts vārds, kurā tam nepiemīt atšķirtspēja vai kurā tas apraksta preces vai pakalpojumus, par kuriem ir iesniegts reģistrācijas pieteikums, ja vien ieinteresētās personas dalībvalstī, kurā reģistrācijas pieteikums ir iesniegts, nevar identificēt šī vārda nozīmi (9).
C – Par pirmā jautājuma b) apakšpunktu
41. Prasītājs norāda, ka Regulas Nr. 874/2004 11. pantā norādītās trīs alternatīvas esot vienlīdzīgas – tas izrietot no minētā panta redakcijas. Turklāt prasītājs arī apstrīd atbildētāja labticību, reģistrējot tā preču zīmi, kas, kā to uzskata prasītājs, tika veikts vienīgi nolūkā iegūt labāku sākotnējo pozīciju, lai iegūtu domēnu “www.reifen.eu”.
42. Atbildētājs uzskata, ka reģistrētā preču zīme un apstrīdētais domēna vārds nav identiski, jo, kā uzskata atbildētājs, īpašā rakstu zīme “&” esot jāatveido kā “und” [“un”], nevis jāsvītro. Tādējādi prasītājam pamata lietā neesot nekādu tiesību uz domēna vārdu “www.reifen.eu”.
43. Čehijas Republika uzskata, ka, nosakot, vai ir tiesības Regulas Nr. 874/2004 21. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, nav lielas nozīmes tam, uz kādiem transkripcijas noteikumiem atsaucās prasītājs, lai transkribētu preču zīmi par domēna vārdu. Regulas Nr. 874/2004 11. pants nesniedzot priekšrocību nevienai no īpašo rakstu zīmju transkripcijas iespējām.
44. Itālijas Republika uzskata, ka nekādu tiesību neesot gadījumā, ja preču zīme, ar kuru ir pamatota domēna reģistrācija, atšķiras no domēna vārda, jo tajā ir īpašas rakstu zīmes, kuras tika svītrotas.
45. Komisija sniedz kopīgu atbildi uz daļu no pirmā jautājuma b) apakšpunkta, kā arī otro līdz piekto jautājumu (skat. iepriekš). Katrā ziņā sākotnēji šī iestāde norāda, ka leģitīmu interešu esamība otrās alternatīvas izpratnē, kuru nosaka Regulas Nr. 874/2004 21. panta 1. punkta a) apakšpunkta un 2. punkta kombinētās tiesību normas, no vienas puses, un ļaunprātības neesamība regulas 21. panta 1. punkta b) apakšpunkta un 3. punkta izpratnē, no otras puses, ir vienots apstāklis. Šo nostāju apstiprinot izvēles tiesību domēna vārda īpašniekam izmantot domēna vārdu noteikšanu par būtisku kritēriju gan Regulas Nr. 874/2004 21. panta 2. punkta a) apakšpunktā, gan 3. punkta b) apakšpunkta ii) un iii) punktā.
D – Par otro jautājumu
46. Prasītājs, Čehijas Republika un Komisija norāda, ka Regulas Nr. 724/2004 21. panta 2. punkta a)–c) apakšpunktā minētais uzskaitījums nav izsmeļošs. Turpretī atbildētājs pamata lietā un Itālijas Republika uzskata pretēji.
E – Par trešo jautājumu
47. Prasītājs un Čehijas Republika uzskata, ka, lai gan prasītājs nav izmantojis domēna vārdu pirms strīda rašanās, vai arī pierādījis, ka ir bijis tam sagatavots Regulas Nr. 874/2004 21. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē, kā arī ņemot vērā, ka šai tiesību normai ir piemēra raksturs, nevis izsmeļošs raksturs, nolūks izveidot interneta vietni varētu būt pienācīgs iemesls, lai pierādītu leģitīmu interesi.
48. Atbildētājs uzskata, ka ar to, ka tiek pierādīts noteikts nolūks izmantot domēna vārdu, nepietiekot, lai rastos leģitīmas intereses. Vienkāršs izmantošanas apstiprinājums nekādā ziņā neatbilstot 21. panta 2. punkta a)–c) apakšpunktā paredzētajai shēmai.
F – Par ceturto jautājumu
49. Prasītājs un atbildētājs, kā arī Čehijas Republika un Komisija uzskata, ka Regulas Nr. 874/2004 21. panta 3. punkta a)–e) apakšpunktā norādītais uzskaitījums nav izsmeļošs.
G – Par piekto jautājumu
50. Prasītājs norāda, ka ar tādu Regulas Nr. 874/2004 21. panta interpretāciju, kas ļautu norādīt uz reģistra kļūdām pat pēc tam, kad ir pagājis paredzētais 40 dienu termiņš šādas prasības celšanai pret reģistru (“sunrise appeal period”), tiktu pārkāpts tiesiskās drošības princips.
51. Prasītājs noraida, ka būtu rīkojies ļaunprātīgi, jo Regulas Nr. 874/2004 21. panta 3. punktā paredzētais “ļaunprātības” gadījums ir domāts cīņai pret domēnu piesavinātājiem (“domain grabbing”). Šajos gadījumos, tā kā runa esot par tādu domēnu reģistrāciju, kas sastāv no sugas vārdiem, kas nekādi nevar apdraudēt trešo personu tiesības, vispārīgi jēdzieni nevar būt ekskluzīvu tiesību priekšmets. Domēnu piesavinātāji tādējādi pēc definīcijas esot izslēgti no tādu domēnu reģistrācijas gadījumiem, kas sastāv no sugas vārdiem. Tādējādi prasītājs pamata lietā neesot rīkojies ļaunprātīgi minētās regulas 21. panta 3. punkta izpratnē.
52. Atbildētājs un Čehijas Republika uzskata, ka ļaunprātība Regulas Nr. 874/2004 21. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē ir tad, ja domēna vārds ticis reģistrēts pakāpeniskas reģistrācijas pirmā posma laikā, pamatojoties uz preču zīmi, kuru domēna vārda īpašnieks ir ieguvis tikai tādēļ, lai iegūtu tiesības lūgt reģistrēt domēna vārdu pirmā posma ietvaros un tādējādi apsteigtu citus interesentus, tostarp preču zīmes tiesību īpašniekus.
53. Komisija uzskata, ka, ja persona, kura pieprasa domēna vārda atsaukšanu, no savas puses ir iesniegusi lūgumu reģistrēt tādu pašu domēna vārdu pakāpeniskas reģistrācijas pirmā posma ietvaros un ja šis lūgums ir ticis noraidīts, jo domēna vārda turētājs šādu lūgumu bija iesniedzis pirmais, saskaņā ar Regulas Nr. 874/2004 14. pantā norādīto rindas kārtības principu apstrīdētā domēna vārda īpašnieks var iebilst pret minēto atsaukumu, atsaucoties uz Regulas Nr. 874/2004 21. panta 1. punkta a) apakšpunkta un 21. panta 1. punkta b) apakšpunkta un 2. un 3. punkta apvienotajās tiesību normās paredzēto otro alternatīvu vienīgi tad, ja reģistrācija ir notikusi atbilstoši IV nodaļas normām, īpaši minētās regulas 11. pantam. Attiecībā uz šo 11. pantu Komisija uzskata, ka tajā norādītās trīs iespējas īpašo rakstu zīmju apstrādei var tikt sarindotas šādā secībā:
– ja īpašajai rakstu zīmei ir noteikta semantiska vērtība – kā tas ir šādu īpašo rakstu zīmju gadījumā: $ % & + = –, var tikt noteikta vienīgi to atveide ar atbilstošu vārdu;
– ja īpašajai rakstu zīmei nav semantiskas vērtības, tomēr tā tiek izmantota kā nodalošs elements – kā tas ir šādu īpašo rakstu zīmju gadījumā: # <> { } [ ] \ /: ; , . ? –, tās būtu jāaizstāj ar defisi;
– vienīgi tad, ja īpašajai rakstu zīmei nav nedz semantiskas vērtības, nedz arī tā tiek izmantota kā nodalošs elements, – kā tas ir šādu īpašo rakstu zīmju gadījumā: ~ ^ * ‘ –, tās var tikt pilnībā svītrotas.
54. Tādējādi šajā gadījumā īpašo rakstu zīmi “&”, kas preču zīmē ir lietota vairākkārt, nevajadzētu pilnībā svītrot, reģistrējot domēna vārdu, bet gan izteikt ar attiecīgu vārdu [“und” (un)]. Tādējādi apstrīdētā domēna vārda “www.reifen.eu” reģistrācija neatbilstot Regulas Nr. 874/2004 11. pantam.
VI – Juridiskā analīze
A – Par prasītāja ievada piezīmēm
55. Iesniedzot ievada piezīmes, prasītājs būtībā uzskata, ka pret to nevar vērsties saistībā ar iespējamām reģistra pieļautām kļūdām, reģistrējot domēna vārdu; katrā ziņā uz šīm kļūdām bija jānorāda tiesvedības ietvaros pret reģistru saskaņā ar Regulas Nr. 874/2004 22. panta 1. punkta b) apakšpunktu, nevis tiesvedības ietvaros pret pašu domēna īpašnieku.
56. Prasītāja argumenti rada jautājumu par ADR procesa savienojamību ar tiesvedībām, un vai tas, ka nav uzsākta tiesvedība pret reģistra pieņemtu lēmumu saskaņā ar Regulas Nr. 874/2004 22. panta 1. punkta b) apakšpunktu, pret minēto lēmumu neļauj izvirzīt tādus iebildumus, kas varēja tikt izvirzīti ADR procesa laikā, jo ir iestājies noilgums.
57. Pat ja iesniedzējtiesa šo jautājumu oficiāli nav iesniegusi, tai varētu noderēt atbilde uz šo jautājumu (10), jo gan pirmā jautājuma a) apakšpunkts (par preču zīmes reģistrācijas nosacījumiem Zviedrijā), gan b) apakšpunkts (par iespējamu nepareizu īpašo rakstu zīmju transkripcijas noteikumu piemērošanu) attiecas uz iebildumiem, kuri varēja būt priekšmets tiesvedībā pret reģistra lēmumu. Tā kā atbildētājs tiesvedību ir uzsācis vienīgi pret prasītāju, atliek vienīgi izvērtēt minēto iebildumu iespējamo noilgumu.
58. Šajā kontekstā ir jānorāda, pirmkārt, ka Regulā Nr. 874/2004 noteiktais ADR process nav ticis veidots kā šķīrējtiesas process stingrā šo vārdu nozīmē, bet gan drīzāk kā process, kurš ir līdzīgs administratīvajai procedūrai, kas neizslēdz, ka vienlaicīgi vai vēlāk tiek uzsākta tiesvedība valsts tiesās (11). Turklāt šim ADR procesam apzināti trūkst noteiktu iezīmju, kas ir raksturīgas tiesu procesiem, piemēram, lietas dalībnieku uzklausīšana tiesas sēdē un pierādījumu savākšana, kā rezultātā tiek samazināts tiesību uz aizstāvību apmērs par labu efektivitātei (12).
59. Šāda īpaša ADR procesa struktūra var tikt izskaidrota, pirmkārt, ar likumdevēja pūlēm paredzēt īsu tiesvedību, lai samazinātu uzņēmēju izmaksas, kā to jau tika ierosinājusi Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācija [World Intellectual Property Organization] (WIPO) Internet Corporation for Assigned Names and Numbers (ICANN) par UDPR noteikumiem (Uniform Domain‑name Dispute Resolution Policy) (13). Otrkārt, mērķis ir aizsargāt “pirmtiesību” īpašniekus Regulas Nr. 874/2004 10. panta izpratnē, īpaši pret domēnu piesavinātāju jeb “domain grabbing” risku, kā rezultātā ir radīta sistēma, kuras struktūra pat ir labvēlīga šo pirmtiesību īpašniekiem (14), salīdzinot ar domēna vārdu īpašniekiem (15).
60. Ņemot vērā iepriekš minēto, ja tiktu uzskatīts, ka noteiktus iebildumus var iesniegt vienīgi ADR procesa ietvaros un, ja tie šajā procesā netiek iesniegti, tie vairs nebūtu pieņemami valsts tiesās, tas būtu pretrunā pat pašai tiesiskas valsts domai. Šāda interpretācija liegtu lietderīgu iedarbību Regulas Nr. 874/2004 22. panta 13. punktam, lasot to kopā ar 21. panta 1. punktu, no kuriem izriet, ka domēna vārda atteikums ir iespējams arī tiesu iestādēs pēc ADR procesa beigām.
61. Otrkārt, noilguma iestāšanās tiem iebildumiem, kuri nav izvirzīti pret EURID reģistru ADR procesa laikā saskaņā ar Regulas Nr. 874/2004 22. panta 1. punkta b) apakšpunktu, būtu pretrunā šīs tiesību normas garam. Šis pants ļauj visiem lietas dalībniekiem uzsākt ADR procesu vai nu pret spekulatīvu vai ļaunprātīgu reģistrāciju, vai pret reģistru. Ja lietas dalībniekam, kurš uzsāk tiesvedību vienīgi pret ļaunprātīgu reģistrāciju, pastāvētu risks vairs nevarēt izvirzīt iebildumus pret reģistru, viņam vienmēr būtu jāuzsāk divas tiesvedības, lai varētu iesniegt savus argumentus tiesu iestādēs. Tomēr no minētā 22. panta 1. punkta neizriet nekāds pienākums uzsākt divas tiesvedības, jo pretējā gadījumā iestātos noilgums iebildumiem, kuri nav izvirzīti Čehijas šķīrējtiesā.
62. Secinājums – prasītāja ievada piezīmēm nav nozīmes un tādēļ tās nav jāņem vērā.
B – Par pirmo jautājumu
1) Atbilde uz pirmā jautājuma a) apakšpunktu
63. Uzdodot pirmā jautājuma a) apakšpunktu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai šaubas par preču zīmes “&R&E&I&F&E&N&” labticīgu reģistrāciju Zviedrijā nozīmē, ka oficiāli nepastāv šīs preču zīmes tiesības, no kā izriet, ka tiesa varētu interpretēt Regulas Nr. 874/2004 21. panta 1. punkta a) apakšpunktā minēto “tiesību” jēdzienu tādējādi, lai noliegtu to esamību šīs lietas apstākļos.
64. Šajā sakarā vispirms, kā to pamatoti norāda Komisija savos apsvērumos, ir jākonstatē, ka nedz Direktīva 89/104, nedz regula par Kopienu preču zīmi nenosaka, ka zīmi var reģistrēt ar nosacījumu, ka tās īpašniekam ir jābūt nolūkam to izmantot attiecīgajām precēm vai pakalpojumiem. Vēl jo vairāk, minētās direktīvas 10. pantā, kā arī Regulas Nr. 207/2009 15. pantā ikvienam attiecīgi valsts vai Kopienu preču zīmes īpašniekam ir noteikts maksimālais 5 gadu termiņš, sākot no preču zīmes reģistrācijas brīža, kura laikā viņš drīkst to faktiski neizmantot (16).
65. Turklāt no Tiesas judikatūras izriet, ka Direktīvas Nr. 89/104 3. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkts neiestājas pret to, ka vienā dalībvalstī kā valsts preču zīme tiek reģistrēts tāds no citas dalībvalsts valodas aizgūts vārds, kurā tam nepiemīt atšķirtspēja vai kurā tas apraksta preces vai pakalpojumus, par kuriem iesniegts reģistrācijas pieteikums, ja vien ieinteresētās personas dalībvalstī, kurā iesniegts reģistrācijas pieteikums, nevar identificēt šī vārda nozīmi. Starp dalībvalstīm pastāvošu lingvistisku, kultūras, sociālu vai ekonomisku atšķirību dēļ preču zīme, kam nepiemīt atšķirtspēja vai kas apraksta preces vai pakalpojumus vienā dalībvalstī, tāda nav citā dalībvalstī (17).
66. Turklāt ļaunprātības nav Kopienas preču zīmes absolūta atteikuma pamatojumu vidū (Regulas Nr. 207/2009 7. pants) un saskaņā ar Direktīvas 89/104 3. panta 2. punkta d) apakšpunktu valsts līmenī tā var tikt uzskatīta par atteikuma vai atcelšanas pamatu. Tomēr no minētā 3. panta 2. punkta satura izriet, ka dalībvalstīm nav pienākuma iekļaut ļaunprātību to valsts preču zīmju tiesību aktos nedz kā absolūtu atteikuma pamatojumu, nedz kā pamatu neesamībai.
67. No tā izriet, ka, pat ja tiktu uzskatīts, ka Zviedrijas tiesībās ir paredzēta iespēja ļaunprātības dēļ atcelt reģistrētu preču zīmi, un ņemot vērā preču zīmes reģistrācijas galīgo raksturu, vienīgi valsts administratīvās iestādes, šajā gadījumā – Zviedrijas iestādes –, var atzīt par neesošu preču zīmi, kas ir pamata lietas priekšmets, ievērojot šim nolūkam valsts tiesībās paredzētās procedūras, vai to var veikt valsts tiesu iestādes prasības vai pretprasības par strīdu, kas ir iesniegta tām izskatīšanai, ietvaros.
68. Šķiet, ka šāds viedoklis arī vairāk atbilst iepriekš aprakstītajai ADR procesa ātruma prasībai, jo Regulas Nr. 874/2004 21. panta 1. punkta a) apakšpunkts, lasot to kopā ar 22. pantu, nepiešķir Čehijas šķīrējtiesai pilnvaras lemt par to intelektuālā vai rūpnieciskā īpašuma tiesību spēkā esamību, kas ir domēna vārda reģistrācijas pamatā, bet gan vienkārši ļauj konstatēt to esamību, pat, ja tā var būt vienīgi formāla.
69. Pat, ja preču zīme ir tiesvedības priekšmets, lai panāktu tās atcelšanu vai spēkā neesamību, tik ilgi, kamēr attiecībā uz to nav veikts paziņojums šajā sakarā, to var uzskatīt par “tiesībām” Regulas Nr. 874/2004 21. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē. Turpretī vienīgi ar faktu, ka ir iesniegts pieteikums reģistrēt preču zīmi, nevar pamatot tiesību esamību, bet tikai leģitīmu interešu esamību (18).
70. Nobeigumā ir jānorāda, ka šaubas par iespējamu preču zīmes ļaunprātīgu reģistrāciju nevar noliegt šāda veida rūpnieciskā īpašuma tiesību esamību un līdz ar to, ja domēna vārda īpašnieks šo vārdu pamato ar valsts preču zīmi, viņam ir tiesības Regulas Nr. 874/2004 21. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē. Šīs šaubas, kuras galvenokārt rada apstākļi, kādos ir notikusi valsts preču zīmes reģistrācija pamata lietā, piemēram, fakts, ka runa ir par sugas vārdu vācu valodā, attiecīgā gadījumā var tikt ņemtas vērā, veicot ļaunprātības analīzi šī paša 21. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē.
71. No iepriekš minētā izriet, ka uz pirmā jautājuma a) apakšpunktu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 874/2004 21. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts preču zīmes īpašniekam ir tiesības šīs tiesību normas izpratnē, ja vien šo preču zīmi kompetentas iestādes vai tiesas, piemērojot valsts tiesībās paredzētas procedūras ļaunprātības vai citam gadījumam, nav atcēlušas.
2) Atbilde uz pirmā jautājuma b) apakšpunktu
72. Uzdodot pirmā jautājuma b) apakšpunktu, Oberster Gerichtshof vēlas zināt, vai gadījumā, ja preču zīme, kuras īpašnieks ir prasītājs pamata lietā, un domēna vārds, kuru tas ir ieguvis, nav identiski, jo ir nepareizi piemēroti Regulas Nr. 874/2004 11. pantā noteiktie transkripcijas noteikumi, vairs nevar tikt uzskatīts, ka prasītājam pamata lietā būtu “tiesības” minētās regulas 21. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.
73. Šajā saistībā ir jāveic šādi apsvērumi.
74. Pirmkārt, faktam, ka jēdziens, kurš ir izmantots kā preču zīme, kādā Kopienas valodā, šajā gadījumā – vācu valodā, ir sugas vārds, nav nozīmes, lai spriestu par transkripcijas noteikumu nepareizu piemērošanu, ņemot vērā, ka nedz Regula Nr. 874/2004, nedz Regula Nr. 733/2002 neaizliedz piešķirt domēna .eu vārdus, kuri ir radušies no Kopienas valodu sugas vārdiem.
75. Otrkārt, no Regulas Nr. 874/2004 11. panta, īpaši tā pēdējā teikuma (19), skaidri izriet, ka princips, kas ir jāievēro, reģistrējot domēna vārdus, kuri izriet no pirmtiesībām, attiecas uz identiskumu vai lielāko iespējamo līdzību starp abiem.
76. Treškārt, attiecībā uz minētā 11. panta otrajā un trešajā daļā paredzētajām alternatīvām īpašo rakstu zīmju transkripcijai ir jāatzīmē, ka, pretēji tam, ko norāda Komisija, šīs tiesību normas redakcija nenosaka hierarhiju starp trim risinājumiem (svītrošana, aizstāšana vai transkripcija), bet vienīgi nosaka hierarhiju attiecībā uz trešo risinājumu – īpašo rakstu zīmju aizstāšanu ar parastām rakstu zīmēm. Prasība šajā trešajā alternatīvā veikt īpašo rakstu zīmju aizstāšanu, “ja iespējams”, ir jāinterpretē kā risinājums, kuram likumdevējs dod priekšroku, salīdzinot ar divām citām alternatīvām (20).
77. Tomēr frāze “ja iespējams” nav jāsaprot tādā veidā, ka katru reizi, kad attiecīgajai īpašajai rakstu zīmei, šajā gadījumā “&”, ir semantiska nozīme, šajā gadījumā “and” (angļu valodā), noteikti ir jāveic īpašo rakstu zīmju transkripcija. Jāņem vērā fakts, ka 11. panta pamatā saskaņā ar tā pirmo daļu ir doma ir sniegt pieņemamu risinājumu saliktiem vārdiem, kuri sastāv no vairākiem vārdiem vai teksta elementiem, vai vārdiem, kuri ir atdalīti ar atstarpēm, kā, piemēram, preču zīme “X&Y”. Nepārprotami, šāda veida vārdiem rodas tehniskas grūtības, tos reģistrējot kā domēna vārdus. Līdz ar to transkripcijas noteikumi tika paredzēti, lai pārvarētu šos šķēršļus.
78. Šādos apstākļos, pat ja priekšroka tiek dota īpašo rakstu zīmju transkripcijai, salīdzinot ar citiem risinājumiem, tā nav automātiski jāpiemēro brīdī, kad reģistrs sastopas ar šāda rakstura prasību. Gluži pretēji, tā ir jāpiemēro tādā veidā, lai tiktu ņemta vērā ne vien iespēja atveidot zīmi, kas tehniski nesader ar domēnu vārdiem, izmantojot transkripciju, bet arī fakts, lai tulkošanas rezultāts radītu zināmu saskaņotību ar pirmtiesībām.
79. Pat ja ir taisnība, ka rakstu zīmei “&”, kas parasti tiek izmantota kā saikne starp diviem vārdiem, var būt tāda semantiska nozīme, kuru ir grūti atveidot visās Kopienas valodās, tas, ka prasītājs šo rakstu zīmi izmantoja gandrīz ļaunprātīgi, var tikt uzskatīts par minētās semantiskās nozīmes atņemšanu. Šīs rakstu zīmes novietošanai pirms un pēc katra burta, kas veido vācu vārdu “Reifen” (“&R&E&I&F&E&N&”), nav nekādas loģikas, īpaši ņemot vērā veidu, kādā simbols “&” parasti tiek lietots. Tomēr visi šie konstatējumi izraisa tādus faktu novērtējumus, kādus veikt nav Tiesas uzdevums.
80. No tā izriet, ka, ja valsts tiesa, kas vienīgā prejudiciālā procesa ietvaros var izvērtēt tai izskatīšanā nodotā strīda faktus, uzskata, ka attiecīgajā gadījumā rakstu zīmei “&” nav semantiskas nozīmes, vai arī tā to ir zaudējusi, reģistram nevar pārmest, ka tas, reģistrējot domēna vārdu, ir veicis minētās rakstu zīmes svītrošanu. Šādā gadījumā atšķirības starp zīmi, kas ir reģistrēta kā preču zīme, un domēna vārdu būtu pamatotas, līdz ar to reģistrācija būtu veikta pareizi un prasītājs būtu pamatoti reģistrējis savas pirmtiesības, tādējādi kļūstot par “tiesību” īpašnieku Regulas Nr. 874/2004 21. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.
81. Līdz ar to uz pirmā jautājuma b) apakšpunktu ir jāatbild, ka tiesības Regulas Nr. 874/2004 21. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē ir pat tad, ja preču zīme, ar ko ir pamatota domēna reģistrācija, atšķiras no domēna vārda pēc tam, kad no tās pareizā veidā ir svītrotas minētajā preču zīmē ietvertās īpašās rakstu zīmes. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai minētās īpašās rakstu zīmes varēja tikt atveidotas, tās transkribējot.
C – Par otro un trešo jautājumu
82. Uzdodot otro un trešo jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa vaicā par iespējām atklāt “leģitīmu interesi” Regulas Nr. 874/2004 21. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē tai izskatīšanai nodotā gadījuma apstākļos; iesniedzējtiesa, pirmkārt, vaicā, vai šīs pašas regulas 21. panta 2. punkta a)–c) apakšpunktā paredzēto gadījumu sarakstam ir izsmeļošs raksturs un, otrkārt, gadījumā, ja uz šo jautājumu tiek sniegta noraidoša atbilde, vai pietiek vienīgi ar vēlmi izmantot domēna vārdu tematiskai interneta vietnei, lai izpildītu minētās leģitīmās intereses nosacījumus.
83. Vispirms, pirmkārt, ņemot vērā, ka no atbildes uz pirmo jautājumu izriet, ka pastāv “tiesības” Regulas Nr. 874/2004 21. panta 1. punkta izpratnē un, otrkārt, ka, lai būtu izpildīts pirmais nosacījums minētās tiesību normas piemērošanai, jābūt vai nu “tiesībām” vai “leģitīmai interesei”, atbilde uz otro un trešo jautājumu gandrīz nesniedz nekādu lietderību iesniedzējtiesai. Tādējādi šeit minētie apsvērumi tiek sniegti vienīgi pakārtoti.
84. Attiecībā uz 21. panta 2. punkta a)–c) apakšpunktā paredzēto gadījumu izsmeļošo raksturu vispirms ir jākonstatē, ka minētās tiesību normas teksta dažādu valodu versiju salīdzinājums atklāj kļūdu vācu valodas versijā. Tajā ir rakstīts: “(2) Ein berechtigtes Interesse im Sinne von Absatz 1, Buchstabe a) liegt vor, wenn: [..].” Šis formulējums, kuru burtiski var tulkot kā “leģitīma interese 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē ir tad, ja [..]”, rada nepārprotamu niansi, saskaņā ar kuru leģitīmas intereses esamību var secināt vienīgi precīzos, vēlāk norādītos gadījumos.
85. Tomēr vairāku citu valodu versiju saturs labi parāda, ka Kopienu likumdevējs nav vēlējies ierobežot pierādījumus par šīs leģitīmās intereses iespējamu esamību ar a), b) un c) apakšpunktā aprakstītajiem gadījumiem. Tas skaidri izriet no tā, ka ir lietots darbības vārds “varēt”, kas labi pierāda minēto piemēru neizsmeļošo raksturu (21).
86. Šādu teksta burtisku interpretāciju apstiprina teleoloģiski argumenti – Regulas Nr. 874/2004 mērķu vidū ir jāatzīmē procesa ātrums ADR paneļos. Šādā kontekstā interpretācijas noteikumi, īpaši tādi termini ar juridiski nozīmīgu saturu kā “leģitīmas intereses” vai “ļaunprātība”, ir jāuzskata par likumdevēja palīdzību ADR paneļiem, jo tie var sastāvēt arī tikai no vienas personas (22), turklāt to locekļiem nav noteikti jābūt juristiem (23).
87. Turklāt no sistemātiskā viedokļa ir nepieciešams uzskaitīt gadījumus, kad ir leģitīmas intereses, jo regulas 10. pantā, uz kuru ir atsauce 21. panta 1. punktā, jau ir ļoti elastīga “tiesību” definīcija, īpaši attiecībā uz pirmtiesībām vai atsauci uz valsts tiesībām un Kopienu tiesībām. Tomēr regulā nekur nav “leģitīmu interešu” definīcijas – šis jēdziens ir minēts vienīgi minētā normatīvā akta 21. pantā. Tādēļ, rūpējoties par to, lai atvieglotu paneļu uzdevumu, kā arī, neesot tiesību normai, kurā būtu atbilstošas definīcijas regulas piemērošanai, vienīgais pants, kurā var tikt dotas šī jēdziena norādes, ir pats 21. pants. Turklāt tā kā tiesību saraksts pats par sevi ir atvērts un neizsmeļošs, nav saprotams, kādēļ attiecībā uz “leģitīmu interešu” sarakstu būtu jābūt citādāk.
88. Tādēļ, tiklīdz ir izdarīts secinājums par Regulas Nr. 874/2004 21. panta 2. punkta a)–c) apakšpunktā paredzēto gadījumu neizsmeļošo raksturu, jārisina jautājums – vai tam, lai būtu izpildīts leģitīmas intereses nosacījums, pietiek vienīgi ar nodomu izmantot domēna vārdu.
89. Šajā kontekstā ir jāievēro, ka visos trijos šajā tiesību normā minētās shēmas gadījumos ir tieši pieprasīta vai paredzēta vārda lietošana. Vienīgi pirmais gadījums ļauj nepieprasīt šādu lietošanu, ja šī vārda īpašnieks var pierādīt, ka gatavojas to izmantot saistībā ar preču vai pakalpojumu piedāvāšanu.
90. Vienkāršs paziņojums par nolūku izmantot domēna vārdu nevarētu tikt uzskatīts par gatavošanos veikt šādu preču vai pakalpojumu piedāvāšanu – tiesiskā drošība pieprasa, lai būtu pierādījumi tam, ka pastāv darbības plāns, kurā ir paredzēti konkrēti pasākumi, lai pēc iespējas ātrāk uzsāktu paredzēto darbību. Ja, piemēram, šajā sakarā kā pierādīšanas līdzeklis būtu jāpieņem detalizēts “business plan”, tad minētās leģitīmās intereses esamība būtu jāapliecina arī citiem dokumentiem, kuri uz progresu norāda mazāk rūpīgi, piemēram, sabiedrības līgumu projekti, projekti par interneta vietnes izveidi, utt. (24).
91. Attiecībā uz prasītāja argumentu, ka tas tiesvedības faktu rašanās laikā neesot sācis gatavot darbību, gaidot šī strīda iznākumu, ir jānorāda, ka, pat ja šāda attieksme varētu tikt uzskatīta par rūpīgu, no tās varētu arī izrietēt, ka prasītājs vēlas vienīgi reģistrēt domēna vārdu. Tomēr, tā kā tam nav nekāda materiāla atbalsta, šis vienīgais iemesls nevis var tikt atzīts par “leģitīmu” “sunrise period” laikā, bet gan vienīgi “landrush period”, kura laikā pieteikumiem netika noteiktas nekādas prasības.
92. Tomēr, tā kā šie nolūki un darbības domēna vārda atbalstam uzsākšana ir atkarīga no faktiem, valsts tiesai, ņemot vērā visus tai izskatīšanā nodotās lietas faktus, ir jāizvērtē, vai domēna vārda īpašnieks patiešām ir pierādījis šāda plāna esamību vai ir iesniedzis dokumentus vai citus pierādīšanas līdzekļus, pretējā gadījumā leģitīmas intereses esamība nevar tikt secināta vienīgi no nodoma to izmantot.
D – Par ceturto un piekto jautājumu
93. Uzdodot šos abus jautājumus, kuri ir jāizskata kopā, Oberster Gerichtshof būtībā vēlas uzzināt, pirmkārt, vai prasītājs ir rīkojies ļaunprātīgi Regulas Nr. 874/2004 21. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē un, otrkārt, vai to kritēriju saraksts, kas kalpo par pierādījumu ļaunprātībai saskaņā ar 21. panta 3. punktu, ir izsmeļošs.
94. Pirmkārt, attiecībā uz 21. panta 3. punktā paredzēto kritēriju saraksta izsmeļošo raksturu, lai pierādītu ļaunprātību, vienkārši ir vēlreiz jānorāda, ka Regulas Nr. 874/2004 vācu valodas versijā ir kļūda. Tieši tāpat, kā attiecībā uz otro jautājumu (25), vienkāršs valodu versiju salīdzinājums norāda uz to, ka formulējums vācu valodā “Bösgläubigkeit im Sinne von Absatz 1 Buchstabe b) liegt vor, wenn” ir pārāk kategorisks un no gramatiskā viedokļa ierobežo ļaunprātības gadījumus ar tiem, kuri ir norādīti 21. panta 3. punkta sarakstā. Turpretī visās citās valodās (26) ir norādīta būtiska nianse, pievienojot darbības vārdu “varēt”, līdz ar to minētajā sarakstā ietvertie gadījumi ir piemēri, un šim sarakstam netiek noteikts izsmeļošs raksturs. Šādos apstākļos vācu valodas versija ir jāinterpretē, ņemot vērā citu valodu versijas (27).
95. Šādu teksta burtisku interpretāciju, pirmkārt, apstiprina tas pats teleoloģiskais arguments, kurš tika izvirzīts saistībā ar minētās tiesību normas 2. punkta interpretāciju attiecībā uz ADR procesa ātro raksturu un iespējamu paneļa locekļu juridisko nesagatavotību, kas likumdevēju mudināja tiem palīdzēt, sniedzot piemērus (28).
96. Attiecībā uz ļaunprātību ir jāpiebilst, ka, ņemot vērā regulas mērķi novērst vai izvairīties no domēna piesavināšanās, Eiropas likumdevējs ir vēlējies minētajiem paneļiem sniegt šāda veida uzvedības tipiskos piemērus, kurus tas katrā ziņā uzskata kā esošus pretrunā labticībai.
97. Arī, raugoties sistemātiski, ir jākonstatē, ka Regulas Nr. 874/2004 3. panta pirmās daļas a) apakšpunktā ir pieprasīta labticība, pievienojot domēna vārda reģistrācijas pieteikumam deklarāciju, kas ir nepieciešams, lai minētais pieteikums tiktu uzskatīts par spēkā esošu. Tā kā saskaņā ar šīs pašas regulas 20. panta pirmās daļas c) apakšpunktu reģistrs pēc savas iniciatīvas var atsaukt domēna vārdu, ja īpašnieks nav ievērojis reģistrācijas nosacījumus, atcelšana labticības neesamības dēļ tādējādi pieprasa, lai reģistrs būtu pārbaudījis ļaunprātības gadījumu, tomēr nav paredzēts nekāds ierobežojums iespējamam ļaunprātības pamatojumam. Attiecībā uz vispārējo klauzulu būtu grūti saprotams, kādēļ likumdevējs piešķirtu reģistram pilnvaras pēc savas ierosmes neierobežoti interpretēt ļaunprātību, lai gan, ja 21. panta 3. punkts tiktu uzskatīts par izsmeļošu, likumdevējs būtu ierobežojis ārpustiesas vai tiesu iestāžu pilnvaras interpretēt ļaunprātību vienīgi šajā pēdējā tiesību normā skaidri paredzētos gadījumos.
98. Tomēr iesniedzējtiesas uzdotais jautājums ir svarīgs tiktāl, ciktāl tā šaubās, vai prasītāja rīcība atbilst kādai no 21. panta 3. punkta sarakstā tieši paredzētajām situācijām. Ja šie kritēriji, kuri turklāt visi attiecas uz tipiskiem domēnu piesavināšanās gadījumiem, būtu izsmeļoši, iesniedzējtiesai būtu jāsecina ļaunprātības neesamība.
99. Otrkārt, citu iemeslu, kas varētu radīt ļaunprātību Regulas Nr. 874/2004 21. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, pieņemšana man liek norādīt būtiskos kritērijus ļaunprātības izpētei prasītāja rīcībā.
100. Šajā sakarā Tiesa jau ir izskaidrojusi, ka ļaunprātības pastāvēšana ir jāvērtē visaptveroši, ņemot vērā visus uz attiecīgo lietu attiecināmos faktorus (29). Pat ja šis skaidrojums ir sniegts lietas par preču zīmju tiesībām ietvaros saistībā ar Regulas Nr. 40/94 51. panta 1. punkta b) apakšpunkta interpretāciju, nekas neliedz šo pašu argumentāciju piemērot pēc analoģijas. Abos gadījumos runa ir par tiesību (vai nu uz preču zīmi, vai domēna vārda ekskluzīvu izmantošanu) iegūšanu, izmantojot reģistrāciju oficiālā reģistrā.
101. Attiecībā uz prejudiciālajos jautājumos norādītajiem faktoriem, kuri var radīt interesi, izpētot prasītāja ļaunprātību, proti:
– apstākļiem, kādos tika iegūta preču zīme, lai varētu lūgt reģistrēt domēna vārdu pirmajā posmā;
– faktu, ka runa ir par sugas vārdu vācu valodā; un
– iespējams, ļaunprātīgu zīmes “&” izmantošanu, lai ietekmētu Regulas Nr. 874/2004 11. pantā norādīto transkripcijas noteikumu piemērošanu,
jāsniedz šādi precizējumi.
102. Vispirms ir jānorāda, ka fakts, ka preču zīmes īpašnieka vienīgais mērķis, reģistrējot preču zīmi dalībvalstī, kurā viņš neveic nekādu ar šo dalībvalsti saistītu profesionālo darbību, ir nodrošināt labāku pozīciju, salīdzinot ar viņa konkurentiem, piešķirot domēna vārdu, pats par sevi nav ļaunprātības pierādījums.
103. Pati Regula Nr. 874/2004, paredzot “sunrise period”, ļauj pirmtiesību, tostarp reģistrēto preču zīmju, īpašniekiem pieprasīt tādu domēna vārdu, kas atbilst pirmtiesībām, iegūstot priekšrocības, salīdzinot ar pieteikuma iesniedzējiem, kuriem šāda veida tiesību nav. Līdz ar to apstāklis, kad sev ir nodrošināta labvēlīgāka pozīcija, var tikt uzskatīts par “ļaunprātīgu” vienīgi tad, ja citu faktoru apvienojums var pierādīt, ka šāda priekšrocība viņam nav radusies normālos apstākļos un ka šāda labvēlīga situācija ir tādas uzvedības sekas, kas tīši ir veikta pretrunā lojālai tirdzniecības praksei. Vienīgi ir jāizpēta šie citi apstākļi, kas varētu pierādīt prasītāja rīcības ļaunprātību.
104. Attiecībā uz preču zīmes “&R&E&I&F&E&N&” iegūšanas nosacījumiem, lai gan zīmes īpašnieks var to reģistrēt valstī pēc savas izvēles, tomēr preču zīme, kas ir reģistrēta valstī, kurā tās īpašniekam nav nekādu nodomu to izmantot, kā tas izriet no lietas materiāliem, kurus iesniedzējtiesa ir iesniegusi Tiesai, neveic savu pamatfunkciju – garantēt patērētājam vai gala lietotājam ar preču zīmi apzīmētās preces vai pakalpojuma izcelsmes identitāti (30). Tā kā prasītājs nedarbojās Zviedrijas tirgū, ar minēto preču zīmi šajā valstī netika aizsargāta neviena prece vai pakalpojums.
105. Tomēr ar šo apstākli pašu par sevi prasītāja pamata lietā uzvedību nevar kvalificēt kā ļaunprātīgu, jo, kā tas tika norādīts, Direktīva 89/104 nenosaka preču zīmes īpašniekam pienākumu to izmantot laika posmā līdz pat pieciem gadiem pēc reģistrācijas datuma. Acīmredzams nolūks, kā tas ir šajā lietā, Zviedrijā netirgot nedz preces, nedz pakalpojumus, proti, drošības jostas, jo prasītājs vēlējās tirgot riepas, var kalpot par norādi, ka preču zīme tika iegūta ar mērķi, kas neatbilst tās pamatfunkcijai vai pat tās citām funkcijām, piemēram, garantēt attiecīgās preces vai pakalpojuma kvalitāti, vai arī komunikācijas, investīciju vai reklāmas funkcijām (31).
106. Šādā kontekstā vārdiskas preču zīmes vācu valodā reģistrācija Zviedrijā – valstī, kurā nerunā vācu valodā, prasa īpašu uzmanību.
107. Ar šādu faktoru nešaubīgi var pierādīt, ka preču zīme pilda vienīgi papildu, tomēr nepieciešamu, funkciju, lai iegūtu domēna vārdu. Ja prasītājs būtu rīkojies lojāli, tas nevarētu vāciski runājošā valstī reģistrēt preču zīmi “Reifen”, jo verbāliem sugas vārdiem trūkst atšķirtspējas, īpaši ja tie ir aprakstoši (32). Tomēr tieši šajās valstīs preču zīmes aizsardzībai būtu jākalpo īpašnieka vajadzībām, jo viņa attiecīgais tirgus, proti, riepu tirgus, kā to norāda iesniedzējtiesa, ir vienīgi minētās vāciski runājošās valstis.
108. Protams, ka sugas vārdi nav izslēgti no “.de” vai “.at” reģistra, tāpat kā tie nav izslēgti no “.eu” reģistra (33). Tomēr, tā kā prasītājs nevarēja panākt sugas vārda “Reifen” reģistrāciju vāciski runājošo valstu tirgū, kur tas vēlējās uzsākt savu darbību, tam vajadzēja sagaidīt tā sauktā “landrush” posma uzsākšanu, lai mēģinātu iegūt savu domēna vārdu, ievērojot vienlīdzību ar citām personām, kuras vēlētos reģistrēt šo pašu vārdu, piemērojot rindas kārtības principu (34), kas ir romiešu sakāmvārda “prior tempore potior iure” mūsdienu versija (35).
109. Tomēr, izmantojot viltību, reģistrējot preču zīmi, kuru tas neparedz izmantot, prasītājs ir vienīgi izvairījies no pienākuma sagaidīt vispārējās pieejamības posmu (“landrush period”), kaitējot citām personām, kuras interesē šis pats domēna vārds, kas tādējādi ir pretrunā Regulas Nr. 874/2004 garam, saskaņā ar kuru šajā posmā būtu jātiek piemērotam rindas kārtības noteikumam.
110. Visbeidzot, ir arī jāņem vērā iespējamā ļaunprātīgā zīmes “&” izmantošana, kuru prasītājs ir veicis, lai ietekmētu Regulas Nr. 874/2004 11. pantā paredzēto transkripcijas noteikumu piemērošanu.
111. Otrs faktors, kas veicināja, lai prasītājs iegūtu domēna vārdu, izvairoties no “landrush” posma, bija preču zīmes pieteikšana, nesamērīgi un neloģiski izmantojot simbolu “&”. Zīmē “&R&E&I&F&E&N&” simbols “&” zaudēja savu ierasto nozīmi (“and”, “et”), kļūstot vienīgi par aizsegu, dekoratīvu fonu patiesi vēlamajam vārdam, kas attaisnotu tā svītrošanu, nevis transkripciju reģistrācijas laikā.
112. Turklāt masveida, kopskaitā 33, preču zīmju reģistrācija Zviedrijas reģistrā, visās vienādi izmantojot simbolu “&”, var tikt izmantota par norādi, lai apstiprinātu, ka domēna vārda īpašnieks nav rīkojies labticīgi tiktāl, ciktāl šī reģistrācija attiecīgā gadījumā var būt viens no tipiskiem 21. panta 3. punkta a), b) vai d) apakšpunktā aprakstītiem “domain grabbing” uzvedības gadījumiem.
113. Visi šie gadījumi atgādina “tiesību ļaunprātīgas izmantošanas” principu, par kuru Tiesa jau ir lēmusi, ka pierādījums par ļaunprātīgu darbību ir objektīvu apstākļu kopums, no kura izriet, ka, neskatoties uz formālu Kopienu noteikumos paredzēto nosacījumu ievērošanu, ar šo tiesisko regulējumu sasniedzamais mērķis nav sasniegts, ir, no otras puses, subjektīva elementa, proti, nolūka gūt Kopienu tiesībās paredzēto labumu, mākslīgi radot nepieciešamos priekšnosacījumus, pamatā (36).
114. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz ceturto un piekto jautājumu ir jāatbild, ka, lai izpētītu ļaunprātību Regulas Nr. 874/2004 21. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, lasot to kopā ar 3. punktu, kurā minētie kritēriji nav izsmeļoši, valsts tiesai ir jāņem vērā visi šajā gadījumā svarīgie apstākļi, proti:
– apstākļi, kādos tika iegūta preču zīme, īpaši nolūks to neizmantot tirgū, kurā tika lūgta tās aizsardzība;
– fakts, ka runa ir par sugas vārdu vācu valodā, un
– iespējams, ļaunprātīga zīmes “&” izmantošana, lai ietekmētu Regulas Nr. 874/2004 11. pantā paredzēto transkripcijas noteikumu piemērošanu,
ciktāl vienīgais reģistrācijas nolūks ir varēt lūgt reģistrēt preču zīmei atbilstošu domēna vārdu pirmajā minētajā regulā paredzētajā domēna vārdu reģistrācijas posmā (“sunrise period”).
VII – Kopsavilkums
115. Šo secinājumu ietvaros veiktā analīze man liek ieteikt risinājumu, no kura izriet, ka, lai arī, manuprāt, ir grūti noliegt prasītāja tiesības Regulas Nr. 874/2004 21. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, tomēr faktoru kopums varētu pierādīt tā ļaunprātību.
116. Valsts preču zīmes iegūšana ir tiesības, kuras prasītājam sniedz minētajā tiesību normā noteiktās juridiskās pozīcijas priekšrocības – minēto priekšrocību prasītājam var atņemt, vienīgi atceļot šo preču zīmi, ievērojot attiecīgās valsts procedūras. Tomēr atšķirības starp preču zīmi un domēna vārdu ir radušās, izmantojot acīmredzami pareizus transkripcijas noteikumus, līdz ar to arī šo atšķirību prasītājam nevar pārmest, lai atceltu tā tiesības minētā 21. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.
117. Tomēr prasītāja veiktie dažādie soļi ir ķēdes posmi, lai reģistrētu domēna vārdu. Kaut arī ir fakts, ka visi šie soļi paši par sevi formāli ir atļauti, viss process kopumā ļauj novērot nodomu izvairīties no regulas noteikumiem, izmantojot preču zīmi, kura prasītājam ir vajadzīga tikai tādēļ, lai to izmantotu domēna vārdu reģistrācijas pirmajā posmā. Šādi rīkojoties, prasītājs iegūst priekšrocības, salīdzinot ar citiem šī paša domēna vārda interesentiem, turklāt priekšrocības uz sugas vārdu vācu valodā, kādu tam nebūtu, ja tas būtu rīkojies lojāli.
118. Ļaunprātīgi rīkojoties, prasītājs traucē piedalīties domēna vārdu piešķiršanā citām ieinteresētajām personām, izmantojot rindas kārtības noteikumu. Ja šāda rīcība tiktu atzīta par “ģeniālu manevru”, sacensības ātrumā tiktu mainītas uz sacensībām viltībā – kurš atradīs visizdevīgāko īsāko ceļu, kas ir pretrunā pašam regulas garam.
VIII – Secinājumi
119. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Oberster Gerichtshof uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Komisijas 2004. gada 28. aprīļa Regulas (EK) Nr. 874/2004, ar ko nosaka sabiedriskās kārtības noteikumus par pirmā līmeņa domēna .eu ieviešanu un darbību, kā arī principiem, kas reglamentē reģistrāciju, 21. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts preču zīmes īpašniekam ir tiesības šīs tiesību normas izpratnē, ja vien minēto preču zīmi kompetentas iestādes vai tiesas, piemērojot valsts tiesībās paredzētas procedūras ļaunprātības vai citam gadījumam, nav atcēlušas.
Šīs tiesības ir pat tad, ja preču zīme, ar ko ir pamatota domēna reģistrācija, atšķiras no domēna vārda pēc tam, kad no tās pareizā veidā ir svītrotas minētajā preču zīmē ietvertās īpašās rakstu zīmes. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai minētās īpašās rakstu zīmes varēja tikt atveidotas, transkribējot;
2) lai izpētītu ļaunprātību Regulas Nr. 874/2004 21. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, lasot to kopā ar 3. punktu, kurā minētie kritēriji nav izsmeļoši, valsts tiesai ir jāņem vērā visi šajā gadījumā svarīgie apstākļi, proti:
– apstākļi, kādos tika iegūta preču zīme, īpaši nolūks to neizmantot tirgū, kurā tika lūgta tās aizsardzība;
– fakts, ka runa ir par sugas vārdu vācu valodā, un
– iespējams, ļaunprātīga zīmes “&” izmantošana, lai ietekmētu Regulas Nr. 874/2004 11. pantā paredzēto transkripcijas noteikumu piemērošanu,
ciktāl vienīgais reģistrācijas nolūks ir varēt lūgt reģistrēt preču zīmei atbilstošu domēna vārdu pirmajā minētajā regulā paredzētajā domēna vārdu reģistrācijas posmā (“sunrise period”).
1 – Oriģinālvaloda – franču.
2 – Komisijas 2004. gada 28. aprīļa Regula, ar ko nosaka sabiedriskās kārtības noteikumus par pirmā līmeņa domēna .eu ieviešanu un darbību, kā arī principiem, kas reglamentē reģistrāciju (OV L 162, 40. lpp.).
3 – Iesniedzējtiesa uzskata, ka preču zīmes nosaukumu veido vārdu vācu valodā “Reinigungsmittel” (tīrīšanas līdzekļi) un “Fenster” (logs) pirmie trīs burti; savukārt vārds “Reifen” pats par sevi nozīmē “riepa”.
4 – OV L 113, 1. lpp.
5 – Akronīms ir radies no nosaukuma angļu valodā “Alternative Dispute Resolution”, kas ir viszināmākais un tehniskajā valodā plašāk lietotais nosaukums šajā nozarē.
6 – Lieta Nr. 00910.
7 – Padomes 1988. gada 21. decembra Pirmā direktīva, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV 1989, L 40, 1. lpp.).
8 – Padomes 1993. gada 20. decembra Regula par Kopienas preču zīmi (OV 1994, L 11, 1. lpp.). Šī regula tika atcelta un aizstāta ar Padomes 2009. gada 26. februāra Regulu (EK) Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi (OV L 78, 1. lpp.), kas ir spēkā kopš 2009. gada 13. aprīļa. Tomēr runa ir vienīgi par kodificētu versiju, ar kuru netika mainītas galvenās tiesību normas pēc to būtības.
9 – 2006. gada 9. marta spriedums lietā C‑421/04 Matratzen Concord (Krājums, I‑2303. lpp.).
10 – Tiesas judikatūrā nav strīdu par to, ka iesniedzējtiesām var sniegt atbildes, ja tās ir noderīgas to lietu, kuru ietvaros ir uzdoti prejudiciālie jautājumi, izskatīšanai: skat., piemēram, 1991. gada 23. aprīļa spriedumu lietā C‑41/90 Höfner un Elser (Recueil, I‑1979. lpp., 16. punkts), 2009. gada 24. marta spriedumu lietā C‑445/06 Danske Slagterier (Krājums, I‑2219. lpp., 29. punkts) un 2009. gada 19. novembra spriedumu apvienotajās lietās C‑402/07 un C‑432/07 Sturgeon u.c. (Krājums, I‑0000. lpp., 28. punkts).
11 – Šajā sakarā .eu Strīdu izšķiršanas reglamenta A5. noteikumā (“ADR noteikumi”; skat. http://www.adreu.eurid.eu/html/fr/adr/adr_rules/ADR%20rules_fr.pdf) ir noteikts, ka “alternatīvās strīdu izšķiršanas procesa kārtību neietekmē tiesvedība tiesā, izņemot A4.(c) punktā minētos gadījumus”, A4.(c) punktā ir noteikts, ka “uzzinot, ka strīds par sūdzības priekšmetu ir izšķirts ar likumīgā spēkā stājušos atbilstošas piekritības tiesas lēmumu vai arī tas izšķirts alternatīvās strīdu izšķiršanas institūcijā, komisijai jāizbeidz alternatīvās strīdu izšķiršanas process”. Turklāt no šīm tiesību normām izriet, ka tiesvedība, pretēji norādītajam, nav obligāta; arī Muñoz, R., “L’enregistrement d’un nom de domaine “.eu””, Journal des tribunaux – Droit Européen, 2005, Nr. 120, 164. lpp.
12 – Bettinger, T. Alternative Streitbeilegung für “.EU”. Wettbewerb in Recht und Praxis. Nr. 5/2006, 551. lpp.
13 – Fromkin, M. ICANN’s Uniform Dispute Resolution Policy, Causes and (Partial) cures. Brooklyn Law Review, 67. sējums, 2002. gada pavasaris, Nr. 3, 636. lpp.
14 – Tas ir atzīts par netaisnīgu tiktāl, ciktāl preču zīmju īpašnieka tiesības celt prasību tiesās, lai tās būtu atkarīgas vienīgi no termiņa, nav ierobežotas laikā, savukārt apstrīdētā domēna vārda aizstāvja rīcībā ir vienīgi 30 dienas, lai šķīrējtiesas nolēmumu apstrīdētu valsts tiesā. Defossez, A. Conflits entre titulaires de nom de domaine .eu et de droit de marque: une première analyse. Revue du Droit de l’Union Européenne. Nr. 2/2007, 375. lpp.
15 – Šāda šī veida tiesvedībām raksturīga situācija, pazīstama ar nosaukumu “trademark bias”, ir tikusi kritizēta. Skat. iepriekš minēto Fromkin, M., 674. lpp. Skat. arī Tardieu‑Guigues, E., “Eurostar.eu”, la première contestation judiciaire de l’enregistrement d’un nom de domaine en < .eu >, Revue LAMY droit de l’immatériel, Nr. 15, 2006. gada aprīlis, 35. lpp., kur “vispārējie principi, kas ir ārpustiesas strīdu izšķiršanas procesu pamatā, nav [domēna vārdu] prasītāju interesēs”.
16 – Attiecībā uz “faktiskas izmantošanas” jēdzienu skat. it īpaši 2007. gada 14. jūnija spriedumu lietā C‑246/05 Häupl (Krājums, I‑4673. lpp.), 2008. gada 9. decembra spriedumu lietā C‑442/07 Verein Radetzky‑Orden (Krājums, I‑9223. lpp.) un 2009. gada 15. janvāra spriedumu lietā C‑495/07 Silberquelle (Krājums, I‑137. lpp.).
17 – Iepriekš minētais spriedums lietā Matratzen Concord, 25. un 32. punkts, un 2007. gada 25. oktobra spriedums lietā C‑238/06 P Develey/ISTB (Krājums, I‑9375. lpp., 58. punkts).
18 – Šķiet, ka šo kritēriju ir piemērojusi arī Čehijas šķīrējtiesa: Scheunemann, K., Die .eu. Domain – Registrierung und Streitbeilegung, Bādenbādene: Nomos, 2008, 240. lpp.
19 – Tajā ir noteikts: “[..] Citās jomās domēna vārds ir identisks tā vārda teksta vai vārdu elementiem, uz ko attiecas pirmtiesības.”
20 – Šķiet, ka šādai interpretācijai priekšroku deva arī ADR paneļi, tomēr tas nespēja ierobežot krāpšanu: Mietzel, J. G., “Die ersten 200 ADR‑Entscheidungen zu .eu‑Domains – Im Spagat zwischen Recht und Gerechtigkeit”, Mutimedia und Recht, Nr. 5/2007, 284. lpp.
21 – Angļu valodā šajā pašā tiesību normā ir rakstīts šādi: “A legitimate interest within the meaning of point (a) of paragraph 1 may be demonstrated where”; franču valodā – “L’existence d’un intérêt légitime au sens du paragraphe 1, point a), peut être démontrée quand:”; itāļu valodā – “Il legittimo interesse ai sensi del paragrafo 1, lettera a), può essere dimostrato ove:”; spāņu valodā – “Podrá quedar demostrada la existencia de intereses legítimos a efectos de la letra a) del apartado 1 en los casos en que:”; holandiešu valodā – “Een gewettigd belang in de zin van lid 1, onder a), kan worden aangetoond wanneer:” un slovēņu valodā – “Legitimen interes v smislu točke (a) odstavka 1 se lahko izkaže, če:” (mans izcēlums).
22 – Saskaņā ar Regulas Nr. 874/2004 23. panta 2. punktu.
23 – Tas izriet no Regulas Nr. 874/2004 23. panta 2. punkta otrās daļas, kurā vienīgi ir noteikts, ka paneļa locekļiem ir jābūt “attiecīgām profesionālām zināšanām”.
24 – Šī tēze vismaz tiek aizstāvēta daļā doktrīnas; Bettinger, T., Willoughby, A. un Abel, S. M., Domain Law and Practice – An International Handbook, Oksforda, 2005, 278. lpp., un Scheunemann, K., iepriekš minētais darbs, 245. lpp.
25 – Skat. šo secinājumu 84. un 85. punktu.
26 – Angļu valodā – “Bad faith, within the meaning of point (b) of paragraph 1 may be demonstrated, where:”; franču valodā – “La mauvaise foi au sens du paragraphe 1, point b), peut être démontrée quand:”; itāļu valodā – “La malafede ai sensi del paragrafo 1, lettera b), può essere dimostrata ove:”, spāņu valodā – “Podrá quedar demostrada la mala fe a efectos de la letra b) del apartado 1 en los casos en que [..]”; holandiešu valodā – “Kwade trouw in de zin van lid 1, onder b), kan worden aangetoond wanneer:” un slovēņu valodā – “Nepoštenost v smislu točke (b) odstavka 1 se lahko izkaže, če:” (mans izcēlums).
27 – Pretēja nostāja, proti, par saraksta izsmeļošo raksturu, tiek atbalstīta, izmantojot argumentu, ka vispārējas klauzulas par labticību pievienošana tieši paredzētiem gadījumiem, var izraisīt dažādu interpretāciju valsts tiesās un tas kopā ar kritērijiem, kas izriet no preču zīmju tiesībām, neatbilst domēna vārdu kritērijiem; Kipping, D., Das Recht der .eu‑Domains, Ķelne/Minhene: Carl Heymanns, 2008, 40. lpp. Tomēr Tiesa tradicionāli ir izmantojusi valodu versiju salīdzinājumu, lai atklātu Kopienu normatīvo aktu tekstu jēgu. Ja, kā tas ir šajā gadījumā, kļūda parādās tikai vienā valodā, savukārt visās citās valodās ir viens un tas pats semantiskais raksturs, var vienīgi secināt, ka šajā versijā ir radusies kļūda. Turklāt Regulas Nr. 974/2004 3. panta pirmās daļas c) apakšpunkts arī atsaucas uz labticību kā vispārēju klauzulu, kas nav saistīta vienīgi ar 21. panta kritērijiem, tomēr neapsveicot jebkādu šīs klauzulas ierobežotu interpretāciju.
28 – Skat. šo secinājumu 87. punktu.
29 – 2009. gada 11. jūnija spriedums lietā C‑529/07 ChocoladefabrikenLindt & Sprüngli AG (Krājums, I‑0000. lpp., 37. punkts).
30 – Skat. it īpaši 2004. gada 29. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās C‑456/01 P un C‑457/01 P Henkel/ITSB (Recueil, I‑5089. lpp., 48. punkts).
31 – Par citām nesen Tiesas judikatūrā atzītām preču zīmes funkcijām skat. 2009. gada 18. jūnija spriedumu lietā C‑487/07 L’Oréal u.c. (Krājums, I‑0000. lpp., 58. punkts).
32 – Par Vācijas tiesībām skat. Ströbele, P., “Absolute Schutzhindernisse – Unterscheidungskraft”, Ströbele/Hacker, Markengesetz Kommentar, 9. izdevums, Ķelne: Carl Heymanns, 2009, 242. lpp.
33 – Tomēr ir jāievēro vairākas atšķirības valstu tiesību vidū; pašā Austrijā, šķiet, ka judikatūra ir kļuvusi pielaidīgāka attiecībā uz sākotnējo neuzticēšanos sugas vārdu reģistrācijas par domēna vārdiem atbilstību labticībai: Haller, A., Internet‑Domains – ein Überblick, no: Brenn (vadītājs), ECG/E‑Commerce‑Gesetz, Vīne: Manz, 2002, 109. lpp.; turpretī Spānijas tiesībās ar likumu ir skaidri aizliegts reģistrēt sugas vārdus, kas apraksta preces, pakalpojumus, iestādes, darbības jomas, profesijas, reliģijas, utt.: Plaza Penadés, J., “Propiedad intelectual y sociedad de la información”, no: García Mexía, P. (vadītājs), Principios de Derecho de Internet, Valensija: Tirant lo Blanch, 2005, 380. lpp.; turpretī Itālijā sugas vārdu reģistrācija nav aizliegta ar likumu, tomēr, šķiet, ka judikatūra sliecas šādu reģistrāciju aizliegt vismaz daļēji: Casaburi, G., “Nomi a dominio Internet e tutela della proprietà industriale”, Rivista Giuridica di merito De Jure, Nr. 5, 2008. gada maijs, 12. lpp.; Francijā un Apvienotajā Karalistē, šķiet, ka nav nekāda aizlieguma attiecībā uz sugas domēna vārdu reģistrāciju: attiecībā uz Francijas tiesībām – Azéma, J. un Galloux, J.‑C., Droit de la propriété industrielle, 6. izdevums, Parīze: Dalloz, 2006, 917. lpp.; Attiecībā uz Apvienotās Karalistes tiesībām skat. Morcom, Roughton, Graham un Malynicz, The modern law of trade marks, 2. izdevums, Londona: Lexis Nexis Butterworths, 2005, 377. un 378. lpp.
34 – Skat. Regulas Nr. 874/2004 preambulas vienpadsmito apsvērumu, kurā ir noteikts, ka “[..] Pēc pakāpeniskās reģistrācijas pabeigšanas domēnu vārdu piešķiršanā piemēro rindas kārtības principu”.
35 – Codex Iustinianus. Corpus Iuris Civilis. II sējums. Berlīne: Krüger, 1954, 8.17 (18)3(4).
36 – 2000. gada 14. decembra spriedums lietā C‑110/99 Emsland‑Stärke (Recueil, I‑11569. lpp., 52. un 53. punkts) un 2005. gada 21. jūlija spriedums lietā C‑515/03 Eichsfelder Schlachtbetrieb (Krājums, I‑7355. lpp., 39. punkts).