ĢENERĀLADVOKĀTA PAOLO MENGOCI [PAOLO MENGOZZI] SECINĀJUMI,

sniegti 2010. gada 9. martā (1)

Lieta C‑428/08

Monsanto Technology LLC

pret

Cefetra BV u.c.

(Rechtbank ’s‑Gravenhage (Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Biotehnoloģisko izgudrojumu tiesiskā aizsardzība – Direktīva 98/44/EK – Patents attiecībā uz ģenētisko informāciju

1.        Tiesai tikai dažas reizes ir bijusi izdevība lemt attiecībā uz direktīvu par tiesisko aizsardzību biotehnoloģijā. Šī tomēr lieta ļaus tai precizēt svarīgus jautājumus saistībā ar aizsardzību, kas šajā jomā jāpiešķir Savienības ietvaros izdotajiem patentiem, kuru nozīmi šobrīd neviens vairs nevērtē pārāk zemu.

I –    Atbilstošās tiesiskās normas

A –    TRIPs līgums

2.        Līguma par ar tirdzniecību saistītajām intelektuālā īpašuma tiesībām (2) (turpmāk tekstā – “TRIPs līgums”), 27. un 30. pantā ir paredzēts:

“27. pants

Patentējamais saturs

1.      Atbilstoši 2. un 3. punkta nosacījumiem patentējami ir jebkuri izgudrojumi (izstrādājumi vai darba procesi) visās tehnoloģijas jomās ar nosacījumu, ka tie ir jauni, radoši un rūpnieciski pielietojami. Atbilstoši 65. panta 4. punktam, 70. panta 8. punktam un šā panta 3. punktam patenti ir reģistrējami un patenta tiesības tiek piešķirtas bez diskriminācijas attiecībā uz izgudrojuma vietu, tehnoloģijas jomu un to, vai preces tiek importētas vai ražotas uz vietas.

2.      Dalībvalstis var atteikt patentēšanu tādiem izgudrojumiem, kuru komerciālās izmantošanas novēršana to teritorijā ir nepieciešama, lai uzturētu sabiedrisko kārtību vai morāli, tai skaitā aizsargātu cilvēku, dzīvnieku un augu dzīvību vai veselību; vai novērstu nopietnu kaitējumu apkārtējai videi, ar nosacījumu, ka šāds atteikums netiek pamatots vienīgi ar šo valstu likumiem, kas aizliedz šādu izmantošanu.

3.      Dalībvalstis var izslēgt no patentējamo izgudrojumu saraksta arī:

a)      diagnostikas, terapijas un ķirurģiskas metodes cilvēku vai dzīvnieku ārstēšanai;

b)      augus un dzīvniekus (ne mikroorganismus) un bioloģiskus procesus augu vai dzīvnieku producēšanai, kas nav nebioloģiski un mikrobioloģiski. Tomēr dalībvalstis nodrošina augu sugu aizsardzību ar patentu vai efektīvas sui generis sistēmas palīdzību, vai arī ar abu šo sistēmu kombināciju. Šā apakšpunkta nosacījumi tiek pārskatīti četrus gadus pēc PTO līguma stāšanās spēkā.

[..]

30. pants

Izņēmumi attiecībā uz piešķirtajām tiesībām

Dalībvalstis var piešķirt ierobežotus izņēmumus attiecībā uz ekskluzīvajām tiesībām, ko sniedz patents, ar nosacījumu, ka šādi izņēmumi bez iemesla nerada pretrunu ar patenta parastu izmantošanu un bez iemesla neierobežo patenta īpašnieka likumīgās intereses, ņemot vērā trešo pušu likumīgās intereses.”

B –    Direktīva 98/44/EK

3.        Direktīvas 98/44/CE (3) (turpmāk tekstā arī – “direktīva”) apsvērumos ir paredzēts šādi:

“[..]

(3)      tā kā efektīva un saskaņota aizsardzība visās dalībvalstīs ir būtiska, lai saglabātu un veicinātu ieguldījumus biotehnoloģijas jomā;

[..]

(5)      tā kā pastāv atšķirības biotehnoloģisko izgudrojumu tiesiskajā aizsardzībā, ko nosaka dažādu dalībvalstu tiesību akti un prakse; tā kā šādas atšķirības var radīt šķēršļus tirdzniecībai un tādējādi traucēt pareizu iekšējā tirgus darbību;

(6)      tā kā šādas atšķirības var pieaugt, ja dalībvalstis pieņem jaunus un atšķirīgus tiesību aktus un administratīvo praksi, vai tā kā dažādi attīstās attiecīgo valstu tiesu prakse, kas interpretē šādus tiesību aktus;

(7)      tā kā to valsts tiesību aktu nekoordinēta izstrāde, kas attiecas uz biotehnoloģisko izgudrojumu tiesisko aizsardzību Kopienā, var izraisīt tālākus tirdzniecības traucējumus, kavēt šādu izgudrojumu rūpniecisko attīstību un vienmērīgu iekšējā tirgus darbību;

(8)      tā kā biotehnoloģisko izgudrojumu tiesiskajai aizsardzībai nav nepieciešams radīt atsevišķu tiesību aktu kopumu valstu patentu tiesību noteikumu vietā; tā kā valsts patentu tiesību noteikumi joprojām ir galvenais pamats biotehnoloģisko izgudrojumu tiesiskajai aizsardzībai, kaut arī tie jāpielāgo vai jāpapildina dažos īpašos aspektos, lai pienācīgi ņemtu vērā tehnoloģisko attīstību, kurā iesaistīts bioloģiskais materiāls, kurš arī atbilst patentspējas prasībām;

[..]

(22)      tā kā diskusija par gēnu sekvenču vai daļējo sekvenču patentspēju ir pretrunīga; tā kā saskaņā ar šo direktīvu uz patenta piešķiršanu par izgudrojumiem, kas saistīti ar šādām sekvencēm vai daļējām sekvencēm, jāattiecina tie paši patentspējas kritēriji kā visās pārējās tehnoloģijas jomās: jaunums, izgudrojuma līmenis un rūpnieciskais pielietojums; tā kā sekvences vai daļējas sekvences rūpnieciskā izmantošana jānorāda reģistrētajā patenta pieteikumā;

(23)      tā kā viena pati DNS sekvence bez funkcijas norādes nesatur nekādu tehnisku informāciju un tādēļ nav patentējams izgudrojums;

(24)      tā kā, lai atbilstu rūpnieciskās izmantošanas kritērijiem, gadījumos, kad gēna sekvenci vai daļēju sekvenci izmanto olbaltumvielas vai olbaltumvielas daļas iegūšanai, jāprecizē, kuru olbaltumvielu vai olbaltumvielas daļu iegūst vai kādu funkciju tā veic;

[..]”.

4.        Direktīvas 1. pantā ir paredzēts:

“1.      Dalībvalstis aizsargā biotehnoloģiskos izgudrojumus saskaņā ar valsts patentu tiesībām. Vajadzības gadījumā tās koriģē valsts patentu tiesības, lai ņemtu vērā šīs direktīvas noteikumus.

2.      Šī direktīva neskar dalībvalstu saistības saskaņā ar starptautiskajiem nolīgumiem, un jo īpaši TRIPS nolīgumu un Konvenciju par bioloģisko daudzveidību.”

5.        Direktīvas 5. pantā ir paredzēts:

“[..]

3.      Patenta pieteikumā ir jānorāda gēna sekvences vai daļējas sekvences rūpnieciskā izmantošana.”

6.        Direktīvas 9. pants ir formulēts šādi:

“Aizsardzība, ko patents piešķir produktam, kurā ietilpst vai kurš sastāv no ģenētiskas informācijas, attiecas arī uz visu materiālu, izņemot to, kas paredzēts 5. panta 1. punktā, kurā iekļauts produkts un kurš satur ģenētisko informāciju un veic savu funkciju.”

C –    Valsts tiesiskais regulējums

7.        Nīderlandes Patentu likumā (Rijksoctrooiwet 1995, turpmāk tekstā – “ROW95”), kā tas tika grozīts, direktīvas 9. pants ir pārņemts šādā formulējumā:

“53.a pants

[..]

3.      Attiecībā uz patentu, kas piešķirts produktam, kurā ietilpst ģenētiska informācija vai kurš sastāv no tās, ekskluzīvās tiesības attiecas arī uz visu materiālu, izņemot to, kas paredzēts 3. panta 1. punkta b) apakšpunktā, kurā iekļauts produkts un kurš satur ģenētisko informāciju un veic savu funkciju.”

II – Fakti, pamata lieta un prejudiciālie jautājumi

8.        Sabiedrībai Monsanto kopš 1996. gada 19. jūnija ir piešķirts Eiropas patents (turpmāk tekstā – “pantents”) attiecībā uz gēna sekvenci sabiedrības ražotajos sojas augos, kas tajos rada noturību pret herbicīdu, kuru tā izstrādā un tirgo ar nosaukumu “Roundup”.

9.        Ģenētiski modificētus sojas augus (tā sauktā “RR soja”, proti, “Roundup ready”) audzē vairākās pasaules valstīs, bet ne Eiropas Savienības teritorijā. Ģenētiski modificētu sojas augu izmantošanas priekšrocība ir, piemēram, tāda, ka lauksaimnieki var izmantot Roundup herbicīdu, lai iznīcinātu nezāles, nekaitējot sojas kultūrai.

10.      Argentīnā RR soja tiek kultivēta ļoti plašos apmēros un tā ir svarīga eksporta prece. Tomēr Argentīnas valsts tiesiskā regulējuma ietekmē Monsanto nav patenta attiecībā uz šim augam raksturīgo ģenētisko sekvenci.

11.      Sabiedrības, kuras ir atbildētājas pamata lietā, 2005. un 2006. gadā importēja vairākas sojas miltu kravas no Argentīnas. Miltu analīzes, kuras pieprasīja veikt Monsanto, uzrādīja RR sojai raksturīgā DNS sekvenci. Līdz ar to tika noteikts, ka importētie milti, kas tika izkrauti Amsterdamas ostā un paredzēti dzīvnieku barības ražošanai, bija ražoti Argentīnā, izmantojot ģenētiski modificētu soju, attiecībā uz kuru Monsanto ir Eiropas patents.

12.      Monsanto iesniedzējtiesā uzsāka tiesvedību pret sabiedrībām, kuras veica importu, jo tās bija pārkāpušas attiecīgo patentu.

13.      Valsts tiesa, uzskatot, ka, lai atrisinātu strīdu, ir vajadzīga direktīvas interpretācija, apturēja tiesvedību un uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai [..] direktīvas [..] 9. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka uz tajā norādīto aizsardzību var atsaukties arī tādā situācijā kā šajā tiesvedībā, kad produkts (DNS sekvence) ir Eiropas Savienībā ievestā materiālā (sojas miltos) un apgalvotā pārkāpuma brīdī savu funkciju neveic, bet ir veicis iepriekš (sojas augā) vai arī, iespējams, pēc izolēšanas no materiāla un ievietošanas organisma šūnā var no jauna veikt savu funkciju?

2)      Pieņemot, ka Cefetra un ACTI Kopienā ievestajos sojas miltos ir patenta [..] 6. pretenzijā aprakstītā DNS sekvence, un no tā pieņemot, ka direktīvas [..] 9. panta izpratnē DNS ir iestrādāts sojas miltos un tajos savu funkciju vairs neveic: vai direktīvā, it īpaši 9. pantā, noteiktā bioloģiskā materiāla patenta aizsardzība liedz ar valsts patentu likumu (papildus) piešķirt absolūtu aizsardzību produktam (DNS) neatkarīgi no tā, vai DNS veic savu funkciju, un vai līdz ar to 9. pantā noteiktā aizsardzība ir uzskatāma par izsmeļošu šajā pantā paredzētajā situācijā, ja produktā ietilpst ģenētiska informācija vai tas no tās sastāv, un produkts ir iekļauts materiālā, kurā ir iestrādāta ģenētiska informācija?

3)      Vai atbildei uz iepriekšējo jautājumu ir būtiski, ka patents [..] tika lūgts un piešķirts (1996. gada 19. jūnijā), pirms tika pieņemta direktīva [..], un ka ar valsts patentu likumu šāda absolūta aizsardzība attiecīgajam produktam tika piešķirta pirms šīs direktīvas pieņemšanas?

4)      Vai Tiesa, atbildot uz iepriekš minētajiem jautājumiem, var ņemt vērā TRIPs līgumu, it īpaši tā 27. un 30. pantu?”

III – Sākotnējie apsvērumi

14.      Kā iepriekš redzams no īsā faktu izklāsta, šīs lietas ietvaros Monsanto cēla prasību tikai pret Argentīnas izcelsmes sojas miltu importētājiem. Kā tam piekrīt pati Monsanto, tas ir tādēļ, ka attiecīgajā valstī tā nevar to tiesiski darīt, jo tai tajā nav RR sojas patenta aizsardzības. Atšķirībā no Argentīnas citās sojas ražotājvalstīs, piemēram, Brazīlijā, šī sabiedrība, pateicoties ar patentu piešķirtajai aizsardzībai vai tāpēc, ka ar lauksaimniekiem noslēgtas vienošanās, – tieši pretēji – saņem noteiktu atlīdzību par tās izgudrojuma izmantošanu.

15.      Tomēr jānorāda, ka izvēle ierobežot tiesvedību uzsākšanas iespēju Savienības teritorijā attiecībā tikai uz Argentīnas izcelsmes produktiem ir vienīgi sabiedrības Monsanto tirdzniecības politikas lēmums. Ja Tiesa atzītu, ka Monsanto Eiropas Savienības teritorijā var aizstāvēt savas tiesības attiecībā uz Argentīnas izcelsmes sojas miltiem, pēc tam šai sabiedrībai nekas neliegtu aizstāvēt šīs pašas tiesības attiecībā uz citu valsu izcelsmes miltiem. Intelektuālā īpašuma tiesību izsmelšanas princips būtībā ir piemērojams tikai tad, kad ar patenta īpašnieka atļauju produkts tiek pirmo reizi ievests Eiropas Savienības teritorijā (4).

16.      Līdz ar to Tiesas interpretācijai būs jābūt vispārēji piemērojamai visos gadījumos, kad Savienības teritorijā tiks importēts produkts, kas radies trešā valstī ģenētiski modificēta auga pārstrādes rezultātā, attiecībā uz kuru būs izsniegts Eiropas Savienībā spēkā esošs patents.

IV – Par pirmo prejudiciālo jautājumu

A –    Sākotnējie apsvērumi

17.      Ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa lūdz Tiesu paskaidrot, vai tādā gadījumā, kāds ir pamata lietā, ar direktīvas 9. pantu tiek aizsargāta Monsanto nostāja arī tad, ja ģenētiskā sekvence neveic savu funkciju, bet tā ir to veikusi iepriekš vai arī, iespējams, var to veikt no jauna.

18.      No pirmā acu uzmetiena jautājums varētu tikt interpretēts tādējādi, ka tas attiecas tikai uz direktīvas 9. pantā izmantoto darbības vārda laiku, kurā, kā redzams, minētā nodrošinātā aizsardzība ir paredzēta tikai tad, ja ģenētiskā informācija “veic savu funkciju”. Šajā gadījumā varētu tikai atbildēt, ka attiecīgais tiesību noteikums ir tagadnes formā un tādējādi pilnībā nav nozīmes tam, ka patentētā ģenētiskā sekvence savas funkcijas veica pagātnē vai arī, iespējams, tas vēl tikai notiks nākotnē (5). Direktīvas 9. panta piemērošanas nolūkā katrs brīdis ir jāapskata atsevišķi. Minētā tiesību norma ir piemērojama tikai attiecībā uz tādu funkciju, kas tiek veikta “tagadnē”. Tādā situācijā, kurā netiek veikta funkcija, protams, nevar būt 9. panta pārkāpums, un tikai tad, kad tā [sekvence] atsāks veikt savu funkciju, varēs piemērot 9. pantā paredzēto aizsardzību.

19.      Vairāki lietas dalībnieki, kas iesniedza apsvērumus, izņemot Monsanto, piedāvāja šādi atbildēt uz pirmo prejudiciālo jautājumu. Arī es, ja Tiesa nolemtu izskatīt šo jautājumu šauri, kā es to tikko minēju, piedāvātu tādu pašu atbildi uz iesniedzējtiesas jautājumiem.

20.      Tomēr uzskatu, ka šī jautājuma šaura interpretācija ir kļūdaina un, lai atbilstīgi atbildētu iesniedzējtiesai, 9. pants ir jāinterpretē visas direktīvas un tajā paredzētās bioloģisko izgudrojumu patentu aizsardzības kontekstā. Turklāt nedrīkst aizmirst, ka gan rakstveida apsvērumos, gan tiesas sēdē Monsanto uzstāja uz faktu, ka, pēc tās uzskatiem, saskaņā ar patentu aizsardzību tās tiesības izriet nevis no direktīvas 9. panta, bet gan no “klasiskās” aizsardzības, kāda saskaņā ar tradicionālu patentu tiesību izpratni un pašas direktīvas izpratni ir piemērojama ģenētiskai sekvencei kā tādai. Citiem vārdiem sakot, Monsanto uzskata, ka tās prasības pieteikuma priekšmets Nīderlandes tiesā ir DNS sekvence kā ķīmiska viela. Monsanto atzīst, ka tai nav nekādas prasības pret miltiem, un apstiprina, ka gadījumā, ja patentētā DNS vairs nebūtu miltu sastāvā, tad tai nebūtu nekāda iemesla celt prasību pret importētājsabiedrībām.

B –    Uz mērķi balstīta patenta aizsardzība

21.      Līdz ar to jautājums, kurš jāatrisina, lai pilnībā varētu atbildēt uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem, ir, vai šis gadījums attiecas uz klasiskās ģenētiskās informācijas patentu aizsardzību kā tādu. Attiecīgi jānosaka, vai ģenētiskā informācija ir aizsargāta kā ķīmiska sastāvdaļa arī tad, ja tā ir noteikta veida “atlikums” produktā, kas iegūts tāda bioloģiska produkta (šajā gadījumā sojas) pārstrādes rezultātā, kurā sekvence veikusi savu funkciju.

22.      Varētu uzskatīt, ka šī problēma ir nenozīmīga un ka strīda priekšmets šajā gadījumā ir tikai milti, nevis tajos ietvertais DNS kā tāds. Šāds risinājums, manuprāt, tomēr nav apmierinošs: faktiski no fiziskā skatu punkta nav šaubu, ka DNS ir patenta priekšmets un tas ir atrodams miltu sastāvā, kā arī faktiski tas ir ticis importēts Savienības teritorijā.

23.      Izņemot Monsanto un Itālijas valdību, visi pārējie lietas dalībnieki, kas iesnieguši apsvērumus, neieņēma nostāju attiecībā uz šo specifisko problēmu, pat pēc tam, kad tiesas sēdē tiem lūdza par to izteikties. To uzmanība bija koncentrēta tikai uz miltiem.

24.      Pēc Monsanto uzskatiem, kā redzams iepriekš, neatkarīgi no iespējamās miltu aizsardzības (kuru attiecīgā sabiedrība neapstrīd), patenta aizsardzība attiecas uz DNS sekvenci kā tādu. Šī aizsardzība neizriet no direktīvas 9. panta, bet gan no tās vispārējiem noteikumiem, kas neskar valsts tiesisko patentu regulējumu. Direktīvas 9. panta uzdevums ir tikai noteiktos apstākļos paplašināt šo pamataizsardzību. Tomēr neatkarīgi no 9. panta piemērojamības pamataizsardzība attiecībā uz DNS kā tādu tik un tā turpinātu pastāvēt.

25.      Savukārt pēc Itālijas valdības uzskatiem, brīdī, kad DNS sekvence ir iekļauta citā materiālā, klasiskā patenta aizsardzība mazinās un vienīgā produktu aizsardzība, kas ir piemērojama, ja ir izpildīti priekšnosacījumi, ir 9. pantā paredzētā “ietverto” produktu aizsardzība.

26.      Lai arī Itālijas valdības nostāja ir ļoti interesanta, es domāju, ka nevaru tai piekrist. Jānorāda, ka vispārēji direktīva papildina jau esošās patentu tiesības. Piemēram, šajā sakarā jānorāda uz tās astoto apsvērumu. Patiešām, pašas direktīvas 1. pantā ir paredzēts, ka valsts patentu tiesību regulējumu var grozīt, lai nodrošinātu to saderību ar attiecīgajiem Savienības tiesību noteikumiem. Tomēr tekstā nav nevienas norādes, kas pamatotu Itālijas valdības izvirzīto interpretāciju. Nedrīkst aizmirst, ka saskaņā ar patentu vispārējo tiesisko regulējumu fakts, ka kāds izgudrojums ir ievietots cita produkta sastāvā, principā nenozīmē, ka zūd tam atzītā aizsardzība.

27.      Savukārt, manuprāt, nevar noliegt, ka direktīvas 9. pants ir tiesību norma, ar kuru tiek paplašināta patentu aizsardzība. Šis pants ir balstīts uz pieņēmumu, ka patentēts DNS tiek aizsargāts kā tāds un noteiktos apstākļos tam atzītā aizsardzība var tikt paplašināta arī uz to “materiālu”, kura sastāvā ir iekļauta šī DNS sekvence, ar nosacījumu, ka tā veic savu funkciju. Tā kā visi piekrīt, ka sojas miltos DNS sekvence neveic nekādu funkciju, jo tā ir tikai atlieka, šajā gadījumā nevar pamatoties uz 9. pantā paredzēto papildu aizsardzību.

28.      Tomēr vēl jāpārbauda, vai, kā apgalvo Monsanto, ģenētiskā sekvence pati par sevi tiek aizsargāta saskaņā ar vispārējiem tiesību noteikumiem patentu jomā. Problēma, kas it īpaši ir jāatrisina, ir saistīta ar to, ka jānosaka, kuros gadījumos patentēta DNS sekvence tiek aizsargāta kā atsevišķs produkts.

29.      Uzskatu, ka saskaņā ar direktīvas tekstu un mērķi ģenētiskā sekvence ir aizsargājama arī kā atsevišķs produkts tikai tad, ja tā veic savu funkciju, kuras dēļ tā tikusi patentēta. Manuprāt, citiem vārdiem sakot, direktīvu var interpretēt – un tā patiešām ir jāinterpretē – tādā nozīmē, ka Savienības teritorijā ģenētiskai sekvencei tiek piešķirta “uz mērķi balstīta” (“purpose-bound”) aizsardzība. Lai arī direktīvā nav skaidri noteikts, ka ģenētisko sekvenču aizsardzībai ir jābūt šādai, vairāki ar vispārējo biotehnoloģijas patentu sistēmu saistītie elementi norāda iepriekšminētās interpretācijas labā.

30.      Pirmkārt, saskaņā ar vairākiem direktīvā paredzētiem tiesību noteikumiem, lai ģenētiskai sekvencei varētu piešķirt patentu, ir jāidentificē konkrēta sekvences veicamā funkcija. Šajā ziņā skat. 22.–24. apsvērumu, kā arī 5. panta 3. punktu. Patiešām, šie tiesību noteikumi attiecas uz patentējamību, nevis patentētā produkta aizsardzību, tomēr tajos ir svarīgas norādes, kas pierāda, ka Savienības likumdevējs uzskata, ka ģenētiskai sekvencei patentu jomā nav nekādas nozīmes, ja nav norādītas tās veicamās funkcijas.

31.      Ļoti liela nozīme direktīvā ir tam, ka ģenētiskā sekvence veic funkciju, kā rezultātā “atklājumu” var nošķirt no “izgudrojuma”. Kādas ģenētiskās sekvences identificēšana, nenorādot uz tās veicamo funkciju, ir tikai atklājums, kas kā tāds nav patentējams. Tieši pretēji – norāde uz sekvences veicamo funkciju pārveido to par izgudrojumu, kuru līdz ar to var aizsargāt ar patentu. Tomēr interpretācija, saskaņā ar kuru ģenētiskai sekvencei ir piemērojama patentu “klasiskā” aizsardzība, proti, aizsardzība, kas ir piemērojama uz visām iespējamām pašas sekvences funkcijām, pat uz tām, par kuram nav zināms brīdī, kad tiek pieprasīts patents, nozīmētu, ka patents tiek piešķirts attiecībā uz tādām funkcijām, kuras nav zināmas tā pieprasīšanas brīdī. Citiem vārdiem sakot, pietiku lūgt piešķirt patentu attiecībā uz vienu ģenētiskās sekvences veicamo funkciju, lai iegūtu aizsardzību attiecībā uz visām pārējām iespējamām šīs pašas sekvences funkcijām. Manuprāt, šāda interpretācija ir pretēja patentu jomā noteiktajiem pamatprincipiem un tās rezultātā par patentējamu tiktu atzīts atklājums.

32.      Tāpat nedrīkst aizmirst, ka principā patentu būtība ir patiesas apmaiņas esamība. No vienas puses, izgudrotājs publisko savu izgudrojumu, tādējādi ļaujot vispārējai publikai gūt no tā labumu, un apmaiņā pret to izgudrotājs uz noteiktu laiku iegūst ekskluzīvas tiesības uz šo izgudrojumu. Manuprāt, ja tādam izgudrojumam kā ģenētiskā sekvence tiktu atzīta absolūta aizsardzība, kā arī ja patenta īpašniekam tiktu atzītas ekskluzīvas tiesības, kas būtu piemērojamas visām iespējamām sekvences izmantošanas iespējām, tostarp tām, uz kurām nebūtu norādīts un kuras nebūtu zināmas brīdī, kad tika iesniegts lūgums piešķirt patentu, tad tas būtu pretrunā šim pamatprincipam, tādējādi patenta īpašniekam tiktu piešķirta nesamērīgi plaša aizsardzība.

33.      Līdz ar to jānorāda, ka, ja piekristu Monsanto izvirzītajam apgalvojumam, direktīvas 9. pants kā patentu aizsardzības paplašinoša tiesību norma zaudētu savu lietderīgo iedarbību. Ja aizsardzība būtu piemērojama sekvencei kā tādai – arī tad, ja tā neveic savu funkciju –, nav saprotams, pamatojoties uz ko 9. pantā paredzēto aizsardzību vajadzētu pakāroti piemērot attiecībā uz sekvences veicamo funkciju. Neatkarīgi no tā praksē aizsardzība katrā ziņā tiek nodrošināta, jau pamatojoties uz to, ka ir sekvence, kā tas ir šajā gadījumā. Tas, ka Monsanto prasa aizsargāt sekvenci, nevis miltus, nemaina to, ka in concreto aizsardzība tāpat ir spēkā attiecībā arī uz miltiem.

34.      Manuprāt, ja sekotu Monsanto izvirzītajai interpretācijai, tad gala rezultātā biotehnoloģiskā izgudrojuma patenta īpašniekam tiktu atzīta pārāk plaša aizsardzība. Kā daži no lietas dalībniekiem uz to norādīja gan savos rakstveida apsvērumos, gan tiesas sēdē, faktiski nav iespējams noteikt, līdz kuram brīdim un kurā atvasināto produktu pārtikas aprites ķēdes brīdī vēl joprojām ir atrodamas ģenētiski modificētā auga sākotnējās DNS sekvences pēdas. Tās ir tikai sekvences, kas vairs neveic nekādu funkciju, bet to klātbūtne pati par sevi pakļauj nenosakāmu skaitu atvasināto produktu tās personas kontrolei, kura ir patentējusi auga ģenētisko sekvenci. Kā Argentīnas valdība norādīja savā pamatojumā, kurš tikai daļā ir paradoksāls, ? ja liellopu kuņģī varētu noteikt sekvences pēdas, jo tas ticis barots ar produktiem, kas ir atvasināti no ģenētiski modificēta auga, tad arī attiecīgo liellopu importu varētu uzskatīt par patenta īpašnieka tiesību pārkāpumu (6).

35.      Nav šaubu, ka Monsanto izgudrojumam nepiešķirtā aizsardzība Argentīnā ir nepamatota. Tomēr tādā pašā veidā un neatkarīgi no pamatojuma, kādēļ nav šīs aizsardzības, manuprāt, Monsanto ar savām darbībām cenšas vienu tiesisko regulējumu (proti, Savienības) izmantot, lai kompensētu citā tiesiskajā regulējumā (proti, Argentīnas) esošās problēmas. Tas, manuprāt, tomēr nav pieņemami. Fakts, ka Monsanto nevar Argentīnā iegūt adekvātu kompensāciju par savu patentu, nevar tikt novērsts, piešķirot tam paplašinātu aizsardzību Eiropas Savienībā.

36.      Kā labi zināms, uz mērķi balstīta aizsardzība nav pilnīgs jaunums biotehnoloģisko izgudrojumu jomā. It īpaši direktīvā regulētajā jomā Francijas un Vācijas likumdevēji, kaut gan tikai attiecībā uz cilvēka ķermeņa ģenētiskajām sekvencēm, ir izvēlējušies šāda veida aizsardzību (7). Arī Eiropas Parlaments ir pieņēmis rezolūciju, kurā tas apgalvo, ka ar cilvēka DNS saistītiem patentiem ir jābūt uz mērķi balstītai aizsardzībai (8). Saskaņā ar pastāvīgo praksi ķīmisko vielu patentu jomā jau patentētu vielu jauna izmantošana ir patentējama, izdarot norādi uz citiem izmantošanas veidiem (9).

37.      Šajā sakarā ir vajadzīgs paskaidrojums. Saskaņā ar aizsardzības modeli, kas ir balstīts uz mērķi, ģenētiskās sekvences patenta aizsardzības ierobežošana attiecībā uz tām funkcijām, saistībā ar kurām ticis iegūts patents, nenozīmē, ka aizsardzība tiek ierobežoti piemērota tikai uz tiem gadījumiem, kuros patentētais gēns ir “aktīvs”. Faktiski no bioloģiskā skatu punkta ir tādi gēni, kas ir aktīvi tikai noteiktos apstākļos, – piemēram, kā uz to tika norādīts tiesas sēdē – gēns, kas kādam augam piešķir noteiktu pretestību pret sausumu, var aktivizēties tikai tādā gadījumā, ja iestājas sausums. Tas ir skaidrs, ka direktīvas nolūkos fakts, ka gēns “veic funkciju” saskaņā ar 9. pantu, nenozīmē, ka tas ir “aktīvs”. Saskaņā ar direktīvu ģenētiska informācija “veic savu funkciju”, ja tā i) atrodas dzīvā materiālā, kurā tā ir iekļauta, ii) tiek pārnesta, ja dzīvais materiāls vairojas, un iii) pastāvīgā veidā un notiekos apstākļos veic funkciju, kuras dēļ tā tikusi patentēta.

38.      Turklāt jāpiebilst, ka iepriekšējā punktā norādītajam skaidrojumam nav nozīmes šajā gadījumā, jo nav strīda par to, ka RR sojas augos attiecīgā ģenētiskā sekvence ir nepārtraukti “aktīva”.

C –    Par miltos esošā DNS atlikuma raksturu

39.      Iepriekšējos punktos norādītā risinājuma alternatīva varētu būt tāda, ka tiktu ņemts vērā apstāklis, ka importētajos sojas miltos patentētais DNS ir tikai atlieka, no kuras ir tikai palikušas pēdas un kuru līdz ar to nevar aizsargāt. No šī skatu punkta Monsanto prasības priekšmets faktiski būtu milti, nevis ģenētiskā sekvence. Pašas sekvences “klasiskā” aizsardzība, kā apgalvo Monsanto, būtu tikai iegansts.

40.      Tomēr, manuprāt, šāds risinājums nav iespējams. Direktīvā nav paredzēts neviens de minimis tiesību noteikums, ar kuru tiktu ierobežota vai izslēgta aizsardzība ģenētiskām sekvencēm, kuras no bioloģiskiem materiāliem atvasināto produktu sastāvā ir iekļautas dažādos daudzumos (un/vai ļoti mazos daudzumos) (10). Citiem vārdiem sakot, šāda veida interpretācijas atzīšana nozīmētu, ka tiktu noteikts kvantitatīvas mērvienības kritērijs (kādu daudzumu varētu ņemt par atskaites punktu?), kas nav paredzēts direktīvā un, visbeidzot, kura rezultātā palielinātos nenoteiktība. Ģenētisko sekvenču aizsardzības ierobežošana attiecībā uz mērķi, kura dēļ tās tikušas patentētas, manuprāt, no dažādiem skatu punktiem ir vēlamākais risinājums.

D –    Secinājumi par pirmo jautājumu

41.      Līdz ar to pirmā prejudiciālā jautājuma analīzes nobeigumā piedāvāju Tiesai uz to atbildēt, ka saskaņā ar direktīvas sistēmu ģenētisko sekvenču patentam nodrošinātā aizsardzība ir ierobežoti piemērojama vienīgi attiecībā uz tām situācijām, kurās ģenētiskā informācija attiecīgajā brīdī veic patentā aprakstītās funkcijas. Tas attiecas gan uz sekvences aizsardzību kā tādu, gan uz to materiālu aizsardzību, kuros tā ir iekļauta.

V –    Par otro prejudiciālo jautājumu

42.      Ar otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai tāda valsts tiesību norma, ar kuru attiecībā uz biotehnoloģiskiem izgudrojumiem ir paredzēta plašāka patentu aizsardzība nekā tā, kura ir paredzēta direktīvā, ir pretēja šai direktīvai.

43.      Citiem vārdiem sakot, ir jānosaka, vai biotehnoloģijas jomā direktīvā ir paredzēts izsmeļošs vai minimāls patentu tiesiskais regulējums. Faktiski pirmajā gadījumā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru salīdzinājumā ar direktīvu tiktu paredzēta daudz plašāka aizsardzība, būtu prettiesisks, bet šāda aizsardzība varētu būt pieņemama gadījumā, ja direktīvā būtu paredzēts minimāls tiesiskais regulējums.

44.      Jautājuma pamatpieņēmums, protams, ir tāds, ka ar valsts tiesisko regulējumu patenta īpašniekam tiešām tiek piešķirta tāda aizsardzība, kas ir plašāka par direktīvā noteikto aizsardzību. Šis ir jautājums, uz kuru ir jāatbild pašai valsts tiesai. Attiecīgi arī tādā gadījumā, ja Nīderlandes tiesiskais regulējums izskatās gandrīz identisks direktīvai, vismaz skatoties no pieņemtā teksta formulējuma, un tāpēc ir grūti noteikt, vai tiek piešķirta lielāka aizsardzība, šis pieņēmums, ka tā ir lielāka, ir jāpieņem šajā gadījumā.

45.      Arī attiecībā uz otro jautājumu Monsanto ir norobežojusies no pārējiem lietas dalībniekiem, kuri iesniedza savus apsvērumus. Lai arī Monsanto uzskata, ka ar direktīvu katrā ziņā nevar tikt ierobežota valstu likumdevēju brīvība attiecībā uz šeit apskatāmo jautājumu, visi pārējie lietas dalībnieki šajā sakarā uzskata, ka direktīvai ir izsmeļoša regulējuma raksturs.

46.      Sākotnējais apsvērums, kuru uzskatu par vajadzīgu izskatīt, attiecas uz to – kā tas ir acīmredzami –, ka direktīvā paredzētais tiesiskais regulējums biotehnoloģisko izgudrojumu patentu jomā nav pilnīgs. Vairāki šīs jomas aspekti ir atstāti valsts likumdevēja ziņā. Turklāt šajā sakarā tam acīmredzams pierādījums ir lasāms direktīvas preambulas astotajā apsvērumā, kurā ir noteikta valsts tiesību noteikumu loma (un faktiski to centrālā loma).

47.      Tomēr tas, ka regulējums nav pilnīgs, nenozīmē, ka tas nevarētu būt izsmeļošs. Tas ir pilnīgi iespējami, ka kāda Savienības tiesību norma neattiecas uz visiem aspektiem noteiktā nozarē, bet tā ir izsmeļoša attiecībā uz tām jomām, uz kurām tā attiecas. Šādā gadījumā valstu likumdevēju brīvība ir piemērojama tikai tajās jomās, attiecībā uz kurām Savienības likumdevējs nav lēmis (11).

48.      Manuprāt, biotehnoloģisko izgudrojumu patentu situācija ir tieši tāda, uz kādu tika norādīts iepriekšējā punktā. Direktīvā paredzētais tiesiskais regulējums nav pilnīgs, bet tas ir jāuzskata par izsmeļošu jomās, uz kurām tas attiecas, kā rezultātā šajās jomās valsts tiesiskajā regulējumā nevar paredzēt tādu patentu aizsardzību, kas būtu plašāka par direktīvā paredzēto aizsardzību.

49.      Ir vairāki iemesli, kas pamato šādu interpretāciju.

50.      Pirmkārt, direktīvas pamatmērķis ir veicināt tirgu un konkurencei, ievērojot un aizsargājot patentu īpašnieku veiktos ieguldījumus. Tas izriet gan no direktīvas juridiskā pamatojuma (tajā laikā Līguma 100.a pants, kas tagad ir LESD [Līgums par Eiropas Savienības darbību] 114. pants), gan no tās teksta (skat., piemēram, piecpadsmito apsvērumu). Manuprāt, pašsaprotami, ka īpaši plašu tiesību atzīšana patentu īpašniekiem potenciāli varētu būt pretrunā šim mērķim, jo saskaņā ar definīciju patents ir ekonomiskās brīvības ierobežojums (12).

51.      Turklāt no dažu direktīvas apsvērumu teksta (it īpaši 3., 5., 6. un 7. apsvēruma) skaidri izriet, ka galvenās likumdevēja bažas ir nevis palielināt biotehnoloģisko izgudrojumu aizsardzību, bet gan izvairīties no atšķirībām esošajos tiesību aktos attiecīgajā jomā, kas varētu negatīvi ietekmēt tirdzniecību Savienībā. Acīmredzami direktīvas interpretācija, atbilstoši kurai tā ir tiesību norma, ar kuru tiek veikts vajadzīgais saskaņošanas minimums – kā rezultātā dalībvalsts pieņemtie tiesiskie regulējumi vēl vairāk atšķirtos –, būtu pretēja tās pamatmērķim. Dažādu aizsardzības līmeņu esamība attiecībā uz tiem pašiem patentiem Eiropas Savienības ietvaros gala rezultātā radītu trūkumus [aizsardzībā] un pašiem patentu īpašniekiem tas būtu neskaidrības iemesla avots.

52.      Turklāt jānorāda, ka direktīvā nav paredzēta nekāda skaidra norāde, no kuras varētu secināt, ka valstis var brīvi noteikt aizsardzību, kas būtu plašāka par tajā paredzēto. Kā it īpaši Apvienotās Karalistes valdība pareizi norādīja savos rakstveida apsvērumos, diezgan bieži šāda veida klauzula tiek iekļauta minimālās saskaņošanas tiesību normās (13).

53.      Turklāt parasti direktīvu, kurās noteikta minimālā saskaņošana, mērķis ir nodrošināt iepriekš nebijušu aizsardzību. Šajā gadījumā, tieši pretēji, problēma ir tā, ka likumdevējs centās atrisināt vai katrā ziņā pielāgot valstu tiesiskajos regulējumos esošās atšķirības attiecīgajā jomā (14).

54.      Turklāt nobeigumā jānorāda uz kādu svarīgu aspektu. Vispārēji ideja par minimālo saskaņošanu nav īpaši piemērojama attiecībā uz patentiem. Parasti minimālās saskaņošanas tiesību normas tiek pieņemtas tādā kontekstā, kurā noteiktas personas attiecībā pret citām personām ir acīmredzami neizdevīgākā vai zemākā situācijā. Kā tipiskus piemērus var norādīt jau minētos gadījumus, kad patērētāji slēdz distances līgumus, vai darba ņēmēji tiek kolektīvi atlaisti (15). Tas ir skaidrs, ka šādās situācijās šī paredzētā plašākā aizsardzība atbalsta vienu no personu klasēm, proti, tās personas, kuras atrodas vājākā pozīcijā.

55.      Savukārt patentu jomā situācija nav tik nepārprotama. Patentu “komerciālais” raksturs ekskluzīvu tiesību veidā, kuras tiek piešķirtas apmaiņā pret informācijas un zināšanu atklāšanu no zinātnieka puses, nenozīmē, ka ir kāda “daudz vājāka” persona vai persona, “kurai ir vairāk vajadzīga aizsardzība”. Pēc definīcijas patents ir juridisks instruments, ar kuru cenšas sasniegt līdzsvaru starp divām pretējām interesēm – no vienas puses, intereses atklāt un veicināt zināšanas un, no otras puses, intereses veicināt ieguldījumus un radošo izpausmi. Līdz ar to, pat ja direktīva tiek uzskatīta par tādu, ar kuru tiek piešķirta minimāla aizsardzība, nav skaidrs, kā labā tiks pieņemta “plašāka aizsardzība” valsts tiesiskajā regulējumā, jo tā varētu tikt pieņemta gan par labu patentu īpašniekiem, gan par labu ideju (un preču) brīvai apritei.

56.      Norādīto iemeslu dēļ piedāvāju Tiesai uz otro prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka direktīva – jomās, uz kurām tā attiecas, – ir izsmeļošs tiesiskais regulējums, ar kuru tiek regulēta biotehnoloģiskā izgudrojuma aizsardzība Savienības teritorijā. Līdz ar to šī direktīva nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar kuru attiecībā uz biotehnoloģiskiem izgudrojumiem tiek paredzēta aizsardzība, kas ir plašāka par direktīvā paredzēto.

VI – Par trešo prejudiciālo jautājumu

57.      Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa lūdz Tiesai paskaidrojumus par procedūru, kāda pēc direktīvas spēkā stāšanās ir jāievēro attiecībā uz patentu, kas tika piešķirts iepriekš, kad aizsardzība bija daudz plašāka par direktīvā paredzēto.

58.      Arī šajā gadījumā tikai Monsanto apgalvo, ka patenta izsniegšanas datums var būt svarīgs, lai noteiktu aizsardzības apmēru. Tomēr tā izvirza pakārtotus argumentus gadījumā, ja Tiesa nolemtu neatzīt Monsanto nostāju attiecībā uz iepriekšējiem jautājumiem.

59.      Manuprāt, lai atbildētu uz jautājumu ir jāņem vērā divas premisas.

60.      Pirmkārt, līdzīgi kā otrajā jautājumā ir jāsāk ar to, ka patentam piešķiršanas laikā faktiski bija plašāka aizsardzība nekā tā, kas izriet no direktīvas interpretācijas, lai arī nav pierādīts, ka tas tā patiešām ir.

61.      Otrkārt, lai arī jautājums ir formulēts diezgan plaši, tas ir jāizskata tikai konkrētās iesniedzējtiesā izskatāmās tiesvedības ietvaros. Citiem vārdiem sakot, jautājums ir jāsaprot tādā nozīmē, ka attiecīgajā lietā ir skaidri noteikti fakti strīdam, kas notiek starp Monsanto – sabiedrību, kas ir Eiropas patenta īpašniece attiecībā uz RR soju, – un sabiedrībām, kuras Argentīnas izcelsmes sojas miltus importē uz Nīderlandi.

62.      No iepriekš norādītās otrās premisas izriet kāds ļoti svarīgs apstāklis. Tas, ko apgalvo Monsanto, nav tikai vienkārša patenta aizsardzība, kas atbilstu RR sojai raksturīgās ģenētiskas sekvences patenta pieteikumā norādītajām prasībām. Prasījumi faktiski attiecas uz ģenētisko sekvenci, kuras mērķis ir piešķirt glifosāta pretestību. Tagad nav šaubu, ka gadījumā, ja sekvence piešķir šādu pretestību (līdz ar to veic savu funkciju), tad uz to ir piemērojama aizsardzība direktīvas izpratnē.

63.      Tomēr šajā gadījumā Monsanto prasa aizsardzību arī attiecībā uz sekvenci, kas neveic savu funkciju un kura kā atlikums ir ietverta nedzīvā materiālā (milti). Līdz ar to, ja Tiesa nolems, ka, nosakot aizsardzības apmēru direktīvas izpratnē, nav nozīmes datumam, kurā ticis iegūts patents, nekādā gadījumā netiktu samazināta prasījumu priekšmeta (sekvence, kas rada noteiktu ietekmi) aizsardzība. Vienīgais, kas varētu mainīties, ir ar patentu paredzētās “papildu” aizsardzības paplašināšana.

64.      Manuprāt, šajā gadījumā nav nozīmes patenta piešķiršanas datumam. Arī šajā gadījumā, tāpat kā attiecībā uz iepriekšējiem prejudiciālajiem jautājumiem, direktīvā nav atrodama nepārprotama atbilde. Tomēr ir vairāki elementi, kas norāda uz iepriekš izteikto viedokli.

65.      Pirmkārt, direktīvā nav paredzēta nekāda pārejas tiesību norma. Ja likumdevēja nodoms būtu bijis aizsargāt agrāk iespējami piešķirtus patentus, tad attiecībā uz to droši vien tiesiskā regulējuma tekstā būtu paredzēti īpaši noteikumi.

66.      Otrkārt, jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru pienākums valsts tiesības interpretēt saskaņā ar Savienības tiesībām tāpat attiecas uz tām valsts tiesību normām, kas tika pieņemtas pirms attiecīgo Savienības tiesību normu pieņemšanas (16). Šis nav tas gadījums, kurā iespējamā iepriekš pieņemto tiesību normu interpretācija varētu radīt sekas kriminālatbildības jomā, jo tādā gadījumā šāda interpretācijas metode būtu nepieņemama (17).

67.      Treškārt, kā iepriekš norādīts, jāatceras, ka galvenais direktīvas izstrādes mērķis ir veicināt tirgu un konkurenci Savienības teritorijā. Šajā kontekstā jānorāda, ka tāda direktīvas interpretācija, saskaņā ar kuru tiktu atļauta dažāda patentu aizsardzības interpretācija atkarībā no to izdošanas datuma, rada problēmas. Šāda tiesību normas interpretācija faktiski varētu radīt būtiskas problēmas brīvai preču apritei un efektīvai kopējā tirgus īstenošanai attiecīgajā jomā. It īpaši tiktu būtiski samazināta tiesiskā drošība, ja patenta precīzs ietvars tiktu definēts nevis saskaņā ar prasījumiem, pamatojoties uz kuriem tas tika izsniegts, bet gan atkarībā no tā izsniegšanas datuma. Tāpat šādas interpretācijas rezultātā nebūtu ņemts vērā, ka šāda “plaša” interpretācija labākajā gadījumā ir iespējama tikai dažu dalībvalstu tiesiskajā regulējumā un to tiesiskuma direktīvas izpratnē atzīšana nozīmētu, ka līdz brīdim, kamēr nebeigtos to patentu spēkā esamība, kas bija spēkā direktīvas spēkā stāšanās brīdī, daudzās dalībvalstīs vēl vairākus gadus varētu līdzāspastāvēt dažāda apmēra aizsardzība.

68.      Līdz ar to piedāvāju Tiesai uz trešo jautājumu atbildēt tādējādi, ka atbildes uz iepriekšējiem prejudiciālajiem jautājumiem neietekmē apstāklis, ka patents tika izsniegts pirms direktīvas spēkā stāšanās brīža.

VII – Par ceturto prejudiciālo jautājumu

69.      Ar ceturto prejudiciālo jautājumu Tiesai ir lūgts noteikt, vai, atbildot uz trīs iepriekšējiem jautājumiem, var atsaukties uz TRIPs līgumu, it īpaši tā 27. un 30. pantu.

70.      Uzreiz jānorāda, ka piekrītu visu lietas dalībnieku, izņemot Monsanto, šajā sakarā izvirzītajiem apsvērumiem, saskaņā ar kuriem TRIPs līgums nekādi nevar ietekmēt uz pirmajiem trijiem jautājumiem dotās atbildes. It īpaši, manuprāt, mana ieteiktā direktīvas interpretācija nav pretēja iepriekš minētajiem TRIPs līguma noteikumiem.

71.      Katrā ziņā vispirms jāatgādina, ka direktīvas 1. pantā ir skaidri noteikts, ka tā neskar dalībvalstu saistības, kas izriet no TRIPs līguma. Līdz ar to likumdevējs ir uzskatījis, ka nav nesaderības ar attiecīgo starptautisko nolīgumu un katrā ziņā 1. pantā skaidri minētā drošības klauzula nozīmē, ka dalībvalstij nekādā ziņā nevar pārmest direktīvas pārkāpumu, ja tā ar savu rīcību cenšas izpildīt TRIPs līguma ievaros uzņemtās saistības.

72.      Šajā kontekstā ir skaidrs, ka visefektīvākais interpretācijas instruments, lai izvairītos no direktīvas iespējamas nesaderības ar TRIPs līgumu, ir iespēju robežās interpretēt direktīvu saskaņā ar attiecīgajā nolīgumā paredzēto. Turklāt vispārēji jāatgādina, ka, no vienas puses, Tiesas pastāvīgajā judikatūrā nav paredzēta iespēja kādas Savienības tiesību normas tiesiskumu vērtēt pēc PTO nolīgumu skalas (18), bet, no otras puses, tajā ir apstiprināta vajadzība izvairīties no iespējamiem konfliktiem, pamatojoties uz saskanīgas interpretācijas principu (19).

73.      Līdz ar to rodas jautājums, vai iepriekšējos punktos ieteiktā direktīvas interpretācija varētu būt pretēja TRIPs līgumā paredzētajam. Manuprāt, šādas nesaderības nav.

74.      TRIPs līguma noteikumos nav nekādas norādes pret tādu aizsardzību, kura būtu balstīta uz ģenētisko sekvenču patentu mērķi.

75.      TRIPs līguma 27. pants tikai un vienīgi attiecas uz patentspēju. Šajā gadījumā nerodas nekādas patentspējas problēmas, jo netiek apšaubīts, ka Monsanto ir tiesības – kuras jau faktiski ir izmantotas – patentēt ģenētisko sekvenci, kura sojai piešķir glifosāta pretestību. Jautājums, par kuru strīdas lietas dalībnieki, attiecas tikai uz izgudrojumam piemērojamās aizsardzības apmēru.

76.      Tāpat nerodas problēmas saistībā ar 30. panta saderību, kurš attiecas uz patentu īpašniekiem piešķirto ekskluzīvo tiesību iespējamiem izņēmumiem. Faktiski uz mērķi balstītas aizsardzības piešķiršana nenozīmē, ka tiek paredzēti patentu aizsardzības apmēra izņēmumi – tas, kas tiek definēts šauri, ir drīzāk pašu tiesību apmērs, kas tiek atzītas attiecībā tikai uz tiem izmantošanas veidiem, kuri ir norādīti patenta pieprasījumā. TRIPs līgumā nav paredzēta prasība atzīt ģenētisko sekvenču “absolūto” aizsardzību, proti, attiecībā uz visiem iespējamiem izmantošanas veidiem, tostarp uz iepriekš neparedzamiem un nākotnē iespējamiem.

77.      Turklāt, pat ja absurda pēc uzskatītu, ka uz mērķi balstīta ģenētisko sekvenču patentu aizsardzība ierobežo patentu aizsardzības apmēru TRIPs līguma 30. panta izpratnē, manuprāt, tā katrā ziņā ir pilnīgi pieņemama. Faktiski saskaņā ar minēto 30. pantu tiek pieprasīts, lai izņēmumi būtu “ierobežoti” un lai ar tiem netiktu liegta izgudrojuma “parastā izmantošana”. Patiešām, ģenētiskās sekvences aizsardzības nodrošināšana tikai attiecībā uz tādu izmantošanu, saistībā ar kuru tā tikusi patentēta, protams, neierobežo izgudrojuma parasto patentu pieteikumā aprakstīto izmantošanu. Būtībā aizsardzība pēc definīcijas netiek piemērota uz nākotnē iespējamiem un neparedzamiem izmantošanas veidiem (kurus katrā ziņā varētu patentēt pirmā patenta īpašnieks, ja to atklāj) vai – kā šajā gadījumā – darbības, kas ir saistītas ar sākotnējā produkta pārveidi, kuras kontekstā ģenētikā sekvence vairs neveic nekādu savu funkciju.

78.      Līdz ar to piedāvāju uz ceturto prejudiciālo jautājumu atbildēt tādējādi, ka TRIPs līgumā paredzētie tiesību noteikumi saskaņā ar interpretāciju, kas norādīta atbildēs uz iepriekšējiem prejudiciāliem jautājumiem, nav pretrunā direktīvas tiesību noteikumiem.

VIII – Secinājumi

79.      Ņemot vērā iepriekš minēto, piedāvāju Tiesai uz Rechtbank ’s‑Gravenhage [Hāgas apgabaltiesas] iesniegtajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 6. jūlija Direktīvas 98/44/EK par izgudrojumu tiesisko aizsardzību biotehnoloģijā sistēmā ģenētiskās sekvences patentam piešķirtais aizsardzības apmērs ir attiecināms tikai uz situācijām, kurās ģenētiskā informācija konkrētajā brīdī veic patentā aprakstīto funkciju. Tas arī attiecas uz sekvences aizsardzību kā tādu un to materiālu aizsardzību, kurā tā ir iekļauta.

Direktīva attiecībā uz jomām, kuras tā regulē, ir izsmeļošs biotehnoloģisko izgudrojumu aizsardzības regulējums Savienības teritorijā. Tādējādi tā nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar kuru biotehnoloģiskiem izgudrojumiem tiek piešķirta plašāka aizsardzība nekā tā, kas paredzēta direktīvā.

Atbildes uz iepriekšējiem prejudiciālajiem jautājumiem neietekmē apstāklis, ka patents tika izsniegts pirms direktīvas spēkā stāšanās brīža.

TRIPs līgumā paredzētie tiesību noteikumi saskaņā ar interpretāciju, kas norādīta atbildēs uz iepriekšējiem prejudiciāliem jautājumiem, nav pretrunā direktīvas tiesību noteikumiem.

---

1 – Oriģinālvaloda – itāļu.

---

2 – Apstiprināts ar Padomes 1994. gada 22. decembra Lēmumu 94/800/EK par daudzpusējo sarunu Urugvajas kārtā (no 1986. gada līdz 1994. gadam) panākto nolīgumu slēgšanu Eiropas Kopienas vārdā jautājumos, kas ir tās kompetencē (OV L 336, 1. lpp.). TRIPS nolīguma teksts tāpat ir publicēts OV L 336, 214. lpp. Urugvajas kārtā panākto starptautisko nolīgumu tekstu autentiskās versijas ir angļu, franču un spāņu valodā.

---

3 – Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada. 6. jūlija Direktīva par izgudrojumu tiesisko aizsardzību biotehnoloģijā (OV L 213, 13. lpp.).

---

4 – Aizsardzības līdzekļu izmantošanas princips ir pašsaprotams rezultāts līgumos (tagad LESD 34. un 35. pants) paredzētam kvantitatīvo ierobežojumu un pasākumu ar līdzvērtīgu iedarbību aizliegumam. Saskaņā ar šo principu patenta īpašnieks, kas ir atļāvis tirgū laist produktu, kura patents tam piešķir tiesības, pēc tam vairs nevar iebilst pret juridiskām darbībām (pārdošanu utt.), kas ir saistītas ar šo produktu. Faktiski saskaņā ar Tiesas teikto “patenttiesību būtība galvenokārt ir tajā, ka izgudrotājam tiek piešķirtas ekskluzīvas tiesības, kad produkts nonāk pirmo reizi apritē” (1981. gada 14. jūlija spriedums lietā 187/80 Merck, Recueil, 2063. lpp., 9. punkts; mans izcēlums). Ar aizsardzības līdzekļu izmantošanas principa saistīto judikatūru Tiesa ir apstiprinājusi vairākos gadījumos: skat., piemēram, 1996. gada 5. decembra spriedumu apvienotajās lietās C‑267/95 un C‑268/95 Merck un Beecham (Recueil, I‑6285. lpp.). Attiecībā uz to, kā aizsardzības līdzekļu izmantošanas principa piemērošanas nolūkā laišana apritē ārpus Savienības teritorijas tiek nošķirta no laišanas apritē Savienības teritorijā, pēc analoģijas skat. 1976. gada 15. jūnija spriedumu lietā 51/75 EMI Records (Recueil, 811. lpp., 6.?11. punkts).

---

5 – Faktiski tagadnes forma ir lietota visās direktīvas valodas versijās.

---

6 – To pašu varētu teikt, piemēram, tādu apģērbu ražošanas gadījumā, kurus ražo, izmantojot šķiedras, kas tiek iegūtas no ģenētiski modificētas kokvilnas augiem.

---

7 – Skat. Komisijas 2005. gada 14. jūlija ziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam COM(2005) 312, galīgā redakcija, “Patentu tiesību pilnveidošana un ietekme biotehnoloģiju un gēnu inženierijas jomā”, 2.1. punkts. Turklāt šajā dokumentā ir norādīts, ka direktīvā ir norādes, kas šajā sakarā nav pilnīgi skaidras.

---

8 – Eiropas Parlamenta 2005. gada 26. oktobra ziņojums par biotehnoloģisko izgudrojumu patentiem (OV C 272 E, 440. lpp., 5. punkts).

---

9 – It īpaši tas ir raksturīgi farmācijas produktu jomā. Tā kā ārstniecības metodi kā tādu nevar patentēt (skat., piemēram, 53. pantu Konvencijā par Eiropas patentu piešķiršanu, kas parakstīta 1973. gada 5. oktobrī Minhenē, tās 2000. gadā grozītajā redakcijā), lai aizsargātu to sabiedrību intereses, kas aktīvi darbojas medicīnas pētniecības jomā, tika apstiprināta jau zināma produkta patentējamība, ja tas ir paredzēts jauna veida izmantošanai (skat. Eiropas Patentu iestādes Apelāciju padomes paplašinātā sastāva 1984. gada 5. decembra nolēmumu lietā G 1/83, G 5/83 un G 6/83 Bayer u.c.). Turklāt šī pieeja tika pieņemta arī ārpus farmācijas jomas (skat. Eiropas Patentu iestādes Apelāciju padomes paplašinātā sastāvā 1989. gada11. decembra nolēmumu lietā G 2/88 Mobil).

---

10 – Skat. šajā pašā nozīmē Apvienotās Karalistes High Court 2007. gada 10. oktobra nolēmumu lietā, kas ir identiska tai, kura šobrīd tiek izskatīta iesniedzējtiesā. Attiecīgajā gadījumā tiesa liedza Monsanto iespēju bloķēt Argentīnas izcelsmes sojas miltu importu: Monsanto/Cargill [2007] EWHC 2257 (Pat) [89. punkts]. Šajā lietā Monsanto prasība tika noraidīta, pamatojoties uz apsvērumiem attiecībā uz patentu prasījumu paplašināšanu.

---

11 – Skat. 2002. gada 25. aprīļa spriedumu lietā C‑52/00 Komisija/Francija (Recueil, I‑3827. lpp., 19. punkts).

---

12 – Skat. attiecībā uz līdzīgu gadījumu 2005. gada 15. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑281/03 un C‑282/03 Cindu Chemicals u.c. (Krājums, I‑8069. lpp., 39.?44. punkts).

---

13 – Skat., piemēram, Padomes 1985. gada 20. decembra Direktīvas 85/577/EKK par patērētāja aizsardzību attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām (OV L 372, 31. lpp.), 8. pantu un Padomes 1998. gada 20. jūlija Direktīvas 98/59/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kolektīvo atlaišanu (OV L 225, 16. lpp.) 5. pantu. Tāpat skat. iepriekš 11. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Komisija/Francija, 18. punkts.

---

14 – Skat. tāpat 2001. gada 9. oktobra spriedumu lietā C‑377/98 Nīderlande/Parlaments un Padome (Recueil, I‑7079. lpp., 16. punkts). Skat. tāpat attiecīgā sprieduma 25. punktu, kurā Tiesa norāda, kā direktīvā tika paredzēti vairāki “precizējumi” un “atkāpes” valsts tiesiskajos regulējumos, kas tāpat neizskatās saderīgs ar ideju par minimālās saskaņošanas direktīvu, ar kuru parasti nosaka minimālās aizsardzības apmēru, atstājot dalībvalstīm rīcības brīvību attiecībā uz citiem aspektiem.

---

15 – Skat. 13. zemsvītras piezīmi.

---

16 – Skat. 1990. gada 13. novembra spriedumu lietā C‑106/89 Marleasing (Recueil, I‑4135. lpp., 8. punkts), 2006. gada 4. jūlija spriedumu lietā C‑212/04 Adeneler u.c. (Krājums, I‑6057. lpp., 108. punkts) un 2008. gada 24. jūnija spriedumu lietā C‑188/07 Commune de Mesquer (Krājums, I‑4501. lpp., 84. punkts).

---

17 – Skat. 2005. gada 16. jūnija spriedumu lietā C‑105/03 Pupino (Krājums, I‑5285. lpp., 45. punkts).

---

18 – Tiesa ir apstiprinājusi, ka Savienības tiesību akta tiesiskumu, pamatojoties uz PTO dibināšanas līgumu, var pārbaudīt tikai tajā gadījumā, ja Kopiena “ir gribējusi izpildīt noteiktu pienākumu, ko tā uzņēmusies PTO ietvaros, vai gadījumā, ja Kopienu tiesību akts atsaucas uz konkrētām PTO līgumu normām” (2003. gada 30. septembra spriedums lietā C‑94/02 P Biret & Cie/Padome, Recueil, I‑10565. lpp., 55. un 56. punks un tajos minētā judikatūra).

---

19 – Skat. 2000. gada 14. decembra spriedumu apvienotajās lietās C‑300/98 un C‑392/98 Dior u.c. (Recueil, I‑11307. lpp., 47. punkts) un 2007. gada 11. septembra spriedumu lietā C‑431/05 Merck Genéricos ? Produtos Farmacêuticos (Krājums, I‑7001. lpp., 35. punkts).