ĢENERĀLADVOKĀTES ELEANORAS ŠARPSTONES [ELEANOR SHARPSTON] SECINĀJUMI,

sniegti 2009. gada 16. jūlijā (1)

Lieta C‑325/08

Olympique Lyonnais

pret

Olivier Bernard un Newcastle United

(Cour de cassation (Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Darba ņēmēju brīva pārvietošanās – Valsts norma, kas liek futbolistam izmaksāt kompensāciju klubam, kurš ir to apmācījis, ja pēc apmācību beigām viņš kā profesionāls spēlētājs noslēdz līgumu ar citas dalībvalsts klubu – Brīvas pārvietošanās šķērslis – Pamatojums veicināt jaunu profesionālu spēlētāju piesaistīšanu un apmācīšanu

1.        Tiem, kuri ir šīs “brīnišķīgās spēles” piekritēji, tā ir kaislība, pat reliģija (2). Uzticīgu fanu armijas ceļo pa visu Savienību, lai katrā spēlē atbalstītu savu komandu; un potenciālo jauno spēlētāju, kuri ir iegūti pārcelšanas rezultātā vai kuri ir talantīgi vietējie spēlētāji, sniegums ir īpaši svarīgs. Apdāvinātiem jauniešiem, kurus ievēro talantu meklētājs un kurus, noslēdzot apmācību līgumu, uzņem kā mācekļus labs futbola klubs, tiek sniegta “burvju atslēga”, kas atver durvis uz profesionālu karjeru. Tomēr agrāk vai vēlāk sapņi par futbola slavu atduras pret skarbo realitāti, ka ierobežotās profesionālā spēlētāja karjeras laikā ir jāgūst vislielākie ienākumi no kluba, kurš var piedāvāt vislabāko atalgojumu. Ir arī saprotams, ka klubi nevēlas redzēt kā “to” labākos potenciālos spēlētājus, kuru apmācīšanā tie ir daudz ieguldījuši, iegūst citi klubi. Ja mācošais klubs ir mazs un relatīvi trūcīgs, bet iegūstošais klubs ir liels un daudz bagātāks, tad šāda rīcība rada reālus draudus mazākā kluba ekonomiskajai un sportiskajai pastāvēšanai.

2.        Apstākļi, kas ir pamatā šim prejudiciālajam jautājumam, īsumā ir šādi. Francijas klubs piedāvāja jaunam futbolistam, kurš bija trenējies šajā klubā trīs gadus, noslēgt profesionālu līgumu. Viņš no tā atteicās, bet pieņēma piedāvājumu profesionāli spēlēt Anglijas klubā. Tajā laikā Francijā spēkā esošās profesionālā futbola normas lika tam atlīdzināt Francijas kluba zaudējumus. Šis klubs iesūdzēja futbolistu un Anglijas klubu Francijas tiesā, pieprasot samaksāt summu, kas balstījās uz gada atalgojumu, kādu futbolists būtu saņēmis, ja tas būtu parakstījis līgumu ar Francijas klubu.

3.        Šādos apstākļos Cour de cassation (Kasācijas tiesa) jautā, vai iepriekš minētās normas ir pretrunā EKL 39. pantā minētajai darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai un, ja tas tā ir, vai tās var tikt pamatotas ar vajadzību veicināt jauno profesionālo spēlētāju piesaistīšanu un apmācīšanu.

 Atbilstošās tiesību normas

 Kopienu tiesības

4.        EKL 39. pants Kopienā nodrošina darba ņēmēju pārvietošanās brīvību. Šī brīvība ietver a) tiesības pieņemt faktiskos darba piedāvājumus, b) tiesības šajā nolūkā brīvi pārvietoties dalībvalstu teritorijā un c) tiesības darba dēļ uzturēties kādā dalībvalstī, kuras var ierobežot, vienīgi pamatojoties uz sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai veselības aizsardzības apsvērumiem.

 Valsts tiesības

5.        Lietas faktisko apstākļu laikā (3) Francijas Code du Travail (Darba kodekss) L. 120‑2. pantā bija paredzēts: “Neviens nedrīkst ierobežot personas tiesības vai individuālās vai kolektīvās tiesības ar tādiem ierobežojumiem, kas nav pamatoti ar veicamā darba veidu un kas nav samērīgi ar sasniedzamo mērķi.”

6.        Šī kodeksa L. 122‑3‑8. pantā bija paredzēts, ka uz noteiktu laiku noslēgts darba līgums var tikt izbeigts pirms termiņa, tikai ja puses par to vienojas vai nopietna pārkāpuma, vai force majeure gadījumā. Ja citos apstākļos darba devējs lauž līgumu, tad darbiniekam ir tiesības uz atlīdzību, kas nav mazāka par samaksu, kādu tas būtu saņēmis, ja līgums turpinātos līdz termiņa beigām. Ja darbinieks lauž līgumu, tad darba ņēmējam ir tiesības uz atlīdzību par zaudējumiem, kas radušies.

7.        Tajā laikā Code du Sport (Sporta kodekss) nebija normu par profesionālu sportistu mācīšanu, kaut arī L. 211‑5. pantā pašreiz ir paredzēts, ka profesionālu mācību līgumi var prasīt apmācāmajai personai slēgt darba līgumu ar mācošo klubu uz laiku līdz trīs gadiem.

8.        Futbolistu nodarbinātību Francijā regulēja Charte du Football Professionnel (Profesionālā futbola reglaments), kam šajā jomā ir koplīguma statuss. Reglamenta (1997.–1998. gada redakcija) III sadaļas IV nodaļa attiecās uz “jaunās cerības” statusa spēlētāju kategoriju – potenciāliem spēlētājiem no 16 līdz 22 gadiem, kuri cer sākt profesionālu karjeru un kurus kā mācekļus nodarbina profesionāls klubs ar līgumu, kas noslēgts uz noteiktu laiku. Šī reglamenta (4) 23. pantā cita starpā paredzēts:

“[..]

Līgumam beidzoties termiņa notecējuma dēļ, klubam ir tiesības pieprasīt, lai otra puse paraksta profesionāla spēlētāja līgumu.

[..]

1.      Ja klubs neizmanto šo iespēju, spēlētājs savā statusā var rīkoties šādi:

a)      parakstīt profesionālo līgumu ar brīvi izvelētu klubu, nemaksājot kompensāciju iepriekšējam klubam;

[..]

2.      Ja spēlētājs atsakās parakstīt profesionālo līgumu, viņš trīs gadus nekādā statusā nedrīkst parakstīt līgumu ar citu klubu [Francijas Nacionālajā futbola līgā] bez rakstiskas kluba, kurā viņš ir bijis “jaunās cerības” statusa spēlētājs, atļaujas [..]

[..].”

9.        Lietas faktisko apstākļu laikā reglaments, kurš bija un tiek piemērots Francijā, neregulēja kompensācijas starp klubiem, kad spēlētājs bija trenējies vienā klubā, bet pēc tam parakstījis līgumu ar citu klubu, kaut arī pašlaik reglaments to regulē. Saskaņā ar Francijas valdības pārstāvja teikto tiesas sēdē, pašlaik Francijā piemērojamie noteikumi tuvu atbilst pašreizējiem FIFA noteikumiem, kas ir aprakstīti tālāk.

 Starptautiskie noteikumi

10.      Attiecībā uz spēlētāju pārejām starp dažādu valstu futbola klubiem FIFA Reglaments par spēlētāju statusu un pārcelšanu pašlaik paredz noteikumus par apmācību kompensācijām, kad spēlētājs paraksta savu pirmo profesionālo līgumu vai tiek pārcelts pirms viņa 23. dzimšanas dienas sezonas beigām. Šie noteikumi tika izstrādāti sadarbībā ar Komisiju pēc Tiesas sprieduma lietā Bosman (5).

11.      Saskaņā ar FIFA reglamenta 20. pantu un tā 4. pielikumu apmācību kompensācija ir izmaksājama klubam vai klubiem, kas apmāca spēlētāju, kad spēlētājs paraksta savu pirmo līgumu kā profesionāls spēlētājs, un pēc tam par katru viņa kā profesionāla spēlētāja pārcelšanu līdz viņa 23. dzimšanas dienas sezonas beigām.

12.      Pirmo reizi reģistrējoties kā profesionālam spēlētājam, klubs, kurā viņš ir reģistrējies, maksā apmācību kompensāciju katram klubam, kurš ir ieguldījis viņa apmācīšanā, proporcionāli laikam, kas ir pavadīts katrā klubā. Vēlākas pārcelšanas gadījumā viņa iepriekšējais klubs saņem apmācību kompensāciju tikai par to laiku, kurā tas ir faktiski apmācījis šo spēlētāju.

13.      Klubi ir iedalīti kategorijās atbilstoši to finanšu ieguldījumam spēlētāju apmācīšanā. Apmācību izmaksas katrai kategorijai atbilst summai, kas ir nepieciešama, lai vienu gadu apmācītu vienu spēlētāju, to reizinot ar vidējo “spēlētāju koeficientu” – spēlētāju skaitu, kas ir jāapmāca, lai izveidotu vienu profesionālu spēlētāju.

14.      Aprēķinos tiek ņemtas vērā izmaksas, kādas rastos jaunajam klubam, ja tas pats apmācītu spēlētāju. Kopumā, kad spēlētājs pirmo reizi reģistrējas kā profesionāls spēlētājs, kompensācija tiek aprēķināta, reizinot jaunā kluba apmācību izmaksas ar apmācību gadu skaitu. Sekojošas pārcelšanas gadījumā aprēķini tiek balstīti uz jaunā kluba apmācīšanas izmaksām, kas tiek reizinātas ar apmācību gadu skaitu iepriekšējā klubā.

15.      Tomēr, spēlētājiem mainot klubus ES vai EEZ, ja spēlētājs pāriet no zemākas kategorijas kluba uz augstāku, aprēķini ir balstīti uz vidējām abu klubu apmācību izmaksām; bet ja spēlētājs pāriet no augstākas kategorijas uz zemāku, aprēķini ir balstīti uz zemākās kategorijas kluba apmācību izmaksām.

16.      “Solidaritātes mehānisms” ir paredzēts arī 21. pantā un 5. pielikumā. Ja profesionāla spēlētāja pārcelšana notiek pirms viņa līguma beigām, jebkuram klubam, kurš ir ieguldījis viņa mācīšanā un apmācīšanā no viņa 12. līdz 23. dzimšanas dienai, ir jāsaņem attiecīga daļa no kompensācijas, kas ir samaksāta viņa iepriekšējam klubam. Kopumā tā sasniedz maksimums 5 % no kopējās kompensācijas, kas tiek sadalīta pa sezonām un starp attiecīgajiem klubiem.

17.      Tāpat kā Francijā šādi starptautiski noteikumi nepastāvēja lietas faktisko apstākļu laikā.

 Faktiskie apstākļi, procedūra un prejudiciālie jautājumi

18.      1997. gadā Olivjē Bernārs [Olivier Bernard] parakstīja “jaunās cerības” spēlētāja līgumu, kas stājās spēkā no tā gada 1. jūlija, uz trīs sezonām ar Francijas futbola klubu Olympique Lyonnais. Pirms šī līguma beigām Olympique Lyonnais piedāvāja viņam profesionālo līgumu uz vienu gadu no 2000. gada 1. jūlija. O. Bernārs, kurš acīmredzami nebija apmierināts ar piedāvāto algu, nepieņēma piedāvājumu, bet 2000. gada augustā parakstīja profesionālo līgumu ar Anglijas klubu Newcastle United (6).

19.      Uzzinot par šo līgumu, Olympique Lyonnais iesūdzēja O. Bernāru Lionas Conseil de prud’hommes (Darba lietu tiesa), no viņa un Newcastle United solidāri pieprasot zaudējumu atlīdzību. Pieprasītā summa bija EUR 53 357,16, kas saskaņā ar minēto lūgumā par prejudiciālā jautājuma uzdošanu atbilda samaksai, kādu O. Bernārs būtu saņēmis gada laikā, ja viņš būtu parakstījis Olympique Lyonnais piedāvāto līgumu.

20.      Conseil de prud’hommes uzskatīja, ka O. Bernārs ir vienpusēji lauzis līgumu un lika viņam un Newcastle United solidāri samaksāt Olympique Lyonnais zaudējumu atlīdzību EUR 22 867,35 apmērā, pamatojoties uz Darba kodeksa L. 122‑3‑8. pantu. Spriedums nesniedza pamatojumu atšķirībai starp pieprasīto summu un piešķirto summu.

21.      Atbildētāji iesniedza apelācijas sūdzību Lionas Cour d’appel (Apelācijas tiesa), kura uzskatīja, ka Futbola reglamenta 23. pants esot prettiesisks. Paredzētie ierobežojumi neatbilstot brīvas profesionālās darbības pamatprincipam un Darba kodeksa L. 120‑2. pantam. Šis pants neparedzot kompensācijas izmaksu par apmācīšanu, ja tā tiek izbeigta pirms paredzētā laika. Pieprasīt spēlētājam turpināt strādāt klubā, kurš to ir apmācījis, esot pretēji līgumslēdzēju gribas autonomijai, kas esot nesamērīgi ar kluba leģitīmo interešu aizsardzību neatkarīgi no apmācību izmaksām.

22.      Neviena no tiesām neuzskatīja par vajadzīgu uzdot prejudiciālu jautājumu, kaut arī to lūdza Newcastle United. Tomēr Cour d’appel, kaut arī tās spriedums balstījās uz Francijas tiesībām, uzskatīja, ka Futbola reglamenta 23. pantā paredzētā prasība arī esot pretēja EKL 39. pantā paredzētajam principam.

23.      Olympique Lyonnais vērsās Cour de cassation. Šī tiesa norādīja, ka Olympique Lyonnais prasība ir pamatota ar O. Bernāra nepildīto pienākumu parakstīt līgumu ar klubu, kas ir to apmācījis, nevis ar aizliegumu parakstīt līgumu ar citu Francijas līgas klubu. Minētais pienākums neaizliedzot spēlētājam parakstīt līgumu ar ārvalsts klubu, bet tomēr tas varot to atturēt, jo ir ticams, ka spēlētājam radīsies atbildība par zaudējumiem. Savukārt šāda atbildība varētu tikt pamatota ar kluba leģitīmajām interesēm paturēt jauno spēlētāju, kuru tas ir vēl nesen mācījis.

24.      Cour de cassation atsaucas uz nolēmumu lietā Bosman, ka EKL 39. pants “neļauj piemērot sporta asociāciju noteikumus, saskaņā ar kuriem profesionāls futbolists, kurš ir kādas dalībvalsts pilsonis, pēc sava līguma ar klubu termiņa beigām nedrīkst tikt nodarbināts citas dalībvalsts klubā, ja vien otrais klubs nesamaksā pirmajam pārcelšanas, apmācīšanas vai pilnveidošanas maksu”, un uzskata, ka šajā lietā pastāv nopietnas šī panta interpretācijas grūtības.

25.      Tādēļ tā vēlas saņemt prejudiciālu nolēmumu par šādiem jautājumiem:

“1)      Vai [EKL 39. pantā] noteiktajam darba ņēmēju pārvietošanās brīvības principam ir pretrunā tāda valsts norma, saskaņā ar kuru “jaunās cerības” statusa spēlētājam, kas pēc viņa apmācību beigām noslēdz profesionālā spēlētāja līgumu ar citas Eiropas Savienības dalībvalsts klubu, var tikt pieprasīts maksāt zaudējumu atlīdzību?

2)      Ja atbilde uz iepriekšējo jautājumu ir apstiprinoša, vai nepieciešamība veicināt jauno profesionālo spēlētāju piesaistīšanu un apmācīšanu ir uzskatāma par leģitīmu mērķi vai primāru vispārējo interešu iemeslu, kas var attaisnot šādu ierobežojumu?”

26.      Rakstiskus apsvērumus iesniedza Olympique Lyonnais un Newcastle United, Francijas, Itālijas, Nīderlandes un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Komisija. 2009. gada 5. maija tiesas sēdē mutvārdu apsvērumus sniedza Olympique Lyonnais, Francijas valdība un Komisija.

 Vērtējums

 Ievada apsvērumi

 Jautājumu ietekme

27.      Man šķiet svarīgi atcerēties, ka sports ietilpst Kopienu tiesību jomā tikai un vienīgi tādēļ un tik daudz, cik tas notiek ekonomiskās darbības jomā un individuālo darbību un brīvību jomā, uz kurām attiecas Kopienu tiesības. Tā ir viena no galvenajām premisām spriedumā lietā Bosmann (7).

28.      Tādēļ, ja Kopienu tiesības tiek piemērotas šajā lietā aplūkotajam gadījumam, tad Tiesas spriedumam šajā lietā potenciāli var rasties plašāka ietekme uz darbiniekiem un darba devējiem visās jomās, uz kurām attiecas šie principi un normas.

29.      Tādēļ Nīderlandes valdībai ir taisnība, norādot, ka šī lieta attiecas uz vispārēju jautājumu par darba devēju, kurš vēlas ieguldīt līdzekļus darbinieka mācībās, bet nevēlas, ka šis darbinieks tūlīt pēc tam dodas prom ar iegūtajām prasmēm un izmanto tās, strādājot pie konkurējoša uzņēmēja. Šis jautājums attiecas uz Kopienu tiesībām, ciktāl ierobežojumi darbinieka tiesībām meklēt un pieņemt citus darba piedāvājumus var ierobežot tā pārvietošanās Kopienā brīvību.

30.      Man neliekas, ka visa sporta un tostarp futbola īpašajām pazīmēm būtu ārkārtīgi liela nozīme, vērtējot, vai pastāv aizliegts pārvietošanās brīvības ierobežojums. Tomēr tās ir uzmanīgi jāaplūko, vērtējot šādu ierobežojumu iespējamos pamatojumus, tāpat kā ir jāaplūko katras nozares īpašās pazīmes, vērtējot šajā nozarē piemērojamo ierobežojumu pamatojumu.

31.      Tomēr es neuzskatu, ka Tiesa ir saņēmusi pietiekamus argumentus, lai pienācīgi aplūkotu plašāko jautājumu. Nīderlandes valdība, kura savos rakstiskajos apsvērumos uzdeva plašāku jautājumu, nepiedalījās tiesas sēdē, un neviens no lietas dalībniekiem, kuri piedalījās tiesas sēdē, nepauda apsvērumus par šo jautājumu, pat pēc Tiesas aicinājuma. Šādos apstākļos es nepiedāvāju sīkāk izvērtēt šīs lietas plašāko ietekmi, un es piedāvāju Tiesai lemt, ievērojot tikai pamata tiesvedības speciālo kontekstu.

 Apstrīdētās normas piemērojamība

32.      Kā norāda gan Newcastle United, gan Apvienotās Karalistes valdība, Futbola reglamenta 23. pants skaidri neparedz, ka spēlētājam, kurš noslēdz līgumu ar citas dalībvalsts klubu pēc apmācību beigām Francijas klubā, būtu jāmaksā kompensācija.

33.      Tomēr uzdotie jautājumi attiecas uz nevis uz konkrētas normas atbilstību Kopienu tiesībām, bet gan noteikumu “saskaņā ar kuru “jaunās cerības” statusa spēlētājam, kas pēc viņa apmācību beigām noslēdz profesionālā spēlētāja līgumu ar citas Eiropas Savienības dalībvalsts klubu, var tikt pieprasīts maksāt zaudējumu atlīdzību”. Tādu nozīmi Conseil de prud’hommes piešķīra Futbola reglamenta 23. pantam un Darba kodeksa L. 122‑3‑8. pantam, un ne Cour d’appel, ne Cour de cassation nav uzskatījusi, ka tā būtu kļūdījusies šo normu interpretācijā, bet gan jautā, vai šīs sekas ir vai var būt pretrunā tiesību normai ar augstāku juridisko spēku.

34.      Līdz ar to šai Tiesai būtu jāizvērtē iepriekš aprakstītās sekas neatkarīgi no normām, no kurām tās izriet.

 1. jautājums: Atbilstība EKL 39. pantam

35.      Uz pirmo jautājumu var atbildēt īsi un vienkārši: EKL 39. pants principā aizliedz normu, kas rada iepriekš minētās sekas. Iemesli šādam secinājumam vispārīgāk vai sīkāk ir izklāstīti lielākajā daļā Tiesai iesniegto apsvērumu.

36.      Kopienu tiesības attiecas uz sportu tiktāl, ciktāl tas ir uzskatāms par saimniecisku darbību EKL 2. panta izpratnē. Profesionālu vai pusprofesionālu futbolistu nodarbināšana pret atlīdzību ir uzskatāma par šādu saimniecisku darbību (8).

37.      EKL 39. pants attiecas ne tikai uz valsts iestāžu darbību, bet arī uz jebkāda veida noteikumiem, kas regulē nodarbinātību pret atlīdzību kolektīvā veidā, ieskaitot futbola asociāciju noteikumus (9). Visas normas, kas tiek aplūkotas šajā lietā, ietilpst kādā no šīm kategorijām.

38.      Francijas spēlētāja, kurš uzturas Francijā un slēdz darba līgumu ar futbola klubu citā dalībvalstī, situācija nav pilnībā iekšēja situācija, uz kuru neattiecas Kopienu tiesības. Tā ir faktiska darba piedāvājuma pieņemšana, uz kuru īpaši attiecas EKL 39. pants.

39.      Normas var traucēt darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, ja tās neļauj vai attur dalībvalsts pilsoni izmantot savas tiesības uz brīvu pārvietošanos uz citu dalībvalsti, pat ja tās tiek piemērotas neatkarīgi no darba ņēmēju pilsonības (10), izņemot gadījumus, kad potenciālais traucēklis pārvietošanās brīvībai ir pārāk nekonkrēts un netiešs (11).

40.      Normas, kuras pieprasa pārcelšanas, apmācīšanas vai mācību maksas samaksu, kas jāmaksā klubiem profesionāla futbolista pārcelšanas gadījumā, principā ir šķērslis darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai. Pat ja tās tiek vienlīdzīgi piemērotas pārcelšanai starp klubiem vienā dalībvalstī, tās var ierobežot spēlētāju, kuri vēlas darboties citā dalībvalstī, pārvietošanās brīvību (12). Normas, saskaņā ar kurām profesionāls futbolists nedrīkst darboties jaunā citas dalībvalsts klubā, pirms viņš ir samaksājis savam iepriekšējam klubam pārcelšanas maksu, ir uzskatāmas par šķērsli darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai (13).

41.      Ja noteikums, ka jaunajam darba devējam ir jāmaksā nauda iepriekšējam darba devējam, principā ir šķērslis darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai, tad tas pats tādā pašā vai vēl lielākā mērā ir jāuzskata, ja darbinieks pats ir par to atbildīgs kādā ziņā. Viņam ir jāpārliecina jaunais darba devējs uzņemties šo atbildību vai arī tā viņam ir jāsedz no saviem līdzekļiem, kuri visticamāk ir mazāki nekā darba devēja līdzekļi. Tāpat iespējamais traucēklis pārvietošanās brīvībai nav neskaidrs vai netiešs. Prasība maksāt naudu ir tūlītējs un svarīgs apsvērums katram darbiniekam, kurš apsver iespēju atteikties no viena darba piedāvājuma, lai pieņemtu citu piedāvājumu (14).

42.      Šo analīzi, manuprāt, neietekmē Olympique Lyonnais apsvērumi, ka uz šādu situāciju neattiecoties EKL 39. pants, jo šis pants aplūkojot diskrimināciju pilsonības dēļ, nevis ierobežojumus līgumu slēgšanas brīvībai savstarpēju mantisku pienākumu kontekstā un/vai tādēļ, ka šis strīds ietilpstot konkurences tiesību jomā kā (iespējami) negodīga konkurence.

43.      Attiecībā uz pirmo argumentu no Tiesas judikatūras skaidri izriet, ka EKL 39. pants tiešām attiecas uz ierobežojumiem līgumu slēgšanas brīvībai, ja tie liedz vai attur kādas dalībvalsts pilsoni izmantot savu pārvietošanās brīvību, dodoties uz citu dalībvalsti, ja šie ierobežojumi izriet no valsts iestāžu darbības vai normām, kuras kolektīvā veidā regulē nodarbinātību pret atlīdzību. Attiecībā uz otro argumentu, kaut arī uz strīdu starp Olympique Lyonnais un Newcastle United var attiekties konkurences tiesības, tomēr par to iesniedzējtiesa neko nav minējusi, līdz ar ko dalībvalstīm un Komisijai nav bijusi iespēja par to izteikties. Turklāt, pat ja strīdā tiešām rastos konkurences tiesību jautājumi, tas pats par sevi neizslēgtu Līguma normu par pārvietošanās brīvību piemērošanu (15).

 2. jautājums: Iespējamais pamatojums

44.      Valsts pasākumi, kas var traucēt vai padarīt mazāk pievilcīgu Līgumā paredzēto pamatbrīvību izmantošanu, var tikt atļauti, ja tiem ir leģitīms mērķis, kas atbilst Līgumam. Tomēr, lai tas tā būtu, tiem ir jāatbilst šādiem četriem nosacījumiem: tie ir jāpiemēro bez diskriminācijas, tiem ir jābūt pamatotiem ar primāriem vispārējo interešu iemesliem, tiem ir jābūt piemērotiem, lai sasniegtu paredzēto mērķi, un tie nedrīkst pārsniegt to, kas ir nepieciešams šī mērķa sasniegšanai (16).

45.      Ir grūti apšaubīt, ka jaunu profesionālu futbolistu piesaistīšana un apmācīšana ir leģitīms mērķis, kurš atbilst Līgumam. Tam piekrīt ne tikai lietas dalībnieki, kuri ir iesnieguši apsvērumus, bet arī pati Tiesa ir tā nospriedusi (17). Tāpat šajā lietā nav norāžu, ka attiecīgie noteikumi tiktu piemēroti diskriminējošā veidā.

46.      Kā Tiesa ir norādījusi lietā Bosman (18), nav iespējams nekļūdīgi paredzēt jaunu spēlētāju nākotni sportā. Tikai ierobežots skaits turpina spēlēt kā profesionāļi, tādējādi nevar pastāvēt garantijas, ka mācāmais patiešām kļūs par vērtīgu ieguldījumu viņu apmācošajam klubam vai kādam citam klubam. Tādēļ tādi noteikumi kā šeit aplūkotie nav noteicoši, lai vecinātu klubus uzņemt un apmācīt jaunus spēlētājus. Tomēr šādi noteikumi nodrošina, ka klubi netiek atturēti no jaunu spēlētāju piesaistīšanas un apmācīšanas, redzot, ka to ieguldījumus apmācīšanā izmanto cits klubs, neizmaksājot tiem kompensāciju. Arguments, ka noteikumus, kuri rada šādas sekas, pamato vispārējās intereses, šķiet ticams.

47.      No vienas puses, profesionālais futbols nav tikai saimnieciska darbība, bet arī sociāli nozīmīga joma Eiropā. Tā kā tiek vispārēji pieņemts, ka tas ir saistīts ar amatieru sportu un ka tiem ir kopīgi pozitīvie aspekti, sabiedrībā tiek plaši uzskatīts, ka jaunu spēlētāju piesaistīšana un apmācīšana ir jāveicina, nevis jāierobežo. It īpaši 2000. gada Eiropadomes sanāksmē Nicā tika atzīts, ka “Kopienai ir [..] jāņem vērā sporta sociālās, izglītojošās un kultūras funkcijas, kas to padara īpašu, lai tiktu ievērots ētikas kodekss un solidaritāte, kas ir būtiska tā sociālās lomas saglabāšanai” (19). Turklāt Komisijas Baltā grāmata par sportu (20) un par to pieņemtā Parlamenta rezolūcija (21) būtiski uzsver apmācīšanas nozīmību.

48.      No otras puses, vispārīgāk, kā to norādīja Nīderlandes valdība, Eiropadomes 2000. gada martā pieņemtā Lisabonas stratēģija un kopš tā laika pieņemtie daudzie lēmumi un vadlīnijas, lai to īstenotu izglītības, mācību un mūžizglītības jomā, piešķir galveno nozīmi profesionālai mācībai visās nozarēs. Ja darba devēji var būt pārliecināti, ka tie saprātīgu laika posmu varēs izmantot darbinieku, kurus tie ir mācījuši, pakalpojumus, tad tas sniegs stimulu sniegt mācības, kas ir arī pašu darba devēju interesēs.

49.      Savukārt ir grūtāk pieļaut, ka tādi noteikumi kā šajā lietā aplūkotie ir piemēroti, lai sasniegtu paredzēto mērķi, un nepārsniedz to, kas ir nepieciešams šī mērķa sasniegšanai.

50.      Visi, kas iesnieguši apsvērumus, tostarp Olympique Lyonnais, piekrīt, ka tikai tāds pasākums, kas kompensē klubu reālās apmācīšanas izmaksas, ir piemērots un samērīgs. Tādējādi kompensācija, kas ir balstīta uz spēlētāja potenciālo peļņu vai kluba potenciālo (negūto) peļņu, nav pieņemama.

51.      Man liekas, ka šāda analīze ir pareiza. No pēdējiem diviem kritērijiem otrais būtu pakļauts kluba manipulācijām, un pirmais ir pārāk neskaidrs. Nevienam no tiem nav nekādas īpašas saistības ar svarīgo jautājumu veicināt (vai vismaz neapdraudēt) jaunu spēlētāju piesaistīšanu un apmācīšanu. Kompensācija, kas ir saistīta ar faktiskajām apmācīšanas izmaksām, liekas atbilstošāka. Tomēr ir pausti vairāki brīdinājumi.

52.      Pirmkārt, tā kā vēlāk izrādās, ka tikai mazākajai daļai no mācāmajiem spēlētājiem ir kāda vērtība profesionālajā futbolā, bet ir jāapmāca daudz lielāks skaits, lai šis mazākums tiktu atklāts, ieguldījumi apmācīšanā netiktu veicināti, ja, nosakot kompensāciju, tiktu ņemtas vērā tikai individuāla spēlētāja apmācīšanas izmaksas. Tādēļ ir pareizi, ka klubs, kurā spēlē spēlētājs, kurš ir apmācīts citā klubā, izmaksā kompensāciju, kura atbilst kādai daļai no visām kluba apmācību izmaksām.

53.      Otrkārt, var atklāties, ka atsevišķa spēlētāju apmācīšanu ir veicis vairāk nekā viens klubs, līdz ar to, izmantojot kādu piemērotu mehānismu, jebkāda maksājamā kompensācija būtu proporcionāli jāsadala starp attiecīgajiem klubiem.

54.      Abi no šiem jautājumiem šķiet nozīmīgi, nosakot, vai konkrēts kompensācijas mehānisms ir atbilstošs un samērīgs mērķim veicināt jaunu profesionālu futbolistu piesaistīšanu un apmācīšanu.

55.      Es neesmu tik pārliecināta par trešo jautājumu, kurš tika minēts, proti, ka atbildīgam par kompensācijas izmaksāšanu būtu jābūt tikai jaunajam darba devējam, nevis mācītajai personai.

56.      Man šķiet, ka šis piedāvājums nav atbalstāms bez nosacījumiem. Kopumā spējas un zināšanas, kas padara personu vērtīgu darba tirgū, var tikt iegūtas uz sava, valsts vai darba devēja rēķina, kurš apmāca šo personu, pretī saņemot tās pakalpojumus. Ja, pēdējā gadījumā beidzoties mācību periodam, “bilance” starp mācību izmaksām un saņemtajiem pakalpojumiem norāda, ka mācību izmaksas vēl nav pilnībā nosegtas, tad šķiet saprātīgi, ka mācītajai personai būtu “jālīdzsvaro bilance”, kā darbiniekam turpinot sniegt pakalpojumus vai, ja viņš to nevēlas, maksājot atbilstošu kompensāciju. Kaut arī prasība maksāt kompensāciju var atturēt darbinieku slēgt līgumu ar citu darba devēju tajā pašā vai citā dalībvalstī, nav redzams īpašs iemesls, kādēļ viņš uz mācības organizējošā darba devēja rēķina būtu jānostāda labākā situācijā, lai slēgtu šādu līgumu, nekā cits kandidāts, kurš ir mācīts uz sava paša rēķina.

57.      Tomēr šādi apsvērumi mainās atkarībā no mācību vispārējā organizēšanas veida konkrētajā nozarē. Ja, kā tas, šķiet, ir šajā gadījumā, profesionālu futbolistu apmācīšana parasti notiek uz kluba rēķina, tad kompensācijas starp klubiem sistēma, kurā nav iesaistīti spēlētāji, šķiet atbilstoša. Un es vēlētos uzsvērt, ka, ja pats spēlētājs būtu atbildīgs par apmācību kompensācijas samaksu, šī summa būtu jāaprēķina, balstoties uz tā individuālās apmācīšanas izmaksām neatkarīgi no kopējām apmācību izmaksām. Ja ir nepieciešams apmācīt n skaitu spēlētāju, lai rastos viens, kurš kļūs par profesionāli, tad apmācošā kluba izmaksas (un jaunā kluba ietaupījums) ir šo n spēlētāju apmācību izmaksas. Man šķiet, ka tas, ka kompensācija starp klubiem tiek balstīta uz šīm izmaksām, ir atbilstoši un samērīgi. Tomēr šķiet, ka atsevišķam spēlētājam ir piemērojamas tikai individuālās apmācību izmaksas.

58.      Kopumā vajadzība veicināt jaunu profesionālu futbolistu piesaistīšanu un apmācīšanu var pamatot prasību maksāt kompensāciju, ja netiek ievērots pienākums palikt apmācījušā klubā konkrētu, bet ne pārāk ilgu laika posmu (22). Tomēr tas tā ir tikai tad, ja attiecīgā summa balstīta uz reālajām apmācošā kluba apmācību izmaksām un/vai jaunā kluba ietaupījumiem un ja paša spēlētāja maksājamā kompensācija nepārsniedz nesegtās individuālās apmācīšanas izmaksas.

 Pašreizējie Francijas un FIFA noteikumi

59.      Daudzi no lietas dalībniekiem, kuri ir iesnieguši apsvērumus, ir vērsuši Tiesas uzmanību uz noteikumiem, kuri ir iekļauti FIFA Reglamenta par spēlētāju statusu un pārcelšanu 4. un 5. pielikuma 20. un 21. pantā. Šie noteikumi pašlaik attiecas uz tādām situācijām kā O. Bernāra situācija, bet tie nebija spēkā šīs lietas faktisko apstākļu laikā. Tie tika pieņemti 2001. gadā ar Komisijas akceptu un to mērķis ir nodrošināt atbilstību Tiesas judikatūrai, tostarp spriedumu lietā Bosman. Francijas valdība papildus norāda, ka Francijas Profesionālā futbola reglaments seko tam un pašlaik tajā ir iekļauti līdzīgi noteikumi iekšzemes situācijām.

60.      It īpaši Apvienotās Karalistes valdība norāda, ka saskaņā ar pašreizējiem FIFA noteikumiem klubs, nevis spēlētājs maksājot kompensāciju. Kompensācija tiekot aprēķināta no spēlētāja apmācīšanas izmaksām, piemērojot mācāmo skaita, kas ir nepieciešams, lai rastos viens profesionāls spēlētājs, koeficientu. Dažādi nodrošinājumi un ierobežojumi padarot kompensāciju samērīgu sasniedzamajam mērķim. Solidaritātes mehānisms sadalot kompensāciju starp klubiem, ja vairāki klubi ir veikuši apmācīšanu.

61.      Tieši vai netieši šie lietas dalībnieki arī pieprasa, lai Tiesa atbalstītu pašlaik spēkā esošos noteikumus.

62.      Tomēr man liekas, ka nav nepieciešams īpašs apstiprinājums šīs lietas kontekstā, kurā šie noteikumi nav piemērojami. Tādējādi daži no apsvērumiem, kurus es minēju iepriekš, un daži no motīviem, kurus Tiesa norādīs savā spriedumā, varētu būt nozīmīgi, ja un kad būs jāpārbauda šo noteikumu atbilstība Kopienu tiesībām.

 Secinājumi

63.      Ņemot vērā visu iepriekš minēto, es uzskatu, ka Tiesai būtu jādod šādas atbildes uz Cour de cassation jautājumiem:

1)      kopumā EKL 39. pantā noteiktajam darba ņēmēju pārvietošanās brīvības principam ir pretrunā tāda valsts tiesību norma, saskaņā ar kuru mācāmajam futbolistam, kas pēc viņa apmācību beigām noslēdz profesionālā spēlētāja līgumu ar citas dalībvalsts klubu, var tikt pieprasīts maksāt zaudējumu atlīdzību;

2)      šādu normu tomēr var pamatot nepieciešamība veicināt jauno profesionālo futbolistu piesaistīšanu un apmācīšanu, ja attiecīgā summa balstīta uz reālajām mācību izmaksām klubam, kas apmāca, un/vai jaunā kluba ietaupījumiem un ja paša spēlētāja maksājamā kompensācija nepārsniedz nesegtās individuālās apmācīšanas izmaksas.

---

1 – Oriģinālvaloda – angļu.

---

2 – Kā to, iespējams, nepareizi teica Bils Šenklijs [Bill Shankly] par attiecībām starp Liverpūles un Evertonas faniem: “Daži cilvēki tic, ka futbols ir dzīvības un nāves jautājums. Mani šāda attieksme skumdina. Es jums varu apliecināt, ka tas ir vēl daudz, daudz svarīgāk.” Attiecībā uz citām versijām, kas varēja tikt vai netikt paustas, skat. http://www.shankly.com/Webs/billshankly/default.aspx?aid=2517.

---

3 – Jauns kodekss stājās spēkā 2008. gada 1. maijā. Attiecīgo normu būtība nav mainīta, bet pantu numerācija un izkārtojums ir atšķirīgs.

---

4 – Kaut arī no Francijas valdības sniegtās reglamenta kopijas izriet, ka attiecīgā norma ir Reglamenta III sadaļas IV nodaļas 23. pants, lietas dalībnieki un valsts tiesas uz to vienādi atsaucas kā uz Reglamenta 23. pantu. Lai izvairītos no pretrunām, es arī tā darīšu un atsaukšos uz to kā “Futbola reglamenta 23. pantu”. Šobrīd reglamenta 2008.–2009. gada redakcijā šie noteikumi ir iekļauti 456. pantā.

---

5 – 1995. gada 15. decembra spriedums lietā C‑415/93 (Recueil, I‑4921. lpp.).

---

6 – Šīs lietas faktiskie apstākļi tādējādi attiecas uz diviem labi zināmiem un turīgiem klubiem. Tomēr aplūkojamie principi attiecas uz visiem profesionālajiem futbola klubiem, neraugoties uz ieguvēja kluba turību vai apmācošā kluba nabadzību.

---

7 – Skat. it īpaši šī sprieduma 73.–87. punktu un tajos minēto judikatūru. Skat. arī 2006. gada 18. jūlija spriedumu lietā C‑519/04 P Meca‑Medina un Majcen/Komisija (Krājums, I‑6991. lpp., 22. un nākamie punkti).

---

8 – Skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Meca‑Medina un Majcen, 22. un 23. punkts un tajos minētā judikatūra.

---

9 – Skat. 1974. gada 12. decembra spriedumu lietā 36/74 Walrave un Koch (Recueil, 1405. lpp., 17. punkts), iepriekš minēto spriedumu lietā Bosman, 82. punkts, un 2000. gada 13. aprīļa spriedumu lietā C‑176/96 Lehtonen (Recueil, I‑2681. lpp., 35. punkts).

---

10 – Skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Bosman, 96. punkts; 2000. gada 27. janvāra spriedumu lietā C‑190/98 Graf (Krājums, I‑493. lpp., 18. un 23. punkts) un iepriekš minēto spriedumu lietā Lehtonen, 47.–50. punkts.

---

11 – Skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Graf, 23.–25. punkts.

---

12 – Skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Bosman, 98. un 99. punkts.

---

13 – Skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Bosman, 100. punkts.

---

14 – Pretēji situācijai spriedumā lietā Graf (skat. it īpaši šī sprieduma 13. un 24. punktu).

---

15 – Skat., piemēram, iepriekš minēto spriedumu lietā Meca‑Medina un Majcen, 28. punkts.

---

16 – Skat. 1993. gada 31. marta spriedumu lietā C‑19/92 Kraus/Land Baden-Württemberg (Recueil, I‑1663. lpp., 32. punkts), 1995. gada 30. novembra spriedumu lietā C‑55/94 Gebhard/Consiglio dell’Ordine degli Avvocati e Procuratori di Milano (Recueil, I‑4165. lpp., 37. punkts), iepriekš minēto spriedumu lietā Bosman, 104. punkts. Tiesas sistemātiski izmantotā frāze “raisons impérieuses d’intérêt general” ir tulkota angļu valodā dažādos veidos; “overriding reasons in the public interest”, šķiet, ir visnesenākais un tāds, kas vislabāk ataino nozīmi.

---

17 – Skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Bosman, 106. punkts.

---

18 – 109. punkts.

---

19 – Eiropadomes sanāksmes Nicā prezidentūras secinājumu IV pielikums (2000. gada 7., 8. un 9. decembris).

---

20 – COM(2007) 391, galīgā redakcija.

---

21 – 2008. gada 8. maija rezolūcija, kas neattiecas uz likumdošanu (dokuments P6_TA(2008)0198).

---

22 – Tādējādi profesionāla spēlētāja visas karjeras garuma kontekstā, kuras ilgums ir ierobežots, pienākums pavadīt viņu apmācījušajā klubā, piemēram, pirmos 10 gadus pēc pirmā profesionālā līguma parakstīšanas, būtu acīmredzami nepieņemams.