ĢENERĀLADVOKĀTES VERICAS TRSTENJAKAS

[VERICA TRSTENJAK] SECINĀJUMI,

sniegti 2010. gada 14. aprīlī (1)

Lieta C‑271/08

Eiropas Komisija

pret

Vācijas Federatīvo Republiku

Valsts pienākumu neizpilde – EKL 226. pants – Publiskā iepirkuma līgumi – Pakalpojumu līgumu par pašvaldības darbinieku papildpensijas kapitāla uzkrāšanu slēgšanas tiesību piešķiršana – Pamatnolīgumi – Direktīva 92/50/EEK – Direktīva 2004/18/EK – Iepriekšējs lēmums koplīgumā par labu konkrētiem pensiju kapitāla pārvaldītājiem – Koplīgumu autonomija – Pamattiesības uz kolektīvām sarunām – Attiecības starp pamattiesībām un pamatbrīvībām

Satura rādītājs

I –   Ievads

II – Atbilstošās tiesību normas

A –   Kopienu tiesiskais regulējums

1)     Direktīva 92/50

2)     Direktīva 2004/18

B –   Valsts tiesiskais regulējums

1)     Likums par papildpensijas kapitāla uzkrāšanas pilnveidošanu

2)     Koplīgums par atskaitījumiem no bruto darba algas pašvaldību civildienesta darbiniekiem(-cēm)

III – Tiesvedības rašanās fakti

IV – Pirmstiesas procedūra

V –   Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi

VI – Lietas dalībnieku galvenie argumenti

VII – Tiesiskais vērtējums

A –   Direktīvas 92/50 un Direktīvas 2004/18 piemērojamība koplīgumā reglamentētiem pamatnolīgumiem

1)     Par koplīgumiem piemērojamās atkāpes no primāro tiesību konkurences noteikumiem esamību un par šādas atkāpes attiecināšanu uz pamatbrīvībām

a)     Koplīgumiem nav piemērojama atkāpe no primāro tiesību konkurences noteikumiem

b)     Primāro konkurences tiesību piemērošanas jomas un brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības piemērošanas jomas principiāla neatbilstība

2)     Par pamatbrīvību ierobežoto ietekmi uz trešām personām

3)     Tiesību uz kolektīvām sarunām un koplīgumu autonomijas kā sociālo tiesību kvalifikācija un to saistība ar pamatbrīvībām

4)     Starpsecinājumi

B –   Strīdīgo pamatnolīgumu saderība ar Direktīvām 92/50 un 2004/18

1)     Pilsētu kvalifikācija par līgumslēdzējām iestādēm

2)     Pamatnolīgumu kvalifikācija par peļņas nolūkos noslēgtiem līgumiem, uz kuriem attiecas publiskā iepirkuma direktīvas

a)     Apsvērumi par pienākumu norādīt pamatojumu un pierādīšanas risku

b)     Direktīvu 92/50 un 2004/18 piemērojamība pamatnolīgumiem

c)     Pamatnolīgumu peļņas gūšanas raksturs

d)     Darba līgumiem paredzētās atkāpes nepiemērojamība

e)     Direktīvās 92/50 un 2004/18 noteiktās robežvērtības

i)     Atbilstošo robežvērtību noteikšana

ii)   Pierādījumu, ka pamatnolīgumi ir pārsnieguši atbilstošās robežvērtības, trūkums

3)     Starpsecinājumi

C –   Pakārtoti: pretrunu starp publiskā iepirkuma direktīvām, no vienas puses, un pamattiesībām uz kolektīvām sarunām un pamattiesībām uz koplīgumu autonomiju, no otras puses, novēršana

1)     Pretrunu starp pamatbrīvībām un pamattiesībām novēršana: spriedumi Viking Line lietā un lietā Laval un partneri

2)     Pamattiesību un pamatbrīvību vienāds spēks un pretrunu novēršana, pamatojoties uz samērīguma principu

3)     Pretrunu starp Direktīvām 92/50 un 2004/18, no vienas puses, un pamattiesību uz kolektīvām sarunām un pamattiesību uz koplīgumu autonomiju, no otras puses, novēršana

4)     Starpsecinājumi

VIII – Kopsavilkums

IX – Secinājumi

I –    Ievads

1.        Izskatāmās lietas pamatā ir saskaņā ar EKL 226. pantu Komisijas celtā prasība par valsts pienākumu neizpildi, kurā Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka Vācijas Federatīvā Republika līdz 2006. gada 31. janvārim nav izpildījusi pienākumus, kas tai paredzēti Padomes 1992. gada 18. jūnija Direktīvā 92/50/EEK par procedūru koordinēšanu valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanai (2), un kopš 2006. gada 1. februāra nav izpildījusi pienākumus, kas paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvā 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (3), jo vairākums lielo pilsētu ir tieši noslēgušas pamatnolīgumus par uzņēmuma veiktas vecuma apdrošināšanas pilnveidošanu saviem darbiniekiem ar koplīgumā izvēlētiem pensiju kapitāla pārvaldītājiem, nerīkojot publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru Eiropas mērogā.

2.        Izskatāmo lietu īpaši raksturo Komisijas izvēlētā procesuālā taktika nevērsties atsevišķi pret konkrētu lielo pilsētu īstenoto apstrīdēto līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, bet gan, gluži pretēji, kopumā apstrīdēt visu noteikta lieluma pilsētu īstenoto līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas praksi. Šādas procesuālās pieejas dēļ īpašu nozīmi nenoliedzami iegūst ar pierādīšanu saistītie jautājumi par Komisijas pienākumu norādīt pamatojumu.

3.        Turklāt izskatāmā lieta izvirza daudzus tiesību jautājumus. Vissarežģītākais neapšaubāmi ir jautājums par attiecībām starp tiesībām uz kolektīvām sarunām un koplīgumu autonomiju, no vienas puses, un Direktīvām 92/50 un 2004/18, kas konkretizē brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību, no otras puses. Proti, ņemot vērā, ka apgalvotais publiskā iepirkuma direktīvu pārkāpums galu galā var būt saistīts ar koplīgumā ietvertām norādēm attiecīgajām pilsētām, rodas jautājums par pretrunu starp saistībām, kas pamatotas ar pamatbrīvībām, no vienas puses, un tiesībām uz kolektīvām sarunām un koplīguma autonomijas tiesībām, no otras puses, esamību un sekām.

4.        Šajos secinājumos es ierosinu uzskatīt tiesības uz kolektīvām sarunām un koplīguma autonomiju par vispārējo Kopienu tiesību principu sastāvdaļu un tādējādi – par sociālām pamattiesībām. Šajā sakarā, ja formāli ir jāatzīst publiskā iepirkuma direktīvu pārkāpums, tad ir jāprecizē, kādā veidā varētu saskaņot pienākumu ievērot publiskā iepirkuma direktīvas ar pamattiesībām uz kolektīvām sarunām un koplīguma autonomijas pamattiesībām.

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Kopienu tiesiskais regulējums

1)      Direktīva 92/50

5.        Saskaņā ar Direktīvas 92/50 1. panta a) punkta viii) apakšpunktu darba līgumi nav valsts pakalpojumu līgumi [pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumi].

6.        Atbilstoši Direktīvas 92/50 8. pantam [tiesības slēgt] līgumus, kuru priekšmets ir I A pielikumā uzskaitītie pakalpojumi, piešķir saskaņā ar III–VI sadaļas noteikumiem.

7.        Direktīvas 92/50 III sadaļā ir reglamentēta piešķiršanas procedūru izvēle un noteikumi, kas regulē projektu konkursus, IV sadaļā ir ietverti vispārēji tehniskie noteikumi, V sadaļā – kopēji izsludināšanas noteikumi un VI sadaļā – vispārēji dalības noteikumi, kvalitātes kritēriji, atlasot piedāvājumus, kā arī līgumu [slēgšanas tiesību] piešķiršanas kritēriji.

8.        Direktīvas 92/50 I A pielikumā pakalpojumi 8. panta izpratnē ir iedalīti 16 kategorijās. Sestajā kategorijā ietilpst “Finanšu pakalpojumi”, it īpaši “Apdrošināšana”, kā arī “Banku un investīciju pakalpojumi”.

2)      Direktīva 2004/18

9.        Saskaņā ar Direktīvas 2004/18 16. panta e) punktu tā neattiecas uz pakalpojumu valsts līgumiem [pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumiem], kuru priekšmets ir darba līgumi.

10.      Saskaņā ar Direktīvas 2004/18 20. pantu tādu līgumu slēgšanas tiesības, kuru priekšmets ir II A pielikumā uzskaitītie pakalpojumi, piešķir saskaņā ar 23.–55. pantu. Šie panti paredz noteikumus attiecībā uz reglamentējošām specifikācijām un līguma dokumentiem (23.–27. pants), attiecībā uz dažādiem procedūru veidiem (28.–34. pants), attiecībā uz izsludināšanu un pārredzamību (35.–43. pants), kā arī attiecībā uz procedūras norisi (44.–55. pants).

11.      Direktīvas 2004/18 II A pielikumā pakalpojumi ir iedalīti 16 kategorijās. Sestajā kategorijā ietilpst “Finanšu pakalpojumi”, it īpaši “Apdrošināšana”, kā arī “Banku un investīciju pakalpojumi”.

B –    Valsts tiesiskais regulējums

1)      Likums par papildpensijas kapitāla uzkrāšanas pilnveidošanu

12.      1974. gada 19. decembra Likuma par uzņēmuma veiktas vecuma apdrošināšanas pilnveidošanu [Gesetz zur Verbesserung der betrieblichen Altersversorgung] (4) (turpmāk tekstā – “Likums par uzņēmuma veiktas vecuma apdrošināšanas pilnveidošanu”) 1. pantā ir noteikts:

“Darba devēja garantija uzņēmuma veiktai vecuma apdrošināšanai

1.      Ja, pamatojoties uz darba tiesiskajām attiecībām, darba devējs apņemas darba ņēmēja labā uzkrāt līdzekļus vecuma, invaliditātes vai apgādnieka zaudējuma pabalstam (uzņēmuma veikta vecuma apdrošināšana), ir piemērojami šī likuma noteikumi. Uzņēmuma veiktu vecuma apdrošināšanu var veikt tieši darba devējs vai arī 1.b panta 2., 3. un 4. punktā minētie pensiju kapitāla pārvaldītāji. Darba devējam ir jāpilda sava apņemšanās nodrošināt pakalpojumu izpildi arī tādā gadījumā, ja to neīsteno pats darba devējs.

2.      Par uzņēmuma veiktas vecuma apdrošināšanas pilnveidošanu uzskata arī:

[..]

3)      nākotnē maksājamās atlīdzības pārvēršanu līdzvērtīgās tiesībās saņemt papildpensijas kapitālu (atskaitījumus no bruto darba algas [Entgeltumwandlung]) vai

[..].”

13.      Likuma par uzņēmuma veiktas vecuma apdrošināšanas pilnveidošanu 1.a pantā ir noteikts:

“Tiesības uz uzņēmuma veiktu vecuma apdrošināšanu, veicot atskaitījumus no bruto darba algas

1.      Darba ņēmējs var prasīt darba devējam, lai no viņam nākotnē maksājamās atlīdzības līdz 4 % no attiecīgās maksimālās iemaksas vispārējā vecuma pensiju apdrošināšanā tiktu izmantoti uzņēmuma veiktai vecuma apdrošināšanai, atskaitot tos no bruto darba algas. Darba ņēmēja tiesību īstenošanu reglamentē nolīgums. Ja darba devējs piekrīt veikt iemaksas pensiju fondā vai pensiju kasē (1.b panta 3. punkts), tad uzņēmuma veikta vecuma apdrošināšana jāveic šajās iestādēs; pretējā gadījumā darba ņēmējs var prasīt darba devējam noslēgt viņam tiešo apdrošināšanu (1.b panta 2. punkts). [..]”

14.      Likuma par uzņēmuma veiktas vecuma apdrošināšanas pilnveidošanu 17. pantā ir noteikts:

“Ratione personae piemērošanas joma un atkāpe no koplīguma

[..]

3.      Koplīgumos var atkāpties no 1.a panta, 2.–5. panta, 16. panta, 18.a panta pirmās daļas, 27. un 28. panta noteikumiem.

[..]

5.      Ja tiesības uz atlīdzību ir noteiktas koplīgumā, atskaitījumus no bruto darba algas var veikt tikai tādā gadījumā, ja to paredz un pieļauj koplīgums.”

2)      Koplīgums par atskaitījumiem no bruto darba algas pašvaldību civildienesta darbiniekiem(-cēm)

15.      2003. gada 18. februāra Koplīguma par atskaitījumiem no bruto darba algas pašvaldību civildienesta darbiniekiem(-cēm) [Tarifvertrag zur Entgeltumwandlung für Arbeitnehmer/‑innen im kommunalen öffentlichen Dienst] (turpmāk tekstā – “Koplīgums par atskaitījumiem”) 2. pantā ir noteikts:

“Atskaitījumu no bruto darba algas princips

Šajā koplīgumā papildus koplīguma noteikumiem par uzņēmuma veiktas vecuma apdrošināšanas pilnveidošanu tiek reglamentēti principi, kādā veidā tiek atskaitīta daļa koplīgumā noteiktās atlīdzības ar mērķi uzkrāt papildpensijas kapitālu.”

16.      Koplīguma par atskaitījumiem 5. pantā ir paredzēts:

“Tiesības pieprasīt veikt atskaitījumus no bruto darba algas

1.      Darba ņēmējam laikus rakstveidā jāpaziņo savam darba devējam, ka viņš grib izmantot savas tiesības veikt atskaitījumus no bruto darba algas. Vienošanās ar darba devēju par atskaitījumiem no bruto darba algas darba ņēmējam ir saistoša vismaz vienu gadu.

[..]”

17.      Koplīguma par atskaitījumiem 6. pantā ir noteikts:

“Īstenošanas veids

Atskaitījumi no bruto darba algas Likumā par papildpensijas kapitāla uzkrāšanas pilnveidošanu noteiktajos veidos jāveic publiskās papildu apdrošināšanas iestādēs, ievērojot otrā un trešā teikuma nosacījumus. Papildpensijas kapitāla uzkrāšanas ietvaros darba devējs atbilstoši pirmajam teikumam var arī noteikt, ka ir izmantojami krājkašu finanšu grupu uzņēmumu vai arī pašvaldību apdrošinātāju piedāvātie veidi. Attiecīgajā federālajā zemē spēkā esošajā koplīgumā nepieciešamības gadījumā var pieņemt no pirmā un otrā teikuma atšķirīgus noteikumus.”

III – Tiesvedības rašanās fakti

18.      Kā Vācijas Federatīvās Republikas centienu stiprināt darba ņēmēju papildpensijas kapitāla uzkrāšanu izpausme Likumā par uzņēmuma veiktas vecuma apdrošināšanas pilnveidošanu citu starpā ir ietverta norma par t.s. atskaitījumiem no bruto darba algas. Šādi atskaitījumi būtībā nozīmē, ka daļa darba ņēmēja nākotnes algas pēc viņa vēlēšanās var tikt izmantota papildpensijas kapitāla uzkrāšanai, pārvēršot nākotnē maksājamo atlīdzību līdzvērtīgās tiesībās saņemt papildpensiju.

19.      Kaut gan Likuma par uzņēmuma veiktas vecuma apdrošināšanas pilnveidošanu 1.a pantā ir noteikts, ka darba ņēmējiem ir tiesības uzkrāt papildpensijas kapitālu, izmantojot atskaitījumus no bruto darba algas likumā noteiktajās robežās, šī paša likuma 17. panta 5. punktā ir paredzēta būtiska atkāpe no minētā principa. Proti, saskaņā ar 17. panta 5. punktu atskaitījumus no bruto darba algas, kas tiek maksāta, pamatojoties uz koplīgumu, var veikt tikai tādā gadījumā, ja koplīgums to paredz vai pieļauj.

20.      Ņemot vērā iepriekš minēto, 2003. gada 18. februārī Pašvaldību darba devēju asociācija [Vereinigung der kommunalen Arbeitgeberverbände] (turpmāk tekstā – “Asociācija”) un Apvienotā pakalpojumu sniedzēju arodbiedrība [ver.di – Vereinte Dienstleistungsgewerkschaft e. V.] noslēdza Koplīgumu par atskaitījumiem, ar ko pašvaldību civildienesta darbiniekiem tika piešķirtas tiesības uz atskaitījumiem no bruto darba algas. Vienlaikus Koplīgumā par atskaitījumiem ir paredzēti vairāki no Likuma par uzņēmuma veiktas vecuma apdrošināšanas pilnveidošanu atšķirīgi noteikumi par šiem atskaitījumiem. Asociācija ar arodbiedrību dbb Tarifunion ir noslēgusi līdzīgu koplīgumu.

21.      Koplīgumā par atskaitījumiem, atšķirībā no Likuma par uzņēmuma veiktas vecuma apdrošināšanas pilnveidošanu, ir skaidri noteikts, pie kuriem pensiju kapitāla pārvaldītājiem var uzkrāt papildpensijas kapitālu, veicot atskaitījumus no bruto darba algas. Šajā sakarā Koplīguma par atskaitījumiem 6. pantā it īpaši ir paredzēts, ka atskaitījumi jāveic, izmantojot publiskās papildu apdrošināšanas iestādes. Neraugoties uz šo principiālo konstatējumu, pašvaldību darba devēji saskaņā ar Koplīguma par atskaitījumiem 6. pantu tomēr var izlemt sadarboties arī ar krājkašu finanšu grupu uzņēmumiem vai pašvaldību apdrošinātājiem. Turklāt Koplīguma par atskaitījumiem 6. pantā ir skaidri paredzēta iespēja teritoriālajos koplīgumos pieņemt atšķirīgus noteikumus.

22.      Ņemot vērā Koplīgumā par atskaitījumiem pieņemto lēmumu par labu konkrētiem pensiju kapitāla pārvaldītājiem, pie kuriem ir jāveic atskaitījumi no bruto darba algas, vispārinoši raksturojot, atskaitījumi parasti tiek veikti divos posmos. Pirmajā posmā pašvaldību darba devēji, lai dotu iespēju atsevišķiem pašvaldību darbiniekiem veikt atskaitījumus no bruto darba algas, slēdz pamatnolīgumus ar vienu vai vairākiem koplīgumā noteiktiem pensiju kapitāla pārvaldītājiem. Šādos pamatnolīgumos parasti ir iestrādāti nosacījumi, kādos otrajā posmā pašvaldību darba ņēmēji var izlemt veikt atskaitījumus no bruto darba algas.

IV – Pirmstiesas procedūra

23.      Pēc tam, kad kādas sūdzības dēļ Komisijas uzmanība tika pievērsta Koplīgumam par atskaitījumiem, Komisija ar 2005. gada 12. oktobra vēstuli Vācijas Federatīvajai Republikai darīja zināmu, ka, ar pašvaldību iestāžu un uzņēmumu starpniecību tieši piešķirot pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu par uzņēmuma veiktas vecuma apdrošināšanas pilnveidošanu slēgšanas tiesības Koplīguma par atskaitījumiem 6. pantā nosauktajām iestādēm un uzņēmumiem, neuzsākot publisko iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru Eiropas mērogā, Vācijas Federatīvā Republika varētu būt pārkāpusi Direktīvas 92/50 8. pantu, skatītu kopā ar III–VI sadaļu, kā arī katrā ziņā EKL 43. un 49. pantā paredzētos brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības principus, un it īpaši šajos principos ietverto diskriminācijas aizliegumu. Vācijas Federatīvās Republikas valdība tika aicināta divu mēnešu laikā sniegt atbildi šajā sakarā, kā to paredz EKL 226. pants.

24.      Vācijas Federatīvā Republika savā 2006. gada 29. marta atbildē paziņoja, ka pašvaldību iestādes to kā darba devēju statusā koplīgumā uzņemto saistību ietvaros funkcionāli nevar uzskatīt par publiskām līgumslēdzējiestādēm publiskā iepirkuma tiesību nozīmē. Turklāt atskaitījumu no bruto darba algas un papildpensijas kapitāla uzkrāšanas process, kas pamatojas gan uz koplīgumu, gan uz individuāliem darba līgumiem, nav publisks iepirkums. Vēl arī jāuzsver, ka Komisijas apstrīdēto normu aizsargā koplīgumu autonomija.

25.      Komisija 2006. gada 4. jūlija vēstulē atbilstoši EKL 226. panta pirmajai daļai nosūtīja Vācijas Federatīvajai Republikai argumentētu atzinumu. Lai tiktu ņemti vērā jaunākie Kopienu tiesību grozījumi, it īpaši ar Direktīvas 2004/18 spēkā stāšanos izdarītie grozījumi, Komisija savu atzinumu papildināja tādā nozīmē, ka apgalvotās rīcības dēļ Vācijas Federatīvā Republika līdz 2006. gada 31. janvārim ir pārkāpusi jau minētos Direktīvas 92/50 noteikumus un kopš 2006. gada 1. februāra – atbilstošos Direktīvas 2004/18 noteikumus. Turklāt Komisija uzskatīja, ka vēl joprojām ir pārkāpti EKL 43. un 49. pantā paredzētie brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības principi, un it īpaši šajos principos ietvertais diskriminācijas aizliegums.

26.      Atbildot uz argumentēto atzinumu, Vācijas Federatīvā Republika 2006. gada 15. novembra vēstulē apstiprināja savu nostāju. Turklāt tā uzsvēra, ka ar pensiju kapitāla pārvaldītājiem noslēgtos īstenošanas līgumus nevar aplūkot izolēti. Gluži pretēji, šie līgumi ir daļa no darba tiesībām vai attiecīgi iekļaujas tajās. Katrā ziņā saskaņā ar Direktīvas 2004/18 16. panta e) punktu šī direktīva nav piemērojama darba līgumiem. Turklāt Vācijas Federatīvā Republika pievienoja prof. Kēniha [Koenig] un Pfromma [Pfromm] sagatavotu juridisku slēdzienu memoranda veidā par Komisijas argumentēto atzinumu, kurā šie autori secina, ka, ņemot vērā koplīgumu autonomiju, attiecīgajos gadījumos nevar runāt par pienākumu rīkot publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru, un ka katrā ziņā publiskā iepirkuma direktīvas nav piemērojamas ne ratione personae, ne arī materiāli. Šajā sakarā tika arī apgalvots, ka konkrētajos gadījumos nav sasniegtas šajās direktīvās norādītās robežvērtības.

27.      Lai konstatētu, vai izskatāmajā lietā atkāpe no publiskā iepirkuma normām ir objektīvi pamatota un atbilstīga, lai īstenotu ar atskaitījumiem no bruto darba algas saistīto sociālās politikas aspektu, Komisija Vācijas Federatīvajai Republikai beigās iesniedza jautājumu sarakstu. Komisija uzskatīja, ka Vācijas Federatīvās Republikas 2007. gada 1. marta atbilde nav pārliecinoša, tādēļ tā nolēma celt prasību.

V –    Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi

28.      Prasības pieteikumā, kas Tiesas kancelejā tika iesniegts 2008. gada 24. jūnijā, Komisijas prasījumi ir šādi:

–        atzīt, ka, pašvaldību iestādēm un uzņēmumiem ar vairāk kā 1218 nodarbinātajiem piešķirot pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu par uzņēmuma veiktas vecuma apdrošināšanas pilnveidošanu slēgšanas tiesības tieši, neuzsākot publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru Eiropas mērogā, Koplīguma par atskaitījumiem 6. pantā nosauktajām iestādēm un uzņēmumiem, Vācijas Federatīvā Republika līdz 2006. gada 31. janvārim ir pārkāpusi Direktīvas 92/50 8. pantu, skatītu kopā ar III–VI sadaļu, un kopš 2006. gada 1. februāra ir pārkāpusi Direktīvas 2004/18 20. pantu, skatītu kopā ar 23.–55. pantu;

–        piespriest Vācijas Federatīvajai Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

29.      Vācijas Federatīvās Republikas prasījumi 2008. gada 16. septembrī iesniegtajā atbildes rakstā ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

30.      Komisija 2008. gada 27. oktobrī iesniegtajā replikā ierobežoja savu prasību. Tajā Komisija it īpaši lūdza atzīt, ka pašvaldību iestādēm un uzņēmumiem, kuros laikā no 2004. līdz 2005. gadam bija vairāk nekā 2044 nodarbināto, laikā no 2006. līdz 2007. gadam – vairāk nekā 1827 nodarbināto un kopš 2008. gada – vairāk nekā 1783 nodarbināto, piešķirot pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu par uzņēmuma veiktas vecuma apdrošināšanas pilnveidošanu slēgšanas tiesības tieši Koplīguma par atskaitījumiem 6. pantā nosauktajām iestādēm un uzņēmumiem, neuzsākot publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru Eiropas mērogā, Vācijas Federatīvā Republika līdz 2006. gada 31. janvārim ir pārkāpusi Direktīvas 92/50 8. pantu, skatītu kopā ar III–VI sadaļu, un kopš 2006. gada 1. februāra ir pārkāpusi Direktīvas 2004/18 20. pantu, skatītu kopā ar 23.–55. pantu.

31.      Vācijas Federatīvā Republika savā 2008. gada 12. decembrī iesniegtajā atbildē uz repliku no jauna lūdza noraidīt prasību.

32.      Ar Tiesas priekšsēdētāja 2008. gada 5. decembra rīkojumu Dānijas Karalistei un Zviedrijas Karalistei tika atļauts iestāties lietā Vācijas Federatīvās Republikas prasījumu atbalstam. Tās 2009. gada 14. un attiecīgi 15. aprīlī iesniedza savus rakstveida apsvērumus, uz kuriem Komisija atbildēja ar 2009. gada 30. jūnija apsvērumiem.

33.      Komisijas, Vācijas Federatīvās Republikas, Dānijas Karalistes un Zviedrijas Karalistes pārstāvji sniedza savus mutvārdu apsvērumus 2010. gada 12. janvāra tiesas sēdē.

VI – Lietas dalībnieku galvenie argumenti

34.      Komisija būtībā apgalvo, ka Koplīguma par atskaitījumiem 6. pantā pieņemtie [iepriekšējie] lēmumi par labu konkrētiem pensiju kapitāla pārvaldītājiem neesot saderīgi ar Direktīvu 92/50 un Direktīvu 2004/18. Komisija uzskata, ka, pretēji direktīvu noteikumiem, šis koplīguma punkts ierobežojot pašvaldību darba devējus attiecībā uz pensiju kapitāla pārvaldītāju izvēli, pie kuriem ir jāveic atskaitījumi no bruto darba algas. Tādējādi, ja ir sasniegtas atbilstošās robežvērtības, atsevišķi publiskā iepirkuma līgumi nenovēršami pārkāpjot šīs publiskā iepirkuma direktīvas.

35.      Turklāt Komisijas nostāja ir tāda, ka Direktīva 92/50 un Direktīva 2004/18 esot piemērojamas pamatnolīgumiem, kurus pašvaldību darba devēji noslēdz ar izvēlētiem pensiju kapitāla pārvaldītājiem. Konkrēti, šie pamatnolīgumi esot kvalificējami kā pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumi Direktīvas 92/50 un Direktīvas 2004/18 izpratnē, kuru līguma vērtība vairākuma Vācijas pilsētu gadījumā pārsniedz atbilstošo robežvērtību. Tādējādi, piešķirot šo pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesības, esot jāievēro attiecīgo direktīvu noteikumi.

36.      Šādu vērtējumu neietekmējot arī apstāklis, ka [iepriekšējs] lēmums par labu konkrētiem pensiju kapitāla pārvaldītājiem ir iestrādāts koplīgumā, vienojoties Asociācijai un arodbiedrībām. Proti, Kopienu tiesībās neesot noteikta vispārēja koplīgumu autonomija. Turklāt pienākums rīkot pakalpojumu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru neskarot jautājumu par atsevišķu pašvaldību darbinieku konkrēto darba līgumu izstrādāšanu.

37.      Vācijas valdība noraida Komisijas prasību, pirmām kārtām minot argumentu, ka Kopienu tiesības publisko iepirkumu jomā neesot piemērojamas tādam gadījumam, kāds ir izskatāmā lieta. Proti, noteicošais esot fakts, ka lēmumu par [pensiju kapitāla pārvaldītāja] izvēles procedūru, pret kuru iebilst Komisija, pieņēma koplīguma puses un tādēļ tas esot jāvērtē, ņemot vērā koplīguma autonomiju. No šī vērtējuma izrietot, ka publiskā iepirkuma direktīvas neattiecas uz šajā lietā apstrīdēto koplīguma [iepriekšējo] lēmumu par labu konkrētiem pensiju kapitāla pārvaldītājiem un šī lēmuma iekļaušanu individuālos pamatnolīgumos. Tiktāl Vācijas valdība aicina pēc analoģijas piemērot Tiesas judikatūru lietās Albany (5) un van der Woude (6). Turklāt publiskā iepirkuma direktīvu piemērošana radītu mazāk labvēlīgu attieksmi pret publiskajiem darba devējiem un viņu darba ņēmējiem salīdzinājumā ar privātiem darba devējiem un viņu darba ņēmējiem, jo pirmajiem būtu liegta iespēja koplīgumā izvēlēties pensiju kapitāla pārvaldītājus.

38.      Runājot par faktiem, Vācijas valdība uzsver šajā sakarā pamatā esošo koplīgumu un pašvaldību civildienesta darba ņēmēju tiesību veikt atskaitījumus no bruto darba algas organizāciju. Tā it īpaši uzsver, ka saskaņā ar Likuma par uzņēmuma veiktas vecuma apdrošināšanas pilnveidošanu 1.a panta 1. punkta pirmo daļu darba ņēmējiem esot likumā noteiktas tiesības prasīt darba devējam veikt atskaitījumus no atlīdzības, kas nav noteikta, pamatojoties uz koplīgumu. Turklāt principā darba devēja kompetencē esot izvēlēties pensiju kapitāla pārvaldītāju, kuram – pēc darba ņēmēja prasības – tiks veikti atskaitījumi no bruto darba algas. Kas attiecas uz atlīdzību, kas tiek maksāta, pamatojoties uz koplīgumu, atskaitījumus no bruto darba algas saskaņā ar Likuma par uzņēmuma veiktas vecuma apdrošināšanas pilnveidošanu 17. panta 5. punktu varot veikt tikai tādā gadījumā, ja un ciktāl to paredz vai pieļauj koplīgums. Ņemot vērā, ka šī iespēja ir paredzēta Koplīgumā par atskaitījumiem, attiecīgā norma par atskaitījumiem no koplīgumā noteiktās bruto darba algas pēc būtības esot tīri koplīguma norma.

39.      Turklāt koplīguma puses esot izmantojušas Likuma par uzņēmuma veiktas vecuma apdrošināšanas pilnveidošanu 17. panta 3. punktā paredzēto iespēju, lai atkāptos no vairākiem attiecīgā likuma noteikumiem. Komisijas apstrīdētais [iepriekšējais] lēmums par labu konkrētiem pensiju kapitāla pārvaldītājiem, kuriem ir veicami atskaitījumi no bruto darba algas, šādos apstākļos esot darba devēja izvēles iespēju ierobežošana atbilstoši Likuma par uzņēmuma veiktas vecuma apdrošināšanas pilnveidošanu 1.a panta 1. punktam. Tas nosakot, ka darba devējam ir atņemta lēmumu pieņemšanas kompetence, un tas esot darīts par labu koplīguma pušu abpusēji saskaņotam risinājumam. Turklāt darba ņēmēju intereses esot ņemtas vērā, jau izvēloties pensiju kapitāla pārvaldītājus.

40.      Pat ja publiskā iepirkuma direktīvas principā attiektos uz tādu gadījumu, kāds ir izskatāmā lieta, pēc Vācijas valdības domām, Komisijas apstrīdētie pamatnolīgumi nenoliedzami atrastos ārpus Direktīvas 92/50 un Direktīvas 2004/18 piemērošanas jomas.

41.      Ņemot vērā faktu, ka pašvaldību darba devējiem koplīguma noteikumu dēļ esot liegta iespēja pieņemt lēmumu par pensijas kapitāla pārvaldītāju izvēli, sistēmai neatbilstoši būtu kvalificēt šos darba devējus kā līgumslēdzējas iestādes publiskā iepirkuma direktīvu izpratnē. Turklāt pamatnolīgumi, kurus pašvaldību darba devēji noslēdz ar pensiju kapitāla pārvaldītājiem, paši par sevi nedibinot apdrošināšanas attiecības, bet gan tikai precizējot nosacījumus, kā darba ņēmēji var dibināt konkrētas apdrošināšanas attiecības ar pensiju kapitāla pārvaldītājiem. Parasti darba ņēmēji noslēdzot arī vairākus šādus pamatnolīgumus ar dažādiem pensiju kapitāla pārvaldītājiem. Turklāt šie pamatnolīgumi neesot saistīti ar samaksu, uz tiem attiecoties Direktīvas 2004/18 16. panta e) punktā noteiktā atkāpe un Komisija, aprēķinot atsevišķu nolīgumu vērtību, esot pamatojusies uz kļūdainiem nosacījumiem.

42.      Dānijas Karaliste un Zviedrijas Karaliste atbalsta Vācijas prasījumu noraidīt prasību par valsts pienākumu neizpildi.

43.      Dānijas Karaliste it īpaši saskata draudus Dānijas papildpensijas kapitāla uzkrāšanas sistēmai, ja Tiesa secinātu, ka konkrēta apjoma līgumi, kurus publiskie darba devēji un arodbiedrības slēdz par papildpensijas uzkrājumu veidošanu publiskā sektora darbiniekiem, ir jāpiešķir, rīkojot publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru.

44.      Savos juridiskajos apsvērumos gan Dānijas Karaliste, gan Zviedrijas Karaliste uzsver jau minēto spriedumu lietās Albany un van der Woude nozīmību. Pat ja būtu jāuzskata, ka publiskā iepirkuma direktīvas principā ir piemērojamas tādiem faktiskiem apstākļiem, kādi ir izskatāmajā lietā, tomēr būtu jāņem vērā, ka līguma noteikumi par uzņēmuma veiktas vecuma apdrošināšanas pilnveidošanu izriet tieši no koplīguma. Turklāt panākta esot tikai vienošanās, kurš pensiju kapitāla pārvaldītājs pārvaldīs pensiju kapitālu. Tomēr pašas iemaksas esot jāveic tikai darba ņēmējam, tādēļ nevarot runāt par publiskā iepirkuma līgumu par pakalpojumu sniegšanu publiskam darba devējam. Turklāt esot piemērojams Direktīvas 2004/18 16. panta e) punkts, atbilstoši kuram Direktīva neattiecas uz darba līgumiem.

VII – Tiesiskais vērtējums

A –    Direktīvas 92/50 un Direktīvas 2004/18 piemērojamība koplīgumā reglamentētiem pamatnolīgumiem

45.      Pirmais jautājums, uz ko ir jāatbild izskatāmajā lietā, ir – vai publiskā iepirkuma direktīvas var piemērot koplīgumā reglamentētiem pamatnolīgumiem.

46.      Šajā sakarā it īpaši strīdīgs ir jautājums, vai uz attiecīgajiem pamatnolīgumiem var attiekties brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības primārās tiesību normas.

47.      Ņemot vērā, ka Direktīva 92/50 un Direktīva 2004/18 ir pieņemtas, pamatojoties uz EK līguma nodaļās par brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību ietvertajiem noteikumiem par kompetenču sadali, šo pamatbrīvību nepiemērojamība attiecīgajiem pamatnolīgumiem – pamatojoties uz publiskā iepirkuma direktīvu interpretāciju, kas atbilst primārajām tiesībām – nozīmētu, ka šie pamatnolīgumi nenoliedzami neietilpst publiskā iepirkuma direktīvu piemērošanas jomā.

48.      Argumentus, kas tiek minēti pret pamatbrīvību piemērojamību attiecīgajiem pamatnolīgumiem, var apkopot trijās argumentu grupās.

49.      Pirmā argumentu grupa pamatojas uz pieņēmumu, ka koplīgumi – un līdz ar to arī koplīgumā reglamentētie pamatnolīgumi – neietilpst primāro tiesību konkurences noteikumu piemērošanas jomā. Šī atkāpe konkurences tiesību jomā ir attiecināma uz pamatbrīvībām, tādēļ arī koplīgumā reglamentētie pamatnolīgumi neietilpst pamatbrīvību piemērošanas jomā.

50.      Otra argumentu grupa, ko Vācijas valdība gan neizmanto sistemātiski, tomēr kas kā pamatdoma caurvij vairākus tās apsvērumus, pamatojas uz principu, ka pamatbrīvības neietekmē trešās personas. Šajā sakarā, ņemot vērā darba ņēmēju pārstāvju piedalīšanos koplīguma noslēgšanā, it īpaši rodas jautājums, vai pamatbrīvību piemērošana koplīgumā reglamentētiem pamatnolīgumiem pārkāpj principu, ka pamatbrīvības neietekmē trešās personas.

51.      Trešā, pakārtoti izvirzītā argumentu grupa pamatojas uz koplīguma autonomijas kā sociālo pamattiesību kvalifikāciju un attiecībām starp pamattiesībām un pamatbrīvībām. Šajā situācijā it īpaši tiek apgalvots, ka koplīgumā reglamentētus pamatnolīgumus aizsargā pamattiesības, tādēļ to saturu vairs nevar vērtēt, pamatojoties uz pamatbrīvībām.

52.      Turpinājumā es pievērsīšos šo trīs argumentu grupu analīzei.

1)      Par koplīgumiem piemērojamās atkāpes no primāro tiesību konkurences noteikumiem esamību un par šādas atkāpes attiecināšanu uz pamatbrīvībām

53.      Šī pirmā argumentu grupa kļūdaini pamatojas uz pieņēmumiem, ka uz koplīgumu noteikumiem principā neattiecas primāro tiesību konkurences noteikumi un ka atkāpes no primāro konkurences tiesību piemērošanas jomas ir nepārprotami attiecināmas uz pamatbrīvībām. Šiem argumentiem nevar piekrist.

a)      Koplīgumiem nav piemērojama atkāpe no primāro tiesību konkurences noteikumiem

54.      Par primāro tiesību konkurences noteikumu piemērojamību koplīgumiem un koplīgumā reglamentētiem pamatnolīgumiem Tiesa ir spriedusi trijos 1999. gada 21. septembra spriedumos lietā Albany (7), apvienotajās lietās Brentjens’ (8) un lietā Drijvende Bokken (9).

55.      Šīs lietas attiecās uz papildu profesionālo pensiju valsts sistēmas saderību ar primāro tiesību konkurences noteikumiem. Galvenais jautājums bija – vai EKL 10. panta pārkāpumu, skatot to kopā ar EKL 81. pantu, vai arī EKL 86. panta 1. punkta pārkāpumu, skatot to kopā ar EKL 82. pantu, var pamatot fakts, ka pēc kādas noteiktas nozares darba devēju un darba ņēmēju pārstāvju ierosmes visiem šīs nozares uzņēmumiem ir obligāti jāpiedalās vienā papildu profesionālo pensiju sistēmā. Šajā sakarā bija jāprecizē, vai un kādos apstākļos uz koplīgumu starp kādas nozares darba devējiem un darba ņēmējiem, ar kuru tika ieviesta nozares papildu profesionālo pensiju sistēma, vispār var attiekties EKL 81. panta 1. punkta piemērošanas joma.

56.      Attiecību starp EK līguma konkurences noteikumiem un koplīguma normām precizēšanai Tiesa vispirms ir norādījusi uz EKL 2. pantā un EKL 3. panta 1. punkta j) apakšpunktā paredzētajiem sociālās politikas un sociālās aizsardzības mērķiem (10) un šajā sakarā uzsvērusi, ka gan asociāciju tiesības, gan kolektīvie nolīgumi skaidri ir ņemti vērā Nolīgumā par sociālo politiku (11).

57.      Tiesa vēl ir atzinusi, ka nav šaubu, ka koplīgumos starp darba devējus un darba ņēmējus pārstāvošajām organizācijām sastopami atsevišķi konkurences ierobežojumi. Tomēr sociālās politikas mērķu, ko vēlas panākt ar šādu nolīgumu palīdzību, nozīme tiktu būtiski mazināta, ja uz sociālajiem partneriem attiektos EKL 81. panta 1. punkts, kad tie kopīgi censtos veikt pasākumus, lai uzlabotu darba un nodarbinātības apstākļus (12). Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, Tiesa secināja, ka no Līguma noteikumu interpretācijas ir secināms, ka, lai panāktu šādu mērķu izpildi, ir jāuzskata, ka nolīgumiem, kuri noslēgti kopīgās sarunās starp sociālajiem partneriem, nav piemērojams EKL 81. panta 1. punkts (13).

58.      Ievērojot to, Tiesa šajos spriedumos nolēma, ka EKL 81. pants neattiecas uz koplīgumiem – un līdz ar to arī uz koplīgumos reglamentētām normām un lēmumiem –, ja ir izpildīts dubults nosacījums, ka nolīgumam jābūt noslēgtam: 1) kolektīvo sarunu rezultātā (14) un 2) lai uzlabotu darba un nodarbinātības apstākļus (15).

59.      Tā kā konkurences noteikumu nepiemērošana nolīgumiem koplīgumā nenotiek automātiski, bet gan ir jānoskaidro katrā konkrētā gadījumā, Tiesa šajos spriedumos nav atzinusi, ka koplīgumiem būtu piemērojama atkāpe no primāro tiesību konkurences noteikumiem. Gluži pretēji, norādot uz kolektīvo darba tiesisko nolīgumu ievērošanu primārajās tiesībās un uz to pamatotās Līguma sistēmiskās interpretācijas dēļ, Tiesa ir atzinusi EKL 81. pantam raksturīgu ierobežotu piemērojamību noteikta satura koplīgumiem (16).

60.      Šo vērtējumu neietekmē arī fakts, ka gan spriedumos lietā Albany, apvienotajās lietās Brentjens’ un lietā Drijvende Bokken, gan spriedumā vēlāk izskatītā lietā van der Woude (17) Tiesa ļoti atturīgi izvērtēja, vai koplīgumi noslēgti, lai uzlabotu darba un nodarbinātības apstākļus. Protams, arī šajos spriedumos būtu bijis ieteicams pamatīgāk pēc būtības izskatīt jautājumu par strīdīgajiem koplīguma noteikumiem, lai konkrētās lietās novērstu jebkādas aizdomas par koplīguma partneriem piešķirto konkurences iespēju ļaunprātīgu izmantošanu (18). Tomēr, veicot visu šo spriedumu analīzi tiesību sistēmas aspektā, nemainīgs paliek secinājums, ka EKL 81. panta 1. punkta piemērošanas joma neattiecas tikai uz noteikta satura koplīgumiem (19).

61.      Šādos apstākļos ģenerāladvokāts Fenelijs [Fennelly] savos secinājumos lietā van der Woude pamatoti ir norādījis, ka tā sauktās “Albany atkāpes” apjoms kā atkāpe no EKL 81. panta vispārējās piemērošanas jomas ir interpretējams sašaurināti. Tādējādi koplīgumus, kas jūtami ietekmē konkurenci, vienmēr varētu apstrīdēt, izmantojot argumentu, ka koplīgumam nav sociāls mērķis, jo no tā izrietošie ierobežojumi pārsniedz koplīguma mērķa sasniegšanai nepieciešamo (20). Protams, tas neizbēgami ir saistīts ar prasību pēc būtības izvērtēt nosacījumu, vai konkrētie koplīgumi vai atsevišķie koplīguma noteikumi patiešām pieņemti, lai uzlabotu darba un nodarbinātības apstākļus.

62.      Ņemot vērā iepriekš minēto, es secinu, ka Tiesa spriedumos lietā Albany, apvienotajās lietās Brentjens’ un lietā Drijvende Bokken nav atzinusi, ka koplīgumiem ir piemērojama vispārēja atkāpe no primāro tiesību konkurences normām. Gluži pretēji, šie spriedumi ir interpretējami tādā izpratnē, ka ar tiem ir atzīts primārajām tiesībām raksturīgs EKL 81. panta ierobežojums attiecībā uz noteikta satura koplīgumiem.

b)      Primāro konkurences tiesību piemērošanas jomas un brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības piemērošanas jomas principiāla neatbilstība

63.      Vācijas Federatīvā Republika savā argumentācijā pauž viedokli, ka konkurences tiesībās spēkā esošie ierobežojumi un atkāpes principiāli ir attiecināmi uz pamatbrīvībām. Šādos apstākļos tā Tiesai it īpaši ierosina per analogiam – un tādējādi neveicot pārbaudi, ņemot vērā brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības īpatnības – piemērot spriedumos lietā Albany, apvienotajās lietās Brentjens’ un lietā Drijvende Bokken izdarītos vērtējumus un principus izskatāmajai lietai.

64.      Uzskatu, ka šādam Vācijas valdības viedoklim nevar piekrist.

65.      Kaut arī gan noteikumos pakalpojumu sniegšanas brīvības un brīvības veikt uzņēmējdarbību jomā, gan noteikumos brīvas konkurences jomā tiek ņemts vērā mērķis īstenot iekšējo tirgu, fakts, ka nolīgums vai darbība, ņemot vērā to konkrēto veidu, neietilpst konkurences noteikumu piemērošanas jomā, vēl nenozīmē, ka uz to neattiecas noteikumi par brīvu apriti (21).

66.      Tiesa tagad jau pastāvīgajā judikatūrā ir nospriedusi, ka uz nolīgumu vai darbību gan var attiekties noteikumi par brīvu apriti, tomēr vienlaikus tie var atrasties ārpus konkurences noteikumu piemērošanas jomas, un otrādi (22).

67.      Līdz ar to saskaņā ar Tiesas judikatūru primāro tiesību konkurences noteikumu darbības joma un pamatbrīvību darbības joma obligāti nesakrīt. Tādējādi fakts, ka saskaņā ar spriedumiem lietā Albany, apvienotajās lietās Brentjens’ un lietā Drijvende Bokken uz koplīguma noteikumiem, kuriem jāuzlabo darba un nodarbinātības apstākļi, neattiecas EKL 81. pants, obligāti nenozīmē, ka uz šādiem koplīguma noteikumiem neattiecas arī brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības piemērošanas joma.

68.      Pakārtoti vēl jāpiebilst, ka, pat ja attiecības starp koplīgumu autonomiju un primārajām konkurences tiesībām, no vienas puses, un attiecības starp koplīgumu autonomiju un pamatbrīvībām, no otras puses, būtu jāveido līdzīgi, tas nenozīmētu, ka spriedumos lietā Albany, apvienotajās lietās Brentjens’ un lietā Drijvende Bokken sniegtās norādes var nepārprotami attiecināt uz izskatāmo lietu. Gluži pretēji, šajos spriedumos ietvertās konkurences tiesību norādes un vērtējumi būtu jāizvērtē, ņemot vērā koplīgumu autonomijas kā pamattiesību (23) atzīšanu (24).

2)      Par pamatbrīvību ierobežoto ietekmi uz trešām personām

69.      Piemērot pakalpojumu sniegšanas brīvību un brīvību veikt uzņēmējdarbību koplīgumu jomā netraucē arī izskatāmajā lietā izmantotais arguments, ka pamatbrīvības neietekmē trešās personas.

70.      Atbilstoši šai argumentācijai strīdīgo pamatnolīgumu pamatā jābūt koplīgumam, kas noslēgts, vienojoties publiskam darba devējam ar darba ņēmēju pārstāvjiem. Ņemot vērā, ka pakalpojumu sniegšanas brīvība un brīvība veikt uzņēmējdarbību neietekmē trešās personas, darba ņēmēju dalība koplīgumos principā neļauj piemērot noteikumus, kas attiecas uz šīm pamatbrīvībām, koplīgumiem un no tiem izrietošiem līgumiem, kas noslēgti koplīgumu īstenošanai.

71.      Pret šādu argumentāciju, pirmkārt, jāiebilst, ka Koplīgums par atskaitījumiem ir noslēgts starp Asociāciju, no vienas puses, un arodbiedrībām, no otras puses. Tā kā koplīguma noslēgšanā kopā ar pašvaldību darba devējiem piedalījās arī valsts institūcijas, uz kurām attiecas pamatbrīvības, šajā brīdī runa varētu būt lielākais par pamatbrīvību netiešu ietekmi uz arodbiedrībām, kas arī ir iesaistītas koplīguma lēmumu pieņemšanas procesā.

72.      Turklāt šajā sakarā jāatgādina Tiesas pastāvīgā judikatūra, atbilstoši kurai EKL 39., 43. un 49. pants reglamentē ne tikai publisko iestāžu darbību, bet gan attiecas arī uz citāda veida regulējumiem, kuru mērķis ir kolektīvā veidā regulēt algotu darbu, pašnodarbināto personu darbu un pakalpojumu sniegšanu (25).

73.      Šādā veidā notikusī kolektīvo darba noteikumu iekļaušana pamatbrīvību piemērošanas jomā tiek pamatota ar secinājumu, ka darba nosacījumus dažādās dalībvalstīs reglamentē vai nu likumi, vai citi normatīvie akti, vai arī koplīgumi un citi akti, ko noslēgušas vai pieņēmušas privātpersonas. Kolektīvo darba noteikumu izslēgšana no pamatbrīvību piemērošanas jomas varētu radīt nevienlīdzību saskaņā ar primārajām pamatbrīvībām pastāvošo saistību piemērošanā (26).

74.      Ņemot vērā šos apsvērumus, es secinu, ka no principa, ka pamatbrīvības neietekmē trešās personas, neizriet nekādi argumenti, kas liecinātu par noteikumu, kas attiecas uz brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību, nepiemērojamību strīdīgajiem pamatnolīgumiem, kas reglamentēti koplīgumā.

3)      Tiesību uz kolektīvām sarunām un koplīgumu autonomijas kā sociālo tiesību kvalifikācija un to saistība ar pamatbrīvībām

75.      Nepārliecina arī arguments, ka pašvaldību darba ņēmēju darba apstākļu noteikšana Koplīgumā par atskaitījumiem ir saistīta ar pamattiesībām uz koplīgumu autonomiju, tādēļ šis koplīgums un no tā izrietošie līgumi pēc būtības atrodas ārpus brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības piemērošanas jomas.

76.      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vispārējo tiesību principu neatņemama sastāvdaļa ir pamattiesības, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa (27). Šo pamattiesību noskaidrošanā Tiesa rod iedvesmu no dalībvalstīm kopīgām konstitucionālām tradīcijām, kā arī no vadlīnijām, ko sniedz starptautiskie tiesību instrumenti tiesību aizsardzības jomā, kuriem dalībvalstis ir pievienojušās vai kurus tās ir ratificējušas.

77.      Tiesības uz kolektīvām sarunām tiek atzītas gan dažādos starptautiskajos tiesību aktos, attiecībā uz kuriem dalībvalstis ir sadarbojušās vai kuriem tās ir pievienojušās, kā, piemēram, Eiropas Sociālajā hartā, kas parakstīta Turīnā 1961. gada 18. oktobrī (28), kas turklāt ir skaidri minēta EKL 136. pantā, gan tiesību aktos, ko izstrādājušas minētās dalībvalstis Kopienas līmenī vai Eiropas Savienības ietvaros, piemēram, Kopienas Hartā par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām, kas pieņemta Eiropadomes 1989. gada 9. decembra sanāksmē Strasbūrā (29) un arī ir minēta EKL 136. pantā, un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, kas pasludināta Nicā 2000. gada 7. decembrī (30).

78.      Šādos apstākļos tiesības uz kolektīvām sarunām un šīm tiesībām piederīgā koplīgumu autonomija neapšaubāmi arī Kopienu tiesību sistēmā ir atzīstamas par pamattiesībām, kas ir neatņemama Kopienu tiesību vispārējo principu sastāvdaļa (31).

79.      Turklāt, LES 6. pantā paziņojot, ka Eiropas Savienības Pamattiesību hartai ir saistošs juridisks spēks, ar – šajā gadījumā ratione temporis nepiemērojamo – Lisabonas reformu līgumu tiesības uz kolektīvām sarunām tika nostiprinātas primārajās tiesībās. Ar šo vispārīgo atsauci uz Hartu tās 28. pantā raksturotās tiesības uz kolektīvām sarunām tagad ir skaidri iekļautas pamattiesībās (32).

80.      Tomēr no tiesību uz kolektīvām sarunām un ar to saistītās koplīgumu autonomijas atzīšanas par pamattiesībām nevar nepārprotami secināt, ka koplīgumi, kas pieņemti, īstenojot šīs pamattiesības, kā arī no tiem izrietošie līgumi pēc savas būtības automātiski atrodas ārpus pamatbrīvību piemērošanas jomas.

81.      Proti, pretrunu gadījumā starp kādu no pamattiesībām un kādu no pamatbrīvībām ir jāpamatojas uz abu tiesisko elementu līdzvērtības principu. Šī principiālā līdzvērtība, no vienas puses, nozīmē, ka pamatbrīvības var ierobežot pamattiesību interesēs. Tomēr, no otras puses, tā arī nozīmē, ka pamatbrīvību īstenošana var attaisnot pamattiesību ierobežošanu (33).

82.      Tādējādi tiesību uz kolektīvām sarunām un koplīgumu autonomijas pamattiesību raksturs ne koplīgumus, kas noslēgti, lai īstenotu šīs tiesības, ne arī no tiem izrietošos līgumus, kas noslēgti koplīgumu izpildei, automātiski un pilnībā neizņem no brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības noteikumu piemērošanas jomas.

83.      No tā tieši izriet, ka arguments, atbilstoši kuram gan koplīgumi, kas noslēgti, īstenojot pamattiesības uz kolektīvām sarunām un pamattiesības uz koplīgumu autonomiju, gan no tiem izrietošie līgumi eo ipso atrodas ārpus brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības piemērošanas jomas – un uz tām balstīto sekundāro tiesību piemērošanas jomas – nepārliecina.

84.      Turpretī, ja tiek konstatētas pretrunas starp šīm pamatbrīvībām, no vienas puses, un šīm pamattiesībām, no otras puses, ir jānoskaidro, vai, ņemot vērā visus lietas apstākļus, pamatbrīvības var pamatot pamattiesību uz kolektīvām sarunām, kā arī pamattiesību uz koplīgumu autonomiju ierobežojumu, vai arī, raugoties no otras puses, vai šīs pamattiesības prasa ierobežot šo pamatbrīvību un uz tām balstīto sekundāro tiesību spēkā esamību.

4)      Starpsecinājumi

85.      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es secinu, ka koplīgumā reglamentētie pamatnolīgumi principā ietilpst brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības piemērošanas jomā. Līdz ar to strīdīgie pamatnolīgumi principā arī ietilpst publiskā iepirkuma direktīvu, kas pamatotas ar šīm pamatbrīvībām, piemērošanas jomā, protams, ja vien ir izpildīti to piemērošanas nosacījumi.

86.      Ja arī tiktu konstatēts, ka kāds koplīgumā reglamentēts pamatnolīgums ir pretrunā Direktīvai 92/50 vai Direktīvai 2004/18, tomēr ir jāņem vērā tiesību uz kolektīvām sarunām un koplīgumu autonomijas kā sociālo pamattiesību īpašais statuss. Šajā sakarā, pamatojoties uz konkrētiem lietas apstākļiem, ir jāizvērtē, vai publiskā iepirkuma direktīvu neievērošana ir saistīta ar sociālo pamattiesību uz kolektīvām sarunām un koplīgumu autonomiju īstenošanu, un, ja tā, vai publiskā iepirkuma direktīvās noteikto saistību dēļ ierobežotā šo sociālo pamattiesību īstenošana ir uzskatāma par pamatotu no pamatbrīvību viedokļa.

87.      Ņemot vērā šos apsvērumus, es turpmākā gaitā vispirms analizēšu, vai strīdīgie, koplīgumā reglamentētie pamatnolīgumi ir saderīgi ar Direktīvu 92/50 un Direktīvu 2004/18. Pēc tam es analizēšu, kā varētu novērst pretrunas starp saistībām, kas izriet no publiskā iepirkuma direktīvām, no vienas puses, un pamattiesību uz kolektīvām sarunām, kā arī pamattiesību uz koplīgumu autonomiju neierobežotu īstenošanu, no otras puses.

B –    Strīdīgo pamatnolīgumu saderība ar Direktīvām 92/50 un 2004/18

88.      Komisija apgalvo, ka ir pārkāpta Direktīva 92/50, kā arī Direktīva 2004/18. Pārkāpums pamatots ar faktu, ka vairākums pašvaldību iestāžu un uzņēmumu ir tieši piešķīrušas pakalpojumu līgumu par uzņēmuma veiktas vecuma apdrošināšanas pilnveidošanu saviem darbiniekiem slēgšanas tiesības Koplīguma par atskaitījumiem 6. pantā nosauktajām iestādēm un uzņēmumiem, nerīkojot publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru Eiropas mērogā.

89.      Publisko pakalpojumu līgumi Direktīvas 92/50 un Direktīvas 2004/18 izpratnē ir līgumi, kas peļņas nolūkos rakstiski noslēgti starp līgumslēdzēju iestādi un saimnieciskās darbības subjektu un kuru galvenais priekšmets ir pakalpojumu sniegšana.

90.      Izskatāmajā lietā it īpaši strīdīgs ir jautājums, vai, pieņemot koplīgumā paredzēto lēmumu [par pensiju kapitāla pārvaldītāja izvēli], pašvaldības ir rīkojušās kā līgumslēdzējas iestādes publiskā iepirkuma direktīvu izpratnē. Turklāt strīdīgs ir jautājums, vai nolīgumus, kas noslēgti starp pašvaldībām un pensiju kapitāla pārvaldītājiem, var kvalificēt kā peļņas nolūkos noslēgtus līgumus, kuru priekšmets ir pakalpojumu sniegšana un kas pārsniedz atbilstošās robežvērtības.

91.      Turpinājumā es aplūkošu šos divus galvenos jautājumus.

1)      Pilsētu kvalifikācija par līgumslēdzējām iestādēm

92.      Vācijas Federatīvā Republika noraida attiecīgo pilsētu kvalifikāciju par līgumslēdzējām iestādēm publiskā iepirkuma direktīvu izpratnē, kā argumentu minot, ka, izvēloties pensiju kapitāla pārvaldītājus, šīs pilsētas tikai īstenoja koplīguma norādes un tādējādi nepieņēma “pašas savus” lēmumus. Turklāt trūkst iegādes elementa, kas paredzēts valsts iestādēm, jo atskaitījumi no bruto darba algas pēc juridiskajām sekām un ekonomiskā efekta ir attiecināmi uz darba ņēmējiem.

93.      Ar šo argumentāciju Vācijas Federatīvā Republika būtībā aicina funkcionāli interpretēt līgumslēdzējas iestādes jēdzienu – ar mērķi, ierobežoti interpretējot šo elementu tādos gadījumos kā izskatāmā lieta, sašaurināt publiskā iepirkuma direktīvu piemērošanas jomu. Šai argumentācijai nevar piekrist.

94.      Vispirms jāatgādina, ka direktīvas publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas jomā tika pieņemtas iekšējā tirgus īstenošanas ietvaros, kurā tiek nodrošināta brīva aprite un novērsti konkurences ierobežojumi (34). Šajā sakarā Tiesa par vienu no galvenajiem publiskā iepirkuma direktīvu mērķiem ir atzinusi publiskā iepirkuma jomas atvērtību iespējami lielai konkurencei visās dalībvalstīs (35).

95.      Kaut gan ir taisnība, ka Tiesa pastāvīgajā judikatūrā ir nospriedusi, ka līgumslēdzējas iestādes jēdziens ir interpretējams nevis formāli, bet funkcionāli (36), šajos apstākļos jāuzsver, ka šī judikatūra liecina par Tiesas centieniem pavērt slēgtos valsts iepirkumu tirgus un – saskaņā ar publiskā iepirkuma direktīvu preambulu apsvērumos minētajiem mērķiem – atvērt tos kopējam tirgum (37).

96.      Tādējādi mērķis, ko Tiesa izvirza, funkcionāli interpretējot līgumslēdzējas iestādes jēdzienu, ir faktiski īstenot brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas jomā. Šim mērķim Tiesa ir plaši interpretējusi publiskā iepirkuma direktīvu piemērošanas jomu, turklāt, lai valsts iestādi kvalificētu kā (funkcionālu) līgumslēdzēju iestādi publiskā iepirkuma tiesību izpratnē, nav svarīgi, vai šis statuss atbilstošajā valsts tiesību aktā ir piesaistīts noteiktam institūciju raksturojumam (38).

97.      Tādējādi judikatūra, kas attiecas uz “funkcionālu” līgumslēdzējas iestādes jēdzienu, kalpo vispārējam publiskā iepirkuma direktīvu mērķim – ar publiskā iepirkuma procedūru koordinēšanu Kopienu līmenī atcelt šķēršļus pakalpojumu un preču brīvai apritei un tādējādi aizsargāt to dalībvalstī reģistrēto komersantu intereses, kuri vēlas citā dalībvalstī dibinātām līgumslēdzējām iestādēm piedāvāt preces vai pakalpojumus (39). Turklāt jānovērš risks, ka publiskā iepirkuma procedūrā līgumslēdzējas iestādes priekšroku dotu vietējiem piedāvājumu iesniedzējiem vai kandidātiem, un arī jāizslēdz iespēja, ka valsts, teritoriālo pašvaldību vai citu publisko tiesību subjektu finansēta vai kontrolēta organizācija pamatotos uz citiem, nevis komerciāliem apsvērumiem (40).

98.      Kaut gan šādas līgumslēdzējas iestādes jēdziena funkcionālas interpretācijas tendence ir publiskā iepirkuma direktīvu piemērošanas jomas paplašināšana, izņēmuma gadījumos tā var arī radīt situāciju, ka šīs direktīvas nav piemērojamas publiskiem iepirkumiem, kaut gan tos formāli ir rīkojusi līgumslēdzēja iestāde un arī pārējie publiskā iepirkuma direktīvu piemērošanas noteikumi šķiet izpildīti.

99.      Skaidrs piemērs šādai situācijai ir rodams spriedumā lietā Mannesmann Anlagenbau Austria u.c., kurā Tiesa ir atzinusi, ka līgums, ko noslēdz līgumslēdzēja iestāde un kas principā ietilpst publiskā iepirkuma direktīvu piemērošanas jomā, zaudē savu publiskā iepirkuma līguma statusu, ja ir skaidrs, ka īstenojamais projekts jau no paša sākuma un pilnībā atbilst tāda uzņēmuma saimnieciskās darbības mērķim, uz kuru neattiecas publiskā iepirkuma tiesības, un ir pierādīts, ka līgumslēdzēja iestāde līgumus attiecībā uz šo projektu ir slēgusi šī uzņēmuma vārdā, kas ir pierādāms (41).

100. Līdz ar to spriedumā lietā Mannesmann Anlagenbau Austria u.c. izmantotais kritērijs publiskā iepirkuma tiesību nepiemērošanai paredz, ka lēmumu par publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu savās interesēs ir pieņēmis līgumslēdzējs subjekts, kas ir pierādāms, kurš turklāt pilnībā sedz visus izdevumus. Tā kā šādā situācijā līgumslēdzēja iestāde līgumu gan formāli piešķir, tomēr nav ne pieņēmusi, ne ietekmējusi šī līguma pamatā esošos lēmumus, nepastāv risks, ka šī līgumslēdzēja iestāde, pārkāpjot publiskā iepirkuma tiesības, varētu dot priekšroku vietējiem piedāvājumu iesniedzējiem vai kandidātiem vai arī pamatoties uz citiem, nevis komerciāliem apsvērumiem (42).

101. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Vācijas Federatīvās Republikas arguments, ka, izvēloties pensiju kapitāla pārvaldītājus, pašvaldības tikai izpildīja koplīguma norādes un tādēļ nerīkojās kā līgumslēdzējas iestādes, nepārliecina.

102. Pirmkārt, jānorāda, ka koplīgums ir noslēgts starp Asociāciju un arodbiedrībām. Turklāt Asociācija kā Vācijas pašvaldību iestāžu un uzņēmumu “jumta organizācija” pārstāvēja pašvaldību darba devēju intereses tarifu politikas un darba tiesību jomā. Tas nenoliedzami nozīmē, ka pašvaldību darba devēji vismaz netieši piedalījās sarunu nostājas noteikšanā, ko Asociācija pēc tam mēģināja panākt kolektīvajās sarunās ar arodbiedrībām un uz ko galu galā arī pamatojas vienošanās par koplīgumu. Šādos apstākļos pašvaldību darba devēji vismaz netieši varēja ietekmēt Koplīgumā par atskaitījumiem ietverto [iepriekšējo] lēmumu par labu konkrētiem pensiju kapitāla pārvaldītājiem.

103. Ņemot vērā faktu, ka pašvaldību darba devēji vismaz netieši varēja ietekmēt sarunas par koplīguma noslēgšanu un līdz ar to arī Koplīgumā par atskaitījumiem sasniegto rezultātu, nevar apšaubīt to kvalifikāciju par līgumslēdzējām iestādēm publiskā iepirkuma direktīvu izpratnē, atsaucoties uz koplīgumā ietvertām norādēm un pienākumiem.

104. Nepārliecina arī arguments, ka no funkcionālā viedokļa pašvaldības izskatāmajā lietā nav uzskatāmas par līgumslēdzējām iestādēm publiskā iepirkuma direktīvu izpratnē, jo atskaitījumi no bruto darba algas pēc juridiskajām sekām un ekonomiskā efekta ir attiecināmi uz darba ņēmējiem.

105. Pat ja pašvaldību darba devēji patiešām nekādā veidā nedotē papildu pensijas izveidi, veicot atskaitījumus no bruto darba algas, šis secinājums pats par sevi nav pietiekams, lai no publiskā iepirkuma direktīvu piemērošanas jomas izslēgtu līgumus, ko pašvaldību darba devēji ir noslēguši ar pensiju kapitāla pārvaldītājiem.

106. Risku, ka līgumslēdzēja iestāde priekšroku varētu dot vietējiem uzņēmumiem vai piedāvājumu iesniedzējiem, gan var mazināt, ja līgumslēdzējas iestādes noslēgtais līgums ir sarunu rezultāts starp šo iestādi un vienu vai vairākiem darba ņēmējiem, un tikai šie darba ņēmēji bauda līguma slēgšanas ekonomiskās sekas. Šādā gadījumā parasti darba ņēmēji ir īpaši ieinteresēti sasniegt ekonomiski lietderīgāko rezultātu. Neraugoties uz jautājumu, vai šādā veidā jau nav novērsts risks, ka sarunu rezultātā priekšroka tiktu dota vietējiem uzņēmumiem, lai izvērtētu izskatāmo lietu, pietiek ar secinājumu, ka darba ņēmējus kolektīvajās sarunās pārstāvēja arodbiedrības. Kaut arī šīs arodbiedrības pārstāv darba ņēmējus un tādēļ var kalpot par pretsparu līgumslēdzēju iestāžu dabiskai vēlmei dot priekšroku vietējiem uzņēmumiem (43), arodbiedrības pašas nesaskaras ar finansiālajām sekām, kas izriet no pašvaldību darba ņēmēju pieprasītajiem atskaitījumiem no bruto darba algas. Tieši tādēļ arodbiedrību dalība sarunās, kuru rezultātā tika noslēgts Koplīgums par atskaitījumiem, nav pietiekams iemesls, lai koplīgumā reglamentētos līgumslēdzēju iestāžu lēmumus par pensiju kapitāla pārvaldītāju izvēli izslēgtu no publiskā iepirkuma direktīvu piemērošanas jomas.

107. Ņemot vērā šos apsvērumus, es secinu, ka pašvaldības, kuras, lai izpildītu Koplīgumu par atskaitījumiem, ir noslēgušas līgumus ar vienu vai vairākiem Koplīgumā nosauktajiem pensiju kapitāla pārvaldītājiem, ir rīkojušās kā līgumslēdzējas iestādes publiskā iepirkuma direktīvu izpratnē.

2)      Pamatnolīgumu kvalifikācija par peļņas nolūkos noslēgtiem līgumiem, uz kuriem attiecas publiskā iepirkuma direktīvas

a)      Apsvērumi par pienākumu norādīt pamatojumu un pierādīšanas risku

108. Vācijas valdība, minot daudzus argumentus, iestājas pret pamatnolīgumu, kas noslēgti starp pašvaldībām un pensiju kapitāla pārvaldītājiem, kvalifikāciju par peļņas nolūkos noslēgtiem līgumiem, uz kuriem attiecas publiskā iepirkuma direktīvas. Turklāt tā it īpaši uzsver, ka pamatnolīgumos esot tikai konstatēti nosacījumi, kādos darba ņēmēji ar pensiju kapitāla pārvaldītājiem var nodibināt individuālas apdrošināšanas attiecības. Šajā sakarā Vācijas valdība arī uzsver, ka finansiālo ieguldījumu veicot nevis pašvaldības, bet gan darba ņēmēji. Saistībā ar to, ka starp pensiju kapitāla pārvaldītājiem un pašvaldībām nepastāvot savstarpējas ekonomiskas attiecības, pamatnolīgums neesot orientēts uz peļņas gūšanu. Pat ja tas būtu orientēts uz peļņas gūšanu, Komisija neesot iesniegusi pierādījumus, ka ir sasniegtas robežvērtības. Turklāt Direktīvas 2004/18 16. panta e) punktā darba līgumiem paredzētā atkāpe attiecoties arī uz strīdīgajiem pamatnolīgumiem.

109. Izskatāmajā lietā šo argumentu analīzi un vērtējumu būtiski apgrūtina tas, ka Tiesai par pamatnolīgumiem, kurus ir noslēgušas konkrētās pašvaldības, ir iesniegta ļoti skopa un nekonkrēta informācija. Šajā ziņā īpaši nelabvēlīgi iespaido Komisijas pieeja pierādīšanas tiesību jomā. Proti, formulējot savu prasību, Komisija aprobežojās ar iebildumu pret visu noteikta lieluma Vācijas pilsētu publiskā iepirkuma praksi kopumā, pamatojoties uz statistikas informāciju.

110. Prasības pieteikumam nebija pievienoti šo pilsētu noslēgtie pamatnolīgumi. Gluži pretēji, Komisija tikai kā pierādījumus iesniedza dažus vispārīgus informācijas biļetenus, dalībnieku informācijas lapas un iesniegumu paraugus no dažādiem pensiju kapitāla pārvaldītājiem.

111. Ņemot vērā iepriekš minēto, izskatāmajā lietā ir palicis nenoskaidrots, kad ir noslēgti strīdīgie pamatnolīgumi. Tādēļ nav skaidrs, vai šie pamatnolīgumi ir jāvērtē saskaņā ar Direktīvu 92/50 vai, gluži pretēji, saskaņā ar Direktīvu 2004/18. Proti, noteicošā vienmēr ir juridiskā situācija brīdī, kad ir notikuši attiecīgās publiskā iepirkuma procedūras posmi (44). Tā kā informācijas trūkuma dēļ strīdīgo pamatnolīgumu noslēgšanu attiecīgo brīdi nevar konstatēt, izskatāmajā lietā publiskā iepirkuma tiesību pārkāpumu var atzīt tikai tādā gadījumā, ja šāds pārkāpums ir paredzēts gan Direktīvā 92/50, gan Direktīvā 2004/18.

112. Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijai ir faktiski jāpierāda, ka pastāv apgalvotā pienākumu neizpilde. Komisijai ir jāiesniedz Tiesai vajadzīgā informācija, lai pierādītu, ka pastāv pienākumu neizpilde. Komisija nevar pamatoties uz jebkādiem pieņēmumiem (45).

113. Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisijai ir jāsniedz pietiekami daudz faktu, kas ļauj atzīt pienākumu neizpildi. Kad tas ir noticis, dalībvalsts kompetencē ir pēc būtības un detalizēti apstrīdēt iesniegtos datus un no tiem izrietošos secinājumus (46).

114. Ņemot vērā šos apsvērumus, es turpinājumā pievērsīšos Komisijas argumentācijai un Vācijas valdības iesniegtajiem pretargumentiem.

b)      Direktīvu 92/50 un 2004/18 piemērojamība pamatnolīgumiem

115. Kaut gan Tiesai nav iesniegts neviens pamatnolīgums starp kādu pilsētu un pensiju kapitāla pārvaldītāju, Vācijas valdībai un Komisijai nav domstarpību jautājumā, ka Vācijas pilsētas ir noslēgušas šādus pamatnolīgumus. Tomēr Vācijas valdība apgalvo, ka šādu nolīgumu noslēgšana nevar būt publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršana, jo publiskā iepirkuma līgumattiecības rodas tikai tad, kad atsevišķi darba ņēmēji veic atskaitījumus no bruto darba algas.

116. Ar šo argumentu Vācijas valdība pievēršas atskaitījumu no bruto darba algas procedūrai, ko veido vairāki posmi. Šai procedūrai it īpaši ir raksturīgi, ka pirmajā posmā pašvaldību darba devēji slēdz pamatnolīgumus ar vienu vai vairākiem pensiju kapitāla pārvaldītājiem, kurus tie ir izvēlējušies saskaņā ar Koplīguma par atskaitījumiem 6. pantu. Šādos pamatnolīgumos parasti ir iestrādāti nosacījumi, kādos otrajā posmā pašvaldību darba ņēmēji var izlemt veikt atskaitījumus no bruto darba algas.

117. Ciktāl ir izpildīti materiālie piemērošanas nosacījumi un piemērošanas nosacījumi personām, pamatnolīgumi gan saskaņā ar Direktīvu 92/50, gan saskaņā ar Direktīvu 2004/18 ir līgumi, kuru slēgšanas tiesības jāpiešķir konkursa kārtībā.

118. Direktīvā 92/50 pamatnolīgumu noslēgšana nav skaidri reglamentēta. Tomēr jāsecina, ka Tiesa 1995. gada 4. maija spriedumā lietā Komisija/Grieķija (47) ir apstiprinājusi, ka Padomes 1976. gada 21. decembra Direktīva 77/62/EEK par būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas koordinēšanu (48) ir piemērojama pamatnolīgumiem. Ņemot vērā šo spriedumu, jāuzskata, ka pamatnolīgumiem principā ir piemērojama arī Direktīva 92/50. Direktīvā 2004/18 pamatnolīgumu noslēgšana ir skaidri paredzēta un reglamentēta 32. pantā.

119. Kaut gan pamatnolīgumiem principā ir piemērojamas publiskā iepirkuma direktīvas, gan Tiesa spriedumā lietā Komisija/Grieķija (49), gan likumdevējs, formulējot šo principu Direktīvā 2004/18, galvenokārt ir ņēmuši vērā pamatnolīgumus, kas paredz noteikumus līgumiem, kas vēlākā laika posmā tiks noslēgti starp līgumslēdzēju iestādi un attiecīgajiem komersantiem (50). Turpretī izskatāmajā lietā tie ir pamatnolīgumi, kas paredz noteikumus, kā līgumslēdzēju iestāžu darbiniekiem vēlākā laika posmā veikt atskaitījumus no bruto darba algas.

120. Līdz ar to rodas jautājums, vai Direktīva 92/50 un Direktīva 2004/18 ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka tās ir piemērojamas arī strīdīgajiem pamatnolīgumiem, kaut gan tie būtībā paredz noteikumus apdrošināšanas līgumiem, kurus var slēgt pašvaldību darbinieki.

121. Pēc manām domām, uz šo jautājumu īpašajā izskatāmās lietas kontekstā ir jāatbild apstiprinoši.

122. Šajā ziņā izšķirošs ir fakts, ka atskaitījumu no bruto darba algas procedūra ir veidota tā, ka pamatnolīgumi ne tikai paredz noteikumus iespējamiem pašvaldību darbinieku atskaitījumiem, bet vienlaikus arī nosaka, pie kā pašvaldību darbinieki var veikt šos atskaitījumus.

123. Kā jau iepriekš paskaidroju, Kopienu tiesību aktu publisko iepirkumu jomā galvenais mērķis ir preču un pakalpojumu brīva aprite un atvērtība iespējami lielai konkurencei visās dalībvalstīs (51). Šajā sakarā jānovērš risks, ka publiskā iepirkuma procedūrā līgumslēdzējas iestādes priekšroku dotu vietējiem piedāvājumu iesniedzējiem vai kandidātiem, un arī jāizslēdz iespēja, ka valsts, teritoriālo pašvaldību vai citu publisko tiesību subjektu finansēta vai kontrolēta organizācija pamatotos uz citiem, nevis komerciāliem apsvērumiem (52).

124. Ņemot vērā šos mērķus, strīdīgo pamatnolīgumu analīzei no publiskā iepirkuma tiesību viedokļa svarīgākais ir tas, ka, noslēdzot pamatnolīgumu, pašvaldību darba devējs izlemj, kuram pensiju kapitāla pārvaldītājam viņa darba ņēmēji otrajā posmā var veikt atskaitījumus no bruto darba algas. Tādējādi lēmums par labu vienam vai vairākiem komersantiem, kas ir svarīgs no publiskā iepirkuma tiesību viedokļa, tiek pieņemts, noslēdzot pamatnolīgumu starp pašvaldību darba devēju un attiecīgo pensiju kapitāla pārvaldītāju.

125. Šādos apstākļos es secinu, ka skaidri ir redzams risks, ka, noslēdzot strīdīgos pamatnolīgumus, līgumslēdzējas iestādes priekšroku dotu vietējiem piedāvājumu iesniedzējiem vai kandidātiem. Tā kā pašvaldību darba ņēmējus saista pašvaldību darba devēju pieņemtais lēmums par labu kādam pensiju kapitāla pārvaldītājam, tie var tikai izlemt, vai viņi, pamatojoties uz pamatnolīgumu, noslēgs apdrošināšanas līgumu, bet viņi nevar izlemt ar ko. Pēdējo lēmumu ir pieņēmuši pašvaldību darba devēji, noslēdzot pamatnolīgumu, tādēļ arī šie pamatnolīgumi konkrētajā izskatāmās lietas kontekstā ir jāiekļauj Direktīvas 92/50 un Direktīvas 2004/18 piemērošanas jomā.

126. Visbeidzot, pret Direktīvas 2004/18 piemērojamību strīdīgajiem pamatnolīgumiem Vācija pakārtoti iebilst, ka šīs direktīvas 32. panta 2. punktā paredzētais pamatnolīgumu, kuru slēgšanas tiesības jāpiešķir konkursa kārtībā, darbības termiņa ierobežojums līdz četriem gadiem ir neracionāls, lai veidotu kolektīvas apdrošināšanas sistēmas. Tomēr šis iebildums jānoraida kā nepamatots jau tādēļ vien, ka atbilstoši šim noteikumam attiecīgais četru gadu maksimālais termiņš nav spēkā, ja tas nav saderīgs ar pamatnolīguma priekšmetu.

c)      Pamatnolīgumu peļņas gūšanas raksturs

127. Saskaņā ar Vācijas valdības sniegto raksturojumu atskaitījumus no bruto darba algas līdz ar to finansēs tikai darba ņēmējs. Uz to pamatajoties, tā apgalvo, ka pašvaldību darba devēju noslēgtie pamatnolīgumi nav līgumi peļņas nolūkos Direktīvu 92/50 un 2004/18 izpratnē.

128. Neraugoties uz jautājumu, kā praktiski tiek pārskaitītas iemaksas vai prēmijas papildpensijas kapitāla uzkrāšanas ietvaros, veicot atskaitījumus no bruto darba algas, ir skaidrs, ka šajā procedūrā darba ņēmējam nākotnē maksājamā atlīdzība tiks izmantota viņa papildpensijas kapitāla uzkrāšanai. Līdz ar to no ekonomiskā viedokļa darba ņēmējs, nevis līgumslēdzēja iestāde ir tas, kurš sedz papildpensijas kapitāla uzkrāšanas izmaksas (53). Tādējādi no publiskā iepirkuma tiesību viedokļa tā ir jāuzskata par papildienākumu sistēmu, turklāt nevis līgumslēdzēja iestāde, bet gan, gluži pretēji, attiecīgais pašvaldību darbinieks ir tas, kurš veic iemaksas pensiju kapitāla pārvaldītājam, pretī saņemot līdzvērtīgas tiesības uz pensijas maksājumiem.

129. Pēc manām domām, fakts, ka galu galā iemaksas veic nevis līgumslēdzēja iestāde, bet gan, gluži pretēji, pašvaldību darbinieki, nebūt netraucē kvalificēt līgumslēdzēju iestāžu noslēgtos pamatnolīgumus kā līgumus peļņas nolūkā.

130. Nosacījumam par līguma peļņas gūšanas raksturu jāpanāk, lai publiskā iepirkuma direktīvu piemērošanas joma neattiektos uz tādiem līgumiem, kas nav saistīti ar saimniecisko dzīvi, kā, piemēram, labdarības pakalpojumi (54). Turpretī, ja ir skaidrs, ka līgumam ir saimnieciska ievirze, principā ir jāpiemēro Kopienu publiskā iepirkuma tiesības.

131. Šajā sakarā Tiesa jau ir precizējusi, ka līguma kvalifikācijai par publiskā iepirkuma līgumu publiskā iepirkuma direktīvu izpratnē nav svarīgi, vai līgumslēdzēja iestāde izmanto publiskos resursus līgumslēdzēju apmaksai (55).

132. Turklāt Tiesa spriedumā lietā Carbotermo un Consorzio Alisei, atbildot uz jautājumu, ar kādiem nosacījumiem Kopienu publiskā iepirkuma tiesības neattiecas uz līguma slēgšanas tiesību iekšēju piešķiršanu, ir uzvērusi, ka, izvērtējot, vai uzņēmums lielāko daļu savu darbību veic līgumslēdzējas iestādes labā, nav svarīgi, kurš veic samaksu attiecīgajam uzņēmumam – vai tā ir līgumslēdzēja iestāde, vai arī tās ir trešās personas (56). Ja saskaņā ar šo judikatūras nostādni papildienākumiem var būt nozīme, lai pamatotu atkāpes no publiskā iepirkuma tiesībām piemērojamību, tam a fortiori jābūt spēkā, lai pamatotu publiskā iepirkuma tiesības (57).

133. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es secinu, ka pašvaldību darbinieku veiktās iemaksas atskaitījumu no bruto darba algas ietvaros ir pietiekams iemesls, lai pamatnolīgumus, ko līgumslēdzējas iestādes ir noslēgušas ar attiecīgajiem pensiju kapitāla pārvaldītājiem, kvalificētu kā finansiālus līgumus publiskā iepirkuma direktīvu izpratnē (58). Tādējādi nav nepieciešams, lai līgumslēdzēja iestāde galu galā pati veiktu attiecīgās iemaksas.

d)      Darba līgumiem paredzētās atkāpes nepiemērojamība

134. Saskaņā ar Direktīvas 92/50 1. panta a) punkta viii) apakšpunktu darba līgumi nav pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumi. Līdzīgi Direktīvas 2004/18 16. panta e) punktā ir noteikts, ka tā neattiecas uz pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumiem, kuru priekšmets ir darba līgumi.

135. Vācijas valdība uzskata, ka šīs atkāpes attiecas uz strīdīgajiem pamatnolīgumiem. Šo pamatnolīgumu pamatā ir darba tiesiskās attiecības, tādēļ to priekšmets tiktāl sakņojas darba līgumā.

136. Šī argumentācija nepārliecina.

137. Likumdevējs ar Direktīvas 92/50 1. panta a) punkta viii) apakšpunktu un Direktīvas 2004/18 16. panta e) punktu ir izteicis viedokli, ka pakalpojumu sniegšanai var piemērot Kopienu publiskā iepirkuma tiesības tikai tad, ja tas notiek uz līguma pamata. Turpretī, ja pakalpojumi sniegti, lai izpildītu darba līgumu, publiskā iepirkuma tiesībām uz tiem nav jāattiecas (59).

138. Šo skaidro, darba līgumiem paredzēto atkāpi no publiskā iepirkuma direktīvu piemērošanas jomas var izskaidrot tādējādi, ka, noslēdzot darba līgumu, tiek dibinātas ievērojami šaurākas tiesiskās attiecības nekā, noslēdzot brīvu pakalpojumu līgumu. Šādos apstākļos publiskā iepirkuma noteikumiem nav jātraucē darba devējiem ņemt vērā subjektīvos elementus un iespaidus, pieņemot lēmumu, ar ko tie izdara savu izvēli (60).

139. Kaut gan darba ņēmēja jēdziens Kopienu tiesībās – un līdz ar to arī darba līgumā – nav nepārprotams, bet mainās atkarībā no paredzētās atbilstošā tiesiskā regulējuma piemērošanas jomas (61), uzskatu, ka, lai definētu darba līgumu Direktīvu 92/50 un 2004/18 izpratnē, var izmantot Tiesas pastāvīgo judikatūru par darba ņēmēja jēdzienu EKL 39. panta izpratnē (62). Saskaņā ar šo judikatūru darba tiesiskās attiecības ir tikai tādā gadījumā, ja pakalpojuma sniedzējs apņemas noteiktu laiku pakalpojuma saņēmēja labā un viņa vadībā sniegt pakalpojumus, pretī saņemot darba samaksu (63).

140. Ņemot vērā iepriekš minēto, nolīgumu starp pasūtītāju un izpildītāju var kvalificēt par darba līgumu Direktīvu 92/50 un 2004/18 izpratnē tikai tādā gadījumā, ja izpildītājs apņemas noteiktu laiku pasūtītāja labā un viņa vadībā sniegt pakalpojumus, pretī saņemot darba samaksu.

141. Nav šaubu, ka strīdīgo pamatnolīgumu gadījumā šāda situācija nav sastopama. Tādējādi izskatāmajā lietā ir tieši redzams, ka šeit nav piemērojama Direktīvas 92/50 1. panta a) punkta viii) apakšpunktā un Direktīvas 2004/18 16. panta e) punktā darba līgumiem paredzētā atkāpe.

e)      Direktīvās 92/50 un 2004/18 noteiktās robežvērtības

i)      Atbilstošo robežvērtību noteikšana

142. Gan Direktīva 92/50, gan Direktīva 2004/18 ir piemērojamas tikai tādiem pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumiem, kuru paredzamā vērtība bez PVN pārsniedz konkrētas, šajās direktīvās noteiktas robežvērtības.

143. Tā kā šīs robežvērtības regulāri tiek pielāgotas, vispirms jāprecizē, kāda robežvērtība strīdīgo pamatnolīgumu gadījumā bija jāievēro. Šajā sakarā ir jānoskaidro robežvērtība, kas bija spēkā līgumslēgšanas sarunu brīdī (64).

144. Lietas materiālos nav informācijas, kurā brīdī atsevišķie pašvaldību darba devēji sāka sarunas ar attiecīgajiem pensiju kapitāla pārvaldītājiem vai arī, kad tika noslēgti pamatnolīgumi. Ņemot vērā faktu, ka Koplīgums par atskaitījumiem ir spēkā no 2003. gada 1. janvāra un līdz ar to sarunas par pamatnolīgumu noslēgšanu saskaņā ar šo koplīgumu varēja notikt, jau sākot ar 2003. gada pirmo pusgadu (65), izskatāmajā lietā atbilstošās ir visas robežvērtības, kas bija spēkā no 2003. gada 1. janvāra līdz 2006. gada 4. septembrim (dienai, kad beidzās argumentētajā atzinumā noteiktais termiņš). Tās ir šādas:

1)      robežvērtība saskaņā ar 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu Direktīvā 92/50, kas ir grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 13. oktobra Direktīvu 97/52/EK, kas groza Direktīvu 92/50/EEK, Direktīvu 93/36/EEK un Direktīvu 93/37/EEK par to, kā koordinēt procedūras, ar ko piešķir attiecīgi pakalpojumu valsts līgumus, piegāžu valsts līgumus un būvniecības valsts līgumus (66) – SDR 200 000 norēķinu vienību, kas izteiktas Eiropas valūtas vienībās (ECU);

2)      robežvērtība saskaņā ar Direktīvas 2004/18 7. panta b) punktu – EUR 249 000;

3)      robežvērtība saskaņā ar 7. panta b) punktu Direktīvā 2004/18, kas ir grozīta ar Komisijas 2004. gada 28. oktobra Regulu (EK) Nr. 1874/2004, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/17/EK un 2004/18/EK attiecībā uz piemērojamām robežvērtībām līgumu piešķiršanas procedūru jomā (67) – EUR 236 000;

4)      robežvērtība saskaņā ar 7. panta b) punktu Direktīvā 2004/18, kas ir grozīta ar Komisijas 2005. gada 19. decembra Regulu (EK) Nr. 2083/2005, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/17/EK un 2004/18/EK par to piemērošanas robežvērtībām līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrās (68) – EUR 211 000.

145. Komisija prasības pieteikumā ir mēģinājusi apiet atbilstošo robežvērtību noskaidrošanas problēmu, par pamatu ņemot brīdi, kad beidzas argumentētajā atzinumā noteiktais divu mēnešu termiņš. Tā kā Vācijas Federatīvās Republikas argumentētais atzinums ir saņemts 2006. gada 4. jūlijā, atbilstošā robežvērtība ir 2006. gada 4. septembrī spēkā esošā robežvērtība EUR 211 000 apmērā (69).

146. Šāda Komisijas pieeja nekādi nav pamatota publiskā iepirkuma direktīvās un nesakrīt ar publiskā iepirkuma tiesību būtību. Tādēļ šādai pieejai arī nevar piekrist (70). Gluži pretēji, lai noteiktu piemērojamo robežvērtību, tādā gadījumā, kāds ir izskatāmā lietā, par pamatu ir jāņem līgumslēgšanas sarunu brīdis (71).

147. Tā kā šo brīdi nevar konstatēt, lai novērtētu, vai strīdīgie pamatnolīgumi ir sasnieguši atbilstošās robežvērtības, ir jāpamatojas uz maksimālo robežvērtību, kas bija spēkā attiecīgajā laika posmā. Tā ir noteikta EUR 249 000 apmērā.

ii)    Pierādījumu, ka pamatnolīgumi ir pārsnieguši atbilstošās robežvērtības, trūkums

148. Strīdīgos pamatnolīgumus raksturo apstāklis, ka brīdī, kad notika sarunas par to noslēgšanu, nebija iespējams konstatēt, cik daudz pašvaldību darba ņēmēju galu galā ar kādiem nosacījumiem izlems veikt atskaitījumus no bruto darba algas. Šādos apstākļos publiskā iepirkuma direktīvas paredz, ka šādu pamatnolīgumu kopsumma jānosaka, pamatojoties uz līguma paredzamo vērtību līgumslēgšanas sarunu brīdī (72).

149. Attiecībā uz beztermiņa pakalpojumu līgumiem vai līgumiem, kuru termiņš pārsniedz 48 mēnešus un kuros nav norādīta kopējā cena, Direktīvas 2004/18 9. panta 8. punkta b) apakšpunktā turklāt ir paredzēts ierobežot laiku, kas jāņem vērā, lai aprēķinātu kopējo cenu. Saskaņā ar šo noteikumu šādiem līgumiem kopējā cena tiek aprēķināta, par pamatu ņemot mēneša vērtību, kas reizināta ar 48. Šāds līguma termiņa ierobežojums uz četriem gadiem ir paredzēts arī Direktīvas 92/50 7. panta 5. punktā, ko arī var piemērot pamatnolīgumiem (73).

150. Tādējādi, kaut gan saskaņā ar publiskā iepirkuma direktīvām pamatnolīguma, kurā nav norādīta kopējā cena, vērā ņemamā kopējā vērtība principā jānosaka, pamatojoties uz ex ante aplēsēm, Komisija izskatāmajā lietā savus aprēķinus ir pamatojusi galvenokārt ar statistikas datiem par pašvaldību darbinieku veiktajiem atskaitījumiem no bruto darba algas 2006. gadā. Ņemot vērā faktu, ka Vācijas Federatīvā Republika ex post nav piedāvājusi reālu alternatīvu šim aprēķina veidam, jāuzskata, ka publiskajā sektorā strādājošo gatavība izmantot iespēju veikt atskaitījumus no bruto darba algas 2006. gadā atbilst aplēsēm. Līdz ar to publiskajā sektorā strādājošo dalība atskaitījumu no bruto darba algas sistēmā 2006. gadā ir pieņemams pamats, lai izdarītu secinājumu, vai strīdīgie pamatnolīgumi sasniedz vai nesasniedz robežvērtību.

151. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijai ir pienākums pierādīt apgalvoto pienākumu neizpildi. Ņemot vērā manus iepriekš minētos apsvērumus, Komisijai šajā pārkāpuma procedūrā ir jāpierāda, ka, pamatojoties uz informāciju, kas pieejama par atskaitījumiem no bruto darba algas 2006. gadā, var uzskatīt, ka attiecīgā strīdīgo pamatnolīgumu kopējā vērtība pārsniedza robežvērtību EUR 249 000 apmērā.

152. Pēc manām domām, Komisija izskatāmajā lietā nav iesniegusi šādu pierādījumu.

153. Lai konstatētu, kuri pašvaldību darba devēji ar pensiju kapitāla pārvaldītājiem ir noslēguši pamatnolīgumus, kas pārsniedz publiskā iepirkuma tiesībās noteiktās robežvērtības, Komisija pamatojas uz virkni statistikas datiem un kombinē tos ar virkni pieņēmumu.

154. Komisija savā prasības pieteikumā ir uzskatījusi, ka visas lielās Vācijas pilsētas ir noslēgušas beztermiņa pamatnolīgumus ar kādu pensiju kapitāla pārvaldītāju. Turklāt no prasības pieteikumam pielikuma veidā pievienotā TNS Infratest pētījuma (74) izriet, ka 2006. gada decembrī 2,3 % publiskā sektorā strādājošo veica atskaitījumus no bruto darba algas un ka 2006. gadā atskaitījuma summa bija EUR 158 mēnesī.

155. Komisija šos statistikas datus ir izmantojusi par pamatu, lai saskaņā ar Direktīvas 2004/18 9. panta 8. punktu šādi aprēķinātu katra apdrošināšanas līguma vērtību, ko pašvaldību darbinieks ir noslēdzis, pamatojoties uz viņa darba devēja noslēgto pamatnolīgumu – EUR 158 x 48 mēneši = EUR 7584. No tā izriet, ka katra pamatnolīguma, kura dēļ tiktu noslēgti vismaz 28 individuālie apdrošināšanas līgumi, līguma vērtība būtu vismaz EUR 212 352 un līdz ar to tie pārsniegtu – Komisijas par atbilstošu uzskatīto – robežvērtību EUR 211 000 apmērā.

156. Lai noskaidrotu, kurās pilsētās vismaz 28 pašvaldību darbinieki ir pieteikušies vai varētu pieteikties veikt atskaitījumus no bruto darba algas, Komisija jau iepriekš minēto pašvaldību darbinieku skaitu 2,3 % apmērā, kas piedalās atskaitījumu procedūrā, kombinēja ar vēl vienu zinātnisku pētījumu, šoreiz par pilsētu un pagastu iedzīvotāju skaita un pašvaldībās strādājošo skaita attiecību (75). Komisija no pēdējā pētījuma it īpaši ir izsecinājusi, ka laika posmā no 2000. līdz 2001. gadam uz 1000 iedzīvotājiem bija 17,8 pašvaldībās strādājošo. No šī rezultāta var izdarīt secinājumu, ka 2006. gadā uz 1000 iedzīvotājiem bija 16 pašvaldībās strādājošo. Savukārt no tā attiecībā uz laika posmu no 2006. līdz 2007. gadam var aprēķināt, ka katra Vācijas pilsēta ar vairāk nekā 76 125 iedzīvotājiem ir noslēgusi pamatnolīgumu, kas pārsniedz – Komisijas par atbilstošu uzskatīto – robežvērtību EUR 211 000 apmērā.

157. Lai noskaidrotu pilsētas, kuras konkrēti ir pārkāpušas publiskā iepirkuma direktīvas, Komisija ir iesniegusi sarakstu ar lielākajām Vācijas pilsētām, norādot attiecīgo iedzīvotāju skaitu, turklāt savā prasības pieteikumā tā ir aprēķinājusi, ka 110 lielākajās pilsētās ir vairāk nekā 76 125 iedzīvotāju un tādēļ tās neatbilstoši publiskā iepirkuma tiesībām ir noslēgušas strīdīgos pamatnolīgumus.

158. Pēc tam, kad Vācijas Federatīvā Republika savā iebildumu rakstā kā kļūdainu ir apstrīdējusi pašvaldību darbinieku skaitu 2,3 % apmērā, kas veic atskaitījumus no bruto darba algas, vidējo atskaitījumu summu EUR 158 apmērā, 16 pašvaldībās strādājošo skaitu uz 1000 iedzīvotājiem, pieņēmumu, ka pašvaldību darba devēji ir noslēguši pamatnolīgumu tikai ar vienu pensiju kapitāla pārvaldītāju, kā arī pieņēmumu, ka visas lielās Vācijas pilsētas ietilpst Koplīguma par atskaitījumiem piemērošanas jomā, Komisija ir nedaudz pielāgojusi savus aprēķinus.

159. Pamatojoties uz 2005. gada 25. novembra juridisko atzinumu – memorandu (76), Komisija savā replikā vidējo atskaitījumu summu mēnesī tagad ir izteikusi EUR 106,77 apmērā un vidējo pašvaldībās strādājošo skaitu uz 1000 iedzīvotājiem ir samazinājusi no 16 uz 15. Turklāt Komisija no saviem aprēķiniem izslēdza Berlīni. Tomēr tā nemainīja pašvaldību darbinieku skaita aprēķinu 2,3 % apmērā, kas veic atskaitījumus no bruto darba algas, un kā nenozīmīgu noraidīja iebildumu, ka atsevišķi pašvaldību darba devēji pamatnolīgumus ir noslēguši ar vairākiem pensiju kapitāla pārvaldītājiem.

160. Pēc Komisijas domām, pamatojoties uz šiem jaunajiem galvenajiem rādītājiem, tagad varot aprēķināt, ka Vācijas pilsētas, kurās laika posmā no 2004. līdz 2005. gadam bija vairāk nekā 136 267 iedzīvotāji, laika posmā no 2006. līdz 2007. gadam – vairāk nekā 121 800 iedzīvotāju, un laika posmā no 2007. līdz 2008. gadam – vairāk nekā 118 867 iedzīvotāji, ir noslēgušas pamatnolīgumus, kas pārsniedz šiem laika posmiem atbilstošās robežvērtības.

161. Lai noskaidrotu pilsētas, kuras konkrēti ir pārkāpušas publiskā iepirkuma direktīvas, Komisija atkal norādīja uz Vācijas lielāko pilsētu sarakstu, kurā šoreiz nebija iekļauta Berlīne. Tādējādi laika posmā no 2004. līdz 2005. gadam iedzīvotāju skaita ziņā mazākā pilsēta, kas pārsniedza robežvērtību, esot bijusi Darmštate ar 141 257 iedzīvotājiem. Laika posmā no 2006. līdz 2007. gadam tā esot bijusi Ingolštate ar 122 167 iedzīvotājiem un laika posmā no 2008. līdz 2009. gadam – Botropa ar 118 975 iedzīvotājiem.

162. Atbildes rakstā Vācijas valdība attiecībā uz šiem jaunajiem aprēķiniem atkārtoti uzsvēra, ka daudzi darba devēji pamatnolīgumus slēdzot ar vairākiem pensiju kapitāla pārvaldītājiem. Turklāt Komisijas apgalvojums, ka vidējais pašvaldībās strādājošo skaits ir 15 darbinieki uz 1000 iedzīvotājiem, izskatāmajā lietā neesot ticams, jo šajā strādājošo skaitā esot ietverti arī pašvaldībās nodarbinātie ierēdņi, uz kuriem neattiecoties Koplīguma par atskaitījumiem noteikumi. Tikai 85,6 % pašvaldībās strādājošo esot darba ņēmēji, kas var veikt atskaitījumus no bruto darba algas, tādēļ vidējais statistiskais pašvaldībās strādājošo skaits uz 1000 iedzīvotājiem varētu būt maksimāli 12,84. Vācijas Federatīvā Republika no jauna ir apstrīdējusi aplēses attiecībā uz pašvaldību darbinieku skaita aprēķinu 2,3 % apmērā, kas veic atskaitījumus no bruto darba algas, un vidējo atskaitījumu summu mēnesī EUR 106,77 apmērā, un, izmantojot jaunākos dokumentus, ir apgalvojusi, ka vidējais pašvaldību darbinieku skaits, kas veic atskaitījumus no bruto darba algas, esot 2,04 % un vidējā atskaitījumu summa mēnesī – EUR 89,92 (77).

163. Pamatojoties uz šo atbildes rakstā norādīto informāciju, atbilstoši Komisijas piemērotajai aprēķināšanas metodei var aprēķināt, ka pamatnolīgumus ar paredzamo līguma vērtību vairāk nekā EUR 249 000 varētu būt noslēgušas Vācijas pilsētas, kurās ir vairāk nekā 217 610 iedzīvotāju. Pamatojoties uz lielāko Vācijas pilsētu sarakstu, saskaņā ar Komisijas piemēroto argumentāciju var secināt, ka, noslēdzot pamatnolīgumus par atskaitījumiem no bruto darba algas, 33 pilsētas (78) varētu būt pārkāpušas Direktīvas 92/50 un 2004/18.

164. Tomēr šāds secinājums paredzētu, ka šīs 33 pilsētas katra ir noslēgusi tikai vienu pamatnolīgumu ar vienu pensiju kapitāla pārvaldītāju. Tomēr Vācijas valdība pirmstiesas procedūrā ir apstrīdējusi tieši šo pieņēmumu, un tas ir palicis strīdīgs arī tai sekojošajā tiesvedībā.

165. Neskaidrībai, kas no tā izriet, izskatāmajā lietā ir īpaša nozīme. Tas tādēļ, ka ne Direktīva 92/50, ne Direktīva 2004/18 neliedz līgumslēdzējai iestādei sadalīt vajadzīgo pakalpojumu apjomu. Šāda sadalīšana ir uzskatāma par neatbilstošu direktīvām tikai tādā gadījumā, ja tās mērķis ir izvairīties no šo direktīvu piemērošanas vajadzīgajam pakalpojumu apjomam (79). Līdz ar to nav atļauts mākslīgi sadalīt vienu pašu līgumu. Lai arī Tiesa visādā ziņā rūpīgi pārbauda šo aizliegumu (80), nevar nepārprotami izdarīt pieņēmumu par nodomu apiet direktīvas. Katrs individuāls sadalīta līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas gadījums ir jāvērtē, ņemot vērā tā kopsakaru un īpatnības, turklāt it īpaši ir jāpārbauda, vai svarīgi iemesli pamato attiecīgo sadalīšanu vai, gluži pretēji, to nepieļauj.

166. Šajā sakarā no lietas materiāliem izriet, ka Komisija savā jautājumu kopā, ko tā 2007. gada 30. janvārī (81) ir nosūtījusi Vācijas valdībai, pati ir paziņojusi, ka tā no iepriekšējām Vācijas Federatīvās Republikas atbildēm var secināt, ka pašvaldību darba devēji publiskā iepirkuma līgumus slēdz ar dažādām apdrošinātāju grupām. Šādos apstākļos Komisija jautājumu kopā tostarp ietvēra papildu jautājumu par to, vai starp darba devēju un pakalpojumu sniedzēju parasti tiek noslēgti pamatnolīgumi visiem darba ņēmējiem vai, gluži pretēji, individuāli līgumi katram darba ņēmējam. Turklāt tika lūgts sniegt informāciju, vai ir darba devēji, kas ir noslēguši līgumus ar vairākiem atšķirīgiem pakalpojumu sniedzējiem.

167. Vācijas Federatīvā Republika 2007. gada 1. marta atbildē ir precizējusi, ka atskaitījumi no bruto darba algas tiek veikti dažādos veidos, turklāt ir gan gadījumi, kad ar katru darba ņēmēju tiek noslēgts individuāls līgums, gan gadījumi, kad darba devējs noslēdz pamatnolīgumu ar vienu vai vairākiem piedāvājumu iesniedzējiem. Šajā ziņā darba devējam saskaņā ar koplīgumu nav jāizvēlas viens no trim īstenošanas veidiem. Viņš saviem darba ņēmējiem var piedāvāt arī dažādus īstenošanas veidus. Praksē nav retums, ka darba devēji slēdz pamatnolīgumus ar vairākiem atšķirīgiem piedāvājumu iesniedzējiem (82).

168. Lai arī tika sniegta skaidra atbilde, ka atskaitījumu no bruto darba algas procedūru pašvaldību darba devēji var veidot ļoti atšķirīgi, Komisija cēla prasību, neuzdodot papildu jautājumus. Līdz ar to tiesas procesa ietvaros ir palicis nenoskaidrots, vai un, apstiprinošas atbildes gadījumā, kuras Vācijas pilsētas ir noslēgušas pamatnolīgumus ar vairākiem pensiju kapitāla pārvaldītājiem. Līdzīgi palicis nenoskaidrots jautājums, vai, ņemot vērā konkrētos apstākļus, kādos atradās attiecīgās pilsētas un to darbinieki, būtiski faktiskie apstākļi pamatoja vai, gluži pretēji, nepieļāva vairāku pamatnolīgumu noslēgšanu ar atšķirīgiem pensiju kapitāla pārvaldītājiem.

169. Lai izvērtētu, vai ir pierādīts, ka Vācijas Federatīvā Republika ir pārkāpusi direktīvas, izskatāmajā lietā izšķiroša nozīme ir apstāklim, kurš ir vainojams neskaidrībā par to, vai un kādu iemeslu dēļ lielākās Vācijas pilsētas, izņemot Berlīni, ir noslēgušas pamatnolīgumus ar vairākiem pensiju kapitāla pārvaldītājiem. Ja šī neskaidrība būtu saistāma ar to, ka Komisija nav savākusi pietiekamus pierādījumus, tā nebūtu izpildījusi savu pienākumu iesniegt pierādījumus un prasība būtu jānoraida kā nepietiekami pamatota. Turpretī, ja šī neskaidrība būtu saistāma ar Vācijas Federatīvās Republikas nevēlēšanos sadarboties, lai pienācīgi noskaidrotu lietas apstākļus, prasība būtu atzīstama par pamatotu.

170. Ņemot vērā lietas īpašos apstākļus, uzskatu, ka šī neskaidrība ir saistāma ar Komisijas nepietiekami savāktiem pierādījumiem.

171. Šajā sakarā jāuzsver, ka Komisija, ceļot prasību, sākotnēji vēlējās panākt atzinumu, ka, 110 lielākajām Vācijas pilsētām tieši noslēdzot pamatnolīgumus par atskaitījumiem no bruto darba algas ar Koplīguma par atskaitījumiem 6. pantā nosauktajām iestādēm un uzņēmumiem, Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi savus pienākumus, ko tai uzliek Direktīvas 92/50 un 2004/18. Vācijas Federatīvā Republika jau pirmstiesas procedūrā iebilda pret šo argumentu, norādot, ka tā esot izplatīta prakse, ka pilsētas un pašvaldības noslēdz pamatnolīgumus ar vairākiem pensiju kapitāla pārvaldītājiem un šādā gadījumā robežvērtību sasniegšana būtu jāaprēķina katram pamatnolīgumam atsevišķi. Tomēr Komisija šo viedokli nav ņēmusi vērā un, nelūdzot Vācijas Federatīvajai Republikai sniegt detalizētāku skaidrojumu, ir cēlusi prasību.

172. Ņemot vērā izskatāmās lietas sarežģīto raksturu, kas rada daudzus tiesību un faktu jautājumus, Vācijas Federatīvajai Republikai nevar pārmest, ka tā ne pirmstiesas procedūrā, ne tiesvedībā Tiesā pēc savas iniciatīvas nav iesniegusi pārskatu par visiem pamatnolīgumiem, kurus ir noslēgušas lielākās Vācijas pilsētas, un nav izskaidrojusi to noslēgšanas apstākļus. Tas tādēļ, ka, ņemot vērā daudzus neskaidros tiesību un faktu jautājumus, kas raksturo izskatāmo lietu, kurā Komisija ir apšaubījusi vairāk nekā 100 Vācijas pilsētu no visām federālajām zemēm īstenoto publiskā iepirkuma praksi, Vācijas valdībai pirmstiesas procedūrā vispirms kopumā bija jānorāda uz faktu nepilnībām Komisijas izklāstā. Šīs Vācijas valdības norādes Komisijai bija jāizmanto, lai novērstu faktu nepilnības, uzdodot mērķtiecīgus jautājumus. Tā vietā Komisija pasteidzās celt prasību, tādēļ Vācijas valdība tiesvedības posmā vispirms uzskatīja par vajadzīgu faktu līmenī pamatoti iebilst pret Komisijas statistikas praksi. Arī šajā brīdī nevaru saskatīt nekādus iemeslus, lai Vācijas Federatīvajai Republikai pārmestu, ka Tiesai nav pienācīgi izskaidrots jautājums, vai un kādēļ attiecīgās pilsētas pamatnolīgumus ir noslēgušas ar vairākiem pensiju kapitāla pārvaldītājiem.

173. Tādējādi kopumā jāsecina, ka Komisija nav pierādījusi, ka strīdīgo pamatnolīgumu paredzamā vērtība sasniedz atbilstošo robežvērtību, lai piemērotu Direktīvas 92/50 un 2004/18. Šādos apstākļos Komisijas prasība ir jānoraida kā nepamatota.

3)      Starpsecinājumi

174. Ņemot vērā manus iepriekš minētos apsvērumus, es secinu, ka Komisija nav pierādījusi, ka, pašvaldību iestādēm un uzņēmumiem tieši piešķirot pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesības Koplīguma par atskaitījumiem 6. pantā nosauktajām iestādēm un uzņēmumiem, Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi savus pienākumus, kas izriet no Direktīvas 92/50 un Direktīvas 2004/18.

C –    Pakārtoti: pretrunu starp publiskā iepirkuma direktīvām, no vienas puses, un pamattiesībām uz kolektīvām sarunām un pamattiesībām uz koplīgumu autonomiju, no otras puses, novēršana

175. Ja Tiesa, pretēji šeit paustajam viedoklim, secinātu, ka Komisija ir pierādījusi, ka viena vai vairākas pašvaldību iestādes vai uzņēmumi, pārkāpjot Direktīvu 92/50 vai Direktīvu 2004/18, tieši ir piešķīrušas pakalpojumu līgumu par uzņēmuma veiktas vecuma apdrošināšanas pilnveidošanu slēgšanas tiesības Koplīguma par atskaitījumiem 6. pantā nosauktajām iestādēm un uzņēmumiem, papildus būtu jāizvērtē, vai, ņemot vērā pamattiesības uz kolektīvām sarunām un pamattiesības uz koplīgumu autonomiju, šīs pretrunas starp strīdīgajiem pamatnolīgumiem un publiskā iepirkuma direktīvām būtu jāvērtē kā neatbilstošas Kopienu tiesībām.

176. Šajā sakarā vispirms jāsecina, ka [iepriekšējs] lēmums par labu konkrētiem pensiju kapitāla pārvaldītājiem, pie kuriem var veikt atskaitījumus no bruto darba algas, Koplīgumā par atskaitījumiem ir pieņemts kā ierobežojošs lēmums. Saskaņā ar šī koplīguma 6. punktu atskaitījumus no bruto darba algas principā var veikt tikai publiskās papildu apdrošināšanas iestādēs, krājkasēs vai arī pie pašvaldību apdrošinātājiem. Šo koplīguma norāžu dēļ pašvaldību iestādes ir ierobežotas pensiju kapitāla pārvaldītāju galīgajā izvēlē tā, ka tās vairs nevar brīvi izsludināt konkursu pamatnolīgumam par atskaitījumiem no bruto darba algas, vienlaikus nepārkāpjot koplīgumu.

177. Līdz ar to rodas pretrunas starp pamattiesībām uz kolektīvām sarunām un pamattiesībām uz koplīgumu autonomiju, no vienas puses, un Direktīvām 92/50 un 2004/18, no otras puses. Tā kā šīs publiskā iepirkuma direktīvas precizē brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību, šīs nesaskaņas vispirms kā pretrunas starp pamattiesībām uz kolektīvām sarunām un pamattiesībām uz koplīgumu autonomiju, no vienas puses, un brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību, no otras puses, ir jānovērš primāro tiesību līmenī. Pēc tam šis primāro tiesību līmenī sasniegtais noregulējums ir jāpārceļ uz sekundāro tiesību līmeni, atbilstoši primārajām tiesībām interpretējot publiskā iepirkuma direktīvas.

178. Ņemot vērā iepriekš minēto, es vispirms pievērsīšos jautājumam par to, pamatojoties uz kādiem kritērijiem ir novēršamas pretrunas starp pamatbrīvībām un pamattiesībām. Pamatojoties uz šiem kritērijiem, es pēc tam pierādīšu, kā izskatāmajā lietā būtu novēršamas pretrunas starp brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību, no vienas puses, un pamattiesībām uz kolektīvām sarunām un pamattiesībām uz koplīgumu autonomiju, no otras puses. Šis izvērtējums beigās ļaus izdarīt secinājumu, vai strīdīgo pamatnolīgumu nesaderība ar Direktīvām 92/50 un 2004/18, ņemot vērā pienākumu tās interpretēt atbilstoši primārajām tiesībām, ļauj vai neļauj atzīt direktīvu pārkāpumu.

1)      Pretrunu starp pamatbrīvībām un pamattiesībām novēršana: spriedumi Viking Line lietā un lietā Laval un partneri

179. Jaunākajā judikatūrā Tiesa pretrunas starp pamattiesību un pamatbrīvību īstenošanu izvēlas novērst, izmantojot EK līgumā “rakstītos”, kā arī judikatūrā atzītos “nerakstītos” pamatojumus attiecībā uz pamatbrīvību ierobežojumiem.

180. Šajā ziņā par piemēru kalpo spriedums Viking Line lietā (83). Šajā prejudiciāla nolēmuma tiesvedībā Tiesai bija jālemj, vai bija pieļaujama brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežošana, ko izraisīja arodbiedrību organizēta kolektīva rīcība pret privātu uzņēmumu. Šajā sakarā Tiesa vispirms atzina, ka tiesības uz kolektīvu rīcību, tostarp tiesības streikot, gan ir atzīstamas par pamattiesībām (84), tomēr attiecīgā kolektīvā rīcība formāli bija vērtējama kā brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums (85). Pēc tam Tiesa pievērsās jautājumam par šī ierobežojuma pamatojumu. Šajā ziņā tā vispirms uzsvēra “nerakstīto” “primāru vispārējo interešu iemeslu” pamatojumu, atbilstoši kuram brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums var tikt pieļauts tikai tad, ja tam ir leģitīms un ar Līgumu saderīgs mērķis un ja to attaisno primāri vispārējo interešu iemesli, tomēr šādā gadījumā tam vēl ir jābūt piemērotam, lai nodrošinātu attiecīgā mērķa sasniegšanu, un tas nevar pārsniegt to, kas nepieciešams šī mērķa sasniegšanai (86). Līdz ar to Tiesa ir apstiprinājusi, ka darba ņēmēju aizsardzība ir viens no primārajiem vispārējo interešu iemesliem, ko jau atzinusi Tiesa (87), tomēr, protams, iesniedzējtiesas kompetencē ir pārbaudīt, vai mērķi, ko tiecas sasniegt ar kolektīvo rīcību, attiecas uz darba ņēmēju aizsardzību (88). Apstiprinošas atbildes gadījumā iesniedzējtiesai vēl būtu jāizvērtē, vai attiecīgā kolektīvā rīcība ir piemērota, lai nodrošinātu attiecīgā mērķa sasniegšanu, un nepārsniedz to, kas nepieciešams šī mērķa sasniegšanai (89).

181. Lai arī, izvērtējot brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojuma pamatojumu, Tiesa ir norādījusi arī uz Kopienas sociālās politikas uzdevumiem un mērķiem (90), tā galu galā nav analizējusi, vai sociālo pamattiesību uz kolektīvu rīcību īstenošana, ņemot vērā samērīguma principu, pati par sevi var pamatot brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu. Gluži pretēji, Tiesa sociālās pamattiesības uz kolektīvu rīcību ir aplūkojusi, piemērojot nerakstītā “primāru vispārējo interešu iemeslu” pamatojuma tradicionālo pārbaudes shēmu (91). Šajā sakarā it īpaši tika ņemta vērā šīm pamattiesībām piemītošā ideja par darba ņēmēju aizsardzību, kas pastāvīgajā judikatūrā jau pirms tam ir atzīta par primāru vispārējo interešu iemeslu (92).

182. Līdzīgu pārbaudes shēmu Tiesa ir piemērojusi arī spriedumā lietā Laval un Partneri (93), kurā tā tiesības uz kolektīvo rīcību vispirms ir atzinusi par pamattiesībām, tomēr pēc tam, izvērtējot kolektīvas rīcības radīta pakalpojumu sniegšanas brīvības pārkāpuma pamatojumu, no jauna ir ņēmusi vērā darba ņēmēju aizsardzību kā primāru vispārējo interešu iemeslu.

2)      Pamattiesību un pamatbrīvību vienāds spēks un pretrunu novēršana, pamatojoties uz samērīguma principu

183. Spriedumos Viking Line lietā un lietā Laval un partneri īstenotajai pieejai, atbilstoši kurai Kopienu sociālās pamattiesības, ņemot vērā samērīguma principu, pašas par sevi nevar pamatot pamatbrīvību ierobežojumu, bet gan vienmēr ir jānoskaidro rakstīts vai nerakstīts pamatojums, uz ko attiecas šīs pamattiesības, ir saspringtas attiecības ar pamattiesību un pamatbrīvību līdzvērtības principu.

184. Proti, šāds pārbaudes mehānisms rada iespaidu, ka starp pamatbrīvībām un pamattiesībām pastāv hierarhija, turklāt pamattiesības ir pakārtotas pamatbrīvībām (94) un līdz ar to pamatbrīvības var ierobežot tikai ar rakstīta vai nerakstīta pamatojuma palīdzību (95).

185. Šajā sakarā arī ir jāņem vērā, ka nerakstīto “primāru vispārējo interešu iemeslu” pamatojumu nevar piemērot, lai pamatotu pamatbrīvību ierobežojumus, kas piemēroti diskriminējoši (96). Tādējādi, ja Kopienu pamattiesību īstenošana izraisītu pamatbrīvību ierobežojumu, kas piemērots diskriminējoši, saskaņā ar spriedumos Viking Line lietā un lietā Laval un partneri piemēroto pārbaudes shēmu būtu jāanalizē, vai pastāv kāds no EK līgumā skaidri ietvertiem attiecīgo pamatbrīvību ierobežojuma pamatojumiem. Šāda pamatbrīvību ierobežojuma pamatošanas iespēju papildu sašaurināšana izteiktāk apstiprinātu pamattiesību un pamatbrīvību hierarhijas attiecību esamību.

186. Pēc manām domām, starp pamatbrīvībām un pamattiesībām nav šādu hierarhijas attiecību (97).

187. Turklāt attiecības starp pamatbrīvībām un pamattiesībām raksturo plaša konverģence gan no to uzbūves, gan no satura viedokļa. Piemēram, pamatbrīvību garantēšanu iespējams formulēt pamattiesībās, it īpaši ar pamattiesību palīdzību, kas aizsargā saimniecisko darbību. Ņemot vērā šo konverģenci, būtu kļūdaini vēlēties starp pamattiesībām un pamatbrīvībām izveidot principiālas pretrunu vai hierarhijas attiecības (98).

188. Ja kādā konkrētā gadījumā, īstenojot pamattiesības, tiek ierobežotas pamatbrīvības, starp abiem tiesību elementiem ir jāatrod taisnīgs līdzsvars (99). Šajā sakarā, no vienas puses, jāuzskata, ka pamatbrīvību īstenošana ir leģitīms mērķis, kas var noteikt pamattiesību robežas. Un otrādi, arī pamattiesību īstenošana katrā ziņā ir jāatzīst par leģitīmu mērķi, kas var ierobežot pamatbrīvības.

189. Lai noteiktu precīzu robežu starp pamatbrīvībām un pamattiesībām, īpaša nozīme ir samērīguma principam. Izvērtējot samērīgumu, it īpaši jāņem vērā trīspakāpju pārbaudes shēma, kas paredz pārbaudīt attiecīgās rīcības 1) piemērotību, 2) nepieciešamību un 3) atbilstību (100).

190. Proti, pretrunu gadījumā taisnīgu līdzsvaru starp pamattiesībām un pamatbrīvībām var nodrošināt tikai tad, ja pamattiesību noteiktais pamatbrīvību ierobežojums nevar pārsniegt to, kas ir piemērots, nepieciešams un atbilstīgs pamattiesību īstenošanai. Un otrādi, arī pamatbrīvību noteiktais pamattiesību ierobežojums nevar pārsniegt to, kas ir piemērots, nepieciešams un atbilstīgs pamatbrīvību īstenošanai (101).

191. Ņemot vērā plašo konverģenci starp pamatbrīvībām un pamattiesībām, tikai šāds, uz samērīguma principa balstīts izvērtējums pretrunu gadījumā var nodrošināt pamattiesību un pamatbrīvību optimālu efektivitāti.

192. Ņemot vērā manus iepriekš minētos apsvērumus, es secinu, ka pamatbrīvību ierobežojums ir kvalificējams kā pamatots, ja šis ierobežojums radies, īstenojot Kopienu pamattiesības un ir bijis piemērots, nepieciešams un atbilstīgs, lai sasniegtu ar šīm pamattiesībām aizsargātās intereses. Un otrādi, arī pamattiesību ierobežojums ir kvalificējams kā pamatots, ja šis ierobežojums radies, īstenojot pamatbrīvības un ir bijis piemērots, nepieciešams un atbilstīgs, lai sasniegtu ar šīm pamatbrīvībām aizsargātās intereses.

193. Turklāt, apstiprinot šo pieeju, ko raksturo pamattiesību un pamatbrīvību līdzvērtība, kad pretrunas starp pamatbrīvību un pamattiesību īstenošanu tiek novērstas, ņemot vērā samērīguma principu, nenozīmētu pilnīgi jaunu judikatūras virzību. Gluži pretēji, šī analīze nozīmē atgriešanos pie vērtējuma, kas jau tika izteikts spriedumā lietā Schmidberger (102). Turklāt spriedumā lietā Rüffert (103) ir atrodamas pirmās pazīmes, ka judikatūras tendence spriedumos Viking Line lietā un lietā Laval un partneri ir jāskata niansēti.

194. Spriedumā lietā Schmidberger Tiesai prejudiciāla nolēmuma procedūrā cita starpā bija jālemj, vai brīvas preču aprites ierobežojumu, ko izraisīja 30 stundu ilga Brenner autoceļa bloķēšana, var pamatot apstāklis, ka tā notika, leģitīmi īstenojot pamattiesības uz vārda brīvību, kā arī pamattiesības uz pulcēšanās brīvību. Lai novērstu šīs pretrunas starp attiecīgajām pamattiesībām un preču brīvu apriti, Tiesa galvenokārt izvērtēja, vai Kopienas iekšējās tirdzniecības ierobežojumi pamattiesību īstenošanas dēļ ir samērīgi ar šo pamattiesību aizsardzību (104). Līdzīgi tika arī izvērtēts, vai, stingri īstenojot preču brīvu apriti, tiktu neatbilstīgi ierobežota pamattiesību īstenošana (105). Tā kā uz abiem jautājumiem bija jāatbild apstiprinoši, preču brīvas aprites ierobežojums attiecīgo pamattiesību īstenošanas kontekstā bija jākvalificē kā pamatots.

195. Līdz ar to sprieduma lietā Schmidberger galvenā doma bija pretrunā nonākušo pamattiesību un pamatbrīvību vienlīdzīgs spēks, kuras, izvērtējot attiecīgo savstarpējo ierobežojumu samērīgumu, galu galā tika taisnīgi līdzsvarotas.

196. Visbeidzot, šajā brīdī nedrīkst neminēt spriedumu lietā Rüffert (106), kurā Tiesa prejudiciāla nolēmuma procedūrā ir lēmusi par Lejassaksijas federālās zemes likuma par publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu saderību ar EKL 49. pantu.

197. Šajā sakarā Tiesa vispirms secināja, ka attiecīgā likuma norādes, atbilstoši kurām līgumslēdzējas iestādes būvdarbu līgumu slēgšanas tiesības drīkst piešķirt tikai tādiem uzņēmumiem, kuri, iesniedzot piedāvājumu, ir rakstiski apliecinājuši, ka pakalpojumu sniegšanas laikā saviem darba ņēmējiem izmaksās vismaz pakalpojumu sniegšanas vietā piemērojamā koplīgumā noteikto atlīdzību, pat ja attiecīgais koplīgums nav kvalificējams kā vispārsaistošs, var būt ierobežojums EKL 49. panta izpratnē. Izvērtējot, vai šo ierobežojumu var uzskatīt par pamatotu, Tiesa izvērtēja trīs “nerakstītus” pamatojumus. It īpaši tika analizēts, vai ierobežojumu varētu pamatot 1) ar mērķi aizsargāt darba ņēmējus, 2) ar mērķi panākt, ka tiek aizsargāta arodbiedrību veiktā profesionālās dzīves autonomā organizēšana, vai 3) ar mērķi panākt sociālā nodrošinājuma sistēmu finansiālu stabilitāti.

198. Lai arī Tiesa pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu galu galā atzina par nepamatotu, uzskatu, ka īpaša nozīme pirmām kārtām ir pamatojuma izvērtējumam, ņemot vērā “arodbiedrību veiktās profesionālās dzīves autonomās organizēšanas aizsardzību”. Tas tādēļ, ka, ja ar “mērķi aizsargāt darba ņēmējus”, kā arī ar “mērķi panākt sociālā nodrošinājuma sistēmu finansiālu stabilitāti” tiek norādīts uz diviem pastāvīgajā judikatūrā atzītiem primāriem vispārējo interešu iemesliem (107), tad, izvērtējot “arodbiedrību veiktās profesionālās dzīves autonomās organizēšanas aizsardzību”, Tiesa vismaz netieši ir apsvērusi iespēju, ka sociālās pamattiesības uz arodbiedrību brīvību varētu pamatot pamatbrīvību ierobežojumu.

199. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, es secinu, ka pamatbrīvību ierobežojums ir pamatots, ja tas noticis, īstenojot pamattiesības un ir bijis piemērots, nepieciešams un atbilstīgs, lai sasniegtu ar šīm pamattiesībām aizsargātās intereses. Savukārt, raugoties no otras puses, pamattiesību ierobežojums ir pamatots, ja tas noticis, īstenojot pamatbrīvības un ir bijis piemērots, nepieciešams un atbilstīgs, lai sasniegtu ar šīm pamatbrīvībām aizsargātās intereses.

3)      Pretrunu starp Direktīvām 92/50 un 2004/18, no vienas puses, un pamattiesību uz kolektīvām sarunām un pamattiesību uz koplīgumu autonomiju, no otras puses, novēršana

200. Ja Tiesa secinātu, ka viena vai vairākas pašvaldību iestādes vai uzņēmumi, pārkāpjot Direktīvu 92/50 vai Direktīvu 2004/18, tieši ir piešķīruši pakalpojumu līgumu par uzņēmuma veiktas vecuma apdrošināšanas pilnveidošanu slēgšanas tiesības Koplīguma par atskaitījumiem 6. pantā nosauktajām iestādēm un uzņēmumiem, būtu skaidrs, ka šīs publiskā iepirkuma direktīvas formāli nepieļauj konkrēto veidu, kādā ir īstenotas pamattiesības uz kolektīvām sarunām un pamattiesības uz koplīgumu autonomiju. Šādā izpratnē publiskā iepirkuma direktīvas ierobežotu šīs sociālās pamattiesības, jo sociālie partneri vairs nevarētu tās brīvi īstenot, bet gan tos saistītu – no publiskā iepirkuma tiesību viedokļa – konkrētas norādes.

201. Šādā veidā radušās pretrunas starp Direktīvām 92/50 un 2004/18 un šīm pamattiesībām ir novēršamas tādējādi, ka vispirms primāro tiesību līmenī tiek izvērtēts, vai brīvība veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvība ļauj šādi ierobežot attiecīgās sociālās pamattiesības. Ja atbilde uz šo jautājumu būtu apstiprinoša, nekas nekavētu izdarīt secinājumu, ka strīdīgie pamatnolīgumi pārkāpj – brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību precizējošās – Direktīvas 92/50 un 2004/18. Turpretī, ja atbilde uz šo jautājumu būtu noliedzoša, tad, atbilstoši primārajām tiesībām interpretējot šīs direktīvas, būtu jāsecina, ka strīdīgie pamatnolīgumi neietilpst Direktīvu 92/50 vai 2004/18 piemērošanas jomā.

202. Lai izvērtētu, vai brīvība veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvība ļauj atbilstoši publiskā iepirkuma direktīvām ierobežot pamattiesības uz kolektīvām sarunām un koplīgumu autonomiju, principā ir jāanalizē, vai šāds ierobežojums ir piemērots, nepieciešams un atbilstīgs, lai sasniegtu pamatbrīvību mērķus.

203. Tomēr izskatāmajā lietā Vācijas valdība galvenokārt ir minējusi argumentus, lai pamatotu sociālo pamattiesību radīto brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu.

204. Galu galā izvērtējums, vai brīvība veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvība var pamatot pamattiesību uz kolektīvām sarunām un koplīgumu autonomiju ierobežojumu, ir otra puse izvērtējumam, vai sociālās pamattiesības var pamatot brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu. Tā kā pēdējā minētā izvērtējuma alternatīva atvieglo pamatīgu jautājumu par Vācijas valdības minētajiem argumentiem izskatīšanu, es turpmākā gaitā analizēšu, vai pamattiesību uz kolektīvām sarunām un pamattiesību uz koplīgumu autonomiju mērķu sasniegšanai bija piemēroti, nepieciešami un atbilstīgi ierobežot pamatbrīvības veidā, pret ko iebilst Komisija.

205. Pēc savas būtības pamattiesībām uz kolektīvām sarunām un pamattiesībām uz koplīgumu autonomiju jānodrošina, ka darba devēji un darba devēju organizācijas, no vienas puses, un darba ņēmēju organizācijas, no otras puses, brīvprātīgu sarunu ietvaros un pienācīgas neatkarības apstākļos, ievērojot noteiktas robežas un norādes, var vienoties par strādājošo darba apstākļiem un pēc tam to atbilstīgi nostiprināt (108).

206. Tādējādi, ņemot vērā samērīguma principu, brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums, ko rada [iepriekšējs] lēmums par labu konkrētiem, Koplīguma par atskaitījumiem 6. pantā nosauktiem pensiju kapitāla pārvaldītājiem, būtu jāuzskata par tādu ierobežojumu, ko pamato pamattiesības uz kolektīvām sarunām un pamattiesības uz koplīgumu autonomiju, ja šī pensiju kapitāla pārvaldītāju iepriekšēja izvēle bija piemērota un nepieciešama, lai nolūkā noslēgt pamatnolīgumu varētu notikt brīvprātīgas un neatkarīgas sarunas par darba apstākļiem un, ja ar to saistītais pamatbrīvību ierobežojums bija atbilstīgs, lai sasniegtu šos mērķus.

207. Turklāt pasākums var nodrošināt izvirzītā mērķa sasniegšanu tad, ja tas patiešām atbilst rūpēm to sasniegt saskanīgi un sistemātiski (109).

208. Ņemot vērā faktu, ka princips, kad atskaitījumus no bruto darba algas var veikt tikai pie ierobežota skaita pensiju kapitāla pārvaldītājiem, ir iekļauts Koplīgumā par atskaitījumiem, jāuzskata, ka šis princips ir daļa no kompromisa, kas tika panākts brīvprātīgu un neatkarīgu sarunu ietvaros starp darba devēju un darba ņēmēju pārstāvjiem. Katrā ziņā lietas materiālos nav informācijas, kas ļautu izdarīt citu secinājumu. Šādos apstākļos [iepriekšējs] lēmums par labu konkrētiem, Koplīguma par atskaitījumiem 6. pantā nosauktiem pensiju kapitāla pārvaldītājiem ir jāvērtē kā pasākums, kas ir piemērots, lai sasniegtu pamattiesību uz kolektīvām sarunām un pamattiesību uz koplīgumu autonomiju aizsargātās intereses.

209. Pasākums ir nepieciešams, ja tas starp vairākiem piemērotiem pasākumiem izvirzītā mērķa sasniegšanai vismazāk apgrūtina attiecīgās intereses vai attiecīgo tiesisko labumu (110).

210. Ņemot vērā izskatāmās lietas īpatnības, kontrole, vai Koplīguma par atskaitījumiem 6. pantā bija nepieciešams [iepriekšējs] lēmums par labu konkrētiem pensiju kapitāla pārvaldītājiem, loģiski paredz izvērtēt, vai koplīguma sarunu kontekstā vispār būtu bijis iespējams sasniegt vienprātību par citu tiesisko regulējumu attiecībā uz atskaitījumu no bruto darba algas īstenošanu. Jo attiecīgo [iepriekšējo] lēmumu par labu konkrētiem pensiju kapitāla pārvaldītājiem varētu noraidīt kā nevajadzīgu tikai tad, ja sociālie partneri būtu varējuši vienoties arī par citu, ar Kopienu tiesībām saderīgu tiesisko regulējumu.

211. Atbildot uz jautājumu, vai brīvprātīgu un neatkarīgu sarunu ietvaros starp sociālajiem partneriem būtu bijis iespējams sasniegt vienprātību par citu tiesisko regulējumu attiecībā uz atskaitījumu no bruto darba algas īstenošanu, Tiesai jārīkojas ļoti piesardzīgi. Lai arī pretrunu novēršanai starp pamatbrīvībām, no vienas puses, un pamattiesībām uz kolektīvām sarunām un pamattiesībām uz koplīgumu autonomiju, no otras puses, var būt jāizskata jautājums par kolektīvo līgumu saturu, Tiesai šajā sakarā vislielākajā mērā jāņem vērā sociālo partneru vērtēšanas un rīcības brīvība (111).

212. Līdz ar to nepieciešamības izvērtējumam izskatāmajā lietā jāaprobežojas ar pārbaudi, vai būtu bijusi iespējama ar Kopienu tiesībām saderīga īstenošanas kārtība un vai sociālie partneri būtu varējuši par šo tiesisko regulējumu acīmredzami vienoties tādā izpratnē, ka nekādi faktiskie apstākļi netraucē to pieņemt. Ja uz šiem jautājumiem jāatbild apstiprinoši, attiecīgais [iepriekšējais] lēmums par labu konkrētiem, Koplīguma par atskaitījumiem 6. pantā nosauktiem pensiju kapitāla pārvaldītājiem būtu jānoraida kā acīmredzami nevajadzīgs un līdz ar to arī nesamērīgs.

213. Pēc manām domām, nepārprotami bija iespējams nolīgumu par atskaitījumu no bruto darba algas īstenošanas kārtību izveidot atbilstoši Kopienu tiesībām.

214. Šajā sakarā jāuzsver, ka Komisijas prasība nevēršas pret pašu atskaitījumu no bruto darba algas principu, bet gan tikai pret to, ka pašvaldību darba devējiem pensiju kapitāla pārvaldītāju izvēle, pie kuriem veikt atskaitījumus no bruto darba algas, ir noteikta koplīgumā, kaut gan šiem darba devējiem – piemērojot publiskā iepirkuma direktīvas – kā līgumslēdzējām iestādēm saskaņā ar šīm direktīvām ir pienākums rīkot konkursu.

215. Šādos apstākļos kā Kopienu tiesībām atbilstošs alternatīvs risinājums būtu iedomājams tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram Likumā par papildpensiju kapitāla uzkrāšanu paredzēto īstenošanas veidu ietvaros atskaitījumus no bruto darba algas varētu veikt pie pensiju kapitāla pārvaldītāja vai pārvaldītājiem, kuri pašvaldību darba devējiem būtu jāizvēlas atbilstoši primāro tiesību pārskatāmības principam (112) vai – piemērošanas nosacījumu izpildes gadījumā – publiskā iepirkuma direktīvām.

216. Uzskatu, ka uz jautājumu, vai ir faktiskie apstākļi, kas izskatāmajā lietā ir minēti pret šādu ar Kopienu tiesībām saderīgu koplīguma nolīgumu par atskaitījumu no bruto darba algas veikšanu, ir jāatbild noliedzoši.

217. Lai pamatotu [iepriekšēju] lēmumu par labu konkrētiem, Koplīguma par atskaitījumiem 6. pantā nosauktiem pensiju kapitāla pārvaldītājiem, Vācijas valdība uzsver, ka saskaņā ar Likumu par uzņēmuma veiktas vecuma apdrošināšanas pilnveidošanu principā darba devēja kompetencē ir izvēlēties pensiju kapitāla pārvaldītāju, lai veiktu koplīgumā neparedzētos atskaitījumus no bruto darba algas. Atšķirībā no iepriekš minētā, Likuma par uzņēmuma veiktas vecuma apdrošināšanas pilnveidošanu 17. panta 5. punktā ir noteikta atskaitījumu veikšanas kārtība, ja tiesības uz atlīdzību ir noteiktas koplīgumā, kas it īpaši darba ņēmējiem piešķir lielāku ietekmi uz procedūru, kādā tiek uzkrāts viņu papildpensijas kapitāls. Šajā sakarā Likuma par uzņēmuma veiktas vecuma apdrošināšanas pilnveidošanu 17. panta 3. punktā koplīguma pusēm cita starpā ir garantēta iespēja, savstarpēji vienojoties, izvēlēties pensiju kapitāla pārvaldītāju, kuram veikt koplīgumā paredzētos atskaitījumus no bruto darba algas, kas arī ir noticis, pieņemot Koplīguma par atskaitījumiem 6. pantu. Šis kopīgais [iepriekšējais] lēmums par labu konkrētiem pensiju kapitāla pārvaldītājiem kalpo, no vienas puses, darba ņēmēju interesēm, lai tiktu izveidota pārskatāma atskaitījumu no bruto darba algas sistēma, un, no otras puses, darba devēju interesēm, lai papildpensijas kapitāla uzkrāšana neprasītu lielus administratīvos resursus. Galu galā šī lēmuma nodošana koplīguma pušu kompetencē kalpo tam, lai šī papildpensijas kapitāla uzkrāšanas forma iegūtu maksimāli lielu atbalstu un izplatību.

218. Vācijas valdība vēl arī norāda, ka koplīguma puses apliecinot, ka, ierobežojot apdrošinātāju grupu, kas darba devējam ir jāizvēlas atskaitījumu no bruto darba algas veikšanai, esot palielinājusies papildpensijas kapitāla uzkrāšanas pārskatāmība un atbalsts. Turklāt Koplīguma par atskaitījumiem 6. pants atvieglojot dzīvi individuālam darba devējam – viņam vairs nav obligāti jāsalīdzina pensiju kapitāla pārvaldītāji. Individuāls pašvaldību darba devējs varot arī uzskatīt, ka koplīguma puses pensiju kapitāla pārvaldītāju nav izvēlējušās patvaļīgi un ka tās parasti labāk orientējas tirgus situācijā. Darba ņēmēji no savas puses varot paļauties uz to, ka, izvēloties pensiju kapitāla pārvaldītāju, arodbiedrības ir pietiekami aizstāvējušas viņu intereses. Tādēļ Koplīguma par atskaitījumiem 6. pants aizsargājot darba ņēmējus arī no darba devēja “sliktas” un vienpusējas pensiju kapitāla pārvaldītāja izvēles.

219. Lai konkrēti pamatotu Koplīguma par atskaitījumiem 6. panta lēmumu, kas pieņemts par labu publiskām papildu apdrošināšanas iestādēm, krājkašu finanšu grupu uzņēmumiem, kā arī pašvaldību apdrošinātājiem, Vācijas valdība turklāt norāda, ka tie esot izvēlēti saprotamu iemeslu dēļ, piemēram, pozitīva pieredze, īpaša uzticība un nelieli administratīvie izdevumi, ko nosaka šo pensiju kapitāla pārvaldītāju īpašā struktūra. Turklāt šis lēmums esot pieņemts, ņemot vērā darba devēju ieinteresētību ierobežot neizpildes garantijas risku.

220. Ņemot vērā šos apsvērumus, faktiskos argumentus, ko Vācijas valdība ir minējusi, lai pamatotu Koplīguma par atskaitījumiem 6. panta tiesisko regulējumu, var apkopot četrās kategorijās, proti, 1) pensiju kapitāla pārvaldītāju izvēles pārskatāmība, 2) pieaugošais darba ņēmēju atbalsts sakarā ar darba ņēmēju pārstāvju piedalīšanos [iepriekšēja] lēmuma pieņemšanā par labu konkrētiem pensiju kapitāla pārvaldītājiem, 3) sarunās iesaistīto sociālo partneru labāka lietpratība, kā arī 4) izvēlēto pensiju kapitāla pārvaldītāju īpašās pazīmes.

221. Tomēr šos argumentus nekādā gadījumā nevar izmantot kā faktiskos iemeslus pret Kopienu tiesībām atbilstošu koplīguma īstenošanas kārtību, atbilstoši kurai individuāliem pašvaldību darba devējiem pensiju kapitāla pārvaldītāji būtu jāizvēlas atbilstoši primāro tiesību pārskatāmības principam vai – piemērošanas nosacījumu gadījumā – publiskā iepirkuma direktīvām.

222. Arguments par pensiju kapitāla pārvaldītāju izvēles pārskatāmību neizslēdz, bet gan, gluži pretēji, pieļauj pašvaldību darba devēju pienākumu ievērot Kopienu tiesību norādes. Tas tādēļ, ka primāro tiesību pārskatāmības principa, kā arī publiskā iepirkuma direktīvu mērķis ir tieši radīt pietiekamu pārskatāmību, izvēloties pensiju kapitāla pārvaldītājus, pie kuriem ir veicami atskaitījumi no bruto darba algas.

223. Arī no argumenta par pieaugošo darba ņēmēju atbalstu saistībā ar darba ņēmēju pārstāvju piedalīšanos [iepriekšēja] lēmuma pieņemšanā par labu konkrētiem pensiju kapitāla pārvaldītājiem neizriet nekādi faktiskie iemesli, kas liecinātu pret Kopienu tiesībām atbilstošu īstenošanas kārtību. Proti, uzliekot pienākumu ievērot primāro tiesību pārskatāmības principu vai publiskā iepirkuma direktīvas, starp pensiju kapitāla pārvaldītājiem tiktu radīta spraigāka konkurence Kopienu mērogā, kas būtu kā īpaša garantija tam, ka darba ņēmēji galu galā saņemtu visizdevīgāko piedāvājumu attiecībā uz atskaitījumu no bruto darba algas veikšanu. Nav saprotams, kādā veidā tas varētu mazināt darba ņēmēju atbalstu (113).

224. Vācijas valdības trešais galvenais arguments attiecas uz pašvaldību darba devējiem, kuriem Koplīguma par atskaitījumiem 6. pantā pieņemta [iepriekšēja] lēmuma dēļ ir vieglāk pieņemt galīgo lēmumu par vienu vai vairākiem pensiju kapitāla pārvaldītājiem, turklāt šie darba devēji var vienlaikus paļauties uz sociālo partneru lietpratību.

225. Lai arī pašvaldību darba devējiem saistībā ar Koplīguma par atskaitījumiem 6. pantā pieņemto [iepriekšējo] lēmumu patiešām tiek aiztaupīti izdevumi, kas saistīti ar atsevišķa konkursa rīkošanu, no tā neizriet nopietns arguments pret pienākumu ievērot primāro tiesību pārskatāmības principu vai publiskā iepirkuma direktīvas. Pat ja pienākums ievērot Kopienu tiesības mazinātu darba devēju atbalstu atskaitījumu no bruto darba algas veikšanas kārtībai, kas noteikta koplīgumā – ko Vācijas valdība nav apgalvojusi –, to nevarētu minēt kā faktisko iemeslu pret šāda pienākuma atzīšanu koplīgumā. Tas tādēļ, ka šāds arguments galu galā nozīmētu, ka pašvaldību darba devēji var izmantot koplīgumu autonomiju, lai apietu obligātas Kopienu tiesību norādes.

226. Visbeidzot, Vācijas valdība ceturtajā galvenajā argumentā ņem vērā izvēlēto pensiju kapitāla pārvaldītāju īpašās pazīmes. Par labu šo pensiju kapitāla pārvaldītāju izvēlei it īpaši liecinot darbā gūtā pozitīvā pieredze, tā rezultātā radusies īpašā uzticība, nelielie administratīvie izdevumi, ko nosaka šo pensiju kapitāla pārvaldītāju īpašā struktūra, kā arī zemais maksājumu neizpildes risks. Tomēr Vācijas valdība nekādā veidā nav pamatojusi savu argumentu, tādēļ jau šī iemesla dēļ vien tas jānoraida kā nepamatots (114).

227. Ņemot vērā šos apsvērumus, es secinu, ka Koplīguma par atskaitījumiem 6. pantā nebija vajadzības paredzēt pensiju kapitāla pārvaldītāju ierobežojumu, lai starp koplīguma pusēm notiktu brīvprātīgas un neatkarīgas sarunas par darba apstākļiem ar mērķi noslēgt koplīgumu.

228. Turklāt uzskatu, ka [iepriekšējs] lēmums, ko koplīguma puses Koplīguma par atskaitījumiem 6. pantā ir pieņēmušas par labu konkrētiem pensiju kapitāla pārvaldītājiem, arī nesamērīgi ierobežo pamatbrīvības.

229. Atbilstības pārbaudes ietvaros izskatāmajā lietā it īpaši jāņem vērā, ka Komisijas prasība nevēršas pret pašu atskaitījumu no bruto darba algas principu, bet gan tikai pret to, ka pašvaldību darba devējiem pensiju kapitāla pārvaldītāju izvēle, pie kuriem veikt atskaitījumus no bruto darba algas, ir noteikta koplīgumā, kaut gan šiem darba devējiem kā līgumslēdzējām iestādēm ir jāpilda saistības, kas izriet no brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības.

230. Tādējādi izskatāmajā lietā tiek izvērtēts nevis principiālais lēmums koplīgumā dot iespēju veikt atskaitījumus no bruto darba algas, bet gan, gluži pretēji, no koplīguma viedokļa drīzāk tehniskais jautājums, kā jāizvēlas pensiju kapitāla pārvaldītāji, pie kuriem veicami atskaitījumi no bruto darba algas. Koplīguma par atskaitījumiem 6. pantā pieņemot [iepriekšēju] lēmumu, koplīguma puses šī drīzāk tehniskā jautājuma reglamentēšanā ir mēģinājušas pilnībā atcelt saistības, kas izriet no brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības.

231. Ņemot vērā apstākli, ka Koplīguma par atskaitījumiem 6. panta norādes, no vienas puses, ir uzskatāmas par tehnisku īstenošanas kārtību, kamēr, no otras puses, to mērķis ir pilnībā atcelt saistības, kas izriet no brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības, Koplīguma par atskaitījumiem 6. panta radītais pamatbrīvību ierobežojums ir kvalificējams kā neatbilstīgs (115).

232. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, jāsecina, ka Koplīguma par atskaitījumiem 6. pantā noteiktā pensiju kapitāla pārvaldītāju iepriekšējā izvēle nav ne nepieciešama, ne arī atbilstīga, lai sasniegtu mērķus, ko aizsargā pamattiesības uz kolektīvām sarunām un pamattiesības uz koplīgumu autonomiju.

233. Ņemot vērā šos apsvērumus, es secinu, ka samērīguma trūkuma dēļ pamattiesības uz kolektīvām sarunām un pamattiesības uz koplīgumu autonomiju nevar pamatot brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu, ko rada [iepriekšējs] lēmums par labu konkrētiem pensiju kapitāla pārvaldītājiem, ko koplīguma puses ir pieņēmušas Koplīguma par atskaitījumiem 6. pantā. Tādējādi šīs pamattiesības arī netraucē izdarīt secinājumu, ka strīdīgie pamatnolīgumi, kas noslēgti, lai īstenotu šo koplīgumu, var būt par iemeslu Direktīvu 92/50 vai 2004/18 pārkāpumam.

4)      Starpsecinājumi

234. Ja Tiesa, pretēji šeit paustajam viedoklim, secinātu, ka viena vai vairākas pašvaldību iestādes vai uzņēmumi, pārkāpjot Direktīvu 92/50 vai Direktīvu 2004/18, ir noslēgušas pamatnolīgumus par atskaitījumiem no bruto darba algas ar vienu vai vairākām Koplīguma par atskaitījumiem 6. pantā nosauktajām iestādēm un uzņēmumiem, tad, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, būtu jāuzskata, ka samērīguma trūkuma dēļ pamattiesības uz kolektīvām sarunām un pamattiesības uz koplīgumu autonomiju nevar kavēt izdarīt secinājumu par šo direktīvu pārkāpumu.

VIII – Kopsavilkums

235. Kopumā es secinu, ka Vācijas pašvaldībām, noslēdzot strīdīgos pamatnolīgumus par savu darbinieku papildpensijas kapitāla uzkrāšanu, bija jāņem vērā Direktīvas 92/50 vai Direktīvas 2004/18 noteikumi, ja bija izpildīti šo direktīvu piemērošanas materiālie un ratione personae nosacījumi. Tomēr pierādījums, ka publiskā iepirkuma direktīvas bija piemērojamas, ir jāsniedz Komisijai, turklāt tā šajā sakarā nevar pamatoties uz pieņēmumiem.

236. Visbeidzot, izskatāmās lietas vērtējumā izšķiroša nozīme ir tam, ka Komisija savus aprēķinus par atsevišķo pamatnolīgumu vērtību un par publiskā iepirkuma direktīvu piemērošanai atbilstošo robežvērtību sasniegšanu ir pamatojusi ar pieņēmumu, ka katra noteikta lieluma pilsēta ir noslēgusi tikai vienu pamatnolīgumu. Tā kā Vācijas valdība šo pieņēmumu jau pirmstiesas procedūrā ir apstrīdējusi kā nepamatotu un tai šajā sakarā nekādā gadījumā nevar pārmest nevēlēšanos sadarboties, lai pienācīgi noskaidrotu lietas apstākļus, Komisijas prasība galu galā ir noraidāma kā nepamatota.

IX – Secinājumi

237. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai nolemt šādi:

1)         prasību noraidīt;

2)         Komisija sedz tiesāšanās izdevumus, izņemot Dānijas Karalistes un Zviedrijas Karalistes tiesāšanās izdevumus. Dānijas Karaliste un Zviedrijas Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

---

1 – Oriģinālvaloda – vācu.

---

2 – OV L 209, 1. lpp.

---

3 – OV L 134, 114. lpp.

---

4 – BGBl. I, 3610. lpp., jaunākie grozījumi izdarīti ar 2008. gada 21. decembra likuma 5. pantu (BGBl. I, 2940. lpp.).

---

5 – 1999. gada 21. septembra spriedums lietā C‑67/96 (Recueil, I‑5751. lpp.).

---

6 – 2000. gada 21. septembra spriedums lietā C‑222/98 (Recueil, I‑7111. lpp.).

---

7 – Iepriekš minēts 5. zemsvītras piezīmē.

---

8 – Spriedums apvienotajās lietās no C‑115/97 līdz C‑117/97 (Recueil, I‑6025. lpp.).

---

9 – Spriedums lietā C‑219/97 (Recueil, I‑6121. lpp.).

---

10 – Iepriekš 5. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Albany, 54. punkts; 8. zemsvītras piezīmē minētais spriedums apvienotajās lietās Brentjens’, 51. punkts, un 9. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Drijvende Bokken, 41. punkts.

---

11 – Iepriekš 5. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Albany, 55.–58. punkts; 8. zemsvītras piezīmē minētais spriedums apvienotajās lietās Brentjens’, 52.–55. punkts, un 9. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Drijvende Bokken, 42.–45. punkts.

---

12 – Iepriekš 5. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Albany, 59. punkts; 8. zemsvītras piezīmē minētais spriedums apvienotajās lietās Brentjens’, 56. punkts, un 9. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Drijvende Bokken, 46. punkts.

---

13 – Iepriekš 5. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Albany, 60. punkts; 8. zemsvītras piezīmē minētais spriedums apvienotajās lietās Brentjens’, 57. punkts, un 9. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Drijvende Bokken, 47. punkts.

---

14 – Skat. 2000. gada 12. septembra spriedumu apvienotajās lietās no C‑180/98 līdz C‑184/98 Pavlov u.c. (Recueil, I‑6451. lpp., 67. un nākamie punkti), kurā Tiesa uzsvēra, ka koplīgumu izslēgšanu no EKL 81. panta 1. punkta piemērošanas jomas nevar attiecināt uz nolīgumu, kurš gan visiem vienas profesijas pārstāvjiem paredz garantēt noteiktu pensijas apmēru un līdz ar to uzlabot vienu no viņu darba nosacījumiem, proti, atalgojumu, bet nav noslēgts kolektīvo sarunu starp sociālajiem partneriem rezultātā.

---

15 – Skaidri apstiprināts ar iepriekš 6. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā van der Woude, 22. un nākamie punkti.

---

16 – Pamatoti – Aicher un Schumacher, no: Grabitz un Hilf, Das Recht der Europäischen Union, II sējums, EKL 81. pants, 28. punkts (40. papildu izdevums, stāvoklis 2009. gada oktobrī).

---

17 – Iepriekš minēts 6. zemsvītras piezīmē.

---

18 – Šādu koplīgumu priekšmeta kontroli arī skaidri ierosināja ģenerāladvokāts Džeikobss [Jacobs] 1999. gada 28. janvāra apvienotajos secinājumos iepriekš minētajā lietā Albany, iepriekš minētajās apvienotajās lietās Brentjens’ un iepriekš minētajā lietā Drijvende Bokken, 190. un nākamie punkti, lai nepieļautu, ka kolektīvās sarunas tiktu izmantotas par ietvaru nolīgumiem starp darba devējiem, kas konkurences ziņā varētu būtiski ietekmēt trešās personas vai trešos tirgus. Konkurences noteikumiem nevajadzētu attiekties uz kolektīvo sarunu rezultātu tikai tādā gadījumā, ja 1) nolīgums oficiāli pieņemts kolektīvo sarunu ietvaros un 2) labā ticībā starp koplīguma partneriem. Kā trešo kritēriju ģenerāladvokāts Džeikobss turklāt ierosināja, ka kolektīvajās sarunās jāizskata tādi pamatjautājumi kā algas un darba apstākļi un tās nedrīkst tieši skart trešās personas vai tirgus.

---

19 – Šajā sakarā it īpaši jānorāda, ka gandrīz pilnīga atteikšanās pēc būtības izskatīt jautājumu par attiecīgajiem koplīguma noteikumiem jāaplūko, ņemot vērā beigās Tiesas analizēto jautājumu, vai koplīguma pušu minētie pensiju fondi ir uzņēmumi atbilstoši EKL 81. pantam. Tā kā Tiesa spriedumos lietā Albany, apvienotajās lietās Brentjens’ un lietā Drijvende Bokken galu galā atzina šos fondus par uzņēmumiem, tā deva iespēju atsevišķi izvērtēt konkurenci ierobežojošo ietekmi, ko attiecīgie fondi varēja radīt. Līdz ar to šādā veidā tika mazināts konkurences tiesību ierobežojums attiecībā uz strīdīgajiem koplīgumiem.

---

20 – Ģenerāladvokāta Fenelija 2000. gada 11. maija secinājumi iepriekš 6. zemsvītras piezīmē minētajam spriedumam lietā van der Woude, 32. punkts.

---

21 – Līdzīgi uzskata arī ģenerāladvokāts Pojarešs Maduru [Poiares Maduro] 2007. gada 23. maija secinājumos lietā C‑438/05 International Transport Workers’ Federation un Finnish Seamen’s Union, saukta “Viking Line” (2007. gada 11. decembra spriedums, Krājums, I‑10779. lpp., 26. punkts).

---

22 – Iepriekš 21. zemsvītras piezīmē minētais spriedums Viking Line lietā, 53. punkts, un 2006. gada 18. jūlija spriedums lietā C‑519/04 P Meca-Medina (Krājums, I‑6991. lpp., 31.–34. punkts).

---

23 – Skat. šo secinājumu 75. un nākamos punktus.

---

24 – Skat. arī Novitz, T., “Taking collective action”, Competition Law Insight 2008, 7. sējums, 4. izdevums, 10. lpp., kura uzskata, ka Albany atkāpes nepiemērošana iepriekš 21. zemsvītras piezīmē minētajā spriedumā Viking Line lietā ir skaidrojama ar Tiesas lēmumu atzīt tiesības kolektīvi rīkoties par sociālām pamattiesībām. Azoulai, L., “The Court of justice and the social market economy: the emergence of an ideal and the conditions for its realization”, CMLR, 2008, 1335., 1347. un nākamās lpp., turklāt saskata principiālu atšķirību attiecībās starp pamatbrīvībām un pamattiesībām spriedumā lietā Albany un šādās attiecībās spriedumā Viking Line lietā.

---

25 – Iepriekš 21. zemsvītras piezīmē minētais spriedums Viking Line lietā, 33. punkts, kā arī 2000. gada 6. jūnija spriedums lietā C‑281/98 Angonese (Recueil, I‑4139. lpp., 31. punkts), 1995. gada 15. decembra spriedums lietā C‑415/93 Bosman (Recueil, I‑4921. lpp., 82. punkts) un 1974. gada 12. decembra spriedums lietā 36/74 Walrave (Recueil, 1405. lpp., 17. punkts). Šajā ziņā skat. Junker, A., “Europa und das deutsche Tarifrecht – Was bewirkt der EuGH”, ZfA, 2009, 281., 282. un nākamās lpp.

---

26 – Iepriekš 21. zemsvītras piezīmē minētais spriedums Viking Line lietā, 34. punkts; iepriekš 25. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Angonese, 33. punkts;, iepriekš 25. zemsvītras piezīmē minētie spriedumi lietā Bosman, 84. punkts, un lietā Walrave, 19. punkts.

---

27 – Skat. tikai 2004. gada 14. oktobra spriedumu lietā C‑36/02 Omega (Krājums, I‑9609. lpp., 33. punkts) un 2003. gada 12. jūnija spriedumu lietā C‑112/00 Schmidberger (Recueil, I‑5659. lpp., 71. punkts).

---

28 – Eiropas Sociālās hartas 6. pants, kas identiski pārņemts pārskatītās Eiropas Sociālās hartas, kura parakstīta Strasbūrā 1996. gada 3. maijā, 6. pantā, lai nodrošinātu efektīvu tiesību slēgt kolektīvus līgumus izmantošanu, uzliek Līgumslēdzējām pusēm pienākumu veicināt kopīgas strādājošo un darba devēju konsultācijas, kā arī, ja tas ir nepieciešams un piemērots, veicināt mehānismus brīvprātīgu sarunu noturēšanai starp darba devējiem vai darba devēju organizācijām un strādājošo organizācijām, lai ar kolektīvu līgumu palīdzību regulētu darba noteikumus un apstākļus.

---

29 – Saskaņā ar Kopienas Hartas par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām 12. punktu darba devējiem vai darba devēju organizācijām, no vienas puses, un darba ņēmēju organizācijām, no otras puses, ir jābūt tiesībām veikt pārrunas savā starpā un noslēgt koplīgumus ar nosacījumiem, kas paredzēti valstu tiesību aktos un praksē.

---

30 – Saskaņā ar Pamattiesību hartas 28. pantu darba ņēmējiem un darba devējiem vai attiecīgām to organizācijām saskaņā ar Kopienu tiesību aktiem un valstu tiesību aktiem un praksi ir tiesības iesaistīties sarunās un slēgt koplīgumus attiecīgajos līmeņos, kā arī interešu konflikta gadījumā kolektīvi rīkoties, tostarp streikot, lai aizstāvētu savas intereses.

---

31 – Šajā ziņā skat. tikai 2007. gada 18. decembra spriedumu lietā C‑341/05 Laval un Partneri (Krājums, I‑11767. lpp., 90. un 91. punkts), kā arī iepriekš 21. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu Viking Line lietā, 43. un 44. punkts, kuros tiesības uz kolektīvo rīcību, kas cieši saistītas ar tiesībām uz kolektīvām sarunām, atsaucoties uz to atzīšanu Eiropas Sociālajā hartā, Starptautiskās Darba organizācijas pieņemtajā konvencijā Nr. 87 par arodbiedrību brīvību un par tiesību apvienoties organizācijās aizsardzību, kā arī Kopienas Hartā par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, ir atzītas par pamattiesībām.

---

32 – Šajā ziņā skat. tikai Schwarze, J., “Der Reformvertrag von Lissabon – Wesentliche Elemente des Reformvertrags”, EuR, 2009 (1. burtnīca), 9. un 17. lpp., kurš pamatoti norāda, ka faktam, ka LES 6. pantā ir iekļauta tikai vispārīga atsauce uz Hartu, nav juridiskas nozīmes un to nevar izmantot kā argumentu pret Pamattiesību hartas iekļaušanu primārajās tiesībās. Tomēr 30. protokolā par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas piemērošanu Polijai un Apvienotajai Karalistei šīm valstīm ir paredzēta atkāpe.

---

33 – Tiesa tagad jau pastāvīgajā judikatūrā ir nospriedusi, ka pamattiesību aizsardzība ir leģitīmas intereses, kuras principā var attaisnot ierobežojumu primārajās tiesībās garantēto pamatbrīvību noteiktajiem pienākumiem; skat. iepriekš 31. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Laval un Partneri, 93. punkts; iepriekš 21. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu Viking Line lietā, 45. punkts; iepriekš 27. zemsvītras piezīmē minētos spriedumus lietā Omega, 35. punkts, un lietā Schmidberger, 74. punkts. Tas tomēr nenozīmē, ka darbības, kas vērtējamas kā pamattiesību īstenošana, eo ipso atrodas ārpus pamatbrīvību piemērošanas jomas. Gluži pretēji, pamattiesības pēc iespējas jāīsteno atbilstoši tiesībām un brīvībām, ko aizsargā Līgums, turklāt jebkuras pretrunas starp pamattiesībām un saistībām, kas izriet no pamatbrīvībām, ir jārisina, pamatojoties uz samērīguma principu, ņemot vērā attiecīgo pamattiesību un pamatbrīvību konkrētās pazīmes. Skat. šo secinājumu 183. un nākamos punktus.

---

34 – 2009. gada 19. maija spriedums lietā C‑538/07 Assitur (Krājums, I‑4219. lpp., 25. punkts) un 2008. gada 21. februāra spriedums lietā C‑412/04 Komisija/Itālija (Krājums, I‑619. lpp., 2. punkts).

---

35 – 2009. gada 23. decembra spriedums lietā C‑305/08 CoNISMa (Krājums, I‑0000. lpp., 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

---

36 – 2007. gada 13. decembra spriedums lietā C‑337/06 Bayerischer Rundfunk u.c. (Krājums, I‑11173. lpp., 37. punkts), 2001. gada 1. februāra spriedums lietā C‑237/99 Komisija/Francija (Recueil, I‑939. lpp., 43. punkts) un 1988. gada 20. septembra spriedums lietā 31/87 Beentjes (Recueil, 4635. lpp., 11. punkts).

---

37 – Skat. Marx, F. un Prieß, H., no: Jestaedt, Kemper, Marx un Prieß, Das Recht der Auftragsvergabe, Noivīda, 1999, 16. un 17. lpp.

---

38 – Skat. tikai iepriekš 36. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Beentjes, kurā Tiesa atzina, ka Padomes 1971. gada 26. jūlija Direktīva 71/305/EEK, ar ko koordinē būvdarbu valsts līgumu piešķiršanas procedūras (OV L 185, 5. lpp.), ir piemērojama publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrai, ko rīkoja tāda valsts pārvaldē oficiāli neiekļauta iestāde kā “vietējā zemes ierīcības komisija”.

---

39 – Skat. iepriekš 36. zemsvītras piezīmē minētos spriedumus lietā Bayerischer Rundfunk u.c., 38. punkts, un lietā Komisija/Francija, 41. punkts, kā arī 2000. gada 3. oktobra spriedumu lietā C‑380/98 University of Cambridge (Recueil, I‑8035. lpp., 16. punkts).

---

40 – Iepriekš 36. zemsvītras piezīmē minētie spriedumi lietā Bayerischer Rundfunk u.c., 36. punkts, un lietā Komisija/Francija, 42. punkts, un iepriekš 39. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā University of Cambridge, 17. punkts.

---

41 – 1998. gada 15. janvāra spriedums lietā C‑44/96 (Recueil, I‑73. lpp., 42. un nākamie punkti). Šajā ziņā skat. arī Bovis, C., “Case C‑44/96, Mannesmann Anlagenbau Austria AG”, CMLR, 1999, 205. un 212. lpp.

---

42 – Turpretī, ja līgumslēdzēja iestāde grasās pati kā pakalpojumu sniedzēja veikt konkurencei atvērtu neatkarīgu saimniecisko darbību un šajā sakarā iesaistās konkurencē ar komersantiem, nevar noliegt, ka tās lēmums, par daļu no šīm darbībām slēgt apakšlīgumu ar kādu trešo personu, ir pamatots ar citiem, nevis komerciāliem apsvērumiem. Šādā situācijā publiskā iepirkuma direktīvas ir piemērojamas bez ierobežojuma. Skat. 2004. gada 18. novembra spriedumu lietā C‑126/03 Komisija/Vācija (Krājums, I‑11197. lpp., 16. un nākamie punkti).

---

43 – Šajā ziņā skat. ģenerāladvokāta Ležē [Léger] 1997. gada 16. septembra secinājumus iepriekš 41. zemsvītras piezīmē minētajam spriedumam lietā Mannesmann Anlagenbau Austria u.c., 46. punkts.

---

44 – Egger, A. Europäisches Vergaberecht. Bādenbādene, 2008, 416. punkts. Skat. arī 2000. gada 5. oktobra spriedumu lietā C‑337/98 Komisija/Francija (Recueil, I‑8377. lpp., 37. un nākamie punkti).

---

45 – 2009. gada 29. oktobra spriedums lietā C‑246/08 Komisija/Somija (Krājums, I‑0000. lpp., 52. punkts), 2009. gada 6. oktobra spriedums lietā C‑438/07 Komisija/Zviedrija (Krājums, I‑0000. lpp., 49. punkts) un 2007. gada 6. decembra spriedums lietā C‑401/06 Komisija/Vācija (Krājums, I‑10609. lpp., 27. punkts).

---

46 – Skat. tikai 1988. gada 22. septembra spriedumu lietā 272/86 Komisija/Grieķija (Recueil, 4875. lpp., 21. punkts).

---

47 – C‑79/94 (Recueil, I‑1071. lpp.).

---

48 – OV L 13, 1. lpp.

---

49 – Iepriekš 47. zemsvītras piezīmē minētais 1995. gada 4. maija spriedums.

---

50 – Direktīvas 2004/18/EK 1. panta 5. punktā pamatnolīgums tiek raksturots kā “nolīgums, ko viena vai vairākas līgumslēdzējas iestādes un viens vai vairāki komersanti noslēdz ar mērķi paredzēt noteikumus līgumiem, kuru slēgšanas tiesības plānots piešķirt konkrētā laika posmā, jo īpaši attiecībā uz cenu un, attiecīgā gadījumā, uz paredzēto kvalitāti”. Kaut gan no šī vispārējā formulējuma tieši nevar secināt, ka šajos pamatnolīgumos parasti ir paredzēti noteikumi līgumiem, kurus vēlākā laika posmā slēgs līgumslēdzējas iestādes, no direktīvas preambulas 11. apsvēruma skaidri izriet, ka likumdevējs ir izdarījis šādu pamatpieņēmumu.

---

51 – Skat. šo secinājumu 94. punktu.

---

52 – Skat. šo secinājumu 97. punktu.

---

53 – Šajā ziņā skat. Meyer, H., Janko, M. un Hinrichs, L, “Arbeitgeberseitige Gestaltungsmöglichkeiten bei der Entgeltumwandlung”, DB, 2009, 1533. lpp., kuri kā galveno atskaitījumu no bruto darba algas pazīmi uzsver, ka šos atskaitījumus finansē darba ņēmēji.

---

54 – Skat. Dreher, M., no: Immenga, U. un Mestmäcker, E. J. Wettbewerbsrecht, 2. sējums, Minhene, 4. izdevums, 2007, 99. pants, 20. un 21. punkts. Tādējādi Kopienu publiskā iepirkuma tiesībās tiek iekļauts nosacījums, kas EKL 50. pantā tiek skaidri minēts pakalpojumu sniegšanas brīvības kontekstā un kas galu galā ir arī visu pārējo pamatbrīvību pamatā.

---

55 – Iepriekš 42. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Komisija/Vācija, 20. punkts.

---

56 – 2006. gada 11. maija spriedums lietā C‑340/04 (Krājums, I‑4137. lpp., 63. un nākamie punkti).

---

57 – Pamatoti uzskata iepriekš 54. zemsvītras piezīmē minētais Dreher, M., 99. pants, 21. punkts.

---

58 – Līdzīgi uzskata arī Schmidt, J., “Betriebliche Altersvorsorge im öffentlichen Dienst durch private Versicherungsunternehmen”, VersR, 2007, 760. un 765. lpp., kurš pamatoti norāda, ka atskaitījumu no bruto darba algas gadījumā publiskā iepirkuma direktīvu teleoloģiskā interpretācija liecina par labu publiskā iepirkuma tiesību piemērošanai. Šis autors turklāt aplūko iespēju piešķirt finansiālu raksturu faktam, ka darba devējs pensiju kapitāla pārvaldītājam kā apdrošinātās personas novirza savus darba ņēmējus.

---

59 – Šajā ziņā skat. it īpaši Direktīvas 92/50/EEK preambulas astoto apsvērumu.

---

60 – Jochum, G., no: Grabitz un Hilf. Das Recht der Europäischen Union. IV sējums, B 7, 53. punkts (40. papildu izdevums, stāvoklis 2009. gada oktobrī).

---

61 – 2009. gada 16. jūlija spriedums lietā C‑208/07 vonChamier‑Glisczinski (Krājums, I‑0000. lpp., 68. punkts), 2005. gada 7. jūnija spriedums lietā C‑543/03 Dodl un Oberhollenzer (Krājums, I‑5049. lpp., 27. punkts) un 1998. gada 12. maija spriedums lietā C‑85/96 Martínez Sala (Recueil, I‑2691. lpp., 31. punkts).

---

62 – Līdzīgi arī iepriekš 60. zemsvītras piezīmē minētais Jochum, G., 53. punkts; iepriekš 54. zemsvītras piezīmē minētais Dreher, M., 100. pants, 25. punkts; Bungenberg, M., no: Loewenheim, U., Meessen, K. un Riesenkampff, A., Kartellrecht, 2. sējums – GWB, Minhene, 2006, 100. pants, 20. punkts; iepriekš 58. zemsvītras piezīmē minētais Schmidt, J., 766. lpp.

---

63 – Skat. tikai iepriekš 61. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā von Chamier‑Glisczinski, 69. punkts, kā arī 2008. gada 11. septembra spriedumu lietā C‑228/07 Petersen (Krājums, I‑6989. lpp., 45. punkts) un 1986. gada 3. jūlija spriedumu lietā 66/85 Lawrie‑Blum (Recueil, 2121. lpp., 17. punkts).

---

64 – Šajā ziņā skat. Direktīvas 2004/18 9. panta 2. punktu, kas nosaka, ka līguma vērtības tāmei jābūt derīgai brīdī, kad nosūta līguma paziņojumu, kā paredzēts 35. panta 2. punktā, vai – ja šāds paziņojums nav nepieciešams – brīdī, kad līgumslēdzēja iestāde sāk līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru.

---

65 – No pašvaldību papildpensiju fondu aptaujas par atskaitījumiem no bruto darba algas, ko 2008. gada 18. novembrī veica Arbeitsgemeinschaft Kommunale und Kirchliche Altersversorgung(AKA) e.V., kuras rezultātus Vācijas valdība kā 2. pielikumu ir pievienojusi savam atbildes rakstam, izriet, ka vidējais pašvaldību darba ņēmēju skaits, kuri jau 2003. gadā bija veikuši atskaitījumus no bruto darba algas, bija 0,61 %, ar vidējo atskaitījumu iemaksu EUR 61,28 mēnesī. Tas, protams, paredz, ka pašvaldību darba devēji jau 2003. gadā bija noslēguši vairākus pamatnolīgumus ar pensiju kapitāla pārvaldītājiem.

---

66 –      OV L 328, 1. lpp.

---

67 –      OV L 326, 17. lpp.

---

68 –      OV L 333, 28. lpp.

---

69 – Komisijas 2008. gada 19. jūnija prasības pieteikuma 34. punkts.

---

70 – Šķiet, ka no šāda viedokļa Komisija savā 2008. gada 27. oktobra atbildes rakstā ir atteikusies, nesniedzot sīkākus paskaidrojumus. Proti, Komisija savā atbildes rakstā izmainīja un ierobežoja prasības formulējumu, laika posmam no 2004. līdz 2005. gadam piemērojot robežvērtību EUR 236 000 apmērā, laika posmam no 2006. līdz 2007. gadam – robežvērtību EUR 211 000 apmērā, un laika posmam no 2007. līdz 2008. gadam – robežvērtību EUR 206 000 apmērā. Tiesas sēdē, atbildot uz jautājumu, Komisija atzina, ka, nosakot robežvērtību, jāņem vērā attiecīgā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas brīdis.

---

71 – Skat. šo secinājumu 143. punktu.

---

72 – Skat. Direktīvas 2004/18/EK 9. panta 2. un 9. punktu. Attiecībā uz Direktīvu 92/50/EEK skat. Haak, S., “Abschluss von Rahmenvereinbarungen”, no: Pitschas, R. un Ziekow, J., Vergaberecht im Wandel, Berlīne, 2006, 99. un 102. lpp.

---

73 – Skat. iepriekš 72. zemsvītras piezīmē minēto Haak, S., 103. lpp.

---

74 – TNS Infratest Sozialforschung 2007. gada 22. jūnija pētījums Federālās darba un sociālo lietu ministrijas uzdevumā, pētījuma nosaukums “Situation und Entwicklung der betrieblichen Altersversorgung in Privatwirtschaft und öffentlichem Dienst 2001–2006. Endbericht mit Tabellen”, Komisija pievienojusi prasības pieteikumam kā A‑11. pielikumu.

---

75 – Kuhlmann, S. Kommunen zwischen Staat und Markt: Lokalmodelle und -reformen im internationalen Vergleich. Deutsche Zeitschrift für Kommunalwissenschaft, Themenheft II/2006 “Kommunalpolitik und Kommunalverwaltung”, Komisija pievienojusi prasības pieteikumam kā A‑12. pielikumu.

---

76 – 2005. gada 25. novembra juridiskā atzinuma – memoranda par Koplīguma par atskaitījumiem no bruto darba algas pašvaldību civildienesta darbiniekiem (Koplīgums par atskaitījumiem) 6. panta vērtējumu Eiropas Kopienas publiskā iepirkuma tiesību skatījumā sagatavojis prof. Kēnigs [Koenig] izdevumā: Arbeitsgemeinschaft Kommunale und Kirchliche Altersversorgung (AKA) e.V., Minhene, Komisija pievienojusi replikai kā C‑1. pielikumu.

---

77 – Procentu un vidējo iemaksu likme noteikta, atsaucoties uz pašvaldību papildpensiju fondu aptauju par atskaitījumiem no bruto darba algas, ko 2008. gada 18. novembrī veica Arbeitsgemeinschaft Kommunale und Kirchliche Altersversorgung(AKA) e.V., Vācijas Federatīvā Republika pievienojusi atbildes rakstam kā 2. pielikumu.

---

78 – Saskaņā ar Komisijas sagatavoto lielāko Vācijas pilsētu sarakstu, ko tā kā pielikumu pievienojusi savam prasības pieteikumam, 2006. gadā 34 pilsētās bija vairāk nekā 217 610 iedzīvotāju. Tomēr lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka lielākā Vācijas pilsēta – Berlīne, neietilpst Koplīguma par atskaitījumiem piemērošanas jomā.

---

79 – Skat. Direktīvas 92/50/EEK 7. panta 3. punktu, kā arī Direktīvas 2004/18/EK 9. panta 3. punktu.

---

80 – Skat. tikai 2000. gada 5. oktobra spriedumu lietā C‑16/98 Komisija/Francija (Recueil, I‑8315. lpp.).

---

81 – Komisijas 2007. gada 30. janvāra vēstule, pievienota prasības pieteikumam kā A‑5. pielikums.

---

82 – Vācijas Federatīvās Republikas valdības 2007. gada 1. marta paziņojums Eiropas Kopienu Komisijai (9. lpp.), pievienots Komisijas prasības pieteikumam kā A‑6. pielikums. Šajā paziņojumā Vācijas valdība, atbildot uz jautājumu, kādi kritēriji tika izmantoti Koplīguma par atskaitījumiem 6. pantā nosaukto pensiju kapitāla pārvaldītāju izvēlē (8. lpp.), arī uzsvēra, ka, “ja darba devēji nepiedāvā saviem darba ņēmējiem visus īstenošanas veidus”, lēmums par labu vienam pensiju kapitāla pārvaldītājam tiek pieņemts atkarībā no piedāvājumu iesniedzēju spējas sniegt kvalitatīvu pakalpojumu.

---

83 – Iepriekš 21. zemsvītras piezīmē minētais spriedums Viking Line lietā.

---

84 – Turpat, 42. un nākamie punkti.

---

85 – Turpat, 68. un nākamie punkti.

---

86 – Turpat, 75. punkts.

---

87 – Turpat, 77. punkts.

---

88 – Turpat, 80. punkts.

---

89 – Turpat, 84. punkts.

---

90 – Turpat, 77. un nākamie punkti.

---

91 – Šajā sakarā kritiski izsakās Thomas, S., “La jurisprudence de la Cour de justice et du Tribunal de première instance. Chronique des arrêts. Arrêt ‘Viking’”, Revue du droit de l’Union européenne, 2008, 193. un 199. lpp. Šajā ziņā skat. arī Davies, A. C. L., “One Step Forward, Two Steps Back? The Viking and Laval Cases in the ECJ”, Industrial Law Journal 2008, 126., 141. un 142. lpp.; Bücker, A., “Die Rosella-Entscheidung des EuGH zu gewerkschaftlichen Maßnahmen gegen Standortverlagerungen: der Vorhang zu und viele Fragen offen”, NZA, 2008, 212., 215. un 216. lpp.

---

92 – Šajā ziņā skat. 2001. gada 25. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑49/98, C‑50/98, no C‑52/98 līdz C‑54/98 un no C‑68/98 līdz C‑71/98 Finalarte u.c. (Recueil, I‑7831. lpp., 33. punkts) un 1999. gada 23. novembra spriedumu apvienotajās lietās C‑369/96 un C‑376/96 Arblade u.c. (Recueil, I‑8453. lpp., 36. punkts). Par darba ņēmēju aizsardzības atzīšanu par sabiedriskā labuma interesēm skat. arī Eichenhofer, E., “Dienstleistungsfreiheit und Arbeitnehmerschutz”, JZ, 2007, 425., 427. un 428. lpp.

---

93 – Iepriekš 31. zemsvītras piezīmē minētais spriedums.

---

94 – Šajā ziņā skat. Rebhahn, R., “Grundfreiheit vor Arbeitskampf – der Fall Viking”, ZESAR, 2008, 109. un 115. lpp., kurš, analizējot spriedumus Viking Line lietā un lietā Laval un Partneri, secina, ka katrā ziņā galu galā Tiesai pamatbrīvības līdz šim hierarhijas ziņā ir atradušās augstāk par pamattiesībām. Skat. Vigneau, C., “Encadrement par la Cour de l’action collective au regard du Traité de Rome”, La Semaine Juridique – éd. G, 2008, II 10060, 33., 34. un 35. lpp., atbilstoši viņa analīzei Tiesa ar šiem spriedumiem ir atzinusi tiesības uz kolektīvu rīcību par “otršķirīgām pamattiesībām”. Zwanziger, B., “Arbeitskampf- und Tarifrecht nach den EuGH-Entscheidungen ‘Laval’ und ‘Viking’”, DB, 2008, 294. un 295. lpp., uzskata, ka – salīdzinājumā ar iepriekš 27. zemsvītras piezīmē minētajā spriedumā lietā Schmidberger veikto pamattiesību un pamatbrīvību izsvēršanu – spriedumos Viking Line lietā un lietā Laval un Partneri ir notikusi smaguma centra nobīde par labu pamatbrīvībām.

---

95 – Šajā sakarā tiesību doktrīnā turklāt tiek uzsvērts, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, atbilstoši kurai EKL 39., 43. un 49. pants attiecas arī uz citāda veida regulējumiem, kuru mērķis ir kolektīvā veidā regulēt algotu darbu, pašnodarbināto personu darbu un pakalpojumu sniegšanu (šajā ziņā skat. šo secinājumu 66. punktu), tagad konkrētu nosacījumu gadījumā arī arodbiedrībām un citām nevalstiskām organizācijām var pārmest pamatbrīvību pārkāpumu, tomēr judikatūra par rakstītiem un nerakstītiem pamatojumiem primāri ir attīstīta saistībā ar pamatbrīvību pārkāpumiem, ko veic dalībvalstis. Šī iemesla dēļ parasti šādām nevalstiskām organizācijām ir ļoti grūti pierādīt pamatojuma esamību; skat. iepriekš 91. zemsvītras piezīmē minēto Davies A. C. L., 142. lpp. To varētu uzskatīt par Kopienu tiesību asimetrisku attīstību.

---

96 – Jaunākais apstiprinājums 2009. gada 6. oktobra spriedumā lietā C‑153/08 Komisija/Spānija (Krājums, I‑0000. lpp., 36. punkts).

---

97 – Skat. arī ģenerāladvokāta Mengoci [Mengozzi] 2007. gada 23. maija secinājumus iepriekš 31. zemsvītras piezīmē minētajam spriedumam lietā lietā Laval un Partneri, 84. punkts, kā arī viņa 2006. gada 26. oktobra secinājumus lietā C‑354/04 P Gestoras Pro Amnistía u.c./Padome (2007. gada 27. februāra spriedums, Krājums, I‑1579. lpp., 177. punkts) un lietā C‑355/04 P Segi u.c./Padome (2007. gada 27. februāra spriedums, Krājums, I‑1657. lpp., 177. punkts).

---

98 – Skouris, V. Das Verhältnis von Grundfreiheiten und Grundrechten im europäischen Gemeinschaftsrecht. No: DÖV, 2006, 89., 93. un nākamās lpp. Skat. arī Prechal, S. un De Vries, S. A., “Viking/Laval en de grondslagen van het internemarktrecht”, S.E.W., 2008, 425., 434. un 435. lpp., kuri norāda, ka konfliktu starp pamattiesībām un pamatbrīvībām bieži var pārformulēt par konfliktu starp divām pamattiesībām.

---

99 – Skat. tikai Rengeling, H. W. un Szczekalla, P. Grundrechte in der Europäischen Union, Ķelne, 2004, 1008. punkts, kuri saistībā ar – tagad par Kopienu pamattiesībām atzītām un ar pamattiesībām uz koplīgumu autonomiju īpaši cieši saistītām – tiesībām uz kolektīvo rīcību uzsver, ka iespējamas konfliktsituācijas starp pamatbrīvībām un šīm tiesībām uz kolektīvo rīcību jānoregulē, izmantojot izsvēršanas metodi.

---

100 – Par šo samērīguma principa trīspakāpju pārbaudes kritēriju skat. manus 2010. gada 21. janvāra secinājumus lietā C‑365/08 Agrana Zucker (Krājums, I‑0000. lpp., 59. un nākamie punkti).

---

101 – Šis vērtējums atbilst Pamattiesību hartas 52. panta 1. punkta principiem. Saskaņā ar Pamattiesību hartas 52. panta 1. punktu visiem šajā hartā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos un tajos jārespektē šo tiesību un brīvību būtība. Ievērojot proporcionalitātes principu, ierobežojumus drīkst uzlikt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības.

---

102 – Iepriekš 27. zemsvītras piezīmē minētais spriedums.

---

103 – 2008. gada 3. aprīļa spriedums lietā C‑346/06 (Krājums, I‑1989. lpp.).

---

104 – Iepriekš 27. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Schmidberger, 82. un nākamie punkti.

---

105 – Turpat, 89. un nākamie punkti.

---

106 – Iepriekš minēts 103. zemsvītras piezīmē.

---

107 – Par darba ņēmēju aizsardzības atzīšanu par primāro vispārējo interešu iemeslu skat. 92. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru. Par sociālā nodrošinājuma sistēmu finansiālās stabilitātes atzīšanu par primāro vispārējo interešu iemeslu skat. 2006. gada 16. maija spriedumu lietā C‑372/04 Watts (Krājums, I‑4325. lpp., 103. punkts un tajā minētā judikatūra).

---

108 – Šajā ziņā skat. it īpaši Eiropas Sociālās hartas 6. panta, pārskatītās Eiropas Sociālās hartas 6. panta, Kopienas Hartas par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām 12. punkta un Pamattiesību hartas 28. panta formulējumu.

---

109 – Skat. 2009. gada 17. novembra spriedumu lietā C‑169/08 Presidente del Consiglio dei Ministri (Krājums, I‑0000. lpp., 42. punkts).

---

110 – 1989. gada 11. jūlija spriedums lietā 265/87 Schräder (Recueil, 2237. lpp., 21. punkts).

---

111 – Šajā vietā, protams, jāatgādina, ka Tiesa pastāvīgajā judikatūrā arī pēc būtības izvērtē, vai koplīgumi nepārkāpj diskriminācijas aizliegumu, kas ir nostiprināts EKL 39. pantā un Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulā (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā (OV L 257, 2. lpp.). Šīs regulas 7. panta 4. punktā ir skaidri paredzēta koplīgumu satura kontrole. Skat. 2004. gada 16. septembra spriedumu lietā C‑400/02 Merida (Krājums, I‑8471. lpp.), 1998. gada 24. septembra spriedumu lietā C‑35/97 Komisija/Francija (Recueil, I‑5325. lpp.) un 1998. gada 15. janvāra spriedumu lietā C‑15/96 Schöning‑Kougebetopoulou (Recueil, I‑47. lpp.).

---

112 – Pārskatāmības princips saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gan ļauj par labu iespējamajiem līgumslēdzējiem nodrošināt pietiekamu publicitātes līmeni, tomēr tas neparedz obligāti izpildāmu pienākumu izsludināt konkursu; skat. 2008. gada 13. novembra spriedumu lietā C‑324/07 Coditel Brabant (Krājums, I‑8457. lpp., 25. punkts) un 2005. gada 21. jūlija spriedumu lietā C‑231/03 Coname (Krājums, I‑7287. lpp., 21. punkts).

---

113 – Skat. arī Hanau, P., “Tarifvertragliche Beschränkungen der Entgeltumwandlung”, DB, 2004, 2266. un 2268. lpp., kurš, izmantojot vislabvēlīgākā noteikuma principu, kas ir viens no Vācijas tiesību koplīgumu jomā vispārējiem pamatprincipiem, īpaši kodolīgi apšauba Koplīguma par atskaitījumiem 6. pantā noteikto pensiju kapitāla pārvaldītāju ierobežojumu. Pēc viņa domām, būtu absurdi uzskatīt, ka koplīgums varētu izslēgt iespēju, ka pašvaldību darba devēji varētu noslēgt izdevīgākus nolīgumus par atskaitījumiem no bruto darba algas, turklāt neraugoties uz to, vai alternatīvā risinājuma izdevīgums attiecas uz darba devēja tiešajiem pakalpojumiem vai pensiju kapitāla pārvaldītāja pakalpojumiem, jo koplīguma uzdevums ir darba ņēmēju aizsardzība.

---

114 – Šajā sakarā nevar neminēt, ka vācu doktrīnā nozīmīgi autori visnotaļ kritiski ir izskatījuši jautājumu par Koplīguma par atskaitījumiem 6. pantā noteikto pensiju kapitāla pārvaldītāju iepriekšējo izvēli. Skat. it īpaši iepriekš 113. zemsvītras piezīmē minēto Hanau, P., 2269. lpp., kurš uzskata, ka Koplīgumā par atskaitījumiem paredzētie ierobežojumi attiecībā uz pensiju kapitāla pārvaldītājiem, kuriem ļauts pieņemt atskaitījumus, ir labvēlīgi pensiju kapitāla pārvaldītāju, nevis darba ņēmēju interesēm.

---

115 – Šajā ziņā skat. Jarass, D. EU-Grundrechte, Minhene, 2005, 344. lpp., kurš uzskata, ka tiesību uz kolektīvām sarunām un kolektīvu rīcību ierobežojumi ir iespējami īpaši tur, kur kolektīvās sarunas neattiecas uz darba apstākļiem.