ĢENERĀLADVOKĀTES VERICAS TRSTENJAKAS [VERICA TRSTENJAK] SECINĀJUMI,

sniegti 2009. gada 8. septembrī (1)

Lieta C‑215/08

E. Friz GmbH

pret

Carsten von der Heyden

(Bundesgerichtshof (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Direktīva 85/577/EEK – Patērētāju tiesību aizsardzība gadījumos, kad līgumi ir noslēgti ārpus uzņēmuma telpām – Piemērošanas joma – Pievienošanās slēgtam nekustamo īpašumu fondam, kas izveidots kā civiltiesību sabiedrība (societas) – Atteikšanās no līguma – Ex nunc iedarbība

Satura rādītājs

I –   Ievads

II – Atbilstošās tiesību normas

A –   Kopienu tiesības

B –   Valsts tiesiskais regulējums

III – Fakti, pamata prāva un lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu

IV – Tiesvedība Tiesā

V –   Lietas dalībnieku argumenti

A –   Pieņemamība

B –   Pirmais prejudiciālais jautājums

C –   Otrais prejudiciālais jautājums

VI – Ģenerāladvokātes vērtējums

A –   Ievads

B –   Pieņemamība

C –   Pirmais prejudiciālais jautājums

1)     Pamatjēdzieni

a)     Slēgts nekustamo īpašumu fonds

b)     Civiltiesību sabiedrība

2)     Par to, vai pievienošanās slēgtam nekustamo īpašumu fondam, kas izveidots kā civiltiesību sabiedrība, ietilpst Direktīvas 85/577 piemērošanas jomā

a)     Līguma Direktīvas 85/577 nozīmē pastāvēšanas nosacījumi

b)     Izņēmumi saskaņā ar Direktīvas 85/577 3. panta 2. punktu

i)     Līgumi par nekustamajiem īpašumiem

ii)   Vērtspapīru līgumi

3)     Vācijas HWiG piemērošanas joma

4)     Ierosinātais risinājums attiecībā uz pirmo jautājumu

D –   Otrais prejudiciālais jautājums

1)     Informācijas sniegšana par atteikuma tiesībām

2)     Juridiskā analīze pēc būtības

3)     Ierosinātais risinājums attiecībā uz otro jautājumu

E –   Secinājums

VII – Secinājumi

I –    Ievads

1.        Šajā lietā par to, kā interpretēt Padomes 1985. gada 20. decembra Direktīvas 85/577/EEK par patērētāja aizsardzību attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām (2) (turpmāk tekstā – “Direktīva 85/577”), ir izvirzīti divi tiesību jautājumi. Jānoskaidro, pirmkārt, vai Direktīva 85/577 ir piemērojama gadījumā, kad notiek pievienošanās slēgtam nekustamo īpašumu fondam, kas izveidots kā civiltiesību sabiedrība, un, otrkārt, vai tiesiskajām sekām, kādas rada atteikšanās no šāda fonda, ir ex tunc vai ex nunc iedarbība.

2.        Šīs lietas īpatnība ir tā, ka izvirzītie problēmjautājumi attiecas uz divām tiesību jomām: patērētāju tiesību aizsardzības jomu un sabiedrību tiesību jomu. Šajā sakarā Tiesai nolēmumā būs jāņem vērā īpašās pazīmes, kas piemīt sabiedrības līgumam, ar ko tiek izveidota civiltiesību sabiedrība, un jāizvērtē, vai Direktīva 85/577, kura sākotnēji bija izstrādāta abpusējiem līgumiem, ir piemērojama arī gadījumā, ja sabiedrībai pievienojas jauns sabiedrības dalībnieks, tādējādi kļūstot par sabiedrības līguma slēdzēju. Tajā pašā laikā īpašās pazīmes, kādas ir civiltiesību sabiedrībai, kas balstīta uz sabiedrības dalībnieku vienlīdzības principu, būs svarīgas, izvērtējot sekas, kādas rada atteikšanās no sabiedrības, jo, tā kā arī pārējiem sabiedrības dalībniekiem ir patērētāju statuss Direktīvas 85/577 nozīmē, tad ir jāaizsargā visi sabiedrības dalībnieki, nevis tikai tas, kurš atsakās no sabiedrības. Tāpēc šajā lietā nebūs iespējams akli pamatoties uz minētās direktīvas noteikumu gramatisku interpretāciju, bet gan vajadzēs galvenokārt ņemt vērā direktīvas mērķi, pat ja tādējādi mēs attālinātos no tās normu šaurās gramatiskās nozīmes.

3.        Šī prāva būtībā ir saistīta ar plašāku Vācijā radušos problēmjautājumu loku par ieguldījumiem sen būvētos nekustamajos īpašumos, kuri pazīstami ar nosaukumu “Schrottimmobilien” (3) [graustu nekustamie īpašumi]. Ieguldījums šādos nekustamajos īpašumos, kas Vācijā ir bijis iecienīts galvenokārt nodokļu priekšrocību dēļ, bieži vien nav sniedzis cerētos rezultātus, tāpēc ieguldītāji ir meklējuši veidus, kā izbeigt savas finanšu saistības, arī atsaucoties uz Kopienu direktīvām patērētāju tiesību aizsardzības jomā. Tādējādi Tiesai jau ir bijusi iespēja aplūkot problēmjautājumus saistībā ar līdzīgiem apstākļiem, bet kuri radījuši citādus tiesību jautājumus, – lietā Schulte (4) un lietā Crailsheimer Volksbank (5). Lietā Schulte tā ir skaidri atzinusi, ka ar patērētāja atteikšanos no līguma, kas noslēgts ārpus tirgotāja uzņēmuma telpām, ir jāatjaunojas iepriekšējam stāvoklim [status quo ante] (6). Tāpēc šajā lietā ir jāpārbauda, vai šis noteikums ir piemērojams bez ierobežojumiem arī tad, ja patērētājs atsakās no slēgta nekustamo īpašumu fonda, kas izveidots kā civiltiesību sabiedrība.

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Kopienu tiesības

4.        Direktīvas 85/577 1. panta 1. punktā ir paredzēts:

“1.      Šī direktīva attiecas uz līgumiem, saskaņā ar kuriem tirgotājs patērētājam piegādā preces vai sniedz pakalpojumus un kurus noslēdz:

[..]

–      tirgotāja veikta apmeklējuma laikā:

i)      patērētāja mājās vai cita patērētāja mājās;

[..]

         ja apmeklējums nenotiek pēc patērētāja izteikta pieprasījuma.”

5.        Direktīvas 85/577 2. pantā ir noteikts:

“Šajā direktīvā:

–      “patērētājs” ir fiziska persona, kura darījumos, uz ko attiecas šī direktīva, darbojas nolūkos, kurus nevar uzskatīt par saistītiem ar tās profesionālo darbību;

–      “tirgotājs” ir fiziska vai juridiska persona, kas attiecīgajā darījumā darbojas savā tirdzniecības vai profesionālajā statusā, un jebkura persona, kur[a] darbojas tirgotāja vārdā vai vietā.”

6.        Direktīvas 85/577 3. panta 2. punktā ir noteikts:

“2.      Šī direktīva neattiecas uz:

a)      nekustamā īpašuma būvniecības, pirkuma un nomas līgumiem vai līgumiem par citām tiesībām attiecībā uz nekustamo īpašumu.

         Šī direktīva attiecas uz līgumiem par preču piegādi un par to iekļaušanu nekustamā īpašumā vai līgumiem par nekustamā īpašuma remontu;

[..].”

7.        Direktīvas 85/577 4. pants ir formulēts šādi:

“Darījumos, uz kuriem attiecas 1. pants, tirgotājiem ir jādod patērētājiem rakstveida paziņojums par to atteikuma tiesībām 5. pantā noteiktajā laikā, paziņojumā norādot tās personas vārdu un adresi, pret kuru šādas tiesības var izmantot.

Šādu paziņojumu datē un tajā norāda ziņas, pēc kurām var identificēt līgumu. To nodod patērētājam:

a)      gadījumā, kas paredzēts 1. panta 1. punktā, – līguma noslēgšanas laikā;

[..].

Dalībvalstis nodrošina, lai to valstu tiesību aktos būtu paredzēti attiecīgi patērētāju tiesību aizsardzības pasākumi tajos gadījumos, kad šajā pantā minētā informācija nav sniegta.”

8.        Direktīvas 85/577 5. pants ir izteikts šādi:

“1.      Patērētājam ir tiesības ne mazāk kā (7) septiņu dienu laikā no dienas, kad patērētājs saņēmis 4. pantā minēto paziņojumu, atteikties no darījuma saistībām saskaņā ar valsts tiesību aktos noteikto procedūru, nosūtot paziņojumu. Ir pietiekami, ja paziņojumu nosūta pirms šā laikposma beigām.

2.      Paziņojuma nosūtīšana atbrīvo patērētāju no jebkādām saistībām, kas izriet no izbeigtā līguma.”

9.        Direktīvas 85/577 7. pantā ir paredzēts:

“Ja patērētājs izmanto atteikuma tiesības, šāda atteikuma likumīgo spēku nosaka valsts tiesību akti, jo īpaši tie, kas attiecas uz maksājumu atlīdzību par piegādātām precēm un pakalpojumiem un uz saņemto preču atdošanu atpakaļ.”

10.      Direktīvas 85/577 8. pantā ir noteikts:

“Šī direktīva neliedz dalībvalstīm pieņemt vai saglabāt spēkā labvēlīgākus patērētāju aizsardzības noteikumus jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.”

B –    Valsts tiesiskais regulējums

11.      Direktīva 85/577 Vācijas tiesību sistēmā ir transponēta ar 1986. gada 16. janvāra Likumu par sliekšņa darījumu un līdzīgu darījumu atcelšanu (Gesetz über den Widerruf von Haustürgeschäften und ähnlichen Geschäften vom 16. Januar 1986 (8); turpmāk tekstā – “HWiG”). Attiecīgo faktu rašanās laikā minētais likums vēl bija spēkā, bet no 2002. gada 1. janvāra tas tika atcelts ar 2001. gada 26. novembra Likumu par saistību tiesību modernizāciju (Schuldrechtsmodernisierungsgesetzvom 26. November 2001 (9)).

12.      HWiG 1. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Gribas izteikums par līguma noslēgšanu attiecībā uz maksas pakalpojumu, ko gribas izteicējs (klients), kas uz to pamudināts, paudis

1. Pēc mutiskām sarunām savā darba vietā vai privātajā dzīvesvietā,

[..]

stājas spēkā tikai tad, ja turpmāko septiņu dienu laikā klients to rakstveidā neatsauc.”

13.      HWiG 3. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Piekrišanas atsaukuma gadījumā katrai no pusēm ir jāatdod atpakaļ saņemtais. Atsaukšanas iespēja saglabājas saņemtās lietas sabojāšanās, bojāejas vai citas atdošanas neiespējamības gadījumā. Ja klients ir atbildīgs par lietas sabojāšanos, bojāeju vai citu atdošanas neiespējamību, tam ir jāatlīdzina otrai līguma pusei lietas vērtības starpība vai visa lietas vērtība.”

III – Fakti, pamata prāva un lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu

14.      1991. gada 23. jūlijā K. fon der Heidens [C. von der Heyden] pēc sarunām, kuras norisinājās viņa mājoklī, pievienojās slēgtam nekustamo īpašumu fondam, kas izveidots kā civiltiesību sabiedrība. Šī nekustamo īpašumu fonda – kurā ir 46 sabiedrības dalībnieki – mērķi ir nekustamā īpašuma, kas atrodas Berlīnē, Bergstrasse 9, atjaunošana, modernizācija un pārvaldīšana. Minētā nekustamo īpašumu fonda pārvaldniece ir sabiedrība E. Friz GmbH. No faktu izklāsta, kas iekļauts rīkojumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, skaidri neizriet, vai sabiedrība E. Friz GmbH pati ir iepriekš minētā nekustamo īpašumu fonda dalībniece.

15.      2002. gada 6. augustā K. fon der Heidens saskaņā ar HwiG īstenoja atteikšanos no līguma (10), proti, atteikšanos no slēgtā nekustamo īpašumu fonda. Sabiedrība E. Friz GmbH – kā fonda pārvaldniece – attiecīgi lūdza K. fon der Heidenam samaksāt summu EUR 16 319 apmērā kā negatīvo atlikumu, kas atbilst starpībai starp ieguldījuma vērtību, ko viņš pārskaitījis brīdī, kad pievienojies fondam, un tā zaudējumu daļu, kas nekustamo īpašumu fondam radušies līdz brīdim, kurā tas atteicies no līguma.

16.      Pirmās instances tiesa šo lūgumu apmierināja, bet apelācijas instances tiesa pēc K. fon der Heidena pārsūdzības to vēlāk noraidīja. Augstākas instances tiesa ir apliecinājusi – tas, ka sabiedrības dalībnieks īsteno atteikšanās tiesības, nevar radīt šim pašam dalībniekam pienākumu maksāt sabiedrībai jebkādu summu, jo tādējādi būtu pārkāpti Direktīvas 85/577 noteikumi, saskaņā ar kuriem atteikšanās gadījumā patērētājs ir atbrīvots no jebkādām saistībām, kas izriet no līguma.

17.      Pret šo apelācijas tiesas nolēmumu sabiedrība E. Friz GmbH iesniedza kasācijas sūdzību Bundesgerichtshof [Federālā augstākā tiesa] (turpmāk tekstā – “iesniedzējtiesa”). Rīkojumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu minētā tiesa apliecina, ka saskaņā ar valsts tiesu praksi sabiedrības dalībnieks, kas ir pievienojies sabiedrībai pēc sarunām, kuras veiktas tā dzīvesvietā, un kas pēc tam atsakās no līguma, nav atbrīvots no visām atbilstošajām līgumsaistībām ar ex tunc iedarbību, bet gan šāda atteikšanās rada vienīgi ex nunc sekas. Tādējādi sabiedrības dalībniekam automātiski nerodas tiesības saņemt atpakaļ ieguldījumu, kurš pārskaitīts, pievienojoties sabiedrībai, bet, ņemot vērā atteikšanās dienu, tiek aprēķināta sabiedrības peļņas daļa, kas tam pienākas, vai sabiedrības zaudējumu daļa, kas tam jāsedz.

18.      Tātad no principiem, kas izstrādāti minētajā tiesu praksē par tā saukto “nelikumīgo sabiedrību” (fehlerhafte Gesellschaft), izriet, ka atteikuma tiesību izmantošanas sekas nav iepriekšējā stāvokļa atjaunošana. Tāpēc iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai šī tiesu prakse atbilst Direktīvas 85/577 interpretācijai, ko Tiesa sniegusi spriedumā lietā Schulte, kurā tā ir nospriedusi, ka minētās direktīvas 5. panta 1. punktā paredzēto atteikuma tiesību izmantošana, ievērojot tā paša panta 2. punktu, atbrīvo patērētāju no saistībām, kas izriet no atceltā līguma (11).

19.      Šādos apstākļos iesniedzējtiesa ar 2008. gada 5. maija rīkojumu nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus divus prejudiciālus jautājumus (12):

“1.      Vai Padomes 1985. gada 20. decembra Direktīvas 85/577/EEK par patērētāja aizsardzību attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām, 1. panta 1. punkta pirmais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka šī direktīva attiecas uz patērētāja pievienošanos personālsabiedrībai, līgumsabiedrībai, apvienībai vai kooperatīvai sabiedrībai, ja pievienošanās galvenais mērķis nav kļūt par sabiedrības, apvienības vai kooperatīvas sabiedrības dalībnieku, bet – kā bieži notiek tieši saistībā ar pievienošanos slēgtam nekustamo īpašumu fondam – dalība [apvienībā kā biedram] ir tikai cits kapitāla ieguldījuma veids vai pakalpojumu, kuri parasti ir abpusējo līgumu priekšmets, saņemšanas veids?

2.      Vai Padomes 1985. gada 20. decembra Direktīvas 85/577/EEK par patērētāja aizsardzību attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām, 5. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas šīs direktīvas 7. panta izpratnē nepieļauj tādas valsts mērogā paredzētas (tiesu praksē radītas) tiesiskās sekas, saskaņā ar kurām gadījumā, ja sliekšņa darījumā iesaistītais patērētājs paziņo par pievienošanos sabiedrībai un vēlāk atsakās no dalības sabiedrībā, patērētājam, kurš ir izmantojis atteikuma tiesības, atteikuma spēkā stāšanās brīdī rodas prasījuma tiesības pret sabiedrību, apvienību vai kooperatīvo sabiedrību saistībā ar galīgo atlikumu, kas tam pienākas un ko aprēķina dienā, kad atteikšanās pilnībā stājas spēkā, – proti, patērētājs saņem summu, kas atbilst tā dalības sabiedrības, apvienības vai kooperatīvās sabiedrības kapitālā vērtībai attiecību izbeigšanās brīdī, ar no tā izrietošajām (iespējamajām) tiesiskajām sekām, ka sabiedrības, apvienības vai kooperatīvās sabiedrības ekonomiskās darbības rezultātā patērētājs saņem vai nu mazāku summu nekā tā kapitālieguldījuma vērtība, vai pat tam vēlāk ir jāveic maksājumi iepriekš minētajām sabiedrībām, kas pārsniedz zaudēto kapitālieguldījumu, kurš tika iemaksāts, tā daļas negatīva galīgā atlikuma dēļ?”

IV – Tiesvedība Tiesā

20.      2008. gada 5. maija rīkojums par prejudiciālu jautājumu uzdošanu Tiesā ir saņemts tā paša gada 22. maijā. Vēstulē, kas datēta ar 2009. gada 10. martu, Tiesa ir aicinājusi iesniedzējtiesu paskaidrot, vai brīdī, kad K. fon der Heidens parakstīja līgumu par pievienošanos nekustamo īpašumu fondam, viņš saskaņā ar Direktīvas 85/577 4. pantu ir ticis rakstveidā informēts par tiesībām atteikties no līguma. 2009. gada 19. marta vēstulē iesniedzējtiesa ir atbildējusi, ka pamata lietā apelācijas instances tiesa ir apstiprinājusi, pirmkārt, ka K. fon der Heidens ir juridiski pareizi īstenojis atteikšanos no līguma (13) un, otrkārt, ka šo apstākli, tāpat arī faktu, ka viņš pievienojies fondam savā dzīvesvietā, lietas dalībnieki nav apstrīdējuši. Atbildē iesniedzējtiesa apliecina arī to, ka saskaņā ar valsts procesuālajām normām, pats šis konstatējums iesniedzējtiesai ir saistošs, un minētā tiesa nevar pārbaudīt tā pareizību.

21.      Rakstveida procesā apsvērumus iesniedza K. fon der Heidens, Vācijas valdība un Komisija. 2009. gada 18. jūnija tiesas sēdē lietas dalībnieki sniedza mutvārdu paskaidrojumus un atbildēja uz Tiesas jautājumiem.

V –    Lietas dalībnieku argumenti

A –    Pieņemamība

22.      Attiecībā uz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību K. fon der Heidens un Vācijas valdība apgalvo, ka abi prejudiciālie jautājumi nav pieņemami daļā, kurā tie attiecas uz līgumsabiedrībām, apvienībām un kooperatīvajām sabiedrībām, jo abiem jautājumiem ir hipotētisks raksturs attiecībā pret lietas faktiskajiem apstākļiem. Minētie lietas dalībnieki uzsver, ka prejudiciālie jautājumi ir pieņemami vienīgi daļā, kurā tie attiecas uz situāciju, par ko ir pamata lieta, proti, pievienošanos slēgtam nekustamo īpašumu fondam, kas izveidots kā civiltiesību sabiedrība.

B –    Pirmais prejudiciālais jautājums

23.      Attiecībā uz pamatotību pēc būtības K. fon der Heidens apgalvo, ka patērētāja pievienošanās slēgtam nekustamo īpašumu fondam, kas izveidots kā civiltiesību sabiedrība, ietilpst Direktīvas 85/577 piemērošanas jomā, jo šīs pievienošanās galvenais mērķis ir nevis kļūt par sabiedrības biedru, bet gan ieguldīt kapitālu nekustamo īpašumu fondā. Šādā gadījumā pievienošanās līgumu var uzskatīt par atlīdzības līgumu, jo tā mērķis ir kapitāla ieguldīšana vai dalības “iegūšana” iepriekš minētajā fondā. Tāpēc šajā ziņā pievienošanās līgumu ir iespējams pielīdzināt abpusējiem līgumiem.

24.      Tāpat K. fon der Heidens apgalvo, ka Direktīva 85/577 ir piemērojama šajā lietā arī tāpēc, ka attiecīgās civiltiesību sabiedrības mērķis ir nekustamā īpašuma atjaunošana, modernizācija un pārvaldīšana – darbības, kas atbilst pakalpojumu sniegšanai saskaņā ar iepriekš minēto direktīvu. Viņš turklāt apliecina – pat ja Tiesa atzītu, ka šajā lietā nav jautājuma nedz par preču piegādi, nedz pakalpojumu sniegšanu, lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu būtu pamatots, jo ar Vācijas valsts tiesību normām, ar kurām minētā direktīva transponēta un kuras ir piemērojamas visiem atlīdzības līgumiem, ir paplašināta šīs direktīvas piemērošanas joma. Ar Direktīvas 85/577 8. pantu dalībvalstīm ir atļauts pieņemt vai saglabāt spēkā labvēlīgākus noteikumus patērētāju aizsardzības jomā, un piemērošanas jomas paplašināšana būtu labvēlīgāks tiesiskais regulējums šādā nozīmē.

25.      Savukārt Vācijas valdība apgalvo, ka Direktīva 85/577 nav piemērojama šajā lietā. Tā uzsver, ka minētā direktīva saskaņā ar tās 1. panta 1. punktu attiecas uz līgumiem starp tirgotāju un patērētāju, un tātad tā attiecas vienīgi uz divpusējiem līgumiem jeb abpusējiem līgumiem klasiskā nozīmē, bet neattiecas uz daudzpusējiem līgumiem, par kādu ir jautājums šajā prāvā. Minētā valdība vēl piebilst, ka dalībnieki nekustamo īpašumu fondā, kas izveidots kā civiltiesību sabiedrība, bieži vien ir patērētāji, taču Direktīva 85/577 neattiecas uz līgumiem, kas noslēgti starp patērētājiem. Tā uzskata, ka arī pārējie sabiedrības dalībnieki nedz piegādā preces, nedz sniedz pakalpojumus patērētājam, kurš pievienojas fondam, jo sabiedrības līguma priekšmets ir sabiedrības mērķa sasniegšana. Turklāt līgums par pievienošanos nekustamo īpašumu fondam ietilpst izņēmumā, kas paredzēts Direktīvas 85/577 3. panta 2. punkta a) apakšpunkta pirmajā daļā, jo tas ietilpst “līgum[os] par citām tiesībām attiecībā uz nekustamo īpašumu”, uz kuriem minētā direktīva neattiecas. Minētā nekustamo īpašumu fonda mērķis ir nekustamā īpašuma atjaunošana, modernizācija un pārvaldīšana.

26.      Komisija apgalvo, ka, noslēdzot līgumu par patērētāja pievienošanos nekustamo īpašumu fondam, tiek noslēgts līgums saskaņā ar Direktīvas 85/577 1. panta 1. punktu, ja, pirmkārt, šādas pievienošanās dēļ rodas līgumattiecības starp šo patērētāju vai ieguldītāju, kas pievienojas fondam, un minētā fonda dibinātāju un ja, otrkārt, sabiedrības līgums vai cita veida līgums, kurš noslēgts starp nekustamo īpašumu fondu, kas izveidots kā civiltiesību sabiedrība, un tā dibinātāju, uzliek dibinātājam pienākumu patērētājam vai ieguldītājam sniegt pakalpojumu, kurš ietilpst tā tirdzniecības vai profesionālās darbības jomā.

27.      Šajā sakarā Komisija paskaidro, ka starp patērētāju vai ieguldītāju un fonda dibinātāju ir jābūt līgumattiecībām. Tās var būt tiešas, ja šis dibinātājs ir fonda dalībnieks, vai netiešas, ja līgumattiecības pastāv starp dibinātāju un fondu, kura dalībnieks ir patērētājs vai ieguldītājs. Turklāt minētā iestāde uzskata, ka fonda dibinātājam ir jāapņemas sniegt patērētājam kādu pakalpojumu, piemēram, pārvaldīt nekustamo īpašumu, kas ir daļa no fonda aktīviem.

28.      Tāpat Komisija apgalvo, ka līgums par pievienošanos slēgtam nekustamo īpašumu fondam neietilpst izņēmumā, kas paredzēts Direktīvas 85/577 3. panta 2. punkta a) apakšpunkta pirmajā daļā, saskaņā ar kuru minētā direktīva neattiecas uz “nekustamā īpašuma būvniecības, pirkuma un nomas līgumiem vai līgumiem par citām tiesībām attiecībā uz nekustamo īpašumu”. Tā uzsver, ka šis izņēmums attiecas uz pakalpojuma veidu, ko tirgotājs uzņemas sniegt patērētājam, un ka šajā lietā minētais pakalpojums nav nekustamā īpašuma būvniecība, pirkums vai noma, bet gan ir nekustamā īpašuma pārvaldīšana, lai nodrošinātu sabiedrībai ienākumus no aktīviem.

C –    Otrais prejudiciālais jautājums

29.      K. fon der Heidens un Komisija ierosina Tiesai uz otro jautājumu atbildēt apstiprinoši. Tie norāda, ka Tiesa spriedumā lietā Schulte (14) ir nospriedusi, ka saskaņā ar Direktīvas 85/577 5. panta 2. punktu atteikuma paziņojuma nosūtīšana atbrīvo patērētāju no visām saistībām, kas izriet no atceltā līguma, kas nozīmē lietu atjaunošanu to sākotnējā stāvoklī gan patērētājam, gan tirgotājam. K. fon der Heidens un Komisija piebilst, ka atbilstoši Direktīvas 85/577 7. pantam atteikuma tiesiskās sekas nosaka valsts tiesības, taču dalībvalstis var īstenot savas pilnvaras, vienīgi ievērojot Kopienu tiesības un īpaši minētās direktīvas noteikumus, kuri tiek interpretēti, ņemot vērā tās mērķus un saskaņā ar noteikumiem, kas nodrošina tās lietderīgo iedarbību. Tātad tie apliecina, ka patērētājam ir jābūt iespējai atteikties no līguma ar ex tunc iedarbību, līdz ar to tam ir jābūt tiesībām saņemt sākotnējā ieguldījuma atmaksu un tikt atbrīvotam no visām saistībām, kas izriet no pievienošanās slēgtam nekustamo īpašumu fondam.

30.      Šajā sakarā Komisija piebilst, ka valsts likumdevēja uzdevums ir rast risinājumu, kas atbilst Kopienu tiesībām gadījumā, ja patērētāja atteikums rada nelabvēlīgas sekas atlikušajiem sabiedrības dalībniekiem vai civiltiesību sabiedrības kreditoriem. Tā uzskata, ka minētais likumdevējs var, piemēram, noteikt, ka sabiedrības dibinātājs uzņemas atbildību par daļu, kas piešķirta sabiedrības dalībniekam, kurš atteicies.

31.      Attiecībā uz otro prejudiciālo jautājumu Vācijas valdība uzsver, ka, ņemot vērā risinājumu, kāds ierosināts attiecībā uz pirmo jautājumu, otrais jautājums tiek izšķirts tikai pakārtoti. Tā uzsver, ka saskaņā ar Direktīvas 85/577 7. pantu atteikuma tiesiskās sekas nosaka valsts tiesības. Vācijas valdība arī piebilst, ka minētās direktīvas mērķis, protams, ir aizsargāt patērētāju no sasteigtas līguma noslēgšanas riska, nevis vispārīgi aizsargāt to no ieguldījumiem, kuri vēlāk izrādās ekonomiski neizdevīgi. Valsts likumdevējs var brīvi noteikt, vai un kādā mērā patērētājam, kas atsakās no līguma, ir jāuzņemas atbildība par atteikšanās iespējamām negatīvām sekām. Tāpēc minētā valdība uzskata par leģitīmām Vācijas tiesību normas, atbilstoši kurām atteikums nesāk darboties ar atpakaļejošu spēku no brīža, kad notikusi pievienošanās nekustamo īpašumu fondam (ex tunc), bet šim atteikumam ir vienīgi ex nunc iedarbība.

VI – Ģenerāladvokātes vērtējums

A –    Ievads

32.      Šī lieta ir iekļaujama problēmjautājumu kopumā par neveiksmīgiem ieguldījumiem sen būvētos nekustamajos īpašumos Vācijā, uz kuru jau attiecas lietas, par kurām ir taisīti spriedumi lietā Schulte (15) un lietā Crailsheimer Volksbank (16); abi minētie spriedumi ir par tiesiskajām sekām, kādas rada atteikšanās no kredītlīgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām. Šajā prāvā Tiesai – atšķirībā no minētās lietas Schulte un minētās lietas Crailsheimer Volksbank – vajadzēs risināt jautājumus, kas saistīti ar tiesiskajām sekām, kādas rada atteikšanās no sabiedrības līguma, proti, no nekustamo īpašumu fonda, kas izveidots kā civiltiesību sabiedrība, kuram patērētājs pievienojies savā dzīvesvietā.

33.      Nekustamo īpašumu fondi, kas ir ieguldījumu nekustamajos īpašumos forma, bija iecienīti un augsti vērtēti Vācijā astoņdesmito gadu sākumā, bet tie izplatījās deviņdesmito gadu sākumā pēc abu Vāciju apvienošanās (17). Pēc 1998. gada notika šo fondu noriets, un daudzi ieguldītāji zaudēja šajā nozarē ieguldīto kapitālu (18). Nekustamo īpašumu fondu norieta posmā virkne ieguldītāju izmantoja atteikšanos, un tādējādi tiesās ir uzkrājies liels skaits lietu, kurās fondu pārvaldnieki prasīja, lai ieguldītāji izpilda savas saistības. Vācijas tiesu praksē gadījumā, ja patērētāji ir pievienojušies fondam savā dzīvesvietā vai citā vietā ārpus uzņēmuma telpām, ir atļauts piemērot tiesisko regulējumu patērētāju aizsardzības jomā attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma, bet patērētāja atteikums ir atļauts tikai ar ex nunc iedarbību; tas nozīmē, ka patērētājam netiek obligāti atmaksāta visa fondā ieguldītā summa.

34.      Iesniedzējtiesa uzdod Tiesai divus prejudiciālus jautājumus. Pirmkārt, tā vaicā, vai uz patērētāja pievienošanos slēgtam nekustamo īpašumu fondam, kas izveidots kā civiltiesību sabiedrība, attiecas Direktīvas 85/577 noteikumi. Otrkārt, tā vēlas uzzināt, vai šīs direktīvas noteikumi nepieļauj tādu Vācijas tiesu praksi, atbilstoši kurai patērētājs var atteikties no slēgta nekustamo īpašumu fonda vienīgi ar ex nunc iedarbību.

B –    Pieņemamība

35.      Vispirms jāpārbauda, vai – kā apgalvo K. fon der Heidens un Vācijas valdība – abi prejudiciālie jautājumi ir nepieņemami daļā, kurā tie attiecas uz pievienošanos līgumsabiedrībai, apvienībai vai kooperatīvai sabiedrībai. Uzskatu, ka šai domai ir jāpiekrīt.

36.      Jāatgādina, ka tiesvedībā saskaņā ar EKL 234. pantu, kas pamatota uz skaidru pilnvaru sadali starp valstu tiesām un Tiesu, tikai valsts tiesai, kura izskata prāvu un kurai jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā tajā ierosinātās lietas īpatnības, novērtē gan to, cik lielā mērā prejudiciāls nolēmums tai ir nepieciešams sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdodamo jautājumu atbilstību. Tādējādi, ja izvirzītie jautājumi skar Kopienu tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (19).

37.      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atteikums lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu ir iespējams tikai tad, ja acīmredzami ir skaidrs, ka prasītajai Kopienu tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamata prāvu vai pamata prāvas priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesas rīcībā nav tādu vajadzīgo faktisko un tiesību apstākļu, lai varētu sniegt noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (20).

38.      No faktu izklāsta, kurš ietverts rīkojumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, izriet, ka šajā lietā patērētājs pats ir pievienojies slēgtam nekustamo īpašumu fondam, kas izveidots kā civiltiesību sabiedrība. Tāpēc uzskatu, ka prejudiciālie jautājumi nav pieņemami daļā, kurā tie attiecas uz pievienošanos līgumsabiedrībām, apvienībām vai kooperatīvām sabiedrībām.

39.      Tāpat jāuzsver, ka pirmais jautājums, vispārīgi runājot, attiecas arī uz pievienošanos personālsabiedrībai. Civiltiesību sabiedrība neapšaubāmi ir vienkāršākā personālsabiedrības forma; tomēr personālsabiedrības jēdzienam ir plašāka nozīme, jo tā ietver civiltiesību sabiedrības un līgumsabiedrības (21). Tā kā faktiskā situācija noteikti attiecas vienīgi uz pievienošanos civiltiesību sabiedrībai, prejudiciālie jautājumi ir jāizskata tikai saistībā ar pieņēmumu par pievienošanos šāda veida sabiedrībai.

40.      Ņemot vērā šos apsvērumus, ierosinu Tiesai atzīt, ka uzdotie jautājumi ir pieņemami tikai daļā, kurā tie attiecas uz patērētāja pievienošanos slēgtam nekustamo īpašumu fondam, kas izveidots kā civiltiesību sabiedrība.

C –    Pirmais prejudiciālais jautājums

41.      Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 85/577 1. panta 1. punkts attiecas uz gadījumu, kad patērētājs pievienojas slēgtam nekustamo īpašumu fondam, kas izveidots kā civiltiesību sabiedrība. Turpmāk vispirms paskaidrošu slēgta nekustamo īpašumu fonda jēdzienu un civiltiesību sabiedrības jēdzienu, pēc tam sniedzot analīzi par to, vai pievienošanās šādam fondam ietilpst Direktīvas 85/577 piemērošanas jomā.

1)      Pamatjēdzieni

a)      Slēgts nekustamo īpašumu fonds

42.      Slēgts nekustamo īpašumu fonds (geschlossener Immobilienfonds, fonds immobilier fermé, closed‑end real estate fund) ir viens no kapitālieguldījuma nekustamajā īpašumā veidiem (22). Šāda veida fonda darbība parasti ietver viena vai vairāku nekustamo īpašumu būvniecību vai iegādi un parasti vēlāku to nodošanu lietošanā (23). Tomēr šī institūta galvenais aspekts nav ieguldījums, ko privātpersonas veic nekustamajā īpašumā, bet gan tas, ka ieguldītāji saņem daļu no fonda (24). Ar šo kapitālieguldījuma veidu ieguldītāji vēlas gūt peļņu vai iegūt nodokļu priekšrocības (25). Slēgtā nekustamo īpašumu fonda raksturīga pazīme ir fakts, ka – atšķirībā no atklāta nekustamo īpašumu fonda – ieguldītāju skaits ir ierobežots un ieguldījuma apmērs ir iepriekš noteikts. Tiklīdz ir savākts pietiekams kapitāls, tas tiek ieguldīts; tomēr no minētā brīža jaunu ieguldītāju ienākšana fondā vairs nav iespējama (26).

43.      Pamatojoties uz Vācijas tiesību normām, slēgts nekustamo īpašumu fonds parasti tiek izveidots kā civiltiesību sabiedrība vai kā civiltiesību komandītsabiedrība (27). Tā kā šajā lietā slēgtais nekustamo īpašumu fonds ir izveidots kā civiltiesību sabiedrība, turpmāk paskaidrošu, kādas ir tās pamatpazīmes, kam ir nozīme, atbildot uz pirmo prejudiciālo jautājumu.

b)      Civiltiesību sabiedrība

44.      Civiltiesību sabiedrība (societas) ir institūts, kas radies Romas tiesībās, un mūsdienās tas ir ietverts daudzu dalībvalstu tiesību sistēmās (28). Civiltiesību sabiedrībā tās dalībnieki ar sabiedrības līgumu apņemas veikt pasākumus kopēja mērķa sasniegšanai. Tādējādi civiltiesību sabiedrības galvenās pazīmes ir: sabiedrības līgums, ko noslēguši vismaz divi sabiedrības dalībnieki, kopējs mērķis un sabiedrības dalībnieku ieguldījums. Turpmāk sīkāk aplūkošu katru no šīm pazīmēm.

45.      Lai rastos un pastāvētu sabiedrība, ir jānoslēdz sabiedrības līgums starp vismaz diviem vai vairākiem sabiedrības dalībniekiem (29). Sabiedrības līgumu noslēdz intuitu personae, kas nozīmē, ka tas ir saistošs sabiedrības dalībniekiem personiski un ka principā sabiedrības dalībnieks nevar nodot savu daļu sabiedrībā citai personai, ja vien sabiedrības līgumā nav noteikts citādi (30). Sabiedrības dalībnieka atteikšanās vai nāves gadījumā sabiedrība principā beidz pastāvēt, ja vien sabiedrības līgumā nav noteikts citādi (31); tomēr arī šajā ziņā noteikumi dažādās dalībvalstīs atšķiras (32). Sabiedrības likvidēšanas iemesli dažādās dalībvalstīs ir noteikti atšķirīgi. Divi raksturīgākie likvidēšanas iemesli ir tas, ka ir sasniegts sabiedrības mērķis, un tas, ka beidzas laika posms, uz kādu sabiedrība ir izveidota. Tomēr, kā jau norādīts, dažās tiesību sistēmās ir paredzēta sabiedrības likvidēšana arī sakarā ar sabiedrības dalībnieka atteikšanos vai nāvi vai citādu iemeslu dēļ (33).

46.      Ar sabiedrības līgumu sabiedrības dalībnieki apņemas censties sasniegt sabiedrības mērķi. Tādējādi ir jāpastāv affectio societatis, proti, sabiedrības dalībnieku gribai izveidot sabiedrību kopēja mērķa sasniegšanai (34). Šim sabiedrības mērķim ir jābūt likumīgam (35). Tas var būt daudzpusīgs, bet ir piemērojami ierobežojumi attiecībā uz saimnieciskās darbības veikšanu (36).

47.      Sabiedrības mērķa sasniegšanai sabiedrības dalībniekiem ir jādarbojas līdzi sabiedrībā, veicot ieguldījumus, kas noteikti sabiedrības līgumā; šie ieguldījumi var būt dažādi, bet ir svarīgi, lai tiem būtu aktīvu vērtība, piemēram, kā naudai, precēm vai pakalpojumiem (37). Ja sabiedrības dalībnieks neveic ieguldījumu, kuru veikt ir tā pienākums, pārējie sabiedrības dalībnieki var vērsties tiesā, lai panāktu minētā pienākuma izpildi (actio pro socio) (38).

48.      Šajā prāvā ir ļoti svarīgi arī noskaidrot, kādas ir sabiedrības dalībnieku tiesības uz sabiedrības aktīviem. Vēlos norādīt, ka atsevišķās dalībvalstīs šis jautājums ir noteikts dažādi (39). Vācijā doktrīnā ir apgalvots, ka atbilstoši Vācijas tiesību sistēmai sabiedrības aktīvi ir tā sauktais “Gesamthandsvermögen” (kolektīvais koprokas īpašums), kam ir divas būtiskas pazīmes: pirmkārt, šis īpašums ir nodalīts no sabiedrības dalībnieku personiskā īpašuma un, otrkārt, pilnvaras rīkoties ar to ir tikai sabiedrības institūcijām (40). Uz šādu kolektīvo īpašumu attiecas īpaša īpašuma forma, tā sauktais “Gesamthandseigentum” (koprokas īpašums). Kopš Vācijas tiesu praksē civiltiesību sabiedrībai ir atzīta tiesībspēja (41), literatūrā un praksē Vācijā tiek diskutēts par to, vai sabiedrības dalībniekiem vēl ir Gesamthandseigentum tiesības uz sabiedrības aktīviem, vai arī to īpašniece ir pati sabiedrība (42). Tas, protams, ir jautājums, kurš jāatrisina Vācijas doktrīnā un tiesu praksē, bet kas būs jāņem vērā gadījumā, ja, iespējams, tiks piemērots Direktīvas 85/577 3. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētais izņēmums.

2)      Par to, vai pievienošanās slēgtam nekustamo īpašumu fondam, kas izveidots kā civiltiesību sabiedrība, ietilpst Direktīvas 85/577 piemērošanas jomā

49.      Šajā lietā ir apstrīdēts tas, vai sabiedrības dalībnieka pievienošanās slēgtam nekustamo īpašumu fondam, kas izveidots kā civiltiesību sabiedrība, ietilpst Direktīvas 85/577 piemērošanas jomā. Tātad jautājums ir par to, vai Direktīva 85/577, kas sākotnēji bija izstrādāta attiecībā uz abpusējiem līgumiem (contractus bilaterales aequales), attiecas uz daudzpusējiem līgumiem, kāds ir līgums, par kuru ir šī lieta.

50.      Vispirms jāuzsver, ka aizsardzības, kas patērētājam sniegta ar Direktīvu 85/577, būtība ir aizsargāt patērētāju no sasteigtu lēmumu riska, kādus tas varētu pieņemt ārpus tirgotāja uzņēmuma telpām. Situācijā, kurā tirgotājs uzņemas iniciatīvu līguma noslēgšanā, – tādējādi patērētājam atrodoties situācijā, kam ir pārsteiguma elements, – ir jānodrošina patērētājam īpaša aizsardzība, jo tam nav iespēju salīdzināt tam piedāvāto kvalitāti un cenu ar citiem piedāvājumiem (43). Ņemot vērā risku, ka patērētājs pieņems sasteigtu lēmumu saistībā ar līguma noslēgšanu, ir jābūt tā, ka, tiklīdz līgums noslēgts, patērētājam ir pārdomu laiks, lai izvērtētu ar līgumu uzņemtās saistības un izlemtu, vai atteikties no noslēgtā līguma termiņā, kas nav īsāks par septiņām dienām saskaņā ar Direktīvas 85/577 5. panta 1. punktu (44). Pievienošanās slēgtam nekustamo īpašumu fondam šajā sakarā nav izņēmums; arī tādā gadījumā ir iespējams, ka patērētājs pieņem sasteigtu lēmumu, ko vēlāk nožēlo (45).

51.      Tomēr šajā lietā Tiesai vajadzēs izvērtēt ne tikai to, vai patērētājs ir pelnījis šādu aizsardzību, bet arī vēl jo vairāk to, vai, sabiedrības dalībniekam pievienojoties slēgtam nekustamo īpašumu fondam, kas izveidots kā civiltiesību sabiedrība, ir ticis noslēgts līgums Direktīvas 85/577 1. panta 1. punkta nozīmē. Pirms sākt juridisku analīzi pēc būtības, ir jānoskaidro, uz kādu līgumu attiecas prejudiciālais jautājums.

52.      Šajā lietā K. fon der Heidens sākotnēji sniedza savu paziņojumu par pievienošanos (Beitrittserklärung) slēgtam nekustamo īpašumu fondam, kas izveidots kā civiltiesību sabiedrība. Sniedzot šo paziņojumu, tas izteica tikai savu gribu pievienoties fondam jeb kļūt par tā dalībnieku. Kā izriet no attiecīgā paziņojuma, tā pievienošanās stājās spēkā tikai tad, kad to rakstveidā bija pieņēmis sabiedrības pārvaldnieks. Minētajā brīdī starp K. fon der Heidenu un pārējiem sabiedrības dalībniekiem tika noslēgts sabiedrības līgums, proti, K. fon der Heidens kļuva par slēgtā nekustamo īpašumu fonda dalībnieku. Tāpēc šajā lietā sabiedrības līgums bija daudzpusējs līgums starp sabiedrības dalībniekiem. Tiklīdz K. fon der Heidens atteicās no sabiedrības līguma, viņš zaudēja nekustamo īpašumu fonda dalībnieka statusu. Tāpēc pirmā prejudiciālā jautājuma mērķis ir noteikt, vai Direktīva 85/577 attiecas uz sabiedrības līgumu, kas noslēgts starp K. fon der Heidenu un pārējiem sabiedrības dalībniekiem.

53.      Lai pastāvētu līgums Direktīvas 85/577 1. panta 1. punkta nozīmē, ir jābūt izpildītiem dažiem nosacījumiem attiecībā uz šī līguma pusēm, kā arī tā priekšmetu un noslēgšanas vietu. Pirmkārt, vienai no līgumslēdzējām pusēm ir jābūt patērētājam; otrkārt, otrai līgumslēdzējai pusei ir jābūt tirgotājam (46); treškārt, līguma priekšmetam ir jābūt preces piegādei vai pakalpojuma sniegšanai; visbeidzot, ceturtkārt, līgumam jābūt noslēgtam tirgotāja organizēta izbraukuma laikā ārpus tā uzņēmuma telpām vai tirgotāja apmeklējuma laikā patērētāja dzīvesvietā, vai cita patērētāja dzīvesvietā vai patērētāja darba vietā, ja apmeklējums nenotiek pēc patērētāja izteikta pieprasījuma.

54.      Šajā lietā vēl ir jāpārbauda, vai noslēgtais līgums atbilst kādam no izņēmumiem saskaņā ar Direktīvas 85/577 3. panta 2. punktu, it īpaši kādam no izņēmumiem, kas paredzēti Direktīvas 85/577 3. panta 2. punkta a) apakšpunktā – ar kuru no minētās direktīvas piemērošanas jomas ir izslēgti nekustamā īpašuma būvniecības, pirkuma un nomas līgumi vai līgumi par citām tiesībām attiecībā uz nekustamo īpašumu – vai 3. panta 2. punkta e) apakšpunktā – ar kuru direktīvu piemēro vērtspapīru līgumiem.

a)      Līguma Direktīvas 85/577 nozīmē pastāvēšanas nosacījumi

55.      Manuprāt, šajā lietā no nosacījumiem, kas nepieciešami, lai pastāvētu līgums Direktīvas 85/577 1. panta 1. punkta nozīmē, ir izpildīts pirmais (vienas līgumslēdzējas puses patērētāja statuss), trešais (preču vai pakalpojumu sniegšana) un pēdējais nosacījums (noslēgšana ārpus tirgotāja uzņēmuma telpām), bet nav izpildīts otrais nosacījums (otras līgumslēdzējas puses tirgotāja statuss).

56.      Atbilstoši Direktīvas 85/577 2. pantam “patērētājs” ir “fiziska persona, kura darījumos, uz ko attiecas šī direktīva, darbojas nolūkos, kurus nevar uzskatīt par saistītiem ar tās profesionālo darbību”. Šajā lietā nav apstrīdēts, ka K. fon der Heidens nav darbojies savā tirdzniecības vai profesionālajā statusā, un tādējādi ir patērētājs Direktīvas 85/577 nozīmē (47).

57.      Tāpat nav apstrīdēts tas, ka līgums par pievienošanos nekustamo īpašumu fondam ir noslēgts ārpus tirgotāja uzņēmuma telpām, jo noslēgšana ir notikusi patērētāja dzīvesvietā.

58.      Turklāt, manuprāt, pievienošanos slēgtam nekustamo īpašumu fondam var pieskaitīt preču piegādēm. Protams, šajā lietā tiešām nav runas par preču piegādi parastajā klasisko patēriņa līgumu nozīmē, kāds ir, piemēram, pirkuma līgums. Bet jāņem vērā, ka līguma priekšmets ir iepriekš minētā fonda daļas iegāde, kurš, pēc manām domām, ir ietilpināms plašajā preču piegādes jēdzienā. Līdzīga interpretācija minētā jēdziena plašā nozīmē turklāt atbilst šajā jomā radītajai judikatūrai, ar kuru Tiesa ir paplašināti interpretējusi preču piegādes vai pakalpojumu sniegšanas jēdzienu un tādējādi ir atzinusi, ka Direktīvai 85/577 ir plaša piemērošanas joma.

59.      Tiesa, piemēram, spriedumā lietā Dietzinger (48) ir atzinusi, ka galvojuma līgums ir līgums, uz kuru attiecas Direktīva 85/577. Pamatojumā tā ir apliecinājusi, ka, neskarot izņēmumus saskaņā ar 3. panta 2. punktu, pašā direktīvā tās piemērošanas joma nav ierobežota atkarībā no to preču vai pakalpojumu rakstura, kas ir līguma priekšmets, ja vien šīs preces vai pakalpojumi ir paredzēti privātam patēriņam (49). Spriedumā lietā Travel Vac (50) Tiesa ir pieļāvusi Direktīvas 85/577 piemērošanu līgumiem, kuru priekšmets ir tiesību uz laiku (time‑share) izmantot nekustamo īpašumu iegūšana, ja vien līgums attiecas ne tikai uz lietas daļlaika lietojuma tiesībām, bet ietver arī tādu atsevišķu pakalpojumu sniegšanu, kuru vērtība pārsniedz šo lietojuma tiesību vērtību (51). Pēc tam spriedumā lietā Heininger (52) Tiesa ir paziņojusi, ka Direktīva 85/577 ir piemērojama kredītlīgumiem. Tad Tiesa spriedumos lietā Schulte (53), lietā CrailsheimerVolksbank (54) un lietā Hamilton (55) ir atkārtoti apliecinājusi, ka šī direktīva ir piemērojama kredītlīgumiem.

60.      Tomēr šajā lietā ir apšaubāms, ka būtu izpildīts otrais nosacījums tam, lai pastāvētu līgums Direktīvas 85/577 1. panta 1. punkta nozīmē, proti, vai otra līgumslēdzēja puse ir tirgotājs minētās direktīvas nozīmē.

61.      Atbilstoši Direktīvas 85/577 2. pantam “tirgotājs” ir “fiziska vai juridiska persona, kas attiecīgajā darījumā darbojas savā tirdzniecības vai profesionālajā statusā, un jebkura persona, kur[a] darbojas tirgotāja vārdā vai vietā” (56). Ņemot vērā šo definīciju, vispirms ir jāpārbauda, vai šajā gadījumā ir iesaistīts tirgotājs Direktīvas 85/577 2. panta nozīmē.

62.      No pievienošanās paziņojuma, ar kuru K. fon der Heidens ir kļuvis par attiecīgā nekustamo īpašumu fonda dalībnieku, ir redzams, ka to ir parakstījis K. fon der Heidens un sabiedrība Roland GmbH (57). Līdzās K. fon der Heidena parakstam ir norāde “sabiedrības dalībnieka paraksts” (Unterschrift Gesellschaftler), bet blakus sabiedrības Roland GmbH parakstam ir minēts formulējums “darījumu partnera paraksts” (Unterschrift Vertriebspartner). No šī pievienošanās paziņojuma izriet, ka ar to K. fon der Heidens ir pievienojies sabiedrībai “Grundstücksgesellschaft Bergstr. 9” no brīža, kad tās pārvaldnieks ir rakstveidā pieņēmis K. fon der Heidena pievienošanos. Tādējādi viņš ir kļuvis par sabiedrības līguma slēdzēju, proti, ieguvis civiltiesību sabiedrības dalībnieka statusu.

63.      Tādējādi ir jāpārbauda, vai saistībā ar līgumattiecībām, kādas pastāv starp patērētāju, kas pievienojas sabiedrībai, un pārējiem tās dalībniekiem (sabiedrības līgums), ir iespējams identificēt tirgotāju Direktīvas 85/577 nozīmē.

64.      Saistībā ar šīm līgumattiecībām teorētiski var nošķirt trīs iespējas.

65.      Pirmā iespēja ir tāda, ka visi civiltiesību sabiedrības dalībnieki ir patērētāji. Tādā gadījumā ir skaidrs, ka Direktīva 85/577 uz šīm līgumattiecībām neattiecas, jo “tirgotāja” definīcijā, kas sniegta Direktīvas 85/577 2. pantā, ir prasīts, lai minētais subjekts darbotos savā tirdzniecības vai profesionālajā statusā, ko nav iespējams apliecināt saistībā ar sabiedrības dalībniekiem, kuriem ir patērētāju statuss. Turklāt, ja arī pārējie sabiedrības dalībnieki ir patērētāji, tiesības saņemt aizsardzību ir nevis tikai vienam no tiem, bet gan visiem. Kopienu tiesības patērētāju aizsardzības jomā neattiecas uz attiecībām starp patērētājiem jeb tā sauktajām attiecībām “C2C” (consumer to consumer), bet gan vienīgi uz attiecībām starp tirgotāju un patērētāju, proti, tā sauktajām attiecībām “B2C” (business to consumer) (58).

66.      Otrā iespēja ir tāda, ka visi pārējie civiltiesību sabiedrības dalībnieki – tātad, izņemot to sabiedrības dalībnieku, kurš atsakās no līguma, pamatojoties uz Direktīvu 85/577, – ir tirgotāji minētās direktīvas nozīmē. Ja, piemēram, šajā gadījumā visi pārējie civiltiesību sabiedrības dalībnieki būtu fiziskas vai juridiskas personas, kuru profesionālo darbību veido slēgtu nekustamo īpašumu fondu izveide un daļu pārdošana jauniem sabiedrības dalībniekiem, tad varētu pamatoties uz šo argumentu un apgalvot, ka šajā gadījumā uz līgumattiecībām attiecas Direktīva 85/577. Tomēr minētajam argumentam nevar būt nozīme šajā lietā, jo, kā valsts tiesa norādījusi rīkojumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, slēgtos nekustamo īpašumu fondos, kas izveidoti kā civiltiesību sabiedrības, arī pārējie sabiedrības dalībnieki parasti ir patērētāji (59).

67.      Visbeidzot, trešā iespēja ir tāda, ka daži civiltiesību sabiedrības dalībnieki ir patērētāji, un citi – nav. Tādā gadījumā attiecībā uz katru atsevišķo sabiedrības dalībnieku, kas nav patērētājs, vajadzētu noskaidrot, vai to var definēt kā tirgotāju Direktīvas 85/577 nozīmē. Šis uzdevums jāveic valsts tiesai, bet Eiropas Kopienu Tiesa var teorētiski pārbaudīt, vai minētā direktīva ir piemērojama, ja valsts tiesa noskaidrotu, ka tikai daži sabiedrības dalībnieki ir atzīstami par tirgotājiem Direktīvas nozīmē. Uzskatu, ka šajos apstākļos nav iespējams norādīt argumentu, ka tikai tādēļ, ka daži sabiedrības dalībnieki ir tirgotāji Direktīvas 85/577 nozīmē, arī pārējie sabiedrības dalībnieki iegūst tirgotāja statusu minētās direktīvas nozīmē. Līdzīgs risinājums būtu pretrunā prasībai aizsargāt visus tos sabiedrības dalībniekus, kas ir patērētāji. Tāpat risinājumu, atbilstoši kuram gadījumā, ja patērētājs atsakās no sabiedrības līguma, vienīgi tiem sabiedrības dalībniekiem, kuriem ir tirgotāja statuss Direktīvas 85/577 nozīmē, vajadzētu uzņemties šīs atteikšanās finansiālās sekas, diez vai var pieņemt no sabiedrību tiesību viedokļa. Sabiedrības līgums ir balstīts uz sabiedrības dalībnieku vienlīdzības principu, un šajā lietā patērētājs ir atteicies no līguma, kas bija noslēgts ar visiem sabiedrības dalībniekiem, nevis tikai ar tiem dalībniekiem, kam ir tirgotāja statuss Direktīvas 85/577 nozīmē. Turklāt jāuzsver, ka šajā lietā – lai gan galīgi šis vērtējums ir jāveic valsts tiesai – no faktu izklāsta, kas ietverts rīkojumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, nav redzams, ka šie sabiedrības dalībnieki, kas nav patērētāji, būtu tirgotāji Direktīvas 85/577 nozīmē. Tāpēc uzskatu, ka šajā gadījumā nav iespējams piemērot Direktīvu 85/577.

68.      Tāpat ir jāpārbauda, vai par “tirgotāju” Direktīvas 85/577 nozīmē var uzskatīt slēgtā nekustamo īpašumu fonda dibinātāju vai izveidotāju (60). Attiecībā uz fondu lomai, kādu uzņēmies dibinātājs vai izveidotājs, ir izšķiroša nozīme, jo tie rada [fonda] struktūru un pēc tam cenšas piesaistīt sabiedrības dalībniekus, kas tajā ieguldītu kapitālu. Attiecībā uz dibinātāju vai izveidotāju noteikti varam apliecināt, ka nosacījums par darbošanos tirdzniecības vai profesionālajā statusā ir izpildīts; lai gan ir apšaubāmi, vai tos var uzskatīt par tirgotājiem Direktīvas 85/577 nozīmē. Dibinātājs, protams, “pārdod daļas” dalībai fondā, bet šajā sakarā nesaņem visu patērētāja ieguldīto summu. Jaunā sabiedrības dalībnieka pievienošanās dēļ dibinātājs saņem vienīgi komisijas naudu (61), savukārt summa, ko sabiedrības dalībnieks iegulda, tiek izmantota sabiedrības mērķa sasniegšanai, kurš sabiedrības dalībniekiem ir kopīgs. Dibinātājs sakarā ar minēto komisijas naudu patiešām ir ieinteresēts, lai patērētājs pievienotos fondam, bet dibinātājs nesaņem ieguldīto summu.

69.      Jāatzīst, ka Direktīvā 85/577 nav noteikti prasīts, lai patēriņa līgums būtu atlīdzības līgums. Tomēr, manuprāt, no direktīvas sistēmas var secināt, ka gadījumā, ja rodas jautājums par atlīdzības līgumu, tirgotājam ir jāsaņem patērētāja maksājums. Saskaņā ar Direktīvas 85/577 5. panta 2. punktu atteikšanās dēļ patērētājs ir atbrīvots no jebkādām saistībām, kas izriet no izbeigtā līguma. Tas nozīmē, ka tirgotājam ir jāatmaksā patērētājam summa, ko patērētājs tam samaksājis (62). Tā kā šajā lietā dibinātājs saņem no patērētāja tikai komisijas naudu, patērētājs var prasīt dibinātājam ne vairāk kā šīs summas atmaksu.

70.      Tāpēc, manuprāt, nav iespējams pret fonda dibinātāju vai izveidotāju izturēties kā pret tirgotāju Direktīvas 85/577 nozīmē.

71.      Šajā gadījumā arī starpnieku nav iespējams definēt kā “tirgotāju” Direktīvas 85/577 nozīmē. Līdzās līgumattiecībām starp sabiedrības dalībniekiem šajā lietā pastāv arī attiecības starp patērētāju, kas pievienojas sabiedrībai, un starpnieku. Patērētājam, kas pievienojas fondam, paužot piekrišanu savā dzīvesvietā, sarunu biedrs parasti ir starpnieks, kurš darbojas šādas sabiedrības labā un kurš mēģina pārliecināt patērētāju pievienoties fondam. Arī starpnieks, neapšaubāmi, ir ieinteresēts pārliecināt patērētāju pievienoties fondam, jo starpnieks saņem komisijas naudu tieši par jaunu dalībnieku pievienošanos slēgtajam nekustamo īpašumu fondam (63). Turklāt starpnieks ir tas, kurš tieši sazinās ar patērētāju un kuram atbilstoši sabiedrības pilnvarojumam ir pienākums sniegt patērētājam paskaidrojumus par tā tiesībām atteikties no līguma.

72.      Šajā gadījumā starpnieks var iegūt “tirgotāja” statusu Direktīvas 85/577 2. panta nozīmē tikai tad, ja tas “darbojas tirgotāja vārdā vai vietā”, proti, vienīgi tad, ja ir iespējams kā “tirgotāju” definēt to tiesību subjektu, kura vārdā vai vietā tas darbojas. Tomēr, ņemot vērā to, kas izklāstīts šo secinājumu 60.–70. punktā, minētais nosacījums šajā lietā nav izpildīts. Tāpēc, manuprāt, starpnieku nav iespējams uzskatīt par “tirgotāju” Direktīvas 85/577 nozīmē.

b)      Izņēmumi saskaņā ar Direktīvas 85/577 3. panta 2. punktu

73.      Ja, neraugoties uz to, Tiesa nospriestu, ka šajā lietā pastāv līgums Direktīvas 85/577 1. panta 1. punkta nozīmē, tad, visbeidzot, jāatrisina jautājums par to, vai šis līgums ietilpst kādā no izņēmumiem, kuri paredzēti minētās Direktīvas 85/577 3. panta 2. punktā. Šajā sakarā vajadzētu ņemt vērā vispārējo principu, atbilstoši kuram, kā Tiesa noteikusi judikatūrā, izņēmumi tiek interpretēti šaurā nozīmē (64).

i)      Līgumi par nekustamajiem īpašumiem

74.      Vispirms ir jāpārbauda, vai attiecīgais līgums ietilpst izņēmumā, kas paredzēts Direktīvas 85/577 3. panta 2. punkta a) apakšpunktā, kurā citu starpā ir noteikts, ka direktīva neattiecas uz līgumiem par citām tiesībām attiecībā uz nekustamo īpašumu (65).

75.      Pievienojoties slēgtam nekustamo īpašumu fondam, ir būtiski, lai ieinteresētā persona saņemtu daļu dalībai fondā (66). Tāpēc sabiedrības līguma tiešs un tūlītējs priekšmets ir nevis kādu saistību tiesību vai mantisku tiesību iegūšana attiecībā uz nekustamo īpašumu, bet gan daļas iegūšana sabiedrībā vai fondā. Tādējādi ir skaidrs, ka patērētājs, pievienojoties slēgtam nekustamo īpašumu fondam, tieši neiegūst nekādas tiesības uz nekustamo īpašumu.

76.      Tomēr ir jāpārbauda, vai patērētājs, iegūstot daļu sabiedrībā, netieši kļūst par tiesību īpašnieku attiecībā uz sabiedrībai piederošo nekustamo īpašumu un vai šāda netieša tiesību iegūšana ir pietiekama, lai būtu piemērojams izņēmums, kas paredzēts Direktīvas 85/577 3. panta 2. punkta a) apakšpunktā.

77.      Vācijas doktrīnā ir uzsvērts, ka ar pievienošanos civiltiesību sabiedrībai, patērētājs iegūst tā saukto “Gesamthandseigentum” (67) attiecībā uz šīs sabiedrības aktīviem. Minētās īpašuma formas īpatnība ir tāda, ka – atšķirībā no kopīpašuma – sabiedrības dalībnieka aktīvu daļa nav noteikta, un aktīvu pārvaldīšana tiek veikta kopīgi (68). Kopš Vācijas tiesu praksē civiltiesību sabiedrībai ir atzīta tiesībspēja, Vācijas doktrīnā tiek diskutēts par to, vai attiecībā uz sabiedrības aktīviem turpina pastāvēt Gesamthandseigentum, vai arī aktīvu īpašniece ir pati sabiedrība (69).

78.      Atbilde uz jautājumu par to, vai arī pēc civiltiesību sabiedrības tiesībspējas atzīšanas tiesības uz sabiedrības aktīviem ir visiem sabiedrības dalībniekiem (Gesamthandseigentum formā) vai arī pašai sabiedrībai, manuprāt, ir izšķiroša, nosakot to, vai izņēmums, kas paredzēts Direktīvas 85/577 3. panta 2. punkta a) apakšpunktā, attiecas uz patērētāja pievienošanos slēgtam nekustamo īpašumu fondam (70). Tāpēc atbilde uz jautājumu par Kopienu tiesību piemērošanu šajā gadījumā būs atkarīga no tā, kā tiks atrisināti valsts tiesību jautājumi, kurus izskatīt ir pilnvarota vienīgi valsts tiesa. Tomēr Tiesa prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā varēs sniegt minētajai tiesai visas norādes, ko tā uzskata par nepieciešamām, lai izšķirtu jautājumu, kas ir priekšmets lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu (71).

79.      Šajā sakarā valsts tiesai, manuprāt, būs jāņem vērā turpmāk minētie aspekti.

80.      Pirmkārt, ja tā atzīs, ka, neraugoties uz sabiedrības tiesībspēju, tās dalībnieki ir Gesamthandseigentum tiesību subjekti attiecībā uz sabiedrības nekustamo īpašumu, tas liecinās par labu faktam, ka šajā lietā ir iespējams piemērot izņēmumu, kas paredzēts Direktīvas 85/577 3. panta 2. punkta a) apakšpunktā, un nav nozīmes tam, ka patērētājs iegūst tiesības uz nekustamo īpašumu tikai netieši, iegūstot daļu sabiedrībā. Protams, Gesamthandseigentum tiešām ir ļoti īpašas pazīmes, bet tā tas ir neatkarīgi no īpašuma formas. Tāpēc nesaprotu, kādēļ šīs lietas iznākumam vajadzētu būt citādam tikai sakarā ar faktu, ka jautājums ir par sevišķu īpašuma formu ar īpašām pazīmēm. Šajā sakarā, manuprāt, nepārliecina arguments, ka mērķis, kura dēļ patērētājs iegūst fonda daļu, ir kapitālieguldījums. Patērētāja mērķis, neapšaubāmi, ir veikt finanšu ieguldījumu un/vai saņemt nodokļu priekšrocības, bet tas nekādi nemaina patērētāja īpašnieka statusu attiecībā uz attiecīgo nekustamo īpašumu kopīgā un nedalāmā formā ar pārējiem.

81.      Otrkārt, veicot analīzi, valsts tiesai nāksies pārbaudīt, vai patērētājs iegūst jebkādas mantiskas vai saistību tiesības uz nekustamo īpašumu. Manuprāt, ir divi iemesli, kuru dēļ Direktīvas 85/577 3. panta 2. punkta a) apakšpunktā iekļauto frāzi “cit[as] tiesīb[as] attiecībā uz nekustamo īpašumu” ir lietderīgi interpretēt tādējādi, ka tā attiecas ne tikai uz mantiskām tiesībām. Pirmkārt, minētās tiesību normas tekstā nekas neliecina, ka tajā paredzētais izņēmums būtu spēkā tikai attiecībā uz mantiskām tiesībām; gluži otrādi, arī noma, lai gan tā neietilpst mantiskajās tiesībās, ir izslēgta no minētās direktīvas piemērošanas jomas (72). Otrkārt, paredzot, ka izņēmums ir piemērojams vienīgi mantiskām tiesībām, Direktīvas normas tiktu nepamatoti attiecinātas uz saistību tiesībām, kas attiecas uz nekustamajiem īpašumiem, piemēram, uz īres tiesībām (Pachtrecht) vai pirmpirkuma tiesībām (Vorkaufsrecht). Paskaidrojuma memorandā par priekšlikumu minētajam direktīvas pantam Komisija līdzās nekustamā īpašuma pārdošanai un tiesību nodošanai attiecībā uz mājokļu īpašumu – kas Direktīvas spēkā esošajā redakcijā jau ir ietverti nekustamo īpašumu pirkuma līgumu jēdzienā – ir norādījusi tikai mantiskas tiesības un, precīzāk, hipotēku un ceļu servitūtu (73), bet tie ir tikai piemēri. Arī praksē “cit[as] tiesīb[as] attiecībā uz nekustamo īpašumu” parasti tiešām būs mantiskas tiesības, bet neredzu iemeslus, kādēļ jau interpretācijas posmā attiecīgais izņēmums būtu jāattiecina tikai uz šo tiesību kategoriju. Tāpēc valsts tiesai šajā lietā nāksies noskaidrot, vai patērētājs, pievienojoties slēgtam nekustamo īpašumu fondam, kas izveidots kā civiltiesību sabiedrība, iegūst jebkāda veida saistību tiesības vai mantiskas tiesības attiecībā uz nekustamo īpašumu (74).

ii)    Vērtspapīru līgumi

82.      Lai gan neviens lietas dalībnieks to nav norādījis, vēl tiks izskatīts jautājums par to, vai attiecībā uz patērētāja pievienošanos slēgtam nekustamo īpašumu fondam var nepiemērot [Direktīvas 85/577] normas, pēc analoģijas interpretējot izņēmumu, kurš paredzēts tās 3. panta 2. punkta e) apakšpunktā, ar kuru direktīvas noteikumi ir attiecināti uz “vērtspapīru līgumiem”.

83.      Manuprāt, šajā gadījumā nav iespējams piemērot minēto izņēmumu.

84.      Direktīvā 85/577 patiešām nav nevienas jēdziena “vērtspapīri” definīcijas, bet dažas domas šī jēdziena precizēšanai var secināt no citiem Kopienu normatīvajiem aktiem, piemēram, no Direktīvas 93/22/EEK par ieguldījumu pakalpojumiem vērtspapīru jomā (75), kurā ar šo nosaukumu ir uzskaitītas trīs minēto vērtspapīru kategorijas un, precīzāk: 1) akcijas un akcijām līdzvērtīgi vērtspapīri; 2) obligācijas un citādas parādzīmes, ko var tirgot kapitāla tirgū, kā arī 3) citādi parasti tirgojami vērtspapīri, kas dod tiesības iegūt šādus pārvedamus vērtspapīrus parakstoties vai biržā vai paredz norēķinu skaidrā naudā, bet kas nav maksāšanas līdzekļi (76). Tādējādi ir redzams, ka ar vērtspapīriem varam saprast tikai tos vērtspapīrus, kas tiek tirgoti kapitāla tirgū (77). Tomēr daļu iegūšana slēgtā nekustamo īpašumu fondā nav tirgošana kapitāla tirgū, tāpēc šādas daļas nevar pielīdzināt vērtspapīriem.

3)      Vācijas HWiG piemērošanas joma

85.      Visbeidzot, jāizskata K. fon der Heidena pārstāvja paustais arguments, ka Vācijas HWiG piemērošanas joma ir plašāka par Direktīvas 85/577 piemērošanas jomu, un tādējādi Vācija ir pieņēmusi labvēlīgākas normas patērētāju aizsardzības jomā Direktīvas 85/577 8. panta nozīmē.

86.      Šajā sakarā jānorāda, ka Vācijas HWiG attiecas uz jebkuru noslēgtu līgumu attiecībā uz maksas pakalpojumu. Tāpēc šī likuma piemērošanas joma divos aspektos ir plašāka nekā Direktīvas 85/577 piemērošanas joma. Pirmkārt, iepriekš minētajā likumā nav prasīts, lai līguma priekšmets būtu preču piegāde vai pakalpojumu sniegšana un, otrkārt, tajā nav prasīts, lai viena no līgumslēdzējām pusēm būtu tirgotājs. Tādējādi abos aspektos minētā likuma piemērošanas joma ir plašāka par Direktīvas 85/577 piemērošanas jomu; tas ļauj saprast, kādu iemeslu dēļ Vācijas judikatūrā HWiG normas tiek piemērotas gadījumā, ja patērētājs pievienojas slēgtam nekustamo īpašumu fondam, kas izveidots kā civiltiesību sabiedrība (78).

87.      Pretēji tam, ko uzskata K. fon der Heidena pārstāvis, manuprāt, šajā lietā nav jāizmanto iespēja, kas dalībvalstīm piešķirta ar Direktīvas 85/577 8. pantu. Šī norma ļauj dalībvalstīm pieņemt vai saglabāt spēkā labvēlīgākus patērētāju aizsardzības noteikumus jomā, uz kuru attiecas minētā direktīva (79). Ja tomēr valsts tiesību akti attiecas uz nozarēm, kas neietilpst jomā, kuru reglamentē Direktīva 85/577, tad, manuprāt, nav iespējams atsaukties uz tās 8. pantu.

88.      Tomēr vēl vēlos vērst uzmanību uz nesenu spriedumu, kas pasludināts lietā Moteurs Leroy Somer (80), kurā Tiesa saistībā ar Direktīvu 85/374/EEK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz atbildību par produktiem ar trūkumiem (81) ir atzinusi, ka šī direktīva pieļauj to, ka valsts tiesību aktiem ir plašāka piemērošanas joma nekā minētajai direktīvai. Direktīvā 85/374 ir noteikti apstākļi, kādos ir prasīts atlīdzināt kaitējumu, kas nodarīts lietai, kura paredzēta privātai lietošanai, bet saskaņā ar minēto Tiesas nolēmumu lietā Moteurs Leroy Somer attiecīgā direktīva pieļauj valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru cietušais var prasīt, lai tiktu atlīdzināts kaitējums, kas nodarīts lietai, kura paredzēta profesionālām vajadzībām. Manuprāt, arī šajā lietā ir iespējams izdarīt analogu secinājumu, kāds izdarīts spriedumā lietā Moteurs Leroy Somer. Tas nozīmē, ka Vācijas likumdevējs var paredzēt, ka HWiG, ar kuru valsts tiesību sistēmā ir transponēta Direktīva 85/577, attiecas arī uz faktiskām situācijām, kuras minētā direktīva nereglamentē, un tātad arī uz patērētāja pievienošanos slēgtam nekustamo īpašumu fondam, kas izveidots kā civiltiesību sabiedrība.

4)      Ierosinātais risinājums attiecībā uz pirmo jautājumu

89.      Ierosinu Tiesai pirmo prejudiciālo jautājumu atrisināt, atzīstot, ka Direktīvas 85/577 1. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tas neattiecas uz gadījumu, kad patērētājs pievienojas slēgtam nekustamo īpašumu fondam, kas izveidots kā civiltiesību sabiedrība.

D –    Otrais prejudiciālais jautājums

90.      Otrais prejudiciālais jautājums ir daļēji jāpārformulē tāpēc, ka tas daļēji ir nepieņemams (82), kā arī tāpēc, ka to nevar atrisināt, pamatojoties uz Direktīvas 85/577 7. pantu (83), uz kuru savā jautājumā ir norādījusi iesniedzējtiesa (84).

91.      Tātad otrais jautājums ir jāsaprot tādā veidā, ka ar to iesniedzējtiesa vaicā, vai Direktīvas 85/577 5. panta 2. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tas nepieļauj judikatūrā radītus valsts noteikumus, saskaņā ar kuriem patērētājam, ja tas atsakās no slēgta nekustamo īpašumu fonda, kas izveidots kā civiltiesību sabiedrība, attiecībā pret šo fondu ir tiesības uz tā daļas galīgā atlikuma samaksu, kuru aprēķina attiecību izbeigšanās brīdī (ex nunc), ar no tā izrietošajām (iespējamām) sekām, ka ar minētā patērētāja atteikšanos tiek izmaksāta mazāka summa nekā tā, ko tas piešķīris fondam, proti, ka tam tiek uzlikts pienākums samaksāt daļu no paša fonda zaudējumiem. Tādējādi ir jautājums par to, vai Direktīva 85/577 nepieļauj, ka principi, kas Vācijas tiesu praksē noteikti, reglamentējot tā sauktās “nelikumīgās sabiedrības” (fehlerhafte Gesellschaft) institūtu, tiek piemēroti gadījumā, ja patērētājs atsakās no slēgta nekustamo īpašumu fonda, kas izveidots kā civiltiesību sabiedrība (85).

92.      Ņemot vērā ierosinājumu uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt, atzīstot, ka Direktīva 85/577 nav piemērojama šajā lietā, principā nav jāizskata otrais jautājums (86). Tomēr ir lietderīgi sniegt īsu analīzi par šo otro jautājumu, ko Tiesa varētu izmantot, ja tā atrisinātu pirmo jautājumu citādi, nekā ierosināts šajos secinājumos.

1)      Informācijas sniegšana par atteikuma tiesībām

93.      Vispirms jānorāda, ka šajā gadījumā nav skaidrs, vai patērētājs ir bijis rakstveidā informēts par savām tiesībām atteikties no līguma. Uz patērētāja atteikšanās tiesībām attiecas laika ierobežojums (87), un tas, pamatojoties uz Direktīvu 85/577 vai normām, ar kurām tā transponēta valsts tiesību sistēmā, var izmantot šīs tiesības pēc termiņa beigām vienīgi tad, ja nav bijis informēts par šādu tiesību esamību (88). Kā jau norādīts šo secinājumu 20. punktā, iesniedzējtiesai bija uzdots jautājums, lai to noskaidrotu, bet tā nespēja uz minēto jautājumu atbildēt tādēļ, ka iepriekšējās instances tiesas veiktajam faktu konstatējumam bija saistošs raksturs. Turklāt iesniedzējtiesa ir apliecinājusi, ka lietas dalībnieki nav apstrīdējuši faktu, ka patērētājs ir juridiski pareizi īstenojis atteikšanos saskaņā ar HwiG, ar kuru Direktīva 85/577 ir transponēta valsts tiesību sistēmā. Šis jautājums tiesas sēdē tika uzdots arī lietas dalībniekiem, bet tie nesniedza nepārprotamu atbildi; K. fon der Heidena pārstāvis apliecināja, ka tam nav šādas informācijas, bet Komisija apgalvoja, ka par to ir iespējams izdarīt tikai netiešus minējumus, pamatojoties uz faktu, ka šajā gadījumā patērētājam ir bijis iespējams īstenot atteikšanos no līguma.

94.      Jāuzsver, ka tiesvedībā saskaņā ar EKL 234. pantu, kas pamatota uz skaidru pilnvaru sadali starp valstu tiesām un Tiesu, jebkurš attiecīgo faktu vērtējums ietilpst valsts tiesas kompetencē. Tomēr, lai sniegtu tai noderīgu risinājumu, Tiesa, sadarbojoties ar valsts tiesām, var sniegt tām visas norādes, ko tā uzskata par nepieciešamām (89). Tādēļ šajā lietā Tiesai vajadzētu pamatoties uz nosacījumu, ka patērētājs nav bijis informēts par tā tiesībām atteikties no līguma, bet šī pieņēmuma pareizība ir jāpārbauda valsts tiesai atbilstoši tās pilnvarām.

2)      Juridiskā analīze pēc būtības

95.      Ja šajā prāvā Tiesa attiecībā uz pirmo prejudiciālo jautājumu nospriestu, ka Direktīva 85/577 ir piemērojama šajā lietā, tad līdz ar to saskaņā ar šīs direktīvas 5. panta 2. punktu “patērētājs [būtu atbrīvots] no jebkādām saistībām, kas izriet no izbeigtā līguma”. Tas nozīmētu, ka ir jāatlīdzina tam visa summa, ko tas ieguldījis fondā. No tā izrietētu, ka šajā gadījumā tad, ja fondam būtu radušies zaudējumi, pārējiem sabiedrības dalībniekiem vajadzētu uzņemties finansiālo apgrūtinājumu saistībā ar iepriekš minētās summas atmaksu patērētājam, kurš atteicies no fonda.

96.      Vispirms jānoskaidro, ko saistībā ar šo lietu nozīmē Direktīvas 85/577 7. pants, kurā ir noteikts, “ja patērētājs izmanto atteikuma tiesības, šāda atteikuma likumīgo spēku nosaka valsts tiesību akti, it īpaši tie, kas attiecas uz maksājumu atlīdzību par piegādātām precēm un pakalpojumiem un uz saņemto preču atdošanu atpakaļ”. Šajā normā dalībvalstīm nav piešķirtas vispārīgas pilnvaras pēc patikas grozīt tiesiskās sekas, kādas paredzētas minētās direktīvas 5. panta 2. punktā, bet gan tām ir vienīgi sniegta iespēja lemt par laiku un noteikumiem, atbilstoši kādiem tiek atlīdzinātas saistības, kas izpildītas, pamatojoties uz līgumu, no kura patērētājs atteicies (90). Tādēļ iepriekš minētā norma pati nav pietiekama, lai pamatotu patērētāja atteikšanos no fonda ar ex tunc iedarbību.

97.      Tādējādi šajā lietā izšķirošu nozīmi iegūst Direktīvas 85/577 5. panta 2. punkta interpretācija. Minētā noteikuma teksts ir nepārprotams: patērētājs ir jāatbrīvo no jebkādām saistībām, kas izriet no izbeigtā līguma. Arī judikatūra par šī noteikuma interpretāciju ir skaidra: spriedumā lietā Schulte Tiesa ir noteikusi, ka patērētāja atteikšanās no līguma, kas noslēgts ārpus tirgotāja uzņēmuma telpām, ir jāietver iepriekšējā stāvokļa [status quo ante] atjaunošana (91).

98.      Tomēr risinājums, atbilstoši kuram patērētājam ir sniegta iespēja atteikties no fonda, ar ex tunc iedarbību, būtu pretrunā minētās direktīvas mērķim. Tādēļ, izskatot otro prejudiciālo jautājumu, ir jāpamatojas uz Direktīvas 85/577 5. panta 2. punkta teleoloģisko interpretāciju un jāizlemj jautājums, atzīstot, ka minētais noteikums pieļauj judikatūrā radītus valsts noteikumus, saskaņā ar kuriem patērētājam, ja tas atsakās no slēgta nekustamo īpašumu fonda, kas izveidots kā civiltiesību sabiedrība, attiecībā pret šo fondu ir tiesības uz tā daļas galīgā atlikuma samaksu, kuru aprēķina attiecību izbeigšanās brīdī (ex nunc), ar no tā izrietošajām (iespējamām) sekām, ka ar minētā patērētāja atteikšanos tiek izmaksāta mazāka summa nekā tā, ko tas piešķīris fondam, proti, ka tam tiek uzlikts pienākums samaksāt daļu no paša fonda zaudējumiem. Par labu šādam secinājumam liecina vairāki argumenti.

99.      Pirmais un izšķirošais arguments, kas pamato šo domu, ir fakts, ka principā arī pārējie dalībnieki slēgtā nekustamo īpašumu fondā, kas izveidots kā civiltiesību sabiedrība, ir patērētāji (92). Direktīvā 85/577 patērētājam ir sniegta aizsardzība attiecībā pret tirgotāju, bet ne attiecībā pret pārējiem patērētājiem. Ja šajā lietā pieļauj, ka patērētājs var izstāties no slēgtā nekustamo īpašumu fonda ar ex tunc iedarbību, tad tas tiek faktiski aizsargāts, bet tajā pašā laikā pārējiem patērētājiem, kas paliek fondā, aizsardzība tiek pilnībā liegta. Tāpēc iznāk, ka aizsargāts ir vienīgi tas patērētājs, kas pirmais izlemj atteikties no fonda, savukārt pārējie patērētāji ne tikai nesaņem šo aizsardzību, bet tiem saskaņā ar aizsardzību, kura sniegta šim patērētājam, kas atteicies, stāvoklis pat pasliktinās (93). Tādējādi, manuprāt, patērētāja atteikšanās no slēgta nekustamo īpašumu fonda ar ex tunc iedarbību nav pieļaujama.

100. Otrkārt, ir jāņem vērā, ka Direktīvas 85/577 mērķis ir aizsargāt patērētāju no riska sasteigti noslēgt līgumu ārpus tirgotāja uzņēmuma telpām, nevis aizsargāt to no riskiem, kas saistīti ar kapitālieguldījumiem. Tāpat kā citas kapitālieguldījumu formas, ieguldījumi slēgtos nekustamo īpašumu fondos ir riskanti; šis risks ieguldītājam var radīt peļņu vai zaudējumus. Ja patērētājs atsakās no fonda pēc tam, kad fonds guvis peļņu, tad patērētājam ir tiesības uz daļu, kura tam pienākas no šīs peļņas, un otrādi – fonda zaudējumu gadījumā patērētājam, kas no fonda atsakās, ir jāsedz daļa no šiem zaudējumiem. Patērētājam ir personiski jāuzņemas šī kapitālieguldījuma risks, tāpat kā tas personiski saņem iespējamo sabiedrības gūto peļņu. Tāpēc, ja patērētājam, kas nav bijis informēts par savām atteikuma tiesībām, atzītu atteikšanās iespēju ar ex tunc iedarbību, rastos absurda situācija, jo tam būtu nodrošināts finansiāli izdevīgāks stāvoklis nekā patērētājam, kas ir atbilstoši noteikumiem informēts par savām tiesībām atteikties no līguma un kuram minēto tiesību īstenošanai būtu laika ierobežojumi.

101. Treškārt, analizējot šo lietu, svarīgs ir fakts, ka patērētājs ir atteicies no slēgtā nekustamo īpašumu fonda pēc 11 gadiem. Kā jau norādīts šo secinājumu 94. punktā, šajā sakarā ir jāpamatojas uz nosacījumu, ka tas ir bijis iespējams tādēļ, ka patērētājs nav bijis informēts par savām atteikuma tiesībām. Taču jāievēro, ka patērētājam sniegtās aizsardzības jēga daļēji atšķiras atkarībā no tā, vai jautājums ir par tā iespēju atteikties no līguma termiņā, kas nav īsāks par septiņām dienām uzreiz pēc līguma noslēgšanas, vai par atteikšanās iespēju arī pēc ilgāka laika posma, pagarinot minēto termiņu, ko noteic tas, ka patērētājam nav sniegta informācija par atteikuma tiesībām, kādas tam piemīt.

102. Jēga patērētājam piešķirtajai iespējai atteikties no līguma uzreiz pēc tā noslēgšanas ir aizsargāt to no sasteigtiem lēmumiem (94). Tāpēc patērētājam ir jāspēj salīdzinoši īsā termiņā pēc līguma noslēgšanas izvērtēt no tā izrietošās saistības un izlemt, vai īstenot atteikšanos. Savukārt patērētāja iespēja atteikties pēc šī termiņa tādēļ, ka tas nav saņēmis informāciju par atteikuma tiesībām, ir pamatota ar diviem visai atšķirīgiem apsvērumiem. Pirmkārt, iepriekš minētā iespēja ir vērsta uz to, lai ļautu patērētājam efektīvi īstenot savas tiesības; otrkārt, ļaujot patērētājam atteikties no līguma bez laika ierobežojumiem, ja tas nav bijis pienācīgi informēts par atteikuma tiesībām, tirgotāji zināmā mērā tiek piespiesti turpmāk informēt patērētājus par šādu tiesību esamību (95). Var teikt, ka šāds termiņa pagarinājums, kurā īstenot atteikšanos no līguma, ir sava veida sods tirgotājam, kas nav sniedzis patērētājam paskaidrojumus par tā atteikuma tiesībām. Tomēr šajā lietā šāds soda raksturs attiecībā uz atteikuma īstenošanas termiņa pagarinājumu nepamatoti skartu pārējos patērētājus, kam ir sabiedrības dalībnieka statuss attiecīgajā fondā.

3)      Ierosinātais risinājums attiecībā uz otro jautājumu

103. Iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ ierosinu Tiesai – ja tā atrisina pirmo prejudiciālo jautājumu, atzīstot, ka Direktīva 85/577 ir piemērojama gadījumā, ja patērētājs pievienojas slēgtam nekustamo īpašumu fondam, kas izveidots kā civiltiesību sabiedrība, – uz otro jautājumu atbildēt, norādot turpmāko: Direktīvas 85/577 5. panta 2. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tas pieļauj judikatūrā radītus valsts noteikumus, saskaņā ar kuriem patērētājam, ja tas atsakās no slēgta nekustamo īpašumu fonda, kas izveidots kā civiltiesību sabiedrība, attiecībā pret šo fondu ir tiesības uz tā daļas galīgā atlikuma samaksu, kuru aprēķina attiecību izbeigšanās brīdī (ex nunc), ar no tā izrietošajām (iespējamām) sekām, ka ar minētā patērētāja atteikšanos tiek izmaksāta mazāka summa nekā tā, ko tas piešķīris fondam, proti, ka tam tiek uzlikts pienākums samaksāt daļu no paša fonda zaudējumiem.

E –    Secinājums

104. Jāatzīst, ka risinājums, kas iepriekšējā punktā ierosināts attiecībā uz otro prejudiciālo jautājumu, rada izņēmumu saskaņā ar Direktīvas 85/577 5. panta 2. punktu. Tādēļ noslēgumā ir lietderīgi atgādināt atbildi, kas ierosināta attiecībā uz pirmo prejudiciālo jautājumu, un uzsvērt, ka pareizāks risinājums ir atzīt, ka Direktīva 85/577 nav piemērojama gadījumam, kad patērētājs pievienojas slēgtam nekustamo īpašumu fondam, kas izveidots kā civiltiesību sabiedrība.

VII – Secinājumi

105. Ņemot vērā visus izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Bundesgerichtshof uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Padomes 1985. gada 20. decembra Direktīvas 85/577/EEK par patērētāja aizsardzību attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām, 1. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tas neattiecas uz gadījumu, kad patērētājs pievienojas slēgtam nekustamo īpašumu fondam, kas izveidots kā civiltiesību sabiedrība.

---

1 – Oriģinālvaloda – slovēņu.

---

2 – OV L 372, 31.12.1985., 31. lpp., OV Īpašais izdevums latviešu valodā, 01/15. sēj., 262.–264. lpp.

---

3 – Šādu apzīmējumu lieto, piemēram, Rösler, H., “Die europarechtlichen Vorgaben bei der Bewältigung der “Schrottimmobilien”-Problematik: Entscheidungen des Europäischen Gerichtshofs vom 25. Oktober 2005”, Zeitschrift für europäisches Privatrecht, Nr. 4/2006, 869. lpp.; Käseberg, T. un Richter, K., “Haustürwiderrufsrichtlinie und “Schrottimmobilien”: die Urteile in Sachen Schulte und Crailsheimer Volksbank”, Europäische Zeitschrift für Wirtschaftsrecht, Nr. 2/2006, 46. lpp.; von Weschpfennig, A., “Der Widerruf der Beteiligung an einem Immobilienfonds – Anwendbarkeit der Grundsätze des fehlerhaften Gesellschaftsbeitritts?”, Zeitschrift für Bank- und Kapitalmarktrecht, Nr. 3/2009, 99. lpp.

---

4 – 2005. gada 25. oktobra spriedums lietā C‑350/03 (Krājums, I‑9215. lpp.).

---

5 – 2005. gada 25. oktobra spriedums lietā C‑229/04 (Krājums, I‑9273. lpp.).

---

6 – Iepriekš 4. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Schulte, 88. un 92. punkts.

---

7 –      Zemsvītras piezīme attiecas tikai uz šo secinājumu slovēņu valodas versiju.

---

8 – BGBl. I 1986, 122. lpp.

---

9 – BGBl. I 2001, 3138. lpp.

---

10 – Patiesībā saskaņotības nolūkos vajadzētu runāt par pievienošanās paziņojuma atsaukšanu (Widerruf der Beitrittserklärung), ko veicis K. fon der Heidens, jo Vācijas HWiG ir pamatots ar patērētāja iespēju atsaukt savu gribas izteikumu, kas vērsts uz līguma noslēgšanu. HWiG 1. panta 1. punktā ir noteikts, ka “gribas izteikums [..] stājas spēkā tikai tad, ja turpmāko septiņu dienu laikā klients to rakstveidā neatsauc” (“Willenserklärung [..] wird erst wirksam, wenn der Kunde sie nicht binnen einer Frist von einer Woche schriftlich widerruft”). Tomēr, lai izvairītos no terminoloģiskām un konceptuālām atšķirībām, šajos secinājumos visu laiku lietoju apzīmējumu “atteikšanās no līguma” (Widerruf des Vertrags), jo Direktīva 85/577 ir balstīta uz pamatjēdzienu, saskaņā ar kuru patērētājam ir tiesības atteikties no līguma. Tā kā Tiesai ir jāinterpretē Kopienu tiesības, šī apzīmējuma lietošana man šķiet visatbilstošākā. Skat. vispārīgi par patērētāju tiesībām atteikties no līguma (Widerrufsrecht), piemēram, Larenz, K. un Wolf, M., Allgemeiner Teil des Bürgerlichen Gesetzbuchs, 9. izd., Minhene: Beck, 2004, 714. lpp., 2. un 3. punkts.

---

11 – Iepriekš 4. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Schulte, 88. un 92. punkts.

---

12 – Zemsvītras piezīme attiecas tikai uz šo secinājumu slovēņu valodas versiju.

---

13 – Arī šādā gadījumā būtu pareizāk teikt, ka K. fon der Heidens ir juridiski pareizi atsaucis paziņojumu par pievienošanos nekustamo īpašumu fondam; šajā ziņā skat. šo secinājumu 10. zemsvītras piezīmi.

---

14 – Iepriekš 4. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Schulte, 88. un 92. punkts.

---

15 – Iepriekš 4. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Schulte.

---

16 – Iepriekš 5. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Crailsheimer Volksbank.

---

17 – Holmer, A., Die Gesellschaft bürgerlichen Rechts als Grundlage geschlossener Immobilienfonds, Berlīne: Lexxion, 2006, 6. lpp., un Heckschen, H., Beck’sches Notarhandbuch, 4. izd., Minhene: Beck, 2006, nodaļa “X. Sonderformen des Immobilienerwerbs”, 1. punkts.

---

18 – Šajā ziņā skat. iepriekš 17. zemsvītras piezīmē minēto Holmer, A., 6. lpp. Skat. arī Mootz, C., Risikoanalyse geschlossener Immobilienfonds. Grundlagen, Anforderungen, Praxisbeispiele, Sārbrikene: VDM Verlag Dr. Müller, 2007, 1. un 2. lpp. Par nekustamo īpašumu fondu krīzes iemesliem skat. Wagner, K.‑R., “Ausstieg aus fremdfinanzierten geschlossenen Immobilienfonds per HWiG, VerbrKrG, Anlageberatungshaftung und Prospekthaftung”, Neue Zeitschrift für Gesellschaftsrecht, Nr. 4/2000, 169. un nākamās lpp.

---

19 – Šajā ziņā skat. 2001. gada 13. marta spriedumu lietā C‑379/98 PreussenElektra (Recueil, I‑2099. lpp., 38. punkts), 2006. gada 22. jūnija spriedumu lietā C‑419/04 Conseil général de la Vienne (Krājums, I‑5645. lpp., 19. punkts), 2007. gada 18. jūlija spriedumu lietā C‑119/05 Lucchini (Krājums, I‑6199. lpp., 43. punkts), 2008. gada 4. decembra spriedumu lietā C‑221/07 Zablocka‑Weyhermüller (Krājums, I‑9029. lpp., 20. punkts) un 2009. gada 23. aprīļa spriedumu lietā C‑544/07 Rüffler (Krājums, I‑3389. lpp., 36. punkts).

---

20 – Šajā ziņā skat. iepriekš 19. zemsvītras piezīmē minētos spriedumus lietā PreussenElektra, 39. punkts; lietā Conseil général de la Vienne, 20. punkts; lietā Lucchini, 44. punkts; lietā Zablocka‑Weyhermüller, 20. punkts, un lietā Rüffler, 38. punkts.

---

21 – Skat., piemēram, Schmidt, K., Gesellschaftsrecht, 4. izd., Ķelne, Berlīne, Bonna, Minhene: Carl Heymanns Verlag, 2002, 46. lpp., kurā pie personālsabiedrībām ir minētas, piemēram, ne vien civiltiesību sabiedrība, bet arī pilnsabiedrība, civiltiesību komandītsabiedrība un pasīvā sabiedrība. Skat. arī Ulmer, P. un Schäfer, C., no: Münchener Kommentar zum Bürgerlichen Gesetzbuch, 5. izd., Minhene: Beck, 2009, ievada komentārs par 705.–853. pantu, 1. un 2. punkts.

---

22 – Vēlos norādīt, ka līdzās slēgtiem nekustamo īpašumu fondiem pastāv arī atklāti nekustamo īpašumu fondi. Tie parasti tiek izveidoti kā akciju sabiedrības vai sabiedrības ar ierobežotu atbildību, un ieguldītāju skaits, kas tajās piedalās, nav ierobežots. Skat., piemēram, iepriekš 17. zemsvītras piezīmē minēto Holmer, A. 5. lpp.

---

23 – Iepriekš 17. zemsvītras piezīmē minētais Holmer, A., 3. lpp. Kniffka, R. un Koeble, W., Kompendium des Baurechts, 3. izd., Minhene: Beck, 2008, 11. daļa, 43. punkts, apliecina, ka slēgta nekustamo īpašumu fonda priekšmets var būt, piemēram, ieguldījums viesnīcās, koncertzālēs, tirdzniecības centros, veco ļaužu aprūpes iestādēs u.tml.

---

24 – Iepriekš 17. zemsvītras piezīmē minētais Holmer, A., 4. lpp.

---

25 – Iepriekš 17. zemsvītras piezīmē minētais Holmer, A., 3. un 5. lpp.

---

26 – Ar to slēgts nekustamo īpašumu fonds atšķiras no atklāta nekustamo īpašumu fonda, kurā jaunu ieguldītāju ienākšana vienmēr ir iespējama. Skat. Bartlsperger, S., Boutonnet, B., Loipfinger, S., Nickl, H., Nickl, L. un Richter, U., Geschlossene Immobilienfonds, Štutgarte: Schäffer-Poeschel Verlag, 2007, 56. un 57. lpp.

---

27 – Turpat, 96.–98. lpp. Skat. arī iepriekš 17. zemsvītras piezīmē minēto Holmer, A., 4. lpp., kurš apgalvo, ka fondu var izveidot ne vien kā civiltiesību sabiedrību vai civiltiesību komandītsabiedrību, bet arī, piemēram, kā pilnsabiedrību, lai gan tas notiek daudz retāk.

---

28 – Skat., piemēram, Austrijas tiesībās Allgemeines bürgerliches Gesetzbuch (Austrijas Civilkodekss) 1175.–1216. pantu, kas iekļauti sadaļā “Von dem Vertrage über eine Gemeinschaft der Güter”; Francijas tiesībās par sabiedrību vispār (société) Code Civil [Civilkodeksa] 1832.–1844. pantu un par tā saukto “civiltiesību sabiedrību” (société civile) 1845.–1870. pantu; Itālijas tiesībās par sabiedrību (società) vispār Codice Civile [Civilkodeksa] 2247.–2250. pantu un par civiltiesību sabiedrību (società semplice) 2251.–2290. pantu; Vācijas tiesībās Bürgerliches Gesetzbuch (Vācijas Civilkodekss) 705.–740. pantu, kas apkopoti sadaļā “Gesellschaft”; Nīderlandes tiesībās BurgerlijkWetboek (Civillikums) 1655.–1688. pantu, kas apvienoti ar nosaukumu “Van maatschap”; Polijas tiesībās Ustawa z dnia 23 kwietnia 1964 r. Kodeks cywilny (Civilkodekss) 850.–875. pantu, kas apkopoti ar nosaukumu “Spolka”; Slovēnijas tiesībās Obligacijski zakonik (Saistību kodekss) 990.–1002. pantu, kas atrodami sadaļā “Družbena pogodba”; Spānijas tiesībās Código civil (Civilkodekss) 1.665.–1.708. pantu, kas veido sadaļu “Sociedad”.

---

29 – Attiecībā uz sabiedrības dalībnieku skaitu skat., piemēram, Austrijas tiesībās Allgemeines bürgerliches Gesetzbuch 1175. pantu (“zwei oder mehrere Personen”), Francijas tiesībās CodeCivil 1832. pantu (“deux ou plusieurs personnes”), Itālijas tiesībās Codice Civile 2247. pantu (“due o più persone”), par Vācijas tiesībām skat. iepriekš 21. zemsvītras piezīmē minētos Ulmer, P. un Schäfer, C., komentārs par 705. pantu, 60. punkts; Slovēnijas tiesībās skat. Obligacijski zakonik 990. pantu, Spānijas tiesībās Código civil 1.665. pantu (“dos o más personas”).

---

30 – Skat., piemēram, par Vācijas tiesībām iepriekš 21. zemsvītras piezīmē minētos Ulmer, P. un Schäfer, C., ievada komentārs par 705.–853. pantu, 7. punkts; par Slovēnijas tiesībām Zabel, B., no: Juhart, M., un Plavšak, N. (izd.), Obligacijski zakonik s komentarjem (posebni del), 4. sēj., GV založba, Ļubļana, 2004, ievada komentārs par nodaļu, kas veltīta sabiedrības līgumam, 932. lpp.; par Spānijas tiesībām Moreno Gil, Ó., Código civil y jurisprudencia concordada, Boletín oficial del estado, Madride, 2006, komentārs par 1.700. pantu, 5.791. punkts. Skat. par Francijas tiesībām Cozian, M., Viandier, A. un Deboissy, F., Droit des sociétés, 21. izd., Parīze: LexisNexis Litec, 2008, 530. un nākamās lpp., 1192. un nākamie punkti. Doktrīnā skat. arī Trstenjak, V., Pravne osebe, GV založba, Ļubļana, 2003, 200. lpp.

---

31 – Skat., piemēram, par Vācijas tiesībām iepriekš 21. zemsvītras piezīmē minētos Ulmer, P. un Schäfer, C., komentārs par 736. pantu, 8. punkts; par Slovēnijas tiesībām iepriekš 30. zemsvītras piezīmē minēto Zabel, B., komentārs par 1000. pantu, 984. un nākamās lpp.; par Spānijas tiesībām iepriekš 30. zemsvītras piezīmē minēto Moreno Gil, Ó., komentārs par 1.700. pantu, 5.791. punkts. Skat. arī iepriekš 30. zemsvītras piezīmē minēto Trstenjak, V., 204. lpp.

---

32 – Skat., piemēram, par Austrijas tiesībām, Grillberger, K., no: Rummel, P., Kommentar zum Allgemeines bürgerliches Gesetzbuch, Vīne: Manz, 2002, komentārs par 1211. pantu, 70. un 71. lpp., 2. punkts, atbilstoši kuram vairums Austrijas autoru apgalvo, ka, lai gan sabiedrības dalībnieka atteikšanās izraisa sabiedrības likvidēšanu, tā nenotiek tā nāves gadījumā, ja vien jautājums nav par sabiedrību, kurā ir divi sabiedrības dalībnieki (komentārs par 1207. pantu, 62. un 63. lpp., 3. un 5. punkts); Francijas tiesībās daļu nodošana ir iespējama, un pat sabiedrības dalībnieka nāve neizraisa sabiedrības likvidēšanu, izņemot, ja sabiedrības dalībnieki tā ir vienojušies; skat. iepriekš 30. zemsvītras piezīmē minētos Cozian, M. u.c., 530. lpp., 1192. punkts, un 536. lpp., 1208. punkts.

---

33 – Attiecībā uz sabiedrības likvidēšanas iemesliem skat. par Austrijas tiesībām Allgemeines bürgerliches Gesetzbuch 1205. pantu (piemēram, sabiedrības mērķa sasniegšana un termiņa beigšanās), par Francijas tiesībām skat., piemēram, Code Civil 1846‑1. pantu (pārvaldnieku neesamība ilgāk nekā gadu) vai 1870. panta otro daļu (sabiedrības dalībnieka nāve, ja [sabiedrības] likvidēšana ir sekas, par kurām notikusi vienošanās), par Itālijas tiesībām skat. Codice Civile 2272. pantu (piemēram, termiņa beigšanās, sabiedrības mērķa sasniegšana vai neiespējamība to sasniegt, visu sabiedrības dalībnieku griba), par Vācijas tiesībām skat., piemēram, Bürgerliches Gesetzbuch 726. pantu (sabiedrības mērķa sasniegšana vai neiespējamība to sasniegt), 727. pantu (sabiedrības dalībnieka nāve) un 728. pantu (sabiedrības vai sabiedrības dalībnieka bankrots), attiecībā uz Slovēnijas tiesībām skat. Obligacijski zakonik 1000. pantu (piemēram, termiņa beigšanās, sabiedrības mērķa sasniegšana, sabiedrības dalībnieku lēmums, sabiedrības dalībnieka nāve vai atteikšanās), par Spānijas tiesībām skat. Código civil 1.700. pantu (piemēram, termiņa beigšanās, sabiedrības mērķa sasniegšana, sabiedrības dalībnieka nāve).

---

34 – Par Francijas tiesībām skat. iepriekš 30. zemsvītras piezīmē minētos Cozian, M. u.c., 66. lpp., 134. un 135. punkts; par Vācijas tiesībām skat. iepriekš 21. zemsvītras piezīmē minēto Schmidt, K., 1733. un nākamās lpp.; attiecībā uz Spānijas tiesībām skat. iepriekš 30. zemsvītras piezīmē minēto Moreno Gil, Ó., komentārs par 1.665. pantu, 5.720. punkts.

---

35 – Saistībā ar Austrijas tiesībām skat. iepriekš 32. zemsvītras piezīmē minēto Grillberger, K., komentārs par 1175. pantu, 11. lpp., 19. punkts; par Francijas tiesībām skat. Code Civil 1833. pantu; par Vācijas tiesībām skat. iepriekš 21. zemsvītras piezīmē minētos Ulmer, P. un Schäfer, C., ievada komentārs par 705.–853. pantu, 6. punkts; attiecībā uz Slovēnijas tiesībām skat. Obligacijski zakonik 990. pantu; par Spānijas tiesībām skat. Código civil 1.666. pantu.

---

36 – Skat., piemēram, par Vācijas tiesībām iepriekš 21. zemsvītras piezīmē minētos Ulmer, P. un Schäfer, C., komentārs par 705. pantu, 144. punkts; saistībā ar Francijas tiesībām skat. iepriekš 30. zemsvītras piezīmē minētos Cozian, M. u.c., 521. lpp., 1174. punkts; par Slovēnijas tiesībām skat. iepriekš 30. zemsvītras piezīmē minēto Zabel, B., komentārs par 990. pantu, 944. lpp.

---

37 – Šajā ziņā skat. attiecībā uz Austrijas tiesībām Allgemeines bürgerliches Gesetzbuch 1175. pantu; Francijas tiesībās – Code Civil 1832. pantu; Itālijas tiesībās – Codice Civile 2247. pantu; Vācijas tiesību sistēmā – Bürgerliches Gesetzbuch 706. pantu; Slovēnijas tiesībās – Obligacijski zakonik 991. pantu; Spānijas tiesību sistēmā – Código civil 1.665. pantu.

---

38 – Skat., piemēram, saistībā ar Austrijas tiesībām iepriekš 32. zemsvītras piezīmē minēto Grillberger, K., komentārs par 1175. pantu, 17. lpp., 28. punkts; par Vācijas tiesībām skat. iepriekš 21. zemsvītras piezīmē minēto Schmidt, K., 1749. lpp.; par Slovēnijas tiesībām – iepriekš 30. zemsvītras piezīmē minēto Zabel, B., komentārs par 993. pantu, 961. lpp.

---

39 – Piemēram, Austrijas doktrīnā nav vienprātības par to, vai jautājums ir par kopīpašumu (Miteigentum), vai kolektīvu koprokas īpašumu (Gesamthandeigentum); šādu viedokļu atšķirību ir uzsvēris iepriekš 32. zemsvītras piezīmē minētais Grillberger, K., komentārs par 1183. pantu, 33. lpp., 4. punkts, kurš apgalvo, ka sabiedrības dalībnieki ir sabiedrības aktīvu kopīpašnieki. Slovēnijas tiesībās sabiedrības aktīvi ir sabiedrības dalībnieku kopīpašums; skat. iepriekš 30. zemsvītras piezīmē minēto Zabel, B., ievada komentārs attiecībā uz nodaļu par sabiedrības līgumu, 926. lpp. Spānijas tiesībās tiek runāts par tā saukto comunidad de bienes, kurā sabiedrības dalībnieki ir īpašnieki lietām pro indiviso; iepriekš 30. zemsvītras piezīmē minētais Moreno Gil, Ó., komentārs par 392. un 1.669. pantu, 1.245. un 5.732. punkts. Francijas tiesībās reģistrēta civiltiesību sabiedrība ir juridiska persona un tādējādi tā pati ir sabiedrības aktīvu īpašniece; skat., piemēram, iepriekš 30. zemsvītras piezīmē minētos Cozian, M. u.c., 120. lpp., 244. punkts.

---

40 – Skat. iepriekš 21. zemsvītras piezīmē minētos Ulmer, P. un Schäfer, C., komentārs par 718. pantu, 5. punkts.

---

41 – Bundesgerichtshof 2001. gada 29. janvāra spriedums lietā II ZR 331/00. Minētajā nolēmumā Bundesgerichtshof ir nospriedusi, ka civiltiesību sabiedrībai ir tiesībspēja, ja un tiktāl, ciktāl tā, piedaloties tiesiskajās attiecībās, kļūst par pati savu tiesību un pienākumu subjektu; turklāt tai šajā sakarā ir arī aktīvā un pasīvā procesuālā tiesībspēja civilprocesā. Iepriekš 21. zemsvītras piezīmē minētais Schmidt, K., 205. un 206. lpp., minētais spriedums ir definēts kā juridisko personu tiesību attīstības stūrakmens. Sprieduma padziļinātam komentāram skat. Schmidt, K., “Die BGB-Außengesellschaft: rechts- und parteifähig – Besprechung des Grundlagenurteils II ZR 331/00 vom 29.1.2001”, Neue Juristische Wochenschrift, Nr. 14/2001, 993. un nākamās lpp.

---

42 – To uzsver iepriekš 21. zemsvītras piezīmē minētie Ulmer, P., un Schäfer, C., komentārs par 718. pantu, 2. punkts, kuri norāda, ka, neraugoties uz tiesībspējas atzīšanu sabiedrībai, sabiedrības dalībnieki turpina izmantot Gesamthandseigentum attiecībā uz sabiedrības aktīviem. Citāds viedoklis ir, piemēram, Kießling, E., “Das Gesamthandsprinzip bei Personalgesellschaften”, no: Häuser, F. Festschrift für Walther Hadding zum 70. Geburtstag am 8. Mai 2004, Berlīne: de Gruyter Recht, 2004, 484. un nākamās lpp., un iepriekš 21. zemsvītras piezīmē minētajam Schmidt, K., 1772. lpp.

---

43 – Šajā ziņā skat. Direktīvas 85/577 preambulas ceturto apsvērumu. Doktrīnā skat., piemēram, Habersack, M., “The Doorstep Selling Directive and Mortgage Loan Contracts”, European Business Law Review, Nr. 6/2000, 394. lpp.; Martín Briceño, M., del R., La Directiva 85/577, de 20 de diciembre, referente a la protección de los consumidores en el caso de contratos negociados fuera de los establecimientos comerciales, La armonización legislativa de la Unión Europea, Madride: Dykinson, 1999, 162. lpp. Skat. arī 5. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Crailsheimer Volksbank, 43. punkts, kurā Tiesa ir uzsvērusi, ka Direktīvas 85/577 mērķis ir aizsargāt patērētāju no pārsteiguma elementa, kas raksturīgs tirdzniecībai dzīvesvietā.

---

44 – Skat., piemēram, iepriekš 43. zemsvītras piezīmē minēto Habersack, 394. lpp.; Manes, P., “Il diritto di pentimento nei contratti dei consumatori dalla legislazione francese alla normativa italiana in attuazione della direttiva 85/577”, Contratto e impresa. Europa, Nr. 2/1996, 696. lpp.; Mankowski, P., “Die gemeinschaftsrechtliche Kontrolle von Erlöschenstatbeständen für verbraucherschützende Widerrufsrechte”, Juristenzeitung, Nr. 23/2008, 1143. lpp.

---

45 – Tā norāda arī Armbrüster, C., Gesellschaftsrecht und Verbraucherschutz – zum Widerruf von Fondsbeteiligungen: Vortrag, gehalten vor der Juristischen Gesellschaft zu Berlin am 29. September 2004, Berlīne: de Gruyter Recht, 2005, 13. un 15. lpp.

---

46 – Zemsvītras piezīme attiecas tikai uz šo secinājumu slovēņu valodas versiju.

---

47 – Vēlos norādīt, ka daži autori atbalsta domu, ka kapitāla ieguldītājs nav patērētājs, jo tas neko “[ne]patērē”. Vācijā šo domu atbalsta, piemēram, iepriekš 18. zemsvītras piezīmē minētais Wagner, K.‑R., 171. lpp. Attiecībā uz tiesisko stāvokli Francijā šajā ziņā skat., piemēram, Calais‑Auloy, J. un Steinmetz, F., Droit de la consommation, Parīze: Dalloz, 2000, 13. lpp., 14. punkts; skat. arī Sievers, J., Verbraucherschutz gegen unlautere Vertragsbedingungen im französischen Recht. Vom Code civil zum “Code de la consommation” – die Entstehung eines Sonderprivatrechts für Verbraucher, Frankfurte pie Mainas: Lang, 1993, 82. lpp. Tomēr jāuzsver, ka iepriekš minētā doma nevar būt spēkā attiecībā uz Direktīvu 85/577, jo tajā ir prasīts vienīgi tas, lai patērētājs nedarbotos ar mērķi, kas ietilpst tā tirdzniecības vai profesionālajā darbībā; tādā pašā veidā minētajā direktīvā nav noteikti prasīts, lai līguma priekšmets būtu patērējamas lietas.

---

48 – 1998. gada 17. marta spriedums lietā C‑45/96 (Recueil, I‑1199. lpp.). Šī sprieduma komentāram doktrīnā skat., piemēram, Bydlinski, P. un Klauninger, J., “Zur Anwendbarkeit der Richtlinie 85/577/EWG vom 20. Dezember 1985 betreffend den Verbraucherschutz im Falle von außerhalb von Geschäftsräumen geschlossenen Verträgen auf Bürgschaftsverpflichtungen von Verbrauchern”, Zeitschrift für europäisches Privatrecht, Nr. 4/1998, 994. lpp.; Bamforth, N., “The Limits of European Union Consumer Contract Law”, European Law Review, Nr. 4/1999, 410. lpp.; Lorenz, S., “Richtlinienkonforme Auslegung, Mindestharmonisierung und der “Krieg der Senate””, Neue juristische Wochenschrift, Nr. 40/1998, 2937. lpp.

---

49 – Spriedumā lietā Dietzinger Tiesa turklāt ir uzsvērusi, ka kredīta piešķiršana ir pakalpojums minētās direktīvas nozīmē un ka galvojuma līgumam ir papildlīguma raksturs attiecībā pret kredītlīgumu, kuram tas praksē visbiežāk ir nosacījums. Skat. 48. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Dietzinger, 18. punkts.

---

50 – 1999. gada 22. aprīļa spriedums lietā C‑423/97 (Recueil, I‑2195. lpp.). Šī sprieduma komentāram doktrīnā skat., piemēram, Hofstötter, M., “Time-sharing als Haustürgeschäft”, European Law Reporter, Nr. 5/1999, 221. lpp.; Bourgoignie, T., “Multipropriété et vente en dehors des établissements commerciaux: un arrêt important de la Cour de justice des Communautés européennes du 22 avril 1999”, Revue européenne de droit de la consommation, 1999, 147. lpp.; Munar Bernat, P. A., “Sobre la aplicabilidad de la directiva 85/577/CE, de contratos negociados fuera de los establecimientos comerciales, a un contrato de multipropiedad (Comentario a la sentencia del Tribunal de Justicia de las Comunidades Europeas, de 22 de abril de 1999)”, Derecho privado y Constitución, Nr. 13/1999, 235. lpp.

---

51 – Vēlos piebilst, ka lietā Travel Vac bija radies arī jautājums par to, vai uz daļlaika lietojuma līgumu attiecas izņēmums, kas paredzēts Direktīvas 3. panta 2. punkta a) apakšpunktā. Tiesa minētajā lietā ir nospriedusi, ka uz attiecīgo līgumu šis izņēmums neattiecas, jo tā priekšmets ietver arī papildinošus pakalpojumus, kā, piemēram, nekustamā īpašuma uzturēšana, kā arī kopīpašuma pārvaldīšana un apsaimniekošana, kuru vērtība pārsniedz nekustamā īpašuma izmantošanas tiesību vērtību. Skat. 50. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Travel Vac, 10. punkts.

---

52 – 2001. gada 13. decembra spriedums lietā C‑481/99 (Recueil, I‑9945. lpp.). Šī sprieduma komentāram doktrīnā skat., piemēram, Bernardeau, L., “Le droit de rétractation du consommateur: un pas de plus vers une doctrine d’ensemble”, La Semaine juridique – édition générale, Nr. 40/2002, 1719. lpp.

---

53 – Iepriekš 4. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Schulte.

---

54 – Iepriekš 5. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Crailsheimer Volksbank.

---

55 – 2008. gada 10. aprīļa spriedums lietā C‑412/06 (Krājums, I‑2383. lpp.).

---

56 – Vēlos norādīt, ka Zaļajā grāmatā – Patērētāju aizsardzības acquis pārskatīšana (COM(2006) 744, galīgā redakcija), 15. un 16. lpp., Komisija, ņemot vērā faktu, ka “pārdevēja/tirgotāja/piegādātāja” jēdzieni Kopienu direktīvās, kas ir spēkā patērētāju aizsardzības jomā, ir definēti dažādi, ir atbalstījusi šī jēdziena saskaņošanu. Priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par patērētāju tiesībām (COM(2008) 614, galīgā redakcija), 2. pantā ir noteikts, ka “tirgotājs” ir “jebkura fiziska vai juridiska persona, kura līgumos, uz ko attiecas šī direktīva, darbojas nolūkos, kas ir saistīti ar tās komercdarbību, uzņēmējdarbību, amatniecisko darbību vai profesiju, un jebkura persona, kas darbojas tirgotāja vārdā vai uzdevumā”.

---

57 – Kā izriet no valsts tiesvedības materiāliem, laikā, kad K. fon der Heidens pievienojās slēgtajam nekustamo īpašumu fondam, šī fonda pārvaldniece bija sabiedrība Roland GmbH, kuru pārvaldnieces statusā vēlāk aizstāja sabiedrība E. Friz GmbH.

---

58 – Zaļajā grāmatā – Patērētāju aizsardzības acquis pārskatīšana (COM(2006) 744, galīgā redakcija), 16. lpp., Komisija tieši uzsver, ka patērētājs nesaņem aizsardzību saskaņā ar Kopienu tiesībām, ja tā darījuma partneris ir privātpersona. Skat. – saistībā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvu 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem (OV L 149, 22. lpp.), – secinājumus, kurus sniedzu 2009. gada 3. septembrī lietā C‑304/08 Plus Warenhandelsgesellschaft (2010. gada 14. janvāra spriedums, Krājums, I‑0000. lpp., 64. punkts).

---

59 – Skat. rīkojuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu 20. punktu. Doktrīnā skat., piemēram, Armbrüster, C., “Kapitalanleger als Verbraucher? Zur Reichweite des europäischen Verbraucherschutzrechts”, Zeitschrift für Wirtschaftsrecht, Nr. 9/2006, 408. lpp. Šajā ziņā arī von Weschpfennig, A., “Der Widerruf der Beteiligung an einem Immobilienfonds – Anwendbarkeit der Grundsätze des fehlerhaften Gesellschaftsbeitritts?”, Zeitschrift für Bank- und Kapitalmarktrecht, Nr. 3/2009, 100. lpp.

---

60 – No rīkojuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu skaidri neizriet, kas ir fonda dibinātājs vai izveidotājs, un vai šis subjekts ir arī minētā fonda dalībnieks; arī tiesas sēdē lietas dalībnieki par to nav snieguši paskaidrojumus.

---

61 – Jautājums ir par tā saukto “ažio”; skat. iepriekš 26. zemsvītras piezīmē minētos Bartlsperger, S. u.c., 282. lpp.

---

62 – Vēlos norādīt, ka Priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par patērētāju tiesībām (COM(2008) 614, galīgā redakcija), kas turpmāk varbūt aizstās dažas direktīvas patērētāju aizsardzības jomā, to skaitā arī Direktīvu 85/577, un ar ko tiks ieviesta pilnīga saskaņošana dažās ar šo jomu saistītās nozarēs, 16. panta 1. punktā ir noteikti paredzēts, ka atteikšanās gadījumā “tirgotājs atmaksā jebkuru maksājumu, ko tas saņēmis no patērētāja 30 dienās no dienas, kad tirgotājs saņem atteikuma paziņojumu”. Līdzīgi noteikumi ir paredzēti arī ekspertu grupas dokumentā Draft Common Frame of Reference (DCFR) (Kopējo references noteikumu projekts), kura II.‑5:105. pantā (Effects of withdrawal) tostarp ir noteikts, ka jebkurš maksājums, ko veikusi līgumslēdzēja puse, kura atsakās no līguma, ir jāatmaksā tai nekavējoties, un ne vēlāk kā 30 dienās no brīža, kad atteikums stājas spēkā (“Any payment made by the withdrawing party must be returned without undue delay, and in any case not later than thirty days after the withdrawal becomes effective”). DCFR tekstu skat. von Bar, C. u.c. (izd.), Principles, Definitions and Model Rules of European Private Law, Draft Common Frame of Reference (DCFR), Interim Outline Edition, prepared by the Study Group on a European Civil Code and the Research Group on EC Private Law (Acquis Group), Sellier, European Law Publishers, Minhene, 2008.

---

63 – Skat. iepriekš 26. zemsvītras piezīmē minētos Bartlsperger, S. u.c., 125. lpp., kas uzsver, ka komisijas nauda ir viena no priekšrocībām, ko gūst starpnieki.

---

64 – Skat., piemēram, 2001. gada 10. maija spriedumu lietā C‑203/99 Veedfald (Recueil, I‑3569. lpp., 15. punkts) un 52. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Heininger, 31. punkts.

---

65 – Šī izņēmuma būtība ir tāda, ka līgumos par nekustamajiem īpašumiem pārsteiguma elements patērētājam ir mazāks, jo šie līgumi parasti ir saistīti ar dažām formalitātēm, piemēram, ar notariālu apstiprinājumu; šajā ziņā skat. secinājumus, ko ģenerāladvokāts Ležē [Léger] sniedzis 2004. gada 28. septembrī lietā C‑350/03 Schulte, 55. un 56. punkts. Vēlos piebilst, ka līdzīgs izņēmums ir paredzēts ekspertu grupas dokumentā Draft Common Frame of Reference (DCFR) (Kopējo references noteikumu projekts), kura nodaļā, kas reglamentē tiesības atteikties no līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām, II.‑5:201. panta 2. punkta c) apakšpunktā ir noteikts, ka atteikuma tiesības neattiecas uz līgumiem par nekustamo īpašumu būvniecību un pirkumu vai līgumiem par citām tiesībām attiecībā uz nekustamo īpašumu, izņemot nomu (“a contract for the construction and sale of immovable property or relating to other immovable property rights, except for rental”). Skat. iepriekš 62. zemsvītras piezīmē minētos von Bar, C. u.c.

---

66 – Šajā ziņā skat. iepriekš 17. zemsvītras piezīmē minēto Holmer, A., 4. lpp., kurš uzsver, ka nedz juridiskā, nedz ekonomiskā ziņā sabiedrības dalībnieku nevar uzskatīt par ieguldītāju (Bauherr).

---

67 – Skat. šo secinājumu 48. punktu. Konkrēti, saistībā ar ieguldītāju Gesamthandseigentum slēgtā nekustamo īpašumu fondā skat. Schöner, H. un Stöber, K., Grundbuchrecht, 14. izd., Minhene: Beck, 4. daļa, 3235.b punkts. Kniffka, R. un Koeble, W., Kompendium des Baurechts, 3. izd., Minhene: Beck, 2008, 11. daļa, 42. punkts, apliecina, ka atbilstoši šai īpašuma formai slēgtā nekustamo īpašumu fondā saikne ar nekustamo īpašumu ir drīzāka un tiešāka nekā atklātā nekustamo īpašumu fondā.

---

68 – Skat., piemēram, iepriekš 21. zemsvītras piezīmē minēto Schmidt, K., 1754. lpp.; iepriekš 21. zemsvītras piezīmē minētos Ulmer, P. un Schäfer, C., komentārs par 718. pantu, 5. punkts.

---

69 – Iepriekš 21. zemsvītras piezīmē minētie Ulmer, P. un Schäfer, C., komentārs par 718. pantu, 2. punkts, apgalvo, ka koprokas īpašuma forma attiecībā uz īpašumu saglabājas, lai gan sabiedrībai ir tiesībspēja. Citādu viedokli pauž iepriekš 42. zemsvītras piezīmē minētais Kießling, E., 484. un nākamās lpp. Iepriekš 21. zemsvītras piezīmē minētais Schmidt, K., 1772. lpp., apliecina, ka tiesības uz īpašumu ir sabiedrībai. Līdzīgi Habermeier, S., no: J. von Staudingers Kommentar zum Bürgerlichen Gesetzbuch mit Einführungsgesetz und Nebengesetzen, 2. sēj., komentārs par 718. pantu, 1. punkts.

---

70 – Salīdzinājumam vēlos norādīt, ka Francijā, kur civiltiesību sabiedrība ir juridiska persona, Po Apelācijas tiesa [Cour d’Appel di Pau] 2002. gada 13. maija spriedumā lietā SA Union des banques suisses (UBS) ir noteikusi, ka šis izņēmums neattiecas uz gadījumu, kad tiek iegūtas daļas sabiedrībā, kuras aktīvus veido nekustamie īpašumi.

---

71 – Šajā ziņā skat., piemēram, 2009. gada 5. marta spriedumu lietā C‑545/07 Apis‑Hristovich (Krājums, I‑1627. lpp., 32. punkts), 2008. gada 22. decembra spriedumu lietā C‑414/07 Magoora (Krājums, I‑10981. lpp., 33. punkts) un 2008. gada 1. jūlija spriedumu lietā C‑49/07 MOTOE (Krājums, I‑4863. lpp., 30. punkts).

---

72 – Skat. arī Micklitz, H.‑W., “Haustürgeschäfte”, no: Reich, N. un Micklitz, H.‑W., Europäisches Verbraucherrecht, 4. izd., Bādenbādene: Nomos, 2003, 553. lpp. Vēlos piebilst, ka Priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par patērētāju tiesībām (COM(2008) 614, galīgā redakcija), kas turpmāk varbūt aizstās dažas direktīvas patērētāju aizsardzības jomā, to skaitā arī Direktīvu 85/577, 20. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka noma nav izslēgta no pieņemamās direktīvas piemērošanas jomas. Šajā noteikumā ir paredzēts, ka Direktīvas panti par patērētāja informēšanu un tā atteikuma tiesībām neattiecas uz līgumiem, kas noslēgti “pie durvīm” un kuru priekšmets ir “nekustamā īpašuma pārdošana vai kuri attiecas uz citām nekustamā īpašuma tiesībām, izņemot nomas tiesības [..]” (mans izcēlums). Līdzīgi noteikumi ir paredzēti ekspertu grupas dokumentā Draft Common Frame of Reference (DCFR); par to skat. šo secinājumu 65. zemsvītras piezīmi.

---

73 – Skat. Paskaidrojuma memorandu par Priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par patērētāju aizsardzību gadījumos, ja līgumi noslēgti ārpus uzņēmuma telpām (COM(76) 544, galīgā redakcija), paskaidrojumā par Priekšlikuma 2. pantu. Doktrīnā šos gadījumus ir minējis arī Dunn, E., “EEC Developments – Directive Protecting The Consumer on the Conclusion of contracts and Unilateral Engagements Made away from a Trader’s Business Premises”, Irish Law Times, Nr. 2/1989, 311. lpp. Vēlos norādīt, ka no sākotnējā priekšlikuma par šo izņēmumu (Priekšlikuma 2. panta d) punkts) izrietēja, ka no direktīvas piemērošanas jomas ir izslēgti “līgumi attiecībā uz nekustamo īpašumu vai tiesībām uz nekustamo īpašumu” (“contracts relating to immovable property or any rights thereto”); skat. Priekšlikumu COM(76) 544, galīgā redakcija (2. panta teksts).

---

74 – Mantisku tiesību gadījumā valsts tiesai nāksies pārbaudīt, piemēram, vai zemesgrāmatā ir ierakstīti visi sabiedrības dalībnieki, vai arī tikai civiltiesību sabiedrība. Ja zemesgrāmatā tiktu ierakstīti sabiedrības dalībnieki, būtu grūti argumentēt, ka tie nav ieguvuši nekādas tiesības uz nekustamo īpašumu; savukārt būtu grūti pierādīt mantisku tiesību ieguvi attiecībā uz nekustamo īpašumu Direktīvas 85/577 nozīmē tādā gadījumā, ja zemesgrāmatā kā īpašniece izrādītos ierakstīta civiltiesību sabiedrība. Šajā ziņā vēlos norādīt, ka Vācijas Bundesgerichtshof 2008. gada 4. decembra rīkojumā lietā V ZB 74/08 ir noteikusi, ka civiltiesību sabiedrība var būt ierakstīta zemesgrāmatā ar nosaukumu, kādu sabiedrības dalībnieki šim nolūkam paredzējuši sabiedrības līgumā; ja šajā līgumā civiltiesību sabiedrībai nav paredzēts nosaukums, tad to ieraksta ar nosaukumu “civiltiesību sabiedrība, ko veido...”, un tālāk norāda sabiedrības dalībnieku vārdus. Piebildīšu, ka tiesas sēdē K. fon der Heidena pārstāvim tika uzdots jautājums, no kā šajā lietā var secināt, ka tas ir ierakstīts zemesgrāmatā, bet minētais pārstāvis paziņoja, ka tam par to nav informācijas.

---

75 – Padomes 1993. gada 10. maija Direktīva 93/22/EEK par ieguldījumu pakalpojumiem vērtspapīru jomā (OV L 141, 11.06.1993., 27. lpp., OV Īpašais izdevums latviešu valodā, 01/06. sēj., 43.–62. lpp.). Doktrīnā šajā ziņā skat. Micklitz, H.‑W., “Richtlinie 85/577/EWG des Rates vom 20. Dezember 1985 betreffend den Verbraucherschutz im Falle von außerhalb von Geschäftsräumen geschlossenen Verträgen (Haustürwiderrufsrichtlinie)”, no: Grabitz, E. un Hilf, M., Das Recht der Europäischen Union, 4. sēj., Minhene: Beck, 2008, komentārs par minētās direktīvas 1.–3. pantu, 50. punkts.

---

76 – Skat. arī Padomes 1985. gada 20. decembra Direktīvu 85/611/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem (PVKIU) (OV L 375, 31.12.1985., 3. lpp., OV Īpašais izdevums latviešu valodā, 01/06. sēj., 139.–154. lpp.), kuras 1. panta 8. punktā vērtspapīri ir definēti kā “uzņēmējsabiedrību akcijas un uzņēmējsabiedrību akcijām līdzvērtīgi vērtspapīri (“akcijas”), obligācijas un cita veida parādzīmes (“parāda vērtspapīri”), [kā arī] visi citi tirgojami vērtspapīri ar tiesībām iegādāties jebkurus šādus vērtspapīrus parakstīšanās vai apmaiņas ceļā [..]”.

---

77 – Tā norāda arī Feron, B., “La Directive 93/22 concernant les services d’investissement dans le domaine des valeurs mobilières et son impact sur la loi du 4 décembre 1990”, Revue pratique des sociétés, Nr. 3/1994, 215. lpp.

---

78 – Turklāt vēlos norādīt, ka Vācijas HWiG piemērošanas joma ir šaurāka nekā Direktīvas 85/577 piemērošanas joma tiktāl, ciktāl tajā ir prasīts, lai līgumam būtu atlīdzības raksturs, bet savukārt Direktīvā tas nav noteikti prasīts. Tā kā šajā lietā jautājums ir par līgumu par maksas pakalpojumu, turpmākajos argumentos neaplūkošu šo aspektu. Saistībā ar šo jautājumu skat. arī iepriekš 59. zemsvītras piezīmē minēto Armbrüster, C., 409. lpp.

---

79 – Tādējādi valsts tiesību aktos teorētiski var būt prasīts, lai tirgotājs ne tikai rakstveidā informētu klientu par tā atteikuma tiesībām, bet, piemēram, izsniegtu tam arī veidlapu, kas jāaizpilda gadījumā, ja [notiek] atteikšanās no līguma; vai arī tajos var būt paredzēts, ka atteikuma īstenošanai pietiek ar to, ka patērētājs par to paziņo tirgotājam tikai mutvārdos, nevis rakstveidā.

---

80 – 2009. gada 4. jūnija spriedums lietā C‑285/08 (Krājums, I‑0000. lpp.).

---

81 – Padomes 1985. gada 25. jūlija Direktīva 85/374/EEK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz atbildību par produktiem ar trūkumiem (OV L 210, 07.08.1985., 29. lpp., OV Īpašais izdevums latviešu valodā, 01/15. sēj., 257.–261. lpp.).

---

82 – Saistībā ar uzdoto prejudiciālo jautājumu daļēju nepieņemamību skat. šo secinājumu 35. un nākamos punktus.

---

83 – Attiecībā uz 7. panta nozīmi otrā jautājuma atrisināšanā skat. šo secinājumu 96. punktu.

---

84 – Ar EKL 234. pantu izveidotajā sadarbības procedūrā starp valsts tiesām un Tiesu pēdējai minētajai ir jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas ļauj tai izšķirt tajā izskatāmo prāvu. Tādēļ saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesa var pārformulēt jautājumus, kas tai uzdoti saistībā ar prejudiciālā nolēmuma tiesvedību. Šajā ziņā skat. 2009. gada 5. marta spriedumu lietā C‑350/07 Kattner Stahlbau (Krājums, I‑1513. lpp., 24. punkts), 2008. gada 11. marta spriedumu lietā C‑420/06 Rüdiger Jager (Krājums, I‑1315. lpp., 46. punkts), 2007. gada 8. marta spriedumu lietā C‑45/06 Campina (Krājums, I‑2089. lpp., 30. punkts), 2006. gada 4. maija spriedumu lietā C‑286/05 Haug (Krājums, I‑4121. lpp., 17. punkts) un 2000. gada 28. novembra spriedumu lietā C‑88/99 Roquette Frères (Krājums, I‑10465. lpp., 18. punkts).

---

85 – Vispārīgi par principiem, kas reglamentē “nelikumīgo sabiedrību” (fehlerhafte Gesellschaft), skat. Vācijas doktrīnā, piemēram, iepriekš 21. zemsvītras piezīmē minēto Schmidt, K., 137. un nākamās lpp.; iepriekš 21. zemsvītras piezīmē minētos Ulmer, P. un Schäfer, C., komentārs par 705. pantu, 323. un nākamie punkti. Par šo principu piemērošanu attiecībā uz patērētāja pievienošanos slēgtam nekustamo īpašumu fondam skat., piemēram, iepriekš 21. zemsvītras piezīmē minētos Ulmer, P. un Schäfer, C., komentārs par 705. pantu, 329. punkts; von Weschpfennig, A., “Der Widerruf der Beteiligung an einem Immobilienfonds – Anwendbarkeit der Grundsätze des fehlerhaften Gesellschaftsbeitritts?”, Zeitschrift für Bank- und Kapitalmarktrecht, Nr. 3/2009, 102. lpp.

---

86 – Vēlos norādīt, ka Tiesai ir iespēja atbildēt uz otro prejudiciālo jautājumu arī tādā gadījumā, ja tā, lemjot par pirmo jautājumu, atzīst, ka šajā lietā Direktīva 85/577 nav piemērojama; šāda iespēja tai ir atzīta judikatūrā, kas ietverta spriedumos lietā Dzodzi, lietā Gmurzynska‑Bscher, lietā Leur‑Bloem un citās, vēlākās lietās. Minētajā judikatūrā Tiesa ir noteikusi, ka, piemērojot valsts tiesību normas, tās ir vienādi interpretējamas gan situācijās, kas ietilpst valsts tiesību piemērošanas jomā, gan tajos apstākļos, kurus reglamentē Kopienu tiesības. Skat. 1990. gada 18. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑297/88 un C‑197/89 Dzodzi (Recueil, I‑3763. lpp.), 1990. gada 8. novembra spriedumu lietā C‑231/89 Gmurzynska‑Bscher (Recueil, I‑4003. lpp.), 1997. gada 17. jūlija spriedumu lietā C‑28/95 Leur‑Bloem (Recueil, I‑4161. lpp.), 2003. gada 7. janvāra spriedumu lietā C‑306/99 BIAO (Recueil, I‑1. lpp.) un 1998. gada 16. jūnija spriedumu lietā C‑53/96 Hermès (Recueil, I‑3603. lpp.).

---

87 – Direktīvas 85/577 5. panta 1. punktā ir noteikts termiņš – ne mazāk kā septiņas dienas –, kura laikā īstenot atteikšanos, bet atsevišķu dalībvalstu tiesību sistēmās var būt noteikts ilgāks termiņš. Vācijas tiesību sistēmā šis termiņš saskaņā ar HwiG – kas bija spēkā laikā, kad radās fakti pamata lietā – bija viena nedēļa, bet tagad, pamatojoties uz Bürgerliches Gesetzbuch pašreizējo 312. pantu kopā ar 355. pantu, šis termiņš ir divas nedēļas.

---

88 – Iepriekš 52. zemsvītras piezīmē minētajā spriedumā lietā Heininger Tiesa ir atzinusi, ka Direktīva 85/577 nepieļauj to, ka valsts tiesiskajā regulējumā būtu noteikts gadu ilgs termiņš atteikuma tiesību izmantošanai, ja patērētājs nav bijis informēts par šīm tiesībām. Tāpēc, ja trūkst informācijas par atteikuma tiesībām, tad patērētājs var atteikties neierobežotā termiņā.

---

89 – Šajā ziņā skat., piemēram, 71. zemsvītras piezīmē minētos spriedumus lietā Apis‑Hristovich, 32. punkts; lietā Magoora, 33. punkts, un lietā MOTOE, 30. punkts.

---

90 – Tā norāda arī iepriekš 75. zemsvītras piezīmē minētais Micklitz, H.‑W., 80. punkts. Skat. arī iepriekš 43. zemsvītras piezīmē minēto Martín Briceño, M. del R., 165. lpp.; Gabrielli, G., “Die Umsetzung der Richtlinie 85/577/EWG über Haustürgeschäfte in Deutschland und Italien”, no: Canaris, C.‑W. un Zaccaria, A., Die Umsetzung von zivilrechtlichen Richtlinien der Europäischen Gemeinschaften in Italien und Deutschland, Berlīne: Duncker & Humblot, 2002, 62. un nākamās lpp. Skat. arī Ehricke, U., “L’extension au contrat d’acquisition du bien immobilier des effets juridiques de la révocation d’un contrat de crédit immobilier en application de la directive 85/577/CEE sur le démarchage à domicile. Réflexions sur les limites des principes d’interprétation conforme et d’effet utile des directives”, Revue Européenne de Droit Bancaire et Financier (EUREDIA), Nr. 1/2004, 163. lpp., kas uzsver, ka dalībvalstis var brīvi reglamentēt patērētāja atteikuma tiesības, ar nosacījumu, ka tās ievēro 5. panta 2. punkta noteikumu, atbilstoši kuram patērētājs ir atbrīvots no jebkādām saistībām, kas izriet no izbeigtā līguma.

---

91 – Iepriekš 4. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Schulte, 88. un 92. punkts.

---

92 – Skat. rīkojuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu 20. punktu. Arī Armbrüster uzsver, ka parasti arī pārējie sabiedrības dalībnieki ir patērētāji un ka gadījumā, ja viens no viņiem atsakās no slēgta nekustamo īpašumu fonda, kas izveidots kā civiltiesību sabiedrība, starp tiem rodas interešu konflikts. Skat. Armbrüster, C., Gesellchaftsrecht und Verbraucherschutz – Zum Widerruf von Fondsbeteiligungen, Berlīne: de Gruyter Recht, 2005, 25. lpp. Skat. arī iepriekš 85. zemsvītras piezīmē minēto von Weschpfennig, A., 100. lpp.

---

93 – Šajā ziņā skat. arī Assmann, H.‑D. un Schütze, R. A., Handbuch des Kapitalanlagerechts, 3. izd., Minhene: Beck, 2007, § 16, 73. punkts; iepriekš 85. zemsvītras piezīmē minēto von Weschpfennig, A., 105. lpp.; šie autori tostarp uzsver, ka viena sabiedrības dalībnieka atteikums nāk par sliktu pārējiem sabiedrības dalībniekiem, kas ir “lēnāki”. Skat. arī Armbrüster, C., Gesellschaftsrecht und Verbraucherschutz – Zum Widerruf von Fondsbeteiligungen, Berlīne: de Gruyter Recht, 2005, 31. lpp.

---

94 – Skat. šo secinājumu 50. punktu.

---

95 – Piebildīšu, ka attiecībā uz šo aspektu doktrīnā ir uzsvērts, ka tiesiskā drošība, kas jāsaņem patērētājam, ir prioritāra salīdzinājumā ar tirgotājam garantēto tiesisko drošību; tā norāda Van Huffel, M., “Cour de justice des Communautés européennes, 13 décembre 2001”, Droit de la consommation, Nr. 58/2003, 47. lpp.