1.

Tribunale Amministrativo Regionale de Sicilia [Sicīlijas Reģionālās administratīvās tiesas] prejudiciālais nolēmums ir par to, lai Tiesa izvērtētu jaukta (publiska un privāta) tipa kapitāla sabiedrību (turpmāk tekstā — “PPKS”) mehānismu regulējumu sabiedrisko pakalpojumu jomā un to saderīgumu ar EKL 43., 49. un 86. pantu ( 2 ).

2.

Tieša šādu pakalpojumu nodošana jauktai (publiska un privāta) sabiedrībai būtu pretrunā Kopienu tiesībām, ja tiktu apiets publiskā iepirkuma direktīvas mehānisms. Pārmetums ir adresēts pakalpojumu koncesijai, ciktāl tā ir pretrunā EKL 43. un 49. pantam, kā arī vienlīdzīgas attieksmes principam ( 3 ), izņemot gadījumus, kad publiskajam iepirkumam tiek likti lietā savi līdzekļi ( 4 ).

3.

Šo gadījumu raksturo īpatnība, kas atšķiras no līdz šim Tiesā apšaubītajiem konkursiem, jo Itālijas tiesa runā par tiešu integrētas ūdens pārvaldes nodošanu uzņēmumam, kurā sastopas publiskas un privātas intereses, taču tā arī uzsver iepriekšēju atsauci uz konkursu, kura ierastā funkcija, šķiet, tomēr ir tikusi mainīta.

4.

Tik tiešām, līguma slēgšanas tiesību saņēmēja vai koncesionāra izvēle ir pārvērtusies veidā noteikt privātu komercsabiedrību, kura gūst tiesības slēgt līgumu vai koncesiju, — noteikšanā, kura papildu saimnieciskajiem izdevumiem, kas tai ir, ietver arī pakalpojumu sniegšanu.

5.

Atšķirībā no lietas Komisija/Austrija ( 5 ), kurā Tiesa konstatēja “vairāku pakāpju” mākslīgu konstrukciju un in house līgumslēgšanas tiesības jaukta tipa (publiskai un privātai) sabiedrībai atzina par nelikumīgām ( 6 ), šajā prāvā nozīme ir konkurencei un, proti, līdz šim nezināmā formā un vienkāršā procedūrā, jo pietiek vien ar vienu tiesību aktu, lai nodibinātu sabiedrību, noteiktu tās funkciju un vienotos par kritērijiem privāta ražošanas partnera piesaistei. Ko vēl gribēt?

6.

Rodas jautājums, vai šis metodoloģiskais saīsinājums ir saderīgs ar Kopienu tiesību prasībām ( 7 ).

7.

Saskaņā ar EKL 43. pantu:

“Ievērojot še turpmāk izklāstītos noteikumus, aizliedz ierobežojumus kādas dalībvalsts pilsoņu brīvībai veikt uzņēmējdarbību citā dalībvalstī. [..]

Brīvība veikt uzņēmējdarbību var ietvert tiesības sākt un izvērst darbības kā pašnodarbinātām personām, kā arī dibināt un vadīt uzņēmumus, jo īpaši sabiedrības, kas definētas 48. panta otrajā daļā, ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādus saviem pilsoņiem paredz tās valsts tiesību akti, kurā notiek šī uzņēmējdarbība, ņemot vērā šā Līguma nodaļu par kapitālu.”

8.

Saskaņā ar EKL 49. pantu:

“1.   Šī nodaļa un saskaņā ar to veiktie pasākumi neliedz piemērot tādus normatīvus un administratīvus aktus, kas sabiedriskās kārtības, valsts drošības un veselības aizsardzības interesēs ārvalstniekiem paredz īpašu režīmu.

2.   Padome saskaņā ar 251. pantā minēto procedūru pieņem direktīvas, lai koordinētu iepriekš minētos noteikumus.”

9.

EKL 49. panta 1. punktā ir noteikts:

“Kā paredz še turpmāk izklāstītie noteikumi, Kopienā aizliedz pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus to dalībvalstu pilsoņiem, kas veic uzņēmējdarbību kādā Kopienas valstī, bet sniedz pakalpojumus citas dalībvalsts personai.”

10.

Ar EKL 86. panta 1. punktu dalībvalstīm ir uzlikts pienākums “attiecībā uz publiskiem uzņēmumiem, kam dalībvalstis piešķīrušas īpašas vai ekskluzīvas tiesības, [..] nedz ieviest, nedz uzturēt spēkā tādus pasākumus, kas ir pretrunā šim Līgumam, jo īpaši noteikumiem, kas ietverti 12. pantā un no 81. līdz 89. pantam.”

11.

Normatīvais sablīvējums saistībā ar tādiem aspektiem kā kritēriji izvēles pamatojumam līguma priekšmeta ietvaros vai līgumslēdzējas iestādes diskrecionārās varas reducēšana bija pamats reformai, kas pēc bikliem mēģinājumiem ( 8 ) beidzās ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvas 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu [būvdarbu publiskā iepirkuma], piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts [piegādes publiskā iepirkuma un pakalpojumu publiskā iepirkuma] līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (turpmāk tekstā — “Direktīva 2004/18”), kodificēšanu ( 9 ).

12.

Tomēr publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas noteikumi ir pakārtoti Romas līguma principiem, it īpaši par preču brīvu apriti, brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību, kā arī vispārējiem principiem — kā vienlīdzīgas attieksmes principam, nediskriminēšanas principam, savstarpējas atzīšanas principam, samērīguma principam un pārskatāmības principam.

13.

Lai tomēr nodrošinātu atvērtu un efektīvu konkurenci, attiecībā uz publiskā iepirkuma līgumiem, kuru summa pārsniedz noteiktu vērtību, tika paredzēts pienākums “izstrādāt tādus noteikumus šo līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanai paredzēto valsts procedūru koordinēšanai Kopienas līmenī, kuru pamatā ir minētie principi” (Direktīvas 2004/18 otrais apsvērums).

14.

Tiesiskās drošības interesēs Direktīvas 2004/18 1. pantā ir atrodama virkne definīciju, kuru starpā tikko manāmai nošķiršanai starp publiskā iepirkuma līgumu un koncesiju ir uzsvērts šādi:

15.

Ņemot vērā ūdensapgādes, enerģētikas, transporta tirgu un pasta pakalpojumu savdabīgumu, tiem nevar piemērot vispārējo regulējumu, neņemot vērā to īpatnības.

16.

Grūtības kliedēja Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīva 2004/17/EK, ko koordinē iepirkuma procedūras, kuras piemēro subjekti, kas darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs (turpmāk tekstā — “Direktīva 2004/17”) ( 10 ), kuras pamatā ir tie paši principi, kādi iepriekš minētajā direktīvā ( 11 ), lai arī citā garā, kāds ir Direktīvas 2004/18 pamatā, izšķirošais elements nav vis līguma būtība, bet gan darbības veids, uz kuru tas attiecas ( 12 ).

17.

Direktīva 2004/17 regulē būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu, piegādes publiskā iepirkuma līgumu un pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (1. panta 2. punkta b), c) un d) apakšpunkts), to pretnostata koncesijām (1. panta 3. punkta a) un b) apakšpunkts) un tā attiecas uz “tādu fiksētu tīklu nodrošināšanu vai ekspluatāciju, kas paredzēti pakalpojumu sniegšanai iedzīvotājiem saistībā ar dzeramā ūdens ražošanu, pārvadi vai sadali” (4. panta 1. punkta a) apakšpunkts) un “dzeramā ūdens piegādi šādiem tīkliem” (4. panta 1. punkta b) apakšpunkts).

18.

2000. gada 18. augusta Dekrētlikumu Nr. 267/2000 par noteikumu apgabala apvienībām konsolidēšanu (turpmāk tekstā — “Dekrētlikums Nr. 267/2000”) ( 13 ) 113. panta 5. punkts tā versijā, kas piemērojama ratione temporis ( 14 ), piedāvā šīm apvienībām ( 15 ) trīs savu sabiedrisko pakalpojumu pārvaldīšanas alternatīvas atkarībā no tā, vai līgumu slēgšanas tiesības tiek piešķirtas:

“[..]

19.

Sabiedrisko pakalpojumu pārvaldīšanas alternatīvu a) apakšpunkts atbilst līgumiskajai procedūrai, c) apakšpunkts savukārt iekšējai līgumslēgšanas tiesību piešķiršanai, t.i., “in house providing”  ( 16 ), bet b) apakšpunkts ir uz “publiskas un privātas apvienības” slidenās takas.

20.

Ar 2002. gada 10. jūlija vienošanos par sadarbību Provincia Regionale di Ragusa [Ragūzas reģionālā province] un tās pašvaldības radīja ūdensapgādes “Ambiti Territoriali Ottimali” [Optimālo teritoriālo organizāciju] (turpmāk tekstā — “ATO”), kurai tika uzticēts nodrošināt “Servizio Idrico Integrato” [Kopēja ūdensapgādes pakalpojuma] vadīšanu.

21.

2004. gada 26. martāConferenza dei Sindaci e del Presidente della Provincia Regionale di Ragusa [Ragūzas reģionālās provinces pašvaldību vadītāju un priekšsēdētāju konference] ( 17 ) nolēma Kopējo ūdensapgādes pakalpojumu sniegšanu uzticēt “jaukta kapitāla sabiedrībai ar galvenokārt publisku kapitālu”, kā minēts Dekrētlikuma Nr. 267/2000 113. panta 5. punkta b) apakšpunktā; 2005. gada 7. jūnijā tā pieņēma SpA dibināšanas līguma un tās statūtu projektu, apstiprinot tās ekskluzīvās pakalpojuma līguma [noslēgšanas tiesības].

22.

Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī (Nr. S 195, 2005. gada 8. oktobris) tika publicēts paziņojums par konkursu, lai izvēlētos uzņēmumu kā privātu mazākuma kapitāla īpašnieku, kuram tiktu uzdots veikt vadību un ar to saistīto darbu izpildi.

23.

Konkursā piedalījās trīs uzņēmumu grupas: Saceccav Depurazioni Sacede SpA, Acoset SpA un Aqualia SpA.

24.

Konkursa atlases komisija izslēdza Aqualia SpA un par pieņemamiem atzina pārējos divus, lai arī pēc uzaicinājuma paziņot, vai tie ir ieinteresēti tālākā procedūrā, atbildēja tikai Acoset SpA, ka tai ir interese.

25.

Neraugoties uz to, 2007. gada 26. februārī tikai aizsākta atcelšanas procedūra saistībā ar procedūru [attiecībā uz līgumslēdzēja izvēli], jo radās šaubas, ka Kopienu tiesību pārkāpuma dēļ tā ir bijusi nelikumīga. Beigu beigās pašvaldību vadītāju un priekšsēdētāju konference ar 2007. gada 2. oktobra protokolu procedūru atcēla un vienlaikus noteica, ka pakalpojumus sniegs konsorcijs ( 18 ).

26.

Acoset SpA apstrīdēja šo administratīvo aktu un aktus, kas ar to saistīti, ceļot prasību, atsaucās uz tās tiesībām saņemt līguma slēgšanas tiesības vai arī zaudējumu atlīdzību un lūdza pagaidām apturēt apstrīdēto aktu izpildi.

27.

Šādos apstākļos Tribunale Amministrativo Regionale della Sicilia Tiesai iesniedza šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai ar Kopienu tiesībām, it īpaši ar EK līguma 43., 49. un 86. pantā minētajiem pārskatāmības un brīvas konkurences pienākumiem ir saderīgs tādas jaukta (publiska un privāta) kapitāla sabiedrības modelis, kura dibināta noteikta sabiedriskā pakalpojuma sniegšanai saistībā ar rūpniecību un kurai ir tikai šāds mērķis, kurai tieši piešķirta attiecīgā pakalpojuma sniegšana, kurā “rūpnieciska” un “operatīva” rakstura privāto partneri izvēlas uz konkurenci balstītā procedūrā, pirms tam pārbaudot gan finanšu un tehniskos nosacījumus, gan gluži operatīvus un vadības nosacījumus attiecībā uz veicamo pakalpojumu un sniedzamajiem īpašajiem pakalpojumiem?”

28.

Lēmums par prejudiciāla jautājuma uzdošanu Tiesas kancelejā ir reģistrēts 2008. gada 14. maijā.

29.

Savos rakstveida apsvērumos Vitorijas provinces un pašvaldības pašvaldību vadītāju un priekšsēdētāju konference lūdz atzīt konkursa procedūru par nesaderīgu ar Kopienu tiesībām, jo, neraugoties uz publisko konkursa procedūras izziņošanu, privāta kapitāla daļu īpašnieka izvēlei pakalpojums ir uzdots veikt jaukta (publiska un privāta) kapitāla sabiedrībai. Komiso [Comiso] un Modikas [Modica] pašvaldības vēlas saņemt prejudiciālu nolēmumu par Acoset SpA trūkstošās intereses sekām pēc tam, kad tika atcelta konkursa procedūra.

30.

Acoset SpA, Komisija un Itālijas, Austrijas un Polijas valdības turpretī uzskata, ka EKL 43., 49. un 86. pants nav pretrunā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai, ciktāl ir nodrošinātas Kopienu tiesību garantijas.

31.

Tiesas sēdē 2008. gada 2. aprīlī ieradās Acoset, Itālijas valdības, kā arī Komisijas pārstāvji mutvārdu paskaidrojumu sniegšanai.

32.

Lai arī neviens to nav minējis, es gribētu kliedēt šaubas par Tribunale Amministrativo Regionale della Sicilia uzdotā prejudiciālā jautājuma Kopienu tiesību dimensiju, lai vērstos pret jebkādām aizdomām, ka runa ir tikai un vienīgi par iekšēju dalībvalsts lietu, jo visi iesaistītie uzņēmumi ir dibināti Itālijā.

33.

Nevar noliegt, ka aplūkojamie pakalpojumi, ņemot vērā to nozīmi, pievērš citu, citā dalībvalstī dibinātu uzņēmumu uzmanību, kas ir apstāklis, kas saistīts ar Kopienu tiesībām (Tiesas 1996. gada 25. aprīļa spriedums lietā Komisija/Beļģija ( 19 ) un iepriekš minētais spriedums lietā Parking Brixen) un ko apstiprina Līguma noteikumu un principu interpretācija.

34.

Turklāt, lai arī PPKS — kā to norādīšu turpmāk — nav tikušas saskaņotas, būtu jāizvērtē homogēnie noteikumi, ar kuru palīdzību ir tikuši vienādoti publiskie iepirkumi, un tie jāsalīdzina ar koncesiju, — katrā ziņā kā līdzeklis noteikt pakalpojumu un pārvaldes raksturu, kas atrodams katrā gadījumā.

35.

Austrijas valdība uzskata, ka lūgums interpretēt, lai arī saprotams un uz to ir jāsniedz atbilde, tomēr nav īsti skaidrs, lai būtu derīgs Itālijā notiekošās prāvas izšķiršanā, jo tajā nav ietverta nedz informācija par pakalpojuma specifiku, saturu un konkursu, nedz arī par “iepriekšēju prasību pārbaužu” jautājumu.

36.

Derīga Kopienu tiesību interpretācija, kas vienlaikus procesā iesaistītajām personām iesniegt rakstveida apsvērumus ( 20 ), ir iespējama tikai tad, ja valsts tiesa apzina faktiskos un tiesiskos uzdotā jautājuma ietvarus vai vismaz paskaidro faktiskos pieņēmumus, uz kuriem balstīts šis jautājums ( 21 ).

37.

Kopienu Tiesa nolēma, ka lēmumu uzdot prejudiciālu jautājumu tā var noraidīt tikai tad, ja lūgtā interpretācija acīmredzami nekādi nav saistīta ar realitāti vai pamata lietas būtību, vai arī ja problēma ir hipotētiska ( 22 ).

38.

Tā kā lēmumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu ir minimāli paskaidrots par saistību starp Dekrētlikuma Nr. 267/2000 113. panta 5. punktu un konkursa procedūru, saskaņā ar kuru tā ir tikusi īstenota, kā arī par attiecīgajiem noteikumiem un Kopienu tiesību principiem, Tiesai ir jāatbild ( 23 ), jo nav nekāda pamata, kas tai ļautu šo lēmumu noraidīt ad limine.

39.

Konference un Komiso un Modikas pašvaldības sūdzas par Acoset zudušo interesi lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu tiesvedībā, jo tā esot gribējusi apstrīdēt tikai procedūras privāta kapitāla daļu īpašnieka izvēlei atcelšanu.

40.

Šis apgalvojums nav pamatots un tādēļ tūlīt ir jānoraida.

41.

No EKL 234. panta izriet, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ( 24 ) attiecas vienīgi uz valsts tiesu un nevis tiesvedības dalībniekiem neatkarīgi no tā, ka tie šajā sakarā tiks uzklausīti ( 25 ). Lai ļautu piedalīties, Tiesai pietiek ar pierādījumu par prāvas dalībnieka atzīšanu; šādiem priekšnosacījumiem Acoset SpA pilnībā atbilst ( 26 ).

42.

Saimnieciskā darbība un publiskās varas pārvalde pēdējā gadsimta gaitā ir būtiski mainījusies. No sākotnējā liberālisma, kas bija pret jebkādu iejaukšanos un kura vienīgais mērķis bija publisko kārtību uzturēt ar tradicionālajiem policejiskiem līdzekļiem kā rīkojumi un aizliegumi, tā attīstījās pakalpojumu piedāvājumā tās pavalstniekiem ( 27 ), lai galu galā nonāktu pie valsts līdzdalības koncepcijas, kas balstīta uz solidaritātes ideju ( 28 ).

43.

Šīs attīstības gaitā klasiskais publisko pakalpojumu modelis zaudēja savu nozīmi, jo pārvaldes un pilsoņu savstarpējās mijiedarbības pakāpes dēļ to abpusējās saistības strikti vienu no otras nevar nošķirt.

44.

Lai arī pārvaldes rīcība ir vērsta uz vispārējām interesēm, veidu to apmierināšanai ir daudz; tostarp ir jāizceļ tādas, kas, paredzot pilnvaras subjektiem privātajā sektorā veikt publiska rakstura darbības, sevī ietver zināmu daļu sadarbības ( 29 ).

45.

Kā šīs konverģences izpausmes ievērojamu pozīciju ieņem tā sauktā netiešā publisko pakalpojumu vai līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas pārvalde; abi veidi, kuru izcelsme meklējama tiesību vēsturē.

46.

Tādējādi, ja privāts uzņēmums uzņemas atbildību sniegt nodrošināšanas pakalpojumus un gūstamās peļņas motivēts riskē ar savu kapitālu šo pakalpojumu regulārai un efektīvai izpildei, tiek radīta cieša saikne ar valsts līdzekļiem. Tā tas ir arī gadījumā, kad pārvalde, apzinādamās savas tehniskās un ekonomiskās spējas, līgumslēdzējā pusē redz veidu, kā padarīt ar būvniecību saistītus darbus vai sniegt pakalpojumus.

47.

Privātais kapitāls ir kā starpnieks starp personu, kurai jāveic darbība vai jāsniedz pakalpojumi, un šo pakalpojumu saņēmēju tā, ka, neiedziļinoties katra gadījuma niansēs, šīm darbībām vai pakalpojumiem ir raksturīga darba dalīšana visos tās aspektos.

48.

Turklāt neatkarīgi no publiskā iepirkuma un koncesijām attiecībā uz pārvaldi nešķiet nedz pārsteidzoši, nedz vienreizēji, ka privātās sfēras subjekti apvienojas publisko funkciju izpildei, neietilpdami tās struktūrā ( 30 ).

49.

Tālāk — “publiskās un privātās partnerības” kā autonomas kategorijas identificēšanai par sākumpunktu būtu jāizvēlas savstarpējas ietekmes kopums, kas piesātināts ar juridiskām institūcijām.

50.

Tā anglosakšu izcelsme atspoguļojas diskusijās par “New Public Management”, īsta augsne PPKS radīšanai, ja pārvaldes durvis tiek vērtas uzņēmuma vadības kritērijiem, kam nepieciešama privāta ekonomiska iniciatīva (“Private Finance Iniciative”).

51.

Taču turpinājumā metodoloģija atšķiras, jo kādās valstu tiesībās ir ieviesti “sadarbības līguma”  ( 31 ) paveidi, savukārt citās — šie risinājumi joprojām nepavisam nav attiecināmi ne uz vienu tipu ( 32 ).

52.

Lai arī Kopienu tiesībās ir vērojami centieni saskaņot valsts tiesiskās kārtības publiskā iepirkuma jomā, to virzītājspēks tomēr nobloķējas pie PPKS “fenomena”  ( 33 ).

53.

Taču PPKS vairošana valstu publiskajos sektoros dalībvalstis mudina veicināt pieņemt tiesisko regulējumu Kopienās, jo šo partneru priekšrocības tomēr nepaliek neievērotas.

54.

Lai gan šie instrumenti atvieglo ar budžeta ierobežojumiem saistītas sekas, tie veicina privāto finansējumu un uzņēmumu, kas nav piederīgi sabiedriskajai dzīvei, zināšanu izmantošanu, kā atbilde uz kursa maiņu, ko liberalizācijas vēsmas rada valstij, kuras loma no tieša ekonomikas dalībnieka ir attīstījusies līdz rīcības veidu regulētājai, kuras garants ir pati valsts, ja šī rīcība skar vispārējās intereses.

55.

Kontekstā, kur šī rīcība nav pakārtota nekādam īpaši saistošam režīmam, juridiskā nedrošība vispirms skar līdzdalību un privāto partneru integrēšanas stratēģiju šajā ekonomiskajā atsvarā.

56.

Tā radās vajadzība radīt interpretācijas noteikumus, lai šo praksi saskaņotu ar Līguma principiem; uz šo atbildi sniedz Komisijas 2008. gada 5. februāra paziņojums par interpretācijas noteikumiem ( 34 ) attiecībā uz Kopienu tiesību normu par publisko iepirkumu un koncesiju piemērošanu institucionalizētām publiska un privāta kapitāla partnerattiecībām ( 35 ).

57.

Manuprāt, saskaņotības neesamības ( 36 ) Kopienu līmenī dēļ nav iespējams PPKS ierindot īstu līgumu kategorijā, kas neliedz atzīt, ka šie jaunie sadarbības mehānismi šo kategoriju sasniedz, saglabājoties spēkā noteiktām vienošanām vai iemantojot koncesijai raksturīgas iezīmes.

58.

Visaptverošs regulējums novērstu zināmas grūtības un līdzētu publiskām iestādēm un privātiem dalībniekiem orientēties, jo valdošā nedrošība tos, nelabvēlīgi ietekmējot infrastruktūras un sabiedriskos pakalpojumus, bažu dēļ, ka tie nav saderīgi ar Eiropas Savienībā vēlamo tiesisko kārtību, galvenokārt attur dibināt PPKS (tas ir minēts Komisijas paziņojumā) ( 37 ).

59.

Šis robs relativizē mēģinājumus sīkāk iedalīt pārvaldes darbību policijā, attīstībā un sabiedriskajos pakalpojumos ( 38 ). Jāpiebilst, ka katrs no šiem komponentiem globalizācijas skartā tiesību Kopienā atkarībā no valsts reflektē dažādus aspektus.

60.

Īpaši daudzslāņainība spēcīgi izpaužas publisko pakalpojumu jomā ( 39 ), jo, ja šis jēdziens dažās sistēmās ir pārvaldes tiesiskās kārtības stūrakmens ( 40 ), tad citās tas nav “régime administratif” pamatā un noteiktu darbību uzticēšanai publiskām iestādēm (“publicatio”) nav primāra nozīme ( 41 ).

61.

Šis arī, manuprāt, ir viens no iemesliem, kāpēc ir šķelšanās, veidojot PPKS, kuri ir pretstatā vēl nopietnākai problēmai: Kopienu likumdevējs ir gan saskaņojis publiskā iepirkuma jomu, bet ne koncesiju ( 42 ), ne arī publisko pakalpojumu mudžekli, un, tā kā šīs kategorijas ne mazums PPKS ir latentas, tad normatīvais tukšums, ko tas aptver, nav nejaušība.

62.

Neraugoties uz jēdzienisko nenoteiktību Zaļajā grāmatā, pamatojoties uz empīrisku secinājumu, tika piedāvāta klasifikācija, abos lielajos modeļos atspoguļojot PPKS daudzveidību dalībvalstīs, atkarībā no tā, vai partnerattiecības pastāv uz līguma pamata (PPKS uz līguma pamata), vai patstāvīga tiesību subjekta ietvaros (institucionalizēta PPKS, t.i., “IPPKS”).

63.

Šī duālā pieeja atspoguļojas Komisijas paziņojumā, kura saturā ir vērojama aprobežošanās tikai ar otro minēto grupu, jo, iespējams, parasto PPKS formu daudzveidību, kas, bez šaubām, ir pastiprinātas gribas autonomijas rezultāts, nav tik viegli sistematizēt ( 43 ).

64.

IPPKS publiskajam sektoram piederošā partnera un privātā partnera uzdevumi tiek veikti ar atsevišķa tiesību subjekta palīdzību, kura uzdevums tad ir sabiedrības labā veikt būvdarbus vai sniegt pakalpojumus.

65.

Pretēji dažām līgumiskām figūrām, kurās tiek radīta cieša saikne starp privāto partneri, kurš veic pakalpojumus pārvaldes vietā, un gala patērētāju, IPPKS ietvaros komercsabiedrība ir tā, kas kā pakalpojumu piedāvātājs vai koncesijas saņēmējs rada “oficiālas” attiecības ar pakalpojumu saņēmēju, pat ja “materiāli” šo darbību veic privātais partneris. Tas izskaidro turklāt to, ka Acoset pārstāvis tiesas sēdē precizēja, ka faktiski privātais partneris ir tas, kas sniedz pakalpojumus jaukta kapitāla sabiedrībā.

66.

Paralēli aprakstītajām priekšrocībām IPPKS veicina relatīvi stingras kontroles pār darījumu norisi koncentrēšanos publiskā partnera rokās paralēli tā līdzdalībai kapitālā un lēmējinstitūcijās.

67.

Atsevišķo gadījumu kopums būtībā liecina par divējādu pieeju IPPKS veidošanā: radīt jaunu tiesību subjektu vai veikt reorganizāciju esošā, kura — ja tā ir absolūti valsts kapitāla sabiedrība — daļēji nonāks privātpersonu rokās. Skaidrs, ka šīs otrās pieejas pareiza izpratne prasa, lai privātā sektora piesaiste norisinās pirms vai vienlaikus ar publiskā iepirkuma procedūru un nevis pēc tam ( 44 ).

68.

Dekrētlikuma Nr. 267/2000 113. panta 5. punkta b) apakšpunkts ir pierādījums, ka šeit ir runa, pirmkārt, par minētā modeļa IPPKS, jo runa ir par jaukta kapitāla sabiedrības izveidi, kurā privātais partneris pēc konkursa paziņojuma, pamatojoties uz kuru viņš ir ticis izvēlēts, nodarbosies ar integrētu ūdens pārvaldi ( 45 ).

69.

Visbeidzot, tā kā IPPKS var izvēlēties starp publiskā iepirkuma līgumu vai koncesiju, tās var atšķirt arī pēc to darbības virziena, pamatojoties uz ko var noteikt, kāds tiesiskais regulējums Kopienu līmenī uz tām attiecas.

70.

Ievērojot iepriekšējā punktā minēto klasifikāciju, pirms Ragūzas IPPKS tiesiskā regulējuma precizēšanas publiskā iepirkuma līgums ir jānošķir no koncesijas.

71.

Es piekrītu Komisijas apsvērumiem par to, ka tiesību sniegt sabiedrisku pakalpojumu — kā šajā gadījumā — integrēta ūdens pārvalde — piešķiršana var norisināties, noslēdzot publiska iepirkuma līgumu vai piešķirot koncesiju, un ka iesniedzējtiesas sniegtā skopā informācija neļauj noteikt, kura no šīm alternatīvām ir tikusi izvēlēta.

72.

Tajā pašā laikā ir jāņem vērā šādi fakti: pirmkārt, iesniedzējtiesa neatsaucas uz Līguma normām un principiem, ne arī uz Direktīvām par publisko iepirkumu ( 46 ); otrkārt, tā runā par jaukta kapitāla sabiedrību, “koncesionāru”; treškārt, trīsdesmit gadu laika posms drīzāk atbilst koncesijai ( 47 ).

73.

Atšķirība nav nesvarīga, jo, ja jaukta tipa kapitāla sabiedrībai tiek uzdots izpildīt publiska iepirkuma līgumu, Direktīvās 2004/17 un 2004/18 būtu bijuši noteikumi par privāta partnera publicēšanu un izvēles veidu ar nosacījumu, ka publiskā iepirkuma summa pārsniedz šajās normās noteikto komerciālo slieksni. Savukārt, ja būtu bijusi runa par šajās direktīvās neminētu publisko pakalpojumu koncesiju vai publiskā iepirkuma līgumu (piemēram, tādēļ, ka nav sasniegts prasītais slieksnis), tad vienīgais atsauces punkts būtu Līgumā minētie principi un brīvības.

74.

Kļūst skaidra arī nozīme precizēt kritērijus nekonkrētās atšķirības starp publiska iepirkuma līgumiem un koncesiju dēļ ( 48 ), kas vajadzīgās informācijas neesamības gadījumā būtu jādara valsts tiesā pēdējā instancē un savā interpretācijā jāievēro “izpildes risks” un “pakalpojuma apmaksa” Tiesas izpratnē.

75.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu apjoma izriet pirmās grūtības “publiska iepirkuma līguma” un “publiska pakalpojuma koncesijas” nošķiršanā.

76.

Publiska iepirkuma līguma gadījumā ir nepieciešama tieša, izpildītājam maksājama atlīdzība, ko veic pasūtītājs; ja turpretī atlīdzību nemaksā iestāde, bet saņēmēji, tad runa ir par publiska pakalpojuma koncesiju ( 49 ).

77.

Turklāt šīs atšķirības meklējumos “izpildes risks”  ( 50 ) ir viens no visnepārprotamākajiem elementiem, kas raksturīgs koncesijai ( 51 ), savukārt tāds nav vērojams publiska iepirkuma līguma gadījumā ( 52 ).

78.

Taču iesniedzējtiesai ir jārīkojas piesardzīgi, jo tās izskatīšanā esošajā lietā, nošķirot šos jēdzienus, nāksies saskarties ar citiem šķēršļiem, kuru starpā paralēli pakalpojumu pārvaldei ir jāizceļ darbi, kas ļauj tai analizēt atšķirību starp “pakalpojumu tirgu”, “būvdarbu koncesiju” un “pakalpojumu koncesiju”  ( 53 ).

79.

Saskaņā ar Direktīvas 2004/17 18. pantu šī direktīva neattiecas uz “būvdarbu un pakalpojumu koncesijām, ko piešķīruši līgumslēdzēji, kuri veic vienu vai vairākas no 3.–7. pantā minētajām darbībām, ja minētās koncesijas ir piešķirtas attiecīgo darbību veikšanai”. Jāņem vērā, ka Direktīva 2004/17 atšķirībā no Direktīvas 2004/18, kura saskaņā ar tās 17. pantu neattiecas uz pakalpojumu koncesijām, arī neattiecas uz būvdarbu koncesijām, kas ir apstāklis, ka, sistēmiski interpretējot Direktīvas 2004/18 12. pantu, ļauj secināt, ka būvdarbu koncesijas, pat ja tās attiecas uz īpašām nozarēm (kā ūdensapgāde), ir pakārtotas tikai tradicionālām nozarēm ( 54 ).

80.

Lai pārvarētu sajukumu, ko var radīt publiskie iepirkumi dažādām darbībām (piemēram, ūdensapgāde, kuras priekšnosacījums ir dažu būvdarbu veikšana), Direktīvā 2004/17 ir ietverta objektīva tiesību norma, ka ir spēkā noteikumi, kas piemērojami darbībai, kura paredzēta kā līguma galvenā darbība, kas atbilst judikatūrai, saskaņā ar kuru “darbu” publiskā iepirkuma kvalifikācija nav pieņemama tādā gadījumā, ja šiem darbiem salīdzinājumā ar pakalpojumiem vai piegādi ir pakārtota nozīme ( 55 ).

81.

Pēc visa iepriekš minētā ir acīmredzami, ka pakalpojumu koncesijai piemēro Līguma normas un pamatprincipus, savukārt būvdarbu koncesijai piemēro Direktīvas 2004/18 noteikumus, ja to var darīt publiskā iepirkuma kopējās vērtības dēļ.

82.

Šaubas, ko rada Itālijas Dekrētlikuma Nr. 267/2000 113. panta 5. punkta b) apakšpunkts, reducējas līdz secinājumam noteikt, vai paralēli oficiālam paziņojumam par konkursu, lai atrastu privātu partneri, ir nepieciešams arī cits konkurss par līgumslēgšanas tiesību piešķiršanu pakalpojumu sniegšanai ( 56 ). Ja atbilde uz šo jautājumu būtu viena konkursa izsludināšana, tad padziļināts juridiskais pamatojums par tā likumību būtu jāmeklē brīvības veikt uzņēmējdarbību (EKL 43. pants), brīvas pakalpojumu sniegšanas (EKL 49. pants) un noteikumu konkurences jomā (EKL 86. pants) kontekstā.

83.

Savā paziņojumā Komisija norāda, ka “divkārša procedūra (pirmā IPPKS privāta partnera izvēlei un otrā — publiska iepirkuma līguma slēgšanas tiesību vai koncesijas piešķiršanai jaukta kapitāla sabiedrībai”) praksē ir ļoti grūti iespējama [..].

84.

No pragmatisma, kas loģiski ir ikvienas tiesiskās kārtības mērķis, nebūtu jāatsakās tikai juridisku argumentu dēļ. Šajā ziņā es pievienojos Komisijas viedoklim, to papildinot ar prasību analīzi, ko Komisija osmozes ceļā ievieš attiecībā uz publiskā iepirkuma līgumiem un koncesiju, kuras definē kontekstu, kādā IPPKS darbojas.

85.

Divkāršas konkursa procedūras ieviešana ir grūti savienojama ar procedūras stadiju ietaupīšanu, kas iedvesmo IPPKS, jo tās īstenošana vienā piegājienā apvieno privāta rakstura ekonomiskus komponentus un publiskā iepirkuma līguma vai koncesijas piešķiršanu jaukta tipa sabiedrībai.

86.

Stingri ņemot, efektivitāte nepieļauj, lai tā tiktu pretnostatīta tiesiskuma principam, jo tā ir jāsasniedz, ievērojot šo principu, tā ka par neefektīvu pārvaldi var sūdzēties šī principa pārkāpuma dēļ.

87.

Ja tiek ievērotas tās robežas ( 57 ), IPPKS noteikti kļūst par uzticamiem līdzsvara rādītājiem, kas balstīts uz saprātīguma, pamatojuma, koordinēšanas un ekonomijas imperatīviem, kas atbildīgo pārvaldi iedrošina veicināt kopējo labklājību, savukārt tās attālinās no savas vienkārša likuma “dzensiksnas” funkcijas ( 58 ).

88.

Viena no atslēgām ir fakts, ka uzņēmums, kas pievienojas jaunajam subjektam, patiesībā ir līgumslēgšanas tiesību saņēmējs vai koncesionārs, ja tas pārņem pakalpojumu izpildes funkcijas; tas ir loģiski, jo paralēli tiem, kas attiecas uz komercsabiedrības pārvaldi, viens no uzņēmuma izvēles kritērijiem ir tā spēja sniegt pakalpojumus ( 59 ).

89.

Tādējādi līgumslēgšanas tiesību saņēmēja vai koncesionāra izvēle netieši norisinās ar tā rūpniecības partnera starpniecību tā, ka tā darbība gūst lielu nozīmi. Tā precīzu aprišu definēšana palīdzētu izvairīties no tā, ka notiktu manipulācijas ar IPPKS, lai apietu jaunus publiskos iepirkumus.

90.

Šis apstāklis ir saistīts ar pamatu to eksistencei, kas šajā gadījumā ir fokusēts uz tiešu integrētu ūdens pārvaldi, kā tas norādīts prejudiciālā jautājuma jēdzienā “tikai sabiedrisks mērķis”.

91.

Turklāt IPPKS mērķim ir jāpaliek nemainīgam laikā, kad uz to tiecas ( 60 ), pat ja nav šķēršļu pielāgoties jauninājumiem vai privātā partnera viedumam, ciktāl netiek mainīti konkursa ( 61 ) būtiskie noteikumi ( 62 ).

92.

Atbilstoši Tribunale Amministrativo Regionale della Sicilia sniegtajai informācijai šis būtiskais priekšnosacījums šķiet izpildīts, jo konkursa specifikācijās bija paredzēts, lai būvdarbu, ko tieši neveiks privātais partneris, publiskais iepirkums ( 63 ) būt regulēts saskaņā ar “likumā paredzētiem noteikumiem par publiskā iepirkuma procedūrām”.

93.

Tajā pašā laikā Itālijas Republika savos apsvērumos (8. punkts) norāda, ka, pamatojoties uz ius variandi, specifikācijās ietvertā norma ļauj paredzēt iespēju, ka publisko kapitāla daļu turētāju kapitāls kotēsies biržā.

94.

No līgumiskā viedokļa raugoties, izpildes stadijas laikā var pieļaut dažus nebūtiskus grozījumus, pat ja tam ir vajadzīga īpaša atļauja, nepastāvot bažām par procedūras pārskatāmību un attiecīgā publiskā iepirkuma grozīšanu ( 64 ).

95.

Neatkarīgi no tā, ka pārdevums biržā var mainīt nosacījumu vienotību, Itālijas valdība savos rakstveida apsvērumos norādīja, ka šī kapitāla novirze izsauc komercvienības darbības izbeigšanos, jo tās statūtos ir paredzēta “publiskā kapitāla vairākums”, un tā izzušana drīzāk novestu pie darbības izbeigšanās nekā nelikumīgas situācijas rašanās. Tajā pašā laikā Itālijas valdības pārstāvis šo nostāju tiesas sēdē paskaidroja sīkāk, atsaukdamies uz “alternatīviem kontroles veidiem”, kas nav saistīti ar kapitāla turēšanu; es piekrītu šim apstiprinājumam ar nosacījumu, ka lielākā daļa privātā kapitāla līdzdalības dēļ savu nozīmi nezaudē izšķirošā publiskā elementa klātbūtne sabiedrībā, kas ir atvasināts no kapitāla vairākuma turējuma vai vismaz neapstrīdamās ietekmes uz stratēģisku lēmumu pieņemšanu ūdensapgādes jomā ( 65 ).

96.

Šajā prejudiciāla nolēmuma tiesvedībā iesniegtajos apsvērumos galvenokārt ir runa par darbību ar saviem līdzekļiem, lai arī atšķiras tajos ietvertie secinājumi: vieni lietas dalībnieki citē piemērus, lai pierādītu, kāpēc tie nav “integrētās ūdens pārvaldes” tiesiskais pamats, citi savukārt tos min, lai raksturotu atšķirības salīdzinājumā ar IPPKS.

97.

Manā skatījumā publiskais iepirkums nav vajadzīgs in-house pakalpojumiem un noteiktām IPPKS, kas atbilst pārskatāmības principam un vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principam.

98.

Judikatūrā EKL 12., 43. un 49. panta, kā arī vispārējo principu, kuru īpašo izpausmi šie principi atspoguļo, piemērošana publisko pakalpojumu koncesijas jomā ir izslēgta tad, ja koncesiju piešķirošā publiskā iestāde kontroli ar koncesiju saņemošā subjekta starpniecību īsteno kā pār saviem dienestiem un ja šis subjekts vienlaikus savu darbību galvenokārt veic iestādei, kurai tajā pieder kapitāla daļas ( 66 ).

99.

Pārvalde ar sabiedrības, kuras kapitāla turētāji ir uzņēmumi, kam nav nekāda sakara ar pārvaldi, starpniecību pēc definīcijas neatbilst in-house kritērijiem, jo privāta uzņēmuma līdzdalība publiskajai varai atņem šo “līdzīgo kontroli”  ( 67 ).

100.

Lai arī nav precīzu noteikumu par to, kādā procentuālā izteiksmē šādu kontroli var panākt, es uzskatu, ka būtu lietderīgi, lai Tiesa par šo jautājumu paustu savu nostāju.

101.

No vienas puses, dažos spriedumos ir nonākts pie secinājuma, ka apstāklis, ka koncesiju piešķirošai iestādei pieder viss koncesiju saņemošā subjekta kapitāls, liecina, ka tā kontroli pār šo sabiedrību īsteno it kā pār savu dienestu ( 68 ).

102.

Acontrario sensu privātā partnera līdzdalība izslēdz in-house pieeju, kā to var izsecināt no spriedumiem lietā Stadt Halle un lietā Coname, kur pat privātā partnera mazākuma līdzdalība izslēdz šādas kontroles esamību.

103.

No otras puses, šī judikatūra tiek relativizēta, kad Tiesa, pamatojoties uz spriedumu lietā Asemfo, norāda, ka “zināmos apstākļos nosacījumu par valsts iestādes īstenoto kontroli var izpildīt gadījumos, kad šai iestādei pieder tikai 0,25% valsts uzņēmuma kapitāldaļu”  ( 69 ).

104.

Tā kā partnerattiecībās, par kuru runāja Ragūzas reģionālās provinces pašvaldību vadītāju un priekšsēdētāju konference, jaunās sabiedrības privātajam partnerim bija jāpieder 49% kapitāla ( 70 ), pasākumu in-house faktors šīs lielās līdzdalības dēļ nav likumīgs, jo Tiesai bija jāpierāda publiskā kapitāla daļu turētāja ietekme, kas tam dod iespēju izslēgt privātā partnera rīcības brīvību subjekta stratēģisku mērķu kontekstā ( 71 ).

105.

Izslēdzot šīs hibrīdsabiedrības instrumentālo raksturu, atliek vien izvērtēt, vai tās izcelšanās dēļ var nerīkot publiskā iepirkuma procedūru ūdensapgādes pakalpojuma sniegšanai.

106.

Nepastāvot vēlmei likvidēt “institucionalizētu publisko un privāto partnerību” juridisko kategoriju, uzskatu, ka būtu jāindividualizē tās dažādie elementi.

107.

Nekas neliedz publiskām teritoriālām apvienībām dibināt sabiedrību kā juridisku personu un veikt ar to uzdevumiem saistītas funkcijas kā sabiedrības dibināšanas līguma sagatavošana un parakstīšanās uz pamatkapitālu, kā arī apvienoties ar to, kas tām šķiet piemērots partneris.

108.

Tāpat nevar apšaubīt piedāvājuma publicēšanu, kura mērķis šajā sabiedrībā ir integrēt privātpersonas, kas ir gatavas sniegt ekonomiska rakstura ieguldījumu, lai tā darbotos.

109.

Absolūta publiskā iepirkuma neizsludināšana īsti nav saderīga ar EKL 43. un 49. pantu un vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principu; šīs neesamības fakts kaitē “integrētai ūdens pārvaldei”, bet līdzeklis šīs situācijas uzlabošanai ir meklējams privātā partnera izvēles kritērijos.

110.

Kandidātiem ir jāpierāda savas personiskās un finansiālās spējas, lai varētu piedalīties, taču to tehniskai veiklībai un ekonomiskajām un citām priekšrocībām, ar kurām saistīts to piedāvājums, ir jāvelta primāra loma vērtējamo kritēriju starpā.

111.

Faktiski Komisijas paziņojumā par IPPKS ir norādīts, ka “fakts, ka privāts partneris un līgumslēdzēja iestāde sadarbojas jaukta kapitāla uzņēmumā [..], nevar būt pamats tam, ka tiek ignorēti tiesību noteikumi par būvdarbu publisko iepirkumu vai koncesiju, līgumslēgšanas tiesības vai koncesiju nododot privāta partnera rokās vai jaukta kapitāla uzņēmumam”.

112.

Tādējādi IPPKS materiālā likumība balstās uz taisnīgumu un publicitāti, lai visiem kandidātiem, pasludinātajiem un iespējamiem, būtu pieeja pietiekamai informācijai par līgumslēdzējas iestādes nodomu izveidot jaukta kapitāla uzņēmumu, lai tai piešķirtu līguma slēgšanas tiesības vai koncesiju.

113.

Publicitātes prasība attiecībā uz publisko iepirkumu izriet no Direktīvas 2004/17/EK 41. un nākamajiem pantiem un Direktīvas 2004/18/EK 35., 36. un 58. panta; attiecībā uz koncesijām publiskajā jomā tā izvirza prasību par judikatūru ( 72 ) kā līdzekli pārskatāmības, vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas pilsonības dēļ pamatprincipu aizsardzībai ( 73 ).

114.

Tiesa secināja, ka EKL 43. un 49. pantā ir rodams vienlīdzīgas attieksmes pamatprincipa ( 74 ) un nediskriminācijas pilsonības dēļ ( 75 ) atspoguļojums.

115.

Attiecībā uz konkurenci es savos secinājumos lietā Ing. Aigner aicinu labot to personu tuvredzību, kas Kopienu tiesību normas publiskā iepirkuma jomā vēlas reducēt līdz vienkāršai publiskā iepirkuma procedūras koordinatora lomai, jo, tik tiešām, to mērķis ir tālejošs: efektīvas konkurences radīšana šajā jomā pamatbrīvību Eiropas integrācijas ietvaros īstenošanas izpratnē ( 76 ).

116.

Ja šī teorija attiecas uz publisko iepirkumu ( 77 ), tad attiecībā uz koncesijām būtu jākavē konkurences izkropļošana, uz kuru attiecas tie paši Līguma principi, pat ja valstu “koncesiju”, “publisko dienestu vispārējās interesēs”, “īpašo tiesību” un “ekskluzīvo tiesību” koncepciju paletes saikne ir meklējama EKL 81., 82. un 86. pantā ( 78 ).

117.

Atbilde uz prejudiciālo jautājumu var būt tikai un vienīgi pozitīva elementāru efektivitātes iemeslu dēļ administratīvajā pārvaldē, ja vien nav vērojama izvairīšanās no Kopienu tiesībām izrietošām garantijām.

118.

Līguma pamatbrīvību pamatā ir prasība, lai sabiedrības privāta partnera izvēlē tiktu ņemta vērā pārskatāmība un diskriminācijas aizliegums, kuras [sabiedrības] liktenis neatkarīgi no dažiem maznozīmīgiem grozījumiem ir saistīts ar dienesta pārvaldi, turklāt jaukta kapitāla sabiedrība ir tās formālais veicējs, bet privāts uzņēmums to īsteno praksē.

119.

Kritērijus privāta partnera izvēlei nevar pamatot vienīgi ar tā ieguldīto kapitālu, bet jāņem vērā arī tā pieredze un tā piedāvājuma saistībā ar noteiktiem pakalpojumiem, kas tam jāsniedz, raksturs.

120.

Sicīlijas tiesai ir jāvērtē, vai publikācija Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī ir pietiekama, lai aizsargātu konkurenci, pakalpojumu sniegšanas brīvību un brīvību veikt uzņēmējdarbību, kā arī iespējamo kandidātu intereses.

121.

Turklāt tai, lai novērstu, ka privātais sabiedrības dalībnieks izmanto priekšrocības, kas nav pamatojamas salīdzinājumā ar viņa konkurentiem ( 79 ), būtu jāatzīst, vai tā izvēle ir saderīga ar Direktīvā 2004/17 un Direktīvā 2004/18 noteikto procedūru, protams, ar nosacījumu, ka aiz ārējā IPPKS veidola slēpjas nosacījumi līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai vai koncesijai.

122.

Lai pieņemtu lēmumu, iesniedzējtiesai, piemērojot saistošo tiesisko regulējumu, kurā ir ietverta prasība par korektu publiskā iepirkuma procedūru un pilnīgu publicitāti, būtu jānosaka, vai Ragūzas IPPKS slēpj sevī publiska iepirkuma līgumu vai koncesiju un vai saskaņā ar iepriekš minēto tā nodarbojas tikai ar būvdarbu veikšanu vai sabiedrisku pakalpojumu sniegšanu.

123.

Ņemot vērā iepriekš minēto, es piedāvāju Tiesai uz Tribunale Amministrativo Regionale della Sicilia uzdoto jautājumu atbildēt šādi:

Ar EKL 43., 49. un 86. pantu, Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvu 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu [būvdarbu publiskā iepirkuma], piegādes valsts līgumu [piegādes publiskā iepirkuma] un pakalpojumu valsts [pakalpojumu publiskā iepirkuma] līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru, un Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvu 2004/17/EK, ar ko koordinē iepirkuma procedūras, kuras piemēro subjekti, kas darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs, tiek pieļauta tieša publiska pakalpojuma, kas sevī ietver nepieciešamību iepriekš veikt noteiktus būvdarbus, līguma slēgšanas tiesību piešķiršana jaukta (publiska un privāta) kapitāla sabiedrībai, kas īpaši radīta šim mērķim, ja ir izpildīti šādi priekšnosacījumi: