1.

Šajā prejudiciāla nolēmuma tiesvedībā Tiesai ir jāizskata divi Austrijas Verwaltungsgerichtshof [Augstākās administratīvās tiesas] (turpmāk tekstā — “iesniedzējtiesa”) prejudiciālie jautājumi par Padomes 2006. gada 20. februāra Regulas (EK) Nr. 320/2006, ar ko nosaka pagaidu shēmu cukura rūpniecības restrukturizācijai Kopienā un groza Regulu (EK) Nr. 1290/2005 par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu ( 2 ), 11. panta interpretāciju un attiecīgajā gadījumā spēkā esamību.

2.

Šis lūgums ir izteikts tiesvedībā starp sabiedrību Agrana Zucker GmbH (turpmāk tekstā — “prasītāja pamata prāvā”) un Federālo lauksaimniecības, mežsaimniecības, vides un ūdenssaimniecības ministriju [Bundesministerium für Land- und Forstwirtschaft, Umwelt und Wasserwirtschaft] (turpmāk tekstā — “atbildētāja pamata prāvā”) saistībā ar lēmuma, kurš ir pieņemts atbilstoši Regulas Nr. 320/2006 11. pantam un uz kuru pamatojoties prasītājai pamata prāvā ir jāmaksā pagaidu restrukturizācijas maksājuma pirmā daļa par 2006./2007. tirdzniecības gadu, spēkā esamību.

3.

Ar savu pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai maksājamais restrukturizācijas maksājuma apmērs ir jāaprēķina no kopējās piešķirtās kvotas un vai aprēķināšana ir jāveic, pamatojoties vienīgi uz faktiskajām rīcībā esošajām kvotām, atskaitot preventīvas izņemšanas no aprites rezultātā izņemto daudzumu. Turpretim otrā prejudiciālā jautājuma mērķis ir pārbaudīt Regulas Nr. 320/2006 11. panta saderīgumu ar augstāka juridiska spēka Kopienu tiesībām.

4.

Cukura tirgu kopīgās organizācijas (TKO) reformas ietvaros Padome 2006. gada 20. februārī ir pieņēmusi gan Padomes Regulu (EK) Nr. 318/2006 par cukura tirgu kopīgu organizāciju ( 3 ), gan Regulu Nr. 320/2006. Saskaņā ar Regulas Nr. 318/2006 44. pantu Komisija ir pieņēmusi pārejas posma pasākumus.

5.

Pie jauniem, ar Regulu Nr. 318/2006 ieviestiem tirgus pārvaldības instrumentiem pieder cukura izņemšana no aprites saskaņā ar šīs regulas 19. pantu, kurā cita starpā ir noteikts:

“1.   Lai tirgū saglabātu strukturālo līdzsvaru tādā cenas līmenī, kas daudz neatšķiras no salīdzināmās cenas, ņemot vērā Kopienas pienākumus, kur[i] izriet no nolīgumiem, kas noslēgti saskaņā ar Līguma 300. pantu, līdz nākamā tirdzniecības gada sākumam no tirgus var izņemt visām dalībvalstīm vienādu kvotas cukura [..] procentuālo daļu.

[..]

2.   Izņemamo procentuālo daļu, kas minēta 1. punktā, nosaka vēlākais līdz attiecīgā tirdzniecības gada 31. oktobrim, pamatojoties uz minētajam tirdzniecības gadam prognozētajām tirgus tendencēm.

3.   Ikviens uzņēmums, kam ir piešķirta kvota, izņemšanas periodā uz sava rēķina glabā cukura daudzumus, kas atbilst 1. punktā minētajai procentuālajai daļai, kuru piemēro šā uzņēmuma kvotu produkcijai konkrētajā tirdzniecības gadā.

Tirdzniecības gadā izņemtos cukura daudzumus uzskata par pirmajiem kvotā ietilpstošajiem daudzumiem, kas saražoti nākamajā tirdzniecības gadā. Tomēr, ņemot vērā prognozētās cukura tirgus tendences, saskaņā ar 39. panta 2. punktā minēto procedūru var nolemt, ka kārtējā un/vai nākamajā tirdzniecības gadā visu izņemto [cukuru] vai daļu no tā uzskata par:

[..]”

6.

Regulas Nr. 320/2006 11. pantā ir regulēta pagaidu restrukturizācijas maksājumu iekasēšana. Šajā noteikumā it īpaši ir paredzēts:

“1.   Tie uzņēmumi, kuriem piešķirtas kvotas, maksā pagaidu restrukturizācijas maksājumu katrā tirdzniecības gadā par kvotas tonnu.

Par kvotām, kuras, sākot no noteiktā tirdzniecības gada, uzņēmums atbilstīgi 3. panta 1. punktam ir atteicis, šajā tirdzniecības gadā un turpmākajos tirdzniecības gados nemaksā pagaidu restrukturizācijas maksājumu.

2.   Cukuram un inulīna sīrupam ir noteikt[s] šāds pagaidu restrukturizācijas maksājums:

Attiecīgajā tirdzniecības gadā pagaidu restrukturizācijas maksājumu izoglikozei nosaka 50% apmērā no pirmajā apakšpunktā noteiktās summas.

3.   Dalībvalsts atbild Kopienai par pagaidu restrukturizācijas maksājumu ievākšanu to teritorijā.

Dalībvalsts maksā pagaidu restrukturizācijas maksājumu restrukturizācijas fondā divās daļās:

[..]

5.   Pagaidu restrukturizācijas maksājumu kopumu, kas maksājams atbilstīgi 3. pantam, dalībvalsts piešķir tās teritorijā esošajiem uzņēmumiem saskaņā ar attiecīgajā tirdzniecības gadā piešķirto kvotu.

Uzņēmumi pagaidu restrukturizācijas maksājumus maksā divās daļās:

7.

Pie pārejas posma pasākumiem, kuri ir paredzēti Komisijas 2006. gada 27. marta Regulā (EK) Nr. 493/2006, ar ko paredz pārejas posma pasākumus cukura nozares tirgu kopīgās organizācijas reformai un groza Regulu (EK) Nr. 1265/2001 un (EK) Nr. 314/2002 ( 4 ), lai nodrošinātu pāreju no esošajiem uz jauniem noteikumiem, pieder “preventīva izņemšana no aprites”.

8.

Šajā sakarā sestajā apsvērumā ir paredzēts:

“Lai uzlabotu līdzsvaru Kopienas tirgū, neradot jaunus cukura uzkrājumus 2006./2007. tirdzniecības gadā, ir jāparedz pārejas posma pasākums, lai samazinātu tās produkcijas daudzumu, kas iekļaujas minētā tirdzniecības gada kvotā. Ir jānosaka maksimālais apjoms, kuru pārsniedzot, ikviena uzņēmuma saražoto kvotas cukuru uzskata par izņemtu Regulas (EK) Nr. 318/2006 izpratnē, vai arī pēc uzņēmuma pieprasījuma to uzskata par ārpuskvotas produkciju tās pašas regulas 12. panta izpratnē. Ņemot vērā pāreju no iepriekšējās shēmas uz jauno, šis maksimālais apjoms jāiegūst, vienlīdzīgi kombinējot Regulas (EK) Nr. 1260/2001 10. pantā paredzēto metodi un Regulas (EK) Nr. 318/2006 19. pantā paredzēto metodi, un tā, lai tiktu ņemti vērā arī īpašie atsevišķu dalībvalstu ieguldītie centieni sakarā ar restrukturizācijas fondu, kurš izveidots ar [Padomes 2006. gada 20. februāra] Regulu (EK) Nr. 320/2006 [..].”

9.

Regulas Nr. 493/2006 3. pantā ir noteikti šādi pārejas posma pasākumi attiecībā uz preventīvu izņemšanu no aprites:

“1.   Katram uzņēmumam daļu no 2006./2007. tirdzniecības gada [cukura produkcijas], kas ražota saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 318/2006 III pielikumā paredzētajām kvotām un kas pārsniedz maksimālo apjomu, kurš noteikts saskaņā ar šā panta 2. punktu, uzskata par izņemtu no aprites minētās regulas 19. panta nozīmē vai pēc attiecīgā uzņēmuma pieprasījuma līdz 2007. gada 31. janvārim pilnībā vai daļēji uzskata par ārpuskvotu cukuru minētās regulas 12. panta nozīmē.

2.   Katram uzņēmumam 1. punktā minēto maksimālo apjomu nosaka, reizinot uzņēmumam saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 318/2006 7. panta 2. punktu piešķirto kvotu ar šādu koeficientu summu:

Tomēr, ja koeficientu summa pārsniedz 1,0000, maksimālais apjoms ir vienāds ar 1. punktā minēto kvotu.”

10.

Atbildētāja pamata prāvā ar 2006. gada 26. jūnija lēmumu par cukura ražošanas kvotu piešķiršanu no 2006./2007. līdz 2014./2015. tirdzniecības gadam ieskaitot un ar lēmumu par papildu cukura kvotas piešķiršanu piešķīra prasītājai pamata prāvā cukura kvotu kopumā 405812,4 t apmērā (cukura kvota 387326,4 t, ieskaitot cukura papildkvotu 18486,0 t apmērā). Ar lēmumu atbildētāja pamata prāvā, piemērojot Regulas Nr. 493/2006 3. pantu, noteica maksimālo produkcijas daudzumu atbilstoši 2006./2007. tirdzniecības gada kvotai. Ar šo preventīvo izņemšanu no aprites prasītājas pamata prāvā kvota samazinājās par 57246,84 t.

11.

Ar 2007. gada 16. janvāraAgrarmarkt Austria (publisko tiesību juridiska persona, kuru ir izveidojusi atbildētāja pamata prāvā kā subsīdiju norēķinu iestādi, turpmāk tekstā — “AMA”) Geschäftsbereich I valdes lēmumu prasītājai pamata prāvā bija jāmaksā 2006./2007. tirdzniecības gadam paredzētā pagaidu restrukturizācijas maksājuma pirmā daļa EUR 30776812,42 apmērā, kas bija aprēķināta, pamatojoties uz sākotnējo kvotu.

12.

Prasītāja pamata prāvā par šo lēmumu iesniedza sūdzību. Ar 2007. gada 16. aprīļa lēmumu, par kura tiesiskumu ir jāspriež iesniedzējtiesai pamata prāvā, atbildētāja pamata prāvā noraidīja sūdzību kā nepamatotu.

13.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka administratīvajā tiesvedībā ir strīds par to, vai restrukturizācijas maksājums saskaņā ar Regulas Nr. 320/2006 11. panta 2. punktu ir jāaprēķina no kopējās piešķirtās kvotas, kā to ir darījusi atbildētāja pamata prāvā, vai arī aprēķina pamatā esošā kvota ir jāsamazina saistībā ar maksimālo produkcijas daudzumu un ar to saistīto preventīvo izņemšanu no aprites. Ņemot vērā prasītājas pamata prāvā argumentus, restrukturizācijas maksājums būtu jāaprēķina, pamatojoties tikai uz 348565,56 t (t.i., ņemot par pamatu faktisko cukura kvotu daudzumu) un nevis uz 405812,4 t (t.i., ņemot par pamatu sākotnēji piešķirto, bet vēlāk samazināto kvotu), jo vairāk tādēļ, ka tā nevarētu pārdot trūkstošo daudzumu tirgū kā atbilstoši kvotām ražotu cukuru.

14.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu var secināt, ka prasītāja pamata prāvā uzskata, ka trūkstošā daudzuma, kurš, pamatojoties uz kvotu samazinājumu atbilstoši Regulas Nr. 493/2006 3. pantam, 2006./2007. tirdzniecības gadā nav pieejams, attiecināšana uz 2006./2007. tirdzniecības gadā veicamā restrukturizācijas maksājuma aprēķina bāzi no Kopienu tiesību viedokļa nav pieņemama, jo ir pretrunā primārajās tiesībās noteiktajam samērīguma principam un nediskriminācijas principam, kas paredzēts EKL 34. panta 2. punktā.

15.

Iesniedzējtiesa norāda, ka prasītājai pamata prāvā nebija tiesību celt prasību par tiesību akta atcelšanu atbilstoši EKL 230. pantam, tādējādi pamata prāvā tai jāatsaucas uz Kopienu tiesību akta prettiesiskumu.

16.

Šajā sakarā Verwaltungsgerichtshof nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

17.

2007. gada 19. novembra lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā tika iesniegts .

18.

Tiesas statūtu 23. pantā noteiktajā termiņā rakstveida apsvērumus iesniedza Padome, Lietuvas Republikas valdība, kā arī Komisija.

19.

Veicot procesa organizatoriskos pasākumus, Tiesa nosūtīja Komisijai rakstveida jautājumu, uz kuru tā ir sniegusi atbildi.

20.

Tā kā neviens no lietas dalībniekiem nepieprasīja sākt mutvārdu procesu, pēc Tiesas vispārējās sapulces 2008. gada 4. novembrī varēja sagatavot secinājumus šajā lietā.

21.

Tiklab Padome, kā arī Komisija uzskata, ka Regulas Nr. 320/2006 11. pants būtu jāinterpretē tādējādi, ka arī cukura kvotai, kuru sakarā ar Regulas Nr. 493/2006 3. pantā veikto preventīvo izņemšanu no aprites nevar efektīvi izmantot, ir jābūt daļai no pagaidu restrukturizācijas maksājuma summas aprēķina bāzes.

22.

Lietuvas valdība pārstāv pretēju interpretāciju. Atbilstoši tai vārds “kvota” Regulas Nr. 320/2006 11. pantā ir jāinterpretē tādējādi, ka tā ir kvota, kas ir reāli pieejama uzņēmumam attiecīgajā tirdzniecības gadā, t.i., kvota, kas ir pieejama pēc preventīvās izņemšanas no aprites.

23.

Padome it īpaši norāda, ka tās piedāvātajā Regulas Nr. 320/2006 11. panta interpretācijā ir ņemta vērā vienīgi šī noteikuma redakcija un mērķis. No noteikuma skaidri izriet, ka restrukturizācijas maksājums ir jāiekasē par uzņēmumam piešķirtās kvotas tonnu, turklāt no pilnīga vai daļēja restrukturizācijas maksājuma ir jāizslēdz tikai tie uzņēmumi, kas atteiktos no savām kvotām vai ražošanas pavisam. Šādi iekasētās summas kā mērķim atbilstoši ienākumi būtu paredzēti restrukturizācijas atbalsta finansēšanai un nodrošinātu budžeta stabilitāti un neitralitāti atbilstoši Kopienu likumdevēja izpratnei.

24.

Attiecībā uz jautājumu par šī noteikuma spēkā esamību Padome norāda, ka izņemšanai no aprites ir leģitīms cukura TKO reformas mērķis, proti, saglabāt strukturālo līdzsvaru tādā cenas līmenī, kas daudz neatšķiras no salīdzināmās cenas. Līdzīgi ir ar Regulas Nr. 493/2006 3. pantu, kura preventīvās izņemšanas no aprites regulējums tika pieņemts kā pārejas posma pasākums, lai uzlabotu līdzsvaru Kopienas tirgū, neradot jaunus cukura uzkrājumus 2006./2007. tirdzniecības gadā. Turklāt izņemšanas no aprites negatīvais efekts uzņēmumam ir otršķirīgs salīdzinājumā ar tā pozitīvo un globālo ietekmi Kopienas cukura tirgū. Tā kā nerodas pārprodukcija, globālais cenu līmenis varētu daudz neatšķirties no salīdzināmās cenas, no kā labumu beidzot gūtu visi tirgū palikušie uzņēmumi.

25.

Padome apstrīd, ka ir pārkāpts nediskriminācijas princips, norādot, ka visiem uzņēmumiem restrukturizācijas maksājums bija jāmaksā atbilstoši piešķirto kvotu aprēķina bāzei. Kvotu sadalīšana un tam sekojošā dalībvalstu īstenotā pārvaldība, kā arī atbilstoši Regulas Nr. 493/2006 3. pantam piemērotie koeficienti — tas viss ir vērsts uz to, lai vienādi samazinātu pārprodukciju katrā dalībvalstī un lai panāktu ražošanas līdzsvaru visā Kopienā. Situācijā ar diviem uzņēmumiem, kuri ir reģistrēti divās dalībvalstīs, runa ir par atšķirīgām situācijām, kuras nevar aplūkot vienādi. Taču atšķirīgu attieksmi katrā ziņā objektīvi pamato koeficientu regulējuma jēga un mērķis.

26.

Komisija sakarā ar Regulas Nr. 320/2006 11. panta interpretāciju izklāsta būtībā tos pašus argumentus, kādi ir Padomei.

27.

Saistībā ar šī noteikuma spēkā esamību Komisija vispirms norāda, ka prasītāja pamata prāvā un iesniedzējtiesa nav izteikušas šaubas par mērķu, kas bija saistīti ar 2006. gada cukura reformu, pieņemamību. Komisija arī uzskata, ka ir pareizi un lietderīgi no restrukturizācijas maksājuma neizslēgt tādus cukura daudzumus, kurus attiecīgajā tirdzniecības gadā nevar pārdot kvotu sistēmas ietvaros citu tirgus mehānismu, it īpaši izņemšanas no aprites dēļ, un kuri tomēr pavisam no aprites netiek izņemti.

28.

Pirmkārt, atbalsta finansēšana restrukturizācijas mērķim var tikt nodrošināta tikai tad, ja ir pieejama iepriekš nosakāma aprēķina bāze. Otrkārt, atteikšanos no kvotas atbilstoši Regulas Nr. 493/2006 3. pantam nevar pielīdzināt izņemšanai no aprites atbilstoši Regulas Nr. 318/2006 19. pantam. Pirmais pasākums ir strukturālas tirgus sakārtošanas ilgtermiņa pasākums, pēdējais — īslaicīga cenu atbalsta sistēma, kas neveicina cukura tirgus restrukturizāciju. Treškārt, ekonomiskās sekas ar izņemšanu no aprites saistītā cukura daudzuma ieskaitīšanai pagaidu restrukturizācijas summas aprēķina bāzē ir ierobežotas. Turklāt jāmin tas, ka tādam uzņēmējam kā prasītājai pamata prāvā būtu bijusi iespēja 2006./2007. tirdzniecības gada izņemšanas no aprites tiešās ekonomiskās sekas samazināt vai vispār no tām izvairīties. Tādējādi Komisija cukurbiešu un cukura audzētājiem jau 2006. gada 3. februārī ar paziņojumu Oficiālajā Vēstnesī ( 5 ) ir uzsvērusi, ka, pamatojoties uz paredzamo stāvokli Kopienas cukura tirgū, kā pārejas noteikumus tā varētu izmantot Padomes piešķirto izņemšanas no aprites iespēju. Tādējādi Regula Nr. 493/2006, kurā Komisija ir paredzējusi izņemšanu no aprites 2006./2007. tirdzniecības gadam, tika publicēta 2006. gada martā. Kā vienīgajam cukura ražotājam Austrijā prasītājai pamata prāvā bija iespēja samazināt savu ražošanu attiecīgajā tirdzniecības gadā, lai novērstu izņemtā cukura daudzuma pārnešanu vai tā paša daudzuma noietu ārpus cukura kvotām.

29.

Attiecībā uz pārmetumu par nediskriminācijas principa pārkāpumu Komisija atzīst, ka prasītājas pamata prāvā argumentācija skar Regulas Nr. 493/2006 3. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētos aprēķina koeficientus, kamēr prejudiciālais jautājuma priekšmets ir vienīgi Regulas Nr. 320/2006 11. panta 1. punkts. Papildus tam, ka šīs uz pārejas perioda pilnvarojumu balstītās izņemšanas no aprites 2006./2007. tirdzniecības gadā piemērošana nav šāds lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmets, Komisija uzskata, ka regulējuma atšķirīgā ietekme nenozīmē atšķirīgu attieksmi vai arī tā katrā ziņā ir objektīvi pamatojama. Iemesls tam, ka tiek ņemta vērā atteikšanās no kvotas dalībvalstu līmenī, ir jāmeklē apstāklī, ka cukura sektorā cukura kvotas dalībvalstīm tiks piešķirtas un dalībvalstis tās visbeidzot sadalīs to teritorijās reģistrētajiem uzņēmumiem līdz kvotu sistēmas [termiņa] beigām 2014./2015. tirdzniecības gadā. Līdz ar to cukura tirgus restrukturizācijas mērķi Kopienu likumdevējs pārejas periodā vislabāk, šķiet, sasniegtu tad, ja galīgo atteikšanos no kvotām varētu organizēt arī dalībvalstu kontekstā.

30.

Lietuvas valdība norāda, ka Regulas Nr. 320/2006 11. panta 1. punkts skaidri nedefinē, kura piešķirtā kvota ir domāta — t.i., sākotnēji piešķirtā vai pēc izņemšanas no aprites piešķirtā kvota. Turklāt tā uzskata, ka no Regulas Nr. 320/2006 11. panta 1. punkta otrā ievilkuma nevar secināt, ka uzņēmumiem, kuri no kvotas neatteiktos, vajadzētu maksāt nodokļus, kuri tiktu aprēķināti, pamatojoties uz kopējo, sākotnēji piešķirto kvotu.

31.

Tā arī apgalvo, ka izņemtais cukura daudzums nevarētu tikt pārdots kā kvotas daudzums un ka iespējas, kādas paredzētas Regulas Nr. 318/2006 19. panta 3. punktā, it nemaz neļauj daudzumu, lai ar preventīvu izņemšanu no aprites samazinātu kvotu, uzskatīt par cukura kvotu.

32.

Ja Regulas Nr. 320/2006 11. pantu interpretētu tādējādi, ka pagaidu restrukturizācijas maksājuma noteikšanai aprēķina bāzē būtu jāiekļauj cukura kvota, kuru sakarā ar Regulas Nr. 493/2006 3. pantā paredzēto preventīvo izņemšanu no aprites nevar izmantot, šāda restrukturizācijas maksājuma noteikšanas sistēma radītu nepamatoti augstu finansiālo nastu un arī nepamatotu nodokļu nastu uzņēmumiem. Sakarā ar 2008. gada 8. maija spriedumu lietā Zuckerfabrik Jülich u.c. ( 6 ) Lietuvas valdība norāda, ka, neņemot vērā plašo rīcības brīvību, kāda bija Kopienu iestādēm lauksaimniecības jomā, ražotājus nevar apgrūtināt vairāk, kā tas ir nepieciešams ar nodokli saistītā mērķa sasniegšanai.

33.

Turklāt tādas interpretācijas sekas būtu atšķirīga attieksme, jo vairāk tādēļ, ka preventīvs pasākums notiek, dalībvalstīm piemērojot atšķirīgus koeficientus, proti, kvotu samazināšana vienā dalībvalstī reģistrētam uzņēmumam var būt mazāka nekā citā dalībvalstī reģistrētam uzņēmumam neatkarīgi no tā rīcības. No tā ir jāizdara secinājums par konkurences traucējumu iekšējā tirgū, kā arī par nepamatotu atšķirīgu attieksmi pret uzņēmumiem, kuri nav aizgājuši no tirgus.

34.

Ar Padomes Regulām Nr. 318/2006 un Nr. 320/2006 un Komisijas Regulu Nr. 493/2006 Kopienu likumdevējs ir uzsācis radikālu Eiropas cukura režīma reformu. Ar jauno noteikumu regulējumu, kurš ir stājies spēkā 2006. gada 1. jūlijā, jau gandrīz 40 gadus pilnīgi negrozītā sistēma ( 7 ) ir iekļauta kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) vispārējā reformā ( 8 ).

35.

Tā cukura ražošanai paredz nodrošināt ilgtermiņa nākotnes perspektīvas Eiropas Savienībā, lai veicinātu tās konkurētspēju un orientāciju uz tirgu un lai stiprinātu Eiropas Savienības stāvokli nepārtrauktajā pasaules mēroga tirdzniecības sarunu ciklā. Reformas pamatelementi ir garantētās minimālās cenas samazināšana par cukuru, kompensācijas maksājumi lauksaimniekiem un restrukturizācijas fonds kā stimuls cukura ražotājiem, kuri no konkurences viedokļa ir vājāki, pamest ražošanu. Tiek finansēta restrukturizācijas shēma, kurā par visām saldinātāju kvotām tiek iekasēts īpašs restrukturizācijas maksājums.

36.

Galvenais jautājums šajā lietā ir juridiskais vērtējums restrukturizācijas maksājuma aprēķināšanas kārtībai, kuras tiesiskumu prasītāja pamata prāvā kā šī maksājuma maksātāja apšauba. Tāpēc lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāsaprot tā, ka pirmais prejudiciālais jautājums ir saistīts ar Regulas Nr. 320/2006 11. panta interpretāciju, kas ir juridiskais pamats Kopienu tiesībās apstrīdētā dalībvalsts lēmuma pieņemšanai, savukārt otrs prejudiciālais jautājums ir saistīts ar šī noteikuma spēkā esamības pārbaudi.

37.

Attiecībā uz pirmo prejudiciālo jautājumu jau sākumā ir jāatgādina, ka noteikuma teksts atbilstoši vispārpieņemtajiem interpretēšanas principiem arvien ir sākumpunkts un vienlaikus jebkuras interpretēšanas robežas ( 9 ). Pie citām interpretācijas metodēm, kuras ir izmantojis tiesību piemērotājs atbilstoši Tiesas judikatūrai, lai noskaidrotu Kopienu tiesību noteikuma normatīvo saturu, pieder sistēmiskā, teleoloģiskā un vēsturiskā interpretācija.

38.

No Regulas Nr. 320/2006 11. panta 1. punkta pirmām kārtām izriet, ka “tie uzņēmumi, kuriem piešķirtas kvotas”, katrā tirdzniecības gadā maksā pagaidu restrukturizācijas maksājumu “par kvotas tonnu”. Šajā noteikumā ir skaidri minēta nevis kvotas daļa, kurai ražotājs faktiski ir ražojis cukuru, kā acīmredzot ir uzskatījusi prasītāja pamata prāvā, bet gan kopējā, attiecīgajam uzņēmumam piešķirtā kvota ( 10 ). Uz šo faktu pamatoti norāda Komisija un Padome. Tādējādi šis noteikums pienākumu maksāt pagaidu restrukturizācijas maksājumu saista vienīgi ar kvotas piešķiršanu attiecīgajā tirdzniecības gadā, neveicot jebkādu nošķiršanu vai nejautājot par faktiski saražotā cukura daudzuma likteni. Līdz ar to atbilstoši šai interpretācijai vēlākajiem kvotas grozījumiem pagaidu restrukturizācijas maksājuma aprēķināšanā nav nozīmes.

39.

Vienīgā atkāpe tā paša noteikuma otrajā daļā, kurā ir paredzēta atbrīvošana no pagaidu restrukturizācijas maksājuma samaksas, skaidri skar tikai tās kvotas, “kuras, sākot no noteiktā tirdzniecības gada, uzņēmums atbilstīgi 3. panta 1. punktam ir atteicis”. Ar to ir domāta galīgā atteikšanās no kvotas vai no tās daļām atbilstoši Regulas Nr. 320/2006 3. panta 1. punktam, uz kuru atbilstoši formulējumam izņemšana no aprites saskaņā ar Regulas Nr. 318/2006 19. pantu neattiecas un netiek ar to identificēta.

40.

Ja salīdzina atteikšanās no kvotas mehānismus ar izņemšanu no aprites, kļūst skaidrs, ka tie pamatā atšķiras gan pēc to darbības veida, gan pēc mērķa. Kamēr ar pirmo saprot galīgu atteikšanos no kvotas, ieskaitot rūpnīcas slēgšanu vai nojaukšanu, pēdējais nozīmē tikai pagaidu attiecīgā cukura daudzuma izņemšanu no aprites, tā uzglabāšanu noliktavās vai ārpuskvotas cukura noietu. Šo darbības veidu atšķirības sākumpunkts ir katrā noteiktā gadījumā noteicošo noteikumu atšķirīgais regulatīvais mērķis.

41.

Sociāli pieņemama un videi draudzīga mazāk konkurētspējīgu cukura ražotāju atteikšanās no kvotām ir viens no cukura rūpniecības restrukturizācijas, kas ir Regulas Nr. 320/2006 mērķis, līdzekļiem. No šīs regulas pirmā un piektā apsvēruma izriet, ka atbilstoša restrukturizācijas atbalsta maksāšana cukura rūpniecības uzņēmumiem ar zemāko produktivitāti radītu nozīmīgu ekonomisko stimulu pārtraukt noteiktā cukura daudzuma ražošanu un atteikties no attiecīgajām kvotām. Šis atbalsts atbilstoši Kopienu likumdevēja gribai dotu divējādas iespējas, pirmkārt, samazinātu ražošanu, līdz ir sasniegts vajadzīgais Kopienas tirgus līdzsvars, un, otrkārt, būtiski samazinātu nerentablās ražošanas jaudu. Šī iemesla dēļ šie maksājumi minētās regulas ceturtajā apsvērumā tiek dēvēti par “asignētiem ieņēmumiem”, kuri neietilpst tradicionālajos cukura TKO maksājumos.

42.

Cukura rūpniecības restrukturizācija paredzēta, lai sasniegtu ilgtermiņa Kopienas politiskos mērķus, kuri, kā izriet no Regulas Nr. 320/2006 pirmā apsvēruma, ir Kopienu cukura ražošanas un tirdzniecības sistēmas saskaņošana ar starptautiskajām prasībām ( 11 ) un tās turpmākās konkurētspējas nodrošināšana.

43.

Turpretim izņemšanas no aprites gadījumā runa ir par cenu atbalsta instrumentu, kura mērķis saskaņā ar Regulas Nr. 318/2006 19. panta 1. punktu un tās divdesmit otro apsvērumu ir saglabāt strukturālo līdzsvaru cenu līmenī, kas maz atšķiras no salīdzināmās cenas. Līdzīgi ir ar Regulas Nr. 493/2006 3. pantu, kurā paredzētā preventīvās izņemšanas no aprites kārtība saskaņā ar šīs regulas sesto apsvērumu bija paredzēta kā pārejas posma pasākums, lai, neradot jaunus cukura uzkrājumus 2006./2007. tirdzniecības gadā, uzlabotu līdzsvaru Kopienas tirgū.

44.

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 320/2006 11. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka arī cukura kvotai, kuru atbilstoši Komisijas 2006. gada 27. marta Regulas Nr. 493/2006 3. pantā paredzētajai preventīvajai izņemšanai no aprites nevar izmantot, ir jābūt daļai no pagaidu restrukturizācijas maksājuma summas aprēķina bāzes.

45.

Prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā atbilstoši EKL 234. panta pirmās daļas b) apakšpunktam, kurā ir paredzēts pārbaudīt Kopienu atvasināto tiesību akta spēkā esamību, būtībā valsts tiesa ar savu prejudiciālo jautājumu nosaka pārbaudes Tiesā apjomu ( 12 ).

46.

Kā sākotnēji minēts, otrā prejudiciālā jautājuma mērķis burtiski ir Regulas Nr. 320/2006 11. panta saderīgums ar augstāka juridiska spēka tiesību normām, konkrētāk, ar Kopienu tiesību tiesiskās paļāvības aizsardzības principu un nediskriminācijas principu, kas izriet no EKL 34. panta 2. punkta otrās daļas. Tomēr ir jānorāda, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvertie argumenti, ieskaitot prasītājas pamata prāvā izvirzītos iebildumus ( 13 ), pilnīgi attiecas uz samērīguma prasību un nediskriminācijas principu.

47.

Saprātīgi vērtējot lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir jāsecina, ka iesniedzējtiesa patiesībā lūdz pārbaudīt Regulas Nr. 320/2006 11. panta saderīgumu ar abiem minētajiem principiem. Šī iemesla dēļ ierosinu otro prejudiciālo jautājumu pārformulēt šajā izpratnē.

48.

Saskaņā ar samērīguma principu, kurš ir viens no Kopienu tiesību vispārējiem principiem un kurš cita starpā KLP jomā Tiesas judikatūrā ir vairākkārtīgi apstiprināts, Kopienu iestāžu tiesību akti nevar pārsniegt to, kas ir piemērots un nepieciešams, lai sasniegtu attiecīgā tiesiskā regulējumā noteiktos leģitīmos mērķus. Tādēļ, ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais; turklāt tā radītie traucējumi nedrīkst būt nesamērīgi ar sasniedzamajiem mērķiem  ( 14 ).

49.

Tomēr Tiesa vienlaikus ir apliecinājusi, ka Kopienu likumdevējam KLP jomā ir plaša rīcības brīvība, kas atbilst politiskajai atbildībai, kura tam paredzēta ar EKL 34.–37. pantu. Īstenojot KLP, tostarp cukura jomā, no Kopienu likumdevēja tiek prasīts faktisko ekonomisko apstākļu komplekss izvērtējums, kā arī ekonomiska, politiska un sociāla rakstura lēmumi ( 15 ). Tiesa arī ir izklāstījusi, ka pārbaude tiesā ir jāveic tikai par to, vai attiecīgais pasākums nav spēkā neesošs acīmredzamas kļūdas vai pilnvaru nepareizas izmantošanas dēļ un vai attiecīgā iestāde nav acīmredzami pārkāpusi savas rīcības brīvības robežas ( 16 ).

50.

Tiesa uzskata, ka, veicot samērīguma principa īstenošanas pārbaudi tiesā, no šīs plašās rīcības brīvības izriet, ka vienīgi tas, ka KLP jomā pieņemtajam pasākumam ir acīmredzami neatbilstošs raksturs salīdzinājumā ar mērķi, ko kompetentā iestāde plāno sasniegt, var ietekmēt šī pasākuma tiesiskumu ( 17 ). Līdz ar to jautājums ir nevis par to, vai likumdevēja pieņemtais pasākums bija vienīgais iespējamais vai vispiemērotākais, bet gan par to, vai tas nav acīmredzami neatbilstošs ( 18 ).

51.

Ģenerāladvokāte Šarpstone [Sharpston] savos 2007. gada 14. jūnija secinājumos lietā Zuckerfabrik Jülich ( 19 ) ir pareizi skaidrojusi, ka šo judikatūru tomēr nevar saprast tādējādi, ka Tiesa Kopienu likumdevējam vēlas piešķirt carte blanche. Tiesa nebūt nav izslēgusi Kopienu iestāžu plašās rīcības brīvības īstenošanas pārbaudi tiesā. Lai šādai pārbaudei būtu vispār kāda nozīme, Tiesai jābūt iespējai noteiktos gadījumos iejaukties, piemēram, tad, ja ražotājiem, piemērojot pārāk lielus maksājumus, tiek uzlikta nesamērīga nasta.

52.

Turpmāk ir jānoskaidro, vai, ņemot vērā visus Tiesai izvirzītos apstākļus, ražotāju pienākums maksāt restrukturizācijas maksājumu atbilstoši Regulas Nr. 320/2006 11. pantam ir piemērots izvirzīto mērķu sasniegšanai un vai tas ir atzīstams par nesamērīgu nastu ražotājiem.

53.

Detalizēti neizskaidrojot šaubas par Regulas Nr. 320/2006 11. panta spēkā esamību, iesniedzējtiesa savā lēmumā uzdot prejudiciālus jautājumus norāda uz prasītājas pamata prāvā argumentāciju par samērīguma principa šķietamo pārkāpumu. Tā galvenokārt apgalvo, ka, pārsniedzot maksimālo cukura produkcijas daudzumu, saražotais cukurs katrā ziņā nevar tikt pārdots kā kvotas cukurs. Ņemot vērā, ka restrukturizācijas maksājums tiek aprēķināts par visu kvotu, tātad, neņemot vērā sakarā ar preventīvo izņemšanu no aprites atsaukto kvotu, faktiskā neto salīdzināmā cena ir zemāka par EUR 505,50 ražošanas līmenī un to var panākt, pārdodot mazāku kvotas daudzumu. Turklāt atsauktā kvota ir uzskatāma par nākamā 2007./2008. tirdzniecības gada pirmo kvotu un tādējādi tā tiek atkal izmantota restrukturizācijas maksājuma aprēķināšanai. Kā pēdējo argumentu prasītāja norāda, ka pretēji ceturtajā apsvērumā paredzētajam regulējuma mērķim radīt priekšrocības uzņēmumiem, kuriem ir jāmaksā restrukturizācijas maksājumi, tiek panākts pretējais, proti, ka uzņēmumiem ar samazinātām kvotām restrukturizācijas maksājuma maksāšana vispār nav izdevīga.

54.

Sākumā ir jānorāda, ka prasītāja pamata prāvā un iesniedzējtiesa neapšauba cukura TKO reformas 2006. gadā noteikto mērķu leģitimitāti. Netiek apšaubīta arī Kopienu likumdevēja izvirzītā finanšu stimulēšanas mehānisma, ar kura palīdzību nerentabls cukura ražotājs tiek mudināts atteikties no kvotām pavisam, piemērotība. Tāpat netiek apšaubīts tas, ka tiek finansēta tirgū palikušo un tādējādi restrukturizācijas sakarā galu galā priekšrocības ieguvušo uzņēmumu restrukturizācijas shēma.

55.

Tomēr, manuprāt, šķiet atbilstoši un noderīgi, ka restrukturizācijas maksājums tiek izmaksāts vienīgi tiem uzņēmumiem, kuri grib un spēj konkurences apstākļos turpmāk piedalīties cukura ražošanā, jo vairāk tādēļ, ka visbeidzot tie gūst labumu no mazāk produktīva konkurenta atkāpšanās un no izrietošās tirgus sakārtošanās. Tāpat atbilstošs un noderīgs ir tas, ka mazāk produktīvi uzņēmumi, kuri ir gatavi, atsakoties no savas kvotas vai atsakoties no tās pavisam, aiziet no cukura ražošanas, tiek atbrīvoti no šī maksājumu pienākuma un tā vietā saņem atbilstošu restrukturizācijas atbalstu. Šajā ziņā kvotas piešķiršana atbilstoši Regulas Nr. 320/2006 11. pantam kā piesaistes faktors maksājumu pienākuma pamatojumam ir piemērota.

56.

Galvenais jautājums, kas faktiski rodas šajā lietā, ir, vai sakarā ar restrukturizācijas mērķi par nesamērīgu var uzskatīt to, ka no restrukturizācijas maksājuma netiek izslēgti tādi cukura daudzumi, kuri citu tirgus mehānismu, it īpaši izņemšanas no aprites dēļ, attiecīgajā tirdzniecības gadā nevar tikt pārdoti kvotu sistēmas ietvaros.

57.

Padome un Komisija pirmām kārtām norāda uz iepriekš nosakāmas aprēķina bāzes nepieciešamību, lai nodrošinātu restrukturizācijas sistēmas pašfinansēšanu. Pagaidu restrukturizācijas shēmas mērķis apmierināt visus atbalsta pieprasījumus nevar tikt apdraudēts ar šaubu elementu, kā, piemēram, pietiekamu finanšu resursu neesamību restrukturizācijas fondā. Ja šajā aprēķina bāzē būtu jāiekļauj nevis visas piešķirtās kvotas, bet tikai faktiski kvotas ietvaros ražotais cukura daudzums vai pat arī cukura daudzums, kuru nolemts izņemt no aprites, tad šis mērķis nevarētu tikt sasniegts un atsevišķi pieprasījumi vajadzības gadījumā būtu jānoraida.

58.

Papildus Komisija norāda, ka fakts, ka restrukturizācijas maksājums skar abstrakti sadalītas kvotas, taču neattiecas uz faktiski saražotām kvotām, izriet no apsvērumiem, ka arī restrukturizācijas atbalsti, kuri tiktu garantēti uzņēmumiem par galīgo atteikšanos no savām kvotām, tiek maksāti, neņemot vērā to, ja šie uzņēmumi šo kvotu daļas tirdzniecības gadā, pamatojoties uz izņemšanu no aprites, nemaz nevarētu pilnīgi izmantot.

59.

Manuprāt, apgalvotie budžeta apsvērumi, kā arī norāde uz restrukturizācijas sistēmas pašfinansēšanas nepieciešamību ir pietiekami pārliecinoši argumenti par labu restrukturizācijas maksājuma aprēķināšanai, pamatojoties uz abstrakti piešķirtām kvotām. Šī pieeja, no vienas puses, garantē restrukturizācijas fonda ieņēmumu stabilitāti, no otras puses, arī finansiālo līdzsvaru starp ieņēmumiem un izdevumiem, kas ir ne tikai galvenais, bet turklāt arī neaizstājams Kopienas budžeta tiesību princips ( 20 ), ja ņem vērā to, ka restrukturizācijas atbalsti, uz kuriem tiesības būtībā ir katram ražotājam, tiek aprēķināti, tāpat pamatojoties uz abstrakti piešķirtām kvotām. Ja vēlas novērst izdevumu vienpusēju palielināšanos, kad restrukturizācijas fonda finansējums ir nepietiekams, tad restrukturizācijas maksājumam un restrukturizācijas atbalstam atbilstoši jānosaka vienveidīgi aprēķināšanas kritēriji.

60.

Tāpat Komisija uz Tiesas uzdoto rakstveida jautājumu, iesniedzot savu 2008. gada 11. decembra vēstuli, kurai ir pievienots restrukturizācijas fonda plānoto, kā arī faktisko ieņēmumu un izdevumu saraksts, iesniedza pierādījumus, ka restrukturizācijas sistēmas pašfinansējums ir garantēts, ievērojot, ka paredzamie vai faktiski gūtie ieņēmumi pārmērīgi izdevumus nepārsniedz ( 21 ).

61.

Turpinot Padome un Komisija norāda uz atšķirību starp izņemšanu no aprites kā īslaicīgu cenu atbalsta shēmu un atteikšanos no kvotas kā ilglaicīgu tirgus strukturālas sakārtošanas pasākumu. Tās atbilstoši izklāsta, ka izņemšanas no aprites sekas nebūt nav galīga kvotu zaudēšana ( 22 ). Protams, ir taisnība, ka uzņēmums kvotu sistēmas ietvaros attiecīgajā tirdzniecības gadā nevar pārdot to cukura daudzumu, uz kuru attiecas izņemšana no aprites. Tomēr uzņēmumam šī kvotas daļa tiek saglabāta. Tāpēc uzņēmumam atļauts šo kvotas daļu vai nu pārdot pasaules tirgū ( 23 ), vai pārnest to uz nākamo tirdzniecības gadu. Pēdējā gadījumā kvotu sistēmas ietvaros kvota atkal var izmantota, jo konkrētais cukura daudzums, kurš tika atsaukts pirmajā tirdzniecības gadā, tiek uzskatīts par pirmo nākamā tirdzniecības gada produkciju. Tas skaidri izriet no Regulas Nr. 318/2006 19. panta 3. punkta.

62.

Tādējādi, pretēji prasītājas pamata prāvā apgalvojumiem, kā tas ir norādīts lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ( 24 ), nerodas papildu nasta cukura ražotājiem sakarā ar maksāšanas pienākumu, kurš paredzēts Regulas Nr. 320/2006 11. pantā, jo izņemšanas no aprites mehānisms atbilstoši Regulas Nr. 493/2006 3. pantam saskaņā ar Komisijas paskaidrojumiem nenozīmē, ka tā pati kvota divos, vienam pēc otra sekojošos tirdzniecības gados tiek aplikta ar maksājumu. Tieši otrādi, katrs tirdzniecības gads tiek apskatīts atsevišķi, turklāt katrā tirdzniecības gadā pilnīgi piešķirtajai kvotai piemēro pagaidu restrukturizācijas maksājumu. Tāpat nav nozīmes tam, vai konkrēta cukura daudzuma gadījumā runa ir par pirmajā vai tam sekojošajā tirdzniecības gadā saražotu cukuru.

63.

Padome un Komisija arī paskaidro, ka iespējamās negatīvās ekonomiskās sekas cukura daudzuma, uz kuru attiecas izņemšanas no aprites, ieskaitīšanai pagaidu restrukturizācijas maksājuma aprēķina bāzē ir ierobežotas, taču katrā ziņā tiek kompensētas ar izņemšanas no aprites priekšrocībām.

64.

Proti, ir jāpiekrīt prasītājai pamata prāvā, ka nav noliedzams tas, ka, izņemot no aprites cukuru, kas saražots, pārsniedzot maksimālo cukura produkcijas daudzumu, un kurš var tikt pārdots kā kvotas cukurs tikai nākamajā tirdzniecības gadā, ne vienmēr tā rezultātā var tikt sasniegta salīdzināmā cena. Tomēr Padome šajā sakarā norāda, ka pēc tam, kad intervences cena ar cukura TKO reformu 2006. gadā ir tikusi atcelta, Regula Nr. 318/2006 pārdošanu par salīdzināmo cenu vairs negarantē. Turklāt minētās Regulas 18. panta 2. punktā ir noteikts, ka intervences cena kvotas cukuram sasniedz 80%, nevis 100% no salīdzināmās cenas.

65.

Tāpēc ražotājs nevar paļauties uz to, ka salīdzināmā cena vienmēr tiks sasniegta. Visbeidzot, cukura pārdošana ir atkarīga no daudziem ekonomiskiem faktoriem. Vispirms faktiskā tirgus cena balstās uz piedāvājumu un pieprasījumu, tāpēc ražotājam par cukura daudzumu, uz kuru attiecas izņemšana no aprites, iespējams, izdodas saņemt arī augstāku cenu par salīdzināmo cenu.

66.

Turklāt ir jāpiekrīt Padomes un Komisijas argumentiem, saskaņā ar kuriem no izņemšanas no aprites visbeidzot labumu gūst ražotāji. Izņemšanas no aprites mehānisma mērķis, kā jau minēts ( 25 ), ir saglabāt cukura cenas līmenī, kas daudz neatšķiras no salīdzināmās cenas, tātad tādā līmenī, kas pārsniedz intervences cenas līmeni. Tādējādi tiešie, saistībā ar izņemšanu no aprites radušies iespējamie zaudējumi katrā ziņā netieši tiek kompensēti ar vispārēju kvotas cukura cenas celšanos, ko var izraisīt tieši ar šo pasākumu.

67.

Kā nepamatotu ir jānoraida prasītājas pamata prāvā apgalvojumu, ka izņemšana no aprites vispirms skar no konkurences viedokļa stiprākus ražotājus. Tieši pretēji, ir pareizi, ka izņemšana no aprites skar visus uzņēmumus, kuriem ir piešķirtas kvotas. Šis piesaistes kritērijs tomēr ir neitrāls, jo tas neparedz atšķirības atkarībā no attiecīgo uzņēmumu efektivitātes un konkurētspējas. Tāpēc visi uzņēmumi ir pakļauti tiem pašiem konkurences apstākļiem neatkarīgi no to konkrētās efektivitātes. Līdz ar to pārmetumam par diskriminējošu nelabvēlīgu attieksmi un konkurences traucējumu nav nekāda pamata.

68.

Tomēr tādi uzņēmumi kā prasītāja pamata prāvā nav atbrīvoti no vispārējā rūpības pienākuma ( 26 ) ievērošanas savās interesēs, it īpaši no tiem noteiktā pienākuma iespēju robežās novērst negatīvās ekonomiskās sekas, kas, iespējams, rodas no izņemšanas no aprites. Tajā ietilpst visu nepieciešamo pasākumu veikšana, ieskaitot atbilstošus pielāgojumus ražošanā, tiklīdz, pamatojoties uz Komisijas paziņojumiem, iezīmējas izņemšana no aprites. Tādējādi Komisija 2006. gada 3. februārī ar paziņojumu Oficiālajā Vēstnesī ( 27 ) norāda, ka tā, pamatojoties uz paredzamo stāvokli Kopienas cukura tirgū, 2006./2007. tirdzniecības gadā varētu izmantot Padomes piešķirto izņemšanas no aprites iespēju kā pārejas noteikumus. Regula Nr. 493/2006, ar kuru Komisija ir paredzējusi izņemšanu no aprites šim tirdzniecības gadam, ir publicēta 2006. gada martā. Tādējādi prasītājai pamata prāvā šajā datumā ir bijusi iespēja savu ražošanu strīdīgajā tirdzniecības gadā ( 28 ) samazināt līdz atbilstošam daudzumam, lai novērstu izņemtā cukura daudzuma pārnešanu vai ārpuskvotas cukura noietu.

69.

No iepriekš minētā izriet, ka Kopienu likumdevējs, nosakot restrukturizācijas maksājuma aprēķināšanas kārtību, ir ņēmis vērā visus būtiskos aspektus, arī priekšrocības un negatīvās sekas uzņēmumiem.

70.

Abstrakti piešķirto kvotu izmantošana atbilstoši Regulas Nr. 320/2006 11. pantam kā pamats restrukturizācijas maksājuma aprēķināšanai attiecībā uz cukura industrijas restrukturizācijas mērķi un, ņemot vērā Kopienu likumdevējam KLP jomā piešķirto plašo rīcības brīvību, nav ne acīmredzami nepiemērota, ne arī rada nesamērīgu nastu ražotājiem.

71.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 34. panta 2. punkta otrajā daļā ietvertais nediskriminācijas princips ražotāju vai patērētāju starpā Kopienā aizliedz līdzīgas situācijas aplūkot atšķirīgi un atšķirīgas situācijas aplūkot vienādi, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota ( 29 ). Tāpēc pasākumus kopīgas tirgus organizācijas ietvaros, proti, to intervences mehānismus, tikai pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, kuri nodrošina priekšrocību un negatīvo seku līdzsvarotu sadali attiecīgajām personām, var diferencēt atkarībā no reģiona un citiem faktoriem, kas ietekmē ražošanu vai patēriņu, nešķirojot pēc dalībvalstu teritorijas ( 30 ).

72.

Tā kā turklāt runa ir par EKL 34. panta 2. punkta otrajā daļā paredzētā nediskriminācijas principa īstenošanas veida pārbaudi tiesā, tad Kopienu likumdevējam, kā jau minēts, KLP jomā ir plaša rīcības brīvība, kas atbilst politiskajai atbildībai, kas tam piešķirta EKL 34.–37. pantā ( 31 ).

73.

Iesniedzējtiesas šaubas par Regulas Nr. 320/2006 11. panta spēkā esamību ir pamatotas ar argumentiem, kurus ir iesniegusi prasītāja pamata lietas ietvaros un kuri ir atspoguļoti lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu. Atbilstoši tiem prasītāja pamata prāvā sakarā ar preventīvo izņemšanu no aprites uzskata sevi par diskriminētu tiktāl, ciktāl izņemšana no aprites neattiecas uz visiem uzņēmumiem vienādi, bet gan paredzot dalībvalstīm atšķirīgu koeficientu piemērošanu. Prasītāja pamata prāvā uzskata, ka atšķirīga attieksme ir saistīta ar to, ka uzņēmumi dalībvalstīs, kuras ir vairāk ietekmējusi izņemšana, par salīdzināmo cenu var pārdot relatīvi mazāk cukura. Šo atšķirīgo attieksmi tikai pastiprina restrukturizācijas atbalsta aprēķināšana pēc piešķirtās kvotas, jo attiecīgajiem uzņēmumiem tiem atlikušo cukura produkciju vajadzētu pārdot par vēl zemāku neto salīdzināmo cenu.

74.

Padome un Komisija pamatoti norāda, ka prasītājas pamata prāvā argumentācija būtībā attiecas uz preventīvās izņemšanas no aprites instrumentu atbilstoši Regulas Nr. 493/2006 3. pantam, kamēr otrā prejudiciālā jautājuma priekšmets patiesībā ir Regulas Nr. 320/2006 11. panta spēkā esamība. Tāpēc no Komisijas viedokļa iesniedzējtiesas jautājums par spēkā esamību ir uzskatāms par tādu, kam vairs nav jēgas, jo vairāk tādēļ, ka no šī noteikuma nevar detalizēti secināt par izņemšanas no aprites mehānismu. Tomēr es uzskatu, ka prasītājas pamata prāvā argumentācijai katrā ziņā ir zināma nozīme otrā prejudiciālā jautājuma pārbaudē. Saistībā ar pamata lietas apstākļiem restrukturizācijas maksājuma aprēķināšanas sekas nevar tikt precīzi vērtētas, pamatojoties uz piešķirto kvotu, ja vienlaicīgi netiek ņemta vērā izņemšanas no aprites ietekme uz cukura ražotājiem. Turklāt par šo tematu ir snieguši paskaidrojumus visi lietas dalībnieki, kā rezultātā tiesas pārbaudes apjoms prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā kļuva atbilstoši plašāks.

75.

Līdz ar to Tiesai šī iebilduma analīzē ir jāņem vērā prasītājas pamata prāvā argumenti tiktāl, ciktāl tie skar Regulas Nr. 320/2006 11. panta spēkā esamību.

76.

Pirmkārt, ir jāprecizē, ka vienīgi šī noteikuma 1. punktā paredzētā pagaidu restrukturizācijas maksājuma maksāšanā nav saskatāms nediskriminācijas principa pārkāpums, jo visiem cukura tirgū palikušajiem uzņēmumiem ir jāmaksā šis maksājums, kura aprēķina bāzē ir iekļautas tiem piešķirtās kvotas. Otrkārt, prasītāja pamata prāvā neiebilst arī pret to, ka uzņēmumi, kuri ir atteikušies no savām kvotām pavisam, tāpat netiek iesaistīti restrukturizācijas fonda finansēšanā.

77.

Pirms es izskatu iebildumu par nevienveidīgu un līdz ar to šķietami diskriminējošu izņemšanas no aprites īstenošanu, ir lietderīgi precizēt koeficientu sistēmas darbību, kā arī tās jēgu un mērķi.

78.

Ar Regulas Nr. 318/2006 44. pantu Padome ir pilnvarojusi Komisiju veikt pasākumus, lai atvieglinātu pāreju no aprites situācijas 2005./2006. tirdzniecības gadā uz tirgus situāciju 2006./2007. tirdzniecības gadā, it īpaši samazinot daudzumu, ko var saražot saskaņā ar kvotu. Šāds pasākums ir Regulas Nr. 493/2006 3. pantā paredzētā preventīvā izņemšana no aprites.

79.

Atbilstoši tam noteikto maksimālo apjomu aprēķina saskaņā ar šā noteikuma 2. punktu, reizinot uzņēmumam saskaņā ar Regulas Nr. 318/2006 7. panta 2. punktu piešķirto kvotu ar Regulas Nr. 493/2006 3. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktos minēto divu koeficientu summu. Turklāt pirmām kārtām tie ir koeficienti, kuri ir noteikti Regulas Nr. 493/2006 I pielikumā un kuri atbilstoši Komisijas paskaidrojumiem ir Regulas Nr. 1260/2001 ( 32 ) 10. panta 6. punkta piemērošanas un Regulas Nr. 318/2006 19. pantā izņemšanai no aprites paredzētās metodes kombinācija. Otrajā koeficientā tiek ņemti vērā 2006./2007. tirdzniecības gadā Regulas Nr. 320/2006 restrukturizācijas sistēmas ietvaros veiktie dalībvalstu centieni attiecībā uz galīgu atteikšanos no kvotām, un Komisija šo koeficientu paredzēja Regulā Nr. 1541/2006 ( 33 ).

80.

Prasītājas pamata prāvā argumentācija acīmredzami attiecas uz Regulas Nr. 493/2006 3. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētā koeficienta piemērošanu.

81.

Atbilstoši Komisijas un prasītājas pamata prāvā vienprātīgajai argumentācijai ( 34 ) šī koeficienta piemērošanas sekas 2006./2007. pārejas gadā ir šādas: jo augstāks ir maksimālais apjoms 2006./2007. tirdzniecības gadā, jo ir jāatsakās pavisam no vairāk kvotām saskaņā ar Regulas Nr. 320/2006 3. panta 1. punkta 2) apakšpunktu. Citiem vārdiem sakot, rezultāts šī koeficienta piemērošanai 2006./2007. pārejas gadā ir tāds, ka uzņēmumi dalībvalstī, kurā 2006. /2007. tirdzniecības gadā ir mazāk notikusi galīga atteikšanās no kvotām, var pārdot mazāku cukura daudzumu kvotu sistēmas ietvaros nekā tad, ja tie būtu reģistrēti dalībvalstī, kurā ir vairāk notikusi galīga atteikšanās no kvotām.

82.

Izņemšanas robežvērtības noteikšana paredz kompleksu aprēķināšanu, kurā vērā tiek ņemti iepriekš minētie koeficienti, kā arī, visbeidzot, attiecīgajam uzņēmumam piešķirtās kvotas. Savukārt individuālas kvotas piešķiršanu saskaņā ar Regulas Nr. 318/2006 7. panta 2. punktu veic attiecīgā dalībvalsts, pamatojoties uz Padomes noteikto kvotu valsts līmenī.

83.

Tā kā, vērtējot atsevišķa uzņēmuma nastu sakarā ar izņemšanu no aprites, nozīme ir gan Kopienu tiesībās paredzētajiem faktoriem, gan arī valsts tiesību aktos noteiktajiem faktoriem, jājautā, vai, vērtējot jautājumu par to, vai pastāv atšķirīga attieksme pret attiecīgo uzņēmumu, atskaites sistēma ir jānosaka Kopienu vai attiecīgās dalībvalsts līmenī.

84.

Saskaņā ar Tiesas judikatūru dalībvalstīm ir jāievēro EKL 34. panta 2. punktā noteiktais princips, transponējot Kopienu tiesisko regulējumu, it īpaši arī tad, ja šis tiesiskais regulējums ļauj tām izvēlēties vairāku piemērošanas noteikumu vai iespēju starpā ( 35 ). Tāpēc nediskriminācijas princips kā objektīva tiesību norma attiecas ne tikai uz Kopienu likumdevēju, pie kura vēršas pirmām kārtām, bet arī uz dalībvalstīm, ciktāl tās rīkojas, piemēram, pamatojoties uz Kopienu regulā noteikto pilnvarojumu vai to izpildot ( 36 ).

85.

Attiecībā uz izskatāmo lietu es uzskatu, ka atskaites sistēma, lai vērtētu atšķirīgas attieksmes esamību, ir jānosaka Kopienu, nevis dalībvalstu līmenī. Manuprāt, galvenā nozīme ir tam, kurai lēmējinstitūcijai visbeidzot atšķirīgā attieksme ir jāpiedēvē. Proti, jāpiekrīt Komisijai, ka kvotu piešķiršanas pilnvarojums Regulas Nr. 318/2006 7. panta 2. punktā attiecīgajai dalībvalstij faktiski piešķir zināmu rīcības brīvību, lai noteiktu rūpniecības politikas vadlīnijas. No juridiskā viedokļa tā ir Kopienu likumdevējam piedēvējama rīcība, jo vairāk tādēļ, ka Padome un Komisija, nosakot dalībvalstīm īpašos koeficientus un kvotas, ir noteikusi pamatu vienmērīgai pārprodukcijas samazināšanai visās dalībvalstīs. Dalībvalstu rīcības brīvība, piemēram, kvotu pārdalē un samazināšanā, kā to norāda Komisija, nevar mainīt faktu, ka visbeidzot Kopienu likumdevējs bija tas, kurš pieņēma noteicošos lēmumus cukura tirgus izveidošanā. Kopienu likumdevējs ir izveidojis cukura tirgu organizāciju visā Kopienā, kuras ietvaros tas var izmantot dažādus mehānismus ražošanas pielāgošanai, pie kuriem pieder arī strīdu izraisījusī preventīvā izņemšana no aprites saskaņā ar Regulas Nr. 493/2006 3. panta 1. punktu.

86.

No tā izriet, ka atskaites sistēma, izvērtējot, vai pastāv atšķirīga attieksme, ir jānosaka Kopienu līmenī. Tāpēc tādos apstākļos kā šajā gadījumā principā ir juridiski iespējams salīdzināt prasītājas pamata prāvā situāciju ar citā dalībvalstī reģistrētu uzņēmumu.

87.

Prasītāja pamata prāvā uzskata, ka koeficientu sistēma rada atšķirīgu attieksmi pret ražotājiem. Šajā sakarā tā norāda uz pašas izdomātu hipotētisku gadījumu, kurš pārliecinoši parāda šo secinājumu 81. punktā aprakstīto minētās sistēmas ietekmi ( 37 ).

88.

Prasītāja pamata prāvā, pamatojoties uz šo hipotētisko gadījumu, salīdzina nevienādās kvotas samazinājuma sekas divās vienādi lielās dalībvalstīs ar vienādām kvotām, kuras attiecīgi ir piešķirtas vienādās daļās diviem uzņēmumiem valstī. Ja vienā dalībvalstī viens no diviem cukuru ražojošiem uzņēmumiem savu ražošanu pavisam vai daļēji pārtrauc un atsakās no savām kvotām saskaņā ar Regulas Nr. 320/2006 3. pantu, tādā gadījumā otrs uzņēmums dalībvalstī, kas cukura ražošanu pilnā apjomā saglabā, ar šo cita uzņēmuma rīcību netieši gūst labumu. Attiecībā uz salīdzināmiem uzņēmumiem citā dalībvalstī, kur neviens no abiem uzņēmumiem no savas ražošanas neatsakās vai to neierobežo, tā kvotas netiek tik daudz samazinātas, ja otrs uzņēmums, ko tas nevar ietekmēt, atsakās no kvotas. Uzņēmums dalībvalstīs, kuras samazinājums skar vairāk, salīdzinājumā ar uzņēmumu citās dalībvalstīs varētu pārdot salīdzinoši mazāk cukura par salīdzināmo cenu EUR 631,9 par tonnu 2006./2007. tirdzniecības gadā. Tas vien, kā uzskata prasītāja pamata prāvā, jau ir jāuzskata par diskrimināciju EKL 34. panta 2. punkta nozīmē.

89.

Manuprāt, šajā sakarā ir jāatgādina, ka neviena no lietas dalībniecēm nopietni neapstrīd to, ka koeficientu sistēmas piemērošana iepriekš minēto ietekmi neizraisa. Tāpēc nevar izslēgt iespēju, ka divi divās dažādās dalībvalstīs reģistrēti uzņēmumi, kurus izņemšana no aprites skar dažādi, atkarībā no tā, cik liela ir tā attiecīgajā dalībvalstī reģistrētā uzņēmuma [kvotas] daļa, kurš atsakās no ražošanas vispār. Pieņemot, kā prasītāja pamata prāvā acīmredzami uzskata, ka attiecīgie uzņēmumi vismaz formāli tiek aplūkoti vienādi ( 38 ), šādos apstākļos faktiski pastāv atšķirīga attieksme.

90.

Jautājums ir par to, vai šāda potenciāli atšķirīga attieksme pret uzņēmumiem dažādās dalībvalstīs var tikt objektīvi pamatota.

91.

Uzreiz ir jānorāda, ka izņemšanas no aprites mehānisms, rūpīgi izvērtējot tā darbību un pabeigtību, ir mehānisms, kurš pieļauj diferencēšanu katrā atsevišķā gadījumā. Pretēji tam, ko liek saprast prasītāja pamata prāvā, tad, nosakot izņemšanas robežvērtības apmēru, diferencēšana notiek nevis pēc dalībvalstu teritorijām, bet gan pēc tajās esošajiem ražošanas nosacījumiem. Kopienu likumdevēja iecerētais izņemšanas no aprites mehānisms gūst ievērību ar to, ka tajā īpaši tiek ņemtas vērā cukura ražošanas īpatnības attiecīgajā dalībvalstī. Šo iespēju dod gan jau minētā koeficientu sistēmas darbība, gan arī galvenokārt dalībvalstu rīcības brīvībā atstātā individuālo kvotu piešķiršana. Tātad diferencēšanai piemērotie kritēriji judikatūras izpratnē ir pieņemami ( 39 ).

92.

Attiecībā uz atšķirīgās attieksmes leģitīmā pamata esamības pārbaudi ir jānorāda uz Tiesas judikatūru ( 40 ), saskaņā ar kuru Komisija, iejaucoties tirgū, iegūst plašu lēmumu pieņemšanas brīvību, kas nepieļauj automātisku piešķiršanu un kas ir jāizmanto ekonomikas politikas mērķu kontekstā, kuri ir izvirzīti spēkā esošajā regulā par cukura TKO tiesisko regulējumu. No tā Tiesa ir secinājusi, ka, pārbaudot tādas brīvības īstenošanas tiesiskumu, vērtējumus, kādus ir izdarījušas kompetentās iestādes, tiesas nevar aizstāt ar saviem vērtējumiem. Tās var tikai pārbaudīt, vai šie vērtējumi ir acīmredzami kļūdaini vai tā ir pilnvaru nepareiza izmantošana. Tas pats ir jāpiemēro saistībā ar Komisijai pārmestās atšķirīgas attieksmes pārbaudi tiesā ( 41 ).

93.

Pārbaudot pamatojumu, vispirms man šķiet svarīgs Komisijas paskaidrojums ( 42 ), saskaņā ar kuru Kopienu likumdevējs gribēja ņemt vērā dažādās dalībvalstīs atšķirīgus centienus restrukturizēt cukura tirgu, kā arī citas īpašas situācijas konkrētajās dalībvalstīs.

94.

Tāpat par svarīgu es uzskatu Padomes ziņojumu ( 43 ), saskaņā ar kuru Komisija īstenošanas noteikumu ietvaros ir noteikusi koeficientus, lai katrā dalībvalstī vienādi samazinātu pārprodukciju un vienlaikus panāktu ražošanas līdzsvaru visā Kopienā. Padome uzskata, ka tādi tirgus pārvaldības instrumenti kā izņemšana no aprites, iespējams, ir jāpiemēro arī atšķirīgi, lai panāktu strukturālo līdzsvaru Kopienā. Ja kādā dalībvalstī reģistrēti uzņēmumi brīvprātīgi atsakās no savām kvotām, tad šī dalībvalsts tādējādi ražošanu jau ir samazinājusi līdz noteiktam līmenim. Turpretim dalībvalstīs, kurās ražošanas kvotas tiek pilnīgi izmantotas, saskaņā ar Padomes izklāstīto ir nepieciešams izņemšanas no aprites mehānisms, lai proporcionāli samazinātu dalībvalstij piešķirto ražošanas kvotu.

95.

Piešķirtās ražošanas kvotas proporcionālas samazināšanas mērķis, ņemot vērā cukura ražošanu katrā dalībvalstī, visā Kopienā vienveidīgi stabilizēt cenas, pēc manām domām, var pilnīgi pamatot diferencētu pieeju, ja tiek veikta izņemšana no aprites, jo, pirmkārt, tiek ņemts vērā Eiropas kopējā tirgus vienotības princips, kas pieprasa kopīgas cenas regulētiem produktiem ( 44 ), un jo, otrkārt, izņemšana no aprites visbeidzot izpaužas labvēlīgi visiem cukura ražotājiem Kopienā, arī prasītājam pamata prāvā.

96.

Turpretim likumdevējam nevar pārmest, ka tas, īstenodams savu lēmumu pieņemšanas prerogatīvu un nosakot izņemšanu no aprites, ir izvēlējies diferencētu pieeju, kurā tiek ņemti vērā katrā dalībvalstī esošie apstākļi, galvenokārt individuālu kvotu noteikšana uzņēmumiem saskaņā ar Regulas Nr. 318/2006 7. panta 2. punktu, kā arī atbilstoši Regulas Nr. 320/2006 3. panta 1. punktam galīgi atteikto kvotu daļa.

97.

Diferencēta pieeja, no vienas puses, organizatorisku iemeslu dēļ ir nepieciešama, jo dalībvalstis, balstoties uz savām precīzajām zināšanām par attiecīgajām ražošanas struktūrām un nosacījumiem, var labāk novērtēt cukura ražotāju atbilstību atbilstoši konkrētiem būtiskiem kritērijiem, kā, piemēram, reģionālā specializācija ( 45 ) un konkurētspēja. Ar veikto cukura ražošanas pārvaldību, nosakot uzsvarus, dalībvalstis visbeidzot īstenoja arī Kopienu restrukturizācijas mērķi.

98.

No otras puses, ir jāpiekrīt Padomei, ka ir nepieciešama atšķirīgas zemas izņemšanas robežvērtības noteikšana atkarībā no tā, cik augsta ir galīgi atteikto kvotu daļa. Attiecībā uz nepieciešamību proporcionāli samazināt cukura ražošanu visā Kopienā šķiet pamatoti izņemšanas robežvērtību noteikt augstāku tajās dalībvalstīs, kurās ražošana jau ir samazināta līdz zināmam līmenim. Un pretēji, dalībvalstī, kurā nav izmantota finansētas atteikšanās no kvotām iespēja, ir nepieciešama zemāka izņemšanas robežvērtība.

99.

Izvērtējot visus Tiesai iesniegtos faktus un argumentus, esmu secinājusi, ka no tiem neizriet, ka strīdīgās koeficientu sistēmas piemērošanā, nosakot izņemšanas robežvērtību, būtu notikusi acīmredzama kļūda vai pilnvaru nepareiza izmantošana. Tāpat šis pasākums neļauj izdarīt secinājumus par diskrecionārās varas pārsniegšanu no Kopienu likumdevēja puses.

100.

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka no EKL 34. panta 2. punkta otrās daļas izrietošā nediskriminācijas principa pārkāpuma apgalvojums ir jānoraida.

101.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Verwaltungsgerichtshof prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: