Apvienotās lietas T‑117/07 un T‑121/07

Areva u.c.

pret

Eiropas Komisiju

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Projektu, kas saistīti ar gāzes izolācijas slēgiekārtām, tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpums – Tiesības uz aizstāvību – Pienākums norādīt pamatojumu – Vainojamība pārkāpjošā rīcībā – Pārkāpuma ilgums – Naudas sodi – Solidāra atbildība par naudas soda samaksu – Atbildību pastiprinoši apstākļi – Vadītāja loma – Atbildību mīkstinoši apstākļi – Sadarbība

Sprieduma kopsavilkums

1.      Konkurence – Kopienu tiesību normas – Uzņēmums – Jēdziens – Ekonomiska vienība

(EKL 81. panta 1. punkts)

2.      Konkurence – Kopienu tiesību normas – Pārkāpumi – Atzīšana par vainojamu – Juridiska persona, kas atbildīga par uzņēmuma darbību pārkāpuma laikā – Izņēmumi

(EKL 81. panta 1. punkts)

3.      Konkurence – Kopienu tiesību normas – Meitassabiedrības izdarīts pārkāpums – Mātessabiedrības atzīšana par vainojamu starp tām pastāvošās ekonomiskās un juridiskās saiknes dēļ

(EKL 81. panta 1. punkts)

4.      Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Piemērojamība – Pamats, kas saistīts ar pamatojuma neesamību vai nepietiekamību – Pamats saistībā ar pamatojuma neprecizitāti – Atšķirība

(EKL 253. pants)

5.      Kopienu tiesības – Vispārējie tiesību principi – Krimināltiesību normu atpakaļejoša spēka aizliegums – Piemērošanas joma – Konkurence

(Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 4. punkts un Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 5. punkts)

6.      Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Nolīgumi starp uzņēmumiem – Pierādījumi par pārkāpuma ilgumu, kuri jāsniedz Komisijai

(EKL 81. panta 1. punkts; Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts un Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punkts)

7.      Konkurence – Administratīvais process – Noilgums lietu ierosināšanai – Termiņa sākums

(EKL 81. pants; EEZ līguma 53. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 25. pants)

8.      Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Piemērojamība

(EKL 253. pants)

9.      Konkurence – Naudas sodi – Solidāra atbildība par samaksu – Nosacījumi

(EKL 81. panta 1. punkts; EEZ līguma 53. pants)

10.    Konkurence – Naudas sodi – Solidāra atbildība par samaksu – Piemērojamība

(EKL 81. panta 1. punkts; EEZ līguma 53. pants)

11.    Konkurence – Naudas sodi – Solidāra atbildība par samaksu – Katra debitora iespēja celt prasību atcelt šādu lēmumu

(EKL 81. panta 1. punkts; EEZ līguma 53. pants)

12.    Konkurence – Kopienu tiesību normas – Pārkāpumi – Atzīšana par vainojamu – Sodu individualizācijas princips – Piemērojamība

(EKL 81. panta 1. punkts)

13.    Kopienu tiesības – Principi – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Noteikšana Eiropas Cilvēktiesību konvencijā un apstiprināšana Eiropas Savienības Pamattiesību hartā

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants)

14.    Konkurence – Principi – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums – Komisijas lēmumu efektīva pārbaude tiesā – Neatkarīga un objektīva tiesa – Neierobežota kompetence

(EKL 81., 229. un 230. pants; Padomes Regulas Nr. 17 17. pants un Padomes Regulas Nr. 1/2003 31. pants)

15.    Konkurence – Kopienu tiesību normas – Absolūts raksturs

(EKL 81. pants; EEZ līguma 53. pants)

16.    Konkurence – Administratīvais process – Lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums un uzlikts naudas sods – Pienākums ievērot kompetenču sadalījuma principu

(EKL 5. un 81. pants; EEZ līguma 53. pants; Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts un Padomes Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punkts un 23. panta 2. punkts)

17.    Konkurence – Administratīvais process – Tiesību uz aizstāvību ievērošana – Paziņojums par iebildumiem – Pagaidu raksturs – Atteikšanās no iebildumiem, kas nav pamatoti attiecībā uz noteiktām sabiedrībām, kuras izraisa tās sabiedrības stāvokļa pasliktināšanos, kas ir apstrīdētā lēmuma adresāte – Pieņemamība saistībā ar sabiedrības izmantotajām tiesībām tikt uzklausītai

(Padomes Regulas Nr. 17 19. panta 1. punkts un Padomes Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. punkts)

18.    Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums – Atbildību pastiprinoši apstākļi – Pārkāpuma vadītāja vai pamudinātāja loma – Jēdziens

(Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts un Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojuma 98/C 9/03 2. un 3. punkts)

19.    Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums – Atbildību pastiprinoši apstākļi – Pārkāpuma vadītāja loma – Loma, kas secīgi bijusi dažādiem uzņēmumiem un to vadošajām sabiedrībām

(Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts un Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojuma 98/C 9/03 2. punkts)

20.    Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Komisijas rīcības brīvība – Pārbaude tiesā – Neierobežota kompetence

(EKL 229. pants; Padomes Regulas Nr. 17 17. pants un Padomes Regulas Nr. 1/2003 31. pants)

21.    Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Vispasaules apgrozījuma ņemšana vērā, kurš īstenots pēdējā pilnā pārkāpuma gada laikā un kurš ir radies saistībā ar precēm un pakalpojumiem, saistībā ar kuriem ir izdarīts pārkāpums

(Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts un Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojuma 98/C 9/03 1.A punkts)

1.      Uzņēmuma jēdziens konkurences tiesībās ir jāsaprot kā ekonomiskas vienības apzīmējums, ņemot vērā attiecīgā pārkāpuma priekšmetu. Aizliedzot uzņēmumiem tostarp slēgt nolīgumus un piedalīties saskaņotās praksēs, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un kuru mērķis vai sekas ir traucēt, ierobežot vai kropļot konkurenci iekšējā tirgū, EKL 81. pants attiecas uz ekonomiskām vienībām, kas katra sastāv no personāla un materiālo un nemateriālo elementu vienotas organizācijas un kas ilgstoši īsteno noteiktu ekonomisku mērķi un var veicināt šajā tiesību normā paredzētā pārkāpuma izdarīšanu.

(sal. ar 63. punktu)

2.      Saskaņā ar personiskās atbildības principu, ar kuru personai var tikt prasīta atbildība vienīgi par savu rīcību, principā personai, kas vadījusi attiecīgo uzņēmumu pārkāpuma izdarīšanas laikā, par šo pārkāpumu ir jāatbild, pat ja lēmuma, ar ko konstatēts pārkāpums, pieņemšanas dienā uzņēmums ir nonācis citas personas atbildībā vai vadībā.

Noteiktos izņēmuma apstākļos ir pieļaujama atkāpe no personiskās atbildības principa, piemērojot saimnieciskās pēctecības kritēriju, saskaņā ar kuru, lai netiktu grauta minēto noteikumu efektīvā iedarbība sakarā ar izmaiņām, tostarp attiecīgo sabiedrību juridiskajā formā, konkurences noteikumu pārkāpumā var vainot juridiskās personas, kas ir izdarījusi minēto pārkāpumu, saimnieciskās darbības pēcteci, pat ja minētā pēctece nav beigusi pastāvēt lēmumu, ar kuru konstatēts minētais pārkāpums, pieņemšanas laikā.

Komisija pamatoti neizmanto tā dēvēto “saimnieciskās pēctecības” kritēriju un saukt pie personiskās atbildības par uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā mātessabiedrību, kura ir tieši vadījusi šo uzņēmumu, pirms tas ir nodots ekskluzīvajām vai kvaziekskluzīvajām meitassabiedrībām līdz datumam, kurā minētās meitassabiedrības un minētais uzņēmums ir galu galā nodots citai grupai.

(sal. ar 65., 66., 72. un 78. punktu)

3.      Konkurences jomā Komisijai principā ir jāpierāda, ka mātessabiedrība ir faktiski izmantojusi noteicošu ietekmi uz savas meitassabiedrības rīcību tirgū, un tas Komisijai ir jāveic, pamatojoties uz faktisko apstākļu kopumu, kuru starpā it īpaši ir iespējamās vadības pilnvaras, kuras mātessabiedrība ir īstenojusi saistībā ar savu meitassabiedrību. Tomēr Komisija var saprātīgi prezumēt, ka meitassabiedrība, kas pilnībā pieder mātessabiedrībai, būtībā pilda mātessabiedrības sniegtos norādījumus, un ka šī prezumpcija paredz, ka Komisijai nav pienākuma pārbaudīt, vai mātessabiedrība patiešām ir izmantojusi šīs pilnvaras saistībā ar savu meitassabiedrību. Ja paziņojumā par iebildumiem Komisija, atsaucoties uz prezumpciju par atbildību, kas izriet no tā, ka meitassabiedrības kapitāldaļas pilnībā pieder mātessabiedrībai, paziņo par savu nodomu mātessabiedrībai noteikt personisku atbildību par pārkāpumu, kurā vainojama meitassabiedrība, tad mātessabiedrībai, kas apstrīd atbildību, kura tai noteikta, administratīvā procesa laikā vai, vēlākais, Savienības tiesā ir jāiesniedz pietiekami pierādījumi prezumpcijas atspēkošanai, pierādot, ka, lai gan mātessabiedrībai pilnībā piederēja tās meitassabiedrības kapitāldaļas, meitassabiedrība patiešām autonomi noteica savu darbību tirgū.

Komisijai pārkāpumu konstatējošajā lēmumā ir jāņem vērā attiecīgo uzņēmumu atbildes uz paziņojumu par iebildumiem. Šajā ziņā Komisijai ne tikai jāatzīst vai jānoraida attiecīgo uzņēmumu argumenti, bet arī pašai jāveic uzņēmumu sniegtās informācijas analīze, lai vai nu atteiktos no iebildumiem, kas ir izrādījušies nepamatoti, vai arī gan faktu, gan juridiskā ziņā pielāgotu vai papildinātu savus argumentus uzturēto iebildumu pamatošanai. Tā tas ir gadījumā, ja Komisijas lēmums ir pamatots ne tikai ar prezumpciju par atbildību, kas izriet no tā, ka meitassabiedrības kapitāldaļas pilnībā pieder mātessabiedrībai, bet arī ar faktiskajiem apstākļiem, kas iesniegti administratīvā procesa laikā un kas pierāda, ka:

–      grupas ietvaros operacionālā organizācija bija primāra salīdzinājumā ar juridisko struktūru un projektu darbības, par kurām tiek noteikts sods, visaugstākajā līmenī vadīja mātessabiedrība un tās priekšteči;

–      seši meitassabiedrību valdes locekļi bija vienlaikus vai secīgi grupas jumta sabiedrību valdes locekļi pirms to vēlāk notikušās nodošanas jaunai grupai,

–      tas, ka mātessabiedrības iecēla jaunu locekli savu meitassabiedrību, kuras darbojas attiecīgajā nozarē, direktoru padomē, apstiprina secinājumu, ka šādu noteicošu ietekmi īstenoja pirmā pār otrajām, un

–      saistībā ar restrukturēšanu grupas iekšienē meitassabiedrību, kas darbojas attiecīgajā nozarē, komercnosaukumu grozīšana, kas notika uzreiz pēc tās atsavināšanas ārpus grupas, pierāda, ka tās bija integrētas grupā.

Tāpat Komisija pamatoti uzskata, ka komerciāla rakstura funkciju deleģēšana nevarēja atbrīvot mātessabiedrību no tās atbildības, jo tā pati atzīst, ka pārkāpuma laikā tai bija jāapstiprina visi piedāvājuma projekti, par kuriem noteikts sods un kuri pārsniedz noteiktu slieksni vai rada noteiktus būtiskus riskus grupai.

(sal. ar 86., 87., 91., 97., 116. un 144. punktu)

4.      Saistībā ar Komisijas pienākumu norādīt pamatojumu, kas tai ir it īpaši jāizpilda, ja tā pieņem lēmumu, ar kuru konstatē konkurences noteikumu pārkāpumu, ir jānošķir ar pamatojuma neesamību vai tā nepietiekamību saistītais iebildums un iebildums par lēmuma pamatojuma neprecizitāti kļūdas dēļ faktiskajos apstākļos vai juridiskajā vērtējumā. Šis pēdējais minētais aspekts attiecas uz apstrīdētā lēmuma likumības pārbaudi pēc būtības, nevis uz būtisko formas prasību pārkāpumu un līdz ar to nevar būt EKL 253. panta pārkāpums.

(sal. ar 88. punktu)

5.      Krimināltiesību normu atpakaļejoša spēka aizlieguma princips ir princips, kas kopīgs visās dalībvalstu tiesību sistēmās, kas ir arī paredzēts Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 7. pantā un ir neatņemama vispārējo tiesību principu – kuru ievērošanu nodrošina Savienības tiesa – sastāvdaļa. Kaut arī no Regulas Nr. 17 15. panta 4. punkta un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 5. punkta izriet, ka ar Komisijas lēmumiem, ar kuriem tiek uzlikti naudas sodi par konkurences tiesību pārkāpumu, netiek piemērots kriminālsods, Komisijai tomēr ir pienākums ievērot Savienības tiesību vispārējos principus, it īpaši atpakaļejoša spēka aizlieguma principu, visos administratīvajos procesos, kuru rezultātā var tikt uzlikts sods atbilstoši konkurences tiesībām.

Šī ievērošana prasa, lai noteikumi par fizisku vai juridisku personu atzīšanu par vainojamām par konkurences tiesību pārkāpumiem atbilstu tiem noteikumiem, kas bija spēkā pārkāpuma izdarīšanas laikā. Ja no vairākām personām var tikt personiski prasīta atbildība par viena un tā paša uzņēmuma konkurences tiesību nozīmē piedalīšanos pārkāpumā, tās var tikt uzskatītas par solidāri atbildīgām par minēto pārkāpumu. Turklāt personiska un solidāra atbildība par viena un tā paša uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā var tikt prasīta personai, kuras atbildībā vai vadībā tieši atradās uzņēmums pārkāpuma izdarīšanas laikā, un persona, kas tādēļ, ka tā faktiski kontrolēja pirmo personu un noteica tās rīcību tirgū, netieši vadīja šo pašu uzņēmumu pārkāpuma izdarīšanas laikā.

(sal. ar 131.–134. punktu)

6.      Saistībā ar konkurences noteikumu pārkāpumu ilgumu tiesiskās drošības prasība nozīmē, ka, ja nav pierādījumu, uz kuriem pamatojoties varētu tieši pierādīt pārkāpuma ilgumu, Komisija iesniedz vismaz tādus pierādījumus, kas attiecas uz apstākļiem, kuri ir pietiekami tuvi laika ziņā, tā, lai saprātīgi varētu atzīt, ka šis pārkāpums ir turpinājies nepārtraukti laika posmā no viena līdz otram minētajam datumam. Saistībā ar pierādīšanas līdzekļiem – ir ierasts, ka darbības, kuras ietver pret konkurenci vērstu praksi un nolīgumus, norisinās slepeni, ka sanāksmes tiek noturētas slepeni, visbiežāk trešajā valstī, un ka ar tām saistītā dokumentācija tiek samazināta līdz minimumam. Pat ja Komisija atklāj pierādījumus, kas tiešā veidā apliecina prettiesisku saziņu starp tirgus dalībniekiem, tādu kā sanāksmes protokoli, tie parasti ir tikai fragmentāri un izkaisīti, kā rezultātā bieži noteiktas detaļas jārekonstruē, izmantojot dedukciju. Vairumā gadījumu pret konkurenci vērstu darbību vai nolīguma pastāvēšana ir jāsecina no noteiktām sakritībām vai norādēm, kuras, skatot tās kopsakarā, nepastāvot citam loģiskam izskaidrojumam, var būt pierādījums par konkurences tiesību pārkāpumu. Šādā pārkāpumā vairāku gadu garumā tas, ka aizliegtā vienošanās izpaužas dažādos laika posmos, kurus var nodalīt ar lielākiem vai mazākiem pārtraukumiem laikā, neietekmē šīs aizliegtās vienošanās esamību, ja vien šo pārkāpumu veidojošām dažādām darbībām ir viens mērķis un tās veido vienotu un turpinātu pārkāpumu.

No tā izriet, ka tiktāl, ciktāl šie pret konkurenci vērstie nolīgumi, aplūkojot tos kopā, ir radījuši sekas laikposmā no viena no šo nolīgumu spēkā stāšanās datuma līdz cita nolīguma beigu datumam, Komisija varēja pamatoti uzskatīt, ka šie nolīgumi ir norādes par to, ka pārkāpums tika nepārtraukti īstenots visā attiecīgajā laikposmā. Šajā ziņā pierādījumi par aizliegtās vienošanās atkārtotajām izpausmēm, kā arī Komisijas apkopotais pierādījumu kopums par to, ka darbības, kurās piedalījies attiecīgais uzņēmums aizliegtajā vienošanās visā attiecīgajā laikposmā, ir jāuzskata par pietiekamiem pierādījumiem, ka aizliegtā vienošanās ir nepārtraukti īstenota laikposmā, kas norādīts Komisijas lēmumā.

(sal. ar 164.–166., 176. un 177. punktu)

7.      Saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 25. pantu Komisijas pilnvaru sodīt par EKL 81. panta un Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu 53. panta pārkāpumu noilgums ir pieci gadi. Noilguma termiņu skaita no dienas, kad izdarīts pārkāpums. Tomēr pārkāpumu turpināšanas vai atkārtošanas gadījumā noilguma laiku skaita no dienas, kad pārtrauc pārkāpumu.

(sal. ar 188. punktu)

8.      Komisijai nevar pārmest, ka tā nav speciāli pamatojusi solidāri maksājamo naudas sodu, kas uzlikts abām sabiedrībām, saistībā ar faktu, ka šīs sabiedrības vairs nebija viena ekonomiskā vienība apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dienā, jo, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma, šis apstāklis, pēc Komisijas domām, neliedz tām uzlikt solidāri maksājamu naudas sodu. Komisijai nav savā lēmumā jāiekļauj precīzs pamatojums saistībā ar vairāku aspektu novērtējumu, kam acīmredzami vai nu nav nozīmes, vai vienkārši ir otršķirīga nozīme saistībā ar tās vērtējumu.

(sal. ar 200. punktu)

9.      Solidaritāte par naudas sodu samaksu sakarā ar EKL 81. panta un Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu 53. panta pārkāpumu ir juridiskas sekas, kas pilnībā izriet no šo pantu materiālo tiesību normām.

Solidaritāte par naudas soda samaksu sakarā ar uzņēmuma piedalīšanos EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumā izriet no tā, ka katrai no attiecīgajām personām var prasīt personisku atbildību par uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā. Uzņēmuma rīcības vienotība tirgū attaisno to, ka konkurences tiesību piemērošanas mērķiem sabiedrībām vai, vispārīgāk, tiesību subjektiem, kas var būt personiski atbildīgi, tiek prasīta atbildība solidāri. Solidaritāte par naudas sodu, kas uzlikti par EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu, samaksu, ciktāl tā ir vērsta uz to, lai garantētu minēto naudas sodu efektīvu iekasēšanu, atbalsta prevencijas mērķi, kuru kopumā tiecas sasniegt konkurences tiesības, ievērojot principu ne bis in idem, Savienības tiesību pamatprincipu, kas ir nostiprināts arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 7. protokola 4. pantā un kurš aizliedz par vienu un to pašu konkurences tiesību pārkāpumu sodīt vairāk nekā vienu reizi par uzņēmuma rīcību tirgū, izmantojot tiesību subjektus, var tikt uzskatīti par personiski atbildīgiem.

Tas, ka personiskās atbildības, kas radušās vairākām sabiedrībām, par viena un tā paša uzņēmuma dalību vienā pārkāpumā nav identiskas, nav šķērslis tam, ka tām tiek uzlikts solidāri maksājams naudas sods, jo solidaritāte par naudas soda samaksu aptver vienīgi pārkāpuma laikposmu, kurā tās bija viena ekonomiska vienība un līdz ar to bija uzņēmums konkurences tiesību nozīmē.

(sal. ar 204.–206. punktu)

10.    Tiktāl, ciktāl pamats, kas izriet no tiesiskās drošības principa pārkāpuma, var tikt interpretēts kā iebilde par prettiesiskumu, kas vērsta pret noteikumiem naudas sodu solidāras samaksas jomā konkurences tiesību pārkāpuma gadījumā, jo šie noteikumi būtu nenoteiktības avots saistībā ar naudas soda samaksu, parādnieka, kuram ir pienākums maksāt, noteikšanu un solidāro kopparādnieku juridisko situāciju, minētais pamats nozīmē lemšanu par paša “naudas sodu solidāru samaksu” režīma konkurences tiesībās tiesiskumu un pārbaudīšanu, vai no tā izrietošās tiesības un pienākumus sodītās sabiedrības varēja zināt ar pietiekamu precizitāti.

Šajā ziņā tāpat kā jēdziens “uzņēmums” konkurences tiesību nozīmē ir vienīgi pilnībā piemērojams, jēdziens “solidāra par naudas sodu samaksa” ir autonoms jēdziens, kas ir jāinterpretē, ņemot vērā konkurences tiesību sistēmas mērķus un sistēmu, kurā tas ietilpst, un attiecīgā gadījumā vispārējos principus, kas izriet no valsts tiesību sistēmu kopuma. Nepastāvot norādei par pretējo lēmumā, ar kuru Komisija ir uzlikusi naudas sodu, kas vairākām sabiedrībām ir jāmaksā solidāri sakarā ar uzņēmuma prettiesisku rīcību, Komisija tās sauc pie atbildības par minēto rīcību līdzvērtīgā mērā. Turklāt sabiedrībām, kurām ir solidāri jāmaksā naudas sods, ir jāmaksā viens naudas sods, kura summa ir aprēķināta atbilstoši attiecīgā uzņēmuma apgrozījumam.

No tā izriet, ka katrai sabiedrībai ir jāsamaksā visa naudas soda summa Komisijai un ka vienas no tām veiktais maksājums atbrīvo šīs visas sabiedrības attiecībā pret Komisiju. Sabiedrībām, kurām uzlikts solidāri maksājams naudas sods un kurām, izņemot, ja lēmumā, ar kuru tiek uzlikts naudas sods, ir norādīts pretējais, vienlīdzīgā mērā rodas atbildība par pārkāpuma izdarīšanu, principā ir vienlīdzīgās daļās jāpiedalās naudas soda, kas uzlikts sakarā ar minēto pārkāpumu, samaksā. Līdz ar to sabiedrība, kas pēc tam, kad to pie atbildības saukusi Komisija, pilnībā samaksā naudas soda summu, var, pamatojoties uz to pašu Komisijas lēmumu, celt prasību pret saviem solidārajiem kopparādniekiem par katra daļu. Tādējādi, ja lēmums, ar kuru vairākām sabiedrībām ir uzlikts solidāri maksājams naudas sods, neļauj a priori noteikt, kurai no šīm sabiedrībām būs faktiski jāmaksā naudas soda summa Komisijai, tomēr šis lēmums neļauj pastāvēt nekādām šaubām par naudas soda summas daļām, kas tām ir jāsedz, līdz ar ko katra no tām vajadzības gadījumā var celt prasību pret saviem solidārajiem kopparādniekiem par summām, ko tā ir samaksājusi, pārsniedzot attiecīgo daļu.

(sal. ar 213. un 215. punktu)

11.    Turklāt solidaritāte par naudas sodu samaksu konkurences tiesībās nav šķērslis katras sodītās sabiedrības tiesībām celt prasību atcelt Komisijas lēmumu, ar kuru uzlikts solidāri maksājamais naudas sods.

(sal. ar 217. punktu)

12.    Sodu un sankciju individuālā rakstura princips, kas ir piemērojams visos administratīvajos procesos, kuru rezultātā var noteikt sankcijas atbilstoši konkurences tiesību normām, nosaka, ka personu var sodīt tikai par darbībām, kuru izdarīšanā tā tiek individuāli vainota. Tā tas ir gadījumā, ja sakarā ar uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā divas sabiedrības ir sodītas par darbībām, kuru izdarīšanā tās individuāli vaino Komisija sakarā ar atbildību, kas tām ir kā šī uzņēmuma tiešajām vai netiešajām vadītājām.

(sal. ar 219. un 220. punktu)

13.    Prasība par pārbaudi tiesā ir Savienības tiesību vispārējs princips, kas izriet no dalībvalstu kopējām konstitucionālajām tradīcijām un kas arī ir nostiprināts Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. un 13. pantā. Turklāt tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ir apstiprinātas 47. pantā Eiropas Savienības Pamattiesību hartā.

(sal. ar 224. punktu)

14.    Prasība par efektīvu pārbaudi tiesā tostarp attiecas uz visiem Komisijas lēmumiem, ar kuriem konstatēts konkurences tiesību pārkāpums un noteikts par to sods. Saskaņā ar Regulas Nr. 17 17. pantu un Regulas Nr. 1/2003 31. pantu Vispārējai tiesai EKL 229. panta izpratnē ir neierobežota kompetence attiecībā uz prasībām, kas vērstas pret lēmumiem, ar kuriem Komisija noteikusi soda naudu, un tā var atcelt, samazināt vai palielināt uzlikto naudas sodu.

Saistībā ar prasībām, kas balstītas uz EKL 230. pantu, Komisijas lēmuma, ar kuru fiziskas vai juridiskas personas tiek vainotas konkurences tiesību pārkāpumā un ar kuru tām šajā ziņā tiek uzlikts naudas sods, tiesiskuma pārbaude ir jāuzskata par šī lēmuma efektīvu pārbaudi tiesā. Savienības tiesas veiktās kontroles apjomu un līdz ar to prasību, kas vērstas pret lēmumiem, ar kuriem Komisija konstatē konkurences tiesību pārkāpumu un nosaka naudas sodu, efektivitāte ir vēl jo vairāk pastiprināta ar neierobežoto kompetenci, kas ir piešķirta Vispārējai tiesai šajā jomā. Pārsniedzot vienkāršu tiesiskuma pārbaudi, kas ļauj vienīgi noraidīt prasību atcelt tiesību aktu vai atcelt apstrīdēto aktu, neierobežotā kompetence, kas ir tās rīcībā, ļauj Savienības tiesai grozīt apstrīdēto aktu pat bez atcelšanas, ņemot vērā visus faktiskos apstākļus, lai, piemēram, grozītu uzliktā naudas soda summu.

(sal. ar 225.–227. punktu)

15.    EKL 81. pants un pēc analoģijas Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (EEZ) 53. pants ir sabiedriskās kārtības noteikumi, kas ir nepieciešami, lai izpildītu uzdevumus, kas ir noteikti Eiropas Kopienai un EEZ, tā kā atbildība un sods, kas uzlikts sabiedrībām šo noteikumu pārkāpšanas gadījumā, nevar tikt atstāti šo sabiedrību brīvā ziņā.

(sal. ar 229. punktu)

16.    Saskaņā ar EKL 5. pantu Eiropas Kopiena darbojas Līguma piešķirto kompetenču un izvirzīto mērķu robežās. Tādēļ tai ir vienīgi piešķirtā kompetence.

Ja Komisija sāk procedūru, lai pieņemtu lēmumu, ar kuru konstatē EKL 81. panta un Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu 53. panta pārkāpumu, vienīgi tai ir kompetence saskaņā ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu vai Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punktu un 23. panta 2. punktu konstatēt šo pārkāpumu un uzlikt naudas sodus uzņēmumiem, kas tīši vai aiz neuzmanības tajā ir piedalījušies. Komisija nevar deleģēt trešajām personām pilnvaras, kas tai piešķirtas ar iepriekš minētajām tiesību normām, jo tad tiktu pārkāpts kompetenču sadalījuma princips.

Nevar uzskatīt, ka Komisija konkrētā gadījumā ir deleģējusi valsts tiesai vai šķīrējtiesnesim daļu no pilnvarām, kas tai piešķirtas, lai konstatētu un sodītu par šādiem pārkāpumiem, ja Komisija šajā pašā lietā pieņemtajā lēmumā ir noteikusi divu atšķirīgu sabiedrību atbildības daļu par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos konstatētajā pārkāpumā, un līdz ar to noteikusi to attiecīgo daļu naudas sodā, kurš tai solidāri jāmaksā Komisijai.

(sal. ar 233., 234. un 236. punktu)

17.    Paziņojums par iebildumiem ir sagatavošanas stadijas dokuments, kurā ietvertajiem faktu un tiesību vērtējumiem ir tikai pagaidu raksturs. Šā iemesla dēļ Komisija var ņemt vērā un tai pat ir jāņem vērā no administratīvā procesa izrietošie apstākļi, lai tostarp atmestu iebildumus, kuru pamatojums izrādītos nepietiekams. Tā kā sabiedrībai, kas sodīta par konkurences tiesību pārkāpumiem, bija iespēja lietderīgi paust savu viedokli pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas par to, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir atteikusies no iebilduma, kuru tā bija iepriekš izvirzījusi pret citām sabiedrībām, lai tās uzskatītu par solidāri atbildīgām ar pirmo sabiedrību par viena un tā paša uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā, šī pirmā uzņēmuma tiesības uz aizstāvību nav pārkāptas sakarā ar neatbilstību starp paziņojumu par iebildumiem un apstrīdēto lēmumu.

(sal. ar 248., 249. un 262. punktu)

18.    Viena vai vairāku uzņēmumu vadošā nozīme aizliegtās vienošanās ietvaros ir jāņem vērā saistībā ar naudas soda summas aprēķināšanu tiktāl, ciktāl uzņēmumiem, kam ir bijusi šāda nozīme, ir jābūt īpašai atbildībai, salīdzinot ar citiem uzņēmumiem. Lai tiktu kvalificēts kā vadītājs, attiecīgajam uzņēmumam ir jābūt parādījušam būtisku aizliegtās vienošanās dzinējspēku un ir jābūt bijušai īpašai un konkrētai atbildībai par tās darbību. Tā tas ir gadījumā, ja uzņēmumam ir bijusi pārkāpuma vadītāja loma, uzņemoties aizliegtās vienošanās “Eiropas sekretariāta” funkcijas, kuras esot tam piešķīrušas vadītāja lomu aizliegtās vienošanās koordinēšanā un katrā ziņā tās konkrētajā funkcionēšanā, un, konkrētāk, ja šis “Eiropas sekretariāts” bija kontakta punkts starp aizliegtās vienošanās dalībniekiem un tam bija būtiska nozīme šīs vienošanās konkrētajā funkcionēšanā, jo tas veicināja informācijas apmaiņu aizliegtās vienošanās ietvaros, centralizēja, apkopoja un veica apmaiņu ar citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem ar tās funkcionēšanai būtisku informāciju, un, tostarp, informāciju par noteiktiem īpaši svarīgiem projektiem, organizēja un nodrošināja darba sanāksmju sekretariātu un reizēm grozīja kodus, ko izmantoja, lai slēptu šīs sanāksmes vai kontaktus.

(sal. ar 280., 283. un 287. punktu)

19.    Konkurences jomā ilgstoša pārkāpuma gadījumā, kura laikā dažādi uzņēmumi ir secīgi precīzi noteiktos laikposmos pildījuši pārkāpuma vadītāja funkciju, vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma princips prasa, lai sabiedrībām, kas ir vadījušas vienu vai vairākus uzņēmumus, kuri to vadībā ir pildījuši “pārkāpuma vadītāja” lomu, tiek noteikts atšķirīgs naudas soda pamatsummas palielinājums, ja laikposms, kurā minētais uzņēmums vai minētie uzņēmumi to vadībā ir pildījuši būtiski atšķirīgu lomu, ir atšķirīgs. Vadītāja loma ir saistīta ar aizliegtās vienošanās funkcionēšanu un atšķirībā no pārkāpuma iniciatora lomas tai obligāti ir noteikts ilgums. Tādēļ ir jāņem vērā, ka uz sabiedrību, kas ir vadījusi uzņēmumu, kurš piedalījies pārkāpumā, var tikt attiecināta dzinējspēka loma, kura tai bijusi aizliegtās vienošanās funkcionēšanā, maksimāli nedaudz vairāk par ceturtdaļu no pārkāpuma laikposma, kaut gan uz citu sabiedrību, kas ir vadījusi citu uzņēmumu, kurš piedalījies aizliegtajā vienošanās, var tikt attiecināta dzinējspēka loma, kuru tā īstenojusi aizliegtās vienošanās funkcionēšanā vairāk nekā trīs ceturtdaļu pārkāpuma laikposmā.

No tā izriet, ka Komisija ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu un samērīguma principu, nosakot identisku naudas soda pamatsummas palielinājumu sabiedrībām, kuras ar to vadīto uzņēmumu palīdzību ir bijušas aizliegtās vienošanās vadītājas, kaut gan laikposmi, kuros uzņēmums vai uzņēmumi aizliegtās vienošanās vadītāja funkcijas bija veikuši minēto sabiedrību vadībā, būtiski atšķiras.

Turpretī, pat pieņemot, ka Komisija ir prettiesiski piemērojusi kritērijus par pārkāpuma vadītāja kvalificēšanu, jo tā nav veikusi šo kvalificēšanu attiecībā pret kādu uzņēmumu, lai gan bija minētā uzņēmuma ievērojama nozīme aizliegtajā vienošanās, šāds pārkāpums, kas pieļauts par labu citai personai, nepamato to, lai tiktu apmierināti iebildumi par vienlīdzīgas attieksmes vai nediskriminācijas principa neievērošanu.

(sal. ar 307., 308., 311. un 312. punktu)

20.    Neierobežotā kompetence, ko Savienības tiesai piešķir Regulas Nr. 17 17. pants un Regulas Nr. 1/2003 31. pants, tai ļauj, pārsniedzot sankciju tiesiskuma vienkāršu pārbaudi, aizstāt Komisijas vērtējumu ar savu vērtējumu, un līdz ar to atcelt, samazināt vai palielināt naudas sodu, ja tās vērtējumam nodots jautājums par tās apmēru. Šī vērtējuma ietvaros ir jānodrošina, ka palielinājums, kas saistīts ar pārkāpuma vadītāja lomu, kura bijusi attiecīgajam uzņēmumam, tiek noteikts tādā līmenī, kas garantē tā preventīvo iedarbību.

(sal. ar 318. un 319. punktu)

21.    Gadījumā, ja tiek noteikti naudas sodi vairākām sabiedrībām par uzņēmumu, kurus tās vada, piedalīšanos konkurences noteikumu pārkāpumā un šo naudas sodu attiecīgās summas, Komisija nav ne atteikusies no Pamatnostādnēs sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, norādītās aprēķināšanas metodes, ne pārkāpusi atbilstošās sankciju tiesību normas, kas noteiktas Regulas Nr. 17 15. pantā un Regulas Nr. 1/2003 23. pantā, un nav pārkāpusi samērīguma principu, nolemjot principā ņemt vērā vispasaules apgrozījumu, kas saistīts ar attiecīgajiem projektiem un kuru īstenojis katrs uzņēmums pēdējā pilnā pārkāpuma gadā, lai novērtētu to lielumu un ekonomisko spēku saistībā ar pārkāpuma laiku. Tā tas ir it īpaši gadījumā, ja Komisija uzskata, ka, ņemot vērā aizliegtās vienošanās vispasaules raksturu, par salīdzinājuma pamatu katra uzņēmuma relatīvajam nozīmīgumam ir jāņem vērā attiecīgā uzņēmuma vispasaules apgrozījuma, kas saistīts ar aizliegtās vienošanās aptvertajiem projektiem, daļa, kas bijusi katram uzņēmumam pēdējā pilnā pārkāpuma gada laikā, kurā ir konstatēta uzņēmuma piedalīšanās pārkāpumā; šī salīdzinājuma pamats ir tāds, lai uzticami atspoguļotu katra uzņēmuma kapacitāti smagi kaitēt citiem tirgus dalībniekiem Eiropas Ekonomikas zonas teritorijā un sniegt norādi par tā ieguldījumu aizliegtās vienošanās efektivitātē kopumā vai, tieši pretēji, nestabilitāti, kas ietekmētu šo aizliegto vienošanos, ja šis dalībnieks tajā nebūtu piedalījies.

(sal. ar 360. un 362. punktu)

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2011. gada 3. martā (*)

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Projektu, kas saistīti ar gāzes izolācijas slēgiekārtām, tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpums – Tiesības uz aizstāvību – Pienākums norādīt pamatojumu – Vainojamība pārkāpjošā rīcībā – Pārkāpuma ilgums – Naudas sodi – Solidāra atbildība par naudas soda samaksu – Atbildību pastiprinoši apstākļi – Vadītāja loma – Atbildību mīkstinoši apstākļi – Sadarbība

Apvienotās lietas T‑117/07 un T‑121/07

Areva, akciju sabiedrība, Parīze (Francija),

Areva T&D Holding SA, Parīze,

Areva T&D SA, Parīze,

Areva T&D AG, Oberentfeldena [Oberentfelden] (Šveice),

ko pārstāv A. Šilds [A. Schild] un Ž. M. Kots [J.‑M. Cot], advokāti,

Alstom, akciju sabiedrība, Levaluā‑Perē [Levallois‑Perret] (Francija), ko sākotnēji pārstāvēja Ž. Derenns [J. Derenne], avocat, V. Brērs [W. Broere], solicitor, A. Millers‑Rapards [A. Müller‑Rappard] un K. Girado [C. Guirado], avocats, pēc tam Ž. Derenns un A. Millers‑Rapards, avocats,

prasītājas,

pret

Eiropas Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja K. Luīss [X. Lewis] un F. Arbo [F. Arbault], pēc tam K. Lūiss un visbeidzot – V. Botka [V. Bottka] un N. fon Lingens [N. Von Lingen], pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību prioritāri – daļēji atcelt Komisijas 2007. gada 24. janvāra Lēmumu C(2006) 6762, galīgā redakcija, par EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/F/38.899 – Gāzes izolācijas slēgiekārtas) un pakārtoti – samazināt prasītājām uzlikto naudas sodu.

VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētāja I. Pelikānova [I. Pelikánová] (referente), tiesneši K. Jirimēe [K. Jürimäe] un S. Soldevila Fragoso [S. Soldevila Fragoso],

sekretāre K. Kristensena [C. Kristensen], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2009. gada 24. marta tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Tiesvedības priekšvēsture galvenokārt izriet no konstatācijām, kuras Eiropas Kopienu Komisija veikusi 2007. gada 24. janvāra Lēmumā C(2006) 6762, galīgā redakcija, par EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/F/38.899 – Gāzes izolācijas slēgiekārtas) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Tiktāl, ciktāl šie fakti nav apstrīdēti vai vismaz nav pārliecinoši apstrīdēti, tie ir jāuzskata par pierādītiem šīs tiesvedības mērķiem.

 Attiecīgā prece

2        Gāzes izolācijas slēgiekārtas (turpmāk tekstā – “GIS”) tiek izmantotas, lai kontrolētu enerģijas plūsmu elektriskajos tīklos. Tā ir smaga elektriska iekārta, kas tiek izmantota kā galvenā sastāvdaļa ekspluatācijai gatavās elektriskajās apakšstacijās.

3        Apakšstacijas ir elektriskās palīgcentrāles, kas konvertē elektrisko strāvu. Papildus transformatoram elektrisko apakšstaciju elementi ir kontroles sistēma, releji, baterijas, lādētāji un slēgiekārta. Slēgiekārtas funkcija ir aizsargāt transformatoru no pārslodzes un/vai izolēt shēmu un transformatoru, kurā ir defekts.

4        Slēgiekārtas var būt gāzes izolācijas, gaisa izolācijas vai hibrīdizolācijas, ja tajās tiek kombinētas divas iepriekš minētās tehnoloģijas. GIS tiek pārdotas visā pasaulē kā ekspluatācijai gatavo elektrisko apakšstaciju neatņemamas sastāvdaļas vai kā detaļas, kas ir uzstādāmas šādās apakšstacijās. Tās atbilst aptuveni no 30 līdz 60 % no šo apakšstaciju kopējās cenas.

5        Apstrīdētais lēmums attiecas GIS projektiem, kuru spriegums ir 72,5 kV vai lielāks (turpmāk tekstā – “GIS projekti”); tajos ietilpst GIS kā individuāli projekti, ieskaitot visus ar tām saistītos pakalpojumus (transportu, uzstādīšanu, izmēģināšanu, izolāciju utt.), un GIS saturošās ekspluatācijai gatavas apakšstacijas, kurās ietvertas GIS un citas apakšstacijas sastāvdaļas, tādas kā transformatori un visi ar tām saistītie pakalpojumi (transports, kabeļi, uzstādīšana, izolācija utt.).

 Attiecīgie uzņēmumi

6        Alstom (agrākais nosaukums – Alsthom), akciju sabiedrība, kas dibināta saskaņā ar Francijas tiesībām un kurai ir valde, ir mātes sabiedrība sabiedrību grupai (turpmāk tekstā – “Alstom grupa”). Periodā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 2004. gada 8. janvārim Alstom grupa darbojās elektroenerģijas piegādes un izplatīšanas jomā (turpmāk tekstā – “P & I nozare”), un it īpaši GIS jomā.

7        Darbību GIS jomā Alstom grupas ietvaros Francijā vadīja Alsthom SA (Francija) līdz 1989. gadam, kad tā tika pārdēvēta par GEC Alsthom SA, kura pilnībā piederēja GEC Alsthom NV. 1992. gada 16. novembrī tika izveidota Kléber Eylau SA, un tai tika piešķirtas Francijā veiktās darbības GIS jomā ar nolīgumu, kas stājās spēkā 1992. gada 7. decembrī. Kléber Eylau 99,76 % apmērā piederēja GEC Alsthom SA un 0,04 % apmērā – Étoile Kléber. 1993. gada jūnijā Kléber Eylau kļuva par GEC Alsthom T&D SA, kas 1998. gada jūnijā savukārt kļuva par Alstom T&D SA. Šī pēdējā minētā sabiedrība pilnībā piederēja Alstom Holdings (Francija), kura pati pilnībā piederēja Alstom.

8        No 1986. gada janvāra Alstom grupas darbības GIS jomā notika paralēli Šveicē un Francijā, kad Sprecher Energie AG kļuva par meitas sabiedrību, kas pilnībā pieder Alsthom. 1993. gada novembrī Sprecher Energie kļuva par GEC Alsthom T&D AG, kas 1997. gada jūlijā kļuva par GEC Alsthom AG un 1998. gada jūnijā – par Alstom AG (turpmāk tekstā – “Alstom (Šveice)”). 2000. gada 22. decembrī šo pēdējo minēto sabiedrību iegādājās Alstom Power (Schweiz) AG. Jaunā vienība tika nosaukta par Alstom (Schweiz) AG. 2002. gada novembrī tika izveidota jauna juridiska vienība Alstom grupas ietvaros, kurai tika nodotas darbības P & I nozarē Šveicē. Iesākumā nosaukta par Alstom (Schweiz) Services AG, šī jaunā vienība pēc tam tika pārdēvēta par Alstom T&D AG.

9        Visas Alstom grupas darbības P & I nozarē 2004. gada 8. janvārī tika nodotas grupai, kuras mātes sabiedrība ir Areva, akciju sabiedrība, kas nodibināta saskaņā ar Francijas tiesībām, ar direktoru un uzraudzības padomi (turpmāk tekstā – “Areva grupa”). Periodā no 2004. gada 9. janvāra līdz 11. maijam Areva grupas darbības GIS jomā vadīja Areva T&D SA un Areva T&D AG, meitas sabiedrības, kas pilnībā pieder Areva T&D Holding SA, kura pati pilnībā pieder Areva (turpmāk tekstā kopā – “Areva grupas sabiedrības”).

 Administratīvā procedūra

10      2004. gada 3. martā ABB Ltd paziņoja Komisijai par pret konkurenci vērstas prakses pastāvēšanu GIS nozarē un pauda mutvārdu lūgumu par atbrīvošanu no naudas sodiem saskaņā ar Komisijas 2002. gada 19. februāra Paziņojumu par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu [aizliegto vienošanos] gadījumos (OV 2002, C 45, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “paziņojums par sadarbību”).

11      Prakse, par kuru ziņoja ABB, ietvēra GIS pārdošanas projektu koordinēšanu pasaules līmenī, ietverot tirgu sadalīšanu, kvotu piešķiršanu un attiecīgo tirgus daļu uzturēšanu, GIS projektu piešķiršanu šajā ziņā paredzētajiem ražotājiem un konkursa procedūru manipulēšanu (manipulācijas ar piedāvājumiem), lai šie līgumi tiktu piešķirti šiem ražotājiem, cenu noteikšanu ar sarežģītas kārtības palīdzību saistībā ar GIS projektiem, kas netika piešķirti, licences līgumu laušanu ar sabiedrībām, kas nav aizliegtās vienošanās dalībnieces, un apmaiņu ar jutīgu informāciju par tirgu.

12       ABB iesniegtais mutvārdu lūgums par atbrīvošanu no naudas sodiem 2004. gada 7. maijā tika papildināts ar mutvārdu apsvērumiem un dokumentāriem pierādījumiem. 2004. gada 25. aprīlī Komisija piešķīra ABB nosacītu atbrīvojumu.

13      Pamatojoties uz ABB paziņojumiem, Komisija sāka izmeklēšanu un 2004. gada 11. un 12. maijā veica pārbaudes vairāku sabiedrību, kuras darbojas GIS nozarē, telpās.

14      No 2004. gada 14. maija līdz 25. maijam Areva grupa sadarbojās ar Komisiju un tai saskaņā ar paziņojumu par sadarbību iesniedza dažādus dokumentārus pierādījumus, kā arī sniedza informāciju.

15      2004. gada 4. oktobrī ABB atbildēja uz Komisijas informācijas pieprasījumu.

16      2006. gada 6. februārī Komisija Alstom nosūtīja informācijas pieprasījumu, uz kuru šī sabiedrība atbildēja ar 2006. gada 24. februāra vēstuli.

17      2006. gada 20. aprīlī Komisija pieņēma paziņojumu par iebildumiem, kas bez Alstom un Areva grupas sabiedrībām bija adresēts ABB, Fuji Electric Holdings Co., Ltd un Fuji Electric Systems Co., Ltd (turpmāk tekstā kopā – “Fuji grupas sabiedrības”), Hitachi un Hitachi Europe Ltd (turpmāk tekstā kopā – “Hitachi grupas sabiedrības”), Japan AE Power Systems Corp. (turpmāk tekstā – “JAEPS”), Mitsubishi Electric System Corp. (turpmāk tekstā – “Melco”), Nuova Magrini Galileo SpA, Schneider Electric SA (turpmāk tekstā – “Schneider”), Siemens AG, Toshiba Corp., kā arī piecām sabiedrībām no grupas, kuras mātes sabiedrība bija VA Technologie AG (turpmāk tekstā – “VA Tech grupa”), ietverot pašu VA Technologie.

18      2006. gada 5. maijā Alstom varēja iepazīties ar mutvārdu paziņojumiem, kurus bija sniegušas citas iesaistītās sabiedrības, saskaņā ar paziņojumu par sadarbību.

19      2006. gada 30. jūnijā Alstom un citas Areva grupas sabiedrības noteiktajā termiņā iesniedza Komisijai savus apsvērumus, atbildot uz paziņojumu par iebildumiem. Pielikumā savai atbildei uz paziņojumu par iebildumiem Alstom iesniedza daudzus Alstom grupas iekšējus dokumentus, saistībā ar kuriem ir pieprasīta konfidencialitāte attiecībā pret visām trešajām personām, izņemot Komisiju. ABB, Fuji grupas sabiedrības, Hitachi un JAEPS, Melco, Schneider, Siemens AG Österreich, Siemens un Toshiba rakstveidā atbildēja uz paziņojumu par iebildumiem noteiktajos termiņos.

20      Ar 2006. gada 12. jūlija vēstuli Fuji grupas sabiedrības sadarbojās ar Komisiju un tai iesniedza saskaņā ar paziņojumu par sadarbību dažādus dokumentārus pierādījumus, kā arī sniedza informāciju.

21      2006. gada 14. jūlijā ABB nosūtīja Komisijai “papildinājumu atbildei uz paziņojumu par iebildumiem”.

22      2006. gada 18. un 19. jūlijā Komisija uzklausīja sabiedrības, kurām bija adresēts paziņojums par iebildumiem.

23      2006. gada 25. augustā Komisija nodeva procedūras dalībnieču rīcībā, lai tās sniegtu komentārus, izvilkumus no Fuji grupas sabiedrību atbildes uz paziņojumu par iebildumiem nekonfidenciālās versijas, 2006. gada 12. jūlija pieprasījumu saskaņā ar Fuji grupas sabiedrību paziņojumu par sadarbību (skat. šī sprieduma 20. punktu), ABB atbildes uz paziņojumu par iebildumiem papildinājumu un papildu dokumentus. Alstom savus apsvērumus par šiem dokumentiem iesniedza 2006. gada 15. septembrī, pievienojot viena sava darbinieka paziņojumu, kurš tieši zinot strīdīgos faktus.

24      2006. gada 20. septembrī Komisija nosūtīja informācijas pieprasījumu Areva grupas sabiedrībām, uz kuru tās atbildēja 2006. gada 6. oktobrī, iesniedzot vairākus dokumentus par reorganizācijas darbībām P & I nozarē Alstom grupas ietvaros, ievērojot šī sprieduma 9. punktā izklāstīto iekšgrupu cesiju.

25      2006. gada 14. novembrī Komisija angļu valodā paziņoja Alstom savu nostāju par papildu dokumentiem, kas minēti šī sprieduma 23. punktā, un pēc Alstom lūguma 2006. gada 7. novembrī tai paziņoja šo nostāju franču valodā 2006. gada 22. novembrī. 2006. gada 27. novembrī Alstom iesniedza savus apsvērumus par šo nostāju.

26      2006. gada 4. decembrī Alstom nosūtīja Komisijai vēstuli par juridisko personu, uz kurām attiecas strīdīgie fakti, noteikšanu. Šajā vēstulē tostarp bija ietvertas daudzas shēmas, kas ilustrē dažādas reorganizācijas darbības P & I nozarē Alstom grupas ietvaros.

 Apstrīdētais lēmums

27      2007. gada 24. janvārī Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu, kura kopsavilkums ir publicēts 2008. gada 10. janvāra Oficiālajā Vēstnesī (OV C 5, 7. lpp.). Alstom un Areva grupas sabiedrībām tas tika paziņots 2007. gada 8. februārī.

28      Papildus Alstom un Areva grupas sabiedrībām lēmums bija adresēts ABB, Fuji grupas sabiedrībām, Hitachi grupas sabiedrībām, JAEPS, Melco, Nuova Magrini Galileo, Schneider, Siemens, Siemens AG Österreich, Siemens Transmission & Distribution Ltd (turpmāk tekstā – “Reyrolle”), Siemens Transmission & Distribution SA, Toshiba un VA Tech Transmission & Distribution GmbH & Co. KEG.

29      Apstrīdētā lēmuma preambulas 113.–123. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka dažādie uzņēmumi, kas ir bijuši aizliegtās vienošanās dalībnieki, koordinēja GIS projektu piešķiršanu pasaules mērogā, izņemot noteiktus tirgus, saskaņā ar norunātajiem noteikumiem, lai it īpaši paturētu spēkā kvotas, kas lielā mērā atspoguļo to vēsturisko tirgu aplēstās daļas. Tā ir precizējusi, ka GIS projektu piešķiršana tika veikta, pamatojoties uz apvienoto “Japānas” kvotu un apvienoto “Eiropas” kvotu, kas pēc tam bija savā starpā jāsadala attiecīgi starp Japānas ražotājiem un Eiropas ražotājiem. Nolīgumā, kas parakstīts Vīnē 1988. gada 15. aprīlī (turpmāk tekstā – “GQ nolīgums”), tika paredzēti noteikumi piešķirt GIS projektus gan Japānas ražotājiem, gan Eiropas ražotājiem, un noteikt to vērtību atbilstoši kvotai. Turklāt apstrīdētā lēmuma 124.–132. apsvērumā Komisija ir precizējusi, ka dažādie uzņēmumi, kas bijuši aizliegtās vienošanās dalībnieki, bija vienojušies par nerakstītu nolīgumu (turpmāk tekstā – “nolīgums”), saskaņā ar kuru GIS projekti Japānā, no vienas puses, un aizliegtās vienošanās Eiropas dalībnieku valstīs, no otras puses, tika kopā apzīmētas kā GIS projektu “mītnes valstis”, bija vienīgi paredzēti attiecīgi karteļa Japānas dalībniekiem un Eiropas dalībniekiem. Saistībā ar GIS projektiem “mītnes valstīs” nenotika informācijas apmaiņa starp abām grupām un šie projekti netika ieskaitīti attiecīgajās kvotās.

30      GQ nolīgumā arī bija ietverti noteikumi par informācijas apmaiņu, kas nepieciešama karteļa funkcionēšanai starp abām ražotāju grupām un kuru it īpaši nodrošināja šo grupu sekretāri, saistībā ar attiecīgo konkursu manipulēšanu un cenu noteikšanu GIS projektiem, kas nevarēja tikt piešķirti. Saskaņā ar GQ nolīguma 2. pielikumu šis nolīgums attiecās uz visu pasauli, izņemot ASV, Kanādu, Japānu un 17 Rietumeiropas valstis. Turklāt saskaņā ar nolīgumu GIS projekti Eiropas valstīs, kas nav “mītnes valstis”, bija arī rezervēti Eiropas grupai, Japānas ražotājiem apņemoties neiesniegt savus piedāvājumus par GIS projektiem Eiropā.

31      Komisija uzskata, ka GIS projektu sadalīšana starp Eiropas ražotājiem bija regulēta ar nolīgumu, kas arī tika parakstīts Vīnē 1988. gada 15. aprīlī un kura nosaukums ir “E‑Group Operation Agreement for GQ‑Agreement” (E grupas nolīgums par GQ nolīguma īstenošanu, turpmāk tekstā – “EQ nolīgums”). Tā norādīja, ka GIS projektu piešķiršana Eiropā notika saskaņā ar tādiem pašiem noteikumiem un procedūrām kā tie, ar kuriem notiek GIS projektu piešķiršana citās valstīs. Konkrētāk, GIS projekti Eiropā arī bija jāpaziņo, jāizklāsta, jāpiešķir, par tiem jāvienojas, vai tie bija saņēmuši minimālās cenas līmeni.

32      Apstrīdētā lēmuma preambulas 142. apsvērumā Komisija ir konstatējusi, ka GQ nolīgumā un EQ nolīgumā, kā arī aizliegtās vienošanās organizēšanas un funkcionēšanas vajadzībām dažādie aizliegtās vienošanās dalībnieki bija identificēti ar kodu, kas sastāv no cipariem Eiropas dalībnieku gadījumā un burtiem Japānas dalībnieku gadījumā. Sākotnējie kodi no 2002. gada jūlija tika aizvietoti ar numuriem.

33      Apstrīdētā lēmuma 1. panta b) punktā Komisija ir konstatējusi, ka Alstom bija pārkāpusi EKL 81. pantu un Eiropas Ekonomikas Zonas līguma 53. pantu (turpmāk tekstā – “EEZ līgums”), piedaloties nolīgumu un saskaņoto prakšu kopumā GIS projektu nozarē EEZ periodā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 2004. gada 8. janvārim. Apstrīdētā lēmuma 1. panta c), d), e) un f) punktā tā arī konstatēja šo dubulto pārkāpumu attiecībā uz Areva un Areva T&D Holding par periodu no 2004. gada 9. janvāra līdz 2004. gada 11. maijam, Areva T&D AG par periodu no 2003. gada 22. decembra līdz 2004. gada 11. maijam un Areva T&D SA par periodu no 1992. gada 7. decembra līdz 2004. gada 11. maijam.

34      Par pārkāpumiem, kas konstatēti apstrīdētā lēmuma 1. pantā, Alstom minētā lēmuma 2. panta b) un c) punktā tika uzlikts individuālais naudas sods EUR 11 475 000 apmērā, kā arī naudas sods EUR 53 550 000, kas jāmaksā solidāri kopā ar Areva T&D SA.

35      Par pārkāpumiem, kas konstatēti apstrīdētā lēmuma 1. pantā, Areva T&D SA minētā lēmuma 2. panta c) punktā tika uzlikts naudas sods EUR 53 550 000 apmērā, kas jāmaksā solidāri kopā ar Alstom, un no šīs summas EUR 25 500 000 ir jāmaksā solidāri kopā ar Areva, Areva T&D Holding un Areva T&D AG.

 Process un lietas dalībnieku prasījumi

36      Ar prasības pieteikumiem, kas Pirmās instances tiesas [tagad – Vispārējā tiesa] kancelejā iesniegti 2007. gada 18. aprīlī, Areva grupas sabiedrības un Alstom cēla šīs prasības, kas tika attiecīgi reģistrētas ar lietas numuru T‑117/07 un lietas numuru T‑121/07.

37      Pēc tiesneša referenta ziņojuma Pirmās instances tiesa (otrā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu lietās T‑117/07 un T‑121/07.

38      Pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas šajā jautājumā Pirmās instances tiesas otrās palātas priekšsēdētājs ar 2009. gada 12. marta rīkojumu apvienoja lietu T‑117/01 un lietu T‑122/07 mutvārdu procesā atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 50. pantam. Turklāt viņš piešķīra konfidencialitātes statusu dokumentiem, kas ietverti pielikumā Alstom atbildei uz paziņojumu par iebildumiem (skat. iepriekš 19. punktu) un kas ir iekļauti lietas materiālos lietā T‑121/07.

39      Lietas dalībnieču mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Pirmās instances tiesas uzdotajiem jautājumiem tika uzklausītas 2009. gada 24. marta tiesas sēdē. Prasītājas ir apstiprinājušas, ka to pamati vai iebildumi, kas izriet no EKL 81. panta pārkāpuma, arī ir jāinterpretē kā tādi, kas attiecas uz EEZ līguma 53. pantu. Komisija ir paudusi nostāju, ka solidārā atbildība par konkurences tiesību pārkāpumu ir jāuzskata par atbildību, kas noteikta vienādās daļās, ja lēmuma, ar kuru konstatēta minēta atbildība, rezolutīvajā daļā tas nav precizēts. Savukārt prasītājas ir apstrīdējušas to, ka šāda prezumpcija var tikt izmantota. Visbeidzot, Komisija ir apstiprinājusi, ka, izvērtējot vadītāja lomu konkurences pārkāpuma izdarīšanā, ir jāapsver visi kritēriji, tostarp vadītāja lomas īstenošanas ilgums un šīs izmantošanas intensitāte. Šie apsvērumi ir tikuši ierakstīti tiesas sēdes protokolā. Savos nobeiguma apsvērumos Areva grupas sabiedrības ir norādījušas uz kļūdu faktos, ka esot izpaudusies tādējādi, ka ir ticis uzskatīts, ka Areva T&D AG ir tā pati sabiedrība, kas Alstom T&D AG, kurai vienīgi esot grozīts sabiedrības nosaukums.

40      Ar vēstulēm, kas kancelejā iesniegtas 2009. gada 29. un 30. aprīlī, Alstom un Areva grupas sabiedrības ir attiecīgi izklāstījušas noteiktus apsvērumus par tiesas sēdes protokola saturu saistībā ar atbildēm, kuras Komisija sniegusi uz Pirmās instances tiesas jautājumiem par solidārās atbildības režīmu sakarā ar konkurences tiesību pārkāpumu.

41      Ar Pirmās instances tiesas 2009. gada 3. jūnija rīkojumu tika no jauna uzsākts mutvārdu process. Saskaņā ar Norādījumu Vispārējās tiesas sekretariātam 7. panta 2. punktu Pirmās instances tiesas otrās palātas priekšsēdētājs nolēma iekļaut lietas materiālos vēstules, kas iesniegtas 2009. gada 29. un 30. martā.

42      Ar vēstuli, kas Pirmās instances tiesas kancelejā reģistrēta 2009. gada 18. jūnijā, Komisija sniedza savus apsvērumus par minētajām vēstulēm. Šajā ziņā tā norādīja, ka tad, kad tā uzliek vairākām sabiedrībām solidāri maksājamu naudas sodu, nesniedzot nekādu citu precizējumu vai norādi sava lēmuma rezolutīvajā daļā, tā neparedz atrisināt jautājumu par dažādu kopparādnieku attiecībām sakarā ar attiecīgo ieguldījumu minētā naudas soda samaksā.

43      Ar 2009. gada 1. jūlija lēmumu Pirmās instances tiesas otrās palātas priekšsēdētājs noraidīja lūgumus grozīt tiesas sēdes protokolu pēc tam, kad bija pārbaudījis mutvārdu atbilžu, kuras Komisija bija sniegusi minētajā tiesas sēdē, precīzo saturu.

44      Alstom prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdētā lēmuma 1. panta b) punktu un 2. panta b) un c) punktu;

–        pakārtoti – būtiski samazināt naudas sodu, kas tai uzlikts apstrīdētā lēmuma 2. panta b) un c) punktā;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

45      Areva grupas sabiedrību prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdētā lēmuma 1. pantu tiktāl, ciktāl, pirmkārt, ar to Areva T&D SA un Alstom tiek atzītas par solidāri atbildīgām par pārkāpumu periodā no 1992. gada 7. decembra līdz 2004. gada 8. janvārim un ciktāl, otrkārt, ar to tās tiek prasīta solidāra atbildība par pārkāpumu periodā no 2004. gada 9. janvāra līdz 11. maijam;

–        pakārtoti – atcelt vai būtiski samazināt naudas soda summu, kurš tām uzlikts apstrīdētā lēmuma 2. panta c) punktā;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

46      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasības kā nepamatotas;

–        piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

47      Tā kā šo lietu priekšmeti ir saistīti un lietas dalībnieces ir uzklausītas šajā ziņā, Vispārējā tiesa uzskata, ka šīs lietas ir jāapvieno galīgā sprieduma taisīšanai atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 50. pantam.

48      Prasības prioritāri ir vērstas uz apstrīdētā lēmuma 1. panta b), c), d), e) un f) punkta atcelšanu, prioritāri vai pakārtoti ir vērstas uz apstrīdētā lēmuma 2. panta b) un c) punkta atcelšanu un pakārtoti ir vērstas uz apstrīdētā lēmuma 2. panta b) un c) punkta grozīšanu.

49      Vispirms ir jāizvērtē prasījumi par apstrīdētā lēmuma 1. panta b), c), d), e) un f) punkta atcelšanu. Pēc tam, ciktāl nepieciešams, tiks izvērtēti prasījumi par apstrīdētā lēmuma 2. panta b) un c) punkta atcelšanu. Visbeidzot attiecīgā gadījumā tiks izvērtēti prasījumi par apstrīdētā lēmuma 2. panta b) un c) punkta grozīšanu.

50      Lai pamatotu savus prasījumu lietā T‑117/07, Areva grupas sabiedrības izvirza septiņus pamatus. Pirmais pamats izriet no EKL 253. pantā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu neizpildes. Otrais pamats būtībā ir saistīts ar noteikumu par atzīšanu par vainojamu pārkāpumā, kuri izriet no EKL 81. panta 1. punkta un EEZ līguma 53. panta 1. punkta, pārkāpumu, kā arī tiesiskās drošības un atpakaļejoša spēka aizlieguma vispārējo principu pārkāpumu. Trešais pamats būtībā izriet no noteikumu par atzīšanu par vainojamu pārkāpumā, kuri izriet no EKL 81. panta 1. punkta un EEZ līguma 53. panta 1. punkta, pārkāpuma. Ceturtais pamats būtībā izriet no noteikumu par atzīšanu par vainojamu pārkāpumā un par solidaritātes noteikšanu par naudas sodu samaksu, kuri izriet no EKL 81. panta 1. punkta un EEZ līguma 53. panta 1. punkta, pārkāpuma, EKL 7. panta pārkāpuma, kā arī vienlīdzīgas attieksmes, tiesiskās drošības, atpakaļejoša spēka aizlieguma un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā vispārējo principu pārkāpuma. Piektais pamats izriet no solidaritātes par naudas sodu samaksu noteikumu, kuri izriet no EKL 81. panta 1. punkta un EEZ līguma 53. panta 1. punkta, pārkāpuma. Sestais pamats būtībā izriet no 23. panta 2. punkta a) apakšpunkta pārkāpuma Padomes 2002. gada 16. decembra Regulā (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV L 1, 1. lpp.), un 2. punkta pārkāpuma Pamatnostādnēs sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un [EOTK līguma] 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatnostādnes”), no kļūdas vērtējumā, kā arī vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma vispārējo principu pārkāpuma. Visbeidzot septītais pamats būtībā ir balstīts uz kļūdu vērtējumā un EKL 81. panta, EEZ līguma 53. panta 1. punkta, kā arī paziņojuma par sadarbību pārkāpumu.

51      Lai pamatotu savus prasījumus lietā T‑121/07, Alstom izvirza astoņus pamatus. Pirmais pamats izriet no tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību pārkāpuma. Otrais pamats būtībā ir saistīts solidaritātes par naudas sodu samaksu noteikumu, kuri izriet no EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta, pārkāpumu, tiesiskās drošības un sodu individuālā rakstura vispārējo principu pārkāpumu, kā arī pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi. Trešais pamats izriet no EKL 253. pantā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu neizpildes. Ceturtais pamats ir saistīts ar prioritāru noteikumu par atzīšanu par vainojamu pārkāpumā, kuri izriet no EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta, pārkāpumu, kā arī kļūdu tiesību piemērošanā un pakārtoti – Regulas Nr. 1/2003 25. panta pārkāpumu. Piektais pamats būtībā ir saistīts ar kļūdu vērtējumā, pamatnostādņu pārkāpumu, vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principu pārkāpumu, kā arī pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi. Sestais pamats būtībā ir saistīts ar pārkāpuma turpinātības pierādījumu noteikumu, kas izriet no Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punkta un 15. panta 2. punkta grozītajā 1962. gada 6. februāra Regulā Nr. 17, Pirmajā regulā par [EKL] 81. un 82. panta īstenošanu (OV Īpašais izdevums latviešu valodā 08/1. sēj., 3. lpp.), pārkāpumu, kā arī tiesiskās drošības principa pārkāpumu. Septītais pamats ir balstīts uz tiesību uz aizstāvību principa un Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. punkta pārkāpumu. Astotais pamats būtībā ir saistīts ar pamatnostādņu pārkāpumu un pakārtoti – ar samērīguma principa pārkāpumu.

52      Tiktāl, ciktāl noteikti prasītāju izvirzītie pamati pārklājas, tie tiks apskatīti kopā pareizas tiesvedības interesēs.

 Par prasījumiem atcelt apstrīdētā lēmuma 1. panta b), c), d), e) un f) punktu

53      Pret apstrīdētā lēmuma 1. panta b), c), d), e) un f) punktu ir vērsti prasību pamati vai iebildumi, ar kuriem tiek apstrīdēts Komisijas konstatējums, ka Areva grupas sabiedrības un Alstom ir pārkāpušas EKL 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu, jo tās ir piedalījušās nolīgumu un saskaņoto prakšu kopumā EEZ periodos, kas ir izklāstīti minētajā pantā (skat. šī sprieduma 33. punktu).

54      Lietā T‑117/07 prasījumi atcelt apstrīdētā lēmuma 1. panta c), d), e) un f) punktu ir pamatoti ar pamatiem vai iebildumiem, kas izvirzīti prasības pieteikumā un ar kuriem tiek apstrīdēti Komisijas vērtējumi, saskaņā ar kuriem Areva T&D SA par periodu no 1992. gada 7. decembra līdz 2004. gada 11. maijam, Areva T&D AG par periodu no 2003. gada 22. decembra līdz 2004. gada 11. maijam un Areva, kā arī Areva T&D Holding SA par periodu no 2004. gada 9. janvāra līdz 11. maijam tiek uzskatītas par personīgi atbildīgām par to darbības daļas GIS jomā piedalīšanos vai to meitas sabiedrību piedalīšanos nolīgumu un saskaņoto prakšu kopumā EEZ (otrais, trešais, ceturtais un piektais pamats) vai ar ko izvirza būtisku formas prasību pārkāpumu, kam varētu būt ietekme uz minētajiem vērtējumiem (pirmais pamats).

55      Lietā T‑117/07 prasījumi atcelt 1. panta b) punktu ir pamatoti ar pamatiem vai iebildumiem, kas izvirzīti prasības pieteikumā un ar kuriem tiek apstrīdēti Komisijas konstatējumi, saskaņā ar kuriem Alstom ir uzskatīta par personīgi atbildīgu par tās darbības daļu GIS jomā piedalīšanos vai to meitas sabiedrību piedalīšanos nolīgumu un saskaņoto prakšu kopumā EEZ periodā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 2004. gada 8. janvārim (ceturtais un sestais pamats) vai ar ko izvirza būtisku formas prasību pārkāpumu, kam varētu būt ietekme uz minētajiem vērtējumiem (trešais un septītais pamats).

 Ievada apsvērumi

56      No pamatiem vai iebildumiem, kas izvirzīti prasības pieteikumos, izriet, ka Areva grupas sabiedrības, no vienas puses, un Alstom, no otras puses, atbalsta diametrāli pretējas tēzes par vainojamību pārkāpumā par visu vai daļu no perioda no 1988. gada 15. aprīļa līdz 2004. gada 11. maijam.

57      Alstom būtībā apgalvo, ka personiskā atbildība, kas tai radās sakarā ar tās darbības daļas GIS jomā piedalīšanos par pārkāpuma periodu no 1988. gada 15. aprīļa līdz 2004. gada 8. janvārim, ir nodota Alstom T&D SA un Alstom T&D AG pēc darbību reorganizācijas darbībām P & I nozarē tās grupas ietvaros. Turklāt tā apgalvo, ka nevar nekādi tikt prasīta personiska atbildība par minēto meitas sabiedrību piedalīšanos pārkāpumā periodos attiecīgi no 1992. gada 7. decembra līdz 2004. gada 8. janvārim un no 2003. gada 22. decembra līdz 2004. gada 8. janvārim tiktāl, ciktāl Alstom T&D SA un Alstom T&D AG, kurām bija nodotas minētās darbības, autonomi noteica savu rīcību tirgū. Visbeidzot Alstom apgalvo, ka tās personiskā atbildība, kura tai ir prasīta sakarā ar tās Alstom T&D SA un Alstom T&D AG darbības daļas GIS jomā piedalīšanos pārkāpumā periodā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 2004. gada 8. janvārim, tika nodota ar minēto darbības daļu un minētajām meitas sabiedrībām (kuras pēc tam ir kļuvušas par Areva T&D SA un Areva T&D AG) Areva grupas sabiedrībām saistībā ar starpgrupu cesijas darbībām P & I nozarē.

58      Taču Areva grupas sabiedrības apgalvo, ka tām nevar tikt prasīta nekāda personiskā atbildība sakarā ar Alstom grupas sabiedrību piedalīšanos pārkāpumā periodos attiecīgi no 1992. gada 7. decembra līdz 2004. gada 8. janvārim un no 2003. gada 22. decembra līdz 2004. gada 8. janvārim tiktāl, ciktāl Alstom T&D SA un Alstom T&D AG, kurām tika nodotas darbības GIS jomā, rīcību tirgū noteica Alstom. Turklāt Areva un Areva T&D Holding SA apgalvo, ka tām nevar prasīt nekādu personisko atbildību sakarā ar to meitas sabiedrību piedalīšanos pārkāpumā periodā no 2004. gada 9. janvāra līdz 11. maijam tiktāl, ciktāl Areva T&D SA un Areva T&D AG, kurām šīs darbības tika cedētas, autonomi noteica savu rīcību tirgū.

59      Ir svarīgi norādīt, ka savos rakstveida dokumentos prasītājas balstās uz faktu, ka Areva T&D SA un Areva T&D AG ir vienīgi jauni juridiskie nosaukumi, kas tika piešķirti Alstom T&D SA un Alstom T&D AG pēc to cesijas Areva grupai, kura notika 2004. gada 8. janvārī. Šajā ziņā apgalvojumi, kurus Areva grupas sabiedrības izklāstījušas savos galīgajos apsvērumos tiesas sēdē un saskaņā ar kuriem Komisija ir pieļāvusi būtisku kļūdu, uzskatot, ka Areva T&G AG ir tā pati sabiedrība, kas Alstom T&G AG, nevar tikt ņemti vērā. Tiktāl, ciktāl šie apgalvojumi pamato pamatu, kas saistīts ar to, ka apstrīdētajā lēmumā šajā ziņā ir pieļauta kļūda faktos, ir jāatgādina, ka atbilstoši Reglamenta 48. panta 2. punkta pirmajai daļai tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesiskajiem vai faktiskajiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi tiesvedības laikā. Tiktāl, ciktāl šajā lietā Areva grupas sabiedrības nav izklāstījušas būtiskos faktiskos apstākļus, uz kuriem balstītos to jaunais pamats, ne a fortiori apgalvojušas, ka šie apstākļi ir kļuvuši zināmi tiesvedības laikā, iepriekš minētie apgalvojumi ir jānoraida kā nepieņemami. Līdz ar to lietā T‑117/07 un T‑121/07 ir jāuzskata, ka Alstom T&D AG un Areva T&D AG ar dažādiem juridiskajiem nosaukumiem apzīmē vienu un to pašu juridisko personu.

 Par to, ka Areva T&D SA un Areva T&D AG tika nodota personiska atbildība, kas radusies Alstom sakarā ar tās darbības daļas GIS jomā piedalīšanos pārkāpumā periodā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 1992. gada 6. decembrim

–       Lietas dalībnieku argumenti

60      Alstom saistībā ar sava ceturtā pamata otro daļu, ar kuru tiek apgalvota kļūda tiesību piemērošanā, izvirza iebildumu, ka Komisija nav apstrīdētajā lēmumā nodevusi Areva T&D SA un Areva T&D AG personisko atbildību, kas tai radusies sakarā ar tās “P & I nozares” daļas piedalīšanos pārkāpumā periodā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 1992. gada 6. decembrim.

61      Alstom uzskata, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar noteikumiem par atzīšanu par vainojamu EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumā, nepiemērojot saistībā ar tās attiecībām ar tās bijušajām meitas sabiedrībām, kas darbojas P & I nozarē, kritēriju, kas saukts par “ekonomisko turpinātību”, kā tas ir formulēts judikatūrā (Tiesas 2004. gada 7. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I‑123. lpp., 356.–359. punkts, un Pirmās instances tiesas 2006. gada 27. septembra spriedums lietā T‑43/02 Jungbunzlauer/Komisija, Krājums, II‑3435. lpp., 132. punkts), un to saucot pie personiskās atbildības par tās “P & I nozares” daļas piedalīšanos pārkāpumā periodā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 1992. gada 6. decembrim, neņemot vērā, ka šis uzņēmums bija cedēts tās bijušajām meitas sabiedrībām, kas darbojas P & I nozarē, pēc reorganizēšanas darbībām Alstom grupas ietvaros. Tā būtībā uzskata, ka, lai gan Alstom grupas “P & I nozare” nebija juridiskā persona pirms 1992. gada 7. decembra, tas, ka pēc šī datuma ārpus Šveices tika izveidota meitas sabiedrība, kurai specifiski tika uzticēta minētā nozare, proti, Kléber Eylau (vēlāk saukta par Alstom T&D SA, pēc tam par Areva T&D SA), ļāva Komisijai apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dienā identificēt juridisko personu, kurai tika nodots uzņēmums, kas piedalījies pārkāpumā, un kura tādēļ var tikt vainota minētajā pārkāpumā. Analoģiska argumentācija varot tikt piemērota saistībā ar 2003. gada 22. decembrī notikušo Alstom grupas P & I nozares darbību Šveicē nodošanu Alstom (Schweiz) Services AG (vēlāk saukta par Alstom T&D AG, pēc tam par Areva T&D AG).

62      Komisija noraida Alstom argumentus un lūdz šo iebildumu noraidīt.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

63      Uzņēmuma jēdziens konkurences tiesībās ir jāsaprot kā ekonomiskas vienības apzīmējums, ņemot vērā attiecīgā pārkāpuma priekšmetu (šajā ziņā skat. Tiesas 1984. gada 12. jūlija spriedumu lietā 170/83 Hydrotherm Gerätebau, Recueil, 2999. lpp., 11. punkts; Pirmās instances tiesas 2000. gada 29. jūnija spriedumu lietā T‑234/95 DSG/Komisija, Recueil, II‑2603. lpp., 124. punkts, un 2005. gada 15. septembra spriedumu lietā T‑325/01 DaimlerChrysler/Komisija, Krājums, II‑3319. lpp., 85. punkts). Aizliedzot uzņēmumiem tostarp slēgt nolīgumus un piedalīties saskaņotās praksēs, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un kuru mērķis vai sekas ir traucēt, ierobežot vai kropļot konkurenci iekšējā tirgū, EKL 81. pants attiecas uz saimnieciskām vienībām, kas katra sastāv no personāla un materiālo un nemateriālo elementu vienotas organizācijas un kas ilgstoši īsteno noteiktu ekonomisku mērķi un var veicināt šajā tiesību normā paredzētā pārkāpuma izdarīšanu (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 1991. gada 17. decembra spriedumu lietā T‑6/89 Enichem Anic/Komisija, Recueil, II‑1623. lpp., 235. punkts, un 1992. gada 10. marta spriedumu lietā T‑11/89 Shell/Komisija, Recueil, II‑757. lpp., 311. lpp.).

64      Lēmumi, kas pieņemti sakarā ar EKL 81. panta piemērošanu, piemērošanas un izpildīšanas mērķiem, tomēr ir jāadresē vienībai, kas ir juridiska persona (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 1999. gada 20. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās no T‑305/94 līdz T‑307/94, no T‑313/94 līdz T‑316/94, T‑318/94, T‑325/94, T‑328/94, T‑329/94 un T‑335/94 Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, tā dēvētā “PVC II”, Recueil, II‑931. lpp., 978. punkts, un 2007. gada 12. decembra spriedumu lietā T‑112/05 Akzo Nobel u.c./Komisija, Krājums, II‑5049. lpp., 59. punkts). Tādēļ, ja Komisija pieņem lēmumu, piemērojot EKL 81. panta 1. punktu, tai ir jāidentificē fiziska vai juridiska persona vai fiziskas vai juridiskas personas, kas var tikt uzskatītas par atbildīgām par attiecīgā uzņēmuma rīcību, kas var tikt sodītas šajā ziņā un kurām var tikt adresēts lēmums (šajā ziņā skat. iepriekš 63. punktā minēto spriedumu lietā Hydrotherm Gerätebau, 11. punkts).

65      Saskaņā ar personiskās atbildības principu (Tiesas 1972. gada 14. jūlija spriedums lietā 48/69 ICI/Komisija, Recueil, 619. lpp., 131.–141. punkts; 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā C‑49/92 P Komisija/Anic Partecipazioni, Recueil, I‑4125. lpp., 78. punkts, un 2007. gada 11. decembra spriedums lietā C‑280/06 ETI u.c., Krājums, I‑10893. lpp., 39. punkts; skat. arī ģenerāladvokātes Kokotes [Kokott] secinājumus saistībā ar iepriekš minēto spriedumu lietā ETI u.c., Krājums, I‑10892. lpp., 71. un nākamie punkti), ar kuru personai var tikt prasīta atbildība vienīgi par savu rīcību (ģenerāladvokāta Kosmas [Cosmas] secinājumi saistībā ar iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Anic Partecipazioni, Krājums, I‑4130. lpp., 74. punkts), principā personai, kas vadījusi attiecīgo uzņēmumu pārkāpuma izdarīšanas laikā, ir par šo pārkāpumu jāatbild, pat ja lēmuma, ar ko konstatēts pārkāpums, pieņemšanas dienā uzņēmums ir nonācis citas personas atbildībā vai vadībā (Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedums lietā C‑297/98 P SCA Holding/Komisija, Recueil, I‑10101. lpp., 27. punkts, un spriedums lietā C‑286/98 P Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija, Recueil, I‑9925. lpp., 37. punkts; šajā ziņā skat. arī Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedumu lietā C‑279/98 P Cascades/Komisija, Recueil, I‑9693. lpp., 79. punkts).

66      Judikatūrā ir atzīts, ka noteiktos izņēmuma apstākļos ir pieļaujama atkāpe no personiskās atbildības principa, piemērojot tā saukto “saimnieciskās pēctecības” principu, saskaņā ar kuru, lai netiktu grauta minēto noteikumu efektīvā iedarbība sakarā ar izmaiņām, tostarp attiecīgo sabiedrību juridiskajā formā, konkurences noteikumu pārkāpumā var vainot juridiskās personas, kas ir izdarījusi minēto pārkāpumu, saimnieciskās darbības pēcteci, pat ja minētā pēctece nav beigusi pastāvēt lēmumu, ar kuru konstatēts minētais pārkāpums, pieņemšanas laikā (Pirmās instances tiesas 2002. gada 20. marta spriedums lietā T‑9/99 HFB u.c./Komisija, Recueil, II‑1487. lpp., 105. un 106. punkts).

67      Iepriekš 61. punktā minētajā spriedumā lietā Aalborg Portland u.c./Komisija (356.–359. punkts) Tiesa nosprieda, ka Pirmās instances tiesa nebija pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka Komisija saistībā ar cesiju uzņēmuma grupas ietvaros varēja pamatoti sabiedrību cesionāri uzskatīt par atbildīgu par pārkāpumu, kuru izdarījis uzņēmums pirms tā cesijas, pat ja cedētā sabiedrība turpināja juridiski pastāvēt. Lai atkāptos no risinājuma, kas formulēts iepriekš 65. punktā minētā sprieduma Komisija/Anic Partecipazioni 145. punktā un saskaņā ar kuru tā sauktais “saimnieciskās pēctecības” kritērijs ir piemērojams tikai gadījumā, ja par uzņēmuma vadību atbildīgā juridiskā persona pēc pārkāpuma izdarīšanas ir beigusi juridiski pastāvēt, Tiesa balstījās uz apstākli, ka cedējošā sabiedrība bija cedējusi visas savas saimnieciskās darbības sabiedrībai cesionārei, pilnībā saglabājot strukturālo saikni ar minēto sabiedrību cesionāri, kurā tai piederēja 50 % no kapitāldaļām.

68      Iepriekš 61. punktā minētajā spriedumā lietā Jungbunzlauer/Komisija (132. un 133. punkts) Pirmās instances tiesa, norādot uz iepriekš 61. punktā minēto spriedumu lietā Aalborg Portland u.c./Komisija, nosprieda, ka fakts, ka sabiedrība turpina pastāvēt kā juridiska persona, neizslēdz to, ka no Kopienas konkurences tiesību viedokļa tā var nodot daļu no savām darbībām, kuras veido uzņēmumu, citai sabiedrībai, kura ir kļuvusi atbildīga par minētā uzņēmuma rīcību. Tādēļ Pirmās instances tiesa nosprieda, ka Komisija nebija pieļāvusi kļūdu, uzskatot saistībā ar uzņēmuma grupas ietvaros veikto cesiju, ka pārkāpumā, ko šis uzņēmums izdarījis pirms cesijas, ir jāvaino sabiedrība cesionāre, kaut gan cedējošā sabiedrība turpināja juridiski pastāvēt. Šajā gadījumā, lai gan cedējošā sabiedrība bija saglabājusi savas ražošanas darbības, kas saistītas ar attiecīgo uzņēmumu, tā bija it īpaši nodevusi minētā uzņēmuma pārvaldību vai vadību sabiedrībai cesionārei, kura šajā ziņā varēja tikt uzskatīta par cedējošās sabiedrības saimniecisko pēcteci.

69      Iepriekš 65. punktā minētā sprieduma lietā ETI u.c. 38.–42. punktā Tiesa pamatoja tā dēvēto “saimnieciskās pēctecības” kritēriju ar nepieciešamību nodrošināt preventīvu iedarbību sodiem par konkurences tiesību pārkāpumiem. Norādot uz iepriekš 61. punktā minēto spriedumu lietā Aalborg Portland u.c./Komisija, Tiesa sprieduma 48.–51. punktā norādīja, ka šāda sankcijas īstenošana ir pieņemama un tā nav pretrunā personiskās atbildības principam – pat ja vienība, kas izdarījusi pārkāpumu, vēl pastāv brīdī, kad vienība, kurai tā ir nodevusi savas ekonomiskās darbības, ir sodīta –, ja šīs saimnieciskās vienības kontrolē viena un tā pati persona un tās, ievērojot tās saistošās ciešās saimnieciskās un organizatoriskās saites, ir piemērojušas būtībā tos pašus komercnorādījumus. Tādēļ tika nospriests, ka EKL 81. pants un nākamie panti ir jāinterpretē tā, ka gadījumā, ja saimnieciskas vienības ir pakļautas vienai valsts iestādei, ja to rīcību, kas veido to pašu konkurences noteikumu pārkāpumu, ir īstenojusi viena saimnieciska vienība un pēc tam līdz noslēgumam turpinājusi otra saimnieciskā vienība, kas ir pirmās, kura nav beigusi pastāvēt, tiesību pārņēmēja, šo otro saimniecisko vienību var sodīt par pārkāpumu kopumā, ja ir konstatēts, ka šīs abas vienības bija minētās iestādes pārraudzībā.

70      Iepriekš minētā judikatūra pēc analoģijas ir piemērojama saistībā ar EEZ līguma 53. panta 1. punktu.

71      Šajā lietā vispirms ir svarīgi identificēt “uzņēmumu”, kas ir piedalījies pārkāpumā, kurā tiek vainota Alstom saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 1. panta b) punktu. No apraksta, kas izklāstīts apstrīdētā lēmuma 5.–87. apsvērumā attiecībā “nozari, uz kuru attiecas procedūra”, un no apstrīdētā lēmuma 16.–22. apsvēruma attiecībā uz “uzņēmumiem, uz kuriem attiecas procedūra”, izriet, ka attiecīgais uzņēmums ir personāla un materiālo un nemateriālo elementu vienota organizācija, kas vispirms Alstom grupas ietvaros un pēc 2004. gada 8. janvārī notikušās starpgrupu cesijas (skat. šī sprieduma 9. punktu) Areva grupas ietvaros veica darbības GIS jomā (turpmāk tekstā – “attiecīgais uzņēmums”). Tādēļ Alstom nepamatoti apgalvo, ka attiecīgais uzņēmums esot sastāvējis no Alstom grupas “P & I nozares” vai plašāk – no elementu kopuma, kuri attiecīgo faktu laikā ietilpa šīs nozares darbībā.

72      No apstrīdētā lēmuma 357. un 358. apsvēruma arī izriet, ka, lai Alstom vainotu par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 1992. gada 6. decembrim, Komisija ir norādījusi, ka pirms 1992. gada 7. decembra Alstom grupas ietvaros darbības GIS jomā tieši veica Alsthom SA, pēc tam – GEC Alsthom SA, nevis priekšteces Areva T&D SA un Areva T&D AG. Komisija arī ir norādījusi, ka pirms 2002. gada decembra Alstom grupas P & I nozares darbības Šveicē veica Sprecher Energie (ko Alsthom SA iegādājās 1986. gada janvārī), kas kļuva par Alstom AG (Šveice). Konstatējusi, ka attiecīgās juridiskās vienības vēl joprojām pastāv Alstom grupas ietvaros ar citiem nosaukumiem, Komisija uzskatīja, ka Alstom kā mātes sabiedrība, kurai pilnībā pieder šīs dažādās vienības, ir atbildīga par to darbībām pirms priekšteču Areva T&D SA un Areva T&D AG izveidošanas. Komisija no tā secināja, ka Areva T&D SA un Areva T&D AG par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos attiecīgā perioda laikā nebija jāuzskata par atbildīgām kā tiesību pārņēmējas un saimnieciskās darbības pēcteces, pat ja Alstom grupas P & I nozares darbības tika pēc tam nodotas to attiecīgajām priekštecēm.

73      Alstom neizvirza nevienu specifisku pamatu vai iebildumu attiecībā uz apstrīdētā lēmuma pamatojumu, ar kuru tā tiek vainota par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 1992. gada 6. decembrim, tādēļ, ka attiecīgo faktu laikā tā vadīja minēto uzņēmumu ar ekskluzīvu vai kvaziekskluzīvu meitas sabiedrību starpniecību. Tā šajā ziņā vienīgi apgalvo, ka tās atbildība, kas tai radusies šajā ziņā, būtu pārnesta Areva T&D SA un Areva T&D AG saskaņā ar tā saukto “ekonomiskās pēctecības” kritēriju, kas formulēts iepriekš 61. punktā minētajos spriedums Aalborg Portland u.c./Komisija un Jungbunzlauer/Komisija.

74      Vispirms ir jāprecizē, ka apstrīdētā lēmuma 339. apsvērums, uz kuru norādīts 357. apsvērumā, nevar tikt uzskatīts par tādu, kas atbalstītu Komisijas lēmumu nepārnest Areva T&D SA un Areva T&D AG atbildību par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 1992. gada 6. decembrim. Būtībā apstrīdētā lēmuma 339. apsvērums attiecas uz iespēju saistībā ar principiem, kas formulēti iepriekš 61. punktā minētajā sprieduma lietā Aalborg Portland u.c./Komisija 356.–359. punktā un sprieduma lietā Jungbunzlauer/Komisija 132. punktā, pārnest atbildību starp vienas un tās pašas grupas sabiedrībām saskaņā ar tā saukto “saimnieciskās pēctecības principu”. Komisija tajā norāda, ka tas, ka sabiedrība saglabā savu juridiskās personas statusu pēc tam, kad ir cedējusi daļu no savām darbībām citai tās pašas grupas sabiedrībai, neliedz uzskatīt par atbildīgu otro sabiedrību par pārkāpumiem, kurus izdarījusi pirmā sabiedrība. No tā izriet, ka apstrīdētā lēmuma 339. apsvērumā, uz kuru izdarīta atsauce 357. apsvērumā, nevar tikt ņemts vērā, lai novērtētu pamatotību tam, ka Areva T&D SA un Areva T&D AG netika pārnesta atbildība par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 1992. gada 6. decembrim.

75      Iebildumu rakstā lietā T‑121/07 Komisija apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā tai bija jāpiemēro noteikumi, kas izriet no personiskās atbildības principa (skat. šī sprieduma 65. punktu). No apstrīdētā lēmuma 357. un 358. apsvēruma, kura saturs ir rezumēts šī sprieduma 72. punktā, izriet, ka par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 1992. gada 6. decembrim tiek vainota Alstom, jo tā attiecīgo faktu laikā vadīja minēto uzņēmumu ar ekskluzīvu vai kvaziekskluzīvu meitas sabiedrību starpniecību, kuras vēl joprojām pastāvēja Alstom grupā.

76      Tādēļ vispirms ir jāatbild uz jautājumu, vai, kā to apgalvo Alstom, atbildība par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos periodā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 1992. gada 6. decembrim ir jāpārnes Areva T&D SA un Areva T&D AG, jo attiecīgo uzņēmumu priekštečiem, proti, Kléber Eylau un Alstom (Schweiz) Services, cedēja GEC Alsthom SA 1992. gada 7. decembrī un Alstom AG (Šveice) 2003. gada 22. decembrī.

77      Šajā ziņā ir jānorāda, ka Alstom aizstāvētā apgalvojuma rezultāts būtu tāds, ka Areva T&D SA un Areva T&D AG atbild par pārkāpumu, kurā ir personīgi vainojama GEC Alsthom SA un Alstom AG (Šveice), kas Alstom grupas ietvaros attiecīgo faktu laikā bija Alstom vai tās priekšteču ekskluzīvas vai kvaziekskluzīvas meitas sabiedrības.

78      Tādā situācijā tā sauktais “saimnieciskās pēctecības” kritērijs tomēr var tikt piemērots vienīgi tiktāl, ciktāl attiecīgais uzņēmums vairs nebija Alstom atbildībā vai vadībā sakarā ar Alstom grupas ietvaros 1992. gada 7. decembrī un 2003. gada 22. decembrī notikušo reorganizāciju. Gadījumā, ja, savukārt, Alstom nekad nebūtu beigusi ar savu ekskluzīvo vai kvaziekskluzīvo meitas sabiedrību palīdzību vadīt attiecīgo uzņēmumu līdz 2004. gada 8. janvārī notikušajai iekšgrupas cesijai, tā turpinātu būt personīgi atbildīga par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 1992. gada 6. decembrim, un Komisija nebūtu pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, neizmantojot saistībā ar attiecībām starp Alstom un tās meitas sabiedrībām, kas darbojas P & I nozarē, tā saukto “saimnieciskās pēctecības” kritēriju sakarā ar iepriekš minētajām iekšgrupas reorganizācijas darbībām (šajā ziņā skat. ģenerāladvokāta Mišo [Mischo] secinājumus saistībā ar 2000. gada 16. novembra spriedumu lietā SCA Holding/Komisija, iepriekš minēts 65. punktā, Recueil, I‑10104. lpp., 26. punkts).

79      Visu šo iemeslu dēļ ir noderīgi, pirms lemt par šo iebildumu, atbildēt uz pamatiem vai iebildumiem, kas vērsti pret to, ka Alstom kā mātes sabiedrība, kurai pilnībā pieder Alstom T&D SA un Alstom T&D AG, apstrīdētā lēmuma 1. panta b) punktā tiek vainota par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodā no 1992. gada 7. decembra līdz 2004. gada 8. janvārim.

 Alstom kā mātes sabiedrības, kurai pilnībā pieder Alstom T&D SA un Alstom T&D AG, personiskā atbildība par to, ka attiecīgais uzņēmums ir piedalījies pārkāpumā periodā no 1992. gada 7. decembra līdz 2004. gada 8. janvārim

–       Lietas dalībnieku argumenti

80      Alstom ar sava ceturtā pamata pirmo daļu, ar kuru apgalvots, ka ir pārkāpti noteikumi par atzīšanu par vainojamu par EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumiem, pārmet, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā to kā mātes sabiedrību, kurai pilnībā pieder Alstom T&D SA un Alstom T&D AG, ir saukusi pie atbildības par to, ka attiecīgais uzņēmums ir piedalījies pārkāpumā periodā no 1992. gada 7. decembra līdz 2004. gada 8. janvārim.

81      Ar savu trešo pamatu Alstom izvirza iebildumu, ka Komisija ir pārkāpusi EKL 253. pantu, juridiski nepietiekami pamatojot to, ka tai tiek prasīta atbildība par pārkāpumu kā mātes sabiedrībai, kurai pilnībā pieder Alstom T&D SA un Alstom T&D AG, ņemot vērā elementus, kurus tā iesniegusi administratīvās procedūras laikā. Tiesas sēdē Alstom šajā ziņā arī izvirzīja tiesību uz aizstāvību ievērošanas principa pārkāpumu un pušu vienlīdzības principu Savienības tiesās pārkāpumu.

82      Septītajā pamatā Alstom apgalvo, ka noticis tiesību uz aizstāvību principa pārkāpums un Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. punkta pārkāpums, kas izrietot no tā, ka Komisija, lai tai prasītu atbildību kā mātes sabiedrībai, kurai pilnībā pieder Alstom T&D SA un Alstom T&D AG, par to, ka attiecīgais uzņēmums ir piedalījies pārkāpumā periodā no 1992. gada 7. decembra līdz 2004. gada 8. janvārim, saistībā ar to apstrīdētajā lēmumā ir izmantojusi noteiktus faktiskus apstākļus, kurus iesniegušas Areva grupas sabiedrības, iepriekš tai nenorādot, ka tie var tikt izmantoti pret to, un nesniedzot tai iespēju paust savu uzskatu. Tas pats attiecas arī uz apstākļiem, kas minēti apstrīdētā lēmuma 351. un 354. apsvērumā un kas attiecas uz to, ka Alsthom SA, viena no tās priekštecēm, ir prasīta atbildība ar Francijas Konkurences padomes 1988. gada 1. marta lēmumu, un uz to, ka Alstom vadošus amatus bija vienlaicīgi vai secīgi ieņēmuši seši Alstom T&D SA direktoru padomes locekļi.

83      Komisija noraida Alstom argumentus un lūdz noraidīt iepriekš minētos pamatus vai iebildumus.

–       Pirmās instances tiesas vērtējums

84      Konkurences tiesību noteikumu piemērošanai formāla divu sabiedrību nošķiršana, kas rodas sakarā ar to atsevišķo juridisko personību, nav izšķiroša, un svarīgi ir, vai tās izturas tirgū kā viena vienība vai nē (šajā ziņā skat. iepriekš 65. punktā minēto spriedumu lietā ICI/Komisija, 140. punkts). Tādēļ var izrādīties, ka ir jānosaka, vai divas sabiedrības, kurām ir atšķirīga juridiskā personība, veido vai attiecas uz vienu un to pašu uzņēmumu, kas uzskatīts par ekonomisku vienību ar vienu un to pašu izturēšanos tirgū (iepriekš 63. punktā minētais spriedums lietā DaimlerChrysler/Komisija, 85. punkts).

85      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru apstāklis, ka meitas sabiedrībai ir atsevišķas juridiskas personas statuss, nav pietiekams, lai izslēgtu to, ka tās rīcībā varētu vainot mātes sabiedrību, it īpaši tad, ja meitas sabiedrība savu rīcību tirgū nenosaka autonomi, bet gan izpilda mātes sabiedrības norādījumus būtiskākajos jautājumos (iepriekš 65. punktā minētais spriedums lietā ICI/Komisija, 132. un 133. punkts, un iepriekš 64. punktā minētais spriedums lietā PVC II, 960. punkts). Ja meitas sabiedrībai nav faktiskas autonomijas, izlemjot savu darbības virzienu tirgū, tad EKL 81. pantā paustos aizliegumus var uzskatīt par nepiemērojamiem saistībā ar attiecībām starp to un tās mātes sabiedrību, ar kuru tā veido ekonomisku vienību (iepriekš 65. punktā minētais spriedums lietā ICI/Komisija, 134. punkts; Pirmās instances tiesas 1995. gada 12. janvāra spriedums lietā T‑102/92 Viho/Komisija, Recueil, II‑17. lpp., 51. punkts).

86      Šajā ziņā Komisijai principā ir jāpierāda, ka mātes sabiedrība ir faktiski izmantojusi noteicošu ietekmi uz savas meitas sabiedrības rīcību tirgū, un tas Komisijai ir jāveic, pamatojoties uz faktisko apstākļu kopumu, kuru starpā it īpaši ir iespējamās vadības pilnvaras, kuras sabiedrība ir īstenojusi saistībā ar savu meitas sabiedrību (skat. Pirmās instances tiesas 2006. gada 27. septembra spriedumu lietā T‑314/01 Avebe/Komisija, Krājums, II‑3085. lpp., 136. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr no Tiesas un Vispārējās tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka Komisija šajos apstākļos var saprātīgi prezumēt, ka meitas sabiedrība, kas pilnībā pieder mātes sabiedrībai, būtībā pilda mātes sabiedrības sniegtos norādījumus, un ka šī prezumpcija paredz, ka Komisijai nav pienākuma pārbaudīt, vai mātes sabiedrība patiešām ir izmantojusi šīs pilnvaras saistībā ar savu meitas sabiedrību. Ja paziņojumā par iebildumiem Komisija, atsaucoties uz prezumpciju par atbildību, kas izriet no tā, ka meitas sabiedrības kapitāldaļas pilnībā pieder mātes sabiedrībai, paziņo par savu nodomu mātes sabiedrībai prasīt personisku atbildību par pārkāpumu, kurā vainojama meitas sabiedrība, tad mātes sabiedrībai, kas apstrīd atbildību, kura tai prasīta, administratīvā procesa laikā vai, vēlākais, Savienības tiesā ir jāiesniedz pietiekami pierādījumi prezumpcijas atspēkošanai, pierādot, ka, lai gan mātes sabiedrībai pilnībā piederēja tās meitas sabiedrības kapitāldaļas, meitas sabiedrība patiešām autonomi noteica savu darbību tirgū (skat. Pirmās instances tiesas 2006. gada 27. septembra spriedumu lietā T‑330/01 Akzo Nobel/Komisija, Krājums, II‑3389. lpp., 82. un 83. punkts un tajos minētā judikatūra).

87      Komisijai lēmumā ir jāņem vērā attiecīgo uzņēmumu atbildes uz paziņojumu par iebildumiem. Šajā ziņā Komisijai ne tikai jāatzīst vai jānoraida attiecīgo uzņēmumu argumenti, bet arī pašai jāveic uzņēmumu sniegtās informācijas analīze, lai vai nu atteiktos no iebildumiem, kas ir izrādījušies nepamatoti, vai arī gan faktu, gan juridiskā ziņā pielāgotu vai papildinātu savus argumentus uzturēto iebildumu pamatošanai (Pirmās instances tiesas 2006. gada 15. marta spriedums lietā T‑15/02 BASF/Komisija, Krājums, II‑497. lpp., 93. punkts; šajā ziņā skat. arī Tiesas 1970. gada 15. jūlija spriedumu lietā 41/69 ACF Chemiefarma/Komisija, Recueil, 661. lpp., 91. un 92. punkts; 1975. gada 16. decembra spriedumu apvienotajās lietās no 40/73 līdz 48/73, 50/73, no 54/73 līdz 56/73, 111/73, 113/73 un 114/73 Suiker Unie u.c./Komisija, Recueil, 1663. lpp., 437. un 438. punkts, un Tiesas 1980. gada 29. oktobra spriedumu apvienotajās lietās no 209/78 līdz 215/78 un 218/78 van Landewyck u.c./Komisija, 3125. lpp., 68. punkts).

88      Saistībā ar Komisijas pienākumu norādīt pamatojumu, kas tai ir it īpaši jāizpilda, ja tā pieņem lēmumu, ar kuru konstatē konkurences noteikumu pārkāpumu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir jānošķir ar pamatojuma trūkumu vai tā nepietiekamību saistītais iebildums un iebildums par lēmuma pamatojuma neprecizitāti (kļūdas dēļ faktiskajos apstākļos vai juridiskajā vērtējumā). Šis pēdējais minētais aspekts attiecas uz apstrīdētā lēmuma likumīguma pārbaudi pēc būtības, nevis uz būtisko formas prasību pārkāpumu un līdz ar to nevar būt EKL 253. panta pārkāpums (šajā ziņā skat. Tiesas 1998. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C‑367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France, Recueil, I‑1719. lpp., 67. un 72. punkts; 2000. gada 30. marta spriedumu lietā C‑265/97 P VBA/Florimex u.c., Recueil, I‑2061. lpp., 114. punkts, un 2003. gada 2. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑172/01 P, C‑175/01 P, C‑176/01 P un C‑180/01 P International Power u.c./NALOO, Recueil, 11421. lpp., 145. punkts, un Pirmās instances tiesas 1997. gada 7. novembra spriedumu lietā T‑84/96 Cipeke/Komisija, Recueil, II‑2081. lpp., 47. punkts). Kā būtiskas formas prasībai EKL 253. pantā prasītajam pamatojumam ir jābūt pielāgotam attiecīgā akta būtībai un tam nepārprotami un viennozīmīgi jāatspoguļo iestādes – akta autores – argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot pieņemtā akta pamatojumu un kompetentajai tiesai veikt pārbaudi (Tiesas 2003. gada 18. septembra spriedums lietā C‑338/00 P Volkswagen/Komisija, Recueil, I‑9189. lpp., 124. punkts). Lai gan saskaņā ar EKL 253. pantu Komisijai ir jāizklāsta faktiskie un tiesību apstākļi, uz kuriem balstās lēmuma pamatojums, un juridiskie apsvērumi, kas Komisija ir likuši pieņemt šo lēmumu, šī tiesību norma nepieprasa, lai tiktu apskatīti visi faktiskie un tiesību aspekti, kas tikuši apskatīti administratīvajā procedūrā (Tiesas 1984. gada 17. janvāra spriedums apvienotajās lietās 43/82 un 63/82 VBVB un VBBB/Komisija, Recueil, 19. lpp., 22. punkts; 1989. gada 11. jūlija spriedums lietā 246/86 Belasco u.c./Komisija, Recueil, 2117. lpp., 55. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Volkswagen/Komisija, 127. punkts). Prasība norādīt pamatojumu ir jāizvērtē, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, it īpaši akta saturu, izvirzīto pamatu būtību un akta adresātu vai citu personu, kuras šis akts ietekmē tieši un individuāli, iespējamās intereses saņemt paskaidrojumus (skat. iepriekš minēto spriedumu Komisija/Sytraval un Brink’s France, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).

89      Iepriekš minētā judikatūra pēc analoģijas ir piemērojama attiecībā uz Komisijas lēmumiem, ar kuriem konstatēts EEZ līguma 53. panta 1. punkta pārkāpums.

90      Šajā lietā paziņojuma par iebildumiem 331. un 337. punktā Komisija ir norādījusi savu nodomu uzskatīt Alstom par atbildīgu kopīgi un solidāri ar Areva T&D SA un Areva T&D AG par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 2004. gada 8. janvārim; Komisija to veica, pamatojoties uz prezumpciju par atbildību, kas izriet no tā, ka meitas sabiedrības kapitāldaļas pilnībā pieder mātes sabiedrībai (skat. šī sprieduma 86. punktu).

91      No apstrīdētā lēmuma 335., 348.–356. un 358. apsvēruma izriet, ka, lai Alstom uzskatītu par atbildīgu solidāri ar Areva T&D SA par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodā no 1992. gada 7. decembra līdz 2004. gada 8. janvārim, Komisija beigu beigās ir ne tikai balstījusies uz prezumpciju par atbildību, kas izriet no tā, ka meitas sabiedrības kapitāldaļas pilnībā pieder mātes sabiedrībai, bet arī uz faktiskajiem apstākļiem, kas tika iesniegti administratīvā procesa laikā. Tādēļ Komisija apstrīdētā lēmuma 351. apsvērumā norādīja uz Francijas Konkurences padomes 1988. gada 1. marta lēmumu, ar kuru Alsthom ir uzlikts naudas sods saskaņā ar Francijas konkurences tiesībām par manipulācijām ar piedāvājumiem arī saistībā ar elektrības iekārtām (vidēja sprieguma transformatori). Tā apstrīdētā lēmuma 353. apsvērumā ir norādījusi arī uz pašas Alstom iesniegtajiem pierādījumiem, lai pierādītu, ka Alstom grupā operacionālā organizācija bija primāra salīdzinājumā ar juridisko struktūru un ka, gluži kā P & I nozares gadījumā, Alstom un tās priekšteči vadīja GIS projektus augstākajā līmenī. Visbeidzot tā apstrīdētā lēmuma 354. un 355. apsvērumā ir atsaukusies uz Areva grupas sabiedrību iesniegtajiem pierādījumiem, kas ļāva identificēt sešus Alstom T&D SA direktoru padomes locekļus, kas vienlaicīgi vai secīgi bija direktoru padomes locekļu Alstom grupas jumta sabiedrībās pirms 2004. gada janvāra vai pat bija ieņēmuši ģenerāldirektora amatu.

92      Alstom neapstrīd faktu vērtējumus, kas izklāstīti apstrīdētajā lēmumā un saskaņā ar kuriem Alstom T&D SA un Alstom T&D AG, bija meitas sabiedrības, kas tai pilnībā piederējušas periodā no 1992. gada 7. decembra līdz 2004. gada 8. janvārim. Tomēr, pretēji Alstom apgalvotajam, šīs konstatācijas vien ļāva Komisija prezumēt, ka Alstom T&D SA un Alstom T&D AG nenoteica savu rīcību tirgū autonomi no Alstom un ka šīs sabiedrības tādēļ kopā ar Alstom bija viens un tas pats uzņēmums konkurences tiesību nozīmē. Saskaņā ar iepriekš 86. punktā minēto judikatūru tādēļ Alstom, kas apgalvoja, ka tās meitas sabiedrības, kas darbojas P & I nozarē, autonomā veidā noteica savu darbību tirgū attiecīgajā periodā, bija jāatspēko, iesniedzot pietiekamus pierādījumus, prezumpcija par atbildību, kas izriet no tā, ka mātes sabiedrībai pilnībā pieder tās meitas sabiedrību kapitāldaļas.

93      Savas atbildes uz paziņojumu par iebildumiem 90.–150. punktā Alstom ir apgalvojusi, ka attiecīgais uzņēmums atbilda Alstom grupas “P & I” nozarei un ka tiktāl, ciktāl šī nozare pamati neatkarīgā veidā noteica savu rīcību tirgū, vienīgi meitas sabiedrības, kurām uzticēta šī nozare, varēja tikt uzskatītas par atbildīgām. Alstom uzskata, ka dihotomija, kas pastāv Alstom grupas ietvaros starp operacionālo organizāciju un juridisko struktūru, apstiprina, ka nav attiecību starp kapitāla saiknēm un nozaru rīcību tirgū un to dažādajām darbībām, kuras ir funkcionējušas un pieņēmušas savus lēmumus pilnībā decentralizēti un autonomi. Alstom kā Alstom grupas mātes sabiedrībai neesot bijuši līdzekļi personāla, organizācijas vai prasmju ziņā, lai noteicošā veidā ietekmētu šo nozaru komercpolitiku. Alstom tādēļ esot bijis ar izpildkomitejas palīdzību jālemj par un jākontrolē globālā stratēģija un finanšu mērķi, kas ir jāīsteno minētajām sabiedrībām, riski, kas ir raksturīgi to darbībām, kā arī operacionālo meitas sabiedrību, kurām uzticētas minētās darbības, lēmumi, ja tās varēja radīt finanšu risku visai Alstom grupai. Alstom grupas “P & I nozare” tādējādi esot izstrādājusi pati savus noteikumus, nosakot veidu, kādā tās dažādās komerciālās darbības ir jāstrukturē un jāvada. Konkrēti, saistībā ar darbību norisi GIS jomā Alstom loma esot aprobežojusies ar to, ka izpildkomitejas ietvaros un pamatojoties uz informācijas kopsavilkumu, tā apstiprināja piedāvājumu projektus saistībā ar GIS projektu, kas pārsniedz noteiktu maksimālo robežu vai ietver “būtiskus riskus” Alstom grupai. Šajā ziņā Alstom esot bijis absolūti neiespējami, ņemot vērā ierobežoto komercinformāciju, kura bija nodota tās rīcībā, konstatēt Alstom grupas “P & I” nozares daļas piedalīšanos pārkāpumā. Dažas personas, kas piedalījušās darbībās GIS jomā un kas ietilpušas operacionālajās meitas sabiedrībās, kurām uzticētas šīs darbības, proti, Alstom T&D SA un Alstom T&D AG, kas piedalījušās aizliegtās vienošanās sanāksmēs, esot rīkojušās bez Alstom un tās vadītāju ziņas.

94      Lai pamatotu savu argumentāciju, kas sniegta atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, Alstom ir iesniegusi dažādus dokumentus, kas arī ir tikuši iekļauti lietas materiālos lietā T‑121/07 un saistībā ar kuriem ir noteikts konfidencialitātes statuss (skat. šī sprieduma 19. un 38. punktu). Runa ir par “Information Memorandum” (Informācijas Memorands), kas sagatavots 2003. gada martā saistībā ar Alstom grupas “P & I nozares” pārdošanu Areva grupai, par minētās nozares iekšējo instrukciju kopiju, kas kopš 1999. gada ir pieejamas Alstom grupas interneta vietnē, par Alstom “e‑Book” (elektroniskā grāmata), par divām tukšām veidlapām saistībā ar GIS projektu apstiprināšanu un visbeidzot par Alstom grupas izpildkomitejas visu sanāksmju , kuras notikušas laikposmā starp 1999. gada sākumu un 2003. gada beigām, protokolu kopijām.

95      Apstrīdētā lēmuma 348. apsvērumā Komisija ir konstatējusi, ka savas atbildes paziņojuma par iebildumiem 90.–150. punktā, kā tie ir apkopoti apstrīdētā lēmuma 345.–347. apsvērumā, Alstom nav iesniegusi ne pamatotus paskaidrojumus, ne pārliecinošus argumentus, kas ļautu secināt, ka tā nevarēja noteicoši ietekmēt tās meitas sabiedrību, kas darbojās P & I nozarē, komercpolitiku.

96      Pirmkārt, lietas dalībnieki nav vienisprātis par jautājumu, vai Komisija ir pietiekami juridiski pamatojusi to, kādēļ tā ir noraidījusi pierādījumus, kurus Alstom iesniegusi administratīvajā procedūrā, kā nepietiekami pierādošus.

97      Apstrīdētā lēmuma 350.–356. apsvērumā Komisija ir detalizēti izklāstījusi iemeslus, kādēļ tā uzskata, ka pierādījumi, kurus Alstom iesniegusi administratīvās procedūras laikā, nebija pietiekami pierādoši, it īpaši ievērojot pretējus pierādījumus, kurus iesniegušas Areva grupas sabiedrības. Apstrīdētā lēmuma 350.–353. apsvērumā Komisija ir konstatējusi, ka komerciāla rakstura funkciju deleģēšana “P & I” nozares līmenī vai Alstom grupas darbību deleģēšana GIS jomā nevarēja atbrīvot Alstom no tās atbildības, jo tā pati ir atzinusi, ka pārkāpuma izdarīšanas laikā tai bija jāapstiprina visi GIS projekti, kas pārsniedz noteiktu maksimālo robežu vai ietver ievērojamus riskus Alstom grupai. Ņemot vērā būtisko naudas sodu, kuru Francijas Konkurences padome ar 1988. gada 1. marta lēmumu uzlika Alstom, būtu bijis neiespējami, ka Alstom nebūtu identificējusi konkurences tiesību pārkāpumu kā būtisku risku, kas pamatotu paaugstinātu vērību. Turklāt Alstom iesniegtie pierādījumi, lai pierādītu operacionālās organizācijas struktūras pārkāpumu pār juridisko struktūru Alstom grupā, bija vērsti arī uz to, lai pierādītu, ka ar Alstom grupas “P & I nozares” operacionālo vadītāju starpniecību, kuri tajā ietilpa un kuri bija tai atbildīgi, Alstom bija noteicoša ietekme uz tās meitas uzņēmumu, kas darbojas P & I nozarē, darbībām GIS jomā. Apstrīdētā lēmuma 354.–356. apsvērumā Komisija turklāt ir uzskatījusi par mazticamu Alstom apgalvojumu, ka tās vadītāji nebija informēti par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā, ņemot vērā Areva grupas sabiedrību iesniegtos pierādījumus, kuri pierāda, ka vairākas personas vienlaicīgi vai secīgi bija ieņēmušas vadošus amatus Alstom grupā vai jumta sabiedrībās un Alstom grupas meitas sabiedrībās, un, ņemot vērā faktu, ka dažādās meitas sabiedrības, kas bija secīgi veikušas darbības GIS jomā Alstom grupā, vēl joprojām tieši vai netieši pilnībā piederēja Alstom vai tās priekštecēm.

98      Lai gan Alstom pamatoti norādīja, ka apstrīdētā lēmuma 350.–356. apsvērumā Komisija detalizēti neiztirzā visus tiesību un faktiskos apstākļus, kurus tā izvirzījusi administratīvās procedūras laikā, tomēr apstrīdētajā lēmumā ir sniegts pietiekams pamatojums, kas tai ļauj saprast, ka Komisija uzskata, ka šiem apstākļiem nav pierādījuma vērtības un ka līdz ar to Komisija sauc to personīgi pie atbildības par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodā no 1992. gada 7. decembra līdz 2004. gada 8. janvārim. Apgalvotā pamatojuma neesamība šajā lietā nav liegusi Alstom iesniegt Pirmās instances tiesai savu argumentāciju, saskaņā ar kuru tiesību un faktiskie apstākļi, kurus tās izvirzījusi administratīvā procesa laikā, pierāda, ka tās meitas sabiedrības, kas darbojas P & I nozarē, autonomā veidā noteica savu rīcību tirgū attiecīgajā periodā un ka līdz ar to prezumpcija par atbildību, kas izriet no tā, ka mātes sabiedrībai pilnībā pieder meitas sabiedrības kapitāldaļas, bija atspēkota Komisijā. Tāpat tas nav šķērslis Vispārējai tiesai veikt apstrīdētā lēmuma tiesiskuma pārbaudi tiktāl, ciktāl Komisija balstās uz minēto prezumpciju, lai pārkāpumā vainotu Alstom.

99      Tādēļ iebildums, ar kuru apgalvota pienākuma norādīt pamatojumu neizpilde un kuru Alstom izvirzījusi trešā pamata ietvaros, ir jānoraida kā nepamatots.

100    Ciktāl tiesas sēdē Alstom ir mēģinājusi paplašināt iebildumus, kurus tā sākotnēji bija formulējusi par šo apstrīdētā lēmuma aspektu, izvirzot tiesību uz aizstāvību aizsardzības principa pārkāpumu un lietas dalībnieku vienlīdzības Savienības tiesā principu, tā ir iesniegusi jaunus pamatus, nepamatojoties uz tiesību un faktiskajiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi tiesvedības laikā. Saskaņā ar Reglamenta 48. panta 2. punkta pirmo daļu šādi pamati ir jānoraida kā nepieņemami.

101    Otrkārt, lietas dalībnieki nav vienisprātis par jautājumu, vai pierādījumi, kurus iesniegusi Alstom savas atbildes uz paziņojuma par iebildumiem 90.–150. punktā un kādi tie ir apkopoti apstrīdētā lēmuma 345.–347. apsvērumā, kā arī dokumentos, kuri ir iesniegti minētās atbildes atbalstam, bija tādi, ar kuriem var atspēkot prezumpciju par atbildību, kas izriet no tā, ka mātes sabiedrībai pilnībā pieder meitas sabiedrības kapitāldaļas, un pierādīt, ka, lai gan ir šī kapitāldaļu piederēšana, Alstom T&D SA un Alstom T&D AG pārkāpuma laikā savu rīcību tirgū noteica autonomā veidā no savas mātes sabiedrības.

102    Vispirms ir jānorāda, ka dokumenti, kurus iesniegusi Alstom, pamatojot savu atbildi uz paziņojumu par iebildumiem, pierāda operacionālās organizācijas pārākumu pār juridisko struktūru Alstom grupā. Lietas dalībnieki paši saistībā ar šiem pierādījumiem piekrīt, ka Alstom grupā operacionālo nodaļu vai nozaru dalījums bija pārāks par juridisko struktūru. Alstom iesniegtā “e‑Book”, kurā ir ietvertas Alstom grupas vispārējās instrukcijas un politika, kuras ir definējis Alstom grupas ģenerāldirektors, apstiprina 3.1,1. punkta trešajā daļā, ka “[konfidenciāli] (1)”. No “Information Memorandum” 1.4. punkta it īpaši izriet, ka pirms tās cesijas Areva grupai P & I nozare “[konfidenciāli]” Alstom grupā, līdz ar to “[konfidenciāli]”. Tādējādi lietas dalībnieki nav apstrīdējuši, ka attiecīgo periodu laikā, proti, attiecīgi periodā no 1992. gada 7. decembra līdz 2004. gada 8. janvārim un periodā no 2003. gada 22. decembra līdz 2004. gada 8. janvārim Alstom T&D SA un Alstom T&D AG piederēja tiesības, kas saistītas ar materiālajiem un cilvēku resursiem GIS jomā, kuri šajā lietā atbilst attiecīgajam uzņēmumam (skat. šī sprieduma 71. punktu; šajā ziņā skat. arī iepriekš 65. punktā minētos ģenerāladvokātes Kokotes secinājumus saistībā ar spriedumu lietā ETI u.c., 31. punkts). Tādēļ jautājums par politikas, kurai sekoja attiecīgais uzņēmums, noteikšanu minētajos periodos, nevar tikt nošķirts no tās politikas noteikšanas, kurai sekojušas Alstom T&D SA un Alstom T&D AG šajos pašos periodos.

103    Turklāt dokumenti, kurus iesniegusi Alstom, neļauj pierādīt, ka Alstom grupas “P & I” un tās ietvaros darbības GIS jomā būtu tikušas īstenotas pilnībā decentralizētā un autonomā veidā Alstom grupā. Taču šie dokumenti apstiprina, ka Alstom grupas vadība, kas esot Alstom atbildībā, piedalījās darbības virziena noteikšanā tirgū saistībā ar Alstom grupas “P & I” nozari un tās dažādajām darbības daļām un ka tā pastāvīgi kontrolēja šīs nozares un dažādo darbības daļu darbības virziena ievērošanu.

104    “e‑Book” 3.1,2.1. un 3.1,2.2. punktā ir aprakstīta Alstom grupas vadības organizācija. [konfidenciāli]

105    [konfidenciāli]

106    [konfidenciāli]

107    [konfidenciāli]

108    [konfidenciāli]

109    [konfidenciāli]

110    Ņemot vērā organizatoriskās, ekonomiskās un juridiskās saiknes, kuras atklāj pierādījumi, kurus Alstom iesniegusi administratīvās procedūras laikā, starp, no vienas puses, Alstom grupas vadību, kura ir nodota Alstom ziņā, un, otrkārt, minētās grupas darbībām GIS jomā, kuras attiecīgajā laikā veica Alstom T&D SA un Alstom T&D AG, izmantojot “P & I” nozari, Komisija varēja apstrīdētajā lēmumā pamatoti uzskatīt, ka šie pierādījumi neļāva atspēkot prezumpciju par atbildību, kas izriet no tā, ka mātes sabiedrībai pilnībā pieder meitas sabiedrības kapitāldaļas. Tādēļ Komisija pamatoti apstrīdētajā lēmumā sauca personīgi pie atbildības Alstom par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodā no 1992. gada 7. decembra līdz 2004. gada 8. janvārim.

111    Iepriekš minētais secinājums tiktāl, ciktāl tas, pirmkārt, atklāj, ka Alstom nekad nebija beigusi ar savu ekskluzīvo vai kvaziekskluzīvo meitas sabiedrību starpniecību vadīt attiecīgo uzņēmumu līdz 2004. gada 8. janvārī notikušajai starpgrupu cesijai un, otrkārt, ka Alstom šajā ziņā līdz šim datumam turpināja būt personiski atbildīga par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos konstatētajā pārkāpumā, turklāt ļauj atbildēt uz iebildumu, ar kuru apgalvota kļūda tiesību piemērošanā, kas izriet no tā, ka nav ticis piemērots tā sauktais “saimnieciskās pēctecības princips”, ņemot vērā 1992. gada 7. decembrī un 2003. gada 22. decembrī notikušās iekšgrupas reorganizācijas darbības (skat. šī sprieduma 79. punktu), un noraidīt šo iebildumu kā neefektīvu, ņemot vērā attiecības starp Alstom un tās meitas sabiedrībām, kas darbojas P & I nozarē.

112    Visbeidzot šis secinājums ļauj noraidīt kā nepamatotu iebildumu, kas izvirzīts septītā pamata ietvaros un ar kuru apgalvots tiesību uz aizstāvību aizsardzības principa pārkāpums saistībā ar noteiktiem papildu elementiem, kurus izvirzījusi Komisija apstrīdētajā lēmumā, lai pamatotu prezumpciju par atbildību, kas izriet no tā, ka mātes sabiedrībai pilnībā pieder meitas sabiedrības kapitāldaļas (skat. šī sprieduma 91. punktu). Pirmkārt, tiesības uz aizstāvību var būt pārkāptas vienīgi tad, ja Komisijas pārkāpuma dēļ ir iespēja, ka tās administratīvajam procesam varētu būt bijis atšķirīgs iznākums (šajā ziņā skat. Tiesas 2003. gada 2. oktobra spriedumu lietā C‑194/99 P Thyssen Stahl/Komisija, Recueil, I‑10821. lpp., 31. punkts un tajā minētā judikatūra ). Otrkārt, Alstom nav pierādījusi, ka tā būtu varējusi labāk nodrošināt savu aizstāvību, ja tā būtu varējusi administratīvās procedūras laikā uzzināt, ka Komisija paredzēja izvirzīt papildu pierādījumus, lai pastiprinātu prezumpciju par atbildību, kas izriet no tā, ka mātes sabiedrībai pilnībā pieder meitas sabiedrības kapitāldaļas (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Thyssen Stahl/Komisija, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

 Par Alstom personiskās atbildības, kas tai radusies sakarā ar attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 2004. gada 8. janvārim, pārnešanu Areva grupas sabiedrībām, ņemot vērā šī uzņēmuma cesiju Areva grupai

–       Lietas dalībnieku argumenti

113    Alstom saistībā ar sava ceturtā pamata otro daļu, ar kuru apgalvota kļūda tiesību piemērošanā, izvirza iebildumu, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nav pārnesusi Areva grupai atbildību, kas tai radusies sakarā ar attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 2004. gada 8. janvārim, ņemot vērā 2004. gada 8. janvārī notikušo starpgrupu cesiju.

114    Alstom uzskata, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā noteikumu par atzīšanu par vainojamu EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumā, jo Komisija to ir saukusi pie atbildības par attiecīgā uzņēmuma izdarīto pārkāpumu periodā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 2004. gada 8. janvārim, kaut gan saskaņā ar cesijas līgumu, kurš noslēgts 2003. gada 25. septembrī, lielākā daļa Alstom grupas “P & I nozares” aktīvu, pasīvu, darbinieku un saistību bija pārgrupēti T&D Holding Etranger, kura tika cedēta ar iedarbību no 2004. gada 8. janvāra Areva grupai un kļuva par Areva T&D Holding, kas pilnībā piederēja Areva T&D SA un Areva T&D AG (iepriekš sauktas attiecīgi par Alstom T&D SA un Alstom T&D AG). Apstākļi, kas izklāstīti 2006. gada 4. decembra vēstulē par to juridisko personu noteikšanu, kuras skar strīdīgie fakti (skat. šī sprieduma 26. punktu), kas ir izklāstīti lietā T‑121/07, pierādot, ka visi Alstom grupas “P & I nozares” aktīvi, darbinieki un pasīvi tikuši nodoti Areva grupai. Tas izskaidro kapitāldaļu cesiju līgumā ietverto atbildības nodrošinājumu par saistībām, kuras radušās “P & I nozarei” pagātnē. Līdz ar to vienīgi Areva grupas sabiedrības būtu bijis jāsauc pie atbildības par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā saistībā ar visu periodu no 1988. gada 15. aprīļa līdz 2004. gada 8. janvārim.

115    Komisija noraida Alstom argumentus un lūdz noraidīt šo iebildumu.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

116    Kā izriet no iepriekš 65. punktā atgādinātās judikatūras, principā personai, kas vadījusi attiecīgo uzņēmumu pārkāpuma izdarīšanas laikā, ir par šo pārkāpumu jāatbild, pat ja lēmuma, ar ko konstatēts pārkāpums, pieņemšanas dienā uzņēmums ir nonācis citas personas atbildībā vai vadībā.

117    Šajā lietā Komisija ir saukusi Alstom pie personiskas atbildības par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 2004. gada 8. janvārim, kopā ar Areva T&D SA – par periodu no 1992. gada 7. decembra līdz 2004. gada 8. janvārim un kopā ar Areva T&D AG – par periodu no 2003. gada 22. decembra līdz 2004. gada 8. janvārim. Iepriekš minēto periodu laikā varēja tikt pamatoti uzskatīts, kā tas norādīts šī sprieduma 110. un 111. punktā, ka Alstom vadīja šo uzņēmumu ar Alstom T&D SA un Alstom T&D AG, savu meitas uzņēmumu, kas tai pilnībā pieder un kas darbojas GIS jomā, starpniecību.

118    Lietas dalībnieki nav apstrīdējuši, ka no 2004. gada 8. janvāra saskaņā ar kapitāldaļu cesijas līgumu Alstom ir zaudējusi kontroli pār Alstom T&D SA un Alstom T&D AG. Sākot no šī datuma, attiecīgais uzņēmums tādēļ vairs nebija tās atbildībā vai vadībā.

119    Tādēļ Komisija pie atbildības par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 2004. gada 8. janvārim pamatoti sauca personu, kas ar meitas sabiedrību, kas tai pilnībā pieder, starpniecību vadīja šo uzņēmumu. Tādēļ Komisija nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, saucot Alstom pie atbildības par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 2004. gada 8. janvārim un atsakoties pārnest minēto atbildību Areva grupas sabiedrībām vienīgi tādēļ, ka attiecīgais uzņēmums bija nodots to atbildībā vai vadībā no 2004. gada 9. janvāra.

120    Līdz ar to šis iebildums ir jānoraida.

 Par Areva T&D SA un Areva T&D AG personisko atbildību sakarā ar to, ka attiecīgais uzņēmums piedalījies pārkāpumā periodos attiecīgi no 1992. gada 7. decembra līdz 2004. gada 8. janvārim un 2003. gada 22. decembra līdz 2004. gada 8. janvārim

–       Lietas dalībnieku argumenti

121    Areva grupas sabiedrības ar sava pirmā pamata pirmo daļu apgalvo, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nav izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, jo tā pretrunīgā un jebkurā gadījumā nepietiekamā veidā ir pamatojusi Areva T&D SA un Areva T&D AG saukšanu pie atbildības par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodos attiecīgi no 1992. gada 7. decembra līdz 2004. gada 8. janvārim un no 2003. gada 22. decembra līdz 2004. gada 8. janvārim. Komisija esot nonākusi pretrunās apstrīdētā lēmuma 368. un 369. apsvērumā, kas apskatīti kopā ar judikatūru, kura minēta tā 337. apsvērumā, pirmkārt, konstatējot, ka Alstom bija noteicoša ietekme uz tās meitas sabiedrībām, kas tai pilnībā piederēja un kas darbojās P & I nozarē periodos attiecīgi no 1992. gada 7. decembra līdz 2004. gada 8. janvārim un no 2003. gada 22. decembra līdz 2004. gada 8. janvārim un, otrkārt, ka šīs pašas meitas sabiedrības esot autonomā veidā rīkojušās tirgū minēto periodu laikā. Katrā ziņā Komisija neesot pietiekami juridiski pamatojusi konstatāciju par minēto meitas sabiedrību autonomo rīcību attiecīgo periodu laikā.

122    Turklāt to otrā pamata pirmajā daļā un ceturtā pamata otrajā daļā Areva grupas sabiedrības pārmet Komisijai, ka tā apstrīdētajā lēmumā būtībā ir pārkāpusi atzīšanas par vainojamu noteikumus, kas izriet no EKL 81. panta 1. punkta un EEZ līguma 53. panta, jo tā nav saukusi pie atbildības vienīgi Alstom, kura vadīja attiecīgo uzņēmumu pārkāpuma izdarīšanas laikā, par šī uzņēmuma izdarīto pārkāpumu.

123    Visbeidzot otrā pamata otrajā daļā Areva grupas sabiedrības būtībā apgalvo, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir pārkāpusi tiesiskās drošības vispārējo principu, jo tā ir saukusi pie personiskas atbildības par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos attiecīgajos periodos sabiedrības Areva T&D SA un Areva T&D AG, kas vadīja minēto uzņēmumu pārkāpuma konstatēšanas laikā. Būtībā Komisija tādējādi apstrīdētajā lēmumā esot piemērojusi jaunu sodu politiku saistībā ar pārkāpumu, kas izdarīts pirms šīs politikas pieņemšanas.

124    Komisija noraida Areva grupas sabiedrību argumentus un lūdz noraidīt iepriekš minētos pamatus vai iebildumus.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

125    Vispirms ir jāizvērtē pirmā pamata pirmā daļa, kuru izvirzījušas Areva grupas sabiedrības un ar kuru ir apgalvota pienākuma norādīt pamatojumu neizpilde, kas ir saistīta ar būtisku formas prasību neizpildi (skat. šī sprieduma 88. punktu).

126    Kā jau norādīts šī sprieduma 88. punktā, lai izpildītu EKL 253. panta prasības, Komisijas individuālajiem lēmumiem ir jāļauj ieinteresētajām personām uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu, lai tās varētu aizstāvēt savas tiesības un lai Savienības tiesa varētu veikt savu pārbaudi. Līdz ar to šiem lēmumiem ir jābūt pamatotiem nepretrunīgā un pietiekamā veidā (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Tiesas 2007. gada 8. februāra spriedumu lietā C‑3/06 Groupe Danone/Komisija, Krājums, I‑1331. lpp., 45. un 46. punkts).

127    Apstrīdētā lēmuma 333.–339. apsvērumā Komisija, norādot uz Tiesas un Vispārējās tiesas judikatūru, ir izklāstījusi atzīšanas par vainojamu par EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumiem noteikumus, kurus tā ir piemērojusi apstrīdētajā lēmumā. No 368. un 369. apsvēruma izriet, ka, lai sauktu Areva T&D SA un Areva T&D AG pie personiskās atbildības solidāri ar Alstom par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodos attiecīgi no 1992. gada 7. decembra līdz 2004. gada 8. janvārim un no 2003. gada 22. decembra līdz 2004. gada 8. janvārim, Komisija vispirms ir uzskatījusi, ka Areva T&D SA un Areva T&D AG ar to tābrīža nosaukumiem bija tieši piedalījušās pārkāpumā. Tādējādi Komisija ir ņēmusi vērā to, kā tas ir konstatēts apstrīdētā lēmuma 20., 21., 357., 358., 366. un 367. apsvērumā, ka attiecīgais uzņēmums bija to tiešā atbildībā, kad tas piedalījās pārkāpumā. Turpinot Komisija ir norādījusi, ka Areva T&D SA un Areva T&D AG ar to tābrīža nosaukumiem veidoja vienu ekonomisko vienību kopā ar Alstom, kurai tās pilnībā piederēja un kura principā noteica to darbību tirgū. Līdz ar to tā uzskatīja, ka saskaņā ar personiskās atbildības principu (skat. šī sprieduma 65. punktu) Areva T&D SA un Areva T&D AG bija jāsauc pie personiskas atbildības solidāri ar Alstom par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodos attiecīgi no 1992. gada 7. decembra līdz 2004. gada 8. janvārim un no 2003. gada 22. decembra līdz 2004. gada 8. janvārim.

128    Apstrīdētā lēmuma 357., 366. un 367. apsvērumā Komisija ir norādījusi personisko atbildību, kas radusies bijušajām meitas sabiedrībām, kuras darbojas Alstom grupas P & I nozarē, taču tā nav norādījusi uz minēto meitas sabiedrību autonomo rīcību saistībā ar to bijušo mātes sabiedrību, proti, Alstom. Šajā lietā tāds apstāklis nevar tikt izsecināts pat netieši, ar norādi uz apstrīdētā lēmuma 337. apsvērumā minēto norādi, jo šī paša lēmuma 369. apsvērumā Komisija ir tieši norādījusi, ka attiecīgo periodu laikā Areva T&D SA un Areva T&D AG ar to tābrīža nosaukumiem “nevarēja autonomi pieņemt lēmumus”.

129    No iepriekš minētā izriet, ka Alstom ekskluzīvā atbildība par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodā no 1992. gada 7. decembra līdz 2004. gada 8. janvārim kā minētā uzņēmuma vadītāja, ir tikusi pietiekami juridiski un nepretrunīgi pamatota apstrīdētajā lēmumā. Līdz ar to Areva grupas sabiedrību pirmā pamata pirmā daļa, ar kuru apgalvota pienākuma norādīt pamatojumu neizpilde, ir jānoraida kā nepamatota.

130    Otrkārt, ir jāizvērtē, vai otrā pamata divas daļas un ceturtā pamata otrā daļa, kuru izvirzījušas Areva grupas sabiedrības un ar kurām tās pēc būtības kritizē to, ka Areva T&D SA un Areva T&D AG ir prasīta atbildība par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodos attiecīgi no 1992. gada 7. decembra līdz 2004. gada 8. janvārim un 2003. gada 22. decembra un 2004. gada 8. janvāra.

131    Ir jāatgādina, ka krimināltiesību normu atpakaļejoša spēka aizlieguma princips ir princips, kas kopīgs visās dalībvalstu tiesību sistēmās, kas ir arī paredzēts Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 7. pantā un ir neatņemama vispārīgo tiesību principu – kuru ievērošanu nodrošina Savienības tiesa – sastāvdaļa (Tiesas 1984. gada 10. jūlija spriedums lietā 63/83 Kirk, Recueil, 2689. lpp., 22. punkts, un 2005. gada 28. jūnija spriedums apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I‑5425. lpp., 202. punkts; Pirmās instances tiesas 2002. gada 20. marta spriedums lietā T‑23/99 LR AF 1998/Komisija, Recueil, II‑1705. lpp., 219. punkts, un 2003. gada 9. jūlija spriedums lietā T‑220/99 Cheil Jedang/Komisija, Recueil, II‑2473. lpp., 43. punkts).

132    Kaut arī no Regulas Nr. 17 15. panta 4. punkta un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 5. punkta izriet, ka ar Komisijas lēmumiem, ar kuriem tiek uzlikti naudas sodi par konkurences tiesību pārkāpumu, netiek piemērots kriminālsods, Komisijai tomēr ir pienākums ievērot Savienības tiesību vispārējos principus, it īpaši atpakaļejoša spēka aizlieguma principu, visos administratīvajos procesos, kuru rezultātā var tikt uzlikts sods atbilstoši konkurences tiesībām (iepriekš 131. punktā minētais spriedums lietā Cheil Jedang/Komisija, 44. punkts).

133    Šī ievērošana prasa, lai noteikumi par fizisku vai juridisku personu atzīšanu par vainojamām par konkurences tiesību pārkāpumiem atbilstu tiem noteikumiem, kas bija spēkā pārkāpuma izdarīšanas laikā (pēc analoģijas skat. saistībā ar noteikumiem, kas piemērojami, lai sodītu par pārkāpumiem, iepriekš 131. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 202. punkts; iepriekš 131. punktā minēto spriedumu lietā LR AF 1998/Komisija, 221. punkts, un iepriekš 131. punktā minēto spriedumu lietā Cheil Jedang/Komisija, 45. punkts). Lai gan ar atpakaļejoša spēka aizliegumu pretrunā nav atzīšanas par vainojamu pārkāpumos noteikumu pakāpeniska izskaidrošana, tas tomēr iestājas pret to, ka tiek ar atpakaļejošu spēku piemērota šo noteikumu interpretācija, kuras rezultāts nebija saprātīgi paredzams, it īpaši ņemot vērā iepriekšējo judikatūru (šajā ziņā skat. iepriekš 131. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 217. un 218. punkts).

134    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja vairākas personas var tikt personiski prasīta atbildība par viena un tā paša uzņēmuma konkurences tiesību nozīmē piedalīšanos pārkāpumā, tās var tikt uzskatītas par solidāri atbildīgām par minēto pārkāpumu (šajā ziņā skat. Tiesas 1974. gada 6. marta spriedumu apvienotajās lietās 6/73 un 7/73 Istituto Chemioterapico Italiano un Commercial Solvents/Komisija, Recueil, 223. lpp., 41. punkts; 2000. gada 16. novembra spriedumu lietā C‑294/98 P Metsä-Serla u.c./Komisija, Recueil, I‑10065. lpp., 33. un 34. punkts; Pirmās instances tiesas iepriekš 66. punktā minēto spriedumu lietā HFB u.c./Komisija, 54., 524. un 525. punkts; 2005. gada 15. jūnija spriedumu apvienotajās lietās T‑71/03, T‑74/03, T‑87/03 un T‑91/03 Tokai Carbon u.c./Komisija, Krājumā nav publicēts, 62. punkts, un iepriekš 64. punktā minēto spriedumu lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 57.–62. punkts). Turklāt no šiem spriedumiem izriet, ka personiska un solidāra atbildība par viena un tā paša uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā var tikt prasīta personai, kuras atbildībā vai vadībā tieši atradās uzņēmums pārkāpuma izdarīšanas laikā, un persona, kas tādēļ, ka tā faktiski kontrolēja pirmo personu un noteica tās rīcību tirgū, netieši vadīja šo pašu uzņēmumu pārkāpuma izdarīšanas laikā. No tā izriet, ka iepriekš 65. un 116. punktā minētā judikatūra ir jāsaprot tā, ka tā attiecas gan uz personas, kas tieši vadīja uzņēmumu pārkāpuma izdarīšanas laikā, personisko atbildību, gan uz personas, kas tajā pašā laikā netieši vadīja minēto uzņēmumu, personisko atbildību.

135    Iepriekš minētā judikatūra pēc analoģijas ir piemērojama EEZ līguma 53. panta 1. punktam.

136    Šajā lietā, kā tas konstatēts šī sprieduma 71. punktā, attiecīgais uzņēmums, uz kuru attiecas apstrīdētais lēmums, neatbilst kā to Areva grupas sabiedrības Alstom grupas “P & I” nozarei, kas vēlāk tika cedēta Areva grupai, bet gan elementu kopumam, kas nozares ietvaros vai ar to starpniecību piedalījās darbībās GIS jomā. Turklāt nav ticis pamatoti apstrīdēts, ka Areva T&D SA un Areva T&D AG piederēja ar šiem elementiem saistītās tiesības attiecīgo pārkāpumu izdarīšanas laikā, un ka šie elementi bija to tiešā atbildībā (skat. šī sprieduma 102. punktu). Visbeidzot ir ticis pierādīts, ka Alstom noteica savu meitas sabiedrību, kuras tai pilnībā piederēja un kas darbojās P & I nozarē, rīcību tirgū un ka tā tādējādi netieši vadīja attiecīgo uzņēmumu pārkāpumu izdarīšanas laikā (skat. šī sprieduma 110. punktu). Turklāt no apstrīdētā lēmuma 358. un 371. apsvēruma izriet, ka Areva T&D SA un Alstom ir tikusi prasīta solidāra atbildība par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodā no 1992. gada 7. decembra līdz 2003. gada 21. decembrim un ka Areva T&D SA, Areva T&D AG un Alstom ir uzskatītas par atbildīgām par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodā no 2003. gada 22. decembra līdz 2004. gada 8. janvārim.

137    Turklāt no Areva grupas sabiedrību minētās judikatūras, un it īpaši no iepriekš 65. punktā minētā Tiesas sprieduma lietā Cascades/Komisija (79. un 80. punkts) un 2000. gada 16. novembra sprieduma lietā C‑248/98 KNP BT/Komisija (Recueil, I‑9641. lpp., 71. punkts), neizriet, ka gadījumā, ja tiek cedēta kontrole pār meitas sabiedrību, kura ir tieši vadījusi uzņēmumu, kurš izdarījis pārkāpumu, vienīgi bijušā mātes sabiedrība, kas netieši vadījusi uzņēmumu ar savu meitas sabiedrību, būtu jāsauc pie personiskās atbildības par šī uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodā pirms cesijas. Vispār iepriekš minētā judikatūra būtībā attiecas uz iespēju konkurences tiesību ietvaros atzīt par vainojamu uzņēmuma cesionāru par tā dalību pārkāpumā attiecībā uz periodu pirms tā cesijas.

138    Tā kā Komisija ir rīkojusies saskaņā ar noteikumiem par atzīšanu par vainojamu par EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumiem, nolemjot, ka Areva T&D SA un Areva T&D AG varēja prasīt personisku atbildību solidāri ar Alstom par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos periodos attiecīgi no 1992. gada 7. decembra līdz 2004. gada 8. janvārim un no 2003. gada 22. decembra līdz 2004. gada 8. janvārim, tai nevar pārmest, ka tā šajā ziņā būtu pārkāpusi vienu vai otru no minētajiem pantiem.

139    Nevar arī apgalvot, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija ir pārkāpusi atpakaļejoša spēka aizlieguma principu tādā ziņā, ka tā esot ar atpakaļejošu spēku piemērojusi jaunu sodu politiku. Atzīšanas par vainojamiem par pārkāpumiem noteikumi, kurus šajā lietā ir piemērojusi Komisija, izriet no personiskās atbildības principa piemērošanas saistībā ar EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumiem. No iepriekš 65., 116. un 134. punktā minētās judikatūras izriet, ka šie noteikumi jau bija piemērojami pārkāpuma izdarīšanas laikā un ka, lai gan tie šajā laikā vai vēlāk varēja būt noteiktā veidā izskaidroti vai precizēti, nevar tikt uzskatīts, ka šīs izskaidrošanas vai precizēšanas rezultātā būtu notikusi minēto noteikumu jauna interpretācija, kuras rezultāts nebija paredzams, ņemot vērā iepriekšējo judikatūru. Līdz ar to apstrīdētais lēmums pats par sevi nevar tikt uzskatīts par jaunas sodu politikas īstenošanu, kas notikusi pēc jaunu noteikumu par atzīšanas par vainojamu par EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumiem pieņemšanas.

140    Turklāt fakts, kuru nav apstrīdējušas Areva grupas sabiedrības, ka tās ir noteikušas cesijas līgumā atbildības nodrošinājuma klauzulu, kura it īpaši aptver risku, ka Areva T&D SA un Areva T&D AG tiktu prasīta atbildība par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos konkurences tiesību pārkāpumā periodā pirms tā cesijas, un ka tās ir personīgi sodītas šajā ziņā, pierāda, ka atzīšana par vainojamu par pārkāpumu, kuru ir izdarījusi Komisija apstrīdētajā lēmumā, bija saprātīgi paredzama pat pirms tā pieņemšanas Areva grupas sabiedrībām un saistībā ar tajā laikā piemērojamajiem noteikumiem par atzīšanu par vainojamu par pārkāpumiem.

141    No iepriekš minētā izriet, ka otrā pamata divas daļas, kā arī ceturtā pamata otrā daļa, kuru izvirzījušas Areva grupas sabiedrības, ir pilnībā jānoraida kā nepamatotas.

 Par Areva un Areva T&D Holding kā mātes sabiedrības, kam pilnībā pieder Areva T&D SA un Areva T&D AG, personisko atbildību saistībā ar attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodā no 2004. gada 9. janvāra līdz 11. maijam

–       Lietas dalībnieku argumenti

142    Grupas Areva sabiedrības savā trešajā pamatā apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma 1. punkta e) un f) apakšpunktā Komisija ir pārkāpusi noteikumus par atzīšanu par vainojamu, kuri izriet no EKL 81. panta 1. punkta un EEZ līguma 53. panta, jo Komisija tās ir saukusi pie atbildības par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodā no 2004. gada 9. janvāra līdz 11. maijam kā mātes sabiedrības, kurām pilnībā apmērā pieder Areva T&D SA un Areva T&D AG, kaut gan pierādījumi, kurus tās bija iesniegušas administratīvā procesa laikā, bija pietiekami pierādoši, lai šajā lietā atspēkotu prezumpciju par atbildību, kas izriet no tā, ka mātes sabiedrībām pilnībā pieder meitas sabiedrību kapitāldaļas.

143    Komisija noraida Areva grupas sabiedrību argumentus un lūdz noraidīt iepriekš minēto pamatu.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

144    No apstrīdētā lēmuma 370. apsvēruma un 371. apsvēruma c) punkta, kā arī no 333.–337., 354. un 364. apsvēruma izriet, uz ko izdarīta norāde 370. apsvērumā, ka, lai uzskatītu Areva un Areva T&D Holding par personīgi atbildīgām solidāri kopā ar Areva T&D SA un Areva T&D AG par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodā no 2004. gada 9. janvāra līdz 11. maijam, Komisija ir balstījusies ne tikai uz prezumpciju par atbildību, kas izriet no tā, ka mātes sabiedrībai pilnībā pieder meitas sabiedrības kapitāldaļas, bet arī faktiskajiem apstākļiem, kurus Areva un Areva T&D Holding bija izvirzījušas administratīvajā procedūrā, lai atspēkotu minēto prezumpciju (skat. šī sprieduma 148. apsvērumu). Tādējādi Komisija ir norādījusi, ka tas, ka Alstom iecēla jaunu locekli savu meitas sabiedrību, kuras darbojas P & I nozarē, direktoru padomē, apstiprināja secinājumu, ka šādu noteicošu ietekmi īstenoja pirmā pār otrajām, jo, kā tas izriet no publiski pieejamās informācijas, kas iegūta Areva grupas interneta vietnē, šis jaunais administrators bija iecelts arī par Areva grupas “P & I nozares” direktoru 2004. gada 19. janvārī, proti, tikai desmit dienas pēc starpgrupu cesijas, un ka vienlaicīgi tika integrēta arī Areva grupas izpildkomiteja. Turklāt attiecībā uz iekšgrupas reorganizācijas darbībām Komisija ir uzskatījusi, ka meitas sabiedrību, kas darbojas P & I nozarē, juridisko nosaukumu maiņa, kas ir notikusi tieši pēc starpgrupu cesijas, ar kuru tās tika nosauktas par Areva T&D SA un Areva T&D AG, apstiprināja to integrāciju Areva grupā. Jebkurā gadījumā Komisija ir norādījusi, ka faktiskie apstākļi, kurus izvirzījusi Areva un Areva T&D Holding nepierādīja, ka tās būtu atturējušās pārkāpuma norises perioda laikā īstenot noteicošu ietekmi uz to meitas sabiedrībām, kuras tām pilnībā pieder un kuras darbojas P & I nozarē.

145    Kā jau norādīts šī sprieduma 86. punktā, ja mātes sabiedrībai pilnībā pieder meitas sabiedrība, tiek prezumēts, ka šai mātes sabiedrībai ir noteicoša ietekme uz meitas sabiedrības rīcību tirgū un līdz ar to šī mātes sabiedrībai var tikt prasīta personiska atbildība par minēto rīcību. Mātes sabiedrībai, kas paredz apstrīdēt Komisijas lēmumu, ar kuru tai tiek prasīta personiska atbildība par pārkāpumu, kurā vainojama tās meitas sabiedrība, ir jāatspēko prezumpcija par atbildību, kas izriet no tā, ka tai pilnībā pieder meitas sabiedrības kapitāldaļas, iesniedzot pietiekamus pierādījumus, lai pierādītu, ka šī meitas sabiedrība patiešām autonomi noteica savu rīcību tirgū (iepriekš 86. punktā minētais spriedums lietā Avebe/Komisija, 136. punkts, un iepriekš 64. punktā minētais spriedums lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 60. punkts; šajā ziņā arī skat. 65. punktā minēto spriedumu lietā Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija, 29. punkts).

146    Šajā lietā Areva un Areva T&D Holding neapstrīd faktu vērtējumus, kas veikti apstrīdētajā lēmumā un saskaņā ar kuriem Areva T&D SA un Areva T&D AG bija tieši vai netieši meitas sabiedrības, kas tām bija pilnībā piederējušas periodā no 2004. gada 9. janvāra līdz 11. maijam. Tikai šīs konstatācijas ļāva Komisijai prezumēt, ka Areva T&D SA un Areva T&D AG autonomā veidā nenoteica savu darbību tirgū salīdzinājumā ar Areva un Areva T&D Holding un tādēļ tās ar pēdējām minētajām sabiedrībām veidoja vienu un to pašu uzņēmumu konkurences tiesību nozīmē. Saskaņā ar judikatūru, kas minēta šī sprieduma 86. punktā, tādējādi Areva un Areva T&D Holding, kas apgalvoja, ka to meitas sabiedrības, kuras darbojas P & I nozarē un kuras tām pilnībā pieder, neatkarīgā veidā noteica savu rīcību tirgū attiecīgā perioda laikā, ziņā ir atspēkot prezumpciju par atbildību, kas izriet no tā, ka mātes sabiedrībām pilnībā pieder meitas sabiedrību kapitāldaļas, iesniedzot pietiekošus pierādījumus šajā ziņā.

147    Tādēļ ir jāizvērtē, vai faktiskie apstākļi, kurus izvirzījušas Areva un Areva T&D Holding administratīvajā procedūrā un kurus tās no jauna izvirza lietā T‑117/07, ir pietiekoši pierādoši, lai atspēkotu tādu prezumpciju par atbildību, kura ir pastiprināta ar iepriekš minētajiem papildu faktiskajiem apstākļiem, uz kuriem ir balstīts apstrīdētais lēmums, pierādot, ka Areva T&D SA un Areva T&D AG bija autonomā veidā noteikušas savu rīcību tirgū.

148    Kā izriet no to atbildes uz paziņojumu par iebildumiem 246.–269. punkta, Areva un Areva T&D Holding būtībā administratīvajā procedūrā ir apgalvojušas, ka no 2004. gada 9. janvāra līdz 11. maijam tās ir atturējušās no noteicošas ietekmes īstenošanas saistībā ar savām meitas sabiedrībām, kas tām pilnībā pieder un kas darbojas P & I nozarē, tiktāl, ciktāl tām attiecīgajā laikā nebija nekādas pieredzes par šo nozari un tās dažādajām darbības daļām. To apstiprinot fakts, ka tās tika atstājušas amatos operacionālos vadītājus, kurus bija pieņēmušas darbā un apmācījušas Alstom grupas sabiedrības. Vienīgi viens meitas sabiedrību administrators vienlaicīgi veica funkcijas arī to ietvaros. Turklāt tiktāl, ciktāl Areva grupai tika cedēta Alstom grupas “P & I nozare”, kas nozīmēja daudzas un sarežģītas reorganizācijas darbības, no kurām dažām bija jābeidzas vienīgi pēc 2004. gada 8. janvāra, Areva un Areva T&D Holding nevarēja šajā datumā faktiski pārņemt šīs nozares operacionālo kontroli un tās dažādās darbības daļas. Turklāt Areva grupas sabiedrības apgalvo, ka nav saprātīgi prezumēt, ka grupa varētu bez kavēšanās un tajā pašā datumā, kurā tai ir cedēta jauna nozare, veikt tās faktisku kontroli un uzzināt, ka tā piedalās konkurences tiesību pārkāpumā. Šajā sakarā tās nevar tikt vainotas nekādā neuzmanībā, jo, pirmkārt, tām nav pieredzes P & I nozarē un, otrkārt, Alstom grupa starpgrupu cesijas ietvaros bija sniegusi apliecinājumus par to, ka nav iepriekšēju konkurences tiesību pārkāpumu.

149    Ar šiem apstākļiem, apskatītiem individuāli vai pat kopumā, tomēr nevar pierādīt, ka Areva T&D SA un Areva T&D AG patiešām autonomā veidā noteica savu darbību tirgū salīdzinājumā ar Areva un Areva T&D Holding. Līdz ar to Komisija apstrīdētajā lēmumā nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā, noraidot šos apstākļus kā nepierādošus.

150    Pirmkārt, nav pamatoti Areva grupas sabiedrību apgalvojumi, ka periodā no 2004. gada 9. janvāra līdz 11. maijam Areva un Areva T&D Holding nebija pietiekamas pieredzes P & I nozarē, lai faktiski īstenotu noteicošu ietekmi uz Areva T&D SA un Areva T&D AG rīcību. Protams, grupa Areva pirms cesijas neveica darbību P & I nozarē un neveica darbību GIS jomā, un kopumā jaunas darbību nozares integrēšana grupā ir delikāta operācija. Tomēr nevar tikt secināts, ka Areva un Areva T&D Holding bija obligāti atteikušās īstenot noteicošu ietekmi uz Areva T&D SA un Areva T&D AG periodā no 2004. gada 9. janvāra līdz 11. maijam. Turklāt ir jāņem vērā, ka, gluži kā tas izriet no pašu Areva grupas sabiedrību rakstveida dokumentiem prasības pieteikumā lietā T‑117/07 vai to atbildes uz paziņojumu par iebildumiem, kas pievienota minētajam prasības pieteikumam, kā arī no dokumentiem, kurus tās ir iesniegušas, atbildot uz Komisijas 2006. gada 20. septembra informācijas pieprasījumu (skat. šī sprieduma 24. punktu), kas arī pievienots šim prasības pieteikumam, 2003. gada beigās veiktā reorganizācija bija paredzēta un noteikta cesijas līgumā, kas noslēgts 2003. gada 25. septembrī. Tādēļ nevar tikt izslēgts, ka sarunas par šo līgumu un sekošana tā izpildei 2003. gadā deva Areva un Areva T&D Holding iespēju iegūt vai vismaz attīstīt savas zināšanas par P & I nozari un darbībām GIS jomā un to veikt pirms faktiskās to cesijas Areva grupai 2004. gada 8. janvārī. Turklāt gan no Komisijas rakstveida dokumentiem, gan no pašas Areva grupas rakstveida dokumentiem, kas sniegti, atbildot uz paziņojumu par iebildumiem, un dokumentiem, kurus tā iesniegusi saistībā ar Komisijas 2006. gada 20. septembra informācijas pieprasījumu, izriet, ka G., jaunais administrators, kuru tās bija iecēlušas amatā Areva T&D SA un Areva T&D AG direktoru padomēs un kas no 2004. gada 19. janvāra arī bija rīkotājdirektors Areva T&D Holding un šajā saistībā “P & I nodaļas” prezidents un Areva grupas izpildkomitejas loceklis, tika “pieņemts darbā ārpus grupas”. Nevar tikt izslēgts, ka šī pieņemšana darbā no ārpuses Areva un Areva T&D Holding ir ļāvusi iegūt pieredzi, kas tai esot trūkusi attiecīgajā nozarē. Nebūt nepierādīdama Areva T&D SA un Areva T&D AG autonomiju Areva grupā, šī jauna vadītāja pieņemšana darbā no ārpuses tieši pretēji pierāda, ka attiecīgā perioda sākumā Areva un Areva T&D Holding rīcībā bija organizācija, ka tām ļauj efektīvi kontrolēt to meitas sabiedrības, kuras tām pilnībā pieder un kuras darbojas P & I nozarē, un noteicošā veidā ietekmēt to darbību tirgū.

151    Otrkārt, Areva grupas sabiedrību apgalvojumi, ka Areva un Areva T&D Holding uzzināja par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā vienīgi 2004. gada 11. maijā, pat pieņemot, ka tie ir patiesi, nav tādi, kas var pierādīt Areva T&D SA un Areva T&D AG autonomu rīcību tirgū periodā no 2004. gada 9. janvāra līdz 11. maijam.

152    Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, Areva grupas sabiedrību izvirzītais trešais pamats ir noraidāms kā nepamatots.

 Par iespējamo pārkāpuma, kurā vainota Alstom, pārtraukšanu no 1999. gada septembra līdz 2002. gada martam

–       Lietas dalībnieku argumenti

153    Alstom ar savu sesto pamatu būtībā pārmet, ka Komisija ir pārkāpusi pārkāpuma turpinātības pierādīšanas noteikumus, kas izriet no Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punkta un Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta, kā arī ir pārkāpusi tiesiskās drošības principu, jo tā apstrīdētajā lēmumā ir konstatējusi, ka attiecīgais pārkāpums tika īstenots nepārtraukti no 1988. gada 15. aprīļa līdz 2004. gada 8. janvārim un attiecīgi piecpadsmit gadus un astoņus mēnešus, kas pamato naudas soda, kas tai uzlikts apstrīdētā lēmuma 2. panta b) un c) punktā, pamatsummas paaugstināšanu 155 % apmērā.

154    Alstom apgalvo, ka Komisija nav juridiski pietiekami pierādījusi, ka aizliegtā vienošanās nebija pārtraukta trīspadsmit mēnešus pirmā perioda laikā no 1999. gada 28. oktobra līdz 2000. gada 15. decembrim, pēc tam četrpadsmit mēnešus otrā perioda laikā no 2001. gada 22. janvāra līdz 2002. gada 26. martam, kas atbilst kopējam ilgumam 27,5 mēnešu apmērā. Katrs no šiem periodiem esot pietiekami ilgs, lai saskaņā ar judikatūru Komisija nevarētu prezumēt pārkāpuma nepārtrauktu norisi (Pirmās instances tiesas 2002. gada 20. marta spriedums lietā T‑21/99 Dansk Rørindustri/Komisija, Recueil, II‑1681. lpp., 62. punkts). Vienīgā norāde, kuru izvirzījusi Komisija par pārkāpuma nepārtrauktu norisi, esot bijis 2000. gada 12. maija saraksts par “komitejas sanāksmēm”, kurām bija jānotiek laika periodā no 2000. gada 18. maija līdz 2001. gada 17. maijam. Šis saraksts, kuru iesniegusi ABB un kurš ir atkārtots apstrīdētā lēmuma 197. apsvērumā, tomēr neesot pietiekams pierādījums par pārkāpuma veikšanu divos apstrīdētajos periodos tiktāl, ciktāl, pirmkārt, noteiktu tās minēto sanāksmju faktiska notikšana neesot pierādīta, un, otrkārt, neviens cits pierādījums lietas materiālos neapliecinot par pārkāpjošu rīcību šajās sanāksmēs. Turklāt Komisija neesot iesniegusi pierādījumus par sanāksmju, kas minētas sarakstā, pret konkurenci vērsto mērķi, kā tas tomēr esot ir prasīts judikatūrā (Pirmās instances tiesas 2006. gada 5. aprīļa spriedums lietā T‑279/02 Degussa/Komisija, Krājums, II‑897. lpp., 116. un nākamie punkti). Turklāt Alstom apgalvo, ka Komisija saistībā ar to nevarēja konstatēt noteiktu GIS projektu spēkā esamības ilgumu kā pierādījumus par tās piedalīšanos aizliegtajā vienošanās apstrīdēto periodu laikā, jo tā nav šo pašu elementu konstatējusi attiecībā uz Siemens, kā tas izrietot no apstrīdētā lēmuma 198. apsvēruma. Jebkurā gadījumā šis pierādījums neļaujot pierādīt, ka pārkāpums ir veikts desmit mēnešu periodā no 2001. gada 17. maija līdz 2002. gada 26. martam.

155    Savā septītajā pamatā Alstom turklāt apgalvo, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir pārkāpusi tiesību uz aizstāvību aizsardzības principu un Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. punktu, šajā ziņā ņemot vērā dokumentus par nolīgumu, par kuru panākta vienošanās saistībā ar GIS projektu ar numuru [konfidenciāli] un kas noslēgts 1999. gada 24. septembrī, lai tos attiecinātu līdz 2001. gada 28. septembrim, un par kuriem tai neesot bijis iespējas paust savu viedokli.

156    Ņemot vērā iepriekš minēto, Alstom apgalvo, ka attiecīgā uzņēmuma piedalīšanās pārkāpumā ilgums, kurā tai ir vainota, ir jāsamazina līdz trīspadsmit gadiem un trīs mēnešiem un ka tai uzliktā naudas soda sākumsumma līdz ar to ir jāsamazina līdz 130 %.

157    Komisija noraida Alstom argumentus un lūdz noraidīt iepriekš minētos pamatus un iebildumus.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

158    No apstrīdētā lēmuma 2., 3., 248., 270. un 299. apsvēruma izriet, ka Komisija ir pārmetusi tā adresātēm sabiedrībām to, ka tās ir piedalījušās sarežģītā, bet vienotā un nepārtrauktā EKL 81. panta pārkāpumā periodā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 2004. gada 11. maijam un EEZ līguma 53. panta pārkāpumā periodā no 1994. gada 1. janvāra līdz 2004. gada 11. maijam, kura ietvaros tās pasaules mērogā vienojušās par GIS projektu pārdošanu, par tirgu sadalīšanu, kvotu piešķiršanu un attiecīgo tirgus daļu uzturēšanu, GIS projektu piešķiršanu šajā sakarā paredzētajiem ražotājiem un konkursa procedūru manipulēšanu (manipulācijas ar piedāvājumiem), lai šie līgumi tiktu piešķirti šiem ražotājiem, cenu noteikšanu ar sarežģītas kārtības palīdzību saistībā ar GIS projektiem, kas netika piešķirti, licences līgumu laušanu ar sabiedrībām, kas nav aizliegtās vienošanās dalībnieces, un apmaiņu ar jutīgu informāciju par tirgu.

159    Apstrīdētā lēmuma 323. apsvērumā Komisija ir konstatējusi, ka šie nolīgumi un/vai saskaņotās prakses starp GIS projektu ražotājiem ir ilgušas no 1988. gada 15. aprīļa līdz vismaz 2004. gada 11. maijam. No apstrīdētā lēmuma 324. un 326. apsvēruma, skatot tos kopsakarā ar 358. apsvērumu un rezolutīvās daļas 1) punkta b) apakšpunktu, izriet, ka Alstom ir piedalījusies pārkāpumā periodā no 1988. gada 15. aprīļa, datuma, kad tika pieņemts un stājās spēkā GQ nolīgums un EQ nolīgums (skat. šī sprieduma 29. un 31. punktu), līdz 2004. gada 8. janvārim, datumam, kurā Alstom grupa cedēja savu “P & I nozari” Areva grupai.

160    Apstrīdētā lēmuma 177.–216. apsvērumā Komisija ir izklāstījusi “aizliegtās vienošanās attīstības hronoloģisko secību”. Saistībā ar aizliegtās vienošanās attīstību divos apstrīdētajos periodos, proti, no 1999. gada 28. oktobra līdz 2000. gada 15. decembrim un no 2001. gada 22. janvāra līdz 2002. gada 6. martam, Komisija apstrīdētā lēmuma 178. un 179. apsvērumā ir konstatējusi sekojošo:

“(178)      Siemens beidza piedalīties aizliegtās vienošanās sanāksmēs 1999. gada septembrī, kurai sekoja Hitachi un Schneider/VA Tech 2000. gadā. Siemens nepiedalīšanās bija īpaši destabilizējoša no Eiropas skatpunkta, jo šī sabiedrība bija Eiropas grupas sekretāre kopš 1988. gada un bija galvenā tirgus dalībniece gan Eiropā, gan ārpus tās. Tomēr aizliegtās vienošanās darbība turpinājās un [Alstom] pārņēma Eiropas grupas sekretāres amatu. Ar skaitu, kas salīdzinājumā ar 1988. gadu bija samazinājies, loģistika bija samazinājusies tādā mērā, ka sarežģīta struktūra vairs nebija pamatota.

(179) 2002. gadā Siemens, Hitachi un VA Tech iestājās atpakaļ aizliegtajā vienošanās [..].”

161    Apstrīdētā lēmuma 191.–198. apsvērumā Komisija ir izklāstījusi pierādījumus, kurus iesniegušas ABB vai Fuji grupas sabiedrības un kas, pēc Komisijas domām, pierāda, ka aizliegtā vienošanās ir turpinājusi pastāvēt pēc Siemens izstāšanās 1999. gada septembrī, kam sekoja Hitachi un “Schneider/VA Tech” 2000. gadā, un pirms to pakāpeniskās atgriešanās no 2002. gada marta. Vispirms Komisija apstrīdētā lēmuma 191.–196. apsvērumā ir norādījusi uz dokumentiem, kurus paziņojusi ABB savā lūgumā piešķirt imunitāti (skat. šī sprieduma 10. punktu) un kuri ir virkne telefaksu, ar kuriem laikposmā no 2000. gada 18. decembra līdz 2001. gada 22. janvārim apmainījās ABB, Melco un Alstom saistībā ar sanāksmēm un GIS projektu piešķiršanu. Pēc tam apstrīdētā lēmuma 197. apsvērumā Komisija ir izklāstījusi dokumentu, kuru ir iesniegusi ABB savā lūgumā piešķirt imunitāti un kurā ir ietverts “komitejas sanāksmju” saraksts, kas aptver daļu no perioda 2000. un 2001. gadā un kurš ir datēts 2000. gada 12. maijā. Tā ir norādījusi, ka no šī saraksta izrietot, ka šo sanāksmju dalībnieces bija Reyrolle, Alstom, Schneider, ABB, Melco un Toshiba, bet ne Siemens un “JAEPS (Hitachi)”, kas atbilstot ABB paziņojumam 2004. gada 4. oktobra atbildē uz Komisijas informācijas pieprasījumu (skat. šī sprieduma 15. punktu), “saskaņā ar kuru šīs divas pēdējās sabiedrības nepiedalījās aizliegtajā vienošanās tajā laikā”. Visbeidzot apstrīdētā lēmuma 198. apsvērumā tā ir izvirzījusi virkni dokumentu, kurus iesniegušas Fuji grupas sabiedrības savā lūgumā saskaņā ar paziņojumu par sadarbību (skat. šī sprieduma 20. punktu) un ABB 2004. gada 7. maija papildinājumā savam lūgumam piešķirt imunitāti (skat. šī sprieduma 12. punktu), izklāstot nolīgumus, kas noslēgti starp aizliegtās vienošanās dalībniekiem par astoņiem GIS projektiem, kuriem aizliegtajā vienošanās ir atsauces numuri [konfidenciāli], kas pierāda, ka aizliegtā vienošanās darbojās visā šī perioda laikā.

162    Apstrīdētā lēmuma 286. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka šie lietas materiāli pierādot, ka “pati aizliegtā vienošanās ir turpinājusies bez [Siemens un Hitachi] (skat., piemēram, iepriekš minēto 191.–198. apsvērumu), pēc kā [šie pēdējie minētie uzņēmumi] ir uz laiku pārtraukuši savu piedalīšanos tajā”.

163    No Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punkta un Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta izriet, ka, nosakot naudas sodu, kurš jāuzliek par konkurences tiesību pārkāpumu, apmēru, papildus pārkāpuma smagumam ir jāņem vērā tā ilgums.

164    Pastāvot strīdam par to, vai ir noticis pārkāpums, juridiskās drošības prasība, kuru bauda tirgus dalībnieki, nozīmē, ka Komisija, kam ir uzlikts pienākums pierādīt tās konstatētos pārkāpumus, iesniedz juridiski pietiekamus pierādījumus tam, ka pastāv apstākļi, kas veido pārkāpumu. Attiecībā uz minēto pārkāpuma ilgumu tas pats tiesiskās drošības princips nosaka, ka tad, ja nav pierādījumu, uz kuriem pamatojoties varētu tieši pierādīt pārkāpuma ilgumu, Komisija iesniedz vismaz tādus pierādījumus, kas attiecas uz apstākļiem, kuri ir pietiekami tuvi laika ziņā, tā, lai saprātīgi varētu atzīt, ka šis pārkāpums ir turpinājies nepārtraukti laika posmā no viena līdz otram minētajam datumam (Pirmās instances tiesas 1994. gada 7. jūlija spriedums lietā T‑43/92 Dunlop Slazenger/Komisija, Recueil, II‑441. lpp., 79. punkts; 2000. gada 6. jūlija spriedums lietā T‑62/98 Volkswagen/Komisija, Recueil, II‑2707. lpp., 188. punkts, un iepriekš 154. punktā minētais spriedums lietā Degussa/Komisija, 114. un 153. punkts).

165    Saistībā ar pierādīšanas līdzekļiem, kurus Komisija var izmantot šajā ziņā, ir svarīgi atgādināt, ka, tā kā aizliegums piedalīties pret konkurenci vērstās darbībās un nolīgumos, kā arī pārkāpējiem piemērojamie sodi ir vispārzināmi, ir ierasts, ka darbības, ko tie veic, un nolīgumi norisinās slepeni, ka sanāksmes norisinās slepeni, visbiežāk trešajā valstī, un ka ar tām saistītā dokumentācija tiek samazināta līdz minimumam. Pat ja Komisija atklāj pierādījumus, kas tiešā veidā apliecina prettiesisku saziņu starp tirgus dalībniekiem, tādu kā sanāksmes protokoli, tie parasti ir tikai fragmentāri un izkaisīti, kā rezultātā bieži noteiktas detaļas jārekonstruē, izmantojot dedukciju. Vairumā gadījumu pret konkurenci vērstu darbību vai nolīguma pastāvēšana ir jāsecina no noteiktām sakritībām vai norādēm, kuras, skatot tās kopsakarā, nepastāvot citam loģiskam izskaidrojumam, var būt pierādījums par konkurences tiesību pārkāpumu (iepriekš 61. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 55.–57. punkts). Šādas norādes un sakritības ļauj atklāt ne tikai pret konkurenci vērstu darbību vai nolīgumu pastāvēšanu, bet arī turpinātas pret konkurenci vērstas darbības ilgumu un nolīgumu, kas ir noslēgti, pārkāpjot konkurences normas, piemērošanas laika posmu (Tiesas 2006. gada 21. septembra spriedums lietā C‑113/04 Technische Unie/Komisija, Krājums, I‑8831. lpp., 166. punkts).

166    Turklāt tas, ka šāds pierādījums par nepārtrauktu pārkāpumu netika iesniegts par konkrētiem periodiem, nav šķērslis, lai pārkāpumu uzskatītu par turpinātu kopējā periodā, kas ir plašāks nekā šie periodi, jo šāds konstatējums balstās uz objektīvām un saskaņotām norādēm. Šādā pārkāpumā vairāku gadu garumā tas, ka aizliegtā vienošanās izpaužas dažādos laika posmos, kurus var nodalīt ar lielākiem vai mazākiem laika posmiem, neietekmē šīs aizliegtās vienošanās esamību, ja vien šo pārkāpumu veidojošām dažādām darbībām ir viens mērķis un tās veido vienotu un nepārtrauktu pārkāpumu (iepriekš 165. punktā minētais spriedums lietā Technische Unie/Komisija, 169. punkts).

167    Šajā lietā Alstom neapstrīd, ka darbības, kurās piedalījies attiecīgais uzņēmums aizliegtajās vienošanās, ir attīstījušās visa perioda laikā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 1999. gada 28. oktobrim, pēc tam no 2000. gada 15. decembra līdz 2001. gada 22. janvārim un visbeidzot no 2002. gada 26. marta līdz 2004. gada 11. maijam. Tā arī neapstrīd, ka šīs dažādās darbības ietilpst pārkāpumā, kuram ir viens mērķis, un kas ietilpst vienotā un nepārtrauktā pārkāpumā. Tā vienīgi apstrīd šī pārkāpuma ilgumu, pamatojot ar to, ka Komisija nav juridiski pietiekami un saskaņā ar prasībām, kas izriet no Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punkta, Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta un no tiesiskās drošības principa, iesniegusi pierādījumus par aizliegtās vienošanās darbībām periodos no 1999. gada 28. oktobra līdz 2000. gada 15. decembrim un 2001. gada 22. janvāra līdz 2002. gada 26. martam. Citiem vārdiem sakot, ar šo pamatu Alstom neapstrīd pēc būtības Komisijas vērtējumus par pārkāpuma vienoto un nepārtraukto raksturu, bet vienīgi izvirza saistībā ar šī pārkāpuma ilgumu Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punkta, Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta pārkāpumu, kā arī tiesiskās drošības principa pārkāpumu attiecībā uz pierādīšanas pienākumu.

168    Saistībā ar prasības sesto pamatu tādējādi rodas jautājums, vai Komisija pietiekami juridiski un saskaņā ar prasībām, kas izriet no Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punkta, Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta un no tiesiskās drošības principa, ir pierādījusi aizliegtās vienošanās īstenošanu periodos no 1999. gada 28. oktobra līdz 2000. gada 15. decembrim un 2001. gada 22. janvāra līdz 2002. gada 26. martam.

169    Vispirms ir jānorāda, ka Alstom nav apstrīdējusi Komisijas vērtējumus saistībā ar aizliegtās vienošanās organizāciju un funkcionēšanu, kuri izklāstīti apstrīdētā lēmuma 170. apsvērumā un saskaņā ar kuriem “aizliegtās vienošanās dalībnieki ir veikuši sarežģītus piesardzības pasākumus gan pasaules, gan Eiropas mērogā, lai kamuflētu vai slēptu to kontaktus vai to sanāksmes”, un “šie slēpšanas pasākumi pastāvēja kopš aizliegtās vienošanās sākuma un tika pastiprināti kopš 2002. gada”. Ņemot vērā iepriekš 165. punktā minēto judikatūru, Komisija šajā lietā ir pamatoti balstījusi savu vērtējumu par pārkāpuma ilgumu uz visu pierādījumu un norāžu kopuma izvērtēšanu, kuras tā ir uzskatījusi par atbilstīgām šajā lietā.

170    Alstom būtībā apgalvo, ka Komisijas pieņemtie pierādījumi un norādes neļauj pierādīt, ka pēc tam, kad tās attīstījušās vienpadsmit gadus un sešus mēnešus, darbības, kurās piedalījies attiecīgais uzņēmums aizliegtajā vienošanās, ir īstenotas periodā no 1999. gada 28. oktobra līdz 2000. gada 15. decembrim, proti, trīspadsmit mēnešus. Turklāt šie pierādījumi un šīs norādes nepierādot, ka pēc tam, kad tās tika atsāktas uz nedaudz ilgāk par vienu mēnesi, minētās darbības tika īstenotas periodā no 2001. gada 22. janvāra līdz 2002. gada 26. martam, proti, četrpadsmit mēnešiem, lai atkal atsāktos uz vienu gadu un astoņiem mēnešiem. Tādējādi ir jāizvērtē katra pierādījuma un norādes, ko Komisija pieņēmusi apstrīdētajā lēmumā, pierādījuma vērtība.

171    Alstom kļūdaini apgalvo, ka katrs no šiem attiecīgajiem pierādījumiem vai norādēm liecina par aizliegtās vienošanās darbībām vienīgi datumā, kurā tas konstatēts. Alstom neizvērtē to, ka šie dokumenti var arī apliecināt pārkāpuma nepārtrauktību.

172    Šajā lietā Komisija apstrīdētajā lēmumā ir pamatoti uzskatījusi, ka virkne ABB iesniegto telefaksu apliecina aizliegtās vienošanās darbības periodā “ap 2000. gadu”. Papildus tam, ka šī virkne pierāda konkrēta nolīguma pastāvēšanu starp ABB, Melco un Alstom saistībā ar GIS projektu sarakstu, tā sniedz arī norādi par aizliegtās vienošanās darbību īstenošanu 2001. gada sākumā saistībā ar citu GIS projektu sarakstu, kas pievienots pirmajam 2000. gada 18. decembra virknes telefaksam.

173    Turpinot Komisija ir pamatoti uzskatījusi, ka 2000. gada 12. maija saraksts par trīspadsmit “komitejas sanāksmēm”, kas bija paredzētas periodā no 2000. gada 18. maija līdz 2001. gada 17. maijam, bija norāde, ka aizliegtās vienošanās darbības ir tikušas īstenotas starp Reyrolle, Alstom, Schneider, ABB, Melco un Toshiba līdz 2001. gada 17. maijam. Šo “komitejas sanāksmju” pret konkurenci vērstais mērķis var tikt secināts no tā, ka šajā sarakstā katrs attiecīgais uzņēmums tika apzīmēts ar kodu, kas tam bija aizliegtās vienošanās ietvaros, kā tas ir izklāstīts apstrīdētā lēmuma 142. un 197. apsvērumā, un ka, gluži kā to ir apstiprinājuši vairāki aizliegtās vienošanās dalībnieki, noteiktas konkrētas sanāksmes – Eiropas/Japānas kopēja komiteja un Eiropas komiteja, kas piedalījušās aizliegtās vienošanās operacionālajā funkcionēšanā, – bija plānotas, kā tas izriet arī no apstrīdētā lēmuma 150. un 151. apsvēruma. Turklāt, tā kā sešu šo sanāksmju faktisko notikšanu vai nu ir apstiprinājuši noteikti aizliegtās vienošanās dalībnieki, vai tā ir apstiprināta ar citiem pierādījumiem lietas materiālos, tādiem kā dokumentiem par ceļojuma izdevumiem vai personīgajos plānotājos, aizliegtās vienošanās darbība periodā no 2000. gada 18. maija līdz 2001. gada 18. janvārim var tikt uzskatīta par pierādītu.

174    Visbeidzot, pat neapskatot nolīgumu, kas panākts par GIS projektu, kuram ir atskaites numurs [konfidenciāli] un saistībā ar kuru Alstom septītā pamata sakarā izvirza tiesību uz aizstāvību aizsardzības principa pārkāpumu, ne pat nolīgumu, kas panākts par GIS projektu, kuram ir atskaites numurs [konfidenciāli] un kurā tā nav piedalījusies, Komisija ir pamatoti uzskatījusi, ka nolīgumi, kuros Alstom ir piedalījusies saistībā ar sešiem citiem GIS projektiem, kuriem ir atskaites numuri [konfidenciāli], pierāda, ka aizliegtā vienošanās tika īstenota vai vismaz tai bija iedarbība periodā no 1998. gada 27. augusta, datuma, kurā tā bija noslēgusi nolīgumu par GIS projektu, kuram ir atskaites numurs [konfidenciāli], un 2001. gada 28. oktobri, datumu, kurā nolīgumam par GIS projektu, kuram ir atskaites numurs [konfidenciāli], beidzās iedarbība.

175    Šajā ziņā ir svarīgi atgādināt, ka, lai varētu uzskatīt, ka pastāv nolīgums EKL 81. panta 1. punkta un līdzīgi EEZ līguma 53. panta nozīmē, pietiek ar to, ka konkrētie uzņēmumi ir izteikuši kopīgu gribu darboties tirgū noteiktā veidā (Pirmās instances tiesas 1991. gada 24. oktobra spriedums lietā T‑2/89 Petrofina/Komisija, Recueil, II‑1087. lpp., 211. punkts, un 1992. gada 10. marta spriedums lietā T‑13/89 ICI/Komisija, Recueil, II‑1021. lpp., 253. punkts; šajā ziņā skat. arī iepriekš 87. punktā minēto spriedumu lietā ACF Chemiefarma/Komisija, 112. punkts, un iepriekš 87. punktā minēto spriedumu lietā van Landewyck u.c./Komisija, 86. punkts). Turklāt EKL 81. pants ir piemērojams, ja aizliegtās vienošanās iedarbība ir turpinājusies, tai neesot formāli izbeigtai (šajā ziņā skat. iepriekš minēto Pirmās instances tiesas 1992. gada 10. marta spriedumu lietā ICI/Komisija, 254. punkts, un 2001. gada 13. decembra spriedumu lietā T‑48/98 Acerinox/Komisija, Recueil, II‑3859. lpp., 63. punkts). Iepriekš minētā judikatūra pēc analoģijas ir piemērojama EEZ līguma 53. panta 1. punktam.

176    No tā izriet, ka tiktāl, ciktāl Alstom nav apstrīdējusi to, ka ir noslēgusi, piemērojot aizliegtās vienošanās noteikumus, nolīgumus par sešu GIS projektu, kuriem ir atskaites numuri [konfidenciāli], piešķiršanu aizliegtās vienošanās ietvaros, vai to, ka šiem nolīgumiem, apskatītiem kopumā un ņemot vērā to spēkā stāšanās datumu un periodu, ir bijusi iedarbība periodā no 1998. gada 27. augusta, datuma, kurā stājās spēkā nolīgums par projektu, kuram atsauces numurs ir [konfidenciāli], un līdz 2001. gada 28. oktobrim, kurā beidzās nolīgums par GIS projektu, kuram ir atsauces numurs [konfidenciāli], Komisija varēja pamatoti uzskatīt, ka šie nolīgumi ir norādes par to, ka pārkāpums tika nepārtraukti īstenots visa attiecīgā perioda laikā.

177    Alstom neņem vērā to, ka, lai gan katrs no iepriekš minētajiem pierādījumiem, apskatīts atsevišķi, liecina vienīgi par aizliegtās vienošanās izpausmēm periodā no 1999. gada septembra līdz 2002. gada martam, tās var, apskatītas kopumā un neesot nevienam citam loģiskam izskaidrojumam, sniegt pietiekamus pierādījumus par pārkāpuma nepārtrauktību. Taču šajā procesā Alstom nav iesniegusi nevienu loģisku izskaidrojumu saistībā ar tās apgalvojumiem par pārtraukumiem darbībās, kurās piedalījies attiecīgais uzņēmums aizliegtajā vienošanās, periodā no 1999. gada 28. oktobra līdz 2000. gada 15. decembrim un no 2001. gada 22. janvāra līdz 2002. gada 26. martam (skat. šī sprieduma 170. punktu) un, konkrētāk, nav minējusi iemeslus, kādēļ minētās darbības tika atsāktas vienīgi uz ierobežotu laiku nedaudz vairāk nekā viena mēneša garumā periodā no 2000. gada 15. decembra līdz 2001. gada 22. janvārim, starp diviem pārtraukuma periodiem no 1999. gada 28. oktobra līdz 2000. gada 15. decembrim un no 2001. gada 22. janvāra līdz 2002. gada 26. martam. Šajā ziņā pierādījumi par aizliegtās vienošanās pastāvīgajām izpausmēm periodā no 1999. gada septembra līdz 2002. gada martam, lai gan Siemens piedalīšanos pārtrauca, kurai sekoja Hitachi un “Schneider/VA Tech”, piedalīšanās pārtraukšana, kā arī Komisijas apkopotais norāžu kopums par to, ka darbības, kurās piedalījies attiecīgais uzņēmums aizliegtajā vienošanās visa attiecīgā perioda laikā, ir jāuzskata par pietiekamiem pierādījumiem, ka aizliegtā vienošanās ir nepārtraukti īstenota periodā no 1999. gada 28. oktobra līdz 2000. gada 15. decembrim, kā arī no 2001. gada 22. janvāra līdz 2002. gada 26. martam.

178    Turklāt Alstom situācija nevar tikt salīdzināta ar Siemens situāciju, jo Siemens gadījumā Komisija varēja pamatoties uz citu aizliegtās vienošanās dalībnieku saskanīgajiem paziņojumiem, lai secinātu, ka Siemens bija beigusi piedalīties aizliegtajā vienošanās 1999. gada septembrī, un līdz ar to uzskatīt, ka šajā datumā tā bija beigusi pildīt nolīgumus, kas noslēgti par GIS projektiem, kuru atskaites numuri ir [konfidenciāli] un kuriem bija paredzēts īstenot iedarbību periodā no 1998. gada 27. augusta līdz 2001. gada 28. oktobrim. Visbeidzot apstrīdētā lēmuma 169. apsvērumā ir norādīts, ko neapstrīd Alstom, ka lietas materiālos ir iekļauti pierādījumi saskaņā ar kuriem, tad, kad Siemens bija uz laiku pārtraukusi piedalīšanos aizliegtajā vienošanās, tās citi dalībnieki noteiktu laiku bija mēģinājuši to sodīt par izstāšanos, ar to konkurējot par GIS projektiem visā pasaulē; tas pierāda, ka pati Siemens vairs neizpildīja aizliegtās vienošanās noteikumus.

179    Līdz ar to ir jākonstatē, ka Komisija nav pārkāpusi ne noteikumus par pierādījumiem, kas izriet no Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punkta un Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta, ne tiesiskās drošības principu, apstrīdētā lēmuma 1. panta b) punktā konstatējot, ka pārkāpums, par kuru tiek vainota Alstom, tika īstenots nepārtraukti no 1988. gada 15. aprīļa līdz 2004. gada 8. janvārim, proti, piecpadsmit gadus un astoņus mēnešus, kas pamato naudas soda, kurš tai uzlikts apstrīdētā lēmuma 2. panta b) un c) punktā, pamatsummas paaugstināšanu par 155 %.

180    Tādēļ Alstom izvirzītais sestais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

181    Turklāt no iepriekš minētā izriet, ka nolīgums, kas noslēgts par GIS projektu ar atskaites numuru [konfidenciāli], nav neaizstājams pierādījums, lai konstatētu vērtējuma, kuru Komisija veikusi apstrīdētajā lēmumā, pamatotību un saskaņā ar kuru attiecīgais pārkāpums ir nepārtraukti īstenots visā periodā no 1999. gada 28. oktobra līdz 2002. gada 26. martam, un ka tas varēja juridiski pietiekami tikt pamatots, balstoties uz citiem pierādījumiem, kas atbalsta šo pašu vērtējumu.

182    No tā izriet, ka iebildums, ar kuru apgalvots tiesību uz aizstāvību aizsardzības principa pārkāpums un kurš ir izvirzīts septītajā pamatā, ir jānoraida kā neefektīvs, jo tas attiecas uz pierādījumu, kas apstrīdētajā lēmumā var tikt uzskatīts par tādu, kurš sniegts pabeigtības labad.

 Par prasījumiem atcelt vai grozīt apstrīdētā lēmuma 2. panta b) un c) punktu

183    Savā ceturtajā un septītajā pamatā Alstom lūdz atcelt vai pakārtoti – samazināt individuālo naudas sodu, kas tai uzlikts apstrīdētā lēmuma 2. panta b) punktā. Ar savu pirmo un otro pamatu, kurus ir lietderīgi izvērtēt kopā, tā lūdz atcelt vai pakārtoti – samazināt naudas soda summu, kas tai ir jāmaksā solidāri kopā ar Areva T&D SA un kas tai tika uzlikts apstrīdētā lēmuma 2. panta c) punktā.

184    Savā pirmajā un ceturtajā pamatā Areva grupas sabiedrības lūdz atcelt naudas sodu, kas tām uzlikts apstrīdētā lēmuma 2. panta c) punktā, vai pakārtoti – samazināt šī naudas soda summu.

 Par noilguma noteikumu pārkāpumu saistībā ar individuālo naudas sodu, kas Alstom uzlikts apstrīdētā lēmuma 2. panta b) punktā

–       Lietas dalībnieku argumenti

185    Alstom ar sava ceturtā pamata trešo daļu pakārtoti apgalvo, gadījumam, ja minētā pamata pirmā daļa tiktu apmierināta, neapmierinot šī pamata otro daļu, Regulas Nr. 1/2003 25. panta pārkāpumu, kas būtībā izriet no tā, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dienā bija iestājies noilgums Komisijas pilnvarām uzlikt individuālu naudas sodu par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 1992. gada 6. decembrim.

186    Komisija noraida Alstom argumentus un lūdz noraidīt iepriekš minēto pamatu.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

187    Šo pamatu Alstom ir izvirzījusi gadījumam, ja tiktu nospriests, ka tā nevar tikt uzskatīta par atbildīgu par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodā no 1992. gada 7. decembra līdz 2004. gada 8. janvārim, jo tā nav īstenojusi noteicošu ietekmi uz meitas sabiedrībām, kas tai pilnībā pieder un kas darbojas P & I nozarē, bet ja personiskā atbildība, kura tai prasīta sakarā ar attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos iepriekšējā periodā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 1992. gada 6. decembrim, nav tikusi pārnesta minētajām meitas sabiedrībām.

188    Saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 25. pantu Komisijas pilnvaru sodīt par EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu noilgums ir pieci gadi. Noilguma termiņu skaita no dienas, kad izdarīts pārkāpums. Tomēr pārkāpumu turpināšanas vai atkārtošanas gadījumā noilguma laiku skaita no dienas, kad pārtrauc pārkāpumu. Gadījumā, ja pārkāpums, kurā ir vainojama Alstom, būtu beidzies 1992. gada 6. decembrī, Komisijas pilnvarām uzlikt tai naudas sodu par šo pārkāpumu būtu iestājies noilgums apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumā, proti, 2007. gada 24. janvārī.

189    Tomēr, tā kā ceturtā pamata pirmā daļa tika noraidīta, jo Alstom ir īstenojusi noteicošu ietekmi pār meitas sabiedrībām, kas darbojas P & I nozarē, periodā no 1992. gada 7. decembra līdz 2004. gada 8. janvārim (skat. šī sprieduma 80.–110. punktu), pieņēmums, uz kura ir balstīts šis iebildums, nav pamatots. Līdz ar to tas nevar tikt akceptēts.

 Par naudas sodu samaksas solidaritātes noteikumu, kuri izriet no EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta, pārkāpumu, par EKL 7. panta pārkāpumu, par tiesiskās drošības principa, atpakaļejoša spēka aizlieguma principa, vienlīdzīgas attieksmes principa, samērīguma principa, tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā principa un sodu individuālā rakstura principa pārkāpumu, kā arī par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi saistībā ar naudas sodiem, kas uzlikti Alstom un Areva grupas sabiedrībām apstrīdētā lēmuma 2. panta c) punktā

–       Lietas dalībnieku argumenti

190    Alstom ar savu pirmo pamatu apgalvo, ka Komisija, apstrīdētā lēmuma 2. panta c) punktā uzliekot tai naudas sodu EUR 53 550 000 apmērā, kas jāmaksā solidāri kopā ar Areva T&D SA, ir pārkāpusi tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Sakarā ar to tās procesuālā situācija esot bijusi saistīta ar Areva T&D SA situāciju.

191    Ar savu otro pamatu Alstom vispirms norāda, ka, apstrīdētā lēmuma 2. panta c) punktā uzliekot tai naudas sodu EUR 53 550 000 apmērā, kas jāmaksā solidāri kopā ar Areva T&D SA, Komisija ir pārkāpusi naudas sodu samaksas solidaritātes noteikumus, kas izriet no EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta. Šie noteikumi ļaujot solidāri maksājamu naudas sodu uzlikt vienīgi sabiedrībām, kas lēmuma, ar kuru uzlikts naudas sods, pieņemšanas dienā ir ietilpušas vienā un tajā pašā grupā un no kurām katrai var tikt tieši un formāli prasīta atbildība par pārkāpumu, jo tai ir tieša interese šajā pārkāpumā. Turklāt Alstom apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi savu pienākumu pamatot tās pieņemtos individuālos lēmumus, apstrīdētajā lēmumā nenorādot iemeslus, kas tai ir likuši uzskatīt, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dienā Alstom veidoja vienotu ekonomisku vienību ar Areva T&D SA, un personīgo interesi, kas tai bijusi pārkāpumā. Turklāt apstrīdētais lēmums šajā ziņā esot balstīts uz pretrunīgiem pamatojumiem, jo tā 358. apsvēruma b) un c) punktā un 371. apsvēruma a) punktā esot norādīts, ka solidāri maksājamais naudas sods atbilst periodam, kurā Alstom veidoja ekonomisku vienību ar Areva T&D SA, kaut gan tā 371. apsvēruma c) punktā parādot, ka šis naudas sods praksē aptver arī periodu, kurā tas tā nebija. Turklāt Alstom norāda, ka Komisija ir pārkāpusi sodu individuālā rakstura vispārējo principu, jo tā ir uzlikusi solidāri maksājamu naudas sodu par pārkāpumu, par kuru tā nav bijusi personīgi atbildīga. Visbeidzot Alstom uzskata, ka Komisija ir pārkāpusi tiesiskās drošības principu, jo tā ir radījusi juridiskās nenoteiktības situāciju attiecībā uz apstrīdētā lēmuma izpildi, saistībā ar parādnieka pienākumu maksāt naudas sodu, kurš rodas vienīgi, ja Komisija prasa atbildību vienam no solidārajiem kopparādniekiem, un tā ir saistījusi katra kopparādnieka juridisko situāciju ar cita kopparādnieka juridisko situāciju.

192    Areva grupas sabiedrības ar ceturtā pamata pirmo daļu un pirmā pamata otro daļu apgalvo, ka Komisija, apstrīdētā lēmuma 2. panta c) punktā uzliekot tai naudas sodu EUR 53 550 000 apmērā, kas jāmaksā solidāri kopā ar Areva T&D SA, ir pārkāpusi naudas sodu samaksas solidaritātes noteikumus, kas izriet no EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta. Šie noteikumi neļaujot uzlikt solidāri maksājamu naudas sodu sabiedrībām, kas lēmuma, ar kuru uzlikts naudas sods, pieņemšanas dienā vairs nav ietilpušas vienā un tajā pašā grupā. Turklāt Areva grupas sabiedrības apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi savu pienākumu pamatot tās pieņemtos individuālos lēmumus, apstrīdētajā lēmumā nenorādot iemeslus, kas tai ir likuši uzskatīt, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dienā Alstom veidoja vienotu ekonomisku vienību ar Areva T&D SA.

193    Ar ceturtā pamata piekto daļu Areva grupas sabiedrības arī apgalvo, ka Komisija būtībā ir pārkāpusi tiesiskās drošības principu, jo tā, lai uzliktu naudas sodu, kas solidāri jāmaksā Areva T&D SA un Alstom, ir piemērojusi jaunu sodu politiku vai jaunus noteikumus naudas sodu maksāšanas solidaritātes jomā, attiecībā uz apstākļiem, kuri ir notikuši pirms minēto noteikumu pieņemšanas.

194    Ar sava ceturtā pamata trešo un ceturto daļu Areva grupas sabiedrības apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi EKL 7. pantu, kā arī vienlīdzīgas attieksmes principu un samērīguma principu, jo tā ir deleģējusi valsts tiesai vai tiesnesim pilnvaras noteikt katras sodītās sabiedrības atbildību un tādēļ to attiecīgās daļas saistībā ar tām uzliktā naudas soda samaksu, liekot Areva T&D SA samaksāt Komisijai summas, kas beigu beigās būtu jāmaksā Alstom. Turklāt ar šī pamata sesto daļu Areva grupas sabiedrības apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, jo, uzliekot Areva T&D SA un Alstom solidāri maksājamu naudas sodu, tā esot sasaistījusi to juridisko situāciju.

195    Turklāt ar savu piekto pamatu Areva grupas sabiedrības apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi naudas sodu samaksas solidaritātes noteikumus, kas izriet no EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta, apstrīdētā lēmuma 2. panta c) punktā uzliekot tām naudas sodu EUR 25 500 000 apmērā, kas jāmaksā solidāri kopā ar Areva T&D SA, iepriekš nepierādot, kā tas izriet no to trešā pamata (skat. šī sprieduma 142. punktu), ka tās bija ekonomiska vienība pārkāpuma izdarīšanas laikā un ka tai katrai varēja tikt prasīta personiskā atbildība par minēto pārkāpumu.

196    Komisija noraida Alstom un Areva grupas sabiedrību argumentāciju un lūdz noraidīt visus to pamatus un iebildumus.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

197    Vispirms ir jāizvērtē naudas soda, kas solidāri jāmaksā EUR 53 550 000 apmērā un kas uzlikts Alstom un Areva T&D SA apstrīdētā lēmuma 2. panta c) punktā, tiesiskums.

198    Šajā ziņā vispirms ir jāizvērtē pamati vai iebildumi, kas būtībā ir saistīti ar EKL 81. panta EEZ līguma 53. panta un naudas sodu maksāšanas solidaritātes noteikumu pārkāpumu, kā arī pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, sākot ar apgalvoto pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi.

199    Kā ticis norādīts šī spriedums 96.–99. punktā un 125.–129. punktā, Komisija ir pietiekami juridiski pamatojusi apstrīdētajā lēmumā personisko atbildību, kas radusies Alstom un Areva T&D SA sakarā ar attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodā no 1992. gada 7. decembra līdz 2004. gada 8. janvārim, konstatējot, ka šīs sabiedrības tieši vai netieši vadīja šo uzņēmumu šī perioda laikā. Turklāt no apstrīdētā lēmuma 348.–356. apsvēruma, 358. apsvēruma b) un c) punkta, 369. apsvēruma un 317. apsvēruma a) un b) punkta tieši izriet, ka, tādēļ ka Alstom un Alstom T&D SA bija ekonomiska vienība Alstom grupā, Komisija nolēma prasīt personisku atbildību Alstom un Areva T&D SA (iepriekš – Alstom T&D SA) par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodā no 1992. gada 7. decembra līdz 2004. gada 8. janvārim un tām šajā ziņā apstrīdētā lēmuma 2. panta c) punktā uzlikt solidāri maksājumu naudas sodu EUR 53 550 000 apmērā.

200    Komisijai nevar tikt pārmests, ka tā nav speciāli pamatojusi solidāri maksājamo naudas sodu, kas uzlikts Alstom un Areva T&D SA, saistībā ar faktu, ka šīs sabiedrības vairs nebija viena ekonomiskā vienība apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dienā, jo, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma, šis apstāklis, pēc Komisijas domām, neliedz tām uzlikt solidāri maksājamu naudas sodu. No judikatūras izriet, ka Komisijai nav savā lēmumā jāiekļauj precīzs pamatojums saistībā ar vairāku aspektu novērtējumu, kam acīmredzami vai nu nav nozīmes, vai vienkārši ir otršķirīga nozīme saistībā ar tās vērtējumu (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Pirmās instances tiesas 2003. gada 8. jūlija spriedumu lietā T‑374/00 Verband der freien Rohrwerke u.c./Komisija, Recueil, II‑2275. lpp., 186. punkts, un 2007. gada 9. jūlija spriedumu lietā T‑282/06 Sun Chemical Group u.c./Komisija, Krājums, II‑2149. lpp., 58. punkts). Attiecībā uz jautājumu, vai Komisija varēja pamatoti izslēgt attiecīgos elementus no sava vērtējuma, ir jānorāda, ka šis aspekts attiecas uz apstrīdētā lēmuma tiesiskuma izvērtēšanu pēc būtības, nevis uz būtisku formas prasību neizpildi. Līdz ar to tas nevar būt EKL 253. panta pārkāpums (skat. šī sprieduma 88. punktu).

201    Nav arī pamatots Alstom iebildums, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 371. apsvēruma c) punktā esot nonākusi pretrunās, prasot Alstom personisku atbildību solidāri kopā ar Areva T&D SA un Areva T&D AG par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodā pēc Alstom grupas P & I nozares cesijas 2004. gada 8. janvārī. No minētā apsvēruma būtībā izriet, ka vienīgi Areva, Areva T&D Holding, Areva T&D SA, kā arī Areva T&D AG radās atbildība sakarā ar attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodā no 2004. gada 9. janvāra līdz 11. maijam, nevis Alstom.

202    Pamati vai iebildumi, kas saistīti ar pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, tādēļ ir pilnībā jānoraida kā nepamatoti.

203    Tādēļ ir jāizvērtē Alstom un Areva grupas sabiedrību izvirzītie pamati vai iebildumi pēc būtības un, pirmkārt, tie, ar kuriem tās būtībā norāda, ka EKL 81. panta un EEZ līguma 53. pants, kā arī naudas sodu samaksas solidaritātes noteikumi neļauj uzlikt solidāri maksājamu naudas sodu sabiedrībām, kurām nevar prasīt personisku atbildību un kuras vairs nav viena ekonomiska vienība lēmuma, ar kuru uzlikts naudas sods, pieņemšanas dienā.

204    Šajā ziņā ir svarīgi uzsvērt, ka solidaritāte par naudas sodu samaksu sakarā ar EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu ir juridiskas sekas, kas pilnībā izriet no šo pantu materiālo tiesību normām.

205    Kā izriet no judikatūras, kas izklāstīta šī sprieduma 134. punktā, solidaritāte par naudas soda, kas jāmaksā vairākām personām, samaksu sakarā ar uzņēmuma piedalīšanos EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumā izriet no tā, ka katrai no šīm personām var prasīt personisku atbildību par uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā. Uzņēmuma rīcības vienotība tirgū attaisno to, ka konkurences tiesību piemērošanas mērķiem sabiedrībām vai, vispārīgāk, tiesību subjektiem, kas var būt personiski atbildīgi, tiek prasīta atbildība solidāri (šajā ziņā skat. iepriekš 134. punktā minēto Tiesas spriedumu lietā Istituto Chemioterapico Italiano un Commercial Solvents/Komisija, 41. punkts; iepriekš 66. punktā minēto Pirmās instances tiesas spriedumu lietā HFB u.c./Komisija, 54., 524. un 525. punkts, un iepriekš 134. punktā minēto spriedumu lietā Tokai Carbon u.c./Komisija, 62. punkts). Solidaritāte par naudas sodu, kas uzlikti par EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu, samaksu, ciktāl tā ir vērsta uz to, lai garantētu minēto naudas sodu efektīvu iekasēšanu, atbalsta prevencijas mērķi, kuru kopumā tiecas sasniegt konkurences tiesības (šajā ziņā skat. iepriekš 87. punktā minēto Tiesas spriedumu lietā ACF Chemiefarma/Komisija, 172. un 173. punkts, un 2006. gada 29. jūnija spriedumu lietā C‑289/04 P Showa Denko/Komisija, Krājums, I‑5859. lpp., 61. punkts), ievērojot principu ne bis in idem, Savienības tiesību pamatprincipu, kas ir nostiprināts arī ECPAK 7. protokola 4. pantā un kurš aizliedz par vienu un to pašu konkurences tiesību pārkāpumu sodīt vairāk nekā vienu reizi par uzņēmuma rīcību tirgū, izmantojot tiesību subjektus, kam var tikt personiski prasīta atbildība (šajā ziņā skat. iepriekš 61. punktā minēto spriedumu lietā Aalborg Portland u.c./Komisija, 338. punkts; iepriekš 64. punktā minēto spriedumu lietā PVC II, 95.–99. punkts, un 2006. gada 13. decembra spriedumu apvienotajās lietās T‑217/03 un T‑245/03 FNCBV u.c./Komisija, Krājums, II‑4987. lpp., 340. punkts).

206    Tas, ka personiskās atbildības, kas radušās vairākām sabiedrībām, par viena un tā paša uzņēmuma dalību vienā pārkāpumā nav identiskas, nav šķērslis tam, ka tām tiek uzlikts solidāri maksājams naudas sods, jo solidaritāte par naudas soda samaksu aptver vienīgi pārkāpuma periodu, kurā tās bija viena ekonomiska vienība un līdz ar to bija uzņēmums konkurences tiesību nozīmē. Katrā ziņā no prasītāju iepriekš minētās judikatūras neizriet, ka solidāri maksājamais naudas sods varēja tikt uzlikts vienīgi sabiedrībām, kuras veidoja ekonomisku vienību lēmuma, ar kuru uzlikts naudas sods, pieņemšanas dienā. Tādēļ Komisija varēja pamatoti, apstrīdētā lēmuma 2. panta c) punktā uzliekot Alstom un Areva T&D SA solidāri maksājuma naudas sodu EUR 53 550 000 apmērā, neņemt vērā to, ka šīs divas sabiedrības vairs nebija ekonomiska vienība 2007. gada 24. janvārī.

207    Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija varēja apstrīdētā lēmuma 2. panta c) punktā uzlikt Alstom un Areva T&D SA solidāri maksājamu naudas sodu EUR 53 550 000 apmērā par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodā no 1992. gada 7. decembra līdz 2004. gada 8. janvārim, jo, kā arī izriet no šī sprieduma 80.–141. punkta, tā varēja pamatoti konstatēt, ka katrai no abām sabiedrībām varēja tikta prasīta personiskā atbildība par šo piedalīšanos.

208    Līdz ar to kā nepamatoti ir jānoraida pamati vai iebildumi, kuri būtībā izriet no EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpuma, kā arī no naudas sodu samaksas solidaritātes noteikumiem.

209    Turpinājumā ir jāizvērtē pamati un iebildumi, kas izriet no atpakaļejoša spēka aizlieguma principa un tiesiskās drošības principa pārkāpuma.

210    Tiesiskās drošības principam, kas ir Savienības tiesību vispārējs princips un saskaņā ar kuru jebkuram Savienības tiesiskajam regulējumam, it īpaši, ja tajā ir noteikts vai ļauts noteikt sodu, ir jābūt skaidram un precīzam, lai attiecīgajām personām nepārprotami būtu zināmas no tā izrietošās tiesības un pienākumi un lai tās varētu veikt atbilstošus pasākumus (šajā ziņā skat. Tiesas 1984. gada 25. septembra spriedumu lietā 117/83 Könecke, Recueil, 3291. lpp., 11. punkts; iepriekš 61. punktā minēto spriedumu lietā Jungbunzlauer/Komisija, 71. punkts un tajā minētā judikatūra). Šis princips attiecas gan uz krimināltiesiska rakstura normām, gan īpašiem administratīviem instrumentiem, kas nosaka vai ļauj noteikt administratīvus sodus. Tas attiecas ne tikai uz normām, kas nosaka pārkāpuma sastāvu, bet arī uz normām, kuras definē sekas, ko rada pirmo minēto normu pārkāpums (skat. iepriekš 61. punktā minēto spriedumu lietā Jungbunzlauer/Komisija, 72. punkts un tajā minētā judikatūra).

211    Turklāt atpakaļejoša spēka aizlieguma princips, kā tas ir izklāstīts šī sprieduma 131.–133. punktā, ir neatņemama vispārējo tiesību principu – kuru ievērošanu nodrošina Savienības tiesa – sastāvdaļa un tas prasa, lai EKL 81. panta un EEZ līguma 53. pantā piemērošanas lēmumā piemērotie noteikumi par atzīšanu par vainojamu un sodīšanu par konkurences tiesību pārkāpumiem atbilstu tiem noteikumiem, kas bija spēkā pārkāpuma, kurš ir konstatēts vai par kuru ir piemērots sods, izdarīšanas laikā. Šis princips iestājas pret to, ka saistībā ar pārkāpumu tiek ar atpakaļejošu spēku piemēroti jauni atzīšanas par vainojamu un sodīšanas noteikumi, kuri nebija saprātīgi paredzami šī pārkāpuma izdarīšanas dienā.

212    No iepriekš 134. un 205. punktā minētās judikatūras izriet, ka atzīšanas par vainojamu un sodīšanas par konkurences tiesību pārkāpumiem noteikumi, kurus Komisija piemērojusi šajā lietā, jau ir bijuši formulēti brīdī, kad pārkāpums tika izdarīts, proti, šajā gadījumā periodā no 1992. gada 7. decembra līdz 2004. gada 8. janvārim, un ka katrā ziņā tie nevar tikt uzskatīti par tādiem, kas pirmo reizi formulēti apstrīdētajā lēmumā. Šie noteikumi bija zināmi vai vismaz tos vajadzēja zināt Alstom un Areva grupas sabiedrībām faktu norises laikā. Turklāt šie noteikumi bija pietiekami skaidri un precīzi, lai minētās sabiedrības būtu varējušas saprātīgi paredzēt to piemērošanas rezultātu saistībā ar lietas apstākļiem. Kā tas ticis minēts šī sprieduma 140. punktā, tas turklāt var izskaidrot to, kādēļ cesijas līgumā tika ietverta atbildības nodrošinājuma klauzula gadījumam, ja Areva T&D SA un Areva T&D AG tiktu prasīta atbildība par iepriekš izdarītiem pārkāpumiem. Līdz ar to Alstom un Areva grupas sabiedrības šajā lietā nevar pamatoti izvirzīt atpakaļejoša spēka aizlieguma principa un tiesiskās drošības principa pārkāpumu, kas izriet no solidāri maksājamā naudas soda EUR 53 550 000 apmērā, kurš Alstom un Areva T&D SA uzlikts apstrīdētā lēmuma 2. panta c) punktā.

213    Tiktāl, ciktāl pamats, kas izriet no tiesiskās drošības principa pārkāpuma, var tikt interpretēts kā iebilde par prettiesiskumu, kas vērsta pret noteikumiem naudas sodu maksāšanas solidaritātes jomā, jo šie noteikumi būtu nenoteiktības avots saistībā ar naudas soda samaksu, parādnieka, kuram ir pienākums maksāt, noteikšanu un solidāro kopparādnieku juridisko situāciju, minētais pamats nozīmē lemšanu par paša “naudas sodu maksāšanas solidaritātes” režīma konkurences tiesībās tiesiskumu un pārbaudīšanu, vai no tā izrietošās tiesības un pienākumus sodītās sabiedrības varēja zināt ar pietiekamu precizitāti. Tāpat kā jēdziens “uzņēmums” konkurences tiesību nozīmē ir vienīgi pilnībā piemērojams (skat. šī sprieduma 205. punktu), jēdziens “solidaritāte par naudas sodu samaksu” ir autonoms jēdziens, kas ir jāinterpretē, ņemot vērā konkurences tiesību sistēmas mērķus un sistēmu, kurā tas ietilpst, un attiecīgā gadījumā vispārējos principus, kas izriet no valsts tiesību sistēmu kopuma.

214    Ar vēstuli, kas Pirmās instances tiesas kancelejā reģistrēta 2009. gada 18. jūnijā (skat. šī sprieduma 42. punktu), un pretēji tam, ko tā ir apgalvojusi tiesas sēdē (skat. šī sprieduma 39. punktu), Komisija ir norādījusi, ka tad, kad tā uzliek vairākām sabiedrībām solidāri maksājamu naudas sodu, nesniedzot nekādu citu precizējumu vai norādi sava lēmuma rezolutīvajā daļā, tā neparedz atrisināt jautājumu par dažādu kopparādnieku attiecībām sakarā ar attiecīgo ieguldījumu minētā naudas soda samaksā. Tomēr ir svarīgi norādīt, ka lēmums, ar kuru Komisija vairākām sabiedrībām uzliek solidāri maksāt naudas sodu, obligāti rada visas sekas, kas saistītas ar naudas sodu maksāšanas tiesisko regulējumu konkurences tiesībās, gan attiecībās starp parādnieku un solidārajiem kopparādniekiem, gan attiecībās starp solidārajiem kopparādniekiem. Tādējādi ne Komisija, ne prasītājas nevar pamatoti apgalvot, ka solidaritāte par naudas sodu samaksu regulē attiecības starp kreditoru un solidārajiem kopparādniekiem, taču ne attiecības starp pašiem solidārajiem kopparādniekiem. Tāpat Komisija un prasītājas nevar pamatoti apgalvot, ka sabiedrības var brīvi savā starpā sadalīt solidāri maksājama naudas soda summu, kurš tām uzlikts saskaņā ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu par EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu, jo vienīgi pašai Komisijai ir pilnvaras lemt šajā ziņā.

215    Ir jāuzskata, ka, nepastāvot norādei par pretējo lēmumā, ar kuru Komisija ir uzlikusi naudas sodu, kas vairākām sabiedrībām ir jāmaksā solidāri sakarā ar uzņēmuma prettiesisku rīcību, Komisija tās sauc pie atbildības par minēto rīcību līdzvērtīgā mērā (šajā ziņā skat. Tiesas 2003. gada 2. oktobra spriedumu lietā C‑196/99 P Aristrain/Komisija, Recueil, I‑11005. lpp., 100. un 101. punkts). Turklāt ir ticis nospriests, ka sabiedrībām ir solidāri jāmaksā viens naudas sods, kura summa ir aprēķināta atbilstoši attiecīgā uzņēmuma apgrozījumam (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Aristrain/Komisija, 101. punkts). No tā izriet, ka katrai sabiedrībai ir jāsamaksā visa naudas soda summa Komisijai un ka vienas no tām veiktais maksājums atbrīvo šīs visas sabiedrības attiecībā pret Komisiju. Sabiedrībām, kurām uzlikts solidāri maksājams naudas sods un kurām, izņemot, ja lēmumā, ar kuru tiek uzlikts naudas sods, ir norādīts pretējais, vienlīdzīgā mērā rodas atbildība par pārkāpuma izdarīšanu, principā ir vienlīdzīgās daļās jāpiedalās naudas soda, kas uzlikts sakarā ar minēto pārkāpumu, samaksā. Līdz ar to sabiedrība, kas pēc tam, kad to pie atbildības saukusi Komisija, pilnībā samaksā naudas soda summu, var, pamatojoties uz to pašu Komisijas lēmumu, celt prasību pret saviem solidārajiem kopparādniekiem par katra daļu. Ja lēmums, ar kuru vairākām sabiedrībām ir uzlikts solidāri maksājams naudas sods, neļauj a priori noteikt, kurai no šīm sabiedrībām būs faktiski jāmaksā naudas soda summa Komisijai, tomēr šis lēmums neļauj pastāvēt nekādām šaubām par naudas soda summas daļām, kas tām ir jāsedz, līdz ar ko katra no tām vajadzības gadījumā var celt prasību pret saviem solidārajiem kopparādniekiem par summām, ko tā ir samaksājusi, pārsniedzot attiecīgo daļu.

216    No iepriekš minētā izriet, ka solidaritāte par naudas sodu samaksu konkurences tiesībās nav šķērslis tam, ka katra no sodītajām sabiedrībām var bez šaubām uzzināt finansiālās sekas, kas var tai izrietēt no soda. Tas, ka šajā kontekstā apstrīdētais lēmums neļauj uzzināt, kura sabiedrība tiks aicināta samaksāt naudas soda summu Komisijai, pats par sevi nav tiesiskās drošības principa pārkāpums.

217    Turklāt solidaritāte par naudas sodu samaksu konkurences tiesībās nav šķērslis katras sodītās sabiedrības tiesībām celt prasību atcelt Komisijas lēmumu, ar kuru uzlikts solidāri maksājamais naudas sods. Šajā lietā gan Alstom, gan Areva T&D SA ir izmantojušas savas tiesības celt prasību, katra ceļot prasību par tiesību akta atcelšanu saskaņā ar EKL 230. pantu.

218    Pamati un iebildumi, kas izriet no atpakaļejoša spēka aizlieguma principa un tiesiskās drošības principa pārkāpuma, tādēļ ir pilnībā jānoraida.

219    Saistībā ar pamatiem un iebildumiem, kas izriet no sodu un sankciju individuālā rakstura principa pārkāpuma, ir svarīgi atgādināt, ka saskaņā ar šo principu, kas ir piemērojams visās administratīvajās procedūrās, kuru rezultātā var noteikt sankcijas atbilstoši konkurences tiesību normām, personu var sodīt tikai par tās izdarītiem pārkāpumiem (Pirmās instances tiesas 2001. gada 13. decembra spriedums apvienotajās lietās T‑45/98 un T‑47/98 Krupp Thyssen Stainless un Acciai speciali Terni/Komisija, Recueil, II‑3757. lpp., 63. punkts; 2005. gada 25. oktobra spriedums lietā T‑38/02 Groupe Danone/Komisija, Krājums, II‑4407. lpp., 278. punkts, un 2007. gada 30. janvāra spriedums lietā T‑340/03 France Télécom/Komisija, Krājums, II‑107. lpp., 66. punkts).

220    Šajā lietā Alstom un Areva T&D SA tika sodītas par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodā no 1992. gada 7. decembra līdz 2004. gada 8. janvārim – par faktiem, kurus Komisija tām individuāli pārmetusi. Kā jau ticis norādīts šī sprieduma 127. punktā, sakarā ar atbildību, kas tām ir kā tiešām vai netiešām attiecīgā uzņēmuma vadītājām, šīs sabiedrības ir uzskatītas par personiski atbildīgām par šī uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodā no 1992. gada 7. decembra līdz 2004. gada 8. janvārim. Tādēļ sakarā ar EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu, saistībā ar kuru tiek uzskatīts, ka tās to ir personīgi izdarījušas, jo tās attiecīgajā laikā vadīja attiecīgo uzņēmumu (šajā ziņā skat. iepriekš 134. punktā minēto 2000. gada 16. novembra spriedumu lietā Metsä-Serla u.c./Komisija, 28. punkts), Alstom un Areva T&D SA ir uzlikts apstrīdētā lēmuma 2. panta c) punktā solidāri maksājams naudas sods EUR 53 550 000 apmērā.

221    Tādēļ pamati un iebildumi, kas izriet no sodu un sankciju individuālā rakstura principa pārkāpuma, arī ir jānoraida.

222    Tiktāl, ciktāl pamatu un iebildumu, kuri izriet no sodu un sankciju individuālā rakstura principa, Alstom replikas stadijā lietā T‑127/07 ir norādījusi, ka tas, ka netika individualizēta sankcija, kura izriet no naudas sodu samaksas solidaritātes, negatīvi iespaido mērķi nodrošināt naudas sodu preventīvu iedarbību, kurš ir tostarp Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta mērķis, ir jākonstatē, ka šis iebildums, kas nav balstīts ne uz kādu tiesību vai faktisku apstākli, kurš būtu kļuvis zināms attiecīgā procesa laikā, ir jauns iebildums, kas nav pieņemams saskaņā ar Reglamenta 48. panta 2. punktu. Katrā ziņā šis iebildums nav pamatots, jo, kā jau ticis norādīts šī sprieduma 215. punktā, katram no solidārajiem kopparādniekiem attiecībā pret citiem ir jāmaksā sava daļa no naudas soda un principā šajā ziņā uz katru no tiem attiecas naudas sods, ko uzlikusi Komisija.

223    Turpinot ir jāizvērtē pamati un iebildumi, kas izriet no tiesību uz efektīvu aizsardzību tiesā pārkāpumu, jo sakarā ar to saukšanu pie solidāras atbildības Alstom juridiskā situācija ir procesuālā aspektā saistīta ar Areva T&D SA juridisko situāciju un vice versa.

224    Prasība par pārbaudi tiesā ir Savienības tiesību vispārējs princips, kas izriet no dalībvalstu kopējām konstitucionālajām tradīcijām un kas arī ir nostiprināts ECPAK 6. un 13. pantā (Tiesas 1986. gada 15. maija spriedums lietā 222/84 Johnston, Recueil, 1651. lpp., 18. punkts, un 2002. gada 25. jūlija spriedums lietā C‑50/00 P Unión de Pequeños Agricultores/Padome, Recueil, I‑6677. lpp., 39. punkts; 2003. gada 5. augusta spriedums apvienotajās lietās T‑116/01 un T‑118/01 P & O European Ferries (Vizcaya) un Diputación Foral de Vizcaya/Komisija, Recueil, II‑2957. lpp., 209. punkts). Turklāt tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ir apstiprinātas 47. pantā Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, kas proklamēta 2000. gada 7. decembrī Nicā (OV C 364, 1. lpp.).

225    Prasība par efektīvu pārbaudi tiesā tostarp attiecas uz visiem Komisijas lēmumiem, ar kuriem konstatēts konkurences tiesību pārkāpums un noteikts par to sods (Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedums lietā T‑348/94 Enso Española/Komisija, Recueil, II‑1875. lpp., 60. punkts, un 2008. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑54/03 Lafarge/Komisija, Krājumā nav publicēts, 42. punkts).

226    Saskaņā ar Regulas Nr. 17 17. pantu un Regulas Nr. 1/2003 31. pantu Vispārējai tiesai ir neierobežota kompetence attiecībā uz prasībām, kas vērstas pret lēmumiem, ar kuriem Komisija noteikusi soda naudu, un tā var atcelt, samazināt vai palielināt uzlikto naudas sodu.

227    Saistībā ar prasībām, kas balstītas uz EKL 230. pantu, Komisijas lēmuma, ar kuru fiziskas vai juridiskas personas tiek vainotas konkurences tiesību pārkāpumā un ar kuru šajā ziņā tiek uzlikts naudas sods, tiesiskuma pārbaude ir jāuzskata par šī lēmuma efektīvu pārbaudi tiesā. Pamati, kurus var izvirzīt attiecīgās fiziskās un juridiskās personas, lai pamatotu savu prasība atcelt aktu, ir tādi, kas ļauj Vispārējai tiesai izvērtēt pamatotību gan tiesību, gan faktu ziņā Komisijas jebkuram konstatētajam pārkāpumam un jebkuram uzliktajam naudas sodam konkurences tiesību jomā (šajā ziņā skat. iepriekš 225. punktā minēto spriedumu lietā Lafarge/Komisija, 45. punkts). Savienības tiesas veiktās kontroles apjomu un līdz ar to prasību, kas vērstas pret lēmumiem, ar kuriem Komisija konstatē konkurences tiesību pārkāpumu un nosaka naudas sodu, efektivitāte ir vēl jo vairāk pastiprināta ar neierobežoto kompetenci, kas ir piešķirta Vispārējai tiesai šajā jomā. Pārsniedzot vienkāršu tiesiskuma pārbaudi, kas ļauj vienīgi noraidīt prasību atcelt tiesību aktu vai atcelt apstrīdēto aktu, neierobežotā kompetence, kas ir tās rīcībā, ļauj Savienības tiesnesim grozīt apstrīdēto aktu pat bez atcelšanas, ņemot vērā visus faktiskos apstākļus, lai, piemēram, grozītu uzliktā naudas summu (Tiesas 2002. gada 15. oktobra spriedums apvienotajās lietās C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, Recueil, I‑8375. lpp., 692. punkts).

228    Šajā lietā tas, ka Komisija Alstom un Areva T&D SA ir atzinusi par atbildīgām par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodā no 1992. gada 7. decembrim līdz 2004. gada 8. janvārim un līdz ar to apstrīdētā lēmuma 2. panta c) punktā tām ir uzlikusi solidāri maksājamu naudas sodu EUR 53 550 000 apmērā, nav negatīvā veidā skāris katras šīs sabiedrības kā apstrīdētā lēmuma adresātes tiesības pakļaut šo lēmumu tiesas pārbaudei, efektīvi izmantojot tiesību aizsardzības līdzekļus, kas garantēti Savienības tiesībās, kā arī EEZ līgumā. Alstom, tāpat kā Areva T&D SA, ir varējusi celt Vispārējā tiesā saskaņā ar EKL 230. pantu prasību, kurā ir ne tikai lūgums daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu, lai nodrošinātu tā tiesiskumu, tostarp tajā ziņā, ka ar to tām ir uzlikts solidāri maksājams naudas sods, bet arī lūgums grozīt apstrīdēto lēmumu saistībā ar tām uzliktā solidāri maksājamā naudas soda summu. No tā izriet, ka katra no šīm sabiedrībām ir varējusi pakļaut Savienības tiesas pārbaudei jautājumu, vai no Savienības tiesību viedokļa ir tiesiska solidaritāte par naudas soda samaksu EUR 53 550 000 apmērā, kurš tām ir uzlikts apstrīdētā lēmuma 2. panta c) punktā. Saskaņā ar atpakaļejošu spēku (Tiesas 1988. gada 26. aprīļa spriedums apvienotajās lietās 97/86, 99/86, 193/86 un 215/86 Asteris u.c./Komisija, Recueil, 2181. lpp., 30. punkts) un absolūto res judicata spēku (Tiesas 1999. gada 14. septembra spriedums lietā C‑310/97 P Komisija/AssiDomän Kraft Products u.c., Recueil, I‑5363. lpp., 54. punkts; 2001. gada 15. februāra spriedums lietā C‑239/99 Nachi Europe, Recueil, I‑1197. lpp., 26. punkts, un 2004. gada 29. aprīļa spriedums lietā C‑372/97 Itālija/Komisija, Recueil, I‑3679. lpp., 36. punkts), kas ir saistīti ar spriedumiem par tiesību aktu atcelšanu, Alstom vai Areva T&D SA, ja tiktu apmierinātas to prasības, būtu varējušas tikt atbrīvotas no jebkādas atbildības, kas izriet no konstatētā pārkāpuma un atbrīvotas no jebkāda pienākuma maksāt Komisijai naudas soda summu, kurš tām uzlikts sakarā ar šo pārkāpumu, vai no jebkura pienākuma maksāt savu daļu gadījumā, ja šo naudas sodu samaksā to solidārais kopparādnieks.

229    Tas, gluži kā to apgalvo Alstom, ka cesijas līgumā noteiktās atbildības nodrošinājums var liegt labumu, ko šī sabiedrība varētu gūt no savas prasības lietā T‑121/07, ir jāuzskata par juridiskajām sekām, kas izriet no pušu noslēgtās vienošanās, nevis kā paša apstrīdētā lēmuma sekas. Līdz ar to, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 368. apsvēruma in fine, tam, ka šāds atbildības nodrošinājums ir ticis noteikts cesijas līgumā, nav nekādas ietekmes uz apstrīdētā lēmuma tiesiskumu. Ir svarīgi atgādināt, ka EKL 81. pants un pēc analoģijas EEZ līguma 53. pants ir sabiedriskās kārtības noteikumi, kas ir nepieciešami, lai izpildītu uzdevumus, kas ir noteikti Eiropas Kopienai un EEZ (šajā ziņā skat. Tiesas 2009. gada 4. jūnija spriedumu lietā C‑8/08 T‑Mobile Netherlands u.c., Krājums, I‑4529. lpp., 49. punkts un tajā minētā judikatūra), tā ka atbildība un sods, kas uzlikts sabiedrībām šo noteikumu pārkāpšanas gadījumā, nevar tikt atstāti šo sabiedrību brīvā ziņā.

230    Tādēļ nevar tikt uzskatīts, ka ar apstrīdēto lēmumu tādēļ, ka tā 2. panta c) punktā Alstom un Areva T&D SA ir uzlikts solidāri maksājams naudas sods EUR 53 550 000 apmērā, tiek pārkāptas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

231    Līdz ar to pamati un iebildumi, kas saistīti ar tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ir jānoraida kā nepamatoti.

232    Visbeidzot ir jāizvērtē pamati un iebildumi, kas izriet no EKL 7. panta pārkāpuma, kā arī no vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principa pārkāpuma, jo Komisija, liekot Alstom un Areva T&D SA solidāri maksāt naudas sodu, esot deleģējusi valsts tiesai vai tiesnesim pilnvaras noteikt katras sodītās sabiedrības atbildību par konstatētā pārkāpuma izdarīšanu un tādēļ to attiecīgās daļas saistībā ar tām uzliktā naudas soda samaksu, un liekot Areva T&D SA samaksāt Komisijai summas, kas beigu beigās ir jāmaksā Alstom.

233    Saskaņā ar EKL 5. pantu Eiropas Kopiena darbojas Līguma piešķirto pilnvaru un izvirzīto mērķu robežās. Tādēļ tai ir vienīgi piešķirtā kompetence (šajā ziņā skat. Tiesas 1996. gada 28. marta atzinumu 2/94, Recueil, I‑1759. lpp., 23. punkts). Saskaņā ar EKL 7. panta 1. punktu tādas iestādes kā Komisija, kas nodrošina Kopienai uzticēto uzdevumu īstenošanu, pašas rīkojas to kompetenču robežās, kas tām ir piešķirtas līgumā. Iestāde nevar atteikties no savām kompetencēm, jo pretējā gadījumā netiktu izpildīta tās loma, kas tai ir saskaņā ar EKL 7. panta 1. punktu Kopienai uzticēto uzdevumu īstenošanā.

234    Ja Komisija, gluži kā šajā lietā, sāk procedūru, lai pieņemtu lēmumu, ar kuru konstatē EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu, vienīgi tai ir kompetence saskaņā ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu vai Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punktu un 23. panta 2. punktu konstatēt šo pārkāpumu un uzlikt naudas sodus uzņēmumiem, kas ar nodomu vai aiz neuzmanības tajā ir piedalījušies. Komisija nevar deleģēt trešajām personām pilnvaras, kas tai piešķirtas ar iepriekš minētajām tiesību normām, jo tad tiktu pārkāpts kompetenču sadalījuma princips (šajā ziņā skat. saistībā ar Komisijas izmeklēšanas pilnvarām, kas izriet no Regulas Nr. 17 3. panta, Pirmās instances tiesas 2007. gada 17. septembra spriedumu lietā T‑201/04 Microsoft/Komisija, Krājums, II‑3601. lpp., 1264. punkts).

235    Turklāt ir jāatgādina, ka piemērojot šos noteikumus katru reizi, kad Komisija nolemj uzlikt naudas sodu saskaņā ar konkurences tiesībām, tai ir jāievēro vispārējie tiesību principi, tostarp vienlīdzīgas attieksmes princips un samērīguma princips tā, kā to ir interpretējušas Savienības tiesas (Pirmās instances tiesas 2006. gada 27. septembra spriedums lietā T‑59/02 Archer Daniels Midland/Komisija, Krājums, II‑3627. lpp., 315. punkts). Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienlīdzīgas attieksmes vai nediskriminācijas princips paredz, ka līdzīgas situācijas nevar tikt kvalificētas atšķirīgi un dažādas situācijas savukārt nevar tikt aplūkotas vienādi, ja vien šādai pieejai nav objektīva pamata (Tiesas 1984. gada 13. decembra spriedums lietā 106/83 Sermide, Recueil, 4209. lpp., 28. punkts, un 1990. gada 28. jūnija spriedums lietā C‑174/89 Hoche, Recueil, I‑2681. lpp., 25. punkts; Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedums lietā T‑311/94 BPB de Eendracht/Komisija, Recueil, II‑1129. lpp., 309. punkts). Samērīguma princips paredz, ka iestāžu akti nedrīkst pārsniegt leģitīmu mērķu, kas noteikti attiecīgajā tiesiskajā regulējumā, sasniegšanai piemēroto un vajadzīgo pasākumu robežas, ņemot vērā, ka, ja ir jāizvēlas starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas mazāk ierobežojošais un ka radītās neērtības nedrīkst būt nesamērīgas ar paredzētajiem mērķiem (Tiesas 1990. gada 13. novembra spriedums lietā C‑331/88 Fedesa u.c., Recueil, I‑4023. lpp., 13. punkts, un 1998. gada 5. maija spriedums lietā C‑180/96 Apvienotā Karaliste/Komisija, Recueil, I‑2265. lpp., 96. punkts).

236    Šajā lietā, pretēji Areva grupas sabiedrību apgalvotajam, Komisija apstrīdētajā lēmumā ir noteikusi Areva T&D SA un Alstom attiecīgo atbildības daļu par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodā no 1992. gada 7. decembra līdz 2004. gada 8. janvārim un līdz ar to attiecīgo daļu naudas soda summā, kas tām ir solidāri jāmaksā Komisijai. Kā tas ticis konstatēts šī sprieduma 215. punktā, ir jāuzskata, ka, nepastāvot norādei par pretējo lēmumā, Areva T&D SA un Alstom ir līdzvērtīgā mērā atbildīgas par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodā no 1992. gada 7. decembra līdz 2004. gada 8. janvārim, no kā izriet, ka to attiecīgā daļa solidāri maksājamajā naudas soda summā principā ir 50 %. Tā kā šie elementi ir izsecināmi no paša apstrīdētā lēmuma, nevar tikt uzskatīts, ka Komisija šajā lietā ir deleģējusi valsts tiesai vai šķīrējtiesnesim daļu no pilnvarām, kas tai piešķirtas, lai konstatētu un sodītu par EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumiem.

237    Tā kā izvērtējamie pamati un iebildumi ir balstīti uz kļūdainu pieņēmumu, tie ir jānoraida kā nepamatoti.

238    Līdz ar to ir jānoraida visi pamati un iebildumi, kurus izvirzījusi Alstom un Areva grupas sabiedrības, kuri attiecas uz apstrīdētā lēmuma 2. panta c) punktā uzlikto solidāri maksājamo naudas sodu EUR 53 550 000 apmērā un kuri izriet no naudas sodu maksāšanas solidaritātes noteikumu, kas izriet no EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta, pārkāpuma, EKL 7. panta, tiesiskās drošības principa, vienlīdzīgas attieksmes principa, samērīguma principa, tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā principa un sodu individuālā rakstura principa pārkāpuma, kā arī no pienākuma norādīt pamatojumu neizpildes.

239    Otrkārt, atliek izvērtēt pamatu, kas izriet no tā, ka pārkāpti naudas sodu maksāšanas solidaritātes noteikumi, kuri izriet EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta, saistībā ar EUR 25 500 000 summu, kas solidāri jāmaksā Areva grupas sabiedrībām saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 2. panta c) punktu.

240    Apstrīdētā lēmuma 370. apsvērumā un 371. apsvēruma c) punktā Komisija ir konstatējusi, ka Areva grupas sabiedrības varēja tikt uzskatītas par personiski atbildīgām par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodā no 2004. gada 9. janvāra līdz 11. maijam, jo tās tieši vai netieši vadīja attiecīgo uzņēmumu attiecīgā pārkāpuma laikā un tās tajā laikā veidoja vienu un to pašu uzņēmumu konkurences tiesību nozīmē.

241    No šī sprieduma 134. un 205. punktā izklāstītās judikatūras izriet, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka par personiski atbildīgām par uzņēmuma pārkāpjošu rīcību var tikt uzskatītas sabiedrības, kas tieši vai netieši vadījušas šo uzņēmumu pārkāpuma izdarīšanas laikā. Areva grupas sabiedrības šajā pamatā nav apstrīdējušas, ka Areva T&D SA un Areva T&D AG tieši vadīja attiecīgo uzņēmumu no 2004. gada 9. janvāra līdz 11. maijam, bet vienīgi to, ka Areva un Areva T&D Holding tieši vadīja šo pašu uzņēmumu ar savu meitas sabiedrību, kas tām pilnībā pieder un kas darbojas P & I nozarē, starpniecību. Tomēr no šī sprieduma 144.–152. punktā izklāstītā izriet, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka saistībā ar periodu no 2004. gada 9. janvāra līdz 11. maijam Areva un Areva T&D Holding faktiski kontrolēja Areva T&D SA un Areva T&D AG un noteica šo pēdējo minēto sabiedrību rīcību tirgū.

242    Tādēļ nevar tikt apgalvots, ka Komisija ir pārkāpusi naudas sodu maksāšanas solidaritātes noteikumus, kuri izriet no EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta, saistībā ar EUR 25 500 000 summu, saistībā ar kuru Komisija apstrīdētā lēmuma 2. panta c) punktā par solidāri atbildīgām uzskata Areva grupas sabiedrības.

243    Līdz ar to kā nepamatoti ir jānoraida pamati un iebildumi, ar kuriem prasītājas ir mēģinājušas apstrīdēt solidāri maksājamo naudas sodu, kas tām uzlikts apstrīdētā lēmuma 2. panta c) punktā.

 Par tiesību uz aizstāvību ievērošanas principa un Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. punkta pārkāpumu

–       Lietas dalībnieku argumenti

244    Alstom sava septītā pamata ietvaros pārmet Komisijai, ka tā apstrīdētajā lēmumā ir pārkāpusi tiesību uz aizstāvību principa ievērošanu un Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. punktu, jo iebildumi, kas pret to izvirzīti apstrīdētajā lēmumā, neatbilstot tiem, kas formulēti paziņojumā par iebildumiem. Alstom uzskata, ka tā nav varējusi paust savu uzskatu par “ekskluzīvo atbildību”, kura tai prasīta apstrīdētajā lēmumā sakarā ar attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 1992. gada 6. decembrim tiktāl, ciktāl paziņojuma par iebildumiem 337. punktā Komisija bija norādījusi, ka Alstom šajā ziņā tiek prasīta “solidāra atbildība” ar Areva T&D SA un Areva T&D AG.

245    Komisija noraida Alstom argumentus un lūdz noraidīt šo iebildumu.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

246    Tiesību uz aizstāvību ievērošana visās procedūrās, kuru rezultātā var tikt noteiktas sankcijas, it īpaši naudas sodi vai kavējuma naudas, ir Savienības tiesību pamatprincips, kas ir jāievēro pat administratīva rakstura procesā (Tiesas 1979. gada 13. februāra spriedums lietā 85/76 Hoffmann-La Roche/Komisija, Recueil, 461. lpp., 9. punkts, un 2003. gada 2. oktobra spriedums lietā C‑176/99 ARBED/Komisija, Recueil, I‑10687. lpp., 19. punkts; iepriekš 87. punktā minētais spriedums lietā BASF/Komisija, 44. punkts).

247    Tiesa uzskata, ka tiesību uz aizstāvību ievērošanai ir nepieciešams, lai ieinteresētajam uzņēmumam administratīvās procedūras laikā būtu bijusi iespēja pienācīgi darīt zināmu tā viedokli par apgalvoto faktu un apstākļu patiesumu un atbilstību, kā arī par dokumentiem, ko Komisija izmantojusi, lai pamatotu konkurences tiesību pārkāpuma pastāvēšanu (Tiesas 1983. gada 7. jūnija spriedums apvienotajās lietās no 100/80 līdz 103/80 Musique Diffusion française u.c./Komisija, Recueil, 1825. lpp., 10. punkts, un iepriekš 61. punktā minētais spriedums lietā Aalborg Portland u.c./Komisija, 66. punkts).

248    Šajā ziņā Regulā Nr. 1/2003, tāpat kā pirms tam Regulā Nr. 17, paredzēts, ka lietas dalībniekiem jānosūta paziņojums par iebildumiem, kurā skaidri jānorāda visi būtiskie apstākļi, uz kuriem Komisija pamatojas šajā procedūras posmā. Tomēr šīs norādes var tikt sniegtas kopsavilkuma veidā un lēmumam nav obligāti jābūt iebildumu izklāsta kopijai (iepriekš 247. punktā minētais spriedums lietā Musique Diffusion française u.c./Komisija, 14. punkts, un iepriekš 61. punktā minētais spriedums lietā Aalborg Portland u.c./Komisija, 67. punkts), jo paziņojums par iebildumiem ir sagatavošanas stadijas dokuments, kurā ietvertajiem faktu un tiesību vērtējumiem ir tikai pagaidu raksturs (skat. iepriekš 61. punktā minēto spriedumu lietā Aalborg Portland u.c./Komisija, 67. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā ziņā skat. arī Tiesas 2008. gada 10. jūlija spriedumu lietā C‑413/06 P Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala, Krājums, I‑4951. lpp., 63. punkts un tajā minētā judikatūra). Šā iemesla dēļ Komisija var ņemt vērā un tai pat ir jāņem vērā no administratīvās procedūras izrietošie apstākļi, lai tostarp atmestu iebildumus, kuru pamatojums izrādītos nepietiekams (iepriekš 247. punktā minētais spriedums lietā Musique Diffusion française u.c./Komisija, 14. punkts, un iepriekš 61. punktā minētais spriedums lietā Aalborg Portland u.c./Komisija, 67. punkts).

249    Šī iebilduma ietvaros Alstom apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi tiesību uz aizstāvību ievērošanas principu, jo tā apstrīdētajā lēmumā nav ietvērusi iebildumu, ko tā pirms tam bija izvirzījusi pret Areva T&D SA un Areva T&D AG paziņojuma par iebildumiem 337. punktā un ar kuru šīs sabiedrības tika uzskatītas par personiski atbildīgām par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 1992. gada 6. decembrim.

250    Komisija, kas apstrīd Alstom apgalvojumu, saskaņā ar kuru tā neesot Alstom norādījusi, ka tā atzīst to vienu pašu par atbildīgu par pārkāpumu periodā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 1992. gada 6. decembrim, norāda, ka no paziņojuma par iebildumiem 337. punkta, lasot to kopsakarā ar tā 331. punktu, izriet, ka tā bija iecerējusi atzīt Alstom vienu pašu par atbildīgu par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 1992. gada 6. decembrim. Ņemot vērā šo iebildumu, vispirms ir jālemj par šī apgalvojuma pamatotību.

251    Paziņojuma par iebildumiem 331. punktā Komisija ir atgādinājusi Tiesas un Vispārējās tiesas judikatūru par mātes sabiedrību atbildības prezumpciju sakarā ar pret konkurenci vērsto rīcību, kurā vainojamas meitas sabiedrības; šī prezumpcija izriet no tā, ka mātes sabiedrībām pilnībā vai gandrīz pilnībā pieder meitas sabiedrību kapitāldaļas.

252    Paziņojuma par iebildumiem 336. punktā Komisija ir norādījusi, ka Alstom un tās juridiskajiem un ekonomiskajiem priekštečiem, kuri bija piedalījušies slepenajā rīcībā, kas aprakstīta paziņojumā par iebildumiem, pilnībā vai gandrīz pilnībā piederēja kapitāldaļas juridiskajās vienībās, proti, pirmkārt, Alsthom SA (Francija), GEC Alsthom SA, Kléber Eylau, GEC Alsthom T&D SA un Alstom T&D SA, kuru tiesību pārņēmēja ir Areva T&D SA, un, otrkārt, Sprecher Energie, GEC Alsthom T&D, Alstom T&D AG, Alstom Power (Schweiz) un Alstom AG (Šveice), kuru tiesību pārņēmēja ir Areva T&D AG.

253    Paziņojuma par iebildumiem 337. punktā Komisija ir norādījusi, ka paziņojuma par iebildumiem 331. punktā izklāstīto iemeslu dēļ tā bija iecerējusi uzskatīt Alstom, Areva T&D SA un Areva T&D AG par solidāri atbildīgām par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodā no 1988. gada 15. aprīļa, datuma, kurā minētais uzņēmums pievienojās GQ nolīgumam un EQ nolīgumam, līdz 2004. gada 8. janvārim, datumam, kurā Alstom grupa cedēja savu “P & I nozari” Areva grupai.

254    Ņemot vērā paziņojuma par iebildumiem 337. punkta skaidro formulējumu, ir jāuzskata, ka Alstom pamatoti apgalvo, ka paziņojums par iebildumiem pauž Komisijas nodomu uzskatīt par personiski atbildīgām Areva T&D SA un Areva T&D AG par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā, tostarp par periodu no 1988. gada 15. aprīļa līdz 1992. gada 6. decembrim. Tiktāl, ciktāl apstrīdētajā lēmumā Komisija par atbildīgu atzīst vienīgi Alstom par pārkāpumu šajā pašā periodā, tādēļ tā būtībā atsakās no sākotnēji formulētā iebilduma pret Areva T&D SA un Areva T&D AG paziņojumā par iebildumiem, un šajā ziņā apstrīdētais lēmums neatbilst paziņojumam par iebildumiem.

255    No lietas materiāliem izriet, ka savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem grupas Areva sabiedrības bija iesniegušas Komisijai papildu informāciju, kas pierāda iebilduma, kas izvirzīts pret Areva T&D SA un Areva T&D AG, nepamatotību. No apstrīdētā lēmuma 344. apsvēruma, uz kuru atsaucas Komisija, būtībā izriet, ka tā ir ņēmusi vērā to, ka savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem Areva grupas sabiedrības ir paziņojušas, ka vienīgi Alstom būtu jāuzskata par atbildīgu par pārkāpumu vismaz līdz 1993. gadam, jo tas, kas tagad veido Alstom grupu, tieši kontrolēja darbības P & I jomā periodā no 1988. gada līdz 1993. gadam, līdz Alstom T&D SA priekšteča izveidošanai, proti, GEC Alsthom T&D SA. Apstrīdētā lēmuma 20., 357. un 366. apsvērumā Komisija ir konstatējusi, ka Areva T&D SA un Areva T&D AG ar to tābrīža nosaukumu nebija pastāvējušas pirms attiecīgi 1992. gada 7. decembra, datuma, kurā Alstom grupas darbības GIS jomā Francijā tika nodotas Kléber Eylau, un 2003. gada 22. decembra, datuma, kurā Alstom grupas darbības GIS jomā Šveicē tika nodotas Alstom (Schweiz) Services, lai apstrīdētā lēmuma 358. un 371. apsvērumā secinātu, ka šīs sabiedrības nevar tikt atzītas par personiski atbildīgām par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 1992. gada 6. decembrim.

256    Tādēļ ir jāizvērtē, vai Alstom atbildība tika palielinājusies tāpēc, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā neatzina Areva T&D SA un Areva T&D AG par personiski atbildīgām par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 1992. gada 6. decembrim.

257    Ņemot vērā sekas, ko rada naudas sodu maksāšanas solidaritāte, kā tā ir izklāstīta 205. un 215. punktā, ir jākonstatē, ka tas, ka apstrīdētajā lēmumā vienīgi Alstom tika uzskatīta par personiski atbildīgu par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 1992. gada 6. decembrim, ir grozījis tās situāciju, un ka 254. punktā izklāstītā neatbilstība starp paziņojumu par iebildumiem un apstrīdēto lēmumu, tai bija nelabvēlīga. Neuzskatot par personiski atbildīgām Areva T&D SA un Areva T&D AG par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 1992. gada 6. decembrim un līdz ar to tām naudas sodu, kas solidāri maksājams kopā ar Alstom par šo periodu, Komisija noteikti uzlikusi visu atbildību un līdz ar to pienākumu maksāt naudas sodu Alstom, kaut gan saskaņā ar naudas sodu maksāšanas solidaritātes principu katram no solidārajiem kopparādniekiem beigu beigās salīdzinājumā ar citiem būtu bijis jāmaksā vienīgi sava daļa no solidāri maksājamā naudas soda summas.

258    Paziņojuma par iebildumiem pagaidu raksturs, protams, šajā lietā ļāva Komisijai atmest iebildumu, kas tajā formulēts pret Areva T&D SA un Areva T&D AG, ņemot vērā papildu informāciju, kuru iesniegusi Areva administratīvās procedūras laikā un kura šī iebilduma atmešanu esot pamatojusi. Tomēr, ciktāl šī atmešana ir nelabvēlīga Alstom, tā nevarēja notikt bez tā, ka šai sabiedrībai bija dota iespēja lietderīgi darīt zināmu savu viedokli.

259    Apstrīdētā lēmuma 344. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka, ņemot vērā apsvērumus, ko formulējušas Areva grupas sabiedrības savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, saskaņā ar kuru vienīgi Alstom ir jāuzskata par personiski atbildīgu par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 1992. gada 6. decembrim (skat. 255. punktu), Alstom savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem ir tieši atzinusi, ka tai bija piekļuve Areva grupas sabiedrību atbildei uz paziņojumu par iebildumiem saskaņā ar nosacījumiem, par kuriem Alstom grupa un Areva grupa vienojušās cesiju līgumā, un ir detalizēti apskatījusi Areva grupas apgalvojumus par atbildību. Komisija ir piebildusi, ka 2006. gada 18. un 19. jūlijā notikušajā uzklausīšanā gan Alstom, gan citām Areva grupas sabiedrībām bija iespēja atkārtot savus attiecīgos argumentus un atbildēt uz cita lietas dalībnieka argumentiem. Apstrīdētā lēmuma 345.–347. apsvērumā Komisija izklāsta argumentus, kurus Alstom izvirzījusi savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem. 347. apsvērumā tā ir it īpaši norādījusi, ka Alstom noliedza, ka būtu aktīvi piedalījusies darbībās GIS jomā vai aizliegtajā vienošanās, kas ar to bija saistīta pirms 1993. gada, jo “P & I nodaļa”, kura pēc tam tikusi pārsaukta par “P & I nozari” (kurā ietilpa Alstom T&D SA un Alstom T&D AG), vēl joprojām rīkojās tirgū kā autonoms uzņēmums, gan pirms, gan pēc tas kļuva par juridisku personu, un ka tā apgalvoja, ka vienīgi “P & I nozare” un līdz ar to Areva T&D SA un Areva T&D AG ir jāuzskata par atbildīgām par pārkāpumu.

260    Apstrīdētā lēmuma 344., 345. un 347. apsvēruma saturu Alstom nav apstrīdējusi. Tas juridiski pietiekami pierāda, ka Alstom varēja pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas paust nostāju par principu par ekskluzīvo atbildību sakarā ar attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 1992. gada 6. decembrim un ka Alstom zināja par Areva grupas sabiedrību argumentiem, kas norādīti to atbildē uz paziņojumu par iebildumiem. No tā arī izriet, ka Alstom varēja paust iemeslus, kādēļ tā uzskatīja, ka nevarēja tikt atmests sākotnēji paziņojumā par iebildumiem izvirzītais iebildums pret Areva T&D SA un Areva T&D AG.

261    To apstiprina uzklausīšanas amatpersonas galīgais ziņojums, kas uzrakstīts 2007. gada 15. janvārī un kurā ir norādīts, ka, ņemot vērā rakstveida atbildes uz paziņojumu par iebildumiem un pēc tam notikušo saraksti, kā arī uzklausīšanas rezultātus, pārkāpuma ilgums, kāds tas tika aprakstīts paziņojumā par iebildumiem, tika tostarp samazināts saistībā ar Areva T&D SA un Areva T&D AG un ka visu procesa dalībnieku tiesības tikt uzklausītiem ir tikušas ievērotas šajā lietā.

262    Tā kā ir pierādīts, ka Alstom bija iespēja lietderīgi paust savu viedokli par šo jautājumu, ir jāsecina, ka Alstom tiesības uz aizstāvību nav tikušas pārkāptas sakarā ar neatbilstību starp paziņojumu par iebildumiem un apstrīdēto lēmumu, kas izriet no tā, ka apstrīdētajā lēmumā Areva T&D SA un Areva T&D AG nav prasīta personiskā atbildība par attiecīgā uzņēmuma pārkāpumu periodā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 1992. gada 6. decembrim.

263    Līdz ar to ir jānoraida iebildums, kuru izvirzījusi Alstom savā septītajā pamatā un kurš izriet no tiesību uz aizstāvību principa un Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. punkta pārkāpuma.

 Par naudas sodu, kuri apstrīdētā lēmuma 2. panta b) un c) punktā uzlikti Alstom un Areva grupas sabiedrībām, pamatsummu palielināšanu par 50 %

–       Lietas dalībnieku argumenti

264    Alstom ar savu piekto pamatu, kuram ir trīs daļas, pārmet Komisijai to, ka tā ir palielinājusi par 50 % naudas sodu, kas tai uzlikts apstrīdētā lēmuma 2. panta b) un c) punktā, pamatsummu sakarā ar atbildību pastiprinošu apstākli, kas izriet no tā, ka attiecīgajam uzņēmumam ir bijusi vadītāja nozīme kā aizliegtās vienošanās “Eiropas sekretāram”.

265    Alstom izvirzītā piektā pamata pirmā daļa izriet no kļūdas, kas pieļauta Komisija vērtējumā, saskaņā ar kuru attiecīgajam uzņēmumam esot bijusi vadītāja nozīme kā aizliegtās vienošanās “Eiropas sekretāram”.

266    Alstom atzīst, ka attiecīgajam uzņēmumam ir bijusi aizliegtās vienošanās “Eiropas sekretāra” nozīme “periodā “aptuveni no 2000. gada” līdz 2004. gadam”. Tā arī atzīst, ka “[aizliegtās vienošanās “Eiropas sekretāra”] nozīme [, kas bijusi attiecīgajam uzņēmuma,] varēja tai piešķirt centrālo nozīmi vai “kontakta punktu”” aizliegtās vienošanās ietvaros un ka “ir acīmredzams, ka tas, ka informācijas centralizēšana un/vai pārdalīšana padarīja aizliegtās vienošanās funkcionēšanu efektīvāku”. Tā neapstrīd, ka “Eiropas sekretāra” nozīme ietvēra “saziņas starp Eiropas dalībniekiem un starp tiem un Japānas [dalībniekiem] centralizēšanu, apkopošanu un apmaiņu, [GIS] projektu sadalīšanu atkarībā no paziņojuma veidlapām, kas saņemti no dalībniekiem, un saskaņā ar mehānisku principu (kvotas) piemērošanu, vai arī noteiktu, bet ne visu, sanāksmju faktisku vadīšanu”. Visbeidzot tā atzīst – kā aizliegtās vienošanas “Eiropas sekretārs” tā “ir [..] atzīmējusi katra dalībnieka kvotu attīstību [pēc] [GIS] projektu sadalīšanas, no vienas puses, un pēc klientu pasūtījumu saņemšanas, no otras puses”.

267    Tomēr Alstom uzskata, ka uz to nevar tikt attiecināta nekāda vadītāja nozīme sakarā ar tās “Eiropas sekretāra” funkcijām, jo, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma un Komisijas lietas materiāliem, tās tai noteica citi aizliegtās vienošanās dalībnieki vispirms pagaidu kārtībā no 2000. gada līdz 2002. gada martam, pēc tam pastāvīgi pēc šī pēdējā minētā datuma. Turklāt no paziņojuma par iebildumiem, apstrīdētā lēmuma, kā arī no Komisijas lietas materiāliem izriet, ka “Eiropas sekretāra” funkcijas bija tīri administratīva rakstura un netika piešķīrušas attiecīgajam uzņēmumam salīdzinājumā citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem ievērojamāku nozīmi nekā pārkāpuma vadītājam vai iniciatoram.

268    Piektā pamata otrā daļa, kuru izvirzījusi Alstom, būtībā attiecas uz pamatnostādņu 2. punkta trešā ievilkuma pārkāpumu, kā arī uz pienākumu norādīt pamatojumu neizpildi. Elementi, kurus parasti ņem vērā, lai raksturotu vadītāja nozīmi 2. punkta trešajā ievilkumā, šajā lietā vai nu vispār neesot bijuši, vai tie esot piemituši visiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem. Pirmkārt, noteikti noteicoši elementi pārkāpuma vadītāja kvalificēšanai šajā lietā neesot bijuši. Alstom neesot ne paudusi draudus attiecībā pret konkurentiem, kas nepiedalījās aizliegtajā vienošanās, ne pieņēmusi lēmumu saistībā ar aizliegtās vienošanās paplašināšanu vai tās attiecībām ar trešajām personām. Tai vēl jo vairāk neesot bijis uzticēts uzraudzīt, vai aizliegto vienošanos ievēro tās dalībnieki. Tās stāvoklis konkrētajā tirgū neesot bijis nospiedošs attiecībā pret citām sabiedrībām, tādām kā Siemens un ABB, kurām bija lielākas tirgus daļas nekā Alstom, un tās tirgus daļa neesot tai ļāvusi izdarīt spiedienu uz konkurentiem. Alstom arī nevarot tikt uzskatīta saskaņā ar judikatūru par aizliegtās vienošanās vai tās noteikumu ierosinātāju vai izgudrotāju, jo pirmo nolīgumu, kas noslēgts 1988. gadā, esot noslēgušas deviņas Eiropas sabiedrības un aizliegtā vienošanās esot organizēta kopīgi. Otrkārt, noteikti elementi, kas raksturo vadītāja lomu, neesot piemituši vienīgi Alstom, bet esot piemituši visiem vai noteiktiem pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem. Tādējādi aizliegtās vienošanās stratēģisko sanāksmju sagatavošana, kā arī šīs piedalīšanās biežums, esot bijis kopīgs elements Alstom, Siemens un ABB tā saukto “vadības” sanāksmju līmenī saistībā ar aizliegtās vienošanās vadīšanu, un Eiropas/Japānas kopīgās komitejas sanāksmēm. Darba grupas un katras grupas sagatavošanas komitejas saistībā ar Eiropas/Japānas apvienoto komiteju esot apvienojušas visus aizliegtās vienošanās dalībniekus. Neesot pierādīts, ka Alstom būtu izrādījusi vairāk iniciatīvas nekā citi aizliegtajā vienošanās vai ka tā būtu rīkojusies neatkarīgi saistībā, piemēram, ar parasto kodu izmaiņām aizliegtajā vienošanās. Visbeidzot instrukciju ievērošanu, disciplīnu un kontroli aizliegtajā vienošanās esot nodrošinājis katrs aizliegtās vienošanās dalībnieks, īstenojot savas intereses tās ietvaros, vai saistībā ar aizliegtās vienošanās Japānas dalībniekiem minētās darbības ir veikusi Eiropas komiteja. Šajā ziņā Komisija neesot varējusi secināt vienīgi no “Eiropas sekretāra” nosaukuma atbildību pastiprinošu apstākli, kas saistīts ar to, ka tai būtu bijusi lielāka nozīme nekā citiem dalībniekiem aizliegtās vienošanās funkcionēšanā, un pat noteicoša nozīme tās īstenošanā. Turklāt Komisija neesot adekvāti un pietiekami pamatojusi savus secinājumus, saskaņā ar kuriem aizliegtās vienošanās “Eiropas sekretāram” bija ļoti nozīmīga nozīme un faktiski aizliegtās vienošanās galvenās funkcijas, veltot tai ievērojamus resursus un izrādot iniciatīvu tajā.

269    Alstom izvirzītā piektā pamata trešā daļa izriet no vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principa pārkāpuma. Komisija esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, jo tā no atbildību pastiprinoša apstākļa, kas saistīts ar vadītāja nozīmi, skatpunkta esot attiekusies pret attiecīgo uzņēmumu tādā pašā veidā kā pret Siemens, kaut gan tie neesot bijuši līdzīgā situācijā, un esot attiekusies pret prasītāju atšķirīgi nekā pret ABB un Japānas uzņēmumiem, kas bija piedalījušies konstatētajā pārkāpumā, kaut gan tie esot bijuši līdzīgā situācijā. Alstom arī apgalvo, ka samērīguma principa pārkāpums izriet no identiskas attieksmes pret attiecīgo uzņēmumu un Siemens.

270    Areva grupas sabiedrības ar savu sesto pamatu, kuram ir četras daļas, apstrīd naudas soda, kas tām uzlikts apstrīdētā lēmuma 2. panta c) punktā, summas palielināšanu sakarā attiecīgā uzņēmuma vadītāja nozīmi kā aizliegtās vienošanas “Eiropas sekretāram”.

271    Areva grupas sabiedrību izvirzītā sestā pamata pirmā daļa izriet no Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunkta un pamatnostādņu 2. punkta pārkāpuma, kas izriet no tā, ka Komisija tās ir kvalificējusi kā vadītājas, nepierādot, ka tās būtu pildījušas vadības vai virzītāja funkcijas aizliegtās vienošanās īstenošanā. Lai gan attiecīgais uzņēmums bija uzņēmies administratīva rakstura izpildes funkcijas kā “Eiropas sekretārs” no 1999. gada beigām līdz 2004. gada maijam, tas nekad tomēr neesot veicis vadības funkcijas vai pildījis virzītāja lomu aizliegtās vienošanās ietvaros. Kā izriet no Komisijas lietas materiāliem, darba grupu sekretariāts neesot piešķīris attiecīgajam uzņēmuma nekādu noteicošu ietekmi uz aizliegtās vienošanās stratēģiskajiem jautājumiem. Minētie jautājumi tika apskatīti sanāksmēs par aizliegtās vienošanās vadību, kuru priekšsēdētāja esot bijusi ABB. Turklāt aizliegtās vienošanās Eiropas sekretāra vieta esot zaudējusi savu nozīmi laika gaitā, līdz pat tam, ka tā netika atalgota. Katrā ziņā atšķirībā no Siemens un ABB attiecīgajam uzņēmumam neesot bijusi pietiekama tirgus vara, lai tas varētu būt pārkāpuma vadītājs.

272    Areva grupas sabiedrību sestā pamata otrā daļa izriet no kļūdas, kas pieļauta Komisijas vērtējumā par funkciju būtību, kuras nodrošinājis attiecīgais uzņēmums kā aizliegtās vienošanās “Eiropas sekretārs”.

273    Areva grupas sabiedrības atzīst, ka attiecīgais uzņēmums “patiešām ir bijis aizliegtās vienošanās Eiropas sekretārs no 1999. gada beigām līdz 2004. gada maijam” un tam šajā ziņā bija “administratīva [..] loma” vai “instrumentāla funkcija”, kas “bez šaubām ir veicinājusi aizliegtās vienošanās funkcionēšanu”. Saistībā ar šī lomas saturu tās atzīst, ka aizliegtās vienošanās “Eiropas sekretārs” “ir [..] veicinājis informācijas apmaiņu” aizliegtās vienošanās ietvaros, jo tas centralizēja, apkopoja un veica apmaiņu ar noteiktu informāciju, kas attiecas uz aizliegtās vienošanās funkcionēšanu. Turklāt tā atzīst, ka aizliegtās vienošanās “Eiropas sekretārs” “organizē[ja]” un “nodrošināja darba grupu sekretariātu” aizliegtās vienošanās ietvaros, un ka šajā ziņā tam bija jāsastāda dienas kārtība saskaņā ar to, “kas izrietēja no visa karteļa dalībnieku diskusijām un piedāvājumiem”, un “jāapkopo [..] aizliegtās vienošanās dalībnieku lūgumi un piedāvājumi un [..] diskusiju rezultāti”, tostarp saistībā ar GIS projektu piešķiršanu. Visbeidzot no to rakstveida dokumentiem izriet, ka līdz “2002. gadam” “Eiropas sekretāram” bija loma “[GIS] projektu sadalīšanā”.

274    Tomēr Areva grupas sabiedrības uzskata, ka tām nevar tikt inkriminēta nekāda vadītāja nozīme sakarā ar to “Eiropas sekretāra” lomu. Komisija apstrīdētā lēmuma 512. apsvērumā esot kļūdaini uzskatījusi, ka “Eiropas sekretārs” bija kā saziņas līdzeklis starp aizliegtās vienošanās dalībniekiem un sasauca sanāksmes, un bija priekšsēdētājs sanāksmēm, kuras kalpoja aizliegtās vienošanās īstenošanai. Saistībā ar informācijas apmaiņu aizliegtās vienošanās ietvaros nevarot tikt uzskatīts, ka “Eiropas sekretārs” bija sakaru kanālu birojs starp aizliegtās vienošanās Eiropas dalībniekiem, jo gandrīz puse no apmaiņas ar informāciju notika divpusēji, un ka Eiropas sekretāra veiktā informācijas nosūtīšana ievērojami samazinājās pēc 1999. gada septembra. Pēc tam “Eiropas sekretārs” vairs neesot veicis sanāksmju sasaukšanas uzdevumu pēc sistēmas, kas izriet no GQ nolīguma, beigšanās. Turklāt minētais sekretārs neesot viens pats sedzis materiālos izdevumus (protokolu kontrole, sastādīšana, utt.) un finanšu izdevumus saistībā ar sanāksmēm, tie esot tikuši sadalīti pārmaiņus. Visbeidzot būtu nepareizi uzskatīt, ka “Eiropas sekretārs” bijis priekšsēdētājs sanāksmēm tādā ziņā, ka tas būtu uzņēmies vadības funkcijas vai tam bijusi virzītāja nozīme aizliegtajā vienošanās, jo tas šajā ziņā ir vienīgi saņēmis katra lūgumus un piedāvājumus un apkopojis tos, kā arī diskusiju rezultātus. Areva grupas sabiedrības katrā ziņā norāda, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu apstrīdētā lēmuma 513. punktā, konstatējot, ka sekretāra loma bija ļoti nozīmīga un praksē būtiska aizliegtās vienošanās funkcionēšanai. 2002. gadā, pēc Siemens izstāšanās no aizliegtās vienošanās, GQ un EQ nolīgumi vairs neesot tikuši piemēroti un aizliegtās vienošanās Eiropas sekretāra nozīme esot tikusi ievērojami vienkāršota. Konkrētāk, tas vairs neesot bijis ekskluzīvais sanāksmju organizētājs un vairs neesot piešķīris līgumus. Līdz ar to “Eiropas sekretāram” esot bijusi vienīgi aizliegtās vienošanās dalībnieku lēmumu izpildes nozīme, veicinot šīs vienošanās funkcionēšanu, bet neesot bijusi tai neatsverama.

275    Areva grupas sabiedrību sestā pamata trešā daļa izriet no vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpuma, jo Komisija esot pret attiecīgo uzņēmumu attiekusies tāpat kā pret Siemens, kaut gan tie neesot bijuši līdzīgā situācijā, un atšķirīgā veidā nekā pret ABB un kā Japānas uzņēmumiem, kas piedalījušies konstatētajā pārkāpumā, kaut gan tie esot bijuši līdzīgā situācijā. Ceturtā daļa izriet no samērīguma principa pārkāpuma, jo atšķirība starp attiecīgā uzņēmuma izdarītā pārkāpuma smagumu un citu aizliegtās vienošanās dalībnieku izdarīto pārkāpumu smagumu nav pietiekama, lai pamatotu tām uzlikto naudas sodu pamatsummas paaugstināšanu par 50 %.

276    Komisija noraida Alstom un Areva grupas sabiedrību argumentus un lūdz noraidīt to pamatus un iebildumus.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

277    Apstrīdētā lēmuma 514. apsvērumā Komisija tostarp ir konstatējusi, ka attiecīgajam uzņēmuma bija vadītāja loma pārkāpumā pamatnostādņu 2. punkta trešā ievilkuma nozīmē, jo tam bija aizliegtās vienošanās “Eiropas sekretāra” funkcijas. Tā apstrīdētā lēmuma 514. un 522. punktā uzskatīja, ka Alstom uzliekamo naudas sodu pamatsumma ir jāpalielina par 50 %, kas palielina šo summu līdz EUR 65 020 000, un ka Areva T&D SA un citām Areva grupas sabiedrībām uzliekamā naudas soda pamatsumma ir jāpalielina par 50 %, kas to palielina attiecīgi līdz EUR 53 550 000 un EUR 25 500 000.

278    Ja noteiktām sabiedrībām tiek prasīta atbildība par vairāku uzņēmumu piedalīšanos EKL 81. panta un/vai EEZ līguma 53. panta pārkāpumā, Komisijai, nosakot šīm sabiedrībām uzliekamo naudas sodu saskaņā ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu vai Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu, ir jāizvērtē tās vadītā uzņēmuma piedalīšanās pārkāpumā relatīvais smagums (šajā ziņā skat. iepriekš 87. punktā minēto spriedumu lietā Suiker Unie u.c./Komisija, 623. punkts; un iepriekš 61. punktā minēto spriedumu lietā Aalborg Portland u.c./Komisija, 92. punkts; iepriekš 219. punktā minēto 2005. gada 25. oktobra spriedumu lietā Groupe Danone/Komisija, 277. punkts). Tas tostarp ietver katra uzņēmuma relatīvās lomas pārkāpumā konstatēšanu periodā, kurā tas ir piedalījies šajā pārkāpumā (šajā ziņā skat. iepriekš 65. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 150. punkts; iepriekš 63. punktā minēto spriedumu lietā Enichem Anic/Komisija, 264. punkts, un iepriekš 219. punktā minēto 2005. gada 25. oktobra spriedumu lietā Groupe Danone/Komisija, 277. punkts) vienas vai citas attiecīgās sabiedrības vadībā. Šāds secinājums izriet no soda un sankciju individuālā rakstura principa loģikas, kā tas ir atgādināts šī sprieduma 219. punktā (skat. iepriekš 219. punktā minēto 2005. gada 25. oktobra spriedumu lietā Groupe Danone/Komisija, 278. punkts un tajā minētā judikatūra).

279    Saskaņā ar sodu un sankciju individuālā rakstura principu pamatnostādņu 2. un 3. punktā šajā ziņā paredzēta naudas soda pamatsummas koriģēšana, ņemot vērā noteiktus atbildību pastiprinošus vai mīkstinošus apstākļus, kas attiecas uz katru no konkrētajiem uzņēmumiem, kuri piedalījušies pārkāpumā, un sabiedrībām, kuras var vainot par šo piedalīšanos. 2. punktā konkrētāk ir noteikts nepilnīgs atbildību pastiprinošu apstākļu saraksts, kuri var tikt ņemti vērā.

280    Viena vai vairāku uzņēmumu vadošā nozīme aizliegtās vienošanās ietvaros ir jāņem vērā saistībā ar naudas soda summas aprēķināšanu tiktāl, ciktāl uzņēmumiem, kam ir bijusi šāda nozīme, ir jābūt īpašai atbildībai attiecībā pret citiem uzņēmumiem (iepriekš 134. punktā minētais spriedums lietā Tokai Carbon u.c./Komisija, 316. punkts, un iepriekš 87. punktā minētais spriedums lietā BASF/Komisija, 281. punkts; skat. arī Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedumu lietā T‑347/94 Mayr‑Melnhof/Komisija, Recueil, II‑1751. lpp., 291. punkts). Nepilnīgais apstākļu saraksts, kas var pamatot naudas soda pamatsummas palielināšanu un kas ir izklāstīts pamatnostādņu 2. punktā, tostarp trešajā ievilkumā ietver “pārkāpuma aizsācēja [vadītāja] vai pamudinātāja lomu”, kas bijusi uzņēmumam.

281    Kā izriet no pamatnostādņu 2. punkta treša ievilkuma formulējuma, ir jānošķir pārkāpuma “aizsācēja [vadītāja]” jēdziens no “pamudinātāja” jēdziena. Pamudinātāja nozīme tiek izvērtēta saistībā ar aizliegtās vienošanās izveidošanas vai paplašināšanas brīdi, bet vadītāja nozīme tiek izvērtēta saistībā ar aizliegtās vienošanās funkcionēšanu (iepriekš 87. punktā minētais spriedums lietā BASF/Komisija, 316. punkts). Tā kā apstrīdētajā lēmumā ir vienīgi konstatēta pārkāpuma vadītāja nozīme saistībā ar attiecīgo uzņēmumu, ir jānoraida kā nepamatoti Alstom argumenti, kas balstās uz jēdzienu “pamudinātājs”.

282    Saistībā ar iebildumiem, kas izriet no kļūdas vērtējumā un pamatnostādņu 2. punkta trešā ievilkuma pārkāpuma, turpinājumā ir jāpārbauda, vai Komisija varēja pamatoti uzskatīt, ievērojot šīs lietas kontekstu, ka tas, ka attiecīgajam uzņēmumam ir bijusi aizliegtās vienošanās Eiropas sekretāra loma, var tikt pielīdzināts pārkāpuma vadītāja lomai pamatnostādņu 2. punkta trešā ievilkuma nozīmē. Vispārējā tiesa, pārbaudot vērtējuma tiesiskumu saistībā ar pārkāpuma vadītāja lomu, kas bijusi attiecīgajam uzņēmumam un saistībā ar konkrēto atbildību, kura šajā ziņā radusies Alstom un Areva grupas sabiedrībām, ir jāanalizē vienīgi faktiskie apstākļi, kas izklāstīti apstrīdētajā lēmumā, kā pierādījumi par šādu nozīmi.

283    Lai tiktu kvalificēts kā vadītājs, attiecīgajam uzņēmumam ir jābūt parādījušam būtisku aizliegtās vienošanās dzinējspēku (iepriekš 87. punktā minētais spriedums lietā BASF/Komisija, 374. punkts, un 2008. gada 18. jūnija spriedums lietā T‑410/03 Hoechst/Komisija, Krājums, II‑881. lpp., 423. punkts) un ir jābūt bijušai īpašai un konkrētai atbildībai par tās darbību (šajā ziņā skat. iepriekš 87. punktā minēto spriedumu lietā BASF/Komisija, 300. punkts). Šis apstāklis ir jāizvērtē, kopumā ņemot vērā lietas kontekstu (šajā ziņā skat. iepriekš 87. punktā minēto spriedumu lietā 299. un 373. punkts). Minētā nozīme var tikt tostarp izsecināta no tā, ka uzņēmums ar konkrētām iniciatīvām ir spontāni sniedzis fundamentālu virzītājspēku aizliegtajai vienošanās (šajā ziņā skat. iepriekš 87. punktā minēto spriedumu lietā BASF/Komisija, 348., 370.–375. un 427. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Hoechst/Komisija, 426. punkts). Tā arī var tikt izsecināta no norāžu kopuma, kas atklāj uzņēmuma apņēmību nodrošināt aizliegtās vienošanās stabilitāti un sekmīgumu (šajā ziņā skat. iepriekš 87. punktā minēto spriedumu lietā BASF/Komisija, 351. punkts). Tas tā arī ir, ja ir pierādīts, ka uzņēmums ir veicis koordinatora funkcijas aizliegtās vienošanās ietvaros un it īpaši ir organizējis un nodrošinājis sekretariāta, kuram uzdots konkrēti īstenot aizliegto vienošanos, personālu (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2003. gada 9. jūlija spriedumu lietā T‑224/00 Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, Recueil, II‑2597. lpp., 246. un 247. punkts). Tas ir tāpat, ja ir izrādījies, ka minētajam uzņēmumam ir bijusi centrāla loma aizliegtās vienošanās konkrētajā funkcionēšanā, piemēram, organizējot daudzas sanāksmes, savācot un izplatot informāciju aizliegtās vienošanās ietvaros, uzņemoties pārstāvēt noteiktus dalībniekus aizliegtās vienošanās ietvaros vai, visbiežāk, paužot piedāvājumus par aizliegtās vienošanās funkcionēšanu (šajā ziņā skat. Tiesas 1983. gada 8. novembra spriedumu apvienotajās lietās no 96/82 līdz 102/82, 104/82, 105/82, 108/82 un 110/82 International Belgium u.c./Komisija, Recueil, 3369. lpp., 57. un 58. punkts, un iepriekš 87. punktā minēto spriedumu lietā BASF/Komisija, 404., 439. un 461. punkts).

284    Taču apstāklis, ka uzņēmums izdara spiedienu vai pat diktē citu aizliegtās vienošanās dalībnieku rīcību, nav obligāts nosacījums, lai šādu uzņēmumu kvalificētu par aizliegtās vienošanās vadītāju (iepriekš 87. punktā minētais spriedums lietā BASF/Komisija, 374. punkts). Uzņēmuma stāvoklis tirgū vai tā rīcībā esošie resursi arī nevar būt par pārkāpuma vadītāja nozīmes norādēm, pat ja tās ir daļa no konteksta, kurā šādas norādes ir jāizvērtē (šajā ziņā skat. iepriekš 283. punktā minēto spriedumu lietā Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, 241. punkts; iepriekš 87. punktā minēto spriedumu lietā BASF/Komisija, 299. punkts).

285    Šajā lietā, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 511.–513. apsvēruma, Komisija ir ņēmusi vērā to, ka aizliegtās vienošanās “Eiropas sekretārs” ir pastāvējis visu aizliegtās vienošanās laiku un ka tas ir palicis stabils laika gaitā, lai gan bija izmaiņas daudzos aizliegtās vienošanās organizatoriskajos aspektos. Šim sekretariātam esot bijuši daudzi uzdevumi. Atsaucoties uz apstrīdētā lēmuma 121.–123., 131., 132., 142., 147.–149, 157.–161, 173., 185. un 191.–198. apsvērumu, Komisija apgalvo, ka aizliegtās vienošanās “Eiropas sekretariāts” esot bijis saziņas līdzeklis starp aizliegtās vienošanās dalībniekiem, kas ir Eiropas uzņēmumi, kā arī starp šiem minētajiem uzņēmumiem un Japānas sekretariātu, ka tas esot sasaucis un vadījis sanāksmes un ka tas esot bijis atbildīgs par kvotu grāmatvedību. Komisija uzskata, ka no minētā sekretariāta ziņojumiem, GQ nolīguma un EQ nolīguma satura, kā arī no aizliegtās vienošanās konkrētās funkcionēšanas skaidri izriet, ka “Eiropas sekretāra” loma aizliegtās vienošanas funkcionēšanai bija būtiska. Izrādot iniciatīvu un veltot aizliegtās vienošanās labā ievērojamus resursus, šis “Eiropas sekretārs” esot sniedzis ievērojamus pakalpojumus aizliegtajai vienošanās un esot īpašā veidā sniedzis ieguldījumu tās labā funkcionēšanā.

286    Vispirms ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā faktiskos apstākļus, kas minēti apstrīdētajā lēmumā un kurus Alstom un Areva grupas sabiedrības nav apstrīdējušas (it īpaši skat. šī sprieduma 266. un 273. punktu), Komisija varēja, nepārkāpjot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu un pamatnostādņu 2. punkta trešo ievilkumu un nepieļaujot kļūdu vērtējumā, secināt, ka attiecīgajam uzņēmumam bija vadītāja nozīme pārkāpumā, uzņemoties no 1999. gada beigām līdz 2004. gada 11. maijam aizliegtās vienošanās “Eiropas sekretāra” lomu, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 147. apsvēruma.

287    Šajā ziņā ir jākonstatē, ka uzdevumi, kurus veicis aizliegtās vienošanās “Eiropas sekretārs”, esot tam piešķīruši vadītāja lomu aizliegtās vienošanās koordinēšanā un katrā ziņā tās konkrētajā funkcionēšanā. Kā to Komisija ir pamatoti konstatējusi apstrīdētajā lēmumā, šis “Eiropas sekretārs” bija kontakta punkts starp aizliegtās vienošanās dalībniekiem un tam bija būtiska nozīme šīs vienošanās konkrētajā funkcionēšanā, jo tas veicināja informācijas apmaiņu aizliegtās vienošanās ietvaros, jo tas centralizēja, apkopoja un veica apmaiņu ar citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem ar tās funkcionēšanai būtisku informāciju, un, tostarp, informāciju par GIS projektiem, jo tas organizēja un nodrošināja darba sanāksmju sekretariātu un reizēm grozīja kodus, ko izmantoja, lai slēptu šīs sanāksmes vai kontaktus. Turklāt Komisijas apstrīdētā lēmuma 147. un 513. apsvērumā varēja pamatoti uzskatīt, ka aizliegtās vienošanās “Eiropas sekretariātam” bija būtiska atbildība, kas prasīja būtiskus resursus, kaut vai laika un personāla, kas bija nodots tās rīcībā, ziņā. Bez šī sekretariāta nodrošinātās centrālās koordinācijas un organizācijas aizliegtā vienošanās bez šaubām, ņemot vērā tās sarežģītību, nebūtu varējusi funkcionēt tikpat efektīvi. Turklāt, ņemot vērā to, ka nav apstrīdēts, ka attiecīgais uzņēmums ir izpildījis minēto uzdevumus pastāvīgi no 1999. gada beigām līdz 2004. gada 8. janvārim, Komisija varēja pamatoti secināt, ka šajā lietā minētais uzņēmums bija ievērojams aizliegtās vienošanās dzinējspēks un savā ziņā bija pildījis pārkāpuma vadītāja lomu pamatnostādņu 2. punkta trešā ievilkuma nozīmē.

288    Šo secinājumu neliek apšaubīt citi Alstom vai Areva grupas sabiedrību argumenti.

289    Vispirms ir jānorāda, ka Alstom nevar pamatoti kritizēt apstrīdēto lēmumu, pamatojoties uz noteiktiem faktu vai tiesību vērtējumiem paziņojumā par iebildumiem (skat. šī sprieduma 264. punktu). Šajā ziņā ir pietiekami atgādināt, ka paziņojums par iebildumiem ir sagatavojošs dokuments, kurā veiktajiem faktu un tiesību vērtējumiem ir tīri provizorisks raksturs (skat. šī sprieduma 248. punktu).

290    Turpinot attiecībā uz kritērijiem, saskaņā ar kuriem notiek pārkāpuma vadītāja kvalificēšana un kuri nav izpildīti šajā lietā, proti, draudi pret citiem uzņēmumiem, kas nepiedalās aizliegtajā vienošanās, lēmumu pieņemšana par aizliegtās vienošanās paplašināšanu vai attiecībām ar trešajām personām vai aizliegtās vienošanās iniciatora vai izstrādātāja nozīme, ir jānorāda, ka šie kritēriji tiek apskatīti aizliegtās vienošanās izveidošanas vai paplašināšanas brīdī un līdz ar to saistībā ar “pārkāpuma pamudinātāja” lomu, kā tas ticis atgādināts šī sprieduma 281. punktā. Tādēļ, lai gan šie elementi var būt noteicoši, lai noteiktu, vai uzņēmums ir spiedis vai mudinājis citus uzņēmumus īstenot aizliegto vienošanos vai tai pievienoties, un līdz ar to lai kvalificētu “pārkāpuma pamudinātāju” pamatnostādņu 2. punkta trešās daļas nozīmē (šajā ziņā skat. iepriekš 87. punktā minēto spriedumu lietā BASF/Komisija, 316. un 321. punkts), tie nav noteicoši, lai kvalificētu uzņēmumu par pārkāpumu vadītāju; tādā gadījumā, gluži kā šajā lietā, pietiek pierādīt, ka attiecīgais uzņēmums ir vienā vai otrā veidā bijis aizliegtās vienošanās būtisks dzinējspēks (skat. šī sprieduma 283. punktu).

291    Turklāt, pat pieņemot, ka attiecīgajam uzņēmumam nav bijusi pietiekama ekonomiska vara vai pietiekams autoritātes stāvoklis, lai uzraudzītu aizliegto vienošanos un nodrošinātu tās izpildi, tas nav pietiekami, lai izslēgtu to, ka tas varēja būt pārkāpuma vadītājs pamatnostādņu 2. punkta trešā ievilkuma nozīmē. Kā izriet no šī sprieduma 283. un 284. punktā minētās judikatūras, tas, ka attiecīgais uzņēmums nebija obligāti spējīgs uzspiest rīcību, kurai būtu jāseko citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, neizslēdz to, ka, vienā vai otrā veidā pastāvīgi veicot aizliegtās vienošanās “Eiropas sekretāra” funkcijas, kaut arī tās būtu administratīva rakstura, tas īstenoja ievērojamu aizliegtās vienošanās dzinējspēku, kas tai ļāva stabili un efektīvi funkcionēt.

292    Saistībā ar Alstom apgalvojumiem, ka attiecīgajam uzņēmumam tika uzspiesta “Eiropas sekretāra” loma “ap 2000. gadu”, ir jānorāda, ka tos nepamato neviens lietas materiālu elements, kas iesniegts šajā procesā, ne arī apstiprina S. kunga 2006. gada 15. septembra paziņojums (skat. šī sprieduma 23. punktu) vai apstrīdētā lēmuma 147. un 191. apsvērums, ko Alstom izvirza šajā ziņā. Turklāt Alstom argumenti, saskaņā ar kuriem attiecīgais uzņēmums netika spontāni uzņēmies aizliegtās vienošanās “Eiropas sekretāra” funkcijas vai tam, veicot savas funkcijas, bija jāseko noteiktiem iepriekš paredzētiem noteikumiem aizliegtās vienošanās ietvaros, neizslēdz to, ka tam ir bijusi pārkāpuma vadītāja nozīme. Šajā ziņā svarīgi ir tas, ka attiecīgais uzņēmums bija patiešām veicis aizliegtās vienošanās “Eiropas sekretāra” funkcijas pastāvīgā veidā no 1999. gada beigām līdz 2004. gada 8. janvārim, t.i., aptuveni četrus gadus un divus mēnešus, un ka līdz ar to tam bija vadītāja nozīme aizliegtās vienošanās koordinēšanā un konkrētajā funkcionēšanā.

293    Tāpat argumenti, kas izriet no tā, ka aizliegtās vienošanās “Eiropas sekretāra” funkcijas nebija veicis vienīgi attiecīgais uzņēmums, bet ka saskaņā ar aizliegtās vienošanās noteikumiem citi uzņēmumi varēja tieši apmainīties ar informāciju savā starpā, it īpaši saistībā ar sanāksmēm par aizliegtās vienošanās vadību, vai par aizliegtās vienošanās īstenošanu, īpaši saistībā ar GIS projektu īstenošanu, nevēršoties pie aizliegtās vienošanās “Eiropas sekretāra”, nav tādi, kas liek apšaubīt Komisijas uzskatu, ka attiecīgajam uzņēmumam bija pārkāpuma vadītāja nozīme aizliegtajā vienošanās, pastāvīgā veidā uzņemoties visa funkcijas, kas uzticētas aizliegtās vienošanās “Eiropas sekretāram”. Ne apstrīdētā lēmuma 120., 122., 149., 152., 157., 162., 180., 182., 185., 194., 197., 205. un 207. apsvērums, kurus minējusi Alstom, ne lietas materiālu dokumenti šajā procesā neļauj secināt, ka ABB vai citi uzņēmumi, kas piedalījušies aizliegtajā vienošanās un kas nav formāli bijuši “Eiropas sekretārs”, praksē ir iesaistījušies aizliegtās vienošanās darbībā būtībā identiskā veidā gan biežuma vai ilguma, gan nozīmīguma vai intensitātes ziņā. Turklāt, pat pieņemot, ka citiem uzņēmumiem, kas piedalījušies aizliegtajā vienošanās, it īpaši ABB, arī ir bijusi būtiska nozīme, nosakot aizliegtās vienošanās vispārējo stratēģiju vai ieņemot autoritatīvu stāvokli tās ietvaros, tas varētu, lielākais, pamatot, ka to atbildība aizliegtās vienošanās funkcionēšanā arī varētu tikt pārbaudīta, jo tiem ir bijusi pārkāpuma vadītāja nozīme, bet katrā ziņā nevar likt apšaubīt Komisijas uzskatu, ka attiecīgajam uzņēmumam ir bijusi “pārkāpuma vadītāja” nozīme aizliegtajā vienošanās, uzņemoties pastāvīgā veidā visas funkcijas, kas uzticētas “Eiropas sekretāram” (šajā ziņā skat. iepriekš 87. punktā minēto spriedumu lietā BASF/Komisija, 376. punkts).

294    Tādēļ ir jāuzskata, ka Komisija, nepārkāpjot ne Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu un pamatnostādņu 2. punkta trešo ievilkumu un nepieļaujot kļūdu vērtējumā, varēja apgalvot, ka, pastāvīgi veicot aizliegtās vienošanās “Eiropas sekretāra” funkcijas no 1999. gada beigām līdz 2004. gada 8. janvārim, attiecīgajam uzņēmuma ir bijusi pārkāpuma vadītāja nozīme.

295    Turklāt tiktāl, ciktāl no apstrīdētā lēmuma 512. un 513. apsvēruma skaidri izriet argumentācija, kurai sekojusi Komisija, lai kvalificētu attiecīgo uzņēmumu kā pārkāpuma vadītāju, kura balstās uz koordinatora funkcijām, ko veicis šis uzņēmums, kā arī uz tā centrālo lomu aizliegtās vienošanās konkrētajā funkcionēšanā, apstrīdētais lēmums ir pietiekami juridiski pamatots iepriekš 283. punktā minētās judikatūras nozīmē. Līdz ar to Alstom iebildums, kas izriet no apstrīdētā lēmuma pamatojuma trūkuma šajā ziņā, ir jānoraida kā nepamatots. Visbeidzot, kā to ir pamatoti norādījusi Komisija, no Alstom paša rakstveida dokumentiem izriet, ka tā ir bijusi spējīga saprast Komisijas argumentāciju apstrīdētajā lēmumā saistībā ar attiecīgā uzņēmuma kvalificēšanu par pārkāpuma vadītāju.

296    Saistībā ar iebildumu, kas izriet no vienlīdzīgas attieksmes principa un samērīguma principa pārkāpuma, ir jānorāda, ka ar to būtībā tiek apstrīdēts Alstom un Areva grupas sabiedrībām uzliktā naudas soda sākumsummas palielinājuma par 50 % taisnīgums.

297    No judikatūras izriet, ka vienlīdzīgas attieksmes principa vai nediskriminācijas principa ievērošana, kāda tā ir atgādināta šī sprieduma 235. punktā, ir jāsaskaņo ar tiesiskuma principa ievērošanu, saskaņā ar kuru neviens savā labā nevar atsaukties uz pārkāpumu, kurš ir izdarīts cita labā (šajā ziņā skat. Tiesas 1985. gada 4. jūlija spriedumu lietā 134/84 Williams/Revīzijas palāta, Recueil, 2225. lpp., 14. punkts un tajā minētā judikatūra; Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedumu lietā T‑308/94 Cascades/Komisija, Recueil, II‑925. lpp., 259. punkts, un iepriekš 131. punktā minēto spriedumu lietā LR AF 1998/Komisija, 367. punkts).

298    Turklāt samērīguma principa ievērošana, kāds tas ir atgādināts šī sprieduma 235. punktā, prasa, lai naudas sodi nebūtu nesamērīgi ar izvirzītajiem mērķiem, t.i., ar konkurences tiesību ievērošanu, un lai naudas soda summa, kas uzlikta sakarā ar konkurences tiesību pārkāpumu, būtu samērīga ar pārkāpumu, kas novērtēts kopumā, tostarp ņemot vērā tā smagumu (Pirmās instances tiesas 1994. gada 6. oktobra spriedums lietā T‑83/91 Tetra Pak/Komisija, Recueil, II‑755. lpp., 240. punkts; 2004. gada 8. jūlija spriedums apvienotajās lietās T‑67/00, T‑68/00, T‑71/00 un T‑78/00 JFE Engineering u.c./Komisija, Krājums, II‑2501. lpp., 532. punkts, un 2007. gada 12. septembra spriedums lietā T‑30/05 Prym un Prym Consumer/Komisija, Krājumā nav publicēts, 224. punkts).

299    Lai novērtētu pārkāpuma smagumu, Komisijai ir pienākums ņemt vērā daudzus apstākļus, kuru raksturs un nozīme atšķiras atkarībā no attiecīgā pārkāpuma veida un attiecīgā pārkāpuma īpašajiem apstākļiem (iepriekš 247. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Musique Diffusion française u.c./Komisija, 120. punkts, un iepriekš 298. punktā minētais spriedums lietā JFE Engineering u.c./Komisija, 532. punkts).

300    Turklāt ir jāatgādina, ka uzņēmumu, kas piedalās ilgtermiņa pārkāpumā, vadītāja funkciju var uzņemties pārmaiņus, dažādos brīžos, un līdz ar to nevar izslēgt iespēju, ka katram no tiem, kā arī sabiedrībām, kuras var vainot to rīcībā, vadītāja lomas uzņemšanos var kvalificēt kā atbildību pastiprinošu apstākli (iepriekš 87. punktā minētais spriedums lietā BASF/Komisija, 460. punkts).

301    Lai pārbaudītu, vai ir pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips, ir jāsalīdzina attieksme, kas vērsta pret Alstom un Areva grupas sabiedrībām, no vienas puses, un attieksme, kas attiecīgi vērsta pret Siemens, ABB vai sabiedrībām, kas vadījušas Japānas uzņēmumus, kuri piedalījušies pārkāpumā, no otras puses, ņemot vērā atbildību pastiprinošo apstākli saistībā ar “pārkāpuma vadītāja” nozīmi.

302    Vispirms ir jākonstatē, ka, ņemot vērā šo atbildību pastiprinošo apstākli, Alstom un Areva grupas sabiedrībām ir piemērots 50 % palielinājums no naudas soda pamatsummas, kas ir identiska Siemens piemērotajai pamatsummai, jo attiecīgais uzņēmums tāpat kā uzņēmums, ko vadījusi Siemens, ir pastāvīgi īstenojis aizliegtās vienošanās “Eiropas sekretāra” funkcijas. Alstom specifiski kritizē šīs attieksmes identiskumu, apgalvojot, ka attiecīgā uzņēmuma situācija atšķiras no Siemens vadītā uzņēmuma situācijas, jo Alstom bija īstenojusi aizliegtās vienošanās “Eiropas sekretāra” funkcijas divas reizes īsāku laiku nekā Siemens vadītais uzņēmums.

303    Kā tas jau ticis norādīts, no apstrīdētā lēmuma 147. un 178. apsvēruma izriet, ka Siemens vadītais uzņēmums īstenoja aizliegtās vienošanās “Eiropas sekretāra” funkcijas no tās sākuma 1988. gada 15. aprīlī līdz 1999. gada septembrim, proti, aptuveni vienpadsmit gadu un piecu mēnešu periodu, un ka pēc tās izstāšanās no aizliegtās vienošanās attiecīgais uzņēmums bija īstenojis šīs pašas funkcijas no 1999. gada beigām līdz 2004. gada 11. maijam. Turklāt, tā kā šajā lietā tām netika piemērota ekonomiskās pēctecības teorija (šī sprieduma 111. punkts), Alstom un Areva grupas sabiedrībām var tikt prasīta personiskā atbildība par attiecīgā uzņēmuma dzinējspēka lomu aizliegtās vienošanās funkcionēšanā tikai par periodu, kurā tās tieši vai netieši vadīja tās darbības. No apstrīdētā lēmuma 1. panta b)–f) punkta, lasot tos no šī lēmuma 358. un 371. apsvēruma skatpunkta, izriet, ka attiecīgā uzņēmuma pārkāpuma vadītāja loma var tikt attiecināta:

–        uz Alstom vienīgi no 1999. gada beigām līdz 2004. gada 8. janvārim, t.i., aptuveni četru gadu un divu mēnešu periods;

–        uz Areva T&D SA vienīgi no 1999. gada beigām līdz 2004. gada 11. maijam, t.i., četru gadu un septiņu mēnešu periods;

–        uz Areva T&D AG vienīgi no 2003. gada 22. decembra līdz 2004. gada 11. maija, t.i., aptuveni piecu mēnešu periods;

–        uz Areva un Areva T&D Holding vienīgi no 2004. gada 9. janvāra līdz 11. maijam, t.i., aptuveni četru mēnešu periods.

304    Tādēļ katrā ziņā ir būtiska atšķirība starp aizliegtās vienošanās “Eiropas sekretāra” funkciju, kuras veicis Siemens vadītais uzņēmums, veikšanas ilgumu un šo pašu funkciju, kuras veicis Alstom un Areva grupas sabiedrību vadītais attiecīgais uzņēmums, veikšanas ilgumu.

305    Apstrīdētajā lēmumā Komisija ir fokusējusies uz faktu, ka gan Siemens vadītais uzņēmums, gan attiecīgais uzņēmums ir viens pats īstenojis aizliegtās vienošanās “Eiropas sekretariātu” un to veicis stabilā un pastāvīgā veidā. Šajā ziņā ir svarīgi atgādināt, ka, lai gan Alstom pamatoti norāda, ka apstrīdētā lēmuma 147. un 191. apsvērumā attiecīgais uzņēmums ir identificēts vienīgi kā aizliegtās vienošanās “pagaidu Eiropas sekretārs” no 1999. gada beigām līdz 2000. gada sākumam, tā neapstrīd, ka 2002. gada martā notika vienošanās, ka tā viena pati pārņems minēto sekretariātu uz nenoteiktu laiku un līdz ar to stabilā un pastāvīgā veidā. Turklāt apsvērumu, saskaņā ar kuru attiecīgais uzņēmums ir viens pats un stabilā un pastāvīgā veidā uzņēmies aizliegtās vienošanās “Eiropas sekretariāta” darbu, neliek apšaubīt Alstom izvirzītais apstāklis, ka attiecīgais uzņēmums bija uzņēmies aizliegtās vienošanās “Eiropas sekretāra” funkcijas vienīgi uz ierobežotu periodu aptuveni četrus gadus un divus mēnešus, jo šis faktiskais apstāklis ir neatkarīgs no Alstom gribas un izriet vienīgi no tā, ka pēc ABB ziņošanas (skat. šī sprieduma 10. punktu) Komisija ir iejaukusies, lai beigtu pārkāpumu.

306    Jautājums ir par to, vai būtiskā atšķirība, kas pastāv starp aizliegtās vienošanās “Eiropas sekretariāta” funkciju īstenošanas ilgumiem, kuri attiecināmi uz dažādajiem attiecīgajiem uzņēmumiem, ir vai nav ņemama vērā saistībā ar atbildību pastiprinošo apstākli, kas izriet no pārkāpuma vadītāja lomas, vai arī šāda atšķirība šajā lietā varēja netikt ņemta vērā saistībā ar apstākli, ka Eiropas sekretariāta darba veikšanu bija uzņēmušies tikai minētie uzņēmumi stabilā un pastāvīgā veidā.

307    Šīs lietas apstākļos, proti, ilgstoša pārkāpuma gadījumā, kura laikā dažādi uzņēmumi ir secīgi precīzi noteiktos periodos pildījuši pārkāpuma vadītāja funkciju, vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma princips prasa, lai sabiedrībām, kas ir vadījušas vienu vai vairākus uzņēmumus, kuri to vadībā ir pildījuši “pārkāpuma vadītāja” lomu, tiek noteikts atšķirīgs naudas soda pamatsummas palielinājums, ja periods, kurā minētais uzņēmums vai minētie uzņēmumi to vadībā ir pildījuši būtiski atšķirīgu lomu, ir atšķirīgs. Ir svarīgi atgādināt, ka vadītāja loma ir saistīta ar aizliegtās vienošanās funkcionēšanu (skat. šī sprieduma 281. punktu) un ka atšķirībā no pārkāpuma iniciatora lomas tai obligāti ir noteikts ilgums. Tādēļ ir jāņem vērā, ka uz sabiedrību, kas ir vadījusi uzņēmumu, kurš piedalījies pārkāpumā, var tikt attiecināta dzinējspēka loma, kura tai bijusi aizliegtās vienošanās funkcionēšanā, maksimāli nedaudz vairāk par ceturtdaļu no pārkāpuma perioda, kā tas ir Alstom un Areva grupas sabiedrību gadījumā, kaut gan uz citu sabiedrību, kas ir vadījusi citu uzņēmumu, kurš piedalījies aizliegtajā vienošanās, var tikt attiecināta dzinējspēka loma, kuru tā īstenojusi aizliegtās vienošanās funkcionēšanā vairāk nekā trīs ceturtdaļu pārkāpuma perioda laikā, kā tas ir Siemens gadījumā. Visbeidzot Komisija pati tiesas sēdē ir atzinusi, ka ilgums, kurā uzņēmumam bijusi “pārkāpuma vadītāja“ nozīme ir kritērijs, kas jāņem vērā, lai izvērtētu atbildības pastiprināšanos, kas izriet no šādas nozīmes (skat. šī sprieduma 39. punktu).

308    No tā izriet, ka apstrīdētajā lēmumā, nosakot Alstom un Areva grupas sabiedrību naudas soda pamatsummas palielinājumu, no vienas puses, un Siemens naudas soda pamatsummas palielinājumu, no otras puses, kaut gan periodi, kuros uzņēmums vai uzņēmumi aizliegtās vienošanās “Eiropas sekretāra” funkcijas bija veikuši minēto sabiedrību vadībā, bija būtiski atšķirīgi, Komisija ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu un samērīguma principu.

309    Turpinot ir jānorāda, ka saistībā ar atbildību pastiprinošu apstākli, kas izriet no pārkāpuma vadītāja lomas, attieksme pret ABB atšķīrās no attieksmes pret Alstom un Areva grupas sabiedrībām, jo atšķirībā no šīm pēdējām minētajām sabiedrībām tā nebija kvalificēta par “pārkāpuma vadītāju” un līdz ar to tai netika piemērots naudas soda pamatsummas palielinājums saistībā ar atbildību pastiprinošu apstākli. Alstom un Areva grupas sabiedrības kritizē šo atšķirīgo attieksmi, apgalvojot, ka ABB situācija bija līdzīga to situācijai saistībā ar atbildību pastiprinošo apstākli, kas izriet no pārkāpuma vadītāja lomas.

310    Tomēr nav ne pierādīts, ne pat apgalvots, ka ABB bija uzņēmusies aizliegtās vienošanās “Eiropas sekretāra” funkcijas vai pat viena pati stabilā un pastāvīgā veidā īstenojusi visas funkcijas, kas izriet no funkcijām, kuras parasti uzticētas šādam sekretariātam. Turklāt kaut gan ir atzīts, un to pat atzīst Komisija, ka ABB ir bijusi “nozīmīga loma” aizliegtajā vienošanas, nav ticis pierādīts, ka šī loma saistībā ar aizliegtās vienošanās funkcionēšanu būtu bijusi līdzīga lomai, kura bijusi attiecīgajam uzņēmumam un Siemens vadītajam uzņēmumam kā aizliegtās vienošanās “Eiropas sekretāram”. Tādēļ nav pierādīts, ka ABB ir bijusi līdzīgā situācijā kā Alstom vai Areva grupas sabiedrību situācijā, vai pat Siemens situācijai līdzīgā situācijā.

311    Pat pieņemot, ka Komisija ir prettiesiski piemērojusi kritērijus par pārkāpuma vadītāja kvalificēšanu, kādi tie ir atgādināti šī sprieduma 283. punktā, un neveicot šo kvalificēšanu pret ABB, lai gan bija minētā uzņēmuma ievērojama nozīme aizliegtajā vienošanās, šāds prettiesiskums, kas pieļauts par labu citam, nepamato to, lai Alstom un Areva grupas sabiedrību izvirzītie tiesību akta atcelšanas pamati tiktu apmierināti saskaņā ar šī sprieduma 297. punktā minēto judikatūru.

312    No tā izriet, ka iebildumi, kas izriet no nediskriminācijas principa pārkāpuma sakarā ar to, ka attieksme pret Alstom un Areva grupas sabiedrībām un attieksme pret ABB nebija vienāda, kaut gan tās bija līdzīgā situācijā, ir jānoraida.

313    Visbeidzot ir jānorāda, ka attieksme pret Alstom un Areva grupas sabiedrībām ir bijusi atšķirīga no attieksmes pret sabiedrībām, kas vadīja Japānas uzņēmumus to piedalīšanās pārkāpumā, kas konstatēts apstrīdētā lēmuma 1. pantā, brīdī, saistībā ar atbildību pastiprinošo apstākli, kas izriet no pārkāpuma vadītāja lomas īstenošanas. Apstrīdētā lēmuma 511. apsvērumā Komisija šajā ziņā ir norādījusi, ka “Japānas sekretāra loma [..] būtībā attiecās uz apmaiņu starp Japānas uzņēmumiem un apmaiņu ar Eiropas sekretāru par [GIS] projektiem ārpus EEZ un šo lomu “secīgi īsiem periodiem pildīja Hitachi, Toshiba un Melco”, lai būtībā secinātu, ka tā nav pielīdzināma “pārkāpuma vadītāja” lomai pamatnostādņu 2. punkta trešā ievilkuma nozīmē. Alstom un Areva grupas sabiedrības kritizē šo atšķirīgo attieksmi, apgalvojot, ka tiktāl, ciktāl uzņēmums, kuru tās bija secīgi vadījušas, bija pildījis aizliegtās vienošanās “Eiropas sekretāra” funkcijas aptuveni četru gadu laikā, tās bija situācijā, kas ir būtiski līdzīga šo sabiedrību situācijai, no kurām katra bija vadījusi Japānas uzņēmumu, kurš veicis “Japānas sekretāra” funkcijas ekvivalentu periodu.

314    Apstrīdētajā lēmumā Komisija, izvērtējot atbildību pastiprinošo apstākli, kas izriet no pārkāpuma vadītāja funkcijas, uzskatīja, ka aizliegtās vienošanās “Eiropas sekretāra” funkciju veikšana un aizliegtās vienošanas “Japānas sekretāra” funkciju veikšana nebija līdzīgas. Tā ir ņēmusi vērā, ka “Japānas sekretāra loma [..] būtībā attiecās uz apmaiņu starp Japānas uzņēmumiem un apmaiņu ar Eiropas sekretāru par [GIS] projektiem ārpus EEZ”. Šajā ziņā apstrīdētā lēmuma 127., 128. un 246. apsvērumā tā norādīja, ka Japānas uzņēmumu piedalīšanās apstrīdētā lēmuma 1. pantā konstatētajā pārkāpumā principā bija saistīta ar nerakstīta nolīguma pastāvēšanu (skat. šī sprieduma 29. punktu), saskaņā ar kuru Japānas uzņēmumi atturējās no piedāvājumu iesniegšanas par GIS projektiem EEZ. No minētā “nolīguma” izriet, ka atšķirībā no “Eiropas sekretariāta” “Japānas sekretariātam” nebija dzinējspēka nozīmes aizliegtās vienošanās funkcionēšanai EEZ un ka sabiedrībām, kas vadījušas Japānas uzņēmumus, kam uzticēts minētais sekretariāts, šajā ziņā neradās īpaša atbildība. Alstom un Areva grupas sabiedrības iebildumi, saskaņā ar kuriem pret tām vērstā attieksme atšķīrās no attieksmes pret Japānas sabiedrībām tiktāl, ciktāl Komisija nepiemēroja minētajām Japānas sabiedrībām naudas soda palielinājumu sakarā ar atbildību pastiprinošu apstākli, kas izriet no pārkāpuma vadītāja funkcijas, kura bija uzņēmumiem, kurus vadīja šīs Japānas sabiedrības, tādēļ ir jānoraida, jo to situācija nebija līdzīga attiecīgo Japānas sabiedrību situācijai.

315    Pat pieņemot, ka Komisija būtu prettiesiski piemērojusi kritērijus pārkāpuma vadītāja kvalificēšanai, kādi tie ir atgādināti šī sprieduma 283. punktā, un neveicot šo kvalificēšanu attiecībā uz Japānas sabiedrībām, kas vadījušas uzņēmumus, kuri secīgi pildījuši aizliegtās vienošanās “Japānas sekretariāta” funkcijas ik pa divu gadu periodam, tas nepamato šī sprieduma 314. punktā minēto iebildumu apmierināšanu saskaņā ar šī sprieduma 297. punktā minēto judikatūru.

316    No tā izriet, ka Alstom un grupa Areva sabiedrību iebildumi, kas izriet no nediskriminācijas principa pārkāpuma sakarā ar to, ka attieksme pret Alstom un Areva grupas sabiedrībām atšķīrās no attieksmes pret Japānas sabiedrībām, kaut gan tās atradās līdzīgā situācijā, ir jānoraida.

317    No iepriekš minētā apsvēruma izriet, ka ar apstrīdētā lēmuma 2. panta b) un c) punktu ir pārkāpts samērīguma princips, kā arī vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas princips, jo Alstom un Areva grupas sabiedrībām sakarā ar atbildību pastiprinošu apstākli ir noteikts to naudas sodu pamatsummas palielinājums 50 % apmērā, kas ir identisks Siemens. Līdz ar to apstrīdētā lēmuma 2. panta b) un c) punkts ir jāatceļ.

318    Tādēļ Vispārējai tiesai saskaņā ar Alstom un Areva grupas sabiedrību prasījumiem par grozīšanu ir jāīsteno neierobežotā kompetence, kas izriet no EKL 229. panta, Regulas Nr. 17 17. panta un Regulas Nr. 1/2003 31. panta, un šajā ziņā tai pašai ir jāizvērtē atbilstošie lietas apstākļi, lai noteiktu naudas sodu pamatsummas palielinājumu, kurš ir jāpiemēro attiecīgajām sabiedrībām saskaņā ar atbildību pastiprinošo apstākli, kas izriet no pārkāpuma vadītāja lomas, kura bijusi attiecīgajam uzņēmumam (šajā ziņā skat. Tiesas 1983. gada 9. novembra spriedumu lietā 322/81 Nederlandsche Banden-Industrie-Michelin/Komisija, Recueil, 3461. lpp., 111. punkts, un iepriekš 88. punktā minēto 2003. gada 18. septembra spriedumu lietā Volkswagen/Komisija, 149. un 151. punkts; iepriekš 87. punktā minēto Pirmās instances tiesas spriedumu lietā BASF/Komisija, 303., 394. un 455. punkts). Šajā ziņā ir svarīgi atgādināt, ka neierobežotā kompetence, ko Savienības tiesai piešķir Regulas Nr. 17 17. pants un Regulas Nr. 1/2003 31. pants, tai ļauj, pārsniedzot sankciju tiesiskuma vienkāršu pārbaudi, aizstāt Komisijas vērtējumu ar savu vērtējumu, un līdz ar to atcelt, samazināt vai palielināt naudas sodu vai noteikto pienākumu, ciktāl tās vērtējumam nodots jautājums par to apmēru (šī sprieduma 226. un 227. punkts; iepriekš 126. punktā minētais 2007. gada 8. februāra spriedums lietā Groupe Danone/Komisija, 61. un 62. punkts, un Pirmās instances tiesas 2007. gada 12. decembra spriedums apvienotajās lietās T‑101/05 un T‑111/05 BASF un UCB/Komisija, Krājums, II‑4949. lpp., 213. punkts).

319    Ir jānodrošina, ka palielinājums, kas saistīts ar pārkāpuma vadītāja lomu, kura bijusi attiecīgajam uzņēmumam, tiek noteikts tādā līmenī, kas garantē tā preventīvo iedarbību (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. iepriekš 87. punktā minēto spriedumu lietā ACF Chemiefarma/Komisija, 173. punkts, un iepriekš 235. punktā minēto spriedumu lietā Archer Daniels Midland/Komisija, 141. punkts), t.i., līmenī, kas attur uzņēmumus veikt funkcijas, kuras ir būtiskas aizliegtas vienošanās labai funkcionēšanai.

320    Šajā lietā ir svarīgi ņemt vērā, ka Alstom un Areva grupas sabiedrību vadībā attiecīgais uzņēmums bija viens pats pildījis aizliegtās vienošanās “Eiropas sekretariātu” un to veicis stabilā un pastāvīgā veidā. Turklāt ir jāņem vērā, ka tad, kad šo uzņēmumu tieši vai netieši vadīja Alstom un Areva T&D SA (iepriekš saukta Alstom T&D SA), tas uzņēmās minēto “Eiropas sekretariātu” brīdī, kad aizliegtā vienošanās bija īpaši destabilizēta no Eiropas skatpunkta sakarā ar Siemens vadītā uzņēmuma izstāšanos, kurš bija aizliegtās vienošanās “Eiropas sekretārs” kopš 1988. gada un bija galvenais tirgus dalībnieks gan Eiropā, gan ārpus tās, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 178. apsvēruma. Turklāt ir jānorāda, ka Alstom ir pati savos rakstveida dokumentos atzinusi, ka “[tā] no 2000. gada līdz 2004. gadam bija vienīgais uzņēmums, kas varēja uzņemties [aizliegtās vienošanās “Eiropas sekretāra”] lomu sakarā ar interesēm Eiropas līmenī”.

321    No visiem šiem pierādījumiem izriet, ka attiecīgajam uzņēmumam ir bijusi noteicoša loma aizliegtās vienošanās īstenošanā un funkcionēšanā no 1999. gada beigām līdz 2004. gada 8. janvārim.

322    Turklāt ir jāņem vērā, ka, gluži kā tas izriet no šī sprieduma 303. punkta, periods, kura laikā Siemens vadītais uzņēmums Siemens vadībā bija īstenojis aizliegtās vienošanās “Eiropas sekretāra” funkcijas, bija būtiski garāks nekā periodi, kuros attiecīgais uzņēmums Alstom un Areva T&D SA vadībā bija pildījis aizliegtās vienošanās “Eiropas sekretāra” funkcijas, un bija ļoti būtiski garāks par periodiem, kuros attiecīgais uzņēmums Areva T&D AG, Areva vai Areva T&D Holding vadībā bija veicis aizliegtās vienošanās “Eiropas sekretāra” funkcijas.

323    Ņemot vērā visus šos apstākļus, būtu taisnīgi novērtēt pārkāpuma vadītāja nozīmi, kura bijusi attiecīgajam uzņēmumam un kurā vainojama Alstom un Areva grupas sabiedrības, nosakot:

–        Alstom palielinājumu 35 % apmērā no uzliktā naudas soda pamatsummas; tādējādi šīs akciju sabiedrības maksājamais naudas sods ir jānosaka EUR 58 522 500 apmērā, no kuriem EUR 48 195 000 ir jāmaksā solidāri kopā ar Areva T&D SA;

–        Areva T&D SA palielinājumu 35 % apmērā no uzliktā naudas soda pamatsummas; tādējādi šīs sabiedrības solidāri kopā ar Alstom maksājamais naudas sods ir jānosaka EUR 48 195 000 apmērā, no kuriem EUR 20 400 000 solidāri ir jāmaksā kopā ar Areva T&D AG, Areva un Areva T&D Holding;

–        Areva T&D AG, Areva un Areva T&D Holding palielinājumu 20 % apmērā no uzliktā naudas soda pamatsummas; tādējādi šo sabiedrību solidāri kopā ar Areva T&D SA maksājamais naudas sods ir jānosaka EUR 20 400 000 apmērā.

 Par Areva grupas sabiedrību izvirzīto septīto pamatu, kas izriet no acīmredzamas kļūdas vērtējumā un EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta, kā arī paziņojuma par sadarbību pārkāpuma, jo Komisija ir atteikusies tām piešķirt naudas soda summu samazinājumu sakarā ar to sadarbību administratīvās procedūras laikā

–       Lietas dalībnieku argumenti

324    Areva grupas sabiedrības ar savu septīto pamatu, kuram ir divas daļas, apstrīd Komisijas atteikumu tām piešķirt naudas soda summas samazinājumu saskaņā ar paziņojumu par iebildumiem, jo to sniegtā informācijas neesot sniegusi ievērojamu pievienoto vērtību. Pirmā daļa izriet no acīmredzamas kļūdas vērtējumā saistībā ar to sadarbības apjomu. Komisija esot kļūdaini uzskatījusi, ka Areva grupas sabiedrību paziņojumi, kādi tie ir izklāstīti to paziņojumā saskaņā ar paziņojumu par iebildumu un to atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, bija pretrunīgi un neviennozīmīgi un līdz ar to tie nebija uzticami. Otrais pamats izriet no EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta, kā arī paziņojuma par sadarbību pārkāpuma, jo Komisija atteicās tām piešķirt naudas soda summas samazinājumu. Areva grupas sabiedrības apgalvo, ka, administratīvās procedūras laikā apstiprinot Siemens vadītā uzņēmuma piedalīšanos 1999. gada septembra sanāksmē, tās ir sniegušas Komisijai pierādījumu, kas sniedz ievērojamu pievienoto vērtību salīdzinājumā ar pierādījumiem, kas jau bija tās rīcībā. To liecībai esot bijusi noteicoša nozīme, jo tā ir ļāvusi Komisijai atteikt noilguma piemērošanu saistībā ar Siemens vadītā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 1999. gada 24. aprīlim un pat pagarināt šīs piedalīšanās ilgumu līdz 1999. gada 1. septembrim.

325    Komisija noliedz Areva grupas sabiedrību argumentus un lūdz noraidīt šo pamatu.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

326    Saskaņā ar judikatūru naudas sodu, kas uzliekami sakarā ar konkurences tiesību pārkāpumu, summas samazināšana uzņēmumu, kas piedalījušies pārkāpumā, sadarbības gadījumā balstās uz apsvērumu, ka šāda sadarbība ir palīdzējusi Komisijai konstatēt šo pārkāpumu un vajadzības gadījumā to izbeigt (iepriekš 131. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 399. punkts; iepriekš 235. punktā minētais spriedums lietā BPB de Eendracht/Komisija, 325. punkts, un 1998. gada 14. maija spriedums lietā T‑338/94 Finnboard/Komisija, Recueil, II‑1617. lpp., 363. punkts).

327    Paziņojuma par sadarbību 20.–23. punktā ir paredzēts:

“20.      Uzņēmumi, kas neatbilst iepriekšminētajā [A iedaļā] izklāstītajiem noteikumiem, var pretendēt uz tās sodanaudas [naudas soda] samazinājumu, kas tiem citādi būtu uzlikta.

21.      Lai varētu pretendēt uz sodanaudas [naudas soda] samazinājumu, uzņēmumam ir jāiesniedz Komisijai pierādījumi par iespējamo pārkāpumu, kas būtiski papildina pierādījumus, kuri jau ir Komisijas rīcībā, un tiem jāpārtrauc dalība iespējamajā pārkāpumā ne vēlāk kā pierādījumu iesniegšanas laikā.

22.      “Pievienotās vērtības” jēdziens attiecas uz to, ciktāl iesniegtie pierādījumi pēc sava rakstura un detalizētības pakāpes stiprina Komisijas spēju pierādīt attiecīgos faktus. Veicot šādu vērtējumu, Komisija parasti uzskata, ka lielāka vērtība ir rakstiskiem pierādījumiem, kas iegūti laikposmā, uz kuru attiecas fakti, nevis vēlāk iegūtiem pierādījumiem. Tāpat arī uzskata, ka lielāka vērtība ir pierādījumiem, kas tieši attiecas uz attiecīgajiem faktiem, nevis pierādījumiem, kam ir netieša saistība.

23.      Visos galīgajos lēmumos, ko Komisija pieņem administratīvās procedūras beigās, Komisija nosaka:

a)      vai uzņēmuma iesniegtajiem pierādījumiem piemīt būtiska papildu vērtība, salīdzinot ar pierādījumiem, kas tajā pašā laikā ir Komisijas rīcībā;

b)      uzņēmumam piemērojamo sodanaudas [naudas soda] samazinājuma līmeni [..].

Lai noteiktu samazinājuma līmeni [..], Komisija ņem vērā laiku, kad ir iesniegti pierādījumi, kas atbilst 21. punkta nosacījumiem, un šo pierādījumu pievienoto vērtību. Tā var ņemt vērā arī uzņēmuma sadarbošanās apjomu un nepārtrauktību pēc pierādījumu iesniegšanas dienas.

Turklāt, ja uzņēmums iesniedz pierādījumus, kas attiecas uz Komisijai iepriekš nezināmiem faktiem, kuri tieši attiecas uz iespējamā karteļa nozīmīgumu vai ilgumu, Komisija neņem tos vērā, nosakot sodanaudu [naudas sodu] uzņēmumam, kas iesniedzis šos pierādījumus.”

328    Kā minēts Paziņojuma par sadarbību 29. punktā, tas rada tiesisko paļāvību, uz ko var balstīties uzņēmumi, kuri vēlas informēt Komisiju par aizliegtas vienošanās esamību vai kas vēlas sadarboties ar Komisiju. Ievērojot tiesisko paļāvību, ko uzņēmumi uz šī paziņojuma pamata varētu gūt, Komisijai, nosakot prasītājai piemērojamā naudas soda summu, jārīkojas saskaņā ar attiecīgo paziņojumu (pēc analoģijas skat. Pirmās instances tiesas 2006. gada 15. marta spriedumu lietā T‑26/02 Daiichi Pharmaceutical/Komisija, Krājums, II‑713. lpp., 147. punkts un tajā minētā judikatūra).

329    Paziņojumā par sadarbību noteiktajās robežās Komisijai tomēr ir plaša rīcības brīvība izvērtēt, vai pierādījumiem, kurus iesniedzis uzņēmums, ir vai nav pievienotā vērtība paziņojuma par sadarbību 22. punkta nozīmē un vai uzņēmumam ir jāpiešķir samazinājums saskaņā ar šo paziņojumu par iebildumiem (pēc analoģijas skat. iepriekš 131. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 393. un 394. punkts). Saistībā ar šo vērtējumu tiek veikta ierobežota tiesas pārbaude.

330    Apstrīdētā lēmuma 530.–532. apsvērumā Komisija saistībā ar Areva sadarbību ir norādījusi:

“(530)      [Areva] bija otrais uzņēmums, ka sazinājās ar Komisiju saskaņā ar paziņojumu par [sadarbību]. Tā paziņoja par savu vēlmi sadarboties 2004. gada 14. maijā. 2004. gada 18. un 25. maijā tā iesniedza paziņojumu, kurā tā atzina aizliegtas vienošanās pastāvēšanu un sniedza kopēju aprakstu par darbībām, kas vērstas pret konkurenci.

(531)      Lai arī kopējais apraksts, kas ietverts [Areva] paziņojumā, kopumā atbilda ABB iesniegtajiem pierādījumiem, tajā bija maz informācijas, kuru varētu uzskatīt par tādu, kas sniedz ievērojamu “pievienoto vērtību”. Vienīgā informācija ar pievienoto vērtību, bija paziņojums, saskaņā ar kuru 2002. gada 26. marts bija datums, kurā Siemens bija atsākusi piedalīties aizliegtās vienošanās sanāksmēs. Tomēr šī informācija attiecās uz Siemens piedalīšanās pagarināšanu par trīs mēnešiem, tā būtiskā veidā nepastiprināja Komisijas kapacitāti pierādīt šos faktus un tādēļ netiek uzskatīta par tādu, kas sniedz ievērojamu pievienoto vērtību. Turklāt [Areva] noteikti apgalvojumi ir tikuši noraidīti šajā lēmumā sakarā ar to uzticamības trūkumu (piemēram, skat. apstrīdētā lēmuma 290. un 291. apsvērumu), kas nav sniedzis atbalstu Komisijas secinājumiem šajā lietā.

(532)      Visbeidzot, [Areva] sniegtā informācija nesniedz ievērojamu pievienoto vērtību, kas ļautu Komisijai tai piešķirt naudas soda samazinājumu saskaņā ar paziņojumu par [sadarbību].”

331    Vispirms ir jāpārbauda, vai Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka Areva grupas sabiedrību paziņojumi, kas izklāstīti apstrīdētā lēmuma 531. apsvērumā, bija pretrunīgi un neviennozīmīgi un līdz ar to nebija ticami.

332    Apstrīdētā lēmuma 290. un 291. apsvērumā Komisija ir konstatējusi:

“(290)      Komisija nevar balstīties uz [Areva], Melco, Hitachi/JAEPS un Toshiba paziņojumiem saistībā ar to attiecīgajiem apgalvojumiem, saskaņā ar kuriem aizliegtā vienošanās esot pirmo reizi beigusies vai nu 1997. gadā ([Areva]), vai 1999. gada septembrī (Melco [..] un Toshiba [..]), vai 1999. gadā pēc Siemens izstāšanās (Hitachi/JAEPS [..]), vai pat ap 2000. gada septembri (Fuji [..]). Šajā aspektā to paziņojumi nav ticami, jo tie ir savstarpēji pretrunīgi un [..] tie ir pretrunā pierādījumiem, kas iekļauti lietas materiālos. Melco, Toshiba, Fuji, ABB, Alstom, Reyrolle/VA Tech, un Magrini/Schneider (pēc tam kļuvušas VAS un tātad VA Tech) ir turpinājušas piedalīties daudzpusējās sanāksmēs 2000. un/vai 2001. gadā (skat. apstrīdētā lēmuma 191.–198. apsvērumu). Turklāt tie ir neviennozīmīgi un nepārliecinoši.

(291)      [Areva] ir iesniegusi pretrunīgus un neviennozīmīgus apgalvojumus. Tā [savā paziņojumā saskaņā ar paziņojumu par sadarbību] ir apgalvojusi, ka tā, ko tā uzskata par pirmo aizliegto vienošanos, ir beigusies 1997. gadā, bet savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem [..] tā ir paziņojusi pretējo, ka periods no 1999. gada septembra līdz 2002. gada martam bija pārejas periods, kurā sanāksmes bija retākas un, lai gan tās pilnībā saglabāja savu pret konkurenci vērsto raksturu, tām nebija ievērojamu pret konkurenci vērstu seku.”

333    Saistībā ar Areva grupas sabiedrību 2004. gada 18. un 25. maija paziņojumu saskaņā ar paziņojumu par sadarbību, kurš ir iekļauts šī procesa lietas materiālos, ir jānorāda, ka lietas dalībnieki nav apstrīdējuši, ka apstrīdētā lēmuma 291. apsvērumā Komisija ir atsaukusies uz šādu paziņojumu:

“Pirmā aizliegtā vienošanās pastāvēja no 1980. gada beigām līdz 1997. gadam, kad tā tika pārtraukta. [No] 1997. gada dalībnieki turpināja satikties, bet nevienojās ne par tirgu sadalīšanu, ne par cenām, un tikšanās saistībā ar šo vienošanās beidzās 1999. gada septembrī, kad Siemens bija galīgi izstājusies.”

334    Saistībā ar Areva grupas sabiedrību 2006. gada 30. jūnija paziņojumu par iebildumiem no zemsvītras piezīmes Nr. 353, kas attiecas uz apstrīdētā lēmuma 291. apsvērumu, izriet, ka Komisija atsaucās uz šādu paziņojumu:

“Lai gan ir taisnība, ka aizliegtās vienošanās dalībnieki, izņemot Siemens un Hitachi, ir turpinājuši satikties, šīs sanāksmes bija divas reizes retākas nekā iepriekšējā periodā un tām vairs nebija ievērojamu pret konkurenci vērstu seku [..]. Saistībā ar piemērotajām metodēm periods no 1999. gada septembra līdz 2002. gada martam bija pārejas un “dreifēšanas” periods aizliegtajā vienošanās starp GQ nolīguma sistēmas sabrukumu un jaunas sistēmas izgudrošanu, kas piemērota pēc 2002. gada marta [..]. Pilnībā saglabājot to pret konkurenci vērsto raksturu noteiktos aspektos, šīm sanāksmēm tomēr maza sadalīto [GIS] projektu skaita dēļ (padarot par nelietderīgiem [GQ nolīguma] piemērošanas mehānismus) un diskusiju par aizliegtās vienošanās, kas atšķirtos no [GQ nolīguma aizliegtās vienošanās], organizāciju teorētiskā rakstura dēļ bija ievērojami samazinātas pret konkurenci vērstas sekas periodā no 1999. gada septembra līdz 2002. gada martam [..].”

335    Ņemot vērā šo paziņojumu saturu, ir jākonstatē, ka Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, izvirzot šo paziņojumu pretrunīgo un neviennozīmīgo raksturu. Kaut gan savā paziņojumā saskaņā ar paziņojumu par sadarbību Areva grupas sabiedrības ir šķietami norādījušas uz atsevišķu pārkāpumu virkni, kurā pirmā aizliegtā vienošanās ir beigusies 1997. gadā vai katrā ziņā 1999. gada septembrī, tās savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem šķietami atzīst vienota un nepārtraukta pārkāpuma pastāvēšanu, jo periods no 1999. gada septembra līdz 2002. martam ir vienkārši pasniegts kā aizliegtās vienošanās funkcionēšanas pārejas un “dreifēšanas” periods. Turklāt ir svarīgi ņemt vērā, ka, gluži kā to norādījusi Komisija apstrīdētā lēmuma 290. apsvērumā, Areva grupas sabiedrību paziņojumi, saskaņā ar kuriem aizliegtā vienošanās vai pirmā aizliegtā vienošanās pirmo reizi bija beigusies 1997. gadā, ir pretrunā citu aizliegtās vienošanās dalībnieku paziņojumiem, kā arī noteiktiem lietas materiālos ietvertiem pierādījumiem. Šajā ziņā nevar tikt uzskatīts, ka Areva grupas sabiedrību iesniegtie pierādījumi ir atvieglojuši Komisijas uzdevumu konstatēt pārkāpuma pastāvēšanu un ka līdz ar to tie atbilstu nosacījumam, kas izklāstīts paziņojuma par sadarbību 21. punktā.

336    Tādēļ un bez nepieciešamības izvērtēt iemeslus, kas varētu attaisnot attiecīgo pierādījumu ticamības trūkumu, ir jāsecina, ka apstrīdētajā lēmumā nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā tādā ziņā, ka ar to tiek atteikts piešķirt saskaņā ar paziņojumu par sadarbību Areva grupas sabiedrībām uzliktā naudas sodu summas samazinājumu.

337    Otrkārt, ir jāpārbauda, vai Komisija ir pārkāpusi EKL 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu, kā arī paziņojuma par sadarbību 21. punktu, neņemot vērā to, ka Areva paziņojums saskaņā paziņojumu par iebildumiem ietvēra pierādījumu ar ievērojamu pievienoto vērtību, jo tas apstiprināja, ka Siemens vadītais uzņēmums izstājās no aizliegtās vienošanās vienīgi 1999. gada septembrī.

338    Apstrīdētā lēmuma 186. apsvērumā Komisija ir norādījusi:

“Siemens apgalvo, ka beidza piedalīties aizliegtās vienošanās sanāksmēs pēc galotņu sanāksmes Sidnejā 1999. gada 24. aprīlī. ABB ir norādījusi, ka Siemens bija beidzis piedalīties aizliegtās vienošanās sanāksmēs no 1999. gada beigām [..]. Komisija ir konstatējusi, ka Siemens izstājās vēlākais 1999. gada septembrī. Dokuments, kas atrasts VA Tech telpās un kurš citēts pilnībā iepriekš zemsvītras piezīmē [Nr. 94], apstiprina, ka Siemens izstāšanās no sanāksmēm ir datējama ar 1999. gada septembri. Tajā ir norādīts sekojošais: “Stop 3 = = > 09/99” (“3” apzīmē Siemens), un pēc tam uzskaita tirgus daļas no 1988. gada līdz 1998. gadam. [To] ir apstiprinājušas [Areva], Melco [..], Fuji [..] un Hitachi/JAEPS [..].”

339    Turklāt no apstrīdētā lēmuma 94. zemsvītras piezīmes izriet un Areva grupas sabiedrības to nav apstrīdējušas, ka “skaitlis [3] bija Siemens kods, rakstot 2003. gada 10. jūnija dokumentu”.

340    Apstrīdētā lēmuma 142. apsvērumā Komisija šajā ziņā ir norādījusi šādi:

“Vismaz no 2002. gada jūlija (skat. II tabulu) aizliegtās vienošanās dalībnieki ir izmantojuši dažādu kodu kopumu, kā to ir izskaidrojusi ABB [..], kuras paziņojumus šajā ziņā ir apstiprinājuši iestāšanās laika faktu pierādījumi [..] un citu lietas dalībnieku paziņojumi pēc pārbaudēm pie ([Areva], VA Tech [..], Hitachi/JAEPS [..] un Siemens [..].”

341    II tabulā, kas iekļauta apstrīdētā lēmuma 142. apsvērumā, atkārtoti “Kodi, kas izmantoti vismaz no 2002. gada jūlija”. No tā izriet, ka visu Eiropas dalībnieku kopējais kods bija skaitlis “0”, ABB kods – skaitlis “1”, Alstom kods – skaitlis “2”, Siemens kods – skaitlis “3”, VA Tech kods – skaitlis “4”, visu Japānas dalībnieku kopējais kods – skaitlis “5”, JAEPS kods – skaitlis “6” un TM T&D kods – skaitlis “7”.

342    Apstrīdētā lēmuma 128. zemsvītras piezīmē ir norādīts šādi:

“Tas, [ka dažādie kodi bija izmantoti vismaz no 2002. gada jūlija, ir apstiprināts ar Z. kunga (VA Tech) dokumentu, kas datēts aptuveni 2002. gada augustā un kas apstiprina, ka aizliegtās vienošanās nodoms sazināties, izmantojot “pīlāru”. Tās izvairījās no jebkādām sanāksmēm un saziņas uz papīra un izmantoja kodus 1, 2, 3, 4, 6, 7, lai apzīmētu attiecīgi ABB, [Alstom], Siemens, VA Tech, Hitachi/JAEPS un TM T&D un norādītu aptuveno cenu līmeni, kuru tās vēlējās piemērot.”

343    No iepriekš minētajiem pierādījumiem izriet, ka pat pirms Areva grupas sabiedrību paziņojuma Komisijas rīcībā bija ABB paziņojums saskaņā ar paziņojumu par sadarbību, atbilstoši kuram Siemens bija beigusi piedalīties aizliegtās vienošanās sanāksmēs no 1999. gada beigām un no 2002. gada jūlija bija apzīmēta ar numuru “3”. Komisijas rīcībā bija arī rakstveida pierādījumi no pārkāpuma laika, no kuriem izrietēja vai varēja tikt izsecināts, ka Siemens kods bija skaitlis “3” 2002. gada vasarā un ka tā bija beigusi piedalīties aizliegtajā vienošanās 1999. septembrī. Šo dokumentu pierādījuma spēku, uz kuriem Komisija balstās apstrīdētajā lēmumā, Areva grupas sabiedrības nav apstrīdējušas un līdz ar to tas nevar tikt apstrīdēts lietā T‑117/07. Šajā ziņā lietā T‑117/07 nevar tikt uzskatīts, ka Areva grupas sabiedrību paziņojums saskaņā ar paziņojumu par sadarbību bija noteicošs, lai Komisija varētu konstatēt, ka Siemens bija piedalījusies pārkāpumā līdz 1999. gada septembrim. Lietā T‑117/07 arī nevar tikt uzskatīts, ka Areva grupas sabiedrību paziņojums bija atvieglojis Komisijas uzdevumu un ka šajā ziņā tas izpildīja nosacījumu, kas izklāstīts paziņojuma par sadarbību 21. punktā un kas varētu ļaut Areva T&D SA, Areva T&D AG, Areva un Areva T&D Holding saņemt naudas sodu summas samazinājumu.

344    Līdz ar to apstrīdētajā lēmumā Komisija nav pārkāpusi ne EKL 81. pantu, ne EEZ līguma 53. pantu, ne pat paziņojuma par sadarbību 21. punktu tādā ziņā, ka tā ir atteikusi piešķirt saskaņā ar paziņojumu par sadarbību Areva grupas sabiedrībām uzliktā naudas sodu summas samazinājumu.

 Par Alstom izvirzīto astoto pamatu, kas prioritāri izriet no pamatnostādņu pārkāpuma un pakārtoti no samērīguma principa pārkāpuma

–       Lietas dalībnieku argumenti

345    Alstom ar savu astoto pamatu prioritāri apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma 2. panta b) un c) punktā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, jo tas saistībā ar naudas soda, kas uzlikts sakarā ar attiecīgā uzņēmuma piedalīšanas pārkāpumā periodā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 2004. gada 1. janvārim, summas noteikšanu ir balstīts uz apgrozījumu, ko tā īstenojusi visā EEZ teritorijā, kaut gan EEZ līgums stājās spēkā tikai 1994. gada 1. janvārī. Pakārtoti Alstom apgalvo, ka samērīguma princips iestājas pret to, ka šī uzliktā naudas soda summa tiek mākslīgi paaugstināta, ņemot vērā apgrozījumu, kas īstenots teritorijā, kura nepastāvēja faktu laikā, proti, no 1988. gada 15. aprīļa līdz 1994. gada 1. janvārim.

346    Komisija noraida Alstom argumentus un lūdz noraidīt šo pamatu kā acīmredzami nepamatotu.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

347    Šis pamats būtībā izvirza jautājumu, vai Komisija apstrīdētajā lēmumā ir noteikusi naudas soda, kas uzlikts Alstom par attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 2004. gada 8. janvārim, summu, pamatojoties uz apgrozījumu, ko tā īstenojusi EEZ ietvaros, un apstiprinošas atbildes gadījumā, vai tā ir tādējādi pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

348    Kā tas jau ir ticis norādīts šī sprieduma 298. punktā, samērīguma princips prasa, lai naudas soda summa, kas uzlikta sakarā ar konkurences tiesību pārkāpumu, būtu samērīga ar pārkāpumu, kas novērtēts kopumā.

349    Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts ir atbilstošais juridiskais pamats, saskaņā ar kuru Komisija var uzlikt naudas sodus uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām par EKL 81. panta pārkāpumiem (pēc analoģijas skat. iepriekš 126. punktā minēto 2007. gada 8. februāra spriedumu lietā Groupe Danone/Komisija, 24. punkts), kā arī attiecīgā gadījumā – par EEZ līguma 53. panta pārkāpumiem. Tajos ir paredzēts, ka katram uzņēmumam, kurš piedalījies pārkāpumā, uzliktais naudas sods nevar pārsniegt 10 % no tā kopējā apgrozījuma, kas īstenots iepriekšējā finanšu gadā. Šis ierobežojums ir vērsts uz to, lai izvairītos, ka uzliktie naudas sodi būtu nesamērīgi ar attiecīgā uzņēmuma nozīmību (Tiesas 2007. gada 7. jūnija spriedums lietā C‑76/06 Britannia Alloys & Chemicals/Komisija, Krājums, I‑4405. lpp., 24. punkts). Turklāt no Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punkta izriet, ka, lai noteiktu naudas soda apmēru, ir jāņem vērā attiecīgā pārkāpuma ilgums un smagums.

350    Lai gan naudas soda sākumsumma tiek noteikta atbilstoši pārkāpumam, tā smagumu nosaka, ņemot vērā virkni citu faktoru, attiecībā uz kuriem Komisijai ir plaša rīcības brīvība (iepriekš 126. punktā minētais 2007. gada 8. februāra spriedums lietā Groupe Danone/Komisija, 25. punkts). Pārkāpuma smaguma novērtēšanas elementu starpā atbilstoši lietas apstākļiem var būt preču, kuras ir pārkāpuma priekšmets, apjoms un vērtība, kā arī uzņēmuma lielums un ekonomiskais spēks un līdz ar to ietekme, ko tas var īstenot tirgū. No tā izriet, ka naudas soda noteikšanas mērķiem Komisijai ir pieļaujams ņemt vērā gan uzņēmuma kopējo apgrozījumu, kas sniedz norādes, kaut arī aptuvenas un nepilnīgas, par uzņēmuma lielumu un tā ekonomisko spēku, gan apgrozījuma daļu, kas rodas no precēm, ko skar pārkāpums, un kas sniedz norādes par tā apmēru (iepriekš 247. punktā minētais spriedums lietā Musique Diffusion française u.c./Komisija, 120. un 121. punkts; skat. Pirmās instances tiesas 2002. gada 20. marta spriedumu lietā T‑28/99 Sigma Tecnologie/Komisija, Recueil, II‑1845. lpp., 86. punkts un tajā minētā judikatūra).

351    Turklāt no judikatūras izriet, ka, lai novērtētu uzņēmuma lielumu un ekonomisko spēku pārkāpuma izdarīšanas brīdī, ir obligāti jāņem vērā apgrozījums, ko šis uzņēmums ir īstenojis minētā pārkāpuma laikā (Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedums lietā C‑291/98 P Sarrió/Komisija, Recueil, I‑9991. lpp., 86. punkts). Vienīgi tas, ka Komisija principā ir ņēmusi vērā pārkāpuma perioda pēdējo pilno gadu, lai izvērtētu faktisko ekonomisko situāciju, kādā tā ir bijusi šajā periodā, nav pretrunā samērīguma principam (šajā ziņā skat. iepriekš 215. punktā minēto spriedumu lietā Aristrain/Komisija, 128. un 129. punkts).

352    Lai gan Pamatnostādnes nav juridisks pamats lēmumiem, ko Komisija ir pieņēmusi attiecīgajā jomā, Pamatnostādnes tomēr nodrošina uzņēmumu tiesisko drošību, ņemot vērā, ka tās nosaka metodoloģiju, kas Komisijai ir jāizmanto, nosakot naudas sodu summu (skat. iepriekš 126. punktā minēto 2007. gada 8. februāra spriedumu lietā Groupe Danone/Komisija, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

353    Saskaņā ar pamatnostādnēm pārkāpuma smagums tiek noteikts atkarībā no dažādiem elementiem, no kuriem noteikti elementi ir jāņem vērā Komisijai.

354    Šajā ziņā pamatnostādnēs ir paredzēts, ka papildus paša pārkāpuma raksturam, tā konkrētajai ietekmei uz tirgu un tā ģeogrāfiskajam apjomam ir nepieciešams ņemt vērā pārkāpuma izdarītāju faktisko ekonomiski kapacitāti radīt ievērojamu kaitējumu citiem tirgus dalībniekiem, it īpaši patērētājiem, un ir nepieciešams noteikt naudas soda summu tādā līmenī, kas tam nodrošina pietiekamu preventīvu iedarbību (1.A punkta ceturtā daļa).

355    Turklāt var arī tikt ņemts vērā tas, ka lieli uzņēmumi paši ir spējīgi labi novērtēt savas rīcības pārkāpjošo raksturu un sekas, kas no tā izriet (1.A punkta piektā daļa).

356    Ja pārkāpumā iesaistīti vairāki uzņēmumi (piemēram, karteļos), var tikt noteikta vispārējā sākumsumma, lai noteiktu specifisko sākumsummu, ņemot vērā nozīmīgumu un līdz ar to katra uzņēmuma pārkāpjošo darbību reālo ietekmi uz konkurenci, īpaši gadījumos, ja uzņēmumi, kuri izdarījuši viena veida konkurences pārkāpumus, būtiski atšķiras pēc lieluma (1.A punkta sestā daļa).

357    Ir jānorāda, ka Pamatnostādnēs nav paredzēts, ka naudas sodu apmērs tiek aprēķināts atkarībā no kopējā apgrozījuma vai apgrozījuma, ko uzņēmumi realizējuši konkrētajā tirgū. Tomēr tajās arī nav nekā, kas naudas soda apmēra noteikšanā liegtu ņemt vērā šādu apgrozījumu, lai tiktu ievēroti vispārējie Savienības tiesību principi un ja to prasa [lietas] apstākļi. Konkrētāk, apgrozījums var būt viens no elementiem, ko ņem vērā tāpat kā iepriekš 354.–356. punktā uzskaitītos elementus (iepriekš 131. punktā minētais spriedums lietā LR AF 1998/Komisija, 283. un 284. punkts, un iepriekš 283. punktā minētais spriedums lietā Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, 187. punkts).

358    Šajā lietā apstrīdētā lēmuma 474.–479. apsvērumā noteikusi pārkāpuma smagumu un kvalificējusi to kā “ļoti smagu” pašu par sevi, Komisija ņēma vērā elementus, kas var diferencēt attieksmi pret individuālajiem uzņēmumiem saskaņā ar metodoloģiju, kas noteikta pamatnostādņu 1.A punktā.

359    Šajā ziņā no apstrīdētā lēmuma 480.–491. apsvēruma izriet, ka Komisija, lai nodrošinātu uzlikto naudas sodu pietiekamu preventīvu iedarbību, ir ņēmusi vērā katra pārkāpuma izdarītāja faktisko ekonomisko kapacitāti radīt ievērojamu kaitējumu citiem tirgus dalībniekiem, kā arī katra uzņēmuma pārkāpjošās rīcības specifisko nozīmīgumu un līdz ar to faktisko ietekmi uz konkurenci.

360    Apstrīdētā lēmuma 481. un 482. apsvērumā Komisija ir uzskatījusi, ka, ņemot vērā aizliegtās vienošanās vispasaules raksturu, par salīdzinājuma pamatu katra uzņēmuma relatīvajam nozīmīgumam bija jāņem vērā attiecīgā uzņēmuma vispasaules apgrozījuma, kas saistīts ar GIS projektiem, daļa, kas bijusi katram uzņēmumam pēdējā pilnā pārkāpuma gada laikā, kurā ir konstatēta uzņēmuma piedalīšanās pārkāpumā. Komisija uzskata, ka šis salīdzinājuma pamats bija tāds, lai uzticami atspoguļotu katra uzņēmuma kapacitāti smagi kaitēt citiem tirgus dalībniekiem EEZ teritorijā un sniegt norādi par tā ieguldījumu aizliegtās vienošanās efektivitātē kopumā vai tieši pretēji – nestabilitāti, kas ietekmētu šo aizliegto vienošanos, ja šis dalībnieks tajā nebūtu piedalījies.

361    Lai aprēķinātu Alstom uzliktā naudas soda pamatsummu, Komisija ir ņēmusi vērā vispasaules apgrozījumu, kas saistīts ar GIS projektiem un kuru īstenojis attiecīgais uzņēmums pēdējā pilnā pārkāpuma gada laikā, nevis, kā to apgalvo Alstom, apgrozījumu, kas saistīts ar GIS projektiem un kas īstenots visa pārkāpuma laikā EEZ teritorijā. No tā izriet, ka Alstom izvirzītais pamats neatbilst faktiem.

362    Katrā ziņā no iepriekš minētā izriet, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija nav ne atteikusies no pamatnostādnēs izklāstītās aprēķināšanas metodes, ne pārsniegusi sankciju juridisko ietvaru, kas definēts Regulas Nr. 17 15. pantā un Regulas Nr. 1/2003 23. pantā, un nav pārkāpusi samērīguma principu, nolemjot principā ņemt vērā vispasaules apgrozījumu, kas saistīts ar GIS projektiem un kuru īstenojis katrs uzņēmums pēdējā pilnā pārkāpuma gadā, lai novērtētu to lielumu un ekonomisko spēku saistībā ar pārkāpuma laiku.

363    No tā izriet, ka pamats, kas prioritāri izriet no pamatnostādņu pārkāpuma un pakārtoti no samērīguma principa pārkāpuma, ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

364    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 3. punktam, ja abiem lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Vispārējā tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

365    Tā kā lietā T‑117/07 prasība ir daļēji apmierināta, pēc šīs lietas apstākļu taisnīgas novērtēšanas būtu jānospriež, ka Komisija atlīdzinās vienu desmitdaļu no Areva, Areva T&D Holding, Areva T&D SA un Areva T&D AG tiesāšanās izdevumiem un segs vienu desmitdaļu no saviem tiesāšanās izdevumiem. Areva, Areva T&D Holding, Areva T&D SA un Areva T&D AG segs deviņas desmitdaļas no saviem tiesāšanās izdevumiem un atlīdzinās deviņas desmitdaļas no Komisijas tiesāšanās izdevumiem.

366    Tā kā lietā T‑121/07 prasība ir daļēji apmierināta, pēc šīs lietas apstākļu taisnīgas novērtēšanas būtu jānospriež, ka Komisija atlīdzinās vienu desmitdaļu no Alstom tiesāšanās izdevumiem un segs vienu desmitdaļu no saviem tiesāšanās izdevumiem. Alstom segs deviņas desmitdaļas no saviem tiesāšanās izdevumiem un atlīdzinās deviņas desmitdaļas no Komisijas tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)

nospriež:

1)      lietas T‑117/07 un T‑121/07 tiek apvienotas sprieduma taisīšanai;

2)      atcelt Komisijas 2007. gada 24. janvāra Lēmuma C(2006) 6762, galīgā redakcija, par EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/F/38.899 – Gāzes izolācijas slēgiekārtas) 2. panta b) un c) punktu;

3)      par pārkāpumiem, kas konstatēti Lēmuma C(2006) 6762, galīgā redakcija, 1. panta b)–f) punktā, ir uzlikti šādi naudas sodi:

–        Alstom, akciju sabiedrība: EUR 10 327 500;

–        Alstom: EUR 48 195 000 solidāri kopā ar Areva T&D SA, EUR 20 400 000, kas jāmaksā Areva T&D SA, ir solidāri jāmaksā pēdējai minētajai sabiedrībai kopā ar Areva T&D AG, Areva, akciju sabiedrību, un Areva T&D Holding SA;

4)      prasības pārējā daļā noraidīt;

5)      lietā T‑117/07 Eiropas Komisija atlīdzina vienu desmitdaļu no Areva, Areva T&D Holding, Areva T&D SA un Areva T&D AG tiesāšanās izdevumiem un sedz vienu desmitdaļu no saviem tiesāšanās izdevumiem. Areva, Areva T&D Holding, Areva T&D SA un Areva T&D AG sedz deviņas desmitdaļas no saviem tiesāšanās izdevumiem un atlīdzina deviņas desmitdaļas no Komisijas tiesāšanās izdevumiem;

6)      lietā T‑121/07 Komisija atlīdzina vienu desmitdaļu no Alstom tiesāšanās izdevumiem un sedz vienu desmitdaļu no saviem tiesāšanās izdevumiem. Alstom sedz deviņas desmitdaļas no saviem tiesāšanās izdevumiem un atlīdzina deviņas desmitdaļas no Komisijas tiesāšanās izdevumiem.

Pelikánová

Jürimäe

Soldevila Fragoso

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2011. gada 3. martā.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Tiesvedības priekšvēstureII – 2

Attiecīgā preceII – 2

Attiecīgie uzņēmumiII – 3

Administratīvā procedūraII – 4

Apstrīdētais lēmumsII – 6

Process un lietas dalībnieku prasījumiII – 7

Juridiskais pamatojumsII – 9

Par prasījumiem atcelt apstrīdētā lēmuma 1. panta b), c), d), e) un f) punktuII – 11

Ievada apsvērumiII – 11

Par to, ka Areva T&D SA un Areva T&D AG tika nodota personiska atbildība, kas radusies Alstom sakarā ar tās darbības daļas GIS jomā piedalīšanos pārkāpumā periodā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 1992. gada 6. decembrimII – 12

– Lietas dalībnieku argumentiII – 12

– Vispārējās tiesas vērtējumsII – 13

Alstom kā mātes sabiedrības, kurai pilnībā pieder Alstom T&D SA un Alstom T&D AG, personiskā atbildība par to, ka attiecīgais uzņēmums ir piedalījies pārkāpumā periodā no 1992. gada 7. decembra līdz 2004. gada 8. janvārimII – 18

– Lietas dalībnieku argumentiII – 18

– Pirmās instances tiesas vērtējumsII – 19

Par Alstom personiskās atbildības, kas tai radusies sakarā ar attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 2004. gada 8. janvārim, pārnešanu Areva grupas sabiedrībām, ņemot vērā šī uzņēmuma cesiju Areva grupaiII – 26

– Lietas dalībnieku argumentiII – 26

– Vispārējās tiesas vērtējumsII – 26

Par Areva T&D SA un Areva T&D AG personisko atbildību sakarā ar to, ka attiecīgais uzņēmums piedalījies pārkāpumā periodos attiecīgi no 1992. gada 7. decembra līdz 2004. gada 8. janvārim un 2003. gada 22. decembra līdz 2004. gada 8. janvārimII – 27

– Lietas dalībnieku argumentiII – 27

– Vispārējās tiesas vērtējumsII – 28

Par Areva un Areva T&D Holding kā mātes sabiedrības, kam pilnībā pieder Areva T&D SA un Areva T&D AG, personisko atbildību saistībā ar attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā periodā no 2004. gada 9. janvāra līdz 11. maijamII – 32

– Lietas dalībnieku argumentiII – 32

– Vispārējās tiesas vērtējumsII – 32

Par iespējamo pārkāpuma, kurā vainota Alstom, pārtraukšanu no 1999. gada septembra līdz 2002. gada martamII – 35

– Lietas dalībnieku argumentiII – 35

– Vispārējās tiesas vērtējumsII – 36

Par prasījumiem atcelt vai grozīt apstrīdētā lēmuma 2. panta b) un c) punktuII – 43

Par noilguma noteikumu pārkāpumu saistībā ar individuālo naudas sodu, kas Alstom uzlikts apstrīdētā lēmuma 2. panta b) punktāII – 43

– Lietas dalībnieku argumentiII – 43

– Vispārējās tiesas vērtējumsII – 43

Par naudas sodu samaksas solidaritātes noteikumu, kuri izriet no EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta, pārkāpumu, par EKL 7. panta pārkāpumu, par tiesiskās drošības principa, atpakaļejoša spēka aizlieguma principa, vienlīdzīgas attieksmes principa, samērīguma principa, tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā principa un sodu individuālā rakstura principa pārkāpumu, kā arī par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi saistībā ar naudas sodiem, kas uzlikti Alstom un Areva grupas sabiedrībām apstrīdētā lēmuma 2. panta c) punktāII – 44

– Lietas dalībnieku argumentiII – 44

– Vispārējās tiesas vērtējumsII – 46

Par tiesību uz aizstāvību ievērošanas principa un Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. punkta pārkāpumuII – 56

– Lietas dalībnieku argumentiII – 56

– Vispārējās tiesas vērtējumsII – 57

Par naudas sodu, kuri apstrīdētā lēmuma 2. panta b) un c) punktā uzlikti Alstom un Areva grupas sabiedrībām, pamatsummu palielināšanu par 50 %II – 61

– Lietas dalībnieku argumentiII – 61

– Vispārējās tiesas vērtējumsII – 64

Par Areva grupas sabiedrību izvirzīto septīto pamatu, kas izriet no acīmredzamas kļūdas vērtējumā un EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta, kā arī paziņojuma par sadarbību pārkāpuma, jo Komisija ir atteikusies tām piešķirt naudas soda summu samazinājumu sakarā ar to sadarbību administratīvās procedūras laikāII – 76

– Lietas dalībnieku argumentiII – 76

– Vispārējās tiesas vērtējumsII – 77

Par Alstom izvirzīto astoto pamatu, kas prioritāri izriet no pamatnostādņu pārkāpuma un pakārtoti no samērīguma principa pārkāpumaII – 82

– Lietas dalībnieku argumentiII – 82

– Vispārējās tiesas vērtējumsII – 82

Par tiesāšanās izdevumiemII – 85

---

* Tiesvedības valoda – franču.

---

1  Konfidenciāla informācija.